Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2220(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0182/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0182/2017

Debates :

PV 12/06/2017 - 19
CRE 12/06/2017 - 19

Balsojumi :

PV 13/06/2017 - 5.3
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0247

Pieņemtie teksti
PDF 511kWORD 61k
Otrdiena, 2017. gada 13. jūnijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Bezvalstniecība Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā
P8_TA(2017)0247A8-0182/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā (2016/2220(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību instrumentus, tostarp attiecībā uz tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par bērna tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu, 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā citus ANO instrumentus par bezvalstniecību un tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) Izpildu komitejas Secinājumu Nr. 106 par bezvalstniecības identifikāciju, novēršanu un samazināšanu un bezvalstnieku aizsardzību(1), ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada rezolūciju A/RES/61/137,

–  ņemot vērā UNHCR kampaņu ar mērķi līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību(2) un UNHCR, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes un citu struktūru atbalstīto un ANO Cilvēktiesību padomes apstiprināto globālo kampaņu par vienlīdzīgām valstspiederības tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 15. jūlija rezolūciju par cilvēktiesībām un patvaļīgu valstspiederības atņemšanu (A/HRC/RES/32/5),

–  ņemot vērā Vīnes deklarāciju un rīcības programmu(3), kas 1993. gada 25. jūnijā tika pieņemta ANO Pasaules konferencē par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību(4),

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) Cilvēktiesību deklarāciju(5),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu, kas paredz, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām” Savienībai ir jāveicina „nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads)(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju(7),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 4. decembra secinājumus par bezvalstniecību(8),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Mjanmu un jo īpaši par rohingu stāvokli(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(12),

–  ņemot vērā Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2014. gada novembra pētījumu „Addressing the Human Rights impact of statelessness in the EU’s external action” („Bezvalstniecības radītās ietekmes uz cilvēktiesībām risināšana ES ārējās darbībās”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0182/2017),

A.  tā kā Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionu veido šādas valstis: Afganistāna, Bangladeša, Butāna, Bruneja, Kambodža, Indija, Indonēzija, Laosa, Malaizija, Maldīvija, Mjanma, Nepāla, Pakistāna, Filipīnas, Singapūra, Šrilanka, Taizeme, Austrumtimora un Vjetnama, kuras visas ir vai nu Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN), vai Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas (SAARC) locekles vai kurām šajās organizācijās ir novērotāja statuss;

B.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (VCD) ir apstiprināts, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās; tā kā tiesības uz valstspiederību un to, lai netiktu patvaļīgi atņemta valstspiederība, ir nostiprinātas VCD 15. pantā, kā arī citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos; tā kā starptautiskie juridiskie instrumenti tomēr vēl nav sasnieguši savu galveno mērķi, proti, nodrošināt ikviena cilvēka tiesības uz valstspiederību;

C.  tā kā visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā cilvēktiesības un pamatbrīvības ir visu cilvēku tiesības no dzimšanas brīža un to aizsardzība un veicināšana ir valdību svarīgākais uzdevums;

D.  tā kā visās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs ratificētā Konvencija par bērna tiesībām paredz, ka bērnu reģistrē tūlīt pēc piedzimšanas un viņam ir tiesības iegūt valstspiederību; tā kā tiek lēsts, ka puse no pasaules bezvalstniekiem ir bērni un ka daudzi no viņiem ir bezvalstnieki kopš dzimšanas;

E.  tā kā ASEAN Cilvēktiesību deklarācijā ir apstiprināts, ka ikvienam ir tiesības uz likumā paredzēto valstspiederību un nevienam nevar ne patvaļīgi atņemt valstspiederību, ne liegt tiesības to mainīt;

F.  tā kā 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieku statusu bezvalstnieks tiek definēts kā „persona, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”; tā kā bezvalstniecības iemesli var būt dažādi, cita starpā arī valstu pēctecība, valstu sadalīšanās, dažos gadījumos notikumi, kuru dēļ nākas bēgt, migrācija un cilvēku tirdzniecība, kā arī valstspiederības likumu izmaiņas un nepilnības, valstspiederības atcelšana, jo attiecīgā persona ir ilgu laiku dzīvojusi ārpus savas valsts, patvaļīga valstspiederības atņemšana, diskriminācija dzimuma, rases, etniskās piederības vai citu iemeslu dēļ, administratīvi un birokrātiski šķēršļi, tostarp saistībā ar dzimšanas apliecību saņemšanu vai reģistrēšanu; tā kā lielākā daļa šo iemeslu — ja ne visi — ir konstatējami bezvalstniecības gadījumos Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā;

G.  tā kā ir svarīgi norādīt, ka bezvalstnieka un bēgļa statuss ir divas dažādas lietas; tā kā lielākā daļa bezvalstnieku nekad nav pametuši savu dzimšanas vietu vai nekad nav šķērsojuši starptautisku robežu;

H.  tā kā bezvalstniecība ir daudzšķautņaina problēma un izraisa visdažādākos cilvēktiesību pārkāpumus, to skaitā arī problēmas saistībā ar dzimšanas apliecībām un citiem civilstāvokļa dokumentiem, kā arī citas problēmas saistībā ar īpašumtiesībām, neiekļaušanu bērnu veselības aizsardzības programmās un valsts skolu sistēmās, uzņēmuma īpašumtiesībām, politisko pārstāvību un dalību vēlēšanās, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam un sabiedriskajiem pakalpojumiem; tā kā bezvalstniecība var sekmēt cilvēku tirdzniecību, patvaļīgu aizturēšanu, pārvietošanās brīvības pārkāpumus, vardarbību pret bērniem, bērnu ekspluatāciju un sieviešu diskrimināciju;

I.  tā kā bezvalstniecībai joprojām netiek pievērsta pienācīga starptautiskās sabiedrības uzmanība, neraugoties uz tās ārkārtīgi satraucošo globālo un reģionālo ietekmi uz cilvēktiesībām, un to joprojām uzskata par valstu iekšējo jautājumu; tā kā bezvalstniecības mazināšanai un visbeidzot likvidēšanai būtu jākļūst par starptautiska līmeņa prioritāti cilvēktiesību jomā;

J.  tā kā tādās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs kā Nepālā, Malaizijā un Brunejā uz likuma pamata tiek pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, attiecībā uz valstspiederības iegūšanu vai nodošanu bērnam vai laulātajam;

K.  tā kā UNHCR ir aplēsis, ka attiecīgajā reģionā 135 miljoniem bērnu vecumā līdz pieciem gadiem nav reģistrēta dzimšana un ir risks kļūt par bezvalstniekiem;

L.  tā kā bezvalstniecības likvidēšana arī panāktu lielāku demokrātiju, jo bijušie bezvalstnieki tiktu iekļauti demokrātiskajā procesā un viņiem būtu iespēja sniegt tajā savu ieguldījumu;

M.  tā kā bezvalstniecības sarežģītā problēma starptautiskajās tiesībās un politikā tiek maz risināta, lai gan tā nebūt nav nenozīmīgs jautājums;

N.  tā kā bezvalstniecība kaitē skarto iedzīvotāju grupu attīstības izredzēm un traucē efektīvi īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

O.  tā kā UNHCR vispārējais rīcības plāns bezvalstniecības izskaušanai (2014–2024) paredz sniegt atbalstu valstīm risināt galvenās bezvalstniecības situācijas, novērst jaunu gadījumu rašanos un labāk identificēt un aizsargāt bezvalstnieku iedzīvotāju grupas; tā kā šā rīcības plāna 10. pasākumā arī norādīts, ka ir jāuzlabo bezvalstniecības datu kvalitāte un kvantitāte; tā kā ES ir apņēmusies aktīvi atbalstīt šo rīcības plānu;

P.  tā kā Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) ir apstiprināts, ka ir svarīgi attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt jautājumu par bezvalstniecību un koncentrēt centienus, lai novērstu to, ka konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ rodas bezvalstnieku iedzīvotāju grupas;

Q.  tā kā 2016. gada 20. septembrī pieņemtajā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē — valstu un reģionu jautājumi ir norādīts, ka ES mērķis ir ES ārpolitikā palielināt cilvēktiesību konsekvenci, efektivitāti un redzamību un palielināt ES iesaistīšanos ANO un reģionālajos cilvēktiesību mehānismos, lai sekmētu reģionālo līdzatbildību un veicinātu cilvēktiesību universālumu, un ir konkrēti minēts, ka tas paredz arī uzsākt pirmo politikas dialogu par cilvēktiesībām ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību mehānismiem;

R.  tā kā ES ir noteikusi, ka attiecībās ar trešām valstīm tā cilvēktiesības izvirzīs pirmajā plānā;

S.  tā kā bezvalstniecība veicina iedzīvotāju pārvietošanos, emigrāciju un cilvēku tirdzniecību, tādējādi destabilizējot veselus apakšreģionus;

T.  tā kā daudzi no 10 miljoniem pasaules bezvalstnieku dzīvo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un Mjanmas rohingi ir pasaulē lielākā vienotā bezvalstnieku grupa (vairāk nekā 1 miljons cilvēku, uz kuriem attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts), tomēr lielas bezvalstnieku grupas ir arī Taizemē, Malaizijā, Brunejā, Vjetnamā, Filipīnās un citur; tā kā tibetieši bez valstspiederības dzīvo tādās valstīs kā Indija un Nepāla; tā kā uz dažām no šīm grupām attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts, bet uz citām ne; tā kā statistikas nodrošinājums un ziņošana par bezvalstnieku iedzīvotāju grupām visā pasaulē ir nepilnīga, jo ne visām valstīm ir statistikas dati par šo jautājumu; tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir gan ilgstošas un neatrisinātas lietas, gan lietas, kurās ir panākts progress;

U.  tā kā pēdējo gadu laikā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir panākts progress attiecībā uz grozījumiem valstspiederības likumos, ieviešot atbilstīgus noteikumus, lai novērstu bezvalstniecību un dotu iespēju bezvalstniekiem iegūt valstspiederību; tā kā šie centieni ir jāpastiprina un pieņemtie likumi jāievēro arī praksē;

V.  tā kā rohingi ir viena no pasaulē visvairāk vajātajām minoritātēm, viena no pasaulē lielākajām bezvalstnieku grupām un oficiāli bezvalstnieki kopš 1982. gadā pieņemtā Birmas pilsonības likuma piemērošanas; tā kā rohingus Mjanmas un kaimiņvalstu varas iestādes uzskata par nevēlamiem, kaut arī dažas no kaimiņvalstīm ir uzņēmušas lielu bēgļu kontingentu; tā kā Rakhainas štatā notiek sadursmes; tā kā tūkstošiem bēgļu, kuriem ir izdevies šķērsot robežu un nonākt Bangladešā, ir steidzami nepieciešama humānā palīdzība un viņiem ar varu liek atgriezties, un tas ir starptautisko tiesību pārkāpums; tā kā rohingi bēg no kolektīvas sodīšanas politikas Rakhainas štatā, kur drošības spēki veic neselektīvus represīvus uzbrukumus, kā tiek ziņots, šaujot uz ciemu iedzīvotājiem no kaujas helikopteriem, dedzinot mājas, veicot patvaļīgu aizturēšanu un izvarojot sievietes un meitenes; tā kā vietējie un starptautiskie pasākumi, kas veikti, reaģējot uz rohingu cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos un humanitāro krīzi, ir bijuši lielā mērā nepietiekami un daudzi instrumenti, ar ko risināt šo jautājumu, vēl nav izpētīti;

W.  tā kā pret simtiem tūkstošu tā dēvēto biharu pēc Bangladešas neatkarības kara, kad Pakistāna atteicās viņus repatriēt, neattiecās kā pret Bangladešas pilsoņiem; tā kā kopš 2003. gada ar vairākiem tiesas nolēmumiem tomēr ir apstiprināts, ka bihari ir Bangladešas pilsoņi; tā kā liels skaits biharu joprojām nav pilnībā integrēti Bangladešas sabiedrībā un attīstības programmās un daudzi nav varējuši pilnībā izmantot savas atkārtoti apstiprinātās tiesības;

X.  tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir vēl daudzas citas bezvalstnieku grupas; tā kā pēdējo gadu laikā tomēr ir bijušas vairākas pozitīvas norises, piemēram, Indonēzijā, kas atcēla diskrimināciju dzimuma dēļ valstspiederības iegūšanas procedūrā un 2006. gadā reformēja valstspiederības likumu, līdz ar to tiem Indonēzijas izcelsmes migrantiem, kas uzturējušies ārpus valsts ilgāk nekā 5 gadus, vairs nevar atņemt pilsonību, ja tādā gadījumā viņi kļūtu par bezvalstniekiem; Kambodžā, kur noteikts, ka bērna dzimšanas reģistrācija ir bez maksas pirmo 30 dienu laikā pēc piedzimšanas; Vjetnamā, kas 2008. gadā atvieglināja naturalizāciju ikvienam, kas bezvalstnieka statusā Vjetnamā bija dzīvojis ilgāk nekā 20 gadus; un Taizemē, kur pēc valstspiederības un civilstāvokļa reģistrācijas likumu reformas valstspiederību kopš 2013. gada ir ieguvuši 23 000 bezvalstnieku;

Y.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai visu šā reģiona valstu valdības un attiecīgās iestādes pilnībā ievērotu neaizraidīšanas principu un aizsargātu bēgļus atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

Z.   tā kā bezvalstnieku grupām vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas, kas nodrošina veselības aprūpi, uzturapmācību un uztura atbalstu,

1.  pauž bažas par to, ka pasaulē ir miljoniem bezvalstniecības gadījumu, jo īpaši Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, un solidarizējas ar bezvalstniekiem;

2.  ir ārkārtīgo nobažījies par Mjanmas rohingu minoritātes stāvokli; pauž sašutumu saistībā ar ziņojumiem par ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un rohingu pastāvīgu apspiešanu, diskrimināciju un neatzīšanu par Mjanmas sabiedrības daļu, kas liek domāt par koordinētu etniskās tīrīšanas kampaņu; uzsver, ka rohingi Mjanmas teritorijā ir dzīvojuši daudzās paaudzēs un viņiem ir pilnīgas tiesības uz Mjanmas pilsonību, jo tā viņiem agrāk ir bijusi līdz ar visām tiesībām un pienākumiem, kas no tā izriet; mudina Mjanmas valdību un varas iestādes atjaunot Mjanmas pilsonību rohingu minoritātei; turklāt mudina nekavējoties atvērt Rakhainas štatu humānās palīdzības organizācijām, starptautiskajiem novērotājiem, NVO un žurnālistiem; uzskata, ka būs jāorganizē objektīva izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības cilvēktiesību pārkāpējus; turklāt uzskata, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai nepieļautu turpmāku pret minoritātēm vērstu diskriminējošu rīcību, naidīgumu un vardarbību vai kūdīšanu uz šādām darbībām; sagaida, ka Nobela miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Aung San Suu Kyi izmantos savus dažādos amatus Mjanmas valdībā, lai tuvinātu atrisinājumu;

3.  pauž nožēlu, ka dažos gadījumos bezvalstniecības statuss tiek izmantots, lai marginalizētu konkrētas kopienas un tām atņemtu tiesības; uzskata, ka minoritāšu juridiska, politiska un sociāla iekļaušana ir svarīgs demokrātiskās pārejas elements un ka bezvalstniecības jautājumu atrisināšana palīdzētu panākt labāku sociālo kohēziju un politisko stabilitāti;

4.  vērš uzmanību uz to, ka bezvalstniecība var izraisīt ievērojamu humanitāro krīzi, un atkārtoti norāda, ka bezvalstniekiem vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas; uzsver, ka bezvalstniecība bieži vien nozīmē to, ka nav pieejama izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, darbs, pārvietošanās brīvība un drošība;

5.  pauž bažas par datu trūkumu attiecībā uz bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, piemēram, par Butānu, Indiju, Nepālu un Austrumtimoru ir pieejami tikai nedaudz datu vai to nav vispār; turklāt pauž bažas par to, ka pat tad, ja ir pieejami kopējie rādītāji, trūkst kategorijās iedalītu datu par, piemēram, sievietēm, bērniem un citām neaizsargātām grupām; norāda, ka šis informācijas trūkums sarežģī mērķtiecīgu darbību izstrādāšanu, arī saistībā ar UNHCR kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību; stingri mudina Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis apkopot uzticamus un publiski pieejamus kategorijās iedalītus datus par bezvalstniecību;

6.  norāda, ka ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Filipīnu 2016. gada maija iniciatīva ar mērķi gūt nepieciešamos datus par bērnu bezvalstnieku skaitu un stāvokli reģionā; aicina ES piedāvāt sadarbību un atbalstu, lai visaptveroši apzinātu bezvalstniecību un noteiktu projektus, kuru mērķis ir izskaust bezvalstniecību reģionā;

7.  pauž dziļas bažas par to, ka Brunejas, Malaizijas un Nepālas valstu tiesību aktos ir diskriminējoši noteikumi, kas pamatojas uz dzimumu; uzsver nepieciešamību pārskatīt ar valstspiederības tiesību aktiem saistītus noteikumus konkrēti Konvencijā par bērna tiesībām un Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

8.  atzinīgi vērtē labvēlīgo notikumu attīstību reģionā un Filipīnu, Vjetnamas un Taizemes centienus un mudina šā reģiona valstis strādāt kopā, apmainīties ar labiem piemēriem un īstenot kopīgus pūliņus, lai izskaustu bezvalstniecību visā reģionā;

9.  atgādina par situāciju pēc bezvalstniecības novēršanas šajā reģionā un par cilvēktiesību principu attiecībā uz līdzdalību; atbalsta bezvalstniecības skarto kopienu un bijušo bezvalstnieku iekļaušanu attīstības projektos un plānošanā; mudina valdības un attīstības projektus pievērsties jautājumam par diskrimināciju pēc bezvalstniecības novēršanas, vadoties pēc Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. panta 1. punkta;

10.  atzīst valstu suverenitāti tādos jautājumos kā pilsonība, tomēr mudina valstis, kurās ir bezvalstnieku grupas, īstenot konkrētus pasākumus, lai atrisinātu bezvalstniecības problēmu saskaņā ar principiem, kas nostiprināti starptautiskajās konvencijās, kuras ir ratificētas visās šajās valstīs, jo īpaši Konvencijā par bērna tiesībām; norāda uz vairākām pozitīvām norisēm šajā reģionā;

11.  mudina Bangladešas valdību pieņemt skaidru plānu, kas ļautu pilnībā īstenot 1997. gada Čitagongas kalnu joslas miera līgumu, tādējādi ļaujot reabilitēt pārvietotos Čitagongas kalnu joslas teritorijas pirmiedzīvotājus (jumma), kuri pašlaik dzīvo Indijā un ir bezvalstnieki;

12.  stingri mudina valstis īstenot 1961. gada Konvencijā par apatrīdisma samazināšanu paredzēto drošības principu, proti, ka personai, kas dzimusi kādā valstī, arī piešķir šīs valsts pilsonību, ja citādi šī persona kļūtu par bezvalstnieku;

13.  uzsver bezvalstniecības saikni ar sociālo un ekonomisko neaizsargātību; mudina jaunattīstības valstu valdības novērst valstspiederības liegšanu, zaudēšanu vai atņemšanu diskriminējošu iemeslu dēļ, pieņemt taisnīgus valstspiederības likumus un īstenot pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un nediskriminējošas valstspiederības dokumentu procedūras;

14.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) pausto Padomes apņemšanos attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt bezvalstniecības jautājumu un atzinīgi vērtē arī Padomes apņemšanos stiprināt attiecības ar ASEAN; iesaka šajos centienos pievērsties ne tikai tām bezvalstnieku iedzīvotāju grupām, kas izveidojušās konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ, bet iekļaut arī citus svarīgus aspektus, piemēram, bezvalstniecību, ko izraisījusi diskriminācija, kā arī dzimšanas un civilstāvokļa nereģistrēšana;

15.  atgādina par ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) paredzēto pasākumu, proti, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) izveidot kopīgu satvaru, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par bezvalstniecību; uzsver, ka oficiāla satvara izveide un izplatīšana ievērojami palīdzētu Eiropas Savienībai atbalstīt UNHCR mērķi līdz 2024. gadam visā pasaulē izskaust bezvalstniecību;

16.  aicina ES veicināt globālu bezvalstniecības risinājumu izstrādi kopā ar īpašām reģionālajām vai vietējām stratēģijām, jo pieeja „viens risinājums visam” nebūs pietiekami efektīva, lai novērstu bezvalstniecību;

17.  uzskata, ka ES būtu stingrāk jāuzsver bezvalstniecības lielā ietekme uz tādiem globāliem jautājumiem kā nabadzības izskaušana, Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana, bērna tiesību veicināšana, nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

18.  atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 16.9 pieņemšanu, ar ko paredz, ka juridiskā identitāte un dzimšanas reģistrācija būtu jānodrošina visiem; tomēr pauž nožēlu, ka bezvalstniecība nav skaidri minēta 2030. gada programmā ne kā diskriminācijas pamats, ne arī saistībā ar mērķi samazināt nabadzību; aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt iespēju iekļaut bezvalstniecības kritērijus savos uzraudzības un ziņošanas mehānismos, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

19.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot efektīvu komunikācijas stratēģiju bezvalstniecības jomā, lai veicinātu izpratni par šo jautājumu; aicina ES, sadarbojoties ar UNHCR un izmantojot delegācijas attiecīgajās trešās valstīs, īstenot plašāku un labāku saziņu par bezvalstniecību un koncentrēties uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir bezvalstniecības sekas;

20.  aicina ES izstrādāt visaptverošu stratēģiju bezvalstniecības jomā, pamatojoties uz diviem pasākumu kopumiem; uzskata, ka ar pirmo pasākumu kopumu būtu jārisina steidzamas situācijas un ar otro būtu jāparedz ilgtermiņa pasākumi bezvalstniecības izskaušanai; uzskata, ka šajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ierobežotam prioritāšu skaitam un ka ES būtu jāuzņemas vadība steidzami risināmās situācijās, lai starptautiskā līmenī veicinātu izpratni par bezvalstniecību;

21.  uzsver, ka ES visaptverošo stratēģiju bezvalstniecības jomā būtu jāvar pielāgot konkrētām situācijām, ar kurām saskaras bezvalstnieki; uzsver — lai paredzētu atbilstīgus pasākumus, ir jānodala bezvalstniecība, kas radusies administratīvās spējas trūkuma dēļ, un bezvalstniecība, kas radusies pret konkrētām kopienām vai minoritātēm īstenotas diskriminējošas valsts politikas dēļ;

22.  iesaka dalībvalstīm noteikt par prioritāti pozitīvu norišu veicināšanu saistībā ar bezvalstniecības problēmas risināšanu Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un ierosina jaunu visaptverošu politikas pieeju, cita starpā:

   mudināt valstis pievienoties bezvalstniecības konvencijām, divpusējos kontaktos starp parlamentiem un ministrijām un citos līmeņos uzsverot to sniegtās priekšrocības;
   atbalstīt ASEAN nozaru struktūras un SAARC, tām palīdzot savām attiecīgajām dalībvalstīm turpināt tiesību uz valstspiederību īstenošanu un izskaužot bezvalstniecību;
   daudzpusējos forumos uzsvērt bezvalstniecības konvenciju vērtību;
   strādāt kopā ar valstīm, lai popularizētu priekšrocības, ko sniedz starpnozaru, kategorijās iedalītu un pārbaudāmu valsts datu vākšana par bezvalstniekiem un personām bez noteiktas valstspiederības, jo bezvalstnieku identifikācija ir pirmais solis, kas jāveic attiecīgajām valstīm, lai īstenotu vajadzīgos pasākumus bezvalstniecības izskaušanai; savāktie dati tiks izmantoti reģistrācijas, dokumentācijas, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas, likumības un kārtības uzturēšanas un attīstības plānošanas nolūkos;
   konsekventi uzsvērt, ka dzimšanas reģistrācijai ir jābūt bez maksas, viegli pieejamai un nediskriminējošai;
   konsekventi uzsvērt, ka nacionālās identitātes pārvaldības mehānismiem ir jāiekļauj personību apliecinoši dokumenti visiem attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, tostarp grūti sasniedzamām un marginalizētām grupām, kurām var būt bezvalstniecības vai valstspiederības neesamības risks, kā arī jānodrošina šādi dokumenti;
   atbalstīt Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis, lai tās nodrošinātu izglītības pieejamību visiem, tostarp bērniem bezvalstniekiem, jo bezvalstniecība ir ievērojams šķērslis, kas neļauj bērniem izmantot vienlīdzīgas izglītības iespējas;
   mudināt piešķirt ievērojamu lomu inovatīvām tehnoloģijām, izmantojot digitālas dzimšanas reģistrācijas programmas, lai uzlabotu reģistrāciju un arhivēšanu;
   risināt jautājumu par valstspiederības likumu saturu un piemērošanu un tiesību uz valstspiederību patvaļīgu atņemšanu vai liegšanu, pamatojoties uz etnisko piederību, kas ir galvenais bezvalstniecības cēlonis šajā reģionā;
   mudināt šā reģiona valstis risināt sieviešu vajadzības un jautājumus saistībā ar seksuālu vardarbību un vardarbību dzimuma dēļ, izmantojot cilvēktiesības un uz kopienu balstītas pieejas, jo īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem;
   pievērsties jautājumam par valstspiederības likumiem un dzimumu diskrimināciju, jo dažās valstīs ir grūti vai pat neiespējami bērniem pārmantot pilsonību no mātes;
   nodrošināt, ka visi ES finansētie attīstības projekti un humānā palīdzība tiek izstrādāti tā, lai visos attiecīgajos gadījumos tiktu arī risināts bezvalstniecības jautājums;
   veidot attiecīgo ES iestāžu un dalībnieku spējas saprast un novērtēt bezvalstniecības jautājumus, kā arī sagatavot programmas un ziņot par tiem, iedibināt regulāru ziņošanu par ES sasniegumiem bezvalstniecības apkarošanā, cita starpā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē iekļaujot nodaļu par bezvalstniecību;
   nodrošināt, ka valstu stratēģijās cilvēktiesību un demokrātijas jomā tiek pienācīgi aptverti bezvalstniecības, valstspiederības un pilsonības jautājumi un ka tās ir balstītas uz principu, ka ikvienam neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, ticības vai reliģijas, nacionālās izcelsmes vai piederības valsts minoritātei vai mazākumtautībai ir tiesības uz valstspiederību; pievērsties bezvalstniecības jautājumam katrā politiskā un cilvēktiesību dialogā ar attiecīgajām valstīm;
   sagatavot ES cilvēktiesību pamatnostādnes par bezvalstniecību, lai nodrošinātu konkrētus izmērāmus mērķus ES centieniem izskaust bezvalstniecību visā pasaulē;
   pastiprināt dialogu par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ar attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, kā arī Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstu kaimiņvalstīm un citām šajā reģionā aktīvām valstīm;
   nodrošināt, ka vēlēšanu novērošanas misiju dalībnieki attiecīgā gadījumā izprot bezvalstniecības jautājumus;
   uzsvērt, ka ir jānodrošina pilnvērtīgas iespējas reģionālajām cilvēktiesību struktūrām, lai tās varētu ieņemt aktīvāku lomu bezvalstniecības apzināšanā un izskaušanā;
   paredzēt pienācīgu finansējumu attīstības sadarbības instrumenta, Eiropas Attīstības fonda un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta budžetā NVO un citām organizācijām, kas strādā bezvalstnieku interesēs; veicināt partnerību starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un bezvalstnieku kopienām, lai bezvalstniekiem dotu iespēju cīnīties par savām tiesībām;
   atbalstīt valstu sadarbību nolūkā apkarot bezvalstniecību, jo īpaši tad, ja tai ir pārrobežu sekas, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi bezvalstniecības apkarošanas starptautisko standartu īstenošanā;
   nodrošināt turpmākus pasākumus, piemēram, izpratnes veicināšanu un tehnisko atbalstu valsts pārvaldes iestādēm spēju veidošanai, tostarp vietējā līmenī, ja ir panākta pozitīva notikumu attīstība un uzlabojumi ir jāievieš praksē, piemēram, Taizemē, Filipīnās, Vjetnamā un Bangladešā, kur bihariem ir atjaunota pilsonība, cita starpā tiesības balsot;

23.  aicina Brunejas Darusalamas, Malaizijas un Nepālas valdības apkarot jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ to valstspiederības likumos un veicināt bērnu tiesības uz valstspiederību;

24.  norāda uz bezvalstniecības saikni ar piespiedu pārvietošanu, jo īpaši konfliktu skartos reģionos; atgādina, ka pasaulē vismaz 1,5 miljoni bezvalstnieku ir bēgļi vai bijušie bēgļi, tostarp daudz jaunu sieviešu un meiteņu;

25.  atgādina, ka bezvalstniecība pasaulē lielākoties nav apzināta un par to nav pietiekamas informācijas, un pieejamie dati balstās uz atšķirīgām definīcijām; mudina starptautisko sabiedrību pieņemt vienotu definīciju un novērst nepilnības datu vākšanā bezvalstniecības izvērtēšanai jaunattīstības valstīs, jo īpaši palīdzot vietējām iestādēm ieviest atbilstīgas metodes, lai noteiktu bezvalstnieku skaitu, identificētu un reģistrētu tos, un uzlabot šo valstu statistikas spējas;

26.  aicina Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, mudina aktīvi koordinēt valstu bezvalstniecības kontaktpunktus un atzinīgi vērtē kampaņu #IBelong;

27.  uzsver lielo nozīmi, kāda ir 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvencijai par apatrīdisma samazināšanu, kuras paredz tiesiskā regulējuma noteikšanu bezvalstnieku identifikācijai un aizsardzībai un bezvalstniecības novēršanai un kuras var būt ievērojams pirmais solis tām valstīm, kas vēlas panākt progresu bezvalstniecības problēmas risināšanā;

28.  atzinīgi vērtē ES atbalstu bezvalstniekiem Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, kas tiek sniegts, izmantojot dažādus instrumentus, un mudina Savienību turpināt centienus, lai jautājumu par bezvalstniecības ietekmi uz attīstību, mieru un stabilitāti iekļautu attīstības sadarbības programmās kā to neatņemamu daļu un — plašākā mērogā — ārējā darbībā;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) http://www.unhcr.org/excom/exconc/453497302/conclusion-identification-prevention-reduction-statelessness-protection.html
(2) http://www.unhcr.org/protection/statelessness/54621bf49/global-action-plan-end-statelessness-2014-2024.html
(3) http://www.ohchr.org/Documents/ProfessionalInterest/vienna.pdf
(4) http://www.refworld.org/docid/54620fb54.html
(5) http://www.asean.org/wp-content/uploads/images/ASEAN_RTK_2014/6_AHRD_Booklet.pdf
(6) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/sites/antitrafficking/files/council_conclusions_on_the_action_plan_on_human_rights_and_democracy_2015_-_2019.pdf
(7).https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/131181.pdf
(8) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/12/04-council-adopts-conclusions-on-statelessness/
(9) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/20-fac-conclusions-myanmar-burma/
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0404.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0316.
(12) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika