Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 151., 153. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tajā paredzētos noteikumus par sociālajām tiesībām un vīriešu un sieviešu līdztiesību,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 22. un 25. pantu,

–  ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārējo komentāru Nr. 16: Vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm izmantot visas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) 3. pants))(1) un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārējo komentāru Nr. 19: Tiesības uz sociālo nodrošinājumu (ICESCR 9. pants),(2)

—  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu, 4. panta 3. punktu, 12., 20. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 5. decembra secinājumus(3),

–  ņemot vērā Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvu 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos(4),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada augusta ceļvedi „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. decembra dienestu darba dokumentu “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278) un jo īpaši tās 3.2. mērķi,

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par vientuļo māšu stāvokli(9),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(10),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(12),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(15),

—  ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. jūnija secinājumus “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

–  ņemot vērā pētījumu „No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības: atšķirības starp mātēm un sievietēm bez bērniem” (2016), ko pasūtījis tā Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, un Komisijas pētījumu „No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības ES” (2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0197/2017),

A.  tā kā 2015. gadā ES no dzimuma atkarīga pensiju atšķirība, ko var definēt kā atšķirību starp sieviešu vidējiem pensijas ienākumiem (pirms nodokļu nomaksas), salīdzinot ar to, ko saņem vīrieši, vecuma grupā no 65 gadiem bija 38,3 % un tā dalībvalstīs pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies par 50 %; tā kā finanšu krīze pēdējos gados ir negatīvi ietekmējusi daudzu sieviešu ienākumus; tā kā dažās dalībvalstīs 11–36 % sieviešu nav pieejama vispār nekāda pensija;

B.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no vispārējiem pamatprincipiem, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un 3. panta 3. punktā, LESD 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantā; tā kā dzimumu līdztiesība būtu jāintegrē visos ES politikas virzienos, iniciatīvās, programmās un darbībās;

C.  tā kā lielākajā daļā ES dalībvalstu sievietes saņem mazākas pensijas nekā vīrieši un vistrūcīgāko pensionāru kategorijā ir vērojams nesamērīgi liels sieviešu īpatsvars, savukārt visturīgāko pensionāru kategorijā viņas nav pietiekami pārstāvētas;

D.  tā kā šādas atšķirības ir nepieņemamas un tās būtu jāierobežo, un visas pensiju iemaksas ES būtu jāaprēķina un jāiekasē dzimumneitrālā veidā, balstoties uz dzimumu līdztiesību kā vienu no ES pamatprincipiem, kā arī uz visu cilvēku tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi kā vienu no tās pamattiesībām, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā;

E.  tā kā katram ceturtajam ES 28 dalībvalstu iedzīvotājam pensija ir galvenais ienākumu avots un tā kā pensiju sasniegušo iedzīvotāju būtiskais pieaugums, kas izriet no paredzamā mūža ilguma pieauguma un sabiedrības vispārējās novecošanas, līdz 2060. gadam dubultos personu skaitu šajā kategorijā;

F.  tā kā demogrāfisko pārmaiņu rezultātā nākotnē aizvien mazāk un mazāk aktīvi darba ņēmēji radīs aizvien lielāku skaitu pensionāru, kas nozīmē, ka privātās un aroda vecuma pensijas shēmas kļūs aizvien nozīmīgākas;

G.  tā kā pensiju politikas mērķis ir panākt ekonomisko neatkarību, kas ir ļoti būtiska attiecībā uz sieviešu un vīriešu līdztiesību, un tā kā dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmas garantē visiem ES iedzīvotājiem pienācīgus un pietiekamus pensijas ienākumus un pieņemamu dzīves līmeni un aizsargā viņus pret nabadzības risku, kas izriet no dažādiem faktoriem vai no sociālās atstumtības, ar mērķi nodrošināt viņiem aktīvu sociālo, kultūras un politisko līdzdalību un ļaut dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi vecumdienās, lai viņi turpinātu piedalīties sabiedrības dzīvē;

H.  tā kā augoša individuālā atbildība par uzkrāšanas lēmumiem, kas ietver dažādus riskus, cita starpā nozīmē to, ka personām ir jābūt precīzi informētām par pieejamajām iespējām un saistītajiem riskiem; tā kā gan sievietēm, gan vīriešiem un jo īpaši sievietēm būtu jāpalīdz uzlabot finanšu pratības līmeni, lai viņi varētu pieņemt pārdomātus lēmumus par šiem jautājumiem, kuru sarežģītība aizvien pieaug;

I.  tā kā pensiju atšķirības vēl vairāk saasina sieviešu ekonomisko neaizsargātību un pakļauj viņas sociālajai atstumtībai, pastāvīgai nabadzībai un ekonomiskai atkarībai, jo īpaši no viņu laulātajiem vai citiem ģimenes locekļiem; tā kā darba samaksas un pensiju atšķirība ir vēl izteiktāka to sieviešu vidū, kuras atrodas nelabvēlīgā situācijā vairāku apstākļu dēļ vai pieder rasu, etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, ņemot vērā, ka viņas bieži vien veic darbu, kuros nepieciešams mazāk prasmju un ir mazāka atbildība;

J.  tā kā pensijas, kas ir saistītas ar personas individuālām tiesībām, nevis atvasinātām tiesībām, varētu palīdzēt nodrošināt ikvienas personas ekonomisko neatkarību, samazināt šķēršļus līdzdalībai oficiālā nodarbinātībā un mazināt dzimtiskos stereotipus;

K.  tā kā ilgāka paredzamā dzīves ilguma dēļ sievietēm visam pensijas laikposmam vidēji var būt nepieciešami lielāki ienākumi nekā vīriešiem; tā kā šādi papildu ienākumi viņām var būt pieejami ar apgādnieka zaudējuma pensiju mehānismu starpniecību;

L.  tā kā tādu salīdzināmu, pilnīgu, uzticamu un regulāri atjauninātu datu trūkums, kas ļautu novērtēt pensiju atšķirības apmēru un to ietekmējošo faktoru nozīmīgumu, rada neskaidrību par visefektīvākajiem līdzekļiem, kas būtu jāizmanto cīņai pret šo atšķirību;

M.  tā kā šī atšķirība vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem ir lielāka (vairāk nekā 40 %), salīdzinot ar vidējo rādītāju visā vecuma grupā no 65 gadiem, kas ir jo īpaši saistīts ar dažās dalībvalstīs īstenoto tiesību nodošanu, piemēram, atraitnības gadījumos;

N.  tā kā pensiju samazināšana un iesaldēšana palielina nabadzības risku vecāka gadagājuma iedzīvotāju, jo īpaši sieviešu, vidū; tā kā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto vecāka gadagājuma sieviešu īpatsvars 2014. gadā bija 20,2 % salīdzinājumā ar 14,6 % vīriešu īpatsvaru, un līdz 2050. gadam vairākumā dalībvalstu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vecumā virs 75 gadiem īpatsvars varētu sasniegt 30 %;

O.  tā kā iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem ienākumu vērtība ir aptuveni 94 % no visu iedzīvotāju vidējiem ienākumiem; tā kā, neraugoties uz to, aptuveni 22 % sieviešu vecumā virs 65 gadiem dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa;

P.  tā kā vidējā pensiju atšķirība ES 2014. gadā slēpa ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā salīdzinājumam zemākā sieviešu un vīriešu pensiju atšķirība ir 3,7 % un augstākā — 48,8 %, savukārt atšķirība pārsniedz 30 % 14 dalībvalstīs;

Q.  tā kā iedzīvotāju, kuri saņem pensiju, īpatsvars dalībvalstīs ievērojami atšķiras — no 15,1 % Kiprā līdz 31,8 % Lietuvā 2013. gadā, lai gan lielākā daļa pensiju saņēmēju lielākajā daļā ES dalībvalstu 2013. gadā bija sievietes;

R.  tā kā pensiju atšķirība, kas balstīta uz daudziem pastāvošajiem faktoriem, liecina par vīriešu un sieviešu stāvokļa nelīdzsvarotību attiecībā uz viņu karjeru un ģimenes dzīvi, viņu iespējām veikt iemaksas, viņu attiecīgo lomu ģimenē un kārtību, kādā tiek aprēķināts atalgojums atbilstīgi pensiju sistēmā noteiktajam; tā kā tas arī norāda uz darba tirgus segregāciju un augstāku tādu sieviešu proporciju, kuras strādā nepilnu darba laiku par zemāku stundas atalgojumu ar karjeras pārtraukumiem un mazāku nostrādāto gadu skaitu, ņemot vērā neapmaksāto darbu, ko veic sievietes kā mātes un savas ģimenes aprūpētājas; tā kā tādēļ pensiju atšķirība būtu jāuzskata par īpaši būtisku dzimumu nevienlīdzības darba tirgū rādītāju, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašreizējā sieviešu un vīriešu pensiju atšķirība ir ļoti tuvu kopējā atalgojuma atšķirībai (39,7 % 2015. gadā);

S.  tā kā korektīvu mehānismu esamība var neļaut pilnībā uztvert pensiju atšķirību, kas atspoguļo visas dzīves laikā starp vīriešiem un sievietēm pastāvošās nesabalansētības un nevienlīdzības kopumu attiecībā uz, piemēram, mūžizglītības iespējām un finanšu resursiem, un ir novērojams pensiju kapitāla uzkrāšanas pirmajā un otrajā līmenī;

T.  tā kā šī pensiju atšķirība ikvienā brīdī atspoguļo vairākus gadu desmitus sabiedrībā un darba tirgū pastāvošos apstākļus; tā kā šie apstākļi ir pakļauti izmaiņām, kuras dažkārt mēdz būt būtiskas un ietekmēs vairāku pensionēto sieviešu paaudžu vajadzības;

U.  tā kā pensiju atšķirībai ir raksturīgas dažādas iezīmes atkarībā no attiecīgo pensionēto sieviešu personīgās situācijas, sociālā stāvokļa, civilstāvokļa un/vai ģimenes stāvokļa; tā kā šajā sakarībā vienota pieeja ne vienmēr varēs sniegt vislabākos rezultātus;

V.  tā kā vientuļo vecāku mājsaimniecības ir īpaši neaizsargātas, jo tās ir 10 % no visām mājsaimniecībām, kurās ir apgādājami bērni, un 50 % šo mājsaimniecību ir pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam, kas divas reizes pārsniedz visu iedzīvotāju vidējo rādītāju; tā kā pastāv apliecinoša saistība starp pensiju atšķirību un audzināmo bērnu skaitu un tā kā no dzimuma atkarīga pensiju atšķirība precētu sieviešu un māšu vidū ir daudz lielāka nekā neprecētu sieviešu bez bērniem vidū; tā kā, raugoties no šī viedokļa, ar māšu un jo īpaši vientuļo māšu stāvokli saistītā nevienlīdzība viņu pensionēšanās brīdī var palielināties;

W.  tā kā grūtniecība un bērna kopšanas atvaļinājums skar mātes, kuras ir 79,76 % no personām, kas samazina savu darba laiku, lai varētu rūpēties par bērniem, kas ir jaunāki par astoņiem gadiem, uzņemoties zemu apmaksātu vai nepilnas slodzes darbu vai ieviešot nevēlamus karjeras pārtraukumus, lai rūpētos par saviem bērniem; tā kā grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumi ir nepieciešami un īpaši būtiski līdzekļi, lai labāk sadalītu ar aprūpi saistītus pienākumus, uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru un ierobežotu sieviešu karjeras pārtraukumus;

X.  tā kā bērnu skaits neierobežo vai pat var pozitīvi ietekmēt tēvu atalgojuma līmeni un līdz ar to pensiju tiesības;

Y.  tā kā, ņemot vērā to, ka daudzas sievietes nav reģistrētas kā bezdarbnieces, īpaši tās, kas dzīvo lauku apvidos vai attālos reģionos, kā arī daudzas no tām, kuras velta laiku tikai mājsaimniecības darbiem un bērnu aprūpei, sieviešu bezdarba līmenis nav pietiekami novērtēts; tā kā tas rada atšķirības starp viņu pensiju līmeni;

Z.  tā kā tā dēvētie tradicionālie darba organizēšanas veidi apgrūtina iespējas pienācīgi līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi strādājošiem pāriem, kuri savu profesionālo darbību vēlas veikt, strādājot pilnu slodzi;

AA.  tā kā pensiju kredīti vīriešiem un sievietēm bērnu vai ģimenes locekļu aprūpes pabalstu veidā varētu palīdzēt nodrošināt to, ka darba pārtraukumiem aprūpes dēļ nav negatīvas ietekmes uz pensiju, un būtu vēlams šādas shēmas paplašināt vai stiprināt visās dalībvalstīs;

AB.  tā kā pensiju kredīti, kas attiektos uz dažādiem darba veidiem, varētu palīdzēt visiem strādājošiem gūt pensijas ienākumus;

AC.  tā kā, neraugoties uz dažiem īstenotajiem centieniem šīs situācijas uzlabošanai, sieviešu iesaistīšanas darba tirgū līmenis joprojām ievērojami atpaliek no stratēģijas ”Eiropa 2020” mērķiem un tas ir arī ievērojami zemāks nekā attiecībā uz vīriešiem; tā kā sieviešu līdzdalības palielināšana darba tirgū papildina pasākumus, lai samazinātu sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību Eiropas Savienībā, jo pastāv tieša saikne starp līdzdalību darba tirgū un pensiju līmeni; tā kā nodarbinātības līmeņa dati tomēr neietver informāciju par nodarbinātības ilgumu vai veidu un tādējādi ir ierobežoti, spējot sniegt ziņas vienīgi par atalgojuma un pensiju līmeni;

AD.  tā kā nostrādāto gadu skaits tieši ietekmē pensijas ienākumus; tā kā sievietēm karjera vidēji ir par vairāk nekā 10 gadiem īsāka nekā vīriešiem un tā kā sievietēm, kuru profesionālās darbības ilgums ir mazāks par 14 gadiem, pensiju atšķirība ir divreiz lielāka (64 %) nekā sievietēm, kuru karjera ir bijusi ilgāka (32 %);

AE.  tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši pārtrauc karjeru, iesaistās nestandarta nodarbinātības veidos, strādā nepilnu darba laiku (32 % sieviešu salīdzinājumā ar 8,2 % vīriešu) vai bez atlīdzības, jo īpaši tad, ja viņas sniedz aprūpes pakalpojumus bērniem un radiniekiem un ir gandrīz vienīgās atbildīgās par aprūpi un mājas pienākumiem pastāvošās dzimumu nelīdztiesības dēļ, un tas viss var negatīvi ietekmēt viņu pensiju;

AF.  tā kā ieguldījumi skolās, pirmsskolas izglītībā, universitātēs un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē var palīdzēt nodrošināt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un var ilgtermiņā ne tikai radīt darbvietas, bet arī nodrošināt sievietēm augstas kvalitātes nodarbinātību un iespējas palikt darba tirgū ilgāku laiku, kas ilgtermiņā pozitīvi ietekmē viņu pensijas;

AG.  tā kā neoficiālā aprūpe ir īpaši būtisks pīlārs, uz kuru balstās mūsu sabiedrība, un tā kā šo pienākumu lielā mērā veic sievietes un šāda nelīdzsvarotība atspoguļojas sieviešu un vīriešu pensiju atšķirībās; tā kā šāda veida „neredzamais darbs” nav pietiekami atzīts, jo īpaši tiesību uz pensiju aprēķināšanā;

AH.  tā kā ES joprojām pastāv lielas atšķirības darba samaksā sievietēm un vīriešiem; tā kā minētā atšķirība 2014. gadā sasniedza 16,3 % līmeni, jo īpaši diskriminācijas un segregācijas dēļ, kā rezultātā nozarēs ar zemāku atalgojuma līmeni ir vērojams pārmērīgi liels sieviešu īpatsvars salīdzinājumā ar citām nozarēm, kurās galvenokārt dominē vīrieši; tā kā citi faktori, piemēram, karjeras pārtraukumi vai nebrīvprātīgs nepilnas slodzes darbs, lai apvienotu darba un ģimenes dzīves pienākumus, stereotipi, sieviešu darba nepietiekama novērtēšana un izglītības un profesionālās pieredzes līmeņa atšķirības arī veicina vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības;

AI.  tā kā ES mērķis panākt pienācīgu sociālo aizsardzību ir noteikts LESD 151. pantā; tā kā ES šajā sakarībā būtu jāatbalsta dalībvalstis, sniedzot ieteikumus par tādu vecāka gadagājuma cilvēku aizsardzības uzlabošanu, kuriem ir tiesības saņemt pensiju, pamatojoties uz vecumu vai personīgo situāciju;

AJ.  tā kā saiknes pastiprināšana starp iemaksām un atalgojumu papildus arvien pieaugošajai pensiju sistēmu organizācijas otrā un trešā līmeņa nozīmei ar dzimumu saistītu faktoru rašanās risku pensiju atšķirībā pārnes uz privātā sektora dalībniekiem;

AK.  tā kā nav veikti nekādi ex ante vai ex post dzimumu ietekmes novērtējumi attiecībā uz pensiju sistēmu reformām, kas paredzētas Komisijas 2012. gada Baltajā grāmatā par pensijām;

AL.  tā kā tikai dalībvalstis ir atbildīgas par valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu un pensiju sistēmu izstrādi un organizāciju; tā kā ES galvenokārt ir atbalsta kompetence pensiju shēmu jomā, jo īpaši saskaņā ar LESD 153. pantu,

Vispārīgas piezīmes

1.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt stratēģiju no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izskaušanai Eiropas Savienībā un palīdzēt tām izstrādāt vadlīnijas šajā jomā;

2.  apstiprina un atbalsta Padomes aicinājumu izstrādāt jaunu Komisijas iniciatīvu, kurā paziņojuma veidā tiktu izklāstīta stratēģija sieviešu un vīriešu līdztiesībai 2020. – 2016. gadam tāpat kā tas notika attiecībā uz iepriekšējām stratēģijām, un pastiprināt ES stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā, cieši sasaistot to ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

3.  uzskata, ka ar šo stratēģiju būtu jācenšas ne tikai dalībvalstu līmenī novērst pensiju atšķirību ietekmi, jo īpaši uz visneaizsargātākajām grupām, bet arī to nepieļaut nākotnē, novēršot tās pamatcēloņus, piemēram, nevienādas pozīcijas starp sievietēm un vīriešiem darba tirgū attiecībā uz darba samaksu, paaugstināšanu amatā un iespējas strādāt pilnas slodzes darbu, kā arī darba tirgus segregāciju; šajā sakarībā mudina veidot starpvaldību dialogu un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

4.  uzsver, ka ir vajadzīga daudzpusīga pieeja ar darbību kombināciju dažādu politikas virzienu ietvaros, kuru mērķis ir uzlabot dzimumu līdztiesību, lai šī stratēģija būtu veiksmīga, un tai ir jāpiemēro pieeja mūža garumā, ņemot vērā visu attiecīgās personas darba dzīvi, kā arī novēršot atšķirības starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz nodarbinātību, karjeru un iespējām veikt pensiju iemaksas, kā arī iespējām, kuras rada veids, kādā pensiju sistēmas ir veidotas; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas vajadzīgi saskaņā ar Padomes 2015. gada 18. jūnija secinājumiem „Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību novēršana”,

5.  atgādina, ka minimālās algas jautājumu apspriešanā liela nozīme ir sociālajiem partneriem, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; uzsver, ka arodbiedrības un kolektīvo līgumu noteikumi ir būtiski, lai nodrošinātu, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir piekļuve valsts pensijai saskaņā ar paaudžu solidaritātes un dzimumu līdztiesības principiem; uzsver, ka, pieņemot politiskus lēmumus, kas maina būtiskus juridiskos aspektus attiecībā uz pensijas tiesību nosacījumiem, ir svarīgi pienācīgi ņemt vērā sociālos partnerus; aicina ES un dalībvalstis, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, izstrādāt un īstenot politiku no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības novēršanai; iesaka dalībvalstīm papildus šiem centieniem apsvērt iespēju regulāri apzināt ar darba samaksu saistīto situāciju;

6.  aicina dalībvalstis ieviest cieņpilnus pasākumus, kas novērstu tādu darba ņēmēju nonākšanu nabadzībā, kuru veselības stāvoklis neļauj strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam; uzskata, ka būtu jāsaglabā priekšlaicīgas pensionēšanās noteikumi darba ņēmējiem, kuri ir pakļauti smagiem vai kaitīgiem darba apstākļiem; uzskata, ka nodarbinātības līmeņa celšana, radot kvalitatīvas darbvietas, varētu palīdzēt ievērojami samazināt tādu cilvēku skaita turpmāku pieaugumu, kuri nespēj strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam, tādējādi samazinot novecošanas radīto finansiālo slogu;

7.  pauž dziļas bažas par konkrētām valstīm adresētu ieteikumu (KVAI), kuros ieteikts īstenot taupības pasākumus, ietekmi uz pensiju shēmām un to ilgtspēju un piekļuvi uz iemaksām balstītām pensijām aizvien lielākā skaitā dalībvalstu un par KVAI negatīvo ietekmi uz ienākumu līmeni un sociālajiem pabalstiem, kas nepieciešami, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību;

8.  uzsver, ka subsidiaritātes princips ir stingri jāpiemēro arī pensiju jomā;

Novērtēšanas un izpratnes veidošanas pasākumi, lai labāk cīnītos pret pensiju atšķirībām

9.  aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt izmeklēt iemeslus, kādēļ pastāv pensiju atšķirības, un strādāt kopīgi ar Eurostat un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), lai izveidotu uzticamus rādītājus no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības noteikšanai, kā arī atklātu dažādos tās pamatā esošos faktorus, lai to uzraudzītu un noteiktu skaidrus samazināšanas mērķus, kā arī ziņot Eiropas Parlamentam; aicina dalībvalstis katru gadu sniegt Eurostat statistikas datus par no dzimuma atkarīgām darba samaksas atšķirībām un no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, lai būtu iespējams novērtēt attīstību visā ES un apzināt līdzekļus šā jautājuma risināšanai;

10.  aicina Komisiju veikt rūpīgu novērtējumu par ietekmi, kādu uz neaizsargātākajām grupām un jo īpaši sievietēm radījuši 2012. gada Baltās grāmatas par pensijām ieteikumi, kuru mērķis ir apkarot no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību cēloņus, kā arī izveidot oficiālu no dzimuma atkarīgu pensiju atšķirību rādītāju un veikt sistemātisku uzraudzību; prasa īstenot līdz šim veikto pasākumu pienācīgu novērtējumu un ietekmes uz dzimumu līdztiesību uzraudzību; aicina Komisiju atbalstīt pa dzimumiem sadalītas statistikas un pētniecības attīstību, lai labāk uzraudzītu un novērtētu pensiju sistēmu reformu ietekmi uz sieviešu pārticību un labklājību;

11.  aicina dalībvalstis to sociālajā politikā veicināt cīņu pret no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, veicinot šīs jomas kompetento lēmumu pieņēmēju izpratni un izstrādājot programmas, lai palielinātu sieviešu informētību par šīs parādības sekām un sniegtu viņām instrumentus, kas nodrošina iespēju izveidot viņu pensijas finansēšanas stratēģijas, kuras būtu ilgtspējīgas, ilglaicīgas un atbilstu viņu īpašajām vajadzībām, kā arī par sieviešu piekļuvi pensiju otrajam un trešajam līmenim, jo īpaši nozarēs, kurās galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes un šādu pensiju izmantošanas līmenis varētu būt zems; aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt un vēl vairāk veicināt sabiedrības informētību par vienlīdzīgu darba samaksu un no dzimuma atkarīgām pensiju atšķirībām, kā arī tiešu un netiešu diskrimināciju pret sievietēm darbvietā;

12.  vēlreiz atgādina par nepieciešamību saskaņot definīcijas, lai vienkāršotu tādu terminu kā ”no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības” un ”no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības” salīdzināšanu ES līmenī;

13.  prasa dalībvalstīm un Savienības iestādēm veicināt pētniecību par no dzimuma atkarīgu atšķirību ietekmi uz pensijām un sieviešu finansiālo neatkarību, ņemot vērā tādus jautājumus kā sabiedrības novecošanās, veselības stāvokļa atšķirības un paredzamais mūža ilgums atkarībā no dzimuma, to, kā ir mainījušās ģimenes struktūras un ir palielinājies tādu mājsaimniecību skaits, kurā ir tikai viens cilvēks, un atšķirības sieviešu personīgajā situācijā; prasa tām izstrādāt iespējamas stratēģijas, lai pārtrauktu no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības;

Nevienlīdzības samazināšana attiecībā uz pensiju iemaksu veikšanas spēju

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES tiesību akti attiecībā uz tiešu vai netiešu dzimumdiskrimināciju tiek pienācīgi īstenoti un to progress tiek pastāvīgi uzraudzīts, uzsākot pārkāpuma procedūras gadījumos, kad šie tiesību akti netiek ievēroti, un, iespējams, tos pārskatot, lai nodrošinātu, ka vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas spējas veikt pensiju maksājumus;

15.  pauž viennozīmīgu nosodījumu par darba samaksas atšķirībām un to ”neizskaidrojamo sastāvdaļu”, ko izraisa diskriminācija darbvietā, un atgādina par savu aicinājumu pārskatīt skaidri un pienācīgi tikai divās dalībvalstīs transponēto Direktīvu 2006/54/EK, lai nodrošinātu vienlīdzīgāku attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un darba samaksas jomā, piemērojot kopš EEK dibināšanas ar Līgumu garantēto principu, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm ir vienāda darba samaksa;

16.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu un līdztiesību darba tirgū un attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un jo īpaši pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka sieviešu darba samaksa un sociālās tiesības, tostarp pensijas, atbilst principam, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu; aicina dalībvalstis noteikt atbilstošus pasākumus, lai ierobežotu to, ka netiek ievērots vienlīdzīgas samaksas princips sievietēm un vīriešiem par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu;

17.  prasa dalībvalstīm, darba devējiem un arodbiedrībām izstrādāt un īstenot praktiski lietojamus un konkrētus darbvietu novērtēšanas līdzekļus, lai palīdzētu noteikt vienādi vērtīgu darbu un līdz ar to nodrošinātu, ka vīrieši un sievietes saņem vienlīdzīgu darba samaksu un tādējādi nākotnē vienādas pensijas; mudina uzņēmumus veikt ikgadējas vienlīdzīgas darba samaksas revīzijas, publicēt šos datus maksimāli pārredzami un ierobežot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt horizontālās un vertikālās segregācijas problēmu darba tirgū, novēršot dzimumu nevienlīdzību un diskrimināciju nodarbinātībā un jo īpaši ar izglītības starpniecību un informētības uzlabošanas pasākumiem meiteņu un sieviešu vidū, mudinot viņas uzsākt studijas, darba gaitas un karjeru nozarēs ar inovatīvas izaugsmes iespējām, kurās šobrīd valdošo stereotipu dēļ dominē vīrieši;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm plašākus stimulus strādāt ilgāk un ar īsākiem karjeras pārtraukumiem, lai palielinātu viņu ekonomiskās neatkarības līmeni šobrīd un nākotnē;

20.  norāda uz to, cik svarīgi saistībā ar to, ka atbildības slogs no pensiju sistēmām arvien vairāk tiek pārnests uz pašfinansētām shēmām, ir nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi finansēšanas pakalpojumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/113/EK, piemērojot abiem dzimumiem vienādus aktuāros kritērijus; norāda, ka abu dzimumu vienlīdzības noteikuma piemērošana palīdzēs samazināt no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības; aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt pārredzamību, piekļuvi informācijai un noteiktību arodpensiju shēmu dalībniekiem un saņēmējiem, ņemot vērā ES nediskriminācijas un dzimumu līdztiesības principus;

21.  uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa ir skaidri norādījusi, ka arodpensiju shēmas ir jāuzskata par samaksu un ka līdz ar to vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas arī uz minētajām shēmām;

22.  aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst sievietēm, kurām bieži vien nav tiesību saņemt pensiju un kā dēļ viņām trūkst ekonomiskas neatkarības, sevišķi laulības šķiršanas gadījumā;

Ar karjeru saistītās nevienlīdzības samazināšana starp vīriešiem un sievietēm

23.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija reaģēja uz EP aicinājumu labāk saskaņot profesionālo un privāto dzīvi ar neleģislatīviem priekšlikumiem un tiesību akta priekšlikumu, ar ko izveido vairāku veidu atvaļinājumu, lai risinātu 21. gadsimta problēmuzdevumus; uzsver, ka Komisijas priekšlikumi ir labs pamats, lai piepildītu Eiropas pilsoņu cerības; aicina visas iestādes šo paketi īstenot pēc iespējas drīzāk;

24.  mudina dalībvalstis ievērot un īstenot tiesību aktus par maternitātes tiesībām, lai sievietes nesaņemtu mazāku pensiju tāpēc, ka darba dzīves laikā kļuvušas par mātēm;

25.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju ļaut darba ņēmējiem apspriest brīvprātīgi elastīgus darba nosacījumus, tostarp „viedo darbu”, saskaņā ar valsts praksi un neatkarīgi no bērnu vecuma vai ģimenes stāvokļa, kas tādējādi ļautu sievietēm un vīriešiem labāk apvienot darba un ģimenes dzīvi, piemēram, tā, lai viņiem nebūtu jādod kaut kam priekšroka, uzņemoties aprūpes pienākumus;

26.  norāda uz Komisijas priekšlikumu par aprūpētāju atvaļinājumu direktīvā par darba un privātās dzīves saskaņošanu vecākiem un aprūpētājiem, kā arī atgādina par aicinājumu nodrošināt pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību; mudina dalībvalstis, balstoties uz labas prakses apmaiņu, gan sieviešu, gan vīriešu labā ieviest ”aprūpes kredītus”, lai kompensētu karjeras pārtraukumus, kas paredzēti ģimenes locekļu neformālai aprūpei, un oficiālos aprūpes atvaļinājumus, piemēram, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu, un taisnīgi ņemt tos vērā pensiju tiesību aprēķināšanā; uzskata, ka šādi kredīti būtu jāpiešķir uz īsu konkrētu laiku, lai vēl vairāk nenostiprinātu stereotipus un nevienlīdzību;

27.  aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai atzītu, cik nozīmīga ir neformālā aprūpe, ko veic ģimenes locekļu un citu apgādājamo personu labā, un tās taisnīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, jo šāda sadalījuma trūkumam ir potenciāls izraisīt karjeras pārtraukumus un nedrošas darbvietas sievietēm, tādējādi apdraudot viņu pensijas tiesības; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi sniegt stimulus vīriešiem, lai viņi izmantotu savu bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu;

28.  aicina dalībvalstis ļaut darbiniekam pēc grūtniecības un dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma saglabāt salīdzināmu darba režīmu;

29.  norāda, ka privātās un darba dzīves līdzsvaru vīriešiem un sievietēm var panākt tikai tad, ja ir pieejamas vietējas, cenas ziņā pieejamas, kvalitatīvas un piekļūstamas aprūpes iestādes bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un aprūpējamām personām un ja tiek veicināts vienlīdzīgs pienākumu, izmaksu un aprūpes darba sadalījums; aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus pakalpojumos bērniem, uzsver nepieciešamību pēc bērnu aprūpes iestāžu pieejamības lauku apvidos un mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, tostarp izmantojot pieejamo ES finansējumu, lai izveidotu šādas visiem pieejamas iestādes; aicina dalībvalstis ne tikai sasniegt Barselonas mērķus pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā līdz 2020. gadam, bet arī noteikt līdzīgus mērķus ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, tajā pašā laikā piedāvājot ģimenēm, kas dod priekšroku citam bērnu aprūpes modelim, izvēles brīvību; pauž atzinību tām dalībvalstīm, kuras jau ir sasniegušas šos abus mērķu kopumus;

Pensiju sistēmu ietekme uz pensiju atšķirību

30.  aicina dalībvalstis, pamatojoties uz uzticamiem un salīdzināmiem datiem, izvērtēt savu pensijas sistēmu ietekmi uz pensiju atšķirību un tās pamatā esošos faktorus, lai apkarotu diskrimināciju un nodrošinātu pārredzamību dalībvalstu pensiju sistēmās;

31.  uzsver, ka, nodrošinot pensiju sistēmu ilgtspēju, ir jāapzina problēmas, ko rada demogrāfiskās izmaiņas, sabiedrības novecošana, dzimstības līmenis un attiecība starp algotā darbā nodarbinātām personām un personām pensionēšanās vecumā; atgādina, ka šo personu situācija lielā mērā ir atkarīga no viņu nostrādāto gadu skaita un veiktajām pensiju iemaksām;

32.  aicina dalībvalstis nolūkā garantēt ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu, ņemot vērā paredzamā mūža ilguma pieaugumu ES, steidzami veikt nepieciešamās strukturālās izmaiņas pensiju sistēmās;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis sīkāk izpētīt to, kādu ietekmi uz pensiju atšķirību varētu radīt pensiju sistēmu pāreja no valsts noteiktās vecuma pensijas shēmām uz elastīgākiem mehānismiem iemaksu veikšanai arodpensiju un privāto pensiju shēmās attiecībā uz pensiju sistēmā veikto maksājumu ilgumu vai aiziešanas no darba tirgus pakāpeniskumu;

34.  brīdina, ka dzimumu līdztiesību apdraud riski, ko rada pāreja no sociālā nodrošinājuma pensijām uz privāti finansētām pensijām, jo privātās pensijas balstās individuālās iemaksās un nekompensē laiku, kas pavadīts, nodrošinot aprūpi bērniem vai citiem apgādājamiem radiniekiem, vai bezdarba periodus, slimības atvaļinājumus vai invaliditāti; norāda uz to, ka pensiju sistēmu reformas, kas sasaista sociālos pabalstus ar izaugsmi, kā arī stāvokli darba un finanšu tirgos, ir vērstas tikai uz makroekonomikas jautājumiem, neņemot vērā pensiju sociālo aspektu;

35.  aicina dalībvalstis savās pensiju sistēmās un īstenotajās reformas novērst elementus, kas rada atšķirības pensiju jomā (jo īpaši no dzimuma atkarīgas atšķirības, piemēram, pašreizējās pensiju atšķirības), ņemot vērā jebkādu turpmāku pensiju reformu ietekmi dzimumu aspektā, kā arī īstenot pasākumus, lai izskaustu šo diskrimināciju; uzsver, ka būtu jānovērtē jebkādu ar pensijām saistītu politikas izmaiņu ietekme uz atšķirībām, kas atkarīgas no dzimuma, veicot īpašu analīzi, kurā tiek salīdzināta ierosināto izmaiņu ietekme uz sievietēm un vīriešiem, un tai vajadzētu būt sabiedriskās politikas plānošanas, izstrādes, īstenošanas un novērtēšanas procesu daļai;

36.  aicina Komisiju sekmēt labas prakses apmaiņu, lai noteiktu gan visefektīvākos korektīvos mehānismus, gan mehānismus, ar kuriem varētu cīnīties pret faktoriem, kas veicina pensiju atšķirību;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pret abiem dzimumiem vienlīdzīgu anuitāti pensiju shēmās un aprūpes kredītos, kā arī saistītajos pabalstos, lai panāktu to, ka sievietēm būtu vienlīdzīgas pensiju tiesības par tādu pašu iemaksu veikšanu pat tad, ja viņu prognozētais dzīves ilgums ir lielāks nekā vīriešiem, un nodrošināt to, ka sieviešu paredzamais mūža ilgums netiek izmantots par ieganstu diskriminācijai, jo īpaši pensiju aprēķināšanā;

38.  aicina pārskatīt visus stimulus, kas pieejami saskaņā ar nodokļu un pensiju sistēmām, un to ietekmi uz pensiju atšķirību, kas atkarīga no dzimuma, īpašu uzsvaru liekot uz mājsaimniecībām, kuras vada vientuļās mātes; arī prasa atcelt neproduktīvus stimulus un tiesību individualizāciju;

39.  uzsver apgādnieka zaudējuma pensijas būtisko nozīmi daudzu vecāka gadagājuma sieviešu pasargāšanā no nabadzības un sociālās atstumtības, kas viņas apdraud vairāk nekā vecāka gadagājuma vīriešus; aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā reformēt savas apgādnieka zaudējuma pensiju un atraitņu pensiju sistēmas, lai neradītu neizdevīgu situāciju neprecētām sievietēm; aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu izpētīt dažādu sistēmu ietekmi, kuras nodrošina apgādnieka zaudējuma pensijas, ņemot vērā augsto laulības šķiršanas gadījumu līmeni, neprecētu pāru neaizsargātību pret nabadzību un vecāka gadagājuma sieviešu sociālo atstumtību, un apsvērt iespēju izstrādāt juridiskus instrumentus, lai nodrošinātu dalītas pensijas tiesības laulības šķiršanas gadījumos;

40.  uzsver, ka visiem cilvēkiem ir tiesības uz vispārēji pieejamu valsts pensiju, un atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā ir noteiktas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cieņpilnu dzīvi un neatkarību, savukārt Hartas 34. pantā ir atzītas tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri nodrošina aizsardzību maternitātes, slimības, nelaimes gadījuma darba vietā, invaliditātes, apgādājamības, atkarības no ilgtermiņa aprūpes, vecuma vai darba zaudēšanas gadījumā; uzsver, ka valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras finansē no iemaksām, ir liela nozīme pienācīgas vecuma pensijas nodrošināšanā;

41.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gan vīriešiem, gan sievietēm ir iespējas sasniegt pilnus iemaksu periodus, un tāpat nodrošināt, ka ikvienam ir tiesības uz pensiju, lai likvidētu pensiju atšķirības, apkarojot dzimumdiskrimināciju nodarbinātībā, pielāgojot izglītības un karjeras plānošanu, uzlabojot darba un privātās dzīves līdzsvaru un veicinot ieguldījumus bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē;

42.  norāda, ka savā Vispārējā komentārā Nr. 16 (2005) par vienlīdzīgām tiesībām vīriešiem un sievietēm izmantot visas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir noteikusi 3. panta prasības saistībā ar ICESCR 9. pantu, tostarp prasību vienādot vīriešu un sieviešu obligāto pensionēšanās vecumu un nodrošināt, lai sievietes saņemtu vienlīdzīgu pabalstu gan valsts, gan privātajās pensiju shēmās;

o
o   o

43.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) 2005. gada 11. augusts, E/C.12/2005/4. (2) 2008. gada 4. februāris, E/C.12/GC/19. (3) (XX-3/def/GRC/4/1/EN) (4) OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp. (5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (6) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp. (7) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (8) OV C 51 E, 22.2.2013., 9. lpp. (9) OV C 131 E, 8.5.2013., 60. lpp. (10) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp. (11) OV C 36, 29.1.2016., 6. lpp. (12) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp. (13) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351. (15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.