Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Marine Le Pen imunitāti, kuru Eksanprovansas Apelācijas tiesas ģenerālprokurors Pascal Guinot nosūtījis 2016. gada 9. decembrī un par kuru paziņots 2017. gada 19. janvāra plenārsēdē,

–  pēc Marine Le Pen 2017. gada 29. maija un 12. jūnija uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā 1881. gada 29. jūlija likuma 23. panta pirmo daļu, 29. panta pirmo daļu un 30. pantu un 31. panta pirmo daļu un 1982. gada 29. jūlija likuma 93-2. un 93-3. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0223/2017),

A.  tā kā Ēksanprovansas Apelācijas tiesas (cour d'appel d'Aix-en-Provence) (Francija), ģenerālprokurors pieprasīja atcelt Eiropas Parlamenta deputātes Marine Le Pen imunitāti, jo ir ierosināta tiesvedība par iespējamu likumpārkāpumu;

B.  tā kā saskaņā ar 8. pantu Protokolā Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā pret Eiropas Parlamenta deputātiem nedrīkst veikt nedz izmeklēšanas darbības, nedz viņus drīkst aizturēt, nedz pret viņiem ierosināt tiesvedību sakarā ar viņu viedokli, kas izteikts, viņiem pildot deputāta pienākumus, vai balsojumu, ko viņi ir veikuši, pildot deputāta pienākumus;

C.  tā kā saskaņā ar Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta šīs valsts parlamenta deputātiem;

D.  tā kā Francijas Konstitūcijas 26. panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienu Parlamenta deputātu par noziedzīgiem nodarījumiem vai kriminālpārkāpumiem nedrīkst nedz apcietināt, nedz viņiem piemērot kādu citu drošības līdzekli, kas ir saistīts ar brīvības atņemšanu vai ierobežošanu, ja nav saņemta tās palātas biroja piekrišana kuras deputāts attiecīgā persona ir, un ka šāda piekrišana nav vajadzīga gadījuma, kad deputāts ir aizturēts noziedzīga nodarījuma vai cita kriminālpārkapuma izdarīšanas brīdī un vietā (flagrante delicto) vai kad spēkā stājies ir galīgs notiesājošs spriedums;

E.  tā kā Marine Le Pen ir apsūdzēta par publiski ievēlētas amatpersonas publisku goda aizskaršanu, kas saskaņā ar Francijas tiesībām, proti, 1881. gada 29. jūlija likuma 23. panta pirmo daļu, 29. panta pirmo daļu un 30. pantu un 31. panta pirmo daļu un 1982. gada 29. jūlija likuma 93-2. un 93-3. pantu, ir uzskatāma par kriminālpārkāpumu;

F.  tā kā 2015. gada 28. jūlijā Christian Estrosi Nicas augstākajam izmeklēšanas tiesnesim iesniedza iesniegumu, kurā pauda vēlmi kļūt par prasītāju civillietā, kas ierosināta tiesvedībā pret Marine Le Pen, pamatojoties uz publiski ievēlētas amatpersonas ar pagaidu pilnvarām publisku goda aizskaršanu; tā kā viņš apgalvo, ka 2015. gada 3. maijā raidījumā Le Grand Rendez-vous, kuru translēja vienlaikus gan iTÉLÉ, gan Europe 1, Marine Le Pen esot izteikusi šādas piezīmes, kas izskanēja kā pret viņu vērstas apsūdzības vai inkriminācijas un aizskāra viņa godu un aptraipīja viņa reputaciju:

„Klausieties, tas, ko es zinu, ir: Estrosi kungs finansēja UOIF (Francijas Islāmisko organizāciju savienība); administratīvā tiesas sistēma ir konstatējusi viņa vainu, jo viņš UOIF ir noteicis tik zemu mošejas īres maksu, ka pat administratīvā tiesa viņu nosodīja, kas faktiski atspoguļo to, kā šie mēri nelikumīgi finansē mošejas, pārkāpjot 1905. gada likumu; ja jūs pieķer ar pirkstiem klienteliskā, reliģiskā kopienas medus podā, protams, ka tad ir skaļi jābļauj un jādara zināmas šokējošas lietas, bet es mazāk vērības pievēršu vārdiem un vairāk darbiem ..”; atbildot uz žurnālista jautājumu: „Tātad, vai Estrosi ir uzskatāms par džihādistu līdzzinātāju?”, Le Pen kundze teica: „Palīdzība, resursu sniegšana, atbalsts; ja jūs palīdzat Islāma fundamentālismam nostiprināties, plesties plašumā, vervēt, laikam, kaut kādā ziņā, morāli jūs tomēr esat mazliet līdzatbildīgs.”;

G.  tā kā Marine Le Pen ir divreiz aicināta ierasties uz uzklausīšanu, ievērojot Reglamenta 9. panta 6. punktu; tā kā viņai nav izmantojusi šādu iespēju un savas piezīmes atbildīgajai komitejai viņa iesniegusi nav;

H.  tā kā iespējamais nodarījums nav nedz tieši vai acīmredzami saistīts ar Marine Le Pen pienākumu pildīšanu Eiropas Parlamenta deputāta amatā, nedz ir Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanas ietvaros pausts viedoklis vai veikts balsojums, kā noteikts Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

I.  tā kā ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, apsūdzības acīmredzami nav saistītas ar Marine Le Pen atrašanos Eiropas Parlamenta deputātes amatā un drīzāk ir saistītas ar darbību tikai valsts vai reģionālā mērogā, un tā kā 8. pants tāpēc piemērojams nav;

J.  tā kā atcelt var tikai imunitāti, kas ir reglamentēta Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantā;

K.  tā kā, ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, nav nekāda pamata aizdomām, ka pieprasījums atcelt imunitāti ir nosūtīts, lai mēģinātu likt šķēršļus Marine Le Pen parlamentārajam darbam vai lai viņai tīši radītu politisku kaitējumu (fumus persucutionis);

1.  nolemj atcelt Marine Le Pen parlamentāro imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un Parlamenta atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Francijas Republikas kompetentajai iestādei un Marine Le Pen.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19 marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.