Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Indonēziju, jo īpaši 2017. gada 19. janvāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā ES un Indonēzijas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 2014. gada 1. maijā, un 2016. gada 29. novembra kopīgo paziņojumu presei pēc ES un Indonēzijas PSN Apvienotās komitejas pirmās sanāksmes,

–  ņemot vērā 2017. gada 9. maija ES vietējo paziņojumu par reliģijas vai pārliecības brīvību un vārda brīvību,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2017. gada 17. februāra ziņojumu ar apkopojumu par Indonēziju, kā arī vispārējo regulāro pārskatu (trešais cikls) un 2017. gada 20. februārī iesniegto apkopojumu ar ieinteresēto personu ziņojumiem par Indonēziju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2016. gada 27. jūlija paziņojumu par Indonēzijā plānotajām nāvessoda izpildēm,

–  ņemot vērā sesto Eiropas Savienības un Indonēzijas cilvēktiesību dialogu, kas notika 2016. gada 28. jūnijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. oktobra Bangkokas deklarāciju par ASEAN un ES globālas partnerības veicināšanu attiecībā uz kopīgiem stratēģiskiem mērķiem,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ko Indonēzija ratificēja 2006. gadā,

–  ņemot vērā 1987. gada ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Indonēzija ir ceturtā lielākā pasaules valsts iedzīvotāju skaita ziņā, trešā lielākā demokrātiskā valsts, lielākā valsts ar musulmaņu iedzīvotāju vairākumu un daudzveidīga sabiedrība, kurā dzīvo 255 miljoni dažādu tautību, valodu un kultūru iedzīvotāju;

B.  tā kā Indonēzija ir svarīga ES partnere; tā kā ES un Indonēzijai kā G20 valstu grupas loceklei ir ciešas attiecības; tā kā ES un Indonēzijai ir kopīgas vērtības attiecībā uz cilvēktiesībām, pārvaldību un demokrātiju;

C.  tā kā 2016. gadā bija nepieredzēti daudz vardarbīgu, diskriminējošu un aizskarošu mutisku uzbrukumu un naidīgu paziņojumu attiecībā uz LGBTI personām; tā kā ir ziņas, ka šādus uzbrukumus tieši vai netieši uzkurina valdības amatpersonas, valsts iestādes un ekstrēmisti; tā kā šāda veida uzbrukumi kļuva vēl ļaunāki 2017. gadā;

D.  tā kā Ačehas īpašajā autonomajā provincē, kurā valda šariata likumi, labprātīgas viendzimuma seksuālas attiecības un ārpuslaulības seksuālas attiecības tiek atzītas par noziedzīgu nodarījumu, par ko paredzētais sods ir 100 sitieni ar rīksti un 100 mēneši ieslodzījumā; tā kā 2017. gada maijā divi jauni vīrieši tika notiesāti par viendzimuma seksuālajām attiecībām un viņiem tika piespriesti 85 rīkstes sitieni; tā kā tiesības netikt spīdzinātam ir cilvēka neatņemamas pamattiesības;

E.  tā kā pārējā Indonēzijas daļā homoseksualitāte nav nelikumīga; tā kā LGBTI kopiena pēdējos gados tomēr arvien vairāk pakļauta negatīvai attieksmei;

F.  tā kā 2017. gada 21. maijā policijas reida laikā geju klubā Džakartā tika arestēts 141 cilvēks par it kā pieļautiem pornogrāfijas tiesību aktu pārkāpumiem;

G.  tā kā kopš 2016. gada janvāra Indonēzijas Konstitucionālā tiesa izskata petīciju, kura aicina noteikt kriminālatbildību par viendzimuma seksuālajām attiecībām un ārpuslaulības seksuālajām attiecībām;

H.  tā kā Indonēzijā pieaug neiecietība pret reliģiskajām minoritātēm un tas kļuvis iespējams diskriminējošu likumu un noteikumu dēļ, tostarp saistībā ar likumu par zaimošanu, kurā oficiāli atzītas tikai sešas reliģijas; tā kā līdz 2017. gada jūnijam vairāki cilvēki tikuši notiesāti un ieslodzīti saskaņā ar tiesību aktiem par zaimošanu;

I.  tā kā 2017. gada janvārī valsts cilvēktiesību komisija (Komisi Nasional Hak Asaki Manusia) konstatēja, ka vairākās provincēs, piemēram, Rietumjavā, ir daudz vairāk reliģiskās neiecietības nekā citur valstī, un ka reģionālās valdības amatpersonas nereti ir atbildīgas par ļaunprātību pieļaušanu vai pat to tīšu veikšanu;

J.  tā kā pastāv nopietnas bažas par iebiedēšanu un vardarbību pret žurnālistiem; tā kā žurnālistiem vajadzētu būt pieejamai visai valsts teritorijai;

K.  tā kā saskaņā ar organizācijas Human Rights Watch sniegto informāciju no 2010. līdz 2015. gadam 49 % meiteņu vecumā līdz 14 gadiem bija cietušas no dzimumorgānu kropļošanas;

L.  tā kā 2016. gada jūlijā iestādes izpildīja nāvessodu četrām par narkotiku tirdzniecību notiesātām personām un norādīja, ka vēl 10 uz nāvi notiesātajiem sods tiks izpildīts 2017. gadā,

1.  atzinīgi vērtē ES un Indonēzijas ciešās attiecības un atkārto, ka stingrās un ilgās politiskās, ekonomiskās un kultūras saiknes starp abām pusēm ir svarīgas; uzsver cilvēktiesību dialoga nozīmīgumu, kas ļauj panākt atklātu viedokļu apmaiņu par cilvēktiesībām un demokrātiju, un tas ir arī PSN pamats;

2.  aicina stiprināt ES un Indonēzijas parlamentāros kontaktus, kuru ietvaros var konstruktīvi apspriest dažādus abas puses interesējošus jautājumus, tostarp cilvēktiesības; aicina Indonēzijas parlamentu stiprināt šādas parlamentārās attiecības;

3.  atzinīgi vērtē Indonēzijas aktīvo iesaistīšanos reģionālā un daudzpusējā līmenī; uzsver, ka stāvoklis Indonēzijā nesen tika izskatīts, un vispārējā regulārā pārskata ietvaros tas notika ANO Cilvēktiesību padomes maija sanāksmē; uzsver, ka, tāpat kā iepriekšējos ciklos, Indonēzija brīvprātīgi ļāva veikt šo pārskatīšanu;

4.  aicina Ačehas īpašās autonomās provinces iestādes nepieļaut turpmāku homoseksuālu personu vajāšanu un dekriminalizēt homoseksualitāti, grozot savu islāmisko krimināllikumu; stingri nosoda divu 20 un 23 gadu vecu homoseksuālu vīriešu sodīšanu ar rīkstēm Ačehā 2017. gada 22. maijā, kas bija pirmā reize, kad Ačehas iestādes cilvēkus šādi sodīja par homoseksuālu praksi; stingri nosoda to, ka homoseksualitāte ir pasludināta par nelikumīgu saskaņā ar Ačehas islāmisko krimināllikumu, kurš balstīts uz šariata likumiem; uzsver, ka abu vīriešu sodīšana ir nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša rīcība, ko saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem var pielīdzināt spīdzināšanai; turklāt aicina iestādes nekavējoties pārtraukt publisku sodīšanu ar rīkstēm;

5.  pauž bažas, ka pieaug neiecietība pret Indonēzijas LGBTI kopienu arī ārpus Ačehas īpašās autonomās provinces; stingri nosoda to, ka 2017. gada 21. maijā policijas reida laikā geju klubā Džakartā tika arestēts 141 cilvēks, kaut gan Indonēzijas krimināllikumā homoseksualitāte nav noziedzīgs nodarījums; mudina iestādes un valdības amatpersonas atturēties sniegt publiskus paziņojumus, kas ir diskriminējoši pret LGBTI personām vai citām minoritātēm valstī; uzsver, ka policijas pienākums ir īstenot likumu un pasargāt neaizsargātās minoritātes, nevis šādus cilvēkus vajāt;

6.  noraida Indonēzijas Psihiatru asociācijas apgalvojumu, ka homoseksualitāte un transpersonas identitāte ir garīgās veselības traucējumi; aicina iestādes pārtraukt LGBTI personu piespiedu aizturēšanu, kā arī izbeigt jebkāda veida “ārstēšanu”, kuras mērķis ir “dziedināt” šīs personas no homoseksualitātes, biseksuālitātes vai transpersonas identitātes un strikti īstenot šādas rīcības aizliegumu;

7.  atzinīgi vērtē prezidenta Widodo 2016. gada 19. oktobra paziņojumu, nosodot LGBTI diskrimināciju; aicina prezidentu Widodo izmantot savu svarīgo amatu, lai publiski nosodītu neiecietību un noziegumus pret LGBTI personām, minoritātēm, sievietēm un organizācijām vai kopienām valstī;

8.  aicina pārskatīt tiesību aktu par zaimošanu, jo tas apdraud reliģiskās minoritātes; atbalsta ANO ieteikumus atcelt valsts Krimināllikuma 156. un 156.a pantu, Likumu par reliģiska akta ļaunprātīgas traucēšanas un aizskaršanas nepieļaušanu un Elektronisko darījumu un datu likumu, kā arī atsaukt apsūdzības un pārtraukt vajāt tās personas, kuras apsūdzētas par zaimošanu;

9.  pauž bažas par to, ka Indonēzijā palielinās neiecietība pret etniskajām, reliģiskajām un seksuālajām minoritātēm; mudina Indonēzijas iestādes turpināt veicināt reliģisko iecietību un sabiedrības daudzveidību un šajā ziņā rīkoties vēl aktīvāk; stingri nosoda visus pret minoritātēm vērstos vardarbības, vajāšanas un iebiedēšanas gadījumus; aicina saukt pie atbildības visus, kas šādus pārkāpumus pieļauj;

10.  pauž bažas par nopietniem plašsaziņas līdzekļu brīvības pārkāpumiem; mudina Indonēzijas valdību uzstāt, lai valsts iestādes īstenotu absolūtas neiecietības politiku attiecībā uz fizisku vardarbību pret žurnālistiem, un dot ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem brīvu piekļuvi valstij;

11.  aicina Indonēzijas iestādes atcelt visas tiesību normas, ar kurām nepamatoti ierobežo pamatbrīvības un cilvēktiesības; aicina Indonēzijas iestādes pārskatīt visus tiesību aktus un nodrošināt to atbilstību valsts starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz vārda brīvību, domas, apziņas un reliģijas brīvību, vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu, kā arī tiesībām uz vārda brīvību un pulcēšanos;

12.  pauž bažas par ziņojumiem, ka turpinās vardarbība pret sievietēm un sievietēm kaitīgas ieražas, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana; aicina Indonēzijas iestādes īstenot valsts tiesību aktus saistībā ar vardarbību pret sievietēm, lai sodītu visus seksuālās vardarbības veidus, pieņemt tiesību aktus dzimumu nevienlīdzības novēršanai un sieviešu iespēju palielināšanai;

13.  atzinīgi vērtē to, ka apturēta nāvessoda izpildei tām personām, kurām piespriests augstākais soda mērs par narkotiku tirdzniecību, kamēr norit viņu lietu pārskatīšana; mudina Indonēzijas valdību turpināt apturēt visu šo nāvessodu izpildi un tiesāt šīs personas atkārtoti saskaņā ar starptautiskiem standartiem; atkārtoti aicina nekavējoties atjaunot moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi nāvessodu atcelt pavisam;

14.  aicina Indonēzijas valdību izpildīt visas savas saistības un ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības un brīvības, kas paredzētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR);

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Indonēzijas valdībai un parlamentam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0002.