Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Montrē dokumentu par valstīm piemērojamām starptautiskām juridiskām saistībām un labu praksi saistībā ar privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbību bruņota konflikta laikā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas Nr. 15/26, Nr. 22/33, Nr. 28/7 un Nr. 30/6,

–  ņemot vērā 2005. gada jūlijā izveidoto ANO darba grupu par algotņu izmantošanu kā līdzekli cilvēktiesību pārkāpšanai un tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanas kavēšanai,

–  ņemot vērā ziņojumus, ko sniegusi atklātā starpvaldību darba grupa, lai apsvērtu iespēju izstrādāt starptautisku regulējumu par privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbības reglamentēšanu, uzraudzību un pārraudzību,

–  ņemot vērā ANO pamatnostādnes par privāto apsardzes uzņēmumu nodrošināto bruņotas apsardzes pakalpojumu izmantošanu, kuru jomu nesen paplašināja, aptverot arī neapbruņotus apsardzes dienestus,

–  ņemot vērā ANO Rīcības kodeksu tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām,

–  ņemot vērā projektu iespējamai konvencijai par privātajiem militārajiem un apsardzes uzņēmumiem (PMAU), kas jāizskata un jāievieš Cilvēktiesību padomei,

–  ņemot vērā Starptautisko rīcības kodeksu privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoC), kuru izveidoja Starptautiskā rīcības kodeksa asociācija, kas ir nozares pašregulējošs mehānisms, kura standarti ir neobligāti,

–  ņemot vērā Starptautiskās stabilitātes operāciju asociācijas rīcības kodeksu, kas ir nozares pašregulējošs mehānisms,

–  ņemot vērā Eiropas Apsardzes dienestu konfederācijas un UNI Europa ētikas un rīcības kodeksu privātajam apsardzes sektoram,

–  ņemot vērā standartu ISO 18788 „Privāto drošības operāciju vadības sistēma”, ar kuru nosaka parametrus privāto apsardzes uzņēmumu pārvaldībai,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija ieteikumu par sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbildīgas par privāto drošības sektoru,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā ES koncepciju par apgādes atbalstu ES vadītām militārajām operācijām un ES koncepciju par līgumslēdzēju atbalstu ES vadītām militārajām operācijām,

–  ņemot vērā PRIV-WAR ieteikumus ES regulatīvajai darbībai privāto militāro un apsardzes uzņēmumu un to sniegto pakalpojumu jomā,

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(4),

–  ņemot vērā daudzos dažādos riskus, izaicinājumus un apdraudējumus Eiropas Savienībā un ārpus tās,

–  ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Pagaidu norādes 2012. maijā attiecībā uz bruņotiem apsardzes darbiniekiem uz kuģiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0191/2017),

A.  tā kā drošība un aizsardzība ir sabiedriskie labumi, ko pārvalda publiskās iestādes, balstoties uz efektivitātes, iedarbīguma, pārskatatbildības un tiesiskuma kritērijiem, kas atkarīgi ne vien no pienācīgas finanšu resursu nodrošināšanas, bet arī no zināšanām; tā kā atsevišķās jomās publiskajām iestādēm trūkst vajadzīgās spējas un kapacitātes;

B.   tā kā drošība un aizsardzība visupirms būtu jānodrošina publiskajām iestādēm;

C.  tā kā Eirobarometra aptauju rezultāti rāda, ka ES iedzīvotāji vēlas, lai ES aktīvāk darbotos drošības un aizsardzības jomā;

D.  tā kā 2013. gadā Eiropā aptuveni 40 000 privātajos apsardzes uzņēmumos (PAU) tika nodarbināti vairāk nekā 1,5 miljoni privāto apsardzes līgumdarbinieku; tā kā šie skaitļi turpina pieaugt; tā kā šo uzņēmumu apgrozījums minētajā gadā sasniedza apmēram EUR 35 miljardus; tā kā 2016. gadā globāli privāto apsardzes uzņēmumu nozare tika vērtēta līdz pat USD 200 miljardiem, tajā strādājot apmēram 100 000 PAU un nodarbinot 3,5 miljonus personāla;

E.  tā kā dažās pēdējās desmitgadēs PAU (šajā rezolūcijā šis termins ietver arī privātos militāros uzņēmumus) pakalpojumus aizvien biežāk izmanto valstu valdības, kā arī militārie spēki un civilās aģentūras gan iekšzemes pakalpojumu sniegšanas nolūkā, gan arī lai atbalstītu ārvalstīs dislocētos spēkus;

F.  tā kā PAU sniegto pakalpojumu klāsts ir ārkārtīgi plašs — sākot no loģistikas pakalpojumiem līdz faktiskam kaujas atbalstam, militārās tehnoloģijas nodrošināšanai un dalībai pēckonflikta atjaunošanā; tā kā PAU arī sniedz dalībvalstīs vitāli svarīgus pakalpojumus, piemēram, cietumu ekspluatāciju un apsardzes patruļas infrastruktūras objektos; tā kā PAU pakalpojumi ir izmantoti gan civilajās, gan arī militārajās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās, lai apsargātu ES delegācijas, nometņu izbūvei, apmācībai, gaisa tilta nodrošināšanai un lai atbalstītu humānās palīdzības pasākumus;

G.  tā kā ES kontekstā dalībvalstu prakse PAU pakalpojumu izmantošanā, to nolīgšanas procedūras un regulatoru sistēmu kvalitāte ir ļoti atšķirīga un daudzas tos izmanto savu kontingentu atbalstam daudzpusējās operācijās;

H.  tā kā ārpakalpojumu izmantošana saistībā ar militārām darbībām, kas agrāk bija bruņoto spēku darbības neatņemama daļa, cita starpā notiek tādēļ, lai sniegtu pakalpojumus rentablākā veidā, kā arī lai kompensētu spēju trūkumu sarūkošajos bruņotajos spēkos, pieaugot daudzpusējo misiju skaitam ārvalstīs un samazinoties budžetam sakarā ar lēmumu pieņēmēju nevēlēšanos piešķirt pienācīgus līdzekļus; tā kā tam vajadzētu notikt izņēmuma kārtā; tā kā ir nepieciešams pievērsties nepilnību risināšanai; tā kā PAU var arī nodrošināt spējas, kuru pilnībā trūkst valstu bruņotajos spēkos, bieži vien īsā laikā un papildinājuma veidā; tā kā PAU pakalpojumus varētu izmantot arī politiskā izdevīguma nolūkā, lai izvairītos no ierobežojumiem karaspēka izmantošanā, jo īpaši lai pārvarētu sabiedrības atbalsta trūkumu attiecībā uz bruņoto spēku iesaistīšanos; tā kā PAU kā ārpolitikas instrumentu nepieciešams pakļaut efektīvai parlamentārajai kontrolei;

I.  tā kā PAU tika apsūdzēti, ka tie bijuši iesaistīti vairākos cilvēktiesību pārkāpumos un incidentos, kuru rezultātā gājuši bojā cilvēki; tā kā šādi incidenti notiek dažādos laikos un dažādās valstīs un dažos gadījumos kļūst par smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp kara noziegumiem; tā kā par dažiem no šiem gadījumiem ir ierosinātas lietas; tā kā tas kopā ar to pārredzamības trūkumu ir ietekmējis starptautiskās sabiedrības centienus attiecīgajās valstīs un atklājis būtiskas nepilnības atbildības struktūrās cita starpā sakarā ar to, ka dažādās valstīs radīts ļoti daudz filiāļu un apakšuzņēmēju pakāpju, jo īpaši vietējie, kuras dažos gadījumos noved pie tā, ka nav iespējams garantēt civiliedzīvotāju elementāro drošību uzņēmējās valstīs;

J.  tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jācenšas turpmāk novērst šādas situācijas un jāatturas no ārpakalpojumu izmantošanas militārām operācijām, kurās paredzēts lietot spēku un ieročus, piedalīties karadarbībā un citādi iesaistīties cīņā vai operācijās karadarbības zonās, pārsniedzot likumīgu pašaizsardzību; tā kā operācijām un darbībām, ko nodod ārpakalpojumos PAU, konflikta zonās vajadzētu būt limitētām līdz tam, ka tajās tikai nodrošina loģistikas atbalstu un iekārtu aizsardzību bez faktiskas PAU klātbūtnes teritorijās, kur notiek cīņas; tā kā nekādā gadījumā PAU izmantošana nedrīkst aizstāt valsts bruņoto spēku personālu; tā kā, īstenojot aizsardzības politiku, visaugstākā prioritāte būtu jāpiešķir tam, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu bruņotajiem spēkiem pietiek resursu, instrumentu, apmācības, zināšanu un līdzekļu, ar kuriem veikt savus uzdevumus pilnā apmērā;

K.  tā kā, lai valstis varētu izmantot PAU piedāvātās priekšrocības un lai nodrošinātu, ka tos ir iespējams saukt pie atbildības, būtu starptautiskā līmenī jāizveido saistošs tiesiskais regulējums un uzraudzības mehānisms ar mērķi regulēt šo uzņēmumu sniegto pakalpojumu izmantošanu un nodrošināt pietiekamu kontroli pār to darbībām; tā kā PAU pārstāv nozari, kas pēc būtības ir lielā mērā starptautiska un saistīta ar valdību un starpvaldību aprindām un tāpēc tās reglamentēšanai ir vajadzīga globāla pieeja; tā kā pašreizējā regulējuma situācija šajā nozarē aptver virkni nesaskaņotu noteikumu dēļ, kas būtiski atšķiras starp dalībvalstīm; tā kā nevienmērīgās valstu tiesību normas un dažu PAU pieņemta pašregulācija ir vājš atturošais elements pārkāpumu novēršanā, ņemot vērā sodu trūkumu, un tas var būtiski ietekmēt to, kā PAU darbojas daudzpusējās intervencēs un konfliktu skartajos reģionos;

L.  tā kā trūkst vienotas PAU, PMC un to pakalpojumu definīcijas; tā kā saskaņā ar definīciju, kas ietverta konvencijas projektā, kuru sagatavojusi ANO darba grupa par algotņu izmantošanu, PAU var definēt kā korporatīvu struktūru, kas par atlīdzību nodrošina militārus un/vai apsardzes pakalpojumus, kurus sniedz fiziskas un/vai juridiskas personas; tā kā militāros pakalpojumus šajā kontekstā var definēt kā specializētus pakalpojumus, kas saistīti ar militārām darbībām, tostarp stratēģisko plānošanu, izlūkošanu, izmeklēšanu, sauszemes, jūras vai gaisa rekognoscēšanu, jebkāda veida, pilota vai bezpilota, lidojumu operācijām, satelītnovērošanu un izlūkošanu, jebkāda veida zināšanu pārnesi militārām vajadzībām, materiālo un tehnisko atbalstu bruņotajiem spēkiem un citas saistītas darbības; tā kā apsardzes pakalpojumus var definēt kā ēku, iekārtu, īpašuma un cilvēku bruņotu apsargāšanu vai aizsardzību, jebkāda veida zināšanu pārnesi drošības un kārtības nodrošināšanas vajadzībām, informācijas drošības pasākumu izstrādi un īstenošanu un citas saistītas darbības;

M.  tā kā Montrē dokuments ir pirmais būtiskais dokuments, kurā noteikts, kā starptautiskos tiesību aktus piemēro privātiem apsardzes uzņēmumiem; tā kā Starptautiskais rīcības kodekss privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoC) nosaka nozares standartus un aizvien vairāk sevi pierāda kā līdzeklis kopējo pamatstandartu nodrošināšanai visā globālajā nozarē; tā kā Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijas Starptautiskā rīcības kodeksa privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoCA) mērķis ir popularizēt, vadīt un pārraudzīt ICoC īstenošanu un veicināt atbildīgu apsardzes pakalpojumu sniegšanu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī valsts un starptautisko tiesību ievērošanu; tā kā dalība ICoCA ir brīvprātīga un saistīta ar maksājumiem un augstās dalības maksas neļauj visiem privātajiem apsardzes uzņēmumiem kļūt par tās biedriem;

N.  tā kā darbs pie PAU reglamentēšanas pašlaik notiek daudzos starptautiskos forumos, tostarp Montrē dokumenta forumā, kur ES tika ievēlēta priekšsēdētāja draugu grupā, atklātajā starpvaldību darba grupā, kas izveidota, lai apsvērtu iespēju izstrādāt starptautisku regulējumu par privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbības reglamentēšanu, uzraudzību un pārraudzību, un Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijā;

O.  tā ES un 23 dalībvalstis ir pievienojušās Montrē dokumentam un tā kā ES ir Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijas darba grupas locekle; tā kā Eiropas Savienība Cilvēktiesību padomē veicina starptautiska regulējuma iespējamo izstrādi; tā kā ES ir izšķiroši svarīga loma, veicinot valsts un reģionālo kontroli pār dažādu militāro un apsardzes pakalpojumu sniegšanu un eksportu;

P.  tā kā Eiropas Savienībai nav pašai savas regulatīvās sistēmas, neraugoties uz lielo skaitu PAU, kam ir Eiropas izcelsme un/vai kas piedalās KDAP misijās un operācijās vai ES delegācijās; tā kā spēkā esošie reglamentējošie noteikumi ir gandrīz pilnībā balstīti uz Amerikas Savienoto Valstu modeli, kas izveidots Irākas kara laikā un kas kalpoja militāro uzņēmumu interesēm, kuri piedalījās militārās misijās; tā kā šīs atsauces norādes neatbilst ne Eiropas PAU formātam, ne to uzdevumiem;

Q.  tā kā ir būtiski svarīgi, lai par prioritāti tiktu noteikta skaidru noteikumu izstrāde mijiedarbībai, sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp tiesībaizsardzības iestādēm un privātajiem apsardzes uzņēmumiem;

R.  tā kā PAU varētu uzņemties lielāku lomu cīņā pret pirātismu, jūras satiksmes drošības uzlabošanā, misijās, kurās iesaistīti suņi, kiberaizsardzībā, drošības līdzekļu pētniecībā un izstrādē, jauktajās uzraudzības misijās un apmācībā sadarbībā ar valsts iestādēm un to uzraudzībā; tā kā bruņotu PAU izmantošana ir radījusi īpašus izaicinājumus jūrniecības nozarei un tā rezultātā notikuši daudzi incidenti, kas izraidījusi cilvēku bojāeju un diplomātiskus konfliktus,

Privāto apsardzes uzņēmumu pakalpojumu izmantošana militāro spēku atbalstam ārvalstīs

1.  norāda, ka PAU ir svarīga papildinoša loma valsts militāro un civilo aģentūru atbalstīšanā, novēršot spēju trūkumu, ko radījis pieaugošais pieprasījums pēc bruņotajiem spēkiem ārvalstīs, kā arī atsevišķos gadījumos — ja to ļauj apstākļi — nodrošinot papildspēkus; uzsver, ka izņēmuma gadījumā PAU pakalpojumi novērsīs pastāvošās spēju nepilnības, kas tomēr vispirms būtu jācenšas dalībvalstīm aizpildīt ar valsts bruņotajiem spēkiem vai policiju; uzsver, ka PAU tiek izmantoti kā instruments šo valstu ārpolitikas īstenošanai;

2.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai tad, kad PAU darbojas uzņēmējvalstīs, jo īpaši tādās, kas ievērojami atšķiras kultūras un reliģijas ziņā, tie ņemtu vērā vietējās tradīcijas un ieražas, lai neapdraudētu savu misiju efektivitāti un neatsvešinātos no vietējiem iedzīvotājiem;

3.  norāda, ka salīdzinājumā ar valsts karaspēku PAU, jo īpaši tie, kuri atrodas uzņēmējvalstīs, var sniegt zināšanas par vietējiem apstākļiem un bieži vien nodrošināt izmaksu ietaupījumu, lai gan ir jānodrošina, ka netiek kaitēts kvalitātei; tomēr uzsver, ka tādu pakalpojumu izmantošana, ko sniedz vietējie apsardzes un militārie uzņēmumi nestabilās valstīs un pret krīzēm neaizsargātos reģionos, var atstāt negatīvas sekas uz ES ārpolitikas mērķiem, ja šāda pakalpojumu izmantošana nostiprina noteiktus bruņotus vietējos spēkus, kas varētu kļūt par konflikta pusi; norāda, ka ir svarīgi, lai būtu skaidrs juridisks nošķīrums starp privātu apsardzes uzņēmumu operācijām un privāto dalībnieku darbībām, kuri tieši iesaistīti militārās darbībās;

4.  uzsver, ka nekādas darbības nedrīkstētu nodot ārpakalpojumos tādiem PAU, kas nozīmētu spēka lietošanu un/vai aktīvu piedalīšanos karadarbībā, izņemot pašaizsardzību, un nekādos apstākļos nedrīkstētu atļaut PAU piedalīties nopratināšanās vai vadīt tās; uzsver, ka ES drošības un aizsardzības jomā galvenā uzmanība būtu jāveltī tam, lai stiprinātu valsts bruņotos spēkus, attiecībā uz kuriem PAU var būt tikai papildinājums bez jebkādām pilnvarām pieņemt stratēģiskus lēmumus; uzsver, ka jebkādai privātu apsardzes uzņēmumu līdzdalībai militārās operācijās ir jābūt pamatotai, ar precīzi definētiem mērķiem, kurus var pārbaudīt, izmantojot konkrētus rādītājus, detalizēti izklāstītu budžetu un konkrētu sākuma un beigu datumu un jādarbojas saskaņā ar stingru ētikas kodeksu; norāda, ka bruņoto spēku un drošības spēku darbam ārzemēs ir fundamentāla vērtība miera uzturēšanā un konfliktu novēršanā, kā arī sociālajā atjaunošanā un tai sekojošajā nacionālās samierināšanas procesā;

5.  uzsver, ka rentabilitātes princips PAU pakalpojumu izmantošanā galvenokārt dod labumu īstermiņā, jo īpaši tad, ja netiek ņemti vērā dažādi sociāli ekonomiskie mainīgie lielumi, un tāpēc tam nevajadzētu kļūt par galveno kritēriju, skatot drošības jautājumus; atgādina, ka atbildības un uzraudzības mehānismi ir izšķiroši svarīgi, lai nodrošinātu PAU leģitimitātes un potenciālo ieguvumu sasniegšanu visā pilnībā;

6.  uzsver, ka ir svarīga parlamentārā uzraudzība pār to, kā dalībvalstis valstiski izmanto PAU pakalpojumus;

ES izmantoti PAU pakalpojumi

7.  norāda, ka ES izmanto PAU pakalpojumus ārvalstīs, lai aizsargātu savas delegācijas un darbiniekus un atbalstītu civilās un militārās KDAP misijas; norāda, ka to izmantošana tādējādi tiešā veidā ietekmē ES reputāciju un to, kā to uztver trešās puses, kas to padara par nozīmīgu ES vietējās klātbūtnes aspektu un ietekmē to, cik lielā mērā notiek uzticēšanās ES; prasa Komisijai un Padomei sniegt pārskatu par to, kur, kad un kādu iemeslu dēļ ES misiju atbalstam ir izmantoti PAU pakalpojumi; uzskata, ka nebūtu neloģiski, ja uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā attiecībā uz savu delegāciju drošību Eiropas Savienība dotu priekšroku PAU, kuri patiešām atrodas Eiropā, atbilst Eiropas Savienības noteikumiem un ir pakļauti Eiropas Savienības nodokļu jomai;

8.  tomēr uzsver, ka PAU pakalpojumu izmantošana noteiktiem nolūkiem, it īpaši potenciālu konfliktu vidē, var radīt negatīvus blakusefektus Eiropas Savienībai, jo īpaši attiecībā uz savu leģitimitāti, šo uzņēmumu nejauši asociējot ar bruņotiem spēkiem konflikta zonā, kam var būt negatīvas sekas bruņotu incidentu gadījumā, vai, iespējams, apdraudot atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas (ADR) un drošības sektora reformas (DSR) centienus, netīši stiprinot vietējos dalībniekus; īpaši norāda uz risku, ko rada apakšuzņēmuma līgumu nekontrolēta slēgšana, piemēram, vietējiem PAU;

9.  norāda uz dažādajām un nopietnajām juridiskajām un politiskajām problēmām, kas saistītas ar šā brīža aktuālo praksi par apakšlīgumu slēgšanu militāro un apsardzes pakalpojumu jomā, jo īpaši saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz vietējās apakšlīgumu slēdzējpuses trešās valstīs; uzskata, ka dalībvalstīm, EĀDD un Komisijai būtu jāvienojas par to, lai, sekojot NATO piemēram, slēgtu uzņēmuma līgumus tikai ar PAU, kas atrodas ES dalībvalstīs;

10.  tāpēc iesaka Komisijai ierosināt kopējas PAU līgumslēgšanas pamatnostādnes militāro un apsardzes pakalpojumu sniedzēju pieņemšanai un to pakalpojumu izmantošanai un pārvaldībai, kurās skaidri noteiktas prasības attiecībā uz PAU kvalificēšanos līgumu slēgšanai ar ES, lai mainītu pašreizējo dažādo pieeju sistēmu; Mudina Komisiju un EĀDD izmantot vienas un tās pašas pamatnostādnes militāro un apsardzes pakalpojumu līgumslēdzēju nolīgšanai, izmantošanai un pārvaldībai visās ārējās darbībās, misijās un operācijās ES delegācijām visās valstīs un reģionos, un attiecībā uz visiem pakalpojumiem pārskatītā Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā; uzskata, ka šīm pamatnostādnēm gan jābūt balstītām uz labāko starptautisko praksi saistībā ar PAU rīcību un pārvaldību, jo īpaši Montrē dokumentu un ICoC, gan arī jāņem vērā vajadzība sarežģītos pēckrīzes apstākļos īpaši rūpīgi izraudzīties vietējos PAU; mudina Komisiju un EĀDD izmantot tikai atbilstoši ICoC sertificētu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus, kā to jau dara ANO, kas pieprasa ICoC; norāda uz ASV iestāžu pieeju, kurā ietverti sīki izstrādāti standarti un prasības katram līgumam atsevišķi, un aicina ES sekot šim piemēram; uzsver, ka līgumos ar PAU būtu jāiekļauj, inter alia, noteikumi par to rīcībā esošajām atļaujām un pilnvarām, ziņas par personālu un īpašumu, apmācība, ieroču likumīga iegūšana un izmantošana, kā arī iekšējie noteikumi;

11.  aicina, lai ES finansētos objektos un ES delegācijās klāt būtu ES drošības uzraugs no ES apsardzes uzņēmuma — šā drošības uzrauga uzdevums būtu nodrošināt sniegto apsardzes pakalpojumu kvalitāti, pārbaudīt un apmācīt uz vietas nolīgto apsardzes personālu, izveidot un uzturēt labas attiecības ar vietējiem drošības spēkiem, sniegt riska novērtējumus un būt attiecībā uz delegāciju galvenajai kontaktpersonai ar drošību saistītos jautājumos;

12.  prasa Komisijai izveidot atklātu to līgumslēdzēju sarakstu, kuri atbilst ES standartiem tādos jautājumos, kā, piemēram, bez kriminālas pagātnes sodāmības reģistrā, finansiālās un saimnieciskās spējas, iegūtās licences un atļaujas un darbinieku pārbaude; norāda, ka attiecībā uz PAU standarti visā ES ievērojami atšķiras, un uzskata, ka dalībvalstīm būtu jātiecas panākt vienādus standartus; uzskata, ka šis saraksts būtu jāatjaunina ne retāk kā reizi divos gados;

13.  uzsver, ka gadījumā, ja ES izmanto PAU pakalpojumus trešās valstīs, ar kurām tā ir noslēgusi nolīgumu par bruņoto spēku statusu (SOFA), šajos nolīgumos vienmēr ir jāieraksta nodarbinātie PAU un konkrēti jāprecizē, ka uzņēmumi tiks saukti pie atbildības saskaņā ar ES tiesību aktiem;

14.  uzsver, ka ES koncepcija par līgumslēdzēju atbalstu būtu jāstiprina un jāpadara saistoša visām dalībvalstīm un ES iestādēm; uzskata, ka tajā jo īpaši vajadzētu noteikt stingrākus standartus attiecībā uz iekļaušanu līgumos, piemēram, pamatojoties uz ASV standartiem, un ka tajā būtu arī jānosaka prasība, ka konflikta reģionos nedrīkst nodarbināt vietējos PAU, ne arī slēgt ar tiem apakšlīgumus; uzsver, ka būtu jādod iespēja starptautiskiem PAU pieņemt darbā vietējos darbiniekus, bet tikai individuāli un tiešā viedā, lai nodrošinātu efektīvu pārbaudi un novērst to, ka konfliktu skartajos reģionos tiek radītas vietējas apsardzes nozares;

Regulējums attiecībā uz PAU

15.  iesaka Komisijai sagatavot Zaļo grāmatu ar mērķi visas ieinteresētās personas, kas pārstāv publisko un privāto apsardzes nozari, iesaistīt plašās apspriedēs un diskusijās par procesiem, lai efektīvāk noteiktu tiešās sadarbības iespējas un izveidotu iesaistes un labas prakses pamatnoteikumu kopumu; iesaka izveidot nozarei specifiskus ES kvalitātes standartus; tādēļ iesaka precizēt PAU definīciju, pirms tiek noteikts efektīvs to darbības regulējums, jo šādas definīcijas trūkums var radīt tiesību aktu nepilnības;

16.  uzskata, ka, veicot pirmo soli šajā virzienā, ES būtu precīzi jādefinē attiecīgie militārie un apsardzes pakalpojumi; šajā sakarībā mudina Padomi nekavējoties pievienot Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstam militāros un apsardzes pakalpojumus, ko sniedz PAU;

17.  mudina Komisiju izstrādāt efektīvu Eiropas regulatīvo modeli, kas:

18.  norāda, ka topošais globālais regulējums, kā Montrē dokuments, ICoC un citas ANO regulatīvās iniciatīvas, ir skaidrs panākums salīdzinājumā ar jēgpilna regulējuma trūkumu tikai pirms desmit gadiem;

19.  uzteic arī daudzu ES dalībvalstu centienus saskaņā ar Montrē dokumentā izklāstīto labo praksi ieviest efektīvu valsts regulējumu attiecībā uz PAU;

20.  tomēr norāda, ka PAU darbības rezultātu novērtēšanu kavē tas, ka ES iestādes un dalībvalstu valdības konsekventi neziņo par šo uzņēmumu pakalpojumu izmantošanu; mudina dalībvalstis un ES iestādes šo informāciju sniegt konsekventāk un pārredzamā veidā, lai to attiecīgās budžeta iestādes un neatkarīgi revidenti varētu pienācīgi novērtēt PAU pakalpojumu izmantošanu; ieteic, ka parlamenti un NVO būtu aktīvi jāiesaista nepieciešamajos novērtēšanas procesos, kas ir būtiski svarīgi šīs nozares regulējumam un uzraudzībai;

21.  iesaka, lai Komisija un Padome izveido tiesisko regulējumu, kurā būs noteikta prasība valsts tiesību aktiem kontrolēt militāros un apsardzes pakalpojumus, un ES gada pārskata ziņojumā par ieroču eksportu ziņot par dalībvalstu piešķirtajām militāro un apsardzes pakalpojumu eksporta licencēm, lai palielinātu publisko pārredzamību un pārskatatbildību;

22.  uzsver, ka PAU starptautiskais raksturs un jo īpaši to darbība krīzes skartajos pasaules reģionos var dažkārt radīt nesaskaņas starp jurisdikcijas sistēmām, jo īpaši, ja vietējā juridiskā sistēma ir vāja, un ka tas varētu apgrūtināt uzņēmumu un to darbinieku saukšanu pie atbildības par savu rīcību; norāda, ka valsts regulējumu attiecībā uz PAU bieži vien nepiemēro eksteritoriāli; uzsver to, ka PAU vienmēr jābūt pakļautiem likumiem un uz tiem jāattiecas efektīvai uzraudzībai gan no uzņēmējas valsts, gan līgumu slēdzošās valsts puses; norāda, ka bieži vien pastāv juridiskais vakuums strīdu vai incidentu gadījumā, kuros iesaistīti PAU un Eiropas Savienības pārstāvji, un tas var gadīties augsta riska teritorijās; tādēļ iesaka izveidot vienotus un skaidrus noteikumus Eiropas iestādēm, kas ES iestāžu darbinieku aizsardzībai izmanto PAU pakalpojumus, to darot, skaidri precizēt kompetences, lai novērstu aizsardzības trūkumus un nesodāmību, un ņemt vērā tiesisko regulējumu uzņēmējā valstī; turklāt mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis slēgt līgumus tikai ar tādiem PAU, kuri atrodas ES, un tam pievienojot saistības izpildīt pakalpojumus tiešā veidā bez vietējiem apakšuzņēmējiem trešās valstīs, kuras nereti ir nestabilas;

23.  tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis izmantot savu statusu Montrē dokumenta forumā, lai pieprasītu regulāri pārbaudīt, kā dalībnieki īsteno Montrē dokumentā ietvertos ieteikumus attiecībā uz labu praksi; mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk pievienoties Montrē dokumentam; mudina dalībvalstis iesaistīties paraugprakses apmaiņā;

24.  mudina ES un tās dalībvalstis virzīties uz starptautisku juridiski saistošu instrumentu, kas ir plašāks nekā Montrē dokuments, reglamentējot PDU darbību un izveidojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai nodrošinātu, ka uzņēmējvalstīm ir tiesības reglamentēt PAU un līgumslēdzējas valstis var izmantot savas pilnvaras, lai aizsargātu cilvēktiesības un novērstu korupciju; uzsver, ka šādā regulējumā ir jāparedz atturošas sankcijas par pārkāpumiem, pārkāpēju atbildība un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektīva pieejamība cietušām personām, kā arī licencēšanas un uzraudzības sistēma, saskaņā ar kuru visiem PAU jābūt pakļautiem neatkarīgām revīzijām un to darbiniekiem jāpiedalās obligātajā apmācībā par cilvēktiesībām;

25.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstis, EĀDD un Komisiju stingri atbalstīt šādas starptautiskas konvencijas izveidošanu, kuras mērķis ir izveidot starptautisku tiesisko regulējumu, lai reglamentētu attiecīgos pakalpojumus, ko sniedz PAU;

26.  atzinīgi vērtē Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) centienus, sniedzot pamatnostādnes par to, kā izmantot privātas bruņotas apsardzes vienības; aicina Komisiju un ES dalībvalstis turpināt sadarboties ar SJO virzībā uz šo pamatnostādņu globālu piemērošanu;

27.  uzsver, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā ietekmēt PAU, ir izmantojot publiskā iepirkuma lēmumus; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir par nosacījumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai PAU izvirzīt labākās prakses, piemēram, pārredzamības, pieņemšanu un šo uzņēmumu dalību ICoC, kā dažas dalībvalstis jau ir izdarījušas; tomēr norāda, ka ICoC atbilstības mehānisms ir jāpastiprina un ir jānodrošina tā pilnīga neatkarība, lai to padarītu par ticamu atbilstības stimulu; norāda, ka Zviedrija un Apvienotā Karaliste ir vienīgās dalībvalstis, kas parakstījušas ICoC, un uzskata, ka ES būtu jākoncentrē uzmanība, lai nodrošinātu, ka citas dalībvalstis to paraksta kā pirmo soli;

28.  norāda, ka PAU vajadzētu būt apdrošinātai civiltiesiskajai atbildībai, jo tas padarītu apsardzes pakalpojumu tirgu stabilāku un uzticamāku, iesaistot arī mazākus un vidēja lieluma PAU;

29.  uzsver, ka, piešķirot PAU līgumus, būtu jāņem vērā un jāvērtē, ņemot par pamatu PAU pieredzi un darbības ilgumu naidīgos apstākļos, nevis līdzīga līguma apgrozījumu;

30.  vērš uzmanību uz to, ka PAU līdztekus apsardzes pakalpojumu piedāvāšanai veic arī izlūkošanas darbības, attiecībā uz kurām sakarā ar to potenciālajām sekām ir nepieciešama efektīva regulēšana un kontrole;

31.  norāda, ka ES un tās dalībvalstīm ir ievērojama ietekme globālajā drošības nozarē, jo daudzu lielāko dalībnieku galvenie biroji atrodas Eiropas Savienībā; tāpēc īpaši uzsver Kopējā militāro preču saraksta gaidāmo pārskatīšanu kā iespēju tajā ietvert dažus PAU sniegtos pakalpojumus, lai tādējādi uz tiem attiektos eksporta noteikumi un to darbībai ārvalstīs tiktu piemēroti pamata standarti;

o
o   o

32.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp. (2) OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp. (3) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp. (4) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.