Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 96. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra rezolūciju Nr. 2248 (2015) un 2016. gada 29. jūlija rezolūciju Nr. 2303 (2016) par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Starptautiskās izmeklēšanas komisijas ziņojumu, ko tā 2017. gada 15. jūnijā iesniedza ANO Cilvēktiesību padomei,

–  ņemot vērā 2017. gada 23. februārī publicēto pirmo ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par Burundi,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 9. marta paziņojumu presei par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā 2016. gada 20. septembrī publicēto ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 30. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās nolīgumu attiecībā uz Burundi,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Lēmumu par Miera un drošības padomes pasākumiem un mieru un drošību Āfrikā (Assembly/AU/Dec.598(XXVI)), kas pieņemts Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 26. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 30. un 31. janvārī notika Adisabebā (Etiopijā),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības asamblejas lēmumus un deklarācijas (Assembly/AU/Dec.605-620 (XXVII)), ko pieņēma Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 27. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 17. un 18. jūlijā notika Kigali (Ruandā),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2016. gada 4. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi Republikā,

–  ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas 2015. gada 31. maija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Burundi, jo īpaši 2015. gada 9. jūlija(1), 2015. gada 17. decembra(2) un 2017. gada 19. janvāra(3) rezolūciju,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. marta Lēmumu (ES) 2016/394 par to, lai beigtu apspriežu procedūru ar Burundi Republiku saskaņā ar Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, 96. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755, kā arī Padomes Lēmumus (KĀDP) 2015/1763 un (KĀDP) 2016/1745 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 18. maija, 22. jūnija un 16. novembra, kā arī 2016. gada 15. februāra secinājumus par Burundi,

–  ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces (AP/PV) 2015. gada 28. maija, 2015. gada 19. decembra un 2016. gada 21. oktobra paziņojumus,

–  ņemot vērā AP/PV runaspersonas 2017. gada 6. janvāra paziņojumu par Ligue Iteka aizliegšanu Burundi,

–  ņemot vērā Burundi konstitūciju, jo īpaši tās 96. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc tam, kad prezidents Pierre Nkurunziza 2015. gada aprīlī paziņoja, ka kandidēs uz trešo prezidenta pilnvaru termiņu, neraugoties uz to, ka Burundi konstitūcijā ir paredzēts divu pilnvaru termiņu ierobežojums, un neraugoties uz Arušas nolīgumu, Burundi sākās smaga politiskā krīze un pilsoņu nemieri; tā kā spēcīgos protestus sakarā ar viņa atkārtoto ievēlēšanu valdība vardarbīgi apspieda, kā rezultātā situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī būtiski pasliktinājās;

B.  tā kā saskaņā ar starptautisko novērotāju sniegto informāciju kopš 2015. gada jūlija valdība ir nežēlīgi apspiedusi protestus pret prezidenta atkārtoto ievēlēšanu; tā kā saskaņā ar ANO datiem kopš vardarbības sākuma ir gājuši bojā 500 cilvēki; tā kā saskaņā ar cilvēktiesību aizstāvības organizāciju sniegto informāciju vairāk nekā 1200 cilvēku ir nonāvēti, 400–900 cilvēku ir kļuvuši par piespiedu pazušanas upuriem, simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku ir tikuši spīdzināti un vairāk nekā 10 000 joprojām ir patvaļīgi aizturēti;

C.  tā kā prezidents Pierre Nkurunziza neizslēdz iespēju grozīt konstitūciju, lai kandidētu uz ceturto pilnvaru termiņu, sākot no 2020. gada, un tā kā ir uzsākta iekšēja procedūra, kuras mērķis ir atcelt pilnvaru termiņu ierobežojumus; tā kā tas ir pretrunā iepriekšējiem prezidenta Pierre Nkurunziza paziņojumiem un apdraudētu kopīgos centienus rast ilgtspējīgu ilgtermiņa risinājumu šai krīzei;

D.  tā kā ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumā ir atsauce uz daudziem pierādījumiem par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un nodarījumiem valstī, ko vairumā gadījumu pastrādājuši valsts drošības spēki un varas iestādes; tā kā kopš 2017. gada aprīļa ir palielinājies kūdīšanas uz vardarbību un naidu gadījumu skaits, jo īpaši saistībā ar valdošās partijas CNDD-FDD jaunatnes paramilitārā grupējuma Imbonerakure pulcēšanos; tā kā opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un advokāti, ir bijuši galvenais minēto pārkāpumu mērķis; tā kā Cilvēktiesību padomes izveidotās izmeklēšanas komisijas galīgais ziņojums tiks pabeigts 2017. gada septembrī;

E.  tā kā ziņojumi par pastrādāto vardarbību attiecas uz slepkavībām, nolaupīšanām, piespiedu pazušanu, spīdzināšanu, izvarošanu un patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu; tā kā korupcija un valsts iestāžu nespēja rīkoties ļauj turpināties nesodāmības situācijai, neļaujot saukt pie atbildības daudzus, kas ir atbildīgi par nāvējošas vardarbības gadījumiem, tostarp drošības spēku un izlūkošanas dienestu darbiniekus;

F.  tā kā 2016. gada oktobrī Burundi varas iestādes aizliedza darboties piecām cilvēktiesību aizstāvības organizācijām un tā kā 2017. gada janvārī tika aizliegta arī Ligue Iteka, kas ir vecākā no šīm organizācijām valstī; tā kā valsts parlaments 2016. gada decembrī pieņēma likumu, kurā paredzēta stingra kontrole pār starptautiskām NVO;

G.  tā kā ir pastiprināti ierobežojumi attiecībā uz neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un laikrakstiem; tā kā neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem joprojām piemēro cenzūru, to darbību aptur, bloķē un/vai pārtrauc pavisam; tā kā žurnālisti ir bijuši cilvēku pazušanas, draudu, fizisku uzbrukumu un tiesiskas vajāšanas upuri; tā kā visu neatkarīgo radiostaciju apraide ir pārtraukta; tā kā organizācija „Reportieri bez robežām” 2017. gada pasaules preses brīvības indeksā ierindoja Burundi 160. vietā no 180 valstīm;

H.  tā kā ANO ierēdņi ziņo par to, ka ir vērojama valsts ierēdņu tendence sekmēt nesaskaņas, izraisot bažas par vardarbības pastiprināšanos un iespējamu krīzes eskalāciju, pamatojoties uz etnisko piederību; tā kā ir saņemtas ziņas par masveida vardarbību un iebiedēšanu, ko veic CNDD-FDD (Valsts Demokrātijas aizsardzības padome — Demokrātijas aizsardzības spēki) jaunatnes paramilitārais grupējums Imbonerakure;

I.  tā kā pēc tam, kad Starptautiskā Krimināltiesa pieņēma lēmumu sākt iepriekšēju izmeklēšanu par vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī, Burundi 2016. gada oktobrī sāka procedūru, lai izstātos no Romas statūtiem, tādējādi paužot nodomu izstāties no Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas;

J.  tā kā Burundi valdība 2016. gada augustā nepiekrita ANO policijas spēku izvietošanai šajā valstī, lai nodrošinātu situācijas pārraudzību; tā kā Burundi valdība nolēma pārtraukt sadarbību ar ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju un attiecās sadarboties ar ar ANO Cilvēktiesību padomes izveidoto izmeklēšanas komisiju;

K.  tā kā Burundi parlaments 2015. gada 21. decembrī noraidīja ierosinājumu par Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēkiem, apgalvojot, ka jebkāda šādu spēku militāra iejaukšanās būtu pielīdzināma okupācijas spēku invāzijai;

L.  tā kā Eiropas Savienība 2015. gada 8. decembrī sāka apspriežu procedūru ar Burundi valdību saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu, klātesot ĀKK valstu grupas, Āfrikas Savienības, Austrumāfrikas valstu kopienas un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvjiem; tā kā Eiropas Savienība 2016. gada martā beidza apspriešanos, jo secināja, ka Burundi valdības ierosinātās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu ir nepietiekamas;

M.  tā kā minētās procedūras beigās ES paredzēja virkni konkrētu pasākumu, kas Burundi valdībai jāveic, lai varētu atsākt pilnīgu sadarbību;

N.  tā kā Savienība ir apturējusi tiešā finanšu atbalsta sniegšanu Burundi administrācijai, tostarp budžetārā atbalsta sniegšanu; tā kā Savienība ir apņēmusies saglabāt iedzīvotājiem piešķirto finanšu atbalstu un atbalstu, ko sniedz humanitārās palīdzības sakarībā, tostarp finansēt projektus, ar kuriem ir paredzēts sniegt pamatpakalpojumus;

O.  tā kā Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas, kuras piemēro noteiktām personām, struktūrām un orgāniem, kas grauj demokrātiju un kavē politiskā risinājuma meklēšanu Burundi; tā kā Āfrikas Savienība arī ir paredzējusi patlaban noteikt sankcijas;

P.  tā kā Burundi iekšējo dialogu, kas ar Āfrikas Savienības un Eiropas Savienības atbalstu tiek īstenots Austrumāfrikas valstu kopienas vadībā, ANO Drošības padome uzskata par vienīgo pareizo risinājumu, lai panāktu situācijas Burundi ilgstošu politisku noregulējumu; tā kā šis dialogs ir atvērts visiem, tostarp opozīcijas partijām, pilsoniskajai sabiedrībai un diasporas locekļiem;

Q.  tā kā Burundi politiskais strupceļš un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās rada smagas sekas iedzīvotājiem; tā kā ANO Bēgļu aģentūra lēš, ka Burundi ir pametuši vairāk kā 420 000 cilvēku, kas patvēruma meklējumos ir devušies uz kaimiņvalstīm; tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra vietnieka datiem, patlaban iekšzemē pārvietoto personu skaits sasniedz 209 000. tā kā 3 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humanitārā palīdzība un 2,6 miljoni personu cieš no samilzušas nenodrošinātības ar pārtiku; tā kā 700 000 personu ir atkarīgas no pārtikas steidzamas palīdzības, neskatoties uz to, ka valdība ir atcēlusi atsevišķus ierobežojumus; tā kā šī situācija nopietni apdraud reģionālo stabilitāti,

1.  pauž dziļu satraukumu par Burundi valdošo politisko un drošības situāciju; kategoriski nosoda vardarbības aktus, slepkavības un citus cilvēktiesību pārkāpumus, kas Burundi ir izdarīti kopš 2015. gada; aicina rīkoties efektīvi un samērīgi, lai novērstu jaunas vardarbības epizodes;

2.  ir satraucies par vispārējo nesodāmību, jo īpaši, ņemot vērā vardarbības aktus un cilvēktiesību pārkāpumus, un šo aktu izdarītājus; Burundi iestādēm atgādina par pienākumu, kas tām izriet no starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību aktiem, nodrošināt, aizsargāt un popularizēt pamattiesības, tostarp iedzīvotāju pilsoniskās un politiskās tiesības; šajā sakarībā prasa veikt padziļinātu un neatkarīgu izmeklēšanu par Burundi pēdējos gados pastrādātajām slepkavībām un ļaunprātību un aicina gādāt par to, lai vainīgās personas tiktu sauktas pie atbildības par šiem aktiem;

3.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Burundi valdība sāka Burundi izstāšanās no to Romas statūtu regulējuma procedūru, ar kuriem izveido Starptautisko Krimināltiesu; prasa, lai Burundi valdība izstāšanās procedūru atceltu un nodrošinātu šīs valsts turpmāku nedalītu dalību Starptautiskajā Krimināltiesā;

4.  uzstājīgi aicina Burundi valdību pilnībā ievērot ANO Drošības padomes rezolūciju 2303 (2016) un ļaut izvietot ANO policijas vienību, lai tā garantētu šīs valsts drošības situācijas kontroli;

5.  atzinīgi vērtē ANO Izmeklēšanas komisiju par cilvēktiesībām Burundi, kas izveidota 2016. gada novembrī, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus, kas Burundi ir veikti kopš 2015. gada aprīļa; aicina Burundi iestādes pilnībā sadarboties ar šīs izmeklēšanas komisijas locekļiem;

6.  atzinīgi izsakās par to, ka nesen ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutierrez kungs iecēla jauno sūtni Burundi — Michel Kafando kungu, lai atvieglinātu patlaban notiekošā politiskā procesa izpratni;

7.  atkārtoti pauž savu uzticību izpaušanās brīvībai un vēlreiz apstiprina to būtisko nozīmi, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir pilsoniskajai sabiedrībai, advokātiem, cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem ņemot to vērā, aicina Burundi iestādes atcelt aizliegumus un ierobežojumus, kas ir noteikti šīm struktūrām, atsaukt jauno tiesību aktu par ārvalstu NVO un gādāt par to, lai žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji varētu šajā valstī darboties brīvi un neapdraudēti;

8.  ir satraucies par paaugstināto varbūtību, ka šā brīža situācija var starp dažādajiem etnosiem radīt vēl dziļākas plaisas; nosoda krīzes skaidrošanu ar etniskiem faktoriem, izmantojot uz etniskas ideoloģijas apsvērumiem balstītu propagandu; uzstājīgi mudina visas Burundi pārstāvētās puses atturēties no jebkādas rīcības vai jebkādiem izteikumiem, kas var uzkurināt vardarbību, padziļināt krīzi vai ilgtermiņā negatīvi ietekmēt reģionālo stabilitāti, un pilnībā ievērot Arušas nolīgumu;

9.  nosoda pret bēgļiem un opozicionāriem vērstus naida kurināšanas un musināšanas uz vardarbību aktus no jauno kaujinieku grupējuma Imbonerakure vadītāju puses, jo īpaši publiskos aicinājumus izvarot opozicionāres sievietes, un prasa šo kaujinieku nekavējošu atbruņošanu; pauž ārkārtīgi lielu satraukumu par to, ka tika pieņemts jaunais likums par nacionālo brīvprātīgo spēku izveidi, ar kuru varētu attaisnot šādu kaujinieku darbības pamatotību;

10.  uzstājīgi aicina visas iesaistītās puses radīt pienācīgus nosacījumus, ar kuriem var atjaunot uzticību un veicināt nacionālo vienotību, īstenojot atvērtu, pārredzamu un neizslēdzošu dialogu starp valdību, opozīcijas partijām un pilsonisko sabiedrību, ievērojot Burundi konstitūciju, Arušas nolīgumu un šīs valsts starptautiskās saistības;

11.  norāda, ka Burundi valdošā situācija rada ļoti negatīvas sekas visā reģionā; šajā sakarībā uzteic to sarunu pūliņus, kuras īsteno Austrumāfrikas valstu kopienas (CEA) vadībā un ar Āfrikas Savienības atbalstu, un prasa, lai Burundi iestādes iesaistītos un sadarbotos, lai panāktu tūlītēju, reālistisku un ilgstošu šā konflikta risinājumu, taču apliecina savu lielo satraukumu par šā dialoga lēno virzību;

12.  aicina Eiropas Savienību atbalstīt reģionālo dalībnieku centienus šo krīzi atrisināt; prasa īstenot CEA ieceltā koordinatora, agrākā Tanzānijas prezidenta Benjamin Mkapa kunga ceļvedi;

13.  atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes lēmumu atļaut Burundi izvietot Āfrikas profilakses un aizsardzības misiju, lai sekmētu politiska risinājuma rašanu; rosina Burundi valdību pilnībā ievērot uzņemtās saistības un sekmēt novērotāju un cilvēktiesību jomas ekspertu ātru izvietošanu, piemēram, nekavējoties izdodot vīzas un ļoti ātri izpildot citas nepieciešamās formalitātes;

14.  uzskata, ka lielāka starptautisko novērotāju klātbūtne Burundi varētu dot ievērojamu ieguldījumu situācijas cilvēktiesību un drošības jomā uzlabošanā; prasa, lai tiktu izvietoti papildu 200 Āfrikas Savienības militārie un cilvēktiesību jomas novērotāji, kas palīdzētu jau uz Burundi nosūtītiem 30 novērotājiem;

15.  uzskata par nepieciešamu sadarbībā ar Āfrikas Savienību noskaidrot to līdzekļu izsekojamību, kas ir paredzēti Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) ietvaros izvietotiem Burundi kareivjiem;

16.  uzskata, ka, lai normalizētu attiecības ar ES, tostarp ar tās dalībvalstīm, Burundi iestādēm ir jāīsteno visas normas, kuras satur saistību kopums, kas ir paredzēts konsultācijās, ko īsteno saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu;

17.  pieņem zināšanai Eiropas Savienības lēmumu, ko tā pieņēma pēc konsultācijām ar Burundi iestādēm saskaņā Kotonū nolīguma 96. pantu un kas paredz apturēt tiešo Burundi administrācijai sniegto finanšu palīdzību, un atzinīgi izsakās par to, ka Eiropas Savienība ir pieņēmusi to personu pārvietošanās ierobežojumus un iesaldējusi to personu aktīvus, kas ir vainīgas saspīlējuma eskalācijā un cilvēktiesību pārkāpumos; uzsver, ka Savienība pilnā apmērā saglabā Burundi tautai sniegto finanšu atbalstu, tostarp bēgļiem sniegto atbalstu, attiecībā uz galvenajām nozarēm: veselības nozari, pārtiku un izglītību, un humanitāro palīdzību, ko sniedz tiešā ceļā; atbalsta mērķtiecīgās sankcijas, kuras Eiropas Savienība atjaunoja, un ES Padomes lēmumu apturēt Burundi sniegto budžetāro palīdzību pēc konsultācijām, kas tika īstenotas saskaņā ar minēto 96. pantu;

18.  ir ļoti nobažījies par burundiešu bēgļu pieplūdumu kaimiņvalstīs un par Burundi iekšzemē pārvietoto personu satraucošo humanitāro situāciju un vēlreiz apstiprina savu atbalstu šajā reģionā un bēgļus uzņemošajās kaimiņvalstīs darbojošamies humanitārām organizācijām; uzstājīgi aicina Eiropas Savienību un citus līdzekļu devējus palielināt savu finanšu palīdzības un humanitārās palīdzības apjomu pārvietotajiem burundiešiem un burundiešiem bēgļiem; atgādina dalībvalstīm par to apņemšanos ievērot Ženēvas konvenciju;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Burundi valdībai un parlamentam, ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Ministru padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības dalībvalstīm un iestādēm un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0275. (2) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0474. (3) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0004.