Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(1) ("ELD"),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 18. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. un 191. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu(2),

–  ņemot vērā grozījumus ELD, kas ir izdarīti, pieņemot Direktīvu 2006/21/EK(3) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu, Direktīvu 2009/31/EK(4) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un Direktīvu 2013/30/ES(5) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu – Direktīvas par atbildību vides jomā izvērtējums saskaņā ar REFIT (SWD(2016)0121), kas ir pievienots Komisijas ziņojumam (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta dienesta 2016. gada 6. jūnija vēstuli „The implementation of the Environmental Liability Directive: a survey of the assessment process carried out by the Commission” (Vides atbildības direktīvas īstenošana: Komisijas veiktā izvērtēšanas procesa izskatīšana)(6);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0297/2017),

A.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 1. punktu Savienības vides politikai jāpalīdz sasniegt dažādus mērķus, piemēram, aizsargāt tās iedzīvotāju veselību, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un veicināt pasākumus starptautiskā līmenī, lai risinātu pasaules vai reģionālas vides problēmas;

B.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs;

C.  tā kā LESD 11. pantā paredzēts, ka, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību;

D.  tā kā ar LESD 192. pantu Eiropas Parlamentam un Padomei uzdots paredzēt veicamos pasākumus, lai sasniegtu Savienības vispārējos mērķus vides jomā(7);

E.  tā kā Pamattiesību hartā ir noteikts, ka augsts vides aizsardzības līmenis un tās kvalitātes uzlabošana ir jāintegrē Savienības rīcībpolitikā un jāgarantē saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu;

F.  tā kā koordinēta Eiropa Savienības vides stratēģija ir viens no veidiem, kā veicināt sadarbību un nodrošināt, ka Savienības politikas virzieni tiek savstarpēji saskaņoti;

G.  tā kā Vides atbildības direktīvas (ELD) pašreizējais tvērums attiecas tikai uz vides kaitējumu, ko uzņēmēji nodarījuši bioloģiskajai daudzveidībai (aizsargātām sugām un dzīvotnēm), ūdenim un augsnei;

H.  tā kā atbildības par videi nodarītā kaitējuma segšanai ir spontāni izveidojies finansiālā nodrošinājuma tirgus, kas tomēr var būt nepietiekams, lai nodrošinātu segumu īpašos gadījumos, piemēram, MVU vai īpašiem darbību veidiem (platformām atklātā jūrā, kodolenerģijas iekārtām u. c.);

I.  tā kā ELD nevienlīdzīgā īstenošana galvenokārt saistīta ar to, ka citstarp ir grūti noteikt, vai kaitējums dabas resursam ir pārsniedzis noteikto robežvērtību, kā arī ar to, ka daudzās dalībvalstīs nav procedūru vides NVO un citu iesaistīto struktūru komentāru vai kritikas izskatīšanai;

J.  tā kā daudzās dalībvalstīs daudzas ieinteresētās personas (NVO, apdrošināšanas sabiedrības, uzņēmēji un galvenokārt attiecīgās iestādes) zina maz vai dažos gadījumos pat nezina neko par ELD detaļām, un šāda situācija daļēji izveidojusies tāpēc, ka nav nekādu vadlīniju dokumentu, lai palīdzētu transponēt šo tiesību aktu;

K.  tā kā daudzas dalībvalstis ir guvušas panākumus centienos sasniegt galvenos mērķus, proti, efektīvi novērst un atlīdzināt kaitējumu videi; tā kā dažās dalībvalstīs Vides atbildības direktīvas īstenošana tomēr vēl arvien ir nepietiekama;

L.  tā kā saskaņā ar jauniem zinātniskiem atklājumiem rūpnieciskās darbības radītais piesārņojums var ietekmēt gan vidi, gan cilvēka organismu līdz šim nezināmā veidā un tas apdraud cilvēka veselību, ilgtspēju un bioloģisko un bioevolucionāro procesu līdzsvaru,

1.  atzīst to, cik svarīgi ir Komisijas pētījumi un ziņojumi attiecībā uz ELD īstenošanu un ietekmi uz dalībvalstīm, kā arī tās ieteikumus par direktīvas efektīvu un konsekventu īstenošanu, piešķirot prioritāti valstu risinājumu un prakses saskaņošanai plašākā juridiskās atbildības ietvarā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ELD daudzgadu darba programmas (MAWP) izstrādi laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam;

2.  ar bažām konstatē, ka šo ziņojumu rezultāti sniedz satraucošu ainu par ELD faktisko īstenošanu un norāda, ka direktīva daudzās dalībvalstīs ir transponēta fragmentāri un nevienmērīgi;

Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanas gaita

3.  konstatē, ka vairākas dalībvalstis nav ievērojušas ELD transponēšanas termiņu un tikai 2010. gada vidū tā bija transponēta visu 27 dalībvalstu tiesību aktos;

4.  uzskata, ka, ņemot vērā ELD sniegto rīcības brīvību un to, ka ievērojami trūkst skaidrības par galvenajiem jēdzieniem un to vienotas piemērošanas, kā arī nav pienācīgi attīstītas spējas un zināšanas, ELD transponēšana valstu atbildības sistēmās nav novedusi pie vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un, kā apstiprināts Komisijas ziņojumā, pašlaik šis transponēšanas līmenis ir pilnīgi atšķirīgs gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa, kā arī būtiski atšķiras ierosināto lietu skaits dalībvalstīs; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai visā ES nodrošinātu regulatīvo standartizāciju;

5.  konstatē, ka šāds vienveidības trūkums ir saistīts arī ar ELD vispārīga regulējuma raksturu, jo to izstrādāja pēc pamatdirektīvas parauga;

6.  pauž nožēlu, ka, neraugoties ne uz Komisijas rīcību attiecībā uz novēlotu transponēšanu un neatbilstības gadījumiem, ne uz ELD sniegto ārkārtīgi lielo elastību, septiņām dalībvalstīm vēl būs jānovērš vairākas neatbilstības problēmas;

7.  norāda, ka dalībvalstu nekonsekvence, ziņojot par ELD piemērošanu(8) vides kaitējuma gadījumā, var būt saistīta ar valstu tiesību aktu piemērošanu ELD vietā;

Direktīvas par atbildību vides jomā lietderības ierobežojumi

8.  atzīmē, ka ELD efektivitāte dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

9.  norāda, ka jēdziena „būtiskuma slieksnis” atšķirīga interpretācija un piemērošana attiecībā uz kaitējumu videi ir viens no galvenajiem šķēršļiem ELD efektīvai un vienveidīgai piemērošanai, savukārt precīzi dati par publisko iestāžu administratīvajām izmaksām, tostarp dati par papildu un kompensējošo atlīdzināšanu, ir ierobežoti un diezgan atšķirīgi, bet attiecībā uz uzņēmumiem tie nav pieejami vispār;

10.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar ELD negadījumi tiek definēti kā smagi tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, bet atsauces uz videi nodarīto kaitējumu nav vispār; tāpēc uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi tā apmēra dēļ vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamas teritorijas, aizsargājamas sugas vai īpaši jutīgas dzīvotnes;

11.  pauž nožēlu, ka prasība par atbildību neatkarīgi no vainas pašreiz neattiecas uz darbībām ar iespējamu negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un vidi, piemēram, uz bīstamo vielu transportēšanu pa cauruļvadiem, kalnrūpniecību un invazīvu svešzemju sugu ieviešanu; norāda, ka jo īpaši attiecībā uz kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai III pielikumā uzskaitītās darbības pietiekami neaptver nozares, kas iespējami var radīt kaitējumu;

12.  uzskata, ka ELD 1. pantā noteiktais satvars būtu jāpaplašina, lai kā pamatnosacījumu iekļautu vides atveseļošanu un ekoloģisko atjaunošanu pēc profesionālās darbības izbeigšanas, turklāt pat gadījumā, ja videi radīto kaitējumu izraisījušas darbības vai emisijas, kuras nepārprotami atļāvušas kompetentās iestādes;

13.  uzsver, ka visas ieinteresētās personas ir darījušas zināmas problēmas par grūtībām panākt uzņēmēju atbildību neatkarīgi no vainas, ja šie uzņēmēji ir to personu tiesību pārņēmēji, kuras veikušas ELD III pielikumā minētās kaitējumu izraisījušās bīstamās darbības(9);

14.  atgādina par pieredzi pašreizējo finanšu garantiju izmantošanā, kas izrādījušās nepietiekamas, lai nodrošinātu, ka uzņēmēji efektīvi sedz finansiālas saistības, ja tie ir atbildīgi par videi nodarīto kaitējumu, kā arī pauž bažas par gadījumiem, kad uzņēmēji nespēj segt vides atveseļošanai nepieciešamās izmaksas;

15.  uzsver, ka vēl arvien ir problēmas saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu attiecībā uz liela mēroga negadījumiem, jo īpaši, ja nav iespējams noteikt atbildīgo piesārņotāju un/vai piesārņotājs kļūst maksātnespējīgs vai bankrotē;

16.  atzīmē, ka izmaksas, kas atbildīgajiem uzņēmējiem ir jāsedz vides kaitējuma gadījumā, var samazināt ar finansiālā nodrošinājuma instrumentiem (apdrošināšana un alternatīvi instrumenti, piemēram, bankas garantijas, obligācijas, fondi vai vērtspapīri); uzskata, ka ELD finansiālā nodrošinājuma tirgū pieprasījums ir zems, jo daudzās dalībvalstīs gadījumu skaits ir neliels, trūkst skaidrības attiecībā uz dažiem direktīvā paredzētajiem jēdzieniem, kā arī daudzās dalībvalstīs atkarībā no šādu instrumentu tirgus attīstības pakāpes apdrošināšanas modeļu veidošanās ir visai lēna;

17.  norāda, ka iespēju uzlabot finansiālā nodrošinājuma piedāvājumu ierobežo ES rīcībā esošo datu par ELD gadījumiem nelielais apjoms un pretrunīgums;

18.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus un veicināt, ka attiecīgie ekonomikas un finanšu tirgus dalībnieki pilnveido finanšu garantiju instrumentus un tirgus, ietverot finanšu mehānismus maksātnespējas gadījumā, kuri ļautu uzņēmējiem izmantot finanšu garantijas savu saistību segšanai;

19.  vērš uzmanību uz Komisijas veikto priekšizpēti par ES mēroga industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumentu(10) un uzsver nepieciešamību veikt turpmāku padziļinātu analīzi un priekšizpēti par galvenajiem juridiskajiem un finansiālajiem aspektiem;

20.  ar gandarījumu norāda, ka puse dalībvalstu piemēro plašāku tvērumu ELD attiecināšanā uz aizsargātām sugām un dabas dzīvotnēm (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Čehijas Republika, Grieķija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Polija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Ungārija un Zviedrija);

21.  uzskata, ka viens no ELD nepietiekamas saskaņošanas dažādajiem cēloņiem ir arī nespēja nodrošināt standarta administratīvās procedūras piemērošanu, lai kompetentajām iestādēm paziņotu par vides kaitējuma tiešiem draudiem vai faktisku šādu kaitējumu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka nav pienākuma publicēt šādu paziņojumu vai informāciju par to, kā gadījums ticis risināts; atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir konstatējušas šo trūkumu savos tiesību aktos un tāpēc izveidojušas datubāzes par paziņojumiem/negadījumiem/lietām; tomēr norāda, ka dalībvalstu prakse lielā mērā atšķiras un ir diezgan ierobežota;

22.  uzsver, ka kompensācijas sistēmām jāspēj risināt pārrobežu prasības ātri, efektīvi, saprātīgā termiņā un nediskriminējot prasītājus no dažādām Eiropas Ekonomikas zonas valstīm; iesaka, ka tām būtu jāattiecas gan uz primāro, gan uz sekundāro kaitējumu visās skartajās teritorijās, jo šādi negadījumi skar plašas teritorijas un tiem var būt ilgstoša ietekme; uzsver nepieciešamību ievērot starptautiskos tiesību aktus attiecībā uz vides aizsardzību un atbildību, jo īpaši tām kaimiņvalstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis;

23.  atkārtoti norāda, ka saskaņā ar ELD 4. panta 5. punktu direktīva attiecas tikai uz tādu kaitējumu videi vai tiešiem tāda kaitējuma draudiem, ko izraisījis izkliedēta rakstura piesārņojums, ja ir iespējams noteikt cēloņsakarību starp kaitējumu un atsevišķu uzņēmēju darbībām; atgādina arī to, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) savā 2013. gada ziņojumā jau norādījusi uz stingru cēloņsakarību starp gāzu emisijām un kaitējumu, kas saistīts ar klimata pārmaiņām un vidi(11);

Ieteikumi Vides atbildības direktīvas saskaņotības uzlabošanai

24.  aicina ELD pārskatīt pēc iespējas ātrāk un pārskatīt arī direktīvas 2. panta 1. punktā paredzēto terminu “kaitējums videi”, it īpaši attiecībā uz kritērijiem, kas attiecas uz kaitīgās ietekmes noteikšanu uz aizsargātām sugām un dzīvotnēm (I pielikums), kā arī uz risku par kaitējumu ūdenim un zemei, lai šo definīciju padarītu pietiekami efektīvu, konsekventu un saskaņotu un varētu ņemt vērā to, cik strauji attīstās piesārņojošu vielu emisijas no rūpnieciskās darbības;

25.  aicina Komisiju padarītu saprotamāku, precizēt un detalizēti izklāstīt būtiskuma sliekšņa jēdzienu un novērtēt maksimālās diferencētas robežvērtības attiecībā uz darbībām nolūkā panākt Vides atbildības direktīvas vienveidīgu un vienotu piemērošanu visās dalībvalstīs;

26.  aicina Komisiju sniegt skaidru un saskaņotu ELD minētā labvēlīgā aizsardzības statusa ģeogrāfiskās darbības jomas interpretāciju (ES teritorija, valsts teritorija, dabiskas vides apgabals); šajā sakarībā uzskata, ka pareizai un efektīvai īstenošanai ir nepieciešama konkrētai vietai paredzēta pieeja;

27.  aicina Komisiju noteikt, kādi noteikumi ir nepieciešami, lai izveidotu skaidru un neapstrīdamu nodalījumu starp gadījumiem, kad būtu piemērojama ELD un kad — valstu standarti, ja tie ir stingrāki;

28.  norāda, ka gaisa piesārņojums kaitē cilvēka veselībai un videi un Eirostata ziņas liecina, ka slāpekļa dioksīda un daļiņu piesārņojums nopietni apdraud veselību; šajā sakarībā aicina Komisiju ekosistēmas iekļaut 2. pantā sniegtajās kaitējuma videi un dabas resursu definīcijās; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt ELD tvērumu un noteikt atbildību par kaitējumu cilvēka veselībai un videi, tostarp kaitējumu gaisam(12);

29.  aicina Komisiju ieviest obligātu finanšu nodrošinājumu, piemēram, obligātu vides civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu uzņēmējiem, un izstrādāt saskaņotu ES metodiku, pēc kuras aprēķinātu maksimālās atbildības robežvērtības, ņemot vērā katras darbības īpatnības un apkārtējo teritoriju; turklāt prasa Komisijai izskatīt iespēju izveidot Eiropas fondu vides aizsardzībai no kaitējuma, ko nodara ar ELD aptvertām rūpnieciskajām darbībām(13), taču neskarot principu “piesārņotājs maksā” un izmantojot šo fondu maksātnespējas riska gadījumos un tikai tad, kad nevar izmantot finanšu nodrošinājuma tirgus; uzskata, ka tas pats būtu jāattiecina uz liela mēroga negadījumiem, ja nav iespējams noteikt par kaitējumu atbildīgo uzņēmēju;

30.  prasa panākt, lai ikviens uzņēmējs, kas gūst labumu no darbību veikšanas, būtu atbildīgs arī par jebkādu kaitējumu videi vai piesārņojumu, ko rada šādas darbības;

31.  uzskata, ka, ņemot vērā ar rūpniecisko ražošanu saistīto katastrofu nozīmīgumu un iespējamo apdraudējumi cilvēka veselībai, videi un īpašumam, ir nepieciešami papildu drošības pasākumi, lai Eiropas iedzīvotājiem garantētu drošu un stabilu katastrofu novēršanas un pārvaldības sistēmu, kuras pamatā ir riska dalīšana, uzņēmumu pastiprināta atbildība un princips „piesārņotājs maksā”; aicina novērtēt, vai ELD būtu iekļaujams civiltiesiskās atbildības režīms par kaitējumu, kas nodarīts cilvēka veselībai un videi(14);

32.  prasa, lai tiktu izveidota sekundārās atbildības sistēma, kas paredzētu atbildību trešām personām, kuras pārņem kaitējumu nodarījušo personu tiesības;

33.  ierosina, ka jāpadara obligāta iespēja prasīt subsidiāru valsts atbildību, lai nodrošinātu tiesību aktu efektīvu īstenošanu un preventīvu iedarbību;

34.  turklāt aicina atcelt iespējas sankcionētās darbības attaisnojuma un vismodernākajiem standartiem atbilstošu darbību attaisnojuma piešķiršanu, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, veicinātu principu „piesārņotājs maksā” un uzlabotu tiesību aktu efektivitāti;

35.  aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar priekšlikumu par Eiropas līmeņa vides pārbaudēm;

36.  uzskata, ka saistībā ar ELD pārskatīšanu par prioritāti vajadzētu noteikt atbildības paplašināšanu neatkarīgi no vainas, aptverot arī III pielikumā neiekļautās darbības attiecībā uz jebkuru kaitējumu videi, lai uzlabotu tiesiskā regulējuma efektivitāti principa „piesārņotājs maksā” īstenošanā un nodrošinātu stimulu uzņēmējiem veikt savu darbību pienācīgu riska pārvaldību; šajā sakarībā aicina Komisiju izveidot obligātu to uzņēmēju reģistru, kuri veic bīstamas darbības, un finansiālās uzraudzības sistēmu, lai būtu drošība, ka šie uzņēmēji ir maksātspējīgi;

37.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ELD piemēro videi nodarītajam kaitējumam, kuru radījusi jebkāda profesionāla darbība, un garantēt stingru ražotāja atbildību;

38.  prasa izveidot publiski pieejamu Eiropas datubāzi, kurā tiktu uzskaitīti ELD darbības jomā ietilpstoši vides kaitējuma gadījumi, par paraugu ņemot, piemēram, Īrijas ziņošanas sistēmu, saskaņā ar kuru videi nodarīta kaitējuma gadījumus var paziņot tiešsaistē, lai tādi radītu lielāku uzticēšanos ELD sistēmai un nodrošinātu labāku īstenošanu; uzskata, ka šāda publiska datubāze ļautu ieinteresētajām personām, uzņēmējiem un iedzīvotājiem labāk apzināties ELD režīma pastāvēšanu un īstenošanu un tādējādi palīdzētu labāk novērst vides kaitējumu novēršanu un panākt tā kompensēšanu;

39.  lai ELD publiskajā datubāzē iekļautie gadījumi būtu viegli pieejami un efektīvi, iesaka tos veidot saskaņā ar šādiem kritērijiem:

40.  prasa, lai tiktu paplašināts III pielikumā uzskaitīto bīstamo darbību kategoriju klāsts nolūkā iekļaut visas videi un cilvēka veselībai iespējami kaitīgās darbības;

41.  uzsver to, cik svarīga ir vides kaitējuma novēršanas kultūra, īstenojot regulāru informācijas kampaņu, saistībā ar kuru dalībvalstīm ir jānodrošina, ka iespējamie piesārņotāji un iespējamie cietušie tiktu informēti par risku, ar ko tie saskaras, par apdrošināšanu vai citiem finansiāliem un juridiskiem līdzekļiem, kas tos var pasargāt no šādiem riskiem, un par priekšrocībām, kādas tie var iegūt no šiem līdzekļiem;

42.  uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu visiem pārredzamas;

43.  ierosina izveidot kanālu, lai mudinātu vides NVO un citu ieinteresētās organizācijas iesniegt savus apsvērumus un kritiku;

44.  iesaka ieviest nodokļu atvieglojumus vai citus stimulu veidus, kurus varētu izmantot uzņēmumi, kas sekmīgi cenšas nepieļaut vides kaitējumu;

45.  iesaka izveidot īpašas neatkarīgas iestādes, kurām būtu pārvaldības un uzraudzības tiesības, kā arī ELD noteiktās sodīšanas tiesības, ieskaitot iespēju pieprasīt finansiālo nodrošinājumu iespējami atbildīgām pusēm, ņemot vērā individuālā iespējamā piesārņotāja īpašo situāciju, piemēram, vides atļauju jomā;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ar ELD adekvāti atbalsta centienus sasniegt ES Putnu un Dzīvotņu direktīvās noteiktos mērķus; uzstāj, ka iestādes, kas ir atbildīgas par vides inspekcijām, ir jāiesaista tiesību aktu par atbildību vides jomā īstenošanā un izpildē;

47.  aicina Komisiju pastiprināt savu apmācības programmu par ELD piemērošanu dalībvalstīs un izveidot palīdzības dienestus praktiķiem, kuri sniegtu informāciju, palīdzību un atbalstu riska un zaudējumu novērtēšanā; turklāt iesaka pieņemt vadlīniju dokumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi transponēt tiesību aktus;

48.  atgādina, ka saskaņā ar ELD personām, kuras nelabvēlīgi ietekmējis kaitējums videi, ir tiesības pieprasīt kompetentajām iestādēm rīkoties; norāda arī uz Savienības tiesībās paredzēto, ka Eiropas iedzīvotājiem jābūt garantētai efektīvai un savlaicīgai piekļuvei tiesu sistēmai (Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts, Līguma par Eiropas Savienību 6. pants un attiecīgie noteikumi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā) un ka izmaksas saistībā ar videi nodarīto kaitējumu būtu jāsedz piesārņotājam (LESD 191. pants); tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par minimālajiem standartiem attiecībā uz to, kā īstenojams Orhūsas konvencijas pīlārs par tiesu iestāžu pieejamību; prasa Komisijai izvērtēt iespēju ieviest kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus gadījumos, kad pārkāpti Savienības tiesību akti vides jomā;

49.  aicina Komisiju saistībā ar ELD pārskatīšanu apsvērt, vai tajā varētu paredzēt pienākumu dalībvalstīm reizi divos gados iesniegt ziņojumu par direktīvas piemērošanu;

50.  uzskata, ka kriminālsankcijas ir vēl viens svarīgs līdzeklis, kā atturēt no kaitējuma nodarīšanas videi, un ar nožēlu konstatē, ka 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību nav aktualizēta; aicina Komisiju rīkoties, lai bez turpmākas kavēšanās pārskatītu šīs direktīvas piemērošanas jomu tā, ka tā aptvertu visus vides jomā piemērojamos Savienības tiesību aktus;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp. (2) OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp. (3) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp. (4) OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp. (5) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp. (6) PE 556.943. (7) Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā ERG un citi, C-378/08, ECLI:EU:C:2010:126, 45. punkts; Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā ERG un citi, C-379/08 un C-380/08, ECLI:EU:C:2010:127, 38. punkts; Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā Buzzi Unicem SpA un citi, C‑478/08 un C‑479/08, ECLI:EU:C:2010:129, 35. punkts. (8) Atbilstīgi Komisijas ziņojumam (COM(2016)0204) no 2007. gada aprīļa līdz 2013. gada aprīlim dalībvalstis ziņoja par aptuveni 1 245 apstiprinātiem vides kaitējuma gadījumiem, kuros tika piemērota ELD. Turklāt no šī paša ziņojuma izriet, ka gadījumu skaits dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Divās dalībvalstīs ir vairāk nekā 86 % no visiem gadījumiem (Ungārijā bijuši 563 un Polijā — 506 gadījumi), savukārt par pārējiem gadījumiem ziņojušas sešas dalībvalstis (par 60 — Vācija, 40 — Grieķija, 17 — Itālija un pa 8 — Latvija, Spānija un Apvienotā Karaliste). 11 dalībvalstis par šādiem negadījumiem 2007. gadā neziņoja, iespējams, tāpēc, ka tiek tika izskatīti vienīgi saskaņā ar attiecīgās valsts sistēmu. (9) Tiesas 2015. gada 4. marta spriedums Ministero dell'Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare un citi / Fipa Group srl un citi, lieta C-534/13,ECLI:EU:C:2015:140. (10) Pētījums par tāda fonda izveides praktisko lietderību, no kura apmaksā vides atbildu un zaudējumus, ko ir radījuši rūpnieciskie nelaimes gadījumi, nobeiguma ziņojums, Eiropas Komisija, DG ENVI, 2013. gada 17. aprīlis. (11) IPCC, 2013: Klimata pārmaiņas 2013: Zinātniskais pamatojums. I darba grupas ieguldījums Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piektajā novērtējuma ziņojumā (Stocker, T.F. u.c. Cambridge University Press, Cambridge, United Kingdom and New York, NY, USA, 1535. lpp., doi:10.1017/CBO9781107415324.). (12) Šāda iespēja tika izskatīta Komisijas 2014. gada 19. februāra dokumentā „Study on ELD Effectiveness: scope and exceptions” (“Pētījums par ELD iedarbīgumu: darbības joma un izņēmumi”), 84. lpp. (13) Šīs iespējas sakarībā lūdzam skatīt Komisijas 2013. gada 17. aprīlī publicēto dokumentu „Study to explore the feasibility of creating a fund to cover environmental liability and losses occurring from industrial accidents” (“Pētījums par tāda fonda izveides praktisko lietderību, no kura apmaksā vides atbildu un zaudējumus, ko ir radījuši rūpnieciskie nelaimes gadījumi”). (14) Šāda kārtība jau paredzēta Portugālē un tā novērtēta Komisijas 2013. gada 16. maija pētījumā „Implementation challenges and obstacles of the Environmental Liability Directive (ELD)” ("Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanas problēmas un šķēršļi") 75. lpp.