Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2269(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0340/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0340/2017

Debates :

PV 15/11/2017 - 24
CRE 15/11/2017 - 24

Balsojumi :

PV 16/11/2017 - 7.10
CRE 16/11/2017 - 7.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0451

Pieņemtie teksti
PDF 535kWORD 68k
Ceturtdiena, 2017. gada 16. novembris - Strasbūra Galīgā redakcija
Nevienlīdzības apkarošana kā instruments darbvietu radīšanas un izaugsmes stimulēšanai
P8_TA(2017)0451A8-0340/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai (2016/2269(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. publikāciju “Nodarbinātība un sociālā situācija ES — 2015. gada septembra ceturkšņa pārskats”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 5. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

–  ņemot vērā Komisijas publikāciju “Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi, tostarp ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem,(8)

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības aprūpes jomā ES(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(15),

–  ņemot vērā jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, Nr. O-000047/2016– B8-0369/2016 par nevienlīdzības jautājuma risināšanu, lai Eiropas Savienībā veicinātu iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”(16),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai”(17),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 30. septembra atzinumu “Darbs un nabadzība — ceļā uz visaptverošu pieeju”(18),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 31. marta atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”(19),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2015. gada 10. marta ikgadējo ziņojumu “Sociālā situācija Eiropas Savienībā (2014)”(20),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva(21),

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”,

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: sociālā nevienlīdzība”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”,

–  ņemot vērā Eurofound pārskata ziņojumu “Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Sociālā mobilitāte Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Jauni nodarbinātības veidi”,

–  ņemot vērā Eurofound analītisko pārskatu “Norīkoto darba ņēmēju atalgojuma atšķirības: vienlīdzīgas attieksmes principa apdraudējums”, kurā sniegts detalizēts pārskats par to, kādas Eiropā ir valdību un sociālo partneru nostājas attiecībā uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Profesiju struktūras izmaiņas Eiropā: EurWORK 2016. gada pārskats” un jo īpaši nodaļu “Atalgojuma atšķirības — fakti, debates un rīcībpolitikas”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Profesiju struktūras izmaiņas un darba samaksas nevienlīdzība: Eiropas darbvietu uzraudzība 2017. gadā”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas publikāciju “Eiropas ekonomikas prognoze 2016. gada pavasarim(22),

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un jo īpaši tās 10. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) “Samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē”,

–  ņemot vērā ANO ziņojumu “Pasaules sociālā situācija 2007. gadā — nodarbinātības neatliekamās vajadzības”,

–  ņemot vērā ESAO 2015. gada 21. maija ziņojumu “Apvienot centienus: kāpēc no nevienlīdzības mazināšanas ieguvēji būtu visi?”,

–  ņemot vērā ESAO 2011. gada 19. decembra ziņojumu “Joprojām sašķelti: kāpēc pieaug nevienlīdzība?”,

–  ņemot vērā ESAO 2008. gada oktobra ziņojumu “Vai nevienlīdzība palielinās? — ieņēmumu sadale un nabadzība ESAO valstīs”,

–  ņemot vērā SVF 2014. gada 17. februāra darba apspriežu dokumentu “Pārdale, nevienlīdzība un izaugsme”(23),

–  ņemot vērā SVF 2011. gada 8. aprīļa darba apspriežu dokumentu “Nevienlīdzība un neilgtspējīga izaugsme: medaļas divas puses?”(24),

–  ņemot vērā SDO 2013. gada 3. jūnija publikāciju “Ziņojums par darba pasauli 2013. gadā — ekonomiskās un sociālās struktūras labošana” un tā nodaļu “Pārskats par situāciju ASV”,

–  ņemot vērā Londonas Universitātes koledžas 2014. gada septembrī publicēto ziņojumu, kurš ir daļa no dokumenta “Veselības vienlīdzības projekta dzinējspēki” un kura nosaukums ir “Galīgais zinātniskais ziņojums: sociālā nevienlīdzība agrīnā vecuma bērnu veselības aprūpē un attīstībā — Eiropas mēroga sistemātisks pasekojums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0340/2017),

A.  tā kā vienlīdzība un taisnīgums ir Eiropas vērtību neatņemama daļa un Eiropas sociālā modeļa, ES un tās dalībvalstu stūrakmens; tā kā gan dalībvalstu, gan ES mērķi ietver nodarbinātības veicināšanu, tiecoties panākt noturīgi augstu nodarbinātību un apkarot atstumtību;

B.  tā kā nevienlīdzība var mazināt sociālo uzticēšanos un vājināt atbalstu demokrātiskajām iestādēm; tā kā ir jāpastiprina cīņa pret nevienlīdzību ekonomiskā, sociālā un reģionālā ziņā, lai visā Savienībā veicinātu saskaņotu attīstību;

C.  tā kā nevienlīdzība nozīmē gan atšķirības starp indivīdu ienākumiem, gan arī indivīdu nerealizētās iespējas, kas mazina spēju un prasmju iespējamo pilnveidi, ierobežo izaugsmi un līdz ar to šo indivīdu iespējamo pienesumu sabiedrībai;

D.  tā kā pieprasījuma samazināšanās galvenais iemesls ir eurozonā valdošā ekonomikas un finanšu krīze, kas ilgst jau vairāk nekā desmit gadus;

E.  tā kā augsts bezdarba līmenis ierobežo faktisko pieprasījumu, apgrūtina inovācijas un var palielināt finansiālo nestabilitāti; tā kā augstā un aizvien pieaugošā nevienlīdzība ne tikai traucē progresu nabadzības izskaušanā, bet arī centienus uzlabot sociālo integrāciju un sociālo kohēziju;

F.  tā kā nevienlīdzības apkarošana var sekmēt darbvietu radīšanu un izaugsmi un vienlaikus mazināt nabadzību; tā kā 2015. gadā 47,5 % no visiem bezdarbniekiem Eiropas Savienībā skāra nabadzības risks(25);

G.  tā kā nevienlīdzība mazina izaugsmi un kvalitatīvu darbvietu radīšanu(26), kā to norādījušas starptautiskās iestādes, tādas kā SVF(27) un ESAO(28), kuras arī uzsvērušas, ka pārāk liela un pieaugoša nevienlīdzība rada tiešas sociālās izmaksas, apgrūtina sociālo mobilitāti un var kavēt arī ilgtspējīgu izaugsmi gan tagad, gan nākotnē;

H.  tā kā viens no pieciem “Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzīgo un sociāli atstumto cilvēku vai nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu, to no 115,9 miljoniem 2008. gadā samazinot līdz ne vairāk kā 95,9 miljoniem 2020. gadā; tā kā 2015. gadā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits bija 117,6 miljoni, kas par 1,7 miljoniem pārsniedz 2008. gada rādītāju; tā kā 2012. gadā Eiropas Savienībā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 32,2 miljoni cilvēku ar invaliditāti; tā kā 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto īpatsvars joprojām ir nepieņemami augsts, proti, 23,7 %, turklāt dažās dalībvalstīs šis rādītājs joprojām ir ļoti augsts; turklāt tā kā enerģētiskā nabadzība joprojām ir tik liela, ka 11 % tās skarto ES iedzīvotāju nonāk ekonomiski nelabvēlīgas situācijas apburtajā lokā(29);

I.  tā kā krīzes radītās nevienlīdzības pieaugums īpaši smagi ir skāris sievietes, palielinot sieviešu nabadzību un aizvien vairāk izslēdzot viņas no darba tirgus; tā kā būtu jāpalielina sieviešu līdzdalība darba tirgū, efektīvi īstenojot spēkā esošos un papildu tiesību aktus par sieviešu un vīriešu līdztiesību un uzlabojot pašreizējo politikas satvaru, lai sekmētu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

J.  tā kā pastāv pozitīva korelācija starp lielāku sieviešu un vīriešu līdztiesību un spēcīgāku ekonomikas izaugsmi, iekļautību, darbvietu radīšanu un uzņēmumu labklājību; tā kā nevienlīdzības samazināšana darba vietās ir līdzeklis, ar ko iespējams ne tikai panākt vienlīdzīgu attieksmi, bet arī nodrošināt darba tirgus efektivitāti un konkurētspēju;

K.  tā kā ESAO ir uzsvērusi, ka, samazinot nevienlīdzību par 1 Džini punktu, kumulatīvā izaugsme turpmākajos piecos gados palielinātos par 0,8 %(30);

L.  tā kā saskaņā ar Eurofound netipiska nodarbinātība ir tādas darba attiecības, kas neatbilst standarta vai tipiskam pilnas slodzes, pastāvīgam darbam uz nenoteiktu laiku, turklāt ilgu laiku ir viens darba devējs; tā kā saskaņā ar SDO nestandarta nodarbinātības veidi ir vienojošs termins dažādām nodarbinātības shēmām, kas atšķiras no standarta nodarbinātības, tostarp pagaidu darbs, nepilna slodzes darbs un gabaldarbs, pagaidu darba aģentūru darbs un citas daudzpušu darba attiecības, kā arī fiktīvs darbs un atkarīga pašnodarbinātība;

M.  tā kā lielāka nevienlīdzība ir saistīta ar mazāku sociālo mobilitāti, samazinātām cilvēkspējām un pamattiesību un pamatbrīvību ierobežojumiem; tā kā Eurofound 2017. gada publikācijā par sociālo mobilitāti Eiropas Savienībā(31) minētie fakti liecina, ka daudzās dalībvalstīs cilvēka sociālā izcelsme joprojām ir turpmāko dzīvi noteicošais faktors;

N.  tā kā dalībvalstu ekonomikas izaugsme ir atkarīga no daudziem faktoriem; tā kā pieaugošai nevienlīdzībai varētu būt negatīva ietekme uz izaugsmi; tā kā SVF pasaules mērogā ir konstatējusi apgrieztu attiecību starp ienākumu daļu, ko gūst augstākie 20 %, un ekonomikas izaugsmi, t. i., ja augstāko 20 % ienākumu īpatsvars palielinās par vienu procentpunktu, IKP pieaugums turpmākajos piecos gados faktiski ir par 0,08 procentpunktiem mazāks; tā kā līdzīgs zemāko 20 % ienākumu īpatsvara pieaugums ir saistāms ar augstāku, proti, par 0,38 procentpunktiem, izaugsmi;

O.  tā kā nevienlīdzība ir daudzdimensionāla parādība, kas nav tikai naudas jautājums, jo tā attiecas arī uz cilvēkiem pieejamo iespēju atšķirībām atkarībā no, piemēram, dzimuma, etniskās izcelsmes, invaliditātes, seksuālās orientācijas, ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai vecuma; tā kā multiplā nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi darbam un darba vidē pakļauj riskam personu veselību, labjutību un finansiālās iespējas un līdz ar to var pazemināties produktivitāte;

P.  tā kā nevienlīdzīgs segums sociālās aizsardzības jomā ir analizēts Eurofound ziņojumā “Jauni nodarbinātības veidi”(32), kurā no sociālās aizsardzības viedokļa aplūkoti visproblemātiskākie no šiem veidiem, jo īpaši gadījuma rakstura darbs, sniedzot tiesību aktu piemērus, ar kuriem šāda veida darbs tiek izslēgts, un citus tiesību aktus, ar kuriem šādu darbu cenšas ieviest, parasti kompensējot ar ienākumu sliekšņu noteikšanu; tā kā darba vaučeri un stratēģiska darbinieku rotācija starp vairākiem darba devējiem ir nestandarta nodarbinātības piemēri, ar kuriem mēģināts risināt sociālās aizsardzības nepilnības gadījuma vai nepilnas slodzes darbā;

Q.  tā kā sabiedrībās, kurās valda lielāka ienākumu nevienlīdzība, ir sliktāki veselības rādītāji un augstāks vardarbības līmenis, sliktāki rezultāti matemātikā un rakstpratībā, augstāki lielā svara rādītāji, kā arī augstāki ieslodzīto skaita un slepkavību rādītāji(33); tā kā sabiedrībās, kurās valda lielāka vienlīdzība, valstij ir mazāk izdevumu labklājības jomā;

R.  tā kā nevienlīdzība visā dzīves ciklā izpaužas kā nevienlīdzība vecumdienās, piemēram, saīsinās paredzamais veselīga mūža ilgums, veci cilvēki dzīvo nabadzībā un pensiju atšķirība pēc dzimumiem ir gandrīz 40 %; tā kā Eiropas stratēģijas nabadzības izskaušanai ir vajadzīgas, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību visiem;

S.  tā kā ekonomiskā drošība ir nozīmīgs cilvēku pašrealizācijas faktors;

T.  tā kā Padome 2015. gada 5. oktobrī pieņēma secinājumus par 2015. gada pensiju atbilstības ziņojumu un tagadējo un turpmāko vecumdienās saņemto ienākumu atbilstību ES, kurā norādīts, ka “ir būtiski, lai valsts pensiju vai citās sociālās aizsardzības shēmās būtu iekļauti piemēroti aizsardzības pasākumi attiecībā uz tām sievietēm un vīriešiem, kuru nodarbinātības iespējas viņiem neļauj vai neļāva izveidot pietiekamas pensiju tiesības”, kā arī norādīts, ka “šādi aizsardzības pasākumi jo īpaši ietver noteikumus par minimālajām pensijām vai citiem minimālajiem ienākumiem ttiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem”(34);

U.  tā kā nepietiekams finansējums valsts izglītībai ir viens no lielākajiem cēloņiem turpmākām sociālajām atšķirībām un pieaugošai nevienlīdzībai;

V.  tā kā laikposmā no 2005. līdz 2015. gadam Džini koeficients ES palielinājās no 30,6 līdz 31, un 20 % turīgāko un 20 % trūcīgāko iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība pieauga no 4,7 līdz 5,2; tā kā to iedzīvotāju īpatsvars, kurus apdraud monetārās nabadzības risks, ir cieši saistīts ar ienākumu nevienlīdzību, un monetārā nabadzība kopš 2005. gada ir nepārtraukti palielinājusies; tā kā vairākās dalībvalstīs no 2008. gada līdz 2014. gadam palielinājās mājsaimniecību ienākumu nevienlīdzība(35);

W.  tā kā ekonomiskās izaugsmes atšķirības dalībvalstīs un starp dalībvalstīm Savienībā rada ekonomikas nelīdzsvarotību Savienībā; tā kā šīs ļoti nevienlīdzīgās ekonomiskās tendences ir radījušas pārmērīgu bezdarbu un nabadzības zonas;

X.  tā kā nevienlīdzības globālā izplatība atbilst pastāvīgajam nevienlīdzības pieaugumam attīstītajās valstīs kopš 1980. gada, kurās saskaņā ar ESAO(36) datiem nevienlīdzība ir pieaugusi neatkarīgi no ekonomikas cikla (ar specifiskiem izņēmumiem), un Džini koeficients laikposmā no 1980. gada līdz 2013. gadam ir pieaudzis par trim procentpunktiem no 0,29 līdz 0,32, kas iepriekšējās desmitgadēs ir 10 % pieaugums;

Y.  tā kā — lai arī nevienlīdzības līmeni var noteikt daudzi faktori, par tās konkrētu risināšanu strukturālā līmenī atbild iestādes un politisko lēmumu pieņēmēji; tā kā ES pastāv ieguldījumu trūkums un publiskie un privātie ieguldījumi ir nozīmīgi elementi, ar ko varētu mazināt nevienlīdzību, veicinot nodarbinātību; tā kā ir pienācīgi jāņem vērā strukturāli trūkumi; tā kā ir paredzēts atjaunināt Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai palīdzētu novērst ieguldījumu trūkumu;

Z.  tā kā nevienlīdzības tendences ne vienmēr sakrīt ar absolūtas un galējas nabadzības izpausmēm, tādām kā bezpajumtniecība;

AA.  tā kā pienācīgs atbalsts un finansējums ilgtspējīgu un pastāvīgi apdzīvotu mājokļu jomā ir būtisks, lai nodrošinātu piekļuvi nodarbinātībai, izglītībai un veselības aprūpei un nostiprinātu integrāciju un labvēlīgu attieksmi vietējā mērogā; tā kā dzīves kvalitātei dzīvojamos rajonos un segregācijas apkarošanai ir svarīga nozīme integrācijas veicināšanā un nevienlīdzības mazināšanā;

AB.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2015. gadā nabadzības riska rādītājs Eiropas Savienībā bija 24,4 %, kas attiecībā uz bērniem sasniedza 26,9 %;

AC.  tā kā krīze sievietes skar nesamērīgi lielākā mērā un tā kā zaļās darbvietas ir izrādījušās noturīgākas pret krīzi nekā citas darbvietas,

AD.  tā kā sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības un apdraudētības riskam,

Eiropas politikas saskaņošana nevienlīdzības apkarošanai

1.  konstatē, ka nevienlīdzība apdraud Eiropas projekta nākotni, mazina tā leģitimitāti un var iedragāt uzticību ES kā sociālā progresa virzītājspēkam, un Savienībai šī sociālā progresa dimensija ir jāattīsta; atgādina, ka tagadējā nevienlīdzība nelabvēlīgi ietekmē politisko un sociālo stabilitāti; uzsver, ka turpmākas integrācijas dzinējspēkam arī turpmāk ir jābūt ekonomiskās konverģences veicināšanai un visu Eiropas iedzīvotāju dzīves uzlabošanai;

2.  ir pārliecināts, ka nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm Eiropas līmenī, ne tikai, lai novērstu nabadzību vai sekmētu konverģenci, bet arī kā ekonomiskās atveseļošanās, kvalitatīvu darbvietu radīšanas, sociālās kohēzijas un kopīgas labklājības priekšnoteikumam;

3.  uzsver, ka nevienlīdzības samazināšana ir būtiska, lai sekmētu taisnīgāku un stabilāku demokrātiju, garantētu vienlīdzīgu attieksmi bez dubultstandartiem, marginalizētu populismu, ekstrēmismu un ksenofobiju, kā arī nodrošinātu, ka Eiropas Savienība ir projekts, kurā piedalās visi tās pilsoņi;

4.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka Eiropas Savienībai ir jāizpilda savas Līgumos noteiktās saistības, proti, jācenšas sekmēt tās iedzīvotāju labklājību, pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, dažādas sociālekonomiskās izcelsmes pilsoņu vienlīdzību, paaudžu solidaritāti, bērna tiesību aizsardzību un visu to cilvēku sociālo iekļautību, kuri atrodas nelabvēlīgā situācijā vai cieš no marginalizācijas;

5.  prasa Komisijai un dalībvalstīm saskaņā ar to attiecīgajām kompetencēm novērtēt ekonomikas politikas koordinācijas iedarbīgumu un rezultātus, ņemot vērā sociālā progresa un sociālā taisnīguma tendences ES; konstatē, ka Eiropas pusgadā šo mērķu sasniegšana un nevienlīdzības samazināšana nav bijusi prioritāte; mudina Komisiju uzlabot politikas koordinācijas procesu, lai labāk uzraudzītu, novērstu un koriģētu nelabvēlīgas tendences, kas varētu palielināt nevienlīdzību un vājināt sociālo progresu vai negatīvi ietekmēt sociālo taisnīgumu, un vajadzības gadījumā ieviest preventīvus un korektīvus pasākumus; uzskata, ka vajadzības gadījumā Eiropas pusgadā būtu jāpasver un jāiekļauj īpaši politikas pasākumi ekonomiskās nevienlīdzības apkarošanai;

6.  uzskata, ka atsevišķos gadījumos sociālos pasākumus var uzskatīt par situāciju uzlabojošiem pasākumiem un tie būtu jāpapildina ar ekonomikas politiku un sociāli atbildīgām strukturālām reformām, lai panāktu pozitīvu ilgtermiņa un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un strukturāli mazinātu nevienlīdzību vidējā termiņā un ilgtermiņā;

7.  mudina Komisiju, neskarot valstu kompetences, Eiropas pusgadā labāk izvērtēt nelīdzsvarotību ienākumu un labklājības sadales ziņā, kā arī izmantot individuālos padziļinātos pārskatus, ja šāda nelīdzsvarotība tiek konstatēta, lai ekonomikas koordinēšanu saistītu ar nodarbinātību un sociālajiem rezultātiem; aicina Komisiju gūt precīzu un aktualizētu priekšstatu par ienākumu un bagātības, sociālās kohēzijas un sociālās iekļautības atšķirībām starp valstīm un valstu iekšienē un savus priekšlikumus un ieteikumus par politisku lēmumu pieņemšanu balstīt uz stingriem un detalizētiem datiem; aicina Komisiju izpētīt, kādi būtu visprecīzākie rādītāji ekonomiskās nevienlīdzības noteikšanai (izraugoties no tādiem rādītājiem kā Džini indekss, Palmas indekss, Teila indekss, atalgojuma īpatsvars, minimālās algas attiecība pret IKP uz vienu iedzīvotāju vai pret vidējo algu utt.), un uzraudzīt nevienlīdzības tendences, no visiem faktoriem ņemot vērā arī kopējo konkurētspēju un produktivitāti;

8.  norāda, ka reģionos, kuri cieš no smagiem vai pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem vai demogrāfiskās situācijas, piemēram, visattālākajos ziemeļu reģionos, kuros ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums, salās, pārrobežu un kalnu reģionos, kas minēti LESD 174. pantā, kā arī mazapdzīvotos un nomaļos reģionos, ir grūtāk nodrošināt piekļuvi tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā veselības aprūpe un izglītība un ka līdz ar to šie pakalpojumi bieži rada lielāku slogu publiskajām finansēm, un iedzīvotājiem ir jāmēro tālāks ceļš, lai saņemtu šos pakalpojumus;

9.  atkārtoti uzsver vajadzību novirzīt ieguldījumus teritoriālās kohēzijas uzlabošanai, lai pilnveidotu rūpniecisko struktūru tajos reģionos, kuri cieš no smagiem vai pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem vai demogrāfiskās situācijas, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi platjoslas pakalpojumiem;

10.  mudina Komisiju veicināt vērienīgus dalībvalstu ieguldījumus sociālajā aizsardzībā, pakalpojumos un infrastruktūrā, mērķorientētāk un stratēģiskāk izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, lai reaģētu uz dalībvalstu un reģionu sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām;

11.  atkārtoti aicina izveidot autentisku Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ar ko veicina augšupēju konverģenci, ņemot vērā Līgumos noteiktās kopīgās kompetences, un izveidot plašāku un taisnīgāku EMS sociālo dimensiju;

12.  aicina Komisiju pastiprināt centienus strādāt ar dalībvalstīm, lai sasniegtu visus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, tostarp mērķi par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaitu, un stratēģijas “Eiropa 2020” darbības jomu saskaņot ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, līdz ar to tās mērķos iekļaujot arī cīņu pret nevienlīdzību un galēju nabadzību; aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu un ņemt vērā Eurostat rezultātu pārskatu par stratēģijas “Eiropa 2020” pamatrādītājiem arī Eiropas pusgadā un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis, atgādinot, ka tieši dalībvalstīm ir lielākā atbildība par sociālās politikas īstenošanu, kas jāatbalsta un jāpapildina ar Eiropas mēroga darbībām, turpināt centienus samazināt nevienlīdzību starp ienākumu grupām un mudināt atbilstīga pasākumu satvara izveidi, ar ko cita starpā nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus visiem, valsts izglītību, veselības aprūpi, pensijas, pietiekamu publisko infrastruktūru un sociālos pakalpojumus un sekmētu vienlīdzīgas iespējas; uzsver, ka šādam pasākumu satvaram būtu jānodrošina labi funkcionējoša sociālā augšupeja;

14.  uzsver, ka Savienības budžetā būtu jāparedz atbilstošas politikas īstenošana nevienlīdzības mazināšanai un sociālās kohēzijas palielināšanai;

15.  uzsver, ka prioritāras ir pamattiesības; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme ekonomikas līdzsvarošanā, ienākumu palielināšanā un ieguldīšanas kapacitātes uzlabošanā; atgādina, cik svarīgi ir ievērot sociālās tiesības, kā noteikts ES Pamattiesību hartā, tostarp arodbiedrību tiesības un brīvības un koplīgumu slēgšanas tiesības, kā arī nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem;

16.  uzskata, ka mēs nedrīkstam ignorēt to, cik nākotnē nozīmīga būs sektorālā politika nevienlīdzības mazināšanā, un jo īpaši ir jāņem vērā vajadzība turpināt iekšējā tirgus attīstību un ieguldījumu politiku Eiropas un valsts līmenī (piemēram, ieguldījumus liela mēroga infrastruktūrā, veselības aprūpē, izglītībā), un visu enerģētikas politikas aspektu formulēšanā ir jāņem vērā iespējas, ko šāda politika sniedz ekonomiskā, sociālā un teritoriālā ziņā, lai varētu garantēt vienlīdzīgas iespējas; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt vispusīgas darbvietu radīšanas, uzņēmējdarbības un inovācijas stratēģijas, par mērķi izvirzot stratēģiskas investīcijas zaļajās darbvietās, sociālajā jomā, veselības un aprūpes nozarē, kā arī sociālajā ekonomikā, kurā nav izsmelts nodarbinātības potenciāls;

Pasākumi pienācīgu darbvietu radīšanas un kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanai

17.  pauž bažas par nevienlīdzības padziļināšanos ES pēc krīzes, kuru lielā mērā sekmēja augošais bezdarbs; uzskata, ka bezdarbs ir viens no nevienlīdzības cēloņiem un ka politika pienācīgu darbvietu un kvalitatīvas nodarbinātības radīšanai, kas mērķorientēta uz galvenajām bezdarba zonām, varētu palīdzēt uzlabot maznodrošinātāko mājsaimniecību ienākumus;

18.  aicina Komisiju gaidāmajā Rakstiskā paziņojuma direktīvas pārskatīšanā iekļaut noteikumus, ar ko aizliedz diskrimināciju, pamatojoties uz līgumisko statusu, un nodrošina ikvienam darba ņēmējam tiesības uz taisnīgiem darba nosacījumiem un apstākļiem saskaņā ar SDO Pienācīga darba standartiem;

19.  turklāt uzsver, ka augsts bezdarba līmenis rada negatīvu spiedienu uz atalgojumu un dažkārt var negatīvi ietekmēt darba un sociālos apstākļus; uzsver, ka cīņa pret bezdarbu pati par sevi ir vajadzīga, taču ar to vien nepietiek, lai mazinātu nevienlīdzību;

20.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu palielināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) finansējuma līmeni 2017.–2020. gadam, tostarp vairāk ietverot jauniešus līdz 30 gadiem; aicina Komisiju nodrošināt labāku Garantijas jauniešiem īstenošanu, vairāk koncentrējoties uz visneaizsargātākajiem jauniešiem, kuriem bieži vien jātiek galā ar vairākām vajadzībām, un ņemot vērā jaunākos konstatējumus, kas iekļauti Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā par JNI izmantošanu, kā arī nodrošinot precīzu un pārredzamu īstenošanu un novērtēšanu;

21.  uzskata, cik svarīgi ir ciešāk sekot to jauniešu gaitām, kuri piedalījušies Garantijā jauniešiem/ Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā, lai panāktu ilgstošu un efektīvu šo jauniešu integrēšanos darba tirgū; aicina Komisiju izpētīt, vai ir iespējams palielināt JNI elastīgumu, to attiecinot arī uz labi funkcionējošām valstīm tādās jomās kā jaunatnes politika un integrācijas shēmas to jauniešu aizsardzībai, kuri atrodas pārejas posmā no izglītības vai augstākās izglītības uz darba dzīvi, lai tādējādi kompensētu to, ka jaunieši tiek izslēgti no Eiropas sociālās aizsardzības shēmām, kuras darbojas uz iemaksu pamata;

22.  uzsver, ka ar tādām programmām kā Garantija jauniešiem un JNI nedrīkst aizstāt pašu dalībvalstu centienus cīnīties pret jauniešu bezdarbu un veicināt noturīgu integrāciju darba tirgū; atzīst, ka izglītības kvalitātei un pieejamībai ir izšķirīga nozīme nevienlīdzības pārvarēšanā; tādēļ aicina palielināt ieguldījumus valsts izglītībā un mūžizglītībā;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzsvērt vajadzību popularizēt zaļās darbvietas un sekmēt nodarbinātību lauku un ekonomiski atpalikušos apvidos, kā arī padarīt šādus apvidus pievilcīgākus sievietēm;

24.  aicina Komisiju, izmantojot ESF un Eiropas pusgada procedūru, un dalībvalstis, izmantojot savas valsts reformu programmas, nodrošināt, ka valstu līmenī pilnībā tiek īstenoti pasākumi, kas izklāstīti Padomes ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis Ekonomisko un monetāro savienību apvienot ar pilnvērtīgu Eiropas darba tirgu, kam papildus nodrošināts plašs sociālās aizsardzības segums; uzskata, ka labi funkcionējošiem darba tirgiem un saskaņotām un stabilām labklājības sistēmām ir būtiska nozīme Eiropas monetārās savienības panākumu nodrošināšanā un ka tie ir daļa no plašāka konverģences procesa, kas orientēts uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; šajā ziņā aicina Komisiju iesniegt pētījumu par to, kā ES varētu atbalstīt un veicināt garantētas valsts nodarbinātības programmas valstu līmenī;

26.  aicina dalībvalstis nodrošināt labāku izglītības un apmācības saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām visā ES, radot lielākas mobilitātes iespējas un uzlabojot darbā pieņemšanas un apmācības stratēģijas — it sevišķi ar tādiem līdzekļiem kā apmācība darba vietā un mērķorientēti ieguldījumi, kas sekmēs darbvietu radīšanu un palielinās nodarbinātības pieprasījumu; atgādina, ka pārkvalifikācija ir nozīmīgs elements, kas cilvēkiem paver iespējas no jauna iekļauties darba tirgū, palīdz risināt ilgstoša bezdarba problēmu un prasmes labāk pielāgot pieejamajām darbvietām; uzsver, ka prasmju validēšana un formālās un neformālās izglītības atzīšana ir nozīmīgi līdzekļi, lai panāktu apgūto prasmju novērtēšanu darba tirgū; uzsver, ka mūžizglītības iespējas būtu jāveicina visa mūža garumā, tostarp vecumdienās, lai pilnībā izmantotu šo pasākumu iespējas cīņā ar nevienlīdzību;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis kopīgi strādāt, lai cīnītos pret diskrimināciju darbinieku pieņemšanā un pret diskriminējošām darbā pieņemšanas procedūrām, kas liedz cilvēkiem iekļauties darba tirgū, cita starpā, piemēram, tādu iemeslu dēļ kā dzimums, dzimumidentitāte vai izpausme, seksuālā orientācija, dzimumpazīmes, tautība, invaliditāte, vai vecums;

Darba un dzīves apstākļu uzlabošana

28.  pauž bažas par nedeklarētā darba, nestandarta darba līgumu un citu nestandarta nodarbinātības veidu īpatsvaru, kas var radīt nestabilus darba apstākļus, zemākas algas, ekspluatēšanu un zemas sociālās nodrošināšanas iemaksas, kā arī lielāku nevienlīdzību atsevišķās dalībvalstīs; atgādina, ka ir jānodrošina pienācīga sociālā drošība un sociālā aizsardzība visiem darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus cīņā pret ēnu ekonomiku un nedeklarētu darbu;

29.  uzskata, ka visā ES ir jāuzlabo darbvietu kvalitāte, jo īpaši attiecībā uz iztikas minimumu, darbvietu drošību, piekļuvi izglītībai un mūžizglītībai, kā arī arodveselību un darba aizsardzību; aicina Komisiju atbalstīt padziļinātu pētniecību saistībā ar kvalitatīvu darbvietu radīšanas uzraudzību un uzlabošanu un kopējo konkurētspēju ES, pamatojoties uz Eurofound pētījumiem;

30.  uzskata, ka daži nodarbinātības veidi, tādi kā nulles stundu līgumi un neapmaksāta stažēšanās, nenodrošina pienācīgu dzīves standartu; uzskata, ka ir būtiski attiecīgā gadījumā nodrošināt pienācīgas mācīšanās un apmācības iespējas un labus darba apstākļus personām, kas ir stažieri, praktikanti un mācekļi, lai noteiktu robežas nestandarta darba veidiem un nepieļautu nulles stundu līgumu izmantošanu, pagaidu darba aģentūru nosūtīto darbinieku izmantošanu nolūkā aizstāt streikojošus darbiniekus un terminētu līgumu izmantošanu pastāvīgu uzdevumu veikšanai;

31.  konstatē, ka brīvprātīgs nepilna laika darbs varētu veicināt to, ka darba tirgū iesaistās noteiktas personu kategorijas, kas patlaban tajā ir pārāk maz pārstāvētas, un šāda veida darbs sekmētu darba un privātās dzīves līdzsvara panākšanu;

32.  ir pārliecināts, ka varētu apsvērt iespēju izveidot precīzu vienoto nodarbinātības klasifikāciju Eiropas līmenī, lai samazinātu nestabilitāti, pamatojoties uz zinātniskiem faktiem un datiem; ir pārliecināts — piemērojot principu, ka vienā un tajā pašā darba vietā par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, būs vieglāk samazināt nevienlīdzību darbinieku starpā;

33.  uzver, cik būtiski ir pienācīgi izpētīt dažādo ietekmi un aspektus saistībā ar automatizācijas pieaugumu un ietekmi, ko rada novēlota tiesību aktu pielāgošana, kas varētu radīt lejupēju spiedienu uz sociālās aizsardzības sistēmām un algām, jo īpaši ietekmējot zemas un vidējas kvalifikācijas darba ņēmējus; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi saglabāt sociālo aizsardzību un atalgojumu pienācīgā līmenī;

34.  uzskata, ka ar Jaunu prasmju programmu ir jānodrošina visiem darba ņēmējiem cenu ziņā pieejama piekļuve mūžizglītībai, kā arī jānodrošina pielāgošanos digitalizācijai un pastāvīgām tehnoloģiskām pārmaiņām;

35.  pienācīgi ņem vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par pamatdirektīvu, ar kuru nosaka pienācīgu minimālo ienākumu Eiropas Savienībā un kurā būtu jānosaka kopēji noteikumi un rādītāji, kā arī jāparedz metodes īstenošanas uzraudzībai; uzsver, ka atsauces budžeta instrumentu, ar ko uzrāda cilvēka cienīgas dzīves izmaksas, mājokļu apstākļus un mājsaimniecībā dzīvojošo sastāvu un vecumu, varētu izmantot, lai novērtētu dalībvalstu ieviesto ienākumu minimuma shēmu atbilstību;

36.  ir nobažījies par augsto nepieteikšanās rādītāju dalībai ienākumu minimuma shēmās, kas liecina par daudziem šķēršļiem, tostarp uzbāzīgām procedūrām un aizspriedumiem, kuri saistīti ar pieteikšanos šādām shēmām; uzskata, ka ienākumu atbalsta programmas ir būtiskas, lai novērstu nevienlīdzīgas ekonomiskās tendences, atbalstot personas pirms tās nokļūst nabadzībā un tiek sociāli atstumtas;

37.  uzsver, ka algu noteikšanā būtisks ir sociālais dialogs un kolektīvās sarunas un ka šiem mehānismiem saskaņā ar Līgumos noteikto sociālo partneru autonomiju arī turpmāk ir jāpaliek sociālo partneru pārziņā; aicina Komisiju veikt pētījumu par iztikas minimuma rādītāju, lai aplēstu dzīves dārdzību un aptuvenos ienākumus, kādi vajadzīgi, lai apmierinātu ģimenes pamatvajadzības katrā dalībvalstī un reģionā; uzsver, ka pienācīgs ienākumu līmenis ir būtisks visām mājsaimniecībām, lai maznodrošināti strādājošie būtu finansiāli neatkarīgi, vienlaikus saglabājot mājokli un pārtikas nodrošinājumu;

38.  uzsver, ka jaunu dzīvojamo ēku celtniecības ilgtermiņa finansēšanā papildus ESI fondiem un ESIF būtu jāpiesaista citu veidu privātais un publiskais finansējums, lai paplašinātu valstu publisko banku vai citu aģentūru pasākumus nedārgu un sociālo mājokļu jomā;

39.  aicina Komisiju uzlabot darba ņēmēju arodveselību un darba aizsardzību, tostarp pareizi izpildot Darba laika direktīvas prasības;

40.  atgādina, ka tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību Eiropas Savienībā ir pamattiesības un ka Eiropas iestādēm tās ir jārespektē, jāievēro to principi un jāveicina piemērošana(37), uzskata, ka aizvien vājākā darba ņēmēju un arodbiedrību spēja ietekmēt sarunu iznākumu nav sekmējusi šo mērķu izpildi un varētu būt iemesls tam, ka pieaug zemo algu īpatsvars un izplatās nestabila nodarbinātība;

41.  norāda, cik būtiski ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības un uzlabot darbinieku spēju ietekmēt sarunu iznākumu, veicot darba tirgu strukturālas reformas, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi, pienācīgu nodarbinātību, kopīgu labklājību un sociālo kohēziju;uzsver sociālo partneru dialoga lomu nevienlīdzības novēršanā darba tirgū; aicina dalībvalstis un ES nodrošināt tiesības apvienoties, kā arī stiprināt gan arodbiedrību, gan darba devēju organizāciju autonomiju, tām iesaistoties jebkura līmeņa sarunās;

42.  turklāt uzsver, cik nozīmīgs, apspriežot nevienlīdzības jautājumus, ir pilsoniskais dialogs ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem, jo īpaši no augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto vidus;

43.  prasa īstenot pretdiskriminācijas politiku, kurai ir svarīga loma vienlīdzīgu nodarbinātības iespēju nodrošināšanā un sociālās iekļaušanas veicināšanā; aicina dalībvalstis turpināt darbu pie Diskriminācijas novēršanas direktīvas pieņemšanas;

44.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai darbavietās novērstu diskrimināciju, aizskaršanu un vardarbību, kam pamatā ir dzimums, dzimuma identitāte vai izpausme, seksuālā orientācija un dzimuma pazīmes (cita starpā), kā arī aicina ieviest cietušajiem paredzētus skaidrus ziņošanas un atbalsta mehānismus un procedūras, ar kurām vērsties pret pārkāpumu izdarītājiem;

Labklājības valsts un sociālās aizsardzības stiprināšana

45.  uzsver, ka daudzās valstīs labklājības un sociālās aizsardzības sistēmas ir pakļautas spiedienam un tās ietekmējusi finanšu konsolidācija, izraisot ienākumu nevienlīdzību; uzskata, ka labklājības sistēmām būtu jādarbojas kā drošības tīklam, kā arī jāsekmē iekļaušanās darba tirgū; uzsver, ka ir vajadzīga daudzdimensionāla pieeja lielākas vienlīdzības un sociālās kohēzijas panākšanai, kā norādīts horizontālajā sociālajā klauzulā (LESD 9. pants), galveno uzmanība pievēršot Savienības politikas sociālajai dimensijai un saistībām visās Savienības politikas nostādnēs piemērot sociālās līdztiesības principu;

46.  konstatē, ka sociālais progress saskaņā ar Eiropas sociālā progresa indeksā iekļauto definīciju ir sabiedrības spēja apmierināt tās iedzīvotāju cilvēciskās pamatvajadzības, izveidot pamatelementus, kas dod iespēju iedzīvotājiem un kopienām uzlabot un saglabāt savu dzīves kvalitāti, un radīt apstākļus, lai visas personas pilnībā varētu pašrealizēties;

47.  mudina dalībvalstis uzlabot savas labklājības sistēmas (izglītība, veselība, mājokļi, pensijas un pārvedumi), balstoties uz augstiem sociālajiem standartiem, lai visaptveroši aizsargātu cilvēkus, ņemot vērā jaunos sociālos riskus un neaizsargātās grupas, kas ir radušās finanšu, ekonomikas un vēlāk arī sociālās krīzes rezultātā, ko dalībvalstīm ir nācies pārvarēt;

48.  aicina dalībvalstis veicināt ieguldījumus kvalitatīvā un nedārgā pirmskolas izglītībā un aprūpes pakalpojumos, uzsverot, ka šādi ieguldījumi atmaksājas, jo īpaši attiecībā uz bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm; aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu un saskaņā ar Barselonas mērķiem veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu universālu un cenu ziņā pieejamu piekļuvi kvalitatīvai publiskajai izglītībai agrīnā vecumā (0-3), jo tam ir liela nozīme nevienlīdzības apkarošanā ilgtermiņā;

49.  prasa nodrošināt vispārēju piekļuvi nedārgiem mājokļiem, aizsargājot nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības pret izlikšanu un ieslīgšanu pārmērīgos parādos un Eiropas līmenī veicinot tādas efektīvas sistēmas izveidi, kas indivīdiem un ģimenēm dotu otro iespēju;

50.  mudina dalībvalstis saistībā ar pašreizējo migrācijas un bēgļu krīzi rīkoties strauji un nodrošināt, lai bēgļiem būtu pieejami ātri valodas un kultūras apguves procesi, apmācība, kvalitatīvi mājokļi, veselības aprūpe, izglītība, darba tirgus un sociālā aizsardzība un tiktu atzītas formālās un neformālās prasmes un spējas, kā arī nodrošināta viņu integrācija sabiedrībā;

51.  apstiprina, ka vispārēja piekļuve solidārām un atbilstīgām valsts nodrošinātām vecuma pensijām ir jānodrošina visiem; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, stiprinot valsts un aroda pensiju sistēmas, lai nodrošinātu atbilstīgus pensiju ienākumus, kuri ievērojami pārsniedz nabadzības slieksni, kā arī ļauj pensionāriem saglabāt savu ierasto dzīves līmeni un dzīvot cieņpilni un neatkarīgi; atkārtoti aicina pensiju sistēmās iekļaut aprūpes laiku, lai sievietēm un vīriešiem kompensētu bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pienākumu dēļ zaudētās iemaksas, kas būtu instruments no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības mazināšanai; uzsver — lai gan individuālās pensiju shēmas var būt svarīgs pensiju atbilstīguma uzlabošanas instruments, tiesību aktos noteiktas uz solidaritāti balstītas pensiju sistēmas joprojām ir visefektīvākais instruments cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību mūža nogalē;

52.  uzsver, ka būtu jānodrošina cilvēku ar invaliditāti pamattiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu darbu bez ierobežojumiem, pakalpojumiem un pamatienākumu nodrošinājumu, kas pielāgots konkrētajām individuālajām vajadzībām, pienācīgu dzīves līmeni un sociālo iekļautību un īpašus noteikumus par aizsardzību pret ekspluatāciju un piespiedu darbu;

53.  uzskata, ka starptautiskā tirdzniecība ir bijusi izaugsmes dzinējspēks, taču ieguvumi ne vienmēr tiek pareizi sadalīti, un to var uzskatīt par nevienlīdzības cēloni; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt taisnīgāku starptautisko tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu, kuros tiek ievēroti Eiropas darba tirgus noteikumi un SDO pamata konvencijas, vienlaikus aizsargājot nodarbinātības kvalitāti un darba ņēmēju tiesības un nodrošinot Eiropas un valsts līmeņa mehānismus kompensāciju nodrošināšanai tiem darba ņēmējiem un nozarēm, kas globalizācijas dēļ cietuši no lielām izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, tostarp šajā ziņā aicina izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu;

54.  aicina Komisiju nodrošināt, lai nolūkā panākt patērētāju aizsardzību ES konkurences politika sekmētu godīgu konkurenci un palīdzētu apkarot karteļus vai cenas un iekšējā tirgus darbību kropļojošu nesaderīgu valsts atbalstu;

Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana

55.  uzskata, ka tiesības uz iespēju vienlīdzību būtu jānodrošina Eiropas Savienības līmenī; ir nobažījies, ka pašreizējos nevienlīdzīgos rezultātus, kas skar katru ES dzīvojošo, bet jo īpaši bērnus un jauniešus, bieži vien pasliktina nevienlīdzīgās izglītības sistēmas, kas negatīvi ietekmē jauniešu labklājību un personīgo izaugsmi, līdz ar to mazinot Eiropas jauniešu pašnovērtējumu vai spēju iekļauties sabiedrībā, kas jo īpaši raksturīga jauniešiem, kuriem trūkst resursu un iespēju;

56.  uzsver, ka izglītībai ir svarīga loma nevienlīdzības mazināšanā, un šajā sakarībā aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un piešķirt pietiekamus ieguldījumus, lai garantētu vienlīdzīgas iespējas; uzsver, cik būtiski ir jauniešiem, kuri iegūst augstāko izglītību, nodrošināt vispārēju piekļuvi izglītībai un studējošo atbalstam; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis pienācīgu, atbilstīgu un pieejamu mājokļu nodrošināšanā jauniešiem, lai viņiem atvieglinātu pāreju no viena dzīves posma nākamajā;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt cīņu pret nabadzību, jo īpaši bērnu vidū, nosakot bērnu nabadzības samazināšanas mērķus, nodrošinot Ieteikuma par ieguldīšanu bērnos saskaņotu īstenošanu un izveidojot Bērnu garantiju shēmu;

58.  turklāt uzsver, ka daudzi kultūras un sporta pasākumi ir spēcīgi kohēzijas un sociālās integrācijas instrumenti, un norāda, ka šie pasākumi var uzlabot visneaizsargātāko sabiedrības locekļu izredzes uz darbu, nodrošinot viņiem iespēju apgūt vispārīgās prasmes;

59.  aicina dalībvalstis sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020“ mērķus attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības riska mazināšanu;

60.  uzskata, ka straujais bezpajumtniecības pieaugums lielākajā daļā ES dalībvalstu ir problēma, kas jārisina nekavējoties; uzskata, ka saskaņā ar sociālo tiesību pīlārā izklāstītajiem principiem Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstu centieni ierobežot bezpajumtniecības pieauguma tendenci, lai pakāpeniski likvidētu šo parādību;

Īstena dzimumu līdzsvara sasniegšana

61.  atzīmē, ka Komisija ir reaģējusi uz Parlamenta aicinājumu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm un vīriešiem, kuri dzīvo un strādā ES, un iesniegusi priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, lai varētu pielāgoties nākamajās desmitgadēs risināmajiem uzdevumiem; atgādina par savu aicinājumu nodrošināt pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību un uzsver, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi ir labs pamats, uz kura balstoties varētu palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī nodrošināt elastīgu darba režīmu gan sievietēm, gan vīriešiem, lai tādējādi samazinātu nevienlīdzību, kāda pastāv starp apmaksātu un neapmaksātu darbu;

62.  uzsver, ka paplašināta sieviešu iekļaušana darba tirgū, uzlabojot atbalstu sievietēm uzņēmējām, kā arī likvidējot plaisu starp sieviešu iegūto izglītību un stāvokli darba tirgū un nodrošinot vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem atalgojuma, karjeras un pilnas darba slodzes ziņā, ir ļoti būtiski faktori, lai panāktu iekļaujošu un ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, izskaužot pensijas atšķirības starp dzimumiem, apkarojot nevienlīdzību un sekmējot sieviešu finansiālo neatkarību;

63.  aicina Komisiju, ja nepieciešams, izstrādāt iniciatīvas, ar ko novērstu jebkādas atalgojuma atšķirības starp dzimumiem, paredzot sankcijas nodarbinātības centriem, kuri pārkāpj tiesības uz vienlīdzību un nosaka dažādu atalgojumu par identiskām darba kategorijām atkarībā no tā, vai šo darbu lielākoties strādā vīrieši vai sievietes;

64.  pauž nožēlu, ka, neraugoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuros iestrādāts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu samaksu, joprojām pastāv vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un pat vēl lielāka vīriešu un sieviešu pensijas atšķirība; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus novērst šīs vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirības;

65.  ir nobažījies par nabadzības pieaugumu, jo īpaši sieviešu vidū, un to, ka nabadzība visbiežāk skar vientuļās mātes, jaunas sievietes un vecākas sievietes; norāda, ka nabadzībā dzīvojošo iedzīvotāju skaita samazinājumu par 20 miljoniem līdz 2020. gadam var panākt, īstenojot nabadzības apkarošanas un aktīva darba tirgus politiku, kuras pamatā ir integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, galveno uzmanību pievēršot sieviešu līdzdalības darba tirgū palielināšanai un sekmēšanai; atzīmē, ka nabadzības līmeni joprojām mēra, izmantojot mājsaimniecību uzkrātos ienākumus, un šajā pieejā pieņem, ka visi mājsaimniecības locekļi pelna vienādi un līdzekļu sadalījums ir vienāds; aicina ieviest personalizētas tiesības un aprēķinus, pamatojoties uz individuāliem ienākumiem, lai konstatētu patieso sieviešu nabadzības apmēru;

66.  atgādina, cik svarīgi ir kvalitatīvi publiskie pakalpojumi dzimumu līdztiesības panākšanā, kā arī tādas nodokļu un pabalstu sistēmas, kas nemazinātu otrā pelnītāja vēlmi strādāt vai strādāt vairāk, jo tādējādi varētu uzlabot sieviešu līdzdalību darba tirgū;

67.  atkārtoti aicina Padomi kā svarīgu soli ceļā uz vienlīdzīgu pārstāvību publiskajā un privātajā sektorā drīzumā pieņemt direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū;

Nodokļu sistēmu modernizācija

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pārmērīgu nevienlīdzību cilvēku starpā, atbalstot un veicinot visproduktīvākos ieguldīšanas veidus; šajā ziņā atgādina, ka nodokļu politikai ir izšķirīga nozīme un ka daudzās dalībvalstīs ir vajadzīga pamatīga nodokļu reforma; aicina Komisiju uzraudzīt, ieteikt, popularizēt un izstrādāt kritērijus, ņemot vērā Eiropas pusgadu;

69.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt reālus pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vērstus pasākumus, kas būtu nozīmīgi līdzekļi ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanā un nodokļu ieņēmumu palielināšanā dalībvalstīs;

70.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis veikt nodokļu politikas reformas, lai nodrošinātu pienācīgu valsts budžetu veselības, mājokļu, sociālajiem, nodarbinātības un izglītības pakalpojumiem; uzskata, ka šajā ziņā būtu arī jāvēršas pret korupciju valsts pārvaldē un jārisina bagātības nevienlīdzīgās sadales problēma, kas ietvertu arī pārmērīgi koncentrētas bagātības pārdali, jo tas ir būtiski, lai nepieļautu vēl lielāku nevienlīdzību daudzās dalībvalstīs; turklāt uzsver, ka ir vajadzīgi pasākumi tādās jomā kā ekonomikas finansializācija un vajadzības gadījumā nodokļu politikas turpmāka koordinēšana, tuvināšana un saskaņošana, kā arī pret nodokļu oāzēm, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vērsti pasākumi, nedeklarēta darba novēršanas pasākumi un pasākumi, ar ko optimizētu nodokļu struktūru un attiecīgo īpatsvaru, kādu dalībvalstu nodokļu ieņēmumos veido attiecība starp darbaspēka nodokļu un bagātības nodokļu ieņēmumiem;

o
o   o

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0260.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0136.
(7) OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp.
(8) OV C 482, 23.12.2016., 141. lpp.
(9) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.
(10) OV C 65, 19.2.2016., 68. lpp.
(11) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.
(12) OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.
(13) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp.
(14) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.
(15) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.
(16) OV C 170, 5.6.2014., 23. lpp.
(17) OV C 248, 25.8.2011., 130. lpp.
(18) OV C 318, 23.12.2009., 52. lpp.
(19) OV C 166, 7.6.2011., 18. lpp.
(20) http://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=13608&langId=en
(21) Sociālās aizsardzības komitejas atzinums Padomei, Eiropas Savienības Padomei, 6491/11, SOC 124, 2011. gada 15. februāris.
(22) Eiropas Komisija, Dienestu darba dokuments, 2016. gada maijs.
(23) Autori: Jonathan D. Ostry, Andrew Berg un Charalambos G. Tsangarides.
(24) Autori: Andrew Berg un Jonathan D. Ostry.
(25) Eurostat, http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Income_distribution_statistics
(26) SVF (2017), Darba dokuments 17/76 “Nevienlīdzības nesamērība”. Autors: Francesco Grigoli un Adrian Robles, Vašingtona: Starptautiskais Valūtas fonds.
(27) SVF (2015), “Ienākumu nevienlīdzības cēloņi un sekas: globāls skatījums”. Darba apspriežu dokuments SDN/15/13, Vašingtona: Starptautiskais Valūtas fonds. http://www.imf.org/external/pubs/ft/sdn/2015/sdn1513.pdf.
(28) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?, Parīze: OECD Publishing.
(29) Eurostat: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/images/f/f8/People_at_risk_of_poverty_or_social_exclusion%2C_EU-27_and_EU-28%2C_2005-2015.JPG
(30) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?, 67. lpp.”
(31) Eurofound (2017), “Sociālā mobilitāte Eiropas Savienībā”, Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs.
(32) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1461en.pdf
(33) “Nevienlīdzība un garīgā saslimšana”, R. Wilkinson un K. Pickett, Veselības zinātņu departaments, Jorkas universitāte, Apvienotā karaliste; publicēts tiešsaistē 2017. gada 25. maijā; S2215-0366(17)30206-7.
(34) COREPER I, Pienācīgi pensiju ienākumi saistībā ar sabiedrības novecošanu – Padomes secinājumu projekts = pieņemšana, 12352/15, http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-12352-2015-INIT/lv/pdf
(35) Eurofound (2017), “Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”.
(36) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?”, Parīze: OECD Publishing.
(37) Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. pantu.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika