Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2017. gada 16. maijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Protokols ES un Mongolijas Pamatnolīgumam par partnerību un sadarbību (Horvātijas pievienošanās) ***
 ES un Bosnijas un Hercegovinas Stabilizācijas un asociācijas nolīgums (Horvātijas pievienošanās) ***
 ES un Norvēģijas Nolīgums par papildu noteikumiem saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām ***
 ES pievienošanās Starptautiskajai kokvilnas padomdevēju komitejai (ICAC) ***
 ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam
 2015. gada ziņojums par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu
 Resursefektivitātes iniciatīva — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana
 Muitas dienestu darbības un pārvaldības ārējo aspektu izvērtēšana kā tirdzniecības veicināšanas un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas rīks

Protokols ES un Mongolijas Pamatnolīgumam par partnerību un sadarbību (Horvātijas pievienošanās) ***
PDF 306kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu Protokolu Pamatnolīgumam par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Mongoliju, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (09264/2016 – C8-0455/2016 – 2015/0113(NLE))
P8_TA(2017)0201A8-0074/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09264/2016),

–  ņemot vērā projektu attiecībā uz Protokolu Pamatnolīgumam par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Mongoliju, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (08940/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu un 209. pantu, un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0455/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1.  punktu un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0074/2017),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Mongolijas valdībai un parlamentam.


ES un Bosnijas un Hercegovinas Stabilizācijas un asociācijas nolīgums (Horvātijas pievienošanās) ***
PDF 308kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu Protokolu Stabilizācijas un asociācijas nolīgumam starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (13824/2016 – C8-0527/2016 – 2016/0311(NLE))
P8_TA(2017)0202A8-0169/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13824/2016),

–  ņemot vērā projektu protokolam Stabilizācijas un asociācijas nolīgumam starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (13823/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta i) punktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0527/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0169/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Bosnijas un Hercegovinas valdībai un parlamentam.


ES un Norvēģijas Nolīgums par papildu noteikumiem saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp ES un Norvēģijas Karalisti par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (13710/2016 – C8-0005/2017 – 2016/0322(NLE))
P8_TA(2017)0203A8-0174/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13710/2016),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (13711/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0005/2017),

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0174/2017),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Norvēģijas Karalistes valdībai un parlamentam.


ES pievienošanās Starptautiskajai kokvilnas padomdevēju komitejai (ICAC) ***
PDF 305kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pievienošanos Starptautiskajai Kokvilnas padomdevējai komitejai (ICAC) (15540/2016 – C8-0024/2017 – 2016/0349(NLE))
P8_TA(2017)0204A8-0187/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (15540/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. un 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0024/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0187/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam
PDF 512kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija rezolūcija par ES e-pārvaldes rīcības plānu 2016.–2020. gadam (2016/2273(INI))
P8_TA(2017)0205A8-0178/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā G8 Atklāto datu hartu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas e-pārvaldes rīcības plāns 2011.–2015. gadam. IKT izmantošana viedas, noturīgas un novatoriskas pārvaldes veicināšanā” (COM(2010)0743),

–  ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu: e-pārvalde kā virzītājspēks(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam. Pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada salīdzinošo ziņojumu par e-pārvaldi,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/2240, ar ko izveido programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu un kopīgu sistēmu nodrošināšanai (programma ISA2) kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropas standarti XXI gadsimtam” (COM(2016)0358),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 31. marta paziņojumu par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību. “Sasniegumi un turpmākie pasākumi: virzība uz globālu kiberdrošību” (COM(2011)0163),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” (COM(2014)0442),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. marta rezolūciju par virzību uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus savienojamība. Virzība uz Eiropas Gigabitu sabiedrību” (COM(2016)0587) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0300),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590) un tā 1.–11. pielikumam — Ietekmes novērtējums (SWD(2016)0303), Ietekmes novērtējuma kopsavilkums (SWD(2016)0304), un Novērtējuma kopsavilkumu (SWD(2016)0305),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz interneta savienojamības veicināšanu vietējās kopienās groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un Regulu (ES) Nr. 283/2014 (COM(2016)0589),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) Nr. 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīvu (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Regulu (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (“eIDAS regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (PSI direktīva),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko ievieš Eiropas pakalpojumu e-karti un saistīto administratīvo nodrošinājumu (COM(2016)0824),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojumu „Apmaiņa ar personas datiem un šo datu aizsardzība globalizētā pasaulē” (COM(2017)0007),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojumu “Datu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2017)0009),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par privātas dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību elektronisko sakaru jomā un ar ko atceļ Direktīvu 2002/58/EK (Privātumu un elektronisko sakaru regula) (COM(2017)0010),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (COM(2017)0008),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvu 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/55/ES par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0178/2017),

A.  tā kā publiskās pārvaldes iestāžu modernizācijas stratēģijas ir jāpielāgo mainīgajai videi, dodot iespēju pārejai uz digitālu pārvaldi;

B.  tā kā pārvaldes pakalpojumu digitalizācijai būtu jāpalīdz pilnībā īstenot visu vienotā tirgus potenciālu, veicināt pilsonisko līdzdalību, uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un reģionu sociālo un ekonomisko attīstību, palielināt iedzīvotāju izpratni par sabiedriskajiem pakalpojumiem un iesaistīšanos to sniegšanā, kā arī uzlabot šo pakalpojumu efektivitāti un izmaksu lietderību, kā arī stiprināt politisko līdzdalību, paplašinot iedzīvotāju dialogu ar valsts iestādēm un uzlabojot pārredzamību; tā kā ES būtu jāmudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un tehnoloģijām;

C.  tā kā IKT nozare tiek aicināta palīdzēt šajā pārejas procesā, sniedzot publiskās pārvaldes iestādēm konkrētām vajadzībām pielāgotus risinājumus;

D.  tā kā pāreja uz digitālu pārvaldi ir jāveic Savienības, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī;

E.  tā kā pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz digitāla publiskā pārvalde, var tikai tad, ja iedzīvotāji un uzņēmumi var pilnībā uzticēties piedāvātajiem pakalpojumiem;

F.  tā kā ES e–tiesiskuma portāls ir būtisks instruments, kas ļauj piekļūt informācijai un tiesu iestādēm, un ir nozīmīgs solis ceļā uz ES publiskās administrācijas modernizāciju;

G.  tā kā, uzlabojot piekļuvi informācijai un plašāk izmantojot uzlabotos digitālos rīkus, lai risinātu ar uzņēmējdarbības tiesībām saistītās formalitātes visā uzņēmumu dzīves ciklā, vajadzētu palielināties juridiskajai noteiktībai un samazināties uzņēmumu izmaksām;

H.  tā kā turpinās centieni savstarpēji savienot elektroniskos uzņēmumu un maksātnespējas reģistrus visā Savienībā, kas ir svarīgi, lai nodrošinātu pārredzamību un juridisko noteiktību iekšējā tirgū;

I.  tā kā vienota piekļuve šiem reģistriem e–tiesiskuma portālā vēl nav iespējama, jo atšķiras dalībvalstu izmantotie tehniskie standarti; tā kā nepieciešami centieni, lai izveidotu novērtējamus, sadarbspējīgus, ērti lietojamus e–pārvaldes rīkus, kas pieejami plašākai ES sabiedrībai; tā kā, ņemot vērā tiesu iestāžu darbā ietverto datu raksturu, datu drošības un aizsardzības līmenis datu apstrādē ir pamatnosacījums e–tiesiskuma portāla lietošanai,

1.  uzskata, ka e-pārvaldes attīstība ir būtisks digitālā vienotā tirgus elements, un aicina Komisiju noteikt konkrētus, izmērāmus mērķus attiecībā uz rīcības plānu, kas balstās uz darbības rādītājiem, un uzraudzīt un katru gadu ziņot Parlamentam par progresu, kas panākts saistībā ar tā īstenošanu; uzsver, ka e-pārvaldes rīcības plāns 2011. — 2015. gadam ir devis pozitīvus rezultātus gan ES, gan dalībvalstu līmenī; mudina Komisiju un dalībvalstis novērtēt arī patērētāju vajadzības, lai palielinātu e-pakalpojumu izmantošanu;

Publiskās pārvaldes digitalizēšanās

2.  uzskata, ka publiskās pārvaldes sistēmām vajadzētu kļūt atvērtām, pārredzamām, efektīvām un iekļaujošām un, sākot no 2022. gada, neatkarīgi no robežām sniegt iedzīvotājiem un uzņēmumiem personalizētus, ērti lietojamus pilncikla (end-to-end) digitālos publiskos pakalpojumus, tādējādi samazinot iedzīvotājiem un uzņēmumiem, jo īpaši MVU, izmaksas, šķēršļus un administratīvo slogu, palielinot pārredzamību un ļaujot pilnībā izmantojot visas digitālās revolūcijas sniegtās priekšrocības; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem vajadzētu būt savienojamiem ar taisnīgu publiskās pārvaldes pārstrukturēšanu;

3.  atbalsta plānu turpmākās ierosmes balstīt uz principu „automātiski digitāls” un uzsver principa „tikai vienreiz” īstenošanas lielo nozīmi, jo tas atvieglos iedzīvotājiem un uzņēmumiem saziņu ar publiskās pārvaldes iestādēm, ļaujot izvairīties no nevajadzīgi laikietilpīgiem administratīviem procesiem, un atvieglos vienreiz sniegtas informācijas atkārtotu izmantošanu citiem pieteikumiem; uzsver, ka saskaņā ar Komisijas veiktajiem pētījumiem principa „tikai vienreiz” īstenošana ES līmenī ļaus līdz 2017. gadam ietaupīt aptuveni EUR 5 miljardus gadā; aicina Komisiju ziņot Parlamentam par rezultātiem, kas gūti uzņēmumiem paredzētajā principa “tikai vienreiz” piemērošanas plaša mēroga izmēģinājuma projektā, un līdz 2017. gada beigām uzsākt liela mēroga “tikai vienreiz” principa piemērošanas izmēģinājuma projektu iedzīvotājiem;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pēc iespējas ātrāk izveidot vienotu digitālo vārteju, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem gan valsts, gan ES līmenī nodrošinātu saistītu un saskaņotu tiešsaistes vienotā tirgus pakalpojumu dokumentu kopumu, ietverot informāciju par ES un valstu noteikumiem, kā arī palīdzības dienestu, pabeigt iedzīvotājiem un uzņēmumiem svarīgākās procedūras pārrobežu situācijās, kā arī palīdzēt Savienībā īstenot principu „tikai vienreiz”; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vārtejas ātru un pilnīgu izveidi un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu tās efektīvu darbību un sadarbspēju ar mērķi pilnībā atraisīt tās potenciālu un priekšrocības; uzsver, ka būtu jāveicina dažās dalībvalstīs jau izmantotā paraugprakse; uzskata, ka šai iniciatīvai būtu jānodrošina, ka katrā dalībvalstī ir vienots oficiāls e-pakalpojumu portāls, kas ļauj piekļūt visiem šīs valsts sniegtajiem tiešsaistes pakalpojumiem un pieejamajiem ES sadarbspējīgajiem pakalpojumiem; mudina dalībvalstis nodrošināt šo „vienoto kontaktpunktu” portālu ātru un pilnīgu izveidi;

5.  aicina Komisiju apsvērt papildu veidus, kā turpmāk veicināt digitālos risinājumus formalitāšu kārtošanai visā uzņēmuma dzīves ciklā, uzņēmējsabiedrību dokumentu elektronisku iesniegšanu un pārrobežu un citas informācijas sniegšanu uzņēmumu reģistriem; norāda, ka šajā jomā tiesību akti varētu būt vienīgais veids, kā izveidot atbilstīgu tiesisko regulējumu ES mēroga digitāliem risinājumiem;

6.  uzskata, ka būtu jāpastiprina darbs, lai elektroniski savienotu dalībvalstu uzņēmumu un maksātnespējas reģistrus, un uzsver, cik svarīga šī savienošana ir iekšējam tirgum; uzsver, ka jebkurai informācijai, kas jāsniedz, būtu jāatbilst Eiropas kopējam paraugam vai sistēmai;

7.  uzsver iekļautības, pieejamības un vispārējas piekļuves digitālajiem publiskajiem pakalpojumiem nozīmi, jo tās ir būtisks faktors, kas palīdz izstrādāt un īstenot politikas pasākumus, ar kuriem veicina konkurētspēju, izaugsmi un darbvietu radīšanu, un aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un piemērot jauno direktīvu par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu un mobilo lietotņu pieejamību invalīdiem un veciem cilvēkiem;

8.  uzsver, cik nozīmīgi ir atklātie dati, jo tie ļauj publiskajās iestādēs un darbībās, kas saistītas ar vairākām publiskā sektora iestādēm, brīvi izmantot un atkalizmantot noteiktu publiskā sektora informāciju, turklāt izmantošana un atkalizmantošana ir pieejama arī trešām pusēm; uzsver, ka ir nepieciešami drošības pasākumi, kas nodrošina autortiesību ievērošanu un datu aizsardzību; atkārtoti uzsver, ka atvērta un brīva datu plūsma ļautu vēl vairāk attīstīt un izstrādāt jaunus novatoriskus risinājumus, paaugstinot efektivitāti un pārredzamību; uzsver, ka tādēļ iespēju robežās būtu jādara pieejami šāda veida dati un publiskā informācija, lai sekmētu jaunas zināšanu ieguves iespējas un palīdzētu veidot un stiprināt atvērtu sabiedrību; atgādina, ka publiskajā pārvaldē informāciju pēc iespējas vairāk vajadzētu publiskot, jo īpaši, ja ģenerēto datu apjoms ir ļoti liels, piemēram, kā INSPIRE programmas gadījumā; uzskata, ka būtu jāpieliek lielākas pūles, lai īstenotu saskaņotas datu stratēģijas gan ES iestādēs, gan dalībvalstīs, tostarp vairāk un ātrāk sniedzot datus sabiedrībai, nodrošinot datu labāku kvalitāti, vieglu piekļuvi datiem un e-likumus mašīnlasāmā formātā;

9.  uzsver ieguvumus, ko sniedz e-līdzdalība, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu vairāk jāizmanto e-apspriedes, e-informācija un e-lēmumpieņemšana; uzsver, ka, lai izvairītos no šo sistēmu ļaunprātīgas izmantošanas un nodrošinātu pārskatatbildību un pārredzamību, e-līdzdalībai, bet jo īpaši e-lēmumpieņemšanai ir jābūt saskaņā ar eIDAS regulu;

10.  atzinīgi vērtē visas ES iestāžu īstenotās iniciatīvas nolūkā veicināt e-līdzdalības mehānismus ES un dalībvalstu līmenī un aicina Komisiju turpināt attīstīt un popularizēt digitālos mehānismus, piemēram, elektroniskās balsošanas sistēmas un elektroniskos lūgumrakstus, kuras mērķis ir palielināt un veicināt iedzīvotāju un uzņēmumu līdzdalību ES politikas veidošanas procesā;

11.  norāda, ka pēdējo piecu gadu laikā būtiski ir palielinājusies mobilo ierīču izmantošana, bet tikai viena trešdaļa no publiskā sektora tīmekļa vietnēm ir piemērota skatīšanai arī mobilajos telefonos; tādēļ aicina dalībvalstis novērtēt iespējas izstrādāt mobilos risinājumus e-pārvaldes pakalpojumiem un nodrošināt to lietotājdraudzīgumu un pieejamību visiem; uzsver, ka, lai nodrošinātu turpmākajai attīstības gaitai piemērotu piekļuvi e-pārvaldes pakalpojumiem, ir regulāri jāatjaunina publiskās pārvaldes iestāžu tīmekļa vietnes un instrumenti, ņemot vērā moderno tehnoloģiju attīstību un arvien pieaugošās kiberdrošības prasības;

12.  aicina dalībvalstis, iegādājoties preces un pakalpojumus vai izsludinot konkursus par publiskajiem darbiem, veicināt un izmantot e-iepirkumu, tādējādi padarot publiskos izdevumus pārredzamākus un efektīvākus, kas ļaus samazināt izmaksas un birokrātiju; prasa dalībvalstīm savā publiskajā sektorā arī plašāk izmantot līgumu reģistrus un sadarbspējīgus e–parakstus; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka publiskā iepirkuma procedūras ir pārredzamas un ka ar tām saistītā informācija visiem dalībniekiem ir pieejama reāllaikā; šajā sakarībā aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā izmantot inovācijas kritērijus publiskā iepirkuma konkursos, jo īpaši nodrošinot, ka šādos konkursos jau sākotnēji nenosaka risinājumus, bet gan dod pretendentiem iespēju ierosināt novatoriskus un atklātus risinājumus; aicina Komisiju turpināt darbu pie e-rēķinu standartiem, e-iesniegšanas un e-paziņošanas un mudināt publiskās pārvaldes iestāžu iekšējās sistēmās izmantot elektronisko identifikāciju, lai uzlabotu pārskatatbildību un izsekojamību attiecībā uz visām šādās sistēmās veiktajām darbībām;

13.  uzsver, ka ir svarīgi attīstīt drošus, uzticamus un sadarbspējīgus pārrobežu publiskos pakalpojumus, nepieļaujot turpmāku sadrumstalotību un atbalstot mobilitāti; uzsver, ka sadarbspēja un standartizācija ir būtiski e-pārvaldes struktūru īstenošanas elementi, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas standarti XXI gadsimtam” un šajā sakarībā arī Eiropas sadarbspējas satvara pārskatīšanu; uzsver, ka atvērtu standartu izmantošana ir būtiska, lai ļautu ES iedzīvotājiem piedalīties valdības platformās, un uzsver, ka standartiem ir jākalpo sabiedrības interesēm kopumā, tiem jābūt iekļaujošiem, taisnīgiem un piemērotiem nākotnes risinājumiem un tie ir jāizstrādā atklātā un pārredzamā veidā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot digitālus risinājumus publiskajam sektoram, veicināt atvērtus standartus un pievērst lielāku uzmanību sadarbspējai un iespējamajām priekšrocībām, ko sniedz digitālo tehnoloģiju izmantošana;

14.  pauž nožēlu, ka 2015. gadā tikai 28 % Eiropas mājsaimniecību lauku apvidos bija fiksēts ātrgaitas interneta pieslēgums un ka vidējais ES pieejamai pārklājums bija 4G, neskatoties uz to, ka tas bija pieejams 86 % no ES teritorijas, bet lauku apvidos tas bija pieejams tikai 36 % mājsaimniecību, un vērš uzmanību uz steidzamo nepieciešamību turpināt sniegt atbalstu platjoslas tīkla paplašināšanai, it īpaši lauku teritorijās, jo bez piekļuves ātrgaitas platjoslas savienojumam nav iedomājama e-pārvaldes un tās sniegto priekšrocību izmantošana; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt piešķirt atbilstīgu finansējumu platjoslas tīkla paplašināšanai, digitālo pakalpojumu infrastruktūrai, publiskās pārvaldes iestāžu pārrobežu saziņai pēc 2020. gada no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta un citām piemērotām ES programmām, tādējādi nodrošinot ilgtermiņa noturību; šajā sakarībā aicina operatorus vairāk ieguldīt infrastruktūrā, lai uzlabotu savienojamību lauku apvidos un nodrošinātu, ka arī lauku apvidi gūs labumu no ļoti augstas kapacitātes 5G tīkliem, jo tie būs vieni no svarīgākajiem mūsu digitālās sabiedrības veidošanas elementiem;

15.  uzsver, ka, lai e-pārvaldes pakalpojumi varētu darboties, ir būtiski pilnībā nodrošināt drošu, piemērotu, noturīgu, uzticamu un efektīvu infrastruktūru, piemēram, īpaši ātrdarbīgus platjoslu un telekomunikāciju tīklus; tādēļ prasa ātri pieņemt Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu (EESK), lai sasniegtu Eiropas stratēģisko mērķus; uzskata, ka ir būtiski modernizēt publiskā sektora iestādes, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības un būtu spējīgas ieviest inovatīvas tehnoloģijas, piemēram, lielos datus un lietu internetu vai mobilos pakalpojumus, piemēram, 5G, kas spēj apmierināt lietotāju vajadzības;

16.  uzskata, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) tehnisko uzbūves bloku atkārtota izmantošana visā publiskajā un privātajā sektorā ir būtiska digitālo pakalpojumu infrastruktūras darbībai; uzsver nepieciešamību garantēt ilgtermiņa ilgtspēju EISI tehniskajiem uzbūves blokiem, kā arī rezultātiem, kas iegūti no lielapjoma izmēģinājuma projektiem un ISA2 pēc 2020. gada; uzsverWifi4EU iniciatīvas potenciālu veicināt vispārēju piekļuvi ātrdarbīgiem tīkliem; tāpēc aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt ilgtermiņa pārvaldības struktūru vienotā digitālā tirgus mērķu sasniegšanai, par prioritāti izvirzot reaģēšanu uz iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām un pēc iespējas veicinot kopīgu standartu izmantošanu;

17.  norāda, ka tādu inovatīvu risinājumu, kas paredzēti intensīvas datplūsmas publisko pakalpojumu, piemēram, mākoņdatošanas pakalpojumu, izmantošanai, ieviešana joprojām ir lēna un sadrumstalota; atgādina, ka tādi pakalpojumi kā INSPIRE rada lielus datu apjomus, kuriem nepieciešama lielāka skaitļošanas jauda; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu” un uzskata, ka Eiropas atvērtās zinātnes mākoņa lietotāju bāze būtu jāpaplašina, iekļaujot arī publisko sektoru;

18.  aicina Komisiju palielināt informētību par e–tiesiskuma portāla nozīmīgumu un tā izmantošanu un padarīt to par vienas pieturas aģentūru, kur iespējams piekļūt visai attiecīgajai juridiskai informācijai un tiesu iestādēm dažādās dalībvalstīs; tomēr norāda, ka ne visām procesā iesaistītajām pusēm ir vienlīdzīga piekļuve un nepieciešamās prasmes, lai izmantotu informācijas un sakaru tehnoloģijas, kas var nozīmēt, ka viņu iespējas vērsties tiesā ir ierobežotas; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu piekļuvi e–tiesiskuma portālam;

19.  atzinīgi vērtē e–CODEX ieviešanu, kas padara iespējamu tiešu saziņu starp iedzīvotājiem un tiesām visās dalībvalstīs un ir nozīmīgs solis sabiedrisko pakalpojumu pārrobežu pieejamības veicināšanā;

20.  izsaka atzinību par Padomes un Komisijas darbu, ieviešot Eiropas judikatūras identifikatoru (ECLI), kas ir ļoti noderīgs juridiskiem pētījumiem un tiesu dialogam, un atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota ECLI meklētājprogramma, kura atvieglos piekļuvi juridiskai informācijai visā Savienībā;

21.  atkārtoti norāda uz nepieciešamību uzlabot pārvaldes darbinieku, kā arī visu iedzīvotāju un uzņēmēju digitālās prasmes, izstrādājot un atbalstot apmācības pasākumus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, lai mazinātu digitālās atstumtības risku, un ieviešot specializētus mācību kursus par e–pārvaldes pakalpojumiem, kas paredzēti civildienesta ierēdņiem un politikas veidotājiem; uzsver, ka digitālās prasmes ir absolūts priekšnoteikums dalībai e-pārvaldē; mudina izstrādāt e-mācību programmas, kas tiktu atzītas Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmā (ECTS); uzskata, ka būtisks elements e-pārvaldes attīstībā ir pastāvīga izaugsme digitālo prasmju attīstīšanā; uzsver, ka ir nepieciešams pārvarēt un novērst digitālās plaisas starp ģeogrāfiskajiem apgabaliem, starp cilvēkiem ar atšķirīgu sociālekonomisko līmeni un starp paaudzēm; aicina dalībvalstis izskatīt e-pārvaldes rīcības plānā iekļautos ierosinājumus par to, kā uzlabot, jo īpaši jauniešu, saziņu ar administratīvajām struktūrām, ņemot vērā viņu saziņas paradumus citās dzīves jomās, un uzsver arī, ka izglītība digitālo prasmju jomā ir īpaši svarīga veciem cilvēkiem, kuriem bieži vien trūkst prasmju vai pārliecības, izmantojot elektroniskos pakalpojumus; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāveicina mūžizglītība un komunikācijas un izglītošanas kampaņas, tostarp veidojot mediju lietotprasmes apmācības tīklus, lai ES pilsoņi varētu pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā jaunie e–pārvaldes portāli un pakalpojumi;

22.  uzsver, ka ir nepieciešama iekļaujoša un divējāda tiešsaistes un bezsaistes pieeja, lai nepieļautu atstumtību, ņemot vērā pašreizējo digitālā analfabētisma līmeni un to, ka vairāk nekā 22 % Eiropas iedzīvotāju, jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, saziņā ar publisko pārvaldi izvēlas neizmantot tiešsaites pakalpojumus; uzsver, ka šāda izvēle ir saistīta vairākiem cēloņi un šķēršļiem, kas jārisina vai jānovērš, piemēram, neinformētību, prasmju un/vai uzticēšanās trūkumu un kļūdainiem pieņēmumiem; uzskata, ka, lai nepieļautu digitālo atstumtību vai digitālās plaisas padziļināšanos, ir jānodrošina e-pārvaldes pakalpojumu pieejamība un kvalitāte iedzīvotājiem, kas mīt lauku, kalnu un attālos apvidos;

23.  uzsver, ka digitalizēšanās var dot publiskajām iestādēm izmaksu ietaupījumus; apzinās, ka digitalizācija un citi izaicinājumi, ko rada modernizācija, bieži vien tiek risināti ierobežota budžeta apstākļos un ka jo īpaši reģionālajām un vietējām varas iestādēm turpmākajos gados joprojām būs jāveic milzīgs darbs, un ne tikai jāpieņem digitāli risinājumi, kuru pamatā ir atvērti standarti, kas samazinās uzturēšanas izmaksas un palielinās inovāciju, bet arī jāveicina publiskā un privātā sektora partnerības; uzsver, ka rentabilitāte būs vērojama tikai pēc kāda laika, jo ieguldījumi digitalizācijā palīdzēs samazināt administratīvās izmaksas nākotnē; uzsver, ka tajā pašā laikā nekur nepazūd nepieciešamība nodrošināt tiešsaistes un bezsaistes pieeju;

24.  norāda uz to, ka, apsverot atsevišķu administratīvo procedūru digitalizāciju, jāņem vērā iebildumi saistībā ar būtiskām sabiedrības interesēm;

Pārrobežu e-pārvalde visos administratīvajos līmeņos

25.  uzsver to, cik svarīgi ir izveidot ilgtspējīgu pārrobežu e-pārvaldes infrastruktūru, lai vienkāršotu piekļuvi četrām pamatbrīvībām un to izmantošanu;

26.  uzsver pārrobežu e-pārvaldes lielo nozīmi iedzīvotājiem viņu ikdienas dzīvē un uzsver labumus, ko dos sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskās apmaiņas (EESSI) un Eiropas darbvietu mobilitātes portāla EURES turpmākā izstrāde, kā arī pārrobežu e-veselības pakalpojumi;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas dažādās iniciatīvas izstrādāt pārrobežu digitālas zāļu receptes, jo īpaši saistībā ar sadarbspēju un standartizāciju; tomēr uzsver, ka šādu risinājumu ieviešana ir pārāk lēna, ņemot vērā, cik šie pakalpojumi ir vērtīgi un svarīgi ES iedzīvotājiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek ieviests atbilstīgs regulējums, lai veicinātu dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un paātrinātu pārrobežu digitālo zāļu recepšu izstrādi, sākot ar datu aizsardzību, datu apmaiņas drošību un beidzot ar vajadzīgās digitālās infrastruktūras un pakalpojumu ieviešanu;

28.  lai atvieglotu un palielinātu darba devēju un darba meklētāju mobilitātes iespējas Eiropas Savienībā, prasa Komisijai vēl turpināt veidot Eiropas darbvietu mobilitātes portālu EURES un veicināt tā izmantošanu, panākot to ar ciešāku integrāciju un sadarbību starp publisko nodarbinātības dienestu sistēmām un portālu EURES;

29.  uzsver, ka e-veselība var būtiski uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, nodrošinot pacientiem pieejamāku, rentablāku un efektīvāku veselības aprūpi;

30.  uzskata, ka, lai pārrobežu e-pārvaldes pakalpojumi varētu darboties pilnā apjomā, ir jānovērš valodu radītie šķēršļi un publiskās pārvaldes iestādēm, jo īpaši pierobežu reģionos, būtu jādara sniegtā informācija un piedāvātie pakalpojumi pieejami ne tikai konkrētās dalībvalsts valodā, bet arī citās attiecīgās Eiropas valodās;

31.  uzsver, cik svarīgi ir apmainīties ar paraugpraksi, piemēriem un projektu pieredzi visos administrācijas līmeņos gan pašās dalībvalstīs, gan starp tām; atzīst, ka ES finansēti liela apjoma izmēģinājuma projekti, piemēram, eSENSE, eCODEX un TOOP būtiski palīdz uzlabot pārrobežu pakalpojumus Eiropā;

32.  uzskata, ka visaptverošai e-pārvaldes darbības uzraudzībai dalībvalstīs būtu jānodrošina, ka darbības metodoloģijā tiek pienācīgi ņemta vērā valstu specifiskā situācija; uzsver ieguvumus, ko politikas veidotājiem un sabiedrības viedoklim sniegtu uzticami darbības mērījumi dalībvalstīs;

33.  norāda, ka sadarbspēja un atvērti standarti ir būtiski ne tikai pārrobežu kontekstā, bet tie ir nepieciešami arī katrā dalībvalstī valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, vienlaikus ņemot vērā arī to, ka, pārsūtot informāciju, ir jānodrošina datu aizsardzība;

34.  aicina Komisiju un citas ES iestādes rādīt piemēru e-pārvaldes jomā un piedāvāt iedzīvotājiem un uzņēmumiem pārredzamu un lietotājdraudzīgu vārteju, kā arī pilncikla (end-to-end) digitālos pakalpojumus, jo īpaši attiecībā uz pieteikumiem ES finansējumam un publisko iepirkumu, un prasa Komisijai paātrināt centienus tulkot savas tīmekļvietnes ES oficiālajās valodās un izcelt labāko praksi;

Datu aizsardzība un drošība

35.  uzsver — lai nodrošinātu e-pārvaldes rīcības plāna 2016.–2020. gadam veiksmīgu īstenošanu, fundamentāli nozīmīga ir iedzīvotāju uzticēšanās personas datu aizsardzībai un norāda, ka publiskās pārvaldes iestādēm personas dati būtu jāapstrādā drošā veidā atbilstīgi Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (GDPR) un ES noteikumiem par privātumu;

36.  uzsver, ka e-veselības plāns būtu jāizskata arī e-pārvaldes rīcības plāna kontekstā, jo tas ir būtiska e-pārvaldes plāna daļa; uzskata, ka datu vākšana un pārsūtīšana būtu jāuzlabo un vajadzības gadījumā būtu jānodrošina iespēja datu pārrobežu pārsūtīšanai, jo tas uzlabos veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu visiem ES iedzīvotājiem;

37.  tajā pašā laikā norāda, ka datu aizsardzību nevajadzētu uztvert kā šķērsli, bet drīzāk kā sākumpunktu novatorisku e-pārvaldes risinājumu izstrādei, un tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt efektīvus norādījumus saistībā ar GDPR piemērošanu, kā arī pastāvīgu viedokļu apmaiņu ar ieinteresētajām personām;

38.  norāda, ka tikai 15 % Eiropas iedzīvotāju apgalvo, ka jūtas pilnīgi droši par to, ka pilnībā kontrolē savu personas datu izmantošanu; uzskata, ka ir svarīgi turpināt datu īpašumtiesību principa izpēti, un tic, ka turpmākos pasākumus var veidot, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu “Datu ekonomikas veidošana Eiropā” un citiem ar šo jautājumu saistītiem priekšlikumiem;

39.  mudina dalībvalstis ātri un pilnībā īstenot eIDAS regulu, jo e-paraksts, e-identifikācija un e-autentifikācija ir pārrobežu digitālo publisko pakalpojumu izveides stūrakmeņi; uzsver, cik svarīgi ir mudināt iedzīvotājus, uzņēmumus un publiskās pārvaldes iestādes sākt izmantot paziņotās eID shēmas saskaņā ar eIDAS regulu; šajā sakarā uzsver, ka šo galveno veicinātājfaktoru pieņemšanai vajadzētu būt prioritātei gan privātajam, gan publiskajam sektoram, izstrādājot digitālos pakalpojumus; tāpēc aicina Komisiju rīkoties, lai atbalstītu un veicinātu publiskā un privātā sektora sadarbību pārrobežu un starpnozaru digitālās identifikācijas un parakstu izmantošanas jomā; atzinīgi vērtē arī ISA2 programmu, kas aptver visas tās ES politikas jomas, kurām vajadzīga ES un valstu līmenī esošo sistēmu sadarbspēja;

40.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi pasākumi publisko iestāžu aizsardzībai pret kiberuzbrukumiem, kā arī pasākumi, kas nodrošina to noturību šādu uzbrukumu gadījumā, un šādi pasākumi ir jāizstrādā; uzsver, ka šajā jomā ir nepieciešama Eiropas mēroga pieeja, jo īpaši ņemot vērā, ka principa „tikai vienreiz” īstenošana, kas ir daļa no e-pārvaldes rīcības plāna 2016.–2020. gadam, ir atkarīga no iedzīvotāju datu apmaiņas starp Eiropas pārvaldes struktūrām;

41.  uzsver, ka datu drošība ir jāņem vērā jau modernu un vienkārši izmantojamu lietotņu un efektīvu (integrēta drošība) administratīvo procesu izstrādes sākumposmā, ļaujot iedzīvotājiem un uzņēmumiem gūt labumu no modernajam tehnoloģijām;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 258 E, 7.9.2013., 64. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0089.


2015. gada ziņojums par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu
PDF 628kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija rezolūcija par 2015. gada ziņojumu par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (2016/2097(INI))
P8_TA(2017)0206A8-0159/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. jūlija ziņojumu “Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība — cīņa pret krāpšanu. 2015. gada ziņojums” (COM(2016)0472) un pievienotos dienestu darba dokumentus SWD(2016)0234, SWD(2016)0235, SWD(2016)0236, SWD(2016)0237, SWD(2016)0238, SWD(2016)0239,

–  ņemot vērā OLAF 2015. gada ziņojumu un OLAF Uzraudzības komitejas 2015. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2015. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 18. jūlija paziņojumu “ES budžeta aizsargāšana līdz 2015. gada beigām” (COM(2016)0486),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 250/2014, ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma “Hercule III”) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju(4),

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(5),

–  ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2015. gada ziņojumu par PVN iztrūkumu un Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par PVN rīcības plānu (COM(2016)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 Taricco un citi(6),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 “Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0159/2017),

A.  tā kā de jure dalībvalstīm un Komisijai ir dalīta atbildība par aptuveni 80 % Savienības budžeta izpildi; tā kā tomēr de facto Komisija un dalībvalstis, kuras minētos līdzekļus tērē, ir atbildīgas par to, lai būtu pārskats par minētajiem projektiem, nodrošinot zināmu kontroli; tā kā dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par pašu resursu, cita starpā PVN un muitas nodokļu, iekasēšanu;

B.  tā kā ES finanšu interešu aizsardzībai vajadzētu būt galvenajam elementam ES politikā, kas paredz palielināt pilsoņu uzticību, nodrošinot to, ka no viņiem iekasētie līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi un atbilstoši pieejai “katra euro maksimāli lietderīga izmantošana”;

C.  tā kā, lai ar vienkāršošanas procesiem sasniegtu labus sniegumu, lietderības revīzijās ir regulāri jānovērtē ieguldījumi, tieši rezultāti iznākumi/rezultāti un ietekme;

D.  tā kā LESD 325. panta 2. punktā paredzēts, ka, “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

E.  tā kā LESD 325. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis “kopā ar Komisiju izvērš ciešu un regulāru kompetento iestāžu sadarbību”;

F.  tā kā dalībvalstu tiesisko un administratīvo sistēmu daudzveidība rada sarežģītus apstākļus pārkāpumu novēršanai un krāpšanas apkarošanai; turklāt tā kā tādēļ Komisijai būtu jāpastiprina centieni, kuru mērķis ir nodrošināt, ka krāpšanas apkarošana notiek efektīvi un sniedz taustāmākus un labākus rezultātus;

G.  tā kā sensitīvu datu izmantošana arvien skaidrāk izgaismojas kā faktors, kas veicina krāpšanu;

H.  tā kā PVN dalībvalstīm ir lielākais un joprojām augošs ieņēmumu avots, kas 2014. gadā bija gandrīz EUR 1 triljons un papildināja ES pašu resursus kopumā par EUR 17,667 miljoniem jeb 12,27 % no ES 2014. gada kopējiem ieņēmumiem;

I.  tā kā pastāvošā PVN sistēma, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, nav pasargāta no krāpšanas un nodokļu apiešanas stratēģijām, turklāt “pazudušā tirgotāja” krāpnieciskā darbība Kopienā jeb MTIC krāpšana, parasti saukta par karuseļveida krāpšanu, vien 2014. gadā radīja PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 50 miljardu apmērā;

J.  tā kā PVN iztrūkums 2014. gadā sasniedza aptuveni EUR 159,5 miljardus un svārstās no mazāk nekā 5 % līdz vairāk nekā 40 % atkarībā no attiecīgās valsts;

K.  tā kā korupcija skar visas dalībvalstis, jo īpaši organizētās noziedzības veidā, un ne tikai apgrūtina ES ekonomiku, bet arī apdraud demokrātiju un tiesiskumu visā Eiropā; tā kā precīzi skaitļi tomēr nav zināmi, jo Komisija ziņojumā par ES korupcijas apkarošanas politiku ir nolēmusi nepubliskot datus;

L.  tā kā krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums un tā kā pārkāpums ir noteikumu neievērošana;

M.  tā kā pārkāpumu skaita svārstības var būt saistītas ar daudzgadu programmu ciklu virzību (lielāks skaits pārkāpumu tiek atklāti ciklu beigās, jo programmas tiek slēgtas), kā arī ar novēlotu paziņošanu, jo ir atsevišķas dalībvalstis, kas parasti paziņo par lielāko daļu no iepriekšējo daudzgadu programmu pārkāpumiem vienā reizē,

Pārkāpumu atklāšana un ziņošana par tiem

1.  ar bažām norāda, ka visu krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits, par kuriem paziņots 2015. gadā, būtiski palielinājās — par 36 %, tādējādi reģistrēto pārkāpumu skaits salīdzinājumā ar 2014. gadu palielinājās par 5876 un sasniedza 22 349 gadījumus saistībā ar konkrētām īpašām situācijām kohēzijas politikas jomā divās dalībvalstīs; norāda — lai gan pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās, tajos iesaistītā summa (EUR 3,21 miljards) nedaudz samazinājās, proti, par 1 % salīdzinājumā ar 2014. gadu (EUR 3,24 miljardi);

2.  pauž bažas par to, ka, neraugoties uz pozitīvo samazinājumu par 11 % to pārkāpumu skaitā, par kuriem ir ziņots kā par krāpnieciskiem pārkāpumiem, no 1649 2014. gadā līdz 1461 2015. gadā, iesaistītās summas palielinājās par 18 % no EUR 538 miljoniem 2014. gadā līdz EUR 637,6 miljoniem 2015. gadā; norāda, ka nepatiesi vai falsificēti dokumenti un deklarācijas bija visbiežāk sastopamais krāpšanas veids, kas veidoja 34 %, bet lielākā daļa pārkāpumu, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem (52 %), tika atklāta lauksaimniecības nozarē un procentuāli lielākā daļa visu krāpniecisko pārkāpumu (75 %) tika atklāta ar administratīvo kontroles sistēmu palīdzību, kuras ir paredzētas saskaņā ar konkrētām nozarēm domātiem noteikumiem;

3.  norāda, ka ne visi pārkāpumi ir krāpnieciski un skaidri jānošķir kļūdas un krāpšana;

4.  uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbība krāpšanas atklāšanas jomā nav pietiekami efektīva;

5.  nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka ES budžetā pieejamo resursu ikgadējais pieaugums par 14 % varētu pamatot 36 % palielinājumu pārkāpumu skaitā;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas tiesību aktu kopumu ar četrām deleģētajām un četrām īstenošanas regulām par ziņošanu par pārkāpumiem dalītās pārvaldības jomā, kuru mērķis ir uzlabot tās informācijas kvalitāti un konsekvenci, kuru dalībvalstis paziņo par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem; pauž nožēlu par to, ka ar minētajām regulām netiek reglamentēti termiņi, kuros dalībvalstīm būtu pienākums ziņot par pārkāpumiem; pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz paziņotajiem ar krāpšanu nesaistītajiem pārkāpumiem 2015. gadā 537 no 538 pārkāpumiem, par kuriem ziņojusi Īrija, bija saistīti ar vēsturisko ziņošanas programmu laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam un ka 5105 no 5619 pārkāpumiem, par kuriem ziņojusi Spānija, bija saistīti ar pārkāpumiem kohēzijas politikas jomā, kas atklāti visā 2007.–2013. gada periodā, un par tiem visiem tika paziņots 2015. gadā, un ka Nīderlande 2014. gadā paziņoja tikai par 1 gadījumu, kas bija saistīts ar zvejniecības nozari, salīdzinājumā ar 53 gadījumiem 2015. gadā; uzsver, ka jau daudzus gadus atkārtoti vērojama situācija, ka dalībvalstis datus neiesniedz savlaicīgi vai to sniegtie dati ir neprecīzi; uzsver, ka nav iespējams veikt salīdzinājumus un objektīvi novērtēt krāpšanas līmeni Eiropas Savienības dalībvalstīs;

7.  norāda, ka saskaņā ar 27. panta 3. punktu Padomes Direktīvā 2010/24/ES par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar nodokļiem, nodevām un citiem pasākumiem Komisija reizi 5 gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā darbojas saskaņā ar šo direktīvu izveidotā kārtība; pauž nožēlu par to, ka vēl nav publicēts novērtējums, kam vajadzēja būt veiktam ne vēlāk kā līdz 2017. gada 1. janvārim; aicina Komisiju nekavējoties publicēt novērtējumu;

8.  mudina Komisiju turpināt centienus izstrādāt tādas programmas kā programma REFIT, lai vienkāršotu ES tiesību aktus; uzsver, ka noteikumu un procedūru vienkāršošana palīdz samazināt pārkāpumu skaitu, kas bieži vien ir saistīti ar sarežģītajiem noteikumiem un prasībām; norāda, ka mazāks administratīvais slogs palīdz ietaupīt izmaksas valsts pārvaldes iestādēm un ES pilsoņiem un turklāt mudina atbalsta saņēmējus sākt īstenot jaunas ES programmas; uzsver, ka noteikumu vienkāršošanai būtu jānotiek saskaņā ar principu par ES budžetu, kas ir vērsts uz rezultātiem;

9.  atgādina, ka dalībvalstis pārvalda apmēram 80 % no ES budžeta; tādēļ uzskata, ka Komisijai ir jāpalīdz tām izveidot valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

10.  pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

11.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot vienotu sistēmu salīdzināmu datu vākšanai par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem no dalībvalstīm, lai standartizētu ziņošanas procesu un nodrošinātu sniegto datu kvalitāti un salīdzināmību;

12.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Regula (ES) 2015/1525, tādējādi uzlabojot spēkā esošo regulējumu attiecībā uz krāpšanas atklāšanu un izmeklēšanu muitas jomā gan ES, gan valstu līmenī;

13.  atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus atklāt un novērtēt pārkāpumus, kā arī ziņot par tiem un īstenot efektīvus un samērīgus pasākumus krāpšanas apkarošanai; uzsver, ka krāpšanas apkarošana palīdz sekmēt attīstību; aicina Komisiju izmantot arī tehnisko palīdzību, lai palīdzētu stiprināt vadošo iestāžu tehnisko un administratīvo spēju nolūkā nodrošināt efektīvas kontroles sistēmas, tostarp ieviest vienkāršākas un pārredzamākas lietojumprogrammas, kas spētu samazināt krāpšanas risku un garantētu zaudējumu atgūšanu; iesaka uzlabot pārredzamību visos projektu pārvaldības līmeņos; mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt strādāt šajā virzienā, savās kontroles sistēmās un procedūrās pakāpeniski iekļaujot IT rīku sistemātisku izmantošanu nolūkā novērst pārkāpumus; mudina Komisiju sagatavot un pieņemt īpašas vadlīnijas nolūkā palīdzēt valstu iestādēm atklāt pārkāpumus;

Ieņēmumi — pašu resursi

14.  pauž bažas par zaudējumiem, kādus rada neiekasētais PVN un krāpšana PVN jomā Kopienā, kas 2014. gadā radīja attiecīgi EUR 159,5 miljardu un EUR 50 miljardu ieņēmumu zaudējumus; norāda, ka tikai divas dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste un Beļģija, apkopo un izplata statistikas datus par ieņēmumu zaudējumiem, ko radījusi pārrobežu krāpšana PVN jomā;

15.  norāda, ka Komisijai nav pieejama informācija, ar kuru dalībvalstis apmainās nolūkā novērst un apkarot “pazudušā tirgotāja” krāpniecisko darbību Kopienā (MTIC), ko parasti sauc par karuseļveida krāpšanu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu būt piekļuvei Eurofisc, lai labāk kontrolētu, novērtētu un uzlabotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; aicina visas dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai sekmētu un paātrinātu informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un OLAF; aicina dalībvalstis un Padomi piešķirt Komisijai piekļuvi šiem datiem, lai veicinātu sadarbību, uzlabotu datu uzticamību un apkarotu pārrobežu noziedzību;

16.  norāda, ka PVN informācijas apmaiņas sistēma (VIES) ir izrādījusies noderīgs instruments cīņā pret krāpšanu, ļaujot nodokļu iestādēm salīdzināt datus par tirgotājiem dažādās valstīs; aicina dalībvalstis ātrāk sniegt informāciju, atbildēt uz jautājumiem un reaģēt uz norādītajām kļūdām, kā to ieteikusi Eiropas Revīzijas palāta;

17.  pieņem zināšanai Komisijas rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu PVN zonu”, kas publicēts 2016. gada 7. aprīlī; pauž dziļu nožēlu par to, ka 2016. gada rīcības plānā paredzētā publikācija “Pasākumi, lai uzlabotu sadarbību starp nodokļu administrācijām, kā arī ar muitu un tiesībaizsardzības iestādēm un stiprinātu nodokļu administrāciju spējas” tiks atlikta par vienu gadu; uzsver, ka problēmām, kas saistītas ar pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ir vajadzīgi stingri, koordinēti un ātri pasākumi; tādēļ mudina Komisiju paātrināt procedūras un nākt klajā ar risinājumiem, lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudēšanas ES un dalībvalstīs;

18.  uzsver, ka tādu īstermiņa pasākumu īstenošanai, kuru mērķis ir novērst PVN zaudējumus, nevajadzētu aizkavēt Komisijas priekšlikumu par galīgo PVN sistēmu, kā paredzēts rīcības plānā;

19.  ar zināmu gandarījumu konstatē, ka īpaši lielais krāpšanas gadījumu skaits saistībā ar tradicionālajiem pašu resursiem 2014. gadā bija raksturīgs tikai tajā gadā un ka 2015. gada līmenis (EUR 427 miljoni) atkal atbilst 2011.–2015. gada vidējam rādītājam; tomēr pauž neapmierinātību, ka dažas dalībvalstis neziņo par pārkāpumiem, kas saistīti ar tradicionālajiem pašu resursiem;

20.  mudina dalībvalstis ātrāk atgūt maksājamās tradicionālo pašu resursu summas, jo īpaši tās dalībvalstis, kurām ir jāatgūst lielākās summas; mudina Grieķiju, Rumāniju, Latviju, Maltu un Nīderlandi uzlabot tradicionālo pašu resursu iekasēšanu, jo neiekasēto tradicionālo pašu resursu līmenis joprojām ievērojami pārsniedz ES vidējo rādītāju, kas ir 1,71 %, bet minētajās valstīs tas ir attiecīgi 8,95 %, 5,07 %, 5,04 %, 3,84 % un 3,81 %;

21.  norāda, ka pieaug tādu pārkāpumu skaits, par kuriem tiek ziņots brīvprātīgi, un aicina dalībvalstis attiecīgi pielāgot savas muitas pārbaudes stratēģijas, ņemot vērā brīvprātīgas ziņošanas rezultātus;

22.  īpaši ņem vērā to, ka 75 % no visiem gadījumiem, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, attiecas uz tādām precēm kā tabaka, elektriskās iekārtas, apavi, tekstilizstrādājumi, dzelzs un tērauds un ka Ķīna, AAE, ASV, Baltkrievija, Krievija un Ukraina visbiežāk tiek nosauktas kā šādu preču izcelsmes valstis; uzsver, ka Ķīna ir galvenā viltotu preču izcelsmes valsts (80 %), kurai seko Honkonga, Apvienotie Arābu Emirāti, Turcija un Indija; aicina Komisiju apspriest šīs problēmas tirdzniecības sarunās ar šīm valstīm;

23.  uzsver, ka ar lieliem nodokļiem apliekamu preču kontrabanda rada būtiskus ES un dalībvalstu budžeta ieņēmumu zaudējumus un ka tiešais muitas ieņēmumu zaudējums tikai cigarešu kontrabandas dēļ gada laikā tiek lēsts vairāk nekā EUR 10 miljardu apmērā;

24.  ar bažām norāda, ka pēdējos gados ir pastiprinājusies tabakas izstrādājumu kontrabanda uz ES un saskaņā ar aplēsēm gadā tā rada EUR 10 miljardus lielus publisko ieņēmumu zaudējumus ES un dalībvalstu budžetiem un vienlaikus ir organizētās noziedzības, tostarp terorisma, galvenais avots; uzsver, ka tabakas izstrādājumu nelikumīga tirdzniecība rada lielu kaitējumu gan likumīgajai tirdzniecībai, gan valstu tautsaimniecībām; turklāt norāda, ka ievērojamai daļai kontrabandas tabakas izstrādājumu izcelsme ir Baltkrievijā; aicina ES un dalībvalstis izdarīt spiedienu uz Baltkrieviju, lai cīnītos pret tabakas izstrādājumu nelegālu tirdzniecību un organizēto noziedzību, un ieviest sankcijas, ja tas ir nepieciešams; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību šajā jomā;

25.  pozitīvi vērtē daudzo kopīgo muitas operāciju veiksmīgo iznākumu, kurās OLAF un dalībvalstis sadarbojās ar dažādiem trešo valstu dienestiem un kuru rezultātā cita starpā tika konfiscēti 16 miljoni cigarešu un 2 tonnas marihuānas; norāda, ka operācijas “Baltica” laikā, ko vadīja Polijas muitas iestādes sadarbībā ar OLAF, Eiropolu un piecām dalībvalstīm (Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu un Zviedriju), tika konfiscēti 13 miljoni cigarešu, kas nāk no trešām valstīm, piemēram, Baltkrievijas un Krievijas;

26.  pieņem zināšanai, ka 241 gadījumā tika ziņots par kontrabandas cigaretēm, kā rezultātā aplēstie tradicionālo pašu resursu zaudējumi bija EUR 31 miljons; apšauba atsevišķu to dalībvalstu muitas dienestu vērību, kuras nav ziņojušas par nevienu cigarešu kontrabandas gadījumu 2015. gadā;

27.  norāda, ka muitas kontroles, kas veiktas preču muitošanas posmā, un krāpšanas apkarošanas dienestu inspekcijas bija veiksmīgākās metodes, ar kuru palīdzību 2015. gadā tika atklāti krāpšanas gadījumi saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu;

28.  pauž dziļas bažas par to, ka muitas darbinieku skaita samazināšanās var negatīvi ietekmēt kontroļu skaitu un tādēļ negatīvi ietekmēt arī krāpniecisku darbību atklāšanu saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu;

29.  atkārtoti uzsver, ka efektīvas muitas kontroles ir būtisks elements ES finanšu interešu aizsardzībā un ka budžeta pasākumiem nevajadzētu traucēt dalībvalstu iestādēm veikt savus uzdevumus;

30.  pauž bažas par muitas kontrolēm un ar tām saistīto muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir daļa no pašu resursiem ES budžetā; norāda, ka kontroles, kuru laikā tiek pārbaudīts, vai importētāji ievēro noteikumus par tarifiem un importu, veic dalībvalstu muitas iestādes, un aicina Komisiju nodrošināt, ka kontroles uz ES robežām ir atbilstošas un saskaņotas, tādējādi garantējot ES drošību, drošumu un ekonomiskās intereses, un apņemties apkarot jo īpaši nelegālu un viltotu preču tirdzniecību;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina pareizais līdzsvars starp tirdzniecības veicināšanu un ES finanšu interešu aizsardzību; šajā sakarā norāda uz paātrinātajām procedūrām, ko muitas iestādes piemēro uzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par uzņēmumiem ar zemu risku, kas pati par sevi var būt laba sistēma ātrai preču muitošanai, bet ir izrādījusies neaizsargāta pret korupciju muitas darbinieku vidū;

Izdevumi

32.  konstatē, ka attiecībā uz Komisijas tieši pārvaldītiem līdzekļiem paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu līmenis ir zems (zem 0,7 %); aicina Komisiju sniegt sīkāku informāciju par līdzekļu atgūšanu no trešo valstu legālajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem saistībā ar nepareizi izmantotiem ES līdzekļiem, kas ir Komisijas tiešā pārvaldībā;

33.  konstatē, ka to pārkāpumu skaits, kuri saistīti ar izdevumiem un par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, 2015. gadā samazinājās par 10 %;

34.  norāda, ka atklātie krāpnieciskie un ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi izdevumu jomā ir 1,98 % no ES budžeta maksājumiem 2015. gadā;

35.  norāda, ka to krāpniecisko pārkāpumu skaits, par kuriem ticis paziņots 2015. gadā saistībā ar valstu budžeta izdevumiem, bija par 14 % mazāks nekā 2014. gadā un ka attiecīgā summa bija par 8 % lielāka; pauž bažas par to, ka šajā jomā ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās par 28 % un attiecīgā summa — par 44 %;

36.  pauž nopietnas bažas par to, ka katru gadu pieaug paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) un tas notiek jau vismaz 5 gadus pēc kārtas — no 1970 gadījumiem 2011. gadā līdz 4612 gadījumiem 2015. gadā; tomēr norāda, ka ar ELGF saistīto pārkāpumu īpatsvars laika gaitā ir saglabājies stabils (+6 % salīdzinājumā ar 2014. gadu un 10 % salīdzinājumā ar 2011. gadu) un ar ELFLA saistīto pārkāpumu īpatsvars ir pastāvīgi pieaudzis; konstatē, ka iesaistītā summa samazinājās no EUR 211 miljoniem 2011. gadā līdz EUR 119 miljoniem 2012. gadā, bet pastāvīgi pieauga līdz EUR 394 miljoniem 2015. gadā, saistībā ar ELFLA paziņoto pārkāpumu apjomam sasniedzot gandrīz 2 % no visa fonda; mudina dalībvalstis ar vislielāko paziņoto ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaitu — Rumāniju, Itāliju, Spāniju, Poliju, Portugāli, Ungāriju un Lietuvu — nekavējoties un efektīvi situāciju noregulēt, lai šo tendenci mainītu;

37.  pauž nožēlu par to, ka vairāk nekā divas trešdaļas no aplēstā kļūdu īpatsvara 2015. gadā attiecībā uz ERAF izdevumiem radīja apliecinošo dokumentu trūkums izdevumu pamatošanai un publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana; norāda — lai uzraudzība būtu efektīva, ir vajadzīga absolūta pārredzamība, tostarp attiecībā uz apakšuzņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis šos trūkumus nekavējoties novērst; aicina Komisiju uzraudzīt un cik vien iespējams drīz novērtēt Direktīvu 2014/24/ES un 2014/25/ES par publisko iepirkumu transponēšanu valsts tiesību aktos;

38.  pauž bažas par to, ka atšķiras to pārkāpumu skaits, par kuriem dažādas dalībvalstis ir paziņojušas; norāda, ka liels paziņoto pārkāpumu skaits varētu būt saistīts ar to, ka valsts kontroles sistēmai ir lielāka spēja pārtvert un atklāt pārkāpumus; mudina Komisiju turpināt darīt visu nepieciešamo nolūkā sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās varētu palielināt kontroļu apjomu un kvalitāti, tostarp izmantojot Krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu (AFCOS), un pabeigt izstrādāt valsts krāpšanas apkarošanas stratēģiju visās dalībvalstīs;

39.  atzinīgi vērtē to, ka līdz 2015. gada beigām sešas dalībvalstis bija pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģiju, un aicina pārējās dalībvalstis ātri pabeigt notiekošo pieņemšanas procesu un izstrādāt savas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

40.  pauž nopietnas bažas par to, ka krāpniecisku un ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku 2015. gadā ir divkāršojies salīdzinājumā ar 2014. gadu un tas ir lielākais skaits, kāds jebkad ir paziņots, proti, 202 gadījumi (19 krāpnieciski un 183 ar krāpšanu nesaistīti gadījumi), kas skar summu EUR 22,7 miljonu apmērā (EUR 3,2 miljoni saistībā ar krāpnieciskiem gadījumiem);

41.  uzsver, ka administratīvo noteikumu vienkāršošana samazinās ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu, palīdzēs atklāt krāpšanas gadījumus un padarīs ES līdzekļus atbalsta saņēmējiem pieejamākus;

42.  pauž nožēlu par to, ka kohēzijas politikas jomā ir krasi palielinājies ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits — par 104 % laikposmā no 2014. līdz 2015. gadam attiecībā uz plānošanas periodiem pirms 2007.–2013. gada un par 108 % attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu; tomēr norāda, ka ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu gadījumā attiecīgās summas palielinājās par ne vairāk kā 9 % 2015. gadā salīdzinājumā ar 2014. gadu; turklāt pauž nožēlu par to, ka krāpniecisku pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās par 21 % un attiecīgā summa — par 74 %;

43.  uzskata, ka gada ziņojumā sniegto datu salīdzinoša novērtēšana ar salīdzināmiem datiem par valsts izdevumu shēmām, tostarp par pārkāpumiem un krāpšanu, varētu palīdzēt nonākt pie selektīviem secinājumiem par kohēzijas politikas izdevumiem, tostarp par spēju veidošanas vajadzībām;

44.  šajā sakarā atsaucas uz Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 10/2015, kurā cita starpā Komisijai un dalībvalstīm ieteikts ieguldīt publiskā iepirkuma kļūdu sistemātiskā analīzē, un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam šo detalizēto analīzi; aicina jo īpaši Komisiju paust savu viedokli par atkārtotām kļūdām un paskaidrot, kāpēc šādas kļūdas nebūtu jāuzskata par norādēm uz iespējami krāpnieciskām darbībām; aicina Komisiju ātri pabeigt izstrādāt vadlīnijas par publisko iepirkumu saskaņā ar nesen pieņemto Direktīvu par publisko iepirkumu;

45.  norāda, ka pilnīga pārredzamība, uzskaitot izdevumus, ir būtiska, jo īpaši attiecībā uz infrastruktūras darbiem, ko finansē tieši no ES līdzekļiem vai finanšu instrumentiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES pilsoņiem ir pilnīga piekļuve visai informācijai par līdzfinansētajiem projektiem;

46.  prasa Komisijai sniegt detalizētus paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc ir tik liels skaits krāpšanas gadījumu pētniecības un tehnoloģiju attīstības (R&TD), kā arī inovācijas un uzņēmējdarbības jomā — to skaits ir pieaudzis no 6 līdz 91 paziņotam gadījumam gadā 2007.–2013. gada plānošanas periodā EUR 263 miljonu apmērā, kas ir vairāk nekā 20 % no visiem paziņotajiem krāpšanas gadījumiem kohēzijas politikas jomā;

47.  atzinīgi vērtē to, ka kopumā ir samazinājušies pārkāpumi attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzību (PAA); tomēr norāda, ka pārkāpumu skaits saistībā ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA I) pastāvīgi palielinās un uz Turciju attiecas 46 % gadījumu, kas ir 83 % no visiem paziņotajiem pārkāpumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju piemērot principu “vairāk par vairāk” tā negatīvajā nozīmē (“mazāk par mazāk”), ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju Turcijā, kas rada tiešu apdraudējumu valsts finansējuma apguves spējām;

Konstatētās problēmas un veicamie pasākumi

Labāka ziņošana

48.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz neskaitāmiem Parlamenta aicinājumiem izveidot visās dalībvalstīs vienotus ziņošanas principus, situācija joprojām ir ārkārtīgi neapmierinoša un joprojām ir būtiskas atšķirības attiecībā uz dalībvalstu ziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaitu; uzskata, ka šī problēma rada nepareizu priekšstatu par reālo situāciju attiecībā uz pārkāpumu līmeni un ES finanšu interešu aizsardzību; atkārtoti aicina Komisiju pielikt nopietnas pūles, lai vienādotu dalībvalstu atšķirīgās pieejas pārkāpumu novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par tiem, kā arī neviendabīgo interpretēšanu saistībā ar ES tiesiskā regulējuma piemērošanu; aicina izveidot vienotu ziņošanas sistēmu;

49.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu informācijas apmaiņai kompetento iestāžu starpā, lai varētu savstarpēji pārbaudīt divu vai vairāku dalībvalstu grāmatvedības ierakstus par darījumiem nolūkā novērst pārrobežu krāpšanu saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem, tādējādi nodrošinot transversālu un pilnīgu pieeju dalībvalstu finanšu interešu aizsardzībai;

50.  vērš uzmanību uz programmas “Hercule III” finansētā sadarbības projekta krāpšanas apkarošanas jomā secinājumiem, saskaņā ar kuriem Komisija tiek aicināta iesniegt īpašu tiesību akta priekšlikumu par savstarpēju administratīvo palīdzību attiecībā uz strukturālajiem un investīciju fondiem, jo šāds juridiskās sadarbības instruments ir vajadzīgs, lai novērstu noziedzīgu naudas piesavināšanās risku, par pamatu ņemot notiekošo vidusposma novērtējumu par to, kā tiek piemērota Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF);

51.  norāda, ka ārkārtas situācijās, piemēram, izmantojot līdzekļus bēgļu vajadzībām, bieži tiek pieļautas atkāpes no ierastajām publiskā iepirkuma procedūrām, paredzot tiešu piekļuvi attiecīgajiem līdzekļiem; aicina Komisiju efektīvāk uzraudzīt šādu atkāpju izmantošanu un plaši lietoto praksi publiskā iepirkuma līgumu sadalīšanai, lai nepārsniegtu maksimālās robežas, tādējādi izvairoties no parastās publiskā iepirkuma procedūras piemērošanas;

52.  atbalsta Komisijas pieeju ieteikt uzlabot to dalībvalstu darbu, kas joprojām ziņo par ļoti mazu krāpniecisku pārkāpumu skaitu, attiecībā uz krāpšanas atklāšanu un/vai ziņošanu par krāpšanu;

53.  pozitīvi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi vairāk datu par krāpnieciskiem un ar krāpšanu nesaistītiem pārkāpumiem un par paziņoto pārkāpumu statistiskā novērtējuma kvalitāti;

54.  aicina dalībvalstis pilnībā ratificēt ES Direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izveidojot publisku reģistru par uzņēmumu un arī trastu faktiskajām īpašumtiesībām;

55.  norāda, ka daudzām dalībvalstīm nav īpašu tiesību aktu, kas paredz vērsties pret organizēto noziedzību, neskatoties uz to, ka tā arvien vairāk ir saistīta ar pārrobežu darbībām un nozarēm, kas skar ES finanšu intereses, piemēram, kontrabandu un naudas viltošanu; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pieņemtu pasākumus, kas izklāstīti rezolūcijās par cīņu pret organizēto noziedzību(9);

56.  uzsver, ka preventīvajām darbībām vajadzētu ietvert to darbinieku pastāvīgu apmācību un atbalstu, kuri kompetentajās iestādēs ir atbildīgi par finansējuma pārvaldību un kontroli, kā arī paredzēt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; norāda uz izšķirošo lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām iestādēm un ieinteresētajām personām cīņā pret krāpšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot noteikumus, kuros paredzēti ex ante nosacījumi kohēzijas politikā, jo īpaši publiskā iepirkuma jomā; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus jomās, kas izceltas Komisijas gada ziņojumā, jo īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu, finanšu noziegumiem, interešu konfliktiem, korupciju, trauksmes celšanu un krāpšanas definēšanu;

57.  iesaka veikt pasākumus, lai uzlabotu vienkāršošanas pasākumu apguvi 2014.–2020. gada periodam, ņemot vērā Eiropas strukturālo un investīciju fondu tiesisko regulējumu laikposmam pēc 2020. gadam, ar kuru palīdzību varētu samazināt tādu pārkāpumu risku, ko rada kļūdas; uzsver, ka ir svarīgi piemērot vienotās revīzijas principu; uzskata, ka noteikumu un procedūru vienkāršošana palīdzēs samazināt ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu; mudina dalībvalstis un to vietējās un reģionālās iestādes dalīties paraugpraksē šajā ziņā, vienlaikus vienmēr ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp uzraudzības instrumentiem un vienkāršotām procedūrām;

Labāka kontrole

58.  atzinīgi vērtē to, ka Kopienas ex ante un ex post pārbaudēs tiek atklāts arvien vairāk pārkāpumu; tomēr uzskata, ka ir vieglāk veikt profilaksi, nekā atgūt zaudējumus un ka vienmēr būtu jāparedz to projektu neatkarīgs ex ante novērtējums, kurus paredzēts finansēt; tādēļ mudina dalībvalstis labāk veikt ex ante pārbaudes ar Komisijas palīdzību un izmantot visu pieejamo informāciju, lai nepieļautu kļūdas un nepamatotus maksājumus saistībā ar ES līdzekļiem; šajā sakarā atgādina, ka budžeta ierobežojumus nevar izmantot kā pamatojumu tam, lai samazinātu to darbinieku skaitu, kuri nodarbojas šādām ex ante pārbaudēm, jo pārkāpumu novēršana atmaksājas pati par sevi;

59.  mudina Komisiju vēl vairāk stiprināt savu uzraudzības lomu, izmantojot revīzijas, kontroles un pārbaudes darbības, novēršanas rīcību plānus un agrīna brīdinājuma vēstules;

60.  mudina Komisiju arī turpmāk īstenot tās stingro politiku attiecībā uz maksājumu pārtraukšanu un apturēšanu, kas ir preventīvs pasākums pārkāpumiem, kuri skar ES budžetu, atbilstīgi attiecīgajam juridiskajam pamatam;

61.  atbalsta programmu “Hercule III”, kas ir labs piemērs pieejai “katra euro maksimāli lietderīga izmantošana”; uzsver, ka šī programma un tās ieguldījums ir svarīgs, lai stiprinātu muitas iestāžu spējas uzraudzīt pārrobežu noziedzību un novērst viltotu un kontrabandas preču nonākšanu dalībvalstīs; prasa, lai Komisija sniegtu starpposma novērtējumu par programmas “Hercule III” rezultātiem saistībā ar tās mērķiem un uzraudzītu piešķirto dotāciju izmantošanu un efektivitāti;

62.  aicina Komisiju izpētīt iespēju obligāti izmantot riska novērtēšanas rīku “Arachne” visās dalībvalstīs, lai pastiprinātu krāpšanas apkarošanas pasākumus;

63.  ar nepacietību gaida 2018. gadā paredzēto Komisijas vidusposma novērtējumu, lai varētu konstatēt, vai jaunā kohēzijas politikas regulatīvā sistēma labāk novērš un samazina pārkāpumu, tostarp krāpšanas, risku, un ar nepacietību gaida arī detalizētu informāciju par jauno noteikumu ietekmi uz pārvaldības un kontroles sistēmām gan attiecībā uz pārkāpumiem un krāpšanu, gan vispārēju politikas īstenošanu;

64.  uzskata, ka kohēzijas fondu finanšu kontroles sistēma ir jānovērtē, pirms tiek pieņemta jaunā daudzgadu finanšu shēma (DFS), lai labotu sistēmas trūkumus;

65.  uzsver, ka kohēzijas politikas vidusposma novērtējumā, ko plānots veikt 2018. gadā, Komisijai būtu jāņem vērā nepieciešamība novērst un samazināt pārkāpumu, tostarp krāpniecisku pārkāpumu, risku; pauž nožēlu par to, ka sarežģītās procedūras ES fondu finansējumu padara mazāk pievilcīgu; aicina Komisiju izpētīt ieguvumus, kas tiktu gūti, ieviešot stimulus palielināt izmaksu efektivitāti; aicina Komisiju izveidot mehānismu informācijas apmaiņai starp valstu kompetentajām iestādēm, lai dotu iespēju savstarpēji salīdzināt grāmatvedības uzskaiti par darījumiem starp dalībvalstīm nolūkā palīdzēt atklāt pārrobežu krāpšanas gadījumus saistībā ar 2014.–2020. gada DFS;

66.  pauž bažas par sadarbības līmeni starp visām kontroles struktūrām dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt spēju nodrošināt koordināciju starp kontroles struktūrām, jo īpaši tām, kuras darbojas pirmajā kontroles posmā, tieši saskaroties ar atbalsta saņēmējiem; norāda, ka krāpšanai un korupcijai arvien vairāk ir pārrobežu raksturs; šajā sakarā uzsver, ka būtu ieteicams izveidot neatkarīgu Eiropas Prokuratūru, lai aizsargātu ES finanšu intereses, vienlaikus veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecības starp prokuratūru un jau pastāvošajām ES struktūrām tiek precizētas un ka to attiecīgās pilnvaras ir skaidri nodalītas, lai izslēgtu jebkādu nevajadzīgu pārklāšanos;

ES valūtas aizsardzība

67.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā stājās spēkā Direktīva 2014/62/ES, kurā noteikts, ka nodarījumi, kas izdarīti ar nodomu, piemēram, naudas viltošana vai pārveidošana, šādas naudas laišana apgrozībā, kā arī palīdzēšana, atbalstīšana un mēģinājums to darīt, tiek uzskatīti par noziegumiem; pauž nožēlu par to, ka Beļģija, Francija un Īrija vēl nav transponējušas direktīvu noteiktajā termiņā, t. i., līdz 2016. gada 23. maijam;

68.  norāda, ka saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas datiem kopš euro ieviešanas 2002. gadā viltota nauda līdz 2016. gadam ir radījusi ES ekonomikai finanšu zaudējumus, kas sasniedz vismaz EUR 500 miljonus;

Trauksmes cēlēji

69.  uzsver trauksmes cēlēju nozīmi krāpšanas novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par to, kā arī nepieciešamību viņus aizsargāt; atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gadā sāka pieredzes apmaiņas programmas īstenošanu, lai koordinētu un apmainītos ar paraugpraksi nolūkā novērst korupciju sadarbībā ar dalībvalstīm;

70.  uzsver, ka korupcijai un krāpšanai ir būtiska negatīva ietekme uz ES finanšu interesēm un, lai gan Eiropas Savienībā pastāv daudzslāņu kontroles mehānisms, indivīda loma kontroles sistēmas zemākajā līmenī ir absolūti neaizstājama; uzsver, ka šī iemesla dēļ trauksmes cēlējiem ir vajadzīga skaidra vieta ES un dalībvalstu tiesiskā regulējuma sistēmā, skaidri nosakot viņu tiesības un pienākumus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Eiropas trauksmes cēlējiem minimālo aizsardzības līmeni;

71.  atzinīgi vērtē to, ka Parlaments, Komisija, Padome, Tiesa, Revīzijas palāta, Eiropas Ārējās darbības dienests, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, Eiropas Ombuds, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs un lielākā daļa ES aģentūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu ir ieviesuši iekšējos noteikumus trauksmes cēlēju aizsardzībai, un sagaida turpmākus uzlabojumus attiecībā uz noteikumiem par trauksmes cēlēju aizsardzību;

72.  atgādina 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīme ES finanšu interešu aizsardzībā (10) un aicina dalībvalstis un Komisiju laicīgi īstenot tajā paustos ieteikumus un informēt Parlamentu par pasākumiem, kas veikti saistībā ar šo rezolūciju; atkārtoti prasa Komisijai steidzamības kārtā iesniegt likumdošanas priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, lai efektīvi novērstu un apkarotu krāpšanu, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses;

Korupcija

73.  norāda, ka 2015. gadā korupcijas apkarošana joprojām bija viena no Eiropas pusgada un ar to saistītā ekonomikas pārvaldības procesa prioritātēm; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti šajā sakarā, piemēram, tikšanās organizēšana ar dalībvalstu kontaktpunktiem, dalībvalstīm domātās pieredzes apmaiņas programmas īstenošanas sākšana un OLAF piedalīšanās Eiropas un starptautiskos korupcijas apkarošanas forumos Komisijas vārdā;

74.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vairs neuzskata par nepieciešamu publicēt ES ziņojumu par korupcijas novēršanu, kas apgrūtināja novērtējumu par korupcijas apmēru 2015. gadā; jo īpaši pauž nožēlu, ka šis lēmums tika pieņemts bez apspriešanās ar Parlamentu; uzskata — neraugoties uz to, kādi ir Komisijas nolūki attiecībā uz korupcijas apkarošanu, šī ziņojuma atcelšana pēdējā brīdī raida nepareizu signālu ne tikai dalībvalstīm, bet arī pilsoņiem; norāda, ka, kopš Eiropas Savienība 2008. gada 12. novembrī kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) pusi, tā nav piedalījusies konvencijā paredzētajā novērtēšanas mehānismā, kā arī nav spērusi pirmo soli, lai veiktu pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savas saistības saskaņā ar konvenciju; aicina Eiropas Savienību izpildīt savas saistības saskaņā ar UNCAC, veicot pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savas saistības saskaņā ar konvenciju, un piedalīties salīdzinošās izvērtēšanas mehānismā; mudina Komisiju pārskatīt savu viedokli par ES ziņojumu par korupcijas novēršanu; aicina Komisiju veikt turpmāku analīzi gan ES iestāžu, gan dalībvalstu līmenī par vidi, kādā politikas pasākumi tiek īstenoti, nolūkā noteikt raksturīgos izšķirošos faktorus, apdraudētās jomas un riska faktorus, kas veicina korupciju;

75.  prasa, lai ES pēc iespējas ātrāk pieteiktos dalībai Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO), un lai Parlamentam tiktu sniegta atjaunināta informācija par situāciju saistībā ar minēto pieteikumu;

76.  atkārtoti pauž viedokli, ka korupcija ir milzīga problēma ES un tās dalībvalstīm un ka, neveicot efektīvus pasākumus pret korupciju, tā apdraud ES ekonomikas sniegumu, tiesiskumu un Savienības demokrātisko institūciju uzticamību;

77.  mudina Komisiju publicēt otro ziņojumu par korupcijas apkarošanu un iesniegt šos ziņojumus regulāri, lai informētu sabiedrību par panākumiem cīņā pret korupciju, cita starpā saistībā ar korupcijas apkarošanas pieredzes apmaiņas programmu;

78.  pauž satraukumu par pētījumu rezultātiem, kas liecina, ka krāpšanas un korupcijas risks ir lielāks, ja dalībvalstis tērē Eiropas resursus, jo īpaši gadījumos, kad Eiropas finansējuma īpatsvars ir ievērojami vairāk nekā 50 % no kopējām izmaksām; tādēļ uzskata, ka šajos gadījumos dalībvalstis pilnībā neievēro LESD 325. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka dalībvalstis, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kura apdraud viņu pašu finanšu intereses; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā piemērot 325. panta 2. punkta principu un Komisiju nodrošināt, ka tās to tiešām dara;

79.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas pasākumu novērtēšanai, paredzot šajā sistēmā stingrus rādītājus un viegli piemērojamus, vienotus kritērijus, kas balstīti Stokholmas programmā izklāstītajās prasībās; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu reitinga izveidei; uzskata, ka korupcijas indekss varētu būt labs pamats, uz kuru balstoties, Komisija, kontrolējot ES resursu izlietojumu, varētu izveidot konkrētām valstīm pielāgotus kontroles mehānismus;

Pētnieciskā žurnālistika

80.  uzskata, ka pētnieciskajai žurnālistikai ir svarīga loma, veicinot nepieciešamo pārredzamības līmeni Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs; uzskata, ka pētnieciskā žurnālistika būtu jāsekmē un jāatbalsta ar juridiskiem līdzekļiem gan dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā, un atbalsta sagatavošanas darbību, ar ko tiek izveidota tādu dotāciju shēma pārrobežu pētnieciskajai žurnālistikai, kuras jāpiešķir starpniecības organizācijai, proti, Eiropas Preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības centram Leipcigā;

PIF direktīva un EPPO regula

81.  atzinīgi vērtē to, ka ir sekmīgi pabeigtas sarunas par priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (PIF direktīva), un tās piemērošanas jomā ir iekļauta krāpšana PVN jomā; norāda, ka direktīvā ir definēti krāpnieciskas rīcības veidi, ko paredzēts atzīt par noziedzīgiem nodarījumiem, un sniegta arī korupcijas definīcija;

82.  atgādina 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par Eiropas Prokuratūru (EPPO) un Eurojust(11), kurā atkārtoti apstiprināts Parlamenta ilgstošais atbalsts tam, lai tiktu izveidota efektīva un neatkarīga EPPO nolūkā samazināt pašreizējo sadrumstalotību valstu tiesībaizsardzības centienos aizsargāt ES budžetu; uzskata, ka efektīva EPPO stiprinās cīņu pret krāpšanu Eiropas Savienībā ar nosacījumu, ka ir pieņemtas nepieciešamās tiesību normas un tā ir spējīga efektīvi strādāt kopā ar citām pašreizējām ES iestādēm un dalībvalstu iestādēm; norāda, ka PIF direktīvas piemērošanas joma tieši nosaka EPPO pilnvaru jomu; ar bažām norāda uz atšķirīgajiem viedokļiem Padomē par EPPO, kas paredzēta LESD 86. pantā; uzskata, ka tā noteikumi netiek īstenoti, izmantojot ciešāku sadarbību; uzskata, ka EPPO var būt efektīva tikai tad, ja tās darbības joma aptver visas dalībvalstis; aicina dalībvalstis pārskatīt savas nostājas un darīt visu iespējamo, lai panāktu vienprātību Padomē;

Tabaka

83.  norāda uz Komisijas lēmumu nepagarināt PMI nolīgumu, kurš bija spēkā līdz 2016. gada 9. jūlijam; atgādina, ka 2016. gada 9. martā tas lūdza Komisijai neatjaunot, nepagarināt vai atkārtoti neapspriest PMI nolīgumu pēc tā termiņa beigām; uzskata, ka arī trīs pārējie nolīgumi (BAT, JTI un ITL) nebūtu jāatjauno;

84.  mudina Komisiju ES līmenī ieviest visus nepieciešamos pasākumus PMI tabakas izstrādājumu izsekošanai un atrašanās vietas noteikšanai, kā arī vērsties tiesā visos gadījumos, kad tiek nelikumīgi konfiscēti šā ražotāja produkti, un tā rīkoties līdz brīdim, kamēr ir pilnībā izpildāmi visi Tabakas izstrādājumu direktīvas noteikumi, lai nepieļautu regulējuma trūkumu laikā starp PMI nolīguma termiņa beigām un Tabakas izstrādājumu direktīvas un Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (FCTC) stāšanos spēkā;

85.  norāda, ka, ņemot vērā aicinājumu, kas pausts 2016. gada 9. marta rezolūcijā par Tabakas nolīgumu (PMI nolīgums)(12), Komisijai ir jānāk klajā ar rīcības plānu cīņai pret nelikumīgu tabakas izstrādājumu tirdzniecību, tostarp cigarešu bez starptautiski pazīstamiem zīmoliem (t. s. lēto balto cigarešu) lielo īpatsvaru; mudina Komisiju bez turpmākas kavēšanās iesniegt Parlamentam priekšlikumu par šādu rīcības plānu;

86.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija atbalsta, lai tiktu laicīgi ratificēts PTO Protokols par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu, kas būtu pirmais daudzpusējais juridiskais instruments, ar kura palīdzību var visaptveroši un visā pasaulē risināt cigarešu kontrabandas problēmu, un aicina to laicīgi ratificēt un īstenot;

87.  atgādina, ka līdz šim FCTC ir ratificējušas 25 puses, tostarp tikai septiņas ES dalībvalstis un ES kopumā; aicina ES dalībvalstis ratificēt Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu;

Izmeklēšana un OLAF loma

88.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz OLAF apgalvojumiem, ka tas dara visu iespējamo, lai saīsinātu izmeklēšanas laiku, izmeklēšanas posma ilgums kopš 2012. gada ir pastāvīgi pieaudzis no 22,5 mēnešiem līdz 25,1 mēnesim slēgtās lietās un no 17,3 mēnešiem līdz 18,7 mēnešiem visās lietās;

89.  norāda uz OLAF lomu dažādās kopīgās muitas operācijās (JCO) ar mērķi novērst zaudējumus ES budžetā un prasa OLAF iekļaut turpmākajos gada ziņojumos informāciju un konkrētus skaitļus par tā ieguldījumu ES budžeta ieņēmumu daļas aizsardzībā;

90.  pauž bažas par OLAF jaunākajā gada ziņojumā minēto pārrobežu krāpšanas gadījumu skaita palielinājumu; aicina Komisiju izvērtēt kopīgo operāciju izmantošanu saskaņā ar metodēm un procedūrām, ko jau sekmīgi izmanto gan muitas iestādes, gan izdevumu jomā, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 1. panta 2. punktu;

91.  atbalsta OLAF dalību valsts un starptautiskās sanāksmēs par krāpšanas apkarošanu, piemēram, Eiropas korupcijas apkarošanas kontaktpunktu tīkla sanāksmēs, kas 2015. gada novembrī pieņēma Parīzes Deklarāciju par cīņas pastiprināšanu pret korupciju;

92.  norāda, ka ir veikti daudzi atzinīgi vērtējami pasākumi cīņā pret krāpšanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka OLAF struktūrā nesen ir izveidota jauna izmeklēšanas nodaļa attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

93.  aicina OLAF savos gada darbības pārskatos salīdzināt OLAF ieteikumus par finanšu līdzekļu atgūšanu ar summām, kas ir faktiski tikušas atgūtas;

94.  atgādina, ka ievērojot iestāžu savstarpēji atklātas sadarbības principu, labas pārvaldības principu un prasību par juridisko noteiktību, OLAF un tā Uzraudzības komitejai sadarbība ir jāveido, pamatojoties uz to darba protokoliem un pilnībā ievērojot piemērojamās juridiskās normas;

95.  atzinīgi vērtē OLAF veikto analīzi par dalībvalstu pasākumiem, kas veikti saistībā ar OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, kuri sniegti laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim, jo šī analīze sniedz pārskatu pār galvenajiem iemesliem, kāpēc nav veikti pasākumi saistībā ar tā ieteikumiem; tomēr norāda, ka dati, kas apkopoti dokumentā, attiecas tikai uz tieslietu jomas ieteikumiem, neņemot vērā administratīvus, disciplinārus un finanšu ieteikumus, un līdz ar to neatspoguļo kopējo darbu, kas veikts saistībā ar OLAF ieteikumiem; aicina Komisiju sniegt visaptverošu reakciju uz OLAF nesen publicēto analīzi par dalībvalstu pasākumiem, kas veikti saistībā ar OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, un prasa OLAF gada ziņojumā iekļaut nodaļu par pasākumiem, kas veikti saistībā ar šiem ieteikumiem; aicina OLAF sadarbībā ar Komisiju sniegt detalizētu analīzi, tostarp skaitļus par ES līdzekļu atgūšanu;

96.  pauž nožēlu par to, ka gandrīz viena trešdaļa (94 no 317) no OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, kas kompetentajām iestādēm sniegti no 2008. līdz 2015. gadam, ir tikusi noraidīta, pamatojoties uz nepietiekamiem pierādījumiem; aicina Komisiju izvērtēt, kā administratīvās izmeklēšanas varētu labāk izmantot tiesvedības lietās; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes sniegt detalizētu informāciju par atlaišanas iemesliem, lai OLAF savus ieteikumus varētu labāk pielāgot valsts tiesību aktiem;

97.  uzskata, ka to OLAF ieteikumu īpatsvars, kuri ir iesniegti valsts iestādēm un kuru rezultātā ir celtas apsūdzības (aptuveni 50 %), nav pietiekams; aicina dalībvalstu iestādes uzlabot sadarbību ar OLAF; aicina dalībvalstis, Komisiju un OLAF paredzēt nosacījumus, kas nodrošina OLAF sniegto pierādījumu pieņemamību; mudina dalībvalstu iestādes un OLAF veikt kopīgas izmeklēšanas, lai panāktu optimālu rezultātu;

98.  mudina Komisiju, ņemot vērā to, ka OLAF ģenerāldirektora pilnvaras drīz beigsies, nekavējoties izsludināt uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus par jaunu ģenerāldirektoru un sākt apspriežu procesu ar Parlamentu;

99.  aicina Komisiju pārskatīt Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 un iesniegt priekšlikumu par to, kā stiprināt OLAF izmeklēšanas pilnvaras; iesaka piešķirt OLAF vairāk resursu, lai tas varētu izmeklēt daudz vairāk gadījumu, kad pastāv aizdomas;

100.  pauž bažas par neatbilstību starp informāciju, ko OLAF saņēmis no publiskiem un privātiem avotiem dalībvalstīs; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt publiskās informācijas vākšanu, un aicina dalībvalstis uzlabot sniegto datu kvalitāti;

101.  norāda, ka līdz šim OLAF sniegtie tieslietu jomas ieteikumi dalībvalstīs ir īstenoti tikai ierobežotā mērā; uzskata, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu OLAF ieteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

102.  pauž nožēlu par to, ka dažu dalībvalstu tiesu iestādes uzskata, ka OLAF ieteikumiem, kas saistīti ar ES līdzekļu neatbilstošu izlietojumu, ir zema prioritāte; atgādina, ka saskaņā ar LESD 325. panta 2. punktu , “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

103.  uzskata, ka jautājuma par sliktu komunikāciju starp dalībvalstīm un OLAF risināšana ir prioritāte; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot komunikāciju ne tikai starp publiskām struktūrām, bet arī starp pilsonisko sabiedrību dalībvalstīs un OLAF; uzsver, ka tas ir svarīgi saistībā ar korupcijas apkarošanu dalībvalstīs;

o
o   o

104.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un OLAF Uzraudzības komitejai.

(1) OV L 84, 20.3.2014., 6. lpp.
(2) OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.
(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0403.
(5) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.
(6) Tiesas (Lielās palātas) 2015. gada 8. septembra spriedums, Taricco un citi, C-105/14, ECLI:EU:C:2015:555.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.
(8) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.
(9) Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0403); Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcija par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.).
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0376.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0082.


Resursefektivitātes iniciatīva — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana
PDF 526kWORD 79k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija rezolūcija par resursefektivitātes iniciatīvu — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana (2016/2223(INI))
P8_TA(2017)0207A8-0175/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra Rakstisko deklarāciju Nr. 0061/2015 par nepārdotu, patēriņam vēl derīgu pārtikas produktu ziedošanu labdarības organizācijām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē(3),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 28. jūnija noslēguma secinājumus par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķērdēšanu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 15. jūnija atzinumu par pārtikas atkritumiem(4),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 20. marta atzinumu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā”(5),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 34/2016 “Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vides asamblejas 2016. gada 27. maija rezolūciju par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu, mazināšanu un atkārtotu izmantošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2014. gada jūnija salīdzinošo pētījumu par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedošanas jomā,

–  ņemot vērā projekta FUSIONS (pārtikas lietošana sociālajai inovācijai, optimizējot atkritumu rašanās novēršanas stratēģijas) pētījumu par Eiropas pārtikas atkritumu daudzuma aplēsēm (2016),

–  ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārskatu par ES tiesību aktiem un politikas nostādnēm, kas ietekmē pārtikas atkritumus (2015),

–  ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārtikas atkritumu definēšanas struktūru (2014),

–  ņemot vērā pasaules pārtikas zuduma un atkritumu uzskaites un ziņošanas standartu (FLW standarts), kuru ieviesa 2016. gada jūnijā,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) pētījumu “Food wastage footprint – Impacts on natural resources” (Pārtikas izšķērdēšanas sekas — ietekme uz dabas resursiem) (FAO, 2013),

–  ņemot vērā FAO pētījumu par pārtikas zudumu un izšķērdēšanu pasaulē (FAO, 2011),

–  ņemot vērā lūgumrakstu “Izbeigt pārtikas izšķērdēšanu Eiropā”

–  ņemot vērā Expo Milano 2015 laikā pieņemto Milānas hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0175/2017),

A.  tā kā FAO lēš, ka katru gadu aptuveni 1,3 miljardi tonnu pārtikas, kas ir apmēram viena trešdaļa (pēc svara) no visas cilvēku patēriņam pasaulē saražotās pārtikas, aiziet zudumā vai tiek izšķērdēta;

B.  tā kā pārtika ir vērtīga prece; tā kā pārtikas sistēma izmanto lielu daudzumu vērtīgu resursu, piemēram, zeme, augsne, ūdens, fosfors un enerģija, kuru efektīvai un ilgtspējīgai apsaimniekošanai ir milzīga nozīme; tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas ekonomiskās izmaksas un izmaksas saistībā ar vidi, un FAO(6) lēš, ka šīs izmaksas globālā mērogā sasniedz USD 1,7 triljonus gadā; tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana un samazināšana rada ekonomiskus ieguvumus gan mājsaimniecībām, gan sabiedrībai kopumā, vienlaikus samazinot arī videi nodarīto kaitējumu;

C.  tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas sociālās un ekonomiskās izmaksas, kā arī izmaksas saistībā ar vidi, un tai ir arī ētiskās sekas; tā kā zudusī vai izšķērdētā pārtika veicina klimata pārmaiņas, rada oglekļa dioksīda pēdu aptuveni 8 % apmērā no kopējo antropogēno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām pasaulē un izraisa tādu ierobežoto resursu kā zeme, enerģija un ūdens izšķērdēšanu(7) visā iesaistīto produktu ekspluatācijas ciklā; tā kā pārpalikumiem pārtikas ķēdē nebūtu pa tiešo jānonāk atkritumos, ja tos varētu citādi izmantot cilvēka uzturā, un piemēroti tiesību akti par pārtikas pārpalikumiem varētu nodrošināt, ka pārtikas atkritumi kļūst par resursu;

D.  tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem no katra saražotās pārtikas kilograma atmosfērā nokļūst 4,5 kg CO2; tā kā Eiropā aptuveni 89 Mt atkritumos izmestās pārtikas rada 170 Mt CO2 ekvivalenta gadā, kura iedalījums ir šāds: pārtikas rūpniecība ― 59 Mt CO2 ekvivalenta gadā, iekšzemes patēriņš ― 78 Mt CO2 ekvivalenta gadā, citi ― 33 Mt CO2 ekvivalenta gadā; tā kā 30 % no saražotās pārtikas netiek izlietoti un to ražošanā papildus tiek izmantoti 50 % ūdens resursu apūdeņošanai, savukārt kilograma liellopu gaļas ražošanai ir vajadzīgas 5–10 tonnas ūdens;

E.  tā kā saskaņā ar atsevišķiem pētījumiem vērienīgas uztura paradumu izmaiņas ir atzītas par visefektīvāko metodi pārtikas patēriņa radītās vides ietekmes mazināšanai; tā kā ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa sistēmas ieviešanai Eiropā ir vajadzīga visaptveroša un integrēta pārtikas politika;

F.  tā kā saskaņā ar Pasaules Pārtikas programmas (WFP) datiem 795 miljoni cilvēku pasaulē nesaņem pietiekami daudz pārtikas, lai dzīvotu veselīgu un aktīvu dzīvi; tā kā nepietiekama uztura dēļ gandrīz puse (45 %) — aptuveni 3,1 miljons — bērnu mirst, nesasniedzot piecu gadu vecumu; tā kā pasaulē katrs sestais bērns ir ar nepietiekamu svaru un katrs ceturtais — ar novājinātu organismu; tā kā līdz ar to pārtikas izšķiešanas samazināšana ir ne tikai ekonomisks un ekoloģisks, bet arī morāls pienākums(8);

G.  tā kā pašlaik pasaulē gandrīz 793 miljoni cilvēku nesaņem pietiekamu uzturu(9) un vairāk nekā 700 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības līmeņa(10) ar ienākumiem, kas nesasniedz USD 1,90 dienā; tā kā līdz ar to ikviens bezatbildīgs dabas resursu izmatošanas gadījums saistībā ar pārtikas ražošanu un ikviens pārtikas izšķiešanas gadījums būtu jāuzskata par morāli nepieņemamu;

H.  tā kā mazāka pārtikas izšķērdēšana nozīmētu efektīvāku zemes izmantošanu, labāku ūdens resursu pārvaldību un labvēlīgu ietekmi uz visu lauksaimniecības nozari pasaulē, kā arī uzlabotu cīņu pret nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs;

I.  tā kā ES ir parakstījusi ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 12.3. paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt kopējo pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patēriņa līmenī un samazināt pārtikas zudumus visās ražošanas un piegādes ķēdēs, tostarp zudumus primārās ražošanas, transportēšanas un glabāšanas laikā; tā kā ANO lēš, ka pasaules iedzīvotāju skaits no 7,3 miljardiem iedzīvotāju pašlaik pieaugs līdz 9,7 miljardiem 2050. gadā(11); tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana ir būtisks solis, ar ko samazināt badu pasaulē, un nepieciešams pasākums, lai pabarotu aizvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu;

J.  tā kā Patēriņa preču forums, kas pārstāv 400 mazumtirgotājus, ražotājus, pakalpojumu sniedzējus un citas ieinteresētās personas no 70 valstīm, ir pieņēmis publisku rezolūciju, ar ko apņemas līdz 2025. gadam, kas ir pieci gadi pirms IAM mērķī Nr. 12.3. minētā datuma, uz pusi samazināt pārtikas atkritumus, ko rada šā forumu dalībnieki;

K.  tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana sniedz ekoloģiskus ieguvumus un priekšrocības sociālā un ekonomiskā ziņā; tā kā aplēses liecina, ka ES katru gadu tiek izšķērdēti 88 miljoni tonnu pārtikas, kas atbilst 173 kg pārtikas atkritumu uz vienu iedzīvotāju, un ka ES pārtikas atkritumu ražošana un apglabāšana rada 170 miljonus tonnu CO2 emisiju un patērē 26 miljonus tonnu resursu; tā kā aplēsts, ka ar šāda mēroga pārtikas izšķiešanu saistītās izmaksas ir aptuveni EUR 143 miljardi(12); tā kā saskaņā ar FAO datiem pasaulē 800 miljoni cilvēku cieš no bada;

L.  tā kā saskaņā ar 2014. gada datiem 55 miljoni cilvēku jeb 9,6 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem katru otro dienu nespēja atļauties kvalitatīvu maltīti; tā kā saskaņā ar 2015. gada datiem 118,8 miljoni cilvēku jeb 23,7 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam(13);

M.  tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana var uzlabot mājsaimniecību ekonomisko stāvokli, nepazeminot dzīves līmeni;

N.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse un cenu dempings pārtikas nozarē bieži vien noved pie pārtikas pārdošanas par cenu, kura ir zemāka nekā tās faktiskā vērtība, kas savukārt palielina izšķiešanu;

O.  tā kā pārtika tiek zaudēta vai izšķiesta visos pārtikas ķēdes posmos, ietverot ražošanu, pārstrādi, transportēšanu, glabāšanu, mazumtirdzniecību, pārdošanu un patēriņu; tā kā projekta FUSIONS aplēses liecina, ka visvairāk pārtikas atkritumu ES rada mājsaimniecības (53 %) un pārstrādes nozare (19 %), un kā citi lielākie pārtikas atkritumu radītāji ir jāmin mazumtirgotāji (12 %), primārā ražošana (10 %) un vairumtirgotāji (5 %)(14); tā kā šie rādītāji liecina, ka pasākumi mājsaimniecības un pārstrādes nozares radīto pārtikas atkritumu mazināšanai atstātu vislielāko ietekmi; tā kā jaunattīstības valstīs pārtikas izšķiešana galvenokārt rodas infrastruktūras un tehnoloģisku ierobežojumu dēļ;

P.  tā kā projekta FUSIONS dati ir ņemti no vairākiem avotiem un balstīti uz vairākām jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijām;

Q.  tā kā projektā FUSIONS ir norādīts, ka ir ļoti maz rādītāju par pārtikas atkritumiem, ko rada lauksaimniecība, dārzkopība, akvakultūra, zivsaimniecība vai citas primārās ražošanas darbības; tā kā līdz ar to nav iespējams precīzi novērtēt faktisko pārtikas zudumu un izšķiešanas apmēru Eiropā;

R.  tā kā mērķorientēti pasākumi, kas pielāgoti ražotājiem un attiecīgajiem pārtikas ķēdes posmiem, ir labāks veids, kā apkarot pārtikas izšķiešanu, jo konstatētās problēmas nebūt nav vienādas visās jomās;

S.  tā kā 2015. gadā Apvienotājā Karalistē Atkritumu un resursu rīcības programmas (WRAP) ietvaros veiktā pētījumā tika konstatēts, ka vismaz 60 % no mājsaimniecību radītajiem pārtikas atkritumiem ir novēršami un varētu būt patērējami, ja tos labāk apsaimniekotu(15);

T.  tā kā atsevišķi pārtikas zudumi un atkritumi primārajā ražošanā rodas tādēļ, ka mazumtirgotājiem ir jāievēro produktu specifikācijās noteiktie standarti, tiek atcelti pasūtījumi saistībā ar izmaiņām patērētāju pieprasījumā un pārprodukcija rada nepieciešamība pielāgoties sezonas pieprasījumam; tā kā vēl viens pārtikas ražošanās laikā radītā pārtikas zuduma iemesls ir pārtikas sabojāšana ražošanas līnijās;

U.  tā kā saskaņā ar FAO datiem Eiropā 20 % no augļu un dārzeņu, 20 % no sakneņu un bumbuļaugu un 10 % no eļļas augu un pākšaugu ražas tiek zaudēti uz lauka, savukārt 5 % no augļu, dārzeņu, sakneņu un bumbuļaugu ražas tiek zaudēti pēc to novākšanas(16);

V.  tā kā lauksaimniekiem ieguldījumu un ienākumu zaudējumus rada augļi un dārzeņi, kas bojāti dabas katastrofās vai iearti zemē ģimenes saimniecībās zaudēta noieta tirgus vai zemu cenu dēļ;

W.  tā kā pārtikas ķēdē iesaistītie ražotāji bieži vien internalizē pārtikas atkritumu izmaksas un iekļauj tās produkta gala patēriņa cenā(17);

X.  tā kā Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 34/2016 par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu ir pētīts jautājums par to, vai Eiropas Savienība veicina pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti, rezultatīvi apkarojot pārtikas izšķiešanu; tā kā ziņojumā ietvertie konstatējumi liecina, ka pašlaik ES cīņa pret pārtikas izšķiešanu nav rezultatīva un ka pašreizējās iniciatīvas un politikas nostādnes varētu izmantot efektīvāk, lai risinātu pārtikas izšķiešanas problēmu; tā kā ziņojumā minēts, ka Komisijas apņemšanās risināt pārtikas izšķiešanas problēmu ir mazinājusies, lai gan Eiropas Parlaments un dalībvalstis vairākkārt ir prasījuši pievērsties šai problēmai; tā kā ziņojumā pausts viedoklis, ka Komisijas rīcība līdz šim ir pārāk sadrumstalota, kampaņveidīga un nepietiekami saskaņota; tā kā ziņojumā ieteikts, lai Komisija izstrādā rīcības plānu vairākiem gadiem uz priekšu, ņem vērā pārtikas izšķiešanas problēmu turpmākajos ietekmes novērtējumos, labāk saskaņo dažādās ES politikas nostādnes, ar ko apkaro pārtikas izšķiešanu, un izskaidro to normatīvo noteikumu interpretāciju, kas varētu atturēt no pārtikas ziedojumiem, kā arī apsver, kā sekmēt pārtikas ziedojumus citās politikas jomās;

Y.  tā kā Komisija pēc lielu resursu ieguldīšanas un veiksmīgas, 2013. gadā veiktas sabiedriskās apspriešanas nolēma tomēr nepublicēt paziņojumu “Eiropas ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošana”, lai gan šis paziņojums jau bija finalizēts un to bija apstiprinājuši trīs komisāri (Vides ĢD, SANCO ĢD un AGRI ĢD); tā kā šajā paziņojumā ir ietvertas vairākas labas pieejas, ar ko risināt pārtikas izšķiešanas problēmu;

Z.  tā kā pagaidām nav ne kopīgas un saskaņotas jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijas, ne kopīgas metodoloģijas, ar ko mērīt pārtikas atkritumu īpatsvaru Savienības līmenī, un līdz ar to ir grūti salīdzināt dažādas datu kopas un izmērīt pārtikas atkritumu samazināšanā panākto progresu; tā kā pārtikas atkritumu problēmas izvērtēšanu ES apgrūtina arī tas, ka ir grūti iegūt pilnīgus, uzticamus un saskaņotus datus; tā kā šajā rezolūcijā jēdziens “pārtikas atkritumi” ir patēriņam cilvēka uzturā paredzētā gan gatavā, gan negatavā pārtika, kas izņemta no ražošanas vai piegādes ķēdes, lai to izmestu primārās ražošanas, apstrādes, izgatavošanas, transportēšanas, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un patērēšanas posmos, izņemot zudumus primārās ražošanas posmā; tā kā ir jāievieš jēdziena “primārās ražošanas zudumi” definīcija;

AA.  tā kā ēdamie pārtikas atkritumi būtu jānošķir no neēdamiem pārtikas atkritumiem, lai izvairītos no maldinošiem secinājumiem un neefektīviem pasākumiem; tā kā pārtikas atkritumu mazināšanas centieni būtu jāvelta tam, lai nepieļautu uzturā lietojamas pārtikas izšķiešanu;

AB.  tā kā Food Loss and Waste Protocol (Pārtikas zudumu un atkritumu protokols) ir daudzu ieinteresēto personu kopīgs dokuments, pēc kura izveidoja globālās uzskaites un ziņošanas standartu (pazīstams kā FLW standarts), lai uzskaitītu pārtikas un ar to saistītās neēdamās daļas, kas tiek izņemtas no pārtikas piegādes ķēdes(18);

AC.  tā kā, uzraugot ne tikai to, cik daudz pārtikas tiek izšķērdēts, bet arī to, cik daudz pārtikas paliek pāri un cik tiek atgūts, var iegūt pilnīgāku ainu, kas varētu noderēt pārdomātas politikas izstrādei ES līmenī;

AD.  tā kā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, kas izveidota ar Atkritumu pamatdirektīvu(19) (atkritumu rašanās novēršana, sagatavošana atkārtotai izmantošanai, pārstrāde, reģenerācija un apglabāšana), nav ņemtas vērtā pārtikas atkritumu īpatnības, kas ir ļoti mainīga atkritumu plūsma; tā kā pašlaik nav īpašas hierarhijas neizlietotās pārtikas un pārtikas atkritumu pārvaldībai ES līmenī; tā kā būtu jāizveido pārtikas atkritumu hierarhija, kurā tiktu ņemta vērā visa pārtikas ķēde; tā kā prioritāriem pasākumiem ir jābūt novēršanai un atkārtotai izmantošanai cilvēka uzturā;

AE.  tā kā ar atbilstīgi stimulējošu politiku varētu atgūt pārtikas pārpalikumus un tos izmantot cilvēku ēdināšanai;

AF.  tā kā pārtikas ķēdē bijušos pārtikas produktus un blakusproduktus varētu optimizēt un izmantot dzīvnieku barības ražošanai;

AG.  tā kā atsevišķos ES apgabalos joprojām notiek pārtikas atkritumu sadedzināšana un apglabāšana poligonos, kas ir pretrunā aprites ekonomikai;

AH.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem(20) 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts paredz, ka pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji norāda pārtikas produkta minimālo derīguma termiņu (“ieteicams līdz” datumu) vai “izlietot līdz” datumu;

AI.   tā kā izpratne par pārtikas produktu derīguma termiņa marķējumu ir slikta, jo īpaši patērētāju vidū; tā kā marķējumā “ieteicams līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produktu parasti joprojām var lietot uzturā, bet tas var būt zaudējis savas labākās kvalitātes īpašības, savukārt marķējumā “izlietot līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produkts vairs nav droši lietojams uzturā; tā kā mazāk nekā puse ES iedzīvotāju izprot marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” nozīmi(21); tā kā marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” izmantošana un veidi, kā to izprot, ir atšķirīgi dažādās dalībvalstīs un starp dažādiem ražotājiem, pārstrādātājiem un izplatītājiem, pat ja produkts ir viens un tas pats; tā kā saskaņā ar 13. pantu Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem derīguma termiņam uz produkta ir jābūt skaidri saskatāmam un skaidri salasāmam;

AJ.  tā kā nepārdotās pārtikas ziedošana visā piegādes ķēdē ievērojami samazina pārtikas atkritumu daudzumu, vienlaikus arī palīdzot cilvēkiem, kuriem pārtika ir vajadzīga un kuri finansiāli nespēj iegādāties konkrētus pārtikas produktus vai vienādi kvalitatīvu pārtiku pietiekamā apmērā; tā kā šajā procesā liela loma varētu būt supermārketiem un pārtikas preču izpārdošanas vietām;

AK.  tā kā Savienības fondi, tādi kā Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (FEAD), veicina pārtikas ziedojumus, inter alia finansējot ziedotās pārtikas uzglabāšanas un transportēšanas infrastruktūru; tā kā dalībvalstis pietiekami neizmanto FEAD;

AL.  tā kā uzturā lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādi tiem, kam tas ir vajadzīgs, apgrūtina nepietiekamā izplatīšanas kanāla veiktspēja vai — dažreiz — pilnīgs šā kanāla veiktspējas trūkums; tā kā labdarības organizācijām un iestādēm, kuras veic sociālo darbu un kuras atbalstu saņem no valsts vai pašvaldības iestādēm, trūkst pietiekami finanšu un cilvēku resursi, lai spētu transportēt un izplatīt uzturā lietojamu pārtiku, kas ziedota labdarības mērķiem; tā kā šāda situācija jo īpaši vērojama vismazāk attīstītajos reģionos;

AM.  tā kā sociālās un augšupējās programmas, tādas kā labdarības organizāciju vadītās pārtikas bankas vai ēdnīcas, samazina pārtikas izšķiešanu un palīdz nabadzīgākajiem cilvēkiem, un līdz ar to arī palīdz veidot atbildīgu un izprotošu sabiedrību;

AN.  tā kā vienotajā tirgū daudzi uzņēmumi ražo pārtiku vairāk nekā vienai valstij; tā kā atsevišķos gadījumos šādu uzņēmumu nepārdotos pārtikas produktus nedrīkst ziedot ražošanas valsī, jo marķējums ir svešvalodā;

AO.  tā kā pārtikas devējus uzskata par “pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem” saskaņā ar vispārējo pārtikas aprites tiesību aktu regulu(22) un tādēļ tiem ir jāievēro visu ES tiesību aktu pārtikas jomā noteikumi par atbildību, saistībām, izsekojamību un pārtikas nekaitīgumu, kas paredzēti pārtikas higiēnas tiesību aktu kopumā(23); tā kā riski, kas saistīti ar atbildību par ziedoto pārtiku, var mudināt iespējamos pārtikas devējus izmest pārtikas pārpalikumu, nevis to ziedot(24);

AP.  tā kā pašreizējo administratīvo barjeru dēļ lielajām mazumtirdzniecības ķēdēm un supermārketiem liekas pieņemami pārtiku ar tuvu termiņu “ieteicams līdz” izsviest, nevis ziedot;

AQ.  tā kā Komisija pašlaik strādā pie tā, lai precizētu Eiropas tiesību aktus par ziedošanu;

AR.  tā kā vairākas dalībvalstis jau ir pieņēmušas valsts tiesību aktus, ar ko ierobežo pārtikas atkritumu radīšanu, un, piemēram, Itālija ir pieņēmusi tiesību aktus, ar ko atvieglina pārtikas ziedošanu un izplatīšanu sociālās labdarības mērķiem, paredzot ziedotāju atbrīvošanu no atbildības par pārtiku, kas ziedota labticīgi un ziedošanas brīdī ir bijusi derīga lietošanai uzturā;

AS.  tā kā valstis var arī pieņemt brīvprātīgas valsts pamatnostādnes par pārtikas ziedojumiem, piemēram, tādas kā tās, ko sagatavojušas pārtikas nekaitīguma iestādes Somijā, kuru mērķis ir samazināt tādus pārtikas atkritumus, no kuru radīšanas ir iespējams izvairīties;

AT.  tā kā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu(25) (PVN direktīva) paredz, ka pārtikas ziedojumi tiek aplikti ar nodokli un ka nodokļu atbrīvojumi pārtikas ziedojumiem nav atļauti; tā kā Komisija iesaka, ka nodokļu uzlikšanas nolūkā tās ziedotās pārtikas vērtība, kuras minimālais derīguma termiņš ir gandrīz iztecējis vai kura nav derīga pārdošanai, būtu jānosaka kā “diezgan zema, pat tuvu nullei”(26); tā kā dažas dalībvalstis veicina pārtikas ziedojumus, atsakoties no PVN maksāšanas saistību noteikšanas, taču šādas rīcības atbilstība PVN direktīvai ir neskaidra; tā kā citas dalībvalstis ziedotajai pārtikai piedāvā uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi(27);

AU.  tā kā diemžēl daudzās dalībvalstīs ziedot patēriņam uzturā derīgas pārtikas pārpalikumus ir dārgāk nekā tos transportēt anaerobai noārdīšanai, kas ir pretrunā sabiedrības interesēm, ņemot vērā galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu;

AV.  tā kā pārtikas iepakojums būtiski veicina pārtikas atkritumu samazināšanu un ilgtspēju, pagarinot produktu derīguma termiņu un tos aizsargājot; tā kā otrreizēji pārstrādājams un no atjaunojamām izejvielām iegūts pārtikas iepakojums var palīdzēt ātrāk sasniegt ar vidi saistītos un resursefektivitātes mērķus;

AW.  tā kā iedarbīgi un viedi pārtikas kontaktiepakojumi var uzlabot iepakotās pārtikas kvalitāti un pagarināt glabāšanas laiku, palīdzēt uzraudzīt iepakotās pārtikas stāvokli un sniegt informāciju par pārtikas svaigumu;

AX.  tā kā izmestas pārtikas apstrādāšana prasa papildu resursus;

AY.  tā kā pārtikas izšķiešanas apkarošana sniedz arī ekonomiskus ieguvumus, jo katrs euro, kas izlietots pārtikas atkritumu rašanās novēršanai, ļauj aiztaupīt 265 kg pārtikas atkritumu EUR 535 vērtībā, ļauj pašvaldībām ietaupīt EUR 9 no izmaksām, kas saistītas ar atkritumu apsaimniekošanu, un ietaupīt EUR 50 no izmaksām vides jomā saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un gaisa piesārņojumu(28);

AZ.  tā kā pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi būtu jāveic atbilstīgā līmenī; tā kā vietējām un reģionālām iestādēm ir galvenā loma pārtikas atkritumu samazināšanā, jo tām ir atbildība un kompetence atkritumu apsaimniekošanā, spēja sākt un īstenot vietēja mēroga kampaņas, kā arī tās tieši saskaras un sadarbojas ar pilsonisko sabiedrību un labdarības organizācijām, tām ir liels īpatsvars publiskā iepirkuma darījumos un daudzos gadījumos tās pārvalda izglītības iestādes;

BA.  tā kā labas prakses apmaiņa Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī palīdzība jaunattīstības valstīm ir ļoti svarīgas, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu visā pasaulē;

BB.  tā kā Eiropas Parlaments kopš 2013. gada otrā pusgada ir īstenojis visaptverošu politiku, ar ko ievērojami samazināt tā ēdināšanas vietās radītos pārtikas atkritumus; tā kā Parlaments no savas centrālās mītnes Briselē regulāri ziedo pārprodukcijas dēļ nepatērēto pārtiku,

1.  uzsver, ka Savienībā steidzami ir jāsamazina izšķērdētās pārtikas apmērs un jāuzlabo resursefektivitāte ikvienā pārtikas ķēdes posmā, tostarp ražošanā, pārstrādē, transportēšanā, glabāšanā, mazumtirdzniecībā, tirgvedībā un patēriņā, ņemot vērā, ka rūpnieciski attīstītās valstīs pārtiku galvenokārt izšķērdē pārdošanas un patēriņa posmā, savukārt jaunattīstības valstīs pārtiku sāk izšķērdēt jau ražošanas un pārstrādes posmā; šajā ziņā uzsver, cik būtiska ir gan Komisijas, gan dalībvalstu politiskā vadība un apņemšanās; atgādina, ka Eiropas Parlaments vairākkārt ir prasījis Komisijai vērsties pret pārtikas izšķiešanu;

2.  konkrētāk, mudina samazināt izšķiestās pārtikas daudzumu mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī un samazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdē, tostarp zudumus pēc ražas novākšanas;

3.  tāpēc prasa uzlabot komunikāciju starp visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, jo īpaši starp piegādātājiem un izplatītājiem, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam;

4.  prasa ES un dalībvalstu līmenī un saskaņā ar attiecīgajām kompetencēm īstenot koordinētu politiku, kurā ņemta vērā ne tikai atkritumu apsaimniekošanas, pārtikas nekaitīguma un informēšanas politika, bet arī ekonomikas, fiskālie, finansiālie, pētniecības un inovācijas, vides, strukturālie (lauksaimniecības un zivsaimniecības), izglītības, sociālie, tirdzniecības, patērētāju aizsardzības, enerģētikas un publiskā iepirkuma aspekti; šajā ziņā prasa nodrošināt koordinēšanu starp ES un dalībvalstīm; uzsver, ka būtu jāstiprina un labāk jāsaskaņo ES centieni samazināt pārtikas izšķiešanu; atzīmē, ka pārtikas piegādes ķēdē iesaistītie uzņēmumi lielākoties ir MVU, kuriem nevajadzētu papildus uzlikt pārmērīgu administratīvo slogu;

5.  mudina Komisiju iesaistīt visus attiecīgos Komisijas dienestus, kas nodarbojas ar pārtikas atkritumu apsaimniekošanu, un nodrošināt pastāvīgu un pastiprinātu koordinēšanu Komisijas līmenī; tāpēc aicina Komisiju izmantot sistemātisku pieeju, ar ko pievērstos visiem pārtikas izšķiešanas aspektiem, un izstrādāt visaptverošu rīcības plānu par pārtikas izšķiešanu, kas aptvertu dažādās politikas jomas un izklāstītu stratēģiju vairākiem gadiem uz priekšu;

6.  aicina Komisiju noteikt, kuri Eiropas tiesību akti varētu apgrūtināt efektīvu pārtikas izšķiešanas apkarošanu, un analizēt, kā tos pielāgot, lai sasniegtu mērķi novērst pārtikas izšķiešanu;

7.  aicina Komisiju, veicot jauno attiecīgo likumdošanas priekšlikumu ietekmes novērtējumu, izvērtēt to potenciālo ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis pašreizējo finansiālo atbalstu pārtikas izšķiešanas apkarošanai padarīt par pastāvīgu instrumentu; aicina dalībvalstis labāk izmantot iespējas, ko šajā jomā piedāvā dažādi Savienības politikas mehānismi un finansēšanas programmas;

9.  uzsver, ka dalībvalstu kompetentās iestādes ir atbildīgas par piemērotas pieejas izstrādi, ar ko ES ietvaros apkaro pārtikas izšķiešanu; konstatē, ka vairākas dalībvalstis jau ir paveikušas lielu darbu;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties izpratnes veidošanas un komunikācijas kampaņās par to, kā novērst pārtikas izšķiešanu;

11.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu pārtikas zudumus visā piegādes ķēdē, tostarp primārajā ražošanā, transportēšanā un uzglabāšanā;

12.  aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai sasniegtu Savienības mērķi samazināt pārtikas atkritumus par 30 % līdz 2025. gadam un par 50 % līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2014. gada pamatlīmeni;

13.  aicina Komisiju līdz 2020. gada 31. decembrim izvērtēt iespēju noteikt saistošus Savienības mēroga mērķus pārtikas izšķiešanas novēršanai, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam un līdz 2030. gadam, pamatojoties uz aprēķiniem, kas iegūti saskaņā ar vienotu metodoloģiju; aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu, attiecīgā gadījumā tam pievienojot tiesību akta priekšlikumu;

14.  aicina dalībvalstis uzraudzīt un novērtēt to, kā tiek īstenoti pasākumi pārtikas izšķiešanas novēršanai, veicot pārtikas atkritumu līmeņu mērījumus, kuru pamatā ir vienota metodoloģija; mudina Komisiju atbalstīt juridiski saistošas definīcijas “pārtikas atkritumi” noteikšanu un līdz 2017. gada 31. decembrim pieņemt vienotu metodoloģiju, tostarp kvalitātes prasību minimumu, vienotai pārtikas atkritumu līmeņu mērīšanai; uzskata, ka vienota ES definīcija un metodoloģija pārtikas zudumu mērīšanai, ko piemērotu visā piegādes ķēdē, sekmētu dalībvalstu un ieinteresēto personu centienus aprēķināt un novērst pārtikas atkritumu rašanos;

15.  mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot šādu jēdziena “pārtikas atkritumi” definīciju: ““pārtikas atkritumi” ir patēriņam cilvēka uzturā paredzētā gan gatavā, gan negatavā pārtika, kas izņemta no ražošanas vai piegādes ķēdes, lai to izmestu primārās ražošanas, apstrādes, izgatavošanas, transportēšanas, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un patērēšanas posmos, izņemot zudumus primārās ražošanas posmā”;

16.  aicina Komisiju turpmākajās politikas nostādnēs pārtikas izšķērdēšanu skaidri nošķirt no pārtikas zudumiem, kas neizbēgami rodas primārās ražošanas posmā nepārvaramas varas, piemēram, vētru, dēļ;

17.  aicina Komisiju lauksaimniecībā un citos primārās ražošanas posmos radušos pārtikas zudumus iekļaut savos aprēķinos, lai izveidotu pieeju, kurā tiek ņemta vērā visa piegādes ķēde; tomēr atzīmē, ka uzskaitīt primārās ražošanas posmā radušos pārtikas zudumus var būt sarežģīti, un aicina Komisiju noteikt labāko praksi, lai palīdzētu dalībvalstīm šādus datus apkopot;

18.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un visām iesaistītajām pusēm strādāt pie jēdziena “pārtikas zudumi” vienotas definīcijas noteikšanas katrā pārtikas ķēdes posmā un vienotas mērījumu metodoloģijas;

19.  norāda, ka produktu un ar tiem saistīto procesu neviendabīguma dēļ, kā arī pārtikas atkritumu skaidras definīcijas trūkuma dēļ ir grūti noteikt pārtikas izšķērdēšanu un pārtikas zudumu apjomu primārajā ražošanas posmā; aicina Komisiju konstatēt un dalībvalstīs izplatīt labāko praksi par datu vākšanu par pārtikas zudumu un pārtikas izšķērdēšanu saimniecībās, neradot papildu administratīvo vai izmaksu slogu lauksaimniekiem;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis apspriesties ar visām galvenajām ieinteresētajām personām par statistikas metodoloģiju un citiem pasākumiem, kuri jāīsteno, lai novērstu pārtikas izšķiešanu visā Savienībā un visās nozarēs;

21.  atzīmē, ka nav vienotas ES definīcijas un metodoloģijas, lai mērītu pārtikas pārpalikumus; norāda, ka Itālija ir pieņēmusi tiesību aktus, ar ko definē pārpalikumus pārtikas ķēdē un paredz hierarhiju pārpalikumu atgūšanai, par prioritāru nosakot patēriņu cilvēka uzturā; aicina Komisiju izpētīt minēto tiesību aktu ietekmi uz pārtikas ziedošanu un pārtikas izšķiešanu Itālijā un apsvērt iespēju vajadzības gadījumā līdzīgus tiesību aktus ieviest ES līmenī;

22.  prasa Direktīvā 2008/98/EK ieviest īpašu pārtikas atkritumu hierarhiju, kas būtu šāda:

   a) atkritumu avotu novēršana;
   b) uzturā lietojamas pārtikas atgūšana, prioritāti piešķirot cilvēku pārtikai, nevis dzīvnieku barībai un to pārstrādājot produktos, kas nav izmantojami pārtikā;
   c) organiskā pārstrāde;
   d) enerģijas reģenerācija;
   e) apglabāšana;

23.  uzsver Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku iekļautās iniciatīvas, kurās ietverti pasākumi finanšu atbalsta platformas izveidošanai, lai piesaistītu ieguldījumus un inovācijas nolūkā samazināt zudumus, kā arī dalībvalstīm adresētās pamatnostādnes par atsevišķu pārtikas zudumu vai lauksaimniecības blakusproduktu pārvēršanu enerģijā;

24.  uzsver, ka vajadzības enerģijas jomā būtu jāapmierina, izmantojot tos atkritumus un blakusproduktus, kas nav izmantojami citos procesos, kuriem ir augstāka vieta atkritumu hierarhijā;

25.  uzsver — lai pārtikas izšķiešanu apkarotu veiksmīgi, pārskatītajā Atkritumu pamatdirektīvā ir jānosaka augsti otrreizējās pārstrādes līmeņi un ES enerģētikas politikā ir jāintegrē kaskādes princips attiecībā uz biomasu;

26.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzliek par pienākumu ik gadu ziņot Komisijai par kopējo attiecīgajā gadā radīto pārtikas atkritumu līmeni;

27.  aicina dalībvalstis savās atkritumu novēršanas programmās pieņemt konkrētus pasākumus pārtikas izšķiešanas novēršanai; jo īpaši aicina dalībvalstis pieņemt brīvprātīgas vienošanās un radīt ekonomiskus un finansiālus stimulus pārtikas ziedošanai un citus līdzekļus pārtikas izšķiešanas ierobežošanai;

28.  sevišķi uzskata, ka nolūkā nodrošināt augsta līmeņa vides aizsardzību un augstas kvalitātes izpildes standartus, tostarp attiecībā uz digestātu un kompostu, dalībvalstīm būtu jāmudina komposta veidošana mājas apstākļos un bioatkritumu šķirošana atkritumu radīšanas vietā, kā arī jānodrošina, lai šos atkritumus bioloģiski pārstrādātu; uzskata, ka dalībvalstīm arī būtu jāizliedz bioatkritumu izgāšana atkritumu poligonos;

29.  norāda uz piesārņojuma risku saistībā ar plastmasu un metālu pārtikas atkritumos, kas nonāk kompostā un augsnē un tālāk saldūdens un jūras ekosistēmās, un mudina līdz minimumam ierobežot šo piesārņojuma ceļu; turklāt atgādina, ka direktīvas par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā mērķis ir samazināt piesārņojumu lauksaimniecībā izmantojamā zemē; tāpēc prasa ievērot piesardzību, apsverot atkritumu plūsmu sajaukšanu, un nodrošināt atbilstīgus aizsardzības pasākumus;

30.  uzsver pārtikas nekaitīguma būtisko nozīmi un to, ka pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi nedrīkst apdraudēt spēkā esošo pārtikas nekaitīguma standartu ievērošanu; uzsver, ka cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu nebūtu jāapdraud ne pārtikas nekaitīguma, ne vides standarti, ne arī dzīvnieku aizsardzības standarti, jo īpaši dzīvnieku veselības un labturības jomā;

31.  aicina Komisiju mudināt kompetentās iestādes dalībvalstīs pieņemt pasākumus, ar ko vajadzības gadījumā kontrolēt pārtikas nekaitīgumu no veselības viedokļa, lai iegūtu iedzīvotāju un patērētāju uzticību politikai, kas veicina pārtikas izšķiešanas samazināšanu;

32.  atzīmē, ka pārtikas atkritumu rādīšanas novēršana ir prioritārs pasākums, kas ir jāīsteno, pareizi apsaimniekojot atkritumus saskaņā ar aprites ekonomikas principiem; tomēr uzsver, ka pašlaik nav iespējams pārtikas atkritumu radīšanu samazināt līdz nullei; tāpēc uzskata, ka ir jānosaka obligāti ES pasākumi, ar ko nodrošina, ka pārtikas atkritumus var pārvērst jaunos resursos;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt ekonomiskus stimulus, ar ko atbalstītu neizlietotas pārtikas savākšanu, ko var vai nu atdot labdarībai, vai arī atkārtoti izlietot citiem otrreizējiem mērķiem, ar kuriem novērš atkritumu rašanos, piemēram, pārvērst neizlietoto pārtiku par noderīgu resursu, to izmantojot lauksaimniecības dzīvnieku un mājdzīvnieku barošanai;

34.  atzīmē, ka pārtikas ķēdē nenovēršami zaudēto vai izmesto pārtiku un blakusproduktus, jo īpaši dzīvnieku izcelsmes, varētu optimizēt, tos izmantojot lopbarības ražošanā, barības vielu pārstrādē un augsnes uzlabotāju ražošanā, un norāda uz to nozīmi primārajā ražošanā;

35.  uzsver, ka efektīvāki Eiropas tiesību akti par blakusproduktiem Direktīvā 2008/98/EK varētu palīdzēt būtiski samazināt pārtikas izšķiešanu; šajā ziņā aicina Komisiju — jo īpaši ar programmu “Apvārsnis 2020” — atbalstīt projektus, kuros iesaistīti lauksaimniecības pārtikas uzņēmumi un kuru mērķis ir veicināt sinerģiju starp lauksaimniecību un rūpniecību;

36.  atkārtoti norāda, ka Komisijai līdz 2018. gada 31. decembrim ir jāsagatavo ziņojums, lai izvērtētu vajadzību pieņemt transversālus normatīvos pasākumus ilgtspējīga patēriņa un ražošanas nozarē, un jāizstrādā ietekmes ziņojums, lai noteiktu, kuri noteikumi apgrūtina sinerģijas veidošanu starp nozarēm un kavē blakusproduktu izmantošanu;

37.  uzsver, ka to krājumu un pārtikas izmantošana, kas citādi tiktu izšķērdēti, nebūt nenozīmē, ka nav vajadzīga laba piegādes pārvaldība un saprātīga pārtikas ķēdes pārvaldība, lai novērstu sistemātiskus strukturālus pārpalikumus;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt bijušo pārtikas produktu un blakusproduktu, kas radīti visā pārtikas ķēdē, plašāku izmantošanu dzīvnieku barības ražošanai;

39.  aicina Komisiju analizēt juridiskos šķēršļus, kādi ir bijušo pārtikas produktu izmantošanai lopbarības ražošanā, un veicināt pētniecību šajā jomā, vienlaikus uzsverot vajadzību palielināt izsekojamību, atbilstību bioloģiskās drošības standartiem un tādu šķirošanas un apstrādes procesu izmantošanu, kas līdz nullei samazina pārtikas nekaitīguma risku;

40.  atzinīgi vērtē to, ka nesen ir izstrādāta ES platforma par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu, kuras mērķis ir apzināt prioritāros pasākumus, kādi jāpieņem ES līmenī, lai novērstu pārtikas zudumus un pārtikas izšķiešanu, un aicina iesaistītos tirgus dalībniekus apmainīties ar informāciju; šajā ziņā uzsver, ka platformas darbā būtu vēlams iesaistīt Eiropas Parlamentu; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam precīzu sarakstu, kurā uzskaitīti pašlaik veiktie pasākumi un sasniedzamie mērķi un apakšmērķi, kā arī norādīts sasniegtais vienotas metodoloģijas izstrādes un pārtikas ziedojumu jomā; uzskata, ka šāda platforma varētu būt pareizais instruments, ar ko izmērīt ne tikai to, cik daudz pārtikas tiek izšķērdēts, bet arī to, cik daudz pārtikas paliek pāri un cik tiek atgūts; tomēr joprojām ir pārliecināts, ka tas būtu tikai pirmais solis cīņā ar pārtikas izšķiešanas problēmu;

41.  aicina Komisiju ES platformas par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu darbu darīt pieejamu 24 ES valodās;

42.  aicina ar ES platformu par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu inter alia atbalstīt dažādu patērētāju informēšanas kanālu izveidi, kā arī patērētāju informēšanu un izglītošanu pārtikas produktu jautājumos; mudina, lai platforma sekmētu vietējo ieinteresēto personu sadarbību pārtikas izšķiešanas novēršanas un pārtikas ziedošanas iniciatīvās, galveno uzmanību pievēršot attiecīgo darījumu izmaksu samazināšanai; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir apmainīties ar labāko praksi, apkopot zināšanas un nepieļaut divkāršu darbu citos attiecīgajos forumos, tādos kā, piemēram, ES Mazumtirdzniecības forums par ilgtspēju, Eiropas Ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa apaļais galds, Augsta līmeņa forums pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai un Patēriņa preču forums;

43.  aicina Komisiju ES platformas par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu ietvaros izvērtēt labāko praksi, kāda ir īstenota dažādās dalībvalstīs, lai labāk noteiktu efektīvus instrumentus pārtikas izšķiešanas samazināšanai;

44.  uzskata ― lai pēc iespējas lielākā mērā samazinātu pārtikas izšķiešanu, pārtikas ražošanas ķēdē ir jāiesaista visi dalībnieki un mērķorientēti jāpievēršas atšķirīgajiem izšķiešanas iemesliem katrā nozarē; tāpēc aicina Komisiju veikt visas pārtikas ķēdes analīzi, lai noteiktu, kurās pārtikas nozarēs tiek radīts visvairāk pārtikas atkritumu un kādi būtu risinājumi, lai novērstu pārtikas izšķiešanu;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt informācijas apmaiņas, popularizēšanas un atbalsta pasākumus saistībā ar veiksmīgu pārtikas izšķiešanas samazināšanas praksi un resursu saglabāšanas metodēm, ko jau izmanto citas ieinteresētās personas; mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes apspriesties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām par to, kādi mērķorientēti sektorālie pasākumi būtu jāīsteno saistībā ar pārtikas izšķiešanas novēršanu;

46.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm par visiem ierosinātājiem pasākumiem, kuri jāīsteno, lai novērstu pārtikas izšķiešanu Savienībā, pirmkārt un galvenokārt būtu jāapspriežas ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, tostarp lauksaimniecības nozari, un jāveic ietekmes novērtējums;

47.  mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām iesaistīties izpratnes — jo īpaši patērētāju — uzlabošanā par marķējumiem “izlietot līdz” un “ieteicams līdz” un pārtikas produktu lietojamību pēc termiņa “ieteicams līdz”, veicot inter alia izpratnes veidošanas un izglītošanas kampaņas un atvieglinot piekļuvi visaptverošai un saprotamai produktu informācijai un šādas informācijas sniegšanu; norāda, ka duāla termiņa marķējums, piemēram, “pārdot līdz” un “izlietot līdz” uz viena un tā paša produkta var nelabvēlīgi ietekmēt patērētāju lēmumus par pārtikas pārvaldību; uzsver, cik būtiski ir izglītot patērētājus, lai viņiem palīdzētu pieņemt informētus lēmumus;

48.  aicina Komisiju pašreizējās novērtēšanas ietvaros jo īpaši izvērtēt šādus aspektus: vai spēkā esošie ES tiesību akti un pašreizējā prakse vairākās dalībvalstīs norādīt “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” datumus atbilst konkrētajam mērķim; vai būtu jāapsver datumu “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” terminoloģijas pārskatīšana, lai patērētāji to labāk izprastu; vai būtu lietderīgi no produktiem noņemt atsevišķus datumus, ja tas nerada nekādus veselības, ne vides apdraudējumus, un vai būtu ieteicams šajā jautājumā ieviest Eiropas pamatnostādnes; prasa Komisijai veikt pētījumu, lai novērtētu, kāda ir saikne starp datuma marķējumu un pārtikas izšķiešanas novēršanu;

49.  atzinīgi vērtē dažu lielu mazumtirdzniecības uzņēmēju iniciatīvu popularizēt shēmas, ar ko atkarībā no derīguma termiņa maina patēriņa preču pārdošanas cenas, lai uzlabotu patērētāju izpratni un mudinātu pirkt produktus, kuru derīguma termiņš tuvojas beigām;

50.  ņemot vērā, ka daudzi pārtikas produkti pēc termiņa “ieteicams līdz” beigām joprojām saglabā savas organoleptiskās un uztura īpašības, lai arī mazākā apmērā, un joprojām ir lietojami uzturā, ja tiek ievēroti pārtikas nekaitīguma principi; aicina Komisiju noteikt loģistikas un organizācijas modeļus, kas ļautu pilnīgi nekaitīgā veidā atgūt visu veidu produktus, kas nav pārdoti līdz attiecīgajam termiņam;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ar derīguma termiņiem saistītās mainīgās cenas izmantot kā instrumentu, ar ko samazināt to uzturā lietojamo pārtikas produktu daudzumu, kas būtu jāizmet atkritumos; uzskata, ka izšķiešanu izplatīšanas posmā var būtiski samazināt, ieviešot atlaides proporcionāli termiņam, kāds atlicis līdz pārtikas produkta derīguma termiņa beigām; uzskata, ka šāda prakse, ko pašlaik veic brīvprātīgā kārtā, būtu jāveicina un jāatbalsta;

52.  prasa Komisijai atjaunināt sarakstu ar produktiem, uz kuriem pašlaik neattiecas marķējums “ieteicams līdz”, lai novērstu pārtikas izšķiešanu;

53.  uzskata, ka ir vajadzīga plašāka un katram produktam pielāgota izpēte un informācija par derīguma termiņiem, kā arī jāveicina un jāstiprina svaigu un nefasētu produktu patēriņš un jāsamazina iepakotu un ilgstoši glabājamu produktu apjoms un glabāšana;

54.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās iestādes un ieinteresētās personas rīkot informācijas un komunikācijas kampaņas, lai uzlabotu patērētāju un visu pārtikas ķēdē iesaistīto dalībnieku izpratni par pārtikas izšķiešanas novēršanu, pārtikas nekaitīgumu, pārtikas vērtību un labu pārtikas pārstrādes, pārvaldības un patēriņa praksi; norāda, ka ar šādām iniciatīvām būtu jāuzsver, ka pārtikas izšķiešanas apkarošana sniedz labumu ne tikai videi, bet arī ekonomiskā un sociālā ziņā; prasa ieviest un popularizēt mūsdienīgus informācijas rīkus, tādus kā mobilo lietotņu izmantojums, lai uzrunātu jaunākās paaudzes, kas galvenokārt lieto digitālos plašsaziņas līdzekļus; prasa pienācīgi risināt pārtikas izšķiešanas un bada jautājumu, kas mūsdienās ir smaga problēma; atzīmē, ka ir jāizrāda solidaritāte un jādalās ar tiem, kas ir lielā trūkumā;

55.  mudina Padomi un Komisiju izraudzīties Eiropas gadu pārtikas izšķērdēšanas novēršanai, kas būtu nozīmīga Eiropas iedzīvotāju informēšanas un izpratnes veidošanas iniciatīva un censtos pievērst valstu valdību uzmanību šim svarīgajam jautājumam, lai atvēlētu pietiekamus līdzekļus šo uzdevumu risināšanai tuvākajā nākotnē;

56.  uzsver, cik būtiski ir izglītot un ieinteresēt bērnus par pārtikas izšķiešanas novēršanu; atzīmē, ka Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 34/2016 par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu ir uzsvērts, cik būtiski ir programmu skolu apgādei ar pienu, augļiem un dārzeņiem papildinošajos pasākumos iekļaut ar pārtikas izšķiešanu saistītus izglītojošus norādījumus, un norādīts, ka tikai dažas dalībvalstis piekopj šādu praksi; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes pilnībā izmantot šo programmu sniegtās iespējas, lai jauniešus radinātu pie veselīgiem ēšanas paradumiem un radītu izdevību gūt informāciju par svaigas pārtikas un lauksaimnieciskās ražošanas procesiem;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis motivēt mājsaimniecības apkarot pārtikas izšķiešanu, popularizējot iknedēļas pārtikas pārpalikumu dienu un informējot par labāko iepirkšanās un ēdiena gatavošanas praksi, kāda patērētājiem jāievēro, lai viņi samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

58.  uzsver, cik būtiski ir izplatīšanas, saglabāšanas un iepakošanas procedūras cieši pielāgot attiecīgā produkta īpašībām un patērētāju vajadzībām, lai ierobežotu pārtikas izšķērdēšanu;

59.  uzsver, cik būtiski ir nolūkā samazināt izšķiešanu nodrošināt, ka pārtika tiek izplatīta un uzglabāta atbilstīgi metodēm, kas ir piemērotas attiecīgā produkta īpašībām;

60.  aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas sniegt patērētājiem labāku informāciju par produktu uzglabāšanas un/vai atkārtotas izmantošanas metodēm;

61.  uzsver vietējo iestāžu un pašvaldības uzņēmumu nozīmīgo lomu, kāda tiem līdztekus ar mazumtirgotājiem un plašsaziņas līdzekļiem ir iedzīvotāju informēšanā un konsultēšanā par to, kā vislabāk uzglabāt un/vai lietot pārtiku, lai novērstu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

62.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sniegt ieteikumus par dzesēšanas temperatūru, ņemot vērā pierādījumus, ka neoptimālas un nepiemērotas temperatūras dēļ pārtika priekšlaicīgi kļūst nelietojama uzturā un tiek nevajadzīgi izšķiesta; uzsver, ka visā piegādes ķēdē saskaņoti temperatūras līmeņi uzlabotu produktu saglabāšanu un samazinātu transportēto un ārvalstīs pārdoto pārtikas produktu izšķērdēšanu;

63.  uzsver, ka lauksaimniecības pārtikas nozarē ir jāuzlabo ražošanas plānošana, lai ierobežotu pārtikas pārpalikumus; tomēr uzsver, ka minimāls pārtikas pārpalikuma līmenis pašlaik ir fizioloģiskais faktors visā lauksaimniecības pārtikas ķēdē un ka pārpalikumus rada arī ārēji faktori, kas nav kontrolējami; tādēļ uzskata, ka pasākumi, ar ko mudina pārtiku ziedot, var būt nozīmīgs instruments, lai nepieļautu pārtikas pārpalikumu izsviešanu atkritumos;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt inovāciju un ieguldījumus lauksaimnieciskās ražošanas pārstrādes tehnoloģijās, lai censtos samazināt pārtikas izšķiešanu pārtikas piegādes ķēdē un samazinātu pārtikas ražošanas zudumus ģimenes lauku saimniecībās;

65.  mudina dalībvalstis izmantot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), lai samazinātu pārtikas izšķiešanu primārajā ražošanā un pārstrādes nozarē;

66.  uzsver, cik būtiski ir lauksaimniekiem apvienoties kooperatīvos vai profesionālās apvienībās, lai samazinātu pārtikas zudumu, nostiprinot viņu zināšanas par tirgiem, nodrošinot efektīvāku plānošanu, apjomradītus ietaupījumus un uzlabojot viņu iespējas pārdot savu produkciju;

67.  uzsver sadarbības, piemēram, ar ražotāju organizācijām vai citu veidu struktūrām (starpnozaru organizācijas, kooperatīvi), ietekmi uz labāku piekļuvi finansējumam, lai veiktu inovācijas un ieguldījumus tādās apstrādes tehnoloģijās kā kompostēšana un vajadzības gadījumā anaerobā pārstrāde vai produktu turpmāka apstrāde, kas ļautu lauksaimniekiem piekļūt jauniem produktiem, tirgiem un patērētājiem; šajā saistībā norāda, ka nozares organizatoriskā struktūra un līgumu izmantošana ļauj labāk pārvaldīt ražošanu un efektīvāk novērst pārtikas izšķērdēšanu; uzskata, ka ir būtiski to darīt vietējā vai reģionālā līmenī, lai ievērotu tuvuma principu;

68.  norāda uz ieguvumiem, ko lauksaimniekiem sniedz sadarbība un digitalizācija, kas nodrošina labāku piekļuvi datiem un pieprasījuma prognozēm, un modernu ražošanas programmu izstrāde, ļaujot viņiem piedāvājumu pielāgot pieprasījumam, uzlabot koordināciju ar citām pārtikas piegādes ķēdes nozarēm un līdz minimumam samazināt pārtikas izšķērdēšanu; ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar to pārtikas atkritumu samazināšanu, no kuru rašanās izvairīties nav iespējams, uzsver, ka būtu jāveicina pārtikas atkritumu efektīva izmantošana, tostarp bioekonomikā;

69.  uzskata, ka nolūkā panākt labāku atbilstību starp produktu piedāvājumu un pieprasījumu, marķēšanas noteikumi, kas nodrošina pienācīgu informāciju par produktu sastāvdaļu izcelsmi un ražošanas un pārstrādes metodēm, ļautu patērētājiem veikt informētākus pirkumus, tādējādi netieši veicinot arī ražošanas faktorus, kuriem ir pozitīva ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

70.  aicina Komisiju un dalībvalstis labāk informēt lauksaimniekus un patērētājus par efektīvāku enerģijas, ūdens un dabas resursu pārvaldību visā pārtikas ķēdē, lai būtiski samazinātu resursu izšķiešanu un pārtikas atkritumu rašanos, tādējādi samazinot sākotnējās izmaksas un uzturvielu izšķērdēšanu un palielinot lauksaimniecības sistēmu inovāciju un ilgtspēju;

71.  uzskata, ka ir nepieciešama plašāka izpēte un informācija, lai novērstu pārtikas izšķiešanu primārajā ražošanā un resursu izšķērdēšanas praksi lauksaimnieciskajā ražošanā, pārtikas apstrādē vai sadalē aizstātu ar videi draudzīgām metodēm;

72.  uzsver — lai pārtikas izšķiešanu ierobežotu līdz absolūtam minimumam, lauksaimniekiem vajadzētu būt iespējai gan tehniski, gan ekonomiski savus produktus izmantot pašā resursefektīvākajā veidā;

73.  uzskata, ka lauksaimnieku un kopienu iniciatīvas var piedāvāt noturīgus, ekonomiski dzīvotspējīgus risinājumus un nodrošināt vērtību produktiem, kurus pretējā gadījumā izmestu atkritumos, attīstot tādu produktu tirgus, kuri parastā gadījumā tiktu izslēgti no pārtikas ķēdes, un uzsver tādu lauksaimnieku un kopienu rīkotu sociālās inovācijas projektu potenciālu kā pārtikas produktu pārpalikumu savākšana un ziedošana palīdzības organizācijām, tostarp pārtikas bankām; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un atbalstīt šādu praksi KLP 2. pīlāra ietvaros;

74.  uzsver — lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu ražošanas posmā, būtu jāizmanto inovatīvas metodes un tehnoloģijas, kas ļautu optimizēt darbu uz lauka, un produktus, kuri neatbilst tirgus standartiem, pārvērst pārstrādes precēs;

75.  norāda, ka liels daudzums uzturā lietojamu augļu un dārzeņu nenonāk tirgū estētisku iemeslu un tirgvedības standartu dēļ; atzīmē, ka sekmīgi darbojas iniciatīvas šādu produktu izmantošanai, un mudina ieinteresētās personas no vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības sektora veicināt šādu praksi; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt šādu produktu tirgus attīstību un šajā ziņā izpētīt saikni starp tirgvedības standartiem un pārtikas izšķiešanu;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ietekmētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) publiskos standartus nolūkā nepieļaut resursu izšķērdēšanu, novēršot pārtikas atkritumu rašanos;

77.  uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka ražotāju sadarbība un ražotāju organizāciju izmantošana, lai nodrošinātu un veicinātu piekļuvi to pārtikas pārpalikumu sekundārā tirgus iespējām, citām pārdošanas iespējām un alternatīviem lietojumiem, kurus citādi ieartu zemē vai izšķērdētu, par prioritāti izvirzot atkārtotu izmantošanu patēriņam cilvēka uzturā, piemēram, pārstrādāto pārtiku pārdodot zemākā kategorijā un vietējos tirgos;

78.  norāda — lai neliktu šķēršļus produktu atkārtotai izmantošanai, produkti, kurus vēl var izmantot citiem mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, piemēram, pārvēršanai lopbarībā, lauku mēslošanai vai komposta un enerģijas ražošanai, būtu skaidri jānošķir no produktiem, kuri uzskatāmi par atkritumiem;

79.  norāda, ka izmesto lauksaimniecības produktu apjomu varētu samazināt, ja tos tirgotu tuvāk patērētājiem, piemēram, lauksaimnieku tirgos vai veikalos, izmantojot īsas tirdzniecības ķēdes un vietēju un mazapstrādātu produktu tirdzniecību;

80.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt vietējas izcelsmes pārtiku un atbalstīt īsas pārtikas piegādes ķēdes un lauksaimniecības produktu pārdošanu uz vietas;

81.  uzsver, ka vietējie un reģionālie produkti, kā arī kopienu atbalstītas lauksaimniecības sistēmas nodrošina īsākas piegādes ķēdes, kas palielina produktu kvalitātes standartus un atbalsta sezonas pieprasījumu, tādējādi radot būtiskus ieguvumus sociālajā, vides un ekonomikas jomā;

82.  uzskata, ka īsām piegādes ķēdēm var būt svarīga nozīme, lai samazinātu pārtikas atkritumus un pārmērīgu iepakošanu, saīsinātu pārtikas ceļu pie patērētāja un nodrošinātu kvalitatīvāku pārtiku un pārredzamas pārtikas ķēdes, tādējādi atbalstot lauku reģionu kopienu ekonomisko dzīvotspēju;

83.  prasa katrā dalībvalstī veicināt sezonas augļu un dārzeņu noietu;

84.  prasa īpašu uzmanību pievērst dzīvnieku labturībai;

85.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar ko samazināt zaudējumus, ko rada dzīvnieku labturības prasību slikta ievērošana;

86.  uzsver, ka negodīga komercprakse piegādes ķēdē var radīt pārtikas izšķiešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt, kā negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē noved pie pārtikas izšķiešanas, un aicina vajadzības gadījumā izveidot politikas satvaru šādas prakses apkarošanai;

87.  uzskata, ka, atrisinot negodīgas tirdzniecības prakses problēmu, tiks uzlabota lauksaimnieku, kas ir ķēdes vājākais posms, situācija, turklāt pārprodukcijas un pārpalikumu uzkrājumu mazināšana palīdzētu ne vien stabilizēt cenas un nodrošināt lauksaimniekiem taisnīgas un izdevīgas iepirkuma cenas, bet arī samazināt gan pārtikas izšķērdēšanu visā ķēdē, gan ģimenes saimniecībām radītos zaudējumus; norāda, ka taisnīgāka atlīdzība ražotājiem piešķirtu lielāku vērtību produktiem, kas veicinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmas samazināšanos piegādes ķēdes noslēguma posmos;

88.  uzsver, ka vietējām un reģionālām iestādēm un ieinteresētām personām ir lielākā atbildība par pārtikas izšķiešanas samazināšanas un novēršanas programmu īstenošanu, un prasa Komisijai un dalībvalstīm to ņemt vērā visos procesa posmos;

89.  aicina Komisiju atzīt to publisko aģentūru lomu, kas sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus atkritumu apsaimniekošanā un cenšas novērst pārtikas izšķērdēšanu, un to uzņēmumu, piemēram, MVU, centienus, kas tieši iegulda aprites ekonomikā;

90.  aicina dalībvalstis mudināt pašvaldības, pilsonisko sabiedrību, supermārketus un citas galvenās ieinteresētās personas atbalstīt pārtikas izšķiešanas samazināšanas iniciatīvas un iesaistīties vietējās pārtikas popularizēšanas stratēģijā, piemēram, ar mobilām lietotnēm informējot patērētājus par nepārdoto pārtiku, tādējādi pieprasījumu saskaņojot ar piedāvājumu;

91.  atzinīgi vērtē tādu pārtikas struktūru veidošanu, kurās lietošanai uzturā derīgu pārtiku var atstāt personām, kurām tā nepieciešama (pārtika koplietošanai); prasa vienkāršot procedūras, lai atvieglinātu šādu struktūru veidošanu;

92.  uzskata — lielākais šķērslis, kas ES apgrūtina uzturā joprojām lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādi trūcīgām personām, ir netiekama izplatīšanas kanālu jauda vai dažos gadījumos to pilnīga neesamība; norāda, ka labdarības organizācijām un valsts vai pašvaldību paspārnē esošām sociālā atbalsta struktūrām nav pietiekamu materiālo līdzekļu vai cilvēkresursu, lai varētu pārvadāt un sadalīt labdarībai ziedoto un uzturā joprojām lietojamo pārtiku; norāda, ka šāda situācija jo īpaši vērojama mazāk attīstītajos reģionos;

93.  norāda, ka pārtikas nozarē jau ir veiktas iniciatīvas, lai samazinātu pārtikas izšķiešanu, visā Eiropā stiprinot sadarbību ar pārtikas ziedošanas organizācijām, tostarp pārtikas bankām;

94.  aicina Komisiju veicināt to, lai dalībvalstīs ieviestu vienošanās, ar ko mazumtirdzniecības sektors nepārdotos pārtikas produktus ziedotu labdarības organizācijām;

95.  prasa īstenot lielāku visu ieinteresēto personu iesaistīšanos, lai pārtiku, kurai beidzas derīguma termiņš, vispirms ziedotu labdarības organizācijām; tomēr atzīmē, ka ziedojumiem joprojām tiek likti šķēršļi, kas ir galvenokārt juridiska rakstura; aicina Komisiju precizēt to juridisko nosacījumu interpretāciju, kuri mazina vēlmi ziedot;

96.  pauž bažas, ka joprojām nav sākts 2016. gadā izziņotais darbs, ar ko paredz precizēt attiecīgos ES tiesību aktus par atkritumiem, pārtiku un dzīvnieku barību nolūkā sekmēt pārtikas ziedošanu un bijušos pārtikas produktus izlietot dzīvnieku barībai(29);

97.  atzinīgi vērtē projektu ES pamatnostādnēm par pārtikas ziedojumiem kā pirmo soli pareizajā virzienā; tomēr, ņemot vērā dažādos šķēršļus, kas pastāv ES tiesību aktos attiecībā uz pārtikas ziedošanu, uzskata, ka ir vairāk jāveicina nepārdotās pārtikas ziedošana visā pārtikas piegādes ķēdē, ieviešot izmaiņas tiesību aktos;

98.  aicina Komisiju izpētīt iespējas ziedot ražošanas valstī esošo uzņēmumu pārtiku labdarībai neatkarīgi no valodas, kas izmantota uz produkta iepakojuma; atzīmē, ka šādu pārtikas produktu ziedošanai vajadzētu būt iespējamai, ja pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai nepieciešamā informācija, piemēram, par alergēniem, saņēmējiem ir pieejama attiecīgo dalībvalstu oficiālajās valodās;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis pārtikas ziedošanas jomā sekmēt vietējo un reģionālo ieinteresēto personu sadarbību, samazinot darījumu izmaksas, lai pazeminātu līdzdalības slieksni, piemēram, piedāvājot standartizētus instrumentus, ko varētu pielāgot konkrētām vietējām vajadzībām un ko vietējās ieinteresētās personas varētu lietot, lai pārtikas pārpalikumu piegādi pieskaņotu pieprasījumam un panāktu efektīvāku loģistikas organizēšanu;

100.  atzinīgi vērtē sociālo pārtikas veikalu izveidi, kā arī publiskās un privātās partnerības ar labdarības organizācijām, lai pēc iespējas labāk izlietotu pārtiku, kas ir lietojama uzturā, taču nav tirgojama;

101.  aicina dalībvalstis nodrošināt institucionālu un finansiālu atbalstu sociālajiem supermārketiem, jo tie ir galvenās koordinēšanas struktūras pārtikas ziedošanā;

102.  atzīmē, ka pārtikas nozares uzņēmējiem, kas nodrošina pārtikas pārpalikumu bezmaksas pārvadāšanu, ir jāievēro laba uzņēmējdarbības prakse, lai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 852/2004 noteikumiem garantētu pārtikas nekaitīgumu higiēnas un veselības ziņā;

103.  uzsver, cik būtiska loma var būt dalībvalstu iestādēm, lai, īstenojot pārtikas nekaitīguma noteikumus, piemērotu veicināšanas, nevis sodīšanas pieeju un līdz ar to palīdzētu pārtikas ķēdē iesaistītajiem dalībniekiem izlietot uzturā lietojamu pārtiku un pārtiku, kurai drīz beigsies derīguma termiņš;

104.  aicina Komisiju izpētīt iespēju ieviest “labo samariešu” tiesību aktus un to ietekmi; aicina Komisiju precizēt, kā tādi tiesību akti kā Regula (EK) Nr. 178/2002 un Direktīva 85/374/EEK reglamentē atbildību par pārtikas ziedošanu;

105.  aicina Komisiju ierosināt izmaiņas PVN direktīvā, kurā attiecībā uz pārtikas ziedojumiem būtu noteikts skaidrs atbrīvojumus no nodokļiem; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumus un noteikt PVN likmi, kas ir tuvu nulle, ja pārtikas ziedojums veikts īsi pirms ieteiktā derīguma termiņa beigām vai ja produkti nav pārdodami;

106.  aicina Komisiju Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām(30) papildināt ar īstenošanas aktu, ar ko sekmēt FEAD izmantošanu nolūkā atvieglināt pārtikas ziedošanu, finansējot savākšanas, transportēšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas izmaksas, un ar ko reglamentēt KLP intervences krājumu izmantošanu; mudina vietējās, reģionālās un valsts iestādes atbalstīt pārtikas ziedošanas infrastruktūras izveidi reģionos un apgabalos, kuros šādas infrastruktūras nav, tā nav atbilstīga vai tās jauda ir nepietiekama;

107.  aicina Komisiju un dalībvalstis FEAD līdzekļus, kas iepriekš bija atvēlēti pārtikas bankām un labdarības organizācijām, nenovirzīt citām mērķgrupām;

108.  atzīmē, ka pārtikas ziedošanu nevar skaidri uzskatīt par tādu pasākumu, ar ko atrisināt nabadzības pamatproblēmas; tāpēc uzsver, ka šajā ziņā būtu jāizvairās no nereālistiskām cerībām; nevar gaidīt, lai pārtikas ziedojumi gan mazinātu sociālās problēmas, gan novērstu pārtikas izšķiešanu; tāpēc aicina Komisiju apņēmīgāk censties novērst nabadzību;

109.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt ziedojumus un pārliecināties, ka tos neizmanto alternatīva tirgus radīšanai, jo šādi varētu rasties situācija, kurā nabadzīgās personas nesaņem pārtikas ziedojumus un uzņēmumi tiek mudināti neziedot;

110.  aicina Komisiju un dalībvalstis stingri uzraudzīt ziedošanu, neuzliekot nevajadzīgu slogu MVU un brīvprātīgajām organizācijām, lai ziedojumi netiktu piesavināti un pārdoti alternatīvos tirgos, kā rezultātā cilvēkiem, kuriem būtu noderīgi pārtikas ziedojumi, tie nebūtu pieejami un tirgus pārstāvji nevēlētos ziedot negodīgas konkurences riska dēļ;

111.  aicina visus pārtikas piegādes ķēdē iesaistītos dalībniekus uzņemties kopīgu atbildību un īstenot Kopīgo pārtikas izšķiešanas apkarošanas deklarāciju “Katrs kumoss ir svarīgs” un Mazumtirdzniecības vienošanos par pārtikas atkritumiem; norāda, ka mazumtirdzniecības sektors ik dienu apkalpo miljoniem patērētāju un ka tādēļ tam ir unikālas iespējas vairot zināšanas un uzlabot izpratni par pārtikas izšķiešanu, tādējādi atvieglinot informētas izvēles izdarīšanu; uzsver, ka tāda tirgvedības prakse kā “pērc vienu, otrs par brīvu” palielina risku, ka patērētāji nopērk vairāk nekā spēj patērēt; turklāt šajā ziņā uzsver, ka priekš mazākām mājsaimniecībām būtu jāpiedāvā mazāka izmēra iepakojumi; atzinīgi vērtē to, ka atsevišķi mazumtirgotāji pārtikas produktus, kam drīz beigsies derīguma termiņš, pārdod ar atlaidi, taču uzskata, ka šāda prakse varētu būt izplatītāka;

112.  atkārtoti norāda, ka pārtikas izšķiešanas ziņā viena no lielākajām mazumtirgotāju problēmām joprojām ir olas; prasa Komisijai apzināt veidus, kā samazināt olu izmešanu atkritumos, ņemot vērā EFSA zinātnisko novērtējumu, un prasa dalībvalstīm pienācīgi informēt patērētājus par šo svarīgo jautājumu;

113.  aicina Komisiju izpētīt kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) un kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformu ietekmi uz pārtikas atkritumu radīšanu un samazināšanu;

114.  uzsver, ka lauksaimnieku iztika ir atkarīga no produktu realizācijas tirgū, kurā valda taisnīgi nosacījumi un izdevīgas cenas, un ka produkcijas zudumi lauku saimniecību līmenī, tostarp produkcijas zudumi ārkārtas vai neparedzētu klimatisko apstākļu dēļ, dabas katastrofu postījumu ietekmē vai tās iznīcināšana zaudētas tirgus daļas vai zemu cenu dēļ, veido ieguldījumu un ienākumu zaudējumus lauksaimniekiem; šajā saistībā atgādina, ka cenu svārstīgums lauksaimniecības tirgos ietekmē ražošanu un lauksaimnieku ienākumus un var izraisīt pārtikas izšķērdēšanu, tāpēc KLP ir jāizstrādā atbilstoši līdzekļi cenu svārstīguma novēršanai;

115.  uzsver, ka Komisija vēl nav veikusi pētījumu, lai noteiktu dažādo reformu ietekmi uz lauksaimniecības ražošanas apjomu un ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos, un tāpēc aicina Komisiju integrēt pārtikas atkritumu jautājumu turpmākās politikas izstrādē un KLP īstenošanā;

116.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšanu ražošanā var izraisīt arī lauksaimnieciskās ražošanas bāzes pasliktināšanās, ko savukārt izraisa zemes kvalitātes, bioloģiskās daudzveidības (apputeksnēšanas samazināšanās) un visu dabas resursu degradācija, un ka tas ir jāņem vērā turpmākās lauksaimnieciskās ražošanas un KLP plānošanā;

117.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) sniegtās iespējas, lai samazinātu zivju izmetumu daudzumu un uzlabotu organismu izdzīvošanas rādītājus akvakultūras nozarē;

118.  cer, ka KZP ietvaros noteiktais loma izkraušanas pienākums, ko pašlaik pakāpeniski ievieš, novedīs pie selektīvāku zvejas rīku lietošanas un, visbeidzot — pie mazāka jūrā izgāzto zivju daudzuma; tomēr atzīmē, ka loma izkraušanas pienākums neattiecas uz visām zivīm un līdz ar to ir vajadzīgi turpmāki pasākumi;

119.  ir nobažījies par atkritumu līmeni, kāds tiek radīts pēc zivju nozvejas, ņemot vērā, ka zivis bojājas un nereti tiek pārvadātas milzīgus attālumus līdz pārstrādes vietai, tostarp bieži vien no Eiropas uz Āziju un atkal atpakaļ uz Eiropu galīgai pārdošanai;

120.  atgādina, cik svarīgs pārtikas un lopbarības nozarē ir jēdziens “ūdens pēda”;

121.  atzīmē, ka Regulā (EK) Nr. 178/2002 kā pārtikas produkts ir minēts arī ūdens, “kas apzināti pievienots pārtikai tās ražošanas, sagatavošanas vai apstrādes laikā”, un ka ūdens ir viens no galvenajiem stratēģiskajiem resursiem visā lauksaimniecības pārtikas nozarē;

122.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšana atkarībā no pārtikas produktu ražošanai izmantotā ūdens kvalitātes, veida un daudzuma, ietver arī būtisku ūdens izšķērdēšanu;

123.  norāda, cik svarīgi ir uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu lauksaimniecībā, izstrādāt ūdens izlietojuma ziņā viedas pārtikas ražošanas sistēmas un palielināt ūdens un pārtikas nekaitīgumu teritorijās, kas ir visapdraudētākās klimata pārmaiņu dēļ;

124.  uzsver, ka inovatīvi un videi draudzīgi risinājumi tādās jomās kā pārtikas ražošanas atvasināto produktu un blakusproduktu pārvaldība, pārtikas tirdzniecība, pārtikas uzglabāšana, derīguma termiņš, digitālās tehnoloģijas un pārtikas iepakojums var būt nozīmīga iespēja, kā samazināt pārtikas izšķiešanu; mudina Komisiju, dalībvalstis un citas ieinteresētās personas atbalstīt pētniecību šajās jomās un veicināt ilgtspējīgus un efektīvus risinājumus; uzskata, ka sadarbīgās ekonomikas pakalpojumi ir būtiski, lai uzlabotu izpratni un veicinātu ilgtspējīgu patēriņu; aicina Komisiju veicināt inovāciju, izmantojot no ES budžeta finansētus pētniecības projektus un programmas, piemēram, Eiropas inovācijas partnerību;

125.  uzsver, ka par pārtikas izšķiešanas novēršanu ir atbildīgi visi pārtikas piegādes ķēdē iesaistītie dalībnieki, tostarp iepakošanas sistēmu ražotāji; uzsver pārtikas iepakošanas materiālu un risinājumu labvēlīgo ietekmi uz pārtikas zudumu un pārtikas izšķiešanas novēršanu visā piegādes ķēdē, piemēram, tāda iepakojuma izmantošanu, kas samazina pārtikas zudumus transportēšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas laikā un kas ilgāk saglabā pārtikas kvalitāti un higiēnu vai arī pagarina derīguma termiņu; tomēr uzsver, ka iepakojums ir jāpielāgo izmantošanas mērķim (piemēram, nav pieļaujams pārmērīgs vai nepietiekams iepakojums) un jāievēro attiecīgā produkta veids un patērētāju vajadzības, kā arī jāņem vērā aprites cikla ietekme uz iepakoto produktu kopumā, tostarp iepakojuma dizainu un pielietojumu; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt bioloģiska, bionoārdāma un kompostējama pārtikas iepakojuma priekšrocības, ņemot vērā ietekmi uz cilvēka veselību un pārtikas nekaitīgumu un ņemot vērā aprites cikla pieeju; uzsver, ka pārtikas izšķiešanas samazināšanas mērķi ir jāsaskaņo ar Direktīvas 94/62/EK pasākumiem un mērķiem, jo īpaši ar mērķi būtiski samazināt nepārstrādājama iepakojuma un pārmērīga iepakojuma patēriņu;

126.  mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt aktīvu un viedu pārtikas iepakojuma materiālu un citu inovatīvu risinājumu izstrādi un izmantošanu, lai konstruktīvi veicinātu resursefektīvu aprites ekonomiku; atzīmē, ka ar attiecīgiem iepakojuma materiālu tiesību aktiem būtu jānodrošina maksimāls patērētāju aizsardzības līmenis un šādi tiesību akti jāpiemēro visiem iepakojuma materiāliem, tostarp no trešām valstīm importētiem materiāliem; tāpēc aicina Komisiju iesniegt saskaņotus ES noteikumus par iepakojuma materiāliem un saskaņā ar Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Regulas (EK) Nr. 1935/2004(31) par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošanu prioritārā kārtā izstrādāt īpašus ES pasākumus attiecībā uz tādiem materiāliem kā papīrs un kartons;

127.  iesaka veicināt nozaru organizāciju izstrādātu brīvprātīgu labas prakses kodeksu izmantošanu uzņēmējdarbībā pārtikas, ēdināšanas un viesnīcu nozarē, lai produktus izmantotu optimāli un veicinātu ziedojumus shēmām, kuru mērķis ir vākt pārtikas pārpalikumus sociāliem mērķiem;

128.  aicina dalībvalstis veicināt vienošanos vai saprašanās memorandu noslēgšanu, ar ko sekmētu atbildīgu rīcību un labu praksi, kuras mērķis ir samazināt pārtikas izšķiešanu, tostarp aicina ēdināšanas uzņēmumus iegādāties no pārstrādājama materiāla izgatavotus atkārtoti izmantojamus traukus, kuros neapēsto pārtiku patērētāji varētu ņemt līdzi uz mājām;

129.  iesaka attiecīgā gadījumā ēdināšanas un viesmīlības nozarē izmantot vietējos un reģionālos, kā arī sezonas produktus, lai saīsinātu ražošanas un patēriņa ķēdi, tādējādi samazinot pārstrādes posmu skaitu un līdz ar to daudzo pārstrādes posmu laikā radīto atkritumu daudzumu;

130.  uzsver, ka tendences digitālajā nozarē sniedz daudzas iespējas novērst pārtikas atkritumu radīšanu, jo īpaši ar tiešsaistes platformu “izglāb porciju” izveidi, kas ļauj ēdināšanas nozarei piedāvāt nepārdotos ēdienus par samazinātām cenām; uzsver, ka šādi eksperimenti ir devuši būtiskus rezultātus dalībvalstīs, kurās tie ieviesti;

131.  aicina Komisiju atzīt tādu sociāli atbildīgu iniciatīvu kā “veselīga uztura standarts” ieguldījumu, kuras mērķis ir dažādām patērētāju grupām ar īpašām uztura vajadzībām vai prasībām sniegt labāku informāciju par pārtiku, izmantojot brīvprātīgu un kopregulētu pārtikas marķēšanu restorānos un tūrisma objektos, lai samazinātu pārtikas izšķiešanu šajā jomā;

132.  aicina dalībvalstis sadarboties ar jaunattīstības valstīm, lai tām palīdzētu uzlabot pārtikas ķēdes infrastruktūru un samazinātu izšķiestās pārtikas līmeni;

133.  mudina visas Eiropas Savienības iestādes un struktūras noteikt prasību, ka ar ēdināšanu saistītos publiskos iepirkumos ir jāiekļauj pārtikas atkritumu apsaimniekošanas un samazināšanas plāni; prasa kvestoriem par prioritārām noteikt darbības, ar ko samazina pārtikas izšķiešanu Eiropas Parlamentā, un mudina pārējās Eiropas iestādes darīt tāpat; mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes samazināt pārtikas izšķiešanu publiskās struktūrās;

134.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0266.
(2) OV C 227 E, 6.8.2013., 25. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0250.
(4) OV C 17, 18.1.2017., 28. lpp.
(5) OV C 161, 6.6.2013., 46. lpp.
(6) FAOFood wastage footprint. Impacts on natural resources” (Pārtikas izšķērdēšanas sekas — ietekme uz dabas resursiem), Roma, 2013.
(7) FAO, 2015. Food wastage footprint & climate change (Pārtikas izšķērdēšanas pēda un klimata pārmaiņas).
(8) https://www.wfp.org/hunger/stats.
(9) State of Food Insecurity in the World (Dati par pārtikas trūkumu pasaulē), FAO, ANO, 2015.
(10) Attīstības mērķi demogrāfisko izmaiņu laikmetā, Globālais uzraudzības ziņojums 2015/2016, Pasaules Banka.
(11) http://www.un.org/en/development/desa/news/population/2015-report.html
(12) FUSIONS, Estimates of European food waste levels (Aplēses par pārtikas atkritumu apjomiem Eiropā), 2016. gada marts.
(13) Eurostat, People at risk of poverty or social exclusion (Nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautie cilvēki).
(14) FUSIONS, Estimates of European food waste levels (Aplēses par pārtikas atkritumu apjomiem Eiropā), 2016. gada marts.
(15) WRAP, 2015. “Household Food Waste in the UK” (Mājsaimniecību radītie pārtikas atkritumi Apvienotajā Karalistē), 2015.
(16) FAO (2011), “Global food losses and food waste” (Pārtikas zudumi un pārtikas atkritumi pasaulē).
(17) Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums Nr. 34/2016 “Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”, 14. lpp.
(18) Food Loss and Waste Accounting and Reporting Standard (Pārtikas zudumu un atkritumu uzskaites un ziņošanas standarts), 2016.
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.).
(20) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
(21) Flash Eurobarometer 425, “Food waste and date marking” (Pārtikas izšķērdēšana un derīguma termiņa marķējums), (2015. gada septembris).
(22) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).
(23) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV L 139, 30.4.2004., 55. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (OV L 139, 30.4.2004., 206. lpp.).
(24) Salīdzinošs pētījums par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedojumu jomā (2014), ko pasūtīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome.
(25) OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.
(26) Kopīgā atbilde uz diviem Parlamenta deputātu jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski (E-003730/13, E-002939/13), 2013. gada 7. maijs.
(27) Salīdzinošs pētījums par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedojumu jomā (2014), ko pasūtīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome.
(28) Komisijas dienestu darba dokuments, ietekmes novērtējuma kopsavilkums, ietekmes novērtējums par pasākumiem pārtikas atkritumu jomā, lai pabeigtu SWD(2014)0207 par ES atkritumu apsaimniekošanas mērķu pārskatīšanu (SWD(2014)0289, 23.09.2014.).
(29) Pielikums Komisijas paziņojumam COM(2015)0614.
(30) OV L 72, 12.3.2014., 1. lpp.
(31) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0384.


Muitas dienestu darbības un pārvaldības ārējo aspektu izvērtēšana kā tirdzniecības veicināšanas un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas rīks
PDF 360kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maijs rezolūcija par muitas dienestu darbības un pārvaldības ārējo aspektu izvērtēšanu kā tirdzniecības veicināšanas un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas rīku (2016/2075(INI))
P8_TA(2017)0208A8-0162/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā DG TAXUD 2016.–2020. gada stratēģisko plānu, un DG TAXUD 2016. gada pārvaldības plānu, 2016. gada 14. marts (Ares(2016)1266241),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 21. augusta paziņojumu “ES muitas riska pārvaldības stratēģija un rīcības plāns: risku novēršana, piegādes ķēdes drošības uzlabošana un tirdzniecības vienkāršošana” (COM(2014)0527),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. jūlija ziņojumu “Progresa ziņojums par ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna īstenošanu” (COM(2016)0476),

–  ņemot vērā pamatnostādnes atzītajiem uzņēmējiem (TAXUD/B2/047/2011),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas izmēģinājuma projektu “Viedi un droši tirdzniecības ceļi” (SSTL),

–  ņemot vērā Padomes rezolūciju par ES Muitas rīcības plānu 2013.–2017. gadam, lai apkarotu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus(1),

–  ņemot vērā DG TAXUD ziņojumu par ES muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanā 2015. gadā,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko sistēmu muitas sadarbībai,

–  ņemot vērā rīcības plānu ES un Ķīnas muitas sadarbībai intelektuālā īpašuma tiesību jomā (2014/2017),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. februāra paziņojumu “Rīcības plāns preferenciālu tirdzniecības režīmu darbības uzraudzībai” (COM(2014)0105),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. februāra paziņojumu par rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu (COM(2016)0050),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra paziņojumu “ES muitas savienības un tās pārvaldības pilnveidošana” (COM(2016)0813),

–   ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par stratēģiju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un īstenošanai trešās valstīs(2),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 23/2016 “Jūras transporta problēmas Eiropas Savienībā — daudz neefektīvu un ilgtnespējīgu ieguldījumu”,

–  ņemot vērā Marrākešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu,

–  ņemot vērā ESAO 2016. gada 18. aprīļa ziņojumu “Nelikumīga tirdzniecība — noziedzības tīklu tuvināšanās”,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207., 208. un 218. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulu (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu(3), un ar to saistīto deleģēto aktu (Deleģētā regula (ES) 2015/2446(4)), īstenošanas aktu (Īstenošanas regula (ES) 2015/2447(5)), pārejas deleģēto aktu (Deleģētā regula (ES) 2016/341(6)) un darba programmu (Īstenošanas lēmums (ES) 2016/578(7)),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām (COM(2013)0884) un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai sniegto Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu par šo priekšlikumu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 11. marta Regulas (ES) 2015/478 par kopīgiem importa noteikumiem 24. panta 2. punktu(10),

–  ņemot vērā LESD noteikto attīstības politikas saskaņotības principu,

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par to problēmu risināšanu, kuras saistītas ar ES Muitas kodeksa īstenošanu(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0162/2017),

A.  tā kā muitas savienība ir viens no Eiropas Savienības pamatpīlāriem, kurš padara to par vienu no lielākajiem tirdzniecības blokiem pasaulē, un tā kā pilnībā darbotiesspējīgai muitas savienībai ir būtiska nozīme, lai panāktu uzticēšanos, kas ES nepieciešama spēcīgas pozīcijas iegūšanai sarunās par tirdzniecības nolīgumiem;

B.  tā kā Savienības Muitas kodeksu ir būtiski svarīgi īstenot ES pašu resursu, sevišķi muitas nodokļu, un valstu nodokļu interešu aizsardzības nolūkā;

C.  tā kā pilnībā funkcionējoša muitas savienība ir pamats efektīvai cīņai pret nelikumīgām finanšu plūsmām un pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ar tirdzniecības starpniecību;

D.  tā kā Savienības Muitas kodeksa īstenošana, kura aizsākās 2016. gada 1. maijā, varētu aizkavēties līdz 2020. gada 31. decembrim, jo trūkst pienācīga finansējuma kopējām darbotiesspējīgām IT sistēmām;

E.  tā kā ziņojumā par ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna īstenošanu ir uzsvērts, ka nepietiekams finansējums esošo IT sistēmu modernizēšanai un nepieciešamo jauno sistēmu izstrādei ir nopietna problēma, kas neļauj panākt progresu, visvairāk tieši saistībā ar jauno importa kontroles sistēmu; tā kā bez papildu resursiem līdz 2020. gada beigām nevarēs veikt vairākas minētajā stratēģijā un rīcības plānā paredzētās darbības; tā kā kavēšanās ietekmētu arī spēju pildīt apņemšanos īstenot ar muitu saistītos aspektus ES Drošības programmas kontekstā;

F.  tā kā muitas kontroles politikas pašreizējā sadrumstalotība starp dalībvalstīm nedrīkst būt par iemeslu tam, ka rodas papildu administratīvais slogs un laika ierobežojumi vai ka tiek kropļotas iekšējās tirdzniecības plūsmas;

G.  tā kā ierosinātajā direktīvā par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām nav skaidri nošķirtas kriminālās un administratīvās sankcijas dalībvalstīs, pilnībā ievērojot subsidiaritāti; tā kā tas var mudināt negodīgus ekonomikas dalībniekus izdarīt stratēģiskas izvēles, importējot no trešām valstīm, un tas kropļo nodokļu iekasēšanu un nelabvēlīgi ietekmē vidi, līdz ar to šāda sistēma nav efektīvs līdzeklis pret nelikumīgu tirdzniecību;

H.  tā kā sarežģīti muitas noteikumi un procedūras, kā arī atšķirīgi kritēriji un sankcijas, ko piemēro iestādes, var kļūt par pārāk lielu slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ievērojami noslogojot to ierobežotos resursus un ietekmējot to spēju izvērst tirdzniecību;

I.  tā kā efektīvai muitas sadarbībai starp dalībvalstu muitas administrācijām, atzītiem ekonomikas dalībniekiem, policijas dienestiem un tiesu iestādēm, kā arī citiem attiecīgiem dalībniekiem ar trešām valstīm un daudzpusējā līmenī ir nozīmīga loma, ņemot vērā ievērojamos tirdzniecības apmērus, un tā ir pamats cīņai pret nelikumīgu tirdzniecību, terorismu, organizēto noziedzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, narkotiku un tabakas izstrādājumu tirdzniecību un viltotām zālēm, un tā ir arī pamats ES intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai, produktu pienācīgas pārbaudes procedūru īstenošanai un ievērošanai globālās vērtības veidošanas ķēdē, kā norādīts Komisijas stratēģijā “Tirdzniecība visiem”, kā arī dod iespēju izsekot nelikumīgā tirdzniecībā iesaistīto negodīgo dalībnieku savstarpējām saiknēm un tās likvidēt;

J.  tā kā ES ir noslēgusi nolīgumus par muitas sadarbību un savstarpēju administratīvo palīdzību ar Dienvidkoreju, Kanādu, ASV, Indiju, Ķīnu un Japānu;

K.  tā kā atsevišķi tirdzniecības partneri joprojām piegādā lielāko daļu no nelegāliem vai viltotiem ražojumiem, kas nonāk Savienībā; tā kā Malaizija veic šādu eksportu tikai EUR 2,5 miljonu vērtībā, savukārt Ķīna un Honkonga ir atbildīgas par vairāk nekā attiecīgi EUR 300 miljoniem un EUR 100 miljoniem; tā kā Baltkrievija vien 2015. gadā radīja ES fiskālus zaudējumus EUR 1 miljarda apmērā, eksportējot produktus, saistībā ar kuriem ir pilnībā apieti PVN noteikumi un sanitārie noteikumi;

L.  tā kā, spriežot pēc jaunākā Komisijas ziņojuma par ES muitas iestāžu īstenoto kontroli pār intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, viltotu preču daudzums, ko konfiscējušas šīs iestādes, laikposmā no 2014. līdz 2015. gadam ir palielinājies par 15 %; tā kā uz Savienības ārējām robežām uz aizdomu pamata par iespējamu intelektuālā īpašuma tiesību neievērošanu ir konfiscēti ražojumi gandrīz EUR 650 miljonu vērtībā;

M.  tā kā starptautiskas brīvās tirdzniecības zonas un tās trešās valstis, no kurām visbiežāk nāk nelikumīgas tirdzniecības plūsmas, var kļūt par atbalsta punktu, kas nemitīgi veicina nelikumīgu preču tirdzniecību Eiropas Savienībā un līdz ar to nepieciešamību pēc stingrākas robežkontroles, un tāpēc tieši šīs teritorijas, iespējams, vajadzētu analizēt vēl sīkāk;

N.  tā kā viltotu preču tirdzniecība var nodrošināt finansējumu noziedzīgām organizācijām, kuras darbojas tādās jomās kā terorisms, narkotiku tirdzniecība, šaujamieroči, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un cilvēku tirdzniecība;

O.  tā kā cīņa pret viltošanu ir ārkārtīgi svarīga, lai garantētu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību Eiropā, saglabātu zinātību un rosinātu inovāciju;

P.  tā kā muitas darbība drošības jomā ir īpaši svarīga, lai nepieļautu, ka teroristu organizācijas pārvieto savus līdzekļus, un lai likvidētu šādu organizāciju ienākumu avotus, kā atzīts Komisijas rīcības plānā par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu;

Q.  tā kā muitas dienestiem globālajā tirdzniecības vidē ir liela nozīme tā kaitējuma mazināšanā, ko nelikumīgā tirdzniecība rada oficiālajai ekonomikai, un vienlaikus tie palīdz arī labāk izprast šo nelikumīgo tirdzniecību un cīnīties pret to;

R.  tā kā nelikumīgu darbību tīkli nelabvēlīgi ietekmē dalībvalstu ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību, ārvalstu investīcijas, tirgu integritāti, konkurenci un tirdzniecību, kā arī rada muitas ienākumu zaudējumus, kurus galu galā sedz Eiropas nodokļu maksātāji;

S.  tā kā nelikumīga tirdzniecība ir galvenais rūpju avots uzņēmumiem un rada nopietnu apdraudējumu, ņemot vērā arī pasaulē pieaugošo risku, attiecībā uz pārredzamību, integritāti un finanšu vērtību, atspoguļojot pasaules tirdzniecības sistēmu un piegādes ķēžu izmantošanu;

T.  tā kā viltošana, nelikumīga ieroču tirdzniecība un narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība rada lielus ienākumus transnacionālajai organizētajai noziedzībai, kas izmanto nelikumīgas ekonomikas un uzņēmējdarbības iespējas;

U.  tā kā aizvien biežāk tiek izmantota kontrabanda, cilvēku tirdzniecība un citi nelikumīgās tirdzniecības veidi, kas ne tikai nelabvēlīgi ietekmē dalībvalstu muitas nodokļu ieņēmumus un ES budžetu, bet arī ir cieši saistīti ar starptautisko organizēto noziedzību, rada draudus patērētājiem un kaitējumu vienotā tirgus darbībai, kā arī mazina vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

V.  tā kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība ir ļoti svarīga gan ES ekonomikas aizsardzībai, gan veicināšanai, kā arī izaugsmei un nodarbinātībai,

1.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu Savienības Muitas kodeksā noteiktās jaunās sistēmas koordinētu, vienotu un efektīvu īstenošanu, pēc pārejas perioda cenšoties novērst atšķirīgas prakses dalībvalstīs, izstrādājot visiem Eiropas muitas dienestiem kopīgas pamatnostādnes; šajā sakarībā aicina Komisiju sagatavot salīdzinošu analīzi pēc konkrētiem kritērijiem un informāciju par muitas operācijām un izpildes uzraudzības pasākumiem dalībvalstīs;

2.  īpašu uzmanību vērš uz to, ka nav izveidota sistēma, ar kuras palīdzību varētu konstatēt, kā tieši atšķiras kārtība, kādu muitas iestādes piemēro ekonomikas dalībniekiem, un šādas atšķirības pārraudzīt; aicina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm konkrētu informāciju par to, cik un kādas muitas pārbaudes tiek veiktas katrā galvenajā ostā;

3.  aicina Komisiju turpināt sadarbību ar dalībvalstīm un attiecīgajām tirdzniecībā ieinteresētajām personām, lai novērstu kontroles sistēmās esošos trūkumus, turpinātu izstrādāt vienkāršojumus muitas jomā un samazinātu administratīvo slogu likumīgiem tirgotājiem, koncentrējoties uz mērķi panākt vienkāršāku un drošāku tirdzniecību, vienlaikus nodrošinot atbilstošu, efektīvu, lietderīgu un saskaņotu kontroli uz ES robežām un attiecīgajām iestādēm nepieciešamo atbalstu; norāda, ka efektīvai muitas kontrolei ir jāgarantē ES drošība, patērētāju aizsardzība, vides prasību un sanitāro noteikumu ievērošana un ekonomiskās intereses, īpaši uzmanību pievēršot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un cīņai pret nelikumīgu tirdzniecību, terorismu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, narkotiku tirdzniecību un viltotām zālēm, kā arī cīņai pret jebkādu negodīgu konkurenci, ar kuru var saskarties Eiropas uzņēmumi, kas ievēro ES standartus;

4.  uzsver, ka ir būtiski pabeigt darbu pie kontroles pasākumu saskaņošanas visos muitas savienībā importēto preču ievešanas punktos, šajā nolūkā īpaši izmantojot jau pieejamos instrumentus;

5.  aicina Komisiju censties panākt ciešāku sadarbību ar privāto sektoru, lai atklātu negodīgus dalībniekus; uzsver, ka ir svarīgi cīņā pret nelikumīgu tirdzniecību, tostarp savvaļas dzīvnieku un augu un no tiem iegūtu produktu nelikumīgu tirdzniecību, iesaistīt privātā sektora ieinteresētās personas;

6.  atgādina, ka iespēja, ko sniedz Savienības Muitas kodekss un tā noteikumi par savstarpēji savienotām IT sistēmām un elektroniskām apmaiņām, būtu jāizmanto, lai piekļūtu datiem par uzticamu un likumīgu tirdzniecību un padarītu tos pieejamus arī citos veidos, ne tikai muitas deklarācijās, piemēram, īstenojot starptautiskas savstarpējās apmaiņas programmas, tādas kā atzīto uzņēmēju (AEO) programma vai projekts “Vieds un drošs tirdzniecības ceļš” (SSTL), kuru mērķis ir atvieglot apmaiņu;

7.  atgādina, ka nepieciešamo IT sistēmu izstrādei ir vajadzīgs pietiekams finansējums, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt resursu pieejamību nepieciešamajām IT sistēmām, lai varētu sasniegt ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna mērķus;

8.  aicina Komisiju neatlaidīgi strādāt, lai veicinātu AEO programmas plašāku izmantošanu; uzsver, ka ir būtiski popularizēt ieguvumus, ko šī programma nodrošina tirdzniecībai, un vienlaikus saglabāt tās stingros noteikumus par atbilstību, kā arī tās pamatīgumu, uzticamību un atbilstību trešo valstu muitas noteikumiem sarunās par tirdzniecības nolīgumiem;

9.  aicina Komisiju datu apmaiņas jomā saskaņot rīcību un sadarboties gan ar muitu, robežu aģentūrām uz vietas un ieinteresētajām personām ES teritorijā, gan ar ES tirdzniecības partneriem, īpašu uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā muitas kontroles pasākumu atzīšana, uzticami tirdzniecības partneri un ietekmes mazināšanas stratēģijas nelikumīgās tirdzniecības tīklu likvidēšanai; aicina Komisiju uzlabot un pastiprināt tās ģenerāldirektorātu sadarbību muitas jautājumos un, ja nepieciešams, veicināt saskaņošanu starp muitas un citām tiesībaizsardzības iestādēm, sevišķi tādās jomās kā organizētā noziedzība, drošība un cīņa pret terorismu gan valsts, gan ES līmenī;

10.  aicina Komisiju pārejas periodā iesniegt paziņojumu “Paraugprakse muitas kontroles jomā un tirdzniecības noteikumu piemērošana”, lai nodrošinātu pamatprincipu sistēmu dalībvalstu kompetentajām kontroles struktūrām, izceltu paraugpraksi un rezultātus, izstrādātu galveno snieguma rādītāju kopumu un analizētu viltotu preču tirdzniecības plūsmas robežkontroles punktos;

11.  mudina Komisiju turpināt īstenot ES muitas riska pārvaldības stratēģiju un rīcības plānu, īpaši tādās jomās kā datu pieejamība, piekļuve informācijai un apmaiņa ar informāciju muitas riska pārvaldības vajadzībām un spēju stiprināšana;

12.  aicina Komisiju periodiski sniegt Eiropas Parlamenta atbildīgajām komitejām ziņojumu par ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plānas īstenošanas uzraudzību un novērtējumu;

13.  mudina Komisiju izanalizēt dažādās muitas kontroles prakses Eiropas Savienībā un to ietekmi uz tirdzniecības plūsmu pārvirzi, īpašu uzmanību pievēršot ES muitai pie ārējām robežām;

14.  norāda, ka patlaban atšķirīgās muitas procedūras, sevišķi saistībā ar muitošanu, inspekcijām, sankcijām un kontrolēm, rada sadrumstalotību, papildu administratīvo slogu, kavēšanos un atšķirības nodokļu iekasēšanā dalībvalstīs, tirgus izkropļojumus un nelabvēlīgu ietekmi uz vidi; uzsver, ka šīs atšķirīgās muitas procedūras bieži var nodrošināt priekšrocības atsevišķām ostām uz citu ostu rēķina, nelikumīgiem ekonomikas dalībniekiem ievedot viltotas preces vai preces, kam noteikta pārāk zema vērtība, kā rezultātā preces uz galamērķi tiek nogādātas pa neierastu maršrutu, muitošanu cenšoties veikt dalībvalstī, kura nav attiecīgo preču importētāja valsts, vai nu tādēļ, lai būtu mazāka iespēja, ka sūtījums tiks pārbaudīts, vai arī lai sarežģītu jebkādu iespējamo atgūšanas procedūru; tādēļ aicina Komisiju izanalizēt šo vietas izvēles problēmu un novērtēt tās ietekmi uz tirdzniecību, nodokļu ieņēmumiem, klimatu un muitas nodokļiem;

15.  atgādina dalībvalstīm un Komisijai, ka ir svarīgi laicīgi nodrošināt pietiekamu resursu pieejamību nepieciešamajām IT sistēmām, lai varētu sasniegt ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna mērķus, vienlaikus nodrošinot sistēmu sadarbspēju, kas būtu ieguvums muitas iestādēm, likumīgiem tirgotājiem un galu galā arī patērētājiem, turklāt veicinātu nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi Eiropas Savienībā;

16.  uzstāj, ka ir jāpāriet no pašreizējās muitas vides, kurā ir mazāk papīra dokumentācijas, uz muitas vidi bez papīra dokumentācijas;

17.  prasa Komisijai cieši sadarboties ar dalībvalstīm, ESAO un Pasaules Muitas organizāciju (PMO), lai mazinātu pašreizējos trūkumus muitas kontroles sistēmās, nodrošinot, ka nelikumīga tirdzniecība, viltošana un krāpšana tiek apkarota, sistemātiskāk veicot koordinētus un uz risku balstītus kontroles pasākumus, kuru pamatā ir saskaņoti pārbaudes kritēriji un paraugprakse, kā arī vienotas procedūras un darba metodes, proti, darba laiki, ekonomiskie resursi un cilvēkresursi un sadarbspējīgas IT sistēmas, šajā darbā saņemot savlaicīgu un atbilstošu atbalstu no citām kompetentajām iestādēm; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt izmeklēšanas pilnvaras visām ES muitas un robežu aģentūrām un garantēt atbilstošu apmācību to darbiniekiem;

18.  aicina dalībvalstu muitas iestādes pēc pašu iniciatīvas aktīvi izmantot elektronisko datu apmaiņas mehānismus, lai sadarbībā ar tiesībaizsardzības iestādēm atklātu anomālijas saistībā ar tirgus vērtībai neatbilstošas cenas noteikšanu un tā apkarotu nelikumīgas finanšu plūsmas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ar tirdzniecības starpniecību;

19.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Savienības Muitas kodeksa pakāpeniska īstenošana sniedz papildu labumu ekonomikas dalībniekiem visā Savienībā, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Savienībā un vienlaikus nodrošinot, ka muitas procedūru vienkāršošana nerada tādus papildu trūkumus muitas riska pārvaldības un kontroles sistēmās, kuri varētu apgrūtināt efektīvu cīņu pret nelikumīgu tirdzniecību; uzskata, ka ir būtiski saskaņot ES muitas tiesību aktus, un aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri uzraudzīt ES noteikumus un to, lai kompetentās iestādes tos piemērotu vienādi, atvieglojot starptautisko tirdzniecību un ierobežojot nelikumīgas transnacionālas darbības;

20.  mudina Komisiju turpināt darbu ar dalībvalstīm paraugprakses apmaiņā par muitas procedūrām un PVN, sadarbojoties ar dažādām kompetentajām iestādēm un vajadzības gadījumā saskaņojot politikas pasākumus attiecībā uz muitu un PVN, lai nodrošinātu sinerģiju, tostarp juridisku un praktisku risinājumu rašanā problēmām, kuras saistītas ar maziem sūtījumiem, e-komerciju un vienkāršošanu;

21.  aicina Komisiju saskaņā ar PTO tirdzniecības atvieglošanas nolīguma 23. pantu, kurā prasīts izveidot tirdzniecības atvieglošanas struktūru, apsvērt iespēju nodot muitas iestāžu pilnvaras no valsts līmeņa ES līmenim, lai nodrošinātu saskaņotu procedūru visos ES robežšķērsošanas punktos, uzraudzītu, cik rezultatīvi un kādus pasākumus veic muitas administrācijas, un vāktu un apstrādātu muitas datus;

22.  turklāt aicina Komisiju labāk izstrādāt izmaksu un ieguvumu precīzu analīzi attiecībā uz to, kā saskaņota dalībvalstīs pieņemto kriminālsodu izpildes nodrošināšana ietekmētu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu, un, ja nepieciešams, iesniegt priekšlikumu, kurā, visos gadījumos ievērojot subsidiaritātes principu, būtu iekļauti saskaņoti noteikumi par šo sankciju un pārkāpumu definēšanu transnacionālās noziedzības gadījumā;

23.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt muitas ierēdņiem dalībvalstīs vairāk kopīgas apmācības iespēju un vairāk šādas iespējas atbalstīt; uzsver, ka saskaņots muitas dienestu personāla apmācības līmenis Eiropā palīdzēs efektīvi īstenot Savienības Muitas kodeksu;

24.  prasa Komisijai veicināt sadarbību ar starptautiskajā tirdzniecībā ieinteresētajām personām un tirdzniecības pārstāvjiem, lai novērstu visas problēmas, kas saistītas ar Muitas kodeksa īstenošanu, tostarp ar dažādiem un atšķirīgiem valstu noteikumiem, ziņošanas metodēm un līdzekļiem un tirdzniecībā ar trešām valstīm iesaistītu MVU problēmām;

25.  atgādina, ka atsevišķi negodīgi uzņēmumi, kuri atrodas trešās valstīs, izmanto e-komerciju, lai Eiropas patērētājiem piedāvātu viltotas preces, un ka rēķinos par dažām precēm, iespējams, tiek norādītas summas, kuras nepārsniedz minimālo cenas līmeni, lai iestādes tos nepārbaudītu, vai arī preces tiek ievestas, savā labā izmantojot atšķirības rēķinu sagatavošanas veidos, muitas noteikumos un sankcijās; prasa Komisijai sīkāk izpētīt šīs problēmas un apsvērt, kā vislabāk novērst ar e-komerciju saistītos riskus, kā arī cieši sadarboties ar visiem attiecīgo procesu dalībniekiem, tostarp ar transporta un kurjeru uzņēmumiem, lai palīdzētu dalībvalstīm ierobežot šādu praksi, neradot šķēršļus e-komercijas izaugsmei un neapgrūtinot likumīgo tirdzniecību;

26.  mudina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm nodrošināt, ka ES pēc iespējas pilnīgāk īsteno PTO Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu un turpina veicināt to, ka citas PTO dalībvalstis īsteno šo nolīgumu, kas nāk par labu ES eksportētājiem, tostarp dodot ieguldījumu jaunattīstības valstu centienos, lai veicinātu tirdzniecības atvieglošanu visā pasaulē;

27.  aicina Komisiju pastiprināt starptautisko sadarbību, lai pamatīgāk izvērstu ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna īstenošanu attiecībā uz piegādes ķēdi;

28.  aicina Komisiju pastiprināt sadarbību muitas jomā ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem un to muitas iestādēm, kā arī iesaistīties dialogā ar galvenajām viltoto preču izcelsmes valstīm nolūkā sadarboties cīņā pret nelikumīgām finanšu plūsmām, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, uz tirdzniecību balstītu korupciju, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, organizēto noziedzību un terorismu — visu to, kas negatīvi ietekmē patērētāju veselību un drošību un apdraud sabiedrību un tirgu, vienlaikus kaitējot ekonomikai, kā arī aicina vēl vairāk veicināt divpusējo tirdzniecību, pārsniedzot Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumā stingri noteiktās saistības; norāda, ka to var panākt, visās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem iekļaujot jautājumus par tirdzniecības atvieglošanu, piemēram, standartizētus noteikumus par muitas procedūru metodēm, pārredzamību, godīgumu un pārskatatbildīgumu, kā arī iekļaujot nodaļas par cīņu pret krāpšanu un viltošanu, vai arī izmantojot īpašus muitas nolīgumus;

29.  aicina Komisiju turpināt un padziļināt muitas sadarbību intelektuālā īpašuma tiesību jomā ar tām trešām valstīm un brīvās tirdzniecības zonām, no kurām visbiežāk nāk nelikumīgas tirdzniecības plūsmas; šajā sakarībā uzskata, ka ir jāveicina gan administratīvā sadarbība starp muitas iestādēm starptautiskā līmenī, gan partnerību veidošana ar privātajiem uzņēmumiem, lai cīnītos pret muitas pārkāpumiem un nodokļu saistību apiešanu;

30.  aicina Komisiju pastiprināt sadarbību ar Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO) un jo īpaši ar Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centru, lai atbalstītu iniciatīvas intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas jomā, tādas kā atvieglotas procedūras tiesību turētājiem ar elektroniskas datu apmaiņas palīdzību, no kā labumu gūtu arī MVU, un cīņu pret viltošanu un krāpšanu padarīt par vienu no savām prioritātēm Pasaules Tirdzniecības organizācijā, iesaistot ESAO un Pasaules Muitas organizāciju darbā ar šo jautājumu; tādēļ uzsver, ka spēkā esošajai regulai par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā ir svarīga loma cīņā pret viltošanu (preču zīmju pārkāpumiem), pirātismu (autortiesību pārkāpumiem) un paaugstināta riska ražojumu kontrabandu, kā arī tādās jomās kā ģeogrāfiskās norādes, izcelsmes marķējums un nelikumīga tirdzniecība; uzskata, ka būtiska nozīme ir tam, lai minētā regula un direktīva par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu tiktu pienācīgi īstenota visā Savienībā un lai muitas iestādes nepieciešamo izpildi nodrošinātu, neapgrūtinot likumīgu tirgotāju labticīgu darbību;

31.  prasa Komisijai gan pašas Komisijas struktūrā, gan arī sadarbībā ar EUIPO labāk koordinēt aizsardzību, kas jānodrošina ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm uz lauksaimniecības pārtikas produktiem, tādējādi nodrošinot reālu pievienoto vērtību ārvalstu tirgos; atgādina Komisijai, ka ir svarīgi izstrādāt ne mazāk vērienīgu politiku arī par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm produktiem, kas nav lauksaimniecības pārtikas produkti; atgādina, ka, ieviešot saskaņotu, vienkāršu un pārredzamu sistēmu, kura nerada administratīvu un finansiālu slogu, tādu produktu aizsardzībai ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas nav lauksaimniecības pārtikas produkti, tiktu dota iespēja MVU un tiktu stiprināta ES pozīcija starptautiskajās tirdzniecības sarunās;

32.  norāda, ka muitas dienesti saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas saistīti gan ar jauniem tirdzniecības veidiem, gan tādu preču drošību un aizsardzību, uz kurām attiecas importa procedūras vai kuras ir starptautiskajā tranzītā ar galamērķi Eiropā;

33.  norāda, ka muitas procedūru efektivitāte ir svarīga ne tikai tirdzniecības atvieglošanai, bet arī efektīvai un ātrai tiesībaizsardzībai saistībā ar to akcīzes preču viltošanu un kontrabandu, kuras ieved Eiropas Savienībā; uzskata, ka muitas dienestiem ir gan jānodrošina droša preču aprite, aizsargājot ES patērētājus, gan jāīsteno tirdzniecības nolīgumu noteikumi;

34.  uzskata, ka vislielākā nozīme ir to muitas kontroļu kvalitātei un rezultātiem, kuras veic preču tranzītam, jo īpaši pārvadājumu un transporta operācijām ostās un uz robežām, un šie rādītāji ir jāuzlabo; pauž nožēlu, ka Savienībā pašlaik pastāv faktiskas atšķirības kontroļu veidos, kas ir labvēlīgākas atsevišķiem piekļuves ceļiem, jo īpaši ostām, un no tā cieš citi ceļi, kur veiktās pārbaudes ir stingrākas; uzskata, ka ir jānodrošina, lai visās dalībvalstīs būtu viendabīgas un standartizētas kontroles metodes attiecībā uz filtrēšanu ostās un uz robežām, sekmējot modernas, tehnoloģiski progresīvas un uz riska pārvaldību balstītas kontroles stratēģijas;

35.  uzskata, ka dalībvalstīm muitas kontroles un, cik vien iespējams, citas attiecīgas robežkontroles būtu galvenokārt jāveic augsta riska sūtījumiem, kas ir izvēlēti nejauši, izmantojot vienotus atlases kritērijus, tostarp tādus kritērijus, kas attiecas uz preču veidu un aprakstu, izcelsmes valsti, valsti, no kuras preces ir nosūtītas, preču vērtību, tirgotāju līdzšinējo normatīvo atbilstību un izmantoto transportēšanas veidu;

36.  atbalsta visus centienus veicināt integritāti starptautiskajā tirdzniecībā ar pāreju uz pilnībā elektroniskām ES muitas procedūrām līdz 2020. gadam, kā paredzēts jaunajā Savienības Muitas kodeksā, kas uzlabos preču un konteineru kontrolparaugu ņemšanas pārredzamību;

37.  uzskata, ka ir vajadzīga labāka koordinācija starp Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), muitas iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm, lai ne tikai cīnītos ar viltošanu, bet arī ierobežotu nelegālu preču tirdzniecību, ar kurām ES tiek pārkāpti intelektuālā īpašuma tiesību akti;

38.  uzsver OLAF lomu izmeklēšanā par izvairīšanos no ievedmuitas nodevu (tostarp tradicionālo, antidempinga un kompensācijas nodevu) maksāšanas par visu veidu patēriņa precēm un citām precēm, jo īpaši saistībā ar nepatiesām izcelsmes deklarācijām (preferenciālās un nepreferenciālās sistēmās), kā arī zemākas vērtības noteikšanu precēm un nepareizu preču aprakstu; aicina OLAF aktīvāk iesaistīties tādu saistītu izmeklēšanu koordinēšanā, ko veic ES dalībvalstu muitas dienesti un citi partneri gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

39.  norāda, ka regulārām kopīgām muitas operācijām ir svarīga nozīme ES publisko finanšu aizsardzībā, jo ar to palīdzību tiek konstatēti riski konkrētos tirdzniecības maršrutos, kā arī aizsargāti pilsoņi un likumīgie uzņēmēji, novēršot nelegālu produktu nokļūšanu ES; aicina OLAF sniegt lielāku atbalstu gan ES dalībvalstu, gan atsevišķu trešo valstu muitas iestādēm, lai veiktu vairāk kopīgu muitas operāciju, izmantojot savu tehnisko infrastruktūru, IT un komunikācijas instrumentus, kā arī stratēģisko analīzi un administratīvo un finansiālo atbalstu nolūkā panākt, ka muitas dienestu veiktās mērķtiecīgās pārbaudes Eiropas līmenī ir efektīvākas;

40.  uzskata, ka Komisijai, ņemot vērā standartizētu risku, būtu labāk jāuzrauga valstis, kurām tiek piemērots preferenciāls režīms, jo īpaši lai pārbaudītu, kā tiek īstenoti noteikumi par izcelsmi un kumulāciju; šajā sakarībā uzskata, ka kontroles stratēģiju un izsekojamības galvenais elements ir pārbaudīt importēto produktu noteiktas izcelsmes statusu un to dokumentu atbilstību, ar kuriem tiek piešķirts preferenciāls režīms;

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 80, 19.3.2013., 1. lpp.
(2) OV C 407, 4.11.2016., 18. lpp.
(3) OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.
(4) OV L 343, 29.12.2015., 1. lpp.
(5) OV L 343, 29.12.2015., 558. lpp.
(6) OV L 69, 15.3.2016., 1. lpp.
(7) OV L 99, 15.4.2016., 6. lpp.
(8) OV L 181, 29.6.2013., 15. lpp.
(9) Sk. ziņojumu A8-0239/2016.
(10) OV L 83, 27.3.2015., 16. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0011.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika