Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Zambiju, jo īpaši Hakainde Hichilema lietu (2017/2681(RSP))

P8_TA(2017)0218 RC-B8-0361/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Zambiju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2017. gada 16. aprīļa paziņojumu par politisko saspīlējumu Zambijā,

–  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas ziņojumu par 2016. gada vēlēšanām Zambijā,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Zambijas konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Zambija ilgu laiku ir bijusi demokrātijas piemērs ar 25 gadu rekordilgām miermīlīgām varas nodošanām; tā kā diemžēl gatavošanos 2016. gada vēlēšanām aptraipīja vardarbīgas sadursmes starp divu galveno partiju — Patriotiskās frontes un Valsts attīstības apvienotās partijas (UPND, opozīcijas partija) — atbalstītājiem;

B.  tā kā 2017. gada 11. maijā bija pagājis viens mēnesis kopš tika ieslodzīts UPND vadītājs Hakainde Hichilema, kuru kopā ar pieciem viņa darbiniekiem 11. aprīlī reida laikā viņa mājās arestēja smagi bruņoti policisti;

C.  tā kā H. Hichilema tika apsūdzēts prezidenta dzīvības apdraudēšanā, it kā kavējot prezidenta konvoju Mongu 2017. gada 9. aprīlī, un tika uzreiz apsūdzēts valsts nodevībā, kas Zambijā ir neizpērkams noziegums, kā arī nepakļāvībā likumiskam pienākumam, likumīgām pavēlēm un aizvainojošu izteikumu lietošanā; tā kā viņš noraidīja visas šīs apsūdzības;

D.  tā kā, neraugoties uz to, ka Zambija de facto ir atcēlusi nāvessodu, kas pēdējo reizi ir izpildīts 1997. gadā, augstākais soda mērs par nodevību joprojām ir nāvessods;

E.  tā kā H. Hichilema advokāti apgalvoja, ka šī lieta nav juridiski pamatota, un pieprasīja Lusakas pirmā līmeņa tiesai atsaukt apsūdzības; tā kā pirmā līmeņa tiesa paturēja spēkā apsūdzības, pamatojoties uz to, ka nodevības lietās vienīgā kompetentā tiesa ir Augstākā tiesa;

F.  tā kā pašlaik H. Hichilema atrodas Lusakas Centrālajā labošanas iestādē ar ierobežotu piekļuvi privātiem plašsaziņas līdzekļiem, juristiem, atbalstītājiem un draugiem; tā kā H. Hichilema un viņa advokāti ir ziņojuši par pazemojošu izturēšanos apcietinājumā;

G.  tā kā UPND ir apsūdzības ir nodēvējusi par politiski motivētām un tā kā H. Hichilema apcietināšana ir izraisījusi protestu vilni, vardarbīgas sadursmes un pastiprinātu politisko spriedzi valstī;

H.  tā kā cilvēktiesību organizācijas ir aicinājušas Zambijas iestādes atsaukt apsūdzības, apgalvojot, ka tās ir formulētas ar mērķi aizskart un iebiedēt H. Hichilema un atturēt viņu no politiskā darba; tā kā prezidents E. Lungu 2017. gada 14. aprīlī paziņoja, ka viņš neiejauksies H. Hichilema lietā;

I.  tā kā Zambijas Katoļu baznīcas bīskapu konference kritizēja valsts galveno opozīcijas līderu brutālo apcietināšanu un nosodīja valsts policijas izmantošanu, lai, kā izskatās, novērstu politiskās opozīcijas organizēšanos un vispārējo darbību;

J.  tā kā pēc prezidenta vēlēšanām 2016. gada augustā, kad H. Hichilema ar nelielu balsu vairākumu zaudēja prezidentam E. Lungu, UPND apstrīdēja vēlēšanu rezultātu leģitimitāti un tiesu varas neatkarību, bet sūdzība tika noraidīta bez izskatīšanas tiesā;

K.  tā kā 2017. gada 18. aprīlī H. Hichilema kopā ar vēl pieciem UPND locekļiem tika apsūdzēts arī par valsts nodevību, par it kā mēģinājumu gāzt valdību laikposmā starp 5. un 8. aprīli;

L.  tā kā 2016. gada 13. novembrī ES vēlēšanu novērošanas misija sniedza galīgo ziņojumu, kurā teikts, ka 2016. gada vispārējās vēlēšanas bija sagatavotas kopumā profesionāli, bet ka abas galvenās politiskās partijas nāca klajā ar paziņojumiem, kas pastiprināja spriedzi kampaņas laikā, novedot pie vairākiem nopietniem vardarbības gadījumiem;

M.  tā kā gan ES, gan ASV pauda bažas par opozīcijas vadītāja ieslodzīšanu un aicināja nodrošināt miermīlīgu dialogu starp valdību un UPND, lai mazinātu spriedzi starp abām partijām;

N.  tā kā 2017. gada 20. aprīlī Zambijas prezidents draudēja piemērot vispārēju ārkārtas stāvokli pēc virknes ļaunprātīgu dedzināšanas uzbrukumu veikaliem un policijas iecirkņiem, par ko apsūdz UPND; tā kā tas visticamāk saasinās pašreizējo spriedzi un priekšroka būtu jādod politiskam risinājumam;

O.  tā kā H. Hichilema lieta notiek paralēli pieaugošajai politiskajai spriedzei pēc apstrīdētajām pagājušā gada vēlēšanām; tā kā cilvēktiesību novērotāji ziņoja par represijām pret politiskajiem aktīvistiem un opozīcijas partijām, pārmērīgu spēka lietošanu, lai izklīdinātu miermīlīgus protestus, un represijām pret plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un neatkarīgiem žurnālistiem;

P.  tā kā valdība ir paudusi vēlmi piedalīties dialogā, ja tam piekritīs visas 2016. gada vēlēšanu rezultātā opozīcijā nonākušās partijas;

Q.  tā kā Zambija ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura 9. pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses apņemas veicināt un aizsargāt visas pamatbrīvības un cilvēktiesības, tostarp politiskās tiesības;

R.  tā kā 2017. gada 27. martā Zambijas valdība sāka sabiedrisku apspriešanu par valsts dalību Starptautiskajā Krimināltiesā,

1.  pauž bažas par Hakainde Hichilema arestu un ieslodzīšanu un uzstāj, ka tiesību aktu piemērošanas visos posmos un visā tiesvedības procesā ir jānodrošina taisnīgums, rūpīga izmeklēšana un pārredzamība; ar bažām norāda uz informāciju par politiski motivētām apsūdzībām un tāpēc atgādina Zambijas valdībai par tās pienākumu garantēt pamattiesības un tiesiskumu, tostarp piekļuvi tiesu iestādēm un tiesības uz taisnīgu tiesu, kā ir paredzēts Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos;

2.  pauž dziļas bažas par ziņojumiem par arvien vairāk ierobežotām vārda un biedrošanās brīvībām; aicina valdību arī turpmāk censties atjaunot pilnīgu plašsaziņas līdzekļu brīvību; uzstāj, ka valdības pienākums ir nepieļaut pašreizējā politiskā saspīlējuma padziļināšanos un ievērot, aizsargāt un veicināt savu pilsoņu civilās un politiskās tiesības;

3.  aicina Zambijas iestādes veikt ātru, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu par iespējamu sliktu izturēšanos, ko aizturēšanas laikā piedzīvoja H. Hichilema, un saukt vainīgos pie atbildības;

4.  mudina visus iesaistītos politiskos dalībniekus saskaņā ar starptautiskajām normām un standartiem izmantot konstitucionālās un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai atrisinātu ikvienu strīdu vai viedokļu atšķirības par vēlēšanu rezultātiem, un darīt visu iespējamo, lai saglabātu pilsoniskās sabiedrības mieru un drošību;

5.  aicina ES turpināt cieši pārraudzīt situāciju Zambijā kopumā un izmantot pieejamos politiskos līdzekļus, tostarp dialogu visaugstākajā līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek saglabāti priekšnosacījumi tiesiskumam un demokrātijai, atvērtai politiskai telpai, brīvām institūcijām un cilvēktiesību ievērošanai;

6.  stingri mudina Zambijas valdību ņemt vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas 2016. gada vēlēšanās galīgos ieteikumus, īpaši norādot uz nepieciešamību atcelt ierobežojumus Sabiedriskās kārtības likumā attiecībā uz pulcēšanās brīvību, garantēt plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu politisko vardarbību;

7.  uzstāj, ka ir steidzami nepieciešams miermīlīgs un konstruktīvs dialogs starp Patriotisko fronti un UPND, lai atjaunotu politisko uzticēšanos un stabilitāti; norāda uz abu pušu atbildību atturēties no kūdīšanas uz vardarbību un tās izraisīšanas un izveidot vidi, kas veicina atvērtas demokrātiskas diskusijas; šajā sakarā atzinīgi vērtē starptautisko un reģionālo partneru iesaistīšanās un starpniecības lomu, kā arī ANO Cilvēktiesību komisijas aicinājumu izveidot dialogu, lai novērstu politisko vardarbību;

8.  atbalsta Katoļu baznīcas bīskapu konferences un citu pilsoniskās sabiedrības grupu iniciatīvu, kurā izteikts aicinājums uz pretējo pušu miermīlīgu dialogu;

9.  atkārtoti pauž savu stingro nostāju pret jebkādu nāvessoda piemērošanu neatkarīgi no apstākļiem; atzinīgi vērtē to, ka kopš 1997. gada šajā valstī nav izpildīts neviens nāvessods; aicina Zambiju ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu, lai panāktu nāvessoda atcelšanu;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Āfrikas Savienības Komisijai un Panāfrikas parlamentam, Zambijas valdībai un ANO ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Etiopiju, it īpaši Dr. Merera Gudina lietu (2017/2682(RSP))

P8_TA(2017)0219 RC-B8-0369/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Etiopijā,

–  ņemot vērā jaunāko vispārējo periodisko pārskatu par Etiopiju, kas sagatavots pirms 2015. gada ANO Cilvēktiesību padomes,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) preses paziņojumu pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini vizītes pie Etiopijas premjerministra Hailemariam Desalegn Adisabebā 2017. gada 17. martā,

–  ņemot vērā 1994. gada 8. decembrī pieņemto Etiopijas Federālās Demokrātiskās Republikas Konstitūciju un jo īpaši tās III sadaļas noteikumus par pamattiesībām un pamatbrīvībām, cilvēktiesībām un demokrātiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Etiopijas Cilvēktiesību komisijas 2017. gada 18. aprīļa mutisko ziņojumu Etiopijas parlamentam,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis 2017. gada 10. aprīļa paziņojumu par viņa braucienu uz Etiopiju, lai uzsāktu Stratēģisko iesaisti cilvēktiesību un pārvaldības jomā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Etiopija ratificēja 1993. gadā,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā EĀDD 2015. gada 23. decembra paziņojumu par nesenajām sadursmēm Etiopijā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2016. gada 10. oktobra paziņojumu par Etiopijā izsludināto ārkārtas stāvokli,

–  ņemot vērā ES un Etiopijas Kopējo migrācijas un mobilitātes programmu, kas parakstīta 2015. gada 11. novembrī,

–  ņemot vērā ASV Valsts departamenta 2015. gada 18. decembra paziņojumu par sadursmēm Oromijas reģionā Etiopijā,

–  ņemot vērā ES un Etiopijas Stratēģisko iesaisti,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību komisāra Zeid Ra’ad Al Hussein vizīti Etiopijā, kas noslēdzās 2017. gada 4. maijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Etiopijai ir būtiska loma šajā reģionā un rietumu līdzekļu devēji tai un lielākajai daļai tās kaimiņvalstu sniedz atbalstu — tāpēc, ka tā ir Āfrikas Savienības (AS) mītnes valsts un tā piedalās ANO miera uzturēšanas, drošības un palīdzības partnerībās līdztekus rietumu valstīm, atbalstot starptautiskos centienus panākt stabilitāti Somālijā un cīnīties pret teroristu grupējumiem reģionā; tā kā Etiopija ir arī cieši iesaistīta attiecības starp Sudānu un Dienvidsudānu un organizēja miera sarunas IGAD ietvaros;

B.  tā kā Etiopijā ir 100 miljoni iedzīvotāju un tiek ziņots, ka tā ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām Āfrikā, piesaistot ievērojamas ārvalstu investīcijas, tostarp lauksaimniecībā, būvniecībā un ražošanā, lielapjoma attīstības projektos, piemēram, hidroelektrostaciju aizsprostu būvniecībā un plantācijās, un tajā ir plaši izplatīta zemes noma, bieži vien ārvalstu uzņēmumiem, un pagājušajā desmitgadē vidējais izaugsmes radītājs bija 10 %; tā kā tomēr tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām ekonomikām, jo nacionālais kopienākums (NKI) uz vienu iedzīvotāju ir USD 632; tā kā 2014. gada tautas attīstības indeksā tā atradās 173. vietā no 187 valstīm;

C.  tā kā līdz ar pašreizējo humanitāro krīzi Āfrikas ragā, kas skar Ogadenas reģionu un citus Etiopijas apgabalus, izplatās holera un pārtikas trūkums, kas jau ir izraisījis daudzu cilvēku bojāeju un tūkstošiem cilvēku ir pakļauti riskam, it īpaši kopš 2017. gada marta sākuma; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) nāca klajā ar savu lielāko aicinājumu piešķirt USD 96,4 miljonus, lai palīdzētu 1,19 miljoniem bēgļu un bijušajiem bēgļiem Sudānā, Somālijā, Etiopijā un Centrālāfrikas Republikā; tā kā 2017. gada janvārī Etiopija paziņoja, ka tās austrumu provincēs ir ārkārtējs sausums, kā rezultātā 5,6 miljoniem cilvēku ir steidzami nepieciešama palīdzība, un lūdza palīdzību no starptautiskās sabiedrības; tā kā 2016. gadā sausuma dēļ 10 miljoni cilvēku cieta badu un bojā gāja simtiem tūkstoši lauksaimniecības dzīvnieku;

D.  tā kā 2016. gada 14. jūnijā tika parakstīts ES un Etiopijas Stratēģiskās iesaistes nolīgums; tā kā tajā ir atzīta Etiopijas izšķirīgā loma Āfrikā un starptautiskajā sabiedrībā, kā arī tās ievērojamā ekonomiskā izaugsme un progress ceļā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu; tā kā ES atbalsta Etiopijas konstruktīvo lomu miera un drošības jomā Āfrikas ragā;

E.  tā kā Etiopijā nemitīgi ieplūst un aizplūst migrantu plūsmas un atrodas aptuveni 800 000 bēgļu — galvenokārt no Dienvidsudānas un Eritrejas, bet arī no Somālijas; tā kā 2015. gada 11. novembrī ES un Etiopija parakstīja Kopējo migrācijas un mobilitātes programmu (CAMM), lai pastiprinātu abu pušu sadarbību un dialogu migrācijas jomā;

F.  tā kā Etiopija ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura 96. pantā ir noteikts, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiska ĀKK un ES sadarbības sastāvdaļa;

G.  tā kā Etiopijas iestādes ir vairākkārt izmantojušas pārmērīgu spēku pret miermīlīgiem demonstrantiem un veikušas cilvēktiesību pārkāpumus pret oromu kopienas un citu etnisko grupu locekļiem, tostarp vajāšanu, patvaļīgas apcietināšanas un nogalināšanu, uzskatot, ka tie ir opozīcijā valdībai; tā kā Etiopijas valdība regulāri tos, kas kritizē valdības politiku, apsūdz par saistību ar terorismu; tā kā saskaņā ar šīs valsts stingro 2009. gada Pretterorisma proklamāciju ir ierosinātas lietas pret žurnālistiem, blogeriem, protestētājiem un aktīvistiem;

H.  tā kā stāvoklis pasliktinājās 2014. gada aprīļa vidū, kad valdība paziņoja par lēmumu īstenot Adisabebas integrētās reģionālās attīstības plānu, kurā ierosināts paplašināt apbūvi apgabalos, kas atrodas ārpus pilsētas robežām un pieder Oromijas Nacionālajam Reģionālajam štatam — Etiopijas lielākajam reģionam visapkārt Adisabebai;

I.  ņemot vērā, ka 2016. gada 14. janvārī valdība pieņēma lēmumu atcelt apstrīdēto liela mēroga pilsētas attīstības plānu; tā kā Adisabebas paplašināšanās dēļ daudzi oromu zemnieki ir tikuši pārvietoti un nonākuši pastāvīgā nabadzībā;

J.  tā kā 2015. un 2016. gadā Oromijā notika masu protesti saistībā ar municipālās robežas paplašināšanu oromu zemnieku teritorijā, kur dzīvo divi miljoni cilvēku, jo ekspropriācija tika uzskatīta par zemes sagrābšanu; tā kā Etiopijas Cilvēktiesību komisija, kas ir pilnvarota veikt izmeklēšanu par nemieriem, 2017. gada 19. aprīlī ziņoja, ka no 2016. gada jūnija līdz oktobrim dzīvību zaudēja 462 civiliedzīvotāji un 33 drošības spēku darbinieki un tika ievainoti 338 civiliedzīvotāji un 126 drošības spēku darbinieki;

K.  tā kā Etiopijas premjerministrs Hailemariam Desalegn 2016. gada 9. oktobrī izziņoja ārkārtas stāvokli, kā paredzēts Etiopijas konstitūcijā; tā kā ārkārtas stāvoklis pilnvaro militāros spēkus nodrošināt drošību visā valstī un nosaka papildu ierobežojumus vārda brīvībai un piekļuvei informācijai; tā kā 2017. gada 15. martā valdība paziņoja par daudzu ārkārtas stāvokļa ierobežojumu atcelšanu, norādot, ka komandpunkts vairs nevarēs patvaļīgi apcietināt cilvēkus vai bez ordera pārmeklēt īpašumus un ka tiks atceltas komandanta stundas un daži ierobežojumi plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem; tā kā 2017. gada 29. martā Etiopijas parlaments vienbalsīgi vienojās pagarināt ārkārtas stāvokli par četriem mēnešiem;

L.  tā kā 2016. gada 30. novembrī Etiopijas drošības spēki Adisabebā arestēja Etiopijas oromu federālistu kongresa opozīcijas partijas priekšsēdētāju Dr. Merera Gudina pēc viņa vizītes Eiropas Parlamentā 2016. gada 9. novembrī, kur viņš piedalījās paneļdiskusijā kopā ar citiem opozīcijas līderiem un, kā tiek apgalvots, esot pārkāpis likumu par ārkārtas stāvokli, “radot spiedienu pret valdību”, “apdraudot sabiedrību vardarbīgā veidā” un “mēģinot izjaukt konstitucionālo kārtību”; tā kā viņa pieprasījums atbrīvot pret drošības naudu ir noraidīts un viņš joprojām atrodas apcietinājumā, gaidot spriedumu; tā kā 2017. gada 24. februārī Dr. Gudina un divi aizdomās turētie Berhanu Nega un Jawar Mohammed tika apsūdzēti par Etiopijas kriminālkodeksa neievērošanu četros atsevišķos apsūdzības punktos;

M.  tā kā ir tikuši apcietināti vai tiek turēti apcietinājumā arī citi aktīvisti, žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji, tostarp Getachew Shiferaw (Negere Ethiopia redaktors), Fikadu Mirkana (no Oromijas radio un televīzijas organizācijas), Eskinder Nega (ievērojams žurnālists), Bekele Gerba (oromu miera aktīvists) un Andargachew Tsige (viens no opozīcijas līderiem); tā kā tiešsaistes aktīvists Yonathan Tesfaye par viņa komentāriem sociālajā tīklā Facebook ir apsūdzēts saskaņā ar pretterorisma likumdošanu, un viņam draud 10 līdz 20 gadi cietumā;

N.  tā kā Zviedrijas un Etiopijas kardiologs Dr. Fikru Maru vadīja Etiopijas pirmo sirds slimnīcu Adisabebā; tā kā kopš 2013. gada viņš Etiopijā ir ieslodzīts, pamatojoties uz ļoti apšaubāmām apsūdzībām; tā kā vairākus gadus viņš pavadīja cietumā bez tiesas sprieduma; tā kā tagad tieši pirms ieslodzījuma termiņa beigām viņš ir apsūdzēts ar papildu apsūdzības punktiem saistībā ar “terorismu”;

O.  tā kā Etiopija nesen uzņēma augsta līmeņa cilvēktiesību amatpersonas, tostarp ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis, uzsākot nozaru dialogu par cilvēktiesībām un pārvaldību saskaņā ar ES un Etiopijas Stratēģisko iesaisti; tā kā ir panākts tikai lēns progress cilvēktiesību situācijas uzlabošanā Etiopijā, tostarp attiecībā uz politisko aktīvistu ieslodzīšanu, pretterorisma un CSO likumu piemērošanas turpināšanu un ārkārtas stāvokļa pagarināšanu;

P.  tā kā 2017. gada 5. maijā ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein paziņoja, ka Labdarības un sabiedrību proklamācijas, pretterorisma un plašsaziņas līdzekļu likumi Etiopijā “nešķiet saskaņoti ar attiecīgajām starptautiskajām tiesību normām un būtu jāreformē”,

1.  aicina Etiopijas valdību nekavējoties atbrīvot pret drošības naudu un atsaukt visas apsūdzības pret Dr. Merera Gudina un visiem citiem politieslodzītajiem un atsaukt lietas pret Berhanu Nega un Jawar Mohammed, pret kuriem apsūdzības izvirzītas in absentia un kuri pašlaik atrodas trimdā; uzsver, ka dialogu ar opozīciju varēs uzskatīt par ticamu tikai tad, ja tiks atbrīvoti vadošie opozīcijas politiķi, piemēram, Dr. Merera Gudina; aicina ES augsto pārstāvi mobilizēt ES dalībvalstis, lai tās steidzami censtos izveidot ANO vadītu starptautisku izmeklēšanu ar mērķi ticami, pārredzami un neatkarīgi izmeklēt protestētāju nogalināšanu un izdarītu spiedienu uz Etiopijas valdību, lai tā sniegtu savu piekrišanu;

2.  mudina Etiopijas valdību turpināt ierobežojumu un ārkārtas stāvokļa atcelšanu, atzīstot, ka tas ierobežo vārda brīvību un ievērojami ierobežo dažādos un likumīgos viedokļus Etiopijas sabiedrībā, kas ir ļoti nepieciešami Etiopijas krīzes risināšanai; uzsver, ka šo diskusiju trūkums apdraud Etiopijas stabilitāti;

3.  prasa Etiopijas iestādēm izbeigt izmantot pretterorisma tiesību aktus (Pretterorisma proklamācija Nr. 652/2009), lai apspiestu likumīgu miermīlīgu protestu vai opozīciju; turklāt aicina Etiopijas valdību pārskatīt tās pretterorisma likumu;

4.  uzskata, ka Etiopijā ir vajadzīga lielāka etniski daudzveidīga demokrātiskā līdzdalība un vienlīdzīgāka piekļuve politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras iespējām dažādām etniskām un reliģiskām grupām;

5.  mudina Etiopijas valdību pilnībā ievērot vārda brīvību, biedrošanās brīvību un preses brīvību, kā paredzēts Etiopijas konstitūcijā, un atbrīvot nepamatoti aizturētos žurnālistus un blogerus; stingri uzskata, ka miermīlīgi protesti ir demokrātijas procesa daļa un ka jebkuros apstākļos nedrīkst pieļaut reaģēšanu ar pārmērīgu spēku; mudina valdību pienācīgi īstenot Etiopijas Cilvēktiesību komisijas ieteikumus saistībā ar nesenajiem vardarbīgajiem protestiem, jo īpaši saucot pie atbildības dažādu drošības spēku locekļus, kas atbildīgi par vardarbību, nepieļaujot mērķtiecīgus uzbrukumus pret konkrētu tautību piederīgajiem un aizsargājot pilsoņu tiesības vērsties tiesā;

6.  atgādina Etiopijas valdībai par tās pienākumiem aizsargāt pamattiesības, tostarp iespējas nodrošināt taisnīgumu un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir paredzētas Āfrikas hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos, tostarp Kotonū nolīgumā un jo īpaši tā 8. un 96. pantā;

7.  aicina Etiopijas valdību atļaut cilvēktiesību organizācijām un NVO netraucētu piekļuvi visām valsts daļām, jo īpaši apgabaliem, kur notiek konflikts un protesti;

8.  pauž bažas par tiesību aktiem, kas būtiski ierobežo tiesības uz vārda brīvību, presi, informāciju, biedrošanos, mierīgu pulcēšanos un cilvēktiesību uzraudzību;

9.  atgādina, ka Etiopija ir svarīga migrantu galapunkta, tranzīta un izcelsmes valsts un ka tajā atrodas Āfrikas lielākais bēgļu kontingents; norāda, ka ES un Etiopija ir pieņēmušas Kopīgo migrācijas programmu, kurā reglamentēti bēgļu jautājumi, robežkontrole un cīņa pret cilvēktirdzniecību; papildus tam aicina Eiropas Komisiju cieši uzraudzīt visus projektus, kurus nesen ierosināja ES Āfrikas trasta fonda ietvaros; atgādina, ka Etiopija ir otrā visvairāk apdzīvotā valsts Āfrikā un viena no visstraujāk augošajām ekonomikām, bet tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām; atgādina, ka, ņemot vērā 5328 km garās robežas, Etiopiju ietekmē kaimiņvalstu nestabilitāte un pastāvīgs migrantu pieplūdums un tā ir uzņēmusi aptuveni 800 000 bēgļu;

10.  norāda, ka Etiopijai ir svarīga loma reģionā un jo īpaši attiecībā uz tās atbalstu Somālijas stabilizācijai, cīņai pret terorismu un miera procesam starp Sudānu un Dienvidsudānu; uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Savienība īstenotu politisku dialogu ar šo svarīgo valsti;

11.  pauž dziļas bažas par pašreizējo sausumu Etiopijā, kura dēļ ir pasliktinājusies humanitārā situācija valstī; atzinīgi vērtē papildu EUR 165 miljonu piešķiršanu palīdzībai reģionam saistībā ar krīzi Dienvidsudānā un kaimiņvalstīs, kā arī sausumu Etiopijā, Somālijā un Kenijā;

12.  atzinīgi vērtē Etiopiju par panākto progresu apstākļu uzlabošanā iedzīvotājiem, kuru skaits strauji pieaug, tostarp bēgļiem no konfliktiem kaimiņvalstīs, un pateicas tai par vadošās lomas uzņemšanos reģionā un Āfrikas Savienībā;

13.  uzskata, ka ES turpmākajā sadarbībā ar Etiopiju būtu jāņem vērā būtiska progresa panākšana attiecībā uz cilvēktiesību kritērijiem;

14.  aicina Etiopijas iestādes novērst etnisko diskrimināciju un veikt pasākumus, lai atbalstītu miermīlīgu un konstruktīvu dialogu starp dažādām kopienām;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Āfrikas Savienības Komisijai, Panāfrikas parlamentam un Etiopijas valdībai.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Dienvidsudānu (2017/2683(RSP))

P8_TA(2017)0220 RC-B8-0358/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu un Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā Troikas (ASV, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas) un ES 2017. gada 8. maija paziņojumu par drošības situāciju Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2017. gada 29. aprīļa paziņojumu par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Dienvidsudānas ekspertu grupas 2017. gada 13. aprīļa galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) 2017. gada 25. marta 30. ārkārtas samita paziņojumu par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību padomes 34. sesijas, kas notika Ženēvā no 2017. gada 27. februāra līdz 24. martam, iznākumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2017. gada 23. marta paziņojumu par par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 1. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 16. decembra rezolūciju 2327 (2016),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 12. decembra secinājumus par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja 2017. gada 9. maija ziņojumu par humanitāro situāciju,

–  ņemot vērā IGAD 2015. gada 17. augusta Nolīgumu par konflikta risinājumu Dienvidsudānas Republikā (ARCSS),

–  ņemot vērā 2005. gada Sudānas Vispārējo miera nolīgumu;

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Ieroču tirdzniecības līgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Dienvidsudāna vairāk nekā trīs gadus ir ierauta pilsoņkarā, kas izcēlās pēc tam, kad valsts prezidents Salva Kīrs, kurš pārstāv dinka etnisko grupu, apvainoja paša atlaisto prezidenta vietnieku Rīku Maharu, kas pārstāv nūru etnisko grupu, pret viņu vērsta valsts apvērsuma plānošanā; tā kā Rīks Mahars ir noliedzis apvērsuma mēģinājumu;

B.  tā kā, neraugoties uz to, ka 2015. gada augustā tika parakstīts ARCSS, joprojām tiek pilnīgi ignorētas starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības un neviens netiek saukts pie atbildības saistībā ar pārkāpumiem un aizskārumiem, kas izdarīti konflikta laikā;

C.  tā kā pašlaik pilsoņkara rezultātā valstī valda bads un ekonomika ir sabrukusi, vairāk nekā 3,6 miljoni cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas un tiek lēsts, ka 4,9 miljoni cilvēku cieš no pārtikas trūkuma; tā kā humanitārās vajadzības joprojām pieaug, sasniedzot satraucoši augstu līmeni, proti, aptuveni 7,5 miljoniem iedzīvotāju ir nepieciešama humānā palīdzība un vairāk nekā viens miljons cilvēku pašlaik saņem pajumti ar ANO palīdzību; tā kā ANO aģentūras arvien skaļāk aicina sniegt humāno palīdzību, norādot, ka tām ir nepieciešami vismaz USD 1,4 miljardi, lai palīdzētu mazināt “neiedomājamas” ciešanas; tā kā līdz šim ir saņemts finansējums tikai par 14 % no šī aicinājuma summas;

D.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo situāciju, 2017. gada beigās puse valsts iedzīvotāju būs gājuši bojā vai tikuši pārvietoti; tā kā nav zināms, cik daudz cilvēku vardarbības rezultātā ir nogalināti;

E.  tā kā saskaņā ar jaunāko ANO ekspertu grupas ziņojumu Dienvidsudānas valdība ir atzīta par vienu no lielākajiem vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu veicējiem valstī, jo bads tiek uzskatīts par cilvēku izraisītu un Dienvidsudānas valdība izšķērž naudu ieroču eksportam, kas tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem konflikta iemesliem;

F.  tā kā pēdējo nedēļu laikā liela mēroga valdības spēku uzbrukumi Yuai, Waat, Tonga un Kodok ir radījuši traģiskas humanitārās sekas, tostarp 50 000 līdz 100 000 cilvēku pārvietošanu; tā kā tas ir noticis pēc tam, kad Wau pilsētā valsts rietumos 2017. gada 8. aprīlī kolektīvas sodīšanas rezultātā tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji, pamatojoties uz etnisko piederību un politiskajiem uzskatiem; tā kā valdības spēki turpina vērsties pret civiliedzīvotājiem, pārkāpjot bruņota konflikta tiesību aktus, un neļauj ANO misijai aizsargāt civiliedzīvotājus;

G.  tā kā valdība ir sagrāvusi slimnīcas un klīnikas, kas ir kara noziegums; tā kā iekārtas no slimnīcām un klīnikām ir nozagtas, kā rezultātā telpas ir slēgtas un cilvēki nevar saņemt medicīnisko aprūpi, kas glābj dzīvības;

H.  tā kā gandrīz viena trešdaļa skolu Dienvidsudānā ir iznīcinātas, izpostītas, aizņemtas vai slēgtas, kas ietekmē veselas bērnu paaudzes izglītību; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 600 000 bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, cieš no akūta pārtikas trūkuma;

I.  tā kā apmēram divi miljoni bērnu ir pametuši valsti, kas ir 62 % no visiem bēgļiem, kuri ir pametuši Dienvidsudānu, un konflikts viņiem ir radījis smagu traumu, stresu un emocionālus traucējumus; tā kā valsts bruņotie spēki un grupējumi ir pieņēmuši darbā vai izmanto kā karavīrus aptuveni 17 000 bērnu, lielākā daļa no kuriem ir zēni; tā kā tūkstošiem bērnu ir nogalināti, izvaroti, pārvietoti vai kļuvuši par bāreņiem;

J.  tā kā sievietes un meitenes tiek sistemātiski izvarotas un nolaupītas kā kara ierocis un ANO apsekojumā ir konstatēts, ka 70 % no sievietēm, kas dzīvo iekšzemē pārvietotu personu nometnēs Džūbā, ir tikušas izvarotas, un lielākajā daļā gadījumu to ir izdarījuši policisti vai kareivji;

K.  tā kā sakarā ar nestabilitāti kaimiņvalstīs Dienvidsudāna ir arī uzņēmusi aptuveni 270 000 bēgļu no Sudānas, Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR), Etiopijas un Centrālāfrikas Republikas;

L.  tā kā 2016. gada jūnijā Pasaules Veselības organizācija izsludināja holēras uzliesmojumu, kas jau ir skāris tūkstošiem cilvēku, un pēdējo nedēļu laikā tiek ziņots, ka izplatīšanās turpinās; tā kā daudzi mirst no holēras, malārijas, masalām, akūtas caurejas un elpošanas ceļu slimībām, kam par iemeslu ir galēja nabadzība un nožēlojami dzīves apstākļi, un daudzus nāves gadījumus varētu novērst, ja vien šiem cilvēkiem būtu bijusi piekļuve veselības aprūpei;

M.  tā kā ARCSS ir paredzēts, ka nacionālās vienotības pagaidu valdības pilnvarām būtu jābeidzas pēc vēlēšanām 2018. gada augustā;

N.  tā kā saskaņā ar ANO un citiem ticamiem ziņojumiem starpnieki, kas atrodas ES dalībvalstis, un liels skaits trešo valstu ir nodevušas helikopterus un ložmetējus Dienvidsudānas bruņotiem grupējumiem un sniegušas militāru loģistikas palīdzību; tā kā konflikts ir ieildzis, tas ir ļāvis izveidoties jauniem bruņotiem grupējumiem un notikusi sabiedrības militarizācija;

O.  tā kā neskaitāmi uzbrukumi humānās palīdzības sūtījumiem un personālam ir ļoti satraucoši; tā kā kopš 2013. gada decembra ir nogalināti vismaz 79 palīdzības darbinieku; tā kā pavisam nesen, 2017. gada martā, seši palīdzības darbinieki un viņu šoferi tika nogalināti uzbrukumā, kas bija līdz šim nāvējošākais uzbrukums humānās palīdzības sniedzējiem;

P.  tā kā 2017. gada 21. februārī Komisija paziņoja par ārkārtas atbalsta paketi EUR 82 miljonu apmērā pēc bada uzliesmojuma; tā kā ES ir viena no lielākajām līdzekļu devējām, 2016. gadā nodrošinot vairāk nekā 40 % no visa humanitārā finansējuma, ar kuru tiek sniegts atbalsts dzīvības glābšanas programmām, un piešķirot aptuveni EUR 381 miljonus humānajai palīdzībai kopš konflikta sākuma 2013. gadā;

1.  pauž nopietnas bažas par notiekošo konfliktu Dienvidsudānā; prasa nekavējoties pārtraukt visas militārās operācijas un vēlreiz atgādina prezidentam Salva Kīram, kā arī bijušajam premjerministram Rīkam Maharam par viņu saistībām saskaņā ar ARCSS; aicina prezidentu Salvu Kīru nekavējoties īstenot apņemšanos attiecībā uz vienpusēju pamieru, par ko minēts IGAD valstu vadītājiem 2017. gada 25. martā;

2.  aicina visas bruņotajā konfliktā iesaistītās puses nekavējoties un pilnībā izbeigt seksuālu vardarbību pret civiliedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm un meitenēm; atgādina, ka izvarošana kā kara ierocis ir kara noziegums, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir sodāma rīcība; aicina Dienvidsudānas valdību aizsargāt visas neaizsargātās grupas, saukt vainīgos pie atbildības un izbeigt nesodāmību policijā un armijā;

3.  nosoda visus uzbrukumus, kuri vērsti pret civiliedzīvotājiem un humānās palīdzības darbiniekiem, jo uzbrukumi humānās palīdzības darbiniekiem traucē sniegt atbalstu un piegādes, kas glābj dzīvības; uzsver, ka konfliktam nav iespējams militārs risinājums un Dienvidsudānas valdībai ir jānodrošina, ka ir racionālāks pamiers, kas liecina par patiesu apņemšanos panākt mieru un stabilitāti; uzskata, ka apņemšanās panākt mieru ir jāiet tālāk par tikai karadarbības pārtraukšanu un tam jāietver karaspēka atsaukšana, etnisko militāro grupējumu izformēšana, ļaujot netraucēti sniegt humāno palīdzību un atbrīvojot politieslodzītos;

4.  pauž visdziļākās bažas par ārkārtīgi smago humanitāro situāciju visā valstī, kas turpina pasliktināties; tādēļ atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis palielināt humāno palīdzību, lai mazinātu badu, un izdarīt spiedienu uz Dienvidsudānas valdību, lai tā nodrošinātu, ka humānās palīdzības piegādes ceļi paliek atvērti;

5.  pauž nožēlu par bērnu vervēšanu bruņotajā konfliktā, ko Dienvidsudānā dara visas konflikta puses; uzsver, ka bērnu vervēšana abās konflikta pusēs ir uzskatāma par kara noziegumu, par kuru komandieri ir jāsauc pie kriminālatbildības; brīdina, ka veselai jauniešu paaudzei pašlaik tiek radīta nopietna trauma, smagi emocionālie traucējumi un viņi nesaņem izglītību; aicina ar ES humānās palīdzības un attīstības programmām palīdzēt nodrošināt pamatizglītību, kā arī ilgtermiņa rehabilitāciju un konsultācijas; stingri nosoda to, ka militārajās operācijās tiek izmantotas izglītības iestādes;

6.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izmantot visus viņai pieejamos resursus, lai iesaistītu ANO, Āfrikas Savienību un IGAD sākt jaunu politisko procesu nolūkā panākt stabilu pamieru un pilnībā īstenot miera nolīguma drošības un pārvaldības nodaļas;

7.  uzskata, ka Āfrikas Savienībai ar ES un tās dalībvalstu atbalstu politiskajā risinājumā ir jāuzņemas aktīva starpnieka loma, lai panāktu noturīgu mieru Dienvidsudānā, tostarp piešķirot vairāk resursu Alpha Oumar Konare, Āfrikas Savienības īpašajam sūtnim Dienvidsudānā; atbalsta aicinājumus Āfrikas Savienības Komisijai organizēt starptautisku konferenci, kurā piedalītos ANO un IGAD, nolūkā apvienot un saskaņot starptautiskos centienus izbeigt karadarbību Dienvidsudānā;

8.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu ANO īpašā pārstāvja Dienvidsudānā darbam un ANO misijas Dienvidsudānā (UNMISS) un tās reģionālo aizsardzības spēku pilnvarām, kuriem ir uzticēts uzdevums aizsargāt civiliedzīvotājus un novērst vardarbību pret viņiem, un radīt apstākļus, kādi vajadzīgi, lai varētu sniegt humāno palīdzību; aicina visas puses veicināt ātru aktīvo reģionālo aizsardzības spēku izvietošanu, kurus pilnvarojusi ANO Drošības padome un kuru uzdevums ir pastiprināt aktīvu UNMISS klātbūtni, un aicina dalībvalstis un PV/AP steidzami sniegt ievērojamu atbalstu UNMISS ar Eiropas spējām;

9.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešams izveidot īpašu tiesu Dienvidsudānai, Āfrikas Savienībai pieņemot tās juridiskos statūtus un sniedzot palīdzību no ANO un ES līdzekļiem; atgādina, ka tas ir daļa no 2016. gada miera nolīguma, un tādēļ par to nevajadzētu sākt jaunas sarunas;

10.  uzstāj, ka, lai nacionālā dialoga process būtu lietderīgs un iekļaujošs, tam būtu jāatbilst skaidriem kritērijiem, tostarp jābūt neitrālai vadībai un jāiekļauj opozīcijas grupas un Dienvidsudānas pilsoņi, kuri dzīvo ārpus valsts, un ka tajā jāiekļauj arī pārstāvji no visām konfliktā iesaistītajām pusēm un citām Dienvidsudānas ieinteresētajām personām, tostarp sieviešu pārstāvjiem, lai tas būtu leģitīms un efektīvs;

11.  nosoda visus mēģinājumus ierobežot vārda brīvību, kas ir cilvēka pamattiesības un daļa no patiesām politiskām debatēm; pauž nožēlu par humānās palīdzības darbinieku, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un žurnālistu nogalināšanu un prasa saukt pie atbildības par šādiem noziegumiem vainīgos; prasa nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos;

12.  nosoda visus uzbrukumus izglītības un publiskām iestādēm un skolu izmantošanu militāriem nolūkiem; aicina puses ievērot Vadlīnijas skolu un universitāšu aizsardzībai pret militāru izmantošanu bruņota konflikta laikā;

13.  pauž nožēlu par to, ka ANO Drošības padome 2016. gada 23. decembrī nepieņēma rezolūciju, ar kuru Dienvidsudānai būtu noteikts ieroču embargo un trim vadošajiem Dienvidsudānas līderiem — ceļošanas aizliegums un aktīvu iesaldēšana; aicina ES turpināt piemērot starptautisku ieroču embargo pret Dienvidsudānu un to efektīvi īstenot; pauž satraukumu par ziņojumiem par ieroču nodošanu Dienvidsudānai, pārkāpjot Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ko sekmēja starpnieki, kuri atradās ES dalībvalstīs; mudina dalībvalstis un PV/AP nodrošināt atbilstību ES ieroču kontroles režīmam un oficiāli sākt sarunas ar visām trešām valstīm, par kurām ir pieradīts, ka tās ir eksportējušas bruņojumu un sniegušas militāro loģistikas palīdzību Dienvidsudānai;

14.  aicina varas iestādes nodrošināt, ka iekšzemē pārvietotu personu atgriešana vai pārcelšana tiek veikta drošā un cieņpilnā veidā; aicina izmantot mērķtiecīgas sankcijas pret visām nozīmīgām politiskajām vai militārajām amatpersonām valdībā vai opozīcijā, kuras veicina konfliktu vai ir izdarījušas cilvēktiesību pārkāpumus, kā daļu no ES stratēģijas, nodrošinot humānās palīdzības piegādi, pamiera saglabāšani un jauna politiskā procesa atsākšanu nolūkā īstenot miera nolīgumu;

15.  uzskata, ka pašreizējā politiskajā vidē ticamas un mierīgas vēlēšanas nevar notikt, ņemot vērā konflikta atsākšanos, nedrošību un masveida iedzīvotāju pārvietošanu; atgādina, ka nacionālās vienotības pagaidu valdības pilnvaras ir spēkā līdz 2018. gada jūnijam; uzsver, ka ir svarīgi piešķirt Dienvidsudānas sievietēm pilnvērtīgu lomu miera sarunās un valsts pārvaldībā; aicina ES atbalstīt sievietes, kas vietējā līmenī būtiski ietekmē miera sarunu kvalitāti, ievērojami mazinot aizdomīgumu, kā arī rada uzticību un sekmē samierināšanu;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidsudānas valdībai, Starpvaldību attīstības iestādei, Dienvidsudānas cilvēktiesību komisāram, Dienvidsudānas Nacionālajai leģislatīvajai asamblejai, Āfrikas Savienības institūcijām, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Islandi, Lihtenšteinas Firstisti un Norvēģijas Karalisti par EEZ finanšu mehānismu laikposmam no 2014. gada līdz 2021. gadam, Nolīgumu starp Norvēģijas Karalisti un Eiropas Savienību par Norvēģijas finanšu mehānismu laikposmam no 2014. gada līdz 2021. gadam, papildprotokolu Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Norvēģijas Karalisti un papildprotokolu Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Islandi (06679/2016 – C8-0175/2016 – 2016/0052(NLE))

P8_TA(2017)0221 A8-0072/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (06679/2016),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Islandi, Lihtenšteinas Firstisti un Norvēģijas Karalisti par EEZ finanšu mehānismu laikposmam no 2014. gada līdz 2021. gadam (06956/16),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Norvēģijas Karalisti un Eiropas Savienību par Norvēģijas finanšu mehānismu laikposmam no 2014. gada līdz 2021. gadam (06957/16),

–  ņemot vērā projektu Nolīguma starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Norvēģijas Karalisti papildprotokolam (06960/16),

–  ņemot vērā projektu Nolīguma starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Islandes Republiku papildprotokolam (06959/16),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0175/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0072/2017),

1.  sniedz piekrišanu šo nolīgumu un protokolu slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Islandes Republikas, Lihtenšteinas Firstistes un Norvēģijas Karalistes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Eiropas reģioniem piemērotāko finansējumu kombināciju: finanšu instrumentu un dotāciju līdzsvarošana ES kohēzijas politikā (2016/2302(INI))

P8_TA(2017)0222 A8-0139/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (KNR), un ņemot vērā ar attiecīgajiem minētās regulas pantiem saistītos deleģētos un īstenošanas aktus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par kohēzijas politiku un stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(8),

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas atzinumu, kas iekļauts Budžeta kontroles komitejas ziņojumā “Eiropas Investīciju banka (EIB) — 2014. gada pārskats” (A8-0050/2016),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Pamatnostādnes par valsts atbalstu, lai veicinātu riska finansējuma ieguldījumus”(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē” (COM(2014)0473),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada augusta kopsavilkuma ziņojumu “Kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam ex post novērtējums, uzmanību pievēršot Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), Eiropas Sociālam fondam (ESF) un Kohēzijas fondam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 30. oktobra ziņojumu “Finanšu instrumenti, ko saskaņā ar Finanšu regulas 140. panta 8. punktu atbalsta no vispārējā budžeta, sākot ar 2013. gada 31. decembri (COM(2014)0686)”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra norādījumus dalībvalstīm par KNR 42. panta 1. punkta d) apakšpunktu — attaisnotās izmaksas un nodevas,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. augusta norādījumus dalībvalstīm par KNR 37. panta 7., 8. un 9. pantu — finanšu instrumentu sniegtā atbalsta apvienošana ar citiem atbalsta veidiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. marta norādījumus dalībvalstīm par KNR 37. panta 2. punktu — ex ante novērtējums,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija references norādījumus pārvaldības iestādēm “Finanšu instrumenti ESI fondu programmās 2014.–2020. gadam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada novembra kopsavilkuma ziņojumu “Eiropas strukturālo un investīciju fondu finanšu instrumenti. Kopsavilkuma dati par panākto progresu 2014.–2020. gada plānošanas perioda finanšu instrumentu finansēšanā un īstenošanā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 46. pantu”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada decembra kopsavilkuma ziņojumu “Kopsavilkuma dati par panākto progresu 2014.–2020. gada plānošanas perioda finanšu instrumentu finansēšanā un īstenošanā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 46. pantu”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada septembra kopsavilkuma ziņojumu “Kopsavilkuma dati par panākto progresu attiecībā uz pārvaldības iestāžu paziņoto finansēšanas vadības instrumentu finansēšanu un īstenošanu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 67. panta 2. punkta j) apakšpunktu”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 13. novembra darba dokumentu “Ar finanšu instrumentiem saistītās darbības. Pavaddokuments Komisijas ziņojumam Eiropas Parlamentam un Padomei par finanšu instrumentiem, ko saskaņā ar Finanšu regulas 140. panta 8. punktu atbalsta no vispārējā budžeta, sākot ar 2014. gada 31. decembri” (SWD(2015)0206),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 19/2016 “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, — gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2015 “Vai finanšu instrumentu izmantošana lauku attīstības jomā ir sekmīga un daudzsološa pieeja”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 16/2014 “ES ārpolitikas atbalstam paredzētās reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāte”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 2/2012 “No Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas instrumenti”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 14. oktobra atzinumu “Finanšu instrumenti teritoriālās attīstības atbalstam”,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2013. gada marta galīgo ziņojumu “Finanšu instrumenti — novērtēšana saistībā ar gatavošanos 2014.–2020. gada plānošanas periodam”,

–  ņemot vērā 2016. gada oktobra pētījumu “Finanšu instrumenti 2014.–2020. gada plānošanas periodā — dalībvalstu pirmā pieredze”, ko pasūtīja Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments “Strukturālā un kohēzijas politika”,

–  ņemot vērā 2016. gada marta pētījumu “Pārskats par EIB grupas lomu Eiropas kohēzijas politikā”, ko pasūtīja Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments “Strukturālā un kohēzijas politika”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada maija paziņojumu “ES kohēzijas politikas uzdevumi — jautājumi saistībā ar gaidāmo reformu pēc 2020. gada”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada septembra faktu lapu “Kohēzijas politikas īstenošana 28 ES dalībvalstīs”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0139/2017),

A.  tā kā norisinās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) izvērtēšana/pārskatīšana un 2014.–2020. gada plānošanas periods tuvojas termiņa vidusposmam, sākas diskusijas par dotāciju un finanšu instrumentu kombināciju, kas ar ES budžeta starpniecību ir jāinvestē pēc 2020. gada;

B.  tā kā Kopotais priekšlikums (COM(2016)0605) ir vienīgā iespēja izdarīt vairākus termiņa vidusposma uzlabojumus sistēmā, ar ko pārvalda pašreizējo plānošanas periodu;

C.  tā kā termins “finanšu instrumenti” ietver dažādus instrumentus un to izmantošanas izvērtējumi un lēmumi pastāvīgi ir rūpīgi jāanalizē katrā gadījumā atsevišķi un saistībā ar vietējās un reģionālās ekonomikas vai konkrētas mērķa grupas īpašo vajadzību izvērtējumu,

2007.–2013. gada periods — uzticama ieguldīšana, izmantojot dotācijas un finanšu instrumentus

1.  atzīst — lai gan finanšu instrumenti tika izstrādāti pirms finanšu un ekonomikas krīzes un nebija vispiemērotākie krīzes ekonomiskajā kontekstā, Komisijas ziņojumi nodrošina stingru pārliecību, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) ieguldījumi, izmantojot dotācijas un finanšu instrumentus, ir atstājuši būtisku ietekmi un devuši redzamus rezultātus ES reģionos, kopējai ieguldījumu summai sasniedzot EUR 347,6 miljardus, kuros neietilpst valstu līdzfinansējums un sviras efekta piesaistītie pašu resursi;

2.  atzinīgi vērtē Eiropas Investīciju bankas (EIB) kohēzijas politikas pašreizējās darbības, kas ir redzamas gada pārskatos un nozares pārskatos, parādot ietekmi uz MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, infrastruktūru, pētniecību un inovāciju, vidi, enerģētiku un lauksaimniecību; secina, ka EIB kohēzijas politikas atbalstam sniegtais aizdevums laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam ir bijis EUR 147 miljardi, kas ir apmēram 38 % no visiem aizdevumiem ES;

2014.–2020. gada periods — jauna lappuse ieguldīšanai, izmantojot ESI fondus

3.  atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. gadā ES plāno ieguldīt EUR 454 miljardus, izmantojot ESI fondus, un ir paredzēts, ka kopā ar valstu līdzfinansējumu ieguldīšanai, izmantojot dotācijas un finanšu instrumentus, summa sasniegs EUR 637 miljardus;

4.  atzīst, ka kohēzijas politikas kopīgās pārvaldības ietvaros ir pieaudzis gan finanšu instrumentu (tādu kā mikrokredīti, aizdevumi, garantijas, pašu un riska kapitāls) apmērs, gan kvalitāte; uzsver, ka tam ir divi galvenie izskaidrojumi — 2007.–2013. gada periods sniedza vērtīgu pieredzi un mācību saistībā ar ESI fondu īstenošanu, izmantojot dotācijas un finanšu instrumentus, savukārt DFS 2017.–2020. gadam atspoguļo pēckrīzes vajadzības pēc papildu finanšu instrumentiem, kam iemesls ir fiskālie ierobežojumi;

5.  norāda, ka pēc aplēsēm piešķīrumi finanšu instrumentiem (FI) no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Kohēzijas fonda (KF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) gandrīz divkāršojās 2007.–2013. gadā, kad to apmērs bija EUR 11,7 miljardi, un 2014.–2020. gadā, kad to apmērs bija EUR 20,9 miljardi; norāda, ka tādējādi FI 2014.–2020. gadā veidoja 6 % no kopējā kohēzijas politikas piešķīruma apjoma, proti, EUR 351,8 miljardus, salīdzinot ar 3,4 % no 2007.–2013. gadā piešķirtajiem EUR 347 miljardiem;

6.  norāda, ka piešķīrumi no KF sasniedz aptuveni EUR 75 miljardus, kas veido 11,8 % no kopējiem FI piešķīrumiem 2014.–2020. gada periodā; atzinīgi vērtē to, ka piešķīrumu apjoms ir palielinājies no EUR 70 miljardiem 2007.–2013. gada periodā līdz EUR 75 miljardiem 2014.–2020. gada periodā; uzsver, ka KF paredzētais piešķīrums samazināties nedrīkst, jo aptuveni 34 % ES iedzīvotāju dzīvo apgabalos, kas saņem atbalstu no KF;

7.  atzīmē, ka pašreizējās DFS ietvaros 21 dalībvalsts bija apņēmusies līdz 2015. gada 31. decembrim FI iemaksāt darbības programmu finansējumu kopumā EUR 5571,63 miljonu apmērā, no kā EUR 5005,25 miljonus piešķir no ERAF un KF;

8.  atzinīgi vērtē to, ka būtiskas regulatīvās izmaiņas finanšu instrumentu plānošanā, īstenošanā un pārvaldībā, tādas kā tieša sasaiste ar visiem 11 tematiskajiem mērķiem, atbilstīga un obligāta ex ante novērtēšana, kas ļauj konstatēt tirgus nepilnības, katram atsevišķam gadījumam pielāgotu un vienkāršotu standartizēto finanšu instrumentu un ziņošanas mehānismu izveide, var labvēlīgi ietekmēt kohēzijas politikas pievilcību un īstenošanas ātrumu, risinot juridiskās neskaidrības, kādas radās 2007.–2013. gada periodā; tomēr prasa censties, lai attiecīgās izmaiņas nemazinātu finanšu instrumentu pievilcību un īstenošanas ātrumu;

Dotācijas un finanšu instrumenti — kombināciju nosaka intervences loģika

9.  uzsver — lai gan ESI fondi atbalsta vienus un tos pašus kohēzijas politikas mērķus, šo fondu dotācijām un finanšu instrumentiem, kas paši par sevi nav rezultāts, risinot teritoriālās attīstības vajadzības, nozaru vajadzības vai tirgus vajadzības, kopīgās pārvaldības ietvaros ir atšķirīga intervences loģika un piemērošana;

10.  atzīst, ka atkarībā no projekta veida dotācijām salīdzinājumā ar finanšu instrumentiem ir dažāda ietekme: tās atbalsta projektus, kas nebūt nerada ienākumus, un finansē projektus, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj piesaistīt privātu vai valsts finansējumu, orientējas uz konkrētiem labumguvējiem, uzdevumiem un reģionālām prioritātēm, kā arī nav tik sarežģītas, jo tiek izmantota gūtā pieredze un pašreizējā veiktspēja; atzīst, ka atsevišķos gadījumos dotācijām ir zināmi ierobežojumi: ir sarežģīti nodrošināt projekta kvalitāti un ilgtspēju, pastāv risks ilgtermiņā aizstāt valsts finansējumu un tiek izstumta iespēja piesaistīt privātos ieguldījumus pat tad, ja attiecīgo projektu īstenošana varētu būt sistemātiska un spētu radīt ieņēmumus, ar ko atmaksāt uz aizņēmumiem balstītu finansējumu;

11.  atzīst, ka finanšu instrumenti sniedz priekšrocības, tādas kā sviras un sistemātiskuma efekts, privātā kapitāla piesaiste un specifisku ieguldīšanas nišu apgūšana, īstenojot kvalitatīvus, peļņu nesošus projektus, un līdz ar to tiek palielināta reģionālās politikas īstenošanas iedarbīgums un rezultativitāte; konstatē, ka finanšu instrumentiem piemīt zināmas nepilnības, kuru dēļ tie varētu šķist mazāk pievilcīgi nekā valsts vai reģionālie instrumenti, un šīs nepilnības ir: lēnāka īstenošana atsevišķos reģionos, lielāka sarežģītība, ESI fondu atbalstīto finanšu instrumentu sviras efekts ir mazāks nekā tiek gaidīts, kā arī atsevišķos gadījumos augstākas īstenošanas izmaksas un pārvaldības maksas; atzīmē, ka dotācijas ir vēlamākais ieguldījumu veids atsevišķās politikas jomās, tādās kā atsevišķu veidu sabiedriskā infrastruktūra, sociālie pakalpojumi, pētniecības un inovācijas politika vai visi tie projekti, kas nerada ieņēmumus;

12.  uzsver, ka dotācijām un finanšu instrumentiem intervences loģika ir nevis sadalošais, bet gan vienojošais elements, lai dotāciju un finanšu instrumentu jomā radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un līdz ar to kohēzijas politika varētu labāk aptvert labumguvējus un novērst ieguldījumu nepilnības, īstenojot dažādus pasākumus; norāda, ka ESI fondu plānošanā intervences loģika ir augšupēja pieeja un ka visām dalībvalstīm un reģioniem arī turpmāk ir jāapsver vispiemērotākā opcija, brīvi nosakot īpatsvaru, kāds būs finanšu instrumentiem vai dotācijām kā izpildes mehānismiem, ar ko atbalstīt izraudzītās prioritātes savās attiecīgajās darbības programmās, paturot prātā, ka ir iesaistītas vietējās un reģionālās iestādes un ka tām ir izšķirīga loma; atgādina, ka tieši pārvaldības iestāžu ziņā ir lemt par to, kāda veida finanšu instruments ir vispiemērotākais īstenošanai;

Finanšu instrumentu darbība — problēmas

13.  atzīst, ka ir svarīgi kohēzijas politikas darbībās izmantot finanšu instrumentus; atzinīgi vērtē to, ka ziņojumos par finanšu instrumentu īstenošanu 2015. gadā ir konstatēts progress, lai gan pašreizējo plānošanas periodu sāka īstenot novēloti; tomēr atzīmē, ka ESI fondu īstenošanas progress ir ļoti atšķirīgs ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī vienas dalībvalsts ietvaros; atgādina, ka papildus labajai pieredzei un ietekmei, kas finanšu instrumentu izmantošanā gūta 2007.–2013. gada plānošanas periodā, tika konstatētas arī vairākas darbības problēmas: novēlota darbību sākšana, neprecīzs tirgus novērtējums, atšķirīgs īstenojums reģionos, kopumā zems atmaksas īpatsvars, niecīgs sviras efekts, sistemātiskuma problēmas, augstas pārvaldības izmaksas un nodevas un neatbilstīgi lieli piešķīrumi; atgādina, ka līdz 2015. gadam, pēc tam, kad Komisija pagarināja specifiskos finanšu instrumentu īstenošanas termiņus, vairākas konstatētās nepilnības tika mazinātas ar mērķorientētiem pasākumiem;

14.  atzīmē, ka ESI fondu īstenošanas kavējumi var ietekmēt atmaksas likmes, sistemātiskumu un sviras efektu, turklāt sviras efekta aplēses būtu jābalsta uz tādu starptautisku organizāciju kā ESAO izmantotu definīciju un metodiku, skaidri nošķirot publisko un privāto ieguldījumu un precīzi norādot iespējamā sviras efekta mērogu, kādu varētu sniegt katrs instruments katrā valstī un reģionā; atgādina, ka kavējumi 2007.–2013. gada periodā neatgriezeniski ietekmēja ERAF un ESF finanšu instrumentu suboptimālu darbību; uzsver, ka īstenošanas kavējumi, kam iemesls varētu būt novēlotais plānošanas perioda sākums, var pasliktināt ESI fondu finanšu instrumentu darbību, kas var novest pie neprecīzu novērtēšanas secinājumu izdarīšanas perioda beigās; tāpēc aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai mazinātu novēloti sāktas īstenošanas nelabvēlīgās sekas, jo īpaši attiecībā uz risku, ka finanšu instrumentu izmantojums un ietekme varētu būt ierobežota;

15.  ir ļoti nobažījies par lielo iespēju, ka pašreizējās DFS otrajā pusē atkal var uzkrāties neapmaksātu rēķinu daudzums, kas varētu būtiski ietekmēt arī pārējos ES finansētos politikas virzienus;

16.  atzīmē, ka ES pastāv būtiskas atšķirības saistībā ar finanšu instrumentu, tostarp ESI fondu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), apguvi, šo fondu sākotnējiem rezultātiem un gaidāmo sviras efektu, kas piesaistītu pašu resursus, kā arī citus ES finansētus finanšu instrumentus Savienības visrezultatīvākajās tautsaimniecībās, un šīs atšķirības apdraud kohēzijas politikas mērķus sasniegšanu; uzsver, ka šo instrumentu kopējie panākami ir atkarīgi no tā, cik viegli tie ir izmantojami un kāda ir dalībvalstu spēja pārvaldīt ar šiem fondiem piesaistītos ieguldījumus, kam ir vajadzīgi precīzi un diferencēti rādītāji, ar ko varētu novērtēt šo ieguldījumu reālo ietekmi uz kohēzijas politiku;

Vienkāršošana, sinerģija un tehniskā palīdzībā — risinājumi

17.  atzinīgi vērtē Komisijas darbības regulējuma optimizēšanai un birokrātijas mazināšanai; uzsver — lai gan ir veikti uzlabojumi, joprojām pastāv sarežģītība un tādas problēmas kā ilgs uzsākšanas laiks un administratīvie šķēršļi saņēmējiem, kas attur no finanšu instrumentu izmantošanas; aicina Komisiju cieši sadarboties ar EIB, EIF un pārvaldības iestādēm, lai daudz vieglāk varētu kombinēt ESI fondu mikrokredītus, aizdevumus, garantijas, pašu un riska kapitālu, vienlaikus nodrošinot vienāda līmeņa pārredzamību, demokrātisko pārraudzību, ziņošanu un kontroli;

18.  atzīmē, ka atsevišķi noteikumi ierobežo elastīgumu darbībās ar finanšu instrumentiem; norāda, ka sevišķi apgrūtinoši ir valsts atbalsta noteikumi, jo īpaši saistībā ar dotāciju un finanšu instrumentu kombinēšanu; aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgu valsts atbalsta satvaru un apzināt turpmākās iespējas vienkāršot valsts atbalsta atbilstīguma noteikšanu visos trijos līmeņos — pārvaldības iestāžu, līdzekļu fonda un finanšu starpnieku līmenī; prasa valsts atbalsta noteikumu jomā radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz visiem finanšu instrumentiem, lai novērstu priekšrokas došanu atsevišķiem finansējuma avotiem salīdzinājumā ar citiem, jo īpaši MVU atbalsta jomā;

19.  uzsver, cik būtiska ir finanšu instrumentu rezultātu revīzija, tostarp EIB grupas kohēzijas politikas jomā veikto darbību revīzija; atzīmē, ka revīzijas darbības ietver piekļuvi visam ESI fondu ciklam; aicina Komisiju un valstu iestādes apzināt, kādas ir iespējas panākt vienkāršojumus un sinerģiju ar revīzijas procesa starpniecību; tāpēc aicina Komisiju pievērsties dotāciju un finanšu instrumentu salīdzinošai analīzei, kā arī turpmākai spēju veidošanai, revīzijas metodikai un norādījumiem par revīzijas procesu, kam nevajadzētu palielināt finansiālo un administratīvo slogu labumguvējiem;

20.  atzīmē, ka dotāciju un finanšu instrumentu kombinēšanai ir vēl neizmantotas iespējas; uzsver, ka papildus iestādēm sniegtajiem norādījumiem arī turpmāk ir jāvienkāršo un jāsaskaņo noteikumi, kas attiecas uz dažādu ESI fondu kombināciju, kā arī noteikumi, kas attiecas uz ESI fondu kombināciju ar tādiem instrumentiem kā “Apvārsnis 2020” un ESIF; prasa ieviest labāku regulējumu, ar ko paredzētu skaidrus, konsekventus un mērķorientētus noteikumus attiecībā uz regulatīvā sloga mazināšanu, sekmējot, ka tiek panākta iepriekš minētā piešķīrumu kombinācija, vienam un tam pašam finanšu instrumentam izmantojot vairāk nekā vienu programmu, kā arī ESF darbību ietvaros nodrošinot mikrofinansējuma instrumentu kombinācijas un vēl vairāk vienkāršojot publisko iepirkumu attiecībā uz finanšu starpnieku atlasi un publiskā–privātā sektora partnerībām; prasa panākt labāku saskaņu starp dažādajām stratēģijām; uzsver, ka ESI fondu dotāciju un finanšu instrumentu kombinēšana ar citiem finansējuma avotiem var padarīt finansējuma struktūru pievilcīgāku labumguvējiem, jo uzlabojas riska sadale un projekta darbība, un līdz ar to ar šiem instrumentiem var sniegt labākas ilgtermiņa izaugsmes iespējas;

21.  atzīmē, ka finanšu instrumentu apguvi var uzlabot ar ieguldījumu partnerībām un ka publiskā–privātā sektora partnerības var uzlabot sinerģiju starp finansējuma avotiem, kā arī saglabāt nepieciešamo līdzsvaru starp privātām un publiskām interesēm; uzsver, ka ir jāmudina arī finanšu instrumentu izmantošana saistībā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības (CLLD) un integrēto teritoriālo ieguldījumu (ITI) iniciatīvām;

22.  atzinīgi vērtē tagadējo tehniskās palīdzības praksi, ko sniedz Komisija un EIB grupa, izmantojot finanšu instrumentu tehnisko konsultāciju platformu (fi-compass); pauž nožēlu, ka iestādēm un jo īpaši finanšu instrumentu, tostarp ESIF, saņēmējiem uz vietas sniegtie atbalsta pakalpojumi ir ierobežoti, lai gan daudzas vietējās un reģionālās iestādes ir saskārušās ar tehniskām grūtībām, kā arī tām trūkst veiktspējas un zinātības, lai spētu efektīvi izmantot finanšu instrumentus; prasa sniegt tehnisko palīdzību, ar ko galvenokārt būtu jāatbalsta vietējās vai reģionālās ieinteresētās personas, kā arī visi iesaistītie partneri, taču to nevajadzētu izmantot, lai finansētu valsts iestāžu darbības; turklāt aicina Komisiju un EBI izveidot kopīgu tehniskās palīdzības plānu, kas ietvertu gan finansiālus, gan nefinansiālus konsultēšanas pasākumus, jo īpaši lieliem projektiem, kā arī veiktspējas palielināšanu, apmācību, atbalstu un zināšanu un pieredzes apmaiņu; turklāt prasa apvienot specializētās zināšanas (tostarp juridiskās konsultācijas) par kohēzijas politikas noteikumiem, finanšu produktiem, valsts atbalstu un publisko iepirkumu, kam mērķauditorija būtu valsts iestādes, fondu pārvaldnieki un saņēmēji, vienlaikus uzsverot, cik būtiski ir nepieļaut struktūru dubultošanu;

23.  aicina Komisiju paaugstināt ESI fondu ieguldījumu profilu un skaidri norādīt, ka ir iesaistīts ES budžets; turklāt prasa sniegt atbilstīgu un visaptverošu informāciju un nodrošināt komunikāciju saistībā ar ES finansēšanas iespējām, ar ko mudinātu šīs iespējas izmantot publiskā un privātā sektorā un orientētos uz potenciālajiem labumguvējiem un jauniešiem jo īpaši;

Virzība uz piemērotāko finansējumu kombināciju laikposmam pēc 2020. gada un kohēzijas politikas nākotne

24.  atzīst, ka tādām problēmām kā migrācija un drošība vai pašreizējām un turpmākām politikas tendencēm nebūtu jāatstāj nelabvēlīga ietekme uz kohēzijas politikas ietvaros veiktajiem ieguldījumiem vai gaidāmajiem rezultātiem, jo īpaši pēc pašreizējā plānošanas perioda beigām;

25.  atzīst, ka kohēzijas politikā īpaša loma ir gan dotācijām, gan finanšu instrumentiem, taču abi minētie elementi tiecas sasniegt 11 tematiskos mērķus, kas ir jāīsteno, lai sasniegtu “Eiropa 2020” — stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei izvirzītos piecus pamatmērķus; uzsver — ir jāpanāk, lai finanšu instrumentu aizstāšana ar dotācijām nekļūtu par galveno kohēzijas politikas mehānismu, vienlaikus uzsverot arī vajadzību saglabāt piešķiramo līdzekļu atjaunojamību, lai ieguldīt varētu atkārtoti, ņemot vērā nozares un darbības, ko ar šiem līdzekļiem varētu atbalstīt;

26.  uzsver, ka finanšu instrumentu rezultāti ir labāki attīstītos reģionos un pilsētu apvidos, kuros labāk ir attīstīti finanšu tirgi, bet tālākos reģionos un reģionos ar augstu vispārējo bezdarba līmeni un zemu iedzīvotāju blīvumu ir grūti piesaistīt ieguldījumus, savukārt dotācijas palīdz risināt reģionu strukturālos jautājumus un panākt līdzsvarotu reģionālo finansēšanu; atzīmē, ka finanšu instrumentu rezultativitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem un ka nekādus vispārējus secinājumus nevar izdarīt, balstoties tikai uz vienu kritēriju; norāda, ka iespēju kohēzijas politikas jomā noteikt saistošus mērķus finanšu instrumentu izmantošanai laikposmā pēc 2020. gada nevar uzskatīt par realizējamu; atzīmē, ka finanšu instrumentu īpatsvara palielināšanai nebūtu jāietekmē neatmaksājamus finanšu ieguldījumus, jo tādējādi tiktu izjaukts līdzsvars; uzsver, ka vairākās valsts politikas jomās noteicošajam ir jābūt dotācijām, savukārt finanšu instrumentiem var būt papildinoša loma, pilnībā ņemot vērā pienācīgu ex ante novērtējumu un tirgus analīzi; prasa turpināt finanšu instrumentu popularizēšanu Interreg programmās, lai tās saskaņotu ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķiem;

27.  atgādina — ESI fondu apgūšanā gūtā pieredze liecina, ka dotāciju un finanšu instrumentu finansējumu kombinācija risina konkrētās valsts vajadzības, kā arī novērš sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas nepilnības; uzsver, ka finansējumu kombinācijas rezultātā nedrīkst veidoties viens visiem piemērots risinājums, jo jāņem vērā vairāki tādi faktori kā ģeogrāfiskais reģions, politikas joma, labumguvēja veids un lielums, administratīvā veiktspēja, tirgus nosacījumi, konkurējošu instrumentu esība, uzņēmējdarbības vide, kā arī fiskālais un ekonomiskais stāvoklis;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp. (5) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308. (9) OV C 19, 22.1.2014., 4. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par tehniskās palīdzības perspektīvām kohēzijas politikā (2016/2303(INI))

P8_TA(2017)0223 A8-0180/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (turpmāk „KNR”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģēto regulu (ES) Nr. 240/2014 par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem(6),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu un groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 un Regulu (ES) Nr. 1305/2013 (COM(2015)0701),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība(9),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2016. gada 16. februāra Īpašo ziņojumu „Lai uzlabotu tehniskās palīdzības sniegšanu Grieķijai, lielāka uzmanība jāpievērš rezultātiem”,

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta — Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada septembrī publicēto padziļināto analīzi „Technical assistance at the initiative of the Commission” („Tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas”),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0180/2017),

A.  tā kā tehniskajai palīdzībai gan pēc Komisijas, gan dalībvalstu iniciatīvas ir svarīga loma visos kohēzijas politikas īstenošanas posmos un tā ir svarīgs instruments, ar kura palīdzību pārvaldes jomā piesaistīt un noturēt augstas kvalitātes darbiniekus, radīt stabilu sistēmu, ar kuru pārvaldīt un izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), kā arī risināt nepilnības īstenošanas jomā un palīdzēt lietotājiem izstrādāt kvalitatīvus projektus; tā kā būtu jāizpēta iespējas izmantot tehnisko palīdzību programmu sagatavošanas posmā;

B.  tā kā vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm bieži vien nav nepieciešamo spēju, lai efektīvi un iedarbīgi īstenotu ESI fondus un organizētu partnerību ar citām publiskām iestādēm, tostarp pilsētu iestādēm, ekonomikas un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem saskaņā ar KNR 5. pantu; tā kā dažādo dalībvalstu un reģionu administratīvā spēja ļoti atšķiras;

C.  tā kā tehniskās palīdzības pasākumiem mērķtiecīgi vajadzētu aptvert arī partnerus, kas iesaistīti kohēzijas politikas sagatavošanā un īstenošanā, jo īpaši tādās jomās kā spēju veidošana, tīklu veidošana un saziņa par kohēzijas politiku;

D.  tā kā valstu, vietējām un reģionālajām iestādēm ir grūtības noturēt darbā kvalificētus darbiniekus, jo viņi parasti aiziet uz labāk apmaksātu darbu privātajā sektorā vai uz izdevīgākiem amatiem valsts iestādēs; tā kā tas būtiski ierobežo valsts iestāžu spēju veiksmīgi īstenot ESI fondus un sasniegt kohēzijas mērķus;

E.  tā kā vēl arvien var uzlabot tehniskās palīdzības uzraudzību un novērtēšanu, kaut arī 2014.–2020. gada plānošanas periodā paredzēts vairāk orientēties uz rezultātiem un gandrīz puse no šā laikposma jau ir pagājusi;

F.  tā kā ir nepieciešams optimizēt saikni starp tehnisko palīdzību pēc Komisijas iniciatīvas un tehniskās palīdzības pasākumiem, ko veic valsts un reģionālā līmenī,

Tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas (KNR 58. pants)

1.  norāda, ka resursi, kas pieejami tehniskajai palīdzībai pēc Komisijas iniciatīvas, tika palielināti salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu līdz 0,35 % no ERAF, ESF un KF gada piešķīruma pēc tam, kad veikti atskaitījumi Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI) un Eiropas atbalsta fondam vistrūcīgākajām personām (EAFVP);

2.  atzinīgi vērtē Komisijas darbības, ko finansē, izmantojot tehnisko palīdzību, jo īpaši tās darbu attiecībā uz instrumentu TAIEX REGIO PEER 2 PEER, kompetences sistēmu un pašnovērtējuma instrumentu, integritātes paktiem, vadlīnijām praktizējošiem speciālistiem par to, kā nepieļaut 25 tipiskākās kļūdas publiskajā iepirkumā, un pētījumu par izvērtējuma administratīvajām spējām saistībā ar publisko iepirkumu visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis izmantot šādas iniciatīvas; uzsver, ka šiem instrumentiem vajadzētu būtu lielākai lomai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada, un tādēļ mudina Komisiju vairot izpratni vietējā un reģionālā līmenī, tostarp salu mērogā, attiecībā uz to izmantošanu; ieteic, lai TAIEX REGIO PEER 2 PEER instrumenta joma tiktu paplašināta, attiecinot to uz visiem partneriem saskaņā ar KNR 5. pantu, lai nodrošinātu plašu pieredzes apmaiņu, veicinātu spēju veidošanu un sekmētu labas prakses izmantojamību;

3.  uzskata, ka Komisijai jāierosina veikt novērtējumu par projekta „Integritātes pakti — civilās kontroles mehānisms ES fondu nodrošināšanai” īstenošanas efektivitāti un pievienoto vērtību;

4.  atzīmē darba grupas Grieķijas jautājumos un Kipras atbalsta grupas darbu ar ESI fondu īstenošanu šajās divās valstīs, jo īpaši apguves līmeni, ņemot vērā, ka tas ir tikai viens no rādītājiem kohēzijas politikas pozitīvam novērtējumam; tomēr atzīmē, ka saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu „Lai uzlabotu tehniskās palīdzības sniegšanu Grieķijai, lielāka uzmanība jāpievērš rezultātiem” rezultāti efektīvas un ilgtspējīgas reformas sasniegšanā ir bijuši nevienmērīgi; tādēļ aicina Komisiju ziņot par rezultātiem, kas sasniegti ar Strukturālo reformu atbalsta dienesta darbību Grieķijā; uzsver nepieciešamību turpināt un uzlabot Labākas īstenošanas darba grupas darbu, balstoties uz pieredzi, kas gūta 2007.–2013. gada plānošanas periodā, lai atbalstītu citas dalībvalstis, kas sastopas ar grūtībām, īstenojot kohēzijas politiku;

5.  pieņem zināšanai, ka ir izveidota Strukturālo reformu atbalsta programma (SRAP), un atzīst tās iespējamo devumu kohēzijas politikai, kā arī citām jomām; aicina noteikt, lai tā saskanētu ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem kohēzijas politikas jomā un tiktu ievērota konsekvence; tomēr uzskata, ka programmas iespējamas pagarināšanas gadījumā nedrīkstētu novērsties no kohēzijas politikas tematiskajiem mērķiem un ka nevajadzētu atņemt resursus ESI fondu tehniskajai palīdzībai; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošināt maksimālu koordināciju un papildināmību starp darbībām, ko finansē no SRAP, un tehnisko palīdzību ar ESI fondiem, lai pēc iespējas efektīvi koncentrētu centienus sasniegt kohēzijas politikas mērķus;

6.  ņem vērā tehniskās palīdzības stratēģiju, ko sagatavojis Komisijas Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD; iesaka izstrādāt plašāku tehniskās palīdzības stratēģiju, kas nodrošinātu efektīvāku koordināciju, aptverot visus ĢD, kuri nodarbojas ar ESI fondiem, kā arī darbības, ko veic Strukturālo reformu atbalsta dienests saistībā ar kohēzijas politiku, lai optimizētu sniegto atbalstu, izvairītos no dublēšanās un maksimāli palielinātu sinerģiju un papildināmību;

7.  uzsver cik svarīga nozīme ir tehniskajai palīdzībai finanšu instrumentu jomā, kuru izmantošana ir strauji palielinājusies, bet kuri ir pēc savas būtības diezgan sarežģīti; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Investīciju bankas partnerību attiecībā uz finanšu instrumentu tehnisko konsultāciju platformas — fi-compass platformas — izveidošanu; aicina Komisiju racionalizēt tehnisko palīdzību, lai aptvertu tās jomas, kur vadošās iestādes un saņēmēji visvairāk saskaras ar problēmām; atzinīgi vērtē Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehniskos uzlabojumus attiecībā uz ESI fondu kombinēšanu ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); tomēr uzsver, ka par lielāku spēju un vienkāršošanu šajā jomā galu galā vajadzētu liecināt tam, ka ir samazinājusies vajadzība pēc tehniskās palīdzības finanšu instrumentu jomā; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama papildināmība ar tehniskās palīdzības pasākumiem, ko veic nākamā posma valsts un reģionālā līmenī;

8.  atzinīgi vērtē atbalstu, kas dalībvalstīm tiek sniegts saskaņā ar Kopējās palīdzības projektu sagatavošanai Eiropas reģionos (JASPERS) tehniskās palīdzības mehānismu, kurš sniedz zināšanas dalībvalstīm, lai tām palīdzētu sagatavot lielus projektus, kas tiek līdzfinansēti no ERAF un KF līdzekļiem; sagaida 2017. gadā paredzēto Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu, kura mērķis būs pārbaudīt, vai JASPERS ietvaros ir uzlabojusies atbalsta programmas izstrāde lielos projektos, kurus līdzfinansē ES, un tādējādi ir tikusi sekmēta projektu augstāka kvalitāte, kā arī palielināta dalībvalstu administratīvā spēja; šajā sakarībā uzsver vajadzību veikt rūpīgu analīzi par to, kā JASPERS darbība laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam, nodrošinot neatkarīgo ekspertu sagatavotu neatkarīgu kvalitātes pārbaudes ziņojumu (NKP), ir uzlabojusi projektu kvalitāti un samazinājusi laiku, kas jāpatērē, lai Komisija varētu apstiprināt lielos projektus;

9.  atzīmē, ka, tā kā tehniskā palīdzība pirmo reizi tika izmantota kohēzijas politikas jomā, nav veikta vispārēja analīze, lai noteiktu tās faktisko ieguldījumu; norāda, ka tādēļ ir grūti detalizēti novērtēt, cik tā ir svarīga un kādu ieguldījumu tā dod administratīvo spēju veidošanā un institucionālās bāzes stiprināšanā, lai nodrošinātu, ka ESI fondi tiek pārvaldīti efektīvi; tādēļ prasa palielināt informāciju un pārredzamību attiecībā uz tehniskās palīdzības pasākumiem, palielināt Parlamenta lomu uzraudzībā un turpmākajos pasākumos un veikt rūpīgu un visaptverošu pētījumu par tās ieguldījumu kohēzijas politikas jomā;

10.  atgādina, cik svarīgi ir atbilstoši un mērķorientēti rādītāji, kas ir piemēroti tam, lai izmērītu ESI fondu izdevumu rezultātus un ietekmi un tehniskās palīdzības pieejamību attiecīgajai uzraudzībai; uzskata, ka kopēju rādītāju ieviešana bija pirmais solis šajā virzienā, bet tajā bija arī vairākas nepilnības, piemēram, pārmērīga koncentrēšanās uz iznākumu, ilgtermiņa perspektīvas trūkums un neatbilstība pielāgotām informācijas vajadzībām; aicina Komisiju nekavējoties veikt ieguldījumus, lai uzlabotu ziņojumu sniegšanas un novērtēšanas sistēmu, izstrādājot pienācīgākus rādītājus, kas būtu gatavi izmantošanai nākamajā plānošanas periodā;

11.  aicina Komisiju sagatavot pasākumus un resursus, lai izveidotu tehnisko palīdzību ar mērķi īstenot ES makroreģionālās stratēģijas, ņemot vērā dažādo pieredzi un panākumu gaitu šādu stratēģiju īstenošanā, kā arī to, ka stratēģijas dalībnieku vidū ir trešās valstis un valstis ar ierobežotiem līdzekļiem un nepietiekamiem cilvēkresursiem; uzskata, ka tas būtu efektīvāk, palīdzot sagatavot lielus projektus makroreģionālā līmenī, kas varētu saņemt finansējumu saskaņā ar kohēzijas politiku;

12.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot īpašus tehniskās palīdzības pasākumus reindustrializācijas veicināšanai panīkuma skartos apgabalos, lai piesaistītu rūpnieciskos ieguldījumus augsto tehnoloģiju un inovatīvajās nozarēs, kuru ietekme uz vidi ir neliela;

13.  aicina Komisiju izveidot tehnisko palīdzību dalībvalstu darba grupu veidā, lai novērstu aizkavēšanos to struktūru un darbības programmu attīstīšanā, kas dalībvalstīs būs vajadzīgas saskaņā ar kohēzijas politiku pēc 2020. gada;

Tehniskā palīdzība pēc dalībvalstu iniciatīvas (KNR 59. pants)

14.  uzsver, ka pieejamais ES līdzfinansējums attiecībā uz tehnisko palīdzību, kas ir dalībvalstu rīcībā saskaņā ar pieciem ESI fondiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā, ir aptuveni EUR 13,4 miljardi;

15.  uzsver, ka tehniskā palīdzība pēc būtības atšķiras no citām darbībām, ko finansē no ESI fondiem, un ka ir īpaši grūti un sarežģīti izmērīt tās rezultātus; tomēr uzskata, ka, ņemot vērā to, cik tā nepieciešama, saskaņā ar to pieejamo resursu līmeni un tās potenciālu, ir ļoti nepieciešama tāda pieeja, kas ir stratēģiska, pārredzama, saskaņota dažādos pārvaldības līmeņos, un elastība, lai segtu vajadzības, ko apzinājušas dalībvalstu vadošās iestādes;

16.  uzsver, ka 2019. gada darbības rezultātu pārbaude sniegs zināmu skaidrību par rezultātiem, kas gūti, izmantojot tehnisko palīdzību 2014.–2020. gada plānošanas periodā, un nodrošinās, ka to pieejamība nebūs pārāk vēla attiecībā uz diskusijām par laikposmu pēc 2020. gada; tādēļ prasa veikt plašāku apspriešanos un veikt analīzi starpposmā par tehniskās palīdzības efektivitāti un rezultātiem;

17.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs tehniskā palīdzība nav pietiekami un efektīvi nonākusi līdz vietējām un reģionālajām iestādēm, kam parasti ir viszemākās administratīvās spējas; uzsver, ka ir svarīgi izveidot piemērotus un pārredzamus saziņas kanālus starp dažādajiem pārvaldības līmeņiem, lai sekmīgi īstenotu ESI fondus un sasniegtu kohēzijas politikas mērķus, vienlaikus atjaunojot uzticēšanos ES un tās politikas efektīvai darbībai; uzskata, ka šajā nolūkā visiem partneriem kohēzijas politikā ir svarīga loma, un ierosina, lai Komisija tieši iesaistītos partneru iespēju uzlabošanā nākamajā finanšu plānošanas periodā; aicina dalībvalstis ievērojami palielināt to centienus vienkāršot kohēzijas politikas īstenošanas noteikumus, tostarp jo īpaši tehniskās palīdzības noteikumus; tādēļ atzinīgi vērtē piemēru, kāds ir Polijā: kohēzijas politikas īstenošanas daudzpakāpju sistēma (3 tehniskās palīdzības pīlāri), kas ļauj ievērot vairāk uz rezultātiem orientētu, koordinētu stratēģisku un pārredzamu pieeju un rada lielāku pievienoto vērtību; aicina — lai novērstu iespējamos interešu konfliktus — ieviest stingrākus kontroles pasākumus attiecība uz tādu privāto uzņēmumu darbības rezultātiem, kuri sniedz tehnisko palīdzību valsts pārvaldes iestādēm;

18.  uzsver, ka uz cilvēkresursu potenciāla atraisīšanu vērstās tehniskās palīdzības izmantošanai ir jākalpo to vajadzību segšanai, kas iepriekš tika uzrādītas darbinieku attīstības plānos un specializētā personāla apmācībā;

19.  uzsver, ka arī spējai zemākas pārvaldības līmeņos ir būtiska nozīme, lai jauni teritoriālās attīstības instrumenti, piemēram, „Sabiedrības virzīta vietējā attīstība” (SVVA) un „Integrēti teritoriālie ieguldījumi” (ITI), gūtu panākumus; aicina turpināt decentralizāciju sabiedrības virzītas vietējās attīstības (SVVA) īstenošanā; norāda, ka, lai gan varētu būt grūti izmērīt tehniskās palīdzības ietekmi, tas nekādā ziņā nav neiespējami, jo īpaši, ja tiek skatīts izmaksu un ieguvumu samērs; uzsver, ka dažās dalībvalstīs tehniskajā palīdzībā, ko sniedz, lai izveidotu pilnībā nokomplektētu sistēmu ERAF īstenošanai un izveidotu sistēmu ITI īstenošanai, vērojams negatīvs ieguvumu un izmaksu samērs; tomēr norāda, ka lielās izmaksas daļēji var izskaidrot ar īpašiem apstākļiem, kas prasa lielākas pūles, piemēram, jaunas shēmas izveidi; tādēļ aicina ieviest skaidrus kontroles mehānismus, it īpaši attiecībā uz nepārredzamību sarunās par tehnisko palīdzību; atgādina, cik svarīga nozīme, jo īpaši attiecībā uz SVVA īstenošanu, ir vietējās rīcības grupām, un uzskata, ka dalībvalstīm tehniskā palīdzība būtu jādara pieejama nolūkā atbalstīt to vērtīgo ieguldījumu ilgtspējīgā vietējā attīstībā Savienībā;

20.  vērš uzmanību uz to, ka tehniskās palīdzības pasākumos nepieciešams iekļaut atbalstu tehniski un ekonomiski realizējamas projektiem, kas dos iespēju dalībvalstīm izvirzīt stratēģijas, kuras kvalificējas kohēzijas politikas finansējuma saņemšanai;

21.  ar bažām norāda, ka integrētu darbību pilsētu ilgtspējīgai attīstībai īstenošanas uzdevumi gan tiek deleģēti pilsētu pārvaldes iestādēm, kas darbojas kā starpniekiestādes, taču tās bieži vien nesaņem vajadzīgo tehnisko palīdzību savas spējas veidošanai; šajā sakarībā uzskata, ka tehniskā palīdzība būtu jāpilnveido pilsētu teritoriju līmenī, ņemot vērā pilsētu iestāžu lomu kohēzijas politikā un nepieciešamību izveidot stingru spēju Eiropas pilsētprogrammas un Amsterdamas pakta turpmākai īstenošanai;

22.  norāda, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir paredzēts vairāk iesaistīt vietējās pašvaldības; uzsver, ka tas nozīmē lielākas tehniskās un administratīvās prasmes; lūdz Komisiju izpētīt iniciatīvas un mehānismus, kas ļauj vietējiem operatoriem pilnībā izmantot plānošanas iespējas, ko sniedz ESI fondu noteikumi;

23.  vērš uzmanību uz Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību, kurš paredz nepieciešamību palīdzēt attiecīgajiem partneriem stiprināt to institucionālo spēju programmu sagatavošanai un īstenošanai; uzsver, ka daudzas dalībvalstis nepiemēro Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību; turklāt uzskata, ka būtu faktiski jāīsteno galvenie principi un laba prakse, kas ietverta minētā rīcības kodeksa 5. pantā un izklāsta attiecīgo partneru iesaistīšanu partnerattiecību nolīgumu un programmu sagatavošanā, pievēršot īpašu uzmanību jautājumam par attiecīgās informācijas savlaicīgu atklāšanu un vieglu piekļuvi šai informācijai; uzsver nepieciešamību pēc skaidrām ES pamatnostādnēm, lai uzlabotu saskaņotību un nepieļautu regulējuma nenoteiktību;

24.  uzsver nepieciešamību uzticēt tehnisko palīdzību un finansējumu kvalificētiem valsts dalībniekiem, kas spēj sniegt pastāvīgu atbalstu; tomēr uzsver, ka šim finansējumam nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt valsts finansējumu šajā jomā un ka būtu vajadzīga pakāpeniska stratēģiska pāreja uz darbībām, kas rada lielāku pievienoto vērtību kohēzijas politikā kopumā, piemēram, uz spēju veidošanu, komunikāciju vai pieredzes apmaiņu;

25.  uzsver, ka ir svarīgi iekļaut iestādes, kas nav daļa no vadības sistēmas, bet kam ir tieša ietekme uz kohēzijas politikas īstenošanu; atgādina, ka ir jāpiedāvā šīm iestādēm palīdzība paplašināt un uzlabot savas administratīvās spējas un standartus, izmantojot izglītību, zināšanu apmaiņu, spēju veidošanu, tīklu veidošanu un projektu pārvaldīšanai nepieciešamo IT sistēmu izveidošanu; uzsver, ka labāka komunikācija par rezultātiem un panākumiem, kas gūti, izmantojot ESI fondus, un šo rezultātu un panākumu redzamība var palīdzēt atjaunot iedzīvotāju uzticību un uzticēšanos Eiropas projektam; tāpēc aicina izveidot atsevišķu finansējumu komunikācijai tehniskajā palīdzībā pēc dalībvalsts iniciatīvas; aicina Komisiju veicināt tehniskās palīdzības pasākumu aizstājamību, lai būtu iespējams gūt apjomradītus ietaupījumus un finansēt pasākumus, kas ir kopīgi dažādiem ESI fondiem;

26.  uzsver, ka, lai samazinātu pārmērīgus procesuālus sarežģījumus, tehniskā palīdzība nākotnē būtu aizvien vairāk jāvērš uz saņēmēja/projekta līmeni neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz publiskā sektora, privātā sektora vai pilsoniskās sabiedrības sektora jomu, lai nodrošinātu inovatīvu un labi izstrādātu projektu iesniegšanu, kuri iederas jau esošās stratēģijās, un izvairītos no universālās vienkāršota risinājuma pieejas; aicina dalībvalstis izstrādāt mehānismus, ar kuriem iesaistīt ESI fondu līdzekļu saņēmējus tehniskās palīdzības īstenošanā un uzraudzībā; iesaka dalībvalstīm izveidot informācijas punktu tīklu, lai potenciālie saņēmēji varētu uzzināt par pieejamajiem finansējuma avotiem, darbības programmām un atklātajiem uzaicinājumiem, kā arī to, kā aizpildīt pieteikuma veidlapas un īstenot projektus;

27.  norāda, ka tehniskā palīdzība ir jāuztver kā vienkāršs, elastīgs instruments, ko var pielāgot, lai pieskaņotos mainīgajiem apstākļiem; uzskata, ka tehniskajai palīdzībai ir jāsniedz savs ieguldījums projektu ilgtspējā, t. i., to pastāvēšanas laikposmā, galveno uzmanību pievēršot kohēzijas politikas izšķirošajām jomām un priekšroku dodot ilgtermiņa rezultātiem, piemēram, projektiem, kas rada ilgstoši noturīgu nodarbinātību; šajā saistībā uzsver, ka tehnisko palīdzību var izmantot, lai pārbaudītu novatorisku risinājumu izmēģinājuma projektus;

28.  aicina uzlabot dalībvalstu ziņošanu plānošanas periodā pēc 2020. gada par tiem darbību veidiem, ko finansē no tehniskās palīdzības, kā arī par sasniegtajiem rezultātiem; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka pārredzamība, lai palielinātu tehniskās palīdzības redzamību, un jāseko līdzi tam, kā tā tiek lietota, ar mērķi panākt labāku pārskatatbildību, tostarp ar skaidru revīzijas procedūru; uzskata, ka šajā ziņā būtu jāapsver iespēja regulāri atjaunināt un darīt publiski pieejamas datubāzes par dalībvalstu plānotajām un veiktajām darbībām, par pamatu ņemot pieredzi, kas gūta ar Komisijas atklāto datu portālu attiecībā uz ESI fondiem;

29.  norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā dalībvalstis varēja izvēlēties — iekļaut tehnisko palīdzību kā prioritāro virzienu darbības programmā vai arī izdarīt izvēli par labu īpašai darbības programmai, kas paredzēta tehniskajai palīdzībai; aicina Komisiju analizēt, ar kuru no izvēlētajām iespējām ir panākti labāki rezultāti un rasta labāka pārraudzības un novērtēšanas iespēja, ņemot vērā to, ka dalībvalstīs ir dažādas institucionālās struktūras;

30.  aicina vairāk izmantot tehnisko palīdzību Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) jomā un ar to saistītās programmās, it īpaši pārrobežu sadarbības jomā (jo šajās jomās savas īpatnības un tām ir nepieciešams atbalsts visos īstenošanas posmos), lai uzlabotu šo sadarbību un palielinātu attiecīgo programmu stabilitāti;

31.  aicina Komisiju saistībā ar tiesību aktu priekšlikumu gatavošanu kohēzijas politikai laikposmam pēc 2020. gada ņemt vērā visus šos aspektus, t. i., pieredzi, kas gūta pašreizējā un iepriekšējā plānošanas periodā;

32.  aicina Komisiju īstenot ex post izvērtējumu gan attiecībā uz centralizēti pārvaldītu tehnisko palīdzību, gan tehnisko palīdzību saskaņā ar dalīto pārvaldību;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (5) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (6) OV L 74, 14.3.2014., 1. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamības nodrošināšanu iekšējā tirgū (COM(2015)0627 – C8-0392/2015 – 2015/0284(COD))

P8_TA(2017)0224 A8-0378/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0627),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0392/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 27. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 8. aprīļa atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 15. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0378/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 18. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/... par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību iekšējā tirgū

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1128.)

(1) OV C 264, 20.7.2016., 86. lpp. (2) OV C 240, 1.7.2016., 72. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Eiropas Savienības un Korejas Republikas Brīvās tirdzniecības nolīguma īstenošanu (2015/2059(INI))

P8_TA(2017)0225 A8-0123/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 6. oktobra brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses(1),

–  ņemot vērā 1996. gada 28. oktobra Pamatnolīgumu tirdzniecībai un sadarbībai starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses(2), un Padomes 2001. gada 19. marta Lēmumu 2001/248/EK(3) par Pamatnolīguma noslēgšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā 2015. gada 7. jūlija rezolūciju par ES tirdzniecības un ieguldījumu politikas ārējo ietekmi uz publiskā un privātā sektora iniciatīvām valstīs ārpus ES(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020”(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 11. maija Regulu (ES) Nr. 511/2011, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu Brīvās tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm un Korejas Republiku(6),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 16. septembra lēmumu par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses(7),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses(8),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(10),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(11),

–  ņemot vērā Marrākešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu,

–   ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā(12),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207., 208. un 218. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0123/2017),

A.  tā kā 2016. gada 1. jūlijā tika atzīmēta piektā gadadiena kopš Brīvās tirdzniecības nolīguma starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm un Korejas Republiku (Koreju) stāšanās spēkā;

B.  tā kā jaunajā Komisijas tirdzniecības stratēģijā „Tirdzniecība visiem” ir uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt ES brīvās tirdzniecības nolīgumu efektīvu īstenošanu, cita starpā arī izmantojot tajos ietvertos strīdu izšķiršanas mehānismu;

C.  tā kā ES un Korejas Brīvās tirdzniecības nolīgums („Nolīgums”) oficiāli stājās spēkā 2015. gada 13. decembrī pēc tam, kad to bija ratificējušas ES dalībvalstis;

D.  tā kā Nolīgums ir pirmais jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgums, kurā papildus tarifu atcelšanai ir ietverti arī noteikumi par tādu šķēršļu samazināšanu, kas nav saistīti ar tarifiem, tādējādi radot jaunas tirgus piekļuves iespējas pakalpojumiem un investīcijām, kā arī intelektuālā īpašuma, publiskā iepirkuma un konkurences politikas jomā, un tādēļ tas kalpos par piemēru turpmākajiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

E.  tā kā Nolīguma darbības laikā:

1.  atgādina, ka Nolīgums ir process, nevis vienreizējs darījums, un tādēļ tā darbības saskaņā ar Nolīguma noteikumiem praksē ir jāturpina regulāri analizēt un izvērtēt attiecībā uz to, kā tirdzniecība ietekmē konkrētas ES un katras atsevišķas dalībvalsts tautsaimniecības nozares; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Nolīguma pienācīgu īstenošanu un tā noteikumu ievērošanu;

2.  atzinīgi vērtē to, ka ar Nolīgumu ir panākts ievērojams ES un Korejas tirdzniecības palielinājums; mudina Komisiju un dalībvalstis papildus izvērtēt Nolīguma sekas un tiešo ietekmi uz patērētāju labklājību, uzņēmējiem un Eiropas tautsaimniecību un efektīvāk informēt sabiedrību par šo ietekmi;

3.  uzsver, ka Nolīguma noslēgšana bija bezprecedenta gadījums gan attiecībā uz Nolīguma darbības jomu, gan attiecībā uz to, cik ātri bija jāatceļ tirdzniecības šķēršļi, piemēram, piecus gadus pēc Nolīguma stāšanās spēkā abas puses bija atcēlušas gandrīz visus ievedmuitas nodokļus;

4.  norāda, ka Nolīgums tāpat kā citi brīvās tirdzniecības, pakalpojumu un ieguldījumu nolīgumi pozitīvi ietekmē Nolīguma pušu sociāli ekonomisko attīstību, ekonomikas integrāciju, ilgtspējīgu attīstību, kā arī valstu un to iedzīvotāju tuvināšanu;

5.  ņem vērā centienus, kurus īstenojis pilsoniskās sabiedrības forums un iekšējās padomdevēju grupas, kas izveidotas saskaņā ar nodaļā par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību izklāstītajiem noteikumiem, kas ir neatņemama Brīvās tirdzniecības nolīguma vispārējā kopuma daļa; atgādina, ka abas puses saskaņā ar Nolīguma 13.4. pantu ir apņēmušās ievērot, veicināt un realizēt savos tiesību aktos un praksē principus, kas izriet no viņu pienākumiem, kurus paredz dalība SDO un SDO Deklarācija par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā, jo īpaši biedrošanās brīvību un tiesības uz darba koplīgumu slēgšanas sarunām; tomēr uzsver, ka Korejas panāktais progress saistībā ar mērķiem, kas ietverti sadaļā par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, nav apmierinošs un ka joprojām notiek biedrošanās brīvības pārkāpumi, tostarp satraucoši arodbiedrību vadītāju ieslodzīšanas gadījumi un iejaukšanās sarunās, kurām būtu jāpaliek koplīgumu partneru kompetencē; šajā sakarībā mudina Komisiju saskaņā ar Nolīguma 13.14. pantu uzsākt oficiālas apspriedes ar Korejas valdību, bet gadījumā, ja šādās apspriedēs netiktu gūti panākumi, aicina Nolīguma 13.15. pantā norādīto ekspertu grupu veikt pasākumus un turpināt dialogu attiecībā uz to, ka Korejas valdība neievēro dažas no savām saistībām, un jo īpaši saskaņā ar Nolīgumā paredzētajiem pienākumiem īstenot nepārtrauktus un neatlaidīgus centienus, lai nodrošinātu to, ka Koreja ratificē SDO pamatkonvencijas, kuras šī valsts vēl nav ratificējusi;

6.  uzsver, ka attiecībā uz preferenču izmantošanas līmeni starp ES dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības — no 16 % līdz 92 %; norāda, ka, palielinot spēkā esošo preferenču izmantošanu, varētu sniegt ES eksportētājiem papildu ieguvumus vairāk nekā EUR 900 miljonu apmērā; ierosina šajā un citos tirdzniecības nolīgumos analizēt preferenču izmantošanu, lai palielinātu tirdzniecības priekšrocību izmantošanu;

7.  atzīst — lai gan Nolīgums atbilst pušu vēlmēm attiecībā uz divpusējās tirdzniecības palielināšanu un padziļinātu komerciālo partnerību, saistībā ar Nolīgumu un dialogu ar Koreju turpmāk izklāstītie jautājumi, būtu jāanalizē, pienācīgi jāievieš un jāīsteno, ievērojot Nolīguma būtību, un tie būtu jāpārskata, lai novērstu pašreizējās problēmas:

8.  norāda, ka nesen ir bijuši gadījumi, kad radīti jauni ar tarifiem nesaistīti šķēršļi, piemēram, iepriekš nepiemēroti tehniskie normatīvi mašīnām, mehānismiem un transportlīdzekļiem; uzsver, ka jo īpaši nepieņemams ir tas, ka nepamatoti tiek atsaukta transportlīdzekļa tipa homologācija dažādiem Eiropas vieglo automobiļu ražotājiem; aicina Komisiju iesaistīties divpusējās sarunās, lai izskausto šo negatīvo tendenci;

9.  norāda, ka daudzi mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) nav informēti par Nolīguma sniegtajām iespējām; tādēļ aicina Komisiju un ES dalībvalstis izpētīt, cik lielā mērā jo īpaši MVU izmanto preferences, un veikt efektīvus pasākumus, lai informētu MVU par Nolīguma radītajām iespējām;

10.  atbalsta turpmāku tirdzniecības un ieguldījumu attiecību padziļināšanu starp ES un Koreju, jo īpaši Brīvās tirdzniecības nolīguma nodaļu par investīcijām; sagaida, ka sarežģījumi saistībā ar nodaļu par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību tiks atrisināti pirms sarunām saistībā ar nodaļu par investīcijām; atbalsta Nolīguma pušu iesaisti turpmākas ekonomikas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības veidošanā ES un Korejas iedzīvotāju interesēs; aicina Komisiju un Korejas Republikas valdību nevis izmantot novecojušo ISDS metodi sarunās saistībā ar nodaļu par investīcijām, bet gan balstīties uz Komisijas ierosināto investīciju tiesu sistēmu, un aicina Komisiju ilgtermiņā izstrādāt daudzpusēju investīciju tiesu sistēmu, kas varētu aizstāt visus pašreizējos un turpmākajos brīvās tirdzniecības nolīgumos paredzētos investīciju strīdu izšķiršanas mehānismus;

11.  uzsver starptautiskās sadarbības vēl lielākas plurilaterālas, daudzpusējas un reģionālas starptautiskās paplašināšanas nozīmīgumu saistībā ar PTO, piemēram, saistībā ar sarunām par vides preču nolīgumu (EGA) un pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA);

12.  uzsver, ka Nolīguma stratēģiskās vērtības skar ne tikai tirdzniecības jomu, jo tas nodrošina stabilu pamatu padziļinātām attiecībām ar ilgtermiņa iesaisti un veicina stratēģiskas partnerības izveidi starp ES un Koreju;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Korejas Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai.

(1) OV L 127, 27.4.2011., 6. lpp. (2) OV L 90, 30.3.2001., 46. lpp. (3) OV L 90, 30.3.2001., 45. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0250. (5) OV C 56 E, 26.2.2013., 87. lpp. (6) OV L 145, 31.5.2011., 19. lpp. (7) OV L 127, 14.5.2011., 1. lpp. (8) OV C 188 E, 28.6.2012., 113. lpp. (9) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp. (10) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp. (11) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0299.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par divu valstu risinājuma panākšanu Tuvajos Austrumos (2016/2998(RSP))

P8_TA(2017)0226 RC-B8-0345/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par miera procesu Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā iepriekšējās ANO rezolūcijas:

–  ņemot vērā ANO tās konvencijas cilvēktiesību jomā, kuru dalībvalstis ir Izraēla un Palestīna,

–  ņemot vērā Tuvo Austrumu Kvarteta 2016. gada 1. jūlija ziņojumu un 2016. gada 23. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, jo īpaši 2016. gada 18. janvāra un 2016. gada 20. jūnija secinājumu,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas Valsti, no otras puses,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā miera panākšana Tuvajos Austrumos joprojām ir starptautiskās sabiedrības svarīga prioritāte un obligāts priekšnoteikums stabilitātei un drošībai visā pasaulē un šajā reģionā;

B.  tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk — “augstā pārstāve) vairākkārt ir paudusi apņemšanos atjaunot un pastiprināt ES nozīmi Tuvo Austrumu miera procesā; tā kā 2015. gada aprīlī augstā pārstāve iecēla jaunu ES īpašo pārstāvi Tuvo Austrumu miera procesā (turpmāk — “ES īpašais pārstāvis”); tā kā īpašajam pārstāvim vēl ir daudz kas jāizdara;

C.  tā kā centienos atrisināt arābu valstu un Izraēlas konfliktu liela nozīme ir Kvartetam un reģionālajiem partneriem, piemēram, Ēģiptei, Jordānijai un Saūda Arābijai;

D.  tā kā nepārtrauktā vardarbība, kūdīšanu uz vardarbību un teroristu uzbrukumi civiliedzīvotājiem būtiski palielina neuzticēšanos un tie nav savienojami ar miermīlīgu risinājumu;

E.  tā kā ANO Drošības padome rezolūcijā Nr. 2334/2016):

F.  tā kā saskaņā ar ES pārstāvja Palestīnā biroja datiem pēdējo mēnešu laikā tiek nojauktas ļoti daudzas palestīniešiem piederoši objekti;

G.  tā kā ir saņemti daudzi ziņojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Gazas joslā;

H.  tā kā pastāv bažas par ieslodzīto stāvokli abās pusēs, jo īpaši saistībā ar palestīniešu ieslodzīto patlaban pieteikto bada streiku; tā kā abām pusēm vajadzētu pildīt starptautiskās saistības attiecībā uz ieslodzīto tiesību ievērošanu;

I.  tā kā visām pusēm vajadzētu atbalstīt dialogu un praktisku sadarbību, jo īpaši tādās jomās kā drošība, piekļuve ūdenim, sanitārijai un enerģijas resursiem, lai veicinātu palestīniešu ekonomikas izaugsmi, tādējādi nesot cerības, mieru un izlīgumu, kas šim reģionam ir tik ļoti nepieciešami;

J.  tā kā ES un abu pušu attiecībām vajadzētu balstīties uz cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu, jo tie ir to iekšpolitikas un starptautiskās politikas pamatprincipi un būtiski šo attiecību elementi,

1.  atkārtoti pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam Izraēlas un palestīniešu konfliktā, kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, droša Izraēlas Valsts un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas Valsts, ievērojot tiesības uz pašnoteikšanos un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības;

2.  uzsver, ka pusēm ir svarīgi pēc iespējas drīz atsākt būtiskas sarunas, lai pēc iespējas ātrāk panāktu taisnīgu, ilgstošu un visaptverošu mieru; aicina abas puses nepieļaut darbības, kas varētu izraisīt lielāku situācijas saasinājumu, tostarp neveikt vienpusējus pasākumus, kas varētu negatīvi ietekmēt sarunu rezultātus un apdraudētu divu valstu risinājuma iespējamību; aicina abas puses atkārtoti paust savu apņemšanos panākt divu valstu risinājumu, tādējādi norobežojoties no viedokļiem, kas to noraida;

3.  stingri iebilst pret jebkādām darbībām, kas apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju, un mudina abas puses ar politikas nostādnēm un rīcību apliecināt patiesu apņemšanos panākt divu valstu risinājumu, lai atjaunotu uzticēšanos; atzinīgi vērtē apņemšanos, ko nesen viesojoties Amerikas Savienotajās Valstīs pauda Izraēlas premjerministrs Benjamin Netanyahu un Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmoud Abbas, kopīgi censties panākt mieru;

4.  uzsver, ka divu valstu risinājuma dzīvotspējas aizsargāšanai un saglabāšanai ir jābūt neatliekamai prioritātei Eiropas Savienības politikās nostādnēs un darbībās, kas attiecas uz Izraēlas un palestīniešu konfliktu un Tuvo Austrumu miera procesu;

5.  nosoda visus pret Izraēlas iedzīvotājiem vērstos vardarbības un terora aktus, kā arī kūdīšanu uz vardarbību, kas nekādi nav savienojami ar centieniem panākt miermīlīgu divu valstu risinājumu; norāda, ka visām pusēm vajadzētu efektīvi vērsties pret vardarbību, terorismu, naida kurināšanu un kūdīšanu, jo tas ir būtiski, lai atjaunotu uzticību un novērstu situācijas saasināšanos, kas vēl vairāk mazinās izredzes panākt mieru;

6.  atgādinot, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām apmetnes ir nelikumīgas, uzsver, ka nesenie lēmumi veidot jaunu apmetni dziļi Rietumkrasta teritorijā, izsludināt konkursu gandrīz 2000 apmetnes objektu būvniecībai un pasludināt papildu zemes platības dziļi Rietumkrasta teritorijā par „valsts zemi” vēl vairāk mazina izredzes panākt dzīvotspējīgu divu valstu risinājumu; nosoda apmetņu celtniecības politikas turpināšanu un aicina Izraēlas iestādes nekavējoties to pārtraukt; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka Knesets 2017. gada 6. februārī apstiprināja „Regulējuma likumu”, kas ļauj ar atpakaļejošu spēku legalizēt palestīniešu īpašumos uzbūvētās apmetnes bez likumīgā zemes privātīpašnieka piekrišanas; gaida Augstākās tiesas lēmumu attiecībā uz šo jauno tiesību aktu;

7.  atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 18. janvāra secinājumu 8. punktu par ES un tās dalībvalstis saistībām nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenoti spēkā esošie ES tiesību akti un ES un Izraēlas divpusējie nolīgumi;

8.  aicina izbeigt palestīniešu māju un ES finansēto struktūru un projektu nojaukšanu, palestīniešu ģimeņu piespiedu pārvietošanu un palestīniešu īpašumu konfiskāciju Rietumkrasta teritorijā, par ko liecināja Kvarteta ziņojums; uzsver attiecīgo ES iestāžu pienākumu nodrošināt, lai arī turpmāk ES finansējumu nevarētu tieši vai netieši izmantot teroristu organizācijām vai to darbībām, kas izraisa šos aktus;

9.  atgādina, ka viens no pamatnoteikumiem miera un drošības nodrošināšanai šajā reģionā ir tas, ka valstis un nevalstiskie dalībnieki ievēro starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, tostarp uzņemoties atbildību par savām darbībām;

10.  uzsver, ka palestīniešu savstarpējā samierināšanās ir svarīgs aspekts divu valstu risinājuma panākšanai, un nosoda šķelšanos palestīniešu vidū; atbalsta ES aicinājumu palestīniešu grupējumiem par galveno prioritāti izvirzīt izlīguma panākšanu un Palestīniešu pašpārvaldes atjaunošanu Gazas joslā; mudina palestīniešu spēkus nekavējoties atsākt centienus panākt izlīgumu, jo īpaši sarīkojot prezidenta un likumdevēju vēlēšanas, kuras rīkot vajadzēja jau sen; uzsver, ka Palestīniešu pašpārvaldei ir jāuzņemas valdības funkcijas Gazas joslā, tostarp drošības un civilās pārvaldes jomā, un jānodrošina sava klātbūtne Gazas joslas robežšķērsošanas punktos;

11.  uzsver, ka kaujinieku darbības un ieroču nelikumīga uzkrāšana vairo nestabilitāti un galu galā kavē centienus panākt risinājumu sarunu ceļā; aicina Palestīniešu pašpārvaldes drošības spēkus veikt efektīvas un savlaicīgas operācijas, lai pārtrauktu kaujinieku grupu darbības, piemēram, raķešu šaušanu uz Izraēlu; uzsver to, ka steidzami ir jāaptur teroristu grupu centieni apbruņoties, nelegāli ievest ieročus, izgatavot raķetes un būvēt tuneļus;

12.  atkārtoti prasa izbeigt Gazas joslas blokādi un nekavējoties atjaunot un atveseļot šo reģionu;

13.  atgādina dalībvalstīm par Venēcijas 1980. gada jūnija deklarāciju, saskaņā ar kuru ES dalībvalstis uzņēmās atbildību par šo miera procesu; aicina līdz šā gada jūnijam pieņemt jaunu ES deklarāciju; aicina augsto pārstāvi izmantot šo jauno deklarāciju, lai šim reģionam izstrādātu stabilu un visaptverošu miera iniciatīvu;

14.  aicina šajā Eiropas Savienības miera iniciatīvā pievērsties Izraēlas un palestīniešu konflikta risināšanai ar mērķi panākt konkrētus rezultātus noteiktā termiņā, ņemot vērā divu valstu risinājumu un ieviešot starptautisku uzraudzības un īstenošanas mehānismu; uzsver, cik svarīgi šajā sakarībā ir Tuvo Austrumu Kvarteta ietvaros sadarboties ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem, jo īpaši ņemot vērā Arābu valstu miera iniciatīvu; aicina attiecībās ar abām pusēm efektīvi izmantot Eiropas Savienības ietekmi un pastāvošos instrumentus, lai veicinātu miera centienus, jo koordinēta rīcība ES līmenī var dot pozitīvus rezultātus;

15.  uzsver, ka, lai veicinātu patiesu Eiropas miera iniciatīvu, dalībvalstu galvenais pienākums ir aktīvi iesaistīties vienotas Eiropas nostājas izveidē un atturēties no vienpusējām iniciatīvām, kas vājina Eiropas darbību; uzsver, ka Eiropas valstu un valdību vadītāji nevar aicināt Savienību būt aktīvai šajā reģionā, ja to atšķirīgās nostājas liedz augstajai pārstāvei paust vienotu Savienības nostāju;

16.  norāda uz potenciālu, kas piemīt Palestīnas arābu kopienai Izraēlā, lai panāktu ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem, un to, cik svarīgi ir šīs kopienas iesaistīšanās un ieguldījums miera procesā; aicina visiem Izraēlas iedzīvotājiem nodrošināt vienlīdzīgas tiesības, kas ir galvenais priekšnosacījums, lai izpildītu šo uzdevumu;

17.  aicina Eiropas Savienību sniegt atbalstu un aizsardzību pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, tostarp ar cilvēktiesību organizācijām, kas abās pusēs veicina centienus panākt mieru un veidot uzticību starp izraēliešiem un palestīniešiem, un atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu miera procesā, izmantojot jaunas un inovatīvas idejas un iniciatīvas;

18.  ierosina uzsākt iniciatīvu „Parlamentārieši par mieru”, kuras mērķis būtu apvienot Eiropas, Izraēlas un palestīniešu deputātus, lai palīdzētu attīstīt programmu mieram un papildinātu ES diplomātiskos centienus;

19.  uzsver, ka ES ir jāveicina iniciatīvas, kas var sniegt ieguldījumu, lai atjaunotu uzticību starp politisko, ekonomisko un sociālo procesu dalībniekiem un izveidotu sadarbības modeli konkrētu jautājumu risināšanai; šajā sakarībā uzsver, cik liela nozīme ir tām politikas jomām, kurās sadarbība ir ļoti svarīga iedzīvotāju ikdienas vajadzību apmierināšanai, jo īpaši tādās jomās kā drošība, piekļuve ūdenim, sanitārijai un enerģijas resursiem, un palestīniešu ekonomikas izaugsmei,

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Kvarteta pārstāvim, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Sīriju (2017/2654(RSP))

P8_TA(2017)0227 RC-B8-0331/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta kopīgo Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES stratēģijas attiecībā uz Sīriju elementi” (JOIN(2017)0011) un Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Sīriju, kas kopā veido jaunu ES stratēģiju attiecībā uz Sīriju,

–  ņemot vērā konferences par atbalstu Sīrijas un reģiona nākotnei līdzpriekšsēdētāju 2017. gada 5. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus 2016. gada 30. decembrī attiecībā uz paziņojumu par karadarbības izbeigšanu Sīrijā un 2017. gada 23. martā attiecībā uz Sīriju, un PV/AP 2016. gada 9. decembra deklarāciju ES vārdā par situāciju Alepo,

–  ņemot vērā PV/AP 2017. gada 6. aprīļa deklarāciju par iespējamu ķīmisko uzbrukumu Idlibā, Sīrijā, un 2017. gada 7. aprīļa deklarāciju par ASV spēku triecienu Sīrijā,

–  ņemot vērā Padomes lēmumus par ES ierobežojošiem pasākumiem pret personām, kuras ir atbildīgas par vardarbīgajām represijām Sīrijā, tostarp tām, kas notika 2016. gada 14. novembrī un 2017. gada 20. martā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) izveidotās neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas jautājumā ziņojumus un UNHRC rezolūcijas par Sīrijas Arābu Republiku,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes (UNSC) rezolūcijas par ISIL/Da’esh un grupējumu „Jabhat al Nusrah” un attiecīgās ANO DP rezolūcijas par konfliktu Sīrijas Arābu Republikā, jo īpaši rezolūcijas Nr. 2218 (2013), Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014), Nr. 2191 (2014), Nr. 2199 Nr. (2015), Nr. 2254 (2015), Nr. 2258 (2015), Nr. 2268 (2016), Nr. 2328 (2016), Nr. 2332 (2016) un Nr. 2336 (2016),

–  ņemot vērā UNSC 2000. gada 31. oktobra rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. decembra Rezolūciju Nr. A/71/L.48, ar ko izveido starptautisku, objektīvu un neatkarīgu mehānismu, lai sniegtu palīdzību izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības par vissmagākajiem noziegumiem, kuri līdz 2011. gada martam tika izdarīti Sīrijas Arābu Republikā, pārkāpjot starptautiskās tiesības,

–  ņemot vērā 2012. gada Ženēvas paziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un visas ANO konvencijas, kurām pievienojusies Sīrija,

–  ņemot vērā Romas statūtus un SKT dibināšanas dokumentus,

–  ņemot vērā ad hoc tribunālus, tostarp ICTY, ICTR un STL,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā karš Sīrijā ir kļuvis par vienu no smagākajām humanitārajām krīzēm pasaulē kopš Otrā pasaules kara un tas turpina graujoši un traģiski ietekmēt valsts iedzīvotājus; tā kā daudzi civiliedzīvotāji, tostarp bērni, ir kļuvuši par mērķi un turpina ciest šajā nežēlīgajā pilsoņu karā un vairāk nekā 400 000 cilvēku ir zaudējuši dzīvību kopš konflikta sākšanās Sīrijā 2011. gadā; tā kā vairāk nekā 13,5 miljoniem cilvēku Sīrijā, proti, gandrīz trim ceturtdaļām atlikušo iedzīvotāju, steidzami nepieciešama ārkārtas palīdzība, piemēram, medicīniskā palīdzība, ar pārtiku saistīta palīdzība, ūdens un pajumte; tā kā 6,3 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, 4,7 miljoni dzīvo grūti sasniedzamās un aplenktās vietās un pieci miljoni cilvēku dzīvo kā bēgļi kaimiņvalstīs un plašākā reģionā; tā kā krīze Sīrijā aizvien vairāk destabilizējoši ietekmē plašāku reģionu;

B.  tā kā kopš kara sākuma 2011. gadā ES kopīgi ar tās dalībvalstīm ir kopš 2017. gada janvāra mobilizējusi vairāk nekā EUR 9,4 miljardus, lai reaģētu uz Sīrijas krīzi gan Sīrijā, gan reģionā, tādējādi tā ir lielākā līdzekļu devēja; tā kā ES arī ir būtiski atbalstījusi bēgļus uzņemošās kaimiņvalstis;

C.  tā kā Sīrijas konflikta laikā izdarīti tādi pārkāpumi kā prettiesiska nogalināšana, spīdzināšana un slikta izturēšanās, piespiedu pazušanas, plaši un patvaļīgi aresti, gan mērķtiecīgi, gan neselektīvi uzbrukumi civiliedzīvotājiem, kolektīva sodīšana un uzbrukumi medicīnas personālam, kā arī pārtikas un ūdensapgādes liegšana; tā kā saskaņā ar informāciju Asada režīms ir vainojams masveida cilvēku pakāršanā, spīdzināšanā, prettiesiskā nogalināšanā aizturēšanas iestādēs; tā kā Sīrijas valdība arī ar nolūku ir liegusi civiliedzīvotājiem piekļuvi svarīgām precēm un pakalpojumiem, tostarp pārtikai un ūdensapgādei, kā arī medicīniskajai palīdzībai; tā kā uzbrukumi un civiliedzīvotāju nolemšana badam, par kara taktiku izmantojot apdzīvoto vietu aplenkšanu, ir skaidrs starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums; tā kā šie noziegumi līdz šim ir palikuši nesodīti;

D.  tā kā ISIS/Da’esh un citi džihādistu grupējumi ir veikuši nežēlīgus noziegumus, tostarp brutālu nāves sodu izpildi un neizsakāmu seksuālo vardarbību, nolaupīšanu, spīdzināšanu, piespiedu pievēršanu ticībai un sieviešu un meiteņu paverdzināšanu; tā kā bērni ir tikuši savervēti un nosūtīti teroristu uzbrukumos; tā kā pastāv nopietnas bažas par ISIS/Da’esh patlaban kontrolētajās teritorijās dzīvojošo iedzīvotāju labklājību un viņu iespējamu izmantošanu kā „dzīvo vairogu” atbrīvošanas kampaņā; tā kā šie nodarījumi var tikt uzskatīti par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu;

E.  tā kā netiek ievērots 2016. gada 30. decembrī panāktais pamiers un, kā ziņots, visā Sīrijā ir notikuši vairāki tā pārkāpumi un incidenti, tostarp it kā režīma pastrādātais uzbrukumus Hān Šeihūnai, kurā tika izmantoti ķīmiskie ieroči, un bumbu sprādzieni, kas bija vērsti pret autobusiem, kuros tika vesti no Alepo pievārtē aplenktajām pilsētām Foah un Kefraya evakuētie cilvēki; tā kā tika nogalināti vairāki desmiti cilvēku, tostarp bērni, un vēl daudz vairāki tika ievainoti;

F.  tā kā vairākās izmeklēšanās ir konstatēts, ka Asada spēki ir izmantojuši ķīmiskās vielas, lai nodarītu kaitējumu civiliedzīvotājiem un tos nogalinātu, pārkāpjot 2013. gada vienošanos par šo vielu iznīcināšanu; tā kā jaunākais gadījums, kad pret civiliedzīvotājiem tika pielietoti masu iznīcināšanas ieroči, bija 2017. gada 4. aprīlī Hān Šeihūnā Idlibas provincē, kur gāja bojā vismaz 70 civiliedzīvotāji, no kuriem daudzi bija bērni, un simtiem civiliedzīvotāju guva ievainojumus; tā kā 2017. gada 12. aprīlī Krievija izmantoja veto tiesības pret ANO Drošības padomes rezolūciju, ar kuru tiktu pausts nosodījums Sīrijai par iespējamo aizliegto ķīmisko ieroču izmantošanu un Sīrijas valdība aicināta sadarboties notikušā izmeklēšanā; tā kā ASV ir paziņojušas Eiropas Savienībai, ka, balstoties uz vērtējumu, ka Sīrijas režīms ir izmantojis ķīmiskos ieročus, tās sāk uzlidojumu Al-Shayrat militārajai aviobāzei Homsas provincē, Sīrijā, ar mērķi novērst un aizkavēt ķīmisko ieroču izplatīšanos un izmantošanu;

G.  tā kā 2017. gada martā ES iekļāva sankciju sarakstā četras augsta ranga Sīrijas militārās amatpersonas par viņu saistību ar ķīmisko ieroču izmantošanu pret civiliedzīvotājiem, kas atbilst ES politikai attiecībā uz cīņu pret ķīmisko ieroču izplatību un izmantošanu;

H.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers savā 2016. gada septembra runā par Savienības stāvokli minēja vajadzību pēc ES stratēģijas attiecībā uz Sīriju; tā kā oktobrī Parlaments aicināja PV/AP Federiku Mogerīni nodrošināt, ka jaunās stratēģijas attiecībā uz Sīriju mērķis būs veicināt politisku Sīrijas konflikta atrisinājumu, tostarp nodrošināt uzraudzības un piemērošanas instrumentus, ar kuriem sekmēt Starptautiskajā Sīrijas atbalsta grupā (ISSG) panāktās apņemšanās ievērošanu;

I.  tā kā ES stratēģijas attiecībā uz Sīriju mērķis ir ieskicēt, kā ES var spēlēt pamanāmāku un efektīvāku lomu noturīga politiskā risinājuma panākšanā Sīrijā, ievērojot satvaru, par ko panākta vienošanās ANO, kā arī atbalstīt pēckonflikta atjaunošanu, tiklīdz būs sācies īstens pārejas process; tā kā šajā stratēģijā iekļautas sešas prioritārās jomas, proti: izbeigt karu, izmantojot patiesu politiskās pārejas procesu, veicināt jēgpilnu un iekļaujošu pāreju, risināt visneaizsargātāko sīriešu humanitārās vajadzības, veicināt demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, veicināt atbildības uzņemšanos par kara noziegumiem, un sniegt atbalstu Sīrijas iedzīvotāju un Sīrijas sabiedrības izturētspējas veidošanai;

J.  tā kā 2017. gada 5. aprīlī ES bija līdzpriekšsēdētāja konferencē par atbalstu Sīrijas un reģiona nākotnei, kurā piedalījās vairāk nekā 70 valstu un starptautisko organizāciju un starptautiskās un Sīrijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji; tā kā Briseles konferencē tika panākta vienošanās par visaptverošu pieeju Sīrijas krīzei, ar papildu finansiālo palīdzību reaģēšanai humanitāro situāciju EUR 3.47 miljardu apmērā 2018.–2020. gadam, tostarp EUR 1,3 miljardu apmērā no ES, kas ir lielākā līdzekļu devēja šajā krīzē; tā kā papildus tam dažas starptautiskās finanšu institūcijas un līdzekļu devēji ir paziņojuši par aptuveni EUR 27,9 miljardus vērtiem aizdevumiem; tā kā Sīrijas atjaunošanas izmaksas tiek lēstas aptuveni 200 miljardu USD apmērā;

K.  tā kā ES atzīst centienus un atbalstu, ko sniegušas Sīrijas kaimiņvalstis Turcija, Libāna un Jordānija, uzņemot vislielāko bēgļu daudzumu;

L.  tā kā 2017. gada 4. maijā Astanā (Kazahstāna) tika panākta vienošanās starp Krieviju, Irānu un Turciju par četru deeskalācijas zonu izveidi; tā kā visām trim parakstītājvalstīm jābūt par pamiera, kas noslēgts uz sešiem un mēnešiem un pagarināms, garantētājām un arī jāveic bruņojuma kontrole uz vietas; tā kā panāktā vienošanās ietver aicinājumu Asada režīmam neveikt nekādus lidojumus minētajās zonās un netraucēt humānās palīdzības piegādi nemiernieku kontrolētajās zonās; tā kā šonedēļ Ženēvā sākas jauna ANO vadīto sarunu kārta un jūlija vidū Kazahstānā paredzēta arī jauna Krievijas vadīto sarunu kārta;

M.  tā kā ES ir vairākkārt paziņojusi, ka Sīrijas konflikta militārs risinājums nav iespējams un ka nepieļaujamās Sīrijas iedzīvotāju ciešanas var izbeigt tikai Sīrijas vadīts un iekļaujošs pārejas process; tā kā, lai arī ir skaidrs, ka valsts atjaunošana var sākties tikai tad, kad būs panākt politiska vienošanās, centieniem panākt izlīgumu ir jāsākas pēc iespējas ātrāk un ES šie centieni jāatbalsta, lai panāktu ilgtermiņa stabilitāti; tā kā šajā sakarā ir būtiski svarīgi noskaidrot patiesību, veicināt atbildības uzņemšanos un pāreju uz tiesiskumu, kā arī izsludināt amnestiju,

1.  atzinīgi vērtē ES stratēģiju attiecībā uz Sīriju, tostarp ES stratēģiskos mērķus par Sīriju un ES mērķus attiecībā uz Sīriju un Briseles konferences rezultātus, kas nodrošināja daudzgadu finansiālus solījumus; mudina visas iesaistītās puses un starptautiskos līdzekļu devējus pilnībā izpildīt savas saistības un sniegt atbalstu arī turpmāk;

2.  atkārtoti un asi nosoda nežēlīgos noziegumus un plaši izplatītos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko veikuši visi konfliktā iesaistītie spēki un jo īpaši Asada režīma spēki ar savu sabiedroto — Krievijas un Irānas — atbalstu, kā arī cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdarījuši nevalstiskie bruņotie grupējumi, jo īpaši ISIS/Da’esh un Jabhat Fateh al-Sham; uzsver savu nostāju, ka visi tie, kas atbildīgi par starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ir jāsauc pie atbildības. aicina visas puses piemērot universālās jurisdikcijas principu, nepieļaujot nesodāmību, un atzinīgi vērtē pasākumus, ko šai sakarā veikušas vairākas ES dalībvalstis, tostarp Spānijas valsts tiesas neseno lēmumu uzklausīt kriminālapsūdzību pret 9 Sīrijas izlūkošanas darbiniekiem attiecībā uz spīdzināšanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis ciešā sadarbībā ar līdzīgi noskaņotām valstīm izpētīt iespēju izveidot Sīrijas kara noziegumu tribunālu, līdz veiksmīgi izdodas attiecīgo lietu nodot Starptautiskajai Krimināltiesai; uzsver, ka pie atbildības ir jāsauc arī tie, kas izdarījuši noziegumus pret reliģiskajām, etniskajām un citām grupām un minoritātēm; saglabā pārliecību, ka ne efektīva konflikta noregulēšana, ne ilgtspējīgs miers Sīrijā nav iespējami, ja nenotiek saukšana pie atbildības par veiktajiem noziegumiem;

3.  ES pauž visstingrāko nosodījumu par briesmīgo aviācijas ķīmisko uzbrukumu 2017. gada 4. aprīlī Hān Šeihūnas pilsētai Idlibas provincē, kurš nogalināja vismaz 70 civiliedzīvotājus, starp kuriem bija bērni un humānās palīdzības darbinieki, turklāt lielam skaitam cietušo novēroti simptomi, kādus izraisa saindēšanās ar gāzi; norāda, ka saskaņā ar iepriekšēju novērtējumu, ko veica Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) faktu vākšanas misija, pieņēmums par ķīmisko ieroču izmantošanu ir ticams; uzsver, ka Sīrijai ir pienākums ievērot OPCW faktu vākšanas misijas un OPCW un ANO kopīgā izmeklēšanas mehānisma izstrādātos ieteikumus un nekavējoties nodrošināt netraucētu pieeju visām vietām, kur notikuši šādi uzbrukumi, un atzīt, ka minētajai organizācijai ir tiesības veikt inspekciju; uzsver, ka tie, kas ir atbildīgi par šādiem uzbrukumiem, tiks saukti pie atbildības tiesas priekšā; pauž nožēlu par Krievijas atkārtoto veto izmantošanu ANO Drošības Padomē, tostarp attiecībā uz rezolūciju, kurā tiek nosodīts nesenais ķīmiskais uzbrukums un prasīts veikt izmeklēšanu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots starptautisks, objektīvs un neatkarīgs mehānisms, lai atbalstītu izmeklēšanu un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veiktu to personu kriminālvajāšanu, kuras Sīrijas Arābu Republikā no 2011. gada marta izdarījušas vissmagākos noziegumus; pauž nožēlu, ka šis mehānisms joprojām netiek pilnībā finansēts; šajā saistībā aicina visas dalībvalstis izpildīt savus solījumus;

5.  turpina atbalstīt Sīrijas valsts vienotību, teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību un atbalsta spēcīgu pieeju “Sīrija kopumā” un demokrātisku nākotni Sīrijas tautai; uzstāj, ka vienīgais ceļš uz mieru valstī ir Sīrijas vadīts politiskais process, kas novestu pie brīvām un godīgām vēlēšanām, kuru norisi atvieglotu un uzraudzītu ANO un kas atbilstu valsts jaunajai Konstitūcijai; atgādina visām pusēm, ka valsts mēroga iekļaujošu pamieru un miermīlīgu savstarpēji pieņemamu risinājumu Sīrijas krīzei var panākt ANO uzraudzībā un, kā noteikts 2012. gada Ženēvas paziņojumā un ANO DP Rezolūcijā Nr. 2254 (2015), ar ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Sīrijā, Staffan de Mistura, un galveno starptautisko un reģionālo dalībnieku atbalstu;

6.  norāda uz nesen pieņemto memorandu par deeskalācijas zonu izveidi Sīrijā un pauž atbalstu nodomam nostiprināt pamieru, pārtraukt režīma gaisa spēku lidojumus pār deeskalācijas zonām un radīt apstākļus humānās palīdzības un medicīniskās palīdzības sniegšanai, dot iespēju atgriezties mājās pārvietotajām personām un atjaunot sagrauto infrastruktūru; tomēr uzsver opozīcijas paustās bažas, ka panāktā vienošanās var novest pie ietekmes zonu izveides un Sīrijas sadalīšanās; aicina visas puses īstenot Astanas vienošanos un aicina visus trīs garantijas devējus nodrošināt, ka tiek ievērots pamiers; uzsver, ka ir svarīgi novērst jebkādas neskaidrības attiecībā uz grupām, uz kurām neattiecas pamiers, un aicina visas puses, tostarp Turciju, nodrošināt, ka memorands neveicina vēršanos pret mērenās opozīcijas grupām vai tiem, kas kopā ar starptautisko koalīciju cīnās pret ISIS/Daesh; uzsver, ka ir jānodrošina memoranda īstenošanas starptautiskā uzraudzība un atbalsta lielāku ANO iesaistīšanu;

7.  mudina Krievijas Federāciju un Irānas Islāma Republiku izmantot savu ietekmi uz Sīrijas režīmu un panākt, ka tas pieņem un aktīvi cenšas meklēt saprātīgu kompromisu, lai izbeigtu pilsoņu karu un pavērtu iespējas īstenam un iekļaujošam pārejas procesam; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt atbalstīt mēreno opozīciju, apzināt un izolēt radikalizētos cilvēkus un veicināt izlīgumu; mudina Augstās sarunu komitejas locekļus turpināt līdzdarboties ANO vadītajās sarunās Ženēvā;

8.  pauž ciešu pārliecību, ka ES iesaistei ir jābūt aktīvākai un tai ir jāpiesaista vēl citi līdzekļi tās nozīmīgajam finansiālajam pēckrīzes finansējumam, lai ES varētu ieņemt nozīmīgu vietu sarunu centienos, kas norisinās ANO paspārnē, kā arī nodrošināt politisku pāreju, izveidojot īpašu politiku, kuras mērķis ir satuvināt puses un pastiprināt centienus tajās jomās, kurās Savienībai var būt pievienotā vērtība; atbalsta notiekošos PV/AP centienus vērsties pie reģiona svarīgākajiem dalībniekiem saistībā, lai panāktu politisku pāreju, pēckonflikta izlīgumu un valsts atjaunošanu; mudina PV/AP sākt izstrādāt konkrētu plānu ES dalībai Sīrijas atjaunošanā kopā ar galvenajām starptautiskajām organizācijām, finanšu institūcijām, kā arī reģionālajiem un vietējiem rīcībspēkiem; tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai pēckonflikta atjaunošanas procesu vadītu sīrieši paši;

9.  atzinīgi vērtē un uzsver vietējo un starptautisko pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķiroši svarīgo darbu, dokumentējot pierādījumus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kā arī citiem pārkāpumiem, tostarp kultūras mantojuma iznīcināšanu; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt sniegt pilnīgu atbalstu šiem dalībniekiem; aicina ES pienācīgi finansēt organizācijas, kuras strādā pie kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci atvērtā avota izmeklēšanām un digitālas pierādījumu apkopošanas, lai nodrošinātu pārskatatbildību un sauktu vainīgos pie atbildības;

10.  atzinīgi vērtē uzsvaru, kas ES stratēģijā attiecībā uz Sīriju likts uz atbalstu Sīrijas iedzīvotāju un Sīrijas sabiedrības izturētspējai; aicina ES un tās dalībvalstis vēl apņēmīgāk atbalstīt Sīrijas iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības spēju veidošanu, tostarp ar dalībniekiem, kuri veicina cilvēktiesības, vienlīdzību (tostarp dzimumu līdztiesību un minoritāšu tiesības), demokrātiju un iespēju došanu un ar šādu dalībnieku palīdzību pēc iespējas Sīrijā, kā arī strādājot ar bēgļiem no Sīrijas, kuri atrodas trimdā šajā reģionā vai arī Eiropā; uzsver, ka ar šādu spēju atbalstīšanu būtu jāveicina sīriešu vadīta pāreja (tādās jomās kā plašsaziņas līdzekļu regulējums, decentralizācija, pašvaldību pārvaldība un konstitūcijas izstrāde), pienācīgi ņemot vērā sieviešu vajadzības un lomu;

11.  pauž gandarījumu, ka par daļu no noturīga konflikta risinājuma tika atzīta pilsoniskās sabiedrības, tostarp sieviešu organizāciju, loma; atgādina, ka saskaņā ar Visaptverošo ES pieeju ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 (2000) un 1820 (20008) par sievietēm, mieru un drošību īstenošanai ES ir jāveicina un jāatvieglo pienācīga pilsoniskās sabiedrības un sieviešu iesaistīšana miera procesā un apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību un sievietēm; uzstāj, ka jaunajā Sīrijas Konstitūcijā ir jāatspoguļo sieviešu cilvēktiesības;

12.  apstiprinot savu atbalstu globālās koalīcijas centieniem cīņā pret ISIS/Da’esh, uzskata, ka ES stratēģijā vajadzētu arī pārskatīt aspektus cīņai pret ISIS/Da’esh un citām ANO uzskaitē esošām teroristu organizācijām, uzsverot politiskos un sociāli ekonomiskos pamatcēloņus, kas sekmējuši terorisma izplatību, orientējoties uz šo cēloņu novēršanu un apzinot konkrētu rīcību minēto cēloņu novēršanai; turklāt uzsver, ka jāmeklē veidi, kā saglabāt Sīrijas sabiedrības multietnisko, multireliģisko un multikonfesionālo dabu;

13.  uzsver, cik svarīgi ir aizsargāt etniskās un reliģiskās minoritātes Sīrijā, un pauž stingru pārliecību, ka visiem politikas procesiem ir jābūt iekļaujošiem un vērstiem uz to, lai atjaunotu Sīriju kā daudzkonfesionālu un tolerantu valsti;

14.  atgādina, ka būtiski svarīga ir agrīna uzticības veicināšanas pasākumu (UVP) izveide, tostarp netraucēta humānās palīdzības sniedzēju piekļuve visai Sīrijas teritorijai, pamata sabiedrisko pakalpojumu sniegšana (elektroapgāde, ūdensapgāde, veselības aprūpe), kā arī visu aplenkumu pārtraukšana un apcietināto un ķīlnieku atbrīvošana; atzinīgi vērtē Sīrijas valdības un nemiernieku grupējumu panākto vienošanos evakuēt iedzīvotājus no četrām aplenktajām pilsētām; mudina visas puses atbalstīt un atvieglot visaptverošas vienošanās par UVP pieņemšanu;

15.  ar nožēlu konstatē, ka postošā pilsoņu kara dēļ valsts savā sociāli ekonomiskajā attīstībā ir atgriezusies vairāku desmitu gadu tālā pagātnē, miljoniem cilvēku nav darba un viņi dzīvo nabadzībā, ir sagrauta veselības aprūpes un izglītības sistēma, daudzi sīrieši pametuši mājas un notikusi "smadzeņu aizplūšana"; tādēļ norāda, ka ir svarīgi palielināt tādu palīdzību, kuras mērķis ir palielināt Sīrijas iedzīvotāju izturētspēju un atjaunot ekonomiku; turklāt aicina ES dalībvalstis demonstrēt lielāku līdzatbildību, lai bēgļi, kas bēg no kara skartajiem apgabaliem Sīrijā, varētu rast aizsardzību ārpus reģionam tuvāko kaimiņvalstu teritorijas, tostarp pārmitinot viņus un izmantojot humanitārās uzņemšanas programmas; tomēr uzskata, ka, tiklīdz konflikts būs beidzies, jārada stimuli kvalificētajiem Sīrijas bēgļiem atgriezties un iesaistīties valsts atjaunošanā;

16.  atzinīgi vērtē jaunās partnerības prioritātes, par kurām ES ir vienojusies ar Jordāniju un Libānu, kā arī ES noteikumu par izcelsmi atvieglošanu eksportam no Jordānijas; pauž nožēlu, ka liels skaits bēgļu Jordānijā, Libānā un Turcijā joprojām dzīvo nedrošos sociālajos un ekonomiskajos apstākļos un bieži vien nevar atrast (legālu) darbu; aicina PV/AP mudināt Jordānijas un Libānas iestādes strādāt, lai novērstu atlikušās (neformālās) barjeras, atbalstītu plašākas pašnodarbinātības iespējas un izpildītu saistības izveidot darbvietas sievietēm un jauniešiem;

17.  pilnībā atbalsta mērķi Sīrijā un tās apkaimes reģionā īstenot iniciatīvu "Neviena bērnu paaudze nedrīkst būt zudusī paaudze" un aicina darīt vairāk, lai sasniegtu mērķi nodrošināt visiem bēgļu bērniem un neaizsargātajiem bērniem — kā zēniem, tā meitenēm — vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību; uzsver nepieciešamību atzīt bēgļu nometnēs iegūto izglītību, kas bieži ir informāla izglītība, un atbalstīt šo traumēto bērnu psiholoģisko rehabilitāciju;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO, Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas locekļiem un visām konfliktā iesaistītajām pusēm un nodrošināt šā teksta tulkojumu arābu valodā.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par autotransportu Eiropas Savienībā (2017/2545(RSP))

P8_TA(2017)0228 B8-0290/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 17. jūnija Direktīvu 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1072/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Regulu (ES) Nr. 165/2014 par tahogrāfiem autotransportā(7),

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par loģistiku Eiropas Savienībā un multimodāliem pārvadājumiem jaunajos TEN-T koridoros(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūciju par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem uzņēmējdarbības modeļiem(10),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par situāciju Savienības autopārvadājumu tirgū (COM(2014)0222),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 11. marta Direktīvu (ES) 2015/413, ar ko veicina pārrobežu apmaiņu ar informāciju par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem(11),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģija” (COM(2016)0501) un Komisijas paziņojumu „Transports un CO2” (COM(1998)0204),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu un tajā ietverto apņemšanos saglabāt globālās sasilšanas līmeni krietni zem 2 grādiem pēc Celsija salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni un turpināt centienus ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 grādiem pēc Celsija,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa Amsterdamas paziņojumu par sadarbību satīklotas un automatizētas transportlīdzekļu vadības jomā — virzība uz satīklotiem un automatizētiem transportlīdzekļiem uz Eiropas ceļiem,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija — liels solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos” (COM(2016)0766),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Komisijai vajadzētu steidzami iesniegt tiesību aktu priekšlikumus par kravu autopārvadājumu tirgu (turpmāk — “ierosmes autotransporta jomā”), lai apzinātu un risinātu problēmas, ar ko saskaras šī nozare;

B.  tā kā ES autotransporta ekonomikas nozares nodrošina aptuveni 5 miljonus tiešu darbvietu un rada gandrīz 2 % no ES IKP, un šajā nozarē strādā 344 000 pasažieru autopārvadājumu uzņēmumu un vairāk nekā 560 000 kravu autopārvadājumu uzņēmumu(13);

C.  tā kā 2013. gadā pasažieru pārvadājumu apjoms pa ES autoceļiem bija 5 323 miljardi pasažierkilometru, no kuriem 72,3 % veidoja pārvadājumi ar pasažieru automobiļiem, savukārt pārvadājumi ar autobusiem un tālsatiksmes autobusiem bija 8,1 % no kopējā pasažieru pārvadājumu apjoma ES-28 valstīs(14);

D.  tā kā ceļu satiksmes drošība ir svarīga problēma ES, par ko liecina 135 000 smagas traumas guvušie un 26 100 bojāgājušie satiksmes negadījumos 2015. gadā;

E.  tā kā autotransports ir viens no ES ekonomikas dzinējspēkiem un tam arī turpmāk vajadzētu būt ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanas veicinātājam, kā arī tam būtu jāveicina konkurētspēja un teritoriālā kohēzija, un tā kā vienlaikus ir nepieciešams, lai nozare kļūtu ilgtspējīgāka un tajā tiktu nodrošināti pienācīgi darba apstākļi un sociālās tiesības;

F.  tā kā autotransports ir nozare, kurā ES ieņem galveno vietu pasaulē gan ražošanas, gan transporta darbību jomā, un tā kā ir svarīgi, lai Eiropas autotransports turpinātu attīstīties, veikt investīcijas un atjaunināties ilgtspējīgā un ekoloģiskā veidā, tādējādi pasaules mērogā saglabājot savas vadošās tehnoloģiju pozīcijas tādā pasaules ekonomikā, kurai arvien vairāk raksturīgi spēcīgi jauni dalībnieki un jauni uzņēmējdarbības modeļi;

G.  tā kā autotransportā turpina pakāpeniski pārtraukt fosilā kurināmā izmantošanu, jo ir steidzama nepieciešamība uzlabot šīs nozares energoefektivitāti un ilgtspējību, jo īpaši izmantojot alternatīvas degvielas, alternatīvas spēka piedziņas un digitalizāciju, turklāt rīkojoties izmaksu ziņā efektīvi un nemazinot nozares konkurētspēju;

H.  tā kā transporta nozarei ir būtiska loma klimata pārmaiņās, jo tā rada aptuveni 23,2 % no ES kopējās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, un tā kā 2014. gadā autotransports veidoja 72,8 % no ES transporta nozares SEG emisijas kopējā apjoma;

I.  tā kā lēš, ka ceļu sastrēgumu izraisītie laika zudumi, papildu degvielas patēriņš un piesārņojums ES ekonomikai rada tādus zaudējumus, kas līdzvērtīgi 1 % no tās IKP;

J.  tā kā starptautisko kravu autopārvadājumu transports arvien vairāk saskaras ar dalībvalstu noteiktiem regulatīviem šķēršļiem;

K.  tā kā multimodāli tīkli un dažādu transporta veidu un pakalpojumu integrēšana var palīdzēt uzlabot pasažieru un kravas transporta savienojumus un efektivitāti, tā palīdzot samazināt oglekļa un citas kaitīgas emisijas;

L.  tā kā dalībvalstis nepietiekami izpilda ES tiesību aktus par kabotāžu;

M.  tā kā Savienībā ir ļoti lielas atšķirības attiecībā uz to, kā tiek izpildīti spēkā esošie tiesību akti par darba apstākļiem, sociālajām tiesībām un ceļu satiksmes drošību,

Konkurētspējas un inovāciju uzlabošana autotransporta nozarē

1.  uzskata, ka ierosmēm autotransporta jomā vajadzētu kļūt par tik ļoti nepieciešamo stimulu ilgtspējīgākai, drošākai, inovatīvākai un konkurētspējīgai Eiropas autotransporta nozarei un Eiropas ceļu infrastruktūras turpmākai attīstībai, lai uzlabotu autotransporta un loģistikas efektivitāti, nodrošinātu pārvadātājiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules tirgū, kā arī pabeigtu transporta iekšējā tirgus izveidi un uzlabotu tā darbību attiecībā uz pasažieru un kravu pārvadājumiem pa autoceļiem, kā noteikts Eiropas autotransporta nozares ilgtermiņa stratēģijā;

2.  turklāt uzskata, ka ar ierosmēm autotransporta jomā būtu jāveicina transportlīdzekļu tehnoloģiju attīstība un alternatīvo degvielu izmantošana, jāuzlabo transporta sistēmu un transporta veidu savstarpējā izmantojamība un jānodrošina transporta nozares MVU piekļuve tirgum;

3.  aicina Komisiju ierosmju autotransporta jomā izstrādē ņemt vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu; uzsver, ka autotransports ir jāaplūko saistībā ar visaptverošu un ilgtermiņa pieeju ES intermodālas un ilgtspējīgas transporta politikas ietvaros;

4.  aicina Komisiju ierosmju autotransporta jomā izstrādē tāpat ņemt vērā arī Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā;

5.  uzsver, ka autotransporta nozare dod ievērojamu ieguldījumu ES nodarbinātībā un izaugsmē un ka valstu ekonomika ir cieši saistīta ar ES autotransporta nozares konkurētspēju; tāpēc prasa īstenot proaktīvu politiku, ar ko atbalstītu un attīstītu ilgtspējīgu autotransporta nozari, kurā valdītu godīga konkurence, it sevišķi attiecībā uz MVU, un jo īpaši ņemot vērā nākotnes digitālo, tehnoloģisko un vides attīstību šajā nozarē, vienlaikus veicinot darbaspēka kvalifikācijas uzlabošanu;

6.  aicina Eiropas autotransporta nozari izmantot iespējas, ko piedāvā digitalizācija; aicina Komisiju izstrādāt komunikācijas infrastruktūru gan transportlīdzekļu savstarpējai, gan transportlīdzekļu un infrastruktūras saziņai, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, efektivitāti un sagatavotos nākotnes mobilitātei; uzsver, ka ir jāattīsta transportlīdzekļu tehnoloģiju nodošana, lai palielinātu loģistikas atbalstu tiem un izstrādātu atbilstošas definīcijas un noteikumus šajā jautājumā; aicina Komisiju paredzēt atbilstīgu tiesisko regulējumu savienotai un automatizētai braukšanai, kā arī jaunajiem sadarbīgās uzņēmējdarbības modeļiem;

7.  mudina Komisiju uzlabot saskaņotību pasažieru un preču pārvadājumos, un jo īpaši attiecībā uz elektroniskām ceļa nodevu iekasēšanas sistēmām ES, jo pašreizējais saskaņotības trūkums transportam rada papildu izmaksas; šajā sakarībā mudina izmantot digitālās tehnoloģijas (elektroniski un standartizēti dokumenti, e-CMR viedie tahogrāfi, utt.), lai nodrošinātu pilnībā darbotiesspējīgu iekšējo tirgu;

Pārrobežu mobilitātes pa ceļiem veicināšana

8.  mudina dalībvalstis labāk īstenot attiecīgos ES noteikumus un Komisiju rūpīgāk uzraudzīt šo īstenošanu, tostarp attiecībā uz pārrobežu sadarbību un spēkā esošo tiesību aktu interpretāciju un pienācīgu un nediskriminējošu īstenošanu, kā arī sekmēt valstu tiesību aktu saskaņošanu; uzskata, ka Komisijai visos gadījumos, kad to var likumīgi darīt, vajadzētu uzsākt pienākumu neizpildes procedūras par tiesību aktiem un pasākumiem, kas rada tirgus traucējumus;

9.  mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties ar Euro Contrôle Route un Eiropas ceļu drošības policijas tīklu (TISPOL), lai uzlabotu ES autotransporta tiesību aktu izpildi un izveidotu spēcīgu mehānismu, ar ko nodrošināt vienotu un pienācīgu spēkā esošā acquis īstenošanu, t. i., atbalstot dalībvalstis sertifikācijas, standartizācijas, tehniskās zinātības, datu apkopošanas, apmācības un inspekcijas uzdevumu veikšanā un pārvaldot platformas informācijas apmaiņai starp valstu ekspertiem un iestādēm

10.  aicina dalībvalstis pastiprināt pārbaudes, jo īpaši attiecībā uz braukšanas un atpūtas laika un kabotāžas noteikumiem, kā arī izmantot efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus; mudina Komisiju paātrināt digitālo ierīču, piemēram, viedo tahogrāfu un elektronisku preču pavadzīmju (e-CMR) obligātu izmantošanu transportlīdzekļos, lai uzlabotu uzraudzību attiecībā uz atbilstību attiecīgajiem ES noteikumiem, vienlaikus samazinot administratīvās izmaksas;

11.  mudina Komisiju turpināt saskaņot spēkā esošos noteikumus attiecībā uz obligātu drošības aprīkojumu vieglajos un smagajos kravas transportlīdzekļos, piemēram, brīdinājuma trīsstūriem, atstarojošām vestēm, rezerves lampām vai etilometriem;

12.  aicina Komisiju izskatīt iespējas samazināt dažādu valstu tiesību aktu radīto birokrātisko un finansiālo slogu, lai nodrošinātu transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību visā ES;

13.  uzsver, ka ES ieviesta saskaņota, taisnīga, pārredzama, nediskriminējoša un nebirokrātiska ceļu nodevu iekasēšanas sistēma, kas būtu atbilstoša nobrauktajam attālumam un kravas automobiļu, autobusu un automobiļu radītajām ārējām izmaksām (principi “lietotājs maksā” un “piesārņotājs maksā”) pozitīvi ietekmētu to problēmu risināšanu, kas saistītas ar ceļu infrastruktūras slikto stāvokli, sastrēgumiem un piesārņojumu; aicina Komisiju izveidot sistēmu, kas nodrošinātu nediskrimināciju un nepieļautu sadrumstalotas nodevu iekasēšanas shēmas vieglajiem automobiļiem ES;

14.  aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Eiropas ceļu lietotāju nodevu elektroniskās iekasēšanas sistēmas (EETS) direktīvu, kurā vajadzētu iekļaut ārējo izmaksu elementu, pamatojoties uz principu “piesārņotājs maksā”, kurai vajadzētu būt pilnībā savienojamai ar mērķi izveidot tādus saskaņotus ES tehniskos standartus ceļu nodevas iekasēšanai, kuri balstītos uz pārredzamību, labāku attīstību un ar kuriem integrētu dažādas transportlīdzekļos uzstādītas ITS iekārtas, kā arī precizēt tiesību aktus, lai precīzāk noteiktu un aizsargātu EETS pakalpojumu sniedzēju tiesības un padarītu viņu pienākumus mazāk apgrūtinošus;

15.  uzskata, ka dalībvalstīm nomalēs un valstīm, kurās nav reālas alternatīvas autotransportam, ir lielākas grūtības veidot savienojumus ar ES iekšējā tirgus kodolu; aicina Komisiju savās ierosmēs autotransporta jomā iekļaut mehānismu, ar ko mazinātu no nomalēm veikto autotransporta darbību izmaksas;

16.  uzsver, ka nomātie transportlīdzekļi parasti ir jaunākie un videi draudzīgākie tirgū, veicinot autotransporta nozares efektivitāti; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos noteikumus par nomātiem transportlīdzekļiem, kas pašlaik ļauj dalībvalstīm aizliegt šādu transportlīdzekļu izmantošanu pārrobežu pārvadājumos;

17.  pauž bažas par to, ka valstu iestādes nenodrošina pienācīgu izpildi saistībā ar krāpšanu attiecībā uz tahogrāfiem un kabotāžas pārvadājumiem, un tādēļ aicina Komisiju risināt šīs problēmas, cita starpā, izmantojot jaunās tehnoloģijas, vienkāršojot un precizējot kabotāžas noteikumus un uzlabojot informācijas apmaiņu starp iestādēm, lai panāktu labāku noteikumu izpildi visā ES, kā arī labāk uzraudzīt kabotāžas darbības;

18.  uzskata, ka tiesību aktu prasībām vajadzētu būt proporcionālām uzņēmējdarbības būtībai un uzņēmuma lielumam; tomēr pauž bažas par to, vai joprojām ir pamats atbrīvot viegldarba transportlīdzekļus (LCV) no vairāku Eiropas noteikumu piemērošanas, ņemot vērā to arvien pieaugošo izmantošanu kravu starptautiskajos pārvadājumos, un aicina Komisiju iesniegt novērtējuma ziņojumu par šīs pieaugošas izmantošanas turpmāko ietekmi uz ekonomiku, vidi un drošību;

19.  uzsver, ka pārrobežu mobilitāte pa ceļiem, kas skar kaimiņos esošās kandidātvalstis, būtu jāsekmē ar ceļu infrastruktūras, signalizācijas un elektronisko sistēmu standartu labāku saskaņošanu, tādējādi nodrošinot problemātisko posmu novēršanu, jo īpaši TEN-T pamattīklā;

Sociālo apstākļu un drošības noteikumu uzlabošana

20.  uzsver, ka ar transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību ES nedrīkst pamatot darba ņēmēju pamattiesību pārkāpšanu vai vājināt spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz darba apstākļiem, piemēram, atpūtas laiku, darba raksturu, laiku, kad var būt prom no mājas bāzes, kā arī iespējām apgūt prasmes, uzlabotu apmācību un karjeras attīstību, veselību un drošību, veselības aprūpi, sociālo palīdzību un minimālajām algas likmēm;

21.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atgādināt Komisijai par apņemšanos, ko tā pati pauda priekšlikumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši attiecībā uz:

atgādina, ka neviena Komisijas iniciatīva autotransporta jomā nedrīkst būt ne pretrunā šim principam, ne arī apdraudēt darba ņēmēju tiesības šajā nozarē;

22.  pauž bažas par sociāli apšaubāmu uzņēmējdarbības praksi, kas rada risku arī ceļu satiksmes drošībai un ir galvenokārt saistīta ar kabotāžas noteikumiem un t. s. “pastkastītes” uzņēmumiem (jo īpaši jautājumi, kas attiecas uz slēpto pašnodarbinātību un apzināti ļaunprātīgu rīcību, vai arī spēkā esošo Eiropas un valstu tiesību aktu apiešanu, radot negodīgu konkurenci, nelikumīgi samazinot darbaspēka un darbības izmaksas un pārkāpjot darba ņēmēju tiesības, un kas iespējama tāpēc, ka Eiropas noteikumi nav pietiekami skaidri un ir atšķirīgas interpretācijas un izpildes prakses valstu līmenī);

23.  aicina Komisiju pārskatīt prasības attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, lai nepieļautu t. s. “pastkastītes” uzņēmumu darbību autotransporta nozarē;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami risināt jautājumus, kas attiecas uz autovadītāju nogurumu, tostarp nodrošinot, ka jebkādas investīcijas ceļu infrastruktūrā paredz apstākļu uzlabošanu autovadītājiem, jo īpaši tālbraucējiem, kā arī nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievēroti tiesību akti par atpūtas pārtraukumiem;

25.  aicina Komisiju precizēt noteikumus par kabotāžu un noteikumus, kas reglamentē autopārvadātāja darbības veikšanu, un uzlabot to īstenošanu, lai efektīvi vērstos pret krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu;

26.  noraida jebkādu turpmāku kabotāžas liberalizāciju, jo īpaši neierobežotas kabotāžas darbības noteikta dienu skaita ietvaros;

27.  aicina Komisiju precizēt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas noteikumu piemērošanu autotransporta nozarē, un uzlabot to īstenošanu un izpildi;

28.  uzsver, ka Eiropa saskaras ar profesionālu autovadītāju trūkumu, kas radies sakarā ar transporta pakalpojumu pieaugošo pieprasījumu, starptautiskās tirdzniecības straujo attīstību un demogrāfisko situāciju; tāpēc aicina Komisiju veicināt gados jaunu vīriešu un sieviešu piekļuvi profesijai un risināt problēmas, kas saistītas ar transportlīdzekļu vadītāju sliktajiem darba apstākļiem un ceļu infrastruktūras zemo kvalitāti;

29.  uzsver, ka atšķirīgie valstu tiesību akti attiecībā uz sociālajiem nosacījumiem un tiesībām Savienības autotransporta nozarē rada ievērojamas un nesamērīgas administratīvās barjeras uzņēmumiem, jo īpaši MVU, sarežģī tiesisko regulējumu, kavē autotransporta iekšējā tirgus ieviešanu Savienībā un rada šķēršļus pakalpojumu un preču brīvai apritei;

30.  aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par plānotajām ierosmēm autotransporta jomā, kas ļautu pakalpojumu sniegšanas brīvību efektīvāk nošķirt no brīvības veikt uzņēmējdarbību, lai darījumdarbības aktivitātēm būtu pagaidu raksturs dalībvalstī, kurā uzņēmums nav reģistrēts, un lai uz darbiniekiem attiektos tās valsts tiesību akti, kurā ir viņu ierastā darba vieta vai kurā viņi veic lielāko savas profesionālās darbības daļu;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību darba kvalitātei autotransporta nozarē, jo īpaši attiecībā uz apmācību, sertifikāciju, darba nosacījumiem un karjeras attīstību, lai radītu kvalitatīvas darbavietas, attīstītu nepieciešamās prasmes un stiprinātu ES transporta uzņēmumu konkurētspēju, tā padarot nozari pievilcīgāku jauniešiem, vienlaikus pievēršot uzmanību arī autovadītāju darba un privātās dzīves pienācīga līdzsvara nodrošināšanai;

32.  aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 92/106/EEK par kombinētajiem pārvadājumiem, lai paplašinātu multimodāla transporta iespējas, likvidētu negodīgu praksi un nodrošinātu, ka tiek ievēroti ar kombinētajiem pārvadājumiem saistītie sociālo tiesību akti;

33.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju visiem uzņēmumiem, kuri darbojas ar Kopienas licenci, izveidot elektronisku un integrētu uzņēmuma dosjē ar mērķi apkopot visus attiecīgos ar pārvadātāju, transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu vadītājiem saistītos datus, kas iegūti pārbaudēs uz autoceļiem;

34.  uzsver, ka atpūtas vietu sistēma Eiropas Savienībā ir nepietiekama un neatbilstoša; tāpēc aicina dalībvalstis, apspriežoties ar Komisiju, izstrādāt plānu, lai būvētu/nodrošinātu ietilpīgas un ērti lietojamas, drošas un aizsargātas atpūtas vietas ar pietiekamu skaitu stāvvietu, sanitārajām iekārtām un tranzīta viesnīcām, jo īpaši stratēģiskās vietās/satiksmes mezglos, kuros vērojama liela apjoma satiksme;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt pašreizējās problēmas, kas saistītas ar nepraktisko braukšanas un atpūtas laika noteikšanu, proti, situācijām, kurās transportlīdzekļa vadītāji ir spiesti atpūsties vairākas stundas pat tad, ja viņi ir vairs tikai dažu kilometru attālumā no mājas bāzes vai dzīvesvietas; aicina Komisiju to ņemt vērā, pārskatot Regulu (EK) Nr. 561/2006 par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt ES mēroga mērķi samazināt ceļu satiksmes negadījumos gūtas smagas traumas;

37.  aicina Komisiju veikt ES mēroga zinātnisko pētījumu par autovadītāju nogurumu, tiem veicot pasažieru pārvadājumus ar autobusiem un kravu pārvadājumus ar kravas furgoniem un kravas automašīnām;

38.  aicina Komisiju nekavējoties sākt pārskatīt Vispārējās drošības regulu (EK) Nr. 661/2009 un ņemt vērā lomu, kāda ir jaunajām tehnoloģijām un standartiem, tostarp vismaz ārkārtas datu ierakstītājiem, tiešās redzamības standartiem, intelektiskām ātruma pielāgošanas sistēmām un riepu spiediena kontrolei;

39.  uzsver, ka ir jāuzlabo ES ceļu satiksmes drošība un jāsasniedz mērķis līdz 2020. gadam uz pusi samazināt bojāgājušo un smagas traumas guvušo skaitu; atbalsta Komisijas izmantoto ietekmes novērtējumu, pārskatot tiesisko regulējumu par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību;

Mazemisijas autotransporta veicināšana

40.  uzsver nepieciešamību uzlabot resursu efektīvu izmantošanu autotransportā un tā lomu mūsdienu sinhromodālā transporta tīklā, lai efektīvāk izmantotu esošās jaudas, uzlabotu transportlīdzekļu izmantojuma koeficientu, veicinātu mazāku un vieglāku transportlīdzekļu izmantošanu, vieglo automobiļu koplietojumu un koplietošanu, kā arī pāreju no četru un divu riteņu transportlīdzekļiem; uzskata, ka digitalizācija ir svarīgs elements, lai panāktu labāku resursu izmantošanu;

41.  uzsver — lai varētu īstenot 2015. gada Parīzes nolīguma (COP21) mērķus klimata pārmaiņu ziņā, transporta nozares dekarbonizācija un gaisa kvalitātes uzlabošana būtu jāpanāk, veicinot elektromobilitāti un kurināmā elementu un citu modernu dzinēju vilces sistēmu izmantošanu, jo īpaši to, kuros ES ir ievērojamas priekšrocības tehnoloģiju ziņā;

42.  aicina Komisiju nākt klajā ar vērienīgiem priekšlikumiem par CO2 emisiju samazināšanu kravas automobiļiem un autobusiem, lai samazinātu autotransporta nozares siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina Komisiju turpināt pētīt iespējas paātrināt pāreju uz mazemisijas transportu, ieviešot stimulus modernizēšanai;

43.  aicina veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu principu „lietotājs maksā” un „piesārņotājs maksā” piemērošanu autotransportā, tostarp izstrādāt vadlīnijas un apkopot paraugpraksi, kā arī nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visos ES reģionos;

44.  uzsver, ka ar Eiropas ceļu lietotāju nodevu elektroniskās iekasēšanas sistēmas (EETS) direktīvas pārskatīšanu varētu palīdzēt veicināt videi nekaitīgākus transportlīdzekļus un transportlīdzekļu koplietošanu;

45.  uzsver to, cik ļoti svarīga ir piemērota infrastruktūra alternatīvo degvielu izmantošanai autotransportā, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulu modeļus, lai pabeigtu alternatīvo degvielu piegādes tīkla izveidi;

46.  aicina ieviest efektīvu valsts politikas sistēmu, lai veicinātu tādu transportlīdzekļu plašāku izmantošanu, kuros lieto alternatīvās degvielas (piemēram, elektroenerģiju, ūdeņradi, saspiestu dabasgāzi), un aicina ātri izbūvēt nepieciešamo uzpildes/uzlādes infrastruktūru;

47.  atzīst, ka inovatīvs un mazemisijas autotransports un infrastruktūra palīdzētu veicināt savienojumus un saiknes starp ceļiem, dzelzceļiem un ostām, tādējādi sekmējot vispārēju pāreju uz videi draudzīgākiem transporta veidiem gan individuālajā transportā, gan pasažieru un kravu pārvadājumos;

48.  uzskata, ka automobiļu koplietojums un koplietošana ir svarīgs resurss ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai attiecībā uz savienojamību, tostarp attālākajos, kalnu un lauku reģionos; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes sekmēt sadarbīgu uzņēmējdarbības modeļu rašanos šajā jomā;;

49.  aicina Komisiju izskatīt iespēju vairākās dalībvalstīs ieviest mazemisijas zonas un izpētīt iespēju noteikt vienotus kritērijus/noteikumus šādu zonu ieviešanai/darbībai;

50.  norāda, ka intelektiskajām transporta sistēmām (ITS), piemēram, kooperatīvām intelektiskām transporta sistēmām (C-ITS) un inovācijām, piemēram, e-autoceļiem (elektrificēti kravas automobiļi ar kontaktstieņu tehnoloģiju) un autokolonnu veidošanai varētu būt nozīmīga loma transporta sistēmu efektivitātes, drošības un ekoloģiskās efektivitātes palielināšanā; tādēļ aicina Komisiju veicināt ITS izstrādi un izmantošanu un sekmēt inovācijas;

51.  norāda, ka tukšbraucienu līmenis autotransporta darbībās joprojām ir augsts, un tam ir negatīva ietekme uz vidi; atgādina, ka Eiropas Savienībā 2012. gadā gandrīz ceturtdaļu (23,2 %) visu nobraukto kilometru smagie kravas automobiļi veica bez kravas, un augstā tukšbraucienu īpatsvara iemesls ir spēkā esošie ierobežojumi attiecībā uz kabotāžas pārvadājumiem, kas kravas pārvadātājiem traucē palielināt kravu apjomu un līdz ar to — vides efektivitāti; tādēļ uzsver tirgus atvēršanas pozitīvo ietekmi uz autotransporta efektivitāti vides aspektā;

52.  mudina Komisiju un dalībvalstis autotransporta nozares dekarbonizācijas vārdā paātrināt pāreju no tradicionālās fosilās degvielas autotransporta uz ilgtspējīgiem elektriskas piedziņas transportlīdzekļiem, piemēram, ūdeņraža degvielas elementu izmantošanu;

53.  mudina Komisiju atjaunināt rokasgrāmatu par transporta ārējām izmaksām, tostarp ņemot vērā jaunos datus gan par emisijām reālos braukšanas apstākļos, gan ekonomisko un sociālo kaitējumu, ko rada klimata pārmaiņas;

54.  uzsver to, ka noteiktie mērķi pārejai uz alternatīvajiem un atjaunojamiem enerģijas veidiem autotransporta jomā būtu jāsasniedz ar energoavotu sadalījuma palīdzību un jau pastāvošajām energotaupības metodēm; norāda, ka šādai pārejai nepieciešamas atbilstošas iniciatīvas un ka patēriņa samazināšanas mērķi būtu jādefinē no tehnoloģijām neatkarīgā veidā;

55.  atzīmē, ka pāreju varētu atvieglot alternatīvo degvielu, tostarp, bet ne tikai, saspiestas dabasgāzes, sašķidrinātas dabasgāzes un otrās paaudzes biodegvielu izmantošana;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 187, 20.7.1999., 42. lpp. (2) OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp. (3) OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp. (4) OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp. (5) OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp. (6) OV L 300, 14.11.2009., 88. lpp. (7) OV L 60, 28.2.2014., 1. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0009. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0455. (11) OV L 68, 13.3.2015., 9. lpp. (12) Pieņemtie teksti: P8_TA(2016)0346. (13) Avots: ES transports skaitļos 2016, Eurostat dati. (14) Avots: ES transports skaitļos 2016, Eurostat dati.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Dadābas bēgļu nometni (2017/2687(RSP))

P8_TA(2017)0229 RC-B8-0300/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā starpvaldību darba grupas Austrumāfrikas attīstības jautājumos (IGAD) 2017. gada 25. marta Nairobi deklarāciju par paliekošiem risinājumiem Somālijas bēgļu jautājumam un repatriantu reintegrācijai Somālijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 19. septembra ANO Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem,

–  ņemot vērā ministru trīspusējās komisijas 2016. gada 25. jūnija kopīgo paziņojumu par to Somālijas bēgļu brīvprātīgu repatriāciju, kas dzīvo Kenijā,

–  ņemot vērā ES 2015. gada 11.–12. novembra Valetas samita par migrāciju rezultātus,

–  ņemot vērā Hartūmas procesa (ES un Āfrikas raga migrācijas maršruta iniciatīvas) ministru konferences 2014. gada 28. novembrī Romā pieņemto deklarāciju,

–  ņemot vērā Somālijas, Kenijas un UNHCR 2013. gada 10. novembrī parakstīto trīspusējo nolīgumu par brīvprātīgu repatriāciju;

–  ņemot vērā Kenijas augstākās tiesas 2017. gada 9. februāra spriedumu, ar kuru tika aizliegts slēgt Dadābas bēgļu nometni,

–  ņemot vērā Kenijas valdības lēmumu iesniegt apelāciju pret Kenijas augstākās tiesas 2017. gada 9. februāra spriedumu,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federikas Mogerīni, attīstības komisāra Nevena Mimicas un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida runaspersonu paziņojumu par Kenijas valdības 2016. gada 20. maija lēmumu par Dadābas bēgļu nometņu slēgšanu,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai,

–  ņemot vērā ANO Globālo līgumu par kopīgu atbildību attiecībā uz bēgļiem,

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) indikatīvo programmu Somālijai un Austrumāfrikai,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Āfrikas raga reģions, kuru apdzīvo gandrīz 250 miljoni cilvēku, kuru skaits strauji pieaug, uzņem lielāko skaitu iekšzemē pārvietoto personu un bēgļu gan Āfrikā, gan pasaulē; tā kā reģions saskaras ar tādām problēmām, kā nekontrolēta migrācija, piespiedu pārvietošana, cilvēku tirdzniecība, cilvēku kontrabanda, terorisms un vardarbīgi konflikti;

B.  tā kā šīs problēmas izraisa vairāki faktori atkarībā no vietējā konteksta, bet visu to pamatā ir labas pārvaldības trūkums, sociālekonomisko iespēju trūkums, galēja nabadzība, nestabilitāte un klimata pārmaiņas;

C.  tā kā Dadābas bēgļu uzņemšanas komplekss tika izveidots 1991. gadā, kā pagaidu risinājums, lai sniegtu pajumti tiem, kas bēga no vajāšanām, vardarbības un nestabilitātes Austrumāfrikas reģionā, un jo īpaši tiem, kas glābās no pilsoņu kara Somālijā; tā kā šis komplekss patlaban sastāv no piecām atsevišķām nometnēm, kas paredzētas dažādiem bēgļu veidiem, un šī kompleksa teritorija ir 50 kvadrātkilometri un visvecākās, kā arī visblīvāk apdzīvotās ir Hagadera, Dagahaley un Ifo nometnes;

D.  tā kā, lai arī Dadāba bija paredzēta 90 000 cilvēku, ANO lēš, ka šajā kompleksā patlaban uzturas 260 000 cilvēku, no kuriem 95 % ir no Somālijas un 60 % ir jaunāki par 18 gadiem; tā kā 2016. gada maijā Kenija izbeidza sava bēgļu departamenta darbību, kura pienākums bija reģistrēt bēgļus, tādējādi desmitiem tūkstošu cilvēku nav reģistrēti, kā rezultātā lēstie skaitļi var būt pat vēl lielāki;

E.  tā kā bēgļu nometnē ir vardarbības risks, bet sievietes un bērni ir īpaši neaizsargāti;

F.  tā kā vairāk nekā divas desmitgades Somālija cieš no postošas nestabilitātes un valstisku struktūru trūkuma, un šo situāciju vēl pasliktina dabas apstākļu radīts apdraudējums, kas saistīts ar klimata pārmaiņām; tā kā šīs problēmas ir apdraudējušas Somālijas visneaizsargātāko kopienu spēju turēties pretī grūtībām un izdzīvot, tādēļ tik daudzi cilvēki ir pārvietoti Somālijas iekšienē un devušies uz kaimiņvalstīm;

G.  tā kā Somālijas bēgļu problēma, kas ilgst jau trīs desmitgades, ir viena no visieilgušākajām pasaulē un bēgļu gaitās jau dzimst trešā paaudze; tā kā reģionā pārvietots ir gandrīz miljons somāliešu un vēl 1,1 miljons ir pārvietos Somālijas iekšienē;

H.  tā kā Somālija ir viena no tām piecām valstīm pasaulē, no kurām pēdējo 15 gadu laikā nāk visvairāk bēgļu — patlaban reģistrēts ir 1,1 miljons bēgļu, no kuriem 80 % ir apmetušies Āfrikas raga un Jemenas reģionā; tā kā Somālijas administrācija vairākkārt ir paudusi vēlmi uzņemt savus valstspiederīgos; tā kā Kenija patlaban uzņem 500 000 bēgļu, kuru skaits turpina pieaugt, ņemot vērā aizvien lielākās drošības problēmas reģionā, jo īpaši Dienvidsudānā;

I.  tā kā drošības situācija Somālijā joprojām ir bīstama un neparedzama, un nerimstas grupējuma “al-Shabaab” un citu bruņotu un teroristu grupējumu uzbrukumi; tā kā 2017. gada 6. aprīlī prezidents Mohamed Abdullahi “Farmajo” Mohamed Somālijā izsludināja karastāvokli un piedāvāja islāmistu kaujinieku grupējuma “al-Shabaab” locekļiem amnestiju, kā arī apmācības, darba un izglītības iespējas, ja viņi 60 dienu laikā noliks ieročus;

J.  tā kā viss Austrumāfrikas reģions patlaban cieš no liela sausuma un bada stāvoklis ir izsludināts Dienvidsudānas daļās, apdraudot gandrīz miljonu cilvēku; tā kā brīdinājums par bada tuvošanos ir izziņots attiecībā uz Somāliju, kura saskartos ar trešo bada stāvokli 25 gados, un valdība ziņo, ka ārkārtas pārtikas palīdzība ir nepieciešama 6,2 miljoniem cilvēku; tā kā Kenijas prezidents Uhuru Kenyatta ir izsludinājis pašreizējo sausumu par valsts mēroga katastrofu un 2,7 miljoniem cilvēku draud bads; tā kā sagaidāms, ka situācija pasliktināsies Etiopijā, Kenijā, Somālijā un Jemenā, kas varētu novest pie plaši izplatītas smaga bada situācijas;

K.  tā kā saskaņā ar ANO datiem sausuma dēļ Somālijas iekšzemē kopš 2016. gada novembra papildus ir pārvietoti vairāk nekā 683 000 cilvēku, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas; tā kā bads 2011. gadā atņēma dzīvību aptuveni 250 000 cilvēku;

L.  tā kā 2016. gada 6. maijā Kenijas valdība paziņoja par lēmumu bez liekas kavēšanās slēgt Dadābas kompleksu, atsaucoties uz drošības problēmām un nepieciešamību izbeigt ieilgušo bēgļu problēmu reģionā; tā kā 2016. gada 30. novembrī Kenijas valdība paziņoja, ka Dadābas nometne tiks slēgta 2017. gada maijā; tā kā kopš IGAD samita, kurš notika 2017. gada 25. martā, visas pūles tiek veltītas svarīgajam uzdevumam rast reģionālu un ilgtspējīgu risinājumu Somālijas bēgļu problēmai;

M.  tā kā starptautiskā sabiedrība, tostarp ES, ir paudusi izpratni par Kenijas valdības bažām un nometnes slēgšanas iemesliem, tomēr ir arī uzsvērusi, ka cilvēku atgriešanās Somālijā jānodrošina saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, tai jābūt brīvprātīgai un uz informāciju pamatotai, nodrošinot repatriantiem piekļuvi objektīvai, neitrālai un atbilstīgai informāciju, kā arī tai jābūt drošai, cieņpilnai un ilgtspējīgai, un repatrianti jāinformē par sekām, kas radīsies, ja tie nevēlēsies brīvprātīgi atgriezties;

N.  tā kā Kenijas Augstākā tiesa 2017. gada 9. februārī, izskatot divu Kenijas cilvēktiesību organizāciju — Kenijas Nacionālās Cilvēktiesību komisijas un Kituo Cha Sheria — sūdzību, nolēma, ka Kenijas valdības rīkojumi slēgt Dadābas bēgļu nometni ir diskriminējoši un ir uzskatāmi par kolektīvu sodīšanu, kā arī ir pārmērīgi, patvaļīgi un nesamērīgi;

O.  tā kā debates saistībā ar Dadābas nometnes slēgšanu ir parādījušas to, cik lēni tiek īstenots trīspusējais nolīgums, ko 2013. gadā parakstīja UNHCR, Kenija un Somālija, un kura mērķis ir nodrošināt somāliešu brīvprātīgu atgriešanos tajās Somālijas daļās, kur valda stabilitāte, un šo lēno īstenošanu atklāti kritizē Kenijas valdība un citas ieinteresētās puses;

P.  tā kā kopš 2014. gada, kad UNHCR sāka atbalstīt somāliešu bēgļu brīvprātīgu atgriešanos, ir atgriezušies apmēram 65 000 cilvēku, bet mērķis, kas saistīts ar ilgtspējīgas atgriešanās īpatsvara palielināšanu, būs atkarīgs no situācijas Somālijā;

Q.  tā kā 2016. gada augusta beigās Somālijas pārvaldes iestādes Džubalandā pārtrauca repatriāciju uz reģiona galvaspilsētu Kismājo, ko skāra bēgļu masveida pieplūdums; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem gandrīz 70 % no repatriantiem ir bērni;

R.  tā kā Dadābas nometnes slēgšana ietekmēs pārējās kaimiņvalstis, piemēram, Etiopiju, kas šobrīd uzņem aptuveni 245 000 bēgļus no Somālijas, jo tas varētu izraisīt jaunu masveida pieplūdumu; tā kā šī situācija apliecina, ka problēmas bēgļu, robežu pārvaldības un stabilitātes jomā ir savstarpēji saistītas, un norāda uz nepieciešamību veicināt reģionālo sadarbību, lai risinātu šos jautājumus, jo īpaši saistībā ar lēmuma slēgt Dadābas nometni;

S.  tā kā daudziem bēgļiem, īpaši no lauku rajoniem, izredzes atgriezties ir atkarīgas no viņu spējas pieprasīt atpakaļ zemi valstī, kurā ir nepilnīga zemes īpašumtiesību sistēma un piespiedu padzīšana no zemes ir ierasta prakse;

T.  tā kā uzņēmēja sabiedrība plašākā Dadābas reģionā ir izrādījusi ļoti humānu attieksmi, augstsirdību un toleranci attiecībā uz nometnes pastāvēšanu, bet tā saskaras ar ļoti lielām ekonomikas, attīstības un vides problēmām;

U.  tā kā, ņemot vērā, ka Dadābas situācija ir ieilgusi, līdzekļu devējiem ir nācies pievērst uzmanību citiem konfliktiem un samazināt izdevumus, tādējādi bēgļi šajā nometnē saskaras ar daudzām problēmām;

V.  tā kā klimata pārmaiņas īpaši postoši ietekmē lopkopjus un nomadu dzīvesveida piekopējus, kas nodrošina iztiku lielai daļai šā reģiona iedzīvotāju, kuri arī saskaras ar aizvien lielākiem draudiem, ko rada sausums, slimības, karš un sarūkošais lauksaimniecības dzīvnieku skaits, kā arī citas problēmas;

W.  tā kā ES ar Eiropas Attīstības fonda (EAF) starpniecību 2014.–2020. gada laikposmam ir piešķīrusi EUR 286 miljonus, pievēršoties ANO Globālā līguma īstenošanai un jo īpaši valsts un miera veidošanai, nodrošinātībai ar pārtiku, izturētspējai un izglītībai; tā kā vienošanās par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fondu Āfrikai tika parakstīta Valetas samitā 2015. gada 12. novembrī un ir paredzēta, lai, veicinot noturību, ekonomiskās iespējas, vienlīdzīgas iespējas, drošību un attīstību, novērstu cēloņus, kas izraisa nestabilu situāciju, piespiedu pārvietošanu un nelikumīgu migrāciju; tā kā ES rīkojas, lai nodrošinātu Kenijas bēgļu nometnēs mītošo bēgļu dzīvībai svarīgās pamatvajadzības;

X.  tā kā ES ir apņēmusies atbalstīt Āfrikas Savienības misiju Somālijā (AMISOM), nodrošinot finanšu līdzekļus, lai garantētu drošību un mazinātu “al-Shabaab” un citu grupējumu radītos draudus; tā kā 2017. gada 23. martā Āfrikas Savienības Komisija organizēja augsta līmeņa apspriedi, kurā piedalījās ES un ANO pārstāvji, par AMISOM nākotni un atbalstu drošības sektora iestādēm un reformām Somālijā; tā kā 2017. gada 11. maijā Londonas konferencē par Somāliju ES paziņoja par jaunu atbalstu Somālijai EUR 200 miljonu apjomā;

Y.  tā kā pēc ASV prezidenta D. Trampa 2017. gada 27. janvārī izdotā izpildrīkojuma turpmākais liktenis ir neskaidrs aptuveni 3000 bēgļiem, kurus 2017. gadā no Kenijas bija plānots pārmitināt uz ASV un kuri lielākoties ir no Dadābas, turklāt ASV un ANO amatpersonas jau ir rūpīgi pārbaudījušas vairumu šo bēgļu, kas teju 10 gadus ir gaidījuši pārmitināšanas atļauju;

Z.  tā kā ir jāizvērš ES pārmitināšanas centieni, lai panāktu atbilstību to valstu centieniem, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Austrālijas un Kanādas centieniem, tādējādi nodrošinot, ka tiek izpildītas UNHCR nostādnes par bēgļu taisnīgu sadalījumu visā pasaulē;

AA.  tā kā Nairobi vispārējais rīcības plānā, kas tika pieņemts 2017. gada 25. martā IGAD samitā, ir īpaši uzsvērts, ka sausums un bruņotie konflikti ir iemesls cilvēku pārvietošanai šajā reģionā;

AB.  tā kā pēc ES vēlēšanu novērtēšanas misijas izvietošanas Kenijā tika ierosināts, ka būtu lietderīgi un efektīvi nosūtīt ES vēlēšanu novērošanas misiju vispārējām vēlēšanām, kas notiks 2017. gada augustā;

1.  izsaka atzinību par Kenijas un Dadābas reģiona lomu nepieredzēti liela skaita bēgļu uzņemšanā tik ilgā laikposmā; tomēr uzsver, ka pašreizējā situācija šajā reģionā nav ilgtspējīga, un ir vajadzīga efektīva un saskaņota reģiona valdību un starptautiskās sabiedrības, tostarp ES, rīcība, lai izstrādātu ilgtspējīgu risinājumu Somālijas bēgļu jautājumam līdztekus centieniem palielināt drošību un nodrošināt reģiona ilgtermiņa sociāli ekonomisko attīstību;

2.  ņem vērā IGAD Nairobi deklarāciju par ilgtspējīgiem risinājumiem bēgļiem no Somālijas un Somālijā atgriezušos personu reintegrāciju; atzinīgi vērtē apņemšanos panākt visaptverošu reģionālo pieeju, vienlaikus saglabājot aizsardzību un veicinot patstāvību patvēruma valstīs, kas jāpilda ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un saskaņā ar starptautisku atbildības sadalījumu, kā izklāstīts Ņujorkas deklarācijas visaptverošajā sistēmā reaģēšanai bēgļu jautājumā (CRRF);

3.  pauž nožēlu, ka ES dalībvalstis nav sniegušas nozīmīgu ieguldījumu centienos pārvietot bēgļus no Dadābas nometnes, un prasa ES pildīt savu pienākumu, kas saistīts ar taisnīgu sloga sadalījuma nodrošināšanu;

4.  norāda, ka bēgļi nevarēs atgriezties mājās, kamēr nebūs stabilitātes plašākā reģionā un kamēr turpināsies bada draudi; tādēļ prasa ES par galveno mērķi saglabāt ilgtermiņa attīstības nodrošināšanu un divkāršot centienus iesaistīties un uzņemties starpnieka pienākumus reģionā, lai risinātu galvenās ar ekonomiku, politiku, vidi un drošību saistītās problēmas, kas ir galējas nabadzības, noziedzīgu darbību, radikalizācijas un terorisma pamatcēlonis un iznākumā izraisa bēgļu krīzi;

5.  uzsver, ka 260 000 somāliešu bēgļu pastāvīgas aizsardzības nodrošināšanai ir vajadzīga reģiona mēroga rīcība; atgādina, ka repatriantu ilgtspējīgas reintegrācijas nolūkā vajadzīga holistiska, uz sabiedrības interesēm pamatota pieeja, lai uzlabotu līdzekļu izmantošanas spēju un nodrošinātu Somālijā repatriantiem, iekšzemē pārvietotām personām un vietējām kopienām labāku piekļuvi pakalpojumiem;

6.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Nairobi vispārējais un reģionālais rīcības plāns, kurā paredzēts, ka nometnes pakāpeniski tiks slēgtas, lai bēgļiem uzņēmējvalstī būtu pieejams darbs un pakalpojumi un lai viņi varētu brīvi pārvietoties; tomēr pauž nožēlu, ka attiecībā uz Dadābas nometni netiek īstenota konkrētu rīcība; atbalsta reģionālā fonda izveidi līdzekļu devējiem;

7.  uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējos apstākļus saistībā ar drošības problēmām Somālijā un augsto bada risku, jebkurā gadījumā lēmumam par atgriešanos vienmēr vajadzētu būt tikai brīvprātīgam; aicina noteikt lielāku atbildību par pienākumu sadalījumu bēgļu uzņemšanas jautājumā un ieviest papildu metodes, lai palīdzētu bēgļiem piekļūt trešām valstīm, tostarp ES;

8.  atkārtoti pauž atbalstu ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai mērķiem, lai novērstu nelikumīgas migrācijas un personu pārvietošanas pamatcēloņus Austrumāfrikas reģionā; prasa, lai dalībvalstis pilda savas saistības pret fondu; tomēr aicina Komisiju pasteidzināt apspriešanos ar iesaistītajām personām reģionā, tostarp ar vietējiem iedzīvotājiem, reģiona pašvaldību un NVO, lai pievērstu uzmanību uz vietas konstatētajām problēmām un vajadzībām un sekmētu veicinošas vides veidošanu un palielinātu spēju atgriezt bēgļus savās izcelsmes valstīs; uzsver, ka Dadābā ir izveidotas apmēram 10 000 darbvietu, kas galvenokārt saistītas ar humānās palīdzības sniegšanu;

9.  uzsver uz cilvēku un sabiedrības interesēm vērstas pieejas nozīmi ES Ārkārtas trasta fonda līdzekļu efektīvā izmantošanā, lai atbalstītu atgriešanās darbības Dadābā un ieviestu attīstības un noturības veicināšanas pasākumus reģionā; pauž pārliecību, ka ES Ārkārtas trasta fonda līdzekļi būtu jāvelta ne vien ekonomikas attīstībai, bet arī vietējiem projektiem reģionā, lai uzlabotu pamatpakalpojumu kvalitāti, vienlīdzību un vispārēju pieejamību un apmācību vietējo spēju veidošanas uzlabošanai, kā arī lai apmierinātu neaizsargāto kopienu, tostarp minoritāšu, vajadzības;

10.  uzskata, ka ES Ārkārtas trasta fondam lielāka uzmanība jāvelta reģiona ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, uzlabojot ekonomikas un nodarbinātības iespējas un palielinot noturību; aicina izmantot fonda līdzekļus, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un turpinātu izvērst saules enerģijas kā energoavota izmantošanu, piemēram, dzeramā ūdens sūkņiem — šis projekts tiek sekmīgi īstenots dažās Dadābas nometnes daļās;

11.  norāda, ka sieviešu un bērnu īpatsvars ir vairāk nekā 60 % no visa bēgļu nometnes iedzīvotāju skaita un ka tieši sievietes un bērnus uzskata par nometnē visneaizsargātāko un atstumtāko grupu; aicina Kenijas valdību, reģionālās iestādes, starptautiskās palīdzības organizācijas un starptautisko sabiedrību, tostarp ES, rast konkrētu pieeju palīdzības pasākumiem, ar ko vēršas pret faktoriem, kuri ietekmē sieviešu un bērnu neaizsargātību nometnē, piemēram, tādi faktori kā vajāšana dzimuma un dzimuma identitātes dēļ, vardarbība pret sievietēm, seksuāla vardarbība un izmantošana, galēja nabadzība un atstumšana;

12.  atzinīgi vērtē Somālijas pārvaldes iestāžu panākumus pēdējo mēnešu laikā, tostarp vēlēšanu rīkošanu; tomēr uzsver, ka drošības un sociāli ekonomisko apstākļu dēļ daudzās Somālijas teritorijas daļās plaša mēroga repatriācijas pasākumu īstenošana joprojām ir ļoti sarežģīta; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis sadarboties ar Somālijas iestādēm, lai pastiprinātu centienus panākt valstī stabilitāti, pirms tiek veikti liela mēroga repatriācijas pasākumi;

13.  aicina ES un starptautiskos partnerus pildīt solījumus Somālijai, proti, strādāt, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu un tādējādi novērstu draudošo badu, kā arī veicināt drošību un izlīdzināt kopienu aizvainojumus, uzlabot publisko finanšu pārvaldību un palīdzēt pabeigt konstitūcijas pārskatīšanu, lai panāktu ilgtermiņa stabilitāti;

14.  aicina ES nodrošināt, ka, īstenojot pārcelšanas programmas reģionā, tiek pievērsta īpaša uzmanība tam, ka neaizsargātas cilvēku grupas tiek atbildīgi pārceltas uz drošiem reģioniem un ka tiek ievērotas bēgļu tiesības; aicina ES un starptautiskos partnerus palīdzēt infrastruktūras veidošanā valstī, lai atgriezušos bēgļus varētu droši un paliekoši reintegrēt Somālijas sabiedrībā, kuru neapdraud tādi teroristiski grupējumi kā „al Shabaab”;

15.  uzsver, ka nepieciešama labāka Somālijas un tās kaimiņvalstu robežu pārvaldība, jo tiek uzskatīts, ka šajās kaimiņvalstīs darbojas tīkli, kas iesaistīti cilvēku, ieroču, narkotiku un citu nelegālu preču tirdzniecībā un kontrabandā un kas šādā veidā nodrošina finansējumu noziedzīgām un teroristiskām darbībām; sagaida, ka ES Apmācības misija Somālijā cieši sadarbosies ar AMISOM un Somālijas iestādēm, lai apmainītos ar paraugpraksi robežu pārvaldības jomā ar mērķi aizturēt nelikumīgas tirdzniecības veicējus un kontrabandistus;

16.  atzīst, ka nav iespējama attīstība, ja reģionā netiek uzlabota drošība; tomēr stingri uzsver, ka EAF un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļi ir jāizmanto reģiona ekonomikas, cilvēkkapitāla un sociālajai attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot attīstības problēmām, kas apzinātas trasta fonda lēmumā; atgādina, ka EAF un OAP līdzekļi ir jāizmanto vienīgi attīstības mērķiem, tādējādi novēršot migrācijas pamatcēloņus;

17.  norāda, ka nepieciešams stiprināt Kenijas Dadābas reģiona uzņēmēju kopienu noturību un atbalstīt to attīstību, rūpējoties par to, lai, pakāpeniski samazinot Dadābas nometni un pilsētā sniegtos sabiedriskos pakalpojumus, netiktu nelabvēlīgi ietekmēta iedzīvotāju iztika, un pievēršot uzmanību ekonomiskajam satricinājumam, ko tas var radīt iedzīvotājiem; uzsver, ka cilvēki, kas apmetušies Dadābas nometnē, ir radījuši lielu slogu videi šajā reģionā, tādējādi ietekmējot vietējo iedzīvotāju piekļuvi dabas resursiem; uzsver, ka šī problēma būtu jārisina kopīgi, iesaistoties Kenijas valdībai un ES nacionālās indikatīvās programmas Kenijai īstenotājiem; sagaida, ka Kenijas valdība un ES atzīs šā nestabilā reģiona īpašās vajadzības;

18.  pauž nožēlu par ASV valdības lēmumu — par USD 640 miljoniem samazināt savu ieguldījumu ANO aģentūru finansēšanā; pauž bažas par šā lēmuma tiešo ietekmi uz reģionu; uzstāj, ka brīvprātīgajam ES ieguldījumam ANO fondu un aģentūru finansēšanā, kas ir puse no to kopējā budžeta, ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu mieru un drošību visā pasaulē;

19.  uzsver, ka budžeta līdzekļu trūkums tādām ANO aģentūrām kā UNHCR, kas sniedz aizsardzību, patvērumu un humāno palīdzību grūtos un sarežģītos apstākļos, tikai vairos ar drošību saistītās problēmas reģionā;

20.  ar lielām bažām atzīmē reģionā vērojamās nopietnās klimata pārmaiņu sekas, kas ir skaidrs atgādinājums ES, tās dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai kopumā par to, ka jāīsteno Parīzes nolīgumā ietvertās vienošanās, un vienlaikus norāda uz to, ka šādi pasākumi tieši ietekmē karu un badu reģionā;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kenijas valdībai, Garisas reģiona gubernatoram, Kenijas parlamenta priekšsēdētājam, Somālijas valdībai, Somālijas parlamenta priekšsēdētājam, IGAD, IGAD dalībvalstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram un ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par sekmīgu pārcelšanas īstenošanu (2017/2685(RSP))

P8_TA(2017)0230 B8-0340/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā(2),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 29. septembra Lēmumu (ES) 2016/1754, ar kuru groza Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 17. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas, Grieķijas un Ungārijas labā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 15. septembra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru groza Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā(6),

–  ņemot vērā Komisijas vienpadsmit ziņojumus par pārcelšanu un pārmitināšanu,

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2017. gada 16. maija paziņojumus par sekmīgu pārcelšanas īstenošanu,

–  ņemot vērā 2017. gada martā publicēto Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pētījumu par to, kā tiek īstenoti Padomes 2015. gada lēmumi, ar kuriem nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pēc LESD 78. panta 3. punktā noteiktās apspriešanās procedūras Parlaments pieņēma nostāju, ar lielu balsu vairākumu atbalstot pārcelšanas lēmumus;

B.  tā kā pārcelšanas lēmumi tika pieņemti kā steidzams solidaritātes pasākums, jo vēl aizvien nepastāv Eiropas patvēruma sistēma, kuras pamatā būtu kopīga atbildība;

C.  tā kā dalībvalstis ir apņēmušās no Itālijas un Grieķijas pārcelt 160 000 patvēruma meklētājus; tā kā saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1754 no šīm vietām 54 000 var izmantot, lai no Turcijas uzņemtu Sīrijas bēgļus;

D.  tā kā Apvienotā Karaliste ir izvēlējusies nepiedalīties šajā mehānismā, savukārt Īrija ir izvēlējusies tajā piedalīties; tā kā Dānija ir izvēlējusies nepiedalīties brīvprātīgi, savukārt trīs asociētās valstis ir izvēlējušās mehānismā piedalīties;

E.  tā kā līdz 2017. gada 27. aprīlim tika pārcelti tikai 17 903 patvēruma meklētāji, proti, 12 490 — no Grieķijas un 5 413 — no Itālijas; tā kā šis skaitlis ir tikai 11 % no kopējām saistībām;

F.  tā kā to Itālijā un Grieķijā esošo cilvēku skaits, kuri ir tiesīgi uz pārcelšanu, tagad ir mazāks nekā Padomes lēmumos paredzētais; tā kā līdz šim Grieķijā ir reģistrēti 26 997 uz pārcelšanu tiesīgie pretendenti, savukārt dalībvalstis oficiāli ir apņēmušās nodrošināt 19 603 pārvietošanas vietas; tā kā līdz šim Itālijā ir reģistrēti 8000 uz pārcelšanu tiesīgie pretendenti, savukārt dalībvalstis oficiāli ir apņēmušās nodrošināt 10 659 vietas; tā kā saistībās minētais skaits parasti ir daudz lielāks nekā to cilvēku skaits, kuri faktiski pārcelti;

G.  tā kā uz pārcelšanu ir tiesīgi tikai tie patvēruma meklētāji, kas līdz 2016. gada 20. martam jau atradās Grieķijā; tā kā pārcelšanas lēmumi neietver šādu robeždatumu un šajā ziņā nav grozīti;

H.  tā kā uz pārcelšanu ir tiesīgi tikai tādas valstspiederības patvēruma meklētāji, kurai saskaņā ar jaunākajiem Eurostat ceturkšņa datiem vidējais atzīšanas īpatsvars ir vismaz 75 %; tā kā Irākas valstspiederīgie vairs nav tiesīgi uz pārcelšanu, jo to vidējais atzīšanas īpatsvars ir zem 75 %; tā kā Eiropas Parlaments 2016. gada 15. septembra nostājā par Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru groza Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601, prasīja, lai arī afgāņi būtu tiesīgi uz pārcelšanu; tā kā afgāņi bija otra lielākā patvēruma meklētāju grupa, ar ko Savienībai bija jātiek galā 2016. gadā; tā kā no tiem 56,7 % tika piešķirts patvērums; tā kā Grieķijā ierodas milzīgs daudzums afgāņu; tā kā daudzi no viņiem ir nepavadīti nepilngadīgie;

I.  tā kā Grieķijā joprojām atrodas 62 300 patvēruma meklētāju un migrantu;

J.  tā kā 2016. gadā Itālija reģistrēja jaunu ieradušos skaita rekordu, proti, 181 436 cilvēki (par 18 % vairāk nekā 2015. gadā), no kuriem 14 % bija nepavadīti nepilngadīgie; tā kā 2016. gadā ieradās 20 700 uz pārcelšanu tiesīgie eritrejieši, bet līdz šim Itālija no viņiem pārcelšanai ir reģistrējusi aptuveni tikai ceturto daļu;

K.  tā kā Itālijā 2016. gadā to patvēruma pretendentu ierobežotais skaits, kas jāpārceļ uz citām dalībvalstīm, bija ievērojami zemāks nekā to patvēruma meklētāju skaits, ko dalībvalstis pārvietojušas uz Itāliju saskaņā ar Dublinas regulu;

L.  tā kā Komisija 8. ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu ir noteikusi ikmēneša pārcelšanas mērķi, kas atkārtoti norādīts turpmākajos ziņojumos, proti, 3000 patvēruma meklētāju no Grieķijas un 1500 — no Itālijas (no 2017. gada 1. aprīļa), lai efektīvi un saskaņoti atvieglotu un paātrinātu pārcelšanu saskaņā ar Padomes lēmumos minēto grafiku;

M.  tā kā Eiropadome 2016. gada 15. decembra sanāksmē apstiprināja kopīgo rīcības plānu par ES un Turcijas paziņojuma īstenošanu, kas ietvēra pārcelšanas mērķi attiecībā uz Grieķiju; tā kā Eiropadome arī atkārtoti aicināja pastiprināt centienus, lai paātrinātu pārcelšanu, jo īpaši attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgiem;

N.  tā kā pilnībā ir izpildīti priekšnosacījumi un izveidota operatīvā infrastruktūra, lai pārcelšana izdotos;

O.  tā kā, neraugoties uz zināmu progresu, tikai divas dalībvalstis (Somija un Malta) ir uz pareizā ceļa, lai izpildītu savas pārcelšanas saistības; tā kā lielākā daļa dalībvalstu joprojām atpaliek no savu saistību izpildes; tā kā četru dalībvalstu pārcelto personu skaits ir ļoti ierobežots; tā kā divas dalībvalstis vēl aizvien nepiedalās vispār;

P.  tā kā tikai Somija sistemātiski uzņem nepavadītus nepilngadīgos; tā kā Itālijā viņiem ir vajadzīgas aptuveni 5000 pārcelšanas vietas, tomēr līdz šim pārcelts ir tikai viens nepavadīts nepilngadīgais; tā kā Grieķijā kopš 2017. gada 12. aprīļa papildus ir vajadzīgas 163 vietas;

Q.  tā kā dažas dalībvalstis izmanto ļoti ierobežojošas un diskriminējošas preferences, piemēram, pārcelšanu attiecina tikai uz vientuļām mātēm vai noraida konkrētu tautību pretendentus, tādus kā eritrejiešus, un piemēro ļoti apjomīgas drošības pārbaudes; tā kā Grieķijā kopš 2017. gada 7. maija dalībvalstis ir noraidījušas 961 pārcelšanai paredzēto personu;

R.  tā kā Padomes Lēmumā (ES) 2015/1523 ir skaidri noteikts, ka pārcelšanas pasākumi neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma pilnībā piemērot Regulas (ES) Nr. 604/2013 (Dublina) noteikumus saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, nepavadītu nepilngadīgo īpašu aizsardzību un klauzulu par rīcības brīvību humanitāru apsvērumu dēļ,

1.  atzīst, ka ir panākts zināms progress, tomēr pauž vilšanos, ka dalībvalstis nav izpildījušas solidaritātes un kopīgas atbildības saistības;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojs ir izveidojis automatizētu preferenču salīdzināšanas sistēmu; aicina dalībvalstis nepieņemt patvaļīgus lēmumus par to, vai apstiprināt pārcelšanas pieprasījumu; mudina dalībvalstis atteikumu balstīt tikai uz īpašiem iemesliem, kas noteikti Padomes lēmumos par pārcelšanu;

3.  mudina dalībvalstis pildīt savas saistības saskaņā ar Padomes lēmumiem un sistemātiski pārvietot patvēruma meklētājus no Grieķijas un Itālijas, tostarp tos, kas ieradušies pēc 2016. gada 20. marta, līdz visi uz pārcelšanu tiesīgie patvēruma meklētāji tiek pārcelti atbilstīgi Padomes lēmumos noteiktajam termiņam; aicina dalībvalstis pildīt saistības un katru mēnesi stabili īstenot pārcelšanu;

4.  aicina dalībvalstis par prioritāru noteikt nepavadītu nepilngadīgo un citu neaizsargātu pretendentu pārcelšanu;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 2. marta desmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu pausto paziņojumu, ka tā nevilcināsies izmantot savas Līgumos noteiktās pilnvaras, ja dalībvalstis drīzumā nepalielinās pārcelšanas jaudu; saprot, ka tas ietvertu pienākumu neizpildes procedūras;

6.  uzstāj, lai dalībvalstu juridiskās saistības nebeigtos pēc 2017. gada 26. septembra un lai arī pēc šā datuma dalībvalstis turpinātu pārvietot visus uz pārcelšanu tiesīgos pretendentus, kuri ieceļojuši līdz šim datumam;

7.  uzsver, ka tieši Padome ir apņēmusies pārvietot 160 000 personu; atzīmē, ka uz pārcelšanu tiesīgo personu skaits atšķiras no minētā skaitļa; aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu, ar ko pārcelšanas pasākumus pagarina līdz brīdim, kamēr saskaņā ar Komisijas 2016. gada 4. maija priekšlikumā (COM(2016)0270) izklāstītajiem nosacījumiem tiek pieņemta pārstrādātā Dublinas regula;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 239, 15.9.2015., 146. lpp. (2) OV L 248, 24.9.2015., 80. lpp. (3) OV L 268, 1.10.2016., 82. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0306. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0324. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0354.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcija par Padomes LGBTI pamatnostādņu īstenošanu, it īpaši saistībā ar homoseksuālu (par tādiem uzskatītu) vīriešu vajāšanu Čečenijā, Krievijā (2017/2688(RSP))

P8_TA(2017)0231 RC-B8-0349/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

–  ņemot vērā Krievijas Federācijas Konstitūciju un jo īpaši tās 2. nodaļu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un brīvībām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par LGBTI līdztiesību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos,

–  ņemot vērā tā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai(1),

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2017. gada 13. aprīļa paziņojumu par vardarbību pret gejiem un viņu aizturēšanu Čečenijā,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni runaspersonas 2017. gada 6. aprīļa paziņojumu par geju cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā,

–  ņemot vērā ES 2017. gada 19. aprīļa vietējo paziņojumu par geju cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā,

–  ņemot vērā EDSO Pastāvīgās padomes 2017. gada 27. aprīļa sanāksmē sniegto ES paziņojumu par to, ka joprojām tiek ziņots par Čečenijas valdības veiktajiem geju arestiem un slepkavībām,

–  ņemot vērā ASV Valsts departamenta runaspersonas 2017. gada 7. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) direktora 2017. gada 13. aprīļa paziņojumu;

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova kopīgo preses konferenci Maskavā 2017. gada 24. aprīlī,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada 1. aprīlī Krievijas neatkarīgais laikraksts Novaya Gazeta publicēja rakstu, kurā tika ziņots par to, ka Krievijas Federācijas autonomajā Čečenijas Republikā koordinētas kampaņas laikā ir nolaupīti un aizturēti vairāk nekā simts geju vai par tādiem uzskatītu vīriešu, un tiek uzskatīts, ka šo kampaņu pēc Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova tiešiem rīkojumiem ir organizējušas minētās republikas iestādes un drošības spēki;

B.  tā kā laikraksts Novaya Gazeta ziņoja, ka nolaupītie upuri ir tikuši pazemoti, spīdzināti un piespiesti atklāt citu LGBTI identitātes; tā kā tika ziņots arī par to, ka vismaz trīs vīrieši ir tikuši nogalināti — divi miruši no izturēšanās pret viņiem apcietinājuma laikā un vienu nogalinājusi viņa ģimene, veicot t. s. goda aizstāvības slepkavību;

C.  tā kā organizācija “Human Rights Watch” un Starptautiskā Krīzes grupa neatkarīgi viena no otras ir apstiprinājušas šos sākotnējos ziņojumus un abas atsaucas uz informācijas avotiem uz vietas, kuri apliecina, ka policijas un drošības spēki ir mērķtiecīgi apcietinājuši par gejiem uzskatītus vīriešus;

D.  tā kā saskaņā ar saņemtajām ziņām Čečenijas iestādes ir noraidījušas šos pieņēmumus un ir izrādījušas nevēlēšanos veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības vainīgos;

E.  tā kā cietušās personas lielākoties nemeklē palīdzību tiesā, jo baidās no vietējo iestāžu atriebības; tā kā sabiedrībā valdošās spēcīgās homofobijas dēļ geji un lesbietes vai par gejiem vai lesbietēm uzskatītas personas ir jo īpaši neaizsargātas un riskē kļūt par radinieku veiktu goda aizstāvības slepkavību upuriem;

F.  tā kā pēc daudziem draudu un represiju gadiem un pēc cilvēktiesību stāvokļa krasās pasliktināšanās Ziemeļkaukāzā gandrīz neviens neatkarīgais žurnālists vai cilvēktiesību aizstāvis nespēj strādāt šajā reģionā; tā kā saskaņā ar saņemtajām ziņām žurnālisti, kuri strādā laikrakstā Novaya Gazeta, kas informēja par vajāšanu, par sava darba veikšanu ir saņēmuši nāves draudus; tā kā Čečenijas iestādes ir noliegušas visus apgalvojumus un pieprasījušas, lai žurnālisti nosauktu intervētās cietušās personas;

G.  tā kā policija Sanktpēterburgā un Maskavā aizturēja LGBTI aktīvistus, kuri mēģināja palielināt informētību par homoseksuālu vīriešu vajāšanu Čečenijā un prasīja tās izmeklēšanu;

H.  tā kā Krievijas Federācija ir parakstījusi vairākus starptautiskus cilvēktiesību nolīgumus un kā Eiropas Padomes loceklei un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas parakstītājvalstij tai ir pienākums nodrošināt visu iespējami apdraudēto personu drošību, tostarp gadījumos, kad apdraudējums radies šo personu seksuālās orientācijas dēļ; tā kā Krievijai ir pienākums un līdzekļi izmeklēt Čečenijas iestāžu veiktos noziegumus; tā kā kopš 1993. gada homoseksualitāte Krievijas Federācijā vairs netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu;

I.  tā kā prezidents V. Putins ir uzdevis Krievijas cilvēktiesību ombudei Tatjanai Moskalkovai izveidot darba grupu, lai izmeklētu minētos apgalvojumus;

J.  tā kā pašreizējie starptautiskie cilvēktiesību likumi un Krievijas vietējie tiesību akti aizsargā LGBTI; tā kā tomēr bieži vien ir nepieciešama īpaša rīcība, lai LGBTI varētu pilnībā izmantot cilvēktiesības, jo seksuālā orientācija un dzimumidentitāte var radīt papildu diskriminācijas, iebiedēšanas un vajāšanas risku ne tikai skolās, darba vietās un plašākā sabiedrībā, bet arī ģimenēs; tā kā policijas, tiesu un valsts iestāžu uzdevums un pienākums ir apkarot šos diskriminācijas veidus un vērsties pret negatīvu attieksmi sabiedrībā;

K.  tā kā Eiropas Savienības Padomes LGBTI pamatnostādnēs ir paredzēts, ka ES delegācijām un dalībvalstu vēstniecībām LGBTI tiesību veicināšanas jautājumā jāieņem proaktīva nostāja; tā kā pamatnostādnēs ir noteikts, ka prioritārās jomas ir pret LGBTI vērstas vardarbības apkarošana un atbalsta sniegšana LGBTI cilvēktiesību aizstāvjiem;

L.  tā kā 2017. gada 7. martā Krievija pieņēma tiesību aktu, ar kuru nosaka, ka vardarbība ģimenē nav krimināli sodāms noziegums, piekaušanu ģimenē vairs neuzskatot par krimināli sodāmu noziegumu, bet gan par administratīvu pārkāpumu, par ko vainīgajiem tiek piespriesti vieglāki sodi; tā kā Parlaments izskatīja šo jautājumu plenārsēdes debatēs 2017. gada 13.–16. martā Strasbūrā,

1.  pauž dziļas bažas par saņemtajiem ziņojumiem par to, ka Krievijas Federācijas Čečenijas Republikā notiek par gejiem uzskatītu vīriešu patvaļīga aizturēšana un spīdzināšana; aicina iestādes pārtraukt šo vajāšanas kampaņu, nekavējoties atbrīvot personas, kas joprojām ir nelikumīgi apcietinātas, nodrošināt juridisku un fizisku aizsardzību cietušajiem un tiem cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem, kuri ir strādājuši pie šā jautājuma, un atļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām veikt visu iespējamo noziegumu ticamu izmeklēšanu;

2.  nosoda visus Čečenijas iestāžu paziņojumus, kuros tās attaisno pret LGBTI personām vērstu vardarbību un pamudina uz to, tostarp Čečenijas valdības runaspersonas paziņojumu, kurā noliegta homoseksuāļu eksistence Čečenijā un kurā ziņojums diskreditēts kā meli un absolūta dezinformācija; pauž nožēlu par vietējo iestāžu nevēlēšanos veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kuri vainojami šajos nopietnajos pārkāpumos, kas tīši izdarīti pret personām viņu seksuālās orientācijas dēļ, un atgādina iestādēm, ka pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvība ir vispārējas tiesības un attiecas uz visiem; prasa nekavējoties atbrīvot tos, kuri joprojām ir nelikumīgi aizturēti; mudina Krievijas iestādes nodrošināt juridisku un fizisku aizsardzību cietušajiem, kā arī cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem, kuri ir strādājuši ar šo lietu;

3.  norāda, ka prezidents V. Putins ir devis rīkojumu Krievijas Iekšlietu ministrijai un Federālajai prokuratūrai izmeklēt notikumus Čečenijā, un aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Padomi piedāvāt Krievijas iestādēm materiālu atbalstu un konsultācijas šīs izmeklēšanas veikšanai;

4.  aicina Čečenijas iestādes un Krievijas Federācijas iestādes ievērot vietējos tiesību aktus un starptautiskās saistības, stiprināt tiesiskumu un vispārējo cilvēktiesību standartus un veicināt līdztiesību un nediskrimināciju arī attiecībā uz LGBTI, papildus īstenojot tādus pasākumus kā informētības palielināšanas kampaņas, lai, pamatojoties uz līdztiesības un nediskriminācijas principiem, veicinātu iecietības, respekta un iekļaušanas kultūru; prasa nekavējoties veikt pasākumus, lai aizsargātu neaizsargātas personas, kas varētu kļūt par upuriem, un pilnībā reabilitēt visas personas, kas cietušas spīdzināšanas dēļ;

5.  pauž nožēlu par reģionā plaši izplatītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un nesodāmību veicinošiem apstākļiem, kādos šos nodarījumus ir iespējams paveikt, un prasa pieņemt juridiskus un citus pasākumus, lai, sadarbojoties ar sabiedrību, nepieļautu šādu vardarbību un uzraudzītu un efektīvi sauktu pie atbildības vainīgos; uzsver, ka Krievijai un tās valdībai ir galvenā atbildība par šo nodarījumu izmeklēšanu, vainīgo saukšanu pie atbildības un visu Krievijas pilsoņu aizsargāšanu pret nelikumīgu vardarbību;

6.  steidzami prasa nekavējoties veikt neatkarīgu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu ieslodzīšanas, spīdzināšanas un slepkavību lietās, lai sauktu pie atbildības to plānotājus un veicējus un izbeigtu nesodāmību; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota darba grupa, kas strādā Krievijas cilvēktiesību ombudes vadībā, kura veic šā jautājuma izmeklēšanu; aicina Krievijas iestādes uzdot par pienākumu Ģenerālprokuratūrai nodrošināt Čečenijas geju tīrīšanas kampaņā cietušajām personām un lieciniekiem, kā arī viņu ģimenēm patiesu anonimitāti un citus aizsardzības līdzekļus, lai šīs personas varētu piedalīties izmeklēšanā; aicina ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecības un konsulātus Krievijā aktīvi uzraudzīt izmeklēšanu un vēl vairāk pastiprināt centienus sadarboties ar cietušajiem, LGBTI, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuriem pašlaik draud briesmas;

7.  aicina Komisiju sadarboties ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām un Krievijas pilsonisko sabiedrību, palīdzēt tiem, kas ir aizbēguši no Čečenijas, un celt gaismā šo vardarbīgo kampaņu; turklāt aicina dalībvalstis saskaņā ar ES un valstu tiesību aktiem atvieglot patvēruma pieprasījuma procedūras šādiem cietušajiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem;

8.  atzinīgi vērtē un atzīst daudzu ES delegāciju vadītāju, delegāciju personāla, dalībvalstu vēstnieku un vēstniecību darbinieku centienus atbalstīt LGBTI cilvēktiesību aizstāvjus un aizstāvēt nediskrimināciju un līdztiesību; aicina ES delegāciju vadītājus un citus Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) darbiniekus sazināties ar Parlamentu un attiecīgajiem deputātiem, tostarp izmantojot ikgadējo vēstnieku konferenci septembrī, ja viņiem rodas jautājumi vai ja viņi vēlas sniegt Parlamentam informāciju; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES delegācijām un dalībvalstu pārstāvniecībām būtu zināšanas par LGBTI pamatnostādnēm un lai tās īstenotu šīs pamatnostādnes; šajā saistībā aicina EĀDD censties stratēģiskāk un sistemātiskāk īstenot pamatnostādnes, tostarp palielinot informētību un apmācot ES personālu trešās valstīs, lai efektīvi aktualizētu LGBTI tiesību jautājumu politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm un daudzpusējos forumos, un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības centienus;

9.  stingri uzsver, ka ir svarīgi nepārtraukti novērtēt pamatnostādņu īstenošanu, izmantojot skaidrus kritērijus; mudina Komisiju veikt un publicēt rūpīgu izvērtējumu par to, kā ES delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības visās trešās valstīs īsteno pamatnostādnes, lai atklātu iespējamas atšķirības un trūkumus īstenošanā un tos labotu;

10.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Krievijas Federācija nobalsoja pret 2016. gada jūnija ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju par aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ;

11.  atgādina Krievijas un Čečenijas iestādēm, ka reģionālo, kultūras un reliģisko vērtību sistēmas nebūtu jāizmanto par ieganstu diskriminācijas, vardarbības, spīdzināšanas un/vai personu vai grupu aizturēšanas, tostarp seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, attaisnošanai vai uzsākšanai;

12.  ar bažām norāda, ka Krievija ir pieņēmusi jaunu tiesību aktu par vardarbību ģimenē, tostarp arī pret bērniem, un uzskata to par soli atpakaļ; uzsver, ka tiesību akti, kas pieļauj vardarbību ģimenē, var izraisīt nopietnas sekas gan cietušajiem, gan sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju un EĀDD arī turpmāk veicināt jebkādas ar dzimumu saistītas vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē, izskaušanu, aizsargāt neaizsargātās personas un sniegt atbalstu cietušajiem gan Eiropā, gan ārpus tās;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam un Čečenijas iestādēm.

(1) OV C 93, 24.3.2017., 21. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0502.