Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 6. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8., 24., 47., 48. un 52. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un tai pievienotos protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2007. gada 25. oktobra Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvenciju par kibernoziegumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Bērna tiesību stratēģijas (2016.–2021.) pieņemšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus un atceļ Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(2);

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām(3) 25. gadskārtu,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par cīņu pret bērnu seksuālu izmantošanu internetā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu “Eiropas stratēģija “Bērniem labāks internets”” (COM(2012)0196) un Komisijas 2016. gada 6. jūnija ziņojumu “Galīgais novērtējums par Savienības daudzgadu programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas (“Drošāks internets”)” (COM(2016)0364),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. decembra ziņojumu, kurā novērtēts, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvu 2011/93/ES (COM(2016)0871), un Komisijas 2016. gada 16. decembra ziņojumu, kurā novērtēta Direktīvas 2011/93/ES 25. pantā minēto pasākumu īstenošana (COM(2016)0872),

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada ziņojumu, kurā novērtēti organizētās noziedzības draudi internetā (iOCTA),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2017. gada 27. februāra ziņojumu “Bērniem draudzīga tiesu sistēma: tiesvedībā iesaistīto bērnu (cietušo, liecinieku vai lietas pušu) perspektīvas un pieredze deviņās ES dalībvalstīs”,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. aprīļa paziņojumu “Bērnu migrantu aizsardzība” (COM(2017)0211),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0368/2017),

A.  tā kā seksuālā vardarbība pret bērniem un bērnu seksuālā izmantošana ir 1989. gada ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteikto pamattiesību, jo īpaši bērnu tiesību uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un rūpēm, nopietns pārkāpums;

B.  tā kā, īstenojot jebkādus pasākumus, lai cīnītos pret šiem nodarījumiem, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

C.  tā kā Direktīva 2011/93/ES ir visaptverošs juridisks dokuments, kurā ietverti noteikumi par materiālajām krimināltiesībām un kriminālprocesu, pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu palīdzību un aizsargātu cietušos, un preventīviem pasākumiem, tostarp administratīviem pasākumiem, un tā kā, lai šo direktīvu īstenotu, ir nepieciešama dažādu nozaru dalībnieku, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu, tiesu iestāžu, nepilngadīgo aizsardzības jomā aktīvi darbojošos vecāku un ģimenes asociāciju, nevalstisku organizāciju, interneta pakalpojumu sniedzēju u. c., cieša iesaiste;

D.  tā kā Komisijas īstenošanas ziņojumā nav sniegta nekāda statistika par tādu tīmekļa vietņu likvidēšanu un bloķēšanu, kurās ir ievietoti vai kuras izplata attēlus, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, turklāt nav sniegta statistika par satura dzēšanas ātrumu, par to, cik bieži tiesībaizsardzības iestādes iepazīstas ar ziņojumiem, par kavēšanos, veicot izņemšanas, jo izmeklēšanas gaitā nedrīkst pieļaut iejaukšanos, vai par to, cik bieži šādus glabātus datus tiesu vai tiesībaizsardzības iestādes faktiski ir izmantojušas;

E.  tā kā viena no lielākajām problēmām seksuālās vardarbības pret bērniem izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības ir no cietušajām personām saņemtu ziņojumu trūkums; tā kā zēni par vardarbību ziņo retāk;

F.  tā kā bērni, kas kļuvuši par seksuālās vardarbības vai izmantošanas upuriem, gūst daudzas un ilgstošas fiziskas un/vai psiholoģiskas traumas, no kurām viņi nevar atlabt pat pieaugušā vecumā;

G.  tā kā seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana internetā ir jauna parādība un internetā izplatās jauna veida noziegumi, piemēram,“atriebības pornogrāfija” un seksuāla rakstura izspiešana, un dalībvalstīm ir jācīnās pret šiem noziegumiem, izmantojot konkrētus pasākumus;

H.  tā kā tiesībaizsardzības iestādes saskaras ar grūtībām, ko rada vienādranga un privātie tīkli, kuros notiek apmaiņa ar materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem; tā kā jau agrā vecumā jāpalielina meiteņu un zēnu informētība par riskiem un par to, cik svarīgi digitālajā laikmetā ir ievērot cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu privātumu;

I.  tā kā bērni migranti, jo īpaši meitenes, kā arī ievērojama procentuāla daļa zēnu(5), ceļā līdz Eiropai ir jo īpaši pakļauti seksuālai vardarbībai un seksuālai izmantošanai, ko īsteno cilvēku tirgotāji, kontrabandisti, narkotiku tirgotāji, prostitūcijas tīklu dalībnieki, kā arī citas personas vai tīkli, kas izmanto šo bērnu neaizsargātību;

J.  tā kā sekstūrisma industrija skar ievērojamu skaitu bērnu, jo īpaši meitenes, kā arī ievērojamu procentuālo daļu zēnu;

K.  tā kā, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, veicot pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2011/93/ES 47. apsvērumu par tīmekļa vietņu bloķēšanu un izņemšanu, ir jāievēro šīs direktīvas 25. pantā norādītie aizsardzības pasākumi;

L.  tā kā, veicot sistemātisku pārskatu un metaanalīzi, ir konstatēts, ka to bērnu skaits, kuriem ir invaliditāte un kuri cieš fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ, ir trīs reizes lielāks nekā veselo bērnu skaits, kuri cieš fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ;

M.  tā kā jēdziena “bērnu pornogrāfija” izmantošana nav piemērota, lai definētu Direktīvas 2011/93/ES 5. pantā un 2. panta c) punktā minētos noziedzīgos nodarījumus, un var kaitēt cietušajiem bērniem,

Galvenie secinājumi un ieteikumi

1.  nepārprotami nosoda visus pret bērniem vērstas seksuālās vardarbības vai bērnu izmantošanas veidus, kā arī vardarbīgu un ļaunprātīgu bērnu viktimizāciju visos līmeņos; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Bērna tiesību stratēģijas (2016.–2021.) pieņemšanu; aicina visas ES iestādes un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu pret bērniem vērstu fizisku un psiholoģisku varmācību, tostarp fizisku vardarbību, seksuālu vardarbību un seksuālu izmantošanu, un aizsargātu bērnus no tās; aicina visas ES iestādes un dalībvalstis rīkoties vienoti un efektīvi, lai izskaustu seksuālu vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un vispār jebkādus seksuālus noziegumus pret bērniem; prasa ES iestādēm un dalībvalstīm skaidri noteikt bērnu aizsardzību par prioritāti, plānojot un īstenojot politikas virzienus, kuri, iespējams, var bērnus ietekmēt negatīvi;

2.  uzskata, ka Direktīva 2011/93/ES ir stabils un visaptverošs juridisks regulējums, ar kura palīdzību apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīm ir radušies būtiski sarežģījumi šīs direktīvas transponēšanā un īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par prevenciju, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, kā arī cietušo aizsardzību un palīdzību cietušajiem, un ka vēl nav ticis izmantots šīs direktīvas pilnīgs potenciāls; mudina dalībvalstis paātrināt centienus transponēt šo direktīvu pilnībā un pareizi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pēc tiesību aktu transponēšanas tie tiek efektīvi īstenoti, lai nodrošinātu aizsardzību un palīdzību cietušajiem bērniem un pilnīgu neiecietību pret seksuālu vardarbību, kas vērsta pret bērniem;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nevarēja iesniegt īstenošanas ziņojumus Direktīvas 2011/93/ES 28. pantā noteiktajā termiņā un ka abos Komisijas iesniegtajos novērtējuma ziņojumos ir dokumentēts tikai tas, kā dalībvalstis to ir transponējušas savos tiesību aktos, un nav pilnībā novērtēts, vai ir nodrošināta atbilstība šai direktīvai; aicina dalībvalstis sadarboties un sniegt Komisijai visu būtisko informāciju, tostarp statistiku, par šīs direktīvas īstenošanu;

4.  uzsver, ka, runājot par noziegumiem pret bērniem, jēdziens “materiāls, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērnu” ir piemērotāks nekā “bērnu pornogrāfija”; aicina Komisiju un dalībvalstis termina “bērnu pornogrāfija” vietā pieņemt un izmantot jēdzienu “materiāls, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērnu”; taču uzsver, ka jauna terminoloģija nekādā gadījumā neierobežo nodarījumus, kas uzskaitīti kā “bērnu pornogrāfija” Direktīvas 2011/93/ES 5. pantā saistībā ar 2. panta c) punktu;

5.  pauž nožēlu, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā nav norādīts, vai tā ir novērtējusi INHOPE sistēmas efektivitāti gadījumos, kad tā nosūta ziņojumus attiecīgajiem partneriem trešās valstīs;

6.  pauž nožēlu, ka Komisija nav vākusi datus par izmantotajiem bloķēšanas veidiem; pauž nožēlu, ka nav publiskoti dati par to, cik tīmekļa vietņu ir bloķēšanas sarakstos katrā valstī; pauž nožēlu par to, ka nav novērtēta drošības metožu, piemēram, šifrēšanas, izmantošana, lai nodrošinātos pret bloķēšanas sarakstu noplūdi un to, ka tādējādi minētās metodes kļūst ļoti neproduktīvas; atzinīgi vērtē to, ka pēc tam, kad Komisija 2011. gadā veicināja obligātu bloķēšanu, tā ir nepārprotami atmetusi šo nostāju;

Materiālās krimināltiesību normas (direktīvas 3. 4. un 5. pants)

7.  ņem vērā to, ka dalībvalstis ir transponējušas Direktīvā 2011/93/ES iekļautās materiālās krimināltiesību normas; taču pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis nav pilnībā transponējušas noteikumus par nodarījumiem saistībā ar seksuālu izmantošanu (4. pants), nodarījumiem saistībā ar seksuālu vardarbību, kad ļaunprātīgi tiek izmantota atzīta uzticība, autoritāte vai ietekme uz bērnu (3. panta 5. punkta i) apakšpunkts) vai ļaunprātīgi tiek izmantota bērna īpaši neaizsargātā situācija (3. panta 5. punkta ii) apakšpunkts), un par juridisko personu atbildību (12. pants);

8.  jo īpaši uzskata, ka dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai cīnītos pret to, ka nesodīti paliek tie likumpārkāpēji, kuri veic seksuālu vardarbību pret bērniem, kā arī tie indivīdi vai juridiskās personas, kuri atbalsta bērnu seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret bērniem, piedalās šajos nodarījumos vai ir līdzzinātāji; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka fiziskās un juridiskās personas ir atbildīgas gadījumos, kad šāda juridiska persona, nepietiekami pārraugot vai uzraugot savu dalībnieku, ir pieļāvusi vai veicinājusi noziegumu izdarīšanu;

9.  jo īpaši pauž bažas par draudiem un riskiem, kurus tiešsaistes dimensija rada bērniem, galvenokārt par bērnu vervēšanu tiešsaistē, kā arī par iedraudzināšanu un citiem kūdīšanas veidiem; uzskata, ka tādēļ ir jārod risinājumi, kā identificēt un izmeklēt šādu bīstamu praksi un ziņot par to; uzsver, ka ir jāpaaugstina bērnu aizsardzības līmenis tiešsaistē, vienlaikus sākot programmas, kas paredzētas, lai palielinātu izpratni un informētību par draudiem tiešsaistē;

10.  atgādina Komisijai, ka ar tiešsaistes saturu saistītajiem ierobežojumiem vajadzētu būt likumpamatotiem, labi definētiem, samērīgiem, leģitīmiem un tādiem, ar kuru palīdzību var sasniegt skaidru mērķi;

11.  pauž bažas par to, ka palielinās seksuālās vardarbības pret bērniem straumēšana tiešraidē un ka likumpārkāpēji ļoti prasmīgi un inovatīvi izmanto progresīvās tehnoloģijas; uzskata, ka tādēļ visām dalībvalstīm būtu jāizstrādā inovatīvas tehniskas lietojumprogrammas, lai atklātu un bloķētu piekļuvi šādam saturam, vienlaikus ierobežojot maksājumus par šāda veida pakalpojumiem;

12.  uzsver, ka ir jāpievēršas jauniem tiešsaistes noziegumu veidiem, piemēram, atriebības pornogrāfijai un seksuāla rakstura izspiešanai, kas skar jauniešus, jo īpaši pusaugu meitenes; aicina dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes pieņemt konkrētus pasākumus, lai apkarotu šo nozieguma jauno veidu, un aicina interneta nozares dalībniekus, palīdzības dienestus, NVO un visas attiecīgās struktūras uzņemties kopīgu atbildību un censties rast risinājumus, kā novērst šos noziegumus, tostarp plašāk izmantojot pieejamās tehnoloģijas un izstrādājot jaunas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tiks sekmēta to personu identificēšana, kas izdara noziegumus tiešsaistē;

13.  atkārtoti norāda, ka ikvienam indivīdam ir tiesības lemt par saviem personas datiem, jo īpaši — ekskluzīvas tiesības kontrolēt personiskas informācijas izmantošanu un izpaušanu un tiesības tikt aizmirstam, kuras definētas kā iespēja nekavējoties dzēst saturu, kas var kaitēt personas cieņai;

14.  uzsver, ka dalībvalstīm, kas to vēl nav izdarījušas, ir jānosaka kriminālatbildība ne vien par iedraudzināšanu tiešsaistē, bet arī bērnu kibervajāšanu un vilināšanu tiešsaistē; atgādina, ka jēdziens “kibervajāšana” tiek attiecināts uz gadījumiem, kad pieaugušie tiešsaistē sazinās ar nepilngadīgo vai personu, kuru viņi uzskata par nepilngadīgu, nolūkā pret šo personu izdarīt noziegumu;

15.  pauž nožēlu, ka nav sniegta statistika par kriminālprocesuālajām darbībām, kas paredzētas, lai attiecīgos gadījumos izņemtu ierīces;

Izmeklēšana un kriminālvajāšana

16.  norāda, ka vairākas dalībvalstis nav īstenojušas prasību sākt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem pietiekamā laika posmā pēc tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesību aktos noteiktie termiņi, kādos par šiem noziegumiem var ziņot un sākt kriminālvajāšanu, ir pietiekami gari un ka tie, kā minimums, sākas, kad cietušais bērns sasniedz pilngadību, lai nodrošinātu iespējas sākt kriminālvajāšanu par šo noziegumu;

17.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot 17. pantu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu jurisdikcijā tiek ietverti noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), kurām ir piekļūts no to teritorijas, neatkarīgi no tā, vai šīs tehnoloģijas atrodas to teritorijā; uzsver nepieciešamību izstrādāt praktiskus priekšnoteikumus, veidojot kopēju ES pieeju kibertelpas jurisdikcijas jomā, kā norādīts tieslietu un iekšlietu ministru 2016. gada 26. janvāra neformālās sanāksmes laikā;

18.  pauž nožēlu par to, ka ne visi Direktīvā 2011/93/ES uzskaitītie nodarījumi ir iekļauti dalībvalstu tiesību aktos, ņemot vērā ekstrateritoriālo jurisdikciju; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis garantē, ka ārvalstīs izdarīti seksuālās vardarbības noziegumi tiks izmeklēti bez cietušās personas sūdzības; aicina dalībvalstis efektīvi novērst šīs nepilnības;

19.  aicina visas dalībvalstis piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus tiesībaizsardzības iestādēm un tiesu iestādēm, lai tās spētu apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp nodrošināt īpašu apmācību policijas darbiniekiem un izmeklētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt resursus, kas paredzēti cietušo personu identificēšanai, un mudina tās deviņas dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējosties transponēt Direktīvas 2011/93/ES 15. panta 4. punktu par cietušo personu identificēšanu un īstenot šo noteikumu, izveidojot īpašas izmeklēšanas grupas, kuru rīcībā būtu attiecīgi instrumenti un resursi;

20.  pauž nožēlu, ka joprojām trūkst precīzu statistikas datu un datu par izdarīto noziegumu skaitu, jo īpaši tādā jomā kā seksuālā vardarbība pret bērnu un ļaunprātīga izmantošana, jo ir ļoti liels neziņoto gadījumu procentuālais skaits, parādās jauni noziegumu veidi un pastāv atšķirības starp dažādās dalībvalstīs izmantotajām definīcijām un metodoloģijām;

21.  uzsver, ka dažas no būtiskākajām problēmām, ar kurām saskaras tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, izmeklējot noziegumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem internetā, un uzsākot kriminālvajāšanu par šādiem noziegumiem, rodas galvenokārt tāpēc, ka izmeklēšanai ir pārrobežu raksturs un ir jāpaļaujas uz elektroniskiem pierādījumiem; jo īpaši norāda uz nepieciešamību modernizēt digitālos izmeklēšanas paņēmienus, lai neatpaliktu no ātrā tehnoloģiju progresa;

22.  aicina dalībvalstis uzlabot tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, tostarp pastiprināti izmantot kopīgas izmeklēšanas grupas; mudina iestādes atzīt, ka pārāk liela paļāvība uz palīdzības dienestiem un nozares dalībniekiem var būt nelietderīga un cīņa pret materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, tiek vien eksternalizēta;

23.  aicina dalībvalstis piemērot Direktīvas 2011/93/ES noteikumus nākotnes prasībām atbilstošā veidā; mudina nozares dalībniekus un interneta pakalpojumu sniedzējus izmantot modernu tehnoloģiju un ieguldīt inovatīvos risinājumos, lai palielinātu iespējas identificēt un saukt pie atbildības likumpārkāpējus, likvidēt kriminālnoziedznieku tīklus tiešsaistē, kā arī aizsargāt cietušās personas;

24.  pauž bažas par to, ka interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji izmanto datu nesēja klases (NAT CGN) tīkla adrešu tulkošanas tehnoloģijas, kas ļauj vairākiem lietotājiem vienlaikus kopīgi lietot vienu un to pašu IP adresi, tādējādi mazinot drošību tiešsaistē un spējas noteikt atbildību; aicina dalībvalstis mudināt interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējus un tīkla operatorus veikt nepieciešamos pasākumus, lai ierobežotu IP adrešu lietotāju skaitu, pakāpeniski izskaust CGN tehnoloģiju izmantošanu un veikt nepieciešamās investīcijas, lai steidzami pieņemtu nākamās paaudzes interneta protokola 6. versijas (IPv6) adreses;

25.  aicina dalībvalstis nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, kā arī pilnībā izmantot pašreizējās ES sadarbības iespējas, ko nodrošina Eiropols (jo īpaši analīzes projekta (AP) “Twins” un Eiropas Kibernoziedzības centra kontekstā) un Eurojust, lai panāktu uzlabojumus izmeklēšanā un vainīgo kriminālvajāšanā; uzsver, ka šajā nolūkā būtu jāpiešķir Eiropolam un Eurojust pietiekami resursi uzdevumu izpildei šajā jomā, un mudina apmainīties ar paraugpraksi;

26.  aicina dalībvalstis nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai apkarotu bērnu migrantu tirdzniecību un kontrabandu, kuri, galvenokārt meitenes, taču arī zēni, ir jo īpaši neaizsargāti pret vardarbību, tirdzniecību un seksuālu izmantošanu; prasa uzlabot sadarbību un nodrošināt ātru informācijas apmaiņu starp iestādēm, lai atrastu pazudušos bērnus, un nodrošināt datubāzu sadarbspēju; aicina dalībvalstis pieņemt holistisku pieeju, iesaistot visus attiecīgos dalībniekus, un pastiprināt sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm, sociālajiem dienestiem un pilsonisko sabiedrību; atzīst pilsoniskās sabiedrības svarīgo lomu neaizsargātu bērnu identificēšanā, ņemot vērā to, ka bērni migranti neuzticas tiesībaizsardzības iestādēm;

27.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus apkarot bērnu seksa tūrismu un saukt pie atbildības likumpārkāpējus un līdzzinātājus, ņemot vērā visu iesaistīto dalībnieku atbildību;

28.  uzskata, ka dalībvalstis būtu jāmudina izveidot īpašu starptautisku tīklu sekstūrisma apkarošanai un ka šo tīklu varētu papildināt ar valdības virzītu politiku, piemēram, ieviešot finansēšanas programmas, lai palīdzētu apdraudētajās zonās dzīvojošām ģimenēm un bērniem;

Prevencija (direktīvas 22., 23. un 24. pants)

29.  aicina dalībvalstis izveidot efektīvas preventīvas intervences programmas, tostarp regulāras apmācības programmas, visām amatpersonām, izglītojošajam personālam, vecāku asociācijām un ieinteresētajām personām, kam ir saskarsme ar cietušajiem bērniem, lai viņi varētu labāk novērtēt noziegumu izdarīšanas risku;

30.  mudina visas dalībvalstis īstenot atbilstīgus pasākumus, piemēram, sabiedrības informētības palielināšanu, profilakses kampaņas, iestāžu, vecāku, skolotāju, bērnu un nepilngadīgo apmācību un izglītošanu, kurus veic sadarbībā arī ar bērnu un nepilngadīgo aizsardzībā iesaistītām aktīvām vecāku organizācijām, kā arī attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai popularizētu medijpratību, drošību tiešsaistē un ģimenes vērtību (piem., savstarpējas atbildības, cieņas un rūpēšanās), cilvēka cieņas, pašvērtējuma, nevardarbības nozīmi un kopumā — bērna tiesības uz aizsardzību pret visa veida seksuālu vardarbību un seksuālu izmantošanu;

31.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm izveidot bērnu aizsardzības daudzposmu sistēmu, kas pamatotos uz bērna interesēm un bērna pamattiesību pilnīgu ievērošanu, lai skaidri darītu zināmu, ka dažādu veidu fiziska, seksuāla un emocionāla vardarbība pret bērniem nav pieņemama un ir sodāma likumā paredzētajā kārtībā;

32.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izglītojošiem materiāliem un mācību programmām, kas paredzētas visiem iesaistītajiem dalībniekiem, piemēram, skolotājiem, pedagogiem, vecākiem un tiesībaizsardzības iestādēm, nolūkā palielināt informētību par iedraudzināšanu un citiem riskiem bērnu drošībai tiešsaistē; mudina dalībvalstis izveidot vērienīgas izglītības programmas, kuru mērķauditorija būtu gan vecāki, gan jaunieši, lai viņiem iemācītu apzināties draudus internetā un mudinātu viņus ziņot par incidentiem, kuriem viņi ir bijuši liecinieki vai kuros viņi ir cietuši, jo īpaši izmantojot bērnu vajadzībām izveidotus palīdzības dienestus; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt vecākiem norādījumus, kā novērtēt riskus, ar kuriem varētu saskarties viņu bērni, un kā noteikt iespējamas seksuālas vardarbības tiešsaistē agrīnas pazīmes; aicina pakalpojumu sniedzējus censties intensificēt tiešsaistes risku apzināšanās pasākumus, jo īpaši attiecībā uz bērniem, izstrādājot interaktīvus rīkus un informatīvus materiālus;

33.  mudina dalībvalstis savos tiesību aktos ietvert obligātas to personu iepriekšējas darbības pārbaudes saistībā ar kriminālsodāmību, kuras piesakās strādāt darbā vai veikt brīvprātīgo darbu, kas saistīts ar piekļuvi bērniem vai autoritātes izmantošanu pār bērniem, un regulāri apmainīties ar informāciju par personām, kuras apdraud bērnus;

34.  aicina dalībvalstis apmainīties ar informāciju par bērnu seksuālās izmantošanas noziedzniekiem, lai viņi nevarētu nepamanīti pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iekārtoties darbā vai strādāt brīvprātīgo darbu ar bērniem vai bērnu iestādēs; mudina dalībvalstis uzlabot informācijas apmaiņu par notiesājošiem spriedumiem un aizliegumiem, kā arī valsts reģistros nodrošināt sistemātisku un konsekventu datu vākšanu par likumpārkāpējiem; mudina dalībvalstis pildīt Direktīvas 2011/93/ES 22. pantā noteiktās saistības un nodrošināt efektīvas, zinātniski izvērtētas intervences programmas un pasākumus, kas paredzēti personām, kuras uzskata, ka viņas varētu izdarīt noziegumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem, un citus direktīvas 3.–7. pantā minētos noziedzīgos nodarījumus;

35.  norāda, ka dažas dalībvalstis ir izstrādājušas īpašas darbības sistēmas un attīstījušas tādas tiesu ekspertīzes spējas, kas ļauj izmeklēt seksuālas vardarbības pret bērnu gadījumus; taču norāda, ka lielākajai daļai dalībvalstu nav ne specializētu izmeklēšanas dienestu, ne finanšu līdzekļu, lai iegādātos tiesu ekspertīžu veikšanai nepieciešamos materiālus, piemēram, īpašu programmatūru izmeklēšanas veikšanai tiešsaistē; tādēļ iesaka ES atbalstīt šos dienestus, nepieciešamības gadījumā nodrošinot attiecīgus līdzekļus;

36.  norāda, ka par tiesībaizsardzību atbildīgajām iestādēm nav ziņots par lielāko daļu gadījumu, kad ir notikusi seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu un veicinātu ziņošanu par vardarbību pret bērniem un apsvērtu sistemātiskas un tiešas ziņošanas mehānisma izveidi;

37.  aicina dalībvalstis izveidot vai nostiprināt bērniem paredzētus palīdzības dienestus, kas sniegtu palīdzību un atbalstu bērniem, kuri ir cietuši no seksuālas vardarbības vai izmantošanas, un kas īsteno bērnu pamattiesības tikt uzklausītiem; lūdz dalībvalstīm nodrošināt, ka: palīdzības dienesti ir pieejami visu diennakti, tiem var piekļūt, izmantojot dažādus saziņas līdzekļus, tie ievēro konfidencialitāti un ir pieejami bērniem bez maksas, turklāt palīdzības dienesti ir nepārprotami iekļauti valsts bērnu aizsardzības sistēmās un tiem tiek garantēts strukturāls un ilgtermiņa finansējums;

Palīdzība cietušajiem un viņu aizsardzība (direktīvas 18., 19. un 20. pants)

38.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2012/29/ES par noziegumos cietušo tiesībām, pieņemt konkrētus pasākumus cietušo bērnu aizsardzībai un apmainīties ar paraugpraksi, lai nodrošinātu, ka bērni saņem pienācīgu palīdzību un atbalstu visā kriminālprocesa laikā un pēc tam;

39.  atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs īstenoto bērnu aizsardzības paraugpraksi, un kā vienu no piemēriem var minēt Barnhuset Zviedrijā; aicina dalībvalstis pievērsties juridiskās palīdzības nodrošināšanai, psiholoģiskā atbalsta un palīdzības sniegšanai un nepieļaut bērnu atkārtotu viktimizāciju; mudina dalībvalstis sākt informētības palielināšanas kampaņas reģionālā un valsts līmenī, lai sekmētu atbalsta sniegšanu cietušajiem bērniem un veicinātu sabiedrības viedokļa kultūras maiņu, nepieļaujot nekādu cietušās personas vainojošu attieksmi, kas var papildus traumatizēt vardarbībā cietušos bērnus;

Likvidēšana un bloķēšana ( 25. pants)

40.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus un administratīvus pasākumus, lai likvidētu savā teritorijā mitinātās tīmekļa vietnes, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvas 2011/93/ES 25. pantu un piešķirt prioritāti ātrai tāda materiāla likvidēšanai izcelsmes vietā, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, nodrošinot attiecīgus aizsardzības pasākumus; pauž nožēlu par to, ka tikai puse dalībvalstu savos tiesību aktos ir ietvērusi noteikumus, uz kuru pamata tās var bloķēt lietotāju piekļuvi šādām tīmekļa vietnēm savā teritorijā; atgādina, ka cīņā pret tādu materiālu izplatīšanu, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, dzēšanas pasākumi būtībā ir efektīvāki nekā bloķēšanas pasākumi, jo bloķēšanas gadījumā saturs netiek dzēsts;

41.  pauž nožēlu un bažas par to, ka, lai gan Komisija savā ziņojumā ir informējusi, ka sešpadsmit gadus pēc Direktīvas 2000/31/EK (Elektroniskās tirdzniecības direktīva) stāšanās spēkā dažās dalībvalstīs netiek īstenotas informēšanas un izņemšanas procedūras, tā nav norādījusi, ka tiks īstenota jebkāda darbība, lai pieprasītu minētajām dalībvalstīm ievērot ES tiesību aktus;

42.  aicina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai vāktu informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, kādas procedūras tiek īstenotas dalībvalstīs, kurās nav spēkā ne informēšanas un izņemšanas procedūras, ne krimināltiesiski pasākumi, un sākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, ja tiek konstatēts, ka tās nepilda Direktīvā 2000/31/EK paredzētās saistības šajā jautājumā;

43.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav novērtējusi bloķēšanas sarakstu drošību, bloķēšanai izmantotās tehnoloģijas tajās valstīs, kuras ir īstenojušas pasākumus, tādu drošības pasākumu īstenošanu, piemēram, šifrēšanu, kuri attiecas uz bloķēšanas sarakstu glabāšanu un paziņošanu, kā arī nav sniegusi nekādu jēgpilnu analīzi par šā pasākuma efektivitāti;

44.  norāda, ka Direktīvā 2011/93/ES nav paredzēta obligāta bloķēšana; atzīst, ka bloķēšana nav ne vienīgā, ne arī uzticamākā tehnoloģija; iesaka dzēst materiālu, kurā atainota vardarbība pret bērniem, bērnu ļaunprātīga izmantošana un seksuāla vardarbība pret bērniem, tā izcelsmes vietā, veicot efektīvas tiesiskas un tiesībaizsardzības darbības;

45.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar interneta nozares dalībniekiem paātrināt informēšanas un izņemšanas procedūras, kuras vēl aizvien ir pārāk laikietilpīgas, un izveidot partnerattiecības ar tiešsaistes nozares dalībniekiem, Eiropolu un Eurojust, lai nepieļautu tīklu un sistēmu uzlaušanu un ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā izplatīt materiālus, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

46.  aicina dalībvalstis gadījumos, kad šādu saturu dara pieejamu trešās valstis, pastiprināt sadarbību ar attiecīgajām trešām valstīm un Interpolu, lai nodrošinātu attiecīgā satura nekavējošu dzēšanu;

47.  iesaka attiecīgajām iestādēm regulāri atjaunināt to tīmekļa vietņu melnos sarakstus, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, un ziņot par tām interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai nepieļautu, piemēram, nepamatotu likvidēšanu un lai nodrošinātu samērīgumu; iesaka šādus tīmekļa vietņu melnos sarakstus ar Eiropola, tā Eiropas Kibernoziedzības centra un Interpola starpniecību izplatīt starp dalībvalstīm; šajā sakarā uzskata, ka varētu izmantot jauno izstrādāto jaukšanas tehnoloģiju, ar kuras palīdzību var automātiski noteikt un atpazīt attēlus; uzsver, ka ikviena īstenojamā tehnoloģija būtu rūpīgi jāpārbauda, lai nepieļautu vai vismaz mazinātu uzlaušanas, ļaunprātīgas izmantošanas vai nelabvēlīgas ietekmes iespējamību;

48.  mudina INHOPE tīklu sadarboties ar saviem dalībniekiem, lai izveidotu drošu anonīmu ziņošanas mehānismu par dziļā tīmekļa tīkliem, piemēram, tumšā tīmekļa tīkliem, kuri konstatēti TOR tīklā, kas nodrošina tikpat augsta līmeņa anonimitātes standartu kā preses organizācijas trauksmes cēlējiem, lai šādu tīklu izmantotājiem būtu iespēja publiskot informāciju vai ziņot par materiālu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

49.  mudina dalībvalstis noteikt, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (IPS) ir pienākums aktīvi ziņot tiesībaizsardzības iestādēm un valsts palīdzības dienestiem par viņu infrastruktūrā konstatētajiem materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem; aicina Komisiju turpināt nodrošināt finansējumu saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), lai palīdzības dienestu rīcībā būtu pienācīgi resursi pildīt tiem uzticēto uzdevumu — risināt ar nelikumīgu tiešsaistes saturu saistītus jautājumus;

50.  atzīst aktīvo un atbalstošo lomu, ko, apkarojot materiālus, kuros atainota vardarbība pret bērniem, uzņēmušās pildīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, piemēram, INHOPE palīdzības dienestu tīkls, tostarp “Internet Watch Foundation” Apvienotajā Karalistē; mudina Komisiju sadarbībā ar INHOPE noteikt un īstenot labāko praksi, jo īpaši attiecībā uz statistikas datu ziņošanu un efektīvu sadarbību tiesībaizsardzības jomā; mudina tās dalībvalstis, kuras vēl nav izveidojušas šādus palīdzības dienestus, tos izveidot un uzskata, ka būtu jāatļauj tiem aktīvi meklēt internetā materiālus, kuros atainota vardarbība pret bērniem;

51.  mudina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izveidot drošus un bērniem piemērotus tādus ziņošanas un konsultāciju mehānismus, piemēram, tālruņa vai datora līnijas ar e-pasta adresēm vai planšetdatoru vai viedtālruņu lietojumprogrammas, kurus interneta lietotāji var izmantot, lai ziņotu (pat anonīmi) par tiešsaistē pieejamiem materiāliem, kas ataino vardarbību pret bērniem, un kuri spēj ātri novērtēt šo paziņoto saturu, lai īstenotu tūlītējas informēšanas un izņemšanas procedūras un dzēstu saturu, kas tiek mitināts ārpus to teritorijas; prasa nepārprotami atzīt un stiprināt šos palīdzības dienestus un mudina dalībvalstis piešķirt tiem pietiekamus resursus, tostarp atbilstīgus budžeta līdzekļus un apmācītus un pieredzējušus speciālistus; uzskata, ka būtu jāatļauj minētajiem palīdzības dienestiem proaktīvi meklēt tiešsaistē materiālu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, un pieņemt sabiedrības ziņojumus;

52.  uzsver, ka ir jāveicina un jāatbalsta ES informatīvās programmas, kas palīdz sabiedrības locekļiem pievērst iestāžu uzmanību nelikumīgam vai bērniem kaitīgam tiešsaistes saturam;

53.  aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par pašreizējo stāvokli saistībā ar to, kā dalībvalstis nodrošina atbilstību direktīvai, sniedzot detalizētus un salīdzināmus datus par to, kā dalībvalstis novērš un apkaro seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē un bezsaistē; aicina Komisiju iesniegt visaptverošāku ziņojumu par direktīvas īstenošanu, iekļaujot tajā papildu informāciju un statistiku par tādu tīmekļa vietņu likvidēšanu un bloķēšanu, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, statistiku par to, cik ātri tiek dzēsts nelikumīgs saturs pēc 72 stundu termiņa, informāciju par tiesībaizsardzības iestāžu rīcību gadījumos, kad tiek ziņots par noziedzīgiem nodarījumiem, par kavēšanos, veicot izņemšanas, jo izmeklēšanas gaitā nedrīkst pieļaut iejaukšanos, informāciju par to, kā tiesu iestādes un tiesībaizsardzības iestādes izmanto glabātos datus, kā arī par palīdzības dienestu rīcību, lai sazinātos ar mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem pēc tam, kad ir informētas tiesībaizsardzības iestādes; uzdod attiecīgajai komitejai rīkot uzklausīšanu par pašreizējo stāvokli saistībā ar īstenošanu un, iespējams, apsvērt papildu ziņojuma par turpmākajiem pasākumiem pieņemšanu, ņemot vērā direktīvas īstenošanu;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. (2) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (3) OV C 289, 9.8.2016., 57. lpp. (4) OV C 316, 30.08.2016., 109. lpp. (5) Pētījumos noskaidrots, ka zēni var jo īpaši nevēlēties ziņot par seksuālu vardarbību, tostarp tādu iemeslu dēļ, kuri ir saistīti ar sabiedrības pieņēmumiem par vīriešiem. Sk., piemēram, Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex-post ietekmes novērtēšanas nodaļas pētījumu, PE 598.614, 16. lpp. un Schaefer G. A., Mundt I. A, Ahlers C. J. un Bahls C. publikāciju “Child Sex Abus and psychological impairment in victims: results of an online study initiated by victims” (“Seksuāla vardarbība pret bērniem un cietušajiem nodarītais psiholoģiskais kaitējums: cietušo ierosināta tiešsaistes pētījuma rezultāti”), Journal of Child Sex Abuse, 21. sēj., Nr. 3, 2012., 343.–360. lpp.