Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā (2016/2304(INI))

P8_TA(2017)0245 A8-0201/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 174., 175. un 177. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (Kopīgo noteikumu regula),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģēto regulu (ES) Nr. 240/2014 par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana (ziņojuma novērtēšana saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 16. panta 3. punktu)(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju „ESI fondu darbības programmu novēlota īstenošana: ietekme uz kohēzijas politiku un turpmākā rīcība”(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem(6),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. novembra secinājumus par kohēzijas politikas un Eiropas strukturālo un investīciju fondu rezultātiem un jaunajiem elementiem(7),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kohēzijas politikas redzamības nodrošināšana: informācijas un komunikācijas noteikumi 2014.–2020. gadam”(8),

–  ņemot vērā Komisijas uzdevumā veikto Eirobarometra 2015. gada septembra zibensaptauju Nr. 423 „Pilsoņu izpratne un priekšstati par ES reģionālo politiku”(9),

–  ņemot vērā L. Van den Brande 2014. gada oktobra ziņojumu „Daudzlīmeņu pārvaldība un partnerība”, kas tika sagatavots pēc reģionālās politikas un pilsētpolitikas komisāra Johannes Hahn pieprasījuma(10),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas sabiedrības informēšanas plānu 2016. gadam „Reģionu un pilsētu savienošana spēcīgākai Eiropai”(11),

–  ņemot vērā Komisijas uzdevumā veikto 2016. gada jūlija pētījumu „Partnerības principa un daudzlīmeņu pārvaldības īstenošana 2014.-2020. gada ESI fondiem”(12),

–  ņemot vērā Interreg Europe sekretariāta izklāstu „Projekta komunikācijas stratēģijas veidošana”(13),

–  ņemot vērā Polijas Ekonomiskās attīstības ministrijas uzdevumā izstrādāto ziņojumu „Kā ES-15 dalībvalstis gūst labumu no kohēzijas politikas V4 valstīs?”(14), kas tika sagatavots kā daļa no ex post novērtējuma un prognozēm par V4 valstīs īstenotās kohēzijas politikas rezultātā radītajām priekšrocībām ES-15 valstīm,

–  ņemot vērā Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla (EAPN) 2014. gada rokasgrāmatu „Dot vārdu pilsoņiem: ieinteresēto personu iesaistīšanās veicināšana efektīvai lēmumu pieņemšanai. Pamatnostādnes lēmumu pieņēmējiem ES un valstu līmenī”(15),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departaments —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2014. gada novembra pētījumu „Communicating Europe to its Citizens: State of Affairs and Prospects” („Informācijas sniegšana par Eiropu tās pilsoņiem: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas”),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departaments —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2016. gada aprīļa informatīvo dokumentu (briefing) „Research for REGI Committee: Mid-term review of the MFF and Cohesion Policy” („Pētījums REGI komitejai: DFS vidusposma pārskatīšana un kohēzijas politika”),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. septembra Komisijas dienestu darba dokumentu par 2007.–2013. gada ERAF un Kohēzijas fonda ex post novērtējumu (SWD(2016)0318),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0201/2017),

A.  tā kā kohēzijas politika ir ievērojami palīdzējusi veicināt izaugsmi un nodarbinātību un samazināt nevienlīdzību starp ES reģioniem;

B.  tā kā vairāki ziņojumi un neatkarīgi novērtējumi liecina, ka ES kohēzijas politikas finansējumam ir pozitīva ietekme gan uz ekonomiku, gan uz iedzīvotāju dzīvi, tomēr rezultāti ne vienmēr ir tikuši labi izklāstīti sabiedrībai, un informētības līmenis par šā finansējuma pozitīvo ietekmi joprojām ir diezgan zems; tā kā ES kohēzijas politikas pievienoto vērtību veido ne tikai tās apliecinātā pozitīvā ekonomiskā, sociālā un teritoriālā ietekme, bet arī dalībvalstu un reģionu apņēmība nostiprināt Eiropas integrāciju;

C.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai galalietotāji un pilsoniskā sabiedrība būtu informēti par vietējām ES finansētām programmām neatkarīgi no finansējuma līmeņa konkrētajā reģionā;

D.  tā kā partnerības princips un daudzlīmeņu pārvaldības modelis, kuru pamatā ir plašāka koordinācija starp publiskā sektora iestādēm, ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, var efektīvi veicināt labāku sabiedrības informēšanu par ES politikas mērķiem un rezultātiem;

E.  tā kā pastāvīgam dialogam un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai ir būtiska nozīme sabiedriskās politikas pārskatatbildības un leģitimitātes nodrošināšanā, radot kopīgas atbildības izjūtu un pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā;

F.  tā kā ESI fondu redzamības palielināšana var palīdzēt uzlabot priekšstatu par kohēzijas politikas efektivitāti un atgūt iedzīvotāju uzticēšanos un ieinteresētību Eiropas projektā;

G.  tā kā būtiska nozīme ir konsekventai komunikācijas stratēģijai, ar to domājot ne tikai lejupēju komunikāciju par ESI fondu konkrētajiem rezultātiem, bet arī augšupēju komunikāciju, kas vērsta uz projektu iniciatoru informētības uzlabošanu par finansēšanas iespējām, lai tādējādi palielinātu sabiedrības iesaistīšanos īstenošanas procesā;

H.  tā kā būtu jāpaplašina un jāuzlabo informācijas sniegšanas un komunikācijas kanālu dažādošanas metodes,

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzsver, ka kohēzijas politika ir viens no galvenajiem publiskā sektora mehānismiem izaugsmes veicināšanai, un ar piecu ESI fondu starpniecību tā nodrošina ieguldījumus visos ES reģionos un palīdz samazināt nevienlīdzību, atbalstīt konkurētspēju un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi un uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

2.  ar bažām konstatē, ka vispārējā sabiedrības informētība un izpratne par ES reģionālās politikas efektivitāti gadu gaitā ir samazinājusies; norāda uz Eirobarometra 2015. gada septembra aptauju Nr. 423, kurā tikai nedaudz vairāk kā viena trešdaļa (34 %) Eiropas iedzīvotāju atbildēja, ka ir dzirdējuši par ES līdzfinansētiem projektiem, kas uzlabo dzīves kvalitāti viņu dzīvesvietas apvidū; norāda, ka lielākā daļa respondentu kā svarīgas jomas nosauca izglītību, veselības aprūpi, sociālo infrastruktūru un vides politiku; uzskata, ka priekšnoteikums pozitīvai komunikācijai ir ne tikai ESI fondu finansēto projektu daudzums, bet galvenokārt šo projektu kvalitāte un pievienotā vērtība, ko nodrošina projektu faktiskie rezultāti; tādēļ uzsver, ka, novērtējot, atlasot, īstenojot un pabeidzot projektus, ir jākoncentrējas uz iecerēto rezultātu panākšanu, lai nepieļautu neefektīvus izdevumus, kuru dēļ sabiedrībā varētu veidoties negatīvs priekšstats par kohēzijas politiku; vērš uzmanību uz to, ka, izraugoties komunikācijas pasākumus, īpaši jāapsver to saturs un tvērums, un vienlaikus atkārtoti uzsver, ka pats labākais reklāmas veids ir uzskatāmi parādīt īstenoto projektu nozīmīgumu un noderīgumu;

3.  norāda, ka kohēzijas politikas ieguldījumu redzamības nodrošināšanai būtu jāpaliek Komisijas un dalībvalstu dalītā atbildībā un ka ir jātiecas formulēt efektīvas Eiropas komunikācijas stratēģijas, kas izstrādātas tā, lai nodrošinātu kohēzijas politikas ieguldījumu redzamību; šajā sakarībā norāda uz vadošo iestāžu un it sevišķi vietējo un reģionālo kompetento iestāžu lomu, īstenojot institucionālo komunikāciju, un kā atbalsta saņēmējām, jo tās piedāvā visefektīvāko saskarni saziņai ar iedzīvotājiem, sniedzot informāciju uz vietas un tuvinot Eiropu iedzīvotājiem; turklāt atgādina, ka minētās iestādes vislabāk pārzina vietējo un reģionālo situāciju un vajadzības un ka redzamības uzlabošanai ir nepieciešami lielāki centieni vairot informētību un pārredzamību iedzīvotājiem tuvā līmenī;

4.  uzsver, ka politikas redzamības nodrošināšana izpaužas kā duāls process, ko veido komunikācija un mijiedarbība ar partneriem; turklāt uzsver, ka, ņemot vērā sarežģītos problēmjautājumus, kā arī tiecoties nodrošināt leģitimitāti un efektīvus ilgtermiņa risinājumus, publiskā sektora iestādēm saskaņā ar partnerības principu ir jāiesaista attiecīgās ieinteresētās personas visos parnerības nolīguma un darbības programmu apspriešanas un īstenošanas posmos; turklāt uzsver nepieciešamību nostiprināt publiskā sektora iestāžu un partneru institucionālās spējas un atkārtoti uzsver Eiropas Sociālā fonda (ESF) iespējamo lomu šajā kontekstā;

5.  šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīs ir vērojams nevienmērīgs progress virzībā uz administratīvo procedūru racionalizēšanu, kas ļautu plašāk mobilizēt un iesaistīt reģionālos un vietējos partnerus, tostarp ekonomiskos un sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību pārstāvošās organizācijas; atgādina par sociālā dialoga svarīgo nozīmi šajā kontekstā;

Risināmie problēmjautājumi

6.  norāda, ka palielinās eiroskepticisms un pret Eiropu vērsta populistiska propaganda, kas sagroza informāciju par Savienības politiku, un aicina Komisiju un Padomi analizēt un risināt šo parādību pamatā esošos cēloņus; tāpēc uzsver, ka ir steidzami nepieciešams attīstīt efektīvākas komunikācijas stratēģijas, nodrošinot iedzīvotājiem draudzīgas valodas lietojumu un tiecoties pārvarēt plaisu starp ES un tās iedzīvotājiem, tostarp arī bezdarbniekiem un sociālas atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, un šajā nolūkā izmantot dažādas vietēja, reģionāla un valsts līmeņa plašsaziņas platformas, ar kuru starpniecību ir iespējams raidīt iedzīvotājiem precīzu un saprotamu vēstījumu par Eiropas projekta pievienoto vērtību viņu dzīves kvalitātei un labklājībai;

7.  aicina Komisiju un Padomi gan attiecībā uz pašreizējo satvaru, gan uz kohēzijas politikas reformu, kas tiks veikta pēc 2020. gada, analizēt, kā priekšstata veidošanos par ES politiku ietekmē pasākumi, kuri vērsti uz saiknes nostiprināšanu ar Eiropas pusgadu un strukturālo reformu īstenošanu ar ESI fondu finansēto programmu starpniecību;

8.  atzīst, ka tiesiskais regulējums tikai ierobežotā mērā nodrošina pienācīgu kohēzijas politikas redzamību; uzsver, ka līdz ar to informācijas sniegšana par šīs politikas faktiskajiem sasniegumiem ne vienmēr ir bijusi prioritāte dažādajām ieinteresētajām personām; uzskata, ka būtu nepieciešams pastāvīgi aktualizēt ieteicamos komunikācijas pasākumus informēšanai par faktiskajiem sasniegumiem; šajā sakarībā norāda, ka nedz Savienības, nedz dalībvalstu līmenī ESI fondu tehniskās palīdzības ietvaros nav paredzēts atvēlēt finansējumu šādiem pasākumiem; tomēr uzsver, ka vadošās iestādes un atbalsta saņēmēji ir atbildīgi par to, lai tiktu regulāri uzraudzīta Kopīgo noteikumu regulas 115. pantā un XII pielikumā paredzēto noteikumu ievērošana attiecībā uz informācijas un komunikācijas pasākumiem;

9.  atkārtoti uzsver, ka ir jārod pienācīgs līdzsvars starp nepieciešamību vienkāršot kohēzijas politikas īstenošanas noteikumus un saglabāt pareizu un pārredzamu finanšu pārvaldību un cīnīties pret krāpšanu, vienlaikus par to pienācīgi informējot sabiedrību; šajā sakarībā atgādina — lai sabiedrībā nezustu uzticēšanās vadošajām iestādēm un vietējai pārvaldei, ir nepieciešams skaidri nošķirt pārkāpumus no krāpšanas; turklāt uzstāj uz to, ka, neskarot nepieciešamās kontroles un revīzijas, ir jāvienkāršo un jāsamazina administratīvais slogs, kas gulst uz atbalsta saņēmējiem;

10.  uzsver, ka ir būtiski palielināt līdzatbildību par politiku vietējā un reģionālā līmenī, lai nodrošinātu rezultātu efektivitāti un sabiedrības informēšanu par tiem; atzinīgi vērtē to, ka partnerības princips rada pievienoto vērtību Eiropas sabiedriskās politikas īstenošanā, kā tas tika apstiprināts nesen veiktā Komisijas pētījumā; taču norāda, ka dažkārt joprojām ir diezgan grūti mobilizēt partnerus, kas skaidrojams ar to, ka partnerības princips ticis īstenots formāli un partneri nav varējuši patiešām iesaistīties pārvaldības procesā; atgādina, ka ir nepieciešams veltīt vairāk pūļu un resursu partneru iesaistīšanai un pieredzes apmaiņai ar partneriem paredzētu dialoga platfomu starpniecību, cita starpā tiecoties panākt, lai viņi tālāk izplatītu informāciju par ES finansējuma iespējām un gūtajiem panākumiem;

11.  turklāt atgādina arī par kohēzijas politikas ieguldījumu ilgtermiņa stratēģiskā rakstura būtību, proti, ka dažkārt rezultāti nav saskatāmi uzreiz, un šis apstāklis kaitē kohēzijas politikas instrumentu redzamībai, it sevišķi salīdzinājumā ar citiem Savienības instrumentiem, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); tāpēc mudina attiecīgā gadījumā turpināt komunikācijas pasākumus vēl četrus gadus pēc projekta slēgšanas; uzsver, ka dažu ieguldījumu rezultāti (it sevišķi ieguldījumi cilvēkkapitālā) ir mazāk redzami un tos ir grūtāk kvantificēt nekā „taustāmus” ieguldījumus, un prasa veikt detalizētāku un diferencētāku izvērtējumu par kohēzijas politikas ilgtermiņa ietekmi uz iedzīvotāju dzīvi; turklāt uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš ex post novērtējumam un komunikācijas pasākumiem attiecībā uz ESI fondu ieguldījumu Savienības stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, kas ir Eiropas ilgtermiņa attīstības stratēģija;

12.  norāda, ka plašsaziņas līdzekļiem ir nozīmīga loma iedzīvotāju informēšanā par dažādām ES politikas jomām un vispārējiem ES jautājumiem; tomēr pauž nožēlu, ka ES kohēzijas politikas ieguldījumu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos ir diezgan ierobežots; uzsver nepieciešamību izstrādāt informatīvas kampaņas un komunikācijas stratēģijas, kas būtu vērstas uz tādiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri ir piemēroti pašreizējiem informācijas izaicinājumiem un sniedz informāciju pieejamā un pievilcīgā veidā; uzsver, ka ir nepieciešams izmantot sociālo plašsaziņas līdzekļu augošo ietekmi, digitālā progresa sniegtās priekšrocības un dažādo pieejamo komunikācijas kanālu apvienojumu, tiecoties tos labāk izmantot ESI fondu piedāvāto iespēju un nodrošināto sasniegumu polpularizēšanā;

Komunikācijas uzlabošana un sadarbība ar partneriem 2014.–2020. gada plānošanas perioda otrajā pusē

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt jau pastāvošo komunikācijas līdzekļu un instrumentu koordināciju un pieejamību ES līmenī, lai pievērstos tematiem, kuriem ir ietekme uz ES darba kārtību; šajā kontekstā uzsver, ka ir svarīgi sniegt pamatnostādnes, kurās būtu izklāstīti paņēmieni un metodes efektīvai sabiedrības informēšanai par to, kā kohēzijas politikas īstenošana nodrošina ES iedzīvotājiem ikdienas dzīvē jūtamus rezultātus; aicina vadošās iestādes un atbalsta saņēmējus aktīvi un sistemātiski informēt sabiedrību par politikas rezultātiem, devumu un ilgtermiņa ietekmi, vienlaikus ņemot vērā dažādos projektu attīstības posmus;

14.  norāda, ka, ņemot vērā tradicionālajos un modernajos saziņas līdzekļos izplatītās informācijas daudzumu un kvalitāti, vairs nav pietiekami tikai izvietot Komisijas logotipu uz projekta apraksta planšetēm; aicina Komisiju izstrādāt efektīvākus identifikācijas līdzekļus;

15.  atzinīgi vērtē konkrētus pašreizējos komunikācijas pasākumus, piemēram, kampaņu „Eiropa manā reģionā”, Komisijas tīmekļa lietojumprogrammu „EU Budget for Results”, sadarbību ar CIRCOM Regional(16), programmu „Eiropa pilsoņiem”, kā arī nesen izveidotā Eiropas Solidaritātes korpusa sniegtās iespējas; turklāt uzsver „Europe Direct” informācijas centru būtisko nozīmi decentralizētajā komunikācijā, tiem tiecoties palielināt informētību par kohēzijas politikas ietekmi uz vietas gan vietējā, gan reģionālā mērogā; turklāt uzsver, ka ir jāveltī koncentrēti centieni tam, lai kā potenciālos komunikācijas veicinātājus uzrunātu studentus un žurnālistus un lai komunikācijas kampaņās nodrošinātu ģeogrāfisko līdzsvaru;

16.  uzsver nepieciešamību pielāgot Kopīgo noteikumu regulā izklāstītos noteikumus attiecībā uz komunikāciju; aicina Komisiju apsvērt jautājumu par pievienoto vērtību, kādu nodrošinātu īpaša finansējuma atvēlēšana komunikācijas vajadzībām tehniskās palīdzības budžetā, kā arī — attiecīgā gadījumā — saistošu publicitātes un informācijas prasību skaita palielināšana attiecībā uz kohēzijas politikas projektiem; aicina Komisiju 2017. gadā sniegt skaidras norādes par to, kā tehnisko palīdzību pašreizējā finansēšanas periodā varētu izmantot komunikācijas vajadzībām, lai nodrošinātu juridisko noteiktību vietējām un reģionālajām iestādēm un citiem atbalsta saņēmējiem; turklāt atkārtoti uzsver to, ka parastie komunikācijas un reklāmas standarti, kas ir labi uztverami strukturālo un tehnoloģisko ieguldījumu gadījumā, nav tik efektīvi tad, kad runa ir par nemateriāliem ieguldījumiem cilvēkkapitālā;

17.  uzsver nepieciešamību piešķirt komunikācijai lielāku nozīmi ES kohēzijas politikas prioritāšu sarakstā, it sevišķi tā darba kontekstā, kuru veic vadošie darbinieki, kas nav tieši atbildīgi par komunikāciju, un integrēt komunikāciju parastajā ESI fondu procedūrā; prasa profesionālāku komunikāciju, it sevišķi vietējam līmenim adresētus pasākumus un izvairīšanos no ES žargona izmantošanas;

18.  atznīgi vērtē Komisijas veikto ex post novērtējumu par 2007.–2013. gada kohēzijas politikas programmām, kas piedāvā izcilu pamatu sabiedrības informēšanai par sasniegtajiem rezultātiem un panākto ietekmi; pieņem zināšanai V4 valstu iniciatīvu par kohēzijas politikas ārējiem efektiem ES-15 dalībvalstīs(17) un aicina Komisiju sagatavot plašāku objektīvu pētījumu ES-28 līmenī; turklāt mudina Komisiju dažādot savas komunikācijas stratēģijas attiecībā uz neto līdzekļu devējām un neto saņēmējām dalībvalstīm un izcelt īpašās priekšrocības, ko kohēzijas politika sniedz reālās ekonomikas stimulēšanā, uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanā, izaugsmes un darbvietu radīšanā visos ES reģionos un kopienu un ekonomikas infrastruktūras uzlabošanā, gan izmantojot tiešus ieguldījumus, gan tiešo un netiešo eksportu (netiešā ietekme);

19.  aicina Komisiju un vadošās iestādes apzināt veidus, kā atvieglot un standartizēt piekļuvi informācijai, lai veicinātu zināšanu un labas prakses apmaiņu attiecībā uz komunikācijas stratēģijām un tādējādi labāk izmantotu esošo pieredzi un palielinātu pārredzamību un finansēšanas iespēju pamanāmību;

20.  atzinīgi vērtē e-kohēzijas ieviešanu pašreizējā plānošanas periodā ar mērķi vienkāršot un racionalizēt ESI fondu īstenošanu; uzsver tās spēju efektīvi veicināt piekļuvi informācijai, uzraudzīt programmu attīstību un veidot noderīgas saiknes starp ieinteresētajām personām;

21.  uzskata, ka ir nepieciešams pastiprināt komunikāciju jaunajos plašsaziņas kanālos un ka šajā nolūkā būs vajadzīga stratēģija attiecībā uz digitālo un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformām, kas būtu izstrādātas tā, lai informētu iedzīvotājus un dotu viņiem iespēju izteikt savas vajadzības, koncentrējoties uz galalietotāju sasniegšanu ar dažādu instrumentu, piemēram, interaktīvu tiešsaistes līdzekļu, starpniecību, izstrādājot pieejamāku mobilo saturu un lietojumprogrammas, kā arī nodrošinot, lai informācija būtu pielāgota dažādām vecuma grupām un vajadzības gadījumā pieejama dažādās valodās; aicina vadošās iestādes sniegt attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem aktuālu informāciju par finanšu datiem, sasniegumiem un ieguldījumiem, lai ievietotu ESI fondu atklāto datu platformā viegli lasāmus datus un grafikus žurnālistu vajadzībām; aicina uzsākt reģionālas iniciatīvas labāko projektu godalgošanai, gūstot ierosmi no „RegioStars”;

22.  turklāt ierosina uzlabot pašreizējo komunikācijas pasākumu uzraudzību un novērtēšanu un izveidot reģionālas darba grupas komunikācijas jautājumos, kurās tiktu iesaistīti dažādu līmeņu dalībnieki;

23.  uzsver to, cik svarīgs ir Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerību, kā arī partnerības principa nozīmi, stiprinot kopīgās apņemšanās un līdzatbildīgumu par kohēzijas politiku; aicina nostiprināt saikni starp publiskā sektora iestādēm, potenciālajiem atbalsta saņēmējiem, privāto sektoru, pilsonisko sabiedrību un iedzīvotājiem, īstenojot atklātu dialogu, un īstenošanas gaitā pēc nepieciešamības pielāgot partnerības dalībnieku sastāvu, lai nodrošinātu pareizu līdzsvaru starp partneriem, kas pārstāv kopienas intereses visos procesa posmos;

24.  atzinīgi vērtē inovatīvo daudzlīmeņu un daudzu ieinteresēto personu sadarbības modeli, kas tika ierosināts ES pilsētprogrammā, un iesaka iespēju robežās atkārtot to, īstenojot kohēzijas politiku;

25.  uzsver, ka ir jāpastiprina pārrobežu un starpreģionālās sadarbības komunikācijas dimensija, tostarp arī pašreizējo makroreģionālo stratēģiju līmenī, kuras vajadzētu darīt redzamākas ES iedzīvotājiem, izplatot labu praksi un piemērus, kas liecinātu par ieguldījumu nodrošinātajiem panākumiem un sniegtajām iespējām;

Komunikācijas sekmēšana par kohēzijas politiku laikposmā pēc 2020. gada

26.  aicina Komisiju vairot ES kohēzijas politikas finansējuma pievilcīgumu, turpinot vienkāršošanu un ierobežojot pārmērīgu reglamentēšanu, un apsvērt iespēju samazināt regulējošo noteikumu un pamatnostādņu sarežģītību un attiecīgā gadījumā — daudzumu, ņemot vērā ieteikumus, ko paudusi augsta līmeņa neatkarīgo ekspertu grupa ESI fondu atbalsta saņēmējiem paredzētās vienkāršošanas uzraudzības jautājumos;

27.  ņemot vērā to, kā ES kohēzijas politika veicina pozitīvu identificēšanos ar Eiropas integrācijas projektu, aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest projektu pieteikumu veidlapās obligātu komunikācijai veltītu iedaļu palielinātas tehniskās palīdzības izmantošanas ietvaros, atvēlot īpašu budžetu komunikācijai programmas līmenī un vienlaikus raugoties, lai nepalielinātos ierobežojumu skaits, un nodrošinot nepieciešamo elastīgumu; turklāt aicina vadošās iestādes un vietējās un reģionālās iestādes kvalitatīvāk informēt sabiedrību par projektu galīgajiem rezultātiem;

28.  uzsver nepieciešamību pastiprināt Savienības dialogu ar iedzīvotājiem, pārdomāt komunikācijas kanālus un stratēģijas un, ņemot vērā sociālo tīklu un jauno digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas, pielāgot vēstījumus vietējam un reģionālajam kontekstam; uzsver arī pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu potenciālo lomu komunikācijas īstenošanā; tomēr atkārtoti uzsver, ka izglītojošais saturs ir tikpat svarīgs kā plašsaziņas līdzekļu stratēģijas un popularizēšana dažādās platformās;

29.  uzsver, ka, raugoties no komunikācijas un redzamības aspekta, šī politika pēc 2020. gada ir jāturpina vienkāršot, tostarp attiecībā uz dalīto pārvaldību un revīzijas sistēmām, lai rastu pareizo līdzsvaru starp politiku, kas vērsta uz rezultātiem, atbilstošu pārbaužu un kontroļu daudzumu un vienkāršotām procedūrām;

30.  aicina nākamajā plānošanas periodā pēc 2020. gada vēl vairāk nostiprināt partnerības principu; pauž pārliecību, ka aktīva ieinteresēto personu, tostarp pilsonisko sabiedrību pārstāvošo organizāciju, iesaistīšana partnerības nolīguma un darbības programmu apspriešanā un īstenošanā varētu palīdzēt uzlabot līdzatbildīgumu par politikas īstenošanu un īstenošanas pārredzamību un varētu nozīmēt arī labāku politikas īstenošanu attiecībā uz ES budžetu; tādēļ aicina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot jau pastāvošos līdzdalīgas pārvaldības modeļus, apvienojot visus attiecīgos sabiedrības partnerus un iesaistot ieinteresētās personas līdzdalīgā budžeta izstrādes procesā, lai attiecīgā gadījumā noteiktu valsts, reģionālajam un vietējam līdzfinansējumam piešķirtos resursus, tā tiecoties palielināt savstarpējo uzticēšanos un iedzīvotāju iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā par publiskā sektora izdevumiem; turklāt ierosina sadarbībā ar atbalsta saņēmējiem un dažādām ieinteresētajām personām kopīgi veikt rezultātu novērtēšanu, lai apkopotu attiecīgos datus, kas varētu palīdzēt stimulēt aktīvu līdzdalību un turpmāko darbību redzamību;

31.  turklāt prasa palielināt pilsētu un lauku apvidu sadarbību, lai attīstītu teritoriālās partnerības starp pilsētām un lauku apvidiem, pilnībā izmantojot ES fondu sinerģijas potenciālu un pamatojoties uz pilsētu lietpratību un lielāko spēju pārvaldīt finansējumu;

32.  turklāt mudina Komisiju un dalībvalstis savos attiecīgajos komunikācijas rīcības plānos koncentrēties uz sadarbības stiprināšanu starp dažādajiem ģenerāldirektorātiem, ministrijām un informācijas sniedzējiem dažādos līmeņos un mērķauditoriju pārskata izveidi, lai izstrādātu un raidītu konkrētām mērķgrupām pielāgotus vēstījumus, kas ļautu tiešāk sazināties ar iedzīvotājiem vietējā līmenī un viņus labāk informēt;

33.  šajā sakarībā uzsver kultūras maiņas nozīmi tādā izpratnē, ka par komunikāciju ir jābūt atbildīgām visām iesaistītajām pusēm un atbalsta saņēmējiem pašiem jākļūst par galvenajiem vēstījuma paudējiem;

34.  turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt jau pastāvošo komunikācijas un informācijas tīklu lomu un pozīciju un izmantot ES e-komunikācijai par kohēzijas politikas īstenošanu paredzēto interaktīvo platformu, lai apkopotu visus attiecīgos datus par ESI fondu projektiem un dotu iespēju galalietotājiem sniegt atsauksmes par īstenošanas procesu un sasniegtajiem rezultātiem, neaprobežojoties tikai ar trūcīgu projekta aprakstu un informāciju par veiktajiem izdevumiem; uzskata, ka šāda platforma atvieglotu arī kohēzijas politikas komunikācijas efektivitātes novērtēšanu;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 74, 14.3.2014., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0055. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419. (7) http://www.consilium.europa.eu/press-releases-pdf/2016/11/47244650399_en.pdf (8) http://ec.europa.eu/regional_policy/en/information/publications/brochures/2014/ensuring-the-visibility-of-cohesion-policy-information-and-communication-rules-2014-2020 (9) http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/publicopinion/index.cfm/ResultDoc/download/DocumentKy/67400 (10) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/informing/dialog/2014/5_vandenbrande_report.pdf (11) http://cor.europa.eu/en/about/Documents/CoR-communication-plan-2016.pdf (12) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/policy/how/studies_integration/impl_partner_report_en.pdf (13) http://www.interregeurope.eu/fileadmin/user_upload/events/Rotterdam/pdf/Designing_communication_strategy.pdf (14) https://www.strukturalni-fondy.cz/getmedia/fdc8a04e-590d-47ac-9213-760d4ac76f75/V4_EU15_manazerske-shrnuti.pdf?ext=.pdf (15) http://www.eapn.eu/images/stories/docs/EAPN-position-papers-and-reports/2014-eapn-handbook-Give-a-voice-to-citizens-Guidelines-for-Stakeholder-Engagement.pdf (16) Eiropas Reģionālās sabiedriskās televīzijas pakalpojumu profesionālā asociācija. (17) Ziņojums „Kā ES-15 dalībvalstis gūst labumu no kohēzijas politikas V4 valstīs”, kas Polijas Ekonomiskās attīstības ministrijas uzdevumā izstrādāts saistībā ar ex post novērtējumu un prognozēm par V4 valstīs īstenotās kohēzijas politikas rezultātā radītajām priekšrocībām ES-15 valstīm.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par Septītās pētniecības pamatprogrammas izmaksu lietderību (2015/2318(INI))

P8_TA(2017)0246 A8-0194/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) XIX sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads)(1),

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam(3) (Finanšu regula),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm(4),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 2/2013 „Vai Komisija ir nodrošinājusi Septītās pētniecības pamatprogrammas efektīvu īstenošanu?”,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas Zinātnes un tehnoloģiju komitejas ziņojumu „Leaving the EU: implications and opportunities for science and research” („Atstāt ES: sekas un iespējas zinātnē un pētniecībā”) (2016. gada 16. novembris)(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa — Komisija(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0194/2017),

A.  tā kā daudzgadu finanšu shēma (DFS) 2007.–2013. gadam ir noslēgusies, taču Septītās pētniecības un inovācijas pamatprogrammas (Septītā pamatprogramma) īstenošana turpinās;

B.  tā kā uz pētniecības un inovācijas projektiem DFS 2014.–2020. gadam darbības laikā attiecas regula par pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”;

C.  tā kā, cik zināms, par Septīto pamatprogrammu nav izstrādāta visaptveroša izmaksu lietderības analīze;

D.  tā kā Septītās pamatprogrammas visaptverošu izvērtēšanu ideālā gadījumā būtu vajadzējis veikt pirms pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” stāšanās spēkā;

E.  tā kā programmas kļūdu īpatsvars un ex post izvērtējums nesniedz visaptverošu informāciju par izmaksu lietderību,

Septītā pamatprogramma

1.  uzsver, ka Septītās pamatprogrammas kopējais apstiprinātais budžets bija EUR 55 miljardi, kas saskaņā ar aplēsēm bija 3 % no visiem izdevumiem pētniecības un tehnoloģiju attīstības (RTD) jomā Eiropā, jeb 25 % no finansējuma konkurētspējas uzlabošanai; Septītās pamatprogrammas septiņu gadu darbības laikā tika iesniegti vairāk nekā 139 000 pētniecības priekšlikumu, no kuriem tika atlasīti un finansēti 25 000 visaugstākās kvalitātes projektu; no 29 000 organizāciju, kas piedalījās Septītajā pamatprogrammā, galvenie finansējuma saņēmēji cita starpā bija universitātes (44 % no Septītās pamatprogrammas finansējuma), pētniecības un tehnoloģiju organizācijas (27 %), lieli privāti uzņēmumi (11 %) un MVU (13 %), savukārt publiskais sektors (3 %) un pilsoniskās sabiedrības organizācijas (2 %) veidoja mazāk nozīmīgu daļu;

2.  apzinās, ka Septīto pamatprogrammu izmanto atbalsta saņēmēji no visām ES dalībvalstīm, asociētajām valstīm un kandidātvalstīm, piemēram, Šveices, Izraēlas, Norvēģijas, Islandes, Lihtenšteinas, Turcijas, Horvātijas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Serbijas, Albānijas, Melnkalnes, Bosnijas un Hercegovinas, Fēru salām un Moldovas, kā arī starptautiskās sadarbības partnervalstīm;

3.  norāda uz augsta līmeņa ekspertu grupas(7) veikto Septītās pamatprogrammas ex post izvērtējumu, kurā atzīts, ka Septītā pamatprogramma bijusi sekmīga; šī augsta līmeņa grupa jo īpaši uzsvēra, ka Septītā pamatprogramma:

4.  norāda, ka saistībā ar Septītās pamatprogrammas izvērtēšanu rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā ar ieinteresētajām personām, kura notika laikā no 2015. gada februāra līdz 2015. gada maijam, tika norādīts uz šādiem trūkumiem:

5.  pauž bažas, ka saskaņā ar komisāra pausto viedokli Septītā pamatprogramma nebūs pilnībā īstenota un novērtēta līdz pat 2020. gadam, tādēļ nākotnē varētu aizkavēties turpmākās programmas; mudina Komisiju pēc iespējas drīz un ne vēlāk, pirms tā nāk klajā ar pētniecības programmu, kas sekos programmai „Apvārsnis 2020”, publicēt novērtējuma ziņojumu;

Revīzijas palātas konstatējumi

6.  ar bažām uzsver, ka Revīzijas palāta uzskata —pētniecības un citu iekšpolitikas jomu uzraudzības un kontroles sistēmas ir „daļēji efektīvas”;

7.  aicina Komisiju sīki informēt Parlamenta kompetento komiteju par 10 darījumiem, kuri veido 77 % no kopējām kļūdām 2015. gadā, un par veiktajiem koriģējošajiem pasākumiem;

8.  ar bažām norāda, ka pēdējo finanšu gadu budžeta izpildes apstiprināšanā pētniecības, attīstības un inovācijas (RDI) jomā kļūdu īpatsvars vienmēr pārsniedzis 5 %;

9.  norāda, ka 2015. gadā 72 darījumos (48 %) no 150 Revīzijas palātas revidētajiem darījumiem tika konstatētas kļūdas; pamatojoties uz skaitļos izteiktajām 38 kļūdām, Revīzijas palātas aplēstais kļūdu līmenis ir 4,4 %; turklāt 16 skaitļos izsakāmu kļūdu gadījumos Komisijai, valsts iestādēm vai neatkarīgajiem revidentiem bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un izlabotu kļūdas pirms izdevumu apstiprināšanas; ja visa šī informācija būtu izmantota kļūdu labošanai, tad aplēstais kļūdu līmenis šajā nodaļā būtu par 0,6 % zemāks;

10.  pauž nožēlu par to, ka no 38 darījumiem, kuros pieļautās kļūdas bija izsakāmas skaitļos, 10 darījumos Revīzijas palāta konstatēja kļūdas, kas pārbaudītajos elementos pārsniedza 20 %; šie 10 gadījumi (deviņi no Septītās pētniecības pamatprogrammas un viens no 2007.–2013. gada Konkurētspējas un inovācijas programmas) 2015. gadā veidoja 77 % no kopējā aplēstā kļūdu līmeņa apakškategorijā „Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”;

11.  pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa (33 no 38) no Revīzijas palātas konstatētajām skaitļos izteiktajām kļūdām bija saistītas ar atbalsta saņēmēju deklarētu neattiecināmu personāla un netiešo izmaksu atlīdzināšanu un ka gandrīz visas Revīzijas palātas konstatētās kļūdas izmaksu deklarācijās bija radušās tāpēc, ka atbalsta saņēmēji bija nepareizi interpretējuši sarežģītos attiecināmības noteikumus vai nepareizi aprēķinājuši attiecināmās izmaksas, un no tā var nepārprotami secināt, ka šie noteikumi ir jāvienkāršo;

12.  konstatē, ka Komisijas aplēstais atlikušo kļūdu īpatsvars (programmas darbības beigās un pēc korekciju veikšanas) ir 3 % 2014. gadā (2,88 % 2015. gadā);

13.  atgādina par savu nostāju saistībā ar apstiprinājuma sniegšanu Komisijai par 2012. un 2014. finanšu gada budžeta izpildi: „pauž pārliecību, ka Komisijai ir jāturpina censties panākt pieņemamu līdzsvaru starp programmu pievilcību dalībniekiem un likumīgo prasību nodrošināt atbildību un finanšu kontroli; šajā sakarībā atgādina par ģenerāldirektora norādi 2012. gadā attiecībā uz to, ka nav praktiska tāda pieeja, atbilstoši kurai par katru cenu jāpanāk atlikušo kļūdu īpatsvars 2 % apmērā”;

14.  pauž nožēlu par to, ka galvenie kļūdu cēloņi bija nepareizi aprēķinātas personāla izmaksas un neattiecināmas tiešās un netiešās izmaksas;

15.  ar bažām norāda uz Revīzijas palātas Īpašā ziņojuma Nr. 2/2013 konstatējumiem, kuros tā secina, ka Komisijas procesi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek ieguldīts augstas kvalitātes pētniecībā, taču mazāk uzmanības pievērsts efektivitātei;

16.  pieņem zināšanai Komisijas atbildi uz Revīzijas palātas secinājumiem, kurā norādīts, ka 4324 dotācijas tomēr ir parakstītas un atbalstu saņēmuši gandrīz 20 000 dalībnieku, ka dotācijas piešķiršanas termiņš jau ir saīsināts un ka kontroles struktūra ir izstrādāta tādā veidā, lai lielākā nozīme būtu ex post pārbaudei;

Septītās pamatprogrammas izmaksu lietderība

17.  uzsver, ka izmaksu lietderība būtu jānosaka, ņemot vērā saimnieciskumu, lietderību un efektivitāti (pareiza finanšu pārvaldība)(8) politikas mērķu sasniegšanā;

18.  norāda, ka pētniecības pamatprogrammu īstenošana ir dažādu ģenerāldirektorātu, izpildaģentūru, kopuzņēmumu, t. s. 185. panta struktūru, Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) dalītā pārziņā;

19.  norāda, ka Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts (DG RTD) 2015. gadā atļāva maksājumus EUR 3,8 miljardu apmērā, no kuriem 67,4 % tika veikti tiešā ģenerāldirektorāta atbildībā, 12,6 %  veica kopuzņēmumi, 10,7 % — EIB un Eiropas Investīciju fonds (EIF) un 2,4 % — izpildaģentūras;

20.  norāda, ka saskaņā ar DG RTD 2015. gada darbības pārskatu Eiropas Savienība Septītajā pamatprogrammā ieguldīja EUR 44,56 miljardus, no kuriem 58 % nonāca Vācijā (16 %), Apvienotajā Karalistē (16 %), Francijā (11 %), Itālijā (8 %) un Spānijā (7 %);

21.  konstatē, ka DG RTD ir izveidojis kontroles sistēmu, kas paredzēta objektīvo risku mazināšanai dotāciju tiešās un netiešās pārvaldības dažādajos posmos; turklāt DG RTD ir ieviesis EIB un EIF īstenoto finanšu instrumentu uzraudzības stratēģiju;

22.  attiecībā uz Septīto pamatprogrammu 2007.–2013. gadam norāda, ka DG RTD līdz 2015. gada beigām bija pabeidzis īstenot un noslēdzis 3035 no 4950 dotāciju nolīgumiem un 1915 projektus ar vēl veicamo maksājumu summu EUR 1,6 miljardi; 2015. gadā DG RTD veica 826 galīgos maksājumus; mudina ģenerāldirektorātu nākamajos finanšu gados šos datus attīstīt;

23.  jo īpaši norāda uz to, ka attiecībā uz tādiem rādītājiem kā dotācijas piešķiršanas termiņš, informēšanas termiņš un maksājuma veikšanas termiņš bija vērojama pozitīva tendence un tie tika atzīti par apmierinošiem (93–100 % atbilstība);

24.  norāda, ka DG RTD Septītās pamatprogrammas plānošanas periodā veica 1550 revīzijas, aptverot 1404 līdzekļu saņēmējus un 58,7 % budžeta;

25.  atzīmē, ka DG RTD uzskata, ka ar izpildaģentūru saistīto darbību uzraudzībai un koordinēšanai nodarbināto darbinieku skaits atbilda 9,4 pilnslodzes ekvivalentiem; tas atbilda EUR 1,26 miljoniem jeb 1,35 % no kopējām administratīvajām izmaksām; turklāt 2015. gadā Pētniecības izpildaģentūra (REA) un Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūra (ERCEA) izpildīja darbības budžetu EUR 1,94 miljardu apmērā un Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūra (EASME) un Inovācijas un tīklu izpildaģentūra (INEA) izpildīja maksājumu apropriācijas EUR 480,5 miljonu apmērā;

26.  konstatē, ka DG RTD radītās izmaksas saistībā ar kopuzņēmumu darbību uzraudzību bija EUR 1,67 miljoni jeb 0,35 % no kopuzņēmumiem izmaksātajiem EUR 479,9 miljoniem; turklāt konstatē, ka DG RTD radītās izmaksas saistībā ar 185. panta struktūru darbību uzraudzību bija EUR 0,7 miljoni jeb 0,78 % no maksājumiem minētajām struktūrām;

27.  uzsver, ka kopuzņēmumi un 185. panta struktūras paši ir atbildīgi par savām revīzijām, kuru rezultāti ir jāpaziņo DG RTD;

28.  ar bažām norāda, ka DG RTD aplēstais vispārējais atklāto kļūdu īpatsvars ir 4,35 %; tajā pašā laikā ģenerāldirektorāts uzskata, ka atlikušo kļūdu īpatsvars (programmas termiņa beigās un pēc korekciju veikšanas) ir 2,88 %;

29.  norāda, ka 2016. gada beigās atgūstamā summa bija EUR 68 miljoni, no kuriem EUR 49,7 miljoni tika reāli iekasēti;

30.  tomēr konstatē, ka Septītās pamatprogrammas noteikumi pietiekami neatbilda vispārējai uzņēmējdarbības praksei, ka kontroles sistēmā bija labāk jālīdzsvaro risks un kontrole, ka saņēmējiem bija nepieciešami labāki norādījumi, lai pārvarētu sistēmas sarežģītību, un atlīdzināšanas metodēm vajadzēja būt efektīvākām;

31.  pauž bažas, ka DG RTD gada darbības pārskats liecināja, ka 2015. gada beigās 1915 Septītās pamatprogrammas projekti ar kopējo vērtību EUR 1,63 miljardi joprojām nebija pabeigti, tādēļ varētu kavēties pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošana;

32.  norāda, ka Eiropas Savienības interesēs ir izveidot sinerģiju starp pētniecības un inovācijas sektoru, no vienas puses, un struktūrfondiem, no otras puses;

33.  norāda, ka Komisijai vajadzētu nodrošināt, ka Septītā pamatprogramma un valstu finansējums pētniecībai saskan ar ES noteikumiem par valsts palīdzību, lai nepieļautu nekonsekvenci un divkāršu finansēšanu; uzsver, ka būtu jāņem vērā valstu īpatnības;

34.  uzsver finanšu instrumentu nozīmīgumu pētniecības un inovācijas jomā; saistībā ar pētniecības konkurētspēju uzsver, ka finanšu instrumentu izmantošana projektiem augstākā tehnoloģiskās gatavības līmenī (TRL) var nodrošināt, ka publiskās investīcijas sniedz būtiskus ienākumus; šajā saistībā norāda, ka „riska dalīšanas finanšu mehānisms 2007.–2013. gadam piedāvā aizdevumus un hibrīdfinansējumu vai mezonīnfinansējumu, lai uzlabotu riska kapitāla pieejamību pētniecības un inovācijas projektu īstenošanai. Norāda, ka Savienības riska dalīšanas finanšu mehānisma ieguldījums laikposmā no 2007. līdz 2015. gadam 961 miljona euro apmērā nodrošināja atbalstu pasākumiem, kuru vērtība pārsniedza 10,22 miljardus euro paredzētā 11,31 miljarda euro vietā (..)”; norāda, ka riska dalīšanas instruments maziem un vidējiem uzņēmumiem nodrošināja finansējumu vairāk nekā EUR 2,3 miljardu apmērā, no kuriem Savienības ieguldījums bija EUR 270 miljoni(9); uzskata, ka šie skaitļi konkrēti parāda uzņēmumu un citu finansējuma saņēmēju interesi par riska finansējumu;

35.  konstatē, ka ir nepieciešams labāk orientēt Septītās pamatprogrammas finanšu instrumentus, lai nodrošinātu, ka tiek atbalstīti jauni dalībnieki, kuriem ir ierobežota piekļuve finansējumam pētniecības un inovācijas jomā;

36.  norāda, ka nav iekļauti konkrēti pasākumi, ko ieteica ārējais revidents un/vai Komisijas Iekšējās revīzijas dienests, proti, divi pasākumi saistībā ar kontroles sistēmām ārējo struktūru pārraudzībai un trīs Dalībnieku garantiju fonda pasākumi;

37.  ierosina, ka būtu jāuzlabo rezultātu paziņošana dalībvalstīs un informācijas kampaņas par šo programmu;

Nākotnes izredzes saistībā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”

38.  uzsver to, ka līdz 2015. gada beigām bija publicēti 198 uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus (ar termiņu līdz attiecīgajam datumam) saistībā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”; kā atbilde uz šiem uzaicinājumiem tika saņemti kopā 78 268 priekšlikumi, no kuriem 10 658 priekšlikumi tika iekļauti galvenajā vai rezerves sarakstā; tas atbilst sekmīgo pieteikumu īpatsvaram ap 14 %, ņemot vērā vienīgi attiecināmos priekšlikumus; tajā pašā laikposmā ar finansējuma saņēmējiem tika parakstīti 8832 dotāciju nolīgumi, no kuriem 528 parakstīja DG RTD;

39.  atzīst, ka Septītajā pamatprogrammā salīdzinājumā ar Sesto pamatprogrammu tika panākts izmaksu ietaupījums EUR 551 miljona apmērā un ka Komisija centās vēl vairāk vienkāršot pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanu salīdzinājumā ar Septīto pamatprogrammu; uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu vienkāršotas visas politikas jomas, tostarp struktūrfondi, lai saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES finanšu palīdzības saņēmējiem;

40.  ar gandarījumu norāda, ka DG RTD cenšas vēl vairāk samazināt pieskaitāmās izmaksas, līgumu pārvaldību nododot izpildaģentūrām un citām struktūrām; šajā sakarībā uzsver, ka, īstenojot pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, 55 % no tās budžeta pārvaldīs izpildaģentūras;

41.  uzsver, ka lielais skaits politisko dalībnieku, tostarp Komisijas ģenerāldirektorāti, izpildaģentūras, kopuzņēmumi un 185. panta struktūras, prasa ievērojamu koordināciju un ir ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu efektīva;

42.  norāda uz viedokļu atšķirībām starp EIT un Komisiju, no vienas puses, un Revīzijas palātu, no otras puses, attiecībā uz maksājumu likumību; uzskata, ka šā strīda atrisinājums nedrīkst kaitēt finansējuma saņēmējiem, kas rīkojušies godprātīgi;

43.  atzinīgi vērtē to, ka pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”:

44.  atzinīgi vērtē vienota atbalsta centra izveidi, kas palīdzēs septiņiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, četrām izpildaģentūrām un sešiem kopuzņēmumiem koordinēt programmu un sasniegt tās mērķus efektīvā un saskaņotā veidā; norda, ka sākot ar 2014. gada 1. janvāri vienotais atbalsta centrs visiem pētniecības ģenerāldirektorātiem, izpildaģentūrām un kopuzņēmumiem, kas īsteno pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, nodrošina kopējus pakalpojumus juridiskā atbalsta, ex post revīzijas, IT sistēmu un darbības, uzņēmējdarbības procesu, ar programmu saistītās informācijas un datu jomā;

45.  ierosina pastiprināt valstu kontaktpunktu lomu, lai uz vietas sniegtu kvalitatīvu tehnisko atbalstu; sasniegto rezultātu ikgadēja novērtēšana, apmācība un to valstu kontaktpunktu atalgošana, kuri darbojas efektīvi, palielinās pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” sekmju rādītāju;

46.  atzinīgi vērtē to, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētā pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” finansējuma daļa ir pieaugusi no 19,4 % 2014. gadā līdz 23,4 % 2015. gadā, un iesaka proaktīvi veicināt šo tendenci;

47.  uzskata par nepieņemamu to, ka DG RTD nav ievērojis Parlamenta prasību, proti, lai Komisijas ģenerāldirektorāti savos gada darbības pārskatos publicētu visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus;

48.  aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka vienā projektā strādājoši pētnieki, kuri veic vienādu darbu, saņem vienādu atalgojumu, un sagatavot sarakstu ar visiem no pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” finansētajiem uzņēmumiem (uzskaitot tos pēc valstiskās piederības), kuri ir iekļauti biržas sarakstā un/vai kuru gada pārskatos ir uzrādīta peļņa;

49.  atzīst, ka pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” ieviestie jaunie elementi arī atbilst Revīzijas palātas komentāriem;

50.  atgādina, ka notiek Devītās pētniecības pamatprogrammas sagatavošana; uzsver, ka jānodrošina, lai šīs programmas sagatavošanā tiktu izmantota pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanas paraugprakse; ierosina piešķirt vairāk līdzekļu inovācijai, kas ir ekonomiski izdevīga uzņēmējdarbības sektoram, un nodrošināt lielāku elastību starp dažādu apakšprogrammu budžetiem, lai nepieļautu, ka programmām, kuras novērtētas ar „izcili”, pietrūkst finansējuma;

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ietekme uz Septīto pamatprogrammu

51.  cienot pieņemto lēmumu, norāda uz Apvienotās Karalistes pilsoņu 2016. gada 23. jūnija balsojumu, kurā viņi pauda politisko gribu izstāties no Eiropas Savienības;

52.  atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas darbu, izvērtējot šā balsojuma sekas zinātnes un pētniecības jomā(10) un cenšoties pēc iespējas samazināt negatīvo ietekmi uz Eiropas konkurētspēju;

53.  norāda, ka organizācijas, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, 2014. gadā saistībā ar uzaicinājumiem pieteikties dotāciju finansējumam saņēma EUR 1,27 miljardus jeb 15 % no kopējās summas un 2015. gada uzaicinājumu konkursos — EUR 1,18 miljardus jeb 15,9 % no kopējās summas un tā togad bija lielākā vienas dalībvalsts saņemtā ES finansējuma daļa(11);

Secinājumi

54.  secina, ka Komisija Septīto pamatprogrammu izmaksu ziņā kopumā pārvaldīja lietderīgi; norāda, ka ir arī uzlabota programmas efektivitāte, neraugoties uz kavējumiem un atkārtoti konstatēto kļūdu īpatsvaru tās īstenošanā;

55.  atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palātas bažas tika ņemtas vērā;

56.  aicina Komisiju nodrošināt, lai pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” ieviestie modernizācijas pasākumi, piemēram, vienotās likmes netiešajām izmaksām, vienotas revīzijas stratēģija, vienots dalībnieku portāls utt., tiktu līdzīgā veidā piemēroti citās politikas jomās, piemēram, struktūrfondu jomā; uzsver, ka pret visiem dotāciju saņēmējiem jāizturas taisnīgi un vienlīdzīgi;

57.  aicina dalībvalstis pielikt vēl lielākas pūles, lai sasniegtu mērķi investēt pētniecībā 3 % no IKP; uzskata, ka tādējādi tiktu sekmēta izcilība un inovācija; tādēļ aicina Komisiju izskatīt iespēju nākt klajā ar priekšlikumu par Zinātnes pakta izveidi vietējā, reģionālā un valstu līmenī, pamatojoties uz Pilsētu mēru pakta jau iedibināto dinamiku;

58.  pauž bažas par to, ka savos novērtējuma ziņojumos abas aģentūras — REA un ERCEA — norādīja, ka būtu vairāk jāuzlabo atgriezeniskā saite un saziņa starp Komisiju un izpildaģentūrām;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Revīzijas palātai un Komisijai.

(1) OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp. (3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (4) OV C 373, 10.11.2015., 1. lpp. (5) http://www.parliament.uk/business/committees/committees-a-z/commons-select/science-and-technology-committee/inquiries/parliament-2015/leaving-the-eu-inquiry-16-17/publications/ (6) OV L 246, 14.9.2016., 25. lpp. (7) „Commitment and Coherence, ex-post evaluation of the 7th EU Framework Programme, November 2015” („Iesaistīšanās un saskaņotība. Septītās ES pamatprogrammas ex post izvērtējums”, 2015. gada novembris) https://ec.europa.eu/research/evaluations/pdf/fp7_final_evaluation_expert_group_report.pdf . (8) Finanšu regulas II sadaļas 7. nodaļa. (9) COM(2016)0675, 18. un 19. lpp. (10) Sk. Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas Zinātnes un tehnoloģiju komitejas 2016. gada 16. novembra ziņojumu. (11) 2015. gada uzraudzības ziņojums par pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, 21. lpp. un turpmāk.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā (2016/2220(INI))

P8_TA(2017)0247 A8-0182/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību instrumentus, tostarp attiecībā uz tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par bērna tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu, 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā citus ANO instrumentus par bezvalstniecību un tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) Izpildu komitejas Secinājumu Nr. 106 par bezvalstniecības identifikāciju, novēršanu un samazināšanu un bezvalstnieku aizsardzību(1), ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada rezolūciju A/RES/61/137,

–  ņemot vērā UNHCR kampaņu ar mērķi līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību(2) un UNHCR, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes un citu struktūru atbalstīto un ANO Cilvēktiesību padomes apstiprināto globālo kampaņu par vienlīdzīgām valstspiederības tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 15. jūlija rezolūciju par cilvēktiesībām un patvaļīgu valstspiederības atņemšanu (A/HRC/RES/32/5),

–  ņemot vērā Vīnes deklarāciju un rīcības programmu(3), kas 1993. gada 25. jūnijā tika pieņemta ANO Pasaules konferencē par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību(4),

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) Cilvēktiesību deklarāciju(5),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu, kas paredz, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām” Savienībai ir jāveicina „nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads)(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju(7),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 4. decembra secinājumus par bezvalstniecību(8),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Mjanmu un jo īpaši par rohingu stāvokli(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(12),

–  ņemot vērā Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2014. gada novembra pētījumu „Addressing the Human Rights impact of statelessness in the EU’s external action” („Bezvalstniecības radītās ietekmes uz cilvēktiesībām risināšana ES ārējās darbībās”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0182/2017),

A.  tā kā Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionu veido šādas valstis: Afganistāna, Bangladeša, Butāna, Bruneja, Kambodža, Indija, Indonēzija, Laosa, Malaizija, Maldīvija, Mjanma, Nepāla, Pakistāna, Filipīnas, Singapūra, Šrilanka, Taizeme, Austrumtimora un Vjetnama, kuras visas ir vai nu Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN), vai Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas (SAARC) locekles vai kurām šajās organizācijās ir novērotāja statuss;

B.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (VCD) ir apstiprināts, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās; tā kā tiesības uz valstspiederību un to, lai netiktu patvaļīgi atņemta valstspiederība, ir nostiprinātas VCD 15. pantā, kā arī citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos; tā kā starptautiskie juridiskie instrumenti tomēr vēl nav sasnieguši savu galveno mērķi, proti, nodrošināt ikviena cilvēka tiesības uz valstspiederību;

C.  tā kā visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā cilvēktiesības un pamatbrīvības ir visu cilvēku tiesības no dzimšanas brīža un to aizsardzība un veicināšana ir valdību svarīgākais uzdevums;

D.  tā kā visās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs ratificētā Konvencija par bērna tiesībām paredz, ka bērnu reģistrē tūlīt pēc piedzimšanas un viņam ir tiesības iegūt valstspiederību; tā kā tiek lēsts, ka puse no pasaules bezvalstniekiem ir bērni un ka daudzi no viņiem ir bezvalstnieki kopš dzimšanas;

E.  tā kā ASEAN Cilvēktiesību deklarācijā ir apstiprināts, ka ikvienam ir tiesības uz likumā paredzēto valstspiederību un nevienam nevar ne patvaļīgi atņemt valstspiederību, ne liegt tiesības to mainīt;

F.  tā kā 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieku statusu bezvalstnieks tiek definēts kā „persona, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”; tā kā bezvalstniecības iemesli var būt dažādi, cita starpā arī valstu pēctecība, valstu sadalīšanās, dažos gadījumos notikumi, kuru dēļ nākas bēgt, migrācija un cilvēku tirdzniecība, kā arī valstspiederības likumu izmaiņas un nepilnības, valstspiederības atcelšana, jo attiecīgā persona ir ilgu laiku dzīvojusi ārpus savas valsts, patvaļīga valstspiederības atņemšana, diskriminācija dzimuma, rases, etniskās piederības vai citu iemeslu dēļ, administratīvi un birokrātiski šķēršļi, tostarp saistībā ar dzimšanas apliecību saņemšanu vai reģistrēšanu; tā kā lielākā daļa šo iemeslu — ja ne visi — ir konstatējami bezvalstniecības gadījumos Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā;

G.  tā kā ir svarīgi norādīt, ka bezvalstnieka un bēgļa statuss ir divas dažādas lietas; tā kā lielākā daļa bezvalstnieku nekad nav pametuši savu dzimšanas vietu vai nekad nav šķērsojuši starptautisku robežu;

H.  tā kā bezvalstniecība ir daudzšķautņaina problēma un izraisa visdažādākos cilvēktiesību pārkāpumus, to skaitā arī problēmas saistībā ar dzimšanas apliecībām un citiem civilstāvokļa dokumentiem, kā arī citas problēmas saistībā ar īpašumtiesībām, neiekļaušanu bērnu veselības aizsardzības programmās un valsts skolu sistēmās, uzņēmuma īpašumtiesībām, politisko pārstāvību un dalību vēlēšanās, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam un sabiedriskajiem pakalpojumiem; tā kā bezvalstniecība var sekmēt cilvēku tirdzniecību, patvaļīgu aizturēšanu, pārvietošanās brīvības pārkāpumus, vardarbību pret bērniem, bērnu ekspluatāciju un sieviešu diskrimināciju;

I.  tā kā bezvalstniecībai joprojām netiek pievērsta pienācīga starptautiskās sabiedrības uzmanība, neraugoties uz tās ārkārtīgi satraucošo globālo un reģionālo ietekmi uz cilvēktiesībām, un to joprojām uzskata par valstu iekšējo jautājumu; tā kā bezvalstniecības mazināšanai un visbeidzot likvidēšanai būtu jākļūst par starptautiska līmeņa prioritāti cilvēktiesību jomā;

J.  tā kā tādās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs kā Nepālā, Malaizijā un Brunejā uz likuma pamata tiek pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, attiecībā uz valstspiederības iegūšanu vai nodošanu bērnam vai laulātajam;

K.  tā kā UNHCR ir aplēsis, ka attiecīgajā reģionā 135 miljoniem bērnu vecumā līdz pieciem gadiem nav reģistrēta dzimšana un ir risks kļūt par bezvalstniekiem;

L.  tā kā bezvalstniecības likvidēšana arī panāktu lielāku demokrātiju, jo bijušie bezvalstnieki tiktu iekļauti demokrātiskajā procesā un viņiem būtu iespēja sniegt tajā savu ieguldījumu;

M.  tā kā bezvalstniecības sarežģītā problēma starptautiskajās tiesībās un politikā tiek maz risināta, lai gan tā nebūt nav nenozīmīgs jautājums;

N.  tā kā bezvalstniecība kaitē skarto iedzīvotāju grupu attīstības izredzēm un traucē efektīvi īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

O.  tā kā UNHCR vispārējais rīcības plāns bezvalstniecības izskaušanai (2014–2024) paredz sniegt atbalstu valstīm risināt galvenās bezvalstniecības situācijas, novērst jaunu gadījumu rašanos un labāk identificēt un aizsargāt bezvalstnieku iedzīvotāju grupas; tā kā šā rīcības plāna 10. pasākumā arī norādīts, ka ir jāuzlabo bezvalstniecības datu kvalitāte un kvantitāte; tā kā ES ir apņēmusies aktīvi atbalstīt šo rīcības plānu;

P.  tā kā Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) ir apstiprināts, ka ir svarīgi attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt jautājumu par bezvalstniecību un koncentrēt centienus, lai novērstu to, ka konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ rodas bezvalstnieku iedzīvotāju grupas;

Q.  tā kā 2016. gada 20. septembrī pieņemtajā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē — valstu un reģionu jautājumi ir norādīts, ka ES mērķis ir ES ārpolitikā palielināt cilvēktiesību konsekvenci, efektivitāti un redzamību un palielināt ES iesaistīšanos ANO un reģionālajos cilvēktiesību mehānismos, lai sekmētu reģionālo līdzatbildību un veicinātu cilvēktiesību universālumu, un ir konkrēti minēts, ka tas paredz arī uzsākt pirmo politikas dialogu par cilvēktiesībām ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību mehānismiem;

R.  tā kā ES ir noteikusi, ka attiecībās ar trešām valstīm tā cilvēktiesības izvirzīs pirmajā plānā;

S.  tā kā bezvalstniecība veicina iedzīvotāju pārvietošanos, emigrāciju un cilvēku tirdzniecību, tādējādi destabilizējot veselus apakšreģionus;

T.  tā kā daudzi no 10 miljoniem pasaules bezvalstnieku dzīvo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un Mjanmas rohingi ir pasaulē lielākā vienotā bezvalstnieku grupa (vairāk nekā 1 miljons cilvēku, uz kuriem attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts), tomēr lielas bezvalstnieku grupas ir arī Taizemē, Malaizijā, Brunejā, Vjetnamā, Filipīnās un citur; tā kā tibetieši bez valstspiederības dzīvo tādās valstīs kā Indija un Nepāla; tā kā uz dažām no šīm grupām attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts, bet uz citām ne; tā kā statistikas nodrošinājums un ziņošana par bezvalstnieku iedzīvotāju grupām visā pasaulē ir nepilnīga, jo ne visām valstīm ir statistikas dati par šo jautājumu; tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir gan ilgstošas un neatrisinātas lietas, gan lietas, kurās ir panākts progress;

U.  tā kā pēdējo gadu laikā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir panākts progress attiecībā uz grozījumiem valstspiederības likumos, ieviešot atbilstīgus noteikumus, lai novērstu bezvalstniecību un dotu iespēju bezvalstniekiem iegūt valstspiederību; tā kā šie centieni ir jāpastiprina un pieņemtie likumi jāievēro arī praksē;

V.  tā kā rohingi ir viena no pasaulē visvairāk vajātajām minoritātēm, viena no pasaulē lielākajām bezvalstnieku grupām un oficiāli bezvalstnieki kopš 1982. gadā pieņemtā Birmas pilsonības likuma piemērošanas; tā kā rohingus Mjanmas un kaimiņvalstu varas iestādes uzskata par nevēlamiem, kaut arī dažas no kaimiņvalstīm ir uzņēmušas lielu bēgļu kontingentu; tā kā Rakhainas štatā notiek sadursmes; tā kā tūkstošiem bēgļu, kuriem ir izdevies šķērsot robežu un nonākt Bangladešā, ir steidzami nepieciešama humānā palīdzība un viņiem ar varu liek atgriezties, un tas ir starptautisko tiesību pārkāpums; tā kā rohingi bēg no kolektīvas sodīšanas politikas Rakhainas štatā, kur drošības spēki veic neselektīvus represīvus uzbrukumus, kā tiek ziņots, šaujot uz ciemu iedzīvotājiem no kaujas helikopteriem, dedzinot mājas, veicot patvaļīgu aizturēšanu un izvarojot sievietes un meitenes; tā kā vietējie un starptautiskie pasākumi, kas veikti, reaģējot uz rohingu cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos un humanitāro krīzi, ir bijuši lielā mērā nepietiekami un daudzi instrumenti, ar ko risināt šo jautājumu, vēl nav izpētīti;

W.  tā kā pret simtiem tūkstošu tā dēvēto biharu pēc Bangladešas neatkarības kara, kad Pakistāna atteicās viņus repatriēt, neattiecās kā pret Bangladešas pilsoņiem; tā kā kopš 2003. gada ar vairākiem tiesas nolēmumiem tomēr ir apstiprināts, ka bihari ir Bangladešas pilsoņi; tā kā liels skaits biharu joprojām nav pilnībā integrēti Bangladešas sabiedrībā un attīstības programmās un daudzi nav varējuši pilnībā izmantot savas atkārtoti apstiprinātās tiesības;

X.  tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir vēl daudzas citas bezvalstnieku grupas; tā kā pēdējo gadu laikā tomēr ir bijušas vairākas pozitīvas norises, piemēram, Indonēzijā, kas atcēla diskrimināciju dzimuma dēļ valstspiederības iegūšanas procedūrā un 2006. gadā reformēja valstspiederības likumu, līdz ar to tiem Indonēzijas izcelsmes migrantiem, kas uzturējušies ārpus valsts ilgāk nekā 5 gadus, vairs nevar atņemt pilsonību, ja tādā gadījumā viņi kļūtu par bezvalstniekiem; Kambodžā, kur noteikts, ka bērna dzimšanas reģistrācija ir bez maksas pirmo 30 dienu laikā pēc piedzimšanas; Vjetnamā, kas 2008. gadā atvieglināja naturalizāciju ikvienam, kas bezvalstnieka statusā Vjetnamā bija dzīvojis ilgāk nekā 20 gadus; un Taizemē, kur pēc valstspiederības un civilstāvokļa reģistrācijas likumu reformas valstspiederību kopš 2013. gada ir ieguvuši 23 000 bezvalstnieku;

Y.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai visu šā reģiona valstu valdības un attiecīgās iestādes pilnībā ievērotu neaizraidīšanas principu un aizsargātu bēgļus atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

Z.   tā kā bezvalstnieku grupām vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas, kas nodrošina veselības aprūpi, uzturapmācību un uztura atbalstu,

1.  pauž bažas par to, ka pasaulē ir miljoniem bezvalstniecības gadījumu, jo īpaši Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, un solidarizējas ar bezvalstniekiem;

2.  ir ārkārtīgo nobažījies par Mjanmas rohingu minoritātes stāvokli; pauž sašutumu saistībā ar ziņojumiem par ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un rohingu pastāvīgu apspiešanu, diskrimināciju un neatzīšanu par Mjanmas sabiedrības daļu, kas liek domāt par koordinētu etniskās tīrīšanas kampaņu; uzsver, ka rohingi Mjanmas teritorijā ir dzīvojuši daudzās paaudzēs un viņiem ir pilnīgas tiesības uz Mjanmas pilsonību, jo tā viņiem agrāk ir bijusi līdz ar visām tiesībām un pienākumiem, kas no tā izriet; mudina Mjanmas valdību un varas iestādes atjaunot Mjanmas pilsonību rohingu minoritātei; turklāt mudina nekavējoties atvērt Rakhainas štatu humānās palīdzības organizācijām, starptautiskajiem novērotājiem, NVO un žurnālistiem; uzskata, ka būs jāorganizē objektīva izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības cilvēktiesību pārkāpējus; turklāt uzskata, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai nepieļautu turpmāku pret minoritātēm vērstu diskriminējošu rīcību, naidīgumu un vardarbību vai kūdīšanu uz šādām darbībām; sagaida, ka Nobela miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Aung San Suu Kyi izmantos savus dažādos amatus Mjanmas valdībā, lai tuvinātu atrisinājumu;

3.  pauž nožēlu, ka dažos gadījumos bezvalstniecības statuss tiek izmantots, lai marginalizētu konkrētas kopienas un tām atņemtu tiesības; uzskata, ka minoritāšu juridiska, politiska un sociāla iekļaušana ir svarīgs demokrātiskās pārejas elements un ka bezvalstniecības jautājumu atrisināšana palīdzētu panākt labāku sociālo kohēziju un politisko stabilitāti;

4.  vērš uzmanību uz to, ka bezvalstniecība var izraisīt ievērojamu humanitāro krīzi, un atkārtoti norāda, ka bezvalstniekiem vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas; uzsver, ka bezvalstniecība bieži vien nozīmē to, ka nav pieejama izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, darbs, pārvietošanās brīvība un drošība;

5.  pauž bažas par datu trūkumu attiecībā uz bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, piemēram, par Butānu, Indiju, Nepālu un Austrumtimoru ir pieejami tikai nedaudz datu vai to nav vispār; turklāt pauž bažas par to, ka pat tad, ja ir pieejami kopējie rādītāji, trūkst kategorijās iedalītu datu par, piemēram, sievietēm, bērniem un citām neaizsargātām grupām; norāda, ka šis informācijas trūkums sarežģī mērķtiecīgu darbību izstrādāšanu, arī saistībā ar UNHCR kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību; stingri mudina Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis apkopot uzticamus un publiski pieejamus kategorijās iedalītus datus par bezvalstniecību;

6.  norāda, ka ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Filipīnu 2016. gada maija iniciatīva ar mērķi gūt nepieciešamos datus par bērnu bezvalstnieku skaitu un stāvokli reģionā; aicina ES piedāvāt sadarbību un atbalstu, lai visaptveroši apzinātu bezvalstniecību un noteiktu projektus, kuru mērķis ir izskaust bezvalstniecību reģionā;

7.  pauž dziļas bažas par to, ka Brunejas, Malaizijas un Nepālas valstu tiesību aktos ir diskriminējoši noteikumi, kas pamatojas uz dzimumu; uzsver nepieciešamību pārskatīt ar valstspiederības tiesību aktiem saistītus noteikumus konkrēti Konvencijā par bērna tiesībām un Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

8.  atzinīgi vērtē labvēlīgo notikumu attīstību reģionā un Filipīnu, Vjetnamas un Taizemes centienus un mudina šā reģiona valstis strādāt kopā, apmainīties ar labiem piemēriem un īstenot kopīgus pūliņus, lai izskaustu bezvalstniecību visā reģionā;

9.  atgādina par situāciju pēc bezvalstniecības novēršanas šajā reģionā un par cilvēktiesību principu attiecībā uz līdzdalību; atbalsta bezvalstniecības skarto kopienu un bijušo bezvalstnieku iekļaušanu attīstības projektos un plānošanā; mudina valdības un attīstības projektus pievērsties jautājumam par diskrimināciju pēc bezvalstniecības novēršanas, vadoties pēc Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. panta 1. punkta;

10.  atzīst valstu suverenitāti tādos jautājumos kā pilsonība, tomēr mudina valstis, kurās ir bezvalstnieku grupas, īstenot konkrētus pasākumus, lai atrisinātu bezvalstniecības problēmu saskaņā ar principiem, kas nostiprināti starptautiskajās konvencijās, kuras ir ratificētas visās šajās valstīs, jo īpaši Konvencijā par bērna tiesībām; norāda uz vairākām pozitīvām norisēm šajā reģionā;

11.  mudina Bangladešas valdību pieņemt skaidru plānu, kas ļautu pilnībā īstenot 1997. gada Čitagongas kalnu joslas miera līgumu, tādējādi ļaujot reabilitēt pārvietotos Čitagongas kalnu joslas teritorijas pirmiedzīvotājus (jumma), kuri pašlaik dzīvo Indijā un ir bezvalstnieki;

12.  stingri mudina valstis īstenot 1961. gada Konvencijā par apatrīdisma samazināšanu paredzēto drošības principu, proti, ka personai, kas dzimusi kādā valstī, arī piešķir šīs valsts pilsonību, ja citādi šī persona kļūtu par bezvalstnieku;

13.  uzsver bezvalstniecības saikni ar sociālo un ekonomisko neaizsargātību; mudina jaunattīstības valstu valdības novērst valstspiederības liegšanu, zaudēšanu vai atņemšanu diskriminējošu iemeslu dēļ, pieņemt taisnīgus valstspiederības likumus un īstenot pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un nediskriminējošas valstspiederības dokumentu procedūras;

14.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) pausto Padomes apņemšanos attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt bezvalstniecības jautājumu un atzinīgi vērtē arī Padomes apņemšanos stiprināt attiecības ar ASEAN; iesaka šajos centienos pievērsties ne tikai tām bezvalstnieku iedzīvotāju grupām, kas izveidojušās konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ, bet iekļaut arī citus svarīgus aspektus, piemēram, bezvalstniecību, ko izraisījusi diskriminācija, kā arī dzimšanas un civilstāvokļa nereģistrēšana;

15.  atgādina par ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) paredzēto pasākumu, proti, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) izveidot kopīgu satvaru, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par bezvalstniecību; uzsver, ka oficiāla satvara izveide un izplatīšana ievērojami palīdzētu Eiropas Savienībai atbalstīt UNHCR mērķi līdz 2024. gadam visā pasaulē izskaust bezvalstniecību;

16.  aicina ES veicināt globālu bezvalstniecības risinājumu izstrādi kopā ar īpašām reģionālajām vai vietējām stratēģijām, jo pieeja „viens risinājums visam” nebūs pietiekami efektīva, lai novērstu bezvalstniecību;

17.  uzskata, ka ES būtu stingrāk jāuzsver bezvalstniecības lielā ietekme uz tādiem globāliem jautājumiem kā nabadzības izskaušana, Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana, bērna tiesību veicināšana, nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

18.  atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 16.9 pieņemšanu, ar ko paredz, ka juridiskā identitāte un dzimšanas reģistrācija būtu jānodrošina visiem; tomēr pauž nožēlu, ka bezvalstniecība nav skaidri minēta 2030. gada programmā ne kā diskriminācijas pamats, ne arī saistībā ar mērķi samazināt nabadzību; aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt iespēju iekļaut bezvalstniecības kritērijus savos uzraudzības un ziņošanas mehānismos, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

19.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot efektīvu komunikācijas stratēģiju bezvalstniecības jomā, lai veicinātu izpratni par šo jautājumu; aicina ES, sadarbojoties ar UNHCR un izmantojot delegācijas attiecīgajās trešās valstīs, īstenot plašāku un labāku saziņu par bezvalstniecību un koncentrēties uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir bezvalstniecības sekas;

20.  aicina ES izstrādāt visaptverošu stratēģiju bezvalstniecības jomā, pamatojoties uz diviem pasākumu kopumiem; uzskata, ka ar pirmo pasākumu kopumu būtu jārisina steidzamas situācijas un ar otro būtu jāparedz ilgtermiņa pasākumi bezvalstniecības izskaušanai; uzskata, ka šajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ierobežotam prioritāšu skaitam un ka ES būtu jāuzņemas vadība steidzami risināmās situācijās, lai starptautiskā līmenī veicinātu izpratni par bezvalstniecību;

21.  uzsver, ka ES visaptverošo stratēģiju bezvalstniecības jomā būtu jāvar pielāgot konkrētām situācijām, ar kurām saskaras bezvalstnieki; uzsver — lai paredzētu atbilstīgus pasākumus, ir jānodala bezvalstniecība, kas radusies administratīvās spējas trūkuma dēļ, un bezvalstniecība, kas radusies pret konkrētām kopienām vai minoritātēm īstenotas diskriminējošas valsts politikas dēļ;

22.  iesaka dalībvalstīm noteikt par prioritāti pozitīvu norišu veicināšanu saistībā ar bezvalstniecības problēmas risināšanu Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un ierosina jaunu visaptverošu politikas pieeju, cita starpā:

23.  aicina Brunejas Darusalamas, Malaizijas un Nepālas valdības apkarot jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ to valstspiederības likumos un veicināt bērnu tiesības uz valstspiederību;

24.  norāda uz bezvalstniecības saikni ar piespiedu pārvietošanu, jo īpaši konfliktu skartos reģionos; atgādina, ka pasaulē vismaz 1,5 miljoni bezvalstnieku ir bēgļi vai bijušie bēgļi, tostarp daudz jaunu sieviešu un meiteņu;

25.  atgādina, ka bezvalstniecība pasaulē lielākoties nav apzināta un par to nav pietiekamas informācijas, un pieejamie dati balstās uz atšķirīgām definīcijām; mudina starptautisko sabiedrību pieņemt vienotu definīciju un novērst nepilnības datu vākšanā bezvalstniecības izvērtēšanai jaunattīstības valstīs, jo īpaši palīdzot vietējām iestādēm ieviest atbilstīgas metodes, lai noteiktu bezvalstnieku skaitu, identificētu un reģistrētu tos, un uzlabot šo valstu statistikas spējas;

26.  aicina Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, mudina aktīvi koordinēt valstu bezvalstniecības kontaktpunktus un atzinīgi vērtē kampaņu #IBelong;

27.  uzsver lielo nozīmi, kāda ir 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvencijai par apatrīdisma samazināšanu, kuras paredz tiesiskā regulējuma noteikšanu bezvalstnieku identifikācijai un aizsardzībai un bezvalstniecības novēršanai un kuras var būt ievērojams pirmais solis tām valstīm, kas vēlas panākt progresu bezvalstniecības problēmas risināšanā;

28.  atzinīgi vērtē ES atbalstu bezvalstniekiem Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, kas tiek sniegts, izmantojot dažādus instrumentus, un mudina Savienību turpināt centienus, lai jautājumu par bezvalstniecības ietekmi uz attīstību, mieru un stabilitāti iekļautu attīstības sadarbības programmās kā to neatņemamu daļu un — plašākā mērogā — ārējā darbībā;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) http://www.unhcr.org/excom/exconc/453497302/conclusion-identification-prevention-reduction-statelessness-protection.html (2) http://www.unhcr.org/protection/statelessness/54621bf49/global-action-plan-end-statelessness-2014-2024.html (3) http://www.ohchr.org/Documents/ProfessionalInterest/vienna.pdf (4) http://www.refworld.org/docid/54620fb54.html (5) http://www.asean.org/wp-content/uploads/images/ASEAN_RTK_2014/6_AHRD_Booklet.pdf (6) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/sites/antitrafficking/files/council_conclusions_on_the_action_plan_on_human_rights_and_democracy_2015_-_2019.pdf (7) .https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/131181.pdf (8) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/12/04-council-adopts-conclusions-on-statelessness/ (9) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/20-fac-conclusions-myanmar-burma/ (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0404. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0316. (12) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pārrobežu apvienošanu vai sadalīšanu (2016/2065(INI))

P8_TA(2017)0248 A8-0190/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49., 54. un 153. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 1982. gada 17. decembra sesto direktīvu 82/891/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos(2),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulu (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem(3),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. decembra paziņojumu „Eiropa un Āzija: „Rīcības plāns: Eiropas uzņēmējdarbības tiesības un korporatīvā vadība — mūsdienīgs tiesiskais regulējums akcionāru lielākai iesaistīšanai un noturīgāku uzņēmumu veidošanai”( COM(2012)0740),

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu(7),

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par taisnīgas, konkurētspējīgas un stabilas uzņēmumu ienākuma nodokļu sistēmas izveidošanu Eiropas Savienībā (COM(2016)0682),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumus, kas pieņemti lietās, kurās ir skatīta brīvība veikt uzņēmējdarbību, jo īpaši tādās kā SEVIC Systems AG(8), Cadbury Schweppes plc e Cadbury Schweppes Overseas Ltd/Commissioners of Inland Revenue(9), CARTESIO Oktató és Szolgáltató bt.(10), VALE Építési kft.(11), KA Finanz AG/Sparkassen Versicherung AG Vienna Insurance Group(12), Kamer van Koophandel en Fabrieken voor Amsterdam/Inspire Art Ltd.(13), Überseering BV/Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC)(14), Centros Ltd/Erhvervs- og Selskabsstyrelsen(15), un The Queen/H. M. Treasury and Commissioners of Inland Revenue, ex parte Daily Mail and General Trust plc..(16),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada oktobra atsauksmju paziņojumu, kurā ir sniegts kopsavilkums par atbildēm uz sabiedrisko apspriešanos, ko laikposmā no 2014. gada 8. septembra līdz 2015. gada 2. februārim veica attiecībā uz pārrobežu apvienošanu un sadalīšanu(17),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C: pilsoņu tiesības un konstitucionālo lietu 2016. gada jūnija pētījumu „Uzņēmumu pārrobežu apvienošana un sadalīšana, mītnes pārcelšana: vai ir nepieciešams normatīvs regulējums?”(18),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada decembra pētījumu „Ex-post analysis of the EU framework in the area of Cross-border mergers and divisions” (ES regulējuma uzņēmumu pārrobežu apvienošanas un sadalīšanas jomā ex-post analīze”(19),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2017. gada darba programmu „Panākot tādu Eiropu, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv”, jo īpaši II nodaļas 4. punktu (COM(2016)0710),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0190/2017),

A.  tā kā komerctiesību visaptveroša reforma un šķēršļi, kas traucē pilnībā īstenot Direktīvu par pārrobežu apvienošanu, ievērojami ietekmē Eiropas konkurētspēju;

B.  tā kā uzņēmumu pārrobežu sadalīšana pagaidām nav reglamentēta nevienā Eiropas Savienības tiesību aktā; tā kā patlabanējā situācija uzņēmumiem, kas vēlas apvienoties vai sadalīties, rada acīmredzamu procesuālas, administratīvas un finansiālas grūtības un negodprātības un dempinga risku;

C.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir stingri atbalstījis tāda Eiropas tiesību akta pieņemšanu, kurā būtu reglamentēta uzņēmumu juridiskās adreses vai galvenā biroja pārrobežu pārcelšana; tā kā lielākā daļa akcionāru atbalsta vairākumu Parlamenta prasību;

D.  tā kā nolūkā uzlabot uzņēmumu mobilitāti Eiropas Savienībā ir svarīgi, lai tiktu pieņemts kopīgs tiesiskais regulējums, kas reglamentētu uzņēmumu apvienošanas, sadalīšanas un pārcelšanas darbības;

E.  tā kā ne visās dalībvalstīs, kurās ir īstenota pārrobežu apvienošana un sadalīšana vai uz/no kurām tiek pārvietota juridiskā adrese vai galvenais birojs, spēkā ir regulējums par darba ņēmēju tiesībām uz uzklausīšanu, informāciju un līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

F.  tā kā juridiskās adreses pārcelšana nedrīkstētu būt pretēja Eiropas Savienības un izcelsmes dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām tiesiskajām, sociālajām un fiskālajām prasībām, bet Savienības un dalībvalstu mērķim drīzāk vajadzētu būt vienāda tiesiskā regulējuma izveidei, kurā būtu nodrošināta maksimālā procedūru pārredzamība un vienkāršošana un ar kuru tiktu apkarota krāpšana nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas;

G.  tā kā attiecīgajos ES acquis tiesību aktos ir paredzēts nodrošināt plašu informācijas klāstu, konsultācijas un darba ņēmēju līdzdalības tiesības; tā kā Direktīvā 2009/38/EK(20) un Direktīvā 2005/56/EK ir garantēta darba ņēmēju pārrobežu līdzdalība un noteikts iepriekš pastāvējušo tiesību princips; tā kā tas uzskata, ka darba ņēmēju tiesības ir jāsaglabā arī uzņēmuma mītnes pārcelšanas gadījumā;

H.  tā kā visas jaunās Eiropas komerctiesību iniciatīvas būtu jāpamato ar pastāvošo komerctiesību formu padziļinātu izvērtējumu un novērtējumu, attiecīgajiem EST spriedumiem par uzņēmumu pārrobežu mobilitāti un ietekmes novērtējumiem, kuros ir atspoguļotas visu ieinteresēto personu intereses, tostarp akcionāru, kreditoru, ieguldītāju un darba ņēmēju intereses, nodrošinot subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu,

Horizontāli jautājumi

1.  pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir izstrādāt pamatregulējumu, kurā būtu kompleksi reglamentēta uzņēmumu mobilitāte Eiropas līmenī, lai vienkāršotu pārcelšanas, sadalīšanas un apvienošanas procedūras un prasības, kā arī, lai novērstu negodprātību un viltus pārcelšanu sociālā vai fiskālā dempinga nolūkā;

2.  aicina Komisiju pievērst uzmanību tās sabiedriskās apspriešanās rezultātiem, kura notika laikposmā 2014. gada 8. septembris un 2015. gada 2. februāris un kuras temats bija iespējamā Direktīvas 2005/56/EK pārskatīšana un iespējama tāda normatīvā regulējuma ieviešana, kurā būtu reglamentēta pārrobežu sadalīšana; atgādina, ka apspriešanas rezultāti lika domāt par to, ka tika panākta zināma vienprātība par pārrobežu apvienošanas un sadalīšanas regulējuma prioritātēm, pieņemot mērķus, ar kuru palīdzību būtu jāatbalsta iekšējais tirgus un jāveicina darba ņēmēju tiesību ievērošana;

3.  uzskata, ka ir svarīgi, lai turpmākie regulējuma priekšlikumi par uzņēmumu mobilitāti saturētu normas par maksimālu saskaņošanu — it īpaši attiecībā uz procesuālajiem standartiem, uzņēmumu vadības personu tiesībām, sevišķi mazākuma akcionāru tiesībām, — un šo regulējumu piemērotu visiem subjektiem, kas LESD 54. pantā ir definēti kā sabiedrības un citas juridiskas personas, un pēc tam tiktu saskaņotas arī citas, speciālākas normas, piemēram, darba ņēmēju tiesības;

4.  uzskata, ka, pieņemot jaunos noteikumus par apvienošanu, sadalīšanu un mītņu pārcelšanu, būtu jāsekmē uzņēmumu mobilitāte Savienībā, ņemot vērā to uzņēmējdarbības vajadzības pēc restrukturizācijas, lai labāk izmantotu iekšējā tirgus iespējas un atvieglotu uzņēmumu organizēšanās brīvību, pienācīgi ievērojot darba ņēmēju pārstāvības tiesības; šajā sakarībā pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir novērst šķēršļus, kādus rada tādu tiesību aktu kolīzijas, ar kuriem nosaka piemērojamās dalībvalsts tiesības; uzskata, ka darba ņēmēju tiesību aizsardzību varētu nodrošināt, pieņemot dažādus ES tiesību aktus, jo īpaši ierosinot direktīvu par darba ņēmēju standartu minimumu un par darbinieku dalību Eiropas komerctiesību formās un saskaņā ar Eiropas tiesībām izveidotajās uzraudzības valdēs;

Pārrobežu apvienošanās

5.  uzsver Direktīvas 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos pozitīvo efektivitāti, kas izpaudās kā kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanas veicināšana Eiropas Savienībā, kā tas izriet no oficiālajiem datiem, kas liecina par ievērojamu pārrobežu apvienošanos pieaugumu pēdējos gados, kā ar šīm apvienošanām saistīto izmaksu un procedūru apjoma samazināšana;

6.  uzskata par nepieciešamu veikt Direktīvas 2005/56/EK pārskatīšanu, lai uzlabotu tās īstenošanu un ņemtu vērā EST judikatūras uzņēmējdarbības brīvības un Eiropas komerctiesību regulējuma neseno attīstību; uzskata, ka turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem grozīt Direktīvu 2005/56/EK būtu jāsatur jauns noteikumu kopums, kas reglamentētu uzņēmumu sadalīšanu, un būtu jānosaka vadlīnijas, kā pieņemt turpmākos tiesību aktus par uzņēmumu mobilitāti;

7.  aicina Komisiju vadīties pēc tās apspriešanās rezultātiem, kas notika 2015. gada oktobrī un kurā jo īpaši izkristalizējās nepieciešamība pēc maksimālās to kritēriju saskaņošanas, kas reglamentē apvienošanas ietekmi uz dažādiem subjektiem, kuriem ir saikne ar uzņēmumu;

8.  uzskata par prioritāti to, lai attiecībā uz virkni uzņēmumu vadības personu un kategoriju tiktu pieņemts progresīvāku normu kopums un lai šie noteikumi tiktu iestrādāti arī turpmākajos kopīgajos pārrobežu sadalīšanas un juridiskās adreses vai galvenā biroja pārcelšanas modeļos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi vienkāršot pārrobežu apvienošanas procedūras, precīzāk definējot juridisko dokumentu standartus — sākot ar akcionāru informēšanas jautājumu un apvienošanas dokumentu apkopošanu — un īstenojot jaunus digitalizācijas paņēmienus, ja tiek saglabāti pamata procesuālie standarti un prasības, kas ir izklāstītas Direktīvā 2005/56/EK (tostarp pirmsapvienošanās apliecības izsniegšana un tiesiskuma pārbaude saskaņā ar šīs direktīvas 10. un 11. pantu), un ja ir saglabāti sabiedriskas nozīmes jautājumi, piemēram, juridiskā noteiktība un komercreģistru uzticamība;

9.  vēlas, lai jaunie darba ņēmēju tiesības reglamentējošie noteikumi tiktu formulēti tā, lai novērstu to, ka daži uzņēmumi direktīvu par pārrobežu apvienošanu piemēro tikai ar mērķi juridisko adresi vai galveno biroju pārcelt nodokļu, sociālo un juridisku normu neievērošanas nolūkā; uzsver to, cik svarīgi ir novērst neskaidrības tādu sankciju piemērošanā, kas dalībvalstīs ir noteiktas par darba ņēmēju tiesību pārkāpšanu;

10.  par svarīgu uzskata uzlabojumu panākšanu attiecībā uz dažiem būtiskiem aspektiem:

11.  piešķir lielu nozīmi mazākuma akcionāru dažām tiesībām, vienas no kurām ir tiesības uz izmeklēšanu par apvienošanu, tiesības uz atlīdzību tāda akcionāra izstāšanās no sabiedrības gadījumā, kurš to dara iebildumu pret apvienošanos dēļ un tiesības apstrīdēt valūtas maiņas kursa precizitāti;

12.  atbalsta iespēju ieviest paātrinātu pārrobežu procedūru ieviešanu gadījumā, ja visi akcionāri tām piekrīt, ja darba ņēmēju nav klāt un ja tās neietekmē kreditorus;

Pārrobežu sadalīšana

13.  atgādina, ka Direktīva 82/891/EEK reglamentē tikai uzņēmumu sadalīšanu vienas dalībvalsts ietvaros; konstatē, ka kaut arī īpaši dažādu dalībvalstu uzņēmumu sadalīšanas gadījumu skaits ir mazāks, kā tas ir darīts zināms Komisijas 2015. gada apspriešanas dokumentā, skaitļi par sadalīšanu vienas valsts ietvaros liecina par reālu vajadzību izveidot īpašu ES regulējumu, kas reglamentētu pārrobežu sadalīšanu; uzsver, ka neviena jauna direktīva nedrīkst tikt izmantota kā oficiāls instruments uzņēmumu sadalīšanas gadījumos, lai izvēlētos izdevīgāko tiesību sistēmu nolūkā izvairīties no dalībvalstu tiesībās noteiktajiem juridiskajiem pienākumiem;

14.  aicina Komisiju ņemt vērā lielo ekonomisko ietekmi, kāda var būt pārrobežu sadalīšanas regulējumam, piemēram, organizācijas struktūras vienkāršošanai, labākām pielāgošanās spējām un jaunām iekšējā tirgus iespējām;

15.  konstatē ilgstošas un sarežģītas procedūras, kas patlaban ir jāveic pārrobežu sadalīšanas gadījumā un kas pārsvarā tiek īstenotas divos posmos: sākotnējā sadalīšana vienas valsts ietvaros un tai sekojošā pārrobežu sadalīšana; uzskata, ka harmonizētu standartu ieviešana ES līmenī attiecībā uz pārrobežu sadalīšanu veicinātu darbību vienkāršošanu un samazinātu procedūru izmaksas un ilgumu;

16.  pievērš uzmanību tam, cik svarīgi ir novērst šķēršļus, kādus rada tādu tiesību aktu kolīzijas, ar kuriem nosaka piemērojamās dalībvalsts tiesības;

17.  atgādina, ka dažās dalībvalstīs nepastāv valsts mēroga ad hoc normas, kas reglamentētu pārrobežu sadalīšanas norisi;

18.  uzskata, ka turpmākā likumdošanas priekšlikuma par pārrobežu sadalīšanu pamatā ir jābūt principiem un prasībām, kas ir uzskaitītas attiecībā uz Direktīvu par pārrobežu apvienošanu:

o
o   o

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) OV L 378, 31.12.1982., 47. lpp. (2) OV L 310, 25.11.2005., 1. lpp. (3) OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp. (4) OV L 294, 10.11.2001., 22. lpp. (5) OV L 80, 23.03.2002., 29. lpp. (6) OV C 332 E, 15.11.2013., 78. lpp. (7) OV C 87 E, 1.4.2010., 5. lpp. (8) Lieta C-411/03, SEVIC Systems AG 13.12.2005., ECLI:ES:C:2005:762. (9) Lieta C-196/04, Cadbury SchweppesOverseas Ltd/Commissioners of Inland Revenue, 12.9.2006., ECLI:EU:C:2006:544. (10) Lieta C-210/06, CARTESIO Oktató és Szolgáltató bt., 16.12.2008., ECLI:EU:C:2008:723. (11) Lieta C-378/10, VALE Építési kft., 12.7.2012., ECLI:EU:C:2012:440. (12) Lieta C-483/14, KA Finanz AG/Sparkassen Versicherung AG Vienna Insurance Group, 7.4.2016., ECLI:EU:C:2016:205. (13) Lieta C-167/01, Kamer van Koophandel en Fabrieken voor Amsterdam/Inspire Art Ltd., 30.9.2003., ECLI:EU:C:2003:512. (14) Lieta C-208/00, Überseering BV/Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC), 5.11.2002., ECLI:EU:C:2002:632. (15) Lieta C-212/97, Centros Ltd/Erhvervs- og Selskabsstyrelsen, 9.3.1999., ECLI:EU:C:1999:126. (16) Lieta C-81/87, The Queen/H. M. Treasury and Commissioners of Inland Revenue, ex parte Daily Mail and General Trust plc., 27.09.1988., ECLI:EU:C:1988:456. (17) .http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/2014/cross-border-mergers-divisions/docs/summary-of-responses_en.pdf (18) PE 558.775 http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/IDAN/2015/558775/EPRS_ IDA(2016)556960_EN.pdf (19) PE 593.796. (20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis (COM(2016)0662 – C8-0421/2016 – 2016/0325(COD))

P8_TA(2017)0249 A8-0112/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0662),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 185. pantu un 188. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0421/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 26. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 26. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0112/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/... par Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2017/1324.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par finansiālām garantijām PRIMA īstenošanas struktūrai

1.  Uz iniciatīvu PRIMA attiecas ES Finanšu regulas 58. panta 1. punkta c) apakšpunkta vi) punkts, kurā noteikts, ka Komisija var uzticēt Savienības budžeta īstenošanu struktūrai, kura ir privāttiesību subjekts, kas veic valsts pārvaldes uzdevumus (īstenošanas struktūra — ĪS). Šādai struktūrai ir pienākums dot pietiekamas finansiālas garantijas.

2.  Lai ievērotu ES līdzekļu pareizu finanšu pārvaldību, šīm garantijām — bez darbības jomas vai summas ierobežojumiem — jāsedz ikviens ĪS parāds Savienībai, saistībā ar visiem deleģēšanas līgumā paredzētiem īstenošanas uzdevumiem. Komisija parasti gaida no galvotājiem solidāru atbildību par ĪS parādiem.

3.  Tomēr, pamatojoties uz detalizētu riska novērtējumu, īpaši ja provizoriskais (ex ante) pīlāra novērtējums, ko veikusi ĪS saskaņā ar Finanšu regulas 61. pantu, tiek uzskatīts par atbilstīgu, Komisijas deleģētais kredītrīkotājs, kas atbild par PRIMA, paredz, ka:

–  ņemot vērā proporcionalitātes principu, finansiālās garantijas, kas pieprasītas no ĪS, var būt ierobežotas līdz Savienības ieguldījuma maksimālajai summai;

–  attiecīgi katra galvotāja atbildība var būt proporcionāla tā ieguldījuma daļai iniciatīvā PRIMA.

Galvotāji savās vēstulēs par saistību deklarāciju var vienoties par kārtību, kādā segs šīs saistības.

(1) OV C 125, 21.4.2017., 80. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 attiecībā uz īpašiem pasākumiem, lai sniegtu papildu palīdzību dabas katastrofu skartajām dalībvalstīm (COM(2016)0778 – C8-0489/2016 – 2016/0384(COD))

P8_TA(2017)0250 A8-0070/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0778),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 177. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0489/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 22. februāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 24. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0070/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 attiecībā uz īpašiem pasākumiem, lai sniegtu papildu palīdzību dabas katastrofu skartajām dalībvalstīm

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1199.)

(1) OV C 173, 31.5.2017., 38. lpp..

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido energoefektivitātes marķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES (COM(2015)0341 – C8-0189/2015 – 2015/0149(COD))

P8_TA(2017)0251 A8-0213/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0341),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 194. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0189/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 20. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 5. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0213/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1369.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojums attiecībā uz

LESD 290. un 291. pantu

Atgādinot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu un jo īpaši tā 26. punktu, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija paziņo, ka šīs regulas noteikumi neskar nekādu turpmāku iestāžu nostāju attiecībā uz LESD 290. un 291. panta piemērošanu citos leģislatīvajos dosjē.

Komisijas paziņojums par finansiālu kompensāciju patērētājiem

Ņemot vērā nemitīgos centienus īstenot Savienības saskaņošanas tiesību aktus par produktiem, Komisijai – lai novērstu potenciālus finansiālus zaudējumus patērētājiem, ja ražojumi ir nepareizi marķēti vai to marķējumā nepareizi norādīts energopatēriņš un ekoloģiskie raksturlielumi – būtu jāizmeklē, vai patērētājiem pienākas kompensācija, ja marķējumā norādītais energopatēriņš vai energoefektivitātes klase ir neatbilstīga.

(1) OV C 82, 3.3.2016., 6. lpp. (2) Ar šo nostāju aizstāj 2016. gada 6. jūlijā pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P8_TA(2016)0304).

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 445/2014/ES, ar ko nosaka Savienības rīcību "Eiropas kultūras galvaspilsētas" no 2020.gada līdz 2033. gadam (COM(2016)0400 – C8-0223/2016 – 2016/0186(COD))

P8_TA(2017)0252 A8-0061/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0400),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 167. panta 5. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0223/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 24. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0061/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/..., ar kuru groza Lēmumu Nr. 445/2014/ES, ar ko nosaka Savienības rīcību "Eiropas kultūras galvaspilsētas" no 2020. līdz 2033. gadam

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2017/1545.)

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanas novērtējumu, ņemot vērā tās starpposma novērtējumu un priekšlikumu 9. pamatprogrammai (2016/2147(INI))

P8_TA(2017)0253 A8-0209/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads)(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 16. decembra Regulu (Euratom) Nr. 1314/2013 par Eiropas Atomenerģijas kopienas pētniecības un mācību programmu 2014.–2018. gadam, kas papildina pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1290/2013, ar ko nosaka pētniecības un inovācijas pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 3. decembra Lēmumu 2013/743/ES, ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovāciju pamatprogrammu 2014.–2020. gadam „Apvārsnis 2020”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1292/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 294/2008 par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta izveidi(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Lēmumu Nr. 1312/2013/ES par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) stratēģisko inovāciju programmu: EIT ieguldījums inovācijas veicināšanā Eiropā(6),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulas (ES) Nr. 557/2014, (ES) Nr. 558/2014, (ES) Nr. 559/2014, (ES) Nr. 560/2014 un (ES) Nr. 561/2014(7) un Padomes 2014. gada 16. jūnija Regulas (ES) Nr. 642/2014(8) un (ES) Nr. 721/2014(9), ar ko izveido kopuzņēmumus saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Lēmumus Nr. 553/2014/ES, Nr. 554/2014/ES, Nr. 555/2014/ES un Nr. 556/2014/ES(10), ar ko izveido 185. pantā paredzētās publiskā un privātā sektora partnerības, ko finansē saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”,

–  ņemot vērā Augsta līmeņa grupas jautājumos par ES pētniecības un inovācijas programmu ietekmes maksimālu palielināšanu 2017. gada 3. februāra jautājumu dokumentus(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. un 2015. gada uzraudzības ziņojumus par pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eiropas Pētniecības telpa — laiks to īstenot un sekot līdzi panāktajam” (COM(2017)0035),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas Aizsardzības rīcības plāns” (COM(2016)0950),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Stratēģijas starptautiskajai sadarbībai pētniecības un inovācijas jomā īstenošana” (COM(2016)0657),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Par atbildi uz ziņojumu, ko izstrādājusi Septītās pamatprogrammas ex post novērtējuma augsta līmeņa ekspertu grupa” (COM(2016)0005),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Gada ziņojums par Eiropas Savienības pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pasākumiem 2014. gadā” (COM(2015)0401),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. un 2015. gada ziņojumus „Sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu integrēšana pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”: dalībnieki, budžets un disciplīnas”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Labāks regulējums uz inovāciju vērstiem ieguldījumiem ES līmenī” (SWD(2015)0298),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eiropas Pētniecības telpa — 2014. gada progresa ziņojums” (COM(2014)0575),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Otrais operatīvais ziņojums par izglītību un apmācību kodolenerģētikas jomā Eiropas Savienībā” (SWD(2014)0299),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „NJT pamatiniciatīvas — jauna partnerības pieeja, lai risinātu vērienīgus uzdevumus zinātnes jomā un veicinātu inovācijas Eiropā” (SWD(2014)0283),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Kopīgo tehnoloģiju ierosmju „Clean Sky”, „Kurināmā elementi un ūdeņradis” un „Novatorisku zāļu ierosme” kopuzņēmumu otrais starpposma novērtējums” (COM(2014)0252),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par kopīgo tehnoloģiju ierosmju (KTI) un publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi un ietekmi pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanā, lai panāktu ilgtspējīgas pārmaiņas rūpniecībā(12),

–   ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu(13),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par ES līdzekļiem dzimumu līdztiesības jomā(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma „Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3)(16),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0209/2017),

A.  tā kā pamatprogramma „Apvārsnis 2020” ir ES vērienīgākā centralizēti pārvaldītā pētniecības un inovācijas programma un pasaulē vērienīgākā pētniecības un inovācijas programma, ko finansē no publiskajiem līdzekļiem;

B.  tā kā sarunās par pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” un pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) Parlaments pieprasīja EUR 100 miljardus, nevis EUR 77 miljardus, par ko bija sākotnēji panākta vienošanās; tā kā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžets šķiet ļoti ierobežots, lai pilnībā izpētītu izcilības potenciālu un pienācīgi reaģētu uz sabiedrības problēmām, ar ko saskaras Eiropas un pasaules sabiedrība;

C.  tā kā Augsta līmeņa grupas pētniecības un inovācijas programmu ietekmes palielināšanas jautājumos ziņojums un starpposma novērtējums, kas paredzēts 2017. gada 3. ceturksnī, veidos pamatu Devītās pamatprogrammas struktūrai un saturam, un priekšlikums par to tiks publicēts 2018. gada pirmajā pusē;

D.  tā kā ekonomikas un finanšu krīze bija noteicošais faktors, izstrādājot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; tā kā jaunas problēmas, jaunas politiskās un sociāli ekonomiskās paradigmas un ieilgušās globālās tendences, ļoti iespējams, noteiks, kāda būs nākamā pamatprogramma;

E.  tā kā pamatprogrammas pamatā jābūt Eiropas vērtībām, zinātnes neatkarībai, atvērtībai, daudzveidībai, augstiem Eiropas ētiskajiem standartiem, sociālajai kohēzijai un iedzīvotāju vienlīdzīgai piekļuvei risinājumiem un atbildēm, ko tā sniedz;

F.  tā kā ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir svarīgi Eiropas ekonomikas un sociālajai attīstībai un konkurētspējai pasaules līmenī; tā kā zinātnes izcilības nozīme jauninājumu un ilgtermiņa konkurētspējas priekšrocību veicināšanā ir jāatspoguļo Devītās pamatprogrammas finansējumā;

Pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” struktūra, filozofija un īstenošana

1.  uzskata, ka vairāk nekā trīs gadus pēc pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanas uzsākšanas ir pienācis laiks, lai Parlaments izstrādātu savu nostāju par tās starpposma novērtējumu un redzējumu attiecībā uz jauno Devīto pamatprogrammu;

2.  atgādina, ka pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” mērķis ir veicināt tādas sabiedrības un ekonomikas izveidi, kas balstīta uz zināšanām un inovāciju, un stiprināt zinātnisko un tehnoloģisko bāzi un visbeidzot Eiropas konkurētspēju, piesaistot papildu gan publisko, gan privāto finansējumu pētniecībai un attīstībai un palīdzot sasniegt mērķi — līdz 2020. gadam pētniecībai un attīstībai novirzīt 3 % no IKP; pauž nožēlu par to, ka 2015. gadā ES pētniecībā un attīstībā ieguldīja tikai 2,03 % no IKP, — atsevišķi rādītāji dažādām valstīm ir no 0,46 % līdz 3,26 %(17), toties galvenie konkurenti pasaulē pētniecības un attīstības izdevumu ziņā apsteidz ES;

3.  atgādina, ka Eiropas Pētniecības telpas (EPT) tiešie konkurenti ir pasaules pētniecības reģioni, kuriem ir visaugstākie rādītāji, un ka tālab EPT stiprināšana ir Eiropas kopīgs pienākums; mudina attiecīgās dalībvalstis sniegt pienācīgu ieguldījumu, lai sasniegtu ES mērķi — pētniecībai un attīstībai novirzīt 3 % no IKP; norāda, ka kopējais palielinājums 3 % apmērā Eiropas pētniecībai un inovācijai gadā papildus nodrošinātu vairāk nekā EUR 100 miljardus;

4.  uzsver, ka Septītās pamatprogrammas novērtējums un pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” uzraudzība norāda uz to, ka ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma ir sekmīga un neapšaubāmi rada ES pievienoto vērtību(18); atzīst, ka joprojām pastāv iespējas uzlabot pamatprogrammu un turpmākās programmas;

5.  uzskata, ka tās sekmīgu īstenošanu nodrošina daudznozaru un uz sadarbību vērsta struktūra, kā arī prasības attiecībā uz izcilību un ietekmi;

6.  apzinās, ka pamatprogrammas mērķis ir stimulēt rūpniecības nozares pārstāvju dalību, lai palielinātu rūpniecības nozares ieguldījumus pētniecībā un attīstībā(19); norāda, ka rūpniecības nozares, tostarp MVU, dalība ir ievērojami plašāka nekā Septītajā pamatprogrammā; tomēr atgādina, ka rūpniecība kopumā nav pietiekami palielinājusi savu pētniecības un attīstības izdevumu daļu, par ko tika panākta vienošanās Barselonas Eiropadomes secinājumos(20); prasa Komisijai izvērtēt finansējuma Eiropas pievienoto vērtību un nozīmi sabiedrībai attiecībā uz rūpniecības virzītiem instrumentiem, piemēram, kopīgām tehnoloģiju ierosmēm (KTI)(21), kā arī visu kopīgo ierosmju saskaņotību, atvērtību un pārredzamību(22);

7.  norāda, ka par programmas budžetu, pārvaldību un īstenošanu ir atbildīgas vairāk nekā 20 dažādas ES struktūras; jautā, vai tādējādi netiek īstenoti pārmērīgi koordinēšanas centieni, sarežģītas administratīvās procedūras un nenotiek dublēšanās; aicina Komisiju rīkoties, lai panāktu racionalizāciju un vienkāršošanu;

8.  norāda, ka 2. un 3. pīlārs galvenokārt ir vērsts uz augstākiem tehnoloģiju gatavības līmeņiem (TGL), tādējādi, iespējams, ierobežojot tādu novatorisku inovāciju apguvi nākotnē, kuras ietver vēl neīstenotie pētniecības projekti ar zemākiem TGL; prasa panākt līdzsvaru starp TGL, lai veicinātu visu vērtības ķēdi; uzskata, ka TGL var izslēgt inovāciju veidus, kas nav saistīti ar tehnoloģijām un ko rada fundamentālos vai lietišķos pētījumos, jo īpaši sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu jomā;

9.  aicina Komisiju piedāvāt mazo, vidējo un lielo projektu līdzsvarotu kopumu; norāda, ka ir palielinājies vidējais finansējums projektiem pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un ka lielāki projekti sastopas ar lielākām grūtībām attiecībā uz priekšlikuma sagatavošanu un projektu pārvaldību, kas dod priekšrocības dalībniekiem ar lielāku pieredzi ar pamatprogrammām, rada šķēršļus jaunpienācējiem un koncentrē finansējumu nelielā skaitā iestāžu;

Budžets

10.  uzsver, ka pašreizējais satraucoši zemais sekmības līmenis, kas nepārsniedz 14 %(23), ir negatīva tendence salīdzinājumā ar Septīto pamatprogrammu; uzsver, ka pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšana padara finansējumu nepieejamu lielam skaitam ļoti augstas kvalitātes projektu, un pauž nožēlu par to, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) samazinājumi ir padziļinājuši šo problēmu; aicina Komisiju pārtraukt samazinājumus pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” budžetā;

11.  uzsver budžeta spiedienu, ar ko saskaras Savienības pētniecības un inovāciju pamatprogrammas; pauž nožēlu par negatīvajām sekām, ko ES budžeta maksājumu krīze atstājusi uz programmas īstenošanu pašreizējās DFS pirmo gadu laikā; cita starpā norāda uz mākslīgu kavējumu, kas aptver uzaicinājumus EUR 1 miljarda apmērā 2014. gadā, un ievērojamo priekšfinansējuma līmeņa samazinājumu jaunajām programmām; šajā sakarībā uzsver, ka saskaņā ar DFS regulas 15. pantu 2014.–2015. gadā uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” tika pārnesti līdzekļi; uzsver, ka šie pārnestie līdzekļi tika pilnībā apgūti, apliecinot spēcīgu sniegumu un spēju apgūt pat vēl vairāk līdzekļu; uzsver, ka šī līdzekļu pārnešana nemaina kopējo programmu finansējumu, kas nozīmē attiecīgi mazāku apropriāciju apjomu DFS otrajā pusē; aicina abas budžeta lēmējiestādes un Komisiju nodrošināt atbilstošu maksājumu apropriāciju līmeni turpmākajos gados un darīt visu iespējamo, lai nepieļautu jaunu maksājumu krīzi pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas pēdējos gados;

12.  uzsver, ka programma “Apvārsnis 2020” ir galvenokārt balstīta uz dotācijām un jo īpaši vērsta uz fundamentālas un uz sadarbību balstītas pētniecības finansēšanu; uzstāj, ka ieguldījumi pētniecībā var būt ļoti riskanti ieguldītājiem un ka ir jāfinansē pētniecība, izmantojot dotācijas; šajā sakarībā uzsver, ka jebkurā gadījumā daudzām publiskajām iestādēm bieži vien ir juridiski liegts uzņemties aizdevumus; pauž nožēlu par tendenci dažos gadījumos atteikties no dotācijām un izmantot aizdevumus; atzīst, ka augstam TGL, kas ir tuvs komerciālai darbībai, vajadzētu būt pieejamiem finanšu instrumentiem, izmantojot InnovFin finanšu instrumentus un ārpus pamatprogrammas (piemēram, EIB, EIF shēmas);

13.  uzsver, ka vairākas dalībvalstis nepilda savas valsts līmenī uzņemtās saistības attiecībā uz ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā; uzsver, ka 3 % no IKP mērķis ir jāsasniedz un pauž cerību, ka šo mērķi ir iespējams palielināt līdz lielāko ES konkurentu pasaulē līmenim cik drīz vien iespējams; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis virzīt valsts stratēģijas tā, lai sasniegtu šo mērķi, un prasa paredzēt struktūrfondu daļu pētniecības un attīstības darbībām un programmām, jo īpaši ieguldījumiem resursu palielināšanā un pētniecības infrastruktūras un algu jomā, kā arī atbalstīt pamatprogrammas priekšlikumu sagatavošanas un projektu pārvaldības darbības;

Vērtēšana

14.  apstiprina, ka “izcilībai” būtu jāpaliek visbūtiskākajam vērtēšanas kritērijam visos trijos pamatprogrammas pīlāros, ņemot pašreizējos “ietekmes” un “īstenošanas kvalitātes un efektivitātes” kritērijus, kas varētu palīdzēt norādīt uz projekta pievienoto vērtību ES; tāpēc aicina Komisiju izpētīt veidus, kā ņemt vērā “ietekmes” un “īstenošanas kvalitātes un efektivitātes” kritērijus: nepietiekami pārstāvēto ES reģionu līdzdalības trūkumu, nepietiekami pārstāvēto zinātnes nozaru, piemēram, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu, iekļaušanu un infrastruktūras, ko finansē no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi), izmantošanu, kas šķiet būtiski, lai sekmīgi īstenotu Eiropas Pētniecības telpu un nodrošinātu sinerģijas starp pamatprogrammu un ESIF;

15.  aicina vērtētājus labāk un pārredzamāk veikt izvērtējumu un kvalitātes pārbaudi; uzsver vajadzību uzlabot atgriezenisko saiti ar dalībniekiem visā izvērtēšanas procesā un prasa ņemt vērā neveiksmīgo pieteikumu iesniedzēju sūdzības par to, ka vērtēšanas kopsavilkuma ziņojumi (ERS) nav pietiekami izvērsti un ka tajos trūkst skaidrības par to, kas būtu darāms citādi, lai pieteikums būtu veiksmīgs; tādēļ aicina Komisiju līdz ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus publicēt sīki izstrādātus vērtēšanas kritērijus, lai sniegtu dalībniekiem detalizētākus un informatīvākus ERS, un organizēt uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus tā, lai nepieļautu pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšanu, kas negatīvi ietekmē pētnieku motivāciju un programmas reputāciju;

16.  aicina Komisiju sniegt plašāku “ietekmes” definīciju, ņemot vērā gan ekonomiskās, gan sociālās sekas; uzsver, ka pamata pētniecības projektu ietekmes novērtēšanai arī turpmāk jābūt elastīgai; aicina Komisiju saglabāt līdzsvaru starp augšupējiem un lejupējiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kā arī analizēt, kura novērtējuma procedūra (viena vai divu posmu) ir lietderīgāka, lai izvairītos no pārmērīgi liela skaita priekšlikumu iesniegšanas, un veikt kvalitatīvus pētījumus;

17.  prasa Komisijai, ņemot vērā ietekmi uz ilgtspēju, izvērtēt, cik lielā mērā būtu lietderīgi lielāku uzmanību pievērst konkrētiem tematiem;

18.  aicina Komisiju padarīt pieejamāku dalībnieku portālu, kā arī paplašināt valstu kontaktpunktu tīklu un piešķirt tam vairāk līdzekļu, lai īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem nodrošinātu efektīvu pakalpojumu projektu priekšlikumu iesniegšanas un izvērtēšanas laikā;

19.  uzskata, ka Eiropas Pētniecības padomei būtu jāiesaistās projektos, kas veicina sadarbību Eiropā, jo īpaši jāiesaista reģioni un iestādes ar zemākām spējām, lai ES pētniecības un inovācijas politiku un zinātību izplatītu visā ES teritorijā;

Transversāli jautājumi

20.  norāda, ka ieinteresētās personas kopumā ļoti atzinīgi vērtē pamatprogrammas „Apvārsnis 20202” struktūru, jo īpaši uz sabiedrības problēmu risināšanu vērsto pieeju; aicina Komisiju turpināt atbalstīt uz sabiedrības problēmu risināšanu vērstu pieeju un uzsver, cik būtiska nozīme ir augstskolu, pētniecības organizāciju, rūpniecības nozares (īpaši MVU) un citu dalībnieku kopīgiem pētījumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju novērtēt sabiedrības problēmu risināšanas atbilstību un to atsevišķos budžetus, pamatojoties uz pašreizējo ekonomisko, sociālo un politisko kontekstu pamatprogrammas īstenošanas laikā un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu;

21.  atzīst Komisijas centienus vienkāršot pārvaldību un saīsināt laikposmu no uzaicinājuma publicēšanas līdz dotācijas piešķiršanai; aicina Komisiju turpināt centienus samazināt birokrātiju un vienkāršot pārvaldību; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest vienreizēju maksājumu, lai vienkāršotu pārvaldību un revīzijas;

22.  prasa Komisijai novērtēt, vai pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” jaunieviestie, vienkāršotie finansēšanas modeļi, kā paredzēts, ir palielinājuši rūpniecības nozares līdzdalību; aicina šajā ziņā izvērtēt finansēšanas modeļa efektivitāti;

23.  prasa Komisijai izvērtēt, cik lielā mērā valsts vai īpašu norēķinu sistēmu izmantošana noteikumos, kas reglamentē līdzdalību sistēmā, paredzētās sistēmas vietā, varētu samazināt Eiropas finansēto projektu izvērtēšanas procesu un tādējādi samazināt kļūdu daudzumu; šajā sakarībā aicina veidot ciešāku sadarbību ar Eiropas Revīzijas palātu un veikt vienotu revīziju;

24.  norāda, ka fondu sinerģijai ir izšķiroša nozīme, lai palielinātu ieguldījumu efektivitāti; uzsver, ka RIS3 ir būtisks instruments, lai veicinātu sinerģiju, izstrādājot valsts un reģionālā līmeņa satvaru ieguldījumiem pētniecībā, attīstībā un inovācijā, un šajā nolūkā tas būtu jāatbalsta un jāstiprina; pauž nožēlu par to, ka pastāv būtiski šķēršļi sinerģijas pilnīgai īstenošanai(24); tādēļ cenšas panākt, lai tiktu saskaņoti noteikumi un procedūras attiecībā uz pētniecības, attīstības un inovācijas projektiem, ko finansē no ESI fondiem un pamatprogrammas līdzekļiem, un norāda, ka izcilības zīmoga sistēmas efektīva izmantošana būs iespējama tikai tad, ja tiks izpildīti iepriekš minētie nosacījumi; prasa Komisijai daļu no ESI fondiem paredzēt RIS3 sinerģijai ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”; aicina Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus un atļaut struktūrfondu projektus pētniecības un attīstības jomā pamatot ar pamatprogrammas noteikumiem, vienlaikus garantējot to pārredzamību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pareizu papildināmības principa piemērošanu, kas praksē nozīmē to, ka iemaksas no Eiropas fondiem nedrīkst aizstāt valsts vai līdzvērtīgus izdevumus, ko veic dalībvalsts reģionos, uz kuriem šis princips attiecas;

25.  norāda, ka veiksmīgai EPT īstenošanai ir vajadzīga pilnīga pētniecības, attīstības un inovācijas potenciāla izmantošana visās dalībvalstīs; atzīst problēmu saistībā ar līdzdalības atšķirībām programmā “Apvārsnis 2020” un uzskata, ka šī problēma ir jārisina gan ES, gan valstu līmenī, tostarp ar ESIF starpniecību; aicina Komisiju un dalībvalstis pielāgot esošos rīkus vai pieņemt jaunus pasākumus, lai mazinātu šīs atšķirības, piemēram, ar tīklošanas rīku izveidi pētniekiem; atzinīgi vērtē izcilības izplatīšanas un dalības paplašināšanas politiku; aicina Komisiju izvērtēt, vai trīs paplašināšanas instrumenti ir sasnieguši savus konkrētos mērķus: nodrošināt pietiekamus budžeta līdzekļus un līdzsvarotu instrumentu kopumu, kas palīdz novērst atšķirības ES pētniecības un inovācijas jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt skaidrus noteikumus, kas ļautu pilnībā īstenot izcilības zīmoga sistēmu un izpētīt finansēšanas sinerģijas; aicina Komisiju izveidot mehānismus, kas ļautu ietvert pamatprogrammā pētniecības infrastruktūras projektus, kas finansēti no ESIF; prasa pārskatīt rādītājus, ko izmanto, lai noteiktu „nepietiekami pārstāvētās” valstis un reģionus, un regulāri pārbaudīt minēto valstu un reģionu sarakstu pamatprogrammas īstenošanas laikā;

26.  norāda, ka Komisijas gada ziņojumos par pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanu 2014. un 2015. gadā konstatēts, ka ES-15 dalībvalstis saņēmušas 88,6 % no finansējuma, savukārt ES-13 dalībvalstīm tie bija tikai 4,5 % no finansējuma, tādējādi tas ir mazāk par asociācijas valstīm piešķirto finansējumu (6,4 %);

27.  atzinīgi vērtē centienus uzlabot saikni starp Eiropas Pētniecības telpu un Eiropas augstākās izglītības telpu, lai atvieglotu nākamās pētnieku paaudzes apmācības iespējas; atzīst, ka ir svarīgi integrēt zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) un pētniecības un uzņēmējdarbības prasmes dalībvalstu izglītības sistēmās agrīnā posmā, lai rosinātu jauniešus attīstīt šīs prasmes, jo pētniecības un attīstības jautājums būtu jārisina strukturāli, nevis cikliski vai īslaicīgi; aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot jauno pētnieku nodarbinātības stabilitāti un pievilcību;

28.  uzsver, ka ir svarīga ciešāka sadarbība starp rūpniecības nozarēm un universitāšu un zinātnisko iestāžu sistēmām, lai universitātēs un zinātniskajos centros veicinātu specializētu struktūru izveidi nolūkā stiprināt saikni ar ražošanas nozari;

29.  uzsver, ka starptautiskā sadarbība ir svarīgs Eiropas pētniecības jomas stiprināšanas līdzeklis; apstiprina, ka starptautiskās līdzdalības līmenis ir pazeminājies no 5 % Septītās pamatprogrammas īstenošanas laikā līdz 2,8 % pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īstenošanas laikā; atgādina, ka pamatprogrammai būtu jāpalīdz nodrošināt, ka Eiropa saglabā galvenā globālo norišu dalībnieka statusu, apzinoties arī zinātnes diplomātijas nozīmi; aicina Komisiju pārskatīt pamatprogrammu attiecībā uz starptautisko sadarbību un izstrādāt konkrētus tūlītējus pasākumus un ilgtermiņa stratēģisku redzējumu un struktūru, lai sasniegtu šo mērķi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā BONUS un PRIMA;

30.  uzsver, ka ir jāstiprina sadarbība Devītās pamatprogrammas ietvaros un jāizplata zinātnes diplomātija;

31.  atgādina, ka sociālo un humanitāro zinātņu integrācija nozīmē sociālo un humanitāro zinātņu pētījumus starpnozaru projektos, nevis ex post papildinājumu citādi tehnoloģiskiem projektiem, un ka aktuālākajām problēmām, ar kurām saskaras ES, vajadzīgi metodiski pētījumi, kas konceptuāli lielākā mērā vērsti uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm; norāda, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir nepietiekami pārstāvētas pašreizējā pamatprogrammā; aicina Komisiju stiprināt sociālo un humanitāro zinātņu pētnieku iespējas piedalīties starpdisciplināros pamatprogrammas projektos un nodrošināt pietiekamu finansējumu sociālo un humanitāro zinātņu tematiem;

32.  uzsver līdzsvarotas pētniecības un inovācijas nozīmi pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” un prasa īstenot līdzīgu pieeju nākamajā pamatprogrammā; atzinīgi vērtē EIC(25) izveidi, taču uzstāj, ka tam nevajadzētu atkal novest pie tā, ka pētniecība tiek nošķirta no inovācijas vai finansējums tiek vēl vairāk sadrumstalots; uzsver, ka pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” nav pietiekami vērsta uzmanība uz tā dēvētās „nāves ielejas” pārvarēšanu , kas ir galvenais šķērslis, lai no prototipiem uzsāktu masveida ražošanu;

33.  aicina Komisiju precizēt EIC mērķus, instrumentus un funkcijas un uzsver, ka ir jāizvērtē EIC izmēģinājuma projekta rezultāti; aicina Komisiju nākt klajā ar līdzsvarotu instrumentu apvienojumu EIC portfelim; uzsver, ka EIC nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt otro pīlāru un ka otro pīlāru nevajadzētu padarīt par instrumentu atsevišķu pasākumu atbalstam, — tam arī turpmāk jābūt vērstam uz kopīgu pētniecību; uzsver, ka jāsaglabā un jāstiprina MVU instruments un programma „Ātrais ceļš uz inovāciju”; aicina Komisiju izstrādāt mehānismus nolūkā iesaistīt MVU lielākos Devītās pamatprogrammas starpdisciplīnu projektos, lai tie varētu pilnībā izmantot savu potenciālu; aicina Komisiju saglabāt ZIK pašreizējā EIT struktūrā, uzsverot, cik svarīga ir pārredzamība un plaša ieinteresēto personu iesaiste, un analizēt to, kā EIT un ZIK var mijiedarboties ar EIC; aicina Komisiju izstrādāt regulējumu privāta riska kapitāla ieguldījumiem sadarbībā ar EIC, lai tādējādi veicinātu riska kapitāla ieguldījumus Eiropā;

34.  atzinīgi vērtē iniciatīvas, kuras tuvina privāto un publisko sektoru, lai veicinātu pētniecību un inovāciju; uzsver, ka ir jāpalielina ES vadošā loma, piešķirot prioritāti publiskās pētniecības vajadzībām un pietiekamai pārredzamībai, izsekojamībai un taisnīgai atdeves sabiedrībai līmenim no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ieguldījumiem attiecībā uz galaproduktu pieņemamām cenām, pieejamību un piemērotību, jo īpaši dažās sensitīvās jomās, piemēram, veselības jomā, aizsargājot sabiedrības intereses un taisnīgu sociālo ietekmi; aicina Komisiju turpināt pētīt mehānismus, īpaši saistībā ar visu tādu projektu, ilgtermiņa izmantošanu, kurus finansē ar dotācijām, ko piešķir pamatprogrammas ietvaros, apvienojot taisnīgu atdevi sabiedrībai un stimulus rūpniecības nozares līdzdalībai;

35.  atzinīgi vērtē to, ka atvērtā piekļuve patlaban ir vispārēji piemērojams princips, īstenojot pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”; vērš uzmanību uz to, ka virkne nozīmīgu publikāciju, kas saistītas ar projektiem līdz 2016. gada decembrim(26), apliecina, ka ir vajadzīga jauna politika par datu un zināšanu apmaiņas atzīšanu, lai nodrošinātu, ka pētniecības rezultāti un zinātniskie dati ir maksimāli pieejami; aicina Komisiju pārskatīt elastīguma kritērijus, kas varētu būt šķērslis šā mērķa sasniegšanai, un padziļināt zināšanas un attīstību;

36.  atzinīgi vērtē finansējumu „atvērto pētniecības datu izmēģinājuma projektam” kā pirmo soli, lai izveidotu „atvērtās zinātnes mākoni”; atzīst e-infrastruktūras un superskaitļošanas būtisko nozīmi un potenciālu, vajadzību iesaistīt publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas un pilsonisko sabiedrību, kā arī iedzīvotāju zinātniskās darbības nozīmi, lai nodrošinātu, ka sabiedrība aktīvāk piedalās problēmu noteikšanā un risināšanā, kā arī risinājumu līdzradīšanā; aicina Komisiju un publisko un privāto pētniecības kopienu izvērtēt jaunus modeļus, kas integrē privātos mākoņu un tīklošanas resursus un publisko e-infrastruktūru, kā arī palīdz ieviest iedzīvotāju programmas zinātnes un inovācijas jomā;

37.  atzinīgi vērtē Komisijas jaunieviestos inovācijas centrus, kas vēl vairāk stiprinās Eiropas inovācijas vidi, palīdzot uzņēmumiem, jo īpaši MVU, uzlabot to uzņēmējdarbības modeļus un ražošanas procesus;

38.  mudina valsts kontaktpunktus vairāk iesaistīties to projektu popularizēšanā, kuriem piešķir izcilības zīmogu, kā arī palīdzēt minētajiem projektiem rast citus valsts vai starptautiskus publiskā vai privātā finansējuma avotus, valstu kontaktpunktu tīkla ietvaros stiprinot sadarbību šajā jomā;

Ieteikumi attiecībā uz Devīto pamatprogrammu

39.  uzskata, ka ES ir iespējas kļūt par vadošu pasaules līmeņa centru pasaulē pētniecības un zinātnes jomā; turklāt uzskata, ka tāpēc Devītajai pamatprogrammai ir jākļūst par Eiropas galveno prioritāti, lai veicinātu izaugsmi, darbvietu izveidi un inovāciju;

40.  atzinīgi vērtē pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” panākumus un sviras faktoru 1:11; aicina Komisiju ierosināt palielināt Devītās pamatprogrammas kopējo budžetu EUR 120 miljardu apmērā; uzskata, ka papildus budžeta palielinājumam ir vajadzīga sistēma, kura ietver inovāciju, un tādēļ aicina Komisiju skaidrāk precizētu inovācijas jēdzienu un tās dažādos veidus;

41.  norāda, ka ES saskaras ar vairākām būtiskām un dinamiskām problēmām, un aicina Komisiju kopā ar Eiropas Parlamentu trešajā pīlārā nodrošināt līdzsvarotu un elastīgu instrumentu kopumu, kas atbilstu jauno problēmu dinamiskumam; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekami elastīgs budžets īpašajām trešā pīlāra problēmām un regulāri jāpārskata minēto problēmu atbilstība;

42.  aicina Komisiju saglabāt līdzsvaru starp fundamentāliem pētījumiem un inovāciju Devītajā pamatprogrammā; norāda uz nepieciešamību stiprināt kopīgu pētniecību; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot MVU līdzdalību kopīgos projektos un inovācijās;

43.  mudina Komisiju pastiprināt sinerģijas starp Devīto pamatprogrammu un citu īpašu Eiropas finansējumu pētniecībai un inovācijai, un izveidot saskaņotus instrumentus un noteikumus attiecībā uz šiem fondiem gan ES, gan valstu līmenī un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm; aicina Komisiju arī nākamajā pamatprogrammā ņemt vērā to, ka standartizācijai ir svarīga nozīme inovācijas jomā;

44.  norāda, ka Devītajā pamatprogrammā būtu jārisina iespējamā problēma, kas saistīta ar pārmērīgi liela priekšlikumu skaita iesniegšanu un zemo panākumu līmeni pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”; ierosina apsvērt iespēju atkārtoti ieviest divposmu novērtēšanas procedūru, paredzot vienotu pirmo posmu un īpaši veidotu otro posmu, kas paredzēts izvēlētajiem pretendentiem; aicina Komisiju nodrošināt pietiekami visaptverošus ESR ar norādījumiem par to, kādā veidā priekšlikumu varētu pilnveidot;

45.  uzsver, ka arī turpmāk pētniecības pamatprogrammas centrā neapstrīdami ir jābūt Eiropas pievienotajai vērtībai;

46.  aicina Komisiju nākamajā DFS nošķirt aizsardzības pētniecību no civilās pētniecības un nodrošināt šīm divām atšķirīgajām programmām divus atsevišķus budžetus, kuri neskar ar Devīto pamatprogrammu saistītās civilās pētniecības ieceres attiecībā uz budžetu; tādēļ aicina Komisiju iepazīstināt Parlamentu ar iespējamiem veidiem, kā finansēt gaidāmo aizsardzības pētniecības programmu saskaņā ar Līgumiem un no īpaša budžeta ar jauniem līdzekļiem un atbilstīgi īpašiem noteikumiem; uzsver to, cik šajā sakarībā svarīga ir parlamentārā uzraudzība;

47.  uzskata, ka programmai „Nākotnes un jaunās tehnoloģijas” ir liels nākotnes potenciāls un ka tā ir labs instruments, ko var izmantot, lai valsts un reģionālā līmenī izplatītu inovatīvas idejas un zinātību;

48.  uzsver, ka, ņemot vērā Parīzes nolīgumu un ES klimata mērķus, ir prioritāri jānodrošina finansējums pētījumiem klimata pārmaiņu jomā un klimata datu vākšanas infrastruktūrai — jo īpaši tāpēc, ka Amerikas Savienotās Valstis apsver iespēju ievērojami samazināt ASV vides pētniecības iestāžu budžetu;

49.  uzsver, ka Devītās pamatprogrammas galvenajiem mērķiem pētniecības un inovāciju jomā arī turpmāk vajadzētu būt šādiem: stiprināt ES konkurētspēju, radīt izaugsmi un darbvietas, sniegt jaunas zināšanas un inovāciju, lai risinātu būtiskās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, kā arī turpināt progresu attiecībā uz ilgtspējīgas Eiropas Pētniecības telpas izveidi; šajā saistībā atzinīgi vērtē pamatprogrammas pašreizējo pīlāru struktūru un aicina Komisiju saglabāt šo struktūru, lai nodrošinātu nepārtrauktību un prognozējamību; tādēļ aicina Komisiju turpināt darbu, lai panāktu programmas saskaņotību, vienkāršošanu, pārredzamību un skaidrību, kā arī vērtēšanas procesa uzlabošanu, sadrumstalotības un dublēšanās mazināšanu, kā arī nevajadzīga administratīvā sloga novēršanu;

50.  atzīst, ka administratīvie uzdevumi un pētniecība lielā mērā izslēdz cits citu; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi ierobežot ziņošanas pienākumus līdz minimumam, lai novērstu, ka birokrātija kavē inovācijas, un nodrošināt to, lai tiktu efektīvi izmantots Devītās pamatprogrammas finansējums, vienlaikus nodrošinot pētniecības autonomiju; mudina Komisiju šajā sakarībā pielikt lielākas pūles attiecībā uz vienkāršošanu;

51.  norāda, ka Komisija arvien vairāk runā par atbalstu, kas ir atkarīgs no rezultātiem; aicina Komisiju precīzāk definēt terminu „rezultāti”;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sinerģiju starp pamatprogrammu un citiem fondiem, lai atrisinātu pētniecības nepietiekamības problēmu, ar ko saskaras konverģences reģioni dažās dalībvalstīs, piemērojot papildināmības principu; pauž nožēlu par to, ka finanšu piešķīrumi no struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem var samazināt valsts pētniecības un attīstības izdevumus reģionos, kuros šos līdzekļus var izmantot, un uzstāj, ka šādiem finanšu piešķīrumiem jāpapildina valstu publiskie izdevumi; aicina Komisiju un dalībvalstis arī nodrošināt, ka publiskais finansējums pētniecībai un inovācijai tiek uzskatīts par ieguldījumu nākotnē, nevis izmaksām;

53.  norāda, ka ieguldījumus pētniecībā un inovācijā no struktūrfondiem var veikt tikai tad, ja dalībvalstīs ir tam pienācīgi radīts labvēlīgs pamats; tādēļ aicina izveidot ciešāku saikni starp konkrētām valstīm paredzētiem ieteikumiem attiecībā uz strukturālām reformām un ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā;

54.  uzsver, ka vajadzīgi jauni augstākās izcilības centi un reģioni, kā arī uzsver, cik būtiski ir turpināt attīstīt Eiropas Pētniecības telpu (EPT); uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku sinerģiju starp pamatprogrammu, ESIF un ESI fondiem, lai sasniegtu šo mērķi; aicina izstrādāt politiku, lai likvidētu šķēršļus, ar ko saskaras austrumu un dienvidu valstis, piemēram, zemāka atalgojuma problēmu, lai tādējādi izvairītos no intelektuālā darbaspēka emigrācijas; prasa projekta izcilību atzīt par prioritāru salīdzinājumā ar tā dēvēto vadošo elites iestāžu izcilību;

55.  uzskata, ka ir nepieciešams iekļaut spēcīgākus stimulus izmantot ESI fondus investīcijām pētniecībā un inovācijā gadījumos, kad pastāv konkrētām valstīm adresēti ieteikumi šajā sakarībā vai kad ir atklāti trūkumi; secina, ka ESI fondu investīcijas pētniecībā un inovācijā 2014.–2020. gada laikposmā sasniegs EUR 65 miljardus; tādēļ ierosina, lai izveidotā ESI fondu izpildes rezerve dalībvalstīs tiek izmantota, ieguldot pētniecībā un inovācijā ievērojamu daļu ieņēmumu no strukturālajiem fondiem;

56.  atzinīgi vērtē izcilības zīmoga principu un potenciālu kā kvalitātes apliecinājumu sinerģijai starp ESI fondiem un pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, taču norāda, ka tas nav pietiekami piemērots praksē, jo dalībvalstīs nav pietiekamu finanšu resursu; uzskata, ka projekti, kuri iesniegti finansējuma saņemšanai saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un atbilst stingriem atlases un piešķiršanas kritērijiem ar pozitīvu iznākumu, bet kurus nevar finansēt budžeta ierobežojumu dēļ, būtu jāfinansē no ESI fondu līdzekļiem, ja šādi līdzekļi ir pieejami minētajam nolūkam; norāda, ka līdzīgs mehānisms būtu arī jānosaka attiecībā uz kopīgiem pētniecības projektiem;

57.  aicina Komisiju nodrošināt Devītajā pamatprogrammā augstāka līmeņa atbalstu jauniem pētniekiem, piemēram, Eiropas mēroga tīkla veidošanas instrumentus, un pastiprināt finansēšanas shēmas pētniekiem iesācējiem, kuriem ir mazāk nekā divu gadu pieredze pēc zinātņu doktora grāda iegūšanas;

58.  ņem vērā, ka Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības ir plaši atzīts finansējuma avots, kas veicina pētnieku mobilitāti un jauno zinātnieku pilnveidi; uzskata, ka nepārtrauktības nolūkos būtu vēlams nodrošināt, ka Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības tiek finansētas arī Devītajā pamatprogrammā;

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt privātā sektora ieguldījumus pētniecībā, attīstībā un inovācijā, kuriem ir jāpapildina, nevis jāaizstāj publiskā sektora ieguldījumi; atgādina, ka divām trešdaļām no mērķa veltīt pētniecības un attīstībai 3 % no IKP ir jānāk no privātā sektora(27); atzinīgi vērtē nozares līdz šim īstenotos centienus, ņemot vērā kopumā ierobežotos resursus publiskā sektora izdevumiem pētniecības un attīstības jomā, un aicina privāto sektoru vairāk ieguldīt pētniecībā un attīstībā, kā arī atklātajā piekļuvē un atvērtajā zinātnē; aicina Komisiju noteikt lielo rūpniecības uzņēmumu līdzdalības līmeni (ar aizdevumiem, dotācijām vai uz sava rēķina) atkarībā no projekta Eiropas pievienotā vērtības mēroga un tā potenciāla būt MVU virzītājspēkam, vienlaikus ņemot vērā katras nozares īpatnības un vajadzības; aicina Komisiju uzraudzīt iemaksas natūrā, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi ir jauni un patiesi;

60.  aicina Komisiju uzlabot to noteikumu pārredzamību un skaidrību, kurus piemēro publiskā un privātā sektora sadarbībai Devītās pamatprogrammas projektos, ņemot vērā novērtējumā ietvertos rezultātus un ieteikumus; aicina Komisiju pārbaudīt un novērtēt pašreizējos publiskā un privātā sektora partnerību instrumentus;

61.  uzsver, ka uzņēmumu līdzdalība būtu jāturpina veicināt neatkarīgi no MVU instrumenta, jo daudzās jomās uzņēmumiem ir nepieciešamās zināšanas un tie sniedz būtisku finansiālo ieguldījumu;

62.  pauž nožēlu par pretrunīgajiem rezultātiem, kas panākti pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”, pievēršot vērību dzimumu līdztiesības aspektam, jo vienīgais sasniegtais mērķis ir sieviešu īpatsvars konsultantu grupās, savukārt sieviešu īpatsvars projektu vērtēšanas komitejās un projektu koordinatoru vidū, kā arī dzimumu aspekts pētniecības un inovācijas saturā joprojām ir zem mērķa līmeņa; uzsver nepieciešamību uzlabot līdzdalību un dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu Devītajā pamatprogrammā un sasniegt mērķa līmeņus, kas noteikti regulā par pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, un aicina Komisiju veikt izpēti, lai atklātu šķēršļus vai grūtības, kas var izraisīt sieviešu nepietiekamu pārstāvību šajā programmā; mudina dalībvalstis saskaņā ar EPT mērķiem izveidot dzimumu pārstāvības ziņā līdzsvarotu tiesisko un politisko vidi un nodrošināt stimulus pārmaiņām; atzinīgi vērtē Komisijas norādījumus par dzimumu līdztiesību programmā “Apvārsnis 2020”(28); atgādina, ka saskaņā ar šiem norādījumiem dzimumu līdzsvars ir viens no faktoriem, ko ņem vērā, piešķirot prioritāti priekšlikumiem ar tādu pašu vērtējumu, kuri pārsniedz robežvērtību;

63.  norāda, ka nākamajā pamatprogrammā būs jāņem vērā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES un tās ietekme; norāda, ka pētniecību un inovāciju pozitīvi ietekmē skaidrs un stabils ilgtermiņa satvars un tas ka Apvienotā Karaliste ir līdere zinātnes jomā; pauž cerību, ka tīkli un sadarbība starp Apvienoto Karalisti un ES varētu turpināties pētniecības jomā un, ka, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu ātri rast stabilu un pieņemamu risinājumu, lai nodrošinātu, ka ES nezaudē iespējas saistībā ar programmā “Apvārsnis 2020” un Devītajā pamatprogrammā radītajiem zinātniskajiem rezultātiem;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 948. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 81. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 965. lpp. (5) OV L 347, 20.12.2013., 174. lpp. (6) OV L 347, 20.12.2013., 892. lpp. (7) OV L 169, 7.6.2014., 54.–178. lpp. (8) OV L 177, 17.6.2014., 9. lpp. (9) OV L 192, 1.7.2014., 1. lpp (10) OV L 169, 7.6.2014., 1.–53. lpp. (11) http://ec.europa.eu/research/evaluations/pdf/hlg_issue_papers.pdf . (12) OV C 34, 2.2.2017., 24. lpp. (13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0052. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0075. (15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311. (16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0320. (17) EPRS 2017. gada februāra pētījums „ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma „Apvārsnis 2020”. Eiropas Īstenošanas novērtējums”. (18) Saņemts vairāk nekā 130 000 priekšlikumu, parakstīts 9000 dotāciju līgumu, īstenota līdzdalība 50 000 projektu un piešķirti EUR 15,9 miljardi ES finansējuma. (19) Divas trešdaļas no pētniecībai un attīstībai piešķirtajiem 3 % no IKP būtu jānodrošina rūpniecības nozarei. Skatīt Eurostat datus par privātajiem izdevumiem pētniecībai un attīstībai: http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tsc00031&plugin=1 (20) http://ec.europa.eu/invest-in-research/pdf/download_en/barcelona_european_council.pdf (21) Kopumā 7 KTI ir piešķirti vairāk nekā EUR 7 miljardi no pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” finansējuma, aptuveni 10 % no pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” budžeta un vairāk nekā 13 % no faktiski pieejamā finansējuma uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (aptuveni EUR 8 miljardi gadā 7 gadu laikposmā). (22) Skatīt Padomes 2015. gada 29. maija sanāksmes secinājumus. (23) EPRS 2017. gada februāra pētījums „ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma „Apvārsnis 2020”. Eiropas Īstenošanas novērtējums”. (24) Vērienīga pētniecības infrastruktūra atbilst ERAF tvērumam un mērķiem, taču ERAF finansējumu, ko piešķir valsts līmenī, nevar izmantot, lai to līdzfinansētu; būvniecības izmaksas, kas saistītas ar jaunu pētniecības infrastruktūru, ir attiecināmas izmaksas saskaņā ar ERAF, taču darbības un personāla izmaksas tādas nav. (25) Komisijas paziņojums „Eiropas topošie līderi. Jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīva” (COM(2016)0733). (26) OpenAIRE ziņojums: Pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” no projektu kopskaita (10684) ir pabeigti 19 % projektu, savukārt 8667 projekti vēl tiek īstenoti. OpenAIRE ir konstatētas 6133 publikācijas, kuras saistītas ar 1375 pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” projektiem. (27) Skatīt Padomes 2015. gada 29. maija sanāksmes secinājumus. (28) Skatīt Komisijas norādījumus par dzimumu līdztiesību programmā “Apvārsnis 2020”. http://eige.europa.eu/sites/default/files/h2020-hi-guide-gender_en.pdf

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada (2016/2326(INI))

P8_TA(2017)0254 A8-0202/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), īpaši tā 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 4., 162., 174. – 178. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) („Kopīgo noteikumu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 17. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(6),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu „Daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskats/pārskatīšana. Uz rezultātiem orientēts ES budžets” (COM(2016)0603),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē. Maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 11. maija rezolūciju par kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu(11),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju Donavas reģionam(12), 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam un makroreģionu nozīmi turpmākajā kohēzijas politikā(13), 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūras reģionu(14) un 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES stratēģiju Alpu reģionam(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma „Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas(16),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. maija rezolūciju par jauniem teritoriālās attīstības instrumentiem 2014.–2020. gada kohēzijas politikā — integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība(17),

–  ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem(18),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(19),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju(20),

–  ņemot vērā visus Komisijas paziņojumus un Parlamenta rezolūcijas par tālākajiem reģioniem, jo īpaši 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā(21) un 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām Eiropas Savienības programmām(22),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Kohēzijas politiku un stratēģijas „Eiropa 2020” pārskatīšanu(23),

–  ņemot vērā augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju uzraudzības vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada Īpašo ziņojumu Nr. 31 — „Vismaz piektdaļas ES budžeta novirzīšana klimata rīcībai: notiek vērienīgs darbs, bet pastāv nopietns risks, ka iecerēto neizdosies sasniegt”, kas pieņemti 2017. gada 21. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedumu(24) par LESD 349. panta interpretāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 19/2016 — „ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. februāra ziņojumu par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda papildināmību — koordinācijas, sinerģijas un papildināmības nodrošināšana,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0202/2017),

A.  tā kā ES kohēzijas politika izriet no LES un LESD un pauž ES solidaritāti kā vienu no Savienības pamatprincipiem, īstenojot ar Līgumu pamatoto mērķi samazināt reģionālās atšķirības un sekmēt visu ES reģionu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

B.  tā kā ES pārstāja darboties kā “konverģences instruments” pēc 2008. gada, kā rezultātā palielinājās pastāvošās atšķirības starp dalībvalstīm un to iekšienē un sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība visā ES; atgādina, ka kohēzijas politika Eiropas līmenī ir ļoti efektīva, tā jo īpaši veicina dažādus teritoriālās sadarbības veidus un tādēļ tā joprojām ir — tās ekonomikas, sociālajā un teritoriālajā dimensijā — akūti nepieciešama politika, kas apvieno konkrētās vietas vajadzības ar ES prioritātēm un dod konkrētus rezultātus uz vietas visiem iedzīvotājiem;

C.  tā kā kohēzijas politika joprojām ir galvenā, ļoti veiksmīga un novērtēta ES mēroga ieguldījumu politika noturīgu darbvietu radīšanā, kā arī gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes un konkurētspējas radīšanā pēc 2020. gada, īpaši laikā, kad daudzās dalībvalstīs krasi samazinās kā publiskā, tā privātā sektora investīcijas un ir jūtamas globalizācijas sekas; atgādina, ka kohēzijas politikai ir bijusi nozīmīga loma un tā devusi būtisku ieguldījumu, reaģējot uz makroekonomikas ierobežojumiem;

D.  tā kā kohēzijas politikas iepriekšējā reforma 2013. gadā bija plaša un pamatīga, galveno uzmanību pievēršot politikai, kas paredz uz rezultātiem vērstu pieeju, efektivitāti un lietderību, no vienas puses, un ietverošas partnerības, daudzlīmeņu pārvaldības, viedas specializācijas un vietējas pieejas, no otras puses;

E.  tā kā atjaunotās kohēzijas politikas rezultātā ir notikusi pakāpeniska pāreja no koncentrēšanās uz tādu politiku, kas balstīta uz liela mēroga infrastruktūras projektiem, par labu tādai, kas veicina uz zināšanām balstītu ekonomiku un inovācijas;

F.  tā kā šie principi būtu jāsaglabā un jānostiprina arī pēc 2020. gada, lai nodrošinātu politikas īstenošanas nepārtrauktību, pamanāmību, juridisko noteiktību, pieejamību un pārredzamību;

G.  tā kā, lai sekmīgi īstenotu kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, ir būtiski samazināt administratīvo slogu saņēmējiem un pārvaldības iestādēm, rast pareizo līdzsvaru starp politikas lielāku orientēšanu uz rezultātiem un pārbaudes un kontroles pasākumu līmeni nolūkā palielināt samērīgumu, ieviest atšķirības programmu īstenošanā un vienkāršot noteikumus un procedūras, jo tās pašlaik bieži vien tiek uztvertas kā pārāk sarežģītas;

H.  tā kā šie elementi apvienojumā ar integrētu politikas pieeju un partnerības principu liecina par kohēzijas politikas pievienoto vērtību;

I.  tā kā arvien lielāki ierobežojumi gan ES, gan valstu budžetiem un arī Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES sekas nedrīkstētu vājināt ES kohēzijas politiku; šajā sakarībā prasa ES un AK sarunu dalībniekiem pārdomāt priekšrocības un trūkumus, kas rastos Apvienotajai Karalistei turpinot piedalīties Eiropas teritoriālās sadarbības programmās;

J.  tā kā ar kohēzijas politiku jau tiek risinātas ļoti plašs tādu problēmu spektrs, kas ir saistītas ar tās mērķiem, kā noteikts Līgumos, un nav sagaidāms, ka visas jaunās problēmas, ar ko ES saskarsies pēc 2020. gada, varētu risināt ar tādu pašu vai pat vēl mazāku budžetu, lai gan ietekme var būt lielāka, ja dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām tiek atļauta lielāka rīcības brīvība, lai atbalstītu jaunu politisko problēmu risināšanu,

Kohēzijas politikas pievienotā vērtība

1.  stingri iebilst pret jebkādiem scenārijiem attiecībā uz 27 valstu ES līdz 2025. gadam, kā noteikts Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni, kas samazinātu ES centienus saistībā ar kohēzijas politiku; aicina Komisiju gluži pretēji iesniegt visaptverošu priekšlikumu tiesību aktam par spēcīgu un efektīvu kohēzijas politiku laika posmam pēc 2020. gada;

2.  uzsver, ka izaugsmi un reģionālo, ekonomikas un sociālo konverģenci nevar panākt bez labas pārvaldības, sadarbības, savstarpējas uzticēšanās starp visām ieinteresētajām pusēm un bez partneru efektīvas iesaistīšanas valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, kā tas ir noteikts ar partnerības principu (Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 5. pants); atgādina, ka ES kohēzijas politika, kurai piemēro dalītu pārvaldību, un piedāvā ES unikālu līdzekli, lai tieši risinātu pilsoņu rūpes saistībā ar iekšējām un ārējām problēmām; uzskata, ka dalītai pārvaldībai, kas balstās uz partnerības principu, daudzlīmeņu pārvaldībai un koordinācijai starp dažādiem administratīvajiem līmeņiem ir ļoti būtiska nozīme, lai nodrošinātu labāku līdzdalību un atbildību par politikas īstenošanu starp visām ieinteresētajām pusēm;

3.  uzsver kohēzijas politikas stimulējošo ietekmi un secinājumus, ko var gūt pārvaldības iestādes, atbalsta saņēmēji un ieinteresētās puses; uzsver horizontālo un daudzpusīgo pieeju kohēzijas politikā, kas ir vieda, noturīga un iekļaujoša politika, kurā ir paredzēts satvars valsts un vietējā līmeņa dalībnieku mobilizēšanai un koordinēšanai un viņu tiešai iesaistīšanai kopīgā darbā, lai ar līdzfinansētajiem projektiem panāktu ES prioritātes; šajā sakarībā aicina nodrošināt optimālu koordināciju un sadarbību starp Komisijas ĢD, kas ir atbildīgs par kohēzijas politiku, un citiem ģenerāldirektorātiem, kā arī ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm;

4.  pauž nožēlu par to, ka novēloti tika pieņemtas vairākas darbības programmas, un novēlotu pārvaldības iestāžu iecelšanu dažās dalībvalstīs pašreizējā plānošanas periodā; atzinīgi vērtē darbības programmas paātrinātas īstenošanas pirmās pazīmes, kas novērotas 2016. gadā; mudina Komisiju, gatavojoties nākamajam plānošanas periodam, turpināt Labākas īstenošanas darba grupas darbu, lai atbalstītu īstenošanu un apzinātu kavēšanās iemeslus, kā arī ierosināt praktiskus veidus, kā izvairīties no šādām problēmām; kategoriski mudina visus iesaistītos dalībniekus turpināt īstenošanas uzlabošanu un paātrināšanu, neradot vājas vietas;

5.  norāda, ka nepilnības finanšu plānošanā un īstenošanas sistēmā noveda pie līdz šim nepieredzētas neapmaksātu rēķinu un nepadarītu darbu uzkrāšanos, kas tika pārnesti no iepriekšējās Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) uz pašreizējo; aicina Komisiju vēl pirms pašreizējās DFS beigām nākt klajā ar strukturālu risinājumu problēmām un novērst to, ka tās tiek pārnestas uz nākamo DFS; uzsver, ka maksājumu apropriāciju līmenim ir jāatbilst iepriekšējām saistībām, īpaši perioda beigās, kad dalībvalstu maksājumu pieprasījumu līmenim ir tendence ievērojami pieaugt;

6.  atzīst, ka dažās dalībvalstīs, pateicoties partnerības principam, ir izveidojusies ciešāka sadarbība ar reģionālajām un vietējām iestādēm, kaut arī joprojām ir iespējami uzlabojumi, lai nodrošinātu reālu un savlaicīgu visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu, tostarp pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu, lai bez administratīvā sloga palielināšanas vai kavēšanās izraisīšanas nodrošinātu lielāku pārskatatbildību un pārredzamību; uzsver, ka saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības pieeju arī turpmāk būtu jāiesaista ieinteresētās puses; uzskata, ka nākotnē būtu jāturpina stiprināt partnerības principu un rīcības kodeksu, piemēram, ieviešot skaidras minimālās prasības attiecībā uz iesaistīšanos partnerībā;

7.  uzsver — lai gan kohēzijas politika ir mazinājusi krīzes un taupības pasākumu ietekmi Eiropas Savienībā, joprojām saglabājas lielas reģionālās atšķirības, kā arī atšķirības attiecībā uz konkurētspēju un sociālā nevienlīdzība; aicina veikt pastiprinātu darbību, lai mazinātu šādas atšķirības un nepieļautu jaunu atšķirību rašanos visa veida reģionos, vienlaikus saglabājot un konsolidējot atbalstu reģioniem, lai veicinātu līdzatbildību par politiku visa veida reģionos un īstenotu ES mērķus visā ES; šajā sakarībā uzskata, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš reģioniem, padarot tos noturīgākus pret pēkšņiem satricinājumiem;

8.  atgādina, ka teritoriālā sadarbība visās tās izpausmēs, tostarp makroreģionālās stratēģijas, kuru potenciāls vēl nav izsmelts, transponē politiskas sadarbības un reģionu un iedzīvotāju koordinācijas koncepciju pāri robežām ES teritorijā; uzsver, cik vērtīga ir kohēzijas politika, risinot problēmas, kas raksturīgas salām, pārrobežu reģioniem un ziemeļu mazapdzīvotiem reģioniem, kā ir paredzēts LESD 174. pantā, tālākiem reģioniem, kas definēti LESD 349. un 355. pantā, kuri visi bauda īpašu statusu un kuriem paredzētie īpašie instrumenti un finansējums būtu jāsaglabā laikposmā pēc 2020. gada, kā arī nomaļiem reģioniem;

9.  norāda, ka Eiropas teritoriālā sadarbība (ETS) ir viens no svarīgākajiem kohēzijas politikas mērķiem 2014.–2020. gadam, kas ES mērķus papildina ar ievērojamu pievienoto vērtību, veicina solidaritāti starp ES reģioniem un ar tās kaimiņvalstīm un sekmē pieredzes apmaiņu un labas prakses nodošanu, piemēram, izmantojot standartizētus dokumentus; uzstāj, ka ir nepieciešams turpināt pārrobežu, transnacionālu un starpreģionālu sadarbību, kas ir daļa no mērķa stiprināt teritoriālo kohēziju, kā to paredz LESD 174. pants; uzskata, ka tai būtu jāpaliek nozīmīgam instrumentam laikposmā pēc 2020. gada; tomēr uzsver, ka pašreizējās ETS budžets nedz atbilst lielajiem uzdevumiem, ar kuriem saskaras Interreg programmas, nedz arī ar to efektīvi atbalsta pārrobežu sadarbību; tādēļ aicina būtiski palielināt ETS budžetu nākamajam plānošanas periodam;

10.  uzsver, cik svarīga Eiropas publiskajām iestādēm ir pašreizējās Interreg Europe sadarbības programma, lai veicinātu pieredzes apmaiņu un labas prakses nodošanu; ierosina, ka finansēšanas iespējas nākamajai Interreg Europe programmai pēc 2020. gada ir jāpaplašina, lai ļautu nodrošināt ieguldījumus materiālajos izmēģinājuma un demonstrācijas projektos, ņemot vērā arī ieinteresēto pušu visā Eiropā iesaistīšanu;

Kohēzijas politikas pamatprincipi pēc 2020. gada — nepārtrauktība un jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi

11.  uzsver, ka pašreizējā reģionu sadalīšana pa kategorijām, ieviestās reformas, piemēram, tematiskā koncentrācija, un darbības rezultātu sistēma ir parādījuši kohēzijas politikas vērtību; aicina Komisiju iesniegt idejas lielākai elastībai visa ES budžeta izmantošanai; uzskata, ka rezerves izveide šajā saistībā ir interesanta iespēja, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar neparedzētiem notikumiem plānošanas periodā un lai atvieglotu darbības programmu pārplānošanu nolūkā pielāgot ESIF ieguldījumus, pielāgojoties mainīgajām vajadzībām katrā reģionā, un arī, lai ņemtu vērā globalizācijas ietekmi reģionālā un vietējā līmenī, tomēr negatīvi neietekmējot kohēzijas politikas ieguldījumus vai ietekmi uz stratēģisko orientāciju, ilgtermiņa mērķiem un daudzgadu programmu plānošanas drošību un stabilitāti gan reģionālajām, gan vietējām pašvaldībām;

12.  atzīst ex ante nosacījumu vērtību, jo īpaši nosacījumu attiecībā uz pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3), kuras turpina atbalstīt stratēģisko ESI fondu plānošanu un ir nodrošinājušas lielāku orientēšanos uz rezultātiem; norāda, ka ex ante nosacījumi dod iespēju ESI fondam efektīvi atbalstīt Eiropas mērķus pēc 2020. gada, neskarot kohēzijas mērķus, kas noteikti Līgumā;

13.  iebilst pret makroekonomiskajiem nosacījumiem un uzsver, ka saiknei starp kohēzijas politiku un ekonomikas pārvaldības procesiem Eiropas pusgadā ir jābūt līdzsvarotai, abpusējai un nerepresīvai attiecībā uz visām ieinteresētajām pusēm; atbalsta teritoriālās dimensijas turpmāku atzīšanu, kura varētu būt izdevīga Eiropas pusgadam, proti, būtu jāapsver ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas, kā arī noturīgas izaugsmes, nodarbinātības un vides aizsardzības ekonomiskās pārvaldības un kohēzijas politikas mērķi, izmantojot līdzsvarotu pieeju;

14.  uzskata, ka, ņemot vērā to, ka kohēzijas politikas finansējums ir paredzēts, lai veicinātu ieguldījumus, izaugsmi un nodarbinātību visā Eiropas Savienībā, Komisijai septītajā Kohēzijas ziņojumā un ciešā sadarbībā ar dalībvalstu valdībām būtu jāizvērtē, kā pievērsties jautājumam par šādu investīciju ietekmi uz šo valdību budžeta deficītiem;

15.  norāda, ka administratīvās un institucionālās kapacitātes palielināšana un tādējādi arī valstu un reģionālo aģentūru investīciju atbalstīšanas iespēju palielināšana darbības programmu plānošanas, īstenošanas un novērtēšanas, kā arī profesionālās apmācības kvalitātes jomā dalībvalstīs un reģionos ir būtiski svarīga savlaicīgai un sekmīgai kohēzijas politikas īstenošanai un konverģences radīšanai ar augstākiem standartiem; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir Taiex Regio Peer 2 Peer iniciatīva, kas uzlabo administratīvās un institucionālās spējas un nodrošina labākus rezultātus attiecībā uz ES ieguldījumiem;

16.  uzsver nepieciešamību vienkāršot kohēzijas politikas vispārējo pārvaldības sistēmu visos pārvaldības līmeņos, sekmēt darbības programmu plānošanu, pārvaldību un novērtēšanu, lai padarītu tās pieejamākas, elastīgākas un efektīvāku; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi cīnīties pret pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs; prasa Komisijai palielināt iespējas e–kohēzijai un konkrētiem izdevumu veidiem, piemēram, standarta likmes vienības izmaksas un vienotas likmes summas saskaņā ar KNR, un ieviest digitālu platformu vai vienas pieturas aģentūras pieteikuma iesniedzējiem un labuma guvējiem; atbalsta augsta līmeņa grupas ESI fondu līdzekļu saņēmēju uzraudzības vienkāršošanas jautājumos secinājumus un ierosinājumus un mudina dalībvalstis īstenot šos ierosinājumus;

17.  aicina Komisiju apsvērt risinājumus saskaņā ar proporcionalitātes un diferencēšanas principiem programmu īstenošanā, balstoties uz riska novērtējumu, objektīviem kritērijiem un arī pozitīvajiem, programmām paredzētajiem stimuliem, to apjomu un administratīvās spēju, īpaši attiecībā uz vairākpakāpju revīzijām, kurās galvenā uzmanība būtu pievērsta cīņai pret pārkāpumiem, proti, krāpšanu un korupciju, un pārbaužu skaitu, lai panāktu lielāku saskaņotību starp kohēzijas politiku, konkurences politiku un citām ES politikas jomām, jo īpaši valsts atbalsta noteikumiem, kas attiecas uz ESI fondiem, bet ne uz ESIF vai programmu „Apvārsnis 2020”, kā arī attiecībā uz vienotu noteikumu kopumu visiem ESI fondiem iespēju nolūkā padarīt finansējumu efektīvāku, vienlaikus ņemot vērā katra fonda īpatnības;

18.  aicina Komisiju nolūkā panākt patiesu vienkāršošanu un vienojoties ar valsts un reģionālo programmu vadošajām iestādēm, izstrādāt īstenojamu plānu vienkāršotu izmaksu režīma paplašināšanai attiecībā uz ERAF, ievērojot arī noteikumus, kas ir iekļauti priekšlikumā regulai, lai grozītu finanšu noteikumus, kurus piemēro budžetam, proti, tā dēvētajā kopotajā regulā;

19.  uzskata, ka būtu jāsaglabā dotācijas, balstoties uz kohēzijas politikas finansēšanu; norāda uz finanšu instrumentu pieaugošo lomu; norāda, ka aizdevumi, pašu kapitāls vai garantijas var pildīt papildinošu funkciju, bet tie būtu jāizmanto piesardzīgi, pamatojoties uz atbilstīgu ex ante novērtējumu, un dotācijas būtu jāpapildina tikai tad, ja šādi finanšu instrumenti apliecina pievienoto vērtību un varētu radīt daudzkāršojošu iedarbību, piesaistot papildu finansiālo atbalstu un ņemot vērā reģionālās atšķirības un atšķirīgu praksi un pieredzi;

20.  uzsver, cik svarīga ir Komisijas, EIB un dalībvalstu palīdzība vietējām un reģionālām iestādēm ar inovatīviem finanšu instrumentiem, izmantojot platformas kā, piemēram, „fi-compass” platforma vai nodrošinot stimulus atbalsta saņēmējiem; atgādina, ka šādi instrumenti nav piemēroti visu veidu darbībām saskaņā ar kohēzijas politiku; uzskata, ka visiem reģioniem, pamatojoties uz brīvprātības principu, vajadzētu būt iespējai lemt par finanšu instrumentiem atbilstīgi viņu vajadzībām; tomēr iebilst pret saistošiem kvantitatīviem mērķiem attiecībā uz finanšu instrumentu izmantošanu un uzsver, ka aizvien lielāka finanšu instrumentu izmantošana nedrīkstētu izraisīt ES budžeta samazināšanu kopumā;

21.  aicina Komisiju nodrošināt labāku sinerģiju un saziņu starp ESI fondiem un citiem Savienības fondiem un programmām, tostarp ESIF, un par tiem un atvieglot vairāku fondu izmantošanas iespēju īstenošanu; uzsver, ka, izmantojot ESIF, nevajadzētu apdraudēt kohēzijas politikas plānošanas stratēģisko saskaņotību, teritoriālo koncentrāciju un ilgtermiņa perspektīvu un ka tam nevajadzētu aizstāt dotācijas, kā arī nevajadzētu aizstāt vai samazināt ESIF budžetu; uzstāj uz savu resursu reālu papildināmību; prasa noteikt skaidru norobežojumu starp ESIF un kohēzijas politiku, kā arī paredzēt iespējas to apvienošanai un atvieglot izmantošanu, nejaucot tos, kas var padarīt pievilcīgāku finansējuma struktūru, lai lietderīgi izmantotu ierobežotos ES resursus; uzskata, ka ir vajadzīga noteikumu saskaņošana attiecībā uz vairākfondu darbībām, kā arī skaidra komunikācijas stratēģija par pastāvošām finansējuma iespējām; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt instrumentu kopumu atbalsta saņēmējiem;

22.  aicina Komisiju apsvērt papildu rādītāju kopuma izstrādi līdzās IKP rādītājam, kurš joprojām ir ESI fondu taisnīgas iedalīšanas galvenā likumīgā un uzticama metode; uzskata, ka būtu jāizvērtē un jāapsver sociālā progresa indekss vai demogrāfisks rādītājs, lai sniegtu visaptverošu priekšstatu par reģionālo attīstību; uzskata, ka ar šādiem rādītājiem varētu labāk reaģēt uz jauna veida nevienlīdzību, kas pašlaik veidojas starp ES reģioniem; turklāt uzsver, cik svarīgi ir rezultātu rādītāji, lai stiprinātu politikas orientēšanos uz rezultātu un izpildi;

23.  aicina Komisiju apsvērt pasākumus, kuru mērķis ir atrisināt jautājumu par valsts finansējumu kohēzijas politikas projektiem, ņemot vērā problēmu, ar ko saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības ļoti centralizētās dalībvalstīs, kurām nav pietiekamas fiskālās un finansiālās spējas un kuras sastopas ar lielām grūtībām projektu līdzfinansēšanā un bieži vien pat projektu dokumentācijas sagatavošanā, jo trūkst finanšu resursu, kas noved pie kohēzijas politikas mazāka izmantojuma;

24.  mudina Komisiju apsvērt iespēju izmantojot NUTS III līmeni kohēzijas politikas reģionu klasifikācijai attiecībā uz dažām atlasītām prioritātēm;

Svarīgākās politikas jomas modernizētai kohēzijas politikai pēc 2020. gada

25.  uzsver ESF un garantija jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, jo īpaši cīņā pret ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu Savienībā, kas ir vēsturiski augstā līmenī, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos, tālākajos reģionos un reģionos, kurus krīze ir skārusi vissmagāk; uzsver to, ka MVU ir izšķiroša nozīme darbvietu radīšanā, tiem nodrošinot 80 % darbvietu Savienībā, inovatīvo nozaru veicināšanā, piemēram, digitālajā un mazoglekļa ekonomikā;

26.  uzskata, ka kohēzijas politika laikposmā pēc 2020. gada būtu jāturpina, lai rūpētos par neaizsargātām un nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošām personām, vēršoties pret pieaugošo nevienlīdzību un veidojot solidaritāti; norāda uz investīciju izglītībā, apmācībā un kultūrā pozitīvo ietekmi, radot pievienoto vērtību sociālajā un nodarbinātības jomā; turklāt norāda, ka ir nepieciešams saglabāt sociālo iekļaušanu, tostarp izmaksas, izmantojot ESF, ko papildina ERAF ieguldījumi šajā jomā;

27.  ierosina labāk izmantot ESI fondus, lai risinātu demogrāfiskās pārmaiņas un risinātu to reģionālās un vietējās sekas; uzskata, ka reģionos, kas saskaras ar problēmām, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanos, ESI fondi būtu optimāli jānovirza darbvietu radīšanai un izaugsmei;

28.  norāda, cik svarīga ir teritoriālās attīstības programma nozīmi un veiksmīgas lauku un pilsētu partnerības, kā arī viedo pilsētu kā mikrokosmu un katalizatoru lomu reģionālo un vietējo problēmu inovatīviem risinājumiem;

29.  atzinīgi vērtē Amsterdamas paktu un pilsētu un pilsētu teritoriju nozīmes Eiropas politikas veidošanā labāku atzīšanu un prasa efektīvi īstenot sadarbības metodi partnerībās, kas paredzētas paktā; uzskata, ka rezultāti būtu jāiekļauj ES turpmākajās politikās laikposmam pēc 2020. gada;

30.  uzsver uzlaboto pilsētu dimensiju kohēzijas politikā, paredzot īpašus noteikumus par pilsētu ilgtspējīgu attīstību un inovatīviem pasākumiem pilsētās; uzskata, ka šis aspekts būtu turpmāk jāattīsta un jāuzlabo laikposmam pēc 2020. gada un ka būtu jāpastiprina kompetenču tālāka deleģēšana zemākiem līmeņiem; mudina Komisiju uzlabot koordināciju starp dažādiem pilsētām paredzētiem pasākumiem, lai uzlabotu saistībā ar kohēzijas politiku sniegto tiešo atbalstu pašvaldībām, nodrošinot teritoriālajai attīstībai finansējumu un īpaši tai pielāgotus instrumentus; uzsver tādu teritoriālās attīstības instrumentu nozīmi nākotnē kā, piemēram, „Sabiedrības virzīta vietējā attīstība” un „Integrēti teritoriālie ieguldījumi”;

31.  atbalsta ES saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām; šajā sakarībā atgādina par mērķi, kuru apstiprinājušas visas ES iestādes, tērēt vismaz 20 % no ES budžeta ar klimata pārmaiņām saistītām darbībām, un uzsver, ka ESI fondiem ir svarīga nozīme šajā sakarībā un ka tie būtu arī turpmāk jāizmanto iespējami lietderīgāk attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kā arī attiecībā uz zaļo ekonomiku un atjaunojamiem enerģijas avotiem; uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot uzraudzības un izsekošanas sistēmu attiecībā uz izdevumiem, kas ir saistīti ar klimata jautājumiem; šajā sakarībā uzsver ETS potenciālu, kā arī pilsētu un reģionu lomu saistībā ar pilsētvides attīstības programmu;

32.  norāda, ka pētniecības un inovācijas stratēģija pārdomātai specializācijai (RIS3) stiprina reģionālās inovāciju ekosistēmas; uzsver, ka, lai ES varētu konkurēt pasaules mērogā, pētniecībai, inovācijai un tehnoloģijas attīstībai arī turpmāk vajadzētu būt nozīmīgai lomai; uzskata, ka pārdomātas specializācijas modelim vajadzētu kļūt par vienu no vadošajām pieejām kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada, sekmējot sadarbību starp dažādiem reģioniem, pilsētām un lauku apgabaliem un veicinot ES ekonomikas attīstību, kas izpaustos sinerģijas radīšanā starp starpvalstu RIS3 un pasaules līmeņa kopām; atgādina par pašreizējo izmēģinājuma projektu „Kāpnes uz izcilību” (S2E), ar kuru turpina atbalstīt reģionus, attīstot un izmantojot sinerģiju starp ESI fondiem, pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” un citām ES finansēšanas programmām; tādēļ uzskata, ka jāveic turpmāki pasākumi, lai pēc iespējas palielinātu sinerģijas nolūkā vēl vairāk stiprināt pārdomātu specializāciju un inovāciju laikposmam pēc 2020. gada;

33.   uzsver, ka kohēzijas politikas lielāka atpazīstamība ir būtiski svarīga, lai cīnītos pret eiroskepticismu, un var sekmēt pilsoņu uzticēšanās un paļāvības atgūšanu; uzsver — lai uzlabotu informētību par ESI fondiem, lielāka uzmanība ir jāpievērš šo fondu programmu saturam un rezultātiem, izmantojot lejupēju un augšupēju pieeju, kas nodrošina to ieinteresēto pušu un saņēmēju līdzdalībai, kuri var darboties kā efektīvs kanāls, kā izplatīt informāciju par kohēzijas politikas sasniegumiem; turklāt mudina Komisiju, dalībvalstis, reģionus un pilsētas efektīvākā veidā sniegt informāciju par kohēzijas politikas novērtējamiem rezultātiem, kuri sniedz pievienoto vērtību ES pilsoņu ikdienas dzīvē; uzsver, ka vajadzības gadījumā ir jāturpinās komunikācijas pasākumiem saskaņā ar īpašu budžetu tehniskās palīdzības ietvaros, kamēr projekta īstenošana tiek pabeigta un tā rezultāti kļūst skaidri redzami;

Perspektīva

34.  aicina sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti visā ES un noteikt par ES attīstības prioritātēm ES līdzekļu novirzīšanu izaugsmei, darbvietu radīšanai un konkurētspējas palielināšanai; aicina turpināt cīņu pret reģionālajām atšķirībām, nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī pret diskrimināciju; uzskata, ka papildus Līgumos noteiktajiem mērķiem kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu kļūt par instrumentu, lai sasniegtu Eiropas Savienības politiskos mērķus, tādējādi arī veicinot labāku izpratni par tās rezultātiem un saglabājot Savienības galvenās investīciju politikas statusu, kas ir pieejama visiem reģioniem;

35.  atkārtoti uzsver, ka ir pienācis laiks sagatavot ES kohēzijas politiku pēc 2020. gada, lai to uzsāktu efektīvi pašā plānošanas perioda sākumā; tādēļ prasa, lai Komisija laikus uzsāktu jauna tiesiska regulējuma sagatavošanu, proti, nekavējoties pēc tam, kad būs iesniegts un pārtulkots oficiālajās valodās Komisijas priekšlikums nākamajai DFS; turklāt aicina laikus pieņemt visus tiesību aktu priekšlikumus par turpmāko kohēzijas politiku, kā arī —pirms jaunā plānošanas perioda sākuma — tādus norādījumus par pārvaldību un kontroli, kuriem nav atpakaļejoša spēka; uzsver, ka darbības programmu novēlota īstenošana negatīvi ietekmē kohēzijas politikas efektivitāti;

36.  norāda, ka galvenajos aspektos pašreizējās kohēzijas politikas tiesiskais regulējums pēc 2020. gada būtu jāsaglabā ar uzlabotu, nostiprinātu, viegli pieejamu un uz rezultātiem vērstu politiku un ar šīs politikas pievienoto vērtību, par kuru iedzīvotāji ir labāk informēti;

37.  uzsver, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu 2016/0282(COD), ka migrantu un bēgļu, kuriem piešķirta starptautiska aizsardzība, uzņemšanai, kā arī viņu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai ir nepieciešama saskaņota pārnacionāla pieeja, kas arī būtu jāpanāk ar pašreizējo un turpmāko ES kohēzijas politiku;

38.  uzsver, cik svarīga ir noteikumu stabilitāte; prasa, lai Komisija, gatavojot kohēzijas politikas īstenošanas noteikumus saskaņā ar nākamo DFS, paredzētu pēc iespējas mazāk izmaiņu; ir pārliecināts, ka kohēzijas politikai pēc 2020. gada ir jāsaglabā budžeta daļa pienācīgā līmenī gadījumā, ja tā netiek palielināta, ņemot vērā sarežģītās iekšējās un ārējās problēmas, kuras nāksies risināt ar politikas starpniecību; uzskata, ka šo politiku nedrīkst vājināt nekādi apstākļi, tostarp AK izstāšanās no ES, un ka turpmāk nedrīkstētu mazināt šīs politikas daļu ES kopējā budžetā, novirzot maksāšanas līdzekļus jauniem uzdevumiem; turklāt uzsver kohēzijas politikas daudzgadu raksturu un aicina saglabāt tās 7 gadu plānošanas periodu vai ieviest 5 + 5 gadu plānošanas periodu ar obligātu termiņa vidusposma pārskatīšanu;

39.  prasa nodrošināt snieguma rezerves ātru piešķiršanu; norāda, ka laiks starp rezultātiem un līdzekļu atbrīvošanai no rezerves ir pārāk ilgs, tādējādi samazinot rezerves efektivitāti; mudina Komisiju ļaut dalībvalstīm īstenot izpildes rezerves izmantošanu, tiklīdz ir pabeigta pārskatīšana;

40.  šajā sakarībā norāda, ka digitālā programmai, tostarp vajadzīgās infrastruktūras nodrošināšanai un progresīvu tehnoloģisko risinājumu izmantošanai, ir jākļūst par prioritāti saistībā ar kohēzijas politiku, jo īpaši nākamajā finansēšanas periodā; norāda, ka telekomunikāciju nozares attīstība jebkurā gadījumā būtu jāpapildina ar atbilstošu apmācību, kas arī būtu jāatbalsta ar kohēzijas politiku;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstīm un to parlamentiem un Reģionu komitejai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp. (5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp. (6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp. (7) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (8) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0217. (12) OV C 305 E, 11.11.2010., 14. lpp. (13) OV C 351 E, 2.12.2011., 1. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0383. (15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0336. (16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0311. (17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0211. (18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419. (19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308. (20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0307. (21) OV C 258 E, 7.9.2013., 1. lpp. (22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0133. (23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384. (24) ECLI:EU:C:2015:813

Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūcija par zivju krājumu stāvokli un sociālekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā (2016/2079(INI))

P8_TA(2017)0255 A8-0179/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1) (KZP regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1967/2006, kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2847/93, kā arī atceļ Regulu (EK) Nr. 1626/94(3),

–  Labojums Padomes 2008. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999(4),

–  ņemot vērā Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisijas (GFCM) vidustermiņa stratēģiju laikposmam 2017.–2020. gads, kuras izstrādes mērķis ir nodrošināt Vidusjūras un Melnās jūras zivsaimniecības ilgtpējību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā(5),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju „Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

–  ņemot vērā reģionālo konferenci par tēmu „Veidojot nākotni ilgtspējīgām mazapjoma zvejas saimniecībām Vidusjūras un Melnās jūras rajonā”, kas notika Alžīrā, Alžīrijā, 2016. gada 7.–9. martā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0179/2017),

A.  tā kā Vidusjūrā, kurā dzīvo 17 000 jūras sugu, ir viena no lielākajām pasaules bioloģiskās daudzveidības biocenozēm; tā kā, pieņemot lēmumu, kā šo dabas sistēmu pārvaldīt, tādēļ ir jāpiemēro daudzsugu pieeja;

B.  tā kā Komisija paziņojumā „Apspriešanās par zvejas iespējām 2017. gadam saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku” (COM(2016)0396) pauž uzskatu, ka Vidusjūrā novērojamā galvenā tendence joprojām ir pārlieku lielā nozveja un ka steidzami ir jāveic pasākumi, kas šo situāciju uzlabotu; tā kā šajā dokumentā Komisija pauž bažas, jo daudzās novērtējumā analizētās sugas tiek zvejotas, ievērojami pārsniedzot objektīvās aplēses par maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu (MIIA);

C.  tā kā attiecībā uz visiem zivju krājumiem un vēlākais līdz 2020. gadam Vidusjūrai ir jāreaģē uz galveno problēmu — sasniegt mērķi pakāpeniski atjaunot un saglabāt zivju populāciju virs tā biomasas līmeņa, kas spēj sniegt maksimālo ilgtspējīgo atdevi; tā kā šīs problēmas risināšanā būs jāpiedalās un jāuzņemas saistības arī trešām valstīm; tā kā Vidusjūras akvatorijā vispārējais pārmērīgas zivju resursu ekspluatācijas līmenis par aptuveni par 2-3 reizēm pārsniedz zvejas izraisītu zivju mirstības mērķapjomu (FMSY); tā kā, neskatoties uz ievērojamajiem pūliņiem, kas ir veikti gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, lai īstenotu un ievērotu tiesību aktus zivsaimniecības nozarē, vairāk nekā 93 % novērtēto sugu Vidusjūrā joprojām tiek uzskatītas par tādām, kas tiek zvejotas pārmērīgi;

D.  tā kā šajā reģionā zivsaimniecībām ir milzīga sociālekonomiskā nozīme attiecībā uz piekrastes iedzīvotājiem; tā kā zivsaimniecības nozarē strādā simtiem tūkstošu cilvēku, tostarp sekundārās apstrādes jomā, un tā kā šajā nozarē strādā ievērojams skaits sieviešu, kuru nodarbinātība ir sevišķi atkarīga no zivsaimniecības nozares; tā kā Vidusjūras reģions dod būtisku ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā, jo īpaši šā reģiona neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām; tā kā zivsaimniecības piedāvā ienākumu papildināšanas veidu un nodrošina ar pārtiku, un sekmē reģionālo stabilitāti;

E.  tā kā Vidusjūru ietekmē virkne faktoru, piemēram, piesārņojums, ko rada jūras transports, kurš kopā ar zveju ietekmē zivju krājumu normālu apjomu;

F.  tā kā mazapjoma zivsaimniecības (MZS) veido 80 % no flotēm un tajās ir izveidoti 60 % Vidusjūras akvatorijas darbavietu; tā kā ir jāpauž nožēla, ka Eiropas līmenī nav panākta vienošanās par MZS definīciju, kaut arī ir jāatzīst, ka tas ir grūts uzdevums, ņemot vērā jūras ekosistēmas un zvejas nozares īpatnību un parametru lielo dažādību; tā kā jēdziens „piekrastes mazapjoma zveja” ir oficiāli definēts tikai Eiropas Zivsaimniecības fonda (Padomes Regula (EK) Nr. 1198/2006) sakarībā kā „zveja, ko veic zvejas kuģi ar kopējo garumu mazāku nekā 12 metri un neizmantojot velkamu zvejas rīku” (tādu kā traļi); tā kā mazapjoma zvejas definīcijā būtu jāņem vērā virkne valstu un reģionālo raksturīgo iezīmju;

G.  tā kā augsta līmeņa sanāksmē, kas notika 2016. gada februārī Katānijā, par zivju krājumu stāvokli Vidusjūrā tika panākta vienošanās par steidzamo vajadzību šīs negatīvās tendences novērst, un tika atzīta lielā problēma vēlākais līdz 2020. gadam atjaunot un uzturēt zivju populāciju virs biomasas līmeņiem, kuros var gūt maksimālo ilgtspējīgo atdevi, vienlaikus ievērojot KZP pienākumu attiecībā uz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu attiecībā uz visām sugām;

H.  tā kā papildus pārmērīgai zvejai Vidusjūra saskaras ar daudzām problēmām, lielākā no kurām var tikt saistīta ne tikai biezi apdzīvotām piekrastēm (barības vielu un piesārņojošo vielu pārmērīgs daudzums un dzīvotnes un piekrastes izmaiņas), bet arī jūras transportam un resursu pārmērīgai izmantošanai, tostarp naftas un gāzes ieguvei; tā kā Vidusjūra turklāt ir ļoti neaizsargāta pret klimata pārmaiņām, kas apvienojumā ar intensīvu jūras satiksmi veicina jaunu invazīvo sugu ieviešanos un iedzīvošanos;

I.  tā kā neiespējamībai izmantot īpašus rīkus un paņēmienus, kuri ir pieņemamāki un kuriem ir mazāka ietekme un apdraudēto krājumu stāvokli, ir nopietna ietekme uz jau tā marginalizēto piekrastes un salu kopienu dzīvotspēju un tā kavē attīstību un palielina iedzīvotāju skaita sarukšanu;

J.  tā kā piekrastes kopienas visās Vidusjūras dalībvalstīs ir ļoti atkarīgas no zivsaimniecībām un jo īpaši no MZS un tādēļ tās apdraud zivju krājumu ilgtspējas trūkums;

K.  tā kā Eiropas Savienībā ir ļoti daudz piekrastes kopienu, kas plašā mērā ir atkarīgas no tradicionālo, amatniecisko un mazapjoma zivsaimniecību darbības Vidusjūras akvatorijā;

L.  tā kā daudzos Vidusjūras reģionos atpūtas zvejai piemīt sociālekonomiska vērtība un tā gan tiešā, gan netiešā veidā ietekmē nodarbinātību;

M.  tā kā ir jāņem vērā, kāda ir atpūtas zvejas nozīme no Vidusjūras krājumu viedokļa,

1.  uzsver, cik svarīgi ir ātri un pilnībā sasniegt mērķus un veikt pasākumus, kas ir paredzēti, īstenojot KZP, un cik svarīga ir savlaicīga un efektīva daudzgadu apsaimniekošanas plāna īstenošana, ievērojot uz reģionalizāciju un sugu daudzveidību balstītu pieeju; jo īpaši uzsver vajadzību nodrošināt labu vides statusa (LVS) mērķi, kas ir noteikts ES Jūras stratēģijas pamatdirektīvā (Direktīva 2008/56/EK), ņemot vērā, ka lēmums par zivsaimniecību apsaimniekošanas pasākumiem būtu jāpieņem KZP kontekstā;

2.  uzskata, ka, īstenojot KZP, pret Vidusjūras akvatoriju būtu arī turpmāk jāizturas atšķirīgi no pārējām jūru akvatorijām, jo to lielā mērā veido starptautiskie ūdeņi, kuros trešām valstīm ir izšķiroša nozīme, kas ietekmē zivju krājumu stāvokli;

3.  uzskata, ka, reaģējot uz minētajām problēma, ir vajadzīga steidzama kolektīva rīcība, kuras pamatā būtu sadarbība, kas tiktu īstenota vairākos līmeņos: starptautiskā, Eiropas, dalībvalstu un reģionālā līmenī; uzskata, ka iekļaujošā augšupējā procesā būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp profesionāļi un zvejnieki atpūtnieki, zvejas nozare, tradicionālā un amatnieciskā mazapjoma zvejniecība, zinātnieki, reģionālās organizācijas, aizsargājamo jūras teritoriju pārziņi, arodbiedrības un NVO; šajā sakarībā uzsver Vidusjūras Konsultatīvās padomes stratēģisko lomu;

4.  uzsver, ka pārvaldības pasākumi un noteikumi pilnībā neīstenos potenciālu bez to piekrastes kopienu apzināšanās, pilnīga atbalsta un dalības, kuras ir jāinformē par to, kādu apdraudējumu to ekonomiskajai un sociālajai nākotnei rada zivju krājumu un sugu noplicināšana;

5.  konstatē, ka nav kopīgu un sīki izstrādātu mazapjoma zvejas un amatnieciskās zvejas jēdzienu definīciju; uzsver, ka šādas definīcijas ir nepieciešamas pēc iespējas drīz ES līmenī, lai tās varētu lietot turpmākajā politiskajā darbībā;

6.  apgalvo, ka zivsaimniecības politikas veidošanas lēmumu procesā būtu pilnībā jāiesaista un jāintegrē zvejnieki un zvejnieku asociācijas, ražotāju organizācijas, arodbiedrības, piekrastes rīcības grupas (CAG) un vietējās kopienas saskaņā ar KZP reģionalizācijas politiku un iesaistot Vidusjūras akvatorijas austrumkrasta un dienvidkrasta trešās valstis; uzsver, ka nodrošināt pietiekamus zivsaimniecības resursus un ilgtspējīgas un rentablas zivsaimniecības, un līdz ar to saglabāt pašreizējo nodarbinātības līmeni un ideālā gadījumā radīt vairāk darbvietu zivsaimniecības nozarē varēs vienīgi tad, ja tiek panākti godīgi, līdzsvaroti un taisnīgi apstākļi visām iesaistītajām valstīm un visiem Vidusjūras zvejniekiem; uzsver, ka zivsaimniecības nozarē svarīga nozīme ir spēcīgiem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem, kā arī institucionalizētam sociālajam dialogam un darbinieku dalībai uzņēmumu jautājumu risināšanā;

7.  konstatē, ka KZP rada pamudinājumus, tostarp zvejas iespējas, zvejot specializēti un ar mazāku ietekmi uz jūras ekosistēmu un tās resursiem; šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpiemēro pārredzami un objektīvi kritēriji, tostarp vides kritēriji, sociāli un ekonomiski kritēriji (KZP regulas 17. pants); tā kā šā iemesla dēļ pūliņi ir jāvelta šā mērķa sasniegšanai, lai pamudinājumi un priviliģēta pieeja piekrastes zvejas teritorijām tiktu nodrošināta mazapjoma (amatnieciskajām un tradicionālajām) flotēm, ja tās zvejo specializēti un veidā, kura ietekme ir ierobežota; uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar attiecīgajām piekrastes kopienām;

8.  atzīmē, ka atpūtas zvejas ietekme uz zivju krājumiem un tās sociālekonomiskais potenciāls Vidusjūras reģionā nav pietiekoši izpētīts; uzskata, ka turpmāk vajadzētu vākt datus par atpūtas zvejnieku skaitu, viņu lomu lielumu un viņu sniegto pievienoto vērtību piekrastes kopienās;

9.  konstatē, ka atpūtas zveja ar tādām darbībām kā tūrisms dod lielus ekonomiskos ieņēmumus vietējām kopienām un tās ietekme uz vidi ir neliela, un tāpēc tā būtu jāveicina;

10.  uzskata, ka ir ļoti būtiski definēt piekrastes, mazapjoma un tradicionālo zveju atbilstoši sociāli ekonomiskajām iezīmēm un vienlaikus piemērot reģionālu pieeju;

11.  uzsver, ka piekrastes zvejā tiek izmantoti tradicionālie zvejas rīki un paņēmieni, kuri savu īpašību dēļ definē piekrastes reģionu identitāti un dzīvesveidu, un tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt to lietošanu un aizsargāt tos kā daļu no kultūras, vēstures un tradīciju mantojuma;

12.  uzskata, ka saistībā ar reģionalizāciju un ņemot vērā katra konkrētā zvejas veida īpatnības, būtu jāatļauj atsevišķas pamatotas atkāpes attiecībā uz īpašo zvejas rīku un paņēmienu izmantošanu;

13.  uzsver, ka saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) datiem jūras dzīvo resursu saglabāšanai, apsaimniekošanai un izmantošanai būtu jāpiemēro piesardzīga pieeja, ņemot vērā sociālekonomiskos apsvērumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgas zivsaimniecības, vienlaikus kompleksi aizsargājot un saudzējot jūras vidi; uzsver, ka zinātniskās informācijas trūkums nedrīkst kalpot par aizbildinājumu nespējai īstenot saglabāšanas un apsaimniekošanas pasākumus; uzskata, ka ir būtiski svarīgi ātri novērst datu un reālas zinātniskās informācijas trūkumu par zivju krājumu stāvokli; uzsver, ka ir jāapspriežas ar visām ieinteresētajām personām un tās jāiesaista šajā procesā;

14.  uzskata, ka, lai aizsargātu un saudzētu Vidusjūras zivju un vides resursus, īstenojot efektīvas zivsaimniekošanas politikas nostādnes, tās ir jāveic līdztekus iedarbīgām, plašām un steidzamām politikas nostādnēm un pasākumiem, ar kuriem neitralizē faktorus, kas ietekmē minētos resursus un negatīvi uz tiem iedarbojas, piemēram: klimata pārmaiņas (globālā sasilšana, paskābināšanās, lietus režīms), piesārņojums (ķīmiskais, organiskais, makro- un mikroskopiskais), nekontrolēta gāzes un naftas meklēšana un ieguve, jūras transports, invazīvās sugas, dabas dzīvotņu iznīcināšana vai mainīšana, īpaši piekrastes teritorijās; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi labāk izprast šo faktoru ietekmi uz zivju krājumiem; prasa, lai šajā sakarībā tiktu stiprinātas Eiropas tagadējās spējas uzraudzīt un monitorēt Vidusjūru, piemēram, Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkls un Kopernika programma un tās jūras komponents;

15.  uzskata, ka zvejas resursu un jūras resursu aizsardzība un saglabāšana Vidusjūras akvatorijā nedrīkst balstīties tikai uz pasākumiem, kas attiecas uz zivsaimniecības nozari, bet gan būtu arī jāietver citas darbības nozares, kam ir ietekme uz jūras vidi;

16.  uzskata, ka būtu jāpastiprina centieni pētīt jūru, jo īpaši attiecībā uz komerciāli izmantotām sugām, un ka šīs zināšanas būtu jāizmanto par pamatu, plānojot minēto sugu ilgtspējīgu izmantošanu;

17.  stingri uzsver nelegālās, nereģistrētās vai neregulētās (NNN) zvejas izplatīto problēmu, kas joprojām pastāv Vidusjūras akvatorijā, — pat ES valstīs; uzskata, ka nekāda rīcība, ko īsteno, lai aizsargātu resursus, — cita starpā un galvenokārt mazo zvejas saimniecību interesēs, nevar būt efektīva, ja NNN zveja netiek apkarota stingri un apņēmīgi; uzskata, ka ES ir nepieciešams nodrošināt to Vidusjūras valstu atbalstu saviem centieniem apkarot NNN zveju, kuras nav ES dalībvalstis; turklāt uzskata, ka visā Vidusjūras akvatorijā būtu attiecīgi jāsaskaņo pārbaužu procedūras, ņemot vērā plaši atšķirīgo pārbaužu un sankciju procedūru piemērošanu;

18.  atgādina, ka piekrastes kopienām ir liela ietekme uz to pasākumu efektivitāti, kas ir vērsti uz NNN zvejas novēršanu, atklāšanu un noskaidrošanu;

19.  uzskata par prioritāti kontroles darbības pastiprināšanu gan uz zemes — visā izplatīšanas ķēdē (tirgos un ēdināšanas pakalpojumu tirdzniecībā) —, gan jūrā, jo īpaši zonās, kurās zvejas darbības ir uz laiku apturētas vai aizliegtas;

20.  uzskata, ka, lai novērstu sociālo nevienlīdzību, zvejniecības iespējas ir jāsadala, izmantojot objektīvus un pārredzamus kritērijus, tostarp vides, sociālos un ekonomiskos kritērijus, pienācīgu uzmanību pievēršot mazas ietekmes metodēm; uzskata, ka zvejniecības iespējas būtu taisnīgi jāsadala dažādos zvejniecības segmentos, tostarp tradicionālā un maza apjoma zvejniecībā; turklāt uzskata, ka ir jāparedz stimuli, kā zvejniekus mudināt izmantot specializētākus zvejas rīkus un tehnoloģijas, kurām ir mazāka ietekme uz jūras vidi, kā tas ir paredzēts KZP regulas 17. pantā;

21.  uzskata, ka zivju krājumu noplicināšana Vidusjūrā attiecībā uz komerciālo un izklaides zveju ir jārisina ar zivsaimniekošanas un saglabāšanas pasākumiem, tostarp galvenokārt, piemērojot teritoriālus un laika ierobežojumus un dienas un nedēļas nozvejas limitus un kvotas, ja tas ir nepieciešams; uzskata, ka šādā veidā tiktu nodrošināti vienlīdzīgi konkurences ar trešām valstīm apstākļi attiecībā uz kopīgajiem zivju krājumiem; uzskata, ka par šiem pasākumiem būtu jālemj ciešā sadarbībā ar attiecīgo nozari, lai nodrošinātu lēmumu efektīvu īstenošanu;

22.  atzinīgi vērtē pārbaužu skaita palielināšanu Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrā un uzsver, ka ir jāpastiprina centieni, lai pārvarētu abas nozīmīgākās problēmas, kas attiecas uz normu ievērošanu 2016. gadā, proti: nepatiesa dokumentu deklarēšana (reģistrācijas žurnāls, izkraušanas un pārvietošanas deklarācijas, pārdošanas zīmes utt.) un aizliegtu vai neatbilstošu zvejas rīku izmantošana;

23.  uzsver, ka nekādā gadījumā uz zvejnieku pleciem nedrīkst uzvelt pienākumus, kas izriet no izkraušanas pienākuma, kas ir jāveic saskaņā ar reformēto KZP;

24.  aicina veikt pētījumu par sekām, kādas būs zivsaimniecības izmetumu izbeigšanai, kas izpaustos kā barības vielu liegšana jūras organismiem un citām sugām, piemēram, kaijām;

25.  konstatē, ka aizsargājamo jūras teritoriju sistēma Vidusjūrā aptver neadekvātu virsmas īpatsvaru un ka ievērojami atšķiras dažādu akvatoriju platība; norāda, ka ir novērojams vispārējs ekonomisko resursu trūkums; uzskata to par ļoti svarīgu atzīt un palielināt nozīmi, kāda aizsargājamām jūras teritorijām jau ir kā attīstītām zinātniskās pētniecības laboratorijām, kad tiek veikti īpaši pasākumi un īstenota sadarbība un kopīga ar zvejniekiem pārvaldība, un optimizēt šo zonu izmantošanu, ņemot vērā zinātniskos padomus un saglabāšanas mērķus; šajā sakarībā uzskata par svarīgu nodrošināt stabilu sistēmas finansējuma palielinājumu; uzskata par izšķiroši svarīgu ciešāk sadarboties ar GFCM un trešām valstīm, lai noskaidrotu teritorijas, attiecībā uz kurām veic aizsardzības pasākumus, un izveidotu efektīvu monitorēšanas un kontroles sistēmu, ar ko pārbauda šo teritoriju efektivitāti;

26.  uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai aizsargājamās jūras teritorijas līdz 2020. gadam aptvertu vismaz 10 % Vidusjūras, ievērojot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi 14.5; aicina GFCM 2018. gada gadskārtējās sesijas laikā piekrist progresīvam kalendāram, kurā būtu minēti kvalificēti šā mērķi sasniegšanas uzstādījumi; uzsver, ka daudzos gadījumos pastāvošās aizsargātās jūras teritorijas netiek pietiekami efektīvi apsaimniekotas; tādēļ uzskata, ka līdztekus efektīvai monitorēšanas un kontroles sistēmas ieviešanai ir svarīgi izstrādāt un piemērot apsaimniekošanas pasākumus saskaņā ar ekosistēmas pieeju, lai varētu uzraudzīt aizsardzības pasākumu efektivitāti;

27.  jo īpaši uzsver nepieciešamību aizsargāt sadarbību tādu jutīgu teritoriju pārvaldībā, kas ir uzskatāmas par ekonomiski nozīmīgāko sugu svarīgām nārsta vietām (piem., Jabukas ieplaka Adrijas jūrā);

28.  uzsver, ka Vidusjūrai ir raksturīga bioloģiskā ziņā unikāla populācija, kuru zvejo dažādu valstu zvejas flotes, un ka tādēļ vitāli svarīga nozīme ir ciešai sadarbībai un zvejas reglamentēšanas pasākumu koordinēšanai visu ieinteresēto pušu starpā visos līmeņos;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai risinātu problēmu saistībā ar jūras piesārņojumu un plastmasas atkritumiem jūrā, kuri rada ļoti nopietnu kaitējumu videi, ekoloģijai, ekonomikai un veselībai;

30.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu apsaimniekošanas plānu ietvaros īstenot dažādotu un niansētu politisko nostāju pieeju, kā arī ievērot dažādus kritērijus, kuru pamatā būtu sugu bioloģiskie raksturlielumi un zvejas veidu tehnoloģiju raksturlielumi; papildus tam uzskata, ka katrā daudzgadu plānā vajadzētu būt paredzētai atbilstošai plānošanai attiecībā uz telpu (zvejas aizlieguma zonu rotācija, pilnīga vai daļēja slēgšana atbilstoši zvejas sistēmām) un laiku (bioloģiskās atjaunošanās periods), kā arī paredzētai tādu tehnisko pasākumu sekmēšanai, kurus īsteno, lai panāktu pēc iespējas lielāku zvejas rīku specializāciju; uzsver, ka ir jāparedz attiecīgā finanšu atlīdzība;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas paustās apņemšanās saistībā ar Vidusjūras daudzgadu apsaimniekošanas plānu; uzsver, ka ir svarīgi reģionalizēt KZP, ar kuru īsteno zivsaimniekošanu Vidusjūras akvatorijā; prasa iesaistīt Vidusjūras Konsultatīvo padomi (MEDAC) visā procesā, plānojot un izveidojot daudzgadu apsaimniekošanas plānu un reģionalizētos pasākumus;

32.  uzsver, ka bioloģiskā miera periodos ir zvejniekiem jāgarantē pienācīgi ieņēmumi;

33.  konstatē, ka attiecībā uz visām Vidusjūru komerciālajām sugām un atpūtas zvejas mērķsugām tiesību aktos ir jānosaka minimālais pieļaujamais zivju izmērs, kas būtu atkarīgs no dzimumbrieduma un labāko pieejamo zinātnisko izpratni; norāda, ka ir jāveic pasākumi, lai stingrāk kontrolētu minētā pieļaujamā minimālā izmēra ievērošanu;

34.  uzskata, ka ir jāmudina saskaņota rīcība ar Vidusjūras reģiona trešām valstīm, šajā jomā darbojošos starptautisko institūciju vadībā pastiprinot politisko un tehnisko sadarbību; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nesen sākto programmu MedFish4Ever — prasību rīkoties, lai apturētu zivju krājumu noplicināšanu Vidusjūrā; uzsver nepieciešamību šīs programmas ietvaros veikt visu, kas ir mūsu spēkos, lai veicinātu ilgtspējīgu zivsaimniecību Vidusjūras valstīs;

35.  uzsver nepieciešamību veicināt un īstenot vienošanos par liegumiem laika / teritorijas ziņā, ar kuriem nosaka secīgus pagaidu ierobežojumus zvejai noteiktu sugu nārstošanas vietās visa gada laikā; šī zvejas darba sezonālā dalīšana un specializācija būs ļoti produktīva un ir jāplāno ar zvejas kopienu un zinātnisko konsultantu piekrišanu;

Trešām valstīm paredzēti pasākumi

36.  aicina Komisiju sekmēt darbības ar GFCM starpniecību, lai uzlabotu to zivju krājumu stāvokli, kuras zvejo arī trešās valstis, turklāt izmantojot tās priekšrocības, ko dod jau izveidotā sadarbība starp struktūrām, kas pārstāv zvejas flotes, un struktūrām, kas pārstāv uzņēmumus, kuri darbojas zvejas nozarē, un atbilstošās attiecīgo trešo valstu iestādes vai struktūras;

37.  konstatē, ka tas, ka trūkst kopīgu regulējuma noteikumu, kuri reglamentētu ES un trešo valstu zvejas flotes, kas darbojas Vidusjūrā, rada negodīgu konkurenci starp zvejniekiem, vienlaikus apdraudot ilgtermiņa nozvejas ilgtspēju attiecībā uz kopīgi zvejotām sugām;

38.  uzsver sadarbības nozīmi un nepieciešamību veicināt atbilstību tiesību normām un vienādus konkurences apstākļus zivsaimniecības kontroles jomā ar trešām valstīm un reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācijām (RZPO) un nostiprināt to jūras teritoriju un zivju krājumu pārvaldības horizontālu koordināciju, uz kuriem neattiecas valstu jurisdikcijas;

39.  aicina Komisiju palīdzēt Vidusjūras valstīm, kas nav ES dalībvalstis, ieviest ilgtspējīgu zivsaimniecību, atbalstot mazapjoma un piekrastes zveju, apmainoties ar paraugpraksi un uzturot atklātu saziņas kanālu, un izveidot nepieciešamo dialogu starp iesaistītajām dažādajām valstu administrācijām, lai pienācīgi atbalstītu GFCM vidusposma stratēģijas (2017.–2020. gads) īstenošanu un uzlabotu Vidusjūras zivju krājumu stāvokļa tendenci, kura rada bažas; aicina Komisiju rīkot efektīvas informācijas apmaiņas ar trešām valstīm Vidusjūras reģionā par darbībām, kuras īsteno Vidusjūrā zvejojošās trešo valstu flotes;

40.  prasa GFCM vadībā izveidot reģionālo plānu, lai nodrošinātu vienādus apstākļus visiem kuģiem, kas zvejo Vidusjūras reģionā, un nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp zvejas resursiem un visu Vidusjūras piekrastes valstu flošu kapacitāti; turklāt prasa izveidot kuģu uzraudzības sistēmas (KUS) un apvienoto pārbaužu reģionālu centru;

41.  ieteic, lai Komisija uz laiku aptur importu no trešām valstīm, kas neveic vajadzīgos pasākumus, ar kuriem novērš, attur un izskauž NNN zveju un kuri tām ir jāveic saskaņā ar starptautiskajām tiesībām kā karoga, ostas, piekrastes vai tirdzniecības valstīm;

42.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt, sniegt visu iespējamo palīdzību un strādāt kopā ar trešām valstīm, lai labāk cīnītos pret NNN zveju visā Vidusjūras reģionā;

43.  mudina piekrastes valstis sadarboties, lai izveidotu zvejas lieguma un aizsargājamās jūras teritorijas, tostarp starptautiskos ūdeņos;

44.  uzsver nepieciešamību noteikt pamatnoteikumu kopumu, kas reglamentētu atpūtas zvejas pārvaldību visā Vidusjūras reģionā;

Sociālie un ekonomiskie aspekti

45.  uzsver, ka 250 000 personas ir nodarbinātas tieši uz kuģiem un ka nodarbināto personu skaits šajā zivsaimniecības nozarē ir eksponenciāli lielāks, ja ņemam vērā ģimenes, kuru galvenais iztikas avots ir reģionālā zveja un kuru locekļi strādā blakusnozarēs, piemēram, pārstrādē un kuģu remontēšanā, un tūrismā, tostarp ar atpūtas zveju saistītā tūrismā; konstatē, ka 60 % no darbvietām, kas ir saistītas ar zveju, ir izveidotas Vidusjūras dienvidu un austrumu jaunattīstības valstīs, apliecinot to, kāda nozīme no šo reģionu ilgtspējīgas attīstības viedokļa ir mazapjoma un atpūtas zivsaimniecībām, jo īpaši nozīme visneaizsargātāko piekrastes kopienu skatījumā;

46.  uzskata, ka ir būtiski uzlabot zvejnieku darba apstākļus, sākot no pienācīga atalgojuma un godīgas konkurences, īpašu uzmanību veltot augstajam nelaimes gadījumu līmenim šajā nozarē un lielajam arodslimību riskam; ierosina, lai dalībvalstis izveidotu ienākumu atbalsta instrumentus, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts tiesību aktus un tradīcijas; visbeidzot, iesaka dalībvalstīm izveidot stabilu ienākumu kompensācijas fondu, kuru izmantotu zvejošanas aizlieguma periodos, kas var būt noteikti nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ, jo tajos nav iespējams zvejot, slēgtajās sezonās (bioloģiskie miera periodi), lai nodrošinātu zvejoto sugu dzīves ciklu, vides katastrofu dēļ vai tādos gadījumos, kuri ir saistīti ar ilgstošu vides piesārņojumu vai jūras biotoksīnu piesārņojumu;

47.  norāda, ka ES zvejas nozare nu jau vairākus gadus pārdzīvo smagu periodu sakarā ar augstākām ražošanas izmaksām, zivju krājumu samazināšanos, mazākiem lomiem un pastāvīgu ieņēmumu kritumu;

48.  norāda, ka nozares sociālekonomiskais stāvoklis ir pasliktinājies dažādu iemeslu dēļ, tostarp tādēļ, ka ir samazinājušies zivju krājumi, pazeminājusies zivju vērtība pirmajā pārdošanā (kas neatspoguļojas mazumtirdzniecības cenā, jo lielākā daļa starpnieku netaisnīgi sadala pievienoto vērtību nozares vērtību ķēdē, un dažos reģionos tas notiek izplatīšanas monopola dēļ) un pieaugušas degvielas cenas; norāda, ka šīs grūtības ir veicinājušas zvejas darba apjoma palielināšanos, kas rada īpašas bažas attiecībā uz mazapjoma zveju un var patiesi kaitēt šā tradicionālā dzīvesveida nākotnei un no zvejas būtiski atkarīgo vietējo kopienu izdzīvošanai;

49.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt tādas iniciatīvas kā zvejas tūrisms vai pētniecības darbības, kurām būtu labvēlīga ietekme uz nodarbinātību un kuras būtu saderīgas ar zvejas darba apjoma samazināšanas mērķi;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis visiem zivsaimniecības nozares darba ņēmējiem garantēt pienācīgus darba apstākļus un adekvātu sociālo nodrošinājumu neatkarīgi no viņus nodarbinošo uzņēmumu lieluma un veida, nodarbinātības vietas un noslēgtā līguma, arī izmantojot ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerības nolīgumus, kas noslēgti ar attiecīgo reģionu ar mērķi apkarot sociālo dempingu un uzlabot piekļuvi tirgiem un finansējumam, sadarboties ar valstu pārvaldēm un iestādēm un diversificēt iztikas līdzekļus; uzsver efektīvu darba inspekciju un kontroļu nozīmi;

51.  uzsver nepieciešamību uzlabot zvejnieku darba apstākļus, ņemot vērā augsto negadījumu īpatsvaru šajā nozarē, kā arī neproporcionāli augsto fizisko un garīgo arodslimību risku; uzsver, ka ir jānodrošina zvejniekiem pienācīgs darba un privātās dzīves līdzsvars; uzsver, ka ir svarīgi gan uz zvejas kuģiem, gan uz sauszemes nodrošināt pienācīgas sanitārās labierīcības un atbilstīgas dzīvojamās telpas, kā arī atpūtas iespējas; uzsver nepieciešamību nodrošināt ostu, ostu akvatoriju un ūdensceļu darbības drošību un kuģojamību;

52.  uzsver nepieciešamību garantēt, ka ikviens Eiropas Savienībā importētais zivju un zivsaimniecības produkts ir ražots apstākļos, kas atbilst starptautiskajiem vides, darba un cilvēktiesību standartiem; aicina Komisiju un dalībvalstis zivsaimniecības nozarē nodrošināt godīgu konkurenci un ilgtspēju, lai aizsargātu darbvietas un izaugsmi; uzsver, ka tas ir ne tikai ārkārtīgi svarīgi attiecībā uz konkurenci Savienībā, bet jo īpaši arī attiecībā uz konkurentiem no trešām valstīm;

53.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveicina to līdzekļu pilnīga izmantošana, kurus var iegūt no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un Eiropas kaimiņattiecību instrumenta; uzskata, ka Komisijai būtu jādara viss iespējamais, lai palīdzētu dalībvalstīm un trešām valstīm izmantot visus pieejamos fondu līdzekļus visefektīvākajā veidā, jo īpaši attiecībā uz:

54.  norāda, ka EJZF ir jāpalīdz mazapjoma zivsaimniecības nozarei atjaunot tās zvejas rīkus, lai jo īpaši ievērotu stingros ierobežojumus, kas ir noteikti attiecībā uz izkraušanas pienākumu;

55.  aicina Komisiju mudināt to zivsaimniecības vietējās rīcības grupu (ZVRG) dibināšanu un darbības, kas veicina ilgtspējīgas zivsaimniecības modeli;

56.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu sekmēt, uzsvērt un stimulēt vienas teritorijas vai reģiona zvejnieku, jo īpaši mazo zvejnieku, sadarbību, lai kopīgi plānotu un apsaimniekotu vietējo zivsaimniecību resursus un panāktu efektīvu un konkrētu reģionalizāciju, ievērojot KZP objektīvos mērķus; uzskata, ka amatu, mērķu, tehnisko raksturlielumu un izmantotās tehnikas milzīgā sadrumstalotība un dažādība ir iezīme, kas ir raksturīga zvejai Vidusjūrā, un ka horizontāla un vienveidīga pieeja tādēļ šo vietējo specifiku ignorētu;

57.  norāda, ka neraugoties uz neseniem uzlabojumiem, joprojām augsts saglabājas to zivju krājumu skaits, kuru apjoms nav faktiski izvērtēts, un ka Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) sūdzas par pašu izvērtējumu skaita faktisku samazināšanos — 2012. gadā tika veikti 44 izvērtējumi un tikai 15 — 2014. gadā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt datu ātru un pienācīgu ieguvi un mudināt uz pētījumu skaita un to sugu skaita palielinājumu, par kurām ir iegūti dati, un atbalstīt šo pieaugumu, pie viena vairojot zināšanas par zivju krājumiem, atpūtas zvejas ietekmi un tādiem ārējiem faktoriem kā piesārņojums, lai sasniegtu zivju krājumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

58.  uzskata, ka racionāla un ilgtspējīga resursu pārvaldība ir atkarīga no to datu daudzuma un zinātniskas izmantošanas, kas ir savākti par tādiem faktoriem kā zvejas jauda, veiktās zvejas darbības un to sociālekonomiskais stāvoklis, un izmantotā zivju krājuma bioloģiskais stāvoklis;

59.  konstatē, ka tikai 40 % no loma, kas tiek izkrauts teritorijā, kurā ir spēkā GFCM regulējums, tiek iegūti no zivju krājumiem, kuru zinātniskie izvērtējumi ir iesniegti Komisijai, un ka minētais īpatsvars samazinās, ja runa ir par zivju krājumiem, attiecībā uz kuriem tiek īstenots apsaimniekošanas plāns; vērš uzmanību nepieciešamībai uzlabot zivju krājumu stāvokļa zinātnisko izvērtējumu piemērošanas sfēru un palielināt to lomu īpatsvaru, kas ir iegūti, zvejojot saskaņā ar daudzgadu zivsaimniecības plānos reglamentētiem zvejas veidiem;

60.  uzskata par svarīgiem zvejas darba izvērtējumus atpūtas zvejā un datu vākšanu par nozveju katrā jūras akvatorijā un Vidusjūrā;

61.  uzsver nepieciešamību īstenot integrētu pieeju, kurā vienlaikus būtu ņemta vērā jūras vides dažādība, jūrā dzīvojošo sugu (gan zvejojamo, gan nezvejojamo) sarežģītība, dažādie raksturlielumi un zvejas darbību īstenošana, tāda parādība kā zivju vērtības samazināšanās pirmajā pārdošanā un — dažos reģionos — izplatīšanas monopoli un ņemti vērā arī citi faktori, kuri ietekmē zivju krājumu pietiekamus apjomus;

62.  atzīst, ka pieejamie dati, ar kuriem nosaka mazo zivsaimniecību darbības apjomu un ietekmi, ir ierobežoti un dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgi; norāda, ka, tā kā trūkst datu, amatniecisko zveju parasti mēdz ņemt vērā nepietiekami;

63.  uzsver, ka labāka izpratne par to, kāda ietekme ir dažādiem zvejas veidiem, jo īpaši mazapjoma un atpūtas zvejai, palīdzētu noteikt labākos apsaimniekošanas pasākumus;

64.  stingri atbalsta GFCM priekšlikumu izveidot zvejas darbību katalogu un tajā iekļaut informāciju par zvejas iekārtām un zvejas darbībām, kā arī zvejas teritoriju un zvejošanai paredzēto zivju un piezvejas aprakstu, lai tādējādi sniegtu pilnīgu zvejas darbību aprakstu noteiktā teritorijā un tās mijiedarbības aprakstu, kas tiek īstenota ar citām zivsaimniecības nozarēm, piemēram, atpūtas zveju;

65.  uzskata, ka atpūtas zvejai būtu jāpiemēro jauni noteikumi un ka būtu jāizstrādā arī atpūtas zvejas darbību katalogs, kurā būtu ietverta informācija par zvejas rīkiem un darbībām un sniegts zvejas rajonu, mērķsugu un piezvejas apraksts;

66.  aicina Komisiju sekmēt ciešu zinātnisko sadarbību un censties uzlabot to datu ieguvi, kas attiecas uz vissvarīgākajiem zivju krājumiem, samazinot laiku starp datu ieguvi un to galīgo izvērtējumu un pieprasot ZZTEK izvērtējumus par jauniem zivju krājumiem; pauž dziļu nožēlu par to, ka Vidusjūrā lielākā daļa lomu veido zivju sugas, par kurām iegūtais datu apjoms ir niecīgs („nepietiekama apjoma datu zivsaimniecības”);

67.  uzsver lielo un izšķiroši svarīgo nepieciešamību apmainīties ar datiem un apkarot datu nepieejamību un izkliedētību, izveidojot kopēju datubāzi ar visaptverošiem un uzticamiem datiem par zivsaimniecību resursiem un izveidojot tādu ekspertu un pētniecības iestāžu tīklu, kas aptvertu dažādus zivsaimniecības zinātnes aspektus; uzsver, ka šī datubāze ir jāfinansē no ES līdzekļiem un tai ir jāsatur visi dati par zivsaimniecībām un zvejas darbībām ģeogrāfiskajos sīkāka iedalījuma apgabalos, tostarp par atpūtas zveju, lai atvieglotu kvalitatīvu, neatkarīgu un izsmeļošu datu uzraudzību un tādējādi uzlabotu zivju krājumu izvērtējumus;

68.  konstatē, ka pagaidām nav pietiekami novērtēta NNN zvejas ietekme, raksturlielumi un mērogs, ka to novērtējums katrā Vidusjūras akvatorijas valstī ir atšķirīgs un ka šīs valstis šā iemesla dēļ nav precīzi atspoguļotas informācijā par zivsaimniecību pašreizējo stāvokli un par laikā novērojamām tendencēm; uzsver, ka šīs valstis būtu pienācīgi jāņem vērā, izstrādājot zinātniskus izvērtējumus, kas tiek veikti zivsaimniecību apsaimniekošanas nolūkā;

69.  aicina dalībvalstis ar produktu marķēšanu un izsekojamību apkarot jūras produktu krāpniecību un pastiprināt to nelegālas zvejas apkarošanas centienus; pauž nožēlu par to, ka nav pieejama informācija par to, kādā stāvoklī atrodas lielākā daļa zivju krājumu („zivju krājumi, par kuriem pieejamie dati ir nepietiekami”), un ka aptuveni 50 % nozvejas netiek oficiāli deklarēti un 80 % lomu tiek iegūti no „zivju krājumiem, par kuriem pieejamie dati ir nepietiekami”;

70.  aicina dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot visas atbilstošās SDO konvencijas par strādājošajiem zivsaimniecības nozarē, lai nodrošinātu labus darba apstākļus un pastiprinātu darba koplīgumu institūcijas, lai strādājošie jūrniecības jomā, tostarp pašnodarbinātie, gūtu labumu no savām darba tiesībām;

71.  aicina Komisiju mudināt un atbalstīt ieguldījumus zivsaimniecības nozares diversifikācijā un inovācijā, izstrādājot papildu pasākumus;

Izpratne

72.  uzsver, ka efektīvus rezultātus un pilnīgu izpildi var nodrošināt, ja šīs nozares dalībniekiem ir augsts apzinīguma un izpratnes līmenis, attīstot visu zvejnieku (gan profesionāliem, gan atpūtas) iemaņas un izglītojot visus zvejniekus, un viņus iesaistot lēmumu pieņemšanas procesā, papildus kam tiek veiktas īpašas darbības, ar kurām izplata paraugpraksi;

73.  uzskata, ka ir svarīgi iestāties par obligātu noteikumu sniegt pienācīgu informāciju patērētājiem, kurā būtu detalizēti atveidota produktu precīzā izcelsme un zvejas paņēmiens un datums; uzskata, ka mums ir jāanalizē un jāizvērtē, vai jaunajā TKO paredzētajiem pasākumiem ir izdevies uzlabot patērētāju informēšanu;

74.  papildus tam uzskata par svarīgu pievērst arī patērētāju uzmanību un viņus izglītojot aicināt patērēt zivis atbildīgi, dodot priekšroku vietējas izcelsmes zivīm, kas ir zvejotas ar ilgtspējīgām tehnoloģijām, iespējams, no zivju krājumiem, kas netiek ekspluatēti pārmērīgi un netiek plaši pārdoti; šajā sakarībā uzskata par nepieciešamu, sadarbojoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, sekmēt efektīvu un uzticamu izsekošanas un marķēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību cita starpā informē patērētājus un apkaro krāpšanu pārtikas jomā;

75.  uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvars starp godīgu konkurenci, patērētāju prasībām, zivsaimniecības nozares ilgtspējību un darbvietu saglabāšanu; uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas pieejas un visu Vidusjūras reģiona valstu spēcīgas politiskās gribas, lai risinātu problēmas un uzlabotu stāvokli Vidusjūrā;

76.  atzinīgi vērtē kampaņu MEDFISF4EVER, ko Komisija sāka, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz situāciju Vidusjūrā;

77.  uzskata, ka skolas, slimnīcas un citas sabiedriskās iestādes būtu jāapgādā ar zivīm no vietējām zivsaimniecībām;

78.  uzsver, ka, ņemot vērā šo jauno scenāriju un visus jaunos savstarpēji saistītos faktorus, kas pastāv Vidusjūrā, Regula (EK) Nr. 1967/2006 ir jāpārskata Vidusjūras dēļ, lai ņemtu vērā tās šā brīža stāvokli;

79.  norāda, ka ir jāpārskata Regula (EK) Nr. 1967/2006, jo īpaši tā daļa, kurā ir minēts aizliegums izmantot atsevišķus tradicionālus rīkus (piem., aizliegums izmantot žaunu tīklus ārpus komerciālas zvejas kategorijas) un noteikumi, kas attiecas uz zvejas rīku specifiskām iezīmēm, piemēram, zvejas tīklu augstumu un tīkla acs izmēru, un dziļumu un attālumu no krasta, kādā rīkus var izmantot;

o
o   o

80.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (2) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp. (3) OV L 409, 30.12.2006., 11. lpp. (4) OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0343.