Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija lēmums par pieprasījumu atcelt Marine Le Pen imunitāti (2017/2021(IMM))

P8_TA(2017)0266 A8-0223/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Marine Le Pen imunitāti, kuru Eksanprovansas Apelācijas tiesas ģenerālprokurors Pascal Guinot nosūtījis 2016. gada 9. decembrī un par kuru paziņots 2017. gada 19. janvāra plenārsēdē,

–  pēc Marine Le Pen 2017. gada 29. maija un 12. jūnija uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā 1881. gada 29. jūlija likuma 23. panta pirmo daļu, 29. panta pirmo daļu un 30. pantu un 31. panta pirmo daļu un 1982. gada 29. jūlija likuma 93-2. un 93-3. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0223/2017),

A.  tā kā Ēksanprovansas Apelācijas tiesas (cour d'appel d'Aix-en-Provence) (Francija), ģenerālprokurors pieprasīja atcelt Eiropas Parlamenta deputātes Marine Le Pen imunitāti, jo ir ierosināta tiesvedība par iespējamu likumpārkāpumu;

B.  tā kā saskaņā ar 8. pantu Protokolā Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā pret Eiropas Parlamenta deputātiem nedrīkst veikt nedz izmeklēšanas darbības, nedz viņus drīkst aizturēt, nedz pret viņiem ierosināt tiesvedību sakarā ar viņu viedokli, kas izteikts, viņiem pildot deputāta pienākumus, vai balsojumu, ko viņi ir veikuši, pildot deputāta pienākumus;

C.  tā kā saskaņā ar Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta šīs valsts parlamenta deputātiem;

D.  tā kā Francijas Konstitūcijas 26. panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienu Parlamenta deputātu par noziedzīgiem nodarījumiem vai kriminālpārkāpumiem nedrīkst nedz apcietināt, nedz viņiem piemērot kādu citu drošības līdzekli, kas ir saistīts ar brīvības atņemšanu vai ierobežošanu, ja nav saņemta tās palātas biroja piekrišana kuras deputāts attiecīgā persona ir, un ka šāda piekrišana nav vajadzīga gadījuma, kad deputāts ir aizturēts noziedzīga nodarījuma vai cita kriminālpārkapuma izdarīšanas brīdī un vietā (flagrante delicto) vai kad spēkā stājies ir galīgs notiesājošs spriedums;

E.  tā kā Marine Le Pen ir apsūdzēta par publiski ievēlētas amatpersonas publisku goda aizskaršanu, kas saskaņā ar Francijas tiesībām, proti, 1881. gada 29. jūlija likuma 23. panta pirmo daļu, 29. panta pirmo daļu un 30. pantu un 31. panta pirmo daļu un 1982. gada 29. jūlija likuma 93-2. un 93-3. pantu, ir uzskatāma par kriminālpārkāpumu;

F.  tā kā 2015. gada 28. jūlijā Christian Estrosi Nicas augstākajam izmeklēšanas tiesnesim iesniedza iesniegumu, kurā pauda vēlmi kļūt par prasītāju civillietā, kas ierosināta tiesvedībā pret Marine Le Pen, pamatojoties uz publiski ievēlētas amatpersonas ar pagaidu pilnvarām publisku goda aizskaršanu; tā kā viņš apgalvo, ka 2015. gada 3. maijā raidījumā Le Grand Rendez-vous, kuru translēja vienlaikus gan iTÉLÉ, gan Europe 1, Marine Le Pen esot izteikusi šādas piezīmes, kas izskanēja kā pret viņu vērstas apsūdzības vai inkriminācijas un aizskāra viņa godu un aptraipīja viņa reputaciju:

„Klausieties, tas, ko es zinu, ir: Estrosi kungs finansēja UOIF (Francijas Islāmisko organizāciju savienība); administratīvā tiesas sistēma ir konstatējusi viņa vainu, jo viņš UOIF ir noteicis tik zemu mošejas īres maksu, ka pat administratīvā tiesa viņu nosodīja, kas faktiski atspoguļo to, kā šie mēri nelikumīgi finansē mošejas, pārkāpjot 1905. gada likumu; ja jūs pieķer ar pirkstiem klienteliskā, reliģiskā kopienas medus podā, protams, ka tad ir skaļi jābļauj un jādara zināmas šokējošas lietas, bet es mazāk vērības pievēršu vārdiem un vairāk darbiem ..”; atbildot uz žurnālista jautājumu: „Tātad, vai Estrosi ir uzskatāms par džihādistu līdzzinātāju?”, Le Pen kundze teica: „Palīdzība, resursu sniegšana, atbalsts; ja jūs palīdzat Islāma fundamentālismam nostiprināties, plesties plašumā, vervēt, laikam, kaut kādā ziņā, morāli jūs tomēr esat mazliet līdzatbildīgs.”;

G.  tā kā Marine Le Pen ir divreiz aicināta ierasties uz uzklausīšanu, ievērojot Reglamenta 9. panta 6. punktu; tā kā viņai nav izmantojusi šādu iespēju un savas piezīmes atbildīgajai komitejai viņa iesniegusi nav;

H.  tā kā iespējamais nodarījums nav nedz tieši vai acīmredzami saistīts ar Marine Le Pen pienākumu pildīšanu Eiropas Parlamenta deputāta amatā, nedz ir Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanas ietvaros pausts viedoklis vai veikts balsojums, kā noteikts Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

I.  tā kā ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, apsūdzības acīmredzami nav saistītas ar Marine Le Pen atrašanos Eiropas Parlamenta deputātes amatā un drīzāk ir saistītas ar darbību tikai valsts vai reģionālā mērogā, un tā kā 8. pants tāpēc piemērojams nav;

J.  tā kā atcelt var tikai imunitāti, kas ir reglamentēta Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantā;

K.  tā kā, ņemot vērā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, nav nekāda pamata aizdomām, ka pieprasījums atcelt imunitāti ir nosūtīts, lai mēģinātu likt šķēršļus Marine Le Pen parlamentārajam darbam vai lai viņai tīši radītu politisku kaitējumu (fumus persucutionis);

1.  nolemj atcelt Marine Le Pen parlamentāro imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un Parlamenta atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Francijas Republikas kompetentajai iestādei un Marine Le Pen.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19 marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Azerbaidžānas žurnālista Afgan Mukhtarli lietu (2017/2722(RSP))

P8_TA(2017)0267 RC-B8-0414/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Azerbaidžānu, jo īpaši rezolūcijas par cilvēktiesību situāciju un tiesiskumu,

–  ņemot vērā izveidotās attiecības starp ES un Azerbaidžānu, kuras stājās spēkā 1999. gadā un kas izpaužas ar Partnerības un sadarbības nolīguma (PSN) noslēgšanu, Austrumu partnerības izveidi un Azerbaidžānas dalību Euronest parlamentārajā asamblejā,

–  ņemot vērā Azerbaidžānas Republikas Milli medžlisa 2016. gada 30. septembrī pieņemto lēmumu, ar ko atcēla iepriekš 2015. gada 14. septembrī pieņemto lēmumu, ar ko pārtrauca valsts dalību Euronest parlamentārajā asamblejā un līdzdalību tās darbā, respektīvi, izdarot izvēli atjaunot dalību asamblejā un piedalīties tās darbā,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. novembrī pieņemto pilnvaru, ar ko Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) pilnvaro ES un tās dalībvalstu vārdā vest sarunas par visaptverošu nolīgumu ar Azerbaidžānas Republiku, un sarunu par iepriekšminēto nolīgumu sākšanu 2017. gada 7. februārī,

–  ņemot vērā Azerbaidžānas prezidenta Ilham Aliyev vizīti Briselē 2017. gada 6. februārī,

–  ņemot vērā neseno Ārlietu komitejas darba braucienu uz Azerbaidžānu 2017. gada 22. maijā,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā organizācijas “Freedom House” ziņojumu “Brīvība pasaulē 2017”, kurā Azerbaidžānas prese novērtēta ar atzīmi “nav brīva”, bet internets Azerbaidžānā — ar atzīmi “daļēji brīvs”,

–  ņemot vērā PV/AP 2017. gada 7. marta paziņojumu par Mehman Huseynov notiesāšanu Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā ES un Gruzijas Asociācijas nolīgumu/ padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (AA/DCFTA), kas stājās spēkā 2016. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka iepriekšējos paziņojumus par žurnālistu, pilsoniskās sabiedrības/cilvēktiesību aizstāvības aktīvistu un opozīcijas pārstāvju vajāšanu Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā OSCE ODIHR direktora Michael Georg Link ceturtdiena, 2017. gada 8. jūnija paziņojumu par Azerbaidžānas žurnālista un cilvēktiesību aizstāvja Afgan Mukhtarli iespējamo izvešanu un sliktu izturēšanos pret viņu apcietinājuma vietā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas paziņojumu par Gruzijā dzīvojošo Azerbaidžānas valstspiederīgo nelikumīgo apcietināšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Afgan Mukhtarli — trimdā dzīvojošs Azerbaidžānas pētnieciskais žurnālists, kurš 2015. gadā pārcēlās uz Tbilisi —, 2017. gada 29. maijā pazuda no Tbilisi, bet dažas stundas vēlāk atradās Baku;

B.  tā kā Afgan Mukhtarli, pēc viņa advokāta sniegtās informācijas, esot apcietinājuši neidentificēti vīrieši, kuriem esot bijušas Gruzijas kriminālpolicijas uniformas, iegrūduši viņu automašīnā, piekāvuši un aizveduši līdz Azerbaidžānas robežai, kur pret viņu esot safabricēta lieta par valūtas kontrabandu EUR 10 000 apmērā;

C.  tā kā pret Afgan Mukhtarli pašlaik tiek īstenota kriminālvajāšana par nelikumīgu robežas šķērsošanu, kontrabandu un vardarbīgu pretošanos policijai; tā kā par šīm apsūdzībām viņam var piespriest vairāku gadu cietumsodu, un tā kā 2017. gada 31. maijā tiesa viņam piesprieda trīs mēnešu pirmstiesas apcietinājumu;

D.  tā kā Afgan Mukhtarli ir strādājis vairākās neatkarīgās plašsaziņas līdzekļos, tostarp Radio Brīvā Eiropa/ Radio Brīvība, un viņš ir pazīstams ar to, ka savā žurnālistikas darbā ir kritizējis Azerbaidžānas iestādes; tā kā viņš devās trimdā uz Gruziju, lai glābtos no Azerbaidžānas iestāžu represijām par savu darbu;

E.  tā kā Gruzija ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts, un tāpēc Gruzijas pienākums ir garantēt tās teritorijā dzīvojošo Azerbaidžānas valstspiederīgo drošību un nepieļaut piespiedu atgriešanu savā piederības valstī; tā kā, neraugoties uz to, Azerbaidžānas pilsoņiem arvien vairāk tiek atteikti lūgumi pagarināt viņu uzturēšanās atļaujas Gruzijā;

F.  tā kā Gruzijas prezidents Giorgi Margvelashvili ir norādījis, ka Afgan Mukhtarli nolaupīšana ir “nopietns izaicinājums [Gruzijas] valstiskumam un suverenitātei”;

G.  tā kā Gruzijas Iekšlietu ministrija saistībā ar Afgan Mukhtarli lietu ir sākusi izmeklēšanu saskaņā ar Kriminālkodeksa 143. pantu par nelikumīgu brīvības atņemšanu un šajā jautājumā sākusi saziņu ar Azerbaidžānas Iekšlietu ministriju;

H.  tā kā vispārējā cilvēktiesību situācija Azerbaidžānā pēdējos dažus gadus joprojām rada nopietnas bažas, jo turpinās NVO līderu, cilvēktiesību aizstāvju, opozīcijas pārstāvju, žurnālistu un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iebiedēšana, represijas un vajāšana, un ir saņemtas ziņas par viņu spīdzināšanu, viņiem noteiktiem ceļošanas aizliegumiem un pārvietošanās brīvības ierobežojumiem;

I.  tā kā 2017. gada 17. maijā Baku Apelācijas tiesa nosprieda, ka Leyla un Arif Yunus, kam Nīderlandē ir piešķirts politiskais patvērums, ir jāatgriežas Azerbaidžānā, lai atkal stātos tiesas priekšā;

J.  tā kā 2017. gada 12. maijā pēc Satiksmes un augsto tehnoloģiju ministrijas pieprasījuma Sabailas apgabaltiesa atstāja spēkā lēmumu par piecu tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu bloķēšanu (Radio Brīvā Eiropa/ Radio brīvība (RFE/RL) Azerbaidžānas nodaļa, Azadliq.info, Meydan TV un satelīttelevīzijas kanāli Turan TV un Azerbaijani Saadi);

K.  tā kā Azerbaidžānas Republikas Milli medžlisa un Eiropas Parlamenta attiecību atsākšana un lēmums atjaunot Azerbaidžānas dalību Euronest parlamentārajā asamblejā un līdzdalību asamblejas darbā ir bijis lietderīgs;

L.  tā kā 2017. gada 7. februārī ES un Azerbaidžāna uzsāka sarunas par jaunu nolīgumu, kurš balstīsies uz Eiropas kaimiņattiecību politikas 2015. gada pārskatā apstiprinātajiem principiem un piedāvā atjaunotu pamatu politiskajam dialogam un sadarbībai starp ES un Azerbaidžānu,

1.  stingri nosoda Afgan Mukhtarli nolaupīšanu Tbilisi un viņa turēšanu patvaļīgā apcietinājumā Baku; uzskata, ka tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums un nosoda šo tiesiskuma pārkāpumu;

2.  mudina Gruzijas iestādes nodrošināt to, ka Afgan Mukhtarli piespiedu pazušana Gruzijā un nelikumīgā pārvešana uz Azerbaidžānu tiek izmeklēta ātri, rūpīgi, pārredzami un rezultatīvi un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

3.  uzskata — ir ārkārtīgi svarīgi Gruzijas varas iestādēm darīt visu iespējamo, lai, izslēdzot jebkādas šaubas, kliedētu aizdomas par Gruzijas valsts pārstāvju iesaistīšanos šajā piespiedu pazušanas gadījumā;

4.  atgādina, ka Gruzijas iestāžu pienākums ir nodrošināt aizsardzību visiem tiem Gruzijā dzīvojošajiem vai politisko patvērumu pieprasījušajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem viņu izcelsmes valstī draud barga tiesvedība par cilvēktiesību aizstāvību vai politisko darbību; šajā sakarā atgādina 3. pantu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kuras dalībvalsts ir Gruzija;

5.  stingri nosoda Afgam Mukhtarli kriminālvajāšanu, kas ierosināta, pret viņu izvirzot safabricētas apsūdzības, un atkārtoti norāda, ka viņš tiek tiesāts par savu darbu, ko veicis kā neatkarīgs žurnālists;

6.  aicina Azerbaidžānas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Afgan Mukhtarli, kā arī visus tos, kuri ieslodzīti par savu pamattiesību, tostarp vārda brīvības, izmantošanu, un atsaukt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības; Afgan Mukhtarli lietā aicina Gruzijas iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sadarbībā ar Azerbaidžānas iestādēm ļautu viņam atkal būt kopā ar savu ģimeni;

7.  pauž spēcīgas bažas par to, ka Afgan Mukhtarli lieta ir vēl viens piemērs tam, ka Azerbaidžānas varas iestādes vēršas un īsteno vajāšanu pret trimdā dzīvojošajiem valsts varas kritizētājiem un viņu dzimtenē palikušajiem radiniekiem; atgādina par iepriekšējiem gadījumiem, kuros izdoti trimdā dzīvojošu Azerbaidžānas pilsoņu, kuri pauduši pret Azerbaidžānas iestādēm vērstu kritiku, starptautisko apcietināšanas orderi;

8.  prasa nekavējoties veikt pilnīgu, pārredzamu, uzticamu un objektīvu izmeklēšanu par Azerbaidžānas blogera un aktīvista Mehman Galandarov nāvi 2017. gada 28. aprīlī, viņam atrodoties ieslodzījumā;

9.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot no ieslodzījuma visus politieslodzītos, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un citus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, proti, Afgan Mukhtarli, Ilkin Rustamzadeh, Rashad Ramazanov, Seymur Hazi, Giyas Ibrahimov, Mehman Huseynov, Bayram Mammadov, Ilgar Mammadov, Araz Guliyev, Tofig Hasanli, Ilgiz Qahramanov, Afgan Sadygov un citus, tostarp visus, attiecībā uz kuriem ir spēkā attiecīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi, bet ne tikai viņus, un aicina atsaukt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības un pilnībā atjaunot viņu politiskās un pilsoniskās tiesības, pēdējo prasību attiecinot arī uz tādiem iepriekš ieslodzītiem un pašlaik atbrīvotiem politieslodzītajiem kā Intigam Aliyev, Khadija Ismayilova un citiem;

10.  aicina Azerbaidžānas varas iestādes pārtraukt Leyla un Arif Yunus nemitīgo vajāšanu, un vērš Interpola uzmanību uz šo lietu, jo tā ir politiski motivēta;

11.  atkārtoti un steidzami aicina Azerbaidžānas iestādes izbeigt žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un citu personu, kuras kritizē valdību, selektīvu kriminālvajāšanu un ieslodzīšanu, un nodrošināt, ka visas personas, kuras ir aizturētas, tostarp žurnālisti, politiskie un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, var pilnībā izmantot pienācīgas procesuālās tiesības, un ka šīm personām piemēro normas par taisnīgu tiesu;

12.  mudina Azerbaidžānas varas iestādes nodrošināt, ka neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības grupas un aktīvisti var darboties bez liekiem šķēršļiem vai bailēm no vajāšanas, tostarp atceļot likumus, kas stingri ierobežo pilsonisko sabiedrību, atceļot nevalstisko grupu un to vadītāju bankas kontu iesaldēšanu, un ļaujot piekļūt ārvalstu finansējumam;

13.  mudina Azerbaidžānas valdību pilnībā ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus un sadarboties ar Eiropas Padomes Venēcijas komisiju, par cilvēktiesībām atbildīgo komisāru un ANO speciālajām procedūrām un ievērot viņu sniegtos ieteikumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, tiesībām uz biedrošanās brīvību un miermīlīgu pulcēšanos, vārda brīvību un patvaļīgu aizturēšanu, lai veiktu grozījumus savos tiesību aktos un pilnveidotu praksi pilnībā atbilstoši ekspertu secinājumiem;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Azerbaidžāna 2015. un 2016. gadā atbrīvoja vairākus ievērojamus cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistu un aktīvistus;

15.  uzsver, cik svarīgs ir labs politiskais klimats starp valdību, opozīcijas spēkiem un pilsonisko sabiedrību kopumā;

16.  uzsver jaunā partnerattiecību nolīguma starp Eiropas Savienību un Azerbaidžānu noslēgšanas nozīmīgumu; uzsver, ka jaunā nolīguma pamatā ir jābūt demokrātiskām reformām, tiesiskumam, labai pārvaldībai, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai; atgādina, ka, pirms pieņemt lēmumu dot savu piekrišanu nolīguma slēgšanai, cieši uzraudzīs situāciju visu laiku, kamēr noritēs sarunas;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropadomei, Komisijai, Azerbaidžānas un Gruzijas prezidentiem, valdībām un parlamentiem Eiropas Padomei EDSO un ANO Cilvēktiesību padomei.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Pakistānu, īpaši cilvēktiesību aizstāvju situāciju un nāvessodu (2017/2723(RSP))

P8_TA(2017)0268 RC-B8-0419/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Pakistānu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus par Pakistānu,

–  ņemot vērā ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecu gadu plānu,

–  ņemot vērā Pakistānas Cilvēktiesību rīcības plānu,

–  ņemot vērā ES un Pakistānas Daudzgadu indikatīvo programmu (DIP) 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Pakistānā ziņojumu ieteikumus,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un viņas runaspersonas paziņojumus par Pakistānu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 18. pantu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Pakistāna ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Pakistānas konstitūciju,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes attiecībā uz to, lai veicinātu un aizsargātu reliģijas vai ticības brīvību, par cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī par nāvessodu, un 2012. gada Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā līdz 2015. gadam Pakistānā pastāvēja moratorijs attiecībā uz nāvessodu, bet tas tika atjaunots pēc tam, kad bija notikusi masu slepkavība armijas valsts skolā Pešavarā 2014. gada decembrī; tā kā moratoriju sākotnēji atcēla tikai attiecībā uz teroristiskām darbībām, bet pēc tam šo atcelšanu attiecināja uz visiem tiem nodarījumiem, par kuriem paredzēts augstākais sodamērs;

B.  tā kā pašlaik Pakistānā ir viena no pasaulē lielākajām to personu rindām, kam gaidāma nāvessoda izpilde; tā kā ir ziņots par gadījumiem, kad nāvessods izpildīts, lai gan turpinājās apelācijas procedūras;

C.  tā kā Pakistānas „likumā par zaimošanu” (kriminālkodeksa 295-C iedaļā) ir noteikts obligāts nāvessods; tā kā simtiem cilvēku pašreiz gaida tiesu un vairākām personām paredzēta nāvessoda izpilde, kuras notiesātas, apsūdzot par „zaimošanu”; tā kā tiesību aktos ir neskaidri formulējumi, ko iespējams ļaunprātīgi izmantot pret politiskajiem disidentiem vai ar kuriem apklusināt likumīgu kritiku par valsts iestādēm un citām struktūrām;

D.  tā kā 2017. gada martā premjerministrs noteica aizliegumu visiem “zaimojošajiem” materiāliem tiešsaistē un Pakistānas iestādes aicināja sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus palīdzēt identificēt tos, par kuriem pastāv aizdomas par „zaimošanu”; tā kā 2017. gada 14. aprīlī studentu Mashal Khan, kurš mācījās Abdul Wali Khan universitātē, nolinčoja līdzbiedru studentu pūlis pēc tam, kad viņš tika vainots „zaimojošu” materiālu publicēšanā tiešsaistē; tā kā 2017. gada 10. jūnijā Pakistānas terorisma apkarošanas tiesa notiesāja Taimoor Raza uz nāvi par, iespējams, izdarītu zaimošanu sociālajā vietnē “Facebook”; tā kā aktīvistam Baba Jan un vēl 12 demonstrantiem tika piespriests mūža ieslodzījums, visstingrākās sankcijas, kas jebkad tikušas noteiktas par demonstrācijām;

E.  tā kā Pakistānas Nacionālā asambleja 2017. gada 18. aprīlī pieņēma rezolūciju, kurā pauda nosodījumu tam, ka vardarbīgs pūlis nolinčoja Mashal Khan par, kā apgalvots, “zaimošanu”; tā kā Senāts ir apspriedis reformas ar mērķi ierobežot ļaunprātīgu izmantošanu;

F.  tā kā militārās tiesas tika atļautas uz diviem gadiem un tika paredzēts pastiprināt civilās tiesu iestādes; tā kā ir panākts tikai neliels progress tiesu iestāžu attīstīšanā un 2017. gada 22. martā militārās tiesas tika pretrunīgā kārtā atjaunotas vēl uz diviem gadiem;

G.  tā kā Pakistānā ir konstatēti daudzi gadījumi, kad cilvēktiesību aizstāvji, politiskie disidenti un reliģisko minoritāšu pārstāvji vai grupas, piemēram, ahmadieši, saskaras ar iebiedēšanu, uzbrukumiem, apcietināšanu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos un tiek nogalināti; tā kā informācija, ko savākusi ANO Darba grupai vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos un NVO, atklāj, ka piespiedu pazušanas veic drošības un tiesībaizsardzības iestādes, tostarp policija un izlūkdienesti; tā kā neviens pārkāpējs nav ticis sekmīgi saukts pie atbildības tiesā;

H.  tā kā 2017. gada aprīlī Indijas valstspiederīgo Kulbhushan Jadhav notiesāja militārā tiesa un piesprieda nāvessodu; tā kā šī lieta pašlaik tiek izskatīta Starptautiskajā Tiesā, pamatojoties uz to, ka viņam tika liegtas konsulārās piekļuves tiesības; tā kā 2017. gada 4. maijā 10 gadus vecs zēns tika nogalināts un vēl pieci cilvēki ievainoti pūļa uzbrukumā policijas iecirknim Beludžistānas provincē, par kura motīvu tiek uzskatīti apgalvojumi par „zaimošanu”; tā kā 2017. gada 30. maijā tas, ka Radžanpūrā pusaudzi (vietējos plašsaziņas līdzekļos tika vienīgi minēts vārds „Shumaila”), iespējams, izvaroja ģimenes loceklis, noveda pie tā, ka cilšu tiesa piespieda upurim nāvessodu; tā kā tie nav izolēti gadījumi;

I.  tā kā attiecībā uz Aasiya Noreen, ko vairāk pazīst kā Asia Bibi, joprojām ir ļoti svarīga cilvēktiesību problēma Pakistānā; tā kā 2010. gadā Asia Bibi, kura ir Pakistānas kristiete, Pakistānas tiesa notiesāja par zaimošanu un piesprieda nāvessodu pakarot; tā kā, ja spriedums tiktu izpildīts, Asia Bibi būtu pirmā sieviete, kam Pakistānā likumīgi izpilda nāvessodu par zaimošanu; tā kā dažādos starptautiskos lūgumrakstos ir aicināts viņu atbrīvot, pamatojoties uz to, ka viņa tiek vajāta viņas reliģijas dēļ; tā kā ļaundari linčojot nogalināja kristiešu minoritātes ministru Shahbaz Bhatti un musulmaņu politiķi Salmaan Taseer par iestāšanos viņas vārdā un par to, ka viņi izteicās pret „zaimošanas likumiem”; tā kā, neraugoties uz to, ka Asia Bibi nāvessods ir uz laiku apturēts, viņa līdz šim brīdim paliek ieslodzījumā un viņas ģimene turpina slēpties;

J.  tā kā represijas pret NVO joprojām nav samazinājušās; tā kā, aizbildinoties ar valsts plāna pret terorismu īstenošanu, daudzas NVO tiek iebiedētas un vajātas un dažām no tām biroji tika slēgti;

K.  tā kā 12 miljoniem sieviešu nav valsts identitātes kartes un tādēļ viņām ir liegtas tiesības reģistrēties vēlēšanām; tā kā vairākas ES vēlēšanu novērošanas misijas ir sniegušas ieteikumus vēlēšanu procesa uzlabošanai nākamajām vēlēšanām, ko plānots rīkot 2018. gadā;

L.  tā kā 2014. gada 1. janvārī Pakistāna pievienojās VPS+ shēmai; tā kā ar šo sistēmu būtu jānodrošina spēcīgs stimuls ievērot galvenās cilvēktiesības un darba tiesības, kā arī vides un labas pārvaldības principus;

M.  tā kā ES joprojām ir apņēmības pilna turpināt dialogu un attiecību veidošanu ar Pakistānu saskaņā ar attiecību stiprināšanas piecu gadu plānu un to aizstājošo dokumentu,

1.  atkārtoti apliecina ES stingro nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un bez izņēmuma; aicina pilnībā atcelt nāvessodu; pauž dziļas bažas par Pakistānas lēmumu atcelt moratoriju, tagad nāvessodu izpildei turpinoties satraucoši straujā tempā; aicina Pakistānu atjaunot moratoriju ar ilgtermiņa mērķi pilnībā atcelt nāvessodu;

2.  pauž nopietnas bažas par ziņojumiem par nāvessoda piemērošanu Pakistānā pēc nepareiziem tiesas procesiem, nāvessoda izpildi nepilngadīgajiem un cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, un par iespējamiem spīdzināšanas gadījumiem; aicina valdību nodrošināt, lai noteikumi par nāvessodu valsts tiesību aktos saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un standartiem, tostarp nāvessodu izpildes apturēšanu par jebkādiem pārkāpumiem, kas nav tīša nonāvēšana, aizliegumu izpildīt nāvessodu nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem un moratoriju nāvessodu izpildīšanai, kamēr tiek izskatīta pārsūdzība;

3.  pauž nožēlu par soli atpakaļ Pakistānā attiecībā uz cilvēktiesībām un tiesiskumu, īpaši to, ka pieaug nonāvēšanas bez tiesas, un iebiedēšanu un spēka izmantošanu pret žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, NVO un valdības kritizētājiem; atgādina par Pakistānas valdības pienākumu nodrošināt pamattiesību ievērošanu; atzinīgi vērtē to, ka Pakistāna ir pieņēmusi Cilvēktiesību rīcības plānu, un aicina pārvērst to manāmos rezultātos; šajā sakarā brīdina, ka ES izrādīs ļoti dziļas bažas, ja aktīvisti arī turpmāk cietīs no šādas prakses un nebūs vērojams progress;

4.  pauž bažas par to, cik ļoti liela brīvība piešķirta drošības spēku operācijām, un aicina Pakistānas valdību nodrošināt labāku uzraudzību par to darbībām; mudina kompetentās iestādes ātri un objektīvi izmeklēt lietas par nāves gadījumiem apcietinājumā un nogalināšanām, ko izdarījuši drošības spēki, kā arī sūdzības par spīdzināšanu un saukt pie atbildības vainīgos par nogalināšanu bez tiesas sprieduma un spīdzināšanu;

5.  pauž nožēlu par militāro tiesu izmantošanu Pakistānā, kuras rīko slepenas prāvas un kurām ir civilā jurisdikcija; uzstāj, lai Pakistānas iestādes nodrošinātu starptautiskajiem novērotājiem un cilvēktiesību organizācijām piekļuvi nolūkā novērot militāro tiesu izmantošanu; turklāt prasa nekavējoties un pārredzami pāriet uz neatkarīgām civilajām tiesām saskaņā ar starptautiskajiem standartiem par tiesvedību; uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, pret kuriem notiek tiesvedība, ir jāatļauj piekļuve konsulārajiem dienestiem un aizsardzībai;

6.  pauž dziļas bažas par Pakistānā vēl arvien piemērotajiem „tiesību aktiem par zaimošanu” un uzskata, ka tas palielina reliģiskās neiecietības gaisotni; norāda uz Pakistānas Augstākās tiesas konstatējumiem, personas, kas ir apsūdzētas „zaimošanā”, tiek pakļautas nesamērīgām vai nekompensējamām ciešanām, nepastāvot pietiekamām garantijām pret šādu tiesību aktu nepareizu piemērošanu vai ļaunprātīgu izmantošanu; tāpēc aicina Pakistānas valdību atcelt Pakistānas kriminālkodeksa 295-A, 295-B un 295-C iedaļu un ieviest efektīvus procesuālās un institucionālās aizsardzības pasākumus, lai nepieļautu, ka tiek ļaunprātīgi izmantotas apsūdzības „zaimošanā”; turklāt aicina Pakistānas valdību ieņemt stingrāku nostāju, nosodot linča tiesu pret it kā „zaimotājiem”, un mudina valdību neizmantot „zaimošanas” retoriku;

7.  aicina Pakistānas valdību steidzami rīkoties, lai aizsargātu žurnālistu un blogeru dzīvības un tiesības; pauž bažas par to, ka Pakistānas varas iestādes pieprasīja sociālajiem tīkliem „Twitter” un „Facebook” atklāt informāciju par to lietotājiem, lai identificētu personas, par kurām pastāv aizdomas par „zaimošanu”; aicina Pakistānas valdību un parlamentu izdarīt grozījumus 2016. gada Likumā par elektronisko noziegumu novēršanu un svītrot pārāk plaša tvēruma noteikumus, kuri paredz uzraudzību un datu saglabāšanu, un tīmekļa vietņu slēgšanu, pamatojoties uz neskaidriem kritērijiem; turklāt aicina atcelt visus nāvessodus, kas piespriesti, apsūdzot „zaimošanā”, vai politiskajiem disidentiem, tostarp spriedumu attiecībā pret Taimoor Raza; šajā sakarībā aicina prezidentu izmantot viņa tiesības apžēlot;

8.  norāda uz panākumiem, kas gūti, īstenojot ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecu gadu plānu, bet pauž cerību, ka jaunais stratēģisko attiecību stiprināšanas plāns, ko paredzēts izstrādāt līdz galam 2017. gadā, būs vērienīgs un palīdzēs stiprināt saites starp ES un Pakistānu;

9.  mudina Pakistānas valdību labvēlīgi un pēc iespējas ātri atrisināt pašreizējo Asia Bibi lietu; iesaka veikt pasākumus, lai nodrošinātu Bibi kundzei un viņas ģimenei drošību, ņemot vērā to, kāda līdz šim ir bijusi attieksme pret tiem, kas cietuši no apsūdzībām par zaimošanu, no linčotāju un ar tiesu nesaistītu dalībnieku puses;

10.  atgādina, ka VPS + statusa piešķiršana ir ar nosacījumiem un ka faktiska starptautisko konvenciju īstenošana ir shēmā būtiska prasība; mudina Pakistānas valdību pastiprināt centienus, lai īstenotu 27 pamatkonvencijas, un panākt progresu;

11.  aicina Komisiju un EĀDD izvirzīt šos jautājumus Pakistānas iestādēm regulārajās cilvēktiesību dialoga sanāksmēs;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pakistānas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Indonēzijā (2017/2724(RSP))

P8_TA(2017)0269 RC-B8-0424/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Indonēziju, jo īpaši 2017. gada 19. janvāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā ES un Indonēzijas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 2014. gada 1. maijā, un 2016. gada 29. novembra kopīgo paziņojumu presei pēc ES un Indonēzijas PSN Apvienotās komitejas pirmās sanāksmes,

–  ņemot vērā 2017. gada 9. maija ES vietējo paziņojumu par reliģijas vai pārliecības brīvību un vārda brīvību,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2017. gada 17. februāra ziņojumu ar apkopojumu par Indonēziju, kā arī vispārējo regulāro pārskatu (trešais cikls) un 2017. gada 20. februārī iesniegto apkopojumu ar ieinteresēto personu ziņojumiem par Indonēziju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2016. gada 27. jūlija paziņojumu par Indonēzijā plānotajām nāvessoda izpildēm,

–  ņemot vērā sesto Eiropas Savienības un Indonēzijas cilvēktiesību dialogu, kas notika 2016. gada 28. jūnijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. oktobra Bangkokas deklarāciju par ASEAN un ES globālas partnerības veicināšanu attiecībā uz kopīgiem stratēģiskiem mērķiem,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ko Indonēzija ratificēja 2006. gadā,

–  ņemot vērā 1987. gada ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Indonēzija ir ceturtā lielākā pasaules valsts iedzīvotāju skaita ziņā, trešā lielākā demokrātiskā valsts, lielākā valsts ar musulmaņu iedzīvotāju vairākumu un daudzveidīga sabiedrība, kurā dzīvo 255 miljoni dažādu tautību, valodu un kultūru iedzīvotāju;

B.  tā kā Indonēzija ir svarīga ES partnere; tā kā ES un Indonēzijai kā G20 valstu grupas loceklei ir ciešas attiecības; tā kā ES un Indonēzijai ir kopīgas vērtības attiecībā uz cilvēktiesībām, pārvaldību un demokrātiju;

C.  tā kā 2016. gadā bija nepieredzēti daudz vardarbīgu, diskriminējošu un aizskarošu mutisku uzbrukumu un naidīgu paziņojumu attiecībā uz LGBTI personām; tā kā ir ziņas, ka šādus uzbrukumus tieši vai netieši uzkurina valdības amatpersonas, valsts iestādes un ekstrēmisti; tā kā šāda veida uzbrukumi kļuva vēl ļaunāki 2017. gadā;

D.  tā kā Ačehas īpašajā autonomajā provincē, kurā valda šariata likumi, labprātīgas viendzimuma seksuālas attiecības un ārpuslaulības seksuālas attiecības tiek atzītas par noziedzīgu nodarījumu, par ko paredzētais sods ir 100 sitieni ar rīksti un 100 mēneši ieslodzījumā; tā kā 2017. gada maijā divi jauni vīrieši tika notiesāti par viendzimuma seksuālajām attiecībām un viņiem tika piespriesti 85 rīkstes sitieni; tā kā tiesības netikt spīdzinātam ir cilvēka neatņemamas pamattiesības;

E.  tā kā pārējā Indonēzijas daļā homoseksualitāte nav nelikumīga; tā kā LGBTI kopiena pēdējos gados tomēr arvien vairāk pakļauta negatīvai attieksmei;

F.  tā kā 2017. gada 21. maijā policijas reida laikā geju klubā Džakartā tika arestēts 141 cilvēks par it kā pieļautiem pornogrāfijas tiesību aktu pārkāpumiem;

G.  tā kā kopš 2016. gada janvāra Indonēzijas Konstitucionālā tiesa izskata petīciju, kura aicina noteikt kriminālatbildību par viendzimuma seksuālajām attiecībām un ārpuslaulības seksuālajām attiecībām;

H.  tā kā Indonēzijā pieaug neiecietība pret reliģiskajām minoritātēm un tas kļuvis iespējams diskriminējošu likumu un noteikumu dēļ, tostarp saistībā ar likumu par zaimošanu, kurā oficiāli atzītas tikai sešas reliģijas; tā kā līdz 2017. gada jūnijam vairāki cilvēki tikuši notiesāti un ieslodzīti saskaņā ar tiesību aktiem par zaimošanu;

I.  tā kā 2017. gada janvārī valsts cilvēktiesību komisija (Komisi Nasional Hak Asaki Manusia) konstatēja, ka vairākās provincēs, piemēram, Rietumjavā, ir daudz vairāk reliģiskās neiecietības nekā citur valstī, un ka reģionālās valdības amatpersonas nereti ir atbildīgas par ļaunprātību pieļaušanu vai pat to tīšu veikšanu;

J.  tā kā pastāv nopietnas bažas par iebiedēšanu un vardarbību pret žurnālistiem; tā kā žurnālistiem vajadzētu būt pieejamai visai valsts teritorijai;

K.  tā kā saskaņā ar organizācijas Human Rights Watch sniegto informāciju no 2010. līdz 2015. gadam 49 % meiteņu vecumā līdz 14 gadiem bija cietušas no dzimumorgānu kropļošanas;

L.  tā kā 2016. gada jūlijā iestādes izpildīja nāvessodu četrām par narkotiku tirdzniecību notiesātām personām un norādīja, ka vēl 10 uz nāvi notiesātajiem sods tiks izpildīts 2017. gadā,

1.  atzinīgi vērtē ES un Indonēzijas ciešās attiecības un atkārto, ka stingrās un ilgās politiskās, ekonomiskās un kultūras saiknes starp abām pusēm ir svarīgas; uzsver cilvēktiesību dialoga nozīmīgumu, kas ļauj panākt atklātu viedokļu apmaiņu par cilvēktiesībām un demokrātiju, un tas ir arī PSN pamats;

2.  aicina stiprināt ES un Indonēzijas parlamentāros kontaktus, kuru ietvaros var konstruktīvi apspriest dažādus abas puses interesējošus jautājumus, tostarp cilvēktiesības; aicina Indonēzijas parlamentu stiprināt šādas parlamentārās attiecības;

3.  atzinīgi vērtē Indonēzijas aktīvo iesaistīšanos reģionālā un daudzpusējā līmenī; uzsver, ka stāvoklis Indonēzijā nesen tika izskatīts, un vispārējā regulārā pārskata ietvaros tas notika ANO Cilvēktiesību padomes maija sanāksmē; uzsver, ka, tāpat kā iepriekšējos ciklos, Indonēzija brīvprātīgi ļāva veikt šo pārskatīšanu;

4.  aicina Ačehas īpašās autonomās provinces iestādes nepieļaut turpmāku homoseksuālu personu vajāšanu un dekriminalizēt homoseksualitāti, grozot savu islāmisko krimināllikumu; stingri nosoda divu 20 un 23 gadu vecu homoseksuālu vīriešu sodīšanu ar rīkstēm Ačehā 2017. gada 22. maijā, kas bija pirmā reize, kad Ačehas iestādes cilvēkus šādi sodīja par homoseksuālu praksi; stingri nosoda to, ka homoseksualitāte ir pasludināta par nelikumīgu saskaņā ar Ačehas islāmisko krimināllikumu, kurš balstīts uz šariata likumiem; uzsver, ka abu vīriešu sodīšana ir nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša rīcība, ko saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem var pielīdzināt spīdzināšanai; turklāt aicina iestādes nekavējoties pārtraukt publisku sodīšanu ar rīkstēm;

5.  pauž bažas, ka pieaug neiecietība pret Indonēzijas LGBTI kopienu arī ārpus Ačehas īpašās autonomās provinces; stingri nosoda to, ka 2017. gada 21. maijā policijas reida laikā geju klubā Džakartā tika arestēts 141 cilvēks, kaut gan Indonēzijas krimināllikumā homoseksualitāte nav noziedzīgs nodarījums; mudina iestādes un valdības amatpersonas atturēties sniegt publiskus paziņojumus, kas ir diskriminējoši pret LGBTI personām vai citām minoritātēm valstī; uzsver, ka policijas pienākums ir īstenot likumu un pasargāt neaizsargātās minoritātes, nevis šādus cilvēkus vajāt;

6.  noraida Indonēzijas Psihiatru asociācijas apgalvojumu, ka homoseksualitāte un transpersonas identitāte ir garīgās veselības traucējumi; aicina iestādes pārtraukt LGBTI personu piespiedu aizturēšanu, kā arī izbeigt jebkāda veida “ārstēšanu”, kuras mērķis ir “dziedināt” šīs personas no homoseksualitātes, biseksuālitātes vai transpersonas identitātes un strikti īstenot šādas rīcības aizliegumu;

7.  atzinīgi vērtē prezidenta Widodo 2016. gada 19. oktobra paziņojumu, nosodot LGBTI diskrimināciju; aicina prezidentu Widodo izmantot savu svarīgo amatu, lai publiski nosodītu neiecietību un noziegumus pret LGBTI personām, minoritātēm, sievietēm un organizācijām vai kopienām valstī;

8.  aicina pārskatīt tiesību aktu par zaimošanu, jo tas apdraud reliģiskās minoritātes; atbalsta ANO ieteikumus atcelt valsts Krimināllikuma 156. un 156.a pantu, Likumu par reliģiska akta ļaunprātīgas traucēšanas un aizskaršanas nepieļaušanu un Elektronisko darījumu un datu likumu, kā arī atsaukt apsūdzības un pārtraukt vajāt tās personas, kuras apsūdzētas par zaimošanu;

9.  pauž bažas par to, ka Indonēzijā palielinās neiecietība pret etniskajām, reliģiskajām un seksuālajām minoritātēm; mudina Indonēzijas iestādes turpināt veicināt reliģisko iecietību un sabiedrības daudzveidību un šajā ziņā rīkoties vēl aktīvāk; stingri nosoda visus pret minoritātēm vērstos vardarbības, vajāšanas un iebiedēšanas gadījumus; aicina saukt pie atbildības visus, kas šādus pārkāpumus pieļauj;

10.  pauž bažas par nopietniem plašsaziņas līdzekļu brīvības pārkāpumiem; mudina Indonēzijas valdību uzstāt, lai valsts iestādes īstenotu absolūtas neiecietības politiku attiecībā uz fizisku vardarbību pret žurnālistiem, un dot ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem brīvu piekļuvi valstij;

11.  aicina Indonēzijas iestādes atcelt visas tiesību normas, ar kurām nepamatoti ierobežo pamatbrīvības un cilvēktiesības; aicina Indonēzijas iestādes pārskatīt visus tiesību aktus un nodrošināt to atbilstību valsts starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz vārda brīvību, domas, apziņas un reliģijas brīvību, vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu, kā arī tiesībām uz vārda brīvību un pulcēšanos;

12.  pauž bažas par ziņojumiem, ka turpinās vardarbība pret sievietēm un sievietēm kaitīgas ieražas, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana; aicina Indonēzijas iestādes īstenot valsts tiesību aktus saistībā ar vardarbību pret sievietēm, lai sodītu visus seksuālās vardarbības veidus, pieņemt tiesību aktus dzimumu nevienlīdzības novēršanai un sieviešu iespēju palielināšanai;

13.  atzinīgi vērtē to, ka apturēta nāvessoda izpildei tām personām, kurām piespriests augstākais soda mērs par narkotiku tirdzniecību, kamēr norit viņu lietu pārskatīšana; mudina Indonēzijas valdību turpināt apturēt visu šo nāvessodu izpildi un tiesāt šīs personas atkārtoti saskaņā ar starptautiskiem standartiem; atkārtoti aicina nekavējoties atjaunot moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi nāvessodu atcelt pavisam;

14.  aicina Indonēzijas valdību izpildīt visas savas saistības un ievērot, aizsargāt un īstenot tiesības un brīvības, kas paredzētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR);

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Indonēzijas valdībai un parlamentam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0002.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības īstenošanu (2016/2064(INI))

P8_TA(2017)0270 A8-0200/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/1017 (2015. gada 25. jūnijs) par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(1) (ESIF regulu),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 31. maija ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Revīzijas palātai par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda galvojuma fonda pārvaldību 2015. gadā (COM(2016)0353),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai” (COM(2016)0359),

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2015. gada ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par EIB grupas finansēšanas un investīciju operācijām saskaņā ar ESIF(2),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentā (SWD(2016)0297) sniegto novērtējumu, Eiropas Investīciju bankas novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbību(3), Ernst & Young ad hoc revīziju par Regulas (ES) 2015/1017 piemērošanu(4) un Eiropas Revīzijas palātas atzinumu(5),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017 attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda termiņa pagarināšanu, kā arī šā fonda un Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehnisku uzlabojumu ieviešanu (COM(2016)0597),

–   ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 21. Pušu konferencē (COP 21) 2015. gada decembrī Parīzē (Francija),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(6),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(7),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0200/2017),

1.  norāda uz Eiropā veikto investīciju lielo nepietiekamību, kas saskaņā ar Komisijas aplēsēm sasniedz vismaz EUR 200–300 miljardus gadā; ņemot to vērā, īpaši uzsver to, ka Eiropā ir vajadzīgs finansējums ar augstu riska līmeni, it sevišķi MVU finansēšanas, pētniecības un izstrādes, IKT un transporta, komunikāciju un enerģētikas infrastruktūras jomā, kurā ir nepieciešams saglabāt iekļaujošu ekonomikas attīstību; pauž bažas par to, ka jaunākie nacionālo kontu dati neuzrāda nekādu ievērojamu investīciju apjoma pieaugumu kopš Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības sākšanas, un tas rada bažas, ka, neko nemainot, turpināsies izaugsmes samazināšanās un aizvien pieaugoša bezdarba līmeņa palielināšanās sevišķi attiecībā uz jauniešiem un jaunajām paaudzēm; uzsver — lai atjaunotu izaugsmi, cīnītos pret bezdarbu, veicinātu spēcīgas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas rūpniecības attīstību un sasniegtu ES politikas ilgtermiņa mērķus, šī investīciju nepietiekamība ir noteikti jānovērš, radot investīcijām labvēlīgu vidi konkrētās stratēģiskās jomās;

2.  uzsver ESIF nozīmi, palīdzot pārvarēt grūtības un novērst šķēršļus finansējuma saņemšanā, kā arī veikt stratēģiskas, pārveidojošas un produktīvas investīcijas, kas nodrošina augstu pievienoto vērtību ekonomikai, videi un sabiedrībai, reformēt un modernizēt dalībvalstu ekonomikas, radīt izaugsmi un darbvietas, kurām, neraugoties uz ekonomisko iespējamību, nav pieejams tirgus finansējums, un stimulēt privātās investīcijas visos ES reģionos;

3.  atgādina par regulā paredzēto Parlamenta lomu, jo īpaši attiecībā uz ESIF īstenošanas uzraudzību; tomēr atzīst, ka ir pāragri sniegt visaptverošu uz faktiem balstītu galīgo novērtējumu par ESIF darbību un tā ietekmi uz ES ekonomiku, bet uzskata, ka ir jāveic provizorisks novērtējums, kura pamatā būtu visaptveroši dati par atlasītajiem un noraidītajiem projektiem, kā arī saistītie lēmumi, lai noteiktu iespējamās jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi, īstenojot ESIF 2.0 un turpmākās versijas; aicina Komisiju nākt klajā ar vispusīgu novērtējumu, tiklīdz tai ir pieejama vajadzīgā informācija;

Papildvērtība

4.  atgādina, ka ESIF mērķis ir nodrošināt papildvērtību, palīdzot novērst tirgus nepilnības vai neapmierinošu situāciju investīciju jomā un atbalstot operācijas, kuras nevarētu īstenot vai nevarētu īstenot tikpat lielā mērā, izmantojot pašreizējos ES finanšu instrumentus vai privātus resursus bez ESIF līdzdalības; tomēr norāda, ka ir vēl vairāk jāprecizē papildvērtības jēdziens;

5.  atgādina — lai gan ESIF atbalstītie projekti ir vērsti uz darbvietu radīšanu, ilgtspējīgu izaugsmi un ekonomisko, teritoriālo un sociālo kohēziju saskaņā ar ESIF regulas 9. pantā noteiktajiem vispārējiem mērķiem, tiek uzskatīts, ka tie sniedz papildvērtību, ja ar tiem saistītais risks atbilst EIB īpašajām darbībām, kā definēts EIB statūtu 16. pantā un EIB kredītriska politikas pamatnostādnēs; atgādina, ka ESIF atbalstītajiem projektiem parasti ir augstāks riska profils nekā tiem, kurus atbalsta ar EIB parastajām operācijām; uzsver, ka EIB projektus, ar kuriem saistītais risks ir zemāks par EIB īpašo darbību minimālo risku, ESIF var atbalstīt tikai tādā gadījumā, ja ES galvojums ir nepieciešams, lai nodrošinātu papildvērtību;

6.  ņem vērā, ka, lai gan visi ESIF apstiprinātie projekti ir norādīti kā „īpašas darbības”, neatkarīgā novērtējumā tika konstatēts, ka dažus projektus būtu varēts finansēt, neizmantojot ES galvojumu;

7.  aicina Komisiju sadarbībā ar EIB un ESIF pārvaldības struktūru sagatavot sarakstu, kurā norādīts viss ES garantētais EIB finansējums, kas atbilst papildvērtības kritērijiem, un sniegt skaidrus un visaptverošus paskaidrojumus par pierādījumiem, kas apliecina, ka projektus nebūtu varēts īstenot ar citiem līdzekļiem;

8.  norāda, ka var rasties pretrunas starp kvalitatīviem un kvantitatīviem ESIF mērķiem tādā ziņā, ka piesaistīto privāto investīciju mērķa sasniegšanai EIB varētu finansēt mazāk riskantus projektus, kuru īstenošanā investori jau ir ieinteresēti; mudina EIB un ESIF pārvaldības struktūras panākt patiesu papildvērtību, kā definēts ESIF regulas 5. pantā, un nodrošināt to, ka tiek pilnībā novērstas tirgus nepilnības un neapmierinošas situācijas investīciju jomā;

9.  aicina EIB nodrošināt pārredzamību līdzekļu pārvaldībā un attiecībā uz visu publisko, privāto un trešās puses ieguldījumu izcelsmi, kā arī sniegt konkrētus datus, tostarp par specifiskiem projektiem un ārvalstu investoriem, un uzsver ESIF regulā paredzētās prasības par ziņošanu Parlamentam; atkārtoti norāda, ka visiem iespējamiem turpmākajiem trešo valstu ieguldītājiem ir jāievēro visi ES noteikumi par publisko iepirkumu, darba tiesības un vides regulējums, un sagaida, ka lēmumos par ESIF projektu finansēšanu tiks pilnībā ievēroti sociālie un vides kritēriji, kas ir piemērojami EIB projektiem;

Rezultātu pārskats un projektu atlase

10.  norāda, ka saskaņā ar regulu, pirms projekts tiek atlasīts ESIF atbalsta piešķiršanai, tam piemēro uzticamības pārbaudes un lēmumu pieņemšanas procesus, ko veic gan EIB, gan arī ESIF pārvaldības struktūrās; ņem vērā, ka projektu atbalstītāji ir izteikuši vēlmi pēc ātras atgriezeniskās saites un uzlabotas pārredzamības gan attiecībā uz atlases kritērijiem, gan arī iespējamā ESIF atbalsta summu un veidu/daļu; prasa nodrošināt lielāku skaidrību, lai vēl vairāk mudinātu projektu atbalstītājus pieteikties ESIF atbalsta saņemšanai, tostarp sniedzot tiem, kas piesakās uz ESIF finansējuma saņemšanu, piekļuvi rezultātu pārskatam; prasa lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz atlases kritērijiem un finansiālo atbalstu darīt pārredzamāku un to paātrināt, vienlaikus ES resursu aizsardzības nolūkā arī turpmāk nodrošināt stingru uzticamības pārbaudi; uzsver — lai vienkāršotu novērtēšanas procesu, jo īpaši investīciju platformām, būtu jāmudina EIB un valsts attīstību veicinošas bankas vai EIB delegācija valsts attīstību veicinošās bankās veikt kopīgu uzticamības pārbaudi;

11.  uzskata, ka ir detalizētāk jāprecizē kritēriji, saskaņā ar kuriem tiek novērtēti projekti un galvojuma saņemšanai atbilstīgie partneri; prasa ESIF pārvaldības struktūrām sniegt papildinformāciju par novērtējumiem, kas veikti visiem saskaņā ar ESIF attiecīgi apstiprinātajiem projektiem, jo īpaši attiecībā uz to papildvērtību, ieguldījumu ilgtspējīgā izaugsmē un darbvietu radīšanas spēju, kā noteikts regulā; attiecībā uz galvojuma saņemšanai atbilstīgajiem partneriem prasa ieviest stingrus korporatīvās pārvaldības noteikumus, kas šāda veida struktūrām jāievēro, lai tās varētu kļūt par pieņemamiem ESIF partneriem saskaņā ar ES principiem un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standartiem;

12.  atgādina, ka rezultātu pārskats ir Investīciju komitejas (IK) vajadzībām izveidots rīks, lai tā ES galvojuma piešķiršanas nolūkos noteiktu prioritārās operācijas, kurām ir lielāki rezultāti un pievienotā vērtība, un ka Investīciju komitejai šis rīks ir attiecīgi jāizmanto; plāno izvērtēt, vai rezultātu pārskats un tā rādītāji tiek pienācīgi ņemti vērā, piemēroti un izmantoti; prasa pienācīgi piemērot projektu atlases kritērijus un padarīt šo procesu pārredzamāku; atgādina, ka saskaņā ar spēkā esošās regulas pielikumu, nosakot prioritāros projektus, IK ir jāpiešķir vienāda nozīme katram rezultātu pārskata pīlāram neatkarīgi no tā, vai konkrēto pīlāru vērtē ar noteiktu punktu skaitu vai arī to raksturo ar kvalitatīviem un kvantitatīviem rādītājiem, par kuriem punktus nepiešķir; pauž nožēlu par to, ka pašreizējā rezultātu pārskatā 3. pīlāram, kurš attiecas uz projektu tehniskajiem aspektiem, tiek piešķirta tikpat liela nozīme kā 1. un 2. pīlāram, kas attiecas uz vēlamo rezultātu, kurš ir svarīgāks aspekts; kritiski vērtē to, ka EIB pati atzīst — IK eksperti 4. pīlāru izmanto tikai informatīviem nolūkiem, nevis lēmumu pieņemšanai; prasa, lai pēc tam, kad par projektu ir pieņemts galīgais lēmums, rezultātu pārskati, izņemot sensitīvu komercinformāciju, tiktu publiskoti;

13.  atzīst, ka, lai sagatavotu jaunus, novatoriskus projektus, var paiet vairāki gadi, ka EIB izjūt spiedienu sasniegt EUR 315 miljardu mērķi, tāpēc tai nebija citas iespējas kā vien nekavējoties sākt ESIF darbības; tomēr pauž bažas, ka EIB, īstenojot ESIF, līdz šim ir lielā mērā izmantojusi jau esošo projektu portfeli, kas ietver projektus ar zemāku risku, tādējādi samazinot savu parasto finansējumu; pauž bažas par to, ka ESIF nenodrošina papildu finansējumu novatoriskiem projektiem ar augstu riska līmeni; uzsver, ka projekts, kas atbilst īpašās darbības kritērijiem, ne vienmēr ir riskants; tomēr projekts varētu tikt klasificēts kā īpaša darbība arī tādēļ, ka tā finansējums ir strukturēts mākslīgi riskantā veidā, netieši norādot uz to, ka arī ļoti zema riska projekti var viegli kļūt arī par projektiem ar augstu riska līmeni; uzsver, ka projektu atlases kritērijus nekādā gadījumā nevajadzētu vājināt tikai tādēļ, lai sasniegtu politikas mērķi piesaistīt EUR 315 miljardus investīciju;

14.  prasa EIB sniegt aplēsi par tās iespējamām ikgadējām aizdošanas spējām vidējā termiņā, ņemot vērā ESIF un iespējamās izmaiņas regulējumā, turpināt izsniegt savus aizdevumus EUR 70–75 miljardu apmērā gadā, izmantojot peļņu, atmaksu no programmām u. c., un izmantot ESIF kā papildu instrumentu; norāda, ka tādējādi EIB darījumu apjoms kopumā sasniegtu vismaz EUR 90 miljardus, nevis EUR 75 miljardus;

15.  uzskata, ka ir svarīgi apspriest, vai paredzētais sviras rādītājs, kas ir 15, ir atbilstošs, lai ESIF varētu atbalstīt kvalitatīvus projektus ar augstāku risku, un aicina Komisiju sniegt par to novērtējumu; atgādina, ka šis paredzētais sviras rādītājs, kas ir 15, ir balstīts uz portfeli un atspoguļo EIB finansēšanas pieredzi, lai novērstu tirgus nepilnības; prasa papildus prasībai par apjomu izvērtēt sabiedriskos mērķus, kas ESIF jāsasniedz; ierosina ņemt vērā arī Parīzes Klimata pārmaiņu konferencē (COP 21) noteiktos Savienības mērķus; aicina EIB publiskot līdz šim sasniegto sviras efektu un tā aprēķināšanā izmantoto metodi;

16.  norāda, ka mazo projektu atbalstītājiem bieži vien ir grūtības piekļūt nepieciešamajam finansējumam; ar bažām konstatē, ka mazo projektu atbalstītāji tiek atturēti no pieteikumu iesniegšanas ESIF finansējuma saņemšanai vai pat tiek uzskatīti par neatbilstīgiem minētā finansējuma saņemšanai projektu apmēra dēļ; norāda uz būtisko ietekmi, kāda mazam projektam tomēr varētu būt valsts vai reģionālā mērogā; uzsver nepieciešamību pastiprināt tehnisko palīdzību, ko piedāvā Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC), kurš sniedz mazu projektu atbalstītājiem ieteikumus un praktiskus padomus projektu strukturēšanā un apvienošanā, izmantojot investīciju platformas vai pamatnolīgumus; aicina Valdi izskatīt šo jautājumu un iesniegt priekšlikumus, lai šo situāciju labotu;

Nozaru dažādošana

17.  uzsver, ka ESIF ir uz pieprasījumu balstīts instruments, kura izmantošanā tomēr būtu jāievēro regulā izklāstītie un Valdes noteiktie politiskie mērķi; prasa īstenot vairāk informēšanas pasākumu un sniegt vairāk informācijas nozarēm, kurās nav apmierināts pieprasījums pēc investīcijām, bet kuras nav spējušas pilnībā izmantot ESIF; šajā sakarībā norāda, ka ES makroekonomikas līmenī ir jāīsteno vairāk pasākumu investīciju pieprasījuma veicināšanai;

18.  atzinīgi vērtē to, ka ESIF finansējums aptver visas ESIF regulā noteiktās nozares; tomēr norāda, ka dažas nozares ir pārstāvētas nepietiekami, jo īpaši sociālās infrastruktūras, veselības un izglītības nozare, kurām atvēlēti tikai 4 % ESIF apstiprinātā finansējuma; norāda, ka tam var būt dažādi iemesli, piemēram, dažās nozarēs varētu trūkt pieredzes un tehnisko zināšanu par to, kā piekļūt ESIF, vai arī laikā, kad sāka darboties ESIF, dažās nozarēs jau tika piedāvātas labākas investīciju iespējas īstenošanai sagatavotu, rentablu projektu ziņā; ņemot to vērā, aicina EIB apspriest veidus, kā uzlabot nozaru dažādošanu, to saistot ar regulā izklāstītajiem mērķiem, kā arī jautājumu par to, vai ESIF atbalsts nebūtu jāpaplašina, aptverot arī citas nozares;

19.  atgādina — lai ievērotu ES atbalstīto COP 21 klimata nolīgumu, ir jāmaina virziens un jākoncentrējas uz ilgtspējīgām investīcijām, kuras ESIF būtu pilnībā jāatbalsta; uzsver, ka ESIF investīcijām būtu jāatbilst šīm saistībām; norāda uz nepieciešamību pastiprināt ziņošanu par klimata pārmaiņām;

20.  uzsver nepieciešamību palielināt to resursu proporcionālo īpatsvaru, kas tiek piešķirti ilgtermiņa projektiem, piemēram, telesakaru tīkliem vai projektiem, kuriem ir salīdzinoši augsts riska līmenis, kas parasti ir raksturīgs jaunām un progresīvām tehnoloģijām; norāda, ka šādas investīcijas platjoslas infrastruktūrā, 5G, kiberdrošībā, tradicionālās ekonomikas digitalizācijā, mikroelektronikā un augstas veiktspējas skaitļošanā (HPC) varētu vēl vairāk mazināt digitālo plaisu;

21.  pauž nožēlu par to, ka sākotnējā intensificēšanas stadijā nav noteikti koncentrācijas ierobežojumi; atgādina, ka transporta nozare ir devusi lielāko ieguldījumu ESIF fondā, proti, EUR 2,2 miljardus no EUR 8 miljardiem, tādējādi pārsniedzot 25 % no kopējā galvojuma fonda; ar bažām norāda, ka transporta nozare ir saņēmusi tikai aptuveni 13 % no visām investīcijām, kas līdz šim piesaistītas un darītas pieejamas ESIF infrastruktūras un inovāciju klasē, un ka tas ir tālu no 30 % robežas, kura noteikta katrai konkrētajai nozarei; aicina Investīciju komiteju īpašu uzmanību pievērst transporta nozares projektiem, jo tie joprojām ir ļoti maz pārstāvēti investīciju portfelī, lai gan transportam ir ļoti būtiska loma gan ekonomikas izaugsmes, gan patērētāju drošības ziņā;

Pārvaldība

22.  konstatē, ka Eiropas Investīciju bankā ir pilnībā ieviestas ESIF pārvaldības struktūras; uzskata — lai uzlabotu ESIF efektivitāti un pārskatatbildību, būtu jāapspriež iespējas, kā ESIF pārvaldības struktūru pilnībā nošķirt no EIB pārvaldības struktūras;

23.  atgādina, ka rīkotājdirektors (RD) atbild par ESIF ikdienas darba vadību, IK sanāksmju sagatavošanu un vadīšanu un ārējo pārstāvību; atgādina, ka RD palīdz rīkotājdirektora vietnieks (RDV); pauž nožēlu par to, ka praksē attiecīgie pienākumi, it īpaši RDV pienākumi, nav skaidri noteikti; aicina EIB apsvērt iespēju precizēt RD un RDV uzdevumus, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību; uzskata, ka ir svarīgi, lai RD, kam palīdz RDV, joprojām noteiktu IK sanāksmju darba kārtību; turklāt ierosina noteikt, ka rīkotājdirektoram būtu jāizstrādā procedūras iespējamo interešu konfliktu novēršanai Investīciju komitejā, jāsniedz ziņojumi Valdei un jāierosina sankcijas par pārkāpumiem, kā arī to piemērošanas līdzekļi; uzskata, ka RD un RDV pilnvaras šo uzdevumu izpildē kļūtu plašākas, ja tiktu iegūta lielāka autonomija no EIB; tāpēc aicina EIB izpētīt iespējas, kā palielināt RD un RDV neatkarību;

24.  atgādina, ka IK eksperti atbild par ESIF projektu atlasi, ES galvojuma piešķiršanu un operāciju apstiprināšanu ar investīciju platformām un valsts attīstību veicinošām bankām vai iestādēm; turklāt atgādina, ka eksperti ir neatkarīgi; tādēļ pauž bažas par reģistrētajiem IK locekļu interešu konfliktiem, no kuriem turpmāk katrā gadījumā vajadzētu izvairīties;

25.  uzskata, ka projektu atlase nav pietiekami pārredzama; uzsver, ka EIB būtu jāuzlabo informācijas publiskošana par apstiprinātajiem ESIF projektiem, sniedzot pienācīgu pamatojumu par to papildvērtību un rezultātu pārskatu, kā arī projektu devumu ESIF mērķu sasniegšanā, īpaši uzsverot ESIF operāciju gaidīto ietekmi uz investīciju trūkuma samazināšanu Savienībā;

26.  aicina EIB apsvērt iespējas, kā varētu uzlabot sadarbību starp IK, RD un Valdi; uzskata, ka ir svarīgi, lai RD piedalītos Valdes sanāksmēs un viņam tādējādi būtu iespēja informēt Valdi par turpmākajām darbībām;

27.  ierosina apspriest iespējas, kā uzlabot ESIF pārvaldības struktūru pārredzamību Parlamenta vajadzībām, un iecelt vēl vienu pilntiesīgu Valdes locekli, kura kandidatūru izvirzījis Parlaments; mudina ESIF pārvaldības struktūras proaktīvi dalīties informācijā ar Parlamentu;

Valsts attīstību veicinošas bankas

28.  atgādina, ka zinātības dēļ valsts attīstību veicinošas bankas (VAVB) ir būtiskas ESIF veiksmīgai darbībai, jo tās atrodas tuvu vietējiem tirgiem un pazīst tos; uzskata, ka sinerģija līdz šim nav izmantota vajadzīgajā apmērā; konstatē risku, ka EIB var izstumt vietējās iestādes, un aicina EIB uzlabot spēju masveidā piesaistīt valstu un reģionu līmeņa partnerus; prasa EIB atbalstīt jau pastāvošo publisko banku struktūru stiprināšanu, lai aktīvi sekmētu labas prakses un tirgus zināšanu apmaiņu starp šīm iestādēm; uzskata, ka šajā nolūkā VAVB būtu jācenšas noslēgt sadarbības nolīgumus ar Eiropas Investīciju fondu (EIF); atzīst, ka ESIF un EIB aizvien vairāk vēlas iegūt lielāku skaitu subordinēto daļu ar VAVB, un mudina turpināt to darīt; aicina Komisiju un EIB apspriest, vai būtu lietderīgi Valdē integrēt VAVB specializētās zināšanas;

Investīciju platformas

29.  atgādina, ka jābūt iespējai piesaistīt daudzveidīgas investīcijas ar ģeogrāfisku vai tematisku ievirzi, palīdzot finansēt un apvienot projektus un līdzekļus no dažādiem avotiem; ar bažām norāda, ka pirmā investīciju platforma tika izveidota tikai 2016. gada 3. ceturksnī un ka šī kavēšanās apgrūtina gan maza mēroga projektu iespējas gūt labumu no ESIF, gan pārrobežu projektu attīstību; uzsver nepieciešamību vienkāršot investīciju platformu izveides noteikumus; prasa EIB un Eiropas Investīciju konsultāciju centram (EIKC) veicināt investīciju platformu izmantošanu kā veidu investīciju ģeogrāfiskās un tematiskās dažādošanas sasniegšanai;

30.  mudina ESIF pārvaldības struktūras pievērst lielāku uzmanību investīciju platformām, lai maksimāli palielinātu labumu, ko tās var sniegt, pārvarot šķēršļus investīcijām, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir mazāk attīstīti finanšu tirgi; aicina EIB sniegt ieinteresētajām personām, tostarp valsts, vietējām un reģionālām struktūrām, vairāk informācijas par platformām un to izveides nosacījumiem un kritērijiem; atzīst vietējo un reģionālo pašvaldību lomu stratēģisku projektu identificēšanā un līdzdalības veicināšanā;

31.  ierosina apspriest to, kādus papildu līdzekļus izmantot investīciju platformu popularizēšanai, piemēram, projektu apstiprināšanā prioritāti piešķirot tiem projektiem, kas iesniegti ar platformas starpniecību, kā arī apvienojot mazākus projektus un grupas līgumus un izveidojot mehānismus līgumu grupu finansēšanai; uzskata, ka īpaši būtu jāveicina transnacionālu platformu izveide, jo daudziem projektiem enerģētikas un digitālajā jomā ir transnacionāla dimensija;

Finanšu instrumenti

32.  atgādina, ka EIB ir izveidojusi jaunus finanšu instrumentus ESIF vajadzībām, lai nodrošinātu augsta riska finansējumam īpaši pielāgotus produktus; mudina EIB vēl vairāk palielināt tās pievienoto vērtību, koncentrējoties uz augstāka riska finanšu produktiem, piemēram, finanšu ķīlām un kapitāla tirgus instrumentiem; pauž bažas par projektu atbalstītāju pausto kritiku, ka nodrošinātie finanšu instrumenti nav savienojami ar projektu vajadzībām (augsta riska projektiem bieži vien ir vajadzīgs avanss, lai aktivizētu investīcijas, nevis mazākas summas, kas tiek izsniegtas katru gadu), un par investoriem, kuri uzsver, ka pašlaik viņi nevar piedalīties ESIF finansējumā, jo trūkst pienācīgu privātā kapitāla instrumentu; aicina EIB sadarbībā ar projektu atbalstītājiem un investoriem izskatīt šo jautājumu; turklāt aicina EIB izpētīt, kā ar „zaļo” obligāciju attīstību varētu maksimāli izmantot ESIF potenciālu, finansējot projektus, kuri nes labumu vides un/vai klimata jomā;

Ģeogrāfiskā dažādošana

33.  atzinīgi vērtē to, ka līdz 2016. gada beigām ESIF finansējumu bija saņēmušas visas 28 valstis; tomēr ar bažām konstatē, ka līdz 2016. gada 30. jūnijam ES-15 valstis bija saņēmušas 91 %, savukārt ES-13 valstis — tikai 9 % no ESIF atbalsta; pauž nožēlu par to, ka ESIF atbalsts ir galvenokārt palīdzējis tikai ierobežotam skaitam valstu, kurās investīciju nepietiekamība jau ir zemāka par ES vidējo rādītāju; norāda, ka ESIF finansēto projektu ģeogrāfiskais sadalījums līdzekļu saņēmējās valstīs bieži vien ir nelīdzsvarots; uzskata, ka pastāv teritoriālās koncentrācijas risks, un uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš mazāk attīstītiem reģioniem visās 28 dalībvalstīs; aicina EIB sniegt turpmāku tehnisko palīdzību tām valstīm un reģioniem, kas no ESIF ir guvuši vismazāko labumu;

34.  atzīst, ka pastāv saistība starp IKP un apstiprināto projektu skaitu; atzīst, ka lielākās dalībvalstis var izmantot labāk attīstītos kapitāla tirgus, tādēļ pastāv lielāka iespēja, ka tās gūst labumu no tāda uz tirgu balstīta instrumenta kā ESIF; uzsver, ka mazāks ESIF atbalsts ES-13 valstīm var būt saistīts ar citiem faktoriem, piemēram, projektu mazo apmēru, attiecīgā reģiona atrašanos perifērijā un konkurenci ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem); tomēr ar bažām konstatē, ka dažu valstu ieguvums ir neproporcionāls, un uzsver, ka ģeogrāfiskā dažādošana ir jāturpina, jo īpaši tādās svarīgās jomās kā ražošanas modernizēšana un uzlabošana un ekonomikas ilgtspējība, galveno uzmanību šajā procesā pievēršot tehnoloģiskajai attīstībai; prasa Komisijai turpināt pētīt un analizēt pašreizējā ģeogrāfiskā sadalījuma cēloņus;

Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC)

35.  uzskata, ka EIKC darbība ir ļoti svarīga; uzskata, ka tā misija būt par vienotu piekļuves punktu visaptverošām konsultācijām un tehniskajai palīdzībai visos projekta cikla posmos lielā mērā atbilst iestāžu un projektu atbalstītāju augošajām vajadzībām pēc tehniskās palīdzības;

36.  pauž gandarījumu, ka EIKC darbojas kopš 2015. gada septembra un ka tā ieviešana noritēja raiti; atzīst, ka, ņemot vērā tā pastāvēšanas ierobežoto periodu un darbinieku trūkumu sākotnējā posmā, ne visi EIKC pakalpojumi ir pilnībā izveidoti un tā darbība galvenokārt ir vērsta uz atbalsta sniegšanu projektu izstrādē un strukturēšanā, kā arī politikas ieteikumiem un projektu pārbaudi; uzsver, ka EIKC ir jāpieņem darbā dažādu nozaru eksperti, lai sniegtu labāk pielāgotas konsultācijas, informāciju un atbalstu jomām, kurās ESIF netiek izmantots pilnā mērā;

37.  ir pārliecināts, ka EIKC var sniegt būtisku ieguldījumu daudzu ESIF īstenošanas trūkumu novēršanā; pauž stingru pārliecību, ka šim nolūkam EIKC jāieņem aktīvāka nostāja, sniedzot palīdzību tādās jomās kā investīciju platformu izveide, tostarp ņemot vērā šo platformu nozīmi mazāku projektu finansēšanā; uzsver arī EIKC lomu konsultāciju sniegšanā par to, kā apvienot citus ES finansējuma avotus ar ESIF;

38.  tāpat uzskata, ka EIKC var aktīvi veicināt ģeogrāfisko un nozaru dažādošanu, ne tikai ietverot savos pakalpojumos visus reģionus un lielāku skaitu nozaru, bet arī palīdzot EIB operāciju uzsākšanā; uzskata, ka EIKC var būt svarīga loma ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā;

39.  atgādina, ka ar ESIF regulu EIKC tiek pilnvarots izmantot vietējās zināšanas, lai veicinātu ESIF atbalstu visā Savienībā; uzskata, ka šajā jomā ir vajadzīgi būtiski uzlabojumi, jo īpaši ciešāka sadarbība ar attiecīgajām valstu iestādēm; piešķir lielu nozīmi pakalpojumu sniegšanai vietējā līmenī, arī tādēļ, lai ņemtu vērā konkrētās situācijas un vietējās vajadzības, jo īpaši valstīs, kurās nav pieredzējušu valsts attīstību veicinošu iestāžu (VAVI) vai VAVB; uzskata — lai ņemtu to vērā, būtu jāpastiprina saikne ar citiem vietējiem pakalpojumu sniedzējiem;

40.  sagaida, ka EIKC bez liekas kavēšanās pabeigs darbā pieņemšanas procedūras un nokomplektēs personālu pilnā sastāvā; tomēr pauž šaubas par to, vai paredzētā personāla jauda būs pietiekama, lai EIKC sniegtu vajadzīgos konsultāciju pakalpojumus un tiktu galā ar palielinātu darba apjomu, kā arī plašākām pilnvarām;

41.  uzsver, ka EIKC ir jāpaaugstina savu pakalpojumu profils, jāuzlabo komunikācija un jāpalielina EIKC ieinteresēto personu informētība un izpratne par centra darbībām; uzskata, ka šim nolūkam būtu jāizmanto visi attiecīgie komunikācijas kanāli, tostarp valsts un vietējā līmenī;

Eiropas Investīciju projektu portāls (EIPP)

42.  pauž nožēlu, ka Eiropas Investīciju projektu portālu (EIPP) Komisija atklāja tikai 2016. gada 1. jūnijā — gandrīz gadu pēc ESIF regulas pieņemšanas; norāda, ka tagad portāls darbojas un pašlaik tajā ir ietverti 139 projekti, tomēr uzskata, ka tas joprojām ir ļoti tālu no potenciāla, kas tika sagaidīts, pieņemot ESIF regulu;

43.  uzskata, ka EIPP nodrošina vienkārši lietojamu platformu projektu atbalstītājiem, lai pārredzamā veidā uzlabotu investīciju projektu pamanāmību; tomēr uzskata, ka portāla panākumu atslēga ir arī savas pamanāmības būtiska uzlabošana, lai investori un projektu atbalstītāji to atzītu par lietderīgu, uzticamu un efektīvu instrumentu; mudina Komisiju aktīvi strādāt šajā virzienā, īstenojot pārdomātus komunikācijas pasākumus;

44.  norāda, ka ar EIPP izveidi un attīstību, pārvaldību, atbalstu, uzturēšanu un vadīšanu saistītās izmaksas pašlaik tiek segtas no ES budžeta ikgadējā piešķīruma EUR 20 miljonu apmērā, kas paredzēts EIKC; tomēr atgādina, ka maksas, kas tiek iekasētas no privātajiem projektu atbalstītājiem, kuri reģistrē savus projektus portālā, veido EIPP ārējos piešķirtos ieņēmumus un turpmāk būs tā galvenais finansējuma avots;

Galvojums

45.  atgādina, ka ES sniedz neatsaucamu beznosacījumu galvojumu EIB attiecībā uz finansēšanas un investīciju operācijām, kas tiek veiktas ESIF satvarā; pauž pārliecību, ka ES galvojums ir devis iespēju EIB uzņemties lielāku risku infrastruktūras un inovācijas klasē (IIK) un ļāvis palielināt un pārcelt uz agrāku laiku finansējuma piešķiršanu programmā COSME un InnovFin ietvertiem MVU un vidēji liela kapitāla uzņēmumiem, paredzot atbalstu no MVU klases (MVUK); uzskata, ka EUR 25 miljonu lielā robežvērtība, ko EIB, šķiet, izmanto parastajām aizdevuma operācijām, nebūtu jāpiemēro ESIF gadījumā, lai palielinātu mazāku projektu finansēšanu un veicinātu piekļuvi MVU un citiem iespējamiem līdzekļu saņēmējiem;

46.  uzsver, ka ļoti intensīvās līdzekļu apguves dēļ, kas atspoguļo lielo tirgus pieprasījumu, MVU klasei saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu tika piešķirti papildu EUR 500 miljoni no IIK parāda portfeļa; atzinīgi vērtē to, ka ESIF regulas elastīguma rezultātā papildu finansējums tika piešķirts MVU un maziem uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu; plāno cieši uzraudzīt galvojuma piešķiršanu abās klasēs; turklāt norāda, ka 2016. gada 30. jūnijā parakstīto operāciju apmērs IIK bija tikai 9 % no kopējā mērķapjoma;

47.  atgādina, ka ES galvojuma fonds tiek galvenokārt finansēts no ES budžeta; ņem vērā visus attiecīgos novērtējumus, kuros norādīts, ka galvojuma fonda pašreizējā nodrošinājuma likme 50 % apmērā attiecībā uz iespējamo zaudējumu segšanu šķiet pārdomāta un piesardzīga un ka ES budžetu jau aizsargātu arī koriģēta mērķa likme 35 % apmērā; plāno izpētīt, vai priekšlikumi par zemāku mērķa likmi ietekmētu atlasīto projektu kvalitāti un veidu; uzsver, ka līdz šim nav celtas nekādas prasības EIB vai EIF operāciju saistību nepildīšanas dēļ;

Turpmākais finansējums, fonda spējas

48.  norāda, ka Komisija ir ierosinājusi gan pagarināt ESIF darbības laiku, gan paplašināt tā finansiālās spējas un ka tas ietekmētu ES budžetu; pauž nodomu nākt klajā ar alternatīviem finansēšanas priekšlikumiem;

49.  atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas sniegt ieguldījumu ESIF, lai paplašinātu tā spējas, tādējādi ļaujot tam atbalstīt vairāk investīciju ar augstāku riska līmeni; pauž nožēlu par to, ka, lai gan šāds ieguldījums tiek uzskatīts par vienreizēju pasākumu Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu(8) 5. panta un Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu(9), 3. panta izpratnē, dalībvalstis šo iniciatīvu neuzņēmās; prasa informāciju no EIB un Komisijas par to, vai tās šajā laikā ir veikušas pasākumus, lai pārliecinātu dalībvalstis sniegt ieguldījumu ESIF, un vai tās varētu piesaistīt citus investorus; aicina Komisiju un EIB pastiprināt centienus šajā virzienā;

Papildināmība ar citiem ES finansējuma avotiem

50.  ņem vērā, ka, Komisijai un EIB apzinoties pārklāšanos un konkurenci starp ESIF un ES budžeta finanšu instrumentiem, ir pieņemtas pamatnostādnes, kurās ieteikts ESIF un ESI fondu finansējumu apvienot; uzsver, ka ESIF un ESI fondu finansējuma apvienošana nekādā veidā nedrīkstētu negatīvi ietekmēt ESI fondu dotāciju finansējuma apmēru un mērķi; tomēr norāda uz pastāvošajām atbalsttiesīguma kritēriju, noteikumu, ziņošanas termiņu un valsts atbalsta noteikumu piemērošanas atšķirībām, kas kavē šo finansējuma avotu apvienotu izmantošanu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sākusi šos jautājumus risināt savā priekšlikumā par Finanšu regulas pārskatīšanu, un cer, ka šī pārskatīšana tiks veikta savlaicīgi, lai vienkāršotu finansējumu apvienošanu un izvairītos no konkurences un pārklāšanās; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni un ka šim nolūkam ir jāizmanto investīciju plāna otrais un trešais pīlārs;

51.  ierosina, ka Komisijai savos kārtējos ziņojumos vajadzētu iekļaut to projektu sarakstu, kuri gūst labumu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) dotāciju apvienošanas ar ESIF;

52.  norāda, ka publiskā un privātā sektora partnerības projektus transporta infrastruktūras jomā parasti vajadzētu balstīt uz principu „lietotājs maksā”, lai mazinātu slogu, ko publiskajiem budžetiem un nodokļu maksātājiem rada infrastruktūras būvniecība un uzturēšana; norāda — lai nodrošinātu, ka ES transporta politikas mērķi tiek sasniegti visā ES, ir svarīgi koordinēt dažādus ES finansējuma veidus un neatbalstīt publiskā un privātā sektora partnerības fondus uz struktūrfondu rēķina;

Nodokļi

53.  pauž nopietnas bažas, ka dažos gadījumos EIB ar ESIF starpniecību cenšas atbalstīt projektus, kas strukturēti, izmantojot nodokļu oāzēs reģistrētus uzņēmumus; mudina EIB un EIF atturēties no nodokļu apiešanas struktūru, jo īpaši agresīvas nodokļu plānošanas shēmu, vai prakšu izmantošanas vai iesaistīšanās šādās struktūrās vai praksēs, kas neatbilst ES labas pārvaldības principiem nodokļu jomā, kuri izklāstīti attiecīgajos ES tiesību aktos, tostarp Komisijas ieteikumos un paziņojumos; uzstāj, ka neviens projekts vai projekta atbalstītājs nedrīkst būt atkarīgs no tādām personām vai sabiedrībām, kas veic darbību valstīs, kuras ir iekļautas plānotajā Eiropas sarakstā ar tām nodokļu jurisdikcijām, kas nesadarbojas;

Komunikācija un pamanāmība

54.  konstatē, ka daudzi projektu atbalstītāji nav informēti par ESIF pastāvēšanu vai viņiem nav pietiekami skaidra priekšstata par to, ko ESIF var piedāvāt, kādi ir konkrētie atbalsttiesīguma kritēriji un kas konkrēti jādara, lai pieteiktos finansējuma saņemšanai; uzsver, ka ir jāveic turpmāki pasākumi, tostarp mērķtiecīga tehniskā atbalsta sniegšana attiecīgajā ES valodā valstīs, kas guvušas mazāku labumu no ESIF, lai vairotu informētību par to, kas ir ESIF, kādus konkrētus produktus un pakalpojumus tas piedāvā un kāda ir investīciju platformu un VAVB loma;

55.  prasa iztulkot visās dalībvalstu valodās visus informatīvos materiālus un ar finansēšanas procedūru saistītos materiālus, lai veicinātu informētību un piekļuvi vietējā līmenī;

56.  pauž bažas, ka tiešais atbalsts, kas sniegts finanšu starpniekiem, kuri vēlāk atbild par ES finansējuma piešķiršanu, varētu radīt situācijas, kurās līdzekļu galīgais saņēmējs nezina, ka ir saņēmis ESIF finansējumu, un prasa rast risinājumus, lai uzlabotu ESIF pamanāmību; tādēļ prasa EIB iekļaut ESIF līgumos konkrētu klauzulu, skaidri norādot projekta atbalstītājam, ka saņemtais finansējums ir piešķirts no ESIF/ES budžeta;

Paplašināšana

57.  atzīst, ka ESIF viens pats un ierobežotā apmērā, visticamāk, nespēs novērst investīciju nepietiekamību Eiropā, tomēr tas ir ES investīciju plāna centrālais pīlārs, kas apliecina ES apņemšanos risināt šo jautājumu; aicina iesniegt turpmākus priekšlikumus par to, kā pastāvīgi veicināt investīcijas Eiropā;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp. (2) http://www.eib.org/attachments/strategies/efsi_2015_report_ep_council_en.pdf (3) http://www.eib.org/attachments/ev/ev_evaluation_efsi_en.pdf , 2016. gada septembris. (4) 2016. gada 14. novembra ziņojums, https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/ey-report-on-efsi_en.pdf (5) OV C 465, 13.12.2016., 1. lpp. (6) OV C 268, 14.8.2015., 27. lpp. (7) OV C 195, 12.6.2015., 41. lpp. (8) OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp. (9) OV L 209, 2.8.1997., 6. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu (2017/2003(INI))

P8_TA(2017)0271 A8-0195/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūcija par jaunām iespējām maziem transporta uzņēmumiem, tostarp uz sadarbību orientētiem saimnieciskās darbības modeļiem(3),

–  ņemot vērā Konkurētspējas un izaugsmes jautājumu augsta līmeņa darba grupas 2016. gada 12. septembra sanāksmi un prezidentūras apspriežu dokumentu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu „Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus – Eiropas izdevības un uzdevumi“ (COM(2016)0288),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumu „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (2015) (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2016. gada 29. septembra sanāksmi un tās rezultātu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(5) (Pakalpojumu direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva)(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā(8),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 25. maija darba dokumentu par vadlīnijām Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, īstenošanai (SWD(2016)0163),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(9),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 7. decembra atzinumu “Sadarbīgā ekonomika un tiešsaistes platformas: pilsētu un reģionu kopīgs viedoklis”(10),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 15. decembra atzinumu par sadarbīgo ekonomiku(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0195/2017),

A.  tā kā sadarbīgā ekonomika pēdējos gados ir strauji augusi lietotāju, darījumu un ieņēmumu ziņā, izmainot produktu un pakalpojumu sniegšanas ieradumus un daudzās nozarēs radot konkurenci tirgū jau esošajiem saimnieciskās darbības modeļiem;

B.  tā kā sadarbīgā ekonomika sociāli labvēlīgi ietekmē Eiropas Savienības sabiedrību;

C.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir galvenais Eiropas ekonomikas virzītājspēks un tie veidoja 99,8 % no visiem nefinanšu nozares uzņēmumiem, par ko liecina 2014. gada rādītāji, nodarbinot divas trešdaļas visu darba ņēmēju;

D.  tā kā tikai 1,7 % ES uzņēmumu pilnībā izmanto progresīvas digitālās tehnoloģijas, savukārt 41 % tās neizmanto vispār; tā kā visu nozaru digitalizācija ir būtiski svarīga ES konkurētspējas saglabāšanai un uzlabošanai;

E.  tā kā jaunākais Eiropas Komisijas pētījums pierāda, ka 17 % Eiropas patērētāju ir izmantojuši sadarbīgās ekonomikas nodrošinātos pakalpojumus un 52 % ir informēti par tās piedāvātajiem pakalpojumiem(12);

F.  tā kā nav oficiālas statistikas par sadarbīgās ekonomikas nodarbinātības rādītājiem;

G.  tā kā sadarbīgā ekonomika jauniešiem, migrantiem, nepilna laika darba ņēmējiem un veciem cilvēkiem rada iespējas piekļūt darba tirgum;

H.  tā kā sadarbīgās ekonomikas modeļi, piedāvājot elastīgu saimnieciskās darbības un nodarbinātības veidu iespējas, var veicināt sieviešu dalību darba tirgū un ekonomikā;

I.  tā kā, lai gan nesenais Komisijas paziņojums „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” ir labs sākumpunkts, lai veicinātu šīs nozares attīstību un to efektīvi regulētu, šīs jomas turpmākajā analīzē un ieteikumos ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības perspektīva un jāatspoguļo attiecīgo diskriminācijas aizlieguma tiesību aktu noteikumi;

J.  tā kā ES iekšējā tirgus mērķis ir arī sociālā taisnīguma un aizsardzības veicināšana, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā,

Vispārīgi jautājumi

1.  atzinīgi vērtē paziņojumu „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” un uzsver, ka tam vajadzētu būt pirmajam solim ceļā uz līdzsvarotu, visaptverošāku un vērienīgāku ES stratēģiju sadarbīgās ekonomikas jomā;

2.  uzskata, ka sadarbīgā ekonomika, ja to saprātīgi attīstīs, radīs ievērojamas iespējas iedzīvotājiem un patērētājiem, kuri gūst labumu no pastiprinātas konkurences, pielāgotiem pakalpojumiem, plašākas izvēles un zemākām cenām; uzsver, ka šīs nozares izaugsmi veicina patērētāji, un piešķir patērētājiem aktīvāku lomu;

3.  uzsver, ka jānodrošina uzņēmumu izaugsmes iespējas, likvidējot šķēršļus, dublēšanu un sadrumstalotību, kas kavē pārrobežu attīstību;

4.  mudina dalībvalstis nodrošināt juridisko skaidrību un neuzskatīt sadarbīgo ekonomiku par draudu tradicionālajai ekonomikai; uzsver, ka ir svarīgi, lai sadarbīgās ekonomikas regulējums neierobežotu, bet atvieglotu attīstību un radītu iespējas;

5.  piekrīt tam, ka sadarbīgā ekonomika rada jaunas un interesantas uzņēmējdarbības iespējas, nodarbinātību un izaugsmi un tai bieži ir svarīga loma, ne tikai veicinot ekonomiskās sistēmas efektivitāti, bet arī sociālo un vides ilgtspēju, tā ļaujot labāk sadalīt resursus un līdzekļus, kas citādi tiek pārāk maz izmantoti, un veicinot pāreju uz aprites ekonomiku;

6.  vienlaikus atzīst, ka sadarbīgā ekonomika var būtiski ietekmēt izsenis pieņemtus regulētas saimnieciskās darbības modeļus daudzās tādās stratēģiskajās nozarēs kā transports, izmitināšana, sabiedriskā ēdināšana, pakalpojumi, mazumtirdzniecība un finanses; apzinās uzdevumus, kas saistīti ar līdzīgiem ekonomikas dalībniekiem noteiktiem dažādiem juridiskajiem standartiem; uzskata, ka sadarbīgā ekonomika rada jaunas iespējas patērētājiem, tā piedāvā jaunas nodarbinātības iespējas un tai ir potenciāls atvieglot nodokļu saistību izpildi, tomēr uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt patērētāju augsta līmeņa aizsardzību, pilnībā ievērojot darba ņēmēju tiesības un izpildot nodokļu saistības; atzīst, ka sadarbīgā ekonomika ietekmē gan lauku, gan pilsētu vidi;

7.  norāda uz skaidrības trūkumu uzņēmējiem, patērētājiem un iestādēm par to, kā dažās jomās piemērot spēkā esošo regulējumu, un tādējādi arī uz vajadzību novērst tiesiskā regulējuma “pelēkās zonas” un pauž bažas par vienotā tirgus sadrumstalotības risku; apzinās, ka šīs pārmaiņas, ja tās netiks pietiekami regulētas, var radīt juridisko nenoteiktību par piemērojamajiem noteikumiem un individuālo tiesību īstenošanas un patērētāju tiesību aizsardzības ierobežojumus; uzskata, ka noteikumi ir jāpielāgo digitālā laikmeta vajadzībām, un pauž lielas bažas par juridiskās nenoteiktības un noteikumu sarežģītības negatīvo ietekmi uz Eiropas jaunuzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām, kas iesaistīti sadarbīgajā ekonomikā;

8.  uzskata, ka dinamiskas, skaidras un attiecīgā gadījumā saskaņotas tiesiskās vides attīstība un vienlīdzīgu konkurences noteikumu ieviešana ir priekšnoteikums sadarbīgās ekonomikas uzplaukumam Eiropas Savienībā;

Sadarbīgā ekonomika Eiropas Savienībā

9.  uzsver, ka sadarbīgā ekonomika ir ne tikai jaunu saimnieciskās darbības modeļu kopums, ko izmanto preču un pakalpojumu piedāvāšanai, bet arī jauna ekonomikas un sabiedrības integrācijas forma, kurā piedāvāto pakalpojumu pamatā ir plašs tādu attiecību klāsts, kas nostiprinātas ekonomiskajās un sociālajās attiecībās, un tiek radīti jaunas sabiedrības veidi un uzņēmējdarbības modeļi;

10.  norāda uz to, ka Eiropas sadarbīgai ekonomikai piemīt dažas īpatnības un ka tā atspoguļo arī Eiropas saimnieciskās darbības struktūru, ko veido galvenokārt MVU un mikrouzņēmumi; uzsver vajadzību nodrošināt uzņēmējdarbības vidi, kurā sadarbīgās platformas var paplašināt darbību un būt ļoti konkurētspējīgas pasaules tirgū;

11.  norāda, ka Eiropas uzņēmējiem ir izteikta tieksme veidot sadarbīgas platformas sociāliem mērķiem, un atzīst pieaugošo interesi par sadarbīgo ekonomiku, kas balstās uz kooperatīvās uzņēmējdarbības modeļiem;

12.  uzsver to, cik svarīgi ir novērst jebkāda veida diskrimināciju, lai nodrošinātu efektīvu un vienlīdzīgu piekļuvi sadarbīgiem pakalpojumiem;

13.  uzskata, ka uz tiem sadarbīgās ekonomikas piedāvātajiem pakalpojumiem, kas tiek reklamēti publiski un piedāvāti, lai gūtu peļņu, attiecas Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(13), un tādēļ attiecībā tiem būtu jāievēro princips, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm;

ES reglamentējošie noteikumi: biedrinieki, patērētāji un sadarbīgās platformas

14.  atzīst — lai arī dažas sadarbīgās ekonomikas daļas tiek regulētas, tostarp vietējā un valsts līmenī, pārējās var nonākt regulējuma “pelēkajās zonās”, jo ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, kuri ES noteikumi ir piemērojami, tādējādi rodas būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm gan valstu, reģionālo un vietējo noteikumu, gan judikatūras dēļ, kas palielina vienotā tirgus sadrumstalotības risku;

15.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri novērst pašreizējo sadrumstalotību, taču pauž nožēlu par to, ka tās paziņojumā nav pietiekamas skaidrības par spēkā esošo ES tiesību aktu piemērošanu dažādiem sadarbīgās ekonomikas modeļiem; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpaātrina spēkā esošo tiesību aktu īstenošana, un aicina Komisiju censties izstrādāt īstenošanas sistēmu, ar ko atbalsta dalībvalstu pasākumus, jo īpaši attiecībā uz Pakalpojumu direktīvu un patērētāju aizsardzības tiesību aktiem; aicina Komisiju pilnībā izmantot visus šajā jomā pieejamos instrumentus, tostarp, atklājot nepareizas vai nepietiekamas tiesību aktu īstenošanas gadījumus, vienmēr izmantot pārkāpuma procedūras;

16.  uzsver, ka tirgus piekļuves nosacījumiem, kas noteikti ES Līgumos un sekundārajos tiesību aktos un ko piemēro sadarbīgajām platformām un pakalpojumu sniedzējiem, ir jābūt vajadzīgiem, pamatotiem un samērīgiem, kā arī vienkāršiem un skaidriem; uzsver, ka šajā novērtējumā būtu jāņem vērā tas, vai pakalpojumus sniedz speciālisti vai privātpersonas, vienādranga pakalpojumu sniedzējiem piemērojot vieglākas juridiskās prasības un vienlaikus nodrošinot kvalitātes standartus un augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī ņemot vērā nozaru atšķirības;

17.  atzīst, ka pašreizējiem un jaunajiem dalībniekiem un pakalpojumiem, kas saistīti ar digitālajām platformām, un sadarbīgajai ekonomikai ir jāattīstās uzņēmējdarbībai draudzīgā vidē ar labvēlīgu konkurenci un pārredzamām normatīvajām izmaiņām; piekrīt, ka, novērtējot prasību par piekļuvi tirgum atbilstību Pakalpojumu direktīvas noteikumiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības īpatnības;

18.  mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai sniegtu turpmākas vadlīnijas par tādu efektīvu kritēriju noteikšanu, ar kuriem nošķirt biedriniekus un profesionāļus, kas ir ļoti svarīgi taisnīgai sadarbīgās ekonomikas attīstībai; norāda, ka šīm vadlīnijām būtu jānodrošina skaidrība un juridiskā noteiktība un cita starpā jāņem vērā tiesību aktu atšķirības dalībvalstīs un to ekonomiskie apstākļi, piemēram, ienākumu līmenis, nozaru rādītāji, mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu stāvoklis un darbības peļņas gūšanas nolūkā; uzskata, ka nākamais solis varētu būt vispārējo principu un kritēriju noteikšana ES līmenī un robežvērtību kopuma noteikšana valsts līmenī, un aicina Komisiju veikt pētījumu šajā jautājumā;

19.  vērš uzmanību uz to, ka biedriniekus un uzņēmumus var nošķirt, nosakot robežvērtības, taču tas var arī radīt atšķirības starp mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, no vienas puses, un biedriniekiem, no otras puses; uzskata, ka ir ļoti ieteicams nodrošināt vienlīdzīgas konkurences apstākļus līdzīgu kategoriju pakalpojumu sniedzējiem; prasa likvidēt nevajadzīgu regulatīvo slogu un nepamatotus tirgus piekļuves prasības visiem uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, jo tas arī kavē inovāciju;

20.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma atbilstību un novērst sadarbīgās ekonomikas ļaunprātīgu izmantošanu, apejot likumus; uzskata, ka būtu jānodrošina patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzība neatkarīgi no tā, vai pakalpojumus sniedz speciālisti vai biedrinieki, un jo īpaši uzsver to, cik svarīgi ir aizsargāt patērētājus biedrinieku darījumos, vienlaikus atzīstot, ka zināmu aizsardzību var nodrošināt arī pašregulācija;

21.  prasa nodrošināt pasākumus, ar kuriem garantē, ka neregulāru pakalpojumu sniedzēji pilnībā izmanto un pastāvīgi ievēro patērētāju aizsardzības noteikumus tādā pašā vai salīdzināmā veidā kā profesionālo pakalpojumu sniedzēji;

22.  norāda, ka būtu jānodrošina patērētāju piekļuve informācijai par to, vai citu pakalpojuma lietotāju sniegto vērtējumu nav ietekmējis pakalpojuma sniedzējs, piemēram, apmaksātas reklāmas veidā;

23.  norāda, ka ir vajadzīga lielāka skaidrība patērētājiem strīdu gadījumos, un aicina sadarbīgās platformas nodrošināt, ka tiek ieviestas efektīvas sistēmas sūdzību un strīdu izšķiršanas procedūru vajadzībām, tādējādi atvieglojot patērētājiem iespējas izmantot viņu tiesības;

24.  uzsver, ka sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļu pamatā galvenokārt ir reputācija un ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību šajā jomā; uzskata, ka daudzos gadījumos sadarbīgās ekonomikas uzņēmējdarbības modeļi ar tehnoloģiju atbalstu dod patērētājiem tiesības un iespējas uzņemties aktīvu lomu; uzsver, ka sadarbīgajā ekonomikā joprojām ir nepieciešami patērētāju aizsardzības noteikumi, īpaši gadījumos, kad tirgū ir dominējošie dalībnieki, pastāv informācijas asimetrija un izvēles vai konkurences trūkums; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt patērētājiem pienācīgu informāciju par katram darījumam piemērojamo tiesisko regulējumu, no tā izrietošajām tiesībām un juridiskajām saistībām;

25.  aicina Komisiju pēc iespējas ātri sīkāk precizēt sadarbīgo platformu atbildības režīmu, lai uzlabotu atbildīgu rīcību, pārredzamību un juridisko noteiktību un tādējādi palielinātu lietotāju uzticēšanos; īpaši norāda uz noteiktības trūkumu, jo īpaši par to, vai platforma piedāvā pamatpakalpojumu vai tikai informācijas sabiedrības pakalpojumu saskaņā ar E-tirdzniecības direktīvu; tāpēc aicina Komisiju sniegt papildu norādes par šiem aspektiem un apsvērt, vai ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai padarītu regulatīvo sistēmu efektīvāku; tajā pašā laikā mudina sadarbības platformas veikt brīvprātīgus pasākumus šajā jomā;

26.  aicina Komisiju turpināt uzraudzīt ES tiesību aktus, lai mazinātu neskaidrības un garantētu lielāku juridisko noteiktību attiecībā uz noteikumiem, kas piemērojami sadarbīgiem saimnieciskās darbības modeļiem, un novērtēt, vai ir piemēroti jauni vai grozīti noteikumi, jo īpaši attiecībā uz aktīviem starpniekiem un viņu informācijas un pārredzamības prasībām, saistību neizpildi un atbildību;

27.  uzskata, ka jebkuram jaunam tiesiskajam regulējumam būtu jālīdzsvaro platformas pašpārvaldes spējas un salīdzinošas izvērtēšanas mehānismi, jo abi ir izrādījušies efektīvi un tajos ņem vērā patērētāju apmierinātību ar sadarbīgās ekonomikas pakalpojumiem; ir pārliecināts, ka pašas tiešsaistes platformas var uzņemties aktīvu lomu, veidojot šādu jaunu normatīvo vidi, novēršot informācijas asimetriju, jo īpaši digitālos reputāciju mehānismus izmantojot lietotāju uzticēšanās palielināšanai; tajā pašā laikā norāda, ka ar sadarbīgās platformas pašregulējošo jaudu nevar aizstāt nepieciešamību pēc tādiem spēkā esošiem noteikumiem kā E-tirdzniecības direktīvas un ES patērētāju aizsardzības tiesību akts un citiem iespējamie noteikumi;

28.  tādēļ uzskata, ka digitālie uzticēšanās veidošanas mehānismi ir būtiski svarīga sadarbīgās ekonomikas daļa; atzinīgi vērtē visus centienus un iniciatīvas, ko ieviesušas sadarbīgās platformas, lai novērstu izkropļojumus, kā arī tos, kuru mērķis ir palielināt uzticēšanos un pārredzamību ar novērtējuma un pārskatīšanas mehānismiem, veidojot ticamus reputācijas kritērijus, ieviešot garantijas vai apdrošināšanu, biedrinieku un profesionālo patērētāju identitātes pārbaudes, kā arī attīstot drošas un pārredzamas maksājumu sistēmas; uzskata, ka tāda jaunu tehnoloģiju attīstība kā divpusējie vērtēšanas mehānismi, pārskatu neatkarīga izvērtēšana un brīvprātīga sertifikācijas sistēmu pieņemšana ir labi piemēri tam, kā novērst ļaunprātīgu izmantošanu, manipulācijas, krāpšana un viltotas atsauksmes; mudina sadarbīgās platformas mācīties no paraugprakses piemēriem un uzlabot izpratni par savu lietotāju juridiskajām saistībām;

29.  norāda, cik svarīgi ir precizēt metodes, ar kurām, pamatojoties uz algoritmiem, darbojas automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, lai tādā veidā nodrošinātu taisnīgumu un pārredzamību; aicina Komisiju arī izskatīt šo jautājumu no ES konkurences tiesību viedokļa; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, privāto sektoru un attiecīgām regulējošām iestādēm noteikt efektīvus algoritmu izstrādes pārskatatbildības principu kritērijus uz informāciju balstītām sadarbīgajām platformām;

30.  uzsver vajadzību novērtēt datu izmantošanu gadījumos, kad tam var būt atšķirīga ietekme uz dažādām sabiedrības grupām, lai novērstu diskrimināciju un pārbaudītu iespējamo kaitējumu, ko rada lielo datu nodošana privātīpašumā; atgādina, ka ES jau ir izstrādājusi visaptverošu datu aizsardzības sistēmu Vispārīgo datu aizsardzības regulā, un tāpēc aicina sadarbīgās ekonomikas platformas neatstāt novārtā jautājumu par datu aizsardzību, nodrošinot pārredzamu informāciju pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem attiecībā uz savāktajiem personas datiem un veidu, kādā šie dati tiek apstrādāti;

31.  atzīst, ka daudzi ES tiesību aktu noteikumi jau ir piemērojami sadarbīgajai ekonomikai; aicina Komisiju novērtēt vajadzību turpināt izstrādāt ES tiesisko regulējumu, lai novērstu turpmāku vienotā tirgus sadrumstalotību atbilstoši labāka regulējuma principiem un dalībvalstu pieredzei; uzskata, ka minētajai sistēmai vajadzētu būtu saskaņotai un vajadzības gadījumā elastīgai, tehnoloģiski neitrālai un nākotnes vajadzībām atbilstošai un ka to papildus iespējami vajadzīgam nozaru regulējumam būtu jāveido vispārējo principu un konkrētu noteikumu kombinācijai;

32.  uzsver, ka ir svarīgi saskanīgi noteikumi, lai visiem dalībniekiem nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, un aicina Komisiju pirms jauna tiesību akta ieviešanas, kas varētu sadrumstalot iekšējo tirgu, nodrošināt, ka tiek ievēroti pašreizējie noteikumi un tiesību akti darba ņēmēju un patērētāju tiesību jomā;

Konkurence un nodokļu saistību izpilde

33.  atzinīgi vērtē, ka sadarbīgās ekonomikas izaugsme ir palielinājusi konkurenci un likusi pašreizējiem dalībniekiem pievērst uzmanību patērētāju patiesajām vajadzībām; mudina Komisiju sekmēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai sadarbīgās platformas varētu sniegt salīdzinošus pakalpojumus gan savstarpēji, gan tradicionāliem uzņēmumiem; uzsver, ka ir svarīgi konstatēt un novērst šķēršļus, kas ir saistīti ar sadarbīgu uzņēmumu, jo īpaši jaunuzņēmumu, izveidi un darbības paplašināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešamas brīvas datu plūsmas, datu pārnesamība un sadarbspēja, kas atvieglo pāreju starp platformām un novērš bloķēšanu, kurai ir būtiska nozīme atvērtas un godīgas konkurences nodrošināšanā un sadarbīgo platformu lietotāju nozīmes stiprināšanā, vienlaikus ņemot vērā visu tirgus dalībnieku leģitīmās intereses un aizsargājot lietotāju informāciju un personas datus;

34.  atzinīgi vērtē ekonomisko darījumu pieaugošo izsekojamību tiešsaistes platformās, lai nodrošinātu nodokļu saistību izpildi un piemērošanu, bet pauž bažas par grūtībām, kas līdz šim ir radušās dažās nozarēs; uzsver, ka sadarbīgo ekonomiku nekad nevajadzētu izmantot kā līdzeklis, lai izvairītos no nodokļu saistību izpildes; turklāt uzsver, ka ir steidzami nepieciešama sadarbība starp kompetentajām iestādēm un sadarbīgajām platformām par nodokļu saistību izpildi un nodokļu iekasēšanu; atzīst, ka dažas valstis risina šos jautājumus un atzīmē sekmīgo publiskā-privātā sektora sadarbību šajā jomā; aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, iesaistot kompetentās iestādes un ieinteresētās personas, lai izstrādātu efektīvus un novatoriskus risinājumus nodokļu uzlikšanas un saistību izpildes uzlabošanai, lai novērstu pārrobežu krāpšanu nodokļu jomā; aicina sadarbīgās platformas uzņemties aktīvu lomu šajā jomā; mudina dalībvalstis sniegt informāciju un sadarboties tādas informācijas nodrošināšanā, kas dažādiem ekonomikas dalībniekiem, kuri iesaistīti sadarbīgā ekonomikā, ir jāpaziņo nodokļu iestādēm saistībā ar viņu nodokļu informācijas sniegšanas pienākumu, kā noteikts valsts tiesību aktos;

35.  piekrīt, ka funkcionāli līdzīgas nodokļu saistības būtu jāpiemēro uzņēmumiem, kas sniedz salīdzināmus pakalpojumus vai nu tradicionālās ekonomikas, vai arī sadarbīgās ekonomikas ietvaros, un uzskata, ka nodokļi būtu jāmaksā tad, ja tiek gūta peļņa, nevis tikai segtas izmaksas, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un saskaņā ar valstu un vietējiem tiesību aktiem nodokļu jomā;

Ietekme uz darba tirgu un darba ņēmēju tiesības

36.  uzsver, ka digitālajai revolūcijai ir būtiska ietekme uz darba tirgu un jaunās sadarbīgās ekonomikas tendences ir daļa no sabiedrības digitalizācijas pašreizējās tendences;

37.  tajā pašā laikā norāda, ka sadarbīgā ekonomika paver jaunas iespējas un jaunus, elastīgus nodarbinātības veidus visiem lietotājiem, jo īpaši pašnodarbinātajiem un tiem, kuri ir bez darba, atrodas tālu no darba tirgus vai citādi nespētu tajā iesaistīties, un tādējādi tā varētu pavērt ceļu iekļūšanai darba tirgū, jo īpaši jauniešiem un atstumtajām grupām; tomēr norāda, ka atsevišķos apstākļos tas var radīt arī nestabilas situācijas; uzsver, ka, no vienas puses, ir vajadzīgs elastīgs darba tirgus, bet, no otras puses, darba ņēmējiem ir vajadzīgs ekonomiskais un sociālais nodrošinājums atbilstoši dalībvalstu praksei un tradīcijām;

38.  aicina Komisiju izpētīt, ciktāl spēkā esošie Savienības noteikumi ir piemērojami digitālajam darba tirgum, un nodrošināt to pienācīgu ieviešanu un izpildi; aicina dalībvalstis, negaidot konkrētu iemeslu un pamatojoties uz prognozēšanas loģiku, sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām izvērtēt, vai ir nepieciešams modernizēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, tostarp sociālās nodrošināšanas sistēmas, lai neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības un vienlaikus garantētu darba ņēmēju aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt sociālās nodrošināšanas sistēmas un tādējādi panākt, ka saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma pabalsti ir eksportējami un var summēt apdrošināšanas periodus; mudina sociālos partnerus vajadzības gadījumā atjaunināt koplīgumus, lai aizsardzības standartus, kas patlaban ir spēkā, turpmāk varētu piemērot arī digitālā darba pasaulē;

39.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, sniedzot sadarbīgos pakalpojumus, aizsargāt darba ņēmēju tiesības — pirmkārt un galvenokārt darba ņēmēju tiesības apvienoties, tiesības uz kolektīvu rīcību un darba koplīgumu slēgšanu atbilstoši dalībvalstu praksei un tradīcijām; atgādina, ka sadarbīgajā ekonomikā visi darba ņēmēji ir vai nu algoti darbinieki, vai pašnodarbinātie atkarībā no prioritāro faktu pamatojuma un ir atbilstoši klasificējami; aicina dalībvalstis un Komisiju savās attiecīgajās kompetenču jomās nodrošināt taisnīgus sadarbīgās ekonomikas darba nosacījumus un pienācīgu juridisko un sociālo aizsardzību visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu statusa;

40.  aicina Komisiju publicēt vadlīnijas par to, kā Savienības tiesību akti ir piemērojami dažādu veidu darījumdarbības modeļiem platformu struktūrās, lai vajadzības gadījumā novērstu likumdošanas nepilnības nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma jomā; uzskata, ka platformu ekonomikai ir liels pārredzamības potenciāls, tāpēc tai var labi izsekot un tādējādi panākt spēkā esošo tiesību aktu izpildi; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai darba inspekcijas veiktu pietiekami daudz pārbaužu attiecībā uz tiešsaistes platformām un lai par noteikumu pārkāpumiem būtu piemērotas sankcijas, sevišķi tad, ja pārkāpums saistīts ar darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem un ja nav izpildītas konkrētas kvalifikācijas prasības; aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst nedeklarētam darbam un fiktīvai pašnodarbinātībai šajā nozarē un jautājumu par platformu ekonomiku iekļaut darba kārtībā, kuru īsteno Eiropas platforma sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu; aicina dalībvalstis nodrošināt inspekcijām pietiekami daudz resursu;

41.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pamattiesību un atbilstošas sociālās apdrošināšanas aizsardzību arvien pieaugošajam pašnodarbināto skaitam, kam ir liela loma sadarbīgajā ekonomikā, tostarp nodrošināt tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, kā arī kompensācijām;

42.  mudina dalībvalstis atzīt, ka sadarbīgā ekonomika radīs arī traucējumus, un tādēļ sagatavot izlīdzināšanas pasākumus konkrētām nozarēm un atbalstīt apmācību un palīdzību jauna darba meklēšanā;

43.  uzsver, ka ir svarīgi, lai sadarbīgo platformu dalībnieki varētu gūt labumu no vērtējumu un pārskatu pārnesamības, kas veido viņu digitālo tirgus vērtību, un lai veicinātu vērtējumu un pārskatu pārnesamību un uzkrāšanu starp dažādām platformām, vienlaikus ievērojot noteikumus par visu iesaistīto pušu datu un privātuma aizsardzību; atzīmē, ka tiešsaistē pieejamo novērtējumu (reitingu) gadījumā ir iespējama negodīga un patvaļīga prakse, kas var ietekmēt ne vien sadarbīgo platformu darbinieku darba apstākļus un tiesības, bet arī iespējas saņemt darba piedāvājumus; uzskata, ka novērtējumu un pārskatīšanas mehānismi būtu jāizstrādā pārredzamā veidā un ka darba ņēmējiem vajadzētu būt informētiem un uzklausītiem atbilstīgā līmenī un saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi par vispārējiem kritērijiem, ko izmanto šādu mehānismu izstrādei;

44.  uzsver, ka mainīgajā nodarbinātības vidē ir svarīgi atjaunot prasmes un nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem ir atbilstīgas prasmes, kas vajadzīgas digitālajā sabiedrībā un ekonomikā; mudina Komisiju, dalībvalstis un sadarbīgās ekonomikas uzņēmumus nodrošināt mūžizglītības un digitālo prasmju pilnveides iespēju pieejamību; uzskata, ka ir vajadzīgas jaunas publisko un privāto ieguldījumu iespējas un finansēšanas iespējas mūžizglītībai un apmācībai, jo īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem;

45.  uzsver, ka sadarbīgās ekonomikas kontekstā svarīgs ir attālinātais darbs un viedais darbs, un tāpēc piekrīt tam, ka šie darba veidi ir jāpielīdzina tradicionālajiem darba veidiem;

46.  aicina Komisiju izpētīt, ciktāl Direktīva par pagaidu darba aģentūrām (2008/104/EK(14)) ir piemērojama konkrētām tiešsaistes platformām; uzskata, ka daudzas tiešsaistes platformas, kuras pilda starpnieka funkciju, struktūras ziņā ir līdzīgas pagaidu darba aģentūrām (līgumattiecību trīsstūris, kas veidojas starp pagaidu darba aģentūras darbinieku/platformas struktūrā nodarbināto, pagaidu darba aģentūru/tiešsaistes platformu un lietotājuzņēmumu/klientu);

47.  aicina valstu nodarbinātības dienestus un Eiropas darbvietu mobilitātes portāla (EURES) tīklu nodrošināt labāku savstarpējo komunikāciju par sadarbīgās ekonomikas piedāvātajām iespējām;

48.  aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus sniegt platformās nodarbinātajām personām atbilstošu informāciju par darba apstākļiem un nosacījumiem un par darba ņēmēju tiesībām, kā arī par viņu darba attiecībām gan ar platformām, gan ar lietotājiem; uzskata, ka platformām būtu proaktīvi jāsniedz lietotājiem un darba ņēmējiem informācija par piemērojamo tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu juridisko prasību izpildi;

49.  vērš uzmanību uz to, ka nav datu par sadarbīgās ekonomikas radītajām izmaiņām nodarbinātības vidē; aicina dalībvalstis un Komisiju, sadarbojoties arī ar sociālajiem partneriem, savākt vairāk uzticamu un visaptverošu datu par šo jautājumu, un mudina dalībvalstis izraudzīties jau pastāvošu valsts kompetento iestādi, kura uzraudzīs un novērtēs jaunās tendences sadarbīgajā darba tirgū; uzsver, ka šajā sakarā svarīga ir informācija un labākās prakses apmaiņa starp dalībvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi rūpīgi uzraudzīt sadarbīgās ekonomikas darba tirgu un darba apstākļus, lai novērstu nelikumīgu rīcību;

Sadarbīgās ekonomikas vietējā dimensija

50.  norāda, ka arvien vairāk vietējo iestāžu un pašvaldību jau aktīvi regulē un veido sadarbīgo ekonomiku, uzmanību pievēršot sadarbīgajai praksei, to izmantojot gan politikas veidošanai, gan kā organizējošo principu jaunām sadarbīgās pārvaldes un līdzdalības demokrātijas formām;

51.  uzskata, ka pastāv plašas manevrēšanas iespējas valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, lai pieņemtu situācijai piemērotus pasākumus un tā tieši īstenotu noteiktus sabiedriskas nozīmes mērķus, izmantojot samērīgus pasākumus, kas pilnībā atbilst ES tiesību aktiem; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis to politikas veidošanā un tādu noteikumu pieņemšanā, kas ir saskaņā ar ES tiesību aktiem;

52.  norāda, ka pirmās iniciatores bija pilsētas, kurās tādi pilsētvides apstākļi kā apdzīvotības blīvums un fiziskais tuvums veicina sadarbīgas prakses pieņemšanu, un ka turpmāk līdzās viedajām pilsētām šāda prakse būtu jāattiecina arī uz sadarbīgajām pilsētām un pārejas uz iedzīvotājiem draudzīgākām infrastruktūrām atvieglošanu; ir arī pārliecināts, ka sadarbīgā ekonomika var piedāvāt nozīmīgas iespējas iekšējai perifērijai, lauku apvidiem un mazāk attīstītām teritorijām, sniegt jaunas un iekļaujošas attīstības formas, radīt labvēlīgu sociālo un ekonomisko ietekmi un palīdzēt atstumtām kopienām ar netiešu labumu tūrisma nozarei;

Sadarbīgās ekonomikas veicināšana

53.  norāda, cik svarīgas ir atbilstošas kompetenču prasmes un apmācība, lai pēc iespējas daudzi cilvēki varētu aktīvi iesaistīties sadarbīgajā ekonomikā un izmantot tās potenciālu;

54.  uzsver, ka IKT ļauj inovatīvām idejām strauji un efektīvi attīstīties sadarbīgajā ekonomikā, vienlaikus savienojot dalībniekus un nodrošinot viņiem iespējas neatkarīgi no tā, vai tie ir lietotāji vai pakalpojumu sniedzēji, veicinot viņu piekļuvi tirgum un dalību tajā un padarot attālos un lauku apgabalus pieejamākus;

55.  aicina Komisiju rīkoties proaktīvi un atbalstīt publisko un privāto sadarbību, jo īpaši attiecībā uz e-identifikācijas izmantošanu, lai palielinātu patērētāju un pakalpojumu sniedzēju uzticēšanos tiešsaistes darījumiem, ņemot vērā e-identifikācijas savstarpējas atzīšanas ES sistēmu, un likvidētu pārējos sadarbīgās ekonomikas izaugsmes šķēršļus, piemēram, šķēršļus pārrobežu apdrošināšanas sistēmu nodrošināšanai;

56.  norāda, ka piektās paaudzes tīklu (5G) ieviešana būtiski pārveidos mūsu ekonomikas loģisko pamatojumu, padarot pakalpojumus daudzveidīgākus un pieejamākus; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi izveidot konkurētspējīgu tirgu inovatīviem uzņēmumiem, jo šāda tirgus sekmīga darbība galu galā noteiks mūsu ekonomikas stabilitāti;

57.  norāda, ka arvien pieaug sadarbīgās ekonomikas nozīme enerģētikas nozarē, dodot iespēju patērētājiem, ražotājiem, privātpersonām un kopienām efektīvi iesaistīties vairākos decentralizētos atjaunojamās enerģijas cikla posmos, tostarp pašražošanā un pašpatēriņā, uzglabāšanā un sadalē, saskaņā ar Eiropas Savienības mērķiem klimata un enerģētikas jomā;

58.  norāda, ka sadarbīgā ekonomika sekmīgi attīstās īpaši tajās kopienās, kurās ir spēcīgi zināšanu un izglītības kopīgas izmantošanas modeļi, kas spēj veicināt un nostiprināt atvērtās inovācijas kultūru; uzsver, ka saskaņota politika un platjoslas un ultraplatjoslas ieviešana ir priekšnosacījums tam, lai attīstītu visu sadarbīgās ekonomikas potenciālu un izmantotu sadarbīgās ekonomikas modeļa piedāvātās priekšrocības; tādēļ atgādina, ka pienācīga piekļuve tīklam ir jānodrošina visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši mazāk apdzīvotos, attālākajos vai lauku apgabalos, kuru savienojamība pašreiz vēl nav pietiekama;

59.  uzsver, ka sadarbīgajai ekonomikai ir vajadzīgs atbalsts, lai panāktu attīstību un izaugsmi, un ka ieguldījumu piesaistīšanas nolūkā tai arī turpmāk jābūt atvērtai pētniecībai, inovācijām un jaunām tehnoloģijām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ES tiesību akti un politikas nostādnes būtu piemēroti nākotnes vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz neekskluzīvu, uz eksperimentiem orientētu telpu atvēršanu, kas veicina digitālo savienojamību un prasmes, atbalsta Eiropas uzņēmējus un jaunuzņēmumus, atbalstot Industry 4.0, inovāciju centrus, klasterus un inkubatorus un vienlaikus veidojot sinerģiju ar tradicionāliem uzņēmējdarbības modeļiem;

60.  uzsver transporta nozares sarežģītās īpatnības sadarbīgajā ekonomikā un ārpus tās; norāda, ka uz šo nozari attiecas stingrs regulējums; norāda uz sadarbīgās ekonomikas modeļu potenciālu būtiski uzlabot transporta sistēmas efektivitāti un ilgtspējīgu attīstību (tostarp izmantojot integrētas vairākveidu braucienu un ceļojumu biļetes vienā virzienā transporta lietotājiem ar sadarbīgās ekonomikas lietotnēm), tās drošību un drošumu, kā arī padarīt attālākos apgabalus pieejamākus un samazināt satiksmes sastrēgumu nevēlamu paplašināšanos;

61.  aicina attiecīgās iestādes sekmēt sadarbīgo transporta pakalpojumu un tradicionālās transporta sistēmas līdzāspastāvēšanu; aicina Komisiju integrēt sadarbīgo ekonomiku savā darbā pie jaunām tehnoloģijām transporta jomā (satīklotie transportlīdzekļi, autonomie transportlīdzekļi, integrēta digitālā biļešu pārdošana un intelektiskās transporta sistēmas), jo tām ir raksturīga spēcīga mijiedarbība un dabiska sinerģija;

62.  uzsver, ka platformām un to lietotājiem ir vajadzīga tiesiskā noteiktība, lai nodrošinātu sadarbīgās ekonomikas attīstību ES transporta nozarē; norāda, ka mobilitātes jomā ir svarīgi skaidri nošķirt, no vienas puses, i) automobiļu koplietojumu un izmaksu dalīšanu konkrētā braucienā, ko automobiļa vadītājs ir plānojis veikt savām vajadzībām, un, no otras puses, ii) regulētus pasažieru pārvadājumu pakalpojumus;

63.  atgādina, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm savstarpējā izmitināšana ir lielākais sadarbīgās ekonomikas sektors darījumu skaita ziņā, savukārt automobiļu koplietošana ir lielākais sektors platformu ienākumu ziņā;

64.  uzsver, ka tūrisma nozarē mājokļa koplietošana ir lielisks resursu un nepietiekami izmantotu telpu izmantošanas veids, jo īpaši teritorijās, kas tradicionāli negūst labumu no tūrisma;

65.  šajā sakarā nosoda dažu publisko institūciju uzspiestos noteikumus, kuru mērķis ir ierobežot tādas tūristu izmitināšanas piedāvājumu, kas balstās uz sadarbīgo ekonomiku;

66.  vērš uzmanību uz grūtībām, ar ko saskaras Eiropas sadarbīgās platformas, lai piekļūtu riska kapitālam un īstenotu izaugsmes stratēģiju, jo īpaši platformu mazā izmēra un iekšējā tirgus sadrumstalotības, kā arī pārrobežu ieguldījumu trūkuma dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot spēkā esošos finanšu instrumentus, lai veiktu ieguldījumus sadarbīgos uzņēmumos un veicinātu iniciatīvas, kas sekmē piekļuvi finansējumam, jo īpaši jaunuzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem;

67.  uzsver, ka sadarbīgas finansēšanas sistēmas, piemēram, kolektīvā finansēšana, ir svarīgs papildinājums tradicionālajiem finansēšanas kanāliem efektīvā finanšu ekosistēmā;

68.  norāda, ka pakalpojumi, ko MVU sniedz sadarbīgās ekonomikas nozarē, ne vienmēr ir pietiekami pielāgoti personām ar invaliditāti un veciem cilvēkiem; prasa izstrādāt rīkus un programmas, lai palīdzētu šiem tirgus dalībniekiem ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

69.  aicina Komisiju atvieglot un veicināt Eiropas uzņēmēju, kas darbojas sadarbīgās ekonomikas nozarē, piekļuvi attiecīgajam finansējumam, kā arī ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammai „Apvārsnis 2020”;

70.  norāda, ka arī finanšu nozarē strauji attīstās un pieaug inovatīvas tehnoloģijas un tādi digitālie rīki kā blokķēdes un sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas; uzsver, ka šo decentralizēto tehnoloģiju izmantošana sadarbīgajā ekonomikā varētu nodrošināt efektīvu biedrinieku darījumu un savienojumu iespējas, tā veicinot neatkarīgu tirgu vai tīklu izveidi un nākotnē ar tām aizstājot starpnieku pašreizējās funkcijas sadarbīgajās platformās;

o
o   o

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0237. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0455. (4) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11834-2016-INIT/en/pdf (5) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (6) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (7) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp. (8) OV L 337, 18.12.2009., 11. lpp. (9) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (10) ECON-VI/016. (11) OV C 75, 10.3.2017., 33. lpp. (12) Eirobarometra zibensaptauja Nr. 438 (2016. gada marts) par sadarbīgo platformu izmantošanu. (13) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp. (14) OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (2016/2276(INI))

P8_TA(2017)0272 A8-0204/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 25. maija paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus. Eiropas izdevības un uzdevumi” (COM(2016)0288) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0172),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0184),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam. Pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179) un pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus (SWD(2016)0108 un SWD(2016)0109),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” (COM(2016)0180) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0110),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu “Eiropas mākoņdatošanas iniciatīva: konkurētspējīgas datu un zināšanu ekonomikas veidošana Eiropā” (COM(2016)0178) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0106),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojumu “Veidojot Eiropas datu ekonomiku” (COM(2017)0009) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2017)0002),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) Nr. 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā(4),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 531/2012 noteikumus par viesabonēšanas vairumtirgiem (COM(2016)0399),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (COM(2016)0593),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā(7) (Tīklu un informācijas drošības direktīva),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (COM(2016)0287) (AVMP direktīva),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā (COM(2016)0283),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem digitālā satura piegādes līgumu aspektiem (COM(2015)0634),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 25. maija darba dokumentu „Norādījumi par Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi īstenošanu/piemērošanu” (SWD(2016)0163),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada jūnijā publicētos norādījumus IKT nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 15. septembra darba dokumentu “Provizoriskais ziņojums par e-komercijas nozares apsekojumu” (SWD(2016)0312),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par šKomisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus: Eiropas izdevības un uzdevumi”(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0204/2017),

A.  tā kā digitālā vienotā tirgus izveides mērķis ir novērst valstu tiesību aktu sadrumstalotību un likvidēt tehniskos, juridiskos un nodokļu šķēršļus, lai ļautu uzņēmumiem, iedzīvotājiem un patērētājiem pilnībā izmantot digitālo rīku un pakalpojumu sniegtās priekšrocības;

B.  tā kā digitalizācija un jaunās tehnoloģijas turpina mainīt saziņas veidus, piekļuvi informācijai un iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu rīcību un tā kā ceturtās industriālās revolūcijas rezultātā notiks visu ekonomikas un sabiedrības aspektu digitalizācija;

C.  tā kā interneta un mobilo ierīču izmantošanas attīstība ir radījusi jaunas uzņēmējdarbības iespējas jebkura lieluma uzņēmumiem un rada jaunus un alternatīvus uzņēmējdarbības modeļus, kuros izmanto jaunās tehnoloģijas un piekļuvi globālajam tirgum, bet vienlaikus tiek radītas arī jaunas problēmas;

D.  tā kā interneta platformu attīstība un izmantošana dažāda veida darbībām, tostarp komercdarbībai un preču un pakalpojumu koplietošanai, ir mainījusi veidus, kā lietotāji un uzņēmumi mijiedarbojas ar satura sniedzējiem, tirgotājiem un citām privātpersonām, kas piedāvā preces un pakalpojumus;

E.  tā kā Direktīva par elektronisko tirdzniecību starpniekus atbrīvo no atbildības par saturu tikai tad, ja tiem nav ne zināšanu, ne kontroles attiecībā uz pārsūtīto un/vai uzturēto informāciju, bet, ja starpniekam faktiski ir zināmi pārkāpumi, nelikumīgas darbības vai informācija, tā paredz ātru reakciju, lai nekavējoties liegtu vai atspējotu piekļuvi nelikumīgai informācijai vai darbībai;

F.  tā kā daudzas tiešsaistes platformas un informācijas sabiedrības pakalpojumi piedāvā vieglāku piekļuvi precēm, pakalpojumiem un digitālajam saturam un paplašina savu darbību attiecībā uz patērētājiem un citiem dalībniekiem;

G.  tā kā Komisija veic vairākus novērtējumus par patērētāju aizsardzības noteikumiem un uzņēmumu savstarpējo (B2B) praksi, kurā iesaistās tiešsaistes platformas attiecībā uz saviem uzņēmējdarbības lietotājiem;

H.  tā kā radošums un inovācija ir digitālās ekonomikas dzinējspēki un tā kā tāpēc ir būtiski svarīgi nodrošināt augsta līmeņa intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

Vispārējs ievads

1.  atzinīgi vērtē paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus. Eiropas izdevības un uzdevumi”;

2.  atzinīgi vērtē dažādas iniciatīvas, kas jau ierosinātas saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus stratēģiju Eiropai; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt koordināciju un saskaņotību starp šīm iniciatīvām; uzskata, ka digitālā vienotā tirgus izveide ir būtiska, lai stiprinātu ES konkurētspēju, radītu augstas kvalitātes darbvietas un augstas kvalifikācijas darbvietas un veicinātu digitālās ekonomikas izaugsmi Eiropā;

3.  atzīst, ka tiešsaistes platformas sniedz labumu mūsdienu digitālajai ekonomikai un sabiedrībai, palielinot patērētāju izvēles iespējas un radot un veidojot jaunus tirgus; tomēr norāda, ka tiešsaistes platformas izvirza jaunus uzdevumus politikas un regulējuma jomā;

4.  atgādina, ka daudzi ES politikas virzieni attiecas arī uz tiešsaistes platformām, bet norāda, ka dažos gadījumos tiesību akti netiek pienācīgi īstenoti vai tiek atšķirīgi interpretēti dalībvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi vispirms pareizi īstenot un izpildīt spēkā esošos ES tiesību aktus un tikai tad var apsvērt, vai ir nepieciešams papildināt spēkā esošo tiesisko regulējumu situācijas uzlabošanai;

5.  atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo darbu ar mērķi atjaunināt un papildināt pašreizējo tiesisko regulējumu, lai tas būtu piemērots digitālajam laikmetam; uzskata, ka efektīva un pievilcīga normatīvā vide ir vitāli svarīga, lai Eiropā varētu attīstīties tiešsaistes un digitālā uzņēmējdarbība;

Platformu definīcija

6.  atzīst, ka būtu ļoti grūti panākt vienotu, juridiski atbilstošu un nākotnes vajadzībām piemērotu tiešsaistes platformu definīciju ES līmenī, jo jāņem vērā tādi faktori kā esošo tiešsaistes platformu un to darbības jomu ļoti dažādie veidi, kā arī strauji mainīgā vide digitālajā pasaulē; uzskata, ka jebkurā gadījumā vienota ES definīcija vai “vienas mērauklas pieeja” nepalīdzētu ES gūt panākumus platformu ekonomikā;

7.  tajā pašā laikā atzīst, ka ir svarīgi izvairīties no ES iekšējā tirgus sadrumstalotības, kas varētu rasties, izplatoties reģionāliem vai valstu noteikumiem un definīcijām, kā arī norāda uz vajadzību nodrošināt noteiktību un līdzvērtīgus konkurences apstākļus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem;

8.  tāpēc uzskata, ka tiešsaistes platformas būtu jānošķir un jādefinē attiecīgos nozaru tiesību aktos ES līmenī atbilstoši to īpašībām, klasifikācijai un principiem un ievērojot uz problēmu risināšanu vērstu pieeju;

9.  atzinīgi vērtē Komisijas pašreizējo darbu attiecībā uz tiešsaistes platformām, tostarp apspriešanos ar ieinteresētajām personām un ietekmes novērtējuma veikšanu; uzskata, ka šāda uz pierādījumiem balstīta pieeja ir būtiski svarīga, lai radītu visaptverošu izpratni šajā jomā; aicina Komisiju, balstoties uz šo padziļināto analīzi, vajadzības gadījumā ierosināt regulējumu vai citus pasākumus;

10.  norāda, ka B2C un C2C platformas darbojas ļoti dažādās jomās, piemēram, tādās kā e-komercija, mediji, meklētājprogrammas, maksājumu sistēmas, darba nodrošināšana, operētājsistēmas, transports, reklāma, kultūras satura izplatīšana, sadarbīgā ekonomika un sociālie tīkli; turklāt norāda, ka, lai arī dažas kopīgas iezīmes ļauj identificēt šīs struktūras, tiešsaistes platformas var izpausties dažādos veidos un to identificēšanai var izmantot daudzas dažādas pieejas;

11.  norāda, ka tiešsaistes B2C un C2C platformām lielākā vai mazākā pakāpē ir raksturīgas konkrētas kopīgas iezīmes, piemēram, darbošanās daudzpusējos tirgos, divu vai vairāku atšķirīgu lietotāju grupu pārstāvju tiešas saziņas organizēšana ar elektroniskiem līdzekļiem, atšķirīga veida lietotāju mijiedarbība, tiešsaistes pakalpojumu piedāvāšana atbilstoši lietotāja preferencēm un pamatojoties uz lietotāju sniegtiem datiem, satura klasificēšana vai atsauksmju sniegšana, piemēram, izmantojot algoritmus, preces vai pakalpojumus, ko tiešsaistē piedāvā trešās personas, vairāku pušu saziņas organizēšana ar mērķi pārdot preci, sniegt pakalpojumu vai apmainīties ar saturu, informāciju, precēm vai pakalpojumiem vai koplietot tos;

12.  norāda, ka ārkārtīgi svarīgi ir precizēt metodes, ar kurām tiek pieņemti uz algoritmiem balstīti lēmumi, un veicināt šo algoritmu izmantošanas pārredzamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt algoritmu izmantošanā iespējamās kļūdas un aizspriedumus, lai novērstu jebkādu diskrimināciju, negodīgu praksi vai privātuma pārkāpumus;

13.  tomēr uzskata, ka skaidri būtu jānošķir B2C un B2B platformas, ņemot vērā jaunās B2B tiešsaistes platformas, kuras ir svarīgas rūpnieciskā interneta attīstībai, piemēram, mākoņpakalpojumus vai datu koplietošanas platformas, kas nodrošina sakarus starp lietu interneta (IoT) produktiem; aicina Komisiju novērst vienotajā tirgū pastāvošos šķēršļus, kas kavē šādu platformu izaugsmi;

Eiropas tiešsaistes platformu ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana

14.  norāda, ka tiešsaistes platformas izmanto internetu kā mijiedarbības līdzekli un tās var rīkoties kā veicinātājas, tādējādi sniedzot labumu lietotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem un atvieglojot piekļuvi globālajam tirgum; norāda, ka tiešsaistes platformas var palīdzēt pielāgot preču un pakalpojumu piedāvājumu un pieprasījumu, pamatojoties uz kopienas noskaņojumu, kopīgu piekļuvi, reputāciju un uzticēšanos;

15.  norāda, ka tiešsaistes platformas un lietotnes, daudzas no kurām izstrādājuši Eiropas lietotņu izstrādātāji, izmanto milzīgu un arvien pieaugošu skaitu savienotu mobilo ierīču, personālo datoru, klēpjdatoru un citu skaitļošanas ierīču un ir arvien vairāk pieejamas šajās ierīcēs;

16.  norāda, ka galvenā prioritāte jāpiešķir tam, lai nodrošinātu pietiekamas investīcijas ātrgaitas platjoslas tīklu un citas digitālās infrastruktūras izvēršanai nolūkā sasniegt savienojamības mērķus gigabita sabiedrībā, jo šāda izvēršana ir ļoti svarīga, lai iedzīvotāji un uzņēmumi gūtu labumu no 5G tehnoloģijas attīstības un lai kopumā nodrošinātu savienojamību visās dalībvalstīs;

17.  uzsver, ka viedo ierīču, tostarp viedtālruņu un planšetdatoru, arvien plašākā izmantošana ir vēl vairāk paplašinājusi un uzlabojusi piekļuvi jauniem pakalpojumiem, tajā skaitā tiešsaistes platformām, tādējādi palielinot to nozīmi ekonomikā un sabiedrībā, jo īpaši jauniešu vidū, taču aizvien vairāk arī visās vecuma grupās; norāda, ka digitalizācija vēl vairāk palielināsies līdz ar lietu interneta straujo attīstību, kurš, kā tiek prognozēts, līdz 2020. gadam savienos 25 miljardus objektu;

18.  uzskata, ka piekļuve tiešsaistes platformām, izmantojot augstas kvalitātes tehnoloģijas, ir nozīmīga visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem — ne tikai tiem, kas jau pašlaik darbojas tiešsaistē; uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut atšķirības, kas varētu rasties no digitālo prasmju trūkuma vai nevienlīdzīgas piekļuves tehnoloģijām; uzsver, ka valstu un Eiropas līmenī ir nepieciešama apņēmīga pieeja attiecībā uz digitālo prasmju attīstību;

19.  vērš uzmanību uz to, ka strauji attīstās tiešsaistes platformu tirgi, kas piedāvā jaunu tirdzniecības vietu precēm un pakalpojumiem; atzīst šādu tirgu globālo un pārrobežu raksturu; norāda, ka globālie tiešsaistes platformu tirgi piedāvā patērētājiem plašu izvēli un efektīvu cenu konkurenci; norāda, ka vienošanās par “viesabonēšanu kā mājās” atbalsta tiešsaistes platformu pārrobežu dimensiju, padarot tiešsaistes pakalpojumu izmantošanu pieejamāku;

20.  norāda, ka tiešsaistes platformām ir aizvien lielāka loma, veicinot apmaiņu un nodrošinot piekļuvi jaunumiem un citai iedzīvotājiem vērtīgai informācijai, kā arī veicinot demokrātijas darbību; uzskata, ka tiešsaistes platformas var būt arī e-pārvaldības veicinātājas;

21.  mudina Komisiju turpināt veicināt Eiropas tiešsaistes platformu un jaunuzņēmumu izaugsmi un palielināt to spēju paplašināt darbību un konkurēt globālā mērogā; aicina Komisiju ievērot inovācijai labvēlīgu politiku attiecībā uz tiešsaistes platformām, atvieglojot ienākšanu tirgū; pauž nožēlu par ES mazo daļu no tirgus kapitalizācijas tiešsaistes platformu jomā; uzsver, ka ir svarīgi novērst šķēršļus, kas kavē vienmērīgu tiešsaistes platformu pārrobežu darbību un rada traucējumus Eiropas digitālā vienotā tirgus darbībā; uzsver, ka ir svarīgi nediskriminēt un nepieciešamību atvieglot pāreju starp platformām, kas sniedz savietojamus pakalpojumus;

22.  uzsver, ka izšķirošie faktori ietver atvērtu vidi, viendabīgus noteikumus, pietiekamas savienojamības pieejamību, pašreizējo lietotņu sadarbspēju un atvērtu standartu pieejamību;

23.  atzīst ievērojamās priekšrocības, ko tiešsaistes platformas var piedāvāt MVU un jaunuzņēmumiem; norāda, ka tiešsaistes platformas bieži vien ir vieglākais un piemērotākais pirmais solis mazajiem uzņēmumiem, kas vēlas darboties tiešsaistē un gūt labumu no tiešsaistes izplatīšanas kanāliem; norāda, ka tiešsaistes platformas ļauj MVU un jaunuzņēmumiem piekļūt globālajiem tirgiem, neveicot pārmērīgas investīcijas dārgas digitālās infrastruktūras izveidē; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību un taisnīgu piekļuvi platformām, un atgādina, ka dažu tiešsaistes platformu dominējošā stāvokļa pieaugumam nevajadzētu samazināt uzņēmējdarbības brīvību;

24.  mudina Komisiju par prioritāti izvirzīt pasākumus, kas ļautu Eiropas jaunuzņēmumiem un tiešsaistes platformām izveidoties un paplašināt darbību; uzsver, ka veicināt finansējumu un investīcijas jaunuzņēmumos, izmantojot visus pieejamos finansēšanas instrumentus, ir būtiski, lai attīstītu Eiropas izcelsmes tiešsaistes platformas, jo īpaši ar piekļuvi riska kapitālam un dažādiem kanāliem, piemēram, bankām vai publiskajiem fondiem vai alternatīvām finansēšanas iespējām, piemēram, kolektīvai finansēšanai un kolektīvām investīcijām;

25.  norāda, ka dažas tiešsaistes platformas rada iespēju īstenot sadarbīgo ekonomiku un veicina tās izaugsmi Eiropā; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par sadarbīgo ekonomiku un uzsver, ka tam vajadzētu būt pirmajam solim virzībā uz plašāku Eiropas stratēģiju šajā jomā, atbalstot jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstību; uzsver, ka šie jaunie uzņēmējdarbības modeļi rada darbvietas, veicina uzņēmējdarbību un piedāvā jaunus pakalpojumus, lielāku izvēli un labākas cenas iedzīvotājiem un patērētājiem, kā arī elastību un jaunas iespējas, bet var radīt arī problēmas un riskus darba ņēmējiem;

26.  norāda, ka dalībvalstis pēdējās desmitgadēs ir uzlabojušas stāvokli darba un sociālo standartu jomā un sociālās aizsardzības sistēmas, un uzsver, ka arī digitālajā laikmetā ir jānodrošina sociālās dimensijas attīstība; norāda, ka aizvien pieaugošā digitalizācija ietekmē darba tirgus, mainot darbvietas un mainot līgumattiecības starp darba ņēmējiem un uzņēmumiem; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt darba un sociālās tiesības un spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu, lai vēl vairāk veicinātu sociālās drošības shēmas un nodarbinātības kvalitāti; turklāt aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām novērtēt nepieciešamību modernizēt spēkā esošos tiesību aktus, tostarp sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai turētos līdzi tehnoloģiju attīstībai, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību, kā arī garantējot pienācīgus darba apstākļus un vispārējo labumu sabiedrībai kopumā;

27.  aicina dalībvalstis garantēt atbilstošu sociālo nodrošinājumu pašnodarbinātām personām, jo tieši šie darba ņēmēji ir galvenie digitālā darba tirgus dalībnieki; turklāt aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā izstrādāt jaunus aizsardzības mehānismus, lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību tiešsaistes platformu darbiniekiem, kā arī nediskrimināciju un dzimumu līdztiesību, un apmainīties ar labāko praksi Eiropas līmenī;

28.  norāda, ka tiešsaistes veselības platformas var atbalstīt inovatīvas darbības, radot un nododot atbilstīgās iesaistīto veselības aprūpes patērētāju zināšanas, ieviešot inovācijas veselības aprūpes vidē; uzsver, ka jaunas inovāciju platformas piedalīsies nākamās paaudzes inovatīvo veselības aprūpes produktu plānošanā un izstrādē, lai tie precīzi atbilstu pašreiz neapmierinātajām vajadzībām;

Starpnieku atbildības precizēšana

29.  norāda, ka pašreizējais ES starpnieku ierobežotās atbildības režīms ir viens no dažu ieinteresēto personu izvirzītajiem jautājumiem pašlaik notiekošajās debatēs par tiešsaistes platformām; norāda, ka apspriešanās par normatīvo vidi attiecībā uz platformām parādīja relatīvu atbalstu pašreizējai sistēmai, kas ietverta Direktīvā par elektronisko tirdzniecību, kā arī to, ka jānovērš atsevišķi trūkumi tās izpildē; tādēļ uzskata, ka būtu sīkāk jāprecizē atbildības režīms, jo tas ir būtisks pīlārs ES digitālajai ekonomikai; uzskata, ka ir nepieciešami norādījumi no Komisijas par starpnieku atbildības regulējuma īstenošanu, lai tiešsaistes platformas varētu pildīt savus pienākumus un ievērot noteikumus par atbildību, lai stiprinātu tiesisko noteiktību un lai palielinātu lietotāju uzticēšanos; aicina Komisiju šajā sakarā izstrādāt turpmākus pasākumus un atgādina, ka platformas, kuru loma nav neitrāla saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību definīciju, nevar pretendēt uz atbrīvojumu no atbildības;

30.  uzsver, ka, lai gan mūsdienās radošo saturu patērē vairāk nekā jebkad iepriekš, piemēram, izmantojot tādus pakalpojumus kā platformas lietotāju augšupielādētam saturam un satura apvienošanas pakalpojumus, radošajām nozarēm šis patēriņa pieaugums nav nesis atbilstīgu ienākumu palielinājumu; uzsver, ka par vienu no tā galvenajiem iemesliem tiek minēta vērtības nodošana, ko radījis skaidrības trūkums attiecībā uz šo tiešsaistes pakalpojumu statusu saskaņā ar autortiesībām un e-komercijas tiesību aktiem; uzsver, ka ir radīts negodīgs tirgus, kas apdraud digitālā vienotā tirgus attīstību un tā galvenos dalībniekus, proti, kultūras un radošās nozares;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos publicēt norādījumus par starpnieku atbildību, jo pastāv atsevišķas neskaidrības attiecībā uz spēkā esošajiem noteikumiem un to īstenošanu dažās dalībvalstīs; uzskata, ka šie norādījumi palielinās lietotāju uzticību tiešsaistes pakalpojumiem; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus; aicina Komisiju pievērst uzmanību regulējuma atšķirībām attiecībā uz tiešsaistes un bezsaistes pasauli un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus salīdzināmiem pakalpojumiem tiešsaistē un bezsaistē, ja tas ir nepieciešams un iespējams, un ņemt vērā katras nozares specifiku, sabiedrības attīstību, nepieciešamību pēc lielākas pārredzamības un tiesiskās noteiktības un nepieciešamību neradīt šķēršļus inovācijai;

32.  uzskata, ka digitālās platformas ir līdzekļi, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi kultūras un radošajiem darbiem, un tās piedāvā kultūras un radošajām nozarēm lieliskas iespējas izstrādāt jaunus uzņēmējdarbības modeļus; uzsver, ka jāapsver iespējas, kā šis process var notikt ar lielāku juridisko noteiktību un tiesību subjektu interesēs; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana; šajā sakarā uzskata, ka autortiesību un intelektuālā īpašuma jomas tiesiskajā regulējumā ir jāaizsargā tiesību subjekti, lai tiktu atzītas vērtības un sekmēta inovācija, radošums, investīcijas un satura izstrāde;

33.  mudina tiešsaistes platformas stiprināt pasākumus cīņai pret nelikumīgu un kaitīgu saturu tiešsaistē; atzinīgi vērtē notiekošo darbu pie AVMP direktīvas un Komisijas nodomu ierosināt pasākumus saistībā ar video koplietošanas platformām attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību un satura, kas saistīts ar naida runu, izņemšanu; norāda, ka netika pieminēts saturs, kas saistīts ar kūdīšanu uz terorismu; prasa pievērst īpašu uzmanību tam, lai novērstu iebiedēšanu un vardarbību pret neaizsargātām personām;

34.  uzskata, ka tiešsaistes platformu atbildības noteikumiem vajadzētu paredzēt iespēju efektīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar nelegālu saturu un precēm, piemēram, piemērojot uzticamības pārbaudes, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu un inovācijai draudzīgu pieeju; mudina Komisiju definēt un sīkāk precizēt paziņošanas un izņemšanas procedūras un sniegt norādījumus par brīvprātīgiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst šādu saturu;

35.  uzsver, ka ir svarīgi veikt darbības pret viltus ziņu izplatīšanu; aicina tiešsaistes platformas nodrošināt lietotājiem rīkus, ar kuriem atmaskot viltus ziņas, ļaujot informēt citus lietotājus par to, ka satura patiesums ir ticis apstrīdēts; vienlaikus norāda, ka brīva viedokļu apmaiņa ir demokrātijas būtisks elements un ka tiesības uz privātumu attiecas arī uz sociālo mediju jomu; uzsver brīvas preses vērtīgumu ticamas informācijas sniegšanā iedzīvotājiem;

36.  aicina Komisiju veikt izsmeļošu analīzi par pašreizējo situāciju un tiesisko regulējumu attiecībā uz viltus ziņām un izskatīt iespēju pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu viltota satura izplatīšanu un izplatīšanos;

37.  uzsver nepieciešamību tiešsaistes platformām apkarot nelegālas preces un saturu un negodīgu praksi (piemēram, izklaides biļešu tālākpārdošanu par uzskrūvētām cenām), izmantojot regulatīvus pasākumus un papildinot tos ar efektīviem pašregulācijas pasākumiem (piemēram, skaidriem lietošanas noteikumiem un attiecīgiem mehānismiem atkārtotu pārkāpēju konstatēšanai vai specializētu satura moderācijas komandu izveidi un bīstamu produktu izsekošanu) vai izmantojot hibrīdus pasākumus;

38.  atzinīgi vērtē šai nozarei paredzēto Rīcības kodeksu par nelikumīgas naida runas apkarošanu, par ko vienojās 2016. gadā un ko atbalstīja Komisija, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un samērīgus līdzekļus tiešsaistes platformām nelegālu preču un satura konstatēšanai un novēršanai;

39.  uzskata, ka ir būtiski ievērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu un Tīklu un informācijas drošības direktīvu attiecībā uz datu īpašumtiesībām; norāda, ka lietotājiem bieži vien ir stimuli paziņot savus personas datus tiešsaistes platformām; uzsver nepieciešamību informēt lietotājus par savākto datu precīzu raksturu un veidiem, kā tie tiks izmantoti; uzsver, ka lietotājiem obligāti jābūt iespējai kontrolēt savu personas datu savākšanu un izmantošanu; uzsver, ka vajadzētu būt arī iespējai nesniegt personas datus; norāda, ka noteikums par “tiesībām tikt aizmirstam” attiecas arī uz tiešsaistes platformām; aicina tiešsaistes platformas paredzēt anonimitātes nodrošināšanu gadījumos, kad personas datus apstrādā trešās personas;

40.  aicina Komisiju ātri pabeigt pārskatu par to, vai ir nepieciešamas oficiālas paziņošanas un rīcības procedūras kā daudzsološs līdzeklis, ar ko visā ES teritorijā saskaņotā veidā stiprināt atbildības režīmu;

41.  mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt praktiskus norādījumus par tirgus uzraudzību attiecībā uz produktiem, ko pārdod tiešsaistē;

Vienlīdzīgu konkurences apstākļu veidošana

42.  mudina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzējiem un citiem pakalpojumiem, ar kuriem tie konkurē, tostarp B2B un C2C; uzsver, ka tiesiskā noteiktība ir ļoti svarīga plaukstošas digitālās ekonomikas izveidei; norāda, ka konkurences spiediens dažādās nozarēs un uz dažādiem dalībniekiem šajās nozarēs ir atšķirīgs; tāpēc atgādina, ka universāli risinājumi reti ir piemēroti; uzskata, ka jebkādos ierosinātos īpaši pielāgotos risinājumos vai regulatīvos pasākumos ir jāņem vērā platformām raksturīgās īpatnības, lai nodrošinātu godīgu konkurenci uz vienlīdzīgiem pamatiem;

43.  vērš uzmanību uz tiešsaistes platformu atšķirīgo lielumu — no starptautiskajiem uzņēmumiem līdz mikrouzņēmumiem; uzsver, ka liela nozīme ir godīgai un efektīvai konkurencei starp tiešsaistes platformām, lai veicinātu patērētāju izvēli un nepieļautu monopolu vai dominējošu stāvokļu izveidi, kas kropļo tirgus, ļaunprātīgi izmantojot ietekmi tirgū; uzsver, ka atvieglot pārslēgšanos starp tiešsaistes platformām vai tiešsaistes pakalpojumiem ir būtisks pasākums tirgus nepilnību nepieļaušanai un bloķēšanas situāciju novēršanai;

44.  norāda, ka tiešsaistes platformas maina stingri regulēto tradicionālās uzņēmējdarbības modeli; uzsver, ka spēkā esošā regulējuma iespējamām reformām būtu jākoncentrējas uz noteikumu saskaņošanu un regulējuma sadrumstalotības mazināšanu, lai tiešsaistes platformām nodrošinātu atvērtu un konkurētspējīgu tirgu, vienlaikus nodrošinot augstus patērētāju aizsardzības standartus; uzsver nepieciešamību izvairīties no pārmērīgas regulēšanas un turpināt REFIT procesu un labāka regulējuma principa īstenošanu; uzsver, ka ir svarīga tehnoloģiju neitralitāte un to noteikumu saskaņotība, kas vienlīdzīgās situācijās ir piemērojami gan tiešsaistē, gan bezsaistē, ciktāl tas ir nepieciešams un iespējams; uzsver, ka regulējuma noteiktība veicina konkurenci, investīcijas un inovāciju;

45.  uzsver, ka ir svarīgas investīcijas infrastruktūrā gan pilsētu, gan lauku teritorijās; uzsver, ka godīga konkurence nodrošina investīcijas kvalitatīvos ātrgaitas platjoslas pakalpojumos; uzsver, ka cenas ziņā pieņemama piekļuve un uzticamas ātrgaitas infrastruktūras, piemēram, īpaši ātrdarbīgu savienojumu un telekomunikāciju, pilnīga izvēršana veicina tiešsaistes platformu pakalpojumu piedāvājumu un izmantošanu; uzsver, ka nepieciešama tīkla neitralitāte un godīga un nediskriminējoša piekļuve tiešsaistes platformām kā priekšnoteikums inovācijai un patiesai konkurencei tirgū; mudina Komisiju racionalizēt finansēšanas shēmas ar digitalizācijas procesa veicināšanu saistītajām iniciatīvām, lai izmantotu Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondi), programmu “Apvārsnis 2020” un iemaksas no dalībvalstu budžetiem; aicina Komisiju izvērtēt publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) un kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu (KTI) potenciālu;

46.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot saskaņotu pieeju attiecībā uz platformu lietotāju tiesībām labot datus, tiesībām uz pretēju apgalvojumu un tiesībām uz iecietību;

47.  aicina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz prasībām, kas izvirzītas pret platformām, par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies no tādu diskreditējošu faktu izplatīšanas, kas lietotājam rada pastāvīgu kaitējumu;

Pilsoņu un patērētāju informēšana un ietekmes palielināšana

48.  uzsver, ka nākotnes internets nevar gūt panākumus bez lietotāju uzticēšanās tiešsaistes platformām, lielākas pārredzamības, vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, personas datu aizsardzības, labākas kontroles pār reklāmu un citām automatizētām sistēmām un tiešsaistes platformām, kas ievēro visus piemērojamos tiesību aktus un lietotāju likumīgās intereses;

49.  uzsver, ka svarīga ir pārredzamība attiecībā uz datu vākšanu un izmantošanu, un uzskata, ka tiešsaistes platformām ir pienācīgi jāreaģē uz lietotāju bažām, savlaicīgi pieprasot viņu piekrišanu saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu un efektīvāk un skaidrāk informējot par to, kādi personas dati tiek vākti, un to, kā tie tiek koplietoti un izmantoti saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesisko regulējumu, vienlaikus saglabājot lietotājiem iespēju atsaukt savu piekrišanu attiecībā uz atsevišķiem noteikumiem, nezaudējot pilnīgu piekļuvi pakalpojumam;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka digitālajā vidē tiek pilnībā ievērotas iedzīvotāju tiesības uz privātumu un uz viņu personas datu aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi pareizi īstenot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, nodrošinot, ka tiek pilnībā ievērots princips, kas paredz integrētu privātuma aizsardzību un privātumu pēc noklusējuma;

51.  norāda, ka ir precizēt jautājumus, kas saistīti ar piekļuvi datiem, īpašumtiesībām un atbildību, un aicina Komisiju turpināt izvērtēt pašreizējo tiesisko regulējumu šajās jomās;

52.  uzsver, ka tiešsaistes platformu pārrobežu raksturs sniedz lielu izdevību digitālā vienotā tirgus attīstīšanai, bet ir nepieciešama arī efektīvāka sadarbība starp valstu iestādēm; aicina esošos patērētāju aizsardzības dienestus un mehānismus sadarboties un nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzību attiecībā uz tiešsaistes platformu darbību; turklāt norāda, cik svarīga šajā sakarā ir Pārrobežu izpildes un sadarbības regula; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu turpināt novērtēt papildu vajadzību atjaunināt spēkā esošos patērētāju aizsardzības noteikumus attiecībā uz platformām, 2017. gadā veicot ES patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesiskā regulējuma pārbaudi;

53.  mudina tiešsaistes platformas piedāvāt klientiem skaidrus, visaptverošus un taisnīgus noteikumus un nosacījumus un nodrošināt lietotājdraudzīgus veidus, kā informēt par noteikumiem un nosacījumiem, datu apstrādi, juridiskām un komerciālām garantijām un iespējamām izmaksām, vienlaikus izvairoties no sarežģītas terminoloģijas, lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību un palielinātu uzticēšanos un izpratni par patērētāju tiesībām, jo tas ir svarīgi tiešsaistes platformu panākumu gūšanai;

54.  norāda, ka augsti patērētāju aizsardzības standarti tiešsaistes platformās ir vajadzīgas ne tikai attiecībā uz B2B praksi, bet arī C2C attiecībās;

55.  prasa novērtēt spēkā esošos tiesību aktus un pašregulācijas mehānismus, lai noteiktu, vai tie nodrošina pietiekamu aizsardzību lietotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem, ņemot vērā arvien pieaugošo sūdzību skaitu un Komisijas uzsāktās izmeklēšanas par vairākām platformām;

56.  uzsver, ka ir svarīgi sniegt lietotājiem skaidru, objektīvu un pārredzamu informāciju par kritērijiem, kas izmantoti viņiem sniegtās informācijas filtrēšanai, šķirošanai, sponsorēšanai, personalizēšanai vai pārskatīšanai; uzsver, ka nepieciešama skaidra diferenciācija starp sponsorēto saturu un jebkādu citu saturu;

57.  aicina Komisiju risināt atsevišķus jautājumus saistībā ar platformu atsauksmju sistēmām, piemēram, viltotu atsauksmju sniegšanu un negatīvu atsauksmju dzēšanu ar mērķi iegūt konkurences priekšrocības; uzsver nepieciešamību padarīt atsauksmes uzticamākas un noderīgākas patērētājiem un nodrošināt, ka platformas ievēro spēkā esošās saistības un šajā sakarā veic pasākumus pret šādu praksi, piemēram, izmantojot brīvprātīgas shēmas; atzinīgi vērtē norādījumus par Negodīgas komercprakses direktīvas īstenošanu;

58.  aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību pēc kritērijiem un robežvērtībām attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiešsaistes platformām var piemērot papildu tirgus uzraudzību, un sniegt norādījumus tiešsaistes platformām, lai veicinātu savlaicīgu atbilstību esošajām saistībām un vadlīnijām, jo īpaši patērētāju aizsardzības un konkurences noteikumu jomā;

59.  uzsver, ka autori un radītāji ir jāaizsargā arī digitālajā laikmetā, un atgādina par radošās nozares svarīgumu ES nodarbinātībai un ekonomikai; aicina Komisiju novērtēt pašreizējo Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas direktīvu (IĪTPD)(9), lai nepieļautu ziņošanas procesu tīšu nepareizu izmantošanu, un nodrošināt, ka visi vērtības ķēdes dalībnieki, tostarp starpnieki, piemēram, interneta pakalpojumu sniedzēji, var efektīvāk cīnīties pret viltošanu, veicot aktīvus, samērīgus un efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu izsekojamību un nepieļautu viltotu preču reklamēšanu un izplatīšanu, ņemot vērā, ka viltošana rada risku patērētājiem;

60.  uzsver nepieciešamību atjaunot intelektuālā īpašuma vērtības līdzsvarotu sadali, jo īpaši platformās, kas izplata aizsargātu audiovizuālu saturu;

61.  prasa turpināt sadarbību starp platformām un tiesību subjektiem, lai nodrošinātu tiesību pareizu iegūšanu un cīņu ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem tiešsaistē; atgādina, ka šādi pārkāpumi var būt reāla problēma ne tikai uzņēmumiem, bet tie var arī apdraudēt patērētāju veselību un drošību, tādēļ patērētāji ir jāinformē par viltotu preču nelikumīgas tirdzniecības patieso ietekmi un apjomiem; tāpēc atkārtoti aicina attiecīgajos maksājumu pakalpojumos piemērot pieeju “sekojiet naudai”, lai liegtu preču viltotājiem turpināt savu saimniecisko darbību; uzsver, ka Intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas direktīvas (IĪTPD) pārskatīšana varētu būt piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu augsta līmeņa sadarbību starp platformām, lietotājiem un visiem citiem ekonomikas dalībniekiem, apvienojot to ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību pareizu piemērošanu;

62.  aicina Komisiju arī turpmāk popularizēt platformu, kas tika izveidota, lai risinātu strīdus saistībā ar pirkumiem, kuri veikti tiešsaistē starp patērētājiem, uzlabot tās lietošanas ērtumu, un uzraudzīt, kā tirgotāji ievēro pienākumu savā tīmekļvietnē ievietot saiti uz šo platformu, lai turpmāk risinātu problēmas saistībā ar arvien pieaugošo sūdzību skaitu par vairākām tiešsaistes platformām;

Tiešsaistes uzticamības palielināšana un inovācijas sekmēšana

63.  uzsver, ka datu aizsardzības un patērētāju tiesību efektīva īstenošana tiešsaistes tirgos saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas un Kiberdrošības direktīvas noteikumiem ir prioritāras darbības gan attiecībā uz publisko politiku, gan uzņēmumiem uzticamības palielināšanas nolūkā; uzsver, ka patērētāju un datu aizsardzībai ir nepieciešami dažādi pasākumi un tehniskie līdzekļi tādās jomās kā privātums tiešsaistē, interneta drošība un kiberdrošība; uzsver, ka svarīga ir pārredzamība attiecībā uz datu vākšanu un maksājumu drošību;

64.  norāda, ka maksājumi tiešsaistē piedāvā augstu pārredzamības līmeni, kas palīdz aizsargāt patērētāju un uzņēmēju tiesības un minimizēt krāpšanas riskus; atzinīgi vērtē arī jaunas alternatīvas un inovatīvas maksājumu metodes, piemēram, virtuālās valūtas un e-makus; norāda, ka pārredzamība atvieglo cenu un darījumu izmaksu salīdzināšanu un palielina ekonomisko darījumu izsekojamību;

65.  uzsver, ka godīga, paredzama un inovācijai labvēlīga vide un investīcijas pētniecībā, darbaspēka attīstīšanā un tā kvalifikācijas celšanā ir būtiski faktori jaunu ideju radīšanai un inovācijām; uzsver, ka atvērtie dati un atvērtie standarti ir svarīgi jaunu tiešsaistes platformu izstrādei un inovācijai; atgādina, ka 2018. gadā ir paredzēts sagatavot īstenošanas pārskatu par Direktīvu par publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu(10); norāda, ka atvērti, progresīvi un kopīgi testēšanas stendi un atklātas lietotņu programmēšanas saskarnes var būt Eiropai ļoti nozīmīgas;

66.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisijas un jo īpaši dalībvalstu pieeja būtu apņēmīga, virzoties uz digitālo prasmju attīstību nolūkā izveidot augsti kvalificētu darbaspēku, jo tas ir priekšnosacījums tam, lai nodrošinātu augstu nodarbinātības līmeni ar taisnīgiem nosacījumiem visā ES, vienlaikus izbeidzot digitālo analfabētismu, kas rada digitālo plaisu un digitālo atstumtību; tāpēc uzskata, ka digitālo prasmju attīstīšana un pilnveidošana ir obligāti nepieciešama un tai ir vajadzīgas lielas investīcijas izglītībā un mūžizglītībā;

67.  uzskata, ka platformām, kurās tiek glabāts ievērojams apjoms aizsargāto darbu un kuras šos darbus dara pieejamu sabiedrībai, būtu jānoslēdz licences līgumi ar attiecīgajiem tiesību subjektiem, izņemot gadījumus, kad tās vairs nav aktīvas un tādējādi uz tām attiecas Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 14. pantā paredzētais atbrīvojums, lai panāktu taisnīgu peļņas sadali ar autoriem, radītājiem un attiecīgajiem tiesību subjektiem; uzsver — šādos licences nolīgumos un to īstenošanā ir jāņem vērā, ka lietotāji var izmantot savas pamattiesības;

B2B attiecību un ES konkurences tiesību aktu ievērošana

68.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcību saistībā ar konkurences tiesību labāku piemērošanu digitālajā vidē un uzsver, ka, ņemot vērā digitālās nozares straujo attīstību, ir savlaicīgi jāpieņem lēmumi lietās, kas skar konkurenci; tomēr norāda, ka dažos aspektos ES konkurences tiesību akti ir jāpielāgo digitālajai pasaulei, lai nodrošinātu atbilstību paredzētajam mērķim;

69.  pauž bažas par dažu tiešsaistes platformu problemātisku un negodīgu B2B tirdzniecības praksi, piemēram, pārredzamības trūkumu (t. i., attiecībā uz meklēšanas rezultātiem, datu izmantošanu vai cenu noteikšanu), noteikumu vienpusējām izmaiņām, reklāmu vai sponsorētu rezultātu popularizēšanu, vienlaikus samazinot nesponsorētu rezultātu redzamību, iespējamiem negodīgiem noteikumiem, piemēram, maksājumu risinājumos, un iespējamiem pārkāpumiem, kad platformas uzņemas divējādu lomu kā starpnieki un kā konkurenti; norāda, ka šī divējādā loma var radīt ekonomiskus stimulus tiešsaistes platformām dot priekšroku saviem produktiem un pakalpojumiem, kā arī uzspiest diskriminējošus B2B nosacījumus; aicina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus šajā sakarā;

70.  aicina Komisiju nākt klajā ar tādu mērķtiecīgu izaugsmi un patērētāju tiesību aizsardzību veicinošu tiesisko regulējumu saistībā ar B2B attiecībām, kas pamatojas uz dominējoša tirgus stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas principiem, un nodrošināt, ka platformas, kas darbojas kā vārteja uz lejupējo tirgu, nekļūst par vārtziņiem; uzskata, ka šādai sistēmai vajadzētu novērst kaitējumu patērētāju labklājībai un veicināt konkurenci un inovāciju; turklāt iesaka, ka šim regulējumam vajadzētu būt tehnoloģiju ziņā neitrālam un spējīgam novērst jau pastāvošos riskus, piemēram, attiecībā uz mobilo ierīču operētājsistēmu tirgu, kā arī turpmākos riskus, ko rada jaunas ar interneta attīstību saistītas tehnoloģijas, piemēram, lietu internets vai mākslīgais intelekts, kas piešķirs platformām vēl lielāku ietekmi, darbojoties kā starpniekam starp tiešsaistes uzņēmumiem un patērētājiem;

71.  atzinīgi vērtē mērķtiecīgo padziļināto pētījumu par B2B praksi, kas Komisijai jāveic līdz 2017. gada pavasarim, un mudina veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu godīgu konkurenci;

72.  uzsver, ka ES konkurences tiesību aktiem un iestādēm ir jāgarantē vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tostarp vajadzības gadījumā attiecībā uz patērētāju aizsardzību un nodokļu jautājumiem;

73.  norāda uz nesen atklātajiem faktiem, tostarp par lieliem digitālajiem uzņēmumiem un to īstenoto nodokļu plānošanas praksi Eiropas Savienībā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas centienus apkarot nodokļu apiešanu un aicina dalībvalstis un Komisiju ierosināt turpmākas reformas, lai nepieļautu nodokļu apiešanas praksi Eiropas Savienībā; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmumi, tostarp digitālie uzņēmumi, maksā nodokļus tajās dalībvalstīs, kur tie veic saimniecisko darbību;

74.  norāda uz atšķirīgo juridisko vidi 28 dalībvalstīs un digitālās nozares specifiku, kur uzņēmuma fiziska klātbūtne valsts tirgū bieži vien nav vajadzīga; aicina dalībvalstis pielāgot savas PVN sistēmas saskaņā ar galamērķa valsts principu(11);

ES vieta pasaulē

75.  norāda, ka ES klātbūtne pasaules tirgū ir nožēlojami maza, ko jo īpaši izraisa pašreizējā digitālā tirgus sadrumstalotība, juridiska nenoteiktība un finansējuma un iespēju trūkums tehnoloģisko inovāciju laišanai tirgū, kas rada grūtības Eiropas uzņēmumiem kļūt par pasaules līderiem un konkurēt ar dalībniekiem pārējās pasaules valstīs šajā jaunajā globāli konkurējošajā ekonomikā; mudina veidot tādu vidi jaunuzņēmumiem un strauji augošiem uzņēmumiem, kas sekmē attīstību un vietējo darbvietu radīšanu;

76.  prasa Eiropas iestādēm nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp ES un ārpussavienības valstu operatoriem, piemēram, attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem un līdzīgiem jautājumiem;

77.  uzskata, ka ES ir potenciāls kļūt par nozīmīgu dalībnieku digitālajā pasaulē, un uzskata, ka tai būtu Eiropā jāveido labvēlīga gaisotne inovācijām, izstrādājot pamatotu tiesisko regulējumu, kas aizsargā visas ieinteresētās personas;

o
o   o

78.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0052. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010. (4) OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp. (5) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (6) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (7) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp. (8) OV C 75, 10.3.2017., 119. lpp. (9) Direktīva 2004/48/EK (OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.). (10) Direktīva 2003/98/EK (OV L 345, 31.12.2003., 90. lpp.). (11) Sk. Parlamenta 2016. gada 24. novembra rezolūciju par virzību uz galīgu PVN sistēmu un cīņu ar krāpšanu PVN jomā (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0453).

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par humanitāro situāciju Jemenā (2017/2727(RSP))

P8_TA(2017)0273 RC-B8-0407/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu un it īpaši 2016. gada 25. februāra rezolūciju(1) par humanitāro situāciju Jemenā un 2015. gada 9. jūlija rezolūciju(2) par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Jemenu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 8. oktobra paziņojumu par uzbrukumu Jemenā un 2016. gada 19. oktobra paziņojumu par pamieru Jemenā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Rezolūciju Nr. 2201 (2015) un Rezolūciju Nr. 2140 (2014),

–  ņemot vērā 2017. gada 25. aprīlī Ženēvā notikušo humanitārajai krīzei Jemenā veltīto augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta cilvēktiesību un starptautisko sankciju jautājumos Idriss Jazairy 2017. gada 12. aprīļa aicinājumu atcelt jūras blokādi Jemenā,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein 2016. gada 10. oktobra paziņojumu par šausminošajiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem bēru laikā Jemenā, 2017. gada 10. februāra paziņojumu par civiliedzīvotājiem starp konfliktā iesaistītajām pusēm Jemenā un 2017. gada 24. marta paziņojumu par mēneša laikā nogalinātajiem vairāk nekā 100 civiliedzīvotājiem, tostarp zvejniekiem un bēgļiem, Jemenas konfliktam turpinoties divus gadus,

–  ņemot vērā ANO īpašā sūtņa Jemenā Ismail Ould Cheikh Ahmed 2016. gada 21. oktobra un 19. novembra, kā arī 2017. gada 30. janvāra paziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā humanitārā situācija Jemenā ir katastrofāla; tā kā 2017. gada februārī Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) paziņoja, ka Jemenā ir “pasaulē viskritiskākā ārkārtas situācija ar pārtikas nodrošinājumu”; tā kā 2017. gada maijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) norādīja, ka 17 miljoniem cilvēku Jemenā ir nepieciešama pārtikas palīdzība un 7 miljoni no viņiem saskaras ar „ārkārtas situāciju ar pārtikas nodrošinājumu”; tā kā 2,2 miljoni bērnu cieš no akūta pārtikas trūkuma un katru desmit minūšu laikā novēršamu iemeslu dēļ mirst viens bērns; tā kā 2 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē un 1 miljons cilvēku ir atgriezušies valstī;

B.  tā kā pašreizējā konflikta sekas ir postošas valstij un tās iedzīvotājiem; tā kā, neraugoties uz starptautiskajiem aicinājumiem rast politisku krīzes risinājumu, konfliktā iesaistītās puses nav spējušas panākt noregulējumu, un cīņas turpinās; tā kā neviena puse nav panākusi militāru uzvaru, un nav gaidāms, ka tas notiks nākotnē;

C.  tā kā saskaņā ar ANO sniegto informāciju vardarbības dēļ kopš 2015. gada marta ir nogalināti aptuveni 10000 cilvēku un vairāk nekā 40000 ir ievainoti; tā kā kaujas gan uz sauszemes, gan gaisā ir padarījušas neiespējamu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) uz vietas esošo novērotāju piekļuvi teritorijai, lai pārbaudītu bojā gājušo civiliedzīvotāju skaitu, un tas nozīmē, ka šie skaitļi atspoguļo tikai tos nāves un ievainojumu gadījumus, ko Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ir spējis apstiprināt; tā kā karš ir smagi skāris Jemenas civilo infrastruktūru un iestādes, un tām kļūst aizvien grūtāk nodrošināt pamatpakalpojumus. tā kā veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas un galvenie priekšplānā esošie medicīnas darbinieki mēnešiem ilgi nav saņēmuši darba samaksu;

D.  tā kā Jemena piedzīvo otru holeras un akūtu ūdeņainas caurejas uzliesmojumu, kas ir izraisījis vairāk nekā 100 000 iespējamas saslimšanas ar holeru gadījumus un gandrīz 800 cilvēku nāvi laikā no 2017. gada 27. aprīļa līdz 8. jūnijam visā valstī;

E.  tā kā mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupas, it īpaši sievietes un bērni, ir sevišķi skārusi pašlaik notiekošā karadarbība un humanitārā krīze un tā kā pastāv īpašas bažas par sieviešu un meiteņu drošību un labklājību; tā kā bērni ir īpaši neaizsargāti pret pieaugošo vardarbību Jemenā un ANO ir dokumentējis 1540 bērnu nāves un 2450 bērnu ievainošanas gadījumus;

F.  tā kā saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju vardarbības dēļ vairāk nekā 350 000 bērnu iepriekšējā mācību gadā nevarēja atsākt skolas gaitas, tādējādi palielinot skolu neapmeklējošo bērnu kopējo skaitu Jemenā līdz vairāk nekā 2 miljoniem; tā kā ārpusskolas bērnus apdraud iesaistīšana karadarbībā;

G.  tā kā valstī tiek importēti gandrīz 90 % no pamatproduktiem; tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību un starptautisko sankciju jautājumos ir uzsvēris, ka koalīcijas spēku kopš 2015. gada marta uzspiestā gaisa un jūras blokāde Jemenā bija viens no galvenajiem humanitārās katastrofas iemesliem, savukārt vardarbība valstī un plaši izplatītais degvielas trūkums ir kavējis iekšējo pārtikas sadales tīklu darbību;

H.  tā kā stabila un droša Jemenas valsts, kam ir pienācīgi funkcionējoša valdība, ir izšķiroši svarīga, lai varētu īstenot starptautiskos centienus ekstrēmisma un vardarbības apkarošanā šajā reģionā un ārpus tā, kā arī lai panāktu mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

I.  tā kā stāvoklis Jemenā nopietni apdraud attiecīgā reģiona, it īpaši Āfrikas raga, Sarkanās jūras un plašākā Tuvo Austrumu reģiona, stabilitāti; tā kā Al Qaeda Arābijas pussalā (AQAP) ir spējusi izmantot politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā, paplašinot savu klātbūtni un palielinot teroristu uzbrukumu skaitu un mērogu; tā kā AQAP un t. s. Islāma valsts ISIS/Da’esh ir iedibinājusi klātbūtni Jemenā un veikusi teroristiskus uzbrukumus, nogalinot simtiem cilvēku;

J.  tā kā 2016. gada 25. februāra rezolūcijā Parlaments prasīja īstenot iniciatīvu, kuras mērķis būtu noteikt ES ieroču embargo pret Saūda Arābiju, saskaņā ar Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/CFSP;

K.  tā kā gan hūsītu, gan sabiedroto spēki ir apsūdzēti smagos kara tiesību pārkāpumos, proti, aizliegtu kājnieku mīnu izmantošanā, sliktā attieksmē pret aizturētajiem un neselektīvos raķešu uzbrukumos apdzīvotām teritorijām Jemenā un Saūda Arābijas dienvidos;

L.  tā kā kopējais ES humanitārais finansējums Jemenai 2015. un 2016. gadā sasniedza EUR 120 miljonus; tā kā 2017. gadā ir piešķirts atbalsts EUR 46 miljonu apmērā; tā kā, neraugoties uz humanitārajai krīzei Jemenā veltīto augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumu, kurš notika aprīlī Ženēvā un kurā piedalījās dažādas valstis un organizācijas, kas pauda apņemšanos piešķirt USD 1,1 miljardu, līdzekļu devēji līdz 2017. gada 9. maijam bija piešķīruši tikai 28 % no ANO humanitārajā iniciatīvā Jemenai 2017. gadā paredzētajam USD 2,1 miljardam; tā kā 2017. gadā ir paredzēts mobilizēt papildu līdzekļus attīstības palīdzībai EUR 70 miljonu apmērā;

1.  pauž nopietnas bažas par satraucošo humanitārās situācijas pasliktināšanos Jemenā, kurai ir raksturīga plaši izplatīta nedrošība attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un akūta uztura nepietiekamība, neselektīvi uzbrukumi civiliedzīvotājiem un medicīniskajam un palīdzības sniegšanas personālam, civilās un medicīniskās infrastruktūras iznīcināšana, no gaisa veiktu uzbrukumu turpināšanās un sauszemes cīņas un apšaudes, neraugoties uz atkārtotajiem aicinājumiem atjaunot karadarbības pārtraukšanu;

2.  pauž dziļu nožēlu par konflikta rezultātā zaudētajām dzīvībām un karadarbības skarto cilvēku ciešanām un izsaka līdzjūtību cietušo ģimenēm; atkārtoti apstiprina apņemšanos turpināt atbalstīt Jemenu un tās iedzīvotājus; mudina visas iesaistītās puses censties panākt tūlītēju pamieru un atgriezties pie sarunu galda; atkārtoti pauž atbalstu Jemenas teritoriālajai nedalāmībai, suverenitātei un neatkarībai;

3.  pauž nopietnas bažas par to, ka uzbrukumu no gaisa un sauszemes cīņu turpināšanās ir novedusi pie tūkstošiem civilidzīvotāju nāves, pārvietošanas un iztikas līdzekļu zaudēšanas, apdraudot vēl lielāka skaita cilvēku dzīvību, vēl vairāk destabilizējot situāciju Jemenā, iznīcinot valsts fizisko infrastruktūru, radot nestabilitāti, kuru ir izmantojušas teroristu un ekstrēmistu organizācijas, piemēram, ISIS/Da’esh un AQAP, un pasliktinot jau tā kritisko humanitāro situāciju;

4.  stingri nosoda visus teroristu uzbrukumus un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, tostarp bombardēšanu, kasešu munīcijas izmantošanu, raķešu uzbrukumus un snaiperu apšaudes un ziņas par kājnieku mīnu izmantošanu, kā arī par uzbrukumiem, kuru rezultātā tiek iznīcināta civilā infrastruktūra, tostarp skolas, medicīnas iestādes, dzīvojamie rajoni, tirgi, ūdensapgādes sistēmas, ostas un lidostas;

5.  mudina Jemenas valdību pildīt savus pienākumus cīņā pret ISIS/Daesh un AQAP, kas izmanto pašreizējo nestabilitāti; atgādina, ka noziedzīgi un neattaisnojami ir visi terorisma akti neatkarīgi no to izdarīšanas iemesla un no tā kurš, kad un kur tos ir izdarījis; uzsver, ka ir nepieciešams, lai visas konfliktā iesaistītās puses ar izlēmīgu rīcību vērstos pret šādām grupām, kuru darbības ir uzskatāmas par nopietnu apdraudējumu risinājumam sarunu ceļā un drošībai reģionā un ārpus tā;

6.  atkārtoti aicina visas konfliktā iesaistītās puses un to reģionālos un starptautiskos atbalstītājus ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un atturēties no tiešas uzbrukumu mērķēšanas uz civilo infrastruktūru, it īpaši medicīniskajām telpām un aprīkojumu un ūdensapgādes sistēmām; atgādina, ka apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, tostarp slimnīcām un medicīniskajam personālam, ir smagi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi; mudina starptautisko sabiedrību veikt pasākumus, lai īstenotu starptautisko kriminālvajāšanu pret tiem, kas atbildīgi par starptautisko tiesību pārkāpumiem Jemenā; šajā sakarībā atbalsta ANO augstā cilvēktiesību komisāra Zeid Ra’ad Al-Hussein aicinājumu izveidot neatkarīgu starptautisku struktūru, kas veiktu visaptverošu izmeklēšanu par noziegumiem, kas izdarīti saistībā ar šo konfliktu Jemenā; uzsver, ka ir jānodrošina saukšana pie atbildības par pārkāpumiem, lai panāktu paliekošu konflikta atrisinājumu;

7.  atgādina, ka nav iespējams nekāds militārs risinājums konfliktam Jemenā un ka krīzi var atrisināt vienīgi iekļaujošā pašas Jemenas vadītā sarunu procesā, iesaistot tajā visas ieinteresētās personas ar pilnīgu un jēgpilnu sieviešu līdzdalību un nonākot pie iekļaujoša politiska risinājuma; atkārtoti pauž atbalstu ANO ģenerālsekretāra, ANO īpašā sūtņa Jemenā un Eiropas Ārējās darbības dienesta centieniem sekmēt to, lai tiktu atsāktas sarunas, un mudina visas konfliktā iesaistītās puses rīkoties konstruktīvi, neizvirzot priekšnoteikumus šiem centieniem; uzsver — lai atvieglotu atgriešanos uz politiska risinājuma ceļa, būtiska ir uzticības veicināšanas pasākumu īstenošana, piemēram, nekavējoši pasākumi, lai panāktu stabilu uguns pārtraukšanu, mehānisms uzraudzītai spēku atvilkšanai, humānās palīdzības un komerciālās piekļuves atvieglošana un politisko ieslodzīto atbrīvošana;

8.  mudina Saūda Arābiju un Irānu strādāt pie divpusējo attiecību uzlabošanas un censties strādāt kopā, lai izbeigtu kaujas Jemenā;

9.  atbalsta ES aicinājumu visām konfliktā iesaistītajām pusēm veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu un novērstu visas vardarbības izpausmes, tostarp seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību bruņota konflikta apstākļos; stingri nosoda bērnu tiesību pārkāpumus un pauž bažas par bērnu ierobežoto piekļuvi pat pamata veselības aprūpei un izglītībai; nosoda bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu karadarbībā; aicina ES un starptautisko sabiedrību atbalstīt demobilizēto bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju sabiedrībā;

10.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses sadarboties, lai likvidētu visus loģistikas un finansiālos šķēršļus, kas ietekmē pārtikas un medicīnas preču importu un izplatīšanu grūtībās nonākušajiem civiliedzīvotājiem; jo īpaši mudina puses nodrošināt pilnīgu un efektīvu tirdzniecības ieejas punktu darbību, piemēram, Hodeidas un Adenas ostās; uzsver to nozīmi kā iespēju sniegt humāno palīdzību un nodrošināt pirmās nepieciešamības preču piegādes; prasa atkal atvērt Sanas lidostu komerciāliem lidojumiem, lai varētu nosūtīt steidzami vajadzīgās zāles un patēriņa preces, savukārt tos Jemenas iedzīvotājus, kuriem nepieciešama ārstēšana, varētu aiztransportēt;

11.  aicina Padomi efektīvi veicināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā noteikts attiecīgajās ES pamatnostādnēs; atkārtoti uzsver, ka visām ES dalībvalstīm ir stingri jāpiemēro noteikumi, kas paredzēti Padomes Kopējā nostājā 2008/944/CFSP par ieroču eksportu; šajā sakarībā atgādina par 2016. gada 25. februāra rezolūciju;

12.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt vietējo iestāžu iespējas un spējas pakalpojumu sniegšanā, kā arī iesaistīt Jemenas diasporu un starptautiskās NVO vissvarīgāko pakalpojumu nozaru atbalstīšanā; jo īpaši uzsver, ka ES un citiem starptautiskiem dalībniekiem ir steidzami jārisina holeras uzliesmojuma problēma un jāatbalsta veselības aprūpes sistēma, lai nepieļautu tās sabrukšanu, tostarp atvieglojot piegādes un algas maksājumus priekšplānā esošajiem medicīnas darbiniekiem, kam ir īpaši būtiska loma humānās palīdzības sniegšanā;

13.  atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu gatavību palielināt humanitāro palīdzību iedzīvotājiem visā valstī, reaģējot uz pieaugošajām vajadzībām, un mobilizēt attīstības palīdzību, lai finansētu projektus kritiskajās nozarēs; atzinīgi vērtē apņemšanās, kas paustas humanitārajai krīzei Jemenā veltītajā augsta līmeņa līdzekļu devēju pasākumā, un uzsver, ka ir nepieciešama koordinēta humānās palīdzības sniegšana ANO vadībā, lai atvieglotu Jemenas iedzīvotāju ciešanas; turklāt mudina visas valstis pildīt saistības, ko tās uzņēmās minētajā pasākumā, un dot savu ieguldījumu humanitāro jautājumu risināšanā;

14.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos steidzami ierosināt integrētu ES stratēģiju attiecībā uz Jemenu un atjaunināt stimulu Jemenas miera iniciatīvai ANO aizbildnībā; šajā sakarībā aicina iecelt īpašu ES pārstāvi Jemenā;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0066. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0270.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūcija par Eiropas politisko partiju un politisko fondu finansēšanu (2017/2733(RSP))

P8_TA(2017)0274 B8-0405/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pārnacionālas politiskās partijas un fondi palīdz veidot plašāku Eiropas politisko apziņu un pauž Savienības pilsoņu politisko gribu;

B.  tā kā ar Eiropas politisko partiju un fondu finansēšanu būtu jāatbalsta politiskās darbības, kas ir saskaņā ar Savienības principiem, minētajai finansēšanai vajadzētu būt pārredzamai un ļaunprātīgai izmantošanai nepieejamai;

C.  tā kā Regulas (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 6. pants paredz līdz 2016. gada 1. septembrim izveidot Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu iestādi, kuras kompetencē būtu lemt par to, vai Eiropas politisko partiju un politisko fondu reģistrācija un tās izbeigšana ir saskaņā ar minētajā regulā noteiktajām procedūrām un noteikumiem,

1.  pauž nožēlu par daudziem trūkumiem Regulā (ES, Euratom) Nr. 1141/2014, jo īpaši attiecībā uz līdzfinansējuma (pašu resursu) līmeni, kā arī attiecībā uz iespēju Eiropas Parlamenta deputātiem būt vairāku partiju biedriem;

2.  mudina Komisiju rūpīgāk izskatīt visus trūkumus un ierosināt pārskatīt regulu pēc iespējas drīzāk;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp.