Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs - Strasbūra
Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru
 Eiropas procedūra maza apmēra prasībām
 Iepazīšanās ar konfidenciālu informāciju (Reglamenta 5. panta 5. punkta un 210.a panta interpretācija)
 Vienošanās grozīt Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām, kas pieņemta Kigali ***
 Konvencija par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos un paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšana ***
 ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīguma noslēgšana (Piekrišana) ***
 ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīguma noslēgšana (Rezolūcija)
 Saprašanās memorands starp Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un Eurojust *
 Cīņa pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības ***II
 Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām ***I
 Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV), tuberkulozes un C vīrushepatīta (HCV) epidēmijas vēršanās plašumā Eiropā
 2018. gada budžets — pilnvarojums trialogam
 ES stratēģijas veidošana starptautisko kultūras attiecību jomā
 Ieteikums Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 72. sesiju
 Vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošana kā stratēģiska prioritāte izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā

Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru
PDF 315kWORD 49k
Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2017. gada 19. jūnija deleģēto regulu, ar ko aizstāj I pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (C(2017)03984 – 2017/2747(DEA))
P8_TA(2017)0291B8-0437/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2017)03984),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 19. jūnija vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2017. gada 22. jūnija vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājai,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru(1) un ko groza ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 2015/2421(2) , jo īpaši tās 30. pantu un 31. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kurš beidzās 2017. gada 4. jūlijā,

A.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1896/2006 pielikumos ir reglamentēti paraugi, kas ir jāizmanto, lai atvieglotu tās piemērošanu;

B.  tā kā Regulu (EK) Nr. 1896/2006 grozīja ar Regulu (ES) 2015/2421, kas stāsies spēkā 2017. gada 14. jūlijā; tā kā Eiropas maksājuma rīkojumā izdarītās izmaiņas būtu jāatspoguļo Regulas (EK) Nr. 1896/2006 I pielikumā;

C.  tā kā būtu jāaizstāj Regulas (EK) Nr. 1896/2006 I pielikums un tā kā jaunais I pielikums būtu jāpiemēro vienlaikus ar Regulu (ES) 2015/2421;

D.  tā kā grozījumi Regulā (EK) Nr. 1896/2006 būs jāpiemēro, sākot ar 2017. gada 14. jūlija, un deleģētajai regulai tāpēc būtu jāstājas spēkā 2017. gada 14. jūlijā,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.
(2) OV L 341, 24.12.2015., 1. lpp.


Eiropas procedūra maza apmēra prasībām
PDF 314kWORD 49k
Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2017. gada 19. jūnija deleģēto regulu, ar ko aizstāj I, II, III un IV pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (C(2017)03982 – 2017/2748(DEA))
P8_TA(2017)0292B8-0438/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2017)03982),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 19. jūnija vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2017. gada 22. jūnija vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājai,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām(1) un kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 2015/2421(2), jo īpaši tās 26. pantu un 27. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kurš beidzās 2017. gada 4. jūlijā,

A.  tā kā Regulas (EK) Nr. 861/2007 pielikumos ir noteikti paraugi, kas ir jāizmanto, lai atvieglotu tās piemērošanu;

B.  tā kā Regula (EK) Nr. 861/2007 ir grozīta Regulu (ES) 2015/2421, ko piemēro no 2017. gada 14. jūlija; tā kā Eiropas procedūrā maza apmēra prasībām izdarītās izmaiņas būtu jāatspoguļo minētajos paraugos, kas doti pielikumos;

C.  tā kā ir jāaizstāj Regulas (EK) Nr. 861/2007 I–IV pielikums un tā kā jaunais I–IV pielikums būtu jāpiemēro vienlaikus ar Regulu (ES) 2015/2421;

D.  tā kā Regulas (EK) Nr. 861/2007 grozījumi tiks piemēroti no 2017. gada 14. jūlija un tāpēc deleģētajai regulai vajadzētu stāties spēkā 2017. gada 14. jūlijā,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.
(2) OV L 341, 24.12.2015., 1. lpp.


Iepazīšanās ar konfidenciālu informāciju (Reglamenta 5. panta 5. punkta un 210.a panta interpretācija)
PDF 307kWORD 42k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija lēmums par iepazīšanos ar konfidenciālu informāciju (Reglamenta 5. panta 5. punkta un 210.a panta interpretācija) (2017/2095(REG))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Konstitucionālo lietu komitejas priekšsēdētāja 2017. gada 23. jūnija vēstuli,

–  ņemot vērā tā Reglamenta 226. pantu,

1.  nolemj piemērot šādu 5. panta 5. punkta interpretāciju:""Piekļuve konfidenciālai informācijai ir saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti starptautiskos nolīgumos, ko Parlaments noslēdzis attiecībā uz rīcību ar konfidenciālu informāciju1a, un ir saskaņā ar Parlamenta kompetento struktūru pieņemtajiem iekšējiem noteikumiem1b.____________________1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 20. novembra Iestāžu nolīgums par Eiropas Parlamenta piekļuvi Padomes slepenajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā (OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp.).2010. gada 20. oktobra Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām (OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.).2014. gada 12. marta Iestāžu nolīgums starp Eiropas Parlamentu un Padomi par to, kā Eiropas Parlamentam nosūta un kā tas apstrādā Padomes rīcībā esošu klasificētu informāciju par jautājumiem, kas nav kopējās ārpolitikas un drošības politikas darbības jomā (OV C 95, 1.4.2014., 1. lpp.).1b Eiropas Parlamenta 2002. gada 23. oktobra lēmums par iestāžu nolīguma īstenošanu attiecībā uz Eiropas Parlamenta piekļuvi Padomes slepenajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā (OV C 298, 30.11.2002., 4. lpp.).Prezidija 2013. gada 15. aprīļa lēmums attiecībā uz noteikumiem par rīcību ar konfidenciālu informāciju Eiropas Parlamentā (OV C 96, 1.4.2014., 1. lpp.).""

2.  nolemj piemērot šādu Reglamenta 210.a panta interpretāciju:""Šis pants attiecas tiktāl, ciktāl piemērojamais tiesiskā regulējuma ietvars attiecībā uz rīcību ar konfidenciālu informāciju paredz iespēju iepazīties ar konfidenciālu informāciju sanāksmē aiz slēgtām durvīm, kas notiek ārpus drošajām telpām.""

3.  uzdod priekšsēdētajam informatīvos nolūkos nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.


Vienošanās grozīt Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām, kas pieņemta Kigali ***
PDF 305kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu vienošanos grozīt Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām, kas pieņemta Kigali (07725/2017 – C8-0157/2017 – 2017/0016(NLE))
P8_TA(2017)0294A8-0237/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07725/2017),

–  ņemot vērā Kigali grozījumu Monreālas protokolā, ko pieņēma Monreālas protokola pušu 28. sanāksmē, kas notika Kigali, Ruandā, 2016. gada oktobrī,

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0157/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu (A8-0237/2017),

1.  sniedz piekrišanu noslēgt vienošanos grozīt;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Konvencija par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos un paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšana ***
PDF 313kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā pieņemtu grozījumu 1979. gada Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos 1999. gada Protokolā par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu (07524/2017 – C8-0143/2017 – 2013/0448(NLE))
P8_TA(2017)0295A8-0241/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07524/2017),

–  ņemot vērā grozījumus 1999. gada Protokola par pārskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu tekstā un tā II līdz IX pielikumu, kā arī jauna X un XI pielikuma pievienošanu (07524/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0143/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu (A8-0241/2017),

1.  sniedz piekrišanu protokola grozījumu pieņemšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīguma noslēgšana (Piekrišana) ***
PDF 306kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses (12502/2016 – C8-0517/2016 – 2016/0298(NLE))
P8_TA(2017)0296A8-0232/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12502/2016),

–  ņemot vērā projektu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses (12504/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 209. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0517/2016),

–  ņemot vērā 2017. gada 5. jūlija(1) nenormatīvo rezolūciju par projektu Padomes lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0232/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kubas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0297.


ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīguma noslēgšana (Rezolūcija)
PDF 359kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija nenormatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses (12502/2016 – C8-0517/2016 – 2016/0298(NLE)2017/2036(INI))
P8_TA(2017)0297A8-0233/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES un Kubas diplomātisko attiecību izveidi 1988. gadā,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12502/2016),

–  ņemot vērā Politiskā dialoga un sadarbības nolīguma (PDSN) projektu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses (12504/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas lūgumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 209. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0517/2016),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā V sadaļu – “Ārējā darbība”,

–  ņemot vērā LESD un jo īpaši tā piektās daļas I–III un V sadaļu,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 2. decembra kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu(1), pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību J.2 pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 6. decembra Lēmumu (KĀDP) 2016/2233, ar ko atceļ Kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. oktobra secinājumus par Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. septembra paziņojumu „Eiropas Savienība un Latīņamerika: globālo procesu dalībnieku partnerība” (COM(2009)0495),

–  ņemot vērā Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības dalībvalstu vai valdību vadītāju samitos līdz šim pieņemtās deklarācijas un īpaši deklarāciju, kas pieņemta ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) otrajā samitā, kurš notika Briselē 2015. gada 10. un 11. jūnijā ar nosaukumu “Veidojot mūsu kopīgo nākotni — kopīgs darbs, lai izveidotu plaukstošu, saliedētu un ilgtspējīgu sabiedrību mūsu iedzīvotājiem” un kurā pieņēma politisko paziņojumu “Partnerība nākamajai paaudzei”,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 19. novembra secinājumus par kopīgo ES un Karību jūras valstu partnerības stratēģiju,

–  ņemot vērā īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos uzklausīšanu Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas un Cilvēktiesību apakškomitejas 2016. gada 12. oktobra apvienotajā sanāksmē par ES un Kubas cilvēktiesību dialoga rezultātiem,

–  ņemot vērā Kubas pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumus,

–  ņemot vērā 2017. gada 5. jūlija(3) normatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kubu, jo īpaši 2004. gada 17. novembra rezolūciju par Kubu(4), 2006. gada 2. februāra rezolūciju par ES politiku attiecībā uz Kubas valdību(5), 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par Kubu(6) un 2010. gada 11. marta rezolūciju par pārliecības dēļ ieslodzītajiem Kubā(7),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus starptautiskos cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0233/2017),

A.  tā kā starp Eiropu un Kubu pastāv dziļas vēsturiskas, ekonomiskas un kultūras saites;

B.  tā kā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu attiecības ir daudzveidīgas un plašas;

C.  tā kā ES uztur attiecības ar Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienu (CELAC); tā kā CELAC atzinīgi vērtē iespēju paplašināt attiecības starp ES un Kubu;

D.  tā kā Kuba bija vienīgā Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valsts, ar kuru ES nebija parakstījusi nekādu nolīgumu; tā kā 20 no ES dalībvalstīm ir parakstījušas dažāda veida divpusējos nolīgumus ar Kubu un uztur labas attiecības ar to;

E.  tā kā ar Padomes 2016. gada 6. decembra Lēmumu (KĀDP) 2016/2233 tika atcelta Kopējā nostāja 96/697/KĀDP;

F.  tā kā 2008. gadā tika atjaunots ES un Kubas augsta līmeņa dialogs un divpusējā attīstības sadarbība; tā kā Padome 2010. gadā uzsāka apspriedes par ES un Kubas turpmākajām attiecībām, 2014. gada februārī pieņēma sarunu norādes un pēc tam 2014. gada aprīlī sāka oficiālās sarunas par PDSN, kuras noslēdzās 2016. gada 11. martā;

G.  tā kā PDSN nosaka ES un Kubas attiecību galvenos principus un mērķus, tostarp trīs galvenās nodaļas par politisko dialogu, sadarbību un nozaru politikas dialogu, kā arī tirdzniecību un tirdzniecības sadarbību;

H.  tā kā cilvēktiesību jautājumi ir ietverti gan politiskā dialoga, gan sadarbības nodaļā; tā kā ar PDSN abas puses vēlreiz apliecina, ka ievēros vispārējās cilvēktiesības, kas izklāstītas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos atbilstīgos starptautiskos instrumentos par cilvēktiesībām; tā kā ar PDSN abas puses vēlreiz apstiprina savu apņemšanos stiprināt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) lomu, kā arī visus ANO Statūtos nostiprinātos principus un mērķus; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu Savienības ārējām darbībām būtu jābalstās uz tādiem principiem kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību, tostarp pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzība un solidaritāte, kā arī uz ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanu; tā kā šajā ziņā cilvēktiesību ievērošanai un demokrātijas un tiesiskuma aizstāvībai vajadzētu būt būtiskam PDSN mērķim;

I.  tā kā PDSN ir iekļauta t. s. „cilvēktiesību klauzula”, kas ir ES starptautisko nolīgumu būtisks standarta elements un ļauj PDSN darbību apturēt gadījumos, kad tiek pārkāpti cilvēktiesību noteikumi;

J.  tā kā abas nolīguma puses sadarbības nodaļā ir vienojušās par vispārējo kārtību un sadarbības jomām, tostarp par tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības, pārvaldība, tiesu iestādes un pilsoniskā sabiedrība;

K.  tā kā Kuba ir gatava sadarbībai ar ES Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) ietvaros; tā kā EIDHR galvenie mērķi ir atbalstīt, attīstīt un konsolidēt demokrātiju trešās valstīs un uzlabot situāciju saistībā ar cilvēktiesību un pamatbrīvību cienīšanu un ievērošanu; tā kā ar PDSN abas puses atzīst, ka demokrātijas pamatā ir cilvēku brīvi izteikta vēlme noteikt savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu un viņu pilnīga piedalīšanās visos dzīves aspektos;

L.  tā kā 2015. gadā tika izveidots cilvēktiesību dialogs starp ES un Kubu, ko vada ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos; tā kā situācija cilvēktiesību jomā joprojām raisa bažas;

M.  tā kā otrajā cilvēktiesību dialoga sanāksmē 2016. gada jūnijā Kubā, kur piedalījās attiecīgās ministrijas un aģentūras, starp apspriestajiem jautājumiem bija biedrošanās brīvības un cilvēktiesību jautājumi, piemēram, nāvessods, daudzpusējā kontekstā; tā kā cilvēktiesību dialoga trešā tikšanās notika 2017. gada 22. maijā Briselē;

N.  tā kā Eiropas Parlaments trīs reizes Saharova balvu par domas brīvību ir piešķīris Kubas aktīvistiem — Oswaldo Payá 2002. gadā, „Sievietes baltā” 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā;

O.  tā kā ES ir kļuvusi par lielāko ārvalstu investoru Kubā un tās galveno eksporta un tirdzniecības partneri, kopējai tirdzniecībai un ES eksportam uz Kubu divkāršojoties laikposmā no 2009. līdz 2015. gadam;

P.  tā kā PDSN viena nodaļa ir veltīta starptautiskās tirdzniecības principiem un sadarbībai muitas jautājumos, tirdzniecības atvieglojumiem un diversifikācijai, standartiem un tehniskiem normatīviem, ilgtspējīgai tirdzniecībai un noturīgas, pārredzamas un nediskriminējošas uzņēmējdarbības un investīciju režīma veicināšanai; tā kā tirdzniecības liberalizācija, ekonomiskās un finanšu investīcijas, tehnoloģiju inovācija un vispārējas tirgus brīvības ļautu šai salu valstij modernizēt ekonomiku;

Q.  tā kā Kubas Ekonomikas un sociālās politikas pamatnostādnēs, kas tika pieņemtas pēc sabiedriskās apspriešanas 2011. gadā, tika iekļauti valsts reformu, atjaunošanas un modernizācijas priekšlikumi;

R.  tā kā Kubā 2016. gadā sākās divas jaunas publiskās apspriešanas “Ekonomikas un sociālā modeļa izveide” un “Nacionālais ekonomiskās un sociālās attīstības plāns līdz 2030. gadam: nācijas vīzija, prioritātes un stratēģiskās nozares”;

S.  tā kā ES un Kuba ir vienojušās iekļaut dzimumu perspektīvu visās sadarbības jomās un īpašu uzmanību veltīt tam, lai nepieļautu un novērstu visu veidu vardarbību pret sievietēm;

T.  tā kā Kuba ir parakstījusi 11 no 18 Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijām un ratificējusi astoņas no tām; tā kā Kuba nav ratificējusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

U.  tā kā Kuba ir ratificējusi visas astoņas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijas;

V.  tā kā Kubas Nacionālā asambleja ir pasaules Parlamentu savienības dalībniece kopš 1977. gada;

W.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi divdesmit sešas secīgas rezolūcijas, aicinot izbeigt ASV embargo pret Kubu, un tā kā 2016. gada oktobrī šādu rezolūciju pirmo reizi pieņēma vienprātīgi;

X.  tā kā tā tradicionālā un daudzkārt paustā nostāja, kuru atbalsta Eiropas iestādes, iestājas pret eksteritorialitātes likumiem, jo tie tieši kaitē Kubas iedzīvotājiem un ietekmē Eiropas uzņēmumu darbību;

1.  atzinīgi vērtē to, ka Briselē 2016. gada 12. decembrī parakstīja PDSN starp ES un Kubu, un apgalvo, ka tas ir instruments, kas, aizstājot 1996. gada kopējo nostāju, piedāvās jaunu ES un Kubas attiecību struktūru, vienlaikus ievērojot ES intereses; uzsver, ka nolīguma panākumi ir atkarīgi no tā īstenošanas un ievērošanas;

2.  apliecina ES un Kubas attiecību augsto stratēģisko vērtību;

3.  uzskata, ka nolīguma struktūra, saturs un dinamika atbilst principiem un vērtībām, ko ES iestādes noteikušas ārējām attiecībām;

4.  uzsver, ka ES Padome vienojās izveidot jaunu sistēmu attiecībām ar Kubu un pieņēma lēmumu sākt sarunas un ļoti īsā laikā panākt vienošanos;

5.  uzsver Kubas uzņemtās saistības pret ES un abu pušu atbildību nolīguma noteikumu izpildē, tostarp izmantojot politisko dialogu;

6.  atgādina, ka PDSN kā ES un Kubas pirmais nolīgums kļūs par pagrieziena punktu abu pušu divpusējās attiecībās; atzinīgi vērtē to, ka abas puses ir vienojušās attīstīt attiecības strukturētā veidā, savstarpēji pieņemot darba kārtību un pienākumus, kas ir saistoši abām nolīguma pusēm;

7.  uzsver, ka ir svarīgi iekļaut nodaļu par politisko dialogu un izveidot institucionālu ES un Kubas cilvēktiesību dialogu; aicina ES visā dialoga laikā atbalstīt Parlamenta viedokli par demokrātiju, vispārējām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, izteiksmes brīvību, pulcēšanās un politiskās biedrošanās brīvību, informācijas brīvību visās tās izpausmēs, kā arī tās “pasaules mēroga politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam”; mudina abas puses šajā dialogā noteikt garantijas cilvēktiesību aizstāvju darbam un aktīvai visas pilsoniskās sabiedrības un politiskās opozīcijas pārstāvju līdzdalībai bez ierobežojumiem; tomēr norāda, ka cilvēktiesību dialogs līdz šim vēl nav nodrošinājis patvaļīgu un politiski motivētu aizturēšanu izbeigšanu Kubā un ka — gluži pretēji — saskaņā ar Kubas Cilvēktiesību un nacionālā izlīguma komisiju represiju skaits pēdējos gados ir arvien pieaudzis;

8.  uzsver, cik svarīgs ir cilvēktiesību dialogs starp ES un Kubu, un atzinīgi vērtē tā sākšanu pirms PDSN sarunu beigām; atkārtoti uzsver, ka ES politikas mērķi attiecībā uz Kubu ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un ekonomiskās un sociālās modernizācijas veicināšanu, cenšoties uzlabot Kubas iedzīvotāju dzīves līmeni;

9.  norāda uz Kubas centieniem transponēt savā tiesību sistēmā ANO pamatprincipus cilvēktiesību un darba tiesību jomā un mudina Kubu ratificēt vēl neratificētās Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas, jo īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un fakultatīvo protokolu, kas pievienots Konvencijai par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu; pieņem zināšanai Kubas valsts centra dzimumu izglītības jomā darbu; aicina Kubas valdību turpināt centienus izbeigt jebkāda veida diskrimināciju un marginalizāciju, kas vērsta pret LGBTI kopienu;

10.  mudina Kubas valdību saskaņot tās cilvēktiesību politiku ar starptautiskajiem standartiem, kas noteikti hartās, deklarācijās un starptautiskos instrumentos, kurus Kuba ir parakstījusi; uzstāj, ka jebkuras personas vajāšana un ieslodzīšana viņas ideālu un miermīlīgās politiskās darbības dēļ veido to noteikumu pārkāpumu, kas iekļauti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, un tādēļ aicina atbrīvot ikvienu šādu ieslodzīto;

11.  atgādina, ka PDSN ir iekļauts noteikums par nolīguma apturēšanu, ja tiek pārkāpti cilvēktiesību noteikumi; mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) nodrošināt regulāru viedokļu apmaiņu ar Parlamentu par PDSN īstenošanu, PDSN paredzēto savstarpējo saistību izpildi un jo īpaši par visu to cilvēktiesību, vides un darba tiesību noteikumu izpildi, kas minēti šajā rezolūcijā; aicina EĀDD, jo īpaši izmantojot ES delegācijas, darīt visu iespējamo, lai PDSN īstenošanas laikā cieši uzraudzītu situāciju cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā Kubā, un par konstatēto ziņot Parlamentam;

12.  uzsver, ka PDSN būtu jādod ieguldījums Kubas iedzīvotāju dzīves apstākļu un sociālo tiesību uzlabošanā, atkārtoti apliecinot, cik svarīgs ir sistemātisks darbs tādu vērtību veicināšanā kā demokrātija un cilvēktiesības, tostarp vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvība;

13.  atzinīgi vērtē to, ka PDSN ir skaidras atsauces uz pilsonisko sabiedrību kā sadarbības dalībnieci; pauž dziļu solidaritāti ar Kubas iedzīvotājiem un atbalsta virzību uz demokrātiju un pamatbrīvību ievērošanu un veicināšanu; mudina nolīguma abas puses stiprināt Kubas pilsoniskās sabiedrības aktīvu lomu nolīguma īstenošanas posmā;

14.  atgādina, ka Kubas pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme valsts ekonomikas un demokrātijas attīstībā; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir jākļūst par galveno dalībnieku visās šā nolīguma īstenošanas jomās, arī tajās, kas saistītas ar attīstības palīdzību; atgādina, ka Parlaments, piešķirot Saharova balvu, ir paudis atbalstu Kubas pilsoniskajai sabiedrībai un tās centieniem veicināt cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju Kubā;

15.  atgādina, ka interneta pārklājums Kubā ir viens no sliktākajiem pasaulē, pieeja internetam ir ļoti dārga un tā saturs joprojām ir ierobežots; atzinīgi vērtē to, ka arvien vairāk kubiešu ir pieejams internets, bet uzskata, ka valdībai būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai veicinātu bezcenzūras pieeju tam un uzlabotu iedzīvotāju digitālās tiesības;

16.  aicina EĀDD ar pienācīgu regularitāti un saskaņā ar nolīgumā paredzēto koordinācijas sistēmu informēt Parlamentu par nolīguma īstenošanas gaitu un tā piemērošanu;

17.  pieņem zināšanai Kubas un ASV panākto attiecību normalizācijas procesu, tostarp diplomātisko attiecību atjaunošanu 2015. gadā, un mudina turpināt centienus;

18.  atkārto savu tradicionālo nostāju, kuru atbalsta Eiropas iestādes un kura tika vairākkārt pieņemta, nepiekrītot likumiem un pasākumiem, kuriem ir eksteritoriāla ietekme, jo tie kaitē Kubas iedzīvotājiem un ietekmē normālu Eiropas uzņēmumu darbību;

19.  atzīst, ka PDSN var veicināt reformu, pielāgošanas un modernizācijas procesus, kas jau ierosināti Kubā, jo īpaši attiecībā uz Kubas starptautisko partneru diversifikāciju un vispārējas politiskās un ekonomiskās attīstības sistēmas izveidi; uzsver, ka ciešākas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Kubu varētu palīdzēt veicināt politiskās reformas valstī saskaņā ar visu kubiešu cerībām; mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis atbalstīt ekonomisko un politisko pāreju Kubā, veicinot virzību uz demokrātijas un vēlēšanu standartiem, kas paredz ievērot visu tās pilsoņu pamattiesības; atbalsta dažādu ES ārpolitikas instrumentu, jo īpaši EIDHR, izmantošanu, lai pastiprinātu ES dialogu ar Kubas pilsonisko sabiedrību un tiem, kas atbalsta miermīlīgas pārmaiņas Kubā;

20.  norāda, ka PDSN kā pats pirmais nolīgums starp ES un Kubu veido jaunu tiesisko regulējumu abu pušu attiecībām, ietverot nodaļu par tirdzniecību un tirdzniecības sadarbību, kuras mērķis ir radīt paredzamāku un pārredzamāku vidi vietējiem un Eiropas ekonomikas dalībniekiem;

21.  uzsver, ka PDSN tirdzniecības un tirdzniecības sadarbības pīlārs Kubai nesniedz nekādas tirdzniecības preferences; atgādina, ka šis pīlārs aptver muitas sadarbību, tirdzniecības atvieglošanu, intelektuālo īpašumu, sanitāros un fitosanitāros pasākumus, tehniskos šķēršļus tirdzniecībai, tradicionālās un amatnieku preces, tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, sadarbību tirdzniecības aizsardzības jomā, izcelsmes noteikumus un investīcijas;

22.  norāda, ka PDSN nodrošina platformu divpusējo tirdzniecības un investīciju attiecību paplašināšanai, veidojot līgumisko pamatu tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām starp ES un Kubu;

23.  atbalsta ilggadējo praksi, ko uzklausīšanā 2014. gada 29. septembrī apstiprināja arī komisāre Cecilia Malmström, politiski svarīgu nolīgumu tirdzniecības un investīciju noteikumus nepiemērot provizoriski, pirms Parlaments nav sniedzis piekrišanu; aicina Padomi, Komisiju un EĀDD šo praksi turpināt un paplašināt, attiecinot to uz visiem starptautiskiem nolīgumiem, kas attiecas uz ES ārējās darbības politiku, ja tiek skarti tirdzniecības aspekti, kā tas ir, piemēram, PDSN gadījumā;

24.  uzskata, ka nolīgums kalpos tam, lai veicinātu dialogu un ekonomisko sadarbību, veidojot prognozējamu un pārredzamu uzņēmējdarbības vidi, un lai izstrādātu spēcīgāku un stabilāku regulējumu nākotnē, ar kuru nodrošina, ka kubieši var kopā ar ES uzņēmumiem un privātpersonām piedalīties investīcijās;

25.  aicina arī Eiropas uzņēmumus, kuri darbojas Kubā, jo īpaši tos, kas saņem jebkādus publiskus aizdevumus vai finansiālu palīdzību, piemērot tos pašus darba un ētikas standartus, kādi noteikti to izcelsmes valstīs;

26.  atzinīgi vērtē to, ka Kuba ir ratificējusi visas astoņas SDO pamatkonvencijas, un prasa uzņemties saistības attiecībā uz to ātru īstenošanu; apņēmīgi aicina Kubu un visas valstis, ar kurām tai ir spēkā nolīgumi vai ar kurām tā veic sarunas par nolīgumiem, ratificēt un īstenot SDO noteikumus un programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, kā arī aizliegt visu veidu darbaspēka ekspluatāciju; norāda, ka ir jomas, kurās sociālās un darba tiesības ir apdraudētas, piemēram, darbā pieņemšanas prakse Kubas valsts uzņēmumos un algu konfiskācijas prakse tūrisma nozarē; šajā sakarā uzsver, ka visiem strādājošajiem ir jānodrošina darba pamattiesības, kā arī atbilstoša sociālā aizsardzība saskaņā ar SDO konvencijām, un aicina abas puses strādāt šajā virzienā saskaņā ar PDSN 38. pantu;

27.  norāda, ka ES ir Kubas galvenais eksporta un otrais lielākais tirdzniecības partneris, kā arī lielākais ārvalstu investors; norāda, ka ES ārējās tirdzniecības politika nesniedz nekādas tirdzniecības preferences Kubai un ka ES tarifa likmes ir piemērojamas saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikto; atgādina, ka ES vispārējās preferenču shēmas (VPS) reformas rezultātā Kubai kopš 2014. gada janvāra vairs nav tirdzniecības preferenču eksportam uz ES, jo tā sasniedza valsts ar vidēji augstiem ienākumiem līmeni un vairs neatbilda shēmas atbilstības kritērijiem; turklāt uzsver, ka tirdzniecība joprojām veido tikai nelielu daļu no Kubas ekonomikas — eksports un imports kopā veido 26,4 % no IKP;

28.  ierosina izskatīt turpmākas iespējas Kubu integrēt ES un CARIFORUM ekonomisko partnerattiecību nolīgumā, kas ietver daudzas specifiskas un lietderīgas nodaļas par tirdzniecības sadarbību un sniegtu Kubai dziļākas reģionālās integrācijas iespēju;

29.  norāda, ka Kuba ir PTO locekle, tāpēc uzsver, ka tai ir jāievēro PTO pamatprincipi, piemēram, tirdzniecības atvieglošana, nolīgumi par tirdzniecības šķēršļiem, sanitārie un fitosanitārie pasākumi un tirdzniecības aizsardzības instrumenti;

30.  aicina Kubu ratificēt PTO tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu (TFA), kas stājās spēkā 2017. gada februārī; atzinīgi vērtē Tirdzniecības atvieglošanas komitejas izveidošanu valstī un šajā saistībā aicina Komisiju un EĀDD sniegt tehnisko atbalstu;

31.  norāda, ka muitas sadarbība ir būtiski svarīga joma, kas ir jāattīsta, lai cita starpā risinātu tādas ievērojamas problēmas kā robežu drošība, sabiedrības veselība, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība, viltotu preču un terorisma apkarošana; aicina Komisiju un EĀDD sniegt tehnisku un finansiālu palīdzību un ar savstarpēju nolīgumu izveidot divpusējus instrumentus, lai palīdzētu Kubai īstenot tirdzniecības atvieglošanas pasākumus un informācijas pakalpojumus;

32.  uzsver vajadzību dažādot Kubas eksportu, to paplašinot ārpus tradicionālajām precēm, un prasa Komisijai izveidot ad hoc tirdzniecības birojus, lai veiktu paraugprakses apmaiņu un sniegtu Kubas eksportētājiem nepieciešamās zināšanas nolūkā uzlabot preču nonākšanu ES tirgū;

33.  atzinīgi vērtē Pasaules Muitas organizācijas (PMO) lomu, „Mercator” programmas ietvaros sniedzot stratēģisku atbalstu Kubas Aduanas General de la República (AGR), lai novērtētu sagatavotību PTO tirdzniecības atvieglošanas nolīguma īstenošanai; uzsver AGR proaktīvās darbības nozīmi tirdzniecības atvieglošanas nolīguma īstenošanā un prasa Komisijai palīdzēt Kubai šajā procesā;

34.  pieņem zināšanai Kubas iestāžu pieņemtos pasākumus brīvas uzņēmējdarbības un ekonomikas liberalizācijas veicināšanai; uzsver, cik svarīgi ir pakāpeniski stiprināt privāto sektoru; uzsver to, ka ārvalstu investīciju pieauguma panākšanai, lai uzlabotu Kubas fizisko un tehnoloģisko infrastruktūru un būvētu konkurētspējīgu ražošanas sistēmu, būs nepieciešami turpmāki ekonomikas un finanšu pasākumi ar regulējumu, kas valstij sniedz juridisko noteiktību, tostarp ar neatkarīgu, pārredzamu un neitrālu iestāžu starpniecību, un ekonomisko stabilitāti; norāda, ka Kuba var izmantot ES dalībvalstu pieredzi šajā ziņā;

35.  prasa Kubu kā atbilstīgu valsti iekļaut EIB ārējo pilnvaru piemērošanas jomā, ja tā atbilst EIB noteiktajām prasībām;

36.  atzinīgi vērtē to, ka PDSN ir iekļauti noteikumi, ar ko cenšas panākt ilgtspējīgu Kubas attīstību ekonomikas, sociālajā un vides jomā, jo īpaši pausta apņemšanās strādāt, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un sasniegtu tajā noteiktos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), ņemot vērā Adisabebas rīcības programmu par attīstības finansēšanu; aicina puses pēc PDSN ratificēšanas nevilcinoties sākt mērķtiecīgu dialogu par to, kā īstenot šo Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

37.  atgādina, ka ES un Kubas diplomātiskās attiecības tika izveidotas 1988. gadā, ka kopš 1984. gada Kuba no ES ir saņēmusi gan attīstības palīdzību, gan humāno palīdzību un ka tā patlaban laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam saņem ES atbalstu EUR 50 miljonu apmērā, kas tiek nodrošināts saskaņā ar Attīstības sadarbības instrumenta (ASI) regulu;

38.  atgādina, ka PDSN atvieglos Kubas iesaistīšanos ES programmās un ļaus labāk īstenot Daudzgadu indikatīvo programmu (DIP) 2020.–2014. gadam, lai sekmētu ekonomiskās un sociālās modernizācijas stratēģiju, ko pieņēma Kubas valdība;

39.  ir nobažījies, ka Kuba, kuru ESAO Attīstības palīdzības komiteja (DAC) ierindojusi kategorijā „valsts ar vidēji augstiem ienākumiem”, var pakāpeniski zaudēt atbalstu, ko tā attīstības jomā saņem saskaņā ar ASI regulu; uzskata, ka Kuba ir jaunattīstības salu valsts un ekonomiskos apstākļus tajā vēl smagākus padara vienpusēji īstenoti piespiedu pasākumi, tāpēc ir pamats pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu šai valstij iespēju arī turpmāk saņemt ES atbalstu, un ka šāda iespēja jo īpaši būtu jāapsver nākamajā ASI regulas vidusposma novērtēšanā;

40.  piekrīt pušu vēlreiz apstiprinātajam, ka visām attīstītajām valstīm 0,7 % no sava nacionālā kopienākuma ir jāpiešķir oficiālajai palīdzībai attīstības jomā un ka jaunietekmes un vidēji augstu ienākumu valstīm ir jānosaka mērķi palielināt savu ieguldījumu starptautiskajā publiskajā finansējumā;

41.  atzinīgi vērtē to, ka visās svarīgākajās sadarbības jomās, tostarp ilgtspējīgas attīstības jomā, tiek veicināta dzimumu līdztiesības aspekta integrācija;

42.  atzīst un atzinīgi vērtē Kubas nozīmīgo ieguldījumu dienvidu valstu sadarbībā, valsts apņēmību un starptautisko solidaritāti, ko tā apliecina humānās palīdzības veidā galvenokārt veselības un izglītības jomās;

43.  norāda, ka PDSN dod iespēju Kubai vairāk iesaistīties ES programmās, tostarp pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un programmā izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+”, un izmantot to sniegtās iespējas, kas savukārt varētu sekmēt ciešāku akadēmisko un personisko apmaiņu;

44.  norāda, ka PDSN būs arī instruments, ar kuru daudzpusējos forumos veicināt tādu globālo problēmu kopīgus risinājumus kā migrācija, cīņa pret terorismu un klimata pārmaiņas;

45.  apstiprina lēmumu nosūtīt uz Kubu oficiālu Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas delegāciju; prasa Kubas iestādēm atļaut EP delegācijām iebraukt un piekļūt saviem sarunu partneriem;

46.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kubas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 322, 12.12.1996., 1. lpp.
(2) OV L 337 I, 13.12.2016., 41. lpp.
(3) Šajā datumā pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0296.
(4) OV C 201 E, 18.8.2005., 83. lpp.
(5) OV C 288 E, 25.11.2006., 81. lpp.
(6) OV C 146 E, 12.6.2008., 377. lpp.
(7) OV C 349 E, 22.12.2010., 82. lpp.


Saprašanās memorands starp Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un Eurojust *
PDF 311kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina Eurojust veikto Saprašanās memoranda starp Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un Eurojust noslēgšanu (07536/2017 – C8-0136/2017 – 2017/0804(CNS))
P8_TA(2017)0298A8-0215/2017

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (07536/2017),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0136/2017),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmumu 2002/187/TI, ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem(1), un jo īpaši tā 26. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0215/2017),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 63, 6.3.2002., 1. lpp.


Cīņa pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības ***II
PDF 398kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (06182/1/2017 – C8-0150/2017 – 2012/0193(COD))
P8_TA(2017)0299A8-0230/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (06182/1/2017 – C8-0150/2017),

–  ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(1) par Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0363),

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

—  ņemot vērā Reglamenta 67.a pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8-0230/2017),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) 2014. gada 16. aprīlī pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0427.


Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām ***I
PDF 596kWORD 68k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām (COM(2013)0884 – C8-0033/2014 – 2013/0432(COD))
P8_TA(2017)0300A8-0239/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0884),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 33. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0033/2014),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, kā arī 33. un 114. pantu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Lietuvas Republikas Seims un Zviedrijas Riksdāgs un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 21. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0239/2016),

1.  pieņem kā nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā, 2016. gada 25. oktobrī pieņemto tekstu(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/… par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām

P8_TC1-COD(2013)0432


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 33. un 114. pantu, [Gr. 1]

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4),

tā kā:

(1)  Noteikumi muitas savienības jomā ir saskaņoti ar Savienības tiesību aktiem. Tomēr to izpilde ir dalībvalstu tiesību aktu darbības jomā.

(1a)  Šai direktīvai vajadzētu būt saskaņotai ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013(5)(“kodekss”). [Gr. 2]

(2)  AttiecīgiMuitas noteikumu pārkāpumus un sankcijas reglamentē 28 atšķirīgi tiesiskie regulējumi. Tā rezultātā Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumi netiek vienādi vērtēti visā Savienībā un sankcijas, ko var piemērot katrā atsevišķā gadījumā atšķiras pēc būtības un smaguma pakāpes atkarībā no tā, kāda dalībvalsts nosaka sankciju, tādēļ dalībvalstīm var rasties ieņēmumu zaudējumi un tirdzniecības traucējumi. [Gr. 3]

(3)  Šī dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirība ietekmē ne tikai nelabvēlīgi ietekmē muitas savienības optimālu pārvaldību un pārredzamību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību attiecībā uz to, kā dažādi muitas dienesti izskata dažādus pārkāpumus, bet arī liek šķēršļus līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai neļauj muitas savienībā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem muitas kuriem jau tā ir jāievēro Savienībā pastāvošais atšķirīgais regulējums, jo minētā atšķirība arī ietekmē arī viņu piekļuvi muitas vienkāršojumu vienkāršojumiem un atvieglojumu pieejamību uzņēmējiem atvieglojumiem. [Gr. 4]

(4)  Kodekss ir izstrādāta, ņemot vērā starptautisko elektronisko vidi, kurā muitas dienesti sazinās reāllaikā un kurā lēmums, ko pieņem kāda dalībvalsts, tiek piemērots visās citās dalībvalstīs. Tādējādi ir vajadzīga šā tiesiskā regulējuma saskaņota izpilde. Kodeksā ir iekļauts arī noteikums, kas paredz, ka dalībvalstīm jāparedz efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas.

(5)  Tiesiskais regulējums Savienības tiesību aktu muitas jomā izpildei, kas paredzēts šajā direktīvā, ir saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem par Savienības finanšu interešu aizsardzību un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/… (6). Muitas noteikumu pārkāpumi, uz ko attiecas ar šo direktīvu izveidotais satvars, ietver, no vienas puses, muitas noteikumu pārkāpumus, kas ietekmē minētās finanšu intereses, lai gan šie pārkāpumi nav to tiesību aktu darbības jomā, ar ko šīs intereses tiek aizsargātas, izmantojot krimināltiesības, un, no otras puses, muitas noteikumu pārkāpumus, kas neietekmē Savienības finanšu intereses.

(6)  Būtu Ar šo direktīvu būtu jāizveido tādu uzvedības veidu saraksts, kas uzskatāmas par Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un kas izraisa sankcijas. Šie muitas noteikumu pārkāpumi būtu pilnībā jābalsta uz pienākumiem, kas izriet no tiesību aktiem muitas jomā un kas ir ar tiešām atsaucēm uz kodeksu. Šajā direktīvā netiek noteikts, vai būtu jāparedz, ka dalībvalstīm jāpiemēro administratīvās vai krimināltiesību nekriminālas sankcijas attiecībā uz šiem minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai nekriminālu sankciju vietā paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem, ja to prasa konkrētā pārkāpuma būtība un smagums, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga. [Gr. 5]

(7)  Uzvedības veidu pirmajā kategorijā būtu jāietver tādi muitas noteikumu pārkāpumi, kuru pamatā ir atbildība neatkarīgi no vainas un saistībā ar kuriem nav nepieciešami vainas elementi, ievērojot saistīto pienākumu objektīvo būtību un faktu, ka par šo pienākumu izpildi atbildīgās personas nevar ignorēt to esību un saistošās iezīmes. [Gr. 6]

(8)  Uzvedības veidu otrajā un trešajā kategorijā būtu jāietver muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ vai bez nodoma, proti, ja šis subjektīvais elements jānosaka, lai iestātos atbildība. [Gr. 8]

(9)  Kūdīšanu vai atbalstīšanu un līdzdalību uzvedībā, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kurš izdarīts ar nodomu, un mēģinājumu izdarīt konkrētus muitas noteikumu pārkāpumus ar nodomu, būtu jāuzskata par muitas noteikumu pārkāpumiem.

(10)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāparedz, ka jebkādu darbību vai bezdarbību, ko izraisīja muitas dienestu kļūda, nevajadzētu uzskatīt par muitas noteikumu pārkāpumu.

(11)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka juridiskās personas un fiziskās personas ir atbildīgas par tādiem pašiem muitas noteikumu pārkāpumiem, ja muitas noteikumu pārkāpums ir izdarīts juridiskās personas labā.

(12)  Lai tuvinātu dalībvalstu sankciju sistēmas, būtu jāparedz sankciju skalas, kas atspoguļo muitas noteikumu pārkāpumu dažādas kategorijas un to smaguma pakāpi. Lai paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to kompetentie dienesti, nosakot piemērojamo sankciju veidu un pakāpi, ņem vērā konkrētus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus. [Gr. 9]

(12a)  Tikai gadījumos, kad smagi pārkāpumi ir saistīti nevis ar nenomaksātajiem muitas nodokļiem, bet ar attiecīgo preču vērtību, piemēram, gadījumos, kad tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, vai kad pārkāpumi ir saistīti ar aizliegtām vai ierobežotām precēm, muitas iestādēm būtu jābalsta piemērotā sankcija uz preču vērtību. [Gr. 10]

(13)  Attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem būtu jānosaka procesu četru gadu noilguma termiņš no dienas, kurā izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, vai, ja pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, no dienas, kurā uzvedība, kas ir šis pārkāpums, ir izbeigta. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona. Dalībvalstis var paredzēt Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt gadījumus, kuros minētais šis termiņš tiek atlikts pārtraukts. Minēto procesu sākšana vai turpināšana būtu jāliedz pēc astoņu gadu beigu Visiem šādiem procesiem vajadzētu būt ierobežotiem laikā, neatkarīgi no jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas, un beigties pēc astoņu gadiem, savukārt sankcijas izpildes noilguma termiņam būtu jābūt trim gadiem. [Gr. 11]

(14)  Būtu jāparedz administratīvo procesu atlikšana par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja saistībā ar tiem pašiem faktiem pret to pašu personu ir ierosināts kriminālprocess. Administratīvā procesa turpināšanai pēc kriminālprocesa pabeigšanas būtu jābūt iespējamai tikai stingri saskaņā ar ne bis in idem principu, tas nozīmē, ka par vienu pārkāpumu nedrīkst sodīt divas reizes. [Gr. 12]

(15)  Lai izvairītos no pozitīviem jurisdikcijas konfliktiem, būtu jāparedz noteikumi, pēc kuriem nosaka, kurai no dalībvalstīm ar jurisdikciju būtu jāizskata attiecīgā lieta.

(15a)  Šīs direktīvas vispārējais mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu muitas jomā efektīvu īstenošanu. Tomēr šajā direktīvā paredzētais tiesiskais regulējums neļauj īstenot integrētu pieeju tās izpildei, tostarp uzraudzībai, kontrolei un izmeklēšanai. Tāpēc būtu jāpieprasa, lai Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šiem aspektiem, tostarp par vienotas riska pārvaldības sistēmas ieviešanu ar mērķi novērtēt, vai ir nepieciešami papildu tiesību akti. [Gr. 13]

(16)  Šajā direktīvā būtu jāparedz sadarbība starp dalībvalstīm un Komisiju, lai nodrošinātu efektīvu rīcību pret muitas noteikumu pārkāpumiem.

(17)  Lai atvieglotu muitas noteikumu pārkāpumu izmeklēšanu, kompetentajiem dienestiem būtu jāatļauj uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto pārkāpuma izdarīšanai.

(18)  Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(7) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kas paskaidro saistību starp direktīvas komponentiem un valsts transponēšanas instrumentu attiecīgajām daļām. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(18a)  Šīs direktīvas mērķis ir stiprināt muitas iestāžu sadarbību, tuvinot valstu tiesību aktus muitas sankciju jomā. Tā kā dalībvalstu juridiskās tradīcijas pašreiz būtiski atšķiras, absolūta saskaņošana šai jomā ir neiespējama. [Gr. 14]

(19)  Tā kā šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt sarakstu, kurā iekļauti muitas noteikumu pārkāpumi, kas ir kopīgi visām dalībvalstīm, un pamatu efektīvām, samērīgām un preventīvām sankcijām, ko dalībvalstis piemēros muitas savienībā, kas ir pilnībā saskaņota joma, šos mērķus nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstīs, pamatojoties uz to atšķirīgajām juridiskajām tradīcijām, bet drīzāk, ņemot vērā šīs darbības mērogu un ietekmi, tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā minēts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.  Ar šo direktīvu izveido Šīs direktīvas mērķis ir veicināt labu iekšējā tirgus darbību, noteikt satvaru attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un paredz sankcijas paredzēt nekriminālu sankciju piemērošanu par minētajiem pārkāpumiem, tuvinot dalībvalstu leģislatīvos, reglamentējošos un administratīvos noteikumus. [Gr. 15]

2.  Šī direktīva attiecas uz to pienākumu pārkāpumiem, kas ir paredzēti Regulā (ES) Nr. 952/2013 (“kodekss”), un tādiem pašiem pienākumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktu muitas jomā citās daļās, kā noteikts kodeksa 5. panta 2. punktā.

2.a  Šī direktīva attiecas uz dalībvalstu pienākumiem pret Eiropas Savienības tirdzniecības partneriem, kā arī pret Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO) un Pasaules Muitas organizāciju, lai izveidotu vienotu un efektīvu iekšējo tirgu, vienlaikus veicinot tirdzniecību un garantējot drošību. [Gr. 16]

2. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi un sankcijas

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas izklāstīti 3. un 6. pantā, nodrošinot stingru atbilstību ne bis in idem principam.

Dalībvalstis nodrošina to, ka darbības vai bezdarbība, kā noteikts šīs direktīvas 3. un 6. pantā, ir muitas noteikumu pārkāpumi neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti aiz neuzmanības vai ar nodomu.

Dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem nekriminālu sankciju vietā var paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu, ja tas nepieciešams saistībā ar konkrētā pārkāpuma būtību un smagumu, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga.

2.  Šajā direktīvā:

a)  muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums izdarīts aiz neuzmanības, tas nozīmē, ka atbildīgā persona nav pietiekami rūpīgi kontrolējusi savas darbības vai ka minētā persona veikusi pasākumus, kas ir acīmredzami nepietiekami, lai novērstu tādu apstākļu rašanos, kuru dēļ noticis šis pārkāpums, ja šāda pārkāpuma notikšanas risks bija saprātīgi paredzams;

b)  muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums tika izdarīts ar nodomu, tas nozīmē, ka atbildīgā persona ir veikusi darbību vai bezdarbību, kas ir pārkāpums, vai arī rīkojusies ar tīšu un apzinātu mērķi pārkāpt muitas tiesību aktus;

c)  pārrakstīšanās kļūdas vai kļūdas nav muitas noteikumu pārkāpums, izņemot gadījumus, kad visi apstākļi skaidri liecina, ka tās tika pieļautas tīšas rīcības vai nolaidības rezultātā. [Gr. 17]

2.a pants

Tirdzniecības atvieglojumi

Lai ievērotu Savienības saistības, kas tai noteiktas saskaņā ar PTO Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, dalībvalstis kopā izstrādā sadarbības sistēmu, tajā iekļaujot visas dalībvalstis. Šīs sistēmas mērķis ir koordinēt galvenos muitas sankciju darbības rādītājus (pārsūdzību skaita izvērtēšana, pārkāpumu atkārtošanās līmenis utt.); muitas dienestiem izplatīt labāko praksi (kontroļu un sankciju efektivitāte, administratīvo izmaksu samazināšana utt.); nodot ekonomikas dalībnieku pieredzi un veidot saiknes starp tiem; uzraudzīt to, kā muitas dienesti veic savas darbības; un apkopot statistiskas datus par pārkāpumiem, kurus izdarījuši trešo valstu uzņēmumi. Sadarbības sistēmā visas dalībvalstis bez kavēšanās saņem informāciju par izmeklēšanām, kas sāktas saistībā ar pārkāpumiem muitas jomā, un par konstatētajiem pārkāpumiem tādā veidā, lai veicinātu tirdzniecību, nepieļautu nelegālu preču ievešanu iekšējā tirgū un uzlabotu pārbaužu efektivitāti. [Gr. 18]

3. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi ar atbildību neatkarīgi no vainas

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi neatkarīgi no vainas elementa:

a)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina deklarācijā, paziņojumā vai pieteikumā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu saskaņā ar kodeksa 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu,

b)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina visu pavaddokumentu īstumu, pareizību un spēkā esību saskaņā ar 15. panta 2. punkta a) b) apakšpunktu,

c)  persona neiesniedz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 127. pantu, paziņojumu par jūras kuģa vai gaisa kuģa ierašanos saskaņā ar kodeksa 133. pantu, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 145. pantu, muitas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 158. pantu, paziņojumu par darbībām brīvajās zonās saskaņā ar kodeksa 244. panta 2. punktu, pirmsizvešanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 263. pantu, reeksporta deklarāciju saskaņā ar kodeksa 270. pantu, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 271. pantu vai reeksporta paziņojumu saskaņā ar kodeksa 274. pantu;

d)  uzņēmējs neglabā dokumentus un informāciju, kas saistīta ar muitas formalitāšu kārtošanu, izmantojot pieejamus līdzekļus, tādā termiņā, kas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā saskaņā ar kodeksa 51. pantu;

e)  preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, bez muitas dienestu atļaujas izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai;

f)  preces izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta ceturtajai daļai, 158. panta 3. punktam un 242. pantam;

g)  persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, neizpilda pienākumus saistībā ar preču nogādāšanu piemērotā vietā saskaņā ar kodeksa 135. panta 1. punktu vai, ja pienākumus nevar izpildīt, neinformē muitas dienestus saskaņā ar kodeksa 137. panta 1. un 2. punktu, kā arī neinformē par preču atrašanās vietu;

h)  persona, kas ieved preces brīvajā zonā, ja brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti, neieved šīs preces brīvajā zonā tieši, nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu saskaņā ar kodeksa 135. panta 2. punktu;

i)  pagaidu uzglabāšanas vai muitas procedūras deklarētājs nesniedz pavaddokumentus muitas dienestiem, ja Savienības tiesību akti to prasa vai ja tas vajadzīgs muitas kontrolei saskaņā ar kodeksa 145. panta 2. punktu un 163. panta 2. punktu;

j)  uzņēmējs, pagaidu uzglabāšanas deklarētājs vai persona, kas glabā preces, gadījumos, kad šīs preces tiek glabātas vietās, ko nav norādījuši vai apstiprinājuši muitas dienesti, un kas ir atbildīgs atbildīgi par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;

k)  muitas deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas brīdī muitas procedūras deklarētāja īpašumā nav pavaddokumentu, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot attiecīgo procedūru, un tie nav nodoti muitas dienestu rīcībā saskaņā ar kodeksa 163. panta 1. punktu un 167. panta 1. punkta otro daļu;

l)  muitas procedūras deklarētājs, ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar kodeksa 166. pantu vai veikts ieraksts deklarētāja reģistros saskaņā ar kodeksa 182. pantu, konkrētā termiņā kompetentajā muitas iestādē neiesniedz papildu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 167. panta 1. punktu;

m)  precēm, iesaiņojumiem vai transportlīdzekļiem piestiprinātie identifikācijas līdzekļi noņemti vai iznīcināti bez iepriekšējas muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 192. panta 2. punktu;

n)  ievešanas pārstrādei procedūras izmantotājs nepabeidz muitas procedūru termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 257. pantu;

o)  izvešanas pārstrādei procedūras izmantotājs neeksportē preces ar trūkumiem termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 262. pantu;

p)  ēkas celtniecība brīvajā zonā nav iepriekš saskaņota ar muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 244. panta 1. punktu;

q)  persona, kurai jāmaksā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, nesamaksā tos laikposmā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 108. pantu;

qa)  uzņēmējs pēc muitas dienestu pieprasījuma nesniedz muitas dienestiem vajadzīgos dokumentus un informāciju atbilstošā veidā un samērīgā laikposmā un nesniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai pārbaudes saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;

qb)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

qc)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc šo iestāžu minētā lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

qd)  Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas birojā termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;

qe)  preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vietās, ko šie dienesti ir norādījuši vai apstiprinājuši saskaņā ar kodeksa 140. pantu;

qf)  preču glabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas iestāžu oficiālas atļaujas, kā noteikts kodeksa 147. un 148. punktā;

qg)  atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

qh)  muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;

qi)  uzņēmējs sniedz nepareizu vai nepilnīgu informāciju vai viltotus, nepareizus vai nederīgus dokumentus, lai no muitas dienestiem saņemtu atļauju, lai:

i)  kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,

ii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,

iii)  izmantotu citus muitas vienkāršojumus saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu; vai

iv)  precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu,

qj)  preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem, kā tas paredzēts kodeksa 139. pantā, 245. pantā vai 267. panta 2. punktā;

qk)  preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu saskaņā ar kodeksa 241. pantu sniegtas atļaujas;

ql)  tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar kādu no muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti šā panta (qd) un (qj) apakšpunktā. [Gr. 19]

4. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ:

a)  uzņēmējs, kas ir atbildīgs par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;

b)  uzņēmējs nesniedz muitas dienestiem visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai kontroli saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;

c)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

d)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

e)  uzņēmējs neuzrāda Savienības muitas teritorijā ievestās preces muitas dienestam saskaņā ar kodeksa 139. pantu;

f)  Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;

g)  uzņēmējs neuzrāda brīvajā zonā ievestās preces muitai saskaņā ar kodeksa 245. pantu;

h)  uzņēmējs neuzrāda preces, ko paredzēts izvest no Savienības muitas teritorijas, muitai saskaņā ar kodeksa 267. panta 2. punktu;

i)  preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vai šo dienestu nenorādītās vai neapstiprinātās vietās saskaņā ar kodeksa 140. pantu;

j)  preču uzglabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 147. un 148. pantu;

k)  atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu [Gr. 20]

5. pants

Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu

Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu:

a)  muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;

b)  uzņēmējs sniedz nepatiesus apgalvojumus vai izmanto citus nelikumīgus līdzekļus atļaujas iegūšanai no muitas dienestiem, lai:

i)  kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,

ii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,

iii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu,

iv)  precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu;

c)  preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 139. pantu, 245. pantu vai 267. panta 2. punktu;

d)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;

e)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;

f)  preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 241. pantu;

g)  tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti 4. panta f) apakšpunktā un šā panta c) apakšpunktā. [Gr. 21]

6. pants

Kūdīšana, atbalstīšana, līdzdalība un mēģinājums

1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5. pantā 8.b. panta 2punktā minētās darbības vai bezdarbības kūdīšana vai atbalstīšana un līdzdalība tajā ir muitas noteikumu pārkāpums.

2.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5. 3. panta b)qi) un c) qj) apakšpunktā minētās darbības vai bezdarbības mēģinājums ir muitas noteikumu pārkāpums. [Gr. 22]

7. pants

Muitas dienestu kļūda

Darbības vai bezdarbība, kas minēta 3. un 6. pantā, nav muitas noteikumu pārkāpumi saskaņā ar kodeksa 119. pantu, ja tie notiek muitas dienestu kļūdas dēļ. Muitas dienesti ir atbildīgi par kaitējumu, kas nodarīts šādas kļūdas rezultātā. [Gr. 23]

8. pants

Juridisko personu atbildība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par muitas noteikumu, kas minēti 3.un 6. pantā, pārkāpumiem, ja tos juridiskās personas labā ir izdarījusi jebkura persona, kura rīkojusies individuāli vai kā dalībnieks juridiskas personas struktūrā un kura bijusi vadošā pozīcijā juridiskajā personā, pamatojoties uz:

a)  pilnvarām pārstāvēt juridisko personu;

b)  pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā;

c)  pilnvarām veikt juridiskās personas iekšējo kontroli. [Gr. 24]

2.  Dalībvalstis arī nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības, ja 1. punktā minētās personas uzraudzības vai kontroles trūkuma dēļ ir bijis iespējams izdarīt tādu muitas noteikumu pārkāpumu šīs juridiskās personas labā, ko ir pieļāvusi persona, kas ir 1. punktā minētās personas pakļautībā. [Gr. 25] (Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

3.  Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu neskar to fizisko personu atbildību, kas izdarījušas muitas noteikumu pārkāpumu.

3.a  Šīs direktīvas nolūkos „juridiska persona” ir jebkāda struktūra, kurai saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem ir piešķirts juridiskas personas statuss, izņemot valstis vai publiskās struktūras, kuras īsteno valsts iestāžu pilnvaras, un publiskās starptautiskās organizācijas. [Gr. 26]

8.a pants

Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir nenozīmīgs

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, nosakot, vai 3. pantā minētais pārkāpums ir nenozīmīgs, jau pašā procesa sākumā, nosakot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp ka:

a)  pārkāpums ir izdarīts nolaidības dēļ;

b)  attiecīgajām precēm nav piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

c)  pārkāpumam ir maza ietekme uz maksājamo muitas nodokļu apmēru vai tas vispār to neietekmē;

d)  par pārkāpumu atbildīgā persona patiesi sadarbojas ar kompetento iestādi lietas izskatīšanas laikā;

e)  par pārkāpumu atbildīgā persona brīvprātīgi atzīstas pārkāpuma izdarīšanā laikā, kad par attiecīgo pārkāpumu vēl netiek veikta nekāda veida izmeklēšana, par ko persona, kura ir atbildīga par minēto pārkāpumu, būtu informēta;

f)  par pārkāpumu atbildīgā persona var pierādīt, ka viņš pieliek ievērojamas pūles, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā, apliecinot augstu savas darbības kontroles līmeni, ko, piemēram, nodrošina atbilstības sistēma;

g)  par pārkāpumu atbildīgā persona ir mazs vai vidējs uzņēmums, kuram nav iepriekšējas pieredzes ar muitu saistītos jautājumos.

2.  Kompetentā iestāde uzskata, ka pārkāpums ir nenozīmīgs tikai tad, ja attiecībā uz konkrēto pārkāpumu nepastāv atbildību pastiprinošs apstāklis, kā tas minēts 8.b pantā. [Gr. 27]

8.b pants

Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir smags

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka jau pašā procesa sākumā, t. i., nosakot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, kompetentās iestādes, lemjot par to, vai pārkāpums saskaņā ar 3. vai 6. pantu ir smags, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp faktu, ka:

a)  pārkāpums ir izdarīts ar nodomu;

b)  pārkāpums tika izdarīts ilgākā laika posmā, kas liecina par nodomu turpināt tā īstenošanu;

c)  līdzīga vai saistīta pārkāpuma izdarīšana tiek turpināta vai atkārtota, t. i., tas tiek izdarīts vairāk nekā vienu reizi;

d)  pārkāpumam ir būtiska ietekme uz nesamaksāto ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu;

e)  attiecīgajām precēm ir piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

f)  par pārkāpumu atbildīgā persona atsakās sadarboties ar kompetento iestādi vai sadarbojas tikai daļēji;

g)  par pārkāpumu atbildīgā persona jau iepriekš ir izdarījusi pārkāpumus.

2.  Direktīvas 3. panta f), g), p) qi) un qj) punktā minētie pārkāpumi pēc savas būtības ir nopietni pārkāpumi. [Gr. 28]

9. pants

Nekriminālas sankcijas par nenozīmīgiem muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā un kas saskaņā ar 8.a pantu ir uzskatāmi par nenozīmīgiem, līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas, preventīvas un nekriminālas sankcijas:

a)  naudas sods no 1 % līdz 5 % 70 no preču vērtības nesamaksātajiem nodokļiem, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēmir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem;

b)  naudas sods no EUR 150 līdz EUR 7 500 7500, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēmnav saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus. [Gr. 29]

10. pants

Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā

Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:

a)  naudas sods līdz 15 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm;

b)  naudas sods līdz EUR 22 500, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm. [Gr. 30]

11. pants

Nekriminālas sankcijas par smagiem muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 5. un 6. pantā

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 5. 3. un 6. pantā pantā un kas saskaņā ar 8.b pantu ir uzskatāmi par smagiem, līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas, preventīvas un preventīvas nekriminālas sankcijas:

a)  naudas sods no 3070  % līdz 140 % no preču vērtībasnesamaksātajiem nodokļiem, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēmir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem;

aa)  naudas sods no 15% līdz 30 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts nevis ar nesamaksātajiem nodokļiem, bet preču vērtību;

b)  naudas sods no EUR 7500 līdz 45 000, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēmnav saistīts ne ar nesamaksātajiem nodokļiem, ne ar preču vērtību.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus, kas minēti 8.a pantā un 8.b panta 1. punktā. [Gr. 31]

11.a pants

Citas nekriminālas sankcijas par smagiem pārkāpumiem

1.  Gadījumos, kad ir izdarīts smags pārkāpums, papildus sankcijām, kas noteiktas 11. pantā, un saskaņā ar kodeksu dalībvalstis var piemērot šādas ar naudas sodu nesaistītas sankcijas:

a)  preču neatgriezeniska vai pagaidu konfiskācija;

b)  jau piešķirtās atļaujas apturēšana.

2.  Saskaņā ar kodeksu dalībvalstis nodrošina, ka tiek atsaukts lēmums par atzītā uzņēmēja statusa piešķiršanu gadījumā, ja ir izdarīts smags vai atkārtots muitas noteikumu pārkāpums. [Gr. 32]

11.b pants

Pārskatīšana

1.  No … [pieci gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] Komisija kopā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm pārskata saskaņā ar 9. un 11. pantu piemērojamo naudas sodu apmērus. Pārskatīšanas procedūras mērķis ir vienādot muitas savienībā piemēroto naudas sodu apmērus, lai tādā veidā saskaņotu to piemērošanu.

2.  Komisija katru gadu publicē informāciju par sankcijām, ko dalībvalstis nosaka par pārkāpumiem muitas jomā, kuri minēti 3. un 6. pantā.

3.  Dalībvalstis nodrošina muitas tiesību aktu ievērošanu kodeksa 5. panta 2. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 978/2012 nozīmē(8). [Gr. 33]

11.c pants

Izlīgums

Dalībvalstis paredz strīdu izšķiršanas procedūru, kas ļauj kompetentajām iestādēm panākt vienošanos ar personu, kura ir atbildīga par pārkāpumu, lai atrisinātu jautājumu par muitas noteikumu pārkāpumu kā alternatīvu tiesvedības ierosināšanai vai īstenošanai, ja šī persona piekrīt atteikties no kriminālvajāšanas apmaiņā pret tūlītēji izpildāmu sankciju.

Tomēr, ja ir uzsākta tiesvedība, kompetentās iestādes drīkst izmantot strīdu izšķiršanu tikai ar tiesu iestādes piekrišanu.

Komisija sniedz norādījumus par strīdu izšķiršanas procedūrām, lai nodrošinātu, ka personai, kura ir atbildīga par pārkāpumu, tiek dota iespēja panākt strīda izšķiršanu pārskatāmi un atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam un ka katrā panāktajā vienošanā ir iekļauts noteikums par šīs procedūras rezultāta publicēšanu. [Gr. 34]

12. pants

Efektīva sankciju piemērošana un kompetento dienestu sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošana

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, nosakot sankciju veidu un pakāpi par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.–6. pantā, ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp attiecīgā gadījumā:

a)  pārkāpuma smagumu un ilgumu;

b)  faktu, ka persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, ir atzīts uzņēmējs;

c)  nesamaksātā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu;

d)  faktu, ka uz saistītajām precēm attiecas aizliegumi vai ierobežojumi saskaņā ar kodeksa 134. panta 1. punkta otro teikumu un kodeksa 267. panta 3. punkta e) apakšpunktu vai ka tās rada sabiedrības drošības apdraudējumu;

e)  par pārkāpumu atbildīgās personas sadarbības līmeni ar kompetento iestādi;

f)  par pārkāpumu atbildīgās personas iepriekšējos pārkāpumus. [Gr. 35]

12.a pants

Atbilstība

Dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir ērti pieejamas, saprotamas un atjauninātas pamatnostādnes un publikācijas par to, kā panākt atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā un arī turpmāk tos ievērot. [Gr. 36]

13. pants

Ierobežojumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka procesu sākšanas noilguma termiņš attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, ir trīs gadi, un ka tas sākas no dienas, kad izdarīts muitas noteikumu pārkāpums.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja muitas noteikumu pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, noilguma termiņš sākas no dienas, kurā darbība vai bezdarbība, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, ir izbeigta.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona. Noilguma termiņš sākas no dienas turpinās dienā, kad notiek tiek pabeigta pārtraukuma darbība.

4.  Dalībvalstis, neskarot 14. panta 2. punktu, nodrošina, ka visiem procesiem saistībā ar 3. vai 6. pantā minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem ir noteikts laika ierobežojums, neatkarīgo no jebkāda šā panta 3. punktā minētā jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas, ja ir beidzies astoņu gadu termiņš, sākot no dienas, kas minēta šā panta 1. vai 2. punktā.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš tāda lēmuma izpildei, ar ko uzliek sankciju, ir trīs gadi. Šis termiņš sākas no dienas, kad minētais lēmums stājies likumīgā spēkā.

6.  Dalībvalstis paredz gadījumus, kuros 1., 4. un 5. punktā minētie noilguma termiņi tiek atlikti. [Gr. 37]

14. pants

Procesu atlikšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka administratīvie procesi attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, tiek atlikti, ja saistībā ar tiem pašiem faktiem pret to pašu personu ir ierosināts kriminālprocess.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka atliktie administratīvie procesi attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.un 6. pantā, tiek pārtraukti, ja šā panta 1. punktā minētajā kriminālprocesā ir stājies galīgais tiesas spriedums. Citos gadījumos atliktie administratīvie procesi attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, var tikt atsākti.

15. pants

Jurisdikcija

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tās realizē jurisdikciju par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, saskaņā ar kādu no turpmāk minētajiem kritērijiem:

a)  muitas noteikumu pārkāpums ir pilnīgi vai daļēji izdarīts attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

b)  persona, kura izdarījusi muitas noteikumu pārkāpumu, ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais;

c)  preces, kas ir saistītas ar muitas noteikumu pārkāpumu, atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja vairāk nekā viena dalībvalsts pieprasa jurisdikciju par to pašu muitas noteikumu pārkāpumu, jurisdikciju realizē dalībvalsts, kurā notiek kriminālprocess pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem. Ja jurisdikciju nevar noteikt saskaņā ar pirmo daļu, dalībvalstis nodrošina, ka jurisdikciju realizē dalībvalsts, kuras kompetentā iestāde pirmā sāk procesus attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumu pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem.

16. pants

Dalībvalstu sadarbība

Dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar visu informāciju, kas vajadzīga procesos attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kas minēts 3. un 6. pantā, jo īpaši gadījumā gadījumos, kad vairāk nekā viena dalībvalsts ir sākusi procesus pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem. Dalībvalstu sadarbības mērķis ir uzlabot muitā veikto preču pārbaužu efektivitāti un saskaņot Savienībā piemērotās procedūru. [Gr. 38]

Komisija uzrauga sadarbību starp dalībvalstīm, lai izveidotu galvenos darbības rādītājus, kas attiecas uz muitas pārbaudēm un sankcijām, paraugprakses izplatīšanu un muitas darbinieku apmācības koordināciju. [Gr. 39]

17. pants

Aizturēšana

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajiem dienestiem ir iespēja uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto 3. un 6. pantā minēto muitas noteikumu pārkāpumu izdarīšanai. Ja pēc sankcijas piemērošanas dalībvalsts neatgriezeniski konfiscē šādas preces, tā var šīs preces pēc vajadzības iznīcināt, atkārtoti izmantot vai pārstrādāt. [Gr. 40]

18. pants

Komisijas ziņojuma sniegšana un pārskatīšana

Komisija līdz [2019. gada 1. maijam] iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, kurā novērtē, kādā mērā dalībvalstis ir veikušas vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

Komisija līdz 2017. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā tiek izpildīti citi Savienības tiesību aktu muitas jomā elementi, piemēram, uzraudzība, kontrole un izmeklēšana, vajadzības gadījumā šim ziņojumam pievienojot tiesību akta priekšlikumu, lai papildinātu šo direktīvu. [Gr. 41]

18.a pants

Dalībvalstu ziņojumu sniegšana

Dalībvalstis nosūta Komisijai statistiku par pārkāpumiem un informāciju par sankcijām, kas tikušas piemērotas par šiem pārkāpumiem, lai Komisija varētu novērtēt šīs direktīvas piemērošanu. Tādējādi šī informācija tiks sniegta katru gadu pēc tam, kad šī direktīva būs stājusies spēkā. Komisija šos datus var izmantot, pārskatot šo direktīvu, lai labāk tuvinātu valstu sankciju sistēmas. [Gr. 42]

19. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai vēlākais līdz 2017. gada 1. maijam izpildītu šīs direktīvas prasības.

Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto aktu tekstus.Kad dalībvalstis pieņem minētos aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara zināmus Komisijai savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

20. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 487, 28.12.2016., 57. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0400.
(3) OV C 487, 28.12.2016., 57. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija nostāja.
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.).
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/... (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV L ...).
(7)OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 978/2012 (2012. gada 25. oktobris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008 (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.).


Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV), tuberkulozes un C vīrushepatīta (HCV) epidēmijas vēršanās plašumā Eiropā
PDF 516kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija rezolūcija par ES pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz HIV/AIDS, tuberkulozi un C hepatītu (2017/2576(RSP))
P8_TA(2017)0301B8-0436/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK(1),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rīcības plānu attiecībā uz pret HIV vērstiem pasākumiem veselības nozarē PVO Eiropas reģionā un rīcības plānā izklāstīto vispārējo veselības nozares stratēģiju attiecībā uz HIV laikposmā no 2016. līdz 2021. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) 2014. gada epidemioloģisko ziņojumu par HIV,

–  ņemot vērā ECDC 2016. gada sistēmisko pārskatu par B un C hepatīta izplatību ES/EEZ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. marta rakstisko deklarāciju par C hepatītu(2),

–  ņemot vērā ECDC 2016. gada pamatnostādnes par tuberkulozes kontroli neaizsargātās un grūti sasniedzamās iedzīvotāju grupās,

–  ņemot vērā PVO Eiropas reģionam izstrādāto rīcības plānu cīņai pret tuberkulozi laikposmam no 2016. gada līdz 2020. gadam(3),

–  ņemot vērā to, kā noslēdzās neoficiālā ES veselības ministru sanāksme, kura notika 2016. gada 3. un 4. oktobrī Bratislavā un kurā dalībvalstis vienojās, ka palīdzēs izstrādāt integrētas ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz HIV, tuberkulozi un vīrushepatītu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei, kas ietver ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, sociālo un vides dimensiju un arī pārvaldību gan ES, gan pasaules mērogā”, kurā Eiropas Komisija paziņo, ka tā ES mērogā veicinās ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, šo procesu uzraugot, ziņojot par to un pārskatot panākto progresu (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā 2015. gada 30. un 31. martā Rīgā notikušajā Austrumupartnerības pirmajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju par tuberkulozi un tās multirezistenci,

–  ņemot vērā pirmo globālās veselības jomas stratēģiju attiecībā uz vīrushepatītu laikposmā no 2016. līdz 2021. gadam, kas pieņemta Pasaules Veselības asamblejā 2016. gada maijā, uzsver, cik izšķirīga nozīme ir vispārējai veselības apdrošināšanai, kuras mērķi ir saskaņoti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, proti, līdz 2030. gadam par 90 % samazināt jaunu saslimšanas gadījumu skaitu, bet mirstību samazināt par 65 %, un galu galā novērst vīrusa hepatītu kā sabiedrības veselības apdraudējumu,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas rīcības plānu par veselības nozares reakciju uz vīrushepatītu PVO Eiropas reģionā, kura vispārējais mērķis ir līdz 2030. gadam novērst vīrushepatītu kā draudu sabiedrības veselībai Eiropas reģionā, samazinot vīrushepatīta un tā komplikāciju izraisīto saslimstību un mirstību, un nodrošinot visiem taisnīgu piekļuvi ieteiktajai profilaksei, testēšanai, ārstēšanai un aprūpei,

–  ņemot vērā PVO 2012.–2015. gada rīcības plānu cīņai pret HIV/AIDS Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta ziņojumu par iespējām uzlabot zāļu pieejamību(4), kurā Komisija un dalībvalstis tiek mudinātas pieņemt stratēģiskos plānus, lai nodrošinātu piekļuvi dzīvības glābšanai nepieciešamām zālēm un koordinētu plānu C hepatīta izskaušanai Eiropas Savienībā, izmantojot tādus instrumentus kā Eiropas kopīgo iepirkumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) pamatsistēmu un jo īpaši 3. ilgtspējīgas attīstības mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2030. gadam ir iecerēts izskaust HIV un tuberkulozes epidēmiju un apkarot hepatītu,

–  ņemot vērā PVO Eiropas ministru forumā 2007. gada 22. oktobrī Berlīnē pieņemto deklarāciju par tuberkulozi „Visi kopā pret tuberkulozi” (EUR/07/5061622/5, 74415),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz HIV/AIDS, tuberkulozes un C hepatīta epidēmiju (O-000045/2017 – B8-0321/2017),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ECDC dati liecina, ka katrs septītais HIV nēsātājs nezina, vai ir inficējies vai ne, un tiek lēsts, ka laikposms no inficēšanās brīža līdz diagnozes noteikšanai ir četri gadi; tā kā HIV pārnešanas risks pacientiem, kuriem tas nav diagnosticēts, ir 3,5 reizes lielāks, nekā tiem, kam tas ir diagnosticēts;

B.  tā kā Dublinas Deklarācija par partnerību cīņā pret HIV/AIDS Eiropā un Vidusāzijā bija būtiska, nosakot saskaņotu uzraudzības sistēmu ES un tās kaimiņvalstīs, kas ļauj pārraudzīt cīņā pret HIV panākto progresu;

C.  tā kā pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka pirmssaskares profilakse ir efektīvs infekcijas novēršanas paņēmiens un ka antiretrovirālās ārstēšanas izmantošana gandrīz pilnībā novērš pārnešanas risku, jo vīrusu slodze tiek samazināta zem noteikšanas robežām(5);

D.  tā kā lielākajā daļā Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas (ES/EEZ) valstu pirmreizēja inficēšanās ar HIV intravenozo narkotiku lietotāju grupā ir pastāvīgi samazinājusies, tomēr četrās valstīs 2015. gadā ceturtā daļa no visiem pirmreizējas HIV diagnosticēšanas gadījumiem, par kuriem ir paziņots, bija saistīti ar intravenozo narkotiku lietošanu;

E.  tā kā ES/EEZ praktiski ir izskausta iespēja inficēties ar HIV transmisijas ceļā no vecākiem uz bērniem un asins pārliešanas rezultātā;

F.  tā kā tuberkuloze un multirezistentā tuberkuloze ir slimības, ar ko var inficēties gaisa pilienu ceļā, un tāpēc globalizētā pasaulē, kurā iedzīvotāji aizvien vairāk pārvietojas, tās rada pārrobežu veselības apdraudējumu;

G.  tā kā tuberkulozes epidemioloģija dažādās ES/EEZ valstīs ir atšķirīga un cita starpā atkarīga no tā, vai attiecīgā dalībvalsts veic pasākumus, lai tuberkulozi pilnībā izskaustu;

H.  tā kā no 10 miljoniem nāves gadījumu, kas laikposmā līdz 2050. gadam katru gadu varētu būt saistīti ar rezistenci pret zālēm, aptuveni ceturto daļu izraisīs pret zālēm rezistenti tuberkulozes celmi, un pasaules ekonomikai kopumā tas izmaksās ne mazāk kā 16,7 miljardus ASV dolāru un attiecīgās izmaksas Eiropai būs vismaz 1,1 miljards ASV dolāru;

I.  tā kā būtu jāpievērš uzmanība līdzinficēšanās problēmai, jo īpaši iespējai vienlaikus inficēties gan ar tuberkulozi, gan ar B vai C hepatīta vīrusu; tā kā pastāv ļoti liela tuberkulozes un vīrushepatīta izplatība HIV pozitīvu cilvēku grupā, kuriem šīs slimības arī straujāk progresē un kuriem tās biežāk ir saslimšanas un nāves cēlonis;

J.  tā kā šo slimību epidēmijas apkarošanai ir absolūti nepieciešama pārrobežu un starpdisciplināra sadarbība;

K.  tā kā vīrushepatīts ir viens no faktoriem, kas visnopietnāk apdraud sabiedrības veselību pasaules mērogā, un aptuveni 240 miljoniem cilvēku ir hronisks B hepatīts(6) un 150 miljoniem ir hronisks C hepatīts; tā kā aprēķini liecina, ka PVO Eiropas reģionā apmēram 13,3 miljoniem cilvēku ir hronisks B hepatīts un 15 miljoniem ir hronisks C hepatīts, turklāt PVO Eiropas dalībvalstīs B hepatīta dēļ gadā mirst apmēram 36 000, bet C hepatīta dēļ — apmēram 86 000 cilvēku4;

L.  tā kā PVO ir konstatējusi, ka Eiropas reģionā C hepatīta epidēmijas galvenais izraisītājs ir intravenozo narkotiku lietošana, jo lielākā daļa no jauna saslimušo cilvēku ir intravenozo narkotiku lietotāji;

M.  tā kā iespējas saņemt starptautisku finansiālu atbalstu veselības programmām Eiropas reģionā strauji sarūk, jo valstu ienākumu līmenis kopumā pieaug un mainās atbilstība kritērijiem, kuri ļauj saņemt finansējumu no ārējiem līdzekļu devējiem; tas ir aktuāli tieši Austrumeiropas un Vidusāzijas valstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV, tuberkulozi un C hepatīta vīrusu, jo ir apdraudēta to spēja efektīvi cīnīties pret šīm slimībām; daudzas valstis PVO Eiropas reģionā vēl arvien lielā mērā paļaujas uz ārējiem avotiem, lai finansētu savas veselības programmas, sevišķi tās, kuras paredzētas mazāk aizsargātām grupām un attiecīgo slimību skarto iedzīvotāju pamatgrupām;

N.  tā kā Eiropas Komisijai būs grūti uzraudzīt progresu, kas panākts ilgtspējīgas attīstības mērķu attiecībā uz vīrushepatītu sasniegšanā, ņemot vērā to, ka bieži vien dalībvalstīs uzraudzības datu trūkst vai tie ir nepietiekami;

O.  tā kā pašlaik vēl joprojām ES līmenī nav vienādas pieejas cīņai pret vīrushepatītu, jo dažās dalībvalstīs nav pat valsts plāna, bet citas dalībvalstis ir uzņēmušās ievērojamas finanšu saistības un ievieš stratēģijas, kā arī izstrādā valsts plānus visaptverošai vīrushepatīta novēršanai;

P.  tā kā visā pasaulē ar hronisku C hepatīta vīrusa infekciju slimo no 130 līdz 150 miljoniem cilvēku, un tā kā katru gadu apmēram 700 000 cilvēku mirst no aknu slimībām, kas saistītas ar C hepatītu;

Q.  tā kā 2014. gadā 28 ES/EEZ dalībvalstīs tika ziņots par 35 321 C hepatīta gadījumiem, kas ir apmēram 8,8 saslimšanas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem(7);

R.  tā kā 2014. — 2006. gadā kopējais diagnosticēto un paziņoto saslimšanas gadījumu skaits visās ES/EEZ dalībvalstīs palielinājās par 28,7 %, turklāt lielākais pieaugums tika novērots kopš 2010. gada(8);

S.  tā kā C hepatīta datu interpretāciju dažādās valstīs kavē atšķirības uzraudzības sistēmās, testēšanas metodēs un programmās, kā arī grūtības nosakot, vai konkrētā saslimšana ir akūta vai hroniska(9);

Vispārējas un integrētas ES politikas pamatnostādnes

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārējas ES politikas pamatnostādnes ar HIV/AIDS, tuberkulozi un vīrushepatītu saistītu jautājumu risināšanai, ņemot vērā atšķirīgo situāciju un konkrēto problemātiku, kas raksturīga ES dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV un multirezistento tuberkulozi;

2.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt atbilstošu finansējumu izdevumiem un attiecīgi mobilizēt resursus, kas nepieciešami, lai sasniegtu 3. IAM;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis veidot ciešāku daudznozaru sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem un mazāk aizsargātām grupām, iekļaujot arī nevalstiskās organizācijas, un intensīvāk sniedzot pakalpojumus skartajām iedzīvotāju grupām;

4.  aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību dialogā ar Austrumeiropas un Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm, lai panāktu, ka ir izstrādāti plāni ilgtspējīgai pārejai uz pašas valsts nodrošinātu finansējumu un līdz ar to ka aizvien vērienīgāku HIV, vīrushepatīta un tuberkulozes programmu efektīva īstenošana turpināsies arī pēc tam, kad starptautisko līdzekļu devēju atbalsts būs beidzies, un aicina abas minētās iestādes arī turpmāk cieši sadarboties ar attiecīgajām valstīm, nodrošinot, ka tās pašas uzņemas atbildību par pasākumiem, kas jāveic pret HIV, vīrushepatītu un tuberkulozi;

5.  aicina Eiropas Komisiju apspriesties ar dalībvalstīm un nākamajām Padomes prezidentvalstīm par iespēju atjaunināt Dublinas deklarāciju, lai iekļautu HIV, vīrushepatītu un tuberkulozi, piešķirot tiem tikpat lielu nozīmi;

HIV/AIDS

6.  uzsver, ka HIV ir pārnēsājama infekcijas slimība, pret kuru sabiedrībā ir vislielākie aizspriedumi, kas var graujoši ietekmēt personas dzīves kvalitāti, un ka 2015. gadā trīsdesmit viena ES/EEZ valsts paziņoja par gandrīz 30 000 gadījumu, kuros bija diagnosticēta pirmreizēja inficēšanās ar HIV, un ka vispārēja samazināšanās tendence nav skaidri izteikta;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai vieglāk būtu pieejami novatoriski ārstēšanas veidi, arī vismazāk aizsargātām grupām, un kopīgiem spēkiem cīnīties pret aizspriedumiem, kas sabiedrībā ir izveidojušies attiecībā uz HIV infekciju;

8.  uzsver, ka saskaņā ar paziņotajiem datiem HIV transmisija ES/EEZ valstīs vēl arvien notiek galvenokārt dzimumakta ceļā un otrs izplatītākais iemesls ir intravenozo narkotiku lietošana, un uzmanību jo īpaši vērš uz to, cik neaizsargātas pret šo infekciju ir sievietes un bērni;

9.  aicina Komisiju un Padomi ne vien palielināt ieguldījumus pētniecībā, lai rastu iespējas slimību efektīvi izārstēt, un izstrādāt jaunus instrumentus un novatorisku uz pacientu orientētu pieeju šo slimību apkarošanai, bet arī nodrošināt, lai šie instrumenti būtu pieejami un izmaksu ziņā pieņemami, un efektīvāk risināt līdzinficēšanās problēmu, jo īpaši tuberkulozes un B vai C vīrushepatīta līdzinfekciju un to komplikāciju gadījumā;

10.  uzsver, ka profilakse joprojām ir galvenais ierocis cīņā pret HIV/AIDS, taču paziņotie dati liecina, ka tikai katrai trešajai ES/EEZ valstij ir pietiekami daudz finansējuma profilaksei, lai samazinātu pirmreizējas HIV inficēšanās gadījumu skaitu;

11.  aicina dalībvalstis, Komisiju un Padomi arī turpmāk atbalstīt HIV/AIDS profilaksi un tās saikni ar ārstēšanu un tādēļ rīkoties vienoti, īstenojot kopīgus projektus saskaņā ar ES veselības programmu, un aicina tās panākt, ka plašāk tiek īstenoti sabiedrības veselības jomā pārbaudīti HIV profilakses pasākumi, tostarp vispārēji kaitējuma mazināšanas pasākumi, kuru mērķis ir palīdzēt narkotiku lietotājiem, preventīva ārstēšana, prezervatīvu lietošana, potenciālo inficēšanās iespēju profilakse un efektīva izglītošana par seksuālo veselību;

12.  aicina dalībvalstis, ievērojot PVO ieteikumus, pievērsties HIV testēšanas pakalpojumiem, lai sasniegtu attiecīgās iedzīvotāju pamatgrupas vidē, kur ir vislielākā HIV izplatība;

13.  aicina dalībvalstis efektīvi cīnīties pret seksuāli transmisīvajām infekcijām, jo tās palielina risku saslimt ar HIV;

14.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai HIV testi būtu pieejami bez maksas, sevišķi mazāk aizsargātām grupām, un mudina tās nodrošināt agrīnu diagnosticēšanu un pilnveidot kārtību, kādā tiek ziņots par inficēšanās gadījumu skaitu, jo tas ir svarīgi, lai sabiedrība būtu pienācīgi informēta un brīdināta par šo slimību;

Tuberkuloze

15.  uzsver, ka ar tuberkulozi saslimušo skaits Eiropas Savienībā ir viens no mazākajiem pasaulē, tomēr jo īpaši norāda uz to, ka aptuveni 95 % gadījumu cilvēki no tuberkulozes mirst valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; turklāt uzsver, ka PVO Eiropas reģionā un jo īpaši Austrumeiropas un Vidusāzijas valstīs ir ļoti liela multirezistentās tuberkulozes izplatība — attiecīgajās valstīs konstatēta aptuveni ceturtā daļa no visā pasaulē diagnosticēto multirezistentās tuberkulozes gadījumu skaita; 15 no 27 valstīm, kurās PVO konstatējusi lielu saslimstību ar multirezistento tuberkulozi, atrodas Eiropas reģionā;

16.  norāda, ka tuberkuloze ir galvenais ar HIV inficēto cilvēku nāves iemesls un ka no tuberkulozes mirst aptuveni katrs trešais HIV nēsātājs(10); uzsver, ka trīs gadus pēc kārtas aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē saslima ar tuberkulozi — saslimušo skaits no 9 miljoniem 2013. gadā palielinājās līdz 9,6 miljoniem 2014. gadā — un ka tiek diagnosticēts tikai katrs ceturtais multirezistentās tuberkulozes gadījums, un tas liecina par būtiskiem trūkumiem izmeklēšanas un diagnosticēšanas jomā;

17.  norāda, ka rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem mediķiem kļūst aizvien nopietnāka problēmu infekcijas slimību, tostarp tuberkulozes, ārstēšanā;

18.  atgādina, ka pārtraukta ārstēšana veicina rezistences veidošanos pret zālēm, tuberkulozes transmisiju un mazina atsevišķu pacientu izredzes atveseļoties;

19.  uzsver — lai uzlabotu tuberkulozes profilaksi, atklāšanu un ārstēšanās režīma ievērošanu, Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ir jāizstrādā pret tuberkulozi vērstas programmas un jānodrošina finansiāls atbalsts, lai veidotu ciešāku daudznozaru sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem un mazāk aizsargātām grupām, iekļaujot arī nevalstiskās organizācijas, sevišķi jaunattīstības valstīs; īpašu uzmanību vērš arī uz to, ka visu iesaistīto pušu finansiāla līdzdalība, subsidējot tuberkulozes ārstēšanu, ir būtiska nepārtrauktai tuberkulozes ārstniecībai, jo ārstēšanās var būt nepieejama lielo izmaksu dēļ;

20.  uzsver, ka ir jārīkojas, lai nepieļautu krīzi, ko var radīt rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem, un ka tādēļ cita starpā ir jāfinansē pētniecība un jaunu vakcīnu izstrāde, kā arī novatoriska uz pacientu orientēta pieeja tuberkulozes diagnosticēšanai un ārstēšanai;

21.  aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību, lai panāktu, ka saikne starp rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem un multirezisteno tuberkulozi ir atspoguļota 2017. gada jūlijā Vācijā plānotās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes rezultātos, kā arī jaunajā ES rīcības plānā cīņai ar rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, kurš 2017. gadā ir jāpublicē;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ar valstu divpusēju vienošanos palīdzību un ar vienotu rīcību iedibinātu pārrobežu pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut tuberkulozes izplatīšanos;

23.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis visaugstākajā politiskajā līmenī nostiprināt oficiālu reģionālo sadarbību dažādās nozarēs ar tuberkulozi un multirezistento tuberkulozi saistītu jautājumu risināšanai un veidot partnerattiecības ar nākamajām ES prezidentvalstīm, lai tās šo darbu turpinātu;

C hepatīts

24.  uzsver, ka Eiropas Savienībā vīrushepatīts galvenokārt tiek izplatīts, intravenozi lietojot narkotikas, jo kopīgi tiek izmantotas inficētas adatas, kā arī tiek lietoti nesterilizēti injekcijas līdzekļi, uzsver, ka veselības aprūpes darbinieku saslimšana ar hepatītu, ko izraisa ievainojumi, saduroties ar inficētām adatām, vēl joprojām ir virs vidējā līmeņa; uzsver, ka vīrushepatīta profilakses stratēģijā izšķiroša nozīme ir narkotiku radītā kaitējuma mazināšanas pakalpojumu, tostarp aizstājējterapijas un jaunu psihoaktīvu vielu, izmantošanai, kā arī aizspriedumu un diskriminācijas pārvarēšanas pasākumiem; uzsver, ka bieži vien atmaksātajās veselības pārbaudēs nav iekļauti anti-HCV un HbsAg testi; uzsver, ka daudz retāk vīrusu var nodot seksuāli transmisīvā ceļā vai kosmētikas vai veselības un aprūpes iestādēs, kur trūkst atbilstošas infekciju kontroles prakses, vai arī perinatāli —slimai mātei inficējot bērnu;

25.  uzsver, ka vairāk nekā 90 % pacientu, kad tie saslimst ar šo slimību, nav nekādu simptomu, un to parasti atklāj nejauši, veicot analīzes vai arī tad, kad sāk parādīties hroniskā hepatīta izraisītie simptomi, kas ir 55 % līdz 85 % no visiem gadījumiem, un šajos gadījumos 15 % līdz 30 % slimnieku pastāv drauds pēc 20 gadiem saslimt ar aknu cirozi, kas savukārt ir galvenais aknu vēža izraisītājs;

26.  uzsver, ka 75 % gadījumu, kad tiek konstatēts aknu vēzis, pacientam ir pozitīva HCV seroloģija,

27.  uzsver, ka dalībvalstīs nav standartizēta protokola C hepatīta skrīningam un ka dati par šīs slimības skarto cilvēku skaitu varētu būt aplēsti pārāk zemu;

28.  uzsver, ka 2016. gada aprīlī PVO atjaunināja pamatnostādnes attiecībā uz cilvēku, kas sirgst ar hronisku C hepatītu, skrīningu, ārstēšanu un aprūpi, un tās papildina esošos PVO ieteikumus attiecībā uz ar asinīm pārnēsātu vīrusu, tostarp HVC, transmisijas novēršanu; norāda, ka šīs pamatnostādnes sniedz galvenos ieteikumus minētajās jomās un tajās apspriesti apsvērumi attiecībā uz to īstenošanu;

29.  uzsver, ka C hepatīta vīrusa infekciju var izārstēt, sevišķi tad, ja tā tiek atklāta un ārstēta ar atbilstošām pretvīrusu zāļu kombinācijām, un jo īpaši norāda, ka ar pretvīrusu terapiju mūsdienās var izārstēt vairāk nekā 90 % cilvēku, kuri inficējušies ar C hepatīta vīrusu; uzsver to, ka B hepatīta vīruss ir novēršams ar vakcinēšanu un to var kontrolēt; tomēr mazāk nekā 50 % cilvēku, kuri ir inficēti ar hronisku vīrushepatītu, tas tika diagnosticēts tikai pēc vairākiem gadu desmitiem;

30.  aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu valsts vīrushepatīta izskaušanas plāniem, izmantojot arī ES struktūrfondus un citu pieejamo ES finansējumu;

31.  aicina Eiropas Komisiju, Padomi un dalībvalstis ieviest ES mēroga saskaņotas infekciju uzraudzības programmas, kas var laikus atklāt vīrushepatīta, TB un HIV uzliesmojumus, novērtēt izplatības tendences, darīt zināmas slimību sloga aplēses un efektīvi „reālā laikā” noteikt diagnozi, ārstēšanu un aprūpes secību, tostarp konkrētās neaizsargātās iedzīvotāju grupās;

32.  aicina Eiropas Komisiju apspriesties ar dalībvalstīm par to, kā vislabāk atbalstīt primārās aprūpes speciālistus (piemēram, veselības pārbaudēs iekļaujot anti-HCV un HBsAg testus, anamnēzi, pēckontroles testus, palīdzības sniegšanas pakalpojumus), lai palielinātu diagnosticēto saslimšanas gadījumu īpatsvaru un nodrošinātu vadlīnijām atbilstošu aprūpi;

33.  pauž nožēlu, ka vēl joprojām nav pieejama vakcīna pret C hepatītu, un tas padara primāro un sekundāro profilaksi par ārkārtīgi būtisku; tomēr uzsver, ka daudzos gadījumos testēšanu kavē C hepatīta īpašās iezīmes un skrīninga protokolu trūkums;

34.  aicina Komisiju ECDC vadībā uzsākt daudzdisciplīnu plānu, kas izstrādāts sadarbībā ar dalībvalstīm, lai līdz 2030. gadam ES izskaustu C hepatītu, un kas standartizētu skrīninga, testēšanas un ārstēšanas protokolus;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Pasaules Veselības organizācijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.
(2) OV C 27 E, 31.1.2008., 247. lpp.
(3) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0007/283804/65wd17eRev1_TBActionPlan_150588_withCover.pdf.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0061.
(5) https://thinkprogress.org/massive-hiv-treatment-study-found-zero-transmissions-between-mixed-status-couples-73d4a497f77b.
(6).http://www.euro.who.int/en/health-topics/communicable-diseases/hepatitis/data-and-statistics.
(7) Gada epidemioloģiskais ziņojums —ECDC. http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/hepatitis_C/Documents/aer2016/AER-hepatitis-C.pdf.
(8) Ibid.
(9) Ibid.
(10) PVO 2015. gada ziņojums par tuberkulozi pasaulē.


2018. gada budžets — pilnvarojums trialogam
PDF 463kWORD 67k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija rezolūcija par pilnvarojumu trialogam par 2018. gada budžeta projektu (2017/2043(BUD))
P8_TA(2017)0302A8-0249/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2018. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2017. gada 30. maijā (COM(2017)0400),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. marta rezolūciju par vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz 2018. gada budžeta izstrādi, III iedaļa — Komisija(4),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 21. februāra secinājumus par 2018. gada budžeta pamatnostādnēm (06522/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 86.a pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un citu iesaistīto komiteju atzinumus (A8-0249/2017),

2018. gada budžeta projekts: budžets izaugsmei, nodarbinātībai un drošībai

1.  atgādina, ka 2017. gada 15. marta rezolūcijā Parlaments apstiprināja, ka ilgtspējīga izaugsme, pienācīga, kvalitatīva un stabila nodarbinātība, sociālekonomiskā kohēzija, drošība, migrācija un klimata pārmaiņas ir galvenie jautājumi un galvenās prioritātes ES 2018. gada budžetam;

2.  uzskata, ka kopumā Komisijas priekšlikums ir labs izejas punkts šā gada sarunām, ņemot vērā to, ka ES 2018. gada budžetā ir jānodrošina, lai ES arī turpmāk radītu ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot tās pilsoņu drošību un pievēršoties migrācijas problēmu risināšanai; pauž nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikums pilnībā neatbilst Parlamenta aicinājumam rīkoties nolūkā mazināt klimata pārmaiņas;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu budžeta projektā iekļaut 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšanas rezultātus, pat pirms Padome to ir oficiāli pieņēmusi, tādējādi raidot spēcīgu vēstījumu par to, ka šī DFS pārskatīšana ir svarīga un ka nepieciešams nodrošināt lielāku elastīgumu ES budžetā, kas ļautu Savienībai efektīvi reaģēt uz jaunām ārkārtas situācijām un finansēt tās politiskās prioritātes;

4.  atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka, lai panāktu ilgtspējīgu izaugsmi un stabilu un kvalitatīvu darbvietu radīšanu Eiropas Savienībā, izšķiroša nozīme ir investīciju palielināšanai pētniecībā, inovācijā, infrastruktūrā, izglītībā un MVU; šajā sakarā atzinīgi vērtē ierosinātos līdzekļu palielinājumus programmai “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI) un programmai “Erasmus+”, jo šīs programmas tieši palīdzēs sasniegt šos mērķus; tomēr uzskata, ka būs vajadzīgi turpmāki palielinājumi, jo īpaši ņemot vērā veiktos samazinājumus minēto politikas jomu finansējumā par labu ESIF finansējumam;

5.  atgādina MVU izšķirošo nozīmi darbvietu radīšanā un investīciju nepietiekamības mazināšanā un uzsver, ka adekvāta finansējuma nodrošināšanai MVU arī turpmāk jābūt vienai no ES budžeta galvenajām prioritātēm; šajā sakarā pauž nožēlu, ka programmai COSME ierosinātais piešķīrums ir par 2,9 % mazāks salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu, un pauž nodomu 2018. gada budžetā šai programmai piešķirt papildu līdzekļus; norāda, ka ir jāturpina atbalstīt MVU, un prasa pašreizējās DFS atlikušajos gados pilnībā izpildīt programmas finanšu saistības; atzinīgi vērtē Komisijas centienu iekļaut MVU finansējumu programmā “Apvārsnis 2020”;

6.  atzinīgi vērtē Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) nozīmi trūkstošo investīciju nodrošināšanā visā Eiropas Savienībā un atšķirību mazināšanā šajā sakarā dažādās ES teritorijās, kā arī palīdzot īstenot stratēģiskas investīcijas, kas sniedz lielu pievienoto vērtību ekonomikai, videi un sabiedrībai; tādēļ atbalsta tā darbības pagarināšanu līdz 2020. gadam; uzsver, ka ESIF MVU daļā līdzekļi tiek apgūti ātri, un atzinīgi vērtē tās paredzēto paplašināšanu; tomēr pauž nožēlu par holistiskas pieejas trūkumu attiecībā uz MVU finansējumu, kas ļautu nodrošināt skaidru pārskatu par pieejamo līdzekļu kopsummu; uzsver savu nostāju notiekošajās likumdošanas sarunās, ka vairs nedrīkst samazināt izdevumus pašreizējām ES programmām, lai finansētu šo darbības pagarinājumu; uzskata, ka no ESIF, kura garantiju fonds tiek galvenokārt finansēts no ES budžeta, nevajadzētu atbalstīt tiesību subjektus, kas ir dibināti vai inkorporēti jurisdikcijās, kuras saskaņā ar attiecīgo ES politiku ir reģistrētas kā jurisdikcijas, kas nesadarbojas, vai tiesību subjektus, kuri faktiski neievēro ES vai starptautisko nodokļu standartus attiecībā uz pārredzamību un informācijas apmaiņu;

7.  atzinīgi vērtē ES iniciatīvas aizsardzības pētniecības jomā, kā arī tehnoloģiju izstrādē un iegādē, kas palīdzēs panākt apjomradītus ietaupījumus nozarē un lielāku koordināciju dalībvalstu starpā, un, pareizi attīstītas, nodrošinās racionālākus izdevumus aizsardzības jomā un dos iespēju panākt ietaupījumus valsts līmenī; uzsver arī nepieciešamību uzlabot konkurētspēju un inovāciju Eiropas aizsardzības nozarē; atgādina savu iepriekšējo nostāju, ka jaunas iniciatīvas šajā jomā būtu jāfinansē, izmantojot papildu līdzekļus, un ka tam nevajadzētu apdraudēt esošās programmas, tostarp EISI;

8.  norāda, ka Komisija nav reaģējusi uz Parlamenta pieprasījumu iesniegt novērtējumu un attiecīgus priekšlikumus par programmu “Eiropas dzelzceļa abonementa Interrail Pass piešķiršana 18. dzimšanas dienā”; uzskata, ka šādi priekšlikumi var stiprināt Eiropas apziņu un identitāti; tomēr uzsver, ka visi jauni projekti ir jāfinansē ar jauniem finanšu resursiem un neietekmējot esošās programmas, un tiem vajadzētu būt cik vien iespējams sociāli iekļaujošiem; atkārto savu iepriekšējo aicinājumu Komisijai iesniegt attiecīgus priekšlikumus šajā sakarā;

9.  atzinīgi vērtē to, ka 2018. gada budžeta projektā ir iekļauts papildu piešķīrums Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai (YEI), tādējādi reaģējot uz Parlamenta iepriekš paustajiem aicinājumiem turpināt šo programmu; vienlaikus pieņem zināšanai priekšlikumu attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 3/2017 projektu, kurā paredzēts YEI piešķirt EUR 500 miljonus saistību apropriācijās, kā Parlaments un Padome par to vienojās 2017. gada budžeta samierināšanas procedūras laikā; pauž pārliecību, ka ierosinātās summas ir acīmredzami nepietiekamas, lai YEI varētu sasniegt savus mērķus, un uzskata, ka, lai efektīvi risinātu jauniešu bezdarba problēmu, YEI arī turpmāk jādod ieguldījums Savienības prioritārā izaugsmes un nodarbinātības mērķa sasniegšanā; uzstāj uz nepieciešamību efektīvi risināt jauniešu bezdarba problēmu visā Savienībā, un uzsver, ka YEI var vēl uzlabot un tā var būt vēl efektīvāka, jo īpaši nodrošinot, ka tā rada patiesu Eiropas pievienoto vērtību jaunatnes nodarbinātības politikas pasākumiem dalībvalstīs un neaizstāj finansējumu iepriekšējiem valsts politikas pasākumiem;

10.  atgādina, ka kohēzijas politikai ir primāra nozīme ES attīstībā un izaugsmē; uzsver — ir paredzēts, ka 2018. gadā kohēzijas politikas programmu īstenošana kļūs intensīvāka un sasniegs optimālu tempu; uzsver Parlamenta apņemšanos nodrošināt pietiekamas apropriācijas šīm programmām, kas ir viena no galvenajām ES politikas jomām; tomēr pauž bažas par nepieņemamu kavēšanos ar darbības programmu īstenošanu dalībvalstu līmenī; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vadošo, revīzijas un sertifikācijas iestāžu izraudzīšanās tiek pabeigta un īstenošana paātrinās; atzīst, ka ilgās sarunas par juridiskajiem pamatiem nozīmē, ka ES iestādēm, kuras bija iesaistītas šajās sarunās, ir jāuzņemas daļa atbildības par zemo izpildes līmeni; norāda uz to, ka dažas dalībvalstis uzskata, ka kohēzijas fondi varētu būt instruments, ar kuru nodrošināt solidaritāti Savienības politikas jomās;

11.  pauž īpašas bažas par to, ka pašreizējās DFS perioda beigās atkal varētu rasties nesamaksātu rēķinu uzkrājums, un atgādina, ka 2014. gada beigās tas bija sasniedzis vēl nepieredzētu summu — EUR 24,7 miljardus; atzinīgi vērtē to, ka Komisija saistībā ar DFS vidusposma pārskatīšanu pirmo reizi sniedza maksājumu prognozi līdz 2020. gadam, bet uzsver, ka tā ir pienācīgi jāatjaunina katru gadu, lai ļautu budžeta lēmējinstitūcijai laicīgi veikt nepieciešamos pasākumus; brīdina par to, ka jauna maksājumu krīze īpaši negatīvi ietekmētu ES budžeta līdzekļu saņēmējus; pauž pārliecību, ka uzticēšanās ES ir saistīta arī ar tās spēju nodrošināt pietiekamu maksājumu apropriāciju apjomu ES budžetā, kas ļaus tai izpildīt savus solījumus; uzsver, ka novēlotie maksājumi nelabvēlīgi ietekmē privāto sektoru, un jo īpaši ES MVU, kuri ir noslēguši līgumus ar publiskā sektora struktūrām;

12.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot ES apņemšanos sasniegt COP21 izvirzītos mērķus, jo īpaši ņemot vērā neseno ASV administrācijas lēmumu izstāties no nolīguma; šajā sakarā uzsver, ka pastāv nopietns risks, ka netiks sasniegts mērķis 2014.–2020. gada DFS vismaz 20 % no ES izdevumiem atvēlēt ar klimatu saistītām darbībām, ja vien netiks veikti papildu pasākumi; ar bažām norāda uz nelielo 0,1 % palielinājumu bioloģiskajai daudzveidībai; uzsver, ka ir svarīgi integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību visā ES budžetā, un atkārto savu iepriekš pausto aicinājumu izstrādāt izsekošanas metodiku, kurā tiktu ņemti vērā visi ar bioloģisko daudzveidību saistītie izdevumi un to lietderība; uzsver arī to, ka vajadzētu censties, lai ES finansēti projekti negatīvi neietekmētu klimata pārmaiņu mazināšanu vai pāreju uz aprites un mazoglekļa ekonomiku;

13.  uzsver, ka līdz šim nepieredzēta īpašo instrumentu izmantošana ir pierādījusi, ka ES budžets sākotnēji nebija paredzēts tam, lai risinātu tādus jautājumus kā pašreizējā migrācijas un bēgļu krīze; uzskata, ka virzība uz pēckrīzes pieeju ir pāragra; tādēļ iestājas pret ierosinātajiem samazinājumiem 3. izdevumu kategorijā salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu, kas rada disonanci ar ES solījumu efektīvi risināt migrācijas un bēgļu krīzi; tomēr uzsver, ka pēc reaģēšanas uz steidzamu un bezprecedenta situāciju būtu jāīsteno sistēmiskāka un proaktīvāka pieeja, ko papildinātu ES budžeta efektīvāka izmantošana; atkārtoti uzsver, ka pilsoņu drošība un drošums ir ES prioritāte;

14.  atkārtoti apstiprina, ka migrācijas un bēgļu krīzes pamatcēloņu risināšana ir ilgtspējīgs ilgtermiņa risinājums kopā ar ES kaimiņvalstu nostabilizēšanos un ka ir ļoti svarīgi investēt migrantu un bēgļu izcelsmes valstīs, lai šo mērķi sasniegtu; šajā sakarā atzinīgi vērtē ārējo investīciju plānu (EIP) un iestāžu vienošanos par Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un aicina to nekavējoties īstenot; tādēļ ar pārsteigumu norāda uz samazinājumiem 4. izdevumu kategorijā, kas nevar tikt pilnībā pamatoti ar iepriekš veiktajiem budžeta palielinājumiem vai zemo izpildes līmeni; atkārtoti apstiprina, ka, risinot migrācijas pamatcēloņus, jāpievēršas tādiem jautājumiem kā nabadzība, bezdarbs, izglītība un ekonomiskās iespējas, kā arī nestabilitāte, konflikti un klimata pārmaiņas, bet arī citiem jautājumiem;

15.  atzinīgi vērtē ierosināto palielinājumu Eiropas kaimiņattiecību instrumenta austrumu komponentam, kas ir atbildes reakcija uz Parlamenta iepriekšējiem aicinājumiem; pauž pārliecību, ka ES atbalsts, jo īpaši valstīm, kas ir parakstījušas asociācijas nolīgumus, ir būtisks, lai padziļinātu ekonomisko integrāciju un konverģenci ar ES un sekmētu demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības mūsu austrumu kaimiņvalstīs; uzsver, ka šāds atbalsts būtu jāsniedz tik ilgi, kamēr attiecīgās valstis izpilda atbilstības kritērijus, jo īpaši attiecībā uz tiesiskumu, korupcijas apkarošanu un demokrātisku institūciju stiprināšanu;

16.  uzsver Eiropas Savienības Solidaritātes fonda (ESSF) nozīmi, kuru izveidoja, lai reaģētu uz lielām dabas katastrofām un lai izrādītu Eiropas solidaritāti katastrofu skartiem Eiropas reģioniem, un pieņem zināšanai ierosināto saistību un maksājumu apropriāciju palielinājumu ESSF; aicina Komisiju nekavējoties novērtēt, vai būs vajadzīgs papildu palielinājums, jo īpaši ņemot vērā zemestrīces Itālijā un ugunsgrēkus Spānijā Portugālē (ar traģiski zaudētām cilvēku dzīvībām), kam ir bijusi dramatiska un būtiska ietekme uz cilvēku dzīvi īpaši trūcīgos reģionos; aicina pielāgot šī fonda izmantošanas noteikumus, lai būtu iespējama elastīgāka un savlaicīgāka izmantošana, aptverot plašāku virkni katastrofu, kam ir būtiskas sekas, un samazinot laiku, kāds vajadzīgs pēc katastrofas, lai saņemtu līdzekļus;

17.  norāda, ka 2018. gada budžeta projekts paredz ļoti nelielas rezerves vai nekādu rezervi attiecībā uz DFS maksimālajiem apjomiem 1., 3. un 4. izdevumu kategorijā; uzskata, ka tas ir turpinājums nozīmīgajām jaunajām iniciatīvām, kuras veiktas kopš 2014. gada (ESIF, ar migrāciju saistītie priekšlikumi un pēdējā laikā arī aizsardzības pētniecība un Eiropas Solidaritātes korpuss) un kuras ir tikušas ar grūtībām iekļautas DFS maksimālajos apjomos, par kādiem vienojās 2013. gadā; atgādina, ka DFS, jo īpaši pēc tās vidusposma pārskatīšanas, ir paredzēti elastīguma noteikumi, kuri, neskatoties uz to ierobežoto piemērošanas jomu, tomēr būtu maksimāli jāizmanto, lai saglabātu veiksmīgo programmu tālejošos mērķus un risinātu jaunas un neparedzētas problēmas; pauž Parlamenta nodomu arī turpmāk izmantot šādus elastīguma noteikumus kā daļu no grozīšanas procesa; atkārtoti aicina ES budžetā ieviest jaunus un īstenus pašu resursus;

18.  šajā sakarā ņem vērā, ka budžeta projektā daudzviet norādīts uz nepieciešamību pēc grozījumu vēstules, ar kuru var daļēji padarīt nevajadzīgu Parlamenta nostāju budžeta procedūrā; pauž nožēlu, ka Komisija ir paziņojusi, ka iespējamās jaunās iniciatīvas drošības un migrācijas jomā un Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā (FRT) darbības iespējamā pagarināšana var tikt ierosināta saistībā ar gaidāmo grozījumu vēstuli tā vietā, lai tos jau iekļautu budžeta projektā; mudina Komisiju laicīgi sniegt detalizētu informāciju par šiem gaidāmajiem priekšlikumiem, lai budžeta lēmējinstitūcija tos varētu pienācīgi izskatīt; uzsver, ka šajās iespējamajās iniciatīvās nevajadzētu ignorēt pieprasījumus un grozījumus, kurus Parlaments ir iesniedzis saistībā ar šo budžeta procedūru, nemaz nerunājot par to aizstāšanu;

19.  atkārtoti pauž atbalstu Komisijas stratēģijas “Uz rezultātiem orientēts budžets” īstenošanai un aicina nepārtraukti uzlabot snieguma datu kvalitāti un atspoguļojumu, lai nodrošinātu precīzu, skaidru un saprotamu informāciju par ES programmu sniegumu;

1.aizdevumu apakškategorija “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”

20.  norāda, ka salīdzinājumā ar 2017. gadu Komisijas priekšlikums 2018. gadam paredz palielināt saistību apropriāciju apmēru 1.a izdevumu apakškategorijā par +2,5 % līdz EUR 21 841,3 miljoniem; atzinīgi vērtē to, ka programma “Apvārsnis 2020”, EISI un programma “Erasmus+” veido nozīmīgu daļu no šī palielinājuma, jo to saistību apropriācijas pieaug par attiecīgi 7,3 %, 8,7 % un 9,5 %, bet norāda, ka tas joprojām ir nedaudz mazāk par to finanšu plānojumu; jo īpaši uzsver ļoti zemo sekmīgo pieteikumu skaitu programmā “Apvārsnis 2020”;

21.  tomēr pauž izbrīnu par to, ka programmas COSME saistību un maksājumu apropriācijas ir samazinātas par attiecīgi 2,9 % un 31,3 %, lai gan atbalsts MVU ir noteikts kā viena no ES galvenajām prioritātēm;

22.  atkārto, ka attiecībā uz ESIF darbības pagarināšanu Parlaments iebilst pret jebkādiem turpmākiem samazinājumiem EISI, un uzskata, ka papildu piešķīrums EUR 1,1 miljarda apmērā ES garantijai būtu jāņem tikai no nepiešķirtajām rezervēm (EUR 650 miljardi) un paredzamajiem neto ienākumiem (EUR 450 miljardi); atgādina, ka EISI finansējumā (IKT sadaļa) arī ir iestrādāta jaunā iniciatīva Wifi4EU; atgādina, ka EISI budžets sistemātiski tiek pakļauts pārrezervēšanai, jo trūkst apropriāciju, jo īpaši saistībā ar infrastruktūras sadaļu;

23.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas Solidaritātes korpusu (ESC); tomēr ar bažām norāda, ka, neraugoties uz Parlamenta brīdinājumiem, 2017. gada 30. maijā pieņemtais tiesību akta priekšlikums paredz, ka trīs ceturtdaļas no ESC budžeta tiktu finansētas, veicot pārvietojumus no pašreizējām programmām, galvenokārt no programmas “Erasmus+” (EUR 197,7 miljoni); pauž bažas par to, kādu risku šāda situācija varētu radīt minētajām ES programmām, un pauž nodomu programmai “Erasmus+” 2018. gada budžetā piešķirt vēl vairāk līdzekļu; vēlreiz atgādina, ka jebkādas jaunas politiskas saistības būtu jāfinansē ar jaunām apropriācijām, nevis pārvietojot līdzekļus no esošajām programmām;

24.  atzinīgi vērtē ierosinājumu paplašināt sagatavošanas darbību par pētniecību aizsardzības jomā un Komisijas iesniegto tiesību akta priekšlikumu par aizsardzības nozares attīstības programmu;

1.bizdevumu apakškategorija “Ekonomikas, sociālā un teritoriālā kohēzija”

25.  norāda, ka 1.b izdevumu apakškategorijas saistību apropriāciju kopsumma ir EUR 55 407,9 miljoni, kas ir par 2,4 % vairāk salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu, ja tiek ņemts vērā arī budžeta grozījuma Nr. 3 projekts;

26.  norāda, ka ierosinātā summa EUR 46 763,5 miljonu apmērā maksājumu apropriācijās ir par 25,7 % lielāka nekā 2017. gadā, lielā mērā atspoguļojot 2017. gadā piedzīvoto kritumu sakarā ar jauno darbības programmu novēlotu sākšanu; atgādina, ka neprecīzu dalībvalstu prognožu rezultātā 2016. gadā 1.b izdevumu apakškategorijā palika ievērojams apmērs neizmantotu maksājumu apropriāciju — vairāk nekā EUR 11 miljardi, un norāda, ka ierosinātie 2018. gada līmeņi jau ir pārskatīti un samazināti par EUR 1,6 miljardiem kopš iepriekšējām prognozēm;

27.  uzsver nepieciešamību panākt, ka 2014.–2020. gada programmu īstenošana notiek pilnā ātrumā, un pauž stingru pārliecību, ka nākotnē ir jāizvairās no šādas nenormālas nesamaksātu rēķinu uzkrāšanās; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis prioritārā kārtā risināt visus vēl neatrisinātos jautājumus, kas saistīti ar dalībvalstu vadošo un sertifikācijas iestāžu novēlotu izraudzīšanos, kā arī novērst citus trūkumus attiecībā uz maksājumu pieteikumu iesniegšanu; patiesi cer, ka gan valstu iestādes, gan Komisija ir uzlabojušas to aplēses par maksājumu vajadzībām 2018. gada budžetā un ka ierosinātais maksājumu apropriāciju apmērs tiks pilnībā izlietots; atzīst, ka ES iestāžu ilgstošās sarunas par juridiskajiem pamatiem ir viens no vairākiem šī pašreizējā zemā izpildes līmeņa iemesliem;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu finansēt YEI darbības turpināšanu un norāda uz ierosināto EUR 233,3 miljonu izmantošanu no vispārējās rezerves saistībām; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā nesenajā Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā sniegtās norādes; atgādina, ka, palielinot īpašo piešķīrumu YEI, tādas pašas summas būtu jāparedz no Eiropas Sociālā fonda (ESF); pauž nodomu izpētīt visas iespējas, kā 2018. gada budžetā šai programmai varētu piešķirt vēl vairāk līdzekļu;

29.  uzsver Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) svarīgo nozīmi nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā un prasa 2018. gada budžetā piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai pienācīgi nodrošinātu mērķgrupu vajadzības un izpildītu fonda mērķus;

2.izdevumu kategorija “Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi”

30.  ņem vērā to, ka 2. izdevumu kategorijā ir ierosināts piešķirt EUR 59 553,5 miljonus saistību apropriācijās (+1,7 % salīdzinājumā ar 2017. gadu) un EUR 56 359,8 miljonus maksājumu apropriācijās (+2,6 %), atstājot saistību maksimālajā apjomā rezervi EUR 713,5 miljonu apmērā; norāda, ka ir paredzēts vairāk apropriāciju, lai finansētu Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) vajadzības 2018. gadā (+ 2,1 %), lielā mērā tāpēc, ka paredzams, ka 2018. gadā būs pieejama ievērojami mazāka piešķirto ieņēmumu summa;

31.  norāda, ka Komisija ir atstājusi rezervi EUR 713,5 miljonu apmērā, nesasniedzot 2. izdevumu kategorijas maksimālo apjomu; norāda uz to, ka arvien lielāka lauksaimniecības tirgu nestabilitāte, kā iepriekš tas bija gadījumā ar piena nozares krīzi, nozīmē, ka varētu rasties nepieciešamība šo rezervi izmantot; aicina Komisiju nodrošināt, ka rezerve, kas atstāta līdz maksimālajiem apjomiem, ir pietiekama, lai risinātu jebkuras krīzes situācijas, kuras var rasties;

32.  norāda, ka ir pagarināta ārkārtas atbalsta pasākumu darbība atsevišķiem augļiem, attiecībā uz kuriem tirgus stāvoklis joprojām ir sarežģīts; pauž nožēlu par to, ka Komisija pašreiz neierosina tādus atbalsta pasākumus lopkopības nozarēs, jo īpaši piena nozarē, kas saistīti ar Krievijas aizliegumu importēt no ES, un tādēļ šajā sakarā sagaida rīcības maiņu; attiecīgi sagaida, ka, ja tiks izmantota 2. izdevumu kategorija, daļa no tās tiks piešķirta piensaimniekiem valstīs, kuras Krievijas embargo ir skāris visvairāk; gaida Komisijas grozījumu vēstuli, kura, sagaidāms, tiks iesniegta 2017. gada oktobrī un kurai vajadzētu būt sagatavotai, pamatojoties uz atjauninātu informāciju par ELGF finansējumu, lai pārbaudītu reālās vajadzības lauksaimniecības nozarē un ņemtu vērā Krievijas embargo un citu tirgus svārstību ietekmi;

33.  atzinīgi vērtē saistību palielinājumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam (EJZF) (+ 2,4 %) un programmai LIFE+ (+ 5,9 %) saskaņā ar finanšu plānojumu, bet pauž nožēlu par to, ka ievērojami samazinātās maksājumu apropriācijas, šķiet, liecina par to, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam šo divu programmu līdzekļu apguve joprojām ir lēna;

3.izdevumu kategorija “Drošība un pilsonība”

34.  norāda, ka 3. izdevumu kategorijai saistību apropriācijās tiek ierosināts piešķirt EUR 3473,1 miljonu; uzsver, ka migrācijas un bēgļu situācijai un ar to saistītajām problēmām ir nepieciešami vienoti, visaptveroši un ilgtspējīgi risinājumi;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt papildu EUR 800 miljonus, kas būs paredzēti drošības jautājumu risināšanai, jo īpaši ņemot vairākus teroristu uzbrukumus Eiropas Savienībā;

36.  uzskata, ka šie jautājumi ir svarīgi un steidzami, tāpēc ir nepiemēroti ierosināt 3. izdevumu kategorijā ievērojami samazināt saistību apropriācijas (-18,9 %) un maksājumu apropriācijas (-21,7 %) salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu, jo īpaši Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF), Iekšējās drošības fondam (ISF) un programmai “Tiesiskums”; aicina šiem fondiem piešķirt atbilstošus budžeta līdzekļus; stingri uzsver, ka šos samazinājumus nevar pamatot ar kavēšanos ar saskaņoto pasākumu īstenošanu vai jaunu tiesību aktu priekšlikumu pieņemšanu; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt pienācīgus budžeta resursus un visu papildu vajadzību ātru risināšanu;

37.  pauž nožēlu par to, ka pašreiz nav efektīvas pārdales sistēmas un ka tas dažām dalībvalstīm, jo īpaši Itālijai un Grieķijai, uzliek nevienlīdzīgu slogu; atgādina, ka 2016. gadā Eiropas Savienībā ieradās 361 678 bēgļu un migrantu, no kuriem 181 405 ieradās Itālijā un 173 447 — Grieķijā, un ka Itālija jau ir saņēmusi 85 % bēgļu un migrantu, kuri līdz šim 2017. gadā ir sasnieguši ES; pauž nožēlu par to, ka Itālija līdz šim no AMIF ir saņēmusi tikai EUR 147,6 miljonus, kas ir tikai 3 % no valsts kopējiem izdevumiem par migrantu krīzes pārvaldību;

38.  turklāt uzskata, ka dalībvalstu sadarbību ar drošību saistītos jautājumos varētu vēl vairāk pastiprināt, palielinot atbalstu no ES budžeta; jautā, kādā veidā šis mērķis varētu tikt sasniegts, ja attiecīgās ISF budžeta pozīcijas ir ievērojami samazinātas salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu; uzsver, ka ir jānodrošina vajadzīgais finansējums, lai ieviestu ierosinātās jaunās informācijas un robežu sistēmas, piemēram, Eiropas ceļošanas un atļauju sistēmu (ETIAS) un ieceļošanas/izceļošanas sistēmu;

39.  uzskata, ka 2018. gads būs izšķiroši svarīgs saistībā ar Eiropas Migrācijas programmas izveidi, jo vairāki tās galvenie komponenti jau tiek izstrādāti; uzsver nepieciešamību rūpīgi izvērtēt vairāku likumdošanas priekšlikumu, piemēram, Dublinas kopējās patvēruma sistēmas, jaunās ieceļošanas/izceļošanas sistēmas un ETIAS sistēmas, ietekmi uz budžetu, tostarp iespēju, ka tie tiks pieņemti novēloti; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstošu finansējumu, kas atbilstu Savienības mērķiem šajā sakarā, un steidzami izveidot efektīvu Eiropas patvēruma un migrācijas politiku, pilnībā ievērojot starptautiskos tiesību aktus un balstoties uz solidaritāti starp dalībvalstīm;

40.  norāda, ka Komisijas priekšlikums jau trešo gadu pēc kārtas neparedz atstāt rezervi 3. izdevumu kategorijas maksimālajā apmērā, kas liecina par to, ka vismazākās DFS izdevumu kategorijas apmērs nav pietiekams, kā Parlaments norādīja vidusposma pārskatīšanas procesā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izmantot elastības instrumentu EUR 817 miljonu apmērā saistību apropriācijās, kas ir iespējams, tikai pateicoties papildu elastīgumam, kurš iegūts pārskatītajā DFS regulā; uzstāj, ka izdevumu līmenis joprojām ir nepietiekams, un pauž nožēlu, ka Komisija ir atlikusi jebkādus turpmākus priekšlikumus līdz nākamajai grozījumu vēstulei;

41.  atgādina par Parlamenta konsekventi stingro atbalstu kultūras un plašsaziņas līdzekļu programmām; atzinīgi vērtē ierosinātos palielinājumus programmai “Radošā Eiropā” salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu, tostarp Eiropas kultūras mantojuma gadam, uz ko attiecas budžeta pozīcija “Rīcība saistībā ar multividi”; turklāt prasa nodrošināt pietiekamu finansējumu programmai “Eiropa pilsoņiem”; aicina Komisiju pārskatīt budžeta pozīcijas “Rīcība saistībā ar multividi” iniciatīvas, lai nodrošinātu, ka no budžeta tiek efektīvi atbalstīts kvalitatīvs un neatkarīgs atspoguļojums par ES lietām; atkārtoti pauž atbalstu ilgtspējīgai daudzgadu finansēšanas kārtībai attiecībā uz Euranet+; visbeidzot, atzinīgi vērtē arī to, ka salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu ir palielinātas Pārtikas un barības programmas un Patērētāju aizsardzības programmas saistību apropriācijas; visbeidzot, uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt spēcīgu Veselības programmu un nodrošināt atbilstīgu budžetu, lai būtu iespējama Eiropas sadarbība veselības jomā, arī saistībā ar jaunām inovācijām veselības aprūpē, nevienlīdzību veselības jomā, hronisko slimību radīto slogu, rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, pārrobežu veselības aprūpi un piekļuvi aprūpei;

4.izdevumu kategorija “Globālā Eiropa”

42.  pauž nožēlu par to, ka 4. izdevumu kategorijas finansējums kopumā ir samazinājies un tas ir EUR 9,6 miljardi (-5,6 % salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu) saistību apropriācijās; norāda, ka samazinājumi galvenajiem 4. izdevumu kategorijas instrumentiem lielā mērā ir saistīti ar iepriekš 2017. gada budžetā apstiprinātajiem papildu līdzekļiem FRT un jauno partnerības satvaru, kas iekļauts Eiropas programmā migrācijas jomā;

43.  uzskata, ka tāda apmēra samazinājumi attīstības sadarbības instrumentam (ASI) un Eiropas kaimiņattiecību instrumentam (EKI), īpaši tā dienvidu komponentam, nav pamatoti, ņemot vērā ilgtermiņa vajadzības saistībā ar ES rīcību migrācijas jomā, kas neaprobežojas tikai ar migrācijas paktiem partnerības satvarā, un tās apņemšanos panākt starptautisku attīstību; šajā sakarā prasa paredzēt lielākus finanšu resursus miera procesam un finansiālajai palīdzībai Palestīnai un UNRWA; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamus līdzekļus dienvidu kaimiņreģionam, jo stabilitāte Tuvajos Austrumos ir viens no galvenajiem elementiem, lai varētu risināt migrācijas pamatcēloņus;

44.  tomēr atzinīgi vērtē ierosinātos palielinājumus EKI austrumu komponentam, kas ļaus arī turpmāk atbalstīt demokrātiskas reformas un ekonomisku integrāciju ar ES, jo īpaši valstīs, kuras ir parakstījušas asociācijas nolīgumus ar Savienību;

45.  norāda, ka tiks sniegts lielāks atbalsts politiskajām reformām Turcijā (IPA II), jo īpaši saistībā ar valsts regresu tādās jomās kā tiesiskums, vārda brīvība un pamattiesības; aicina Komisiju pārtraukt pirmspievienošanās fondu izmaksu, ja pievienošanās sarunas tiks apturētas, un tādā gadījumā izmantot šos līdzekļus, lai tieši atbalstītu pilsonisko sabiedrību Turcijā un vairāk investēt personiskās apmaiņas programmās, piemēram, Erasmus+, kas paredzētas studentiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un žurnālistiem; sagaida, ka tiks nodrošināts pietiekams finansējums IPA Rietumbalkānu saņēmējvalstīm, kurām ir steidzami vajadzīgs finansiāls atbalsts reformām;

46.  uzskata, ka, ņemot vērā augstākās izglītības nozīmi saistībā ar vispārējām reformām partnervalstīs, studentu mobilitātei un akadēmiskajai sadarbībai starp ES un kaimiņvalstīm būtu jāsaņem nepārtraukts atbalsts; tādēļ pauž nožēlu par tehniskās un finansiālās palīdzības apropriāciju samazinājumiem trīs ārējos instrumentos, proti, IPA, EKI un ASI, kuru mērķis ir sekmēt augstākās izglītības starptautisko dimensiju programmas “Erasmus+” īstenošanā;

47.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu atstāt rezervi EUR 232 miljonu apmērā līdz maksimālajam apjomam; pauž pārliecību, ka problēmas, ar kurām ES saskaras ārējā darbībā, nozīmē, ka ir vajadzīgs ilgtspējīgs finansējums, kas pārsniegtu pašreizējo 4. izdevumu kategorijas apmēru; atgādina, ka neparedzēto izdevumu rezervi 2017. gada budžetā izmantoja, lai nodrošinātu finansējumu, kas pārsniedz maksimālo apjomu; uzskata, ka jaunas iniciatīvas būtu jāfinansē ar jaunām apropriācijām un būtu pilnībā jāizmanto visas elastīguma iespējas līdz tādam līmenim, par kādu tika panākta vienošanās DFS pārskatīšanā;

48.  aicina Komisiju, kas vairākkārt ir norādījusi uz iespējamo FRT darbības pagarinājumu, cik vien iespējams drīz iesniegt konkrētu priekšlikumu par pagarināšanu, ja tā plāno to darīt; atgādina Parlamenta, Padomes un Komisijas apņemšanos nodrošināt, lai FRT un trasta fondu izveide būtu pārredzama un skaidra, kā arī atbilstu Savienības budžeta vienotības principam, ievērojot budžeta lēmējinstitūcijas prerogatīvas, tostarp parlamentāro uzraudzību; vēlreiz mudina dalībvalstis laicīgi izpildīt savus solījumus par FRT un trasta fondu finansējumu;

49.  pilnībā atbalsta ES solījumus, kas pausti Briseles konferencē par Sīriju, apstiprinot iepriekš Londonā izteiktos solījumus; piekrīt piešķirt papildu līdzekļus EKI un humānajai palīdzībai EUR 120 miljonus katrai no šīm pozīcijām, lai izpildītu šos solījumus;

5.izdevumu kategorija “Administrācija”

50.  norāda, ka izdevumi 5. izdevumu kategorijā ir palielinājušies par 3,1 % salīdzinājumā ar 2017. gada budžetu līdz EUR 9682,4 miljoniem (+EUR 287,9 miljoni); norāda, ka vairāk nekā viena trešdaļa no šī nominālā palielinājuma ir izskaidrojama ar papildu apropriācijām, kas vajadzīgas pensijām (+EUR 108,5 miljoni); pieņem zināšanai, ka papildu apropriācijas rodas galvenokārt tādēļ, ka tiek paredzēts pensionāru skaita pieaugums (+4,2 %); pieņem zināšanai arī to, ka tuvākajos gados pensionāru skaits, paredzams, turpinās pieaugt; pieņem zināšanai stingro pieeju administratīvajiem izdevumiem un visu ar algām nesaistīto izdevumu nominālo iesaldēšanu;

51.  norāda, ka faktiskā rezerve līdz maksimālajam apjomam ir EUR 93,6 miljoni pēc tam, kad EUR 570 miljonu apmērā no tās ir kompensēta neparedzēto izdevumu rezerves izmantošana 2017. gadā 3. izdevumu kategorijā; uzsver, ka pensiju dēļ 5. izdevumu kategorijas īpatsvars ES budžetā ir nedaudz palielinājies līdz 6,0 % (saistību apropriācijās);

Izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības

52.  uzsver tādu instrumentu kā izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības nozīmi politisko prioritāšu formulēšanā un tādu jaunu iniciatīvu ieviešanā, kas var kļūt par pastāvīgām ES darbībām un programmām; plāno veidot izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību līdzsvarotu kopumu; norāda, ka saskaņā ar pašreizējo priekšlikumu dažās izdevumu kategorijās rezerves apmērs ir diezgan ierobežots vai tās nav vispār, un plāno meklēt veidus, kā rast līdzekļus iespējamiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, nesamazinot līdzekļus citām politiskajām prioritātēm; uzskata, ka, īstenojot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, Komisijai būtu jau no paša sākuma un pa posmiem jāinformē Eiropas Parlamenta deputāti, lai pilnībā ievērotu viņu priekšlikumu būtību;

Aģentūras

53.  norāda uz kopējo palielinājumu 2018. gada budžeta projektā decentralizētajām aģentūrām par 3,1 % (neņemot vērā piešķirtos ieņēmumus) un par 146 štata vietām, bet uzsver milzīgo atšķirību starp optimālu darbības stadiju sasniegušām aģentūrām (-11,2 %) un aģentūrām, kurām piešķirti jauni uzdevumi (+ 10,5 %); pieņem, ka šie rādītāji pienācīgi atspoguļo to, ka kopš 2013. gada lielākā daļa aģentūru ir veikušas vai pat pārsniegušas 5 % personāla samazinājumu (dažām tas ir jāpabeidz 2018. gadā), savukārt darbinieku skaita pieaugums tajā pašā periodā bija tikai aģentūrās, kas nodarbojas ar migrācijas un drošības jautājumiem (+183 štata vietas), finanšu uzraudzības aģentūrās (+28 štata vietas) un dažās aģentūrās, kurām uzticēti jauni uzdevumi (ERA, EASA, GSA) (+18 štata vietas); atkārto savu aicinājumu, kas pausts procedūrā par 2015. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu(5), saglabāt līdzekļus pašreizējā līmeni un vajadzības gadījumā sniegt papildu līdzekļus, lai nodrošinātu aģentūru, arī ES aģentūru tīkla pastāvīgā sekretariāta (ko tagad sauc par Kopīgā atbalsta biroju), pienācīgu darbību;

54.  atkārtoti pauž pārliecību, ka ES aģentūrām, kas darbojas tieslietu un iekšlietu jomā, ir steidzami jānodrošina vajadzīgie darbības izdevumi un tāds skaits darbinieku, lai tās varētu sekmīgi uzņemties papildu uzdevumus un veikt pienākumus, kuri tām ir uzticēti pēdējos gados; šajā sakarā atzinīgi vērtē ierosināto būtisko darbinieku skaita palielinājumu Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai (Frontex) un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO) un uzskata to par minimumu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka šīs aģentūras var efektīvi veikt savu darbu; uzsver, ka ierosinātais Eiropola budžets un darbinieku skaits ir nepietiekams, lai pildītu uzticētos uzdevumus, jo Komisija un dalībvalstis ir iepriekšējos gados pieņēmušas lēmumu pastiprināt dalībvalstu sadarbību, jo īpaši terorisma, organizētās noziedzības, kibernoziedzības un cilvēku tirdzniecības apkarošanas, kā arī nepavadītu bērnu aizsardzības jomā; uzsver konstatētos trūkumus pašreizējā informācijas apmaiņas arhitektūrā un mudina Komisiju nodrošināt eu-LISA atbilstīgus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai aģentūra varētu pildīt tai nesen uzticētos papildu uzdevumus un pienākumus šajā jomā; uzsver, ka EASO ir liela nozīme, atbalstot dalībvalstis patvēruma pieteikumu pārvaldībā, sevišķi saistībā ar arvien lielāku skaitu patvēruma meklētāju; pauž nožēlu par darbības finansējuma līmeņa samazinājumu (-23,6 % salīdzinājumā ar 2017. gadu) un darbinieku skaita samazinājumu (-4 %) attiecībā uz Eurojust, kas pašlaik saskaras ar lietu skaita palielināšanos;

55.  ar bažām norāda, ka darbinieku skaita samazinājumi tiek piemēroti ES aģentūrām nodarbinātības un apmācības jomā (Cedefop, ETF, EU-OSHA, Eurofound) un vides darbību jomā (ECDC, ECHA, EVA, EFSA, EMA) (attiecīgi -5 un -12 darbinieki); uzskata, ka tas ir pretrunā Savienības vispārējām politikas nostādnēm, kas paredz radīt pienācīgas, kvalitatīvas un stabilas darbvietas un apkarot klimata pārmaiņas; atzinīgi vērtē darbinieku skaita un budžeta palielināšanu ACER un GSA, bet uzsver, ka šie palielinājumi nav pietiekami, lai aģentūras varētu pienācīgi pildīt savus uzdevumus;

56.  norāda, ka 2018. gads ir trešais REACH reģistrācijas termiņš, kas attiecas uz lielu skaitu Eiropas uzņēmumu un līdz šim lielāko skaitu MVU, un tam attiecīgi būs būtiska ietekme uz ECHA darba slodzi; tādēļ aicina Komisiju 2018. gadā neīstenot plānoto samazinājumu par sešiem pagaidu darbiniekiem un to atlikt līdz 2019. gadam, lai ECHA varētu efektīvi īstenot visu savu 2018. gada darba programmu; šajā sakarā norāda, ka ECHA kopš 2012. gada jau ir piemērojusi 10 % REACH darbinieku skaita samazinājumu;

o
o   o

57.  atgādina, ka dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana ir juridisks pienākums, kas tieši izriet no Līgumiem; prasa, budžeta procedūrā plānojot budžetu, pastiprināt dzimumu līdztiesības principa ievērošanu un izmantot budžeta izdevumus kā efektīvu instrumentu sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai; iesaka izstrādāt budžeta plānu par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ES iestādēs, izmantojot šim nolūkam apstiprinātu izmēģinājuma projektu, un turpmāk iekļaut budžetā īpašu pozīciju, lai koordinētu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu iestādēs;

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS PAR BUDŽETA PROCEDŪRAS GRAFIKU UN SAMIERINĀŠANAS KOMITEJAS DARBĪBAS KĀRTĪBU 2018. GADĀ

A.  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību pielikuma A daļu Eiropas Parlaments, Padome un Komisija vienojas par šādu 2018. gada budžeta procedūras pamatgrafiku.

1.  Trialogu sasauc 13. jūlijā no rīta pirms Padomes nostājas pieņemšanas.

2.  Komisija centīsies iesniegt 2018. gada budžeta tāmi maija beigās.

3.  Padome centīsies pieņemt savu nostāju un to nosūtīt Eiropas Parlamentam līdz 37. nedēļai (septembra trešajai nedēļai), lai sekmētu savlaicīgu vienošanos ar Eiropas Parlamentu.

4.  Eiropas Parlamenta Budžeta komiteja par grozījumiem Padomes nostājā centīsies nobalsot vēlākais līdz 41. nedēļas beigām (oktobra vidum).

5.  Trialogu sasauks 18. oktobra pēcpusdienā pirms lasījuma Eiropas Parlamentā.

6.  Eiropas Parlaments par savu lasījumu balsos 43. nedēļā (23.–26. oktobra plenārsēde).

7.  Samierināšanas laikposms sāksies 31. oktobrī. Saskaņā ar LESD 314. panta 4. punkta c) apakšpunktu samierināšanas procedūrai paredzētais laiks beigsies 2017. gada 20. novembrī.

8.  Samierināšanas komitejas sanāksmes notiks 6. novembra pēcpusdienā (sanāksmi rīkos Eiropas Parlaments) un 17. novembrī (sanāksmi rīkos Padome), un var sanākt vēl pēc vajadzības. Samierināšanas komitejas sanāksmes sagatavos trialogā(-os). Trialogs ir plānots 9. novembrī no rīta. Papildu trialogu(-us) var sasaukt divdesmit vienu dienu ilgajā samierināšanas laikposmā, tostarp, iespējams, 13. vai 14. novembrī (Strasbūrā).

B.  Samierināšanas komitejas darbības kārtība ir izklāstīta minētā iestāžu nolīguma pielikuma E daļā.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0085.
(5) Skat. Eiropas Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības aģentūru 2015. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu — darbības rezultāti, finanšu pārvaldība un kontrole (Pieņemtie tksti, P8_TA(2017)0155).


ES stratēģijas veidošana starptautisko kultūras attiecību jomā
PDF 547kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija rezolūcija par ES stratēģijas veidošanu starptautisko kultūras attiecību jomā (2016/2240(INI))
P8_TA(2017)0303A8-0220/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. panta 3. un 4. punktu,

‒  ņemot vērā UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju dažādības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 24. marta rezolūciju Nr. 2347,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši 4. un 17. ilgtspējīgas attīstības mērķi,

‒  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2016. gada 8. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Ceļā uz ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām” (JOIN(2016)0029),

‒  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. maija paziņojumu par Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242),

–  ņemot vērā sagatavošanas darbību Kultūrai ES ārējās attiecībās un tās ieteikumus(1),

–  ņemot vērā dokumentu „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — Spēcīgāka Eiropa: Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza PV/AP,

‒  ņemot vērā Padomes 2007. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas izglītības darba kārtību kultūrai(2),

‒  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas darba kārtības kultūrai īstenošanu (COM(2010)0390),

‒  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūciju par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai(3),

‒  ņemot vērā Eiropas Padomes 2005. gada Vispārējo konvenciju par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (Faru konvencija)(4),

‒  ņemot vērā Padomes 2008. gada 16. decembra secinājumus par kultūras daudzveidības un kultūru dialoga sekmēšanu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ārējās attiecībās(5),

‒  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās(6),

‒  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par ES lomu Apvienoto Nāciju Organizācijā — kā labāk sasniegt ES ārpolitikas mērķus(8),

‒  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. decembra secinājumus par kultūras darba plānu 2015.–2018. gadam(9),

‒  ņemot vērā UNESCO 1972. gada Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

‒  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par virzību uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam(10),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes pieņemto Rezolūciju CM/Res(2010)53, ar ko izveido Paplašināto daļējo nolīgumu (EPA) par kultūras maršrutiem,

‒  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par ES kultūras un radošo nozaru saskaņotu politiku(11),

‒  ņemot vērā Padomes 2015. gada 24. novembra secinājumus par kultūru ES ārējās attiecībās ar uzsvaru uz kultūru attīstības sadarbībā(12),

‒  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par kultūras pieminekļu iznīcināšanu, ko veic ISIS/Da’esh(13), jo īpaši tās 3. punktu, kurā tas “aicina PV/AP izmantot kultūras diplomātiju un starpkultūru dialogu kā līdzekli, kad rodas vajadzība panākt atšķirīgu kopienu samierināšanos un atjaunot izpostītās vietas”,

‒  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūras jomā globalizācijas apstākļos(14),

‒  ņemot vērā 2016. gada 21. un 22. novembrī notikušās 3502. Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta padomes sanāksmes iznākumu,

‒  ņemot vērā pētījumu, ko izstrādāja pēc Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas pieprasījuma, „Pētniecība CULT komitejai — Eiropas kultūras iestādes ārvalstīs”(15),

‒  ņemot vērā pētījumu, ko izstrādāja pēc Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas pieprasījuma, „Pētniecība CULT komitejai — Eiropas kultūras galvaspilsētas — veiksmes stratēģijas un ilgtermiņa ietekme”(16),

‒  ņemot vērā Komisijas Ārpolitikas instrumentu dienesta (FPI) pieprasīto 2015. gada pētījumu “Analīze par ES uztveri un ES politikas virzienu plānošanu ārvalstīs”(17),

‒  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Ceļā uz ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām”,

‒  ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Ceļā uz ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām”,

‒  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018) (COM(2016)0543),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas solidaritātes korpusu (COM(2016)0942),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. decembra secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) 2016. gada 27. septembra lēmumu, kurā Ahmad Al Faqi Al Mahdi tika atzīts par vainīgu vairāku mauzoleju izpostīšanā Timbuktu un kurā pirmo reizi tika noteikts, ka saskaņā ar Romas statūtiem kultūras mantojuma iznīcināšanu var uzskatīt par kara noziegumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0220/2017),

A.  tā kā ES ir aizvien lielāka nozīme starptautiskajās attiecībās un tai būtu jāiegulda papildu resursi un enerģija, lai veicinātu ES kopējo kultūru, kultūras mantojumu, mākslas radīšanu un inovāciju reģionālajā daudzveidībā, balstoties uz LESD 167. pantu;

B.  tā kā ES ir svarīga loma starptautiskajā politikā, tai aizvien vairāk ietekmējot norises pasaulē, tostarp veicinot kultūras un valodu daudzveidību starptautiskajās attiecībās;

C.  tā kā kultūrai ir patiesa vērtība un tā kā ES pieredze liecina, ka kultūras sakari var kalpot tam, lai veicinātu tās ārējo mērķu sasniegšanu, un būt par spēcīgu saikni starp cilvēkiem no dažādām etniskajām, reliģiskajām un sociālajām vidēm, ne tikai pastiprinot starpkultūru un starpreliģiju dialogu un savstarpēju sapratni, tostarp ar Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) veiktajiem pasākumiem; uzskata, ka šajā sakarībā kultūrai vajadzētu kļūt par būtisku sastāvdaļu politiskajā dialogā ar trešām valstīm un ka kultūra ir sistemātiski jāintegrē projektos un programmās;

D.  tā kā, lai ES veicinātu starpkultūru izpratni, tai plašāk būs jāizmanto kopējie sakaru instrumenti, piemēram, tādi patiesi eiropeiski plašsaziņas līdzekļi kā Arte, Euronews un Euranet;

E.  tā kā kultūra un kultūras aizsardzība ir cieši saistītas ar cilvēktiesību un cilvēka pamatbrīvību nodrošināšanu;

F.  tā kā sadarbība zinātnes jomā ir būtisks ārpolitikas elements, veidojot saiknes starp valstīm, paaugstinot starptautiskās pētniecības kvalitāti un palielinot zinātnes diplomātijas redzamību;

G.  tā kā ES un tās dalībvalstīm ir daudz kopīgu kultūras, lingvistisko, vēsturisko un reliģisko sakņu un tā kā, smeļoties iedvesmu no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, tām ir izdevies sasniegt vienotību daudzveidībā; tā kā Eiropas kultūra un gan materiālais, gan nemateriālais kultūras mantojums atspoguļo Eiropas sabiedrības un reģionu daudzveidību — tiklab vairākuma, kā minoritāšu sabiedrības kultūru;

H.  tā kā „Deklarācijā par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību”, kuru pieņēma 2015. gada martā Parīzē, ir uzsvērta nepieciešamība veicināt aktīvu kultūru dialogu, kā arī globālu solidaritāti un savstarpēju cieņu;

I.  tā kā visā ES vēsturē kultūras attiecības ir bijušas būtiski svarīgi sociālās kohēzijas un ilgtspējīgu ekonomisko un cilvēkresursu attīstības faktori, vienlaikus būtiski ietekmējot pilsoniskās sabiedrības spēju stiprināšanu un cilvēku savstarpējos kontaktus un nepieļaujot radikalizāciju, lai aizsargātu kultūras mantojumu, nostiprinātu demokratizācijas procesu un iesaistītos konfliktu novēršanā un atrisināšanā un noturības veidošanā;

J.  tā kā kultūras diplomātijai būtu jāveicina kultūras un valodu daudzveidība, tostarp minoritāšu valodu saglabāšana, tādējādi atzīstot, ka tās ir vērtība pašas par sevi un sniedz ieguldījumu Eiropas kultūras mantojumā;

K.  tā kā cilvēktiesības ietver arī kultūras tiesības un tā kā vienlīdz liela uzmanība būtu jāpievērš katra cilvēka tiesībām piedalīties kultūras dzīvē un baudīt savu kultūru, vienlaikus pilnībā ievērojot visu cilvēku pamattiesības;

L.  tā kā 2014. gada decembrī tika ieviesti ierobežojoši pasākumus, lai vērstos pret kultūras objektu tirdzniecību no Sīrijas; tā kā pastāv acīmredzama nepieciešamība izveidot ārkārtas reaģēšanas mehānismu, lai atklātu un novērstu kultūras mantojuma iznīcināšanu, kultūras objektu izpostīšanu, tostarp konflikta zonās vai valstīs, kas ir darbības, kuras var izmantot, lai iebiedētu vai šokētu konflikta situācijās, un kuras dažos gadījumos var uzskatīt par „kultūras genocīduˮ;

M.  tā kā kultūra ir kopējs labums, un, izstrādājot jaunu vienošanos par attīstību, jāapsver sabiedrisko labumu atgūšana, tostarp izmantojot kultūru;

N.  tā kā ES un atsevišķas dalībvalstis nodrošina vairāk nekā pusi no attīstības palīdzības pasaulē, un tas būtu pienācīgāk jāatzīst;

O.  tā kā kultūras mantojums ir vispārējs mantojums un tādēļ tā aizsardzība ir miera un noturības veidošanas priekšnoteikums;

P.  tā kā kopīgais paziņojums “Ceļā uz ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām” ir pamats ES starptautiskajām kultūras attiecībām; tā kā tajā tomēr nav noteiktas tematiskās un ģeogrāfiskās prioritātes, konkrēti mērķi un rezultāti, mērķgrupas, kopīgas intereses un iniciatīvas, finansēšanas noteikumi, pareiza finanšu pārvaldība, vietējās un reģionālās perspektīvas un problēmas, un īstenošanas kārtība;

Q.  tā kā cilvēku savstarpējie kontakti, piemēram, jauniešu apmaiņa, pilsētu sadraudzība un partnerības profesionālajā jomā, ir bijuši svarīgi instrumenti starpkultūru izpratnes vairošanā un ES tie būtu jāveicina ārpolitikas attiecībās;

R.  tā kā mobilitāte ir būtiska daļa no ES starptautiskajām kultūras attiecībām, kas prasa izveidot mehānismus, lai vienkāršotu vīzu izsniegšanu uz un no trešām valstīm kultūras darbiniekiem, pētniekiem, akadēmiskajām aprindām, mācībspēkiem, studentiem un darbiniekiem, kā arī ES programmu bijušo dalībnieku sadarbības tīklu dalībniekiem(18);

S.  tā kā starp ES un kaimiņvalstīm vēsturiski ir bijusi savstarpēja kultūras ietekme;

T.  tā kā mākslinieku un kultūras nozares profesionāļu sadarbība, apmācība un mobilitāte, tostarp attiecībā uz viņu darbiem, arī izmantojot Eiropas un starptautiskos tīklus un mākslinieku rezidences, ir īpaši svarīgi faktori, lai popularizētu un apmainītos ar Eiropas un trešo valstu kultūru un mākslu, un tas ir jāveicina un jāpastiprina;

U.  tā kā vīzu politika māksliniekiem un kultūras jomas profesionāļiem ir būtiska sekmīgai sadarbībai un brīvai darbu apritei Eiropas un starptautiskajos tīklos, kā arī tam, lai nodrošinātu aktīvas mākslinieku dzīvesvietas programmas, iesaistot pilsonisko sabiedrību dažādās pasaules valstīs un reģionos;

V.  tā kā tas varētu būt noderīgs sākumpunkts, lai apzinātu, kas ir sasniegts saskaņā ar „ES darba kārtību kultūrai” ar mērķi turpmāk attīstīt un uzlabot stratēģiju, nosakot skaidrus un izmērāmus mērķus atbilstoši katras valsts īpatnībām, prioritātes un reālus rezultātus, un mācīties no labākās prakses;

W.  tā kā ES kā nozīmīgai ANO partnerei būtu cieši jāsadarbojas ar UNESCO, lai aizsargātu pasaules kultūras mantojumu;

X.  tā kā koordinācijai starp ES programmām un resursiem vajadzētu stiprināt kultūras nozīmi ES starptautiskajās attiecībās, lai radītu vienotu dialoga telpu, vairojot starpkultūru izpratni un uzticību;

Y.  tā kā ES iniciatīvām un darbībām vajadzētu būt pamanāmākām trešās valstīs, tostarp valstīs, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, un to rezultātus vajadzētu labāk attiecināt, novērtēt un izplatīt(19);

Z.  tā kā palielinās audiovizuālās, kultūras un radošo nozaru produktu un pakalpojumu skaits, kā arī to ieguldījums IKP un starptautiskā apritē,

AA.  tā kā daudzi Eiropas Padomes apstiprinātie Eiropas kultūras maršruti šķērso ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstis, kā arī kandidātvalstis un tā kā tas palīdz stiprināt saiknes starp ES un tās kaimiņvalstīm;

AB.  tā kā Savienības centieni attīstīt sabiedrības noturību, padziļinot darbu kultūras, izglītības un jaunatnes jomā, veicina plurālismu, līdzāspastāvēšanu un cieņu,

Mērķi

1.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu, kurā ir sniegts pārskats par visiem instrumentiem, darbībām, iniciatīvām, programmām un projektiem, ko atbalsta vai īsteno ES un tās dalībvalstis, kurām kultūra ir kopēja vērtība; prasa izstrādāt efektīvu ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām;

2.  atzīst, ka kopīgā paziņojuma mērķis ir veicināt sadarbību kultūras jomā ES iekšienē un ar tās partnervalstīm un veicināt tādu kārtību pasaulē, kura balstās uz miera uzturēšanu, ekstrēmisma un radikalizācijas apkarošanu, izmantojot starpkultūru un starpreliģiju dialogu un konfliktu novēršanu, ievērojot demokrātiju, tiesiskumu, vārda brīvību, māksliniecisko izpausmes brīvību, savstarpēju sapratni, cilvēktiesības, kultūras un lingvistisko daudzveidību un pamatvērtības; turklāt uzsver, ka nozīmīga loma ir kultūras diplomātijai, izglītībai un kultūras apmaiņai kopējā vispārējo vērtību kodola nostiprināšanā;

3.  atzīst EĀDD un Komisijas kopīgos centienus paplašināt zinātnes un pētniecības politikas iekšējo dimensiju un mudina Komisiju sekmēt vērienīgas zinātnes diplomātijas izstrādi;

4.  aicina veicināt kultūras tiesības kā neatņemamas cilvēka pamattiesības un uzskatīt kultūru ar tās iekšējo vērtību par atsevišķu ceturto ilgtspējīgas attīstības pīlāru līdzās ar sociālajam, ekonomiskajam un vides aspektam;

5.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu, kurā ir noteikti trīs darba virzieni: atbalstīt kultūru kā ilgtspējīgas sociālās un ekonomiskās attīstības virzītājspēku; veicināt kultūru un starpkultūru dialogu, lai veidotu miermīlīgas starpkopienu attiecības; un pastiprināt sadarbību kultūras mantojuma jomā;

6.  aicina veicināt mākslinieku izpausmes brīvību kā vērtību un Eiropas Savienības mērķi, sekmējot brīvu dialogu un labākās prakses apmaiņu starptautiskā līmenī;

7.  uzsver, ka ES ir plaša un daudzveidīga pieredze iekļaujošas pārvaldības jomā un ka tās priekšrocība ir vienotība daudzveidībā, un ka šajā ziņā ES rada pievienoto vērtību;

8.  atzīst, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir jāievēro kultūras jomā, ņemot vērā arī ES un dalībvalstu kopīgas kultūras saknes un mantojumu, un ka ilgtermiņa mākslas un kultūras mijiedarbības rezultāts — iedibināt praksi strādāt un radīt kopā — ir izveidojis pamatu citu kultūru respektēšanai un izprašanai;

9.  uzsver, ka ES ir „arēna”, kurā visām dalībvalstīm jāapvieno spēki, lai nodrošinātu lielāku ietekmi starptautisko kultūras attiecību jomā, izmantojot sadarbības savstarpējās priekšrocības;

10.  ierosina, ka ikviena dalībvalsts varētu sākt kopīgus pasākumus kopā ar ES, lai katru gadu popularizētu citu ES dalībvalsti, ar, piemēram, izstāžu un kopražojumu starpniecību, īpašu nozīmi piešķirot dalībvalstij, kura rotācijas kārtībā pilda prezidentvalsts pienākumus, lai panāktu patiesu papildu vērtību Eiropas Savienībai un dalībvalstīm un palielinātu to darbību un iniciatīvu ārvalstīs pamanāmību, tostarp ar ES delegācijām, šim nolūkam darot pieejamus īpašus cilvēku un finanšu resursus;

11.  dalībvalstis, jo īpaši mazākās dalībvalstis, un to kultūras iestādes un dalībnieki varētu pievienot vērtību saviem sasniegumiem kultūras jomā, izmantojot ES, lai popularizētu šos sasniegumus un dalītos ar tiem ārvalstīs;

12.  kultūras diplomātija var veikt ES un tās dalībvalstu sūtņa funkcijas;

13.  atgādina attiecībā uz materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu to, cik svarīga ir sadarbība starp dalībvalstīm un ES iestādēm attiecībā uz pētniecības pieejamību, popularizēšanu, saglabāšanu un pārvaldību un cīņa pret cilvēku tirdzniecību, izlaupīšanu un iznīcināšanu, tostarp ar īpašiem reģionāliem fondiem un palīdzību, kā arī ar pārrobežu policijas sadarbību gan ES iekšienē, gan ārpus tās;

14.  uzsver, ka neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības un starpkultūru spēju veicināšanā un ka šādi plašsaziņas līdzekļi ir jāstiprina kā uzticamas informācijas avots, jo īpaši ES kaimiņvalstīs;

15.  atzinīgi vērtē to, ka kopīgajā paziņojumā ir iekļautas kultūras un radošās nozares kā svarīgs elements ES stratēģijā starptautiskajām kultūras attiecībām; tā kā šīs nozares veicina Eiropas „maigo varu”, uzstājoties kā Eiropas vērtību vēstniekiem, jo īpaši attiecībā uz reģionālajiem radošajiem centriem un kultūras tīkliem, un iesaka tās apzināt un nodrošināt tām stimulus, kā arī prasmju attīstīšanu; aicina Komisiju modernizēt radošās un kultūras jomas dalībnieku un ieinteresēto personu tīklus, īpašu uzmanību pievēršot MVU, Eiropas radošajiem apgabaliem un radošajām platformām kā palielinošās ietekmes un inovāciju radītājiem, tostarp citās jomās;

16.  aicina Komisiju un PV/AP noteikt „kultūras jomas dalībniekus” par kopīgā paziņojuma īstenošanas neatņemamu daļu, precizējot, ka to vidū cita starpā būtu jāietver mākslinieki, kultūras un radošo nozaru profesionāļi, kultūras iestādes, privātie un valsts fondi, universitātes un kultūras un radošie uzņēmumi;

Pārvaldība un instrumenti

17.  aicina Komisiju un PV/AP iesniegt gada un daudzgadu rīcības plānu šajā jomā, kurā būtu jāiekļauj darbības, stratēģiskas tematiskās un ģeogrāfiskās prioritātes un kopējie mērķi, kā arī periodiski jāpārskata kopīgā paziņojuma īstenošana, un šīs pārskatīšanas rezultāts būtu jādara zināms Parlamentam;

18.  uzsver, ka ir vajadzīga lielāka saskaņotība starp ES politikas jomām un darbībām, kurās iesaistītas trešās valstis; uzsver, ka jāizmanto iegūtie pētniecības rezultāti, paraugprakse un citas ES finansētās iniciatīvas un instrumenti saistībā ar kultūras mantojuma aizsardzību, kas var būt lietderīgi sadarbībai ar trešām valstīm; prasa pastiprināt sinerģiju starp visām iesaistītajām pusēm un citām ES finansētām iniciatīvām, kas var būt lietderīgas, lai sasniegtu stratēģijas mērķus, nodrošinātu resursefektivitāti, optimizētu rezultātus un panāktu lielāku ES darbību un iniciatīvu ietekmi; ierosina veikt izvērtēšanu, lai garantētu efektīvu pieeju;

19.  mudina Komisiju, lai tā nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzētu budžeta pozīciju nolūkā atbalstīt starptautiskās kultūras attiecības esošajās programmās un turpmākos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus, jo īpaši nākamās paaudzes programmās kultūras un izglītības jomā, lai tajās varētu pareizi izstrādāt starptautiskās darbības;

20.  ierosina izveidot īpašas ES programmas un novirzīt līdzekļus galvenokārt starptautiskajai mobilitātei un apmaiņai, piemēram, dzīvesvietas programmām, jo īpaši jaunajiem kultūras un radošo nozaru profesionāļiem un māksliniekiem;

21.  šajā kontekstā ierosina, ka būtu jāveicina ES programmu bijušo dalībnieku, Erasmus un citu mobilitātes, izglītības un brīvprātīgo darba līdzšinējo labumguvēju programmas, lai izmantotu viņu starpkultūru prasmes un zināšanas, radot ieguvumu citiem, un viņiem būtu jākļūst par ietekmīgiem dalībniekiem partnerību attīstīšanā kultūras ārējo attiecību jomā;

22.  aicina Komisiju attīstīt kultūras tūrisma aspektu, piemēram, izstrādājot tematiskās programmas un paraugprakses un apmainoties ar tām, lai veicinātu starptautisko mobilitāti un apmaiņu ar trešo valstu iedzīvotājiem, kā arī piekļuvi kultūras priekšmetiem;

23.  aicina Komisiju un EĀDD horizontāli iekļaut starptautiskās kultūras attiecības starptautiskās sadarbības instrumentos un programmās un saistībā ar vidusposma pārskatīšanu, lai nodrošinātu saskaņotību un padarītu starptautiskās kultūras attiecības par efektīvu līdzekli;

24.  aicina Komisiju stiprināt kultūras dimensijas ietekmi starptautiskajās attiecībās, sistemātiski iekļaujot kultūras dimensiju sarunās un asociācijas nolīgumos; uzsver, ka ES jānosaka rīcības principi sadarbības partneriem starptautiskajos projektos un jāizveido elastīga sistēma, lai veicinātu starptautisko kultūras sadarbību, likvidējot šķēršļus;

25.  aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt kultūras attiecības ar kaimiņvalstīm ar tehniskā atbalsta un spēju palielināšanas programmu, apmācības, spēju attīstīšanas un zināšanu nodošanas starpniecību — arī plašsaziņas līdzekļu jomā —, lai uzlabotu pārvaldību un veicinātu jaunu partnerattiecību veidošanu valstu, reģionālā, vietējā un pārrobežu līmenī, vienlaikus nodrošinot turpmākas darbības saistībā ar reģionālajām programmām dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, tostarp Rietumbalkānu valstīs;

26.  uzsver, ka ilgtspējības nolūkā ES ārējo kultūras darbību finansēšanas pamatā jābūt stingrai vietējo partneru iesaistei un programmām, kas pielāgotas vietējai realitātei, un tajā pienācīgi jāņem vērā projektu pēcfinansēšanas periods, tostarp pāreja uz valsts finansējumu vai citiem ieņēmumu modeļiem;

27.  uzsver, cik svarīga nozīme ir kultūras un cilvēktiesību iniciatīvām, kurām vajadzētu būt vērstām uz to, lai atbalstītu kultūras profesionāļus valstīs vai reģionos, kur viņu tiesības ir apdraudētas; aicina šādu programmu finansēšanai izmantot Eiropas Demokrātijas fondu un Eiropas Kaimiņattiecību instrumentu;

28.  uzsver, ka aktīvai pilsoniskajai sabiedrībai partnervalstīs var būt liela ietekme ES aizsargājamo vērtību izplatīšanā un ka tādēļ ir svarīgi, lai ES, veidojot divpusējas attiecības, palielinātu atbalstu partnervalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām kultūras jomā;

29.  aicina Komisiju iekļaut kultūru visos pašreizējos un turpmākos divpusējos un daudzpusējos nolīgumos ar atbilstošu budžetu un pienācīgi ievērojot saistības, kas pieņemtas saskaņā ar UNESCO Konvenciju par kultūras daudzveidību, lai vēl vairāk uzsvērtu kultūras mantojuma un kultūras un radošo nozaru ekonomisko potenciālu, veicinot ilgtspējīgu attīstību, tostarp tādās jomās kā izaugsme un nodarbinātība, un to ietekmi uz sociālo labklājību; uzskata, ka to varētu īstenot, piemēram, nākamajās sarunu pilnvarās par jauno partnerību ar ĀKK valstīm pēc 2020. gada; prasa izstrādāt ES rādītājus šajā jomā kā ieguldījuma sniegšanas veidu debatēs par kultūras politiku;

30.  uzsver jauniešu mobilitātes un universitāšu sadarbības programmu kā īpaši vērtīgu pasākumu ilglaicīgu akadēmisko un kultūras attiecību izveidei nozīmi ;

31.  aicina Komisiju stiprināt starptautisko dimensiju programmās „Erasmus+”, „Radošā Eiropa”, „Eiropa pilsoņiem” un „Apvārsnis 2020”; šajā sakarībā atgādina, ka ES programmām ir izšķirīga nozīme kultūras, izglītības, jaunatnes un sporta jomā kā galvenajiem elementiem, lai novērstu neiecietību un aizspriedumus, kā arī veicinātu kopīgas piederības izjūtu un cieņu pret kultūras daudzveidību; aicina Komisiju, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas kontekstā, veicināt ES tuvāko partnervalstu dalību šajās programmās;

32.  atzīst Komisijas centienus veicināt zinātnes, pētniecības, izglītības un kultūras sadarbības nozīmi kā „maigās varas” līdzekli Eiropas ārējās attiecībās; uzsver, ka zinātnes un kultūras apmaiņa var palīdzēt spēju veidošanā un konfliktu risināšanā, jo īpaši attiecībās ar kaimiņvalstīm;

33.  aicina Komisiju stiprināt un paplašināt ES programmu COSME (ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programma), lai ietvertu stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām, un, izmantojot ES tematiskās programmas, stiprināt MVU, kas darbojas kultūras jomā valstīs, kuras nav ES dalībvalstis;

34.  uzsver Reģionu komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas nozīmi, kā arī reģionālo un vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības nozīmi šīs stratēģijas izstrādē;

35.  uzsver, ka Parlamentam būtu aktīvi jāiesaistās kultūras veicināšanā ES ārējās attiecībās, tostarp izmantojot informācijas un koordinācijas dienestus;

36.  aicina Komisiju un EĀDD katrā ES delegācijā iecelt „kontaktpersonu”, kas uztur sakarus ar dalībvalstu kultūras iestādēm, pārstāvjiem, vietējo pilsonisko sabiedrību, ieinteresētajām personām un iestādēm, ievērojot strukturēta dialoga procedūru, kuras mērķis ir kopīgi noteikt vispārējās prioritārās jomas, vajadzības un sadarbības metodes, un nodrošināt pietiekamu budžetu un apmācību; aicina Komisiju un EĀDD reizi divos gados ziņot Parlamentam par īstenošanas stāvokli un sasniegtajiem rezultātiem;

37.  prasa piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus EĀDD starptautisko kultūras attiecību vajadzībām, nostiprināt EĀDD ar katalītisku vadošo lomu to dažādo ES dienestu vidū, kuri nodarbojas ar starptautiskajām kultūras attiecībām;

38.  atbalsta to, lai starptautisko kultūras attiecību jomā tiktu nodrošināta izglītība, apmācība un pētniecība nolūkā veidot iesaistīto personu spējas, kā arī palielināt kultūras iesaisti, izmantojot izglītību, tostarp nodrošinot ES personālam atbilstošu apmācību kultūras kompetenču jomā;

39.  prasa skaidri formulēt dalībvalstu kultūras iestāžu lomu attiecībā uz ES kultūras ietekmi ārpus tās robežām un saistībā ar iekļaujošu un kopīgu Eiropas stāstu, tostarp izmantojot ES dalībvalstu kultūras institūta (EUNIC) tīklu un citus forumus, un atbalsta iekļaujošu un vienlīdzīgu pieeju visām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē dalībvalstu kultūras iestāžu līdz šim paveikto darbu; mudina turpināt sadarbību ārvalstīs, lai optimizētu dalībvalstu intereses, īpašu uzmanību veltot mazākajām dalībvalstīm, kurām nav kultūras iestāžu ārvalstīs, un to kultūras pārstāvības vajadzībām;

40.  aicina stiprināt stratēģisko partnerību ar UNESCO kopīgā paziņojuma īstenošanā, izmantojot tās uzticamību Eiropā un tās globālo atvērtību, lai palielinātu visu ES un trešo valstu ieinteresēto personu kopīgo darbību ietekmi, un apsvērt iespēju to saistīt ar turpmākajām darba grupām vai konsultatīvajām padomēm nolūkā atbalstīt paziņojuma īstenošanu;

41.  uzsver, ka nepieciešams no jauna noteikt valsts kultūras iestāžu nozīmi starpkultūru apmaiņā, ņemot vērā, ka dažām no tām ir senas tradīcijas un daudz kontaktu trešās valstīs un ka tādējādi tās varētu kļūt par stingru pamatu sadarbībai un saziņai starp dažādajiem Eiropas dalībniekiem; turklāt norāda uz to potenciālu, lai veicinātu un atvieglotu divpusējās attiecības starp valstīm un palīdzētu izstrādāt un īstenot Eiropas kultūras diplomātijas stratēģiju;

42.  aicina Komisiju un PV/AP arī turpmāk atbalstīt īpaši pielāgoto EUVP studiju programmu (Eiropas Savienības apmeklētāju programma) kā iedarbīgu instrumentu, lai paplašinātu dialogu, veicinātu demokrātiju un nodrošinātu pastāvīgu platformu jauniem un turpmākajiem vadītājiem un trešo valstu viedokļa veidotājiem un galvenajiem sarunu partneriem Eiropas Savienības iestādēs un pilsoniskās sabiedrības organizācijās;

43.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota kultūras diplomātijas platforma, un aicina to padarīt ilgtspējīgu, regulāri novērtējot tās mērķus, rezultātus un pārvaldību; atzīst, ka starptautisko kultūras attiecību jomā darbojas daudzas dažādas institucionālas un neinstitucionālas ieinteresētās personas(20), un aicina Komisiju veicināt strukturētu dialogu starp visām ieinteresētajām personām, tostarp izmantojot atvērtās koordinācijas metodi;

44.  prasa nekavējoties izveidot mehānismu, lai novērstu, novērtētu un atjaunotu apdraudētu kultūras mantojumu un novērtētu zaudējumus, tostarp ārkārtas reaģēšanas mehānismu mantojuma aizsardzībai konflikta valstīs, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta saistībā ar ANO Kultūras objektu aizsardzības dienestu „Zilās ķiveres” operatīvas grupas ierosmi, cieši un strukturēti sadarbojoties ar UNESCO un nodrošinot Copernicus — Eiropas Zemes novērošanas programmas tehnoloģisko atbalstu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas 2347 pieņemšanu, kurā noteikts, ka kultūras mantojuma iznīcināšanu var uzskatīt par kara noziegumu, un aicina ES un EĀDD sadarboties ar visiem partneriem, lai veicinātu konfliktu novēršanu, miera veidošanu un atjaunošanas un samierināšanas procesus visās konfliktu skartajās zonās;

45.  prasa nodrošināt koordināciju ES līmenī cīņā pret tādu kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību, kuri ir nolaupīti bruņotu konfliktu un karadarbības laikā, kā arī to atgūšanu, atzīstot, ka tas ir svarīgs līdzeklis cīņā pret teroristu grupu finansēšanu;

46.  uzsver, ka ir jāstiprina ES un UNESCO stratēģiskā partnerība, izveidojot ilgtspējīgu platformu sadarbībai un saziņai par kopīgām prioritātēm, lai efektīvi risinātu kopīgās problēmas kultūrā un izglītībā;

47.  ierosina Eiropas kultūras forumā un Eiropas Attīstības dienās pievērst īpašu uzmanību strukturētam dialogam ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām personām par ES starptautiskajām kultūras attiecībām;

48.  ierosina, lai Komisija organizē īpašu kultūras dalībnieku kolokviju/forumu par kultūru un attīstību saskaņā ar ES un AKP 2009. gada aprīļa Briseles deklarāciju un lai tas būtu pieejams ES kaimiņvalstu un citu stratēģisko partnervalstu dalībniekiem;

49.  uzskata, ka lēmums pasludināt 2018. gadu par Eiropas kultūras mantojuma gadu ir iespēja dot ieguldījumu kultūras mantojuma veicināšanā, izmantojot integrētu pieeju, un ir svarīgs ES starptautiskās dimensijas elements, kas balstīts uz partnervalstu interesi par Eiropas mantojumu un zināšanām;

50.  prasa efektīvi īstenot pašreizējos juridiskos instrumentus, lai labāk aizsargātu kultūras mantojumu, autortiesības un intelektuālo īpašumu; aicina Komisiju nākt klajā ar paredzēto tiesību akta priekšlikumu par kultūras preču importa ES regulēšanu, jo īpaši šādām precēm no konfliktu zonām, kā līdzekli nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai;

51.  aicina ES un dalībvalstis, kuras ir parakstījušas un ratificējušas UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, tādējādi apņemoties to īstenot, atbalstīt kopīgās darbības šīs konvencijas īstenošanai;

Cilvēku savstarpējo kontaktu pieeja

52.  piekrīt priekšlikumam par kopīgo paziņojumu attiecībā uz pāreju no lejupējas pieejas uz cilvēku savstarpējo kontaktu (P2P) pieeju, uzsverot līdzradīšanas un kopražošanas procesus kultūras un radošajās nozarēs; uzskata, ka kultūrai jābūt pieejamai visiem iedzīvotājiem;

53.  atzīst, ka jaunieši ir viena no galvenajām mērķa grupām ES un partnervalstīs un ka saskarsme ar citām kultūrām un valodām sniedz pieredzi, kas bieži rada piederības sajūtu mūža ilgumā, un atzīst, ka izpildītājmāksla, vizuālā māksla, ielu māksla, mūzika, teātris, kino, literatūra, sociālie plašsaziņas līdzekļi un digitālās platformas kopumā parasti ir vispiemērotākie līdzekļi, lai viņus sasniegtu un iesaistītu;

54.  prasa attīstīt kopīgus projektus starp ES un trešām valstīm kultūras mantojuma digitalizācijas pētniecības un attīstības jomā, lai arī veicinātu piekļuvi zināšanām, jaunu pakalpojumu un produktu izstrādi un sekmētu jaunu kultūras tūrismu;

55.  prasa Eiropas politikā integrēt kultūras satura vērtību un nozīmi, jo Eiropa ir viena no būtiskākām tā radītājām, tostarp digitālajā vidē, lai izveidotu pasaules līmeņa iedzīvotāju virtuālos tīklus nolūkā veicināt līdzdalību kultūrā un kultūras apmaiņu;

56.  prasa izveidot ES savienojamības iniciatīvu, lai palīdzētu aktīvāk piedalīties tiem jauniešiem, kuri dzīvo ģeogrāfiski mazāk labvēlīgās teritorijās;

57.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas veicināt savstarpējo mācīšanos jauniem kultūras uzņēmējiem, piemēram, programmu Med Culture, vai atbalstīt tādas mācību iniciatīvas starpkultūru attiecību jomā kā „Vairāk Eiropas”;

58.  atbalsta pasākumus, lai trešās valstis varētu pēc iespējas vieglāk turpmāk piedalīties pārrobežu un kopīgos projektos, piemēram, Eiropas Padomes kultūras maršrutos, kā arī iekļaut trešās valstis starp dalībniekiem ierosinātajā turpmākajā stratēģijā ES delegācijām trešās valstīs, ļaujot tām savā darbā trešās valstīs pilnībā gūt labumu no ES kultūras pasākumiem, piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētas un LUX balvas; atgādina, ka digitālajiem rīkiem, tehnoloģiju platformām, piemēram, Europeana, un kultūras tīkliem, var būt izšķiroša nozīme, lai sasniegtu plašāku auditoriju un izplatītu labāko praksi;

59.  aicina pēc pašreizējās zinātnisko vīzu programmas parauga izveidot kultūras vīzu programmu trešo valstu valstspiederīgajiem, māksliniekiem un citiem kultūras jomas profesionāļiem, lai veicinātu kultūras attiecības un likvidētu šķēršļus mobilitātei kultūras nozarē;

60.  aicina Komisiju pastiprināt sadarbības veidus ar Eiropas Padomi, jo īpaši programmās, kas paredzētas kultūras kā demokratizācijas faktora, starpkultūru dialoga, kultūras un audiovizuālā mantojuma veicināšanai;

61.  atzīst nepieciešamību pēc padziļinātām zināšanām šajā jomā, vietējiem dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības, lai uzlabotu šo dalībnieku piekļuvi programmām un finansējumam un nodrošinātu, ka palielinošā ietekme uz dalību ES programmās un iniciatīvās tiek izmantota; iesaka apspriesties ar vietējiem dalībniekiem, tostarp vietējām iestādēm, lai kopīgi izstrādātu programmas; prasa izstrādāt novatorisku sadarbības pieeju, paļaujoties uz rīkiem un tīkliem, kas jau ir ieviesti (dotācijas, pakārtotās dotācijas)(21), un saistībā ar tiem veikt turpmākus pasākumus, ņemot vērā dzimumu līdzsvaru;

62.  atzīst, ka attīstības stratēģijas un programmas galvenokārt ir vērstas uz materiālo un sociālo un kultūras nenodrošinātību; aicina labāk vērsties pie neaizsargātām kopienām, tostarp lauku un tālākajos reģionos, lai sekmētu sociālo kohēziju;

63.  prasa uzlabot ES un dalībvalstu darbību kultūras jomā pamanāmību un plašāk izplatīt informāciju par to starptautiskā līmenī, tostarp izveidojot kopējas pamatnostādnes(22) un uzrunājot mērķauditoriju vietējās valodās;

64.  aicina mainīt paradigmu attiecībā uz atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, veicinot Eiropas kultūras informācijas sniegšanu, uzsākot ES kultūras portāla darbību, rīkojot festivālus, izveidojot „Eiropas kultūras namus”, tostarp veidojot strukturētu sadarbību ar vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, cita starpā sadarbībā ar EBU, EURONEWS un EURANET;

65.  mudina ES pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz multimediju potenciāla pētniecība, lai izprastu pašreizējās problēmas un iespējas attīstības valstīs, tostarp ar kultūru saistītajos jautājumos, un novērtētu kultūras nozīmi attīstības un starptautiskajā sadarbībā;

ES globālā stratēģija

66.  uzsver kultūras būtisko nozīmi ES ārējā politikā kā „maigās varas” līdzeklim, miera uzturēšanas, stabilitātes un izlīgšanas katalizatoram un kā ilgtspējīgas sociāli ekonomiskās un cilvēku attīstības dzinējspēkam;

67.  uzsver izglītības un kultūras ļoti svarīgo nozīmi pilsoniskuma un starpkultūru prasmju veicināšanā, kā arī labāku sociālo, humāno un ekonomisko izredžu radīšanā;

68.  atzinīgi vērtē to, ka ES globālā stratēģija uzsver, cik liela nozīme ir starpkultūru un starpreliģiju dialogam, uzlabojot savstarpējo sapratni; tomēr pauž nožēlu par to, ka netiek pieminēta kultūras un mākslas patiesā vērtība kā līdzeklim cīņā pret radikālismu un terorismu; tādēļ prasa, lai tiktu stiprināti instrumenti, kas īpaši paredzēti kultūras jomas veicināšanai un sadarbībai ar to;

69.  aicina Komisiju stiprināt savu sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, UNESCO, Interpolu, Pasaules Muitas organizāciju un Starptautisko muzeju padomi, lai stiprinātu cīņu pret kultūras preču nelikumīgu tirdzniecību, kas var sniegt finansējumu noziedzīgām darbībām, tostarp finansējumu teroristu organizācijām;

70.  aicina PV/AP piešķirt īpašu nozīmi kultūras jautājumiem, īstenojot ES globālās stratēģijas ceļvedi;

71.  uzsver, ka ES, kuras pamatvērtības ir cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, līdztiesības, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana, ārējās politikas jomā būtu jābalstās uz pieredzi un gūtajām atziņām, kas būtu jāatspoguļo, attīstot attiecības ar trešām valstīm ar kultūras un kultūras mantojuma starpniecību, šajā sakarībā norādot, ka tas arī sniedz ES iespēju demonstrēt un eksportēt tās kultūras vērtības;

72.  prasa īstenot mērķtiecīgu kultūras un izglītības politiku, ar ko var atbalstīt galvenos ES ārpolitikas un drošības politikas mērķus un palīdzēt stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību; atgādina, ka 2018. gadā būs Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 70. gadadiena;

73.  atzīst, ka ES kultūras ietekme nodrošina tās pamanāmību starptautiskajos sakaros, izmantojot tās daudzveidīgās kultūras identitātes kanālus;

74.  atgādina, ka izglītība un kultūra ir būtisks dzinējspēks ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai 2030. gadā, īpašu uzmanību pievēršot pilsētvides atjaunošanai Eiropas un pasaules pilsētās; tādēļ aicina izstrādāt priekšlikumu par jaunu Eiropas konsensu attīstības jomā, lai uzsvērtu kultūras nozīmi un kultūras izpausmju aizsardzību un veicināšanu;

75.  prasa stiprināt starptautiskās kultūras attiecības diskusijās par “migrācijas” un bēgļu politiku; uzsver, ka ES, kuras spēks ir tās vienotība daudzveidībā, ir jāpieņem līdzsvarota pieeja, kura respektē kultūras atšķirības un saskaņā ar kuru diasporām ir izšķiroša nozīme; uzsver, ka kultūrai vajadzētu būt tiltam uz savstarpēju sapratni, lai kopīgi dzīvotu lielākā saskaņā;

76.  atzīst, ka ES darbojas arī tādā īpašā vidē, kurā politiskais konteksts un tiesiskais regulējums attiecībā uz veiksmīgām kultūras attiecībām ir naidīgs un represīvs; atzīst, ka trešās valstīs ES bieži saskaras ar sekām, ko rada neprecīza, nepilnīga un subjektīva informācija, un ka tā ir tiešas propagandas mērķis; prasa šajā sakarībā veikt īpašus pasākumus un atbilstīgas darbības;

77.  aicina ES un dalībvalstis palielināt resursus, kas pieejami piekļuvei izglītībai un kultūrai, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem migrantiem un bēgļiem Eiropas Savienībā un trešās valstīs; prasa atbalstīt „izglītības koridorus” studentiem ES universitātēs (sadarbībā arī ar telemātikas universitātēm), vienmēr ievērojot valodu un kultūras daudzveidību;

78.  aicina Komisiju un EĀDD sekmēt kultūras sakarus ar ES tiešajām kaimiņvalstīm, lai veicinātu konkrētus pasākumus, kuru mērķis ir veicināt starpkultūru dialogu(23) un risināt tādas problēmas kā migrācija, drošība un radikalizācija, ar ko saskaras ES;

79.  iesaka ES sadarboties ar visām attiecīgajām iestādēm, kas darbojas šajā jomā, un vietējiem partneriem, lai īstenotu tās mērķus starptautisko kultūras attiecību jomā, gan izmantojot daudzpusēju sadarbību starptautiskās organizācijās, gan veidojot partnerattiecības ar galvenajiem dalībniekiem, kas darbojas uz vietas;

80.  aicina Komisiju un EĀDD stiprināt sadarbību ar Eiropas Padomes Paplašināto daļējo nolīgumu par kultūras maršrutiem, kas ir iestāžu instruments, lai stiprinātu tautas kultūras attiecības arī ar trešām valstīm, nolūkā veicināt kultūras daudzveidības pamatvērtības, starpkultūru dialogu un mazāk zināmu kultūras galamērķu ilgtspējīgu teritoriālo attīstību, vienlaikus saglabājot to kopīgo kultūras mantojumu;

81.  mudina ES cieši sadarboties ar visām valstīm, kurām ir tādi paši mērķi un vērtības un kuras ir gatavas rīkoties to atbalstam; uzsver, ka tas ir jo īpaši svarīgi, lai nodrošinātu likumīgas un stabilas ES rīcības koncepciju, kas ļautu ES tikt atzītai par „pasaules mēroga dalībnieci”;

o
o   o

82.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) http://ec.europa.eu/culture/library/publications/global-cultural-citizenship_en.pdf
(2) OV C 287, 29.11.2007., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0441.
(4) http://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/199
(5) OV C 320, 16.12.2008., 10. lpp.
(6) OV C 377 E, 7.12.2012., 135. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0403.
(9) OV C 463, 23.12.2014., 4. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0293.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0486.
(12) OV C 417, 15.12.2015., 41. lpp.
(13) OV C 346, 21.9.2016., 55. lpp.
(14) OV C 247 E, 15.10.2009., 32. lpp.
(15) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/563418/IPOL_STU(2016)563418_EN.pdf
(16) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/etudes/join/2013/513985/IPOL-CULT_ET(2013)513985_EN.pdf
(17) http://ec.europa.eu/dgs/fpi/showcases/eu_perceptions_study_en.htm
(18) Piemēram, „Erasmus”, „Apvārsnis 2020” un „Radošā Eiropa”.
(19) Piemēram, ES apmeklētāju programma (EUVP), ko 1974. gadā izveidoja Eiropas Parlaments un Komisija, ir individuāla mācību programma daudzsološiem jauniem vadītājiem un sabiedrības nostājas veidotājiem no valstīm ārpus Eiropas Savienības, un šīs programmas moto ir “ES vērtību popularizēšana pasaulē kopš 1974. gada”.
(20) Komisijas ģenerāldirektorāti (jo īpaši Izglītības un kultūras ĢD (EAC), Starptautiskās sadarbības un attīstības ĢD (DEVCO), Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ĢD (NEAR), Pētniecības un inovācijas ĢD (RTD), Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ĢD (CONNECT), EĀDD, Ārpolitikas instrumentu dienests (FPI), ES delegācijas, dalībvalstu delegācijas, dalībvalstu kultūras iestādes ārvalstīs, Eiropas Padome, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, ES dalībvalstu kultūras iestādes (EUNIC), Starptautiskā Muzeju padome (ICOM), Starptautiskais kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centrs (ICCROM), UNESCO, starptautiskās organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, nevalstiskās organizācijas, vietējās kultūras jomas pārstāvji, ielu mākslinieki un citas platformas un tīkli.
(21) Piemēram, ES finansētā programma Med Culture, kuras mērķis ir attīstīt un uzlabot kultūras politiku un praksi saistībā ar kultūras nozari. Šī līdzdalību veicinošā pieeja paredz iesaistīt pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, ministrijas un privātā un publiskā sektora iestādes, kas darbojas kultūras jomā, kā arī citās ar to saistītās nozarēs.
(22) Viens no ierosinājumiem ir izveidot “kultūras vēstnieku” amatu, kuri būtu apņēmības pilni un atbalstītu gan Eiropas integrāciju, gan starptautiskās attiecības (līdzīgi ANO labas gribas vēstniekiem). Tie varētu būt mākslinieki, mūziķi, rakstnieki utt.
(23) Piemēram, ES finansētais projekts Young Arab Voice.


Ieteikums Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 72. sesiju
PDF 532kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija ieteikums Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 72. sesiju (2017/2041(INI))
P8_TA(2017)0304A8-0216/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 21., 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000), Nr. 1820 (2009), Nr. 1888 (2009), Nr. 1889 (2010), Nr. 1960 (2011), Nr. 2106 (2013), Nr. 2122 (2013) un Nr. 2242 (2015) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās(1),

–  ņemot vērā ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā,

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju(3),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus par ES prioritātēm ANO Ģenerālās asamblejas 71. sesijā,

–  ņemot vērā pārskatītās ES pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā, ar kuru ES ir piešķirtas tiesības uzstāties ANO Ģenerālajā asamblejā, mutiski izklāstīt priekšlikumus un grozījumus, kas pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma tiks nodoti balsojumam, un izmantot tiesības atbildēt,

–  ņemot vērā 2016. gada 19. septembra Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 21. decembra Rezolūciju Nr. A/71/L.48, ar ko izveido starptautisku, objektīvu un neatkarīgu mehānismu, lai atbalstītu izmeklēšanu un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veiktu to personu kriminālvajāšanu, kuras Sīrijas Arābu Republikā no 2011. gada marta izdarījušas vissmagākos noziegumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās „ISIS/Da’esh“ veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 113. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0216/2017),

A.  tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku un labu globālo pārvaldību ar ANO centrā ir neatņemama ES ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka uz universāliem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā globālu krīžu, problēmu un draudu risināšanai;

B.  tā kā starptautisko kārtību, kuras pamatā ir sadarbība, dialogs brīva un godīga tirdzniecība un cilvēktiesības, apšauba vairākas pasaulē izveidojušās nacionālistiskās un protekcionistiskās kustības;

C.  tā kā Eiropas Savienībai būtu proaktīvi jādarbojas tādas Apvienoto Nāciju Organizācijas veidošanā, kas spēj efektīvi rast pasaules mēroga risinājumus, sekmēt mieru un drošību, cilvēktiesības, attīstību, demokrātiju un starptautisku kārtību, kuras pamatā ir tiesiskums; tā kā ES dalībvalstīm ir jādara viss iespējamai, lai turpinātu saskaņot un apvienot savas darbības Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas iestādēs un struktūrās, ievērojot LES 34. panta 1. punktā tām paredzētās pilnvaras;

D.  tā kā ES un tās dalībvalstis kopā ir vienīgais lielākais finanšu devējs ANO sistēmā, nodrošinot gandrīz 50 % no visām iemaksām ANO, ES dalībvalstīm iemaksājot aptuveni 40 % no ANO kārtējā budžeta; tā kā ES iemaksām ANO vajadzētu būt redzamākām;

E.  tā kā ES veic pasākumus vides ilgtspējas nodrošināšanai, jo īpaši cīņā pret klimata pārmaiņām, veicinot tādus starptautiskus pasākumus un darbības, kas vērstas uz vides kvalitātes saglabāšanu un uzlabošanu un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

F.  tā kā Eiropas Savienība ir viena no neatlaidīgākajām cilvēktiesību, pamatbrīvību, kultūras vērtību un daudzveidības, demokrātijas un tiesiskuma aizstāvēm un veicinātājām;

G.  tā kā ES drošības vide kļūst aizvien nestabilāka un mainīgāka, ņemot vērā daudzās ilgstošās vai briestošās problēmas, tostarp vardarbīgus konfliktus, terorismu, organizēto noziedzību, propagandu un kibernoziedzību, nepieredzēto bēgļu masveida pārvietošanos un migrantu radīto spriedzi un klimata pārmaiņu radīto ietekmi, kuras nav iespējams risināt valsts līmenī un kurām nepieciešama reģionāla un globāla atbilde un aktīva un lietišķa sadarbība,

H.  tā kā 2030. gada Attīstības programmas īstenošanas procesā ES un ANO vajadzētu būt galvenajām dalībniecēm attiecībā uz nabadzības izskaušanu un vispārējā uzplaukuma radīšanu, nevienlīdzības likvidēšanu, drošākas un taisnīgākas pasaules izveidi, kā arī cīņu pret klimata pārmaiņām un vides aizsardzību; tā kā ANO Ģenerālā asambleja ir nolēmusi paātrināt organizācijas centienus īstenot jauno attīstības programmu,

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

  

Miers un drošība

   a) turpināt pieprasīt pilnībā ievērot Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstu, proti, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas suverenitāti, starptautiski atzītās robežas un teritoriālo integritāti, ņemot vērā starptautisko tiesību pārkāpumus šajās teritorijās; atbalstīt un atdzīvināt diplomātiskos centienus šo pašreizējo un ieilgušo konfliktu, kā arī Kalnu Karabahas konflikta, miermīlīgai un ilgtspējīgai atrisināšanai un vietējai cilvēktiesību un teritoriālās integritātes, spēka nepielietošanas un tautu vienlīdzības tiesību un pašnoteikšanās tiesību ievērošanai; mudināt starptautisko sabiedrību pilnībā īstenot Krimas nelikumīgās aneksijas neatzīšanas politiku; aktīvi palielināt spiedienu uz Krieviju kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli, lai atrisinātu pašreizējo konfliktu Ukrainā saskaņā ar Minskas vienošanos un izbeigtu okupāciju Gruzijas Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionos; panākt ģeopolitisko līdzsvaru, kas nepieļauj nekādas cerības uz ekskluzīvām ietekmes sfērām;
   b) saglabāt pilnu atbalstu ANO centieniem sekmēt visaptverošu risinājumu, lai izbeigtu Kipras sadalījumu, un uzsver, ka Kipras problēmas atrisināšana pozitīvi ietekmētu visu reģionu, kā arī Kipras grieķus un Kipras turkus; mudina Padomi izmantot visus tās resursus, lai pilnībā atbalstītu sekmīgu atkalapvienošanas procesa pabeigšanu, un atbalstīt ANO lomu;
   c) atbalstīt ANO vadītos centienus panākt risinājumu bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas nosaukuma jautājumā, panākot vienošanos starp Skopji un Atēnām;
   d) mudināt visas ANO dalībvalstis nodrošināt visus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai bruņotos konfliktos atbalstītu vietējos iedzīvotājus un bēgļus, un mudina visas ANO dalībvalstis izpildīt finansiālās saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz ANO;
   e) ievērot Irānas un ANO Drošības padomes locekļu un Vācijas vienošanos kodolenerģijas jomā kā nozīmīgu starptautiskās un jo īpaši ES diplomātijas sasniegumu un turpināt uzstāt, lai Amerikas Savienotās Valstis to praktiski īstenotu;
   f) izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai uzlabotu valsts un nevalstisko dalībnieku darbību atbilstību starptautiskajām humanitārajām tiesībām (IHL); atbalstīt Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vadītos centienus izveidot efektīvu mehānismu, lai stiprinātu IHL ievērošanu;
   g) pieprasīt stingrāku daudzpusēju apņemšanos atrast noturīgu ilgtspējīgu un mierīgu politisko risinājumu pašreizējiem konfliktiem Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, īpaši Sīrijā, Irākā, Jemenā un Lībijā; un pastiprināt diplomātisko darbību, lai pasaulē atrisinātu iesaldētos konfliktus; turpināt atbalstīt ANO īpašo sūtņu darbu, rīcību un iniciatīvas, kuru mērķis ir šo konfliktu atrisināšana; aicināt nepārtraukt starptautiskās sabiedrības humāno, finansiālo un politisko palīdzību, lai risinātu humanitāro situāciju, un strādāt pie tūlītējas vardarbības izbeigšanas; novērst jebkurus ILH un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp tiešus uzbrukumus civilajai infrastruktūrai un iedzīvotājiem, un stingri nosodīt šos pārkāpumus Sīrijā; mudināt visas ANO dalībvalstis nodrošināt visus vajadzīgos finanšu resursus un cilvēkresursus, lai bruņotos konfliktos atbalstītu iedzīvotājus; atbalstīt ANO centienus atrast ilgtspējīgu atrisinājumu Sīrijas un Irākas konfliktam un turpināt atbalstīt ES lomu humānās palīdzības jomā un ES reģionālo iniciatīvu; mudināt starptautisko sabiedrību darīt visu iespējamo, lai vai nu attiecīgo valsts tiesu sistēmās un starptautiskajās tiesās, vai ad hoc tribunālos stingri paustu nosodījumu pret personām, kas Sīrijas konfliktā izdarījušas kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un genocīdu; atbalstīt ANO miera plāna iniciatīvu Jemenā un nekavējoties risināt pašreizējo humāno krīzi; aicināt visas puses ievērot visu Jemenas iedzīvotāju cilvēktiesības un brīvības un uzsver, ka ir svarīgi uzlabot visu miera un humānās palīdzības misiju darbinieku drošību šajā valstī; mudināt īstenot tuvināšanās politiku starp Saūda Arābiju un Irānu kā būtisku līdzekli, lai mazinātu spriedzi reģionā un virzītos uz konfliktu atrisināšanu Jemenā un citās valstīs; mudināt arī turpmāk īstenot šādas darbības, lai novērstu pamatcēloņus, kuri izraisa terorismu un ekstrēmismu, kas apdraud starptautisko drošību un stabilitāti reģionā; aicināt vairāk atbalstīt ANO atbalstīto valdību Lībijā un kā galvenajam dalībniekam iesaistīties Lībijas stabilizācijas procesā un tās vienotības un teritoriālās integritātes saglabāšanā saskaņā ar Lībijas politisko vienošanos (LPV); atkārtot, ka visi bruņotie spēki ir nekavējoties jāapvieno leģitīmo civilo iestāžu kontrolē, kā paredz Lībijas politiskā vienošanās; atjaunot atbalstu ANO Tuvo Austrumu miera procesa īpašā koordinatora un ANO ģenerālsekretāra Rietumsahāras jautājumos īpašā pārstāvja darbam, lai atrisinātu šos ieilgušos konfliktus; aicināt īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem;
   h) atbalstīt sarunas starp Sīrijas iekšējiem spēkiem, kas tiek īstenotas saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2254 (2015); uzsvērt, ka pusēm ir jācenšas panākt pamatnolīgumu, kurā būtu politikas noteikumu kopums, lai sarunās panākto pārejas politikas procesu varētu īstenot, ievērojot skaidru secību un mērķa termiņus, kas noteikti Rezolūcijā Nr. 2254 (2015); uzsvērt, ka šā mērķa sasniegšanai ir izstrādāta precīza programma, ko veido četri bloki; paust bažas, ka pastāvīgās cīņas Sīrijā grauj pamiera režīmu, kas stājās spēkā 2016. gada 30. decembrī, tādējādi ievērojamā mērā negatīvi ietekmējot Sīrijas civiliedzīvotāju drošību, humānās palīdzības pieejamību un politikas procesa attīstību; atbalstīt ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Sīrijā aicinājumu Sīrijas pamiera garantētājām valstīm nekavējoties rīkoties, lai uzturētu pamiera režīmu;
   i) rīkoties saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu Rietumsahāras jautājumā;
   j) panākt, ka ANO Ģenerālā asambleja sadarbībā ar ES un ASV nodrošina visus instrumentus, kas vajadzīgi, lai divu valstu risinājums — kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, drošas un atzītas robežas Izraēlas Valstij un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts — būtu ilgtspējīgs un efektīvs;
   k) mudināt Irākas iestādes palielināt to spējas un sniegt tām atbalstu, un vērst uzmanību uz nepieciešamību strādāt, lai sasniegtu iekļaujošāku sabiedrību un visu pārvietoto etnisko un reliģisko minoritāšu reintegrāciju, tostarp Irākas ziemeļdaļā, kur pēc militārās operācijas Mosulā un tās apkārtnē ir jārod mierīgs un iekļaujošs pēckonflikta risinājums; atkārtot, ka militārajās stratēģijās Irākā ir būtiski svarīgi nodrošināt civiliedzīvotāju pastāvīgu aizsardzību un starptautisko humanitāro tiesību (IHL) ievērošanu;
   l) turpināt novērst ievērojamos drošības apdraudējumus Sāhelas, Sahāras un Čadas ezera, Lielo ezeru un Āfrikas raga reģionā, lai izskaustu terorisma draudus, ko rada ISIL/Daesh un al-Qaeda sabiedroto grupējumi, kā arī Boko Haram vai jebkuri citi ar to saistītie teroristiskie grupējumi;
   m) strādāt ar visu starptautisko sabiedrību kopumā, lai atrisinātu humanitāro un drošības krīzi, kas apdraud Āfrikas kontinentu, īpaši Somāliju, Dienvidsudānu, Sudānu, Centrālāfrikas Republiku, Mali, Nigēriju, Burundi un Lielo ezeru reģionu kopumā; mudināt ANO dalībvalstis palielināt atbalstu Āfrikas Savienības pieaugošajai lomai un spējām starpniecībā un krīžu pārvarēšanā, tomēr cenšoties arī panākt savstarpējo papildināmību ar ANO Miera veidošanas atbalsta biroju; gādāt par to, lai MONUSCO strauji tiktu pielāgota savām jaunajām pilnvarām un jo īpaši 2016. gada 31. decembra nolīguma īstenošanai;
   n) aicināt starptautisko sabiedrību apvienot centienus, lai pārvaldītu pašreizējo politisko krīzi Kongo Demokrātiskajā Republikā un novērstu valsts sabrukumu šajā valstī;
   o) uzsvērt, ka ir svarīgi vairāk ieguldīt konfliktu novēršanā, ņemot vērā tādus faktorus kā politiskā vai reliģiskā radikalizācija, ar vēlēšanām saistītā vardarbība, iedzīvotāju pārvietošana vai klimata pārmaiņas;
   p) vērst ANO locekļu, jo īpaši Drošības padomes locekļu, uzmanību uz to, ka dažu Reitumbalkānu valstu starpā palielinās spriedze; mudināt šo valstu vadītājus parādīt atturību reģionālajā politikā un mudināt ES un ANO turpināt pilnībā iesaistīties noturīgu risinājumu meklēšanā attiecībā uz divpusējām atšķirībām, tostarp nepieciešamības gadījumā veicot starpniecību; nosodīt Krievijas darbības Rietumbalkānu valstīs, kas draud destabilizēt šā reģiona valstu trauslo reformu procesu un mazināt to plānus attiecībā uz ES un NATO;
   q) turpināt mudināt ANO īstenot centienus panākt mieru Afganistānā un pārvarēt trauslo drošības situāciju valstī;
   r) asi nosodīt Ziemeļkorejas vadītāju rīcību, kas apdraud mieru un drošību Korejas pussalā un ārpus tās; mudināt Ķīnu kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli pastiprināt spiedienu uz Ziemeļkorejas režīmu, lai ierobežotu tās agresīvās darbības, kas apdraud drošību reģionā un pasaulē; sagatavot un īstenot spēcīgu atbildi, kuru atbalsta plaša un pietiekami spēcīga starptautiska vienprātība, lai atturētu Ziemeļkorejas režīmu no naidīgu kodolspēju turpmākas attīstīšanas un ekstrateritoriālu slepkavību, uzbrukumu un nolaupīšanu īstenošanas;
   s) mudināt ANO Ģenerālo asambleju un ANO Drošības padomi apspriest jautājumu par spriedzi Dienvidķīnas jūrā, lai panāktu, ka visas iesaistītās puses kopīgi pabeigtu sarunas par rīcības kodeksu;
   t) atzinīgi vērtēt Drošības padomes pieņemto Rezolūciju Nr. 2307 (2016) un apsveikt Kolumbijas valdību un tautu par to centieniem panākt mieru;
   u) ievērojami palielināt dalībvalstu atbalstu ANO miera uzturēšanas un miera veidošanas operācijām, kurās ir cilvēktiesību elements un skaidras izejas stratēģijas, īpaši, sniedzot ieguldījumu darbiniekos un aprīkojumā, kā arī stiprināt ES veicināšanas lomu šajā ziņā; nodrošināt labāku redzamību šim atbalstam un ieguldījumam; tālāk izstrādāt procedūras ES kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) izmantošanai, atbalstot ANO operācijas un vienlaikus veltot pietiekamu uzmanību vairākām krīzes kopīgas pārvarēšanas dimensijām, piemēram, cilvēktiesībām, ilgtspējīgai attīstībai un masveida migrācijas pamatcēloņiem; atbalstīt ANO Drošības padomes reformu attiecībā uz iespēju izmantot veto tiesības gadījumos, kad ir pierādījumi par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;
   v) atbalstīt ANO ģenerālsekretāra centienus paplašināt ANO iesaistīšanos miera sarunās;
   w) atbalstīt pilnīgu ANO Drošības padomes rezolūciju par sievietēm, mieru un drošību īstenošanu; aicināt sekmēt sieviešu vienlīdzīgas un pilnīgas aktīvas līdzdalības nozīmi; veicināt sieviešu aktīvu iesaistīšanos konfliktu novēršanā un atrisināšanā un vardarbīga ekstrēmisma apkarošanā; atgādināt, ka tāda seksuālā vardarbība kā izvarošana tiek izmantota kā taktika karā un ir uzskatāma par kara noziegumu; nodrošināt drošu medicīnisko palīdzību kara laikā notikušas izvarošanas gadījumā; aicināt stiprināt sieviešu un meiteņu aizsardzību konflikta situācijās, īpaši saistībā ar seksuālo vardarbību, atbalstīt un stiprināt starptautiskos centienus ar ANO palīdzību, lai izbeigtu bērnu izmantošanu bruņotos konfliktos un nodrošinātu dzimumu analīzi un dzimumu aspekta un cilvēktiesību iekļaušanu visās ANO darbībās; aicināt izstrādāt rādītājus, lai izmērītu sieviešu līdzdalības līmeni miera un drošības veidošanas procesā;
   x) nekavējoties risināt visus aspektus, kas minēti ANO 2015. gada 15. maija novērtējuma ziņojumā par izpildes un novēršanas pasākumiem saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas darbinieku un miera uzturēšanas operācijās iesaistīto darbinieku veiktu seksuālu izmantošanu un vardarbību, un izveidot funkcionētspējīgus un pārredzamus pārraudzības un pārskatatbildības mehānismus attiecībā uz iespējamiem pārkāpumiem; aicina nekavējoties veikt izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un sodīt visus militāros un civilos darbiniekus, kas veikuši seksuālu vardarbību;
   y) turpināt stiprināt „pienākums aizsargāt” („R2P”) nozīmi, kas ir svarīgs princips ANO dalībvalstu darbā saistībā ar konfliktu risināšanu, cilvēktiesību īstenošanu un attīstību; turpināt atbalstīt centienus vēl vairāk palielināt principa „R2P” darboties spēju un atbalstīt ANO pūliņus sniegt izšķirīgu ieguldījumu, palīdzot valstīm principa „R2P” īstenošanā, lai ievērotu cilvēktiesības, tiesiskumu un starptautiskās humanitārās tiesības; sekmēt plašu cilvēku drošības jēdziena un „R2P” principa definīciju;
   z) mudināt visas ANO dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un nodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu;
   aa) iesaistīt sabiedrību un visus ANO Ģenerālās asamblejas locekļus visaptverošās debatēs par konstitucionālo ierobežojumu ievērošanas nozīmi attiecībā uz prezidentu pilnvarām visā pasaulē;
  

Terorisma apkarošana

   ab) atkārtot negrozāmu terorisma nosodījumu un pilnīgu atbalstu darbībām, kuru mērķis ir sakaut un iznīcināt teroristiskās organizācijas, īpaši ISIS/Daesh, kas rada acīmredzamus draudus reģionālajai un starptautiskajai drošībai; pieprasa, lai visi pasākumi cīņā pret terorismu tiktu veikti, pilnībā ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības;
   ac) atbalstīt ANO, padarot terorisma apkarošanu par būtisku tās terorisma novēršanas programmu saskaņā ar ES iesaistīšanos profilaktiskos pasākumos terorisma apkarošanā un vardarbīga ekstrēmisma novēršanā; stiprināt kopīgos ES un ANO centienus, lai apkarotu vardarbīga ekstrēmisma un terorisma pamatcēloņus, cīnoties pretī hibrīddraudiem un attīstot pētniecību un spēju veidošanu kiberaizsardzībā; veicināt izglītību kā vardarbīga ekstrēmisma novēršanas līdzekli un paļauties uz pašreizējām miera veidošanas iniciatīvām, kuras izveidojuši vietējie partneri, lai izstrādātu, īstenotu un sagatavotu pieejas radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanai, vienlaikus atbalstot darbību starptautiskā līmenī, lai panāktu vardarbības izdarītāju notiesāšanu; atbalstīt labāku ES ieguldījumu ANO spēju veidošanas iniciatīvās attiecībā uz cīņu pret ārvalstu kaujiniekiem un vardarbīgo ekstrēmismu;
   ad) pastiprināt centienus apkarot vervēšanu un terorisma propagandu, kas tiek izplatīta ne tikai ar sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet arī ar radikalizēto naida pravietotāju tīkliem; atbalstīt pasākumus, kas stiprina to kopienu noturību, uz kurām tiek vērsta ekstrēmistu propaganda un kuras ir neaizsargātas pret radikalizāciju, tostarp novēršot ekonomiskos, sociālos, kultūras un politiskos cēloņus, kas to izraisījuši; atbalstīt radikalizācijas apkarošanas un deradikalizācijas politiku atbilstīgi ANO Rīcības plānam vardarbīga ekstrēmisma novēršanai; atgādināt, ka cilvēktiesību veicināšana un aizsardzība un tiesiskuma ievērošana ir galvenie terorisma apkarošanas politikas elementi;
   ae) strādāt ar ANO Ģenerālo asambleju, apkarojot terorisma finansēšanu un izstrādājot veidus atsevišķu teroristu un organizāciju identifikācijai un aktīvu iesaldēšanas mehānismu stiprināšanai visā pasaulē, vienlaikus ievērojot arī starptautiskos standartus par tiesību aktos paredzēto kārtību un tiesiskumu;
   af) stiprināt starptautiskās policijas efektivitāti, tiesisko un tiesu iestāžu sadarbību cīņā pret terorismu un transnacionālo noziedzību; šajā ziņā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2322 (2016) un uzsver, ka ir jāpaātrina tiesu iestāžu starptautiskās sadarbības procesi, lai stiprinātu esošos policijas starptautiskās sadarbības mehānismus un atjauninātu centrālo un tiesu iestāžu saziņas tīklu;
  

Ieroču neizplatīšana un atbruņošanās

   ag) atbalstīt ANO centienus nepieļaut, ka nevalstiskie dalībnieki un teroristu grupējumi attīsta, ražo, iegādājas vai pārsūta masu iznīcināšanas ieročus un to piegādes sistēmas; pieprasīt pilnīgu atbilstību Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (KNL), Ķīmisko ieroču konvencijai un Bioloģisko ieroču konvencijai un aktīvi rīkoties, lai panāktu pilnīgu globālu atbruņošanos;
   ah) sekmēt Ieroču tirdzniecības līguma (ITL) pilnīgu īstenošanu un mudināt visas ANO dalībvalstis parakstīt un ratificēt ITL;
   ai) strādāt, lai īstenotu efektīvāku rīcību pret ieroču un munīcijas, tostarp kājnieku ieroču un vieglo ieroču, novirzīšanu un nelikumīgu tirdzniecību, īpaši izstrādājot ieroču izsekojamības sistēmu; pieprasīt ANO locekļiem aktīvi rīkoties, lai panāktu pilnīgu globālu atbruņošanos;
   aj) pievērst īpašu uzmanību tehnoloģiju attīstībai robotu apbruņošanas jomā un jo īpaši attiecībā uz bruņotiem robotiem un droniem un to atbilstību starptautiskajām tiesībām; saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām izveidot tiesisko regulējumu par droniem un bruņotiem robotiem, lai novērstu, ka valstu un nevalstiskie darbinieki šīs tehnoloģijas ļaunprātīgi izmanto nelikumīgās darbībās;
  

Migrācija

   ak) aicināt stiprināt globālo atbildi migrācijai, izmantojot atziņas, kas iegūtas 2016. gada 19. septembra veiksmīgajā ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmē ar bēgļu un migrantu masveida pārvietošanos saistītu jautājumu risināšanai, un risinot aktuālās problēmas un drošības jautājumus saistībā ar neatbilstīgas migrācijas aspektiem, piemēram, cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, kā arī veicot pasākumus legālās migrācijas iespēju radīšanai; uzsver, ka ir vajadzīga efektīva un tūlītēja apņemšanās novērst humānās krīzes un nepieredzētās migrācijas un bēgļu plūsmu pamatcēloņus;
   al) sekmēt lielāku atbalstu UNHCR darbam, īstenojot tā starptautiskās pilnvaras bēgļu, tostarp neaizsargātu iedzīvotāju grupu, piemēram, sieviešu, bērnu un cilvēku ar invaliditāti aizsardzībā; uzsvērt lielo finansējuma neatbilstību starp UNHCR budžeta vajadzībām un saņemto finansējumu un pieprasīt lielāku globālo solidaritāti; aicināt palielināt ANO parasto budžetu, kas paredzēts UNHCR galveno funkciju izpildei, lai nodrošinātu tā darbību; aicināt ar politisku iesaistīšanos, finansējumu un konkrētu solidaritāti atbalstīt Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem;
   am) atbalstīt un aizsargāt lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesību aizsardzību; aicināt atcelt ANO dalībvalstu tiesību aktus, kuros paredzēta kriminālatbildība seksualitātes vai dzimumidentitātes dēļ, un sekmēt starptautisku rīcību, lai cīnītos pret homofobijas un transfobijas naida izraisītiem noziegumiem;
   an) veicināt un ievērot pārliecības un uzskatu brīvības principus, kā minēts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantā, un uzsvērt preses brīvības nozīmi funkcionējošā sabiedrībā un katra tās pilsoņa nozīmi;
   ao) aicināt stiprināt bērnu aizsardzības sistēmas un atbalstīt konkrētus pasākumus bēgļu un migrantu bērnu interesēs atbilstīgi Konvencijai par bērna tiesībām;
   ap) pieprasīt pielikt lielākas pūles novērst neatbilstīgu migrāciju un apkarot cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, īpaši cīnoties pret kriminālajiem tīkliem, laikus un efektīvi apkopojot attiecīgo izlūkošanas informāciju; pilnveidot cietušo identificēšanas un aizsardzības metodes un stiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai izsekotu, izņemtu un atgūtu noziedzīgi iegūtus līdzekļus šajā nozarē; ANO līmenī norādīt, ka ir svarīgi ratificēt un pilnībā īstenot ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās Protokolu par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu un Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to;
  

Cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums

   aq) mudināt visas valstis, tostarp ES dalībvalstis, drīz ratificēt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, ar ko nosaka sūdzību iesniegšanas un to izmeklēšanas mehānismus;
   ar) aicināt valstis, jo īpaši visas ES dalībvalstis, aktīvi iesaistīties Ženēvā notiekošajās UNHCR sarunās attiecībā uz starptautiski saistošu līgumu par transnacionālajām korporācijām un cilvēktiesībām;
   as) skaidri un pārliecinoši atkārtot, ka visas cilvēktiesības, par kurām ir panākta vienošanās ANO konvencijās, ir vispārējas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas un ka jāpanāk šo tiesību ievērošana; aicināt, lai labāk tiek aizsargātas cilvēktiesības un pamatbrīvības ikvienā to izpausmes dimensijā, tostarp saistībā ar jaunajām tehnoloģijām; turpināt mudināt visas ANO dalībvalstis parakstīt, ratificēt un īstenot dažādas cilvēktiesību konvencijas un ievērot šajos instrumentos paredzētos ziņošanas pienākumus; aicināt aizstāvēt pārliecības un uzskatu brīvību; uzsvērt plašsaziņas līdzekļu brīvības nozīmi;
   at) aicināt visas ANO dalībvalstis īstenot ANO īpašā referenta jautājumos par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm ieteikumus; sekmēt, stiprināt un integrēt darbības, kas atbalsta sieviešu un vīriešu vienlīdzību; aicināt uz sieviešu un meiteņu plašāku līdzdalību, stiprināt sieviešu iesaistīšanu vadošos amatos un līdzdalību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos, īpašu uzmanību pievēršot arī minoritāšu sieviešu iekļaušanai; aicināt likvidēt jebkādu vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, ņemot vērā arī diskrimināciju, kuras pamatā ir dzimumidentitāte un dzimumizpausme; veicināt bērnu tiesību ievērošanu, jo īpaši nodrošinot bērnu piekļuvi izglītībai un bruņotos grupējumos iekļautu bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju un izskaužot bērnu darbu, spīdzināšanu, aizdomas par bērnu saikni ar ļaunajiem gariem, cilvēku tirdzniecību, laulības ar bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu; aktīvi atbalstīt plašākus pasākumus cīņā pret LGBTI tiesību pārkāpumiem; atbalstīt LGBTI personu un LGBTI cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa stingru uzraudzību valstīs, kurās ir LGBTI personām nelabvēlīgi likumi;
   au) turpināt atbalstīt reliģijas vai pārliecības brīvību; pieprasīt palielināt centienus aizsargāt reliģisko un citu minoritāšu tiesības; aicināt vairāk aizsargāt reliģiskās un etniskās kopienas pret vajāšanām un vardarbību; aicināt atcelt likumus, kuros zaimošana vai atteikšanās no ticības var tikt atzīta par kriminālnoziegumiem, kas var kalpot par aizbildinājumu reliģisko minoritāšu un neticīgo vajāšanai; atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos darbu; aktīvi strādāt, lai ANO atzītu tā dēvētās ISIS/Daesh pastrādāto genocīdu pret reliģiskajām, etniskajām un citām minoritātēm, un lai Starptautiskajai Krimināltiesai (ICC) tiktu nodotas lietas par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu; atbalstīt ANO darbu cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem un pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem, masveida sodīšanu ar nāvi, nāvessodiem par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;
   av) atkārtot negrozāmu nosodījumu attiecībā pret jebkādu vardarbību, naidu, iebaidīšanu vai vajāšanu, kas vērsta pret cilvēktiesību aizstāvjiem, trauksmes cēlējiem, žurnālistiem vai emuāristiem; atbalstīt ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja žurnālistu drošības jautājumos iecelšanu;
   aw) atgādināt ANO Ģenerālās asamblejas pienākumu, ievēlot ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) locekļus, ņemt vērā to, kā kandidāti ievēro cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, tiesiskumu un demokrātiju; aicināt attiecībā uz dalību UNHRC izstrādāt skaidrus kritērijus cilvēktiesību ievērošanas jomā;
   ax) stiprināt Starptautiskās krimināltiesas (ICC) un starptautiskās krimināltiesiskās sistēmas nozīmi, lai veicinātu pārskatatbildību un izbeigtu nesodāmību; aicināt visas ANO dalībvalstis pievienoties Starptautiskajai krimināltiesai, ratificējot Romas Statūtus, un mudināt ratificēt Kampalas grozījumus; nodrošināt ICC spēcīgu diplomātisko, politisko un finansiālo atbalstu;
   ay) atgādināt ES nostāju par pilnīgu neiecietību pret nāvessodu; saglabāt spēcīgu iesaistīšanos nāvessoda izskaušanas veicināšanai visā pasaulē; aicināt noteikt moratoriju nāvessoda izpildei un turpināt strādāt pie tā vispārējas atcelšanas; zc) sākt iniciatīvu nolūkā panākt starptautiskas instrumentu sistēmas izveidi cīņā pret spīdzināšanu un nāvessodu, izmantojot pieredzi, kas šajā jautājumā gūta saistībā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005;
   az) pieprasīt stingrāk iesaistīties, lai veicinātu tiesiskumu, kas kā transversāls jautājums saista trīs ANO pīlārus, ko veido miers un drošība, cilvēktiesības un attīstība; sadarboties ar ANO augsto cilvēktiesību komisāru, lai mudinātu Venecuēlas varas iestādes atbrīvot visus politiskos ieslodzītos un ievērot varas dalīšanu;
   ba) atbalstīt ANO centienus ieviest starptautisku sistēmu attiecībā uz sportu un cilvēktiesībām, kas saistībā ar lieliem sporta pasākumiem atvieglos cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, uzraudzību un tiesiskās aizsardzības līdzekļu nodrošināšanu šādos gadījumos;
   bb) turpināt atbalstīt ANO augstā cilvēktiesību komisāra darbu attiecībā uz pārskatatbildības uzlabošanu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību personām, kas cietušas ar uzņēmējdarbību saistītos cilvēktiesību pārkāpumos, lai veicinātu godīgu un efektīvāku vietējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmas izveidi, jo īpaši saistībā ar masveida cilvēktiesību pārkāpumiem uzņēmējdarbības sektorā; aicināt visas valdības pildīt savus pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, tiesu pieejamību cietušajām personām, kas valsts un starptautiskā līmenī saskaras ar praktiskām un juridiskām tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamības problēmām saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem uzņēmējdarbības vidē;
  

Attīstība

   bc) uzsvērt ES vadošo lomu procesā, kuras rezultātā 2015. gada septembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM); īstenot konkrētus soļus, lai nodrošinātu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu efektīvu īstenošanu, jo tie ir nopietni instrumenti novēršanai un ilgtspējīgai attīstībai; īstenot centienus, kas vērsti uz dzīves uzlabošanu nākamajām paaudzēm, un mudināt un atbalstīt valstis uzņemties iniciatīvu un izveidot valstu sistēmas 17 IAM sasniegšanai; mudināt ANO dalībvalstis īstenot savas saistības attīstības palīdzības sniegšanā un aicināt pieņemt stingru rādītāju satvaru un izmantot statistikas datus, lai uzraudzītu progresu un nodrošinātu pārskatatbildību jaunattīstības valstu situācijas novērtēšanai, progresa uzraudzīšanai un pārskatatbildības nodrošināšanai; uzsver, ka papildus IKP un ārpus tam, ir jānosaka citi rādītāji, lai novērtētu patieso situāciju jaunattīstības valstīs un precīzāk un efektīvāk cīnītos pret nabadzību un atbalstītu ilgtspējīgu attīstību, īpaši vidēju ienākumu valstu gadījumā; aicināt izveidot ES mēroga iniciatīvas attiecībā uz sieviešu tiesību veicināšanu un aizsardzību; aicināt pilnībā īstenot Pekinas Rīcības platformu un ICPD Rīcības programmu, kā arī politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai;
   bd) turpināt centienus, lai panāktu attīstības politikas saskaņotību visās ES politikas jomās, tādējādi būtiski veicinot IAM sasniegšanu, un uzstāt, lai arī ANO līmenī labāk tiktu saskaņota politika atbilstīgi 17.14. mērķim; atbalstīt ANO prasību paātrināt centienus nodrošināt integrētu un saskaņotu politikas atbalstu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam īstenošanai un konsekventi atbalstīt ANO attīstības sistēmu, kuras darbība ir labāk integrēta, nodrošinot aģentūru pastiprinātu savstarpējo sadarbību un projektu kopīgu īstenošanu, īpaši stiprinot drošības un attīstības saikni; aicināt ANO sistemātiski integrēt spēju veidošanu un labu pārvaldību tās ilgtermiņa attīstības stratēģijās, lai izskaustu nabadzību un badu, novērstu konfliktus un panāktu efektīvu noturību, veicinātu ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgu attīstību, cīnītos pret sociālo nevienlīdzību, un sniegt humāno palīdzību iedzīvotājiem; uzsvērt, ka piekļuve drošai, uzticamai un cenas ziņā pieejamai ūdensapgādei un atbilstošiem sanitārijas pakalpojumiem uzlabo dzīves kvalitāti, izvērš vietējo ekonomiku un sekmē cieņpilnu darbvietu radīšanu;
   be) uzstāt, ka Augsta līmeņa politiskajam forumam (ALPF) ilgtspējīgas attīstības jautājumos būtu jākļūst par galveno lēmumu pieņemšanas forumu, kura kompetencē ir ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanas saskaņota, efektīva un iekļaujoša pārraudzība un izvērtēšana; atzīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo dalībnieku ievērojamo lomu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam sekmīgā īstenošanā un IAM sasniegšanā; atzīt IAM noteicošo lomu un ietekmi uz starptautisko mieru un drošību;
  

Klimata pārmaiņas

   bf) nodrošināt, ka ES saglabā vadošo vietu cīņā pret klimata pārmaiņām un turpina sadarbību šajā jomā ar ANO; aicināt visas ANO dalībvalstis ievērot Parīzes nolīgumu un nodrošināt, ka tiek strauji īstenoti lēmumi, kas pieņemti 2015. gada ANO Klimata pārmaiņu konferencē;
   bg) cieši sadarboties ar mazo salu valstīm un citām valstīm, kuras vissmagāk ietekmējušas klimata pārmaiņas, lai nodrošinātu, ka tās tiek uzklausītas un to vajadzības tiek ņemtas vērā dažādos ANO forumos;
  

ES un ANO sistēmas reforma

   bh) aicināt ES dalībvalstis ciešāk koordinēt to rīcību Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas iestādēs un struktūrās, un turpināt centienus, lai paplašinātu ES novērotāja statusu konkrētās ANO apakšorganizācijās; stiprināt saziņu un nodrošināt dalībvalstu nostājas labāku saskaņošanu ES līmenī; censties saskaņot nostāju ar kandidātvalstīm, partnervalstīm un citām līdzīgi domājošām valstīm;
   bi) strādāt pie tā, lai pastiprinātu starptautisko sadarbību fiskālajā jomā, atbalstot to, ka ANO paspārnē tiek izveidota starptautiska struktūra nodokļu jomā; apkarot nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izmantojot globālu automātisku informācijas apmaiņu par nodokļiem un izveidojot kopēju nodokļu oāžu melno sarakstu;
   bj) aktīvi atbalstīt ANO Drošības padomes visaptverošu reformu, pamatojoties uz plašu vienprātību, lai labāk atspoguļotu jauno pasaules kārtību un efektīvāk atrisinātu pašreizējās un nākamās drošības problēmas; atbalstīt ilgtermiņa mērķi — panākt ES pastāvīgā locekļa statusu reformētā Drošības padomē; mudināt ANO Drošības padomes locekļus neizmantot veto tiesības gadījumos, kad ir veikti noziegumi pret cilvēci; veicināt ANO Ģenerālās asamblejas darba atdzīvināšanu un visu ANO iestāžu darbības labāku koordinēšanu un saskaņošanu, kurai jāpalielina sistēmas efektivitāte, lietderība, leģitimitāte, pārredzamība, pārskatatbildība, spējas un pārstāvētība, lai ātrāk risinātu globālas problēmas;
   bk) stingri atbalstīt jaunievēlētā ANO ģenerālsekretāra reformu programmu; rast stimulus, lai reformētu ANO miera un drošības struktūras, sekretariāta darbību un struktūru, īstenojot vienkāršošanu, decentralizāciju un elastīgumu un racionalizējot finansiālo organizēšanu; izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu, lai pasargātu ANO trauksmes cēlējus;
   bl) aktīvi atbalstīt ģenerālsekretāra centienus ANO galvenajā birojā vadošajos amatos palielināt sieviešu skaitu;
   bm) veicināt debates par parlamentu un reģionālo asambleju nozīmi ANO sistēmā un par Apvienoto Nāciju Organizācijas Parlamentārās asamblejas (UNPA) izveidi, lai uzlabotu organizācijas demokrātijas profilu un iekšējo demokrātijas procesu un pasaules pilsoniskajai sabiedrībai nodrošinātu iespēju tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai un informēšanas nolūkā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0089.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0201.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0422.


Vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošana kā stratēģiska prioritāte izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā
PDF 336kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija rezolūcija par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā (2017/2732(RSP))
P8_TA(2017)0305RC-B8-0440/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 9., 151., 152. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu un 173. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

–  ņemot vērā LESD un Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši LES 5. panta 3. punktu un 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma — Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera politiskās vadlīnijas „Jauns sākums Eiropai — mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām”,

–  ņemot vērā 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu „Caterpillar” un „Alstom” lietas(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 15. decembra un 2017. gada 23. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par rūpniecības konkurētspējas programmu, par Eiropas rūpniecības digitālo pārveidi un par digitālā vienotā tirgus tehnoloģiju un publisko pakalpojumu modernizācijas paketi,

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu „Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” (COM(2016)0180),

–  ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par Eiropas rūpniecības digitalizāciju(4),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 29. maija secinājumus par turpmāko ES rūpniecības politikas stratēģiju,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko Eiropas Parlaments ratificēja 2016. gada 4. oktobrī,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā (O-000047/2017 – B8-0319/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas rūpniecība ir viens no globālajiem līderiem daudzās rūpniecības nozarēs, veido vairāk nekā pusi no visa Eiropas eksporta, tajā tiek veikti aptuveni 65 % no pētniecības un izstrādes investīcijām un tā nodrošina vairāk nekā 50 miljonus darbvietu (gan tieši, gan netieši) jeb 20 % no visa darbvietu skaita Eiropā;

B.  tā kā Eiropas ražošanas nozares ieguldījums ES IKP pēdējos 20 gados ir samazinājies no 19 % līdz mazāk nekā 15,5 % un tās ieguldījums nodarbinātībā un investīcijās pētniecībā un izstrādē minētajā periodā ir samazinājies;

C.  tā kā tāpēc ir būtiski stiprināt rūpniecisko bāzi, lai saglabātu zināšanas un zinātību Eiropas Savienībā;

D.  tā kā ES politikai ir jādod iespēja Eiropas rūpniecībai saglabāt konkurētspēju, spēju investēt Eiropā un risināt sociālos un vides jautājumus, tostarp saistībā ar klimata pārmaiņām, vienlaikus saglabājot vadošās pozīcijas sociālās un vides atbildības jomā;

E.  tā kā aprites ekonomikai var būt ļoti pozitīva ietekme uz Eiropas reindustrializāciju un uz energopatēriņa un trešo valstu izejvielu atkarības samazināšanu un tā kā investīcijas atjaunojamā enerģijā un energoefektivitātē ir svarīgs virzītājspēks, kas var sekmēt rūpniecības atjaunošanu, radot pozitīvās mijiedarbības lokus;

F.  tā kā vērienīga inovācijas politika, kas atbalsta kvalitatīvu, inovatīvu un energoefektīvu produktu ražošanu un veicina ilgtspējīgus procesus, ļaus ES stiprināt savu konkurētspēju pasaulē; tā kā inovācijas un investīcijas pētniecībā un izstrādē, nodarbinātībā un prasmju atjaunošanā ir būtisks faktors ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā; tā kā inovatīva rūpniecība lielā mērā ir atkarīga no ES pētniecības spējas, pētniecības progresa un jo īpaši sadarbīgas pētniecības;

G.  tā kā gan liela, gan maza mēroga Eiropas rūpniecība saskaras ar globālo konkurenci un tā kā integrēts un funkcionējošs iekšējais tirgus un brīva un taisnīga tirdzniecība ar trešām valstīm ir ļoti svarīga ES rūpniecībai, kur taisnīgai tirdzniecībai ar rūpniecības ražojumiem ir jāatbilst ES standartiem;

H.  tā kā globālo ekonomikas izmaiņu un finansiālu un administratīvu šķēršļu dēļ mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), kas veido lielāko daļu Eiropas uzņēmumu un ir ES rūpniecības pamats, saskaras ar lielām grūtībām;

I.  tā kā sievietes uzņēmējas veido tikai 31 % no ES pašnodarbināto iedzīvotāju skaita un 30 % no jaunuzņēmumu uzņēmējiem un pašlaik ir nepietiekami pārstāvētas rūpniecībā, jo īpaši zinātniskos, inženieru un vadošos amatos;

J.  tā kā pašlaik vairāk nekā 60 % visu uzņēmumu ir ģimenes uzņēmumi un tie nodrošina līdz 50 % Eiropas Savienības privātā sektora darbvietu;

K.  tā kā rūpniecības digitalizācijas atbalsta stratēģija ir ļoti svarīga Eiropas ekonomikas konkurētspējai;

L.  tā kā ES finanšu instrumentiem un programmām ir stratēģiska loma konkurētspējas uzlabošanā, investīciju piesaistīšanā ES un investīciju aizplūšanas nepieļaušanā,

1.  uzsver rūpniecības kā Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības un inovācijas dzinējspēka būtisko lomu;

2.  uzsver to, ka ir svarīgi stiprināt un modernizēt Eiropas rūpniecisko bāzi, vienlaikus atceroties ES mērķi nodrošināt to, lai līdz 2020. gadam uz rūpniecību balstītos 20 % no Savienības IKP;

3.  aicina Komisiju līdz 2018. gada sākumam kopā ar dalībvalstīm izstrādāt Savienības stratēģiju un rīcības plānu konsekventai un visaptverošai rūpniecības politikai, kuras mērķis ir Eiropas reindustrializācija, un noteikt mērķus, rādītājus, pasākumus un termiņus; aicina Komisiju balstīt šo stratēģiju uz ietekmes novērtējumu par rūpniecības politikas integrēšanu ES stratēģiskajās politikas iniciatīvās un plašu dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un ņemt vērā rūpniecības konkurētspēju un ilgtspējību visās savās galvenajās politikas iniciatīvās; uzsver, ka šī Savienības stratēģija ir balstīta cita starpā uz digitalizāciju, enerģijas un resursu ziņā efektīvu ekonomiku un dzīves cikla un aprites ekonomikas pieeju;

4.  uzskata, ka Eiropas tiesiskajam regulējumam un publiskajām un privātajām investīcijām vajadzētu radīt iespēju rūpniecības nozarēm pašām pielāgoties attiecīgajām pārmaiņām un profilaktiski rīkoties, lai veicinātu darbvietu radīšanu, izaugsmi, reģionālo konverģenci un teritoriālo kohēziju;

5.  uzsver MVU kā ES rūpniecības pamata lomu un uzsver, ka ir jāpastiprina spēcīgas vērtību ķēdes starp MVU, vidēja kapitāla un lielākiem uzņēmumiem, un nepieciešamību īstenot ES rūpniecības politiku MVU piemērotā veidā, risinot tiem aktuālās problēmas; uzsver, ka ir jāatbalsta uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides izveide, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem ES MVU, jaunuzņēmumiem, strauji augošiem uzņēmumiem, jauniešu uzņēmējdarbībai, jo īpaši inovatīvās jomās, un sociālās ekonomikas uzņēmumiem;

6.  uzsver, ka konkurētspējas kopas, uzņēmējdarbības tīkli un digitālās inovācijas centri ir ļoti noderīgs risinājums, lai panāktu attiecīgo ieinteresēto personu apvienošanos; prasa, lai ES atbalstītu publiskās investīcijas inovācijā, jo tām ir stratēģiska nozīme šajā jomā; prasa Komisijai atbalstīt šīs kopas un to sadarbību Eiropas līmenī un nodrošināt, lai reģionāla un vietēja līmeņa sadarbības procesos iesaistītos arī MVU, pētniecības centri un universitātes; aicina Komisiju izstrādāt lietpratīgas specializācijas platformas, ar kurām veicina starpnozaru un starpdisciplīnu sasaisti; uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību starp reģioniem, lai veidotos transnacionālu iespēju potenciāls un transversālas inovācijas alianses;

7.  aicina Komisiju noteikt problēmas un šķēršļus, ar kuriem sievietes saskaras, iesaistoties uzņēmējdarbībā, un veicināt un atbalstīt sievietes vadošos amatos un iespējas nodrošināt vienlīdzīgu atalgojumu un piekļuvi visām amata vietām;

8.  ir pārliecināts, ka Eiropas rūpniecība būtu jāuzskata par ES konkurētspējai un ilgtspējai stratēģisku aktīvu; uzsver, ka tikai stingra un noturīga rūpniecība un uz nākotni vērsta rūpniecības politika ļaus ES turpmāk risināt dažādas problēmas, tostarp saistībā ar ilgtspējīgu reindustrializāciju, globālo konkurenci, strauju tehnoloģisko progresu un kvalitatīvu darbvietu radīšanu;

9.  uzsver, cik svarīga ir Enerģētikas savienība, digitālais vienotais tirgus, digitalizācijas programma un Eiropas savienotība ar pietiekamas, nākotnes vajadzībām atbilstošas un efektīvas infrastruktūras palīdzību;

10.  uzsver, ka, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju, ir svarīgi, lai ES atbalstītu Eiropas ražojumu kvalitatīvu atdzimšanu, izmantojot reindustrializācijas procesus un jo īpaši pētniecību un digitalizāciju;

11.  uzsver, ka, lai palīdzētu Savienības rūpniecībai pārvarēt problēmas saistībā ar straujām ekonomikas un regulējuma izmaiņām mūsdienu globalizētajā pasaulē, ir būtiski palielināt Eiropas rūpniecības pievilcību, lai piesaistītu Eiropas un ārvalstu tiešās investīcijas;

12.  uzsver, ka ir svarīgi laicīgi pieņemt Savienības rūpniecības stratēģiju, un šajā kontekstā atgādina par nepieciešamību saglabāt pietiekamus finanšu līdzekļus rūpniecības nozarei nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), jo īpaši izmantojot speciālos instrumentus un fondus (piemēram, Eiropas strukturālos un investīciju fondus, pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) un Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmu (COSME));

13.  atgādina par ES saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu; prasa ES rūpniecības stratēģijā integrēt efektīvus finansēšanas instrumentus un pasākumus, kas palīdz samazināt oglekļa risku un novērst oglekļa pārvirzes riskus;

14.  uzsver, ka pilnībā jāizmanto rūpniecības potenciāls, jo īpaši vides tehnoloģiju jomā, un jānodrošina rūpniecības nozaru pastāvīga attīstība un labāko pieejamo metožu un jauno inovāciju izplatība;

15.  uzsver nepieciešamību mazināt administratīvo slogu un atbilstības nodrošināšanas izmaksas uzņēmumiem, tostarp ģimenes uzņēmumiem, vienlaikus nodrošinot efektivitāti ES tiesību aktiem par patērētāju, veselības, drošuma un vides aizsardzību;

16.  uzsver, cik svarīgi ES rūpniecībai ir atvērta un taisnīga starptautiskā tirdzniecība uz kopīgu noteikumu un vienlīdzīgu konkurences apstākļu pamata; prasa nodrošināt lielāku konsekvenci starp tirdzniecības politiku un rūpniecības politiku, lai nepieļautu pretrunas, kas varētu izraisīt ražošanas pārcelšanu un turpmāku ES deindustrializāciju;

17.  uzsver, ka nedrīkst pieļaut, ka ES tirdzniecības politika veicina pret konkurenci vērstu praksi; uzsver, ka ES vajadzīga saskaņota, PTO prasībām atbilstīga un efektīva antidempinga un antisubsidēšanas stratēģija;

18.  uzsver, ka Eiropas rūpniecība saskaras ar globālu konkurenci, un tāpēc aicina Komisiju izvērtēt tirgus definīciju un pašreizējo ES konkurences noteikumu kopuma piemērotību, lai ņemtu vērā attiecīgo globālo tirgu evolūciju un nozīmīgu valsts mēroga dalībnieku lomas palielināšanos trešās valstīs;

19.  aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību tādu ārvalstīs bāzētu valsts uzņēmumu lomai, kurus šo valstu valdības atbalsta un subsidē tādos veidos, kādos ES vienotā tirgus noteikumi liedz atbalstīt un subsidēt ES uzņēmumus;

20.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm pārbaudīt ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) no trešām valstīm ES stratēģiskajās rūpniecības nozarēs, infrastruktūrā un svarīgākajās nākotnes tehnoloģijās vai citos aktīvos, kas ir svarīgi drošības un piekļuves aizsardzības interesēs, vienlaikus paturot prātā, ka Eiropa lielā mērā ir atkarīga no ĀTI;

21.  uzsver, ka ir vajadzīgi saskaņoti ES centieni, apspriežoties ar visiem attiecīgajiem partneriem, tostarp sociālajiem partneriem un akadēmiskajām aprindām, lai panāktu jaunu prasmju, kā arī pārkvalificēšanās, prasmju pilnveides un mūžizglītības veicināšanu, kā Jaunu prasmju un darbvietu programmā ierosināja Komisija;

22.  atgādina par ES standartizācijas svarīgo lomu un atbalsta to, ka liela uzmanība tiek pievērsta ES vadošajai lomai starptautiskajās standartu organizācijās;

23.  ņem vērā nepieciešamību koordinēt ES centienus, kas vērsti uz to, lai samazinātu resursatkarību no trešām valstīm, pievēršot uzmanību četriem aspektiem:

   a) taisnīgai starptautiskā tirgus piekļuvei resursiem,
   b) ilgtspējīgai derīgo izrakteņu ieguvei,
   c) tehnoloģiskām inovācijām efektivitātes jomā,
   d) aprites ekonomikai;

24.  uzsver, ka jaunajā rūpniecības politikas stratēģijā rūpniecības politika jāpielāgo dažādām politikas jomām — galvenokārt tirdzniecības, vides, pētniecības, investīciju, konkurences, enerģētikas, klimata un radošo nozaru jomām — lai tiktu veidota viena saskaņota pieeja;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 482, 23.12.2016., 89. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0377.
(3) OV C 199 E, 7.7.2012., 131. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0240.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika