Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra lēmums par pieprasījumu atcelt Marie-Christine Boutonnet imunitāti (2017/2063(IMM))

P8_TA(2017)0317 A8-0259/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Marie-Christine Boutonnet imunitāti, kuru Francijas tieslietu ministrija nosūtījusi 2017. gada 14. aprīlī, pamatojoties uz Parīzes Apelācijas tiesas ģenerālprokurora pieprasījumu, un kuru darīja zināmu 2017. gada 26. aprīļa plenārsēdē, saistībā ar lietu, kuru patlaban skata Parīzes Apgabaltiesas izmeklēšanas tiesneši (“pôle financier”), veicot tiesu izmeklēšanu, jo Marie-Christine Boutonnet esot pārkāpusi pilnvaras saistībā ar līdzekļiem, kuri ir saņemti saskaņā ar parlamentārā palīga līgumu, kas ir noslēgts ar kādu konkrētu personu,

–  pēc Jean-François Jalkh, kas aizstāja Marie-Christine Boutonnet, uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0259/2017),

Α.  tā kā Parīzes Apgabaltiesas izmeklēšanas tiesneši ir pieprasījuši atcelt Marie-Christine Boutonnet parlamentāro imunitāti, lai uzklausītu viņas paskaidrojumus par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par ko viņa tiek turēta aizdomās;

Β.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta locekļiem savā valstī ir tāda pati imunitāte, kādu piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

C.  tā kā Francijas Konstitūcijas 26. pantā ir noteikts: „Nevienu deputātu, kurš ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu vai citu nozīmīgu pārkāpumu, nedrīkst nedz apcietināt, nedz viņam piemērot citus drošības līdzekļus, kas paredz brīvības atņemšanu vai ierobežošanu, ja nav saņemta tās palātas prezidija atļauja, kuras deputāts viņš ir. Šāda atļauja nav vajadzīga gadījumos, kad deputāts tiek aizturēts noziedzīga nodarījuma vai cita nozīmīga pārkāpuma izdarīšanas brīdī un vietā (flagrante delicto) vai kad spēkā ir stājies galīgs, notiesājošs spriedums”;

D.  tā kā izmeklēšanas tiesneši uzskata, ka pirmstiesas izmeklēšanas un tiesu izmeklēšanas laikā veiktā noskaidrošana liek domāt, ka sākotnējās Eiropas Parlamenta paustās aizdomas par zināmu skaitu Eiropas Parlamenta deputātu parlamentāro palīgu — partijas Front National biedru — var būt pamatotas;

E.  tā kā, piemēram, izrādās, ka 2015. gada februārī publicētajā Front National štatu sarakstā ir uzskaitīti 15 Eiropas Parlamenta deputāti, 21 vietēja līmeņa parlamentārais palīgs un 5 reģistrēti parlamentārie palīgi; tā kā zināms skaits parlamentāro palīgu ir deklarējuši, ka viņu darba vieta ir Front National mītne Nantērā, dažos gadījumos norādot, ka viņi tur strādāja pilna laika darbu; tā kā lielākajā daļā parlamentāro palīgu darba līgumu ir atrunāti vienādi un vispārēji uzdevumi, nesniedzot izsmeļošāku aprakstu;

F.  tā kā izmeklēšanu gaitā papildus tam atklājās trīs situācijas, kas liek domāt, ka attiecīgie palīgi diezin vai patiešām pildīja ar Eiropas Parlamentu saistītus uzdevumus:

G.  tā kā, 2016. gada februārī veicot kratīšanu Front National mītnē, Front National kasiera birojā tika konfiscēta virkne dokumentu, no kuriem varēja secināt par šīs partijas vēlmi panākt „ietaupījumus”, balstoties uz to, ka Eiropas Parlaments izmaksā algas šīs partijas darbiniekiem kā parlamentārajiem palīgiem;

H.  tā kā izmeklēšanas tiesneši uzskata par nepieciešamu uzklausīt Marie-Christine Boutonnet paskaidrojumus par līdzekļiem, kas ir saņemti saskaņā ar parlamentārā palīga līgumu, kas ir noslēgts ar kādu konkrētu personu; tā kā šim minētajam palīgam 2017. gada 6. martā izvirzīja apsūdzību par pilnvaru pārkāpuma slēpšanu laikposmā 2014. gada septembris–2015. gada februāris; tā kā tad, kad divi izmeklēšanas tiesneši uzdeva jautājumus, minētais palīgs atsaucās uz savām tiesībām klusēt;

I.  tā kā Marie-Christine Boutonnet uz nopratināšanu ierasties atteicās, proti, nereaģēja uz izmeklētāju un izmeklēšanas tiesnešu pavēstēm, kuras viņi nosūtīja, lai noteiktu, vai viņai ir izvirzāmas apsūdzības pilnvaru pārkāpšanā laikposmā no 2014. gada septembra līdz 2015. gada februārim;

J.  tā kā izrādās, ka Marie-Christine Boutonnet kopš tā laika ir sniegusi paskaidrojumus izmeklēšanas tiesnešiem Parīzē;

K.  tā kā, neskatoties uz to, būtu pareizi atcelt attiecīgā deputāta imunitāti, jo tikai Parlamentam ir tiesības atcelt deputātu imunitāti;

L.  tā kā šajā gadījumā ir noteikti jāatbild uz pieprasījumu atcelt imunitāti un nav gūti pierādījumi par fumus persecutionis, jo īpaši, ņemot vērā to, ka nav pabeigta tiesvedība par līdzīgām apsūdzībām, kas ir izvirzītas pret citu politisko grupu un citu tautību deputātiem,

1.  nolemj atcelt Marie-Christine Boutonnet parlamentāro imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un Parlamenta atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Francijas Republikas kompetentajai iestādei un Marie-Christine Boutonnet.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra lēmums par ierosinājumu iecelt Simon Busuttil Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantā paredzētās komitejas sastāvā (2017/2132(INS))

P8_TA(2017)0318 B8-0503/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 255. panta otro daļu,

–  ņemot vērā Reglamenta 120. pantu,

–  ņemot vērā tā Juridiskās komitejas priekšlikumu (B8-0503/2017),

A.  tā kā Simon Busuttil atbilst LESD 255. panta otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem,

1.  ierosina iecelt Simon Busuttil komitejas sastāvā;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Tiesas priekšsēdētājam.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandi par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (11782/2016 – C8-0123/2017– 2016/0252(NLE))

P8_TA(2017)0319 A8-0254/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11782/2016),

–  ņemot vērā Nolīguma starp Eiropas Savienību un Islandi par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību projektu (12124/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. panta pirmo daļu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8-0123/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0254/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Islandes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Islandi par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm (12146/2016 – C8-0129/2017 – 2016/0293(NLE))

P8_TA(2017)0320 A8-0256/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12146/2016),

–  ņemto vērā projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Islandi par lauksaimniecības produktu tirdzniecības papildu preferencēm (12147/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C8-0129/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0256/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Islandes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (Mediācijas direktīva) īstenošanu (2016/2066(INI))

P8_TA(2017)0321 A8-0238/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās („Mediācijas direktīva”)(1),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542),

–  ņemot vērā tā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta padziļināto analīžu apkopojumu „Mediācijas direktīvas īstenošana. 2016. gada 29. novembris”(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada pētījumu „Direktīvas 2008/52/EK jeb Mediācijas direktīvas novērtēšana un īstenošana”,(3)

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Mediācijas direktīvas atdzīvināšana: tās īstenošanas ierobežotās ietekmes novērtējums un ieteikumi, kā sekmēt mediācijas izmantošanu ES”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex post ietekmes novērtēšanas nodaļas Eiropas īstenošanas novērtējumu par Mediācijas direktīvu(5),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Mediācijas neizmantošanas izmaksu kvantificēšana: datu analīze”(6),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0238/2017),

A.  tā kā Direktīva 2008/52/EK bijusi svarīgs sasniegums attiecībā uz mediācijas procedūru ieviešanu un izmantošanu Eiropas Savienībā; tā kā dalībvalstis to īstenojušas ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, vai iepriekš jau pastāvējusi nacionāla mediācijas sistēma, un dažas izvēlējušās tās noteikumus īstenot samērā burtiski, citas padziļināti pārskatījušas alternatīvus strīdu izšķiršanas līdzekļus (piemēram, Itālija, kur mediāciju izmanto seškārt vairāk nekā pārējā Eiropā), vēl citas nonākušas pie atziņas, ka to tiesību akti jau atbilst Mediācijas direktīvai;

B.  tā kā vairums dalībvalstu ir paplašinājušas savu nacionālo transponējošo noteikumu piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz vietējām lietām — tikai trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām(7) —, un tas ir būtiski labvēlīgi ietekmējis dalībvalstu tiesību aktus un attiecīgās strīdu kategorijas;

C.  tā kā direktīvas transponēšanas posmā radušās grūtības lielā mērā saistāmas ar valstu tiesisko sistēmu juridiskajām tradīcijām; tā kā tāpēc prioritāte būtu jāpiešķir juridiskās domāšanas pārmaiņām, kas panākamas, attīstot mediācijas kultūru, kuras pamatā ir draudzīga strīdu izšķiršana, — tas ir jautājums, kuru kopš šīs Savienības direktīvas sākotnes un pēc tam transponēšanas laikā dalībvalstīs vairākkārt aktualizējuši Eiropas praktizējošo juristu tīkli;

D.  tā kā Mediācijas direktīvas īstenošana ir radījusi ES pievienoto vērtību, uzlabojot valstu likumdevēju izpratni par mediācijas priekšrocībām un panākot zināmu saskaņotību attiecībā uz procesuālajām tiesībām un dažādajām praksēm dalībvalstīs;

E.  tā kā mediācija — alternatīva, brīvprātīga un konfidenciāla ārpustiesas procedūra — var būt lietderīgs rīks, ar ko, ievērojot nepieciešamās garantijas, dažos gadījumos mazināt tiesu sistēmu pārmērīgo noslodzi, jo tā var dot fiziskām un juridiskām personām iespēju strīdus ātri un lēti atrisināt ārpus tiesas — paturot prātā, ka pārmērīgi ilga tiesvedība ir pretrunā Pamattiesību hartai, —, turklāt nodrošinot labāku tiesu iestāžu pieejamību un sekmējot ekonomikas izaugsmi;

F.  tā kā Mediācijas direktīvas 1. pantā noteiktie mērķi veicināt mediācijas izmantošanu un jo īpaši panākt „līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības” nepārprotami nav sasniegti, jo vairumā dalībvalstu mediāciju izmanto vidēji mazāk nekā 1 % tiesas lietu(8);

G.  tā kā Mediācijas direktīva īsti nav izveidojusi Savienības sistēmu strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, neskaitot to, ka ieviesti īpaši noteikumi par noilgumu un tā termiņiem tiesvedībā gadījumos, kad mēģina izmantot mediāciju, un par mediatoru un to administratīvā personāla konfidencialitātes pienākumiem,

Galvenie secinājumi

1.  atzinīgi vērtē to, ka daudzās dalībvalstīs mediācijas sistēmas nesen ir mainītas un pārskatītas un ka citās iecerēti piemērojamo tiesību aktu grozījumi(9);

2.  pauž nožēlu par to, ka trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām, un norāda, ka nacionālo mediācijas sistēmu praktiskajā darbībā vērojamas zināmas grūtības, kas galvenokārt saistītas ar atšķirīgām tradīcijām un mediācijas kultūras trūkumu dalībvalstīs, nepietiekamu informētību par mediāciju vairumā dalībvalstu, nepietiekamām zināšanām, kā rīkoties ar pārrobežu lietām, un mediatoru kvalitātes kontroles mehānismu darbību(10);

3.  uzsver, ka visas dalībvalstis paredz tiesām iespēju aicināt puses izmantot mediāciju vai vismaz apmeklēt informācijas sesijas par mediāciju; norāda, ka dažās dalībvalstīs dalība šādās informācijas sesijās ir obligāta pēc tiesneša ierosmes(11) vai — attiecībā uz konkrētiem strīdiem — saskaņā ar tiesību aktiem, piemēram, ģimenes tiesību jautājumos(12); tāpat norāda, ka dažās dalībvalstīs juristiem ir jāinformē savi klienti par iespēju izmantot mediāciju vai prasības pieteikumos tiesā jānorāda, vai ir mēģināts izmantot mediāciju vai arī ir iemesli, kas liedz to darīt; taču norāda, ka Mediācijas direktīvas 8. pants nodrošina, ka pusēm, kas, tiecoties izšķirt strīdu, izvēlas mediāciju, mediācijai iztērētā laika dēļ nav liegts pēc tam vērsties tiesā; uzsver, ka pret šo noteikumu dalībvalstīm, šķiet, nav nopietnu iebildumu;

4.  turklāt atzīmē, ka daudzas dalībvalstis finansiāli stimulē puses izmantot mediāciju, vai nu piedāvādamas izmaksu samazinājumus, juridisko palīdzību, vai arī paredzēdamas sankcijas par nepamatotu atteikšanos apsvērt mediāciju; konstatē, ka šajās valstīs panāktie rezultāti pierāda, ka mediācija var dot iespēju izmaksu ziņā efektīvi un ātri izšķirt strīdus ārpustiesas kārtībā, izmantojot pušu vajadzībām pielāgotus procesus;

5.  uzskata, ka mediācijas kvalitātes nodrošināšanā svarīgi ir pieņemt rīcības kodeksus; šajā sakarā norāda, ka vai nu ieinteresētās personas tieši izmanto Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu, vai arī tas ir kalpojis par avotu valstu un nozaru kodeksiem; norāda, ka gandrīz visās dalībvalstīs pastāv obligātas mediatoru akreditācijas procedūras un/vai mediatoru reģistri;

6.  pauž nožēlu par grūtībām iegūt vispusīgus statistikas datus par mediāciju, tostarp mediācijas ceļā risināto lietu skaitu, mediācijas procesu vidējo ilgumu un sekmīga iznākuma rādītājiem; norāda, ka, tā kā nav uzticamas datu bāzes, plašāk sekmēt mediācijas izmantošanu un palielināt sabiedrības uzticēšanos tās efektivitātei ir ļoti grūti; uzsver, ka palielinās Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās loma Mediācijas direktīvas piemērošanas nacionālo datu vākšanas uzlabošanā;

7.  atzinīgi vērtē īpašo mediācijas nozīmi ģimenes tiesību jomā (sevišķi procesos, kas attiecas uz aizgādību pār bērnu, saskarsmes tiesībām un bērnu nolaupīšanu), kurā mediācija var radīt konstruktīvu gaisotni diskusijām un nodrošināt godprātību vecāku starpā; turklāt norāda, ka miermīlīgi risinājumi parasti ir ilgstoši un bērna interesēs, jo līdztekus bērna galvenajai dzīvesvietai var noteikt arī apmeklējumu kārtību vai bērna uzturēšanas kārtību; šajā kontekstā uzsver, ka Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās ir svarīga loma ieteikumu sagatavošanā, kuru mērķis ir palielināt mediācijas ģimenes lietās izmantošanu pārrobežu lietās, sevišķi bērna nolaupīšanas gadījumos;

8.  uzsver, cik svarīgi ir izveidot un uzturēt atsevišķu Eiropas e-tiesiskuma portāla sadaļu par pārrobežu mediāciju ģimenes lietās, kur būtu sniegta informācija par valstu mediācijas sistēmām;

9.  tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdzfinansēt dažādus projektus, kuru mērķis ir sekmēt mediācijas izmantošanu un apmācīt tiesnešus un praktizējošus juristus dalībvalstīs;

10.  uzsver, ka, neraugoties uz mediācijas brīvprātīgo raksturu, jādara vairāk, lai nodrošinātu mediācijas ceļā panāktu vienošanos ātru un izmaksu ziņā pieņemamu izpildāmību pilnīgi atbilstoši pamattiesībām, kā arī Savienības un valstu tiesību aktiem; šajā sakarā atgādina, ka dalībvalstī pušu panāktas vienošanās vietējā izpildāmība parasti ir atkarīga no publiskas iestādes sniegta apstiprinājuma, savukārt tas rada papildu izmaksas, prasa pušu laiku un līdz ar to var nelabvēlīgi ietekmēt ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu izlīgumu apriti, īpaši nelielu strīdu gadījumos;

Ieteikumi

11.  aicina dalībvalstis intensificēt centienus sekmēt mediācijas izmantošanu strīdu izšķiršanai civillietās un komerclietās, tostarp ar piemērotām informācijas kampaņām, kas iedzīvotājiem un juridiskajām personām nodrošina pienācīgu, vispusīgu informāciju par procedūras būtību un tās priekšrocībām laika un līdzekļu ietaupīšanas ziņā, un šajā nolūkā nodrošināt labāku sadarbību starp praktizējošiem juristiem; šajā kontekstā uzsver, ka, lai uzlabotu informētību par mediācijas noderīgumu, dažādajās valstu jurisdikcijās ir vajadzīga paraugprakses apmaiņa, ko papildinātu pienācīgi Savienības līmeņa pasākumi;

12.  aicina Komisiju izvērtēt, vai mediācijas sekmēšanas nolūkā nepieciešams izstrādāt ES mēroga kvalitātes standartus attiecībā uz mediācijas pakalpojumu sniegšanu, it īpaši minimālos standartus, kas nodrošinātu konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā pamattiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, kā arī vietējās mediācijas kultūras atšķirības;

13.  aicina Komisiju izvērtēt arī to, vai dalībvalstīm ir jāizveido un jāuztur nacionāli mediācijas lietu reģistri, kuros Komisija varētu iegūt informāciju un kurus varētu lietot arī mediatori no dalībvalstīm, lai varētu izmantot Eiropas paraugprakses; uzsver, ka šāds reģistrs jāizveido pilnīgi atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (Regula (ES) 2016/679)(13);

14.  prasa, lai Komisija veic detalizētu pētījumu par šķēršļiem, kas kavē ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu vienošanos brīvu apriti Savienībā, un par dažādām iespējām, kā panākt, lai mediācija — pienācīgs, izmaksu ziņā pieņemams un efektīvs līdzeklis iekšēju un pārrobežu konfliktu atrisināšanai Savienībā — tiktu izmantota vairāk, ņemot vērā tiesiskumu un aktuālās starptautiskās tendences šajā jomā;

15.  aicina Komisiju noteikumu pārskatīšanas procesā rast risinājumus, kā efektīvi paplašināt mediācijas darbības jomu, to, kad iespējams, attiecinot arī uz citām civillietām vai administratīvajām lietām; taču uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš potenciālajai mediācijas ietekmei konkrētos sociālos aspektos, piemēram, ģimenes tiesībās; šajā kontekstā iesaka Komisijai un dalībvalstīm mediācijas procesos piemērot un īstenot pienācīgas garantijas, lai ierobežotu vājāko pušu riskus un tās aizsargātu pret to, ka spēcīgākās puses varētu ļaunprātīgi izmantot šo procesu vai savu pozīciju, un nodrošināt relevantus un vispusīgus statistikas datus; uzsver, ka svarīgi ir arī nodrošināt, ka tiek ievēroti taisnīgi kritēriji izmaksu ziņā, īpaši nolūkā aizsargāt nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu intereses; tomēr norāda, ka pārmērīgi stingru standartu noteikšana pusēm var mazināt mediācijas pievilcību;

o
o   o

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp. (2) PE 571.395. (3) http://bookshop.europa.eu/lv/study-for-an-evaluation-and-implementation-of-directive-2008-52-ec-the-mediation-directive--pbDS0114825/. (4) PE 493.042. (5) PE 593.789. (6) PE 453.180. (7) Sk. (COM(2016)0542), 5. lpp. (8) PE 571.395, 25. lpp. (9) Horvātija, Igaunija, Grieķija, Īrija, Itālija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija un Spānija. (10) Sk. (COM(2016)0542), 4. lpp. (11) Piemēram, Čehijā. (12) Piemēram, Lietuvā, Luksemburgā, Anglijā un Velsā. (13) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē (2016/2244(INI))

P8_TA(2017)0322 A8-0199/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm(1) un jo īpaši tās 29. punktu,

–  ņemot vērā savu 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē(2),

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības (IMCO) komitejas uzdevumā 2016. gada aprīlī sagatavoto pētījumu par franšīzi(3),

–  ņemot vērā IMCO komitejas uzdevumā 2016. gada septembrī sagatavoto pētījumu „Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā — juridiskais konteksts un problemātika”(4),

–  ņemot vērā informatīvo paziņojumu „Turpmākās politikas izvēle franšīzei Eiropas Savienībā — pretspars negodīgai tirdzniecības praksei”(5),

–  ņemot vērā darbsemināru par tēmu „Franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju attiecības — tiesiskais regulējums un aktuālās problēmas”, kuru 2016. gada 12. jūlijā rīkoja IMCO komiteja,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A8-0199/2017),

A.  tā kā Eiropā nav vienotas jēdziena „franšīze” definīcijas un dažādiem uzņēmumiem ir atšķirīgi franšīzes līgumi, taču šādām darījumattiecībām ir viena galvenā iezīme — tās ir partnerattiecības, kuras veidojas, brīvprātīgi slēdzot līgumu starp uzņēmējiem vai fiziskām vai juridiskām personām, kas ir juridiski un finansiāli neatkarīgas viena no otras, kurās viena puse (franšīzes devējs) dod tiesības otrai pusei (franšīzes ņēmējam) izmantot savu franšīzes modeli, vārdu/nosaukumu un preču zīmes un dalās ar to savā zinātībā, pamatojoties uz franšīzes devēja tehnisko un organizatorisko kompetenci un sniegto atbalstu līguma darbības laikā, kurās klienti paļaujas uz vienotu franšīzes sistēmu un kuras gan franšīzes devējs, gan franšīzes ņēmējs slēdz cerībā ar ierobežotiem līdzekļiem un lielākām izredzēm uz veiksmi strauji iekarot jaunus tirgus;

B.  tā kā 2013. gada 11. decembra rezolūcijā Parlaments atzinīgi vērtēja franšīzi kā darījumdarbības modeli, kas atbalsta privātu jaunuzņēmumu un mazo uzņēmumu darbību, taču atzīmēja, ka atsevišķos gadījumos ir spēkā negodīgi līguma noteikumi, un pieprasīja panākt, lai līgumu noteikumi būtu pārredzami un taisnīgi; turklāt Komisijas un dalībvalstu uzmanību Parlaments jo īpaši vērsa uz problēmām, kas ir aktuālas franšīzes ņēmējiem, kuri vēlas pārdot savu uzņēmumu vai mainīt savu darījumdarbības modeli, tomēr nepārtraucot aktīvu darbību tajā pašā nozarē, un Parlaments pieprasīja Komisijai pārbaudīt, kā darbojas aizliegums franšīzes sistēmās piemērot cenu fiksēšanas mehānismus, kā arī analizēt ilgtermiņa konkurences klauzulu, pirkšanas iespēju un multiplas franšīzes aizlieguma ietekmi;

C.  tā kā franšīzei ir visas iespējas kļūt par darījumdarbības modeli, kas palīdzētu pabeigt vienotā tirgus veidošanu mazumtirdzniecības nozarē, jo ar franšīzes devēja un franšīzes ņēmēja kopīgu ieguldījumu ir ērti uzsākt darījumdarbību; ņemot to vērā, ir vīlies, ka pašlaik šis potenciāls Eiropas Savienībā ne tuvu netiek pilnībā izmantots — franšīzes īpatsvars ir tikai 1,89 % no IKP (pretstatā ASV (5,95 %) un Austrālijai (10,83 %)), turklāt 83,5 % no franšīzes apgrozījuma koncentrējas vien septiņās ES dalībvalstīs(6), un tieši tāpēc ir svarīgi veicināt plašāku šī darījumdarbības modeļa izmantošanu visā Eiropas Savienībā;

D.  tā kā franšīzei varētu būt nozīmīga pārrobežu dimensija un franšīze ir svarīga iekšējā tirgus darbībai, un tāpēc ar franšīzi var panākt, ka tiek radītas darbvietas, attīstās MVU un uzņēmējdarbība un ka var iegūt arī jaunas spējas un prasmes;

E.  tā kā tiesiskais regulējums, kas pašlaik reglamentē franšīzi kā darījumdarbības modeli, katrā dalībvalstī ir stipri atšķirīgs, un tāpēc rodas tehniski šķēršļi un franšīzes ņēmēji, iespējams, atturas izvērst savu darbību pārrobežu līmenī; tā kā tas savukārt var ietekmēt galapatērētājus, jo ierobežo viņu izvēles iespējas;

F.  tā kā atkarībā no franšīzes līguma noteikumiem izšķir divus dažādus franšīzes veidus — stingro franšīzi un elastīgo franšīzi; turklāt tādiem alternatīviem darījumdarbības modeļiem kā neatkarīgu mazumtirgotāju grupas ir specifiskas iezīmes, un tādēļ tām franšīzes tiesiskais regulējums būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, cik tās atbilst franšīzes definīcijai;

G.  tā kā trūkst informācijas par franšīzes darbību dažādās nozarēs, jo attiecīgā informācija netiek pierakstīta vai arī to bieži vien var atrast tikai franšīzes līgumam pievienotajās pavadvēstulēs, kuras ir konfidenciālas, tātad nav publiskojamas, un ES līmenī nav mehānisma informācijas vākšanai par, iespējams, negodīgiem līguma noteikumiem vai līgumu negodīgu izpildi, un tāpēc ir vajadzīga platforma, kurā šī svarīgā informācija būtu pieejama, lai franšīzes devēji un franšīzes ņēmēji būtu labāk informēti par saviem pienākumiem un tiesībām;

H.  tā kā vēršas plašumā e-komercija un patērētāji to izmanto aizvien vairāk, un tāpēc šis aspekts būtu labāk jāatspoguļo franšīzes līgumos; tā kā digitālā vienotā tirgus veidošanas kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš saspīlējumam, kas sakarā ar e‑komerciju varētu veidoties starp franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem, piemēram, saistībā ar franšīzes ņēmēja tiesībām uz ekskluzīvu darbību noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, un tā kā patērētāju datiem ir aizvien lielāka nozīme, lai franšīzes darījumdarbības modeļi būtu veiksmīgi, un tas ir jo īpaši svarīgi tādēļ, ka pašlaik franšīzes līgumos nav noteikumu, kuri šos aspektus reglamentētu, un tas savukārt raisa lieku neskaidrību un konfliktus;

I.  tā kā Komisija negodīgu tirdzniecības praksi ir definējusi kā „praksi, kas ievērojami atšķiras no labas komerciālas rīcības, ir pretrunā darījumu labticīgai un godīgai veikšanai un to vienpusēji ir noteicis viens tirdzniecības partneris attiecībā pret otru partneri”(7),

1.  uzskata, ka franšīze varētu kļūt par vēl nozīmīgāku elementu vienotā tirgus pilnīgai izveidei mazumtirdzniecības nozarē, jo Eiropas Savienībā tā pagaidām vēl netiek pietiekami plaši izmantota salīdzinājumā ar citām ekonomiski attīstītajām valstīm;

2.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis ar efektīviem pasākumiem vērstos pret jebkādu negodīgu tirdzniecības praksi franšīzes sektorā, taču atzīmē, ka šajā ziņā starp dalībvalstīm joprojām ir ļoti daudz dažādu atšķirību; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, atspoguļojot labāko praksi, izstrādāt viendabīgas nenormatīvas pamatnostādnes par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē;

3.  aicina Komisiju ieviest pamatnostādnes par franšīzes līgumiem, lai sekmīgāk veidotu franšīzes līgumu regulējuma normatīvo vidi un tā nodrošinātu, ka tiek ievēroti darba standarti un pienācīgi sniegts augstas kvalitātes pakalpojums;

4.  ņemot vērā spēcīgo franšīzes pārrobežu komponentu, uzskata, ka negodīgu tirdzniecības praksi ir ieteicams izskaust ar vienotu pieeju ES līmenī;

5.  atzīst, ka valsts līmenī ir pieņemti tiesību akti franšīzes ņēmēju aizsardzībai, kas tiek piemēroti, lai panāktu, ka franšīzes devējs pilda pienākumu atklāt informāciju, taču tie galvenokārt attiecas uz posmu pirms līguma noslēgšanas; pauž nožēlu, ka valstu tiesību sistēmās nav izveidoti izpildes nodrošināšanas mehānismi, kas spētu efektīvi garantēt franšīzes darījumattiecību turpināšanos;

6.  atzīmē, ka franšīzes ņēmējs (jo īpaši tad, ja tas ir MVU) bieži vien ir vājākais no līgumslēdzējiem, jo franšīzes modeli parasti ir izstrādājis franšīzes devējs, un, iespējams, tieši tāpēc franšīzes ņēmējs lielākoties ir finansiāli vājāks un mazāk informēts salīdzinājumā ar franšīzes devēju un tāpēc atkarīgs no franšīzes devēja zinātības; uzsver, ka franšīzes sistēmas ļoti lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai franšīzes devējam un franšīzes ņēmējam izdodas sadarboties, jo ir jāpatur prātā, ka franšīzes sistēma var veidoties tad, ja labi strādā visas puses;

7.  atgādina, ka franšīze ir līgumattiecības starp diviem juridiski neatkarīgiem uzņēmumiem;

8.  uzsver, ka ar regulu būtu jāsaglabā un jāvairo uzticēšanās franšīzei kā darījumdarbības veidam, jo tā rosina uz uzņēmējdarbību ne vien mikrouzņēmumus un mazos un vidējos uzņēmumus, kuri kļūst par franšīzes devējiem, bet arī privātpersonas, kas kļūst par franšīzes ņēmējiem;

9.  konstatē, ka franšīzes devēji ir izveidojuši organizācijas savu interešu pārstāvībai gan valsts, gan Eiropas līmenī, turpretim franšīzes ņēmējiem bieži vien nav šādu pārstāvības organizāciju, kas aizstāvētu viņu kopējās intereses, un tie joprojām lielākoties darbojas katrs pats par sevi;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt uz dialogu franšīzes devējus, franšīzes ņēmējus un lēmumu pieņēmējus, veicināt franšīzes ņēmēju pārstāvības apvienību veidošanos un nodrošināt, lai viņu viedoklis būtu uzklausīts ikreiz, kad tiek strādāts pie politikas nostādnēm vai tiesību aktiem, kas viņus var ietekmēt, jo ir jāpanāk vienlīdzīgāka pušu pārstāvība, un tomēr uzsver, ka dalībai šādās organizācijās arī turpmāk ir jābūt brīvprātīgai;

11.  uzsver, ka pastāvīgi trūkst informācijas par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē, un aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izraudzīties kontaktpunktus, kur franšīzes devēji un franšīzes ņēmēji varētu vērsties ar informāciju par viņiem aktuālām problēmām, ja ar tādām ir saskārušies, turklāt aicina Komisiju uzlabot informācijas apkopošanu ES līmenī, cita starpā pamatojoties arī uz informāciju, kas saņemta no šiem kontaktpunktiem, taču garantējot šādi iegūtas informācijas konfidencialitāti;

12.  aicina Komisiju pārbaudīt franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē un cita starpā pārliecināties par to, vai netiek piemēroti negodīgi līguma nosacījumi vai īstenota kāda cita negodīga tirdzniecības prakse, un aicina Komisiju pieprasīt, lai Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat) pievērstu šim modelim uzmanību, vācot statistikas datus par attiecīgo nozari, turklāt aicina to visu darīt, neradot nekādu papildu slogu uzņēmējiem — nedz administratīvu, nedz cita veida slogu;

13.  pieņem zināšanai, ka Eiropas Komercpilnvarojumu federācija (EFF) ir izstrādājusi Eiropas Ētikas kodeksu franšīzes nozarei, kas varētu būt efektīvs instruments labākās prakses popularizēšanai franšīzes sektorā uz pašregulējuma pamata, taču konstatē, ka minētais kodekss ir izpelnījies franšīzes ņēmēju pamatīgu kritiku — franšīzes ņēmēji cita starpā norāda, ka iepriekšējā redakcijā (pirms kodeksa pārskatīšanas 2016. gadā) franšīzes devēja pienākumi tajā bija krietni stingrāk formulēti; mudina franšīzes devējus un franšīzes ņēmējus panākt abu pušu līdzsvarotu un taisnīgu pārstāvību, lai rastu pieņemamu risinājumu;

14.  tomēr pauž nožēlu, ka kodekss attiecas tikai uz niecīgu daļu franšīzes darījumu, kas tiek īstenoti Eiropas Savienībā, jo lielākā daļa franšīzes darījumu partneru nav pievienojušies nedz EFF, nedz vietējām apvienībām valstīs, kuras šo kodeksu ir pieņēmušas, turklāt vairākas dalībvalstis vispār nav izveidojušas savas franšīzes apvienības;

15.  norāda, ka ir radušās bažas, jo līdz ar minēto Eiropas Ētikas kodeksu nav izveidots neatkarīgs izpildes nodrošināšanas mehānisms, un atzīmē, ka tieši šī iemesla — neatkarīgas izpildes nodrošināšanas trūkuma — dēļ dažās dalībvalstīs ir ātri pieņemti tiesību akti, ar ko vēršas pret negodīgu tirdzniecības praksi franšīzes nozarē, lai šādu negodīgu praksi nepieļautu;

16.  atgādina, ka Ētikas kodekss ir noteikumu kopums, kurus franšīzes devēji ir pieņēmuši papildus noteikumiem, kas jāpilda saskaņā ar likumu; uzskata, ka ikvienam, kurš vēlas ievērot Ētikas kodeksa noteikumus, tas vienmēr būtu jāuzskata par papildvērtību;

17.  uzskata, ka būtu jāizvērtē, cik efektīva ir pašregulējuma sistēma un ES piegādes ķēdes iniciatīva, jo līdzdalība kādā no valsts līmeņa franšīzes apvienībām ir priekšnoteikums līdzdalībai šīs iniciatīvas īstenošanā;

18.  norāda, ka franšīzes līgumos būtu pilnībā jāievēro līdzsvarotu partnerattiecību principi un ka saskaņā ar šiem līgumiem franšīzes devējam un franšīzes ņēmējam vienam pret otru ir jāizturas racionāli un godīgi un sūdzības, neapmierinātība un strīdi jāšķir atklātas, pārredzamas, racionālas un tiešas saziņas ceļā;

19.  aicina dalībvalstis iesniegt Komisijai ar kontaktpunkta starpniecību vai kā citādi saņemtās sūdzības un citu svarīgu informāciju; aicina Komisiju, pamatojoties uz attiecīgo informāciju, sagatavot negodīgas tirdzniecības prakses piemēru sarakstu, kas nebūtu galīgs un ko vēl varētu papildināt, un nodrošināt, lai šāds saraksts būtu publicēts un pieejams visām ieinteresētajām pusēm; turklāt aicina Komisiju vajadzības gadījumā izveidot ekspertu platformu, lai saņemtu vēl vairāk informācijas par franšīzes praksi mazumtirdzniecībā un jo īpaši par jebkādu negodīgu tirdzniecības praksi;

20.  jo īpaši norāda, ka ir nepieciešami konkrēti principi, lai līgumā līdzsvaroti noteiktu pušu tiesības un pienākumus, piemēram, skaidra, pareiza un izsmeļoša informācija pirms līguma noslēgšanas, tostarp informācija par franšīzes modeļa darbības rādītājiem — gan vispārējiem, gan raksturīgiem tieši tai teritorijai, kurā iecerējis darboties franšīzes ņēmējs, — un nepārprotami noteikti ierobežojumi attiecībā uz konfidencialitātes prasībām ir jāsniedz rakstveidā pietiekami ilgu laiku pirms konkrētā līguma parakstīšanas, un ka attiecīgā gadījumā ir jānosaka atteikuma termiņš pēc līguma parakstīšanas dienas; turklāt norāda, ka vajadzības gadījumā franšīzes ņēmējam līguma darbības laikā ir nepārtraukti jāsaņem komerciāla un tehniska palīdzība no franšīzes devēja;

21.  uzsver, ka franšīzes devējam vajadzības gadījumā ir jānodrošina franšīzes ņēmējam īpaša sākotnējā apmācība un līguma darbības laikā jāsniedz tam atbilstošas konsultācijas un informācija;

22.  atgādina, ka franšīzes ņēmējiem ir pienākums rīkoties pēc vislabākās sirdsapziņas, lai sekmētu franšīzes devēja darījumdarbības izaugsmi un neskartu saglabātu franšīzes tīkla vienoto identitāti un reputāciju, un ka tādēļ franšīzes ņēmējiem ir lojāli jāsadarbojas ar visiem partneriem attiecīgajā tīklā un jāievēro ar franšīzes modeli saistītās rūpnieciskā un intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī konkurences tiesības;

23.  tomēr piebilst, ka franšīzes devēji dažkārt pieprasa, lai franšīzes ņēmēji iegādātos ar konkrēto franšīzes modeli nesaistītas preces un pakalpojumus; šāda prasība nebūtu jāuzskata par pienākumu, kas franšīzes ņēmējiem jāpilda franšīzes tīkla vienotās identitātes un reputācijas saglabāšanas nolūkā, bet gan drīzāk par iespējamu negodīgu tirdzniecības praksi;

24.  uzsver, ka konkurences aizlieguma klauzulām vajadzētu būt skaidri formulētām, racionālām un samērīgām un tās nevajadzētu piemērot ilgāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams, jo īpaši rēķinoties ar to, ka franšīzes ņēmējiem var nākties mainīt savu franšīzes modeli, ja mainās viņu darbības teritorija un līdz ar to arī pieprasījums pēc precēm vai pakalpojumiem;

25.  ar bažām norāda uz strīdiem, kuri rodas sakarā ar tirdzniecību tiešsaistē, jo franšīzes darījumdarbības modelī šis komponents iegūst aizvien lielāku nozīmi, taču tradicionālie franšīzes līgumi uz to neattiecas — līgumos nav ņemts vērā, kā tirdzniecība internetā var ietekmēt tajos izklāstītos noteikumus; tāpēc ierosina attiecīgos gadījumos franšīzes līgumā iekļaut noteikumus par tirdzniecību tiešsaistē, jo īpaši tad, ja nav vienlīdzīga spēku samēra starp franšīzes devēju un franšīzes ņēmēju, kā tas ir tieši tajos gadījumos, kad franšīzes ņēmējs ir MVU;

26.  prasa Komisijai sākt īstenot sabiedrisko apspriešanu, lai iegūtu objektīvu informāciju par faktisko stāvokli franšīzes sektorā, un, atspoguļojot labāko praksi, izstrādāt nenormatīvas pamatnostādnes par franšīzes darbību mazumtirdzniecības nozarē, sevišķi saistībā ar jaunākajiem sasniegumiem tehnoloģiju un tirgus attīstības ziņā (piemēram, tirdzniecību internetā), un ne vēlāk kā 2018. gada janvārī tās iesniegt Parlamentam; šajā sakarībā aicina Komisiju izanalizēt esošos pašregulējuma instrumentus un dalībvalstu likumdošanas praksi attiecībā uz franšīzi mazumtirdzniecības nozarē un iesniegt Parlamentam savus secinājumus, tostarp ieteikumus par to, kā turpmāk veidot franšīzes sektoru Eiropas Savienībā;

27.  uzsver, ka Parlaments būtu aktīvāk jāiesaista visos darba procesos, kuri attiecas uz franšīzi mazumtirdzniecības nozarē, cita starpā arī franšīzes regulu un direktīvu pielāgošanas procesā, lai panāktu, ka tiesiskais regulējums ir konsekventāks un saskaņotāks;

Konkurences tiesības

28.  uzsver, ka dalībvalstīs ir vienādi jāpiemēro Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regula (ES) Nr. 330/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām(8), un pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par minētās regulas piemērošanu;

29.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, vai regulas efektivitāti nemazina tās nevienmērīga piemērošana dalībvalstīs un vai regula un jo īpaši noteikumi par atbrīvojumiem pēc līguma noslēgšanas un iepirkuma nosacījumi atbilst jaunākajām norisēm tirgū;

30.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, cik lielā mērā regulas piemērošanu varētu uzlabot ar novērtēšanas mehānismu, kas darbotos konkurences iestāžu tīklā; uzsver, ka Komisija izpildes kontroli neveic konsekventi, tāpēc nav iespējama pārrobežu mazumtirdzniecība un nevar nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

31.  uzskata, ka ar labāku regulas īstenošanu valsts līmenī varētu uzlabot sadali, padarīt tirgu pieejamāku citu dalībvalstu uzņēmumiem un tādējādi galarezultātā nodrošināt izdevīgākus darījumus galapatērētājiem;

32.  uzskata, ka Komisijai būtu jāanalizē arī neplānota konkurences tiesību aktu ietekme katrā atsevišķā dalībvalstī;

33.  mudina Komisiju sākt īstenot sabiedrisko apspriešanu par to, cik piemērots ir topošās grupu atbrīvojuma regulas pamatā esošais modelis, un par šo procesu attiecīgi informēt Parlamentu;

34.  aicina Komisiju arī panākt, ka tiek pilnībā atgūts valsts atbalsts, kas piešķirts nelikumīgi, nodrošinot nodokļu atvieglojumus franšīzes jomā, un rīkoties stingri, īstenojot iesāktās izmeklēšanas darbības; turklāt uzsver, ka ES ir vajadzīgi skaidrāki tiesību akti par nodokļu nolēmumiem; aicina Komisiju novērst ikvienu pārkāpumu franšīzes jomā un tā garantēt godīgu konkurenci visā vienotajā tirgū;

35.  aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu tirgus nepilnības, un efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu franšīzes jomā;

36.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai regula ir jāpārskata, un šajā sakarā 1) pārliecināties par to, kā horizontālā pieeja ietekmē franšīzes darbību, 2) pārbaudīt, vai regulā pieņemtais franšīzes modelis atspoguļo faktisko situāciju tirgū, 3) izvērtēt, cik samērīgi ir tā dēvētie „atļautie vertikālie ierobežojumi” (t. i., nosacījumi, ar kādiem franšīzes ņēmēji drīkst iegādāties, paši tirgot vai pārdot tālāk konkrētas preces vai pakalpojumus) un ciktāl tie nelabvēlīgi ietekmē tirgu un patērētājus, 4) izvērtēt, kādus problemātiskus jautājumus franšīzes devējiem un franšīzes ņēmējiem tagad nākas risināt saistībā ar e-komerciju un ar digitalizāciju kopumā, un 5) vākt informāciju par stāvokli tirgū, proti, datus par jaunām tendencēm, par tirgus attīstību tīkla organizācijas ziņā un par sasniegumiem tehnoloģiju jomā, un par visu iepriekšminēto attiecīgi informēt Parlamentu;

37.  aicina Komisiju pārstrādāt noteikumus par regulas izpildes nodrošināšanu dalībvalstīs, attiecīgi pielāgojot regulas piemērošanu tiktāl, cik tas vajadzīgs ar regulu noteiktā mērķa sasniegšanai;

o
o   o

38.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 468, 15.12.2016., 140. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0250. (3) IP/A/IMCO/2015-05, PE 578.978. (4) IP/A/IMCO/2016-08, PE 587.317. (5) PE 587.325. (6) IMCO komitejas uzdevumā sagatavotais pētījums „Franšīzes tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā — juridiskais konteksts un problemātika” [Legal perspective of the regulatory framework and challenges for franchising in the EU], 2016. gada septembris, 12. lpp. (7) „Negodīgas tirdzniecības prakses novēršana uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē” (COM(2014)0472). (8) OV L 102, 23.4.2010., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par Eiropas Kosmosa stratēģiju (2016/2325(INI))

P8_TA(2017)0323 A8-0250/2017

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. pantu un XIX sadaļas 189. pantu,

—  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. oktobra paziņojumu “Kosmosa stratēģija Eiropai” (COM(2016)0705),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 28. februāra paziņojumu „ES kosmosa rūpniecības politika” (COM(2013)0108),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 4. aprīļa paziņojumu „Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs” (COM(2011)0152),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu „Konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus savienojamība. Virzība uz Eiropas Gigabitu sabiedrību” (COM(2016)0587) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0300),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra paziņojumu „5G Eiropai. Rīcības plāns” (COM(2016)0588) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0306),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (COM(2016)0590),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. jūnija paziņojumu „Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem” (COM(2010)0308),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21 un UNFCCC pušu 21. konferenci (COP 21) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu 11. konferenci (CMP 11), kas notika Parīzē (Francija) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Regulu (ES) Nr. 377/2014, ar ko izveido programmu Copernicus un atceļ Regulu (ES) Nr. 911/2010(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1285/2013 par Eiropas satelītu navigācijas sistēmu ieviešanu un ekspluatāciju un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 876/2002 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 683/2008(2),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Lēmumu Nr. 541/2014/ES, ar ko izveido kosmisko objektu novērošanas un uzraudzības atbalsta sistēmu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 512/2014, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 912/2010, ar ko izveido Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) aģentūru(4),

–  ņemot vērā attiecīgos Padomes secinājumus un ministru 2016. gada 14. aprīļa Amsterdamas paziņojumu par sadarbību savienotas un automatizētas braukšanas jomā,

–  ņemot vērā 2016. gada jūnijā pieņemto Hāgas manifestu par kosmosa politiku,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Eiropas Kosmosa aģentūras kopīgo paziņojumu par kopīgu redzējumu un mērķiem Eiropas nākotnei kosmosa jomā, ko 2016. gada 26. oktobrī parakstījusi Komisija un aģentūra,

–  ņemot vērā 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par kosmosa izmantošanas spējām Eiropas drošībai un aizsardzībai(5),

—  ņemot vērā 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par kosmosa tirgus apguvi(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par ES kosmosa rūpniecības politiku — kosmosa nozares ekonomiskās izaugsmes potenciāla apgūšanu(7),

–  ņemot vērā 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem transporta jomā — īstermiņa un vidējā termiņa ES politika(9),

–  ņemot vērā 2016. gada janvāra pētījumu „Eiropas dalība kosmosa tirgū”(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0250/2017),

A.  tā kā kosmosa joma sniedz vairākkārtējus ieguvumus sabiedrībai un var palielināt Eiropas konkurētspēju, stimulējot daudzu jaunu produktu un pakalpojumu attīstību un atbalstot lauksaimniecību, mežsaimniecību un jūras transportu; tā kā satelītu tehnoloģija var nodrošināt labāku piekļuvi sakaru tehnoloģijām, augstas izšķirtspējas Zemes novērošanas sistēmām, kas ļauj īstenot informācijas apmaiņu reāllaikā, ātrai dabas katastrofu radīto seku novēršanai un efektīvākai robežu un drošības kontrolei;

B.  tā kā kosmosa tehnoloģijas, dati un pakalpojumi var sniegt atbalstu dažādām ES sabiedriskās politikas jomām un galveno politikas prioritāšu īstenošanai, piemēram, digitālā vienotā tirgus sekmēšanai, Eiropas ekonomikas stimulēšanai un klimata pārmaiņu apkarošanai;

C.  tā kā kosmoss Eiropas iedzīvotājiem ir nevis izdevums, bet gan ieguldījums, un tā kā vērienīga ES kosmosa stratēģija var nodrošināt ES patstāvību un pozīcijas stratēģiski nozīmīgajā kosmosa jomā, vienlaikus veicinot izaugsmi, konkurētspēju un darbavietu radīšanu ar kosmosu saistītajā ražošanā, darbībās un pakārtotajos pakalpojumos;

D.  tā kā Parlamenta un Padomes 2007. gada politiskie lēmumi nodrošināja finansējuma piešķiršanu Eiropas satelītnavigācijas programmām — Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienestam (EGNOS) un Galileo — un paredzēja panākt vienošanos par šo programmu pārvaldības struktūru,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Kosmosa stratēģija Eiropai” un atbalsta Komisijas apņemšanos pilnībā maksimizēt ekonomiskos un sabiedrības ieguvumus no kosmosa, paplašinot kosmosa tehnoloģiju un lietojumu izmantošanu sabiedriskās politikas jomu atbalstam, veicinot globāli konkurētspējīgu un inovatīvu Eiropas kosmosa nozari un stiprinot Eiropas neatkarību kosmosā un Eiropas kā pasaules līmeņa dalībnieces lomu, kā arī starptautisko sadarbību kosmosa jomā;

2.  atgādina Komisijai, ka ir noteikti jānodrošina ES kosmosa programmu nepārtrauktība un Galileo un Copernicus programmu turpmākā attīstība, jo īpaši lai radītu labvēlīgu un prognozējamu investīciju vidi pakārtotajā nozarē; uzskata, ka to var sasniegt tikai tad, ja ilgtermiņā tiek garantēts publiskā sektora finansējums kosmosa pamatprogrammām un pakārtotajai datu infrastruktūrai, tajā pašā laikā atzīstot nepieciešamību pēc nozīmīgas privātā sektora iesaistes;

3.  uzsver dalībvalstu, Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) un Eiropas Meteoroloģisko satelītu izmantošanas organizācijas (EUMETSAT) sasniegumus kosmosā, izmantojot jaunas tehnoloģijas, izpētes lidojumus un Zemes novērošanas un meteoroloģijas spējas;

4.  uzskata, ka ir nepieciešams novērtēt Galileo un Copernicus programmas pirms Komisija kā daļu no nākamās DFS ierosina jaunos likumdošanas priekšlikumus; uzskata, ka šim novērtējumam cita starpā būtu jāpievēršas: Eiropas GNSS aģentūras (GSA) turpmākajai lomai Galileo programmā un iespējamai lomai Copernicus programmā; tam, kā vienkāršot GSA attiecības ar EKA; un pašreizējam pārrāvumam starp aģentūras galvenajiem pienākumiem un deleģētajiem uzdevumiem; šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt, ka GSA būs iepriekš sagatavojusies un spēs uzņemties jaunos uzdevumus;

5.  uzsver, ka novērtējuma rezultāti būtu jāņem vērā arī nākotnē plānotajās diskusijās par attiecībām starp ES un EKA, ņemot vērā kopīgo ES un EKA paziņojumu, kas parakstīts 2016. gada 26. oktobrī; aicina Komisiju sadarbībā ar EKA izpētīt dažādus variantus, kā vienkāršot sarežģīto Eiropas kosmosa pārvaldības institucionālo struktūru, tādējādi uzlabojot pienākumu sadali efektivitātes un izmaksu efektivitātes interesēs;

6.  uzskata, ka GSA būtu jānodrošina pietiekams darbinieku skaits, lai nodrošinātu tās netraucētu darbību un Eiropas GNSS programmu izmantošanu; aicina Komisiju pārskatīt GSA piešķirto resursu pietiekamību, ņemot vērā tās pašreizējos un turpmākos uzdevumus; uzskata, ka personāla politika un procedūra būtu jāpieskaņo GSA jaunajiem uzdevumiem saskaņā ar 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

7.  uzsver — lai risinātu pašreizējās un nākotnes problēmas, nākamajā ES budžetā būtu jāiekļauj lielāks kosmosa jomas budžets, lai nodrošinātu atbalstu visā vērtības radīšanas ķēdē (kosmosa un zemes segments, Zemes novērošana, navigācija un sakari), un tas jānodrošina gaidāmajā DFS pārskatīšanā; atkārtoti uzsver, ka sekmīga attīstība pakārtotajos tirgos ir jo īpaši atkarīga no Galileo un Copernicus programmu savlaicīgas īstenošanas un nepārtrauktas attīstības, turklāt par prioritāti būtu jānosaka šo programmu atbilstošs finansējums; uzsver nepieciešamību, pieņemot lēmumus par nākamās DFS budžetu, saglabāt un attīstīt Eiropas pievienoto vērtību un ES kosmosa programmu vienreizējo ieguldījumu;

8.  aicina Komisiju izskatīt iespēju gūt labumu no sinerģijas starp ES kosmosa programmām, lai palielinātu efektivitāti un izmaksu efektivitāti; uzskata, ka ir arī svarīgi pastiprināt informācijas apmaiņu starp ES kosmosa politikā iesaistītajām ES aģentūrām, lai panāktu lielāku sinerģijas efektu; norāda uz dažādu darbības jomu pieaugošo konverģenci; aicina Komisiju publicēt gada ziņojumu par ES aģentūru sadarbības veidu un apmēru;

9.  uzsver, cik svarīgi ir identificēt un novērst visus pašreizējos šķēršļus iekšējā tirgus darbībai ar kosmosu saistītu produktu un pakalpojumu jomā;

Kosmosa jomas sniegto ieguvumu maksimizēšana sabiedrības un ES tautsaimniecības labā

10.  uzsver to, ka kosmosa programmas un to nodrošinātie pakalpojumi ir galvenie aktīvi tādās politikas jomās un ekonomikas sektoros kā enerģētika, klimats, vide, drošība un aizsardzība, veselība, lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, transports, tūrisms, digitālais tirgus un mobilie sakari, reģionālā politika un vietējā plānošana; uzskata, ka tiem ir milzīgas iespējas tādu problēmu risināšanā kā migrācija, robežu pārvaldība un ilgtspējīga attīstība; uzsver arī to, cik svarīga ir Eiropas kosmosa stratēģija visaptverošai ES jūrlietu politikai; norāda uz ievērojamo ieguvumu sabiedrībai no tālizpētes satelītu un sistēmu komerciālās izmantošanas;

11.  aicina Komisiju paātrināt pilnīgu Galileo, EGNOS un Copernicus programmu ekonomisko ekspluatāciju: nosakot atbilstošus mērķus attiecībā uz ieviešanu tirgū; uzlabojot piekļuvi Copernicus datiem un to apstrādi, lai ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, izstrādāt lietotnes, kas balstītas uz kosmosa datiem; nodrošinot labāku integrāciju ar citiem digitālajiem pakalpojumiem, piemēram, intelektiskām transporta sistēmām, Eiropas dzelzceļa satiksmes pārvaldības sistēmu, upju informācijas pakalpojumiem, SafeSeaNet, kā arī tradicionālajām navigācijas sistēmām, un paplašinot kosmosa jomas risinājumu potenciālu; uzsver satelītnavigācijas un Zemes novērošanas datu un pakalpojumu sniegto labumu iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcību Zemes novērošanas datiem paredzētu mākoņdatošanas platformu nodrošināšanā, lai Eiropa varētu izmantot visas priekšrocības, ko tās ekonomikai sniedz kosmosa pamatprogrammas, kā arī nodrošināt ilgtspējīgu lietotāju piekļuvi un kompetences attīstību; mudina Komisiju paātrināt tās darbu šajā jomā, lai pirmās datu platformas varētu sākt darboties 2018. gadā; uzskata, ka visiem konkursiem saistībā ar šīm platformām būtu jābūt pieejamiem privātiem dalībniekiem;

13.  prasa Komisijai novērtēt Copernicus pilnvaroto iestāžu darbību, jo īpaši nolūkā vienkāršot un optimizēt to konkursu procedūras, lai MVU būtu vieglāk pieteikties;

14.  uzsver nepieciešamību pēc “kosmosa jomai drošiem” tiesību aktiem un atkārtoti pauž pieprasījumu, kas izteikts iepriekš minētajā rezolūcijā par kosmosa tirgus apguvi, ka Komisijai pirms jaunu leģislatīvu un neleģislatīvu aktu priekšlikumu iesniegšanas jāveic sistemātiska pārbaude par to atbilstību kosmosa jomai; aicina Komisiju novērst šķēršļus kosmosa tehnoloģiju izmantošanai publiskajā sektorā, piemēram, lai uzraudzītu atbilstību jauniem un spēkā esošiem Eiropas tiesību aktiem; uzskata, ka sabiedrisko kārtību var ievērojami uzlabot, izmantojot kosmosa tehnoloģijas, pamatojoties uz tādiem piemēriem kā eZvans un digitālais tahogrāfs; prasa Komisijai un dalībvalstīm sekmēt kosmosa tehnoloģiju izmantošanu Eiropas, valstu, reģionālajās un vietējās iestādēs, piemēram, iegādājoties Eiropas Zemes novērošanas datus vai pakalpojumus, lai sasniegtu politiskos mērķus;

15.  norāda uz izmēģinājuma projektu par tīrāku kosmosu, izmantojot deorbitēšanu un inovatīvus kosmosa iekārtu materiālus, kurš ir paredzēts tam, lai pārbaudītu gaidāmās kosmosa nozares kopīgās tehnoloģiju ierosmes īstenošanas iespējamību un efektivitāti; atzīst, ka pietiekami resursi — gan publiskie, gan privātie — ir būtiski, lai nodrošinātu Eiropas kosmosa nozares ilgtspēju un konkurētspēju, kā arī attīstītu ES kā globāla kosmosa nozares dalībnieka lomu;

16.  uzskata, ka Copernicus ieguldījums klimata pārmaiņu novēršanā ir jāattīsta tālāk; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk nodrošināt iespējas Copernicus ietvaros pārraudzīt siltumnīcefekta gāzu emisijas, tostarp CO2 emisijas, pie kā patlaban tiek strādāts programmā „Apvārsnis 2020”(11), lai risinātu noteiktas vajadzības, kas minētas COP 21 vienošanās tekstā, un varētu to efektīvi īstenot; atbalsta nākotnes satelītu izstrādi, kas ir attiecīgi paredzēti CO2 emisiju un metāna gāzes emisiju pārraudzībai;

17.  atzinīgi vērtē 2016. gada 15. decembrī programmas Galileo deklarētos sākotnējos pakalpojumus; uzsver, ka plaša Galileo signāla izmantošana ir priekšnoteikums spēcīga pakārtotā un ar kosmosu saistītu lietojumu un pakalpojumu tirgus attīstībai un ka būtu jāveic piemēroti pasākumi, tostarp atbilstošā gadījumā regulatīvie, lai panāktu pilnīgu savietojamību ar Galileo un EGNOS standartu ierīcēm, ko pārdod Eiropas Savienībā, un veicinātu Galileo un EGNOS iekārtu izmantošanu globālajā tirgū; aicina arī Komisiju apsvērt pasākumus, lai stiprinātu Eiropas GNSS pakārtotās ražošanas nozares konkurētspēju;

18.  aicina Komisiju nodrošināt, ka kritisko infrastruktūru uz GNSS tehnoloģiju balstītie pulksteņi ir savietojami ar Galileo un EGNOS tehnoloģijām, kas ir ļoti svarīgi no drošības viedokļa;

19.  uzsver satelītu spēju nodrošināt nepārtrauktu ļoti augstas kapacitātes savienojamību, jo īpaši attālos apgabalos un tālākajos reģionos, kam ir liela nozīme digitālās plaisas pārvarēšanā, ātrdarbīgu tīklu attīstībā un lietu interneta tīklu paplašināšanā, dodot iespēju attīstīt tādus pakalpojumus kā autonomās transportlīdzekļu vadīšanas, viedās transportlīdzekļu parku un kravu pārvaldības, e-pārvaldības, e-mācību un e-veselības lietotnes; uzsver zemes un ar kosmosu saistīto tehnoloģiju pievienoto vērtību ļoti augstas veiktspējas tīklu nodrošināšanā; uzstāj, ka Komisijai tas jāatzīst un pienācīgi jāņem vērā satelītu ieguldījums šajā jomā; uzsver arī nepieciešamību rezervēt šo satelītu pakalpojumu darbībai pietiekamas frekvenču joslas; aicina šo jautājumu risināt pašreiz notiekošajā likumdošanas darbā pie telekomunikāciju tīkliem, paredzot atbilstošas investīcijas pētniecībā un izstrādē; uzskata arī, ka Kosmosa stratēģija Eiropai būtu jāīsteno saskaņoti ar Komisijas digitālajām stratēģijām, saņemot atbalstu no dalībvalstīm un nozares, lai veicinātu efektīvu un uz pieprasījuma virzītu satelītsakaru izmantošanu ar mērķi veicināt visuresošu savienojamību visā ES teritorijā;

20.  uzsver Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) svarīgo lomu, veicinot pakārtotos kosmosa tirgus, jo īpaši ar publiskā iepirkuma starpniecību, tostarp valstīs, kurām vēl nav plašas kosmosa nozares, un ka šim jautājumam būtu jāpievēršas pašreiz notiekošajās diskusijās par kohēzijas politikas nākotni; atbalsta mērķtiecīgu kapacitātes veidošanas pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu kosmosa darbībās jauniesaistītām dalībvalstīm un reģioniem; uzsver, ka reģionālajai dimensijai ir būtiska nozīme, lai ieguvumus no kosmosa jomas nogādātu līdz iedzīvotājiem, un ka vietējo un reģionālo iestāžu iesaiste var radīt sinerģiju ar viedās specializācijas stratēģijām un ES pilsētprogrammu; tāpēc atbalsta lielāku reģionālo un vietējo iestāžu iesaisti sekmīgā ES kosmosa politikā, tostarp tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās; uzsver, ka Reģionu komitejai vajadzētu būt pilntiesīgam Copernicus lietotāju foruma dalībniekam, tādējādi atspoguļojot reģionālo un vietējo dalībnieku kā Copernicus datu lietotāju svarīgo nozīmi;

21.  uzsver, ka tādi lietotāji kā MVU un vietējās un reģionālās iestādes joprojām nav pietiekami informēti par iespējām, tostarp tām, ko nodrošina Eiropas Investīciju banka, saņemt finansējumu projektiem, kas ir saistīti ar Galileo vai Copernicus, un ka mērķtiecīga informācijas izplatīšana par šīm iespējām ir nekavējoties jāuzlabo;

22.  atzīst, ka kosmosa tehnoloģijas un abas ES vadošās kosmosa programmas padara sauszemes, jūras, gaisa un kosmosa pārvadājumus viedākus, drošākus, stabilākus un ilgtspējīgākus, un integrē tos tādās stratēģiskās nākotnes nozarēs kā autonomi un internetam pieslēgti automobiļi un bezpilota lidaparāti; uzskata, ka kosmosa stratēģija var palīdzēt apmierināt jaunas transporta nozares vajadzības netraucētas savienojamības, stabilākas pozicionēšanas, intermodalitātes un sadarbspējas jomā; mudina Komisiju iesaistīt transporta jomas ieinteresētās personas dialogā ar kosmosa nozari, lai nodrošinātu pārredzamību un veicinātu Eiropas kosmosa tehnoloģiju izmantošanu transporta tirgū ar mērķi uzlabot ES transporta pakalpojumu konkurētspēju Eiropas un pasaules tirgū; prasa Komisijai un dalībvalstīm pievērst uzmanību kosmosa tūrisma attīstībai;

23.  aicina Komisiju atbalstīt EGNOS nolaišanās procedūru īstenošanu ne tikai mazākās, bet arī lielākās lidostās; atkārtoti uzsver finansiālās priekšrocības un lielāku precizitāti, noturību un drošumu, ko EGNOS var nodrošināt drošības jomā kritiskiem lietojumiem, piemēram, attiecībā uz lidaparātu nosēdināšanu, un atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi paplašināt EGNOS pārklājumu, kā prioritāti aptverot arī Eiropas dienvidaustrumu un austrumu daļu, bet vēlāk arī Āfriku un Tuvos Austrumus; uzskata arī, ka Galileo varētu būt nozīmīga loma gaisa satiksmes vadībā kā galvenajam elementam uzraudzības pārejā no radariem uz satelītiem;

24.  turklāt uzsver, ka ir svarīgi, lai gaisa kuģi būtu aprīkoti ar kosmosa tehnoloģiju nodrošināto automātiskā atkarīgā novērošanas apraides režīma (ADS-B) tehnoloģiju, un ka svarīga ir prasība operatoriem obligāti aprīkot savus gaisa kuģus ar ADS-B, lai nodrošinātu to izsekošanas reāllaikā precizitāti un uzticamību un degvielas ietaupījumus;

25.  uzsver ES kosmosa programmu nozīmi jūras un jūrlietu jautājumu risināšanā, zvejas darbībām un zilajai ekonomikai kopumā, piemēram: nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanā; okeānu veselības un zivju krājumu novērošanā un novērtēšanā; zivaudzētavu produktivitātes veicināšanā; jūras pētniecības veicināšanā; meklēšanas un glābšanas pakalpojumu sniegšanā, kā arī klāja medicīnisko iekārtu satelītpieslēguma nodrošināšanā; šajā sakarā norāda uz nepieciešamību pēc kosmosa tehnoloģijām, kas veido okeāna novērošanas spējas, un labas koordinācijas starp Galileo, EGNOS un Copernicus pakalpojumiem;

Globāli konkurētspējīgas un novatoriskas Eiropas kosmosa nozares veicināšana

26.  uzsver, ka Eiropas kosmosa nozares panākumi un konkurētspēja un revolucionāru tehnoloģiju attīstība ir lielā mērā atkarīgi no pētniecības un inovācijas; aicina 9. pamatprogrammā kosmosam īpaši paredzētajā budžeta pozīcijā piešķirt papildu līdzekļus un paplašināt tās darbības jomu; uzsver, ka ES, EKA un dalībvalstīm ir svarīgi pilnībā sadarboties, lai nodrošinātu efektivitāti un novērstu dublēšanos, jo īpaši tādās jomās, kurās finansējumu pētniecībai nodrošina vairāki dalībnieki; uzskata, ka ir jāveicina un jāfinansē pētniecība un inovācija daudz un dažādu kosmosa tehnoloģiju jomā; mudina Komisiju plašāk izmantot MVU paredzēto instrumentu uzņēmējdarbības iespēju paplašināšanai ar kosmosu saistīto produktu un pakalpojumu jomā gan programmā „Apvārsnis 2020”, gan turpmākajās pamatprogrammās;

27.  aicina Komisiju, cenšoties panākt noteikumu ievērošanu, tirgus dalībnieku godīgu praksi un tā rezultātā vienlīdzīgus konkurences apstākļus, publiskajā iepirkumā nodrošināt taisnīgu attieksmi pret ES uzņēmumiem salīdzinājumā ar uzņēmumiem no trešām valstīm, jo īpaši ņemot vērā cenas, ko uzņēmumi piemēro citiem klientiem pasaulē; norāda, ka Eiropas kosmosa nozare saskaras ar arvien spēcīgāku starptautisko konkurenci; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu stiprināt novatorisku iepirkuma shēmu izmantošanu;

28.  uzsver, cik svarīgi ir stiprināt Eiropas rūpniecisko bāzi un nodrošināt ES stratēģisko neatkarību, diversificējot piegādes avotus un vislabākajā veidā izmantojot dažādos ES pakalpojumu sniedzējus; tādēļ uzskata, ka nozares iesaistīšana visos līmeņos ir jāveicina līdzsvarotā veidā, un aicina Komisiju atbalstīt Eiropas kosmosa nozari visā pievienotās vērtības veidošanas ķēdē; uzskata, ka kosmosa jomas kopām var būt noderīga loma kosmosa rūpniecības stratēģijā;

29.  aicina Komisiju atbalstīt centienus Eiropas mērogā izstrādāt jaunus kosmosa uzņēmējdarbības modeļus un tehnoloģijas, kas spēj radikāli mainīt šo nozari un samazināt izmaksas (piemēram, Eiropas tehnoloģijas, kas ļauj kosmosā nosūtīt tādus nelielus satelītus kā atkārtoti lietojamus gaisa balonus, vai palaišanas iekārtas);

30.  prasa Komisijai, kad tiek noteikti publisko iepirkuma līgumu ilgumi kosmosa infrastruktūras un pakalpojumu jomā, novērtēt MVU situāciju un vajadzības, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

31.  uzsver vajadzību vairāk ieguldīt Eiropas iedzīvotāju izglītībā un apmācībā par kosmosa jomu, tostarp lai pilnībā varētu izmantot iespējas, ko sniedz kosmosa joma pārejā uz digitālo sabiedrību; uzsver kosmosa politikas sasniegumu lielo nozīmi nākotnes paaudžu iedvesmošanā un Eiropas identitātes apziņas veicināšanā; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams turpināt un paplašināt koordinētu pieeju Eiropas kosmosa izglītībai, kas var pievilināt jauniešus izvēlēties veidot karjeru kosmosa zinātnē un tehnoloģijās;

32.  uzsver, ka iesaistīšanās EKA izvēles programmās, kuru ietvaros Eiropas uzņēmumi un universitātes vai pētniecības institūti var piedalīties progresīvu tehnoloģiju kosmosa misijām un sistēmām izstrādāšanā, ir būtisks pamatinstruments Eiropas kosmosa nozares spēju attīstīšanai; uzsver, ka iesaistīšanās šādās programmās paver ceļu uzņēmējdarbībai šajā jomā un piekļuvei zinātniskiem projektiem ar ļoti augstu tehnoloģisko un zinātības intensitāti, kam var būt arī pozitīva ietekme uz transporta nozari;

Eiropas autonomijas stiprināšana saistībā ar nokļūšanu kosmosā un tā izmantošanu drošā un aizsargātā vidē

33.  atgādina, ka ES kosmosa programmas ir civila rakstura programmas, un atkārtoti uzsver apņemšanos nemilitarizēt kosmosa jomu; tomēr atzīst Eiropas kosmosa nozares stratēģisko dimensiju un to, ka ir jāuzlabo sinerģija starp civilajiem un drošības/aizsardzības aspektiem un jāizmanto kosmosa spējas drošības un drošuma vajadzībām, arī ņemot vērā ģeopolitisko vidi un kopējo drošības un aizsardzības politiku; uzskata, ka Komisijai būtu jāanalizē sinerģija starp Eiropas kosmosa programmām un 2016. gada novembrī ierosināto Eiropas aizsardzības rīcības plānu, lai nodrošinātu vispārējo saskaņotību šajā stratēģiskajā jomā;

34.  aicina Komisiju apkopot Eiropas Savienības un dalībvalstu institucionālo klientu pieprasījumus ar mērķi nodrošināt neatkarīgu, uzticamu un izmaksu ziņā efektīvu piekļuvi kosmosam, izmantojot Eiropas raķešu palaišanas iekārtas Ariane, Vega un to turpmākos pilnveidotos modeļus; uzskata, ka tas ir stratēģiski ārkārtīgi svarīgi ārkārtas situāciju un krīžu pārvaldības funkcijām un spēcīgai Eiropas drošības un aizsardzības politikai;

35.  atbalsta Komisijas mērķi izvērtēt dažādus veidus, kā atbalstīt Eiropas raķešu palaišanas infrastruktūras objektus, kuriem šāds atbalsts ir nepieciešams, lai nodrošinātu ES politikas mērķus un vajadzības autonomijas, drošības un konkurētspējas jomā; tādēļ uzsver stratēģisko nozīmi, kas ir Eiropas kosmodromam Kuru (Francijas Gviānā), kā arī vajadzību pievērst īpašu uzmanību ekonomikas un sociālajiem ieguvumiem attiecībā uz teritoriju, kurā tas atrodas;

36.  atgādina, ka koncepcija par neatkarīgu piekļuvi kosmosam nav nodalāma no Eiropas neatkarīgās spējas kosmosa sistēmas iecerēt, izstrādāt, palaist, ekspluatēt un izmantot savā labā;

37.  norāda, ka nav skaidrības ne par palaišanas programmas turpināšanu Eiropā pēc 3–4 gadiem (Ariane 6 un Vega C), ne arī par šīs programmas finansiālo stāvokli; pauž bažas par to, ka nav izstrādāta vidēja termiņa un ilgtermiņa nesējraķešu palaišanas programma; mudina Komisiju izstrādāt darba programmu par kosmiskajām nesējraķetēm Eiropā nākamajiem 20 gadiem;

38.  aicina Komisiju veicināt alternatīvu palaišanas iekārtu tehnoloģiju attīstību un ekodizaina principu ievērošanu visās palaišanas iekārtās un kosmosa resursos;

39.  uzskata, ka turpmākajās satelītu sistēmu paaudzēs būtu jāturpina attīstīt Galileo infrastruktūras drošība, tostarp zemes segments un Galileo un Copernicus divējādā lietojuma spējas, kā arī precizitāte un šifrēšana; atgādina, ka Galileo publiski regulētajam pakalpojumam (PRS), kas pieejams tikai valstu pilnvarotiem lietotājiem, turpmāk varētu būt liela nozīme, reaģējot uz jauniem apdraudējumiem, jo īpaši krīzes gadījumā;

40.  vērš uzmanību uz kosmosa infrastruktūras neaizsargātību pret traucējumiem vai uzbrukumiem no valsts un nevalstisku dalībnieku puses un virkni citu apdraudējumu, tostarp sadursmēm ar kosmosa atkritumiem vai citiem satelītiem; atkārtoti uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt kritisko infrastruktūru un komunikācijas līdzekļus, kā arī noturīgu tehnoloģiju izstrādi; atzīst pieaugošo nozīmi, kas ir kosmosa un ar kosmosu saistītām tehnoloģijām divējādam lietojumam, jo īpaši saziņā, izlūkošanā, novērošanā un rekognoscēšanā, reaģēšanā uz katastrofām un ieroču kontrolē, un uzsver kosmosa spēju īpašo nozīmi cīņā pret terorismu; turklāt mudina investēt, lai paātrinātu jaunu kosmosa spēju un tehnoloģiju izstrādi; uzskata, ka ir nepieciešams palielināt spējas novērst jaunus draudus kosmosa jomā, kas savukārt stiprinātu Eiropas kosmosa nozares spēju reaģēt uz mainīgajiem tirgiem, dalībniekiem un tehnoloģijām;

41.  aicina Komisiju mazināt riskus, ko rada kosmiskie atkritumi, uzlabojot pašreizējos kosmisko objektu novērošanas un uzraudzības (SST) pakalpojumus ar mērķi izstrādāt programmu tādas neatkarīgas sistēmas izveidei, kas spētu noteikt kosmosa atkritumu apdraudējumu Eiropas kosmosa infrastruktūrai, un līdz ar to sagatavot pasākumus sadursmju novēršanai un ilgtermiņā aktīvai atkritumu savākšanai; atbalsta plānu paplašināt ES SST, lai to papildinātu ar kosmosa tehnoloģiju laikapstākļu prognozēm, un ierosina īpaši pievērsties Zemei tuvajiem objektiem, lai novērstu iespējamo katastrofas risku šādam objektam sadurties ar Zemi; uzsver, ka būtu tālāk jāattīsta un jāpaplašina spējas un zināšanas šajās jomās, tostarp tās, ko pienes EKA; vēlreiz apliecina nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas vairāk atklāto datu, lai stiprinātu pētniecību un inovācijas;

42.  atgādina, ka arvien pieaug kiberdrošības nozīme kosmosa programmās, un norāda, ka šī problēma ir īpaši nopietna, ņemot vērā, ka liela daļa mūsu ekonomikas ir atkarīga no kosmosa tehnoloģiju pakalpojumiem; aicina Komisiju mazināt ES kosmosa aktīviem radītos riskus, veicot atbilstošus pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā izmantojot šifrēšanu, lai aizsargātu ar kosmosu saistīto infrastruktūru pret kiberdraudiem; turklāt prasa Komisijai nodrošināt, lai visās attiecīgajās aģentūrās būtu ieviesti ārkārtas situāciju plāni iespējamiem kiberuzbrukumu gadījumiem;

43.  uzskata, ka plānotā Govsatcom iniciatīva ir ārkārtīgi daudzsološa un nodrošina piekļuvi drošiem, efektīviem un izmaksu ziņā lietderīgiem pakalpojumiem Eiropas institucionālajiem dalībniekiem, kā arī apmierina lietotāju vajadzības daudzās jomās, vienlaikus stimulējot izaugsmi, konkurētspēju un inovāciju visā Eiropas satelītsakaru nozarē; aicina Komisiju gadījumā, ja ietekmes novērtējums ir pietiekami pozitīvs, izstrādāt plānoto Govsatcom iniciatīvu rentablā veidā, kas varētu ietvert spēju apvienošanu un koplietošanu vai pakalpojumu iegādi no komerciālo komunikāciju satelītiem, un nodrošināt, ka šī iniciatīva rada būtisku pievienoto vērtību un ļauj izvairīties no pastāvošo struktūru dublēšanas;

44.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt visaptverošu Eiropas kosmosa politiku, kas ir vērsta uz labākas kopējās ārpolitikas un drošības politikas efektīvu veicināšanu, nodrošinot attiecīgajām iestādēm neatkarīgu izlūkdatu vākšanas rīku, piemēram, reāllaika kosmosa situācijas apzināšanos;

Eiropas globālās nozīmes stiprināšana un starptautiskās sadarbības veicināšana

45.  aicina Komisiju veicināt ES kosmosa resursu izmantošanu un kosmosa rūpniecības spējas visos attiecīgajos ārējo attiecību aspektos;

46.  uzskata — lai nodrošinātu miermīlīgu un drošu kosmosa vidi, būs vajadzīga sadarbība ar starptautiskajiem partneriem, lai veicinātu atbildīgas uzvedības un ilgtspējības normas, jo īpaši saistībā ar kosmosa izpēti, un aicina Komisiju šajā sakarā cieši sadarboties ar EĀDD un dalībvalstīm;

47.  uzsver vajadzību pēc starptautiskas koordinācijas kosmosa satiksmes un atkritumu pārvaldības jomā, jo šāda satiksme neizbēgami pieaugs tā saukto „megakonstelāciju” un Zemei tuvo orbītu satuvināšanās rezultātā, ko varētu izraisīt arvien zemākas satelītu palaišanas izmaksas;

48.  prasa Komisijai uzraudzīt spēkā esošo privāto sektoru mērķus tādās jomās kā izejmateriālu ieguve kosmosā un apsvērt, kādu ietekmi tie varētu radīt attiecībā uz pašreizējo tiesisko regulējumu un jo īpaši Kosmosa līgumu; uzskata, ka būtu jāievēro Līguma pamatprincipi un ka ir jāizvairās no sacensības pēc neatjaunojamiem resursiem kosmosā; mudina dalībvalstis strādāt saskaņotas Eiropas pieejas virzienā un aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu vienprātības panākšanā; atzīst, ka kosmoss ir cilvēces kopīgs mantojums;

49.  ļoti atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izmantot ekonomikas diplomātiju, lai pavērtu jaunas uzņēmējdarbības iespējas Eiropas kosmosa nozarei; uzsver, ka Komisijai un attiecīgā gadījumā dalībvalstu iestādēm, atsevišķi vai ar EKA starpniecību, un struktūrām, piemēram, Eiropas Aviācijas drošības aģentūrai (EASA), būtu jāatbalsta Eiropas dalībnieki trešo valstu tirgos; iesaka iepriekš sagatavot šāda koordinēta atbalsta plānus;

Efektīvas izpildes nodrošināšana

50.  uzsver, ka Parlamentam būtu jāuzņemas aktīva loma ES kosmosa politikas attīstībā un ka tas būtu jāiesaista jebkādā informācijas apmaiņā, ko kosmosa jautājumos veic Komisija, Padome, EĀDD un EKA;

51.  uzskata, ka ir svarīgi panākt demokrātisko atbalstu investīcijām kosmosa jomā; aicina Komisiju piedāvāt labi izstrādātu un visaptverošu komunikācijas stratēģiju par ieguvumiem, ko kosmosa tehnoloģijas var sniegt iedzīvotājiem un uzņēmumiem; mudina Komisiju, īstenojot šo stratēģiju, balstīt to uz šādiem trīs pīlāriem, no kuriem katrs attiecas uz kādu no svarīgām interešu grupām: a) sabiedrības izpratnes veicināšana par investīciju nepieciešamību kosmosa jomā; b) MVU un uzņēmēju informēšana par kosmosa pamatprogrammu iespējām; c) kosmosa jautājumu iekļaušana izglītības programmās, lai novērstu prasmju trūkumu; prasa Komisijai pēc iespējas drīz iesniegt Parlamentam šīs komunikāciju stratēģijas izstrādes ceļvedi;

52.  aicina Komisiju izstrādāt laika grafiku stratēģijā ierosināto pasākumu īstenošanai, regulāri ziņot par tās izpildi, lai vajadzības gadījumā ierosinātu tiesību aktus un izstrādātu konkrētus un taustāmus papildu pasākumus, kas nepieciešami stratēģijā izklāstīto mērķu savlaicīgai sasniegšanai;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Kosmosa aģentūrai.

(1) OV L 122, 24.4.2014., 44. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 1. lpp. (3) OV L 158, 27.5.2014., 227. lpp. (4) OV L 150, 20.5.2014., 72. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0267. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0268. (7) OV C 468, 15.12.2016., 12. lpp. (8) OV C 227 E, 6.8.2013., 16. lpp. (9) OV C 380 E, 11.12.2012., 1. lpp. (10) „Space Market Uptake in Europe”, ITRE komitejas pasūtīts pētījums, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Politikas departaments A, 2016, ISBN 978-92-823-8537-1. (11) https://ec.europa.eu/research/participants/data/ref/h2020/wp/2016_2017/main/h2020-wp1617-leit-space_en.pdf, 48. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par akadēmisku tālākizglītību un tālmācību kā daļu no Eiropas mūžizglītības stratēģijas (2016/2142(INI))

P8_TA(2017)0324 A8-0252/2017

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 165. un 166. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

–   ņemot vērā 2002. gada 30. novembra Kopenhāgenas deklarāciju par ciešāku sadarbību Eiropā piedāvātajā profesionālajā izglītībā un apmācībā,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(1),

–   ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu — „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā”(2),

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību,

–   ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) īstenošanu — „Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā”(3),

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 20. decembra rezolūciju par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem(4),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra secinājumus par ieguldījumiem izglītībā un apmācībā — atbilde uz paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” un „2013. gada izaugsmes pētījumu”(5),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā(6),

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2010. gadā,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(7),

–   ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai(8),

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(9),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai(10) (EQF-LLL),

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam(11),

–   ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja(12),

–   ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020)(13),

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 31. janvāra atzinumu „Izglītības atvēršana”(14),

–  ņemot vērā Komisijas pētījumu par izglītību un apmācību — 2020. gads: Eiropā piedāvātās pieaugušo izglītības politikas un pasniegšanas uzlabošana(15),

–   ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(16),

–   ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads)(17),

–   ņemot vērā Padomes 2017. gada 20. februāra secinājumu projektu „Sieviešu un vīriešu prasmju uzlabošana ES darba tirgū”(18),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra ieteikumu par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0252/2017),

A.  tā kā mūsu izglītības sistēmas digitālās pārveides dēļ šobrīd saskaras ar lieliem izaicinājumiem, kas ietekmē mācīšanas un mācīšanās procesus, un nepieciešamību stiprināt sociālās iekļaušanas un pilsoniskās līdzdalības, kā arī personiskās izaugsmes spējas un sekmēt Eiropas demokrātiskās vērtības un toleranci, lai veicinātu atvērtību un novērstu jebkādu neiecietību; tā kā spēcīgas sabiedrības izveides un ES vienotības un integrācijas procesu atbalsta būtisks priekšnosacījums ir digitālā iespēcinātība un pašapziņa;

B.  tā kā Eiropas mūžizglītības stratēģija būtu jāpastiprina; tā kā ikvienai personai katrā tās dzīves posmā vajadzētu būt mācību iespējām iegūt zināšanas un apgūt prasmes, kas tai ir nepieciešamas no personiskās attīstības un profesionālā progresa viedokļa; tā kā formālā, neformālā un ikdienas kontekstā īstenota mūžizglītība, ar ko sekmē aktīvu pilsonisko nostāju un nodarbināmību, ir galvenais tās izglītības aspekts, kuru ietekmē šīs izmaiņas;

C.  tā kā ir jāpieliek papildu pūliņi, lai uzlabotu izglītības un nodarbinātības sinerģiju, atvieglinot iekļūšanu darba tirgū un dodot personām nemitīgi atjaunināt savas iemaņas vai apgūt jaunas prasmes visas savas karjeras garumā; tā kā dalībvalstīm ir jāatrod veids, kā aizsargāt vai sekmēt ilgtermiņa ieguldījumu izglītībā, pētniecībā un inovācijās;

D.  tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība dod ievērojamu ieguldījumu indivīdu personiskajā izaugsmē un cilvēkkapitāla apmācībā un būtu jāpadara par Eiropas mūžizglītības stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu;

E.  tā kā akadēmiskajai tālākizglītībai un tālmācībai ir pieaugoša nozīme darba ņēmēju pielāgošanas sekmēšanā visu viņu profesionālo dzīvju laikā, ņemot vērā ekonomiskās un tehnoloģiskās problēmas; tā kā līdz 2025. gadam 49 % no visām darbvietām, kas tiks piedāvātas Eiropas Savienībā (tostarp gan jaunajās, gan aizstājošajās darbvietās), būs nepieciešama augsta kvalifikācija, 40 % — vidēja līmeņa kvalifikācija un tikai 11 % — zema vai nekāda kvalifikācija;

F.  tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība ir nozīmīgi līdzekļi fleksiblas un personalizētas izglītības iespēju nodrošināšanā visiem bez diskriminācijas(19); šajā sakarībā uzsver piekļuves stratēģiju paplašināšanas nozīmīgumu;

G.  tā kā akadēmiskā tālākizglītība, tālmācība un jauno tehnoloģiju izmantošana var palīdzēt uzlabot meiteņu un sieviešu informētību par jaunām karjeras iespējām, it sevišķi jomās, kur sievietes ir pārstāvētas nepietiekami; tā kā, lai arī vidējo un augstāko izglītību iegūst vairāk sieviešu nekā vīriešu, ir nepieciešams palielināt sieviešu līdzdalību gan profesionālajā izglītībā, gan arī dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas nozarēs (STEM);

H.  tā kā tālmācība akadēmiskās tālākizlglītības kontekstā ir viena no iespējamajām pieejām, jo, ņemot vērā tās elastību, tā ir īpaši piemērota studiju un darba dzīves līdzsvara nodrošināšanā;

I.  tā kā tālmācība(20) nozīmē pasniegšanas organizatorisku formu, kas nodrošina mācīšanās augsta līmeņa elastību, izmantojot digitālās pedagoģiskās tehnoloģijas, un nav uzskatāma par klātienes izglītības aizstājēju, bet gan par alternatīvu skolniekiem un studentiem, kas nespēj piedalīties klātienes izglītībā;

J.  tā kā tālmācība nozīmē pasniegšanas metodi, kas nodrošina elastīgu mācīšanu, izmantojot jaunās tehnoloģijas, un nav uzskatāma par klātienes izglītības aizstājēju, bet gan par alternatīvu skolniekiem un studentiem, kas nespēj piedalīties klātienes izglītībā, un darba ņēmējiem, kas vēlas apvienot darbu ar izglītību; tā kā tādēļ digitalizāciju varētu izmantot kā līdzekli, kas sniedz jaunus augstākās izglītības ieguves veidus;

K.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir Līgumos nostiprināts Eiropas Savienības pamatprincips, kas ir nostiprināts Līgumos un ir uzskatāms par vienu no Savienības mērķiem un uzdevumiem; tā kā izglītības vienlīdzīga pieejamība sievietēm piedāvā lielākas iespējas un sekmē sociālu, kultūras un ekonomisku sabiedrības attīstību, tā kā izglītība ir būtiski svarīgs dzimumu stereotipu apkarošanas veids;

L.  tā kā sieviešu vidējais nodarbinātības līmenis ir tieši saistīts ar iegūtās izglītības līmeni, proti, vecuma grupā no 25 līdz 49 gadiem nodarbinātības rādītāji sievietēm ar augstāko izglītību ir vairāk nekā par 20% augstāki nekā sievietēm, kuras ieguvušas tikai pirmskolas, pamatskolas vai vidusskolas izglītību;

M.  tā kā tālmācība var pozitīvi ietekmēt sieviešu IKT prasmes; tā kā sieviešu lielāka iesaistīšanās IKT nozarē sekmētu iekšējo tirgu, kurā paredzams darbaspēka trūkums un kurā sieviešu vienlīdzīga līdzdalība radītu aptuveni EUR 9 miljardu ieguvumu ES IKP katru gadu; tā kā sievietes joprojām ir ļoti maz pārstāvētas IKT augstākās izglītības programmās, kur viņu īpatsvars ir tikai apmēram 20 % no šīs studiju jomas absolventiem, un tikai 3 % no visām augstskolu absolvējušām sievietēm ir ieguvušas diplomu IKT jomā;

N.  tā kā tālmācības programmās mācās ievērojams skaits sieviešu sabiedrībās, kurās sievietēm nav vienādu iespēju piedalīties tradicionālajās izglītības un apmācības formās, jo sievietes joprojām pavada vairāk laika nekā vīrieši, strādājot neapmaksātu mājas un ģimenes aprūpes darbu; tā kā šādi kursi viņām sniedz elastību, lai viņas varētu panākt darba un dzīves līdzsvaru, un tā kā tālmācība ir jo īpaši paredzēta netradicionālo studentu kategorijai;

O.  tā kā akadēmiskās tālākizglītība ir jāsaprot kā viens no augstākās izglītības sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem un nozīmē studijas akadēmiskā iestādē, kurās var mācīties paralēli pilna laika darbam, kopumā balstoties uz profesionālo pieredzi, un parasti šo studiju priekšnoteikums ir universitātes diploms;

P.  tā kā pielāgošanās pieaugošajām ekonomiskajām un tehnoloģiskajām izmaiņām ir uzskatāma par galveno novecojošā darbaspēka problēmu un šīs problēmas novēršana būs viens no ES ekonomikas galvenajiem ilgtermiņa konkurētspējas faktoriem;

Q.  tā kā mūžizglītību un karjeras attīstības politiku varētu atbalstīt, atzīstot iepriekš iegūtos diplomus;

R.  tā kā tas, ka cilvēkiem atvēl brīvo laiku personīgai un apmācības pilnveidei mūžizglītības kontekstā ir izdevīgi no viņu labjutības viedokļa un sekmē viņu ieguldījumu sabiedrības labā, iespēcinot viņus, viņiem apgūstot definētākas personiskas un profesionālas iemaņas; tā kā akadēmiskā tālmācība nodrošina elastīgu studiju formātu, ar kura palīdzību cilvēki panāk labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; tā kā universitātes mūžizglītība būtu jāpadara par Eiropas digitalizācijas stratēģijas sastāvdaļu;

S.  tā kā digitalizācija dara iespējamu izglītības procesu elastīgumu un interaktivitāti un tā kā tā ir turpmākās akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības turpmākās pilnveides galvenais faktors;

T.  tā kā tehnoloģiskās izmaiņas liek nodrošināt spēcīgāku un nepārtrauktāku izglītības un nodarbinātības saikni;

U.  tā kā akadēmisko iestāžu stagnatīvais raksturs apgrūtina studiju programmu, kursus reglamentējošo noteikumu un eksaminācijas, un iestāšanās prasību reformu;

V.  tā kā akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība ir uzskatāmas par ātri pieaugošām nozarēm, kurām ir nozīmīgs ekonomiskās izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciāls;

W.  tā kā joprojām pastāv daudzi šķēršļi, kas traucē piedalīties akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības programmās(21);

Tālākizglītība un tālmācība, kas palīdz pārvarēt sociālās un ekonomiskās izmaiņas

1.  atzīst, ka tiešsaistes un atklātā izglītība maina veidu, kādā izglītība tiek nodrošināta ar resursiem, pasniegta un iegūta; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgi ir atvērtie izglītības resursi, kas ikvienam nodrošina piekļuvi izglītībai un, atbalstot mūžizglītības procesu, uzlabo nodarbināmību;

2.  konstatē, ka daudzām izglītības un apmācības iestādēm ir problēmas pienācīgi reaģēt uz dziļajām un sarežģītajām izmaiņām, kuras piedzīvo mūsu sabiedrības un ekonomikas, un vajadzību īstenot pārvaldes, organizatorisko struktūru un darbības veidu reformas; uzsver, ka jaunas un pieejamas mūžizglītības formas, kas ir piemērotas visu vecumu personām, var sekmīgi novērst dažas no problēmām, piemēram, sociālo atstumtību, izstāšanos no skolas agrīnā vecumā un iegūto prasmju neatbilstība pieprasījumam;

3.  atzīst, ka digitalizācija un izglītības platformas izveide sadarbības un apmaiņas ar paraugpraksi nolūkā ir izšķiroši nozīmīgi faktori šo problēmu novēršanā;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt lielākus pūliņus, lai nacionālo digitālo prasmju stratēģiju ietvaros novērstu pastāvošo tehnoloģisko plaisu starp labi aprīkotām un pārējām izglītības iestādēm;

5.  uzsver, ka mūžizglītības pasākumiem ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu sievietēm prasmes, kas var palīdzēt viņām atgriezties darba tirgū vai atrast labāku darbu, gūt lielākus ienākumus un uzlabot darba apstākļus; uzsver vajadzību vēl vairāk uzlabot sieviešu dalību augstākās izglītības augstākos līmeņos un viņu piekļuvi šiem līmeņiem;

6.  uzsver izglītības nozīmi dzimumu stereotipu apkarošanā; tādēļ aicina Komisiju veicināt iniciatīvas, ar kurām tiktu atbalstīta sievietēm paredzētu profesionālo tālmācības programmu īstenošana, tostarp augstākās izglītības ieguve dabaszinātņu, tehnoloģiju un IT jomā, izglītības speciālistiem domātu apmācības programmu izstrāde par dzimumu līdztiesību un stereotipu izplatīšanas novēršana izglītības programmās un pedagoģiskajos materiālos;

7.  uzsver, ka akadēmiskajām iestādēm ir jāsagatavo iedzīvotāji dzīvei uz zināšanām balstītās sabiedrībās un nemitīgi mainīgajās ekonomikās, jāsniedz viņiem neatkarīgas zināšanu apguves zinātība un jāiemāca uz uzņēmējdarbību orientēta mentalitāte un pārnozaru iemaņas, piemēram, problēmu risināšana un pielāgojmība, lai viņi noskaidrotu savu ceļu un pilnībā atraisītu savu potenciālu;

8.  turklāt uzsver, ka akadēmiskajām iestādēm ir jābūt lielai nozīmei aktīvas pilsonības sekmēšanā un tām ir studentiem jāsniedz pārnozaru kompetence, piemēram, pilsoniskā, sociālā kompetence un jāveido viņu pilsoniskā stāja;

9.  atzīst, ka uz studentiem orientēta pieeja izglītībai samazina no studijām izstājušos studentu īpatsvaru un palīdz viņiem pilnībā izmantot savu potenciālu(22); šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir mūžizglītības karjeras orientācija, kas būtu domāta visiem;

10.  atzīst zināšanu kopiskošanas potenciālu, lai uzlabotu iedzīvotāju aktīvu dalību un starptautiska mēroga izpratni nemitīgi mainīgajās sabiedrībās;

11.  atzīst vajadzību panākt izglītības un apmācības iestāžu, vietējo kopienu un ekonomikas subjektu ciešu sadarbību; papildus tam uzsver nepieciešamību nodrošināt oficiālās, neoficiālas un ikdienas izglītības sniedzēju labāku sinerģiju, lai uzlabotu visu personu mūžizglītības iespējas;

12.  uzskata, ka ikvienā dzīves posmā katram ir ir jābūt tiesībām izmantot mācību un apmācības iespējas, lai apgūtu pārnozaru iemaņas, piemēram, aritmētiskās iemaņas, digitālo un mediju izpratni, kritisko domāšanu, sociālās iemaņas un citas attiecīgas dzīvē noderīgas iemaņas;

13.  uzsver nepieciešamību īstenot individuālām vajadzībām pielāgotu atbalstu mācekļiem darbavietā, praktikantiem un darbiniekiem, lai nodrošinātu visu cilvēku iekļaušanu darba tirgū; uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir mācīšanas un mācīšanās procesā integrēt jaunās tehnoloģijas, lai cilvēki varētu apgūt nepieciešamo iemaņu, kompetenču un zināšanu kopumu, pateicoties kuram viņi varētu izmantot digitālās tehnoloģijas inovatīvā un radošā veidā;

14.  prasa, lai iedzīvotāji tiktu labāk iekļauti darba tirgū un tajā ilgāk noturētos, ja tiktu uzlabotas viņu prasmes, piedaloties akadēmiskajā tālālkizglītībā un tālmācībā un profesionālajā un izglītības apmācībā (PIA); uzsver nepieciešamību palielināt informācijas par PIA iespēju pievilcību un piekļuvi tai no jaunu cilvēku un viņu ģimenes locekļu viedokļa; šajā sakarā atgādina, ka PIA nozares mācību mobilitātes mērķi Erasmus+ programmā ne tuvu nav sasniegti un tiem būtu jāpievērš papildu uzmanība;

15.  uzsver to, cik no mūžizglītības vairošanas viedokļa svarīgas ir programmas Erasmus+ un Apvārsnis 2020 tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā pārliecināties par šo programmu potenciālu; un uzsver, ka būtu jāizveido programmas, kas būtu pielāgotas, ņemot vērā akadēmisko tālākizglītību, galveno uzmanību pievēršot profesionālajam aspektam;

16.  atzīst to, ka piekļuve iekļaujošas kvalitātes izglītībai ir izšķiroši nozīmīga un ka tādēļ ir nepieciešams atbalsts, ko sniedz atklātai mācībai un tālmācībai, lai apmierinātu to cilvēku īpašās vajadzības, kurus nevar sasniegt ar tradicionālām izglītošanas sistēmām — jo īpaši attiecībā uz nelabvēlīgākā stāvoklī esošām grupām; aicina dalībvalstis novirzīt šim nolūkam paredzētus ieguldījumus;

Izglītības kvalitātes un elastības nozīmība

17.  uzskata, ka aizvien labākas kvalitātes izglītība — gan oficiālā, gan neoficiālā — ir fundamentāli svarīga, lai ES varētu nodrošināt sociālo kohēziju, konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi;

18.  uzsver, ka, lai saglabātu konkurētspēju un lai gan mazkvalificētiem, gan augsti kvalificētiem darba ņēmējiem nodrošinātu panākumu vienādas iespējas, uzņēmumiem kopā ar izglītības un apmācības iestādēm ir cilvēkiem visu viņu darba dzīvju laikā jāpiedāvā apmācības un uz karjeru orientēta izglītība;

19.  uzsver īpašo nozīmi, kāda ir zināšanu un prasmju pasniegšanas metožu kvalitātei, lai nodrošinātu izglītības iznākumus; uzsver vajadzību ieguldīt profesionālās kvalifikācijas celšanā un nepārtrauktā pedagogu profesionālā pilnveidē un tās atbalstīt; šajā sakarībā uzsver vajadzību inovāciju procesa un izglītības pakāpeniskas digitalizācijas procesa ietvaros nodrošināt augstus tālmācības standartus un to, cik svarīgi ir attīstīt jaunus mācīšanas un mācīšanās modeļus; attiecībā uz šo jautājumu atzīst, ka pienācīga infrastruktūra un resursi ir mācīšanas kvalitātes uzlabošanas ārkārtīgi svarīgi faktori;

20.  konstatē, ka šim nolūkam ir nepieciešama skolotāju cienīšana un augstāka novērtēšana, pievilcīgs viņu atalgojums un darba apstākļi, labākas papildu apmācības iespējas darba laikā, jo īpaši digitālās didaktikas jomā;

21.  prasa, lai universitātes aizvien lielākā apjomā pievērstos tālmācībai un paplašinātu tās piedāvājumu, lai aptvertu bezmaksas īstermiņa profesionālos kursus;

22.  uzsver, ka studentiem, kas piedalās tālmācības kursos, ir jānodrošina iespējas komunicēt ar pasniedzējiem, kā arī ir jānodrošina viņu darba vērtēšana no pasniedzēju puses, lai studentiem viņu studiju laikā saņemtu pienācīgu atbalstu, orientāciju un pamudinājumu;

23.  atzīst, ka elastīgi mācību formāti, piemēram, tālmācība un jauktās mācības dod strādājošiem cilvēkiem iespēju apvienot darbu un/vai izglītību ar ģimenes un privāto dzīvi;

24.  atzīst centrālo lomu, kāda ir tālmācībai, no to cilvēku viedokļa, kuru fiziskais stāvoklis neļauj viņiem apmeklēt klātienes studijas;

25.  popularizē ideju par personalizētu apmācību un tādu kursu saistīšanu, kas ir paredzēti personām, kas vēlas sākt augstākās izglītības studijas un kam ir jāiegūst papildu kvalifikācija, lai panāktu atbilstību studiju sākšanas prasībām;

26.  atgādina par vajadzību visā personīgās karjeras laikā tiekties pēc elastīgākas un personalizētākas pieejas karjeras attīstībai, mūžizglītībai un apmācībai; atzīst nozīmi, kāda galvenokārt var būt ne tikai publiskiem, bet arī privātiem dalībniekiem minētās elastības un personalizācijas nodrošināšanā, vienlaikus papildus tam atzīstot, ka orientācijai un padomdošanai, kas skar individuālas vajadzības un vēlmes un kas galvenokārt ir vērstas uz individuālo prasmju novērtēšanu un vairošanu, jau agrīnā stadijā ir jābūt izglītības un iemaņu politikas pamatelementiem;

27.  uzsver mijiedarbības nozīmi tālmācības kvalitātes uzlabošanā, izmantojot modernus sakaru paņēmienus, pateicoties kuriem var veikt praktiskus uzdevumus, studentus/skolniekus iesaistīt mācīšanas procesā un pilnveidot saziņas prasmes;

28.  popularizē ideju par piekļuves nodrošināšanu mūžizglītībai, jo īpaši tiecoties atvieglot darbaspēka, tostarp sieviešu un aprūpētāju, iespējas no jauna iekļauties darba tirgū;

29.  uzsver vajadzību, nepārtraukti modernizējot pasniegšanas metodoloģiju un līdzekļus, nodrošināt tālmācības nemitīgu uzraudzību;

30.  uzsver vajadzību izstrādāt jauniem cilvēkiem paredzētas mācību vielas apguves neatkarīgas iemaņas (tostarp darba organizāciju, informācijas apstrādi, kritisko domāšanu un motivāciju), lai viņi turpmāk varētu efektīvi izmantot modernākās tehnoloģijas, ar kurām viņi tālmācības ceļā pilnveidotu savas prasmes;

Akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība kā universitāšu attīstības līdzeklis

31.  atzīst, ka akadēmiskā tālākizglītība un tālmācība augstākās izglītības iestādēm rada attīstības iespējas paplašināt savu kompetenču sfēru un dažādot šo iestāžu piedāvātās programmas, lai uzrunātu jaunas auditorijas un lai dažādotu to ienākumu avotus, ņemot vērā, ka tālmācības izmaksas ir mazākas nekā klātienes kursu izmaksas;

32.  atzīst, ka tālmācība sekmē starpdisciplināru jomu attīstību un starptautisko studiju priekšmetu apguvi;

33.  aicina universitātes paplašināt savu tālmācības piedāvājumu;

34.  atzīst lomu, kāda galvenā reģionālā potenciāla izmantošanā ir pārdomātai specializācijas stratēģijai (RIS3), pamatojoties uz darba tirgus vajadzībām;

Tehniskās problēmas

35.  atzīst, ka ir jāievieš visas ātri notiekošās tehnoloģiskās izmaiņas, jo īpaši, runājot par tālmācību, un ka IKT nozīme un atkarība no tās nevar tikt novērtētu par augstu; uzskata, ka IKT ir līdzeklis, ar kura palīdzību optimāli un izmaksu ziņā efektīvā veidā var novērst galvenās izglītības un attīstības problēmas uzskata, ka šie pūliņi papildus tam būtu jāatbalsta, veicot nozīmīgus ieguldījumus izglītībā, tostarp, izmantojot Eiropas Sociālo fondu, nolūkā visos līmeņos pilnveidot digitālās iemaņas un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

36.  šajā sakarībā konstatē, ka IKT lietotneprasmi pedagogi un skolnieki un studenti patlaban uzskata par galveno problēmjautājumu; atkārtoti pauž viedokli, ka tehnoloģiju lietotprasme ir svarīga, lai varētu izmantot tālmācības potenciālu un atvieglināt jauno mācīšanas un mācīšanās paņēmienu īstenošanu;

37.  norāda uz nepieciešamību risināt digitālās plaisas problēmu un radīt visiem vienādas iespējas izmantot digitālās tehnoloģijas, kā arī iegūt jēgpilnai līdzdalībai digitālajā jomā nepieciešamās zināšanas, attieksmi un motivāciju;

38.  uzsver to, ka Eiropā digitālos instrumentus pārzinoši skolotāji apmāca tikai vienu ceturto daļu skolēnu, kas ir uzskatāms par nozīmīgu šķērsli, kurš traucē novērst jauno mācīšanas metožu plašāku izplatību; tādēļ prasa, lai dalībvalstis sniegtu stingrāku atbalstu skolām un kvalifikācijas celšanas iespējas, tostarp, apmācot IT un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes jomā un pasniedzējiem nodrošinot mūžilgas karjeras iespējas;

39.  uzsver, ka visās izglītības nozarēs ir nepieciešami ieguldījumi un atbalsts pasniedzēju profesionālajai izaugsmei un ka ir jāsāk piedāvāt mūžilgas karjeras orientācijas pakalpojumus;

40.  atzīst, cik izglītībā svarīgas ir jaunās digitālās platformas, un vienlaikus uzsver drošības un privātuma aspektu, ar kuriem saskaras gan akadēmiskās iestādes, gan studenti;

41.  uzsver STEM prasmju apguves nozīmi un vēlreiz pauž nožēlu par dzimumu līdzsvara trūkumu šajā jomā;

Finansiālās problēmas

42.  atzīst, ka kvalitatīva izglītība un personalizēta mācīšanās ir pienācīgi jāfinansē; uzsver, ka tālmācība var nodrošināt uz mācību vielas apguvēju vērstu un ļoti kvalitatīvu izglītību par zemāku cenu; uzsver, cik svarīga ir izglītības nozares un uzņēmumu lielāka finansiāla un praktiska dalība profesionālajā apmācībā;

43.  uzsver vajadzību pēc tā, lai ieguldījumus izglītībā uzskatītu par ilgtermiņa ieguldījumiem, kuriem ir ilgstoša atdeve;

44.  uzskata, ka izmaksas nedrīkst kalpot par šķērsli, lai pieteiktos izglītībai un to apgūtu, vienlaikus atzīstot arī pamata problēmas, kuru dēļ izmaksas dažās dalībvalstīs ir augstas un iedzīvotāji nespēj samaksāt iestāšanās maksas; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis labāk atbalstīt un sekmēt tālmācību kā kvalitatīvu, izmaksu ziņā pieejamu, elastīgu un personalizētu izglītības risinājumu;

Problēmas attiecībā uz normatīvo regulējumu

45.  atzīst atšķirības, kādas pastāv parastās profesionālās apmācības un akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības normatīvajā regulējumā; uzsver, ka tālmācība būtu jāakreditē saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, ar kuriem akreditē klātienes izglītību, attiecīgi pielāgojot tos vai citus radītājus un kritērijus;

46.  apstiprina to, cik svarīga ir aktīva pārvaldība un ieinteresēto personu iesaistīšanās;

47.  atzīst, cik svarīga tālmācības procesā ir kvalitātes nodrošināšana un tās iznākumu akreditācija;

48.  atgādina, ka daudzi Eiropas pārredzamības instrumenti, piemēram, Eiropas kvalifikāciju sistēma un Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā ir izstrādāti atrauti viens no otra; atzīst, ka, lai cilvēki varētu labāk novērtēt savu progresu un iespējas un lietderīgi izmantot dažādos veidos gūtos mācīšanās rezultātus, šie instrumenti ir labāk jākoordinē un jāatbalsta ar kvalitātes nodrošināšanas sistēmām, kā arī jāiekļauj valstu kvalifikāciju ietvarstruktūrās, lai stiprinātu nozaru pārstāvju un dalībnieku, tostarp darba devēju, uzticēšanos;

49.  atzīst, ka joprojām svarīga ir gan jaukta, gan tiešsaistes tipa mācīšanās, jo īpaši ņemot vērā PIA; uzsver, ka ļoti kvalitatīvu digitālo tehnoloģiju un klātienes mācīšanās iespēju apvienošana nodrošina labākas studentu sekmes un tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis labāk atbalstīt un popularizēt jaukta tipa mācīšanos;

50.  aicina Komisiju pastiprināt Eiropas mūžizglītības stratēģiju un padarīt akadēmisko tālākizglītību un tālmācību par tās neatņemamu sastāvdaļu, lai sekmētu novecojošā darbaspēka pielāgošanu ekonomiskām un tehnoloģiskām izmaiņām; turklāt aicina Komisiju šā brīža un turpmāko programmu īstenošanā noskaidrot iespējas palielināt akadēmiskās tālākizglītības un tālmācības finansējumu;

51.  atzīst vajadzību pēc visaptverošas daudznozaru un daudzdisciplināru pieejas izglītībai un apmācībai, tostarp mūžizglītībai, un vajadzību pēc pārnozaru sadarbības, attīstot un īstenojot izglītības rīcībpolitiku;

Ieteikumi Eiropas līmenī

52.  uzsver vajadzību sekmēt sadarbību un paraugprakses apmaiņu izglītības sistēmu starpā; papildus tam mudina dalībvalstu kvalitātes nodrošināšanas aģentūras apmainīties ar paraugpraksi, kā izstrādāt jauno mācīšanas un mācīšanās paņēmienu atzīšanas kritērijus;

53.  prasa pārskatīt Eiropas kvalifikāciju sistēmu, lai sekmētu kvalifikāciju salīdzināmību starp dalībvalstīm, kurās tiek piemērota minētā sistēma, un tām, kurās minētā sistēma piemērota netiek, jo īpaši ar kaimiņattiecību valstīm un valstīm ar pilnvērtīgu kvalifikāciju ietvarstruktūru, lai labāku saprastu ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas un integrētu cilvēkus ar migrācijas pieredzi un bēgļus mūžizglītības programmās un darba tirgū;

54.  aicina Komisiju ievērojami pastiprināt atbalstu akadēmiskajai tālākizglītībai un tālmācībai ar Erasmus+ programmas starpniecību, sekmējot Eiropas tīklu izveidi, atvieglinot paraugprakses apmaiņu, izstrādājot projektus, kuros piedalās iestādes, kas atrodas vairākās dalībvalstīs, un nodrošinot lielāku pieejamību Eiropas un trešo valstu studentiem;

55.  iestājas par lietotājiem draudzīgas tiešsaistes platformas kā tādas vienas pieturas aģentūras izveidi, kur izglītības profesionāļi var atvieglot paraugprakses apmaiņu;

56.  aicina Komisiju izstrādāt drošas un integrētas mācīšanās platformas, kas būtu paredzētas un tiktu piedāvātas Eiropas izglītības iestādēm bez maksas, tādējādi atbalstot e-mācīšanos visā Eiropas Savienībā;

57.  atzīst vajadzību turpināt e-mērķsadarbības un vispārējās izglītības maģistrāles platformas izstrādi, lai atbalstītu skolotāju konstruktīvu saziņu ar citiem praktizējošiem speciālistiem;

58.  mudina nodibināt ciešākas nepārtrauktas akadēmiskās tālākizglītības (kas nav orientēta tikai uz pētniecību) saiknes ar PIA nolūkā iegūt prasmes, un rīkoties, lai nodrošinātu, ka abi novirzieni var tikt apgūti un piemēroti vienmēr;

59.  iesaka nostiprināt mūžizglītības centienus, īstenojot Eiropas digitalizācijas stratēģiju, un izstrādāt novērtējumu par ierosināto pasākumu ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

60.  atzinīgi vērtē vērienīgās ieceres līdz 2020. gadam nodrošināt ultraātru internetu pamatskolās un vidusskolās, un bibliotēkās, jo ātrāka un labāka savienojamība sniedz lielas iespējas uzlabot mācīšanas metodes, veicināt pētniecību un izstrādāt kvalitatīvus izglītības tiešsaistes pakalpojumus; uzsver, ka šo tehnoloģiju ieviešana rada labākas tālmācības iespējas, jo īpaši lauku novados un attālākajos reģionos; uzsver, ka šādas iespējas uzlabos bērnu un skolēnu digitālās prasmes un mediju lietotprasmi;

61.  uzsver, ka izglītības un apmācības sistēmu pielāgošana ir ļoti svarīga, lai sasniegtu arvien pieaugošo pieprasījumu pēc digitālajā jomā prasmīgiem profesionāļiem Eiropas Savienībā; uzsver, ka nolūkā Eiropā panākt patiesu vienoto digitālo tirgu ir nepieciešami papildu pūliņu, ar kuriem uzlabo iedzīvotāju plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, jo īpaši nepilngadīgo personu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

62.  uzsver to, cik svarīgi ir pastiprināt Eiropas centienus mūžizglītības stratēģiju padarīt par ikvienas personas īstenību, un to darīt, cenšoties sasniegt mērķi papildus tam nodrošināt virkni mācīšanās iespēju, kuras var izvēlēties, lai pilnveidotos un īstenotos personīgi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt mūžizglītību un veikt ieguldījumus tajā, it sevišķi valstīs, kurās iesaistīšanās pakāpe nesasniedz 15 % rādītāju;

63.  aicina dalībvalstis sekmēt sadarbību un nostiprināt sinerģijas starp oficiālās, neoficiālās un ikdienējās izglītības sniedzējiem nolūkā uzrunāt plašāku loku cilvēku, lai labāk ņemtu vērā viņu īpašās vajadzības;

64.  iesaka, lai skolotāji, kas pasniedz tālmācības kursus, būtu izgājuši īpašus un sertificētus kursus;

Ieteikumi — dalībvalstu līmenis

65.  aicina dalībvalstis izglītības jomā īstenot visaptverošu pieeju un studentiem nodrošināt autentiskas, dažādas un vienlīdzīgas mācīšanās iespējas, kas attīsta viņu vēlmes un prasmes, kuras ir nepieciešamas, lai gūtu panākumus nemitīgi mainīgajā globālajā ekonomikā un demokrātiskajā sabiedrībā;

66.  mudina dalībvalstis izmantot pastāvošos derīguma atzīšanas nolīgumus, lai novērtētu un apliecinātu iemaņas, kas ir iegūtas ar kvalifikācijas celšanas paņēmieniem, un nodrošinātu to atzīšanu, ņemot vērā kvalifikācijas, pamatojoties uz dalībvalstu kvalifikāciju ietvarstruktūrām un sistēmām;

67.  uzsver, ka turpmāka digitālās infrastruktūras ieviešana, jo īpaši retāk apdzīvotās teritorijās, sekmē sociālo un kultūras integrāciju, mūsdienu izglītības un informācijas procesus un reģionālo kultūras ekonomiku;

68.  aicina dalībvalstis visos izglītības līmeņos radīt iespējas IKT apmācībai un digitālo prasmju un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes attīstīšanai;

69.  atkārtoti pauž viedokli, cik svarīgas ir akadēmiskās un apmācības iestādes, lai spētu ātri reaģēt uz sabiedrībā un darba tirgū notiekošām izmaiņām, un pielāgotu un modernizētu savu strādāšanas veidu un attiecīgi ļautu studentiem apgūt prasmes; uzsver, ka izglītība ir mūžilgas iespēcināšanas process, pateicoties kuram iedzīvotāji panāk personīgu izaugsmi, radošumu un labjutību;

70.  mudina akadēmiskās iestādes iepriekš paredzēt sabiedrībā un darba tirgū notiekošās izmaiņas un attiecīgi pielāgot savu strādāšanas veidu; tā kā to, kādas prasmes būs vajadzīgas, izšķirs uz nākotni vērstu nozaru izveidošanās, jo īpaši zaļajā un aprites ekonomikā;

71.  papildus tam aicina akadēmiskās iestādes piedāvāt daudzvalodu kursus, kuros migranti varētu apgūt iemaņas, padarot vieglāku savu dalību izglītības programmās;

72.  uzsver vajadzību dalībvalstu izglītības sistēmās nodrošināt lielāku elastību, lai panāktu efektīvāku atvērtu un tiešsaistes mācīšanas metožu efektīvāku izmantošanu;

73.  mudina dalībvalstis uzlabot datu pieejamību par absolventu nodarbinātību un sociālo situāciju (absolventu apsekošana), tostarp datu par profesionālo izglītības un apmācības nozari pieejamību;

74.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis izstrādāt un īstenot „izglītības koridorus”, popularizējot vienošanās ar Eiropas universitātēm, piemēram, Vidusjūras Universitāšu savienību (UNIMED), un tādu tālmācības universitāšu tīklus, kuras uzņem studentus bēgļus no konfliktu zonām, tostarp, izmantojot akadēmiskās tālmācības apmācības programmas;

75.  uzsver, cik svarīga ir specializēto skolu un universitāšu akadēmiskās tālākaizglītības un tālmācības pasniedzēju apmācība, lai apmierinātu minēto mācību iestāžu studentu vēlmes;

76.  uzsver vajadzību atzīt kompetences un prasmes, kas tiek apgūtas ārpus oficiālās izglītības sistēmas, īstenojot kvalitātes nodrošināšanu un akreditāciju, jo īpaši, lai iespēcinātu neaizsargātā un nelabvēlīgā situācijā esošus cilvēkus, piemēram, zemu kvalificētus pieaugušos vai bēgļus; uzstāj, ka ir svarīgi validēt neoficiālo un ikdienējo mācīšanos, lai pievērstu mācību vielas apguvēju uzmanību un viņus iespēcinātu;

o
o   o

77.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp. (2) OV C 70, 8.3.2012., 9. lpp. (3) OV C 417, 15.12.2015., 25. lpp. (4) OV C 372, 20.12.2011., 1. lpp. (5) OV C 64, 5.3.2013., 5. lpp. (6) OV L 327, 24.11.2006., 45. lpp. (7) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp. (8) OV C 327, 4.12.2010., 11. lpp. (9) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp. (10) OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp. (11) OV C 183, 14.6.2014., 30. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107. (13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0291. (14) OV C 126, 26.4.2014., 20. lpp. (15) http://ec.europa.eu/dgs/education_culture/repository/education/library/reports/policy-provision-adult-learning_en.pdf (16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321. (17) https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/119628.pdf (18) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-6268-2017-INIT/lv/pdf (19) kā ir noteikts ES Pamattiesību hartas 21. pantā, (20) piemēram, vāciski runājošās valstīs, runājot par tālmācību, tiek nošķirta akadēmiskā un profesionālā izglītības joma. (21) Tālmācības apguves mācību programma par visaptverošiem aprēķiniem, https://www.researchgate.net/publication/312312226_A_distance_learning_curriculum_on_pervasive_computing (22) Economics of Education (Izglītības ekonomika), izdevēji: Dominic J. Brewer, Patrick J. McEwan „Equity and Quality in Education Supporting disadvantaged students and schools” (Taisnīgums un kvalitāte, atbalstot sliktākā stāvoklī esošus studentus un skolas) https://www.oecd.org/education/school/50293148.pdf

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1101/89, Regulu (EK) Nr. 685/2001 un Regulu (EK) Nr. 2888/2000 (COM(2016)0745 – C8-0501/2016 – 2016/0368(COD))

P8_TA(2017)0325 A8-0228/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0745),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 91. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0501/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 29. marta atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2017. gada 5. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0228/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2888/2000 un (EK) Nr. 685/2001 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1101/89

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1952.)

(1) OV C 209, 30.6.2017., 58. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz interneta savienojamības veicināšanu vietējās kopienās groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un Regulu (ES) Nr. 283/2014 (COM(2016)0589 – C8-0378/2016 – 2016/0287(COD))

P8_TA(2017)0326 A8-0181/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0589),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 172. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0378/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas Riksdāgs un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 26. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 8. februāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 7. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0181/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko attiecībā uz interneta savienojamības veicināšanu vietējās kopienās groza Regulas (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) Nr. 283/2014

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1953.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS KOPĪGS PAZIŅOJUMS

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir vienisprātis, ka iniciatīvai WiFi4EU ir jābūt lietderīgai un realizējamai. Šajā ziņā iestādes atzīmē, ka gadījumā, ja EISI īstenošanai telesakaru nozarē finansējuma palielināšanu no EUR 25 000 000 līdz EUR 50 000 000 nav iespējams nodrošināt pilnībā, Komisija varētu ierosināt piešķīrumu pārdali minētā finansējuma ietvaros, lai interneta savienojamības veicināšanai vietējās kopienās atvieglinātu kopējo finansēšanu EUR 120 000 000 apmērā.

(1) OV C 125, 21.4.2017., 69. lpp. (2) OV C 207, 30.6.2017., 87. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 994/2010(COM(2016)0052 – C8-0035/2016 – 2016/0030(COD))

P8_TA(2017)0327 A8-0310/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0052),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 194. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0035/2016),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 194. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā argumentētos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedza Austrijas Federālā padome un Bulgārijas parlaments un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 22. septembra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 10. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0310/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/... par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 994/2010

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1938.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS ATTIECĪBĀ UZ REGULAS 16. PANTU

Komisija atzinīgi vērtē ierosinātās regulas 16. pantā izklāstītos sadarbības mehānismus, kas ir svarīgs rīks, ar kuru nodrošināt preventīvās rīcības un ārkārtas rīcības plānu saskanību ar Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm.

Komisija uzsver, ka ir svarīgi sekmīgi nodrošināt, ka nevienam no Enerģētikas kopienas līgumslēdzēju pušu ieviestajiem pasākumiem nav negatīvas ietekmes uz piegādes drošību ES un tās dalībvalstīs un otrādi.

Šajā sakarā Komisija, neskarot savu sākotnējo 2016. gada 16. februāra priekšlikumu, apsvērs iespēju pēc zināma laika Padomei saskaņā ar LESD 218. pantu iesniegt priekšlikumu ieteikumam sākt sarunas par grozījumiem Enerģētikas kopienas līgumā, lai izveidotu piemērotu tiesisko regulējumu un mehānismus, kas ļautu piemērot atsevišķus regulas noteikumus un citas attiecīgās acquis communautaire daļas enerģētikas jomā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm, no otras puses, nolūkā nodrošināt nostiprināta gāzes piegādes drošības satvara sekmīgu īstenošanu.

(1) OV C 487, 28.12.2016., 70. lpp.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par vaļu medībām Norvēģijā (2017/2712(RSP))

P8_TA(2017)0328 B8-0499/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Starptautiskās Vaļu medību komisijas (IWC) vienošanos par nulles nozveju („moratoriju”) attiecībā uz vaļu medībām komerciālos nolūkos, kura stājās spēkā 1986. gadā,

–  ņemot vērā IWC Rezolūciju 2016-3 par vaļveidīgajiem un viņu nozīmi ekosistēmu darbībai,

–  ņemot vērā IWC Rezolūciju 2014-2 par tālu migrējošiem vaļveidīgajiem,

–  ņemot vērā Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, par ko panākta vienošanās saskaņā ar starptautisko Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. maija Regulu (EK) Nr. 865/2006(2) un Komisijas 2012. gada 23. augusta Regulu (ES) Nr. 791/2012(3),

–  ņemto vērā Komisijas 2012. gada 23. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 792/2012, ar ko paredz noteikumus par to atļauju, sertifikātu un citu dokumentu veidlapu paraugiem, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un groza Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006(4),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 15. septembra rezolūciju par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konferences 17. sesijā(5),

–  ņemot vērā savu 2009. gada 19. februāra rezolūciju par Kopienas rīcību attiecībā uz vaļu medībām(6),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kas izstrādāts 2016. gadā,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par vaļu medībām Norvēģijā (O-000058/2017 – B8‑0324/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 1982. gadā Starptautiskā Vaļu medību komisija (IWC) noteica vispārēju moratoriju vaļu medībām komerciālos nolūkos, un šis moratorijs kopš 1986. gada joprojām ir spēkā, lai aizsargātu sugas un to populācijas no izzušanas un ļautu tām atjaunoties;

B.  tā kā Norvēģija, ignorējot šo starptautisko aizliegumu, ir turpinājusi nodarboties ar vaļu medībām un 1993. gadā ar pilnu jaudu atsāka vaļu medības komerciālos nolūkos, ko pamatoja ar oficiālu iebildumu pret moratoriju, kā arī atkāpēm no CITES sarakstiem, kurus pati noteica un uztur spēkā;

C.  tā kā 1979. gada 19. decembrī Norvēģija kļuva par CITES Pusi un bija viena no pirmajām valstīm, kuras piekrita, ka konvencija tām būs saistoša;

D.  tā kā plašsaziņas līdzekļu avoti lēš, ka aptuveni 90 % Norvēģijas nogalināto vaļu ir mātītes, lielākoties grūsnas, jo viņām ir lēnāka reaģēšanas spēja;

E.  tā kā kopš 1986. gada, kad stājās spēkā moratorijs, Norvēģija ir nogalinājusi vairāk nekā 13 000 vaļu(7);

F.  tā kā vaļu medības sagādā šiem dzīvniekiem lielas ciešanas, turklāt apdraud gan šo gudro zīdītāju populācijas sarežģīto sociālo struktūru, gan visu vaļu populāciju kopuma saglabāšanu;

G.  tā kā visas lielo vaļu sugas ir iekļautas Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 A pielikuma sarakstā, un tas liecina, ka tām draud izzušana un ka jebkāda tirdzniecība ar attiecīgo sugu īpatņiem būtu šīm sugām nāvējoša; tā kā minētās regulas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka regulas A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus aizliegts pirkt, piedāvāt pirkšanai, iegādāties komerciāliem nolūkiem, izstādīt publikai komerciālos nolūkos, lietot komerciāliem mērķiem un pārdošanai, uzglabāt pārdošanai, piedāvāt pārdošanai vai transportēt pārdošanai;

H.  tā kā aizvien vairāk zinātnisku faktu liecina, ka vaļi, iespējams, veicina ekosistēmu produktivitāti un ir svarīgi CO2 līmeņa regulēšanai atmosfērā;

I.  tā kā Norvēģija vienpusēji nosaka savu nozvejas limitu; tā kā 2017. gada vaļu medību sezonai Norvēģija palielināja savu mazā joslvaļa nozvejas kvotu līdz 999 vaļiem (no 880 vaļiem 2016. gadā);

J.  tā kā Norvēģijas vaļu gaļas eksporta apjoms pēdējos gados ir krasi palielinājies; tā kā daļa šī eksporta tiek sūtīta caur ES ostām;

K.  tā kā ir konstatēts, ka 2016. gada oktobrī vien 2948 kg no vaļiem iegūtu Norvēģijas produktu ir eksportēti uz Japānu, tranzītā izmantojot vismaz trīs ES ostas(8);

L.  tā kā vaļu gaļas pārvadājumu tranzīts caur ES ostām ir atļauts, ja vien sūtījumiem ir pievienota derīga CITES dokumentācija saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97;

M.  tā kā primārais CITES mērķis ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un jo īpaši sugu saglabāšana; tā kā ES Dzīvotņu direktīva, ar ko nosaka Kopienas nostāju attiecībā uz vaļiem (un delfīniem), neļauj atsākt vaļu medības komerciālos nolūkos nevienā no vaļu populācijām ES ūdeņos;

N.  tā kā Norvēģiju ar Savienību un tās politikas nostādnēm cieši vieno dalība Eiropas Ekonomikas zonā; tā kā, pateicoties šim faktam, gan Norvēģijas, gan ES iedzīvotājiem un valdībām ir izdevies uzturēt spēcīgu kultūras saikni, veselīgas tirdzniecības attiecības un apņemšanos aizsargāt dabu,

1.  aicina Norvēģiju izbeigt jebkādas vaļu medības komerciālos nolūkos un ievērot IWC noteikto moratoriju;

2.  aicina Norvēģiju anulēt atkāpes, ko tā noteikusi attiecībā uz CITES I pielikumā uzskaitītajām lielo vaļu sugām, un izbeigt jebkādu tirdzniecību ar vaļu gaļu un no vaļiem iegūtiem produktiem;

3.  pauž nožēlu, ka Norvēģija subsidē vaļu rūpniecisku ieguvi un veicina vaļu medībās iegūtu produktu patēriņu un izmantošanu; mudina Norvēģiju izbeigt šādas subsīdijas;

4.  stingri atbalsta to, lai arī turpmāk būtu spēkā vispārējais moratorijs attiecībā uz vaļu medībām komerciālos nolūkos un no vaļiem iegūtu produktu starptautiskas komerctirdzniecības aizliegums;

5.  atzīmē, ka dalībvalstis ar parakstu ir apliecinājušas savu apņemšanos īstenot ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai; atgādina, ka saskaņā ar minētā plāna 9. darbību dalībvalstis un Komisija ir aicinātas izstrādāt stratēģijas, ar ko panākt, ka valsts līmenī labāk tiek pildīti spēkā esošie ES dzīvās dabas tiesību akti;

6.  pauž nožēlu, ka debatēs, ko Parlaments rīkoja 2017. gada 6. jūlija plenārsēdē, Komisija vai nu nevarēja, vai nevēlējās sniegt Parlamentam informāciju par vaļu gaļas sūtījumiem, kuru pārvadāšanai izmantotas ES ostas; mudina Komisiju apkopot un iesniegt vajadzīgos datus;

7.  aicina Komisiju apsvērt visus iespējamos veidus, kā panākt, lai vaļu gaļas tranzīts caur ES ostām turpmāk ar likumu vairs nebūtu atļauts, cita starpā kā ārkārtas pasākumu ierosinot noteikt šāda tranzīta aizliegumu;

8.  pauž nožēlu, ka Norvēģija savu lēmumu tomēr vēl nav pārskatījusi, lai gan uz to ir bijusi un joprojām ir reakcija diplomātiskā līmenī un plaši starptautiski protesti; aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Padomi izmantot divpusējus un daudzpusējus kanālus, lai mudinātu Norvēģiju izbeigt jebkādas vaļu medības komerciālos nolūkos;

9.  mudina Padomi un Komisiju gaidāmajās IWC 67. sesijas sanāksmēs piedalīties ar vienotu nostāju attiecībā uz vaļu medībām, kas būtu vismaz tikpat piesardzīga kā pašreizējā vienotā nostāja, un mudina tās sadarboties ar trešām valstīm, lai panāktu vairākuma atbalstu vaļu rezervātu veidošanai;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Norvēģijas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp. (2) OV L 166, 19.6.2006., 1. lpp. (3) OV L 242, 7.9.2012., 1. lpp. (4) OV L 242, 7.9.2012., 13. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0356. (6) OV C 76E, 25.3.2010., 46. lpp. (7) .https://iwc.int/table_objection. (8) .http://www.maritime-executive.com/article/norways-whaling-comes-under-fire.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par ES pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0109 – 2016/0062(NLE))

P8_TA(2017)0329 A8-0266/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0109),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (šeit un turpmāk ”Stambulas konvencija”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 8., 19., 157., 216. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24., 25. un 26. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu un ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurai ES ir pievienojusies, tostarp Apvienotās ANO Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) 2015. gada noslēguma apsvērumus, kuros ES tiek aicināta pievienoties Stambulas konvencijai, kas ir veids, kā aizsargāt sievietes un meitenes ar invaliditāti no vardarbības,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā tiek īstenota ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā pausts aicinājums ES pievienoties Stambulas konvencijai, kas būtu vēl viens solis ceļā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu,

–  ņemot vērā Vispārējo komentāru, ko 2016. gada 26. augustā pieņēma ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 6. pantu (“Sievietes un meitenes ar invaliditāti”),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(2), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5) un Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu,

–  ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību(7),

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju,

–  ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(9) un 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(11) un 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(12);

–  ņemot vērā Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuālā uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada oktobrī publicēto ceļvedi par iespējamu ES pievienošanos Stambulas konvencijai,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra 2016. gada 16. novembra trešā ceturkšņa darbības pārskatu saistībā ar dzimumu saistītas vardarbības definīciju Stambulas konvencijā,

–  ņemot vērā ES prezidentvalsts, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta 2017. gada 3. februārī Maltā pieņemto kopīgo paziņojumu, kurā pausts aicinājums ES ātri pievienoties Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(13) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2016. gada pētījumu „Zināšanas un zinātība: pašaizsardzības loma pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanā”, jo īpaši saistībā ar pašaizsardzības apmācības devumu Stambulas konvencijas 12. panta īstenošanā,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas starpposma ziņojumu, kā arī Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0266/2017),

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro, jāveicina un jāpiemēro tiesību aktos, praksē, judikatūrā un ikdienas dzīvē; tā kā saskaņā ar dzimumu līdztiesības indeksu neviena ES valsts vēl nav spējusi nodrošināt pilnīgu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem; tā kā uz dzimumu balstīta vardarbība ir gan sieviešu un vīriešu nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas;

B.  tā kā ES joprojām pastāv mūsdienu verdzības un cilvēktirdzniecības formas, kas galvenokārt skar sievietes;

C.  tā kā dalībvalstīm ir jāatzīst — tiklīdz vardarbība ir notikusi, sabiedrība nav izpildījusi tās galveno un primāro uzdevumu aizsargāt, un ir iespējams veikt tikai reaktīvus pasākumus, piemēram, atlīdzināt cietušajām personām un saukt vainīgos pie atbildības;

D.  tā kā ES sadarbībā ar dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai veicinātu un aizsargātu visu sieviešu un meiteņu tiesības uz dzīvi bez fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā jomā;

E.  tā kā ar dzimumu saistītu vardarbību nedrīkst uztvert nenopietni vai skatīt kā problēmu, kas var tikt atlikta un risināta vēlāk, jo tā skar vairāk nekā 250 miljonus meiteņu un sieviešu ES vien un tai ir milzīga ietekme uz sabiedrību, pastiprinot bailes un polarizāciju un sekmējot stresu un garīgās slimības, jo tā apdraud puses no iedzīvotājiem drošību; tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) lēš, ka izmaksas, ko sabiedrībai rada seksuāla vardarbība Eiropas Savienībā, ir EUR 226 miljardi gadā;

F.  tā kā gan fiziska, gan psiholoģiska vardarbība pret sievietēm(15) un ar dzimumu saistīta vardarbība ir ES plaši izplatīta un tā ir jāuztver kā viena radikālākajām diskriminācijas formām un kā cilvēktiesību pārkāpums, kas skar sievietes un visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu līmeņa, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai dzīvesvietas valsts, un tā būtiski kavē sieviešu un vīriešu līdztiesību arī ekonomiski un politiski; tā kā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai mudinātu sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības, ziņot par savu pieredzi un meklēt palīdzību, un nodrošinātu, ka viņas saņem pienācīgu atbalstu saskaņā ar savām vajadzībām, ir informētas par savām tiesībām un viņām tiek garantēta tiesas pieejamība, lai vainīgos sauktu pie atbildības;

G.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumā „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”, kas publicēts 2014. gada martā, teikts, ka viena trešā daļa sieviešu Eiropā vismaz vienu reizi pieauguša cilvēka dzīvē ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 20 % ir piedzīvojušas uzmākšanos tiešsaistē, katra divdesmitā sieviete ir tikusi izvarota un vairāk nekā viena desmitā daļa sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību ar spēka izmantošanu;

H.  tā kā viena no desmit sievietēm ir saskārusies ar seksuālu uzmākšanos vai vajāšanu ar jauno tehnoloģiju starpniecību, savukārt 75 % sieviešu augstākajās lēmējinstitūcijās ir bijusi jāpacieš seksuāla uzmākšanās; tā kā tas liecina, ka neviena sieviete vai meitene neatkarīgi no vecuma un stāvokļa nav pasargāta no seksuālas vardarbības;

I.  tā kā ir jāveic pasākumi, lai novērstu pieaugošo uz dzimumu balstīto vardarbību tiešsaistē, tostarp terorizēšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu, jo īpaši pret jaunām sievietēm un meitenēm un LGBTI personām;

J.  tā kā pilsoņi un iedzīvotāji Savienībā nav vienlīdz aizsargāti pret vardarbību, kas balstīta uz dzimumu, jo nav Eiropas stratēģijas, tostarp tiesību akta, un dalībvalstīs ir spēkā atšķirīga politika un tiesību akti, cita starpā attiecībā uz pārkāpumu definīciju un tiesību aktu darbības jomu, un tādēļ viņi joprojām ir neaizsargāti pret šādu vardarbību; tā kā arī ES dalībvalstīs vērojamas atšķirības attiecībā uz informāciju, piekļuvi patvērumam un tā nodrošinājumu, atbalsta pakalpojumiem un tiesībām;

K.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir saistīta ar nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, kā arī ar seksismu un dzimumu stereotipiem, kas ir novedis pie tā, ka vīrieši ir dominējošā stāvoklī un diskriminē sievietes un ka tiek kavēta sieviešu pilnvērtīga attīstība;

L.  tā kā vardarbība pret sievietēm veicina uz dzimumu balstītu nevienlīdzību, kavējot cietušo personu iespējas atrast darbu, kas negatīvi ietekmē viņu finansiālo neatkarību un ekonomiku kopumā;

M.  tā kā svarīgs iemesls tam, kādēļ sievietes neziņo par seksuālas vardarbības gadījumiem, ir viņu ekonomiskā atkarība no noziedzīgā nodarījuma veicēja;

N.  tā kā galēja nabadzība palielina vardarbības un cita veida izmantošanas risku, liedzot sievietēm pilnībā iesaistīties visās dzīves jomās un panākt dzimumu līdztiesību;

O.  tā kā ir jādara vairāk, lai mudinātu sievietes iesaistīties politikas, ekonomikas un sociālajā jomā un sekmētu sieviešu pamanāmību vadošajos amatos, lai tādējādi izskaustu priekšstatus par sievieti kā objektu un kultūru, kurā pastāv uz dzimumu balstīta vardarbība;

P.  tā kā Stambulas konvencija paredz, ka tās noteikumus, jo īpaši pasākumus no vardarbības cietušo tiesību aizsardzībai, īsteno ”bez jebkādas diskriminācijas dzimuma, dzimtes, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politisko vai citu uzskatu, nacionālās piederības, sociālās izcelsmes, piederības mazākumtautībai, īpašuma, izcelšanās, dzimumorientācijas, dzimuma identitātes, vecuma, veselības stāvokļa, invaliditātes, ģimenes stāvokļa, migranta vai bēgļa statusa vai cits statusa dēļ”;

Q.  tā kā sievietes ar invaliditāti ir par 1,5 līdz 10 reizēm lielāka iespējamība piedzīvot ar dzimumu saistītu vardarbību, turklāt, tā kā viņas ir atkarīgas, viņām ir vēl grūtāk ziņot par vardarbību; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti nav viendabīga grupa, bet drīzāk grupa, kurā ir dažādā statusā un dažādās situācijās esošas sievietes un sievietes ar dažādu veidu traucējumiem, piemēram, fiziskiem, psihosociāliem, intelektuāliem vai sensoriskiem traucējumiem, ko var papildināt vai nepapildināt funkcionāli ierobežojumi; tā kā UNCRPD ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka sievietes ar invaliditāti pilnīgi un vienlīdzīgi bauda visas cilvēktiesības un pamatbrīvības;

R.  tā kā dažas sieviešu un meiteņu grupas, piemēram, sievietes migrantes, sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, sievietes un meitenes ar invaliditāti, LBTI un romu tautības sievietes apdraud vairāku veidu diskriminācija un tādēļ viņas ir vēl mazāk aizsargātas pret vardarbību seksisma izraisītu motīvu dēļ apvienojumā ar rasismu, ksenofobiju, homofobiju, transfobiju vai interseksfobiju, kā arī diskrimināciju vecuma, invaliditātes, etniskās izcelsmes vai reliģisko uzskatu dēļ; tā kā Eiropā sievietes saskaras ar diskrimināciju daudzējādos un savstarpēji saistītos veidos, kas liedz viņām iespēju vērsties tiesā un pie palīdzības un aizsardzības dienestiem un baudīt savas pamattiesības; tā kā, īstenojot aizsardzības pasākumus, būtu jānodrošina sievietēm specializēti atbalsta pakalpojumi;

S.  tā kā vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, pārāk bieži tiek uzskatīta par privātu problēmu un pret to izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir sistēmisks pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāpārtrauc nesodāmība, nodrošinot, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un ka sievietēm un meitenēm, kas ir pārcietušas vardarbību, tiek sniegts pienācīgs atbalsts un viņas tiek ņemtas vērā tiesu sistēmā, lai pārrautu to sieviešu un meiteņu klusēšanas un vientulības apburto loku, kuras ir cietušas no vardarbības, neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās izcelsmes vai sociālās grupas;

T.  tā kā dalībvalstu starpā pastāv ievērojamas kultūras atšķirības attiecībā uz sieviešu tendenci ziņot par izvarošanas vai seksuāla uzbrukuma gadījumu un tā kā oficiālā statistika šo tendenci apliecina vairāk nekā faktisko valstī notikušo izvarošanas vai seksuālo uzbrukumu gadījumu skaitu;

U.  tā kā lielākajā daļā gadījumu sievietes noslepkavo viņu vīri, bijušie vīri, partneri vai bijušie partneri, kuri nesamierinās ar laulības vai attiecību izbeigšanos;

V.  tā kā persona, kas izdarījusi ar dzimumu saistītu vardarbību, bieži vien ir pazīstama cietušajai personai, un daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no šī pāridarītāja, tāpēc tai ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

W.  tā kā ar dzimumu saistīti stereotipi un seksisms, tostarp seksisma motivēta naida runa, kas ir izplatīti visā pasaulē tiešsaistē un bezsaistē un publiskajā un privātajā sfērā, ir viens no visu pret sievietēm vērstas vardarbības veidu pamatcēloņiem;

X.  tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska vardarbība un ļaunprātīga izmantošana smagi ietekmē cietušās personas un var radīt fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus zaudējumus; tā kā šo ietekmi izjūt arī ģimenes un radinieki, kā arī sabiedrība kopumā; tā kā bērniem nav tiešā veidā jāsaskaras ar vardarbību, lai viņus uzskatītu par cietušajiem, jo arī vardarbības piedzīvošana ģimenē ir traumējoša;

Y.  tā kā Stambulas konvencijas 3. pantā jēdziens „ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm” ir skaidri definēts kā „vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes”, un „dzimums” definēts kā „sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”;

Z.  tā kā, lai samazinātu aptuveno neziņoto gadījumu skaitu, dalībvalstīs ir jābūt atbilstošām iestādēm sievietēm, kurās tās justos droši un varētu ziņot par vardarbības gadījumiem, kas balstīti uz dzimumu;

AA.  tā kā tikai politikas virzienu kombinācija, apvienojot leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, piemēram, darbības infrastruktūras, tiesību, tiesu, kultūras, izglītības, sociālajā un veselības aizsardzības jomā, un pasākumus, kas veicinātu cietušo piekļuvi mājokļiem un nodarbinātībai, tostarp pajumtes nodrošināšanu cietušajiem, kā arī cietušo sieviešu līdztiesīgu dalību visās sabiedrības jomās, var ievērojami samazināt vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību un tās sekas; tā kā pilsoniskā sabiedrība, un jo īpaši sieviešu organizācijas, sniedz svarīgu ieguldījumu jebkādu vardarbības veidu novēršanā un apkarošanā un to darbs būtu jāatzīst, jāveicina un jāatbalsta, lai tās varētu šo darbu veikt pēc iespējas labāk;

AB.  tā kā sieviešu un meiteņu izglītība un apmācība ir nozīmīga Eiropas vērtība, daļa no cilvēka pamattiesībām un būtisks elements iespēju radīšanai sievietēm un meitenēm sociālajā, kultūras un profesionālajā kontekstā, kā arī būtisks elements, lai būtu iespējams pilnībā baudīt visas pārējās sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības un līdz ar to novērst vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

AC.  tā kā tikai valstis spēj nodrošināt bez maksas pieejamu obligāto vispārējo izglītību, kas ir neatņemams priekšnosacījums vienlīdzīgu iespēju garantēšanai abiem dzimumiem;

AD.   tā kā Stambulas konvencijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir mainīt mentalitāti un attieksmi, lai pārtrauktu ar dzimumu saistītas vardarbības turpināšanos; tā kā tādēļ šajā sakarībā visos līmeņos un vecuma grupās ir nepieciešama izglītošana par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kas ir brīva no stereotipiem par dzimumu lomu, un par tiesībām uz personas neaizskaramību; tā kā pašaizsardzības apmācība ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem viktimizācijas un ar to saistītās negatīvās pieredzes mazināšanai, apkarojot ar dzimumu saistītos stereotipus un nodrošinot pilnvērtīgas tiesības sievietēm un meitenēm;

AE.  tā kā visu dalībvalstu tūlītēja pievienošanās Stambulas konvencijai būtiski sekmētu integrētas politikas izstrādi un starptautisko sadarbību cīņā pret visiem pret sievietēm vērstiem vardarbības veidiem;

AF.  tā kā ES savu globālo centienu ietvaros īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus ir jācenšas panākt progresu ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanā savās kaimiņvalstīs un visā pasaulē un tostarp jācīnās pret seksuālas vardarbības kā ieroča izmantošanu kara apstākļos;

AG.  tā kā Stambulas konvencija ir jaukts nolīgums, kas ļauj ES pievienoties vienlaikus ar tās dalībvalstīm;

AH.  tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču tikai 14 no tām to ir ratificējušas; tā kā ES pievienošanās Konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no ratifikācijas valsts līmenī;

AI.  tā kā Stambulas konvencijas ratifikācijai ir nepieciešama pienācīga īstenošana, efektīva piemērošana un pietiekamu finanšu resursu un cilvēkresursu piešķiršana,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada 4. martā ierosināja ES pievienoties Stambulas konvencijai, proti, pirmajam vispārējam juridiski saistošajam instrumentam vardarbības pret sievietēm un ar dzimumu saistītas vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē,(16) novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. jūnijā tika noslēgta ES pievienošanās Stambulas konvencijai; tomēr pauž nožēlu par to, ka ierobežojums attiecībā uz divām jomām, t. i., jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un patvērumu un nerepatriēšanu, rada juridisku nenoteiktību attiecībā uz ES pievienošanos, kā arī pauž bažas par Konvencijas īstenošanu;

3.  nosoda visu veidu vardarbību un pauž bažas par to, ka sievietes un meitenes bieži ir pakļautas vardarbībai ģimenē, seksuālas uzmākšanās gadījumiem, psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai, vajāšanai, seksuālai vardarbībai, izvarošanai, piespiedu laulībai, sieviešu ģenitāliju kropļošanai, piespiedu abortiem un piespiedu sterilizācijai, cilvēku tirdzniecībai, kā arī citiem vardarbības veidiem, kas ir smagi viņu cilvēktiesību un cieņas pārkāpumi; uzsver, ka Stambulas konvencija nosaka, ka kultūru, paražas, reliģiju, tradīcijas vai tā saukto goda aizstāvēšanu nevar izmantot pret sievietēm vērstu vardarbības aktu attaisnošanai; nosoda to, ka arvien lielāks skaits sieviešu un meiteņu cieš no vardarbības, kas balstīta uz dzimumu, internetā un sociālajos tīklos; aicina dalībvalstis pieņemt konkrētus pasākumus, lai apkarotu šos jaunos noziedzības veidus, tostarp, seksuāla rakstura izspiešanu, iedraudzināšanu, vuārismu un atriebības motivētu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu, un aizsargātu cietušos, kuri var saskarties ar nopietnām traumām, kas dažkārt pat var novest pie pašnāvības;

4.  stingri uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu, tostarp drošu un likumīgu abortu, liegšana ir pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids; atgādina, ka sievietēm un meitenēm ir pašām jākontrolē jautājumi saistībā ar viņu ķermeni un seksualitāti; aicina visas dalībvalstis nodrošināt sievietēm vispusīgu izglītošanu par seksualitāti, brīvu piekļuvi ģimenes plānošanai un visiem reproduktīvās un seksuālās veselības pakalpojumiem, tostarp mūsdienīgām kontracepcijas metodēm un drošiem un likumīgiem abortiem;

5.  uzsver, ka Starptautiskās krimināltiesas 1998. gada 17. jūlija Romas Statūtu 7. pantā piespiedu grūtniecība ir definēta kā noziegums pret cilvēci un tāda ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm, kas ir nopietns sieviešu un meiteņu cilvēktiesību un cilvēka cieņas pārkāpums;

6.  uzsver, ka Stambulas konvencijas pamatā ir holistiska, vispārēja un koordinēta pieeja, kuras centrā ir cietusī persona, un tajā jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, risina no tādām dažādām perspektīvām, nodrošinot tādus pasākumus kā vardarbības novēršana, cīņa pret diskrimināciju, krimināltiesiski pasākumi nesodāmības novēršanai, cietušo aizsardzība un atbalsts viņiem, bērnu aizsardzība, sieviešu patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība, labāka datu vākšana un izpratnes veicināšanas kampaņas vai programmas, tostarp sadarbībā ar valstu cilvēktiesību un līdztiesības struktūrām, pilsonisko sabiedrību un NVO;

7.  uzsver, ka Stambulas konvencija nodrošina stabilu pamatu tādu sabiedrības struktūru pārveidošanai, kuras rada, legalizē un nostiprina vardarbību pret sievietēm, un paredz instrumentus attiecīgo pasākumu īstenošanai; uzsver, ka Konvencijā vienlaicīgi tiek risināti novēršanas, aizsardzības un sodīšanas jautājumi (trīspakāpju pieeja) un tajā tiek ievērota visaptveroša un saskaņota pieeja, kas izriet no pienācīgas rūpības principa, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu rīkoties, lai efektīvi reaģētu uz jebkādiem vardarbības aktiem (Konvencijas 5. pants);

8.  uzsver, ka ES pievienošanās nodrošinās saskaņotu Eiropas tiesisko regulējumu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu un atbalstītu cietušos ES iekšējā un ārējā politikā, kā arī panāktu labāku to ES tiesību aktu, programmu un fondu uzraudzību, interpretāciju un īstenošanu, kuri attiecas uz Konvenciju, kā arī labāku salīdzināmu datu vākšanu ES līmenī; uzskata, ka, pievienojoties Konvencijai, ES kļūs par efektīvāku globālo dalībnieci sieviešu tiesību aizstāvības jomā;

9.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā šādus ieteikumus:

10.  uzsver, ka efektivitātes uzlabošanas nolūkā paralēli pasākumiem vardarbības pret sievietēm apkarošanai jāveic darbības, lai novērstu ar dzimumu saistītu ekonomisko nevienlīdzību un veicinātu sieviešu finansiālo neatkarību;

11.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības novēršanā un izskaušanā;

12.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu uz dzimumu balstīta vardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

13.  aicina Komisiju pārskatīt pašlaik spēkā esošo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, lai tajā iekļautu seksismu, aizsprieduma noziegumu un naida kurināšanu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;

14.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās un Direktīvu 2012/29/ES par cietušo aizsardzību, kā arī Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un Direktīvu 2011/93/ES par seksuālās vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas novēršanu un apkarošanu;

15.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot Eiropas novērošanas centru ar dzimumu saistītas vardarbības uzraudzībai (līdzīgu pašreizējam Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam);

16.  mudina Igaunijas prezidentvalsti paātrināt to, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp. (2) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp. (3) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (4) OV C 24, 22.1.2016., 8. lpp. (5) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0451. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312. (8) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (9) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp. (10) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp. (11) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (12) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. (13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073. (14) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp. (15) Stambulas konvencijā termins ”sievietes” attiecas arī uz meitenēm vecumā līdz 18 gadiem (3. pants). (16) Skatīt definīcijas Stambulas konvencijas 3. pantā.

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm (2016/2301(INI))

P8_TA(2017)0330 A8-0269/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. maija rezolūciju par muitas dienestu darbības un pārvaldības ārējo aspektu izvērtēšanu kā tirdzniecības veicināšanas un nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas rīku(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par palmu eļļu un lietusmežu izciršanu(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Komisijai attiecībā uz sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA)(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Eiropas Komisijai attiecībā uz sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP)(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo norisi Bangladešā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu (Konfliktu izrakteņu regula)(11),

–  ņemot vērā meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) rīcības plānu (COM(2003)0251) un FLEGT brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (Kokmateriālu regula)(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (VPS regula)(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (regula “Brisele I”)(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu)(15),

–  ņemot vērā ES un tās dalībvalstu 2007. gada kopīgo stratēģiju “Atbalsts tirdzniecībai: stiprinot ES atbalstu ar tirdzniecību saistītām jaunattīstības valstu vajadzībām”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Apģērbu nozares vērtības ķēžu ilgtspējas panākšana ar ES rīcību attīstības jomā” (SWD(2017)0147),

–  ņemot vērā SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–  ņemot vērā 105. SDO konferences IV ziņojumu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus 2030. gadam,

–  ņemot vērā SDO pamatkonvencijas par bērnu darbu, piespiedu darbu, diskrimināciju, kā arī biedrošanās brīvību un darba koplīguma slēgšanas sarunām,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par ES un atbildīgām globālām vērtības ķēdēm,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2015. gada Mūsdienu verdzības likumu un Francijas likumu par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu,

–  ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un ANO Globālo līgumu,

–  ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā jauno SDO Protokolu par piespiedu darbu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru UNHRC nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem un vairākas konkrētām nozarēm (finanšu, lauksaimniecības, izrakteņu, apģērbu un apavu nozarei) paredzētas ESAO vadlīnijas,

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2013. un 2016. gada ziņojumus par tirdzniecību un attīstību,

–  ņemot vērā UNCTAD 2015. gada investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgumu par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā,

–  ņemot vērā PTO Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un UNICEF, ANO Globālā līguma un organizācijas “Glābiet bērnus” izstrādātos bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus(16),

–  ņemot vērā brīvprātīgas ar konkrētām dalībvalstīm noslēgtas partnerības, piemēram, Bangladešas Ilgtspējas paktu un Mjanmas Darba tiesību iniciatīvu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par bērnu darbu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas atzinumus un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0269/2017),

A.  tā kā LESD 207. pantā ir noteikts, ka Savienības tirdzniecības politikas pamatā ir jābūt Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem; tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ir noteikts, ka attīstības jomā ir jāievēro saskaņotas politikas princips un ka tās galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana; tā kā Komisijas paziņojumā “Tirdzniecība visiem” ir norādīts, ka ES tirdzniecības politikas pamatā ir trīs galvenie principi — efektivitāte, pārredzamība un vērtības; tā kā šajā paziņojumā ir īpaša sadaļa par reakciju uz globālo vērtības ķēžu nozīmes pieaugumu un par piegādes ķēžu atbildīgu pārvaldību, atgādinot par tās sarežģītību un fundamentālo nepieciešamību domāt perspektīvā, iesaistīt virkni publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un izmantot nesaistošu un inovatīvu līdzekļu un tiesību aktu izmaiņu kopumu;

B.  tā kā brīvā tirdzniecība pēdējā laikā tiek pakļauta aizvien lielākai publiskai kontrolei un tā kā bažas par nevienlīdzīgo ieguvumu un tirdzniecības sloga sadali priekšplānā ir izvirzījušas vispārēju sabiedrības viedokli par to, ka tirdzniecības politikas pamatā ir jāliek sociālās un vides vērtības, kā arī pārredzamība un pārskatatbildība;

C.  tā kā globālās vērtības ķēdes (GVĶ) ir sarežģīta, tehnoloģiju virzīta un strauji mainīga parādība, kas kļuvusi par mūsdienu globālās ekonomikas vienu no galvenajām iezīmēm un var palīdzēt jaunattīstības valstīm labāk integrēties tajā, kā arī mazināt nabadzību un radīt darbvietas, vienlaikus palielinot ražošanas jaudu; tā kā, no vienas puses, GVĶ piedāvā jaunas iespējas ekonomikas izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai, pilsoniskās sabiedrības, darba ņēmēju un uzņēmumu apvienību iesaistīšanai, kā arī darbvietu veidošanai vienā ražošanas līnijā apvienotos uzņēmumos, ļaujot tiem koncentrēties uz konkrētiem uzdevumiem un vienlaikus palielinot to savstarpējo saikni; tā kā, no otras puses, to ārkārtīgi sarežģītais raksturs, pārredzamības trūkums un atbildības vājināšanās var paaugstināt cilvēktiesību un darba tiesību pārkāpumu risku, faktisku nesodāmību par noziegumiem pret vidi un izvairīšanos no nodokļiem un krāpšanu lielā apmērā;

D.  tā kā tirdzniecības politikai ir jāveicina pārredzama ražošanas procesa nodrošināšana visā vērtības ķēdē, kā arī fundamentālu vides, sociālo un drošības standartu ievērošana;

E.  tā kā ES tirdzniecības un investīciju politikas pamatā ir jāsaglabā daudzpusēja sistēma un šai politikai ir ne tikai jāstiprina Eiropas pozīcija globālajās piegādes ķēdēs, bet arī jānodrošina instrumenti, ar kuru palīdzību noteikt skaidrus noteikumus un pienākumus valdībām un uzņēmumiem, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskām saistībām, tādām kā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM); tā kā ilgtspējība un pārredzamība nav tikai vērtības, bet tās būtu jāuzskata arī par lielākas pievienotās vērtības radīšanas reālu virzītājspēku globālajā tirdzniecībā un investīciju piesaistē globālo vērtības ķēžu kontekstā;

F.  tā kā MVU(17) veido nozīmīgu GVĶ daļu un tiem ir svarīga nozīme ekonomikas izaugsmes, ilgtspējīgas attīstības un kvalitatīvu darbvietu veicināšanā un vietējo iedzīvotāju noturēšanā viņu reģionos;

G.  tā kā dalība GVĶ nāk par labu MVU izaugsmes un internacionalizācijas ziņā; tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gadā apsekojumu “Mazo un vidējo uzņēmumu internacionalizācija” tikai 31 % no visiem MVU ES pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši iesaistīti uzņēmējdarbībā ārpus iekšējā tirgus; tā kā daudziem MVU ir grūti nodrošināt piekļuvi starptautiskajām un ES izvietotajām GVĶ; tā kā tirdzniecības politika un tirdzniecības līgumi var palīdzēt pārvarēt šķēršļus un problēmas, kas patlaban apgrūtina MVU piekļuvi GVĶ;

H.  tā kā ekonomiskie un sociālie partneri un NVO visā pasaulē izmanto un veicina brīvprātīgu pienācīgu pārbaudi un GVĶ pārredzamības shēmas un tas dod nozīmīgus un pozitīvus rezultātus;

I.  tā kā 2016. gada maija secinājumos Padome uzsvēra “nepieciešamību turpināt paust atbalstu tam, ka tiek ievēroti starptautiski saskaņoti principi, vadlīnijas un ierosmes attiecībā uz korporatīvu sociālo atbildību / atbildīgu darījumdarbību, piemēram, ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ANO Globālais līgums, SDO Trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem, tostarp dalībvalstīs, kas nav ESAO, arī sniedzot ieguldījumu korupcijas apkarošanas centienos, radot atvērtāku un pārredzamāku uzņēmējdarbības vidi”;

J.  tā kā GVĶ atbildīga globāla pārvaldība ir būtiski svarīga tirdzniecības politikas saskaņošanai ar Līgumos noteiktajām Eiropas vērtībām; tā kā Komisija un dalībvalstis šajās debatēs visā pasaulē ir uzņēmušās vadošo lomu;

K.  tā kā vairāku starptautisku konvenciju, vadlīniju un noteikumu mērķis ir novērst cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā ražotājvalstīm jo īpaši ir pienākums tos īstenot un radīt pienācīgus juridiskos un ekonomiskos apstākļus, lai uzņēmumi varētu darboties un atrast vietu globālajās piegādes ķēdēs; tā kā ražotājvalstīm jāspēj arī ieviest starptautiskus standartus un normas, tostarp nodrošināt atbilstošu tiesību aktu izstrādi, ieviešanu un piemērošanu, jo īpaši tiesiskuma nodrošināšanas un korupcijas apkarošanas jomā;

L.  tā kā ES būtu vēl efektīvāk jāreaģē uz sociālu un vides dempingu un negodīgu konkurenci un tirdzniecības praksi, kā arī jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

M.  tā kā ES ir pasaulē lielākā preču un pakalpojumu (apkopojot) eksportētāja un importētāja, lielākais ārvalstu tiešais investors un svarīgākais ārvalstu tiešo investīciju galamērķis; tā kā ES šī priekšrocība būtu jāizmanto gan savu iedzīvotāju, gan citu pasaules reģionu, jo īpaši nabadzīgāko pasaules valstu, iedzīvotāju labā;

N.  tā kā ES ir izstrādājusi saistošus noteikumus korporatīvas pienācīgas pārbaudes jomā konkrētās nozarēs, kurās ir liels cilvēktiesību pārkāpumu risks, tādās kā kokapstrāde un konfliktu izrakteņi; tā kā vairākas dalībvalstis arī ir izstrādājušas tiesību aktus, tādus kā AK Mūsdienu verdzības likums, Francijas likums par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu, kas attiecas uz lieliem Francijas uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 5000 darbinieku, un Nīderlandes likums par pienācīgu pārbaudi bērnu darba jomā; tā kā ES ir izstrādājusi iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt pienācīgu pārbaudi, un Parlaments vairākās rezolūcijās ir prasījis ES izstrādāt saistošus noteikumus šajā jomā;

O.  tā kā ES jau ir veikusi svarīgus pasākumus atbildīgākas GVĶ pārvaldības nodrošināšanā visā pasaulē, veidojot konkrētas partnerības, tādas kā Bangladešas Ilgtspējības pakts un Mjanmas darba tiesību iniciatīva, un sadarbojoties konkrētos jautājumos, tādos kā konfliktu izrakteņu iniciatīva, noteikumi nelikumīgas mežistrādes novēršanai, biodegvielu ilgtspējības kritēriji, uzņēmumu ziņošana par problēmām saistībā ar piegādes ķēdēm, uzņēmumu pārredzamība attiecībā uz maksājumiem valdībām izrakteņu ieguves un mežrūpniecības nozarē, kā uzsvērts paziņojumā “Tirdzniecība visiem”;

P.  tā kā paziņojumā “Tirdzniecība visiem” ir norādīts, ka Komisija veicinās vērienīgu tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītu nodaļu iekļaušanu visos tirdzniecības un investīciju nolīgumos; tā kā nesen noslēgtos ES tirdzniecības un investīciju nolīgumos ir iekļautas tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītas nodaļas, prasot nolīguma pusēm uzņemties saistības cilvēktiesību aizsardzības, sociālo un vides standartu un korporatīvās sociālās atbildības jomā; tā kā vairākos secīgos ES tirdzniecības nolīgumos šo nodaļu vērienīguma līmenis ir atšķirīgs; tā kā darba un vides standarti neaprobežojas tikai ar tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītām nodaļām, bet tie ir jāintegrē visās tirdzniecības nolīgumu skartajās jomās; tā kā uz dialogu vērsta pieeja nav novērsusi nopietnus biedrošanās brīvības pārkāpumus dažos brīvās tirdzniecības nolīgumos;

Q.  tā kā eksporta pārstrādes zonu (EPZ) īpašais statuss ir tāds, ka dažās valstīs tās ir atbrīvotas no vietējo darba tiesību aktu piemērošanas, tajās ir aizliegta vai ierobežota arodbiedrību darbība un darba ņēmējiem netiek nodrošināta tiesiskā aizsardzība, kas ir nepārprotams SDO standartu pārkāpums;

R.  tā kā ētiskas uzvedības trūkumu uzņēmējdarbībā rada arī labas pārvaldības trūkums un tādu neitrālu publisko iestāžu vājums vai neesamība, kuras darbotos iedzīvotāju vispārējās interesēs; tā kā korupcijai, GVĶ pārredzamības trūkumam un darba tiesību izņēmumiem un atbrīvojumiem no nodokļiem eksporta pārstrādes zonās varētu būt negatīva ietekme uz cilvēktiesībām, īpaši tādēļ, ka šie faktori mazina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un vājina arodbiedrības;

S.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 21 miljons cilvēku visā pasaulē ir piespiedu darba upuri un daudzi no viņiem tiek ekspluatēti GVĶ; tā kā piespiedu darbs privātajā ekonomikā katru gadu rada USD 150 miljardu lielu nelegālo peļņu;

T.  tā kā globālās pilnvaras, speciālās zināšanas un pieredze sniedz SDO visas iespējas sadarbībā ar tās dalībvalstīm uzņemties pasaules līmeņa rīcības vadību pienācīgas kvalitātes darba nodrošināšanai globālajās piegādes ķēdēs; tā kā SDO Pienācīgas kvalitātes darba komiteja globālo piegādes ķēžu jomā aicināja novērtēt problēmas, kuru dēļ globālajās piegādes ķēdēs ir radies pienācīgas kvalitātes darbvietu trūkums, un apsvērt, kādas iniciatīvas un standarti ir nepieciešami, lai sekmētu pienācīgas kvalitātes darbvietu izveidi un veicinātu pienācīgas kvalitātes darbvietu trūkuma mazināšanu globālajās piegādes ķēdēs;

U.  tā kā saistībā ar globālo tirdzniecību un jo īpaši GVĶ ir nepieciešama daudzpusēja, globāla un holistiska pieeja korporatīvajai atbildībai par cilvēktiesību pārkāpumiem un vides ilgtspējību; tā kā tādēļ ES ir svarīgi saglabāt vadošo lomu pasaules līmeņa debatēs šajā jomā; tā kā ES ir uzņēmusies vadošo lomu investoru un valsts strīdu noregulēšanas mehānisma reformēšanā, proti, izstrādājot daudzpusēju tiesu sistēmu; tā kā līdzvērtīgi panākumi ir paredzami citās svarīgās problemātiskās jomās, piemēram, investoru saistību izpildes nodrošināšanā cilvēktiesību jomā;

V.  tā kā ražošana GVĶ notiek dažādās jurisdikcijās ar atšķirīgu cilvēktiesību aizsardzības un sociālo, darba un vides tiesību piemērošanas līmeni; tā kā no tādu cilvēktiesību pārkāpumiem cietušās personas, kuros ir iesaistīti starptautiski uzņēmumi, var saskarties ar daudziem šķēršļiem piekļuvē tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

W.  tā kā dzimumu līdztiesība visās ES politikas nostādnēs ir stingri nostiprināta ar LESD 8. pantu; tā kā tirdzniecības un investīciju nolīgumi sievietes un vīriešus skar atšķirīgi, ņemot vērā strukturālo dzimumu nevienlīdzību; tā kā dzimumu līdztiesības perspektīva GVĶ analīzē bieži ir ignorēta; tā kā saskaņā ar SDO datiem 2012. gadā 21 miljons cilvēku visā pasaulē (no kuriem 55 % bija sievietes un meitenes) bija piespiedu darba upuri un 90 % no viņiem privātā sektora ekonomikā ekspluatēja atsevišķas personas vai uzņēmumi;

X.  tā kā atsevišķos to globālo piegādes ķēžu segmentos, kuras darbojas apģērbu ražošanas, dārzkopības, mobilo telefonu un tūrisma jomā, lielākā daļa strādājošo ir sievietes, taču viņas lielākoties ir nodarbinātas zemāk atalgotos vai zemāka statusa darbos nekā vīrieši, kas izraisa dzimumu segregāciju profesiju un veikto uzdevumu ziņā, vīriešu un sieviešu darba samaksas un darba apstākļu atšķirības un dzimumspecifiskus ierobežojumus piekļuvē ražošanas resursiem, infrastruktūrai un pakalpojumiem;

Y.  tā kā saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu Savienība aizsargā bērna tiesības; tā kā visas dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

Z.  tā kā pakalpojumiem GVĶ ir aizvien lielāka nozīme, īpaši rūpnieciskās ražošanas nozarē; tā kā palielinoties pakalpojumu integrācijai GVĶ būs nepieciešami nolīgumi, kas atbalsta digitālo ekonomiku, tostarp brīvu datu plūsmu;

AA.  tā kā globālo vērtības ķēžu attīstība vēl vairāk veicina pakalpojumu integrāciju preču ražošanā; tā kā liela ievesto preču vērtības daļa tiek pievienota, izmantojot pakalpojumus no importētājām valstīm;

AB.  tā kā ES dalībvalstis ir lielākās finanšu pakalpojumu eksportētājas pasaulē un šī nozare ir stratēģiski svarīga ES tirdzniecības politikas joma; tā kā ar finanšu pakalpojumiem saistītu noteikumu iekļaušana ES ārējos nolīgumos, tostarp BTN, ir izraisījusi zināmas pamatotas bažas par to iespējami negatīvo ietekmi, kas varētu izpausties kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana, un vēl vairāk izceļ to, ka ir svarīgi apsvērt iespēju izmantot instrumentus tās novēršanai; tā kā tirdzniecības un investīciju nolīgumi sniedz labas iespējas paplašināt sadarbību cīņā pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu;

AC.  tā kā pārredzams un informatīvs marķējums var būt lietderīgs instruments, kas ES patērētājiem ļauj izdarīt apzinātāku un piemērotāku izvēli; tā kā ES patērētāji būtu jāinformē ne tikai par produkta cenu un izcelsmi, bet arī par sociālajiem un vides kritērijiem; tā kā šādus kritērijus tehniski var izstrādāt atbilstīgi PTO Nolīgumam par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā (TBT nolīgums), kurā paredzēti nosacījumi, kas jāievēro ražošanas procesā, lai produktu varētu pārdot;

AD.  tā kā gan valstīm, gan uzņēmumiem būtu jāievēro prasība pilnībā nodrošināt cilvēktiesības visos ražošanas ķēdes posmos un ievērot visus pārtikas nekaitīguma standartus attiecībā uz precēm, kas tiek laistas brīvā apritē Eiropas tirgū; tā kā atbildības slogs būtu jāuzņemas ne tikai patērētājiem, kuru izvēli ierobežo gan viņu personiskie resursi (ekonomiskie apstākļi, laika daudzums, zināšanas), gan ārējie elementi (informācija, piedāvājumi);

AE.  tā kā izcelsmes noteikumiem ir aizvien lielāka nozīme, ņemot vērā GVĶ, kurās ražošana parasti notiek vairākās valstīs; tā kā nepietiekami stingri izcelsmes noteikumi var radīt papildu šķēršļus virzībā uz pilnīgas pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanu visos piegādes ķēdes posmos;

AF.  tā kā labākas, saskaņotākas un efektīvākās muitas procedūras Eiropā un ārpus tās atvieglo tirdzniecību un atbilst attiecīgajām tirdzniecības veicināšanas prasībām, kā arī palīdz novērst viltojumu un nelegālu, dempinga un viltotu preču iekļūšanu vienotajā tirgū, kas apdraud ES ekonomikas izaugsmi un pakļauj nopietnam riskam patērētājus ES; tā kā to muitas datu plašāka pieejamība, kuri attiecas uz ES ievestajām precēm, palielinātu GVĶ pārredzamību un pārskatatbildību;

AG.  tā kā pasaulē, kurā ražošanas tīkli ir sadrumstaloti, atšķirība starp importu un eksportu ir kļuvusi neskaidra, jo ražošanai nepieciešamie importētie resursi proporcionāli veido būtisku daļu no eksporta un tarifi pieaug katru reizi, kad ražošanas starpposma resursi tiek tirgoti pārrobežu līmenī; tā kā šajā sakarībā efektīvām muitas un robežu procedūrām ir īpaši svarīga nozīme;

AH.  tā kā VPS un VPS+ tirdzniecības stimuli nodrošina jaunattīstības valstīm labāku pieeju tirgum apmaiņā pret darba, vides un sociālo standartu ievērošanu;

AI.  tā kā VPS+ ir svarīgs ES tirdzniecības politikas instruments, kam ir pievienots stingrs uzraudzības mehānisms un kas ir paredzēts cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības veicināšanai īpaši neaizsargātās jaunattīstības valstīs;

AJ.  tā kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un īstenošana varētu nodrošināt efektīvu turpmāko integrāciju GVĶ,

ES pozīcija GVĶ

1.  uzsver, ka tirdzniecības un investīciju politikai būtu jācenšas nodrošināt sviras efektu, radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas uzņēmumiem, veicināt Eiropas konkurētspēju un atvieglot augšupvērstu konverģenci attiecībā uz standartiem; aicina Komisiju nodrošināt saskaņotību starp ES vides, sabiedrības veselības, tirdzniecības, investīciju un rūpniecības politiku un veicināt Eiropas reindustrializācijas stratēģiju un pāreju uz mazoglekļa ekonomiku;

2.  uzskata, ka turpmāka ES integrācija globālās vērtības ķēdēs ir jāīsteno, nekaitējot Eiropas sociālajam un regulatīvajam modelim un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanai;

3.  aicina Komisiju gan ES ilgtspējas plāna, gan Eiropas Konsensa par attīstību ietvaros atbalstīt izpratnes veicināšanu par pašreizējām godīgas tirdzniecības shēmām un šo shēmu izmantošanu, kā norādīts ES stratēģijā “Tirdzniecība visiem”;

4.  atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt uzlabotus tirdzniecības aizsardzības instrumentus negodīgas komercprakses apkarošanai, ņemot vērā sociālo un vides dempingu;

5.  prasa Komisijai novērtēt, kā tirdzniecības aizsardzības instrumentu izmantošana ES un trešās valstīs ietekmē ES uzņēmumu efektīvu integrāciju GVĶ;

6.  uzsver nepieciešamību pēc saskaņotiem noteikumiem un pastiprinātas darbības koordinēšanas un uzraudzības ES līmenī attiecībā uz to, kā dalībvalstis piemēro ievedmuitas nodevas (tostarp tradicionālās, antidempinga un kompensācijas nodevas) visiem izejvielu un preču veidiem, īpašu uzmanību pievēršot nepatiesām izcelsmes deklarācijām (gan preferenciālās, gan nepreferenciālās sistēmās), kā arī zemākas vērtības noteikšanai precēm un nepareizam preču aprakstam;

GVĶ un daudzpusējas attiecības

7.  aicina Komisiju aktīvi strādāt PTO, lai uzlabotu pārredzamību, kā arī definēt un veicināt daudzpusējus tirdzniecības noteikumus, tostarp GVĶ ilgtspējīgu pārvaldību, kam jo īpaši vajadzētu ietvert:

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk aktīvi iesaistīties visos daudzpusējos forumos par uzņēmējdarbību, GVĶ, cilvēktiesībām un darba tiesībām, ekonomikas izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību, vienlaikus popularizējot Līgumos noteiktās Eiropas vērtības un ņemot vērā fundamentālo nepieciešamību aizsargāt MVU īpašās iezīmes;

9.  atzinīgi vērtē notiekošās sarunas par saistošu ANO līgumu par transnacionālām korporācijām un cilvēktiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās, būt aktīvām un dot ieguldījumu konkrētu priekšlikumu izstrādē, tostarp par piekļuvi tiesībaizsardzības līdzekļiem, un darīt visu iespējamo pozitīva iznākuma panākšanā, kā arī mudināt tirdzniecības partnerus rīkoties tāpat; šajā sakarībā aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt saistošu visaptverošas pienācīgas pārbaudes pienākumu, tostarp pasaules līmenī;

10.  aicina dalībvalstis paātrināt valstu rīcības plānu piemērošanu un uzlabot to efektivitāti, īstenojot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus; uzsver, ka astoņus no 13 jau apstiprinātajiem valstu rīcības plāniem ir izstrādājušas ES dalībvalstis, un atzinīgi vērtē to, ka patlaban notiek vēl 11 ES dalībvalstu rīcības plānu izstrāde; aicina Komisiju atbalstīt un veicināt šo ANO pamatprincipu īstenošanu;

11.  atzinīgi vērtē starptautisko standartu konverģenci uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, jo īpaši konverģenci starp ANO pamatprincipiem un ESAO vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem;

12.  atzinīgi vērtē pienācīgas kvalitātes nodarbinātības un SDO Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmas četru pīlāru integrēšanu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM); aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi piemērot šos standartus un strādāt SDO ietvaros ar mērķi pieņemt jaunu starptautisku darba standartu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai GVĶ, kurā būs īpaši noteikta prasība visiem uzņēmumiem uzņemties pastāvīgu riska pārvaldību saistībā ar to veikto darbību ietekmi uz darba ņēmēju un sabiedrības cilvēktiesībām un veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu un mazinātu šādas darbības un nodrošinātu tiesisko aizsardzību to skartajām personām;

13.  atbalsta visas globālās pret korupciju vērstās iniciatīvas, tostarp Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI), Kimberli procesu, Starptautisko konferenci par Lielo ezeru reģionu (ICGLR), principus, kas noteikti ANO Globālajā līgumā attiecībā uz uzņēmumiem, ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem un ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām; atgādina par ražotājvalstu pienākumu jo īpaši īstenot un piemērot atbilstošus tiesību aktus, tostarp arī tiesiskuma iedibināšanas un korupcijas apkarošanas jomā;

14.  norāda, ka šajā jomā ne tikai minerālu un metālu imports un eksports, bet arī pārredzama kārtība, kas reglamentē darbības tiesības un muitas nodevas, ir būtiski svarīgi faktori konfliktu skartu vai augsta riska apgabalu attīstībai; tādēļ uzsver, ka ir jāsagatavo to darbību pārskats, kuras Eiropas uzņēmumi patlaban veic korporatīvās sociālās atbildības jomā, kā arī jāveicina koordinācija un informācijas un paraugprakses apmaiņa, lai būtu iespējams efektīvāk apzināt labu praksi un veicināt kopīgas rīcības sistēmas izveidi Eiropas līmenī; aicina Komisiju intensīvāk izvērst iniciatīvas, kas saistītas ar korporatīvo sociālo atbildību un pienācīgu pārbaudi visos piegādes ķēdes posmos;

15.  norāda, ka droša piekļuve izejvielām ir svarīga globālajai konkurētspējai;

16.  uzsver GVĶ jomā spēkā esošo tiesību aktu ieviešanas, piemērošanas un transponēšanas nozīmi reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī;

Korporatīvā atbildība

17.  uzsver, ka tirdzniecība un cilvēktiesības pastiprina viena otru un ka darījumu aprindām ir svarīga loma pozitīvu stimulu piedāvāšanā saistībā ar cilvēktiesību, demokrātijas un korporatīvās sociālās atbildības veicināšanu;

18.  atzinīgi vērtē virkni daudzsološu privātā sektora iniciatīvu, tostarp rīcības, marķēšanas, pašnovērtējuma un sociālās revīzijas kodeksus, kuras pēdējos gados ir devušas ievērojamu ieguldījumu cilvēktiesību un darba tiesību standartu uzlabošanā globālajās piegādes ķēdēs;

19.  pauž lielas bažas par gadījumiem, kad dažu korporāciju vadības lēmumu dēļ ir notikuši cilvēktiesību pārkāpumi un ir tikusi apdraudēta vides ilgtspēja;

20.  atzīst, ka ir svarīgi, lai pastāvētu nepārprotami starptautiski noteikumi par korporatīvo sociālo atbildību, GVĶ un pienācīgu pārbaudi; pieņem zināšanai gudri veidoto pasākumu kopumu, kas ietver gan regulējumu, gan brīvprātīgas darbības un kas pēdējo dažu gadu laikā ir devis zināmus pozitīvus rezultātus un devis iespēju uzņēmumiem atklāt pašiem savus dinamiskus un novatoriskus pasākumus; uzsver, ka darbības koordinēšana, kā arī informācijas un paraugprakses apmaiņa var veicināt aizvien efektīvākas privātās un publiskās iniciatīvas vērtības ķēžu jomā un pozitīvu rezultātu sasniegšanu; tomēr atgādina, ka brīvprātīga korporatīvā sociālā atbildība rada nevienlīdzīgu konkurenci piegādātājiem, kuri ir izvēlējušies ievērot starptautiskus darba un vides standartus, un ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi pilnībā ievēro starptautiskos standartus un saistības, īstenojot pienācīgas pārbaudes politiku; tāpēc uzsver, ka ir jāpārskata pašreizējās darbības, ko Eiropas uzņēmumi veic korporatīvās sociālās atbildības jomā, lai labāk apzinātu labu praksi un veicinātu kopīgas rīcības sistēmas izveidi Eiropas līmenī; pauž pārliecību, ka ES būtu ātri jāmeklē veidi, kā izstrādāt GVĶ pārredzamības stratēģijas un noteikumus, tostarp eventuāli jāizskata tūlītēja rīcība saistošu un izpildāmu noteikumu izstrādes virzienā, ar to saistīti tiesībaizsardzības mehānismi un neatkarīgi uzraudzības mehānismi, kuros iesaistīta ES, dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība; uzsver, ka šādos pienākumos būtu jāievēro attiecīgajos ANO pamatprincipos un ESAO vadlīnijās paredzētie pasākumi, kas saistīti ar cilvēktiesību apdraudējuma aktīvu identificēšanu, stingru un uzskatāmu rīcības plānu izstrādi šāda riska novēršanai vai mazināšanai, pienācīgu reaģēšanu uz zināmiem pārkāpumiem, kā arī pārredzamību;

21.  aicina Komisiju piešķirt lielāku nozīmi šādiem noteikumiem un veicināt ESAO nozarēm paredzēto vadlīniju un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu ievērošanu; uzsver vajadzību oficiāli iesaistīt pilsonisko sabiedrību īstenošanas procesā, izmantojot struktūras, kuru izveide ir paredzēta tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītajās nodaļās; aicina Komisiju atbalstīt darbu, ko veic starptautiskās standartizācijas struktūras, piemēram, Starptautiskā standartizācijas organizācija (tostarp ISO 26000) un Globālā ziņošanas iniciatīva, lai veicinātu uzņēmumu ziņošanu par ilgtspējību un vērtības radīšanu visos piegādes ķēdes posmos;

22.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas un starptautiskie uzņēmumi ievēro ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem un konkrētām nozarēm paredzētās ESAO vadlīnijas, piemēram, Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartām teritorijām; iesaka stiprināt ESAO valsts kontaktpunktu lomu un to sadarbību ar neatkarīgām valsts un reģionālām cilvēktiesību iestādēm ar mērķi uzlabot GVĶ pārvaldību;

23.  aicina Komisiju atjaunināt savu stratēģiju korporatīvās sociālās atbildības jomā ar mērķi stiprināt darba un vides standartus un jo īpaši uzstāt uz korporatīvās sociālās atbildības noteikumu iekļaušanu tirdzniecības un investīciju nolīgumos, par kuriem ES ved sarunas;

24.  uzsver to, ka informācijas un paraugprakses koordinēšana un apmaiņa var palielināt vērtības ķēžu jomā īstenoto privāto un publisko iniciatīvu efektivitāti;

25.  atgādina, ka Parlaments 2010. gadā prasīja, lai uzņēmumi publiskotu savus korporatīvās sociālās atbildības pārskatus, lai visos uzņēmumos tiktu ieviestas pienācīgas pārbaudes prasības un lai tiktu konsolidēts korporatīvās sociālās atbildības jēdziens, pamatojoties uz saskaņotu mātesuzņēmumu savstarpējo attiecību definīciju katra šī uzņēmuma tiesiskās atbildības noteikšanas nolūkos; tādēļ ar gandarījumu norāda, ka saskaņā ar Direktīvu par nefinanšu informācijas atklāšanu no 2017. gadā lielajiem uzņēmumiem tiks piemērota prasība atklāt nefinanšu un daudzveidības informāciju; tomēr norāda, ka lieliem uzņēmumiem piemērotā prasība atklāt nefinanšu informāciju vēl nav paplašināta, attiecinot to uz visiem GVĶ dalībniekiem;

26.  pieņem zināšanai zaļās kartes iniciatīvu, ko aizsāka dažu valstu parlamenti pēc tam, kad Francija pieņēma likumu par daudznacionālo uzņēmumu rūpības pienākumu; aicina Komisiju strādāt pie tiesību aktu priekšlikumiem par korporatīvas pienācīgas pārbaudes pienākuma noteikšanu gan ES, gan ārpus tās strādājošiem uzņēmumiem, ņemot vērā Francijas Konstitucionālās tiesas nolēmumu par Francijas likumu, precīzāk, par sankciju proporcionalitāti;

27.  atgādina, ka korporatīvās sociālās atbildības politikas nostādnēs ir jāņem vērā MVU specifika un tām jābūt pietiekami elastīgām, lai neradītu šiem uzņēmumiem nesamērīgu slogu; tādēļ aicina Komisiju izveidot īpašu MVU paredzētu palīdzības dienestu, sevišķu uzmanību pievēršot maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, un atbalstīt tos, īstenojot individuāli pielāgotas kapacitātes veidošanas programmas;

28.  uzsver, ka GVĶ nebeidzas brīdī, kad produkts nonāk pie pircēja, bet tajā ir ietverti arī atkritumi un to pārstrāde; mudina ņemt vērā pilnu produktu aprites ciklu un raudzīties uz GVĶ plašāk, lai ņemtu vērā arī tiesību aktu prasības par atkritumu likvidēšanu, nekaitējot cilvēkiem vai videi; aicina ES veicināt starptautisko sadarbību un tiesību aktu saskaņotību attiecībā uz produktu un izejvielu aprites cikla beigām un palīdzēt partnervalstīm izstrādāt stingrākus valsts noteikumus un attīstīt to piemērošanas spējas; aicina ES nodrošināt, ka šajā produkta aprites cikla posmā tiek piemērota izsekojamības prasība;

29.  mudina Komisiju nekavējoties rīkoties, pamatojoties uz detalizētiem priekšlikumiem Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs;

Lielākas nozīmes piešķiršana privātā sektora iniciatīvām

30.  uzsver rezultātus, ko devusi privātā sektora iesaiste; uzsver, ka privātā sektora uzņēmumiem ilgtspējības stratēģijas ir jāievēro ne tikai tādēļ, lai novērstu kaitējumu savai reputācijai, bet arī tādēļ, ka šīs stratēģijas sniedz tiem jaunas iespējas un mazina to atkarību no nepietiekamiem resursiem;

31.  uzsver patērētāju izšķirošo nozīmi (un sliktas publicitātes ietekmi); atgādina, ka neviens patērētājs nevēlas arī turpmāk iegādāties produktus, kurus ir izgatavojuši bērni vai vīrieši un sievietes, kas tiek ekspluatēti, vai produktus, kuri ir radījuši būtisku kaitējumu videi;

32.  aicina Komisiju rast jaunus veidus, kā atbalstīt privātā sektora centienus nodrošināt globālo vērtības ķēžu lielāku ilgtspējību un veidot iekļaujošus uzņēmējdarbības modeļus un ar tiem saistītas daudzpusējas privātā sektora ieinteresēto personu partnerības;

33.  uzsver, ka ir gudri jākombinē privātais un publiskais finansējums, lai veicinātu ilgtspējīgas globālās vērtības ķēdes; uzskata, ka tam par pamatu būtu jāņem pašreizējās struktūras un programmas, kas ir izrādījušās veiksmīgas atbildīgas uzņēmējdarbības veicināšanā;

34.  atzinīgi vērtē daudzās daudzsološās privātā sektora iniciatīvas, piemēram, rīcības kodeksus, marķējumus, pašnovērtējumus un sociālās revīzijas, un atzīst, ka ANO Globālais līgums, ISO 26000 standarts par sociālo atbildību, SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem ir instrumenti, kas var palielināt uzņēmumu atbildību saimnieciskajā darbībā; aicina Eiropas un citus uzņēmumus īstenot pienācīgas pārbaudes principus cilvēktiesību jomā un integrēt gūtos secinājumus iekšējās politikas pasākumos un procedūrās, attiecīgi sadalot resursus un kompetences un pienācīgi tos īstenojot; uzsver, ka šim nolūkam ir jāpiešķir pietiekami resursi; uzsver, ka pārredzamībai un informēšanai par pasākumiem, kas veikti cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai trešās valstīs, ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko pārraudzību un ļautu patērētājiem veikt uz faktiem balstītu izvēli;

ES brīvās tirdzniecības nolīgumi (BTN) un GVĶ

35.  atzinīgi vērtē jauno Eiropas Savienības tirdzniecības un investīciju stratēģiju “Tirdzniecība visiem”; aicina Komisiju tirdzniecības un investīciju politikā un BTN pievērsties ar GVĶ attīstību saistītām problēmām, ņemot vērā šādus pasākumus:

36.  atgādina, no vienas puses, ka MVU var būt svarīga nozīme GVĶ, un, no otras puses, ka dziļāka MVU integrācija GVĶ var sniegt priekšrocības; aicina Komisiju iekļaut nodaļas par MVU visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos; turklāt šajā saistībā aicina Komisiju novērtēt pašreizējās atbalsta struktūras, kas ir pieejamas MVU, kuri vēlas piekļūt GVĶ, kā arī pārskatīt un vajadzības gadījumā atjaunināt 2011. gadā pieņemto stratēģiju “Mazi uzņēmumi, liela pasaule” ar mērķi vēl vairāk atvieglot MVU iesaistīšanos GVĶ;

37.  uzsver, ka GVĶ nereti ietver ražošanu un pakalpojumus no eksporta pārstrādes zonām (EPZ), kurās darba un vides standarti atšķiras no tiem, kas ir spēkā pārējā attiecīgās valsts daļā, un bieži vien ir ierobežoti; aicina Komisiju nodrošināt, ka BTN paredzētie sociālie un vides standarti tiek piemēroti visā tirdzniecības partneru teritorijā, tostarp eksporta pārstrādes zonās;

Marķēšana, izsekojamība un muitas dati

38.  aicina ES strādāt, lai rastu atbilstīgus un efektīvus risinājumus pārredzamas un funkcionālas obligātas “sociālas un vides izsekojamības” marķējuma sistēmas ieviešanai visā ražošanas ķēdē atbilstoši PTO Nolīgumam par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā, vienlaikus veicinot līdzīgu darbību starptautiskā līmenī;

39.  aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest tiesību aktus, ar kuriem reglamentē marķēšanas noteikumus attiecībā uz to produktu izcelsmi, kuri nonāk ES tirgū, vai ierosināt noteikumus, kas garantē efektīvu izsekojamību;

40.  aicina Komisiju un mudina dalībvalstis meklēt veidus, kā iesaistītajā pusēm, kurām ir sabiedriskas intereses, ja ir iesniegts atbilstīgs pamatojums un sabiedriskajās interesēs balstīts pieprasījums, dot iespēju piekļūt muitas datiem, kas iegūti no pusēm, kuras tirgojas ar ES ievestiem produktiem vai precēm;

Jurisdikcija un piekļuve tiesiskās aizsardzības līdzekļiem

41.  atkārtoti apliecina, ka ir nepieciešams steidzami novērst starptautisko uzņēmumu īstenotos cilvēktiesību pārkāpumus to rašanās brīdī un risināt juridiskās problēmas, kas izriet no uzņēmumu ekstrateritoriālās dimensijas, jo īpaši nosakot kopīgas juridiskās saistības visā piegādes ķēdē; aicina dalībvalstīs veikt atbilstošus pasākumus, lai likvidētu finansiālos un procesuālos šķēršļus, ar kādiem cietušajiem jāsaskaras civilajā tiesvedībā;

42.  atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt regulā “Brisele I” ietvertos jurisdikcijas noteikumus, attiecinot tos arī uz atbildētājiem no trešām valstīm lietās, kuras ierosinātas pret uzņēmumiem, kas nepārprotami saistīti ar kādu dalībvalsti, vai uzņēmumiem, kam ES ir būtisks noieta tirgus, un aicina Komisiju vajadzības gadījumā ātri iesniegt priekšlikumu Parlamentam un Padomei;

43.  atgādina, ka uzņēmumiem būtu jāizveido operatīvā līmeņa sūdzību izskatīšanas mehānismi darbiniekiem, kurus ietekmējusi to darbība, tostarp eksporta pārstrādes zonās; atkārtoti aicina ES un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu juridiskos, procesuālos un institucionālos šķēršļus, kas traucē saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību;

Dzimumu līdztiesība un bērnu tiesības

44.  atgādina, ka dzimumu līdztiesība ir stingri noteikta visos ES politikas virzienos, kā norādīts LESD 8. pantā; pauž nožēlu par to, ka stratēģijā “Tirdzniecība visiem” dzimums nav pieminēts, un aicina Komisiju ņemt vērā dzimuma un sieviešu iespēju veicināšanas jautājumu šīs stratēģijas vidusposma novērtēšanā; aicina Komisiju nodrošināt, ka dzimumu perspektīva tiek ņemta vērā un sistemātiski iekļauta tirdzniecības un investīciju politikā, stratēģijā “Atbalsts tirdzniecībai” un visos nākamajos BTN un ietekmes novērtējumos; aicina Komisiju turpināt apspriedes un sarunas PTO, lai dzimumu līdztiesība tiktu ņemta vērā PTO tirdzniecības un investīciju politikā; aicina Komisiju vākt dzimumu griezumā sadalītus GVĶ datus, īpaši lauksaimniecības nozarē, ņemot vērā ne tikai darba samaksas, bet arī citus sieviešu iespēju veicināšanas jautājumus, faktorus, kas izraisa vardarbību pret sievietēm, un sociālos faktorus, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumu un veselību, ar mērķi pilnveidot juridiskos veidus, kas ļautu novērst GVĶ negatīvās blakusparādības; atzinīgi vērtē to, ka dzimumu līdztiesības jautājums ir iekļauts sarunās par ES un Čīles nolīguma atjaunināšanu un būs daļa no turpmākā atjauninātā nolīguma;

45.  aicina veikt visaptverošu analīzi par atšķirībām un nevienlīdzību ĢVK ietvaros, ņemot vērā: i) dzimumu atšķirības laika izmantošanā, kas galvenokārt izriet no sieviešu primārās atbildības par reproduktīvo funkciju; ii) dzimumu atšķirības piekļuvē ražošanas līdzekļiem un resursiem, jo īpaši zemei, kredītiem, apmācībai un tīkliem; un iii) dzimumu atšķirības, kuras izriet no tirgus un iestāžu nepilnībām un diskriminācijas;

46.  uzsver, ka parasti no tā visvairāk cieš sievietes un attiecībā uz sievietēm darbaspēka nelegāla tirdzniecība ļoti bieži ir saistīta ar tirdzniecību seksuālai izmantošanai un feminicīdu;

47.  ierosina, ka starptautiskās tirdzniecības politikas līmenī un ES tirdzniecības politikā attiecībā uz GVĶ būtu jāizstrādā īpaša stratēģija, lai oficiāli aizsargātu personas, kas ziņo par tādām darbībām kā feminicīds, darbaspēka nelegāla tirdzniecība un tirdzniecība seksuālai izmantošanai, un lai aizsargātu cietušās personas; uzsver, ka šie ziņotāji būtu jāatzīst un jāaizsargā tāpat, kā tas tiek prasīts trauksmes cēlēju gadījumā starptautiskajā un ES tirdzniecības jomā;

48.  atgādina, ka aizvien pieaug strādājošo sieviešu skaits, bet pārāk daudz sieviešu joprojām ir nodarbinātas nekvalificētos un zemi atalgotos darbos, viņām nav pieejami sociālās aizsardzības pasākumi, tostarp maternitātes aizsardzība, un viņas pārāk bieži cieš no diskriminācijas un seksuālas uzmākšanās;

49.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes veicināt ilgtspējīgu publisko iepirkumu, piegādātājiem un to starptautiskajām piegādes ķēdēm izvirzot konkrētas prasības par cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, īpaši attiecībā uz dzimumu līdztiesības veicināšanu un Eiropas konkurences noteikumiem, un pārredzamību;

50.  uzsver, ka ir svarīgi, lai valstis, kuras nav ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 182 par bērnu darba ļaunākajām formām un Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu, no kura persona drīkst būt nodarbināta vai strādāt, to izdarītu; atgādina, ka ES saskaņā ar LES 21. pantu savas ārējās darbības ietvaros ir apņēmusies globālā līmenī izskaust bērnu darba ļaunākās formas saskaņā ar savām vērtībām, kas ietver arī bērnu darba aizliegumu; atkārtoti prasa saskaņot un pastiprināt importa un piegādes ķēžu kontroles, lai nodrošinātu, ka ES tirgū nonāk vienīgi tādi produkti, kuru tapšana nav bijusi saistīta ar piespiedu darbu, bērnu darbu un mūsdienu verdzību; uzsver savu atbalstu pašreizējām iniciatīvām, ar kurām tiek sniegts atbalsts MVU un mazo lauksaimnieku organizācijām, lai tās iegūtu lielāku vērtības daļu GVĶ, kā tas notiek, piemēram, taisnīgas tirdzniecības gadījumā; uzsver, ka ir svarīgi visos ES BTN iekļaut cīņu pret piespiedu darbu un bērnu darbu, izmantojot ilgtspējīgai attīstībai veltītās nodaļas, lai nodrošinātu, ka šis ir kopīgs tirdzniecības partneru mērķis; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi aizstāvēt šo priekšlikumu visos starptautiskos forumos, tostarp SDO, ESAO, ANO un PTO, lai gūtu panākumus cīņā pret piespiedu darbu un bērnu darbu; ņemot to vērā, uzsver, ka mērķi par tādu produktu laišanu tirgū, kuru ražošanā nav izmantots bērnu darbs, var sasniegt tikai tad, ja bērna ģimenes locekļi saņem minimālajam iztikas līmenim atbilstošu darba samaksu;

Jaunattīstības valstis

51.  uzsver, ka GVĶ sniedz nozīmīgu iespēju jaunattīstības valstu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, attīstīt saikni ar globālo ekonomiku; uzsver, ka konkrētām politikas nostādnēm un ar tām saistītiem pasākumiem ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu šo mērķi un iespējamos ieguvumus attiecinātu uz visiem darba ņēmējiem mūsu tirdzniecības partnervalstīs, jo īpaši tādām politikas nostādnēm, kas vērstas uz administratīvo procedūru efektivitātes palielināšanu vai palīdzību attiecīgiem uzņēmumiem pievienotās vērtības palielināšanā un dalības paplašināšanā globālajās vērtības ķēdēs, vienlaikus uzlabojot arī to sociālos un vides standartus; norāda, ka, pārskatot VPS un VPS+, būtu jāparedz saistoši noteikumi par cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu un vides aizsardzību; norāda, ka daudzām jaunattīstības valstīm ir ierobežotas spējas un resursi, lai efektīvi nodrošinātu atbilstību sociālajiem un vides standartiem un noteikumiem; aicina ES stiprināt spēju veidošanu un sniegt jaunattīstības partnervalstu valdībām tehnisko palīdzību, kad vien tas ir iespējams un nepieciešams;

52.  atgādina IAM programmu 2030. gadam un tajā ietvertās ilgtspējīgas ražošanas, ilgtspējīga patēriņa un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības pieejas un aicina Komisiju ziņojumos pārredzami norādīt atsauci uz katru attiecīgo IAM; atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot tirdzniecību, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību atbilstoši principiem par politikas saskaņotību attīstības jomā; uzsver, ka ES tirdzniecības un investīciju nolīgumiem, kas noslēgti ar jaunattīstības valstīm, vajadzētu būt saskaņotiem ar IAM; atkārtoti norāda uz jaunattīstības valstu tiesībām regulēt investīcijas tā, lai nodrošinātu, ka visi investori, tostarp ārvalstu investori, pilda saistības un pienākumus nolūkā aizsargāt cilvēktiesības un darba un vides standartus;

53.  atzinīgi vērtē tirdzniecības atvieglošanas nolīguma stāšanos spēkā, kuru pareizi īstenojot, tiktu vienkāršotas un modernizētas muitas procedūras, tādējādi atvieglojot integrāciju globālajā tirdzniecības sistēmā jaunattīstības valstīm, kurām parasti ir lielāki šķēršļi uz robežām;

54.  aicina Komisiju atbalstīt MVU efektīvu dalību GVĶ, atbalstot tādus kontaktus un partnerības starp MVU un mazo lauksaimnieku grupām jaunattīstības valstīs, kuru mērķis ir nodrošināt lielāku vērtības daļu ražotājiem, vienlaikus saglabājot augstu sociālo, vides un cilvēktiesību aizsardzības līmeni, kā tas ir taisnīgas tirdzniecības gadījumā;

55.  aicina Komisiju nodrošināt, ka noteikumi par cilvēktiesību ievērošanu, kuri saistīti ar VPS ietvaros piešķirtām vienpusējām tirdzniecības preferencēm, tiek efektīvi piemēroti un uzraudzīti un ka tiek ieviestas procedūras, ko piemērot iespējamas neatbilstības šiem noteikumiem gadījumos, pilnībā ievērojot VPS regulu;

56.  sagaida, ka GVĶ vidusposma novērtējumā tiks precizētas definīcijas un iekļauts pašreizējās sistēmas padziļināts izvērtējums; uzskata, ka tirdzniecības politika jāizmanto kā līdzeklis, lai mudinātu ES tirdzniecības partnerus pieņemt stingrākus sociālos, darba un vides standartus, ko varētu panākt, izmantojot tādus stimulus kā papildu tarifu preferences ilgtspējīgi ražotiem produktiem; uzskata, ka šī mērķa īstenošanas nolūkā ir jāpārskata VPS regula, un šajā sakarībā iesaka tās darbības jomā iekļaut korporatīvās sociālās atbildības noteikumus, lai nodrošinātu, ka starptautiskie uzņēmumi ievēro valsts un starptautiskās juridiskās saistības cilvēktiesību un darba un vides standartu jomā; prasa īpašu uzmanību pievērst darba tiesību un arodbiedrību tiesību stāvoklim EPZ un mudina Komisiju, pārskatot VPS, risināt šo jautājumu ciešā sadarbībā ar SDO;

57.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visi ES finansētie attīstības projekti, tostarp projekti ar apvienotu finansējumu, ne tikai pilnībā atbilst starptautiski apstiprinātiem attīstības efektivitātes principiem, bet tajos tiek pilnībā ievērots arī brīvprātīgas, iepriekšējas un uz informāciju pamatotas piekrišanas princips, kas noteikts SDO Konvencijā Nr. 169;

Izcelsmes noteikumi

58.  norāda, ka vienkāršotiem, efektīviem un preferenciāliem izcelsmes noteikumiem ir izšķiroša nozīme GVĶ; atzīst, ka neelastīgi un sarežģīti izcelsmes noteikumi var mazināt tirdzniecības modeļu efektivitāti;

59.  aicina Komisiju pēc iespējas izmantot daudzpusējos izcelsmes noteikumus kā preferenciālus izcelsmes noteikumus brīvās tirdzniecības nolīgumos; aicina Komisiju, izstrādājot konkrētus preferenciālos izcelsmes noteikumus brīvās tirdzniecības nolīgumos, samazināt pievienotās vērtības prasības un atļaut tarifu apakšpozīcijas maiņu un “vienreizēju pārveidi” izcelsmes noteikumu ietvaros;

60.  aicina Komisiju, jo īpaši sarunās par BTN noslēgšanu ar valstīm, kuras patlaban izmanto VPS un “Viss, izņemot ieročus” sniegtās priekšrocības, nodrošināt, ka izcelsmes noteikumu struktūra neietekmē ekonomiskos procesus;

61.  uzskata, ka lielāku kumulāciju brīvās tirdzniecības nolīgumos vajadzētu uzskatīt nevis par slēptas liberalizācijas līdzekli, bet gan par instrumentu, kas dod valstīm iespēju specializēties noteiktās ekonomikas jomās atbilstoši salīdzinošo priekšrocību loģikai;

Intelektuālā īpašuma tiesības un datu plūsmas

62.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos gan PTO līmenī, gan BTN ietvaros aizsargāt visus intelektuālā īpašuma tiesību veidus, tostarp patentus, preču zīmes, autortiesības, projektus, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, izcelsmes norādes un zāles, vienlaikus nodrošinot cenu ziņā pieejamas zāles; aicina Komisiju turpināt veikt pasākumus attiecībā uz iespējamu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības paplašināšanu, iekļaujot arī nelauksaimniecības produktus, kā tas jau notiek vairākās trešās valstīs, izmantojot dažādas juridiskās sistēmas; prasa īstenot atklātu un iekļaujošu procesu labākai sadarbībai ar trešām partnervalstīm cīņā pret krāpšanu un preču viltošanu, kurā tiek izmantota uzticība preču zīmēm un zīmoliem;

63.  atzīst, ka digitālā inovācija un datu plūsmas ir galvenais pakalpojumu ekonomikas virzītājspēks un būtisks tradicionālo ražošanas uzņēmumu GVĶ elements un ka tādēļ būtu pēc iespējas jāierobežo piespiedu lokalizācijas prasības Eiropā un ārpus tās, vienlaikus saglabājot nepieciešamos izņēmumus, kas noteikti, pamatojoties uz likumīgām sabiedrības interesēm, tādām kā patērētāju aizsardzība un pamattiesību aizsardzība; atgādina, ka datu plūsmu aizsardzība un tiesības uz privātumu nav šķēršļi tirdzniecībai, bet gan pamattiesības, kas ir paredzētas LES 39. pantā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pantā;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Pasaules Tirdzniecības organizācijai un ANO Tirdzniecības un attīstības konferencei (UNCTAD).

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0299. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0298. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0208. (4) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0405. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0196. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0098. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0041. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0252. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0265. (11) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (12) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (13) OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp. (14) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp. (15) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp. (16) http://childrenandbusiness.org (17) Sk. MVU definīciju: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/HTML/?uri=CELEX:32003H0361&from=EN