Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 26. oktobris - Strasbūra
Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana
 Vienkāršas, pārredzamas un standartizētas vērtspapīrošanas regulējuma izveidošana ***I
 Prudenciālās prasības kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām ***I
 Seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošana Eiropas Savienībā
 Eurozonas ekonomikas politikas nostādnes
 Sarunu pilnvaras tirdzniecības sarunās ar Austrāliju
 Sarunu pilnvaras tirdzniecības sarunās ar Jaunzēlandi
 ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzība 2015. gadā

Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošana
PDF 530kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu piemērošanu (2016/2251(INI))
P8_TA(2017)0414A8-0297/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(1) ("ELD"),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam saskaņā ar 18. panta 2. punktu Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. un 191. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu(2),

–  ņemot vērā grozījumus ELD, kas ir izdarīti, pieņemot Direktīvu 2006/21/EK(3) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu, Direktīvu 2009/31/EK(4) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un Direktīvu 2013/30/ES(5) par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu – Direktīvas par atbildību vides jomā izvērtējums saskaņā ar REFIT (SWD(2016)0121), kas ir pievienots Komisijas ziņojumam (COM(2016)0204),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta dienesta 2016. gada 6. jūnija vēstuli „The implementation of the Environmental Liability Directive: a survey of the assessment process carried out by the Commission” (Vides atbildības direktīvas īstenošana: Komisijas veiktā izvērtēšanas procesa izskatīšana)(6);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0297/2017),

A.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 1. punktu Savienības vides politikai jāpalīdz sasniegt dažādus mērķus, piemēram, aizsargāt tās iedzīvotāju veselību, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus un veicināt pasākumus starptautiskā līmenī, lai risinātu pasaules vai reģionālas vides problēmas;

B.  tā kā saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs;

C.  tā kā LESD 11. pantā paredzēts, ka, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību;

D.  tā kā ar LESD 192. pantu Eiropas Parlamentam un Padomei uzdots paredzēt veicamos pasākumus, lai sasniegtu Savienības vispārējos mērķus vides jomā(7);

E.  tā kā Pamattiesību hartā ir noteikts, ka augsts vides aizsardzības līmenis un tās kvalitātes uzlabošana ir jāintegrē Savienības rīcībpolitikā un jāgarantē saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu;

F.  tā kā koordinēta Eiropa Savienības vides stratēģija ir viens no veidiem, kā veicināt sadarbību un nodrošināt, ka Savienības politikas virzieni tiek savstarpēji saskaņoti;

G.  tā kā Vides atbildības direktīvas (ELD) pašreizējais tvērums attiecas tikai uz vides kaitējumu, ko uzņēmēji nodarījuši bioloģiskajai daudzveidībai (aizsargātām sugām un dzīvotnēm), ūdenim un augsnei;

H.  tā kā atbildības par videi nodarītā kaitējuma segšanai ir spontāni izveidojies finansiālā nodrošinājuma tirgus, kas tomēr var būt nepietiekams, lai nodrošinātu segumu īpašos gadījumos, piemēram, MVU vai īpašiem darbību veidiem (platformām atklātā jūrā, kodolenerģijas iekārtām u. c.);

I.  tā kā ELD nevienlīdzīgā īstenošana galvenokārt saistīta ar to, ka citstarp ir grūti noteikt, vai kaitējums dabas resursam ir pārsniedzis noteikto robežvērtību, kā arī ar to, ka daudzās dalībvalstīs nav procedūru vides NVO un citu iesaistīto struktūru komentāru vai kritikas izskatīšanai;

J.  tā kā daudzās dalībvalstīs daudzas ieinteresētās personas (NVO, apdrošināšanas sabiedrības, uzņēmēji un galvenokārt attiecīgās iestādes) zina maz vai dažos gadījumos pat nezina neko par ELD detaļām, un šāda situācija daļēji izveidojusies tāpēc, ka nav nekādu vadlīniju dokumentu, lai palīdzētu transponēt šo tiesību aktu;

K.  tā kā daudzas dalībvalstis ir guvušas panākumus centienos sasniegt galvenos mērķus, proti, efektīvi novērst un atlīdzināt kaitējumu videi; tā kā dažās dalībvalstīs Vides atbildības direktīvas īstenošana tomēr vēl arvien ir nepietiekama;

L.  tā kā saskaņā ar jauniem zinātniskiem atklājumiem rūpnieciskās darbības radītais piesārņojums var ietekmēt gan vidi, gan cilvēka organismu līdz šim nezināmā veidā un tas apdraud cilvēka veselību, ilgtspēju un bioloģisko un bioevolucionāro procesu līdzsvaru,

1.  atzīst to, cik svarīgi ir Komisijas pētījumi un ziņojumi attiecībā uz ELD īstenošanu un ietekmi uz dalībvalstīm, kā arī tās ieteikumus par direktīvas efektīvu un konsekventu īstenošanu, piešķirot prioritāti valstu risinājumu un prakses saskaņošanai plašākā juridiskās atbildības ietvarā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ELD daudzgadu darba programmas (MAWP) izstrādi laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam;

2.  ar bažām konstatē, ka šo ziņojumu rezultāti sniedz satraucošu ainu par ELD faktisko īstenošanu un norāda, ka direktīva daudzās dalībvalstīs ir transponēta fragmentāri un nevienmērīgi;

Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanas gaita

3.  konstatē, ka vairākas dalībvalstis nav ievērojušas ELD transponēšanas termiņu un tikai 2010. gada vidū tā bija transponēta visu 27 dalībvalstu tiesību aktos;

4.  uzskata, ka, ņemot vērā ELD sniegto rīcības brīvību un to, ka ievērojami trūkst skaidrības par galvenajiem jēdzieniem un to vienotas piemērošanas, kā arī nav pienācīgi attīstītas spējas un zināšanas, ELD transponēšana valstu atbildības sistēmās nav novedusi pie vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un, kā apstiprināts Komisijas ziņojumā, pašlaik šis transponēšanas līmenis ir pilnīgi atšķirīgs gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa, kā arī būtiski atšķiras ierosināto lietu skaits dalībvalstīs; tādēļ uzskata, ka ir vajadzīgi papildu centieni, lai visā ES nodrošinātu regulatīvo standartizāciju;

5.  konstatē, ka šāds vienveidības trūkums ir saistīts arī ar ELD vispārīga regulējuma raksturu, jo to izstrādāja pēc pamatdirektīvas parauga;

6.  pauž nožēlu, ka, neraugoties ne uz Komisijas rīcību attiecībā uz novēlotu transponēšanu un neatbilstības gadījumiem, ne uz ELD sniegto ārkārtīgi lielo elastību, septiņām dalībvalstīm vēl būs jānovērš vairākas neatbilstības problēmas;

7.  norāda, ka dalībvalstu nekonsekvence, ziņojot par ELD piemērošanu(8) vides kaitējuma gadījumā, var būt saistīta ar valstu tiesību aktu piemērošanu ELD vietā;

Direktīvas par atbildību vides jomā lietderības ierobežojumi

8.  atzīmē, ka ELD efektivitāte dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

9.  norāda, ka jēdziena „būtiskuma slieksnis” atšķirīga interpretācija un piemērošana attiecībā uz kaitējumu videi ir viens no galvenajiem šķēršļiem ELD efektīvai un vienveidīgai piemērošanai, savukārt precīzi dati par publisko iestāžu administratīvajām izmaksām, tostarp dati par papildu un kompensējošo atlīdzināšanu, ir ierobežoti un diezgan atšķirīgi, bet attiecībā uz uzņēmumiem tie nav pieejami vispār;

10.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar ELD negadījumi tiek definēti kā smagi tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, bet atsauces uz videi nodarīto kaitējumu nav vispār; tāpēc uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi tā apmēra dēļ vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamas teritorijas, aizsargājamas sugas vai īpaši jutīgas dzīvotnes;

11.  pauž nožēlu, ka prasība par atbildību neatkarīgi no vainas pašreiz neattiecas uz darbībām ar iespējamu negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un vidi, piemēram, uz bīstamo vielu transportēšanu pa cauruļvadiem, kalnrūpniecību un invazīvu svešzemju sugu ieviešanu; norāda, ka jo īpaši attiecībā uz kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai III pielikumā uzskaitītās darbības pietiekami neaptver nozares, kas iespējami var radīt kaitējumu;

12.  uzskata, ka ELD 1. pantā noteiktais satvars būtu jāpaplašina, lai kā pamatnosacījumu iekļautu vides atveseļošanu un ekoloģisko atjaunošanu pēc profesionālās darbības izbeigšanas, turklāt pat gadījumā, ja videi radīto kaitējumu izraisījušas darbības vai emisijas, kuras nepārprotami atļāvušas kompetentās iestādes;

13.  uzsver, ka visas ieinteresētās personas ir darījušas zināmas problēmas par grūtībām panākt uzņēmēju atbildību neatkarīgi no vainas, ja šie uzņēmēji ir to personu tiesību pārņēmēji, kuras veikušas ELD III pielikumā minētās kaitējumu izraisījušās bīstamās darbības(9);

14.  atgādina par pieredzi pašreizējo finanšu garantiju izmantošanā, kas izrādījušās nepietiekamas, lai nodrošinātu, ka uzņēmēji efektīvi sedz finansiālas saistības, ja tie ir atbildīgi par videi nodarīto kaitējumu, kā arī pauž bažas par gadījumiem, kad uzņēmēji nespēj segt vides atveseļošanai nepieciešamās izmaksas;

15.  uzsver, ka vēl arvien ir problēmas saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu attiecībā uz liela mēroga negadījumiem, jo īpaši, ja nav iespējams noteikt atbildīgo piesārņotāju un/vai piesārņotājs kļūst maksātnespējīgs vai bankrotē;

16.  atzīmē, ka izmaksas, kas atbildīgajiem uzņēmējiem ir jāsedz vides kaitējuma gadījumā, var samazināt ar finansiālā nodrošinājuma instrumentiem (apdrošināšana un alternatīvi instrumenti, piemēram, bankas garantijas, obligācijas, fondi vai vērtspapīri); uzskata, ka ELD finansiālā nodrošinājuma tirgū pieprasījums ir zems, jo daudzās dalībvalstīs gadījumu skaits ir neliels, trūkst skaidrības attiecībā uz dažiem direktīvā paredzētajiem jēdzieniem, kā arī daudzās dalībvalstīs atkarībā no šādu instrumentu tirgus attīstības pakāpes apdrošināšanas modeļu veidošanās ir visai lēna;

17.  norāda, ka iespēju uzlabot finansiālā nodrošinājuma piedāvājumu ierobežo ES rīcībā esošo datu par ELD gadījumiem nelielais apjoms un pretrunīgums;

18.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus un veicināt, ka attiecīgie ekonomikas un finanšu tirgus dalībnieki pilnveido finanšu garantiju instrumentus un tirgus, ietverot finanšu mehānismus maksātnespējas gadījumā, kuri ļautu uzņēmējiem izmantot finanšu garantijas savu saistību segšanai;

19.  vērš uzmanību uz Komisijas veikto priekšizpēti par ES mēroga industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumentu(10) un uzsver nepieciešamību veikt turpmāku padziļinātu analīzi un priekšizpēti par galvenajiem juridiskajiem un finansiālajiem aspektiem;

20.  ar gandarījumu norāda, ka puse dalībvalstu piemēro plašāku tvērumu ELD attiecināšanā uz aizsargātām sugām un dabas dzīvotnēm (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Čehijas Republika, Grieķija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Polija, Portugāle, Slovēnija, Spānija, Ungārija un Zviedrija);

21.  uzskata, ka viens no ELD nepietiekamas saskaņošanas dažādajiem cēloņiem ir arī nespēja nodrošināt standarta administratīvās procedūras piemērošanu, lai kompetentajām iestādēm paziņotu par vides kaitējuma tiešiem draudiem vai faktisku šādu kaitējumu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka nav pienākuma publicēt šādu paziņojumu vai informāciju par to, kā gadījums ticis risināts; atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir konstatējušas šo trūkumu savos tiesību aktos un tāpēc izveidojušas datubāzes par paziņojumiem/negadījumiem/lietām; tomēr norāda, ka dalībvalstu prakse lielā mērā atšķiras un ir diezgan ierobežota;

22.  uzsver, ka kompensācijas sistēmām jāspēj risināt pārrobežu prasības ātri, efektīvi, saprātīgā termiņā un nediskriminējot prasītājus no dažādām Eiropas Ekonomikas zonas valstīm; iesaka, ka tām būtu jāattiecas gan uz primāro, gan uz sekundāro kaitējumu visās skartajās teritorijās, jo šādi negadījumi skar plašas teritorijas un tiem var būt ilgstoša ietekme; uzsver nepieciešamību ievērot starptautiskos tiesību aktus attiecībā uz vides aizsardzību un atbildību, jo īpaši tām kaimiņvalstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis;

23.  atkārtoti norāda, ka saskaņā ar ELD 4. panta 5. punktu direktīva attiecas tikai uz tādu kaitējumu videi vai tiešiem tāda kaitējuma draudiem, ko izraisījis izkliedēta rakstura piesārņojums, ja ir iespējams noteikt cēloņsakarību starp kaitējumu un atsevišķu uzņēmēju darbībām; atgādina arī to, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) savā 2013. gada ziņojumā jau norādījusi uz stingru cēloņsakarību starp gāzu emisijām un kaitējumu, kas saistīts ar klimata pārmaiņām un vidi(11);

Ieteikumi Vides atbildības direktīvas saskaņotības uzlabošanai

24.  aicina ELD pārskatīt pēc iespējas ātrāk un pārskatīt arī direktīvas 2. panta 1. punktā paredzēto terminu “kaitējums videi”, it īpaši attiecībā uz kritērijiem, kas attiecas uz kaitīgās ietekmes noteikšanu uz aizsargātām sugām un dzīvotnēm (I pielikums), kā arī uz risku par kaitējumu ūdenim un zemei, lai šo definīciju padarītu pietiekami efektīvu, konsekventu un saskaņotu un varētu ņemt vērā to, cik strauji attīstās piesārņojošu vielu emisijas no rūpnieciskās darbības;

25.  aicina Komisiju padarītu saprotamāku, precizēt un detalizēti izklāstīt būtiskuma sliekšņa jēdzienu un novērtēt maksimālās diferencētas robežvērtības attiecībā uz darbībām nolūkā panākt Vides atbildības direktīvas vienveidīgu un vienotu piemērošanu visās dalībvalstīs;

26.  aicina Komisiju sniegt skaidru un saskaņotu ELD minētā labvēlīgā aizsardzības statusa ģeogrāfiskās darbības jomas interpretāciju (ES teritorija, valsts teritorija, dabiskas vides apgabals); šajā sakarībā uzskata, ka pareizai un efektīvai īstenošanai ir nepieciešama konkrētai vietai paredzēta pieeja;

27.  aicina Komisiju noteikt, kādi noteikumi ir nepieciešami, lai izveidotu skaidru un neapstrīdamu nodalījumu starp gadījumiem, kad būtu piemērojama ELD un kad — valstu standarti, ja tie ir stingrāki;

28.  norāda, ka gaisa piesārņojums kaitē cilvēka veselībai un videi un Eirostata ziņas liecina, ka slāpekļa dioksīda un daļiņu piesārņojums nopietni apdraud veselību; šajā sakarībā aicina Komisiju ekosistēmas iekļaut 2. pantā sniegtajās kaitējuma videi un dabas resursu definīcijās; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt ELD tvērumu un noteikt atbildību par kaitējumu cilvēka veselībai un videi, tostarp kaitējumu gaisam(12);

29.  aicina Komisiju ieviest obligātu finanšu nodrošinājumu, piemēram, obligātu vides civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu uzņēmējiem, un izstrādāt saskaņotu ES metodiku, pēc kuras aprēķinātu maksimālās atbildības robežvērtības, ņemot vērā katras darbības īpatnības un apkārtējo teritoriju; turklāt prasa Komisijai izskatīt iespēju izveidot Eiropas fondu vides aizsardzībai no kaitējuma, ko nodara ar ELD aptvertām rūpnieciskajām darbībām(13), taču neskarot principu “piesārņotājs maksā” un izmantojot šo fondu maksātnespējas riska gadījumos un tikai tad, kad nevar izmantot finanšu nodrošinājuma tirgus; uzskata, ka tas pats būtu jāattiecina uz liela mēroga negadījumiem, ja nav iespējams noteikt par kaitējumu atbildīgo uzņēmēju;

30.  prasa panākt, lai ikviens uzņēmējs, kas gūst labumu no darbību veikšanas, būtu atbildīgs arī par jebkādu kaitējumu videi vai piesārņojumu, ko rada šādas darbības;

31.  uzskata, ka, ņemot vērā ar rūpniecisko ražošanu saistīto katastrofu nozīmīgumu un iespējamo apdraudējumi cilvēka veselībai, videi un īpašumam, ir nepieciešami papildu drošības pasākumi, lai Eiropas iedzīvotājiem garantētu drošu un stabilu katastrofu novēršanas un pārvaldības sistēmu, kuras pamatā ir riska dalīšana, uzņēmumu pastiprināta atbildība un princips „piesārņotājs maksā”; aicina novērtēt, vai ELD būtu iekļaujams civiltiesiskās atbildības režīms par kaitējumu, kas nodarīts cilvēka veselībai un videi(14);

32.  prasa, lai tiktu izveidota sekundārās atbildības sistēma, kas paredzētu atbildību trešām personām, kuras pārņem kaitējumu nodarījušo personu tiesības;

33.  ierosina, ka jāpadara obligāta iespēja prasīt subsidiāru valsts atbildību, lai nodrošinātu tiesību aktu efektīvu īstenošanu un preventīvu iedarbību;

34.  turklāt aicina atcelt iespējas sankcionētās darbības attaisnojuma un vismodernākajiem standartiem atbilstošu darbību attaisnojuma piešķiršanu, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, veicinātu principu „piesārņotājs maksā” un uzlabotu tiesību aktu efektivitāti;

35.  aicina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar priekšlikumu par Eiropas līmeņa vides pārbaudēm;

36.  uzskata, ka saistībā ar ELD pārskatīšanu par prioritāti vajadzētu noteikt atbildības paplašināšanu neatkarīgi no vainas, aptverot arī III pielikumā neiekļautās darbības attiecībā uz jebkuru kaitējumu videi, lai uzlabotu tiesiskā regulējuma efektivitāti principa „piesārņotājs maksā” īstenošanā un nodrošinātu stimulu uzņēmējiem veikt savu darbību pienācīgu riska pārvaldību; šajā sakarībā aicina Komisiju izveidot obligātu to uzņēmēju reģistru, kuri veic bīstamas darbības, un finansiālās uzraudzības sistēmu, lai būtu drošība, ka šie uzņēmēji ir maksātspējīgi;

37.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ELD piemēro videi nodarītajam kaitējumam, kuru radījusi jebkāda profesionāla darbība, un garantēt stingru ražotāja atbildību;

38.  prasa izveidot publiski pieejamu Eiropas datubāzi, kurā tiktu uzskaitīti ELD darbības jomā ietilpstoši vides kaitējuma gadījumi, par paraugu ņemot, piemēram, Īrijas ziņošanas sistēmu, saskaņā ar kuru videi nodarīta kaitējuma gadījumus var paziņot tiešsaistē, lai tādi radītu lielāku uzticēšanos ELD sistēmai un nodrošinātu labāku īstenošanu; uzskata, ka šāda publiska datubāze ļautu ieinteresētajām personām, uzņēmējiem un iedzīvotājiem labāk apzināties ELD režīma pastāvēšanu un īstenošanu un tādējādi palīdzētu labāk novērst vides kaitējumu novēršanu un panākt tā kompensēšanu;

39.  lai ELD publiskajā datubāzē iekļautie gadījumi būtu viegli pieejami un efektīvi, iesaka tos veidot saskaņā ar šādiem kritērijiem:

   tiem vajadzētu būt pieejamiem tiešsaistē un pēc pieprasījuma par gadījumiem jāsniedz papildu informācija,
   ikvienai valstij vajadzētu būt savai centralizētai datubāzei, nevis atsevišķām datubāzēm par katru reģionu,
   paziņojumi par jauniem negadījumiem būtu nekavējoties jāpublicē tiešsaistē,
   par ikvienu datubāzē reģistrēto lietu būtu jāiekļauj informācija par piesārņotāja nosaukumu, kaitējuma raksturu un apjomu, preventīvajiem/atlīdzināšanas darbību pasākumiem, kas veikti vai kas tiks veikti, un par iestāžu vai ar to palīdzību veiktajām darbībām;

40.  prasa, lai tiktu paplašināts III pielikumā uzskaitīto bīstamo darbību kategoriju klāsts nolūkā iekļaut visas videi un cilvēka veselībai iespējami kaitīgās darbības;

41.  uzsver to, cik svarīga ir vides kaitējuma novēršanas kultūra, īstenojot regulāru informācijas kampaņu, saistībā ar kuru dalībvalstīm ir jānodrošina, ka iespējamie piesārņotāji un iespējamie cietušie tiktu informēti par risku, ar ko tie saskaras, par apdrošināšanu vai citiem finansiāliem un juridiskiem līdzekļiem, kas tos var pasargāt no šādiem riskiem, un par priekšrocībām, kādas tie var iegūt no šiem līdzekļiem;

42.  uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu visiem pārredzamas;

43.  ierosina izveidot kanālu, lai mudinātu vides NVO un citu ieinteresētās organizācijas iesniegt savus apsvērumus un kritiku;

44.  iesaka ieviest nodokļu atvieglojumus vai citus stimulu veidus, kurus varētu izmantot uzņēmumi, kas sekmīgi cenšas nepieļaut vides kaitējumu;

45.  iesaka izveidot īpašas neatkarīgas iestādes, kurām būtu pārvaldības un uzraudzības tiesības, kā arī ELD noteiktās sodīšanas tiesības, ieskaitot iespēju pieprasīt finansiālo nodrošinājumu iespējami atbildīgām pusēm, ņemot vērā individuālā iespējamā piesārņotāja īpašo situāciju, piemēram, vides atļauju jomā;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ar ELD adekvāti atbalsta centienus sasniegt ES Putnu un Dzīvotņu direktīvās noteiktos mērķus; uzstāj, ka iestādes, kas ir atbildīgas par vides inspekcijām, ir jāiesaista tiesību aktu par atbildību vides jomā īstenošanā un izpildē;

47.  aicina Komisiju pastiprināt savu apmācības programmu par ELD piemērošanu dalībvalstīs un izveidot palīdzības dienestus praktiķiem, kuri sniegtu informāciju, palīdzību un atbalstu riska un zaudējumu novērtēšanā; turklāt iesaka pieņemt vadlīniju dokumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi transponēt tiesību aktus;

48.  atgādina, ka saskaņā ar ELD personām, kuras nelabvēlīgi ietekmējis kaitējums videi, ir tiesības pieprasīt kompetentajām iestādēm rīkoties; norāda arī uz Savienības tiesībās paredzēto, ka Eiropas iedzīvotājiem jābūt garantētai efektīvai un savlaicīgai piekļuvei tiesu sistēmai (Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts, Līguma par Eiropas Savienību 6. pants un attiecīgie noteikumi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā) un ka izmaksas saistībā ar videi nodarīto kaitējumu būtu jāsedz piesārņotājam (LESD 191. pants); tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par minimālajiem standartiem attiecībā uz to, kā īstenojams Orhūsas konvencijas pīlārs par tiesu iestāžu pieejamību; prasa Komisijai izvērtēt iespēju ieviest kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus gadījumos, kad pārkāpti Savienības tiesību akti vides jomā;

49.  aicina Komisiju saistībā ar ELD pārskatīšanu apsvērt, vai tajā varētu paredzēt pienākumu dalībvalstīm reizi divos gados iesniegt ziņojumu par direktīvas piemērošanu;

50.  uzskata, ka kriminālsankcijas ir vēl viens svarīgs līdzeklis, kā atturēt no kaitējuma nodarīšanas videi, un ar nožēlu konstatē, ka 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību nav aktualizēta; aicina Komisiju rīkoties, lai bez turpmākas kavēšanās pārskatītu šīs direktīvas piemērošanas jomu tā, ka tā aptvertu visus vides jomā piemērojamos Savienības tiesību aktus;

o
o   o

51.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
(2) OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp.
(3) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp.
(4) OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp.
(5) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.
(6) PE 556.943.
(7) Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā ERG un citi, C-378/08, ECLI:EU:C:2010:126, 45. punkts; Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā ERG un citi, C-379/08 un C-380/08, ECLI:EU:C:2010:127, 38. punkts; Tiesas 2010. gada 9. marta spriedums lietā Buzzi Unicem SpA un citi, C‑478/08 un C‑479/08, ECLI:EU:C:2010:129, 35. punkts.
(8) Atbilstīgi Komisijas ziņojumam (COM(2016)0204) no 2007. gada aprīļa līdz 2013. gada aprīlim dalībvalstis ziņoja par aptuveni 1 245 apstiprinātiem vides kaitējuma gadījumiem, kuros tika piemērota ELD. Turklāt no šī paša ziņojuma izriet, ka gadījumu skaits dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Divās dalībvalstīs ir vairāk nekā 86 % no visiem gadījumiem (Ungārijā bijuši 563 un Polijā — 506 gadījumi), savukārt par pārējiem gadījumiem ziņojušas sešas dalībvalstis (par 60 — Vācija, 40 — Grieķija, 17 — Itālija un pa 8 — Latvija, Spānija un Apvienotā Karaliste). 11 dalībvalstis par šādiem negadījumiem 2007. gadā neziņoja, iespējams, tāpēc, ka tiek tika izskatīti vienīgi saskaņā ar attiecīgās valsts sistēmu.
(9) Tiesas 2015. gada 4. marta spriedums Ministero dell'Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare un citi / Fipa Group srl un citi, lieta C-534/13,ECLI:EU:C:2015:140.
(10) Pētījums par tāda fonda izveides praktisko lietderību, no kura apmaksā vides atbildu un zaudējumus, ko ir radījuši rūpnieciskie nelaimes gadījumi, nobeiguma ziņojums, Eiropas Komisija, DG ENVI, 2013. gada 17. aprīlis.
(11) IPCC, 2013: Klimata pārmaiņas 2013: Zinātniskais pamatojums. I darba grupas ieguldījums Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piektajā novērtējuma ziņojumā (Stocker, T.F. u.c. Cambridge University Press, Cambridge, United Kingdom and New York, NY, USA, 1535. lpp., doi:10.1017/CBO9781107415324.).
(12) Šāda iespēja tika izskatīta Komisijas 2014. gada 19. februāra dokumentā „Study on ELD Effectiveness: scope and exceptions” (“Pētījums par ELD iedarbīgumu: darbības joma un izņēmumi”), 84. lpp.
(13) Šīs iespējas sakarībā lūdzam skatīt Komisijas 2013. gada 17. aprīlī publicēto dokumentu „Study to explore the feasibility of creating a fund to cover environmental liability and losses occurring from industrial accidents” (“Pētījums par tāda fonda izveides praktisko lietderību, no kura apmaksā vides atbildu un zaudējumus, ko ir radījuši rūpnieciskie nelaimes gadījumi”).
(14) Šāda kārtība jau paredzēta Portugālē un tā novērtēta Komisijas 2013. gada 16. maija pētījumā „Implementation challenges and obstacles of the Environmental Liability Directive (ELD)” ("Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanas problēmas un šķēršļi") 75. lpp.


Vienkāršas, pārredzamas un standartizētas vērtspapīrošanas regulējuma izveidošana ***I
PDF 390kWORD 60k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par vērtspapīrošanu, izveido Eiropas mēroga regulējumu attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu un groza Direktīvu 2009/65/EK, Direktīvu 2009/138/EK, Direktīvu 2011/61/ES, Regulu (EK) Nr. 1060/2009 un Regulu (ES) Nr. 648/2012 (COM(2015)0472 – C8-0288/2015 – 2015/0226(COD))
P8_TA(2017)0415A8-0387/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0472),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0288/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 11. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 20. janvāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 28. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0387/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai undalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 26. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko nosaka vispārēju regulējumu vērtspapīrošanai un izveido īpašu satvaru attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu, un groza Direktīvas 2009/65/EK, 2009/138/EK un 2011/61/ES un Regulas (EK) Nr. 1060/2009 un (ES) Nr. 648/2012

P8_TC1-COD(2015)0226


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/2402.)

(1) OV C 219, 17.6.2016., 2. lpp.
(2) OV C 82, 3.3.2016., 1. lpp.


Prudenciālās prasības kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām ***I
PDF 386kWORD 51k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām (COM(2015)0473 – C8-0289/2015 – 2015/0225(COD))
P8_TA(2017)0416A8-0388/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0473),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0289/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 11. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 20. janvāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 28. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0388/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 26. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko groza Regulu (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām

P8_TC1-COD(2015)0225


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/2401.)

(1) OV C 219, 17.6.2016., 2. lpp.
(2) OV C 82, 3.3.2016., 1. lpp.


Seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošana Eiropas Savienībā
PDF 430kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā (2017/2897(RSP))
P8_TA(2017)0417RC-B8-0576/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 19. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī, un jo īpaši tās 20., 21., 23. un 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada ziņojumu „Vardarbība pret sievietēm”(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(2),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(3), un kurā tiek definēta un nosodīta uzmākšanās un seksuāla uzmākšanās,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) Ziņojumu par dzimumu līdztiesības indeksu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes — Igaunijas, Bulgārijas un Austrijas — 2017. gada jūlija deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

–  ņemot vērā 1993. gada ANO Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembrī Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015), un Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (4)(„Direktīva par cietušo tiesībām”),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par uzmākšanās un vardarbības novēršanu darbavietā (2007) starp ETUC/CES, BUSINESSEUROPE, Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociāciju (UEAPME) un Eiropas Politiskās stratēģijas centru (CEEP),

–  ņemot vērā Līdztiesības veicināšanas struktūru Eiropas tīkla (EQUINET) ziņojumu „Sieviešu diskriminācijas, aizskaršanas un nevienlīdzības nepārtrauktā aktualitāte. To līdztiesības veicināšanas struktūru darbs, kas sniedz informāciju Eiropas Komisijas jaunās dzimumu līdztiesības stratēģijas izstrādes nolūkā”, kas publicēts 2015. gadā,

–  ņemot vērā Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(5), jo īpaši tās 2. un 40. pantu, un Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(6),

–  ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā(7), 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(8), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(9), 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(10), 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(11) un tai pievienoto 2013. gada novembra Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, kā arī 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(13), 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(14) un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, publiskojot uzņēmumu un valsts iestāžu konfidenciālu informāciju(15),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 12.a pantu;

–  ņemot vērā rokasgrāmatu Eiropas Parlamenta deputātiem “Pilnīga neiecietība pret uzmākšanos darba vietā”, kas izdota 2017. gada septembrī, un Parlamenta administrācijas rīcības plānu šajā nozīmīgajā jautājumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir ES pamatvērtība, kas atzīta Līgumos un Pamattiesību hartā un ko ES ir apņēmusies integrēt visās savās darbībās;

B.  tā kā ES ir vērtību kopiena, kuras pamatā ir demokrātija, tiesiskums un pamattiesības, kas ir ietverti Līguma par Eiropas Savienību (LES) pirmajos pantos minētajos pamatprincipos un mērķos, kā arī kritērijos dalībai Savienībā;

C.  tā kā seksuāla uzmākšanās saskaņā ar ES tiesību aktos doto definīciju ir tad, “ja notiek jebkāda veida nevēlama vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība, kuras mērķis vai sekas ir kādas personas cieņas aizskaršana, jo īpaši, ja tā rada iebiedējošu, naidīgu, degradējošu, pazemojošu vai aizskarošu vidi”(16);

D.  tā kā seksuāla uzmākšanās ir vardarbības pret sievietēm un meitenēm veids un ir visekstrēmākais joprojām pastāvošais diskriminācijas dzimuma dēļ veids; tā kā aptuveni 90 % no seksuālas uzmākšanās upuriem ir sievietes un aptuveni 10 % — vīrieši; tā kā saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada pētījumu „Vardarbība pret sievietēm” katra trešā sievietēm savā pieauguša cilvēka dzīvē ir cietusi no fiziskas vai seksuālas vardarbības; tā kā līdz par 55 % sieviešu ES ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā ES 32 % no visām cietušajām norādīja, ka pārkāpuma izdarītājs bijis priekšnieks, kolēģis vai klients; tā kā 75 % sieviešu profesijās, kur vajadzīga kvalifikācija, vai augstākā līmeņa vadības amatos ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 61 % pakalpojumu nozarē nodarbināto sieviešu ir cietušas no seksuālas uzmākšanās; tā kā 20 % jauno sieviešu (vecumā no 18 līdz 29 gadiem) ir cietušas no uzmākšanās tiešsaistē; tā kā katra desmitā sieviete ir saskārusies ar seksuālu uzmākšanos vai kļuvusi par upuri vajāšanai jauno tehnoloģiju vidē;

E.  tā kā, neraugoties uz formālu procedūru šīs problēmas novēršanai darbavietā un citās jomās, par seksuālās uzmākšanās un iebiedēšanas gadījumiem bieži netiek ziņots, jo sabiedrība joprojām ir maz informēta par šo problēmu, nav pietiekamu cietušo atbalsta iespēju un pastāv uzskats, ka tas ir sabiedrībai sensitīvs jautājums;

F.  tā kā seksuāla vardarbība un uzmākšanās darba vietā ir veselības un drošības jautājums, kas būtu jārisina un jānovērš kā parādība kopumā;

G.  tā kā ES tiesību akti aizliedz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

H.  tā kā seksuāla vardarbība un uzmākšanās ir pretrunā dzimumu līdztiesības principam un ir diskriminācija dzimuma dēļ, un tāpēc tā ir aizliegta nodarbinātības jomā, tostarp attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, profesionālajai izglītībai un paaugstināšanai amatā;

I.  tā kā vēl joprojām pastāvošie dzimumu stereotipi, seksisms, seksuāla uzmākšanās un izmantošana ir strukturāla un plaši izplatīta problēma gan Eiropā, gan visā pasaulē, kas gan upurus, gan varmākas skar neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un tā kā pārdzīvojumi cietušajiem rada fiziskas, seksuālas, emocionālas un psiholoģiskas sekas; tā kā nevienlīdzīgs varas sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, dzimumu stereotipi un seksisms, tostarp ar dzimumu saistīti naidu kurinoši izteikumi gan tiešsaistē, gan bezsaistē, būtībā rada visu veidu vardarbību pret sievietēm un noveduši pie vīriešu dominējošā stāvokļa un vīriešu diskriminējošas attieksmes pret sievietēm un kavē sieviešu personības neierobežotu attīstību;

J.  tā kā Pekinas Rīcības platformas definīcija vardarbībai pret sievietēm ietver, bet ne tikai, fizisku, seksuālu un psiholoģisku vardarbību, kas notiek visā sabiedrībā, tostarp izvarošanu, seksuālu izmantošanu, seksuālu uzmākšanos un iebiedēšanu darbā, izglītības iestādēs vai citur(17);

K.  tā kā Direktīvā par cietušo tiesībām vardarbība dzimuma dēļ ir atzīta par vienu no diskriminācijas veidiem un cietušā pamatbrīvību pārkāpumu un tā ietver vardarbību tuvās attiecībās, seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, seksuālu vardarbību un uzmākšanos), cilvēku tirdzniecību, verdzību, kā arī dažādus kaitējošu darbību veidus, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un tā dēvētos „goda aizstāvības” noziegumus; tā kā sievietēm, kas cietušas no dzimumvardarbības, un viņu bērniem bieži ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo attiecībā uz šādu vardarbību pastāv ļoti liels risks, ka cietušie pastarpināti un atkārtoti kļūs par vardarbības upuriem, tiks iebiedēti vai notiks atriebība pret viņiem(18);

L.  tā kā ES tiesību aktos ir paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka ir izveidotas līdztiesības veicināšanas struktūras, kas sniedz neatkarīgu palīdzību personām, kuras cietušas no uzmākšanās un seksuāla uzmākšanās, veic neatkarīgus pētījumus, publicē neatkarīgus ziņojumus un sniedz ieteikumus saistībā ar nodarbinātību un profesionālo apmācību, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un pašnodarbinātajiem;

M.  tā kā seksuāla uzmākšanās un izmantošana, kas galvenokārt izpaužas kā vīriešu vardarbība pret sievietēm, ir strukturāla un plaši izplatīta problēma gan Eiropā, gan visā pasaulē, kas gan upurus, gan varmākas skar neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un ir saistīta ar mūsu sabiedrībai raksturīgo nevienlīdzīgo varas samēru sieviešu un vīriešu starpā;

N.  tā kā dzimumu līdztiesība ir visu atsevišķo sabiedrības locekļu uzdevums un tās dēļ ir nepieciešama aktīva sieviešu un vīriešu līdzdarbība; tā kā iestādēm ir jāapņemas izstrādāt izglītības un izpratnes veidošanas kampaņas, kuru mērķauditorija būtu vīrieši un jaunākās paaudzes, lai iesaistītu vīriešus un zēnus kā partnerus, pakāpeniski novēršot un izskaužot jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību un veicinot sieviešu izaugsmi vai iespēju nodrošināšanu tām;

O.  tā kā sievietes Eiropas Savienībā nav vienādā mērā aizsargātas pret ar dzimumu saistītu vardarbību, seksuālu uzmākšanos un vardarbību dažādās dalībvalstīs pastāvošo atšķirīgo politisko ieviržu un tiesību aktu dēļ; tā kā tiesu sistēmas nenodrošina pietiekamu atbalstu sievietēm; tā kā personas, kas veikušas ar dzimumu saistīta vardarbību, bieži vien ir pazīstamas cietušajai personai, un daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no šī pāridarītāja, tāpēc tai ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

P.  tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču tikai 15 to ir ratificējušas; tā kā ES pievienošanās Konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no ratifikācijas valsts līmenī; tā kā Stambulas konvencijas 40. pantā ir noteikts, ka ”Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide”;

Q.  tā kā vardarbība un uzmākšanās politiskajā dzīvē neproporcionāli skar sievietes; tā kā šāda vardarbība ir cilvēktiesību un pamatbrīvību, tostarp pienākuma nodrošināt sievietēm iespējas brīvi līdzdarboties politiskajā pārstāvībā, pārkāpums;

R.  tā kā seksuāla uzmākšanās ir definēta Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 12.a pantā;

S.  tā kā seksuālā vardarbība vai seksistiska uzvedība nav nekaitīga un tā kā seksuālas uzmākšanās vai seksuālas vardarbības banalizēšana un mīkstināti izteikumi par šīm parādībām atspoguļo seksistisku attieksmi pret sievietēm un apliecina kontroles un varas attiecības starp vīriešiem un sievietēm, tādējādi ietekmējot sieviešu cieņu, neatkarību un brīvību;

T.  tā kā Parlaments ir izveidojis īpašu struktūru un iekšējos noteikumus, lai risinātu seksuālas uzmākšanos problēmu EP, proti, Padomdevēju komiteju sūdzību izskatīšanai starp reģistrētiem deputātu palīgiem (RDP) un Eiropas Parlamenta deputātiem, savukārt Padomdevēja komiteja par aizskarošu izturēšanos un tās novēršanu darbavietā darbojas ar citām formālām procedūrām, kas saistītas ar Parlamenta administrācijas un politisko grupu darbiniekiem, lai izvērtētu iespējamos gadījumus un nepieļautu seksuālu uzmākšanos un vardarbību;

U.  tā kā politiķiem kā pilsoņu ievēlētiem pārstāvjiem ir būtisks pienākums darboties kā pozitīvam piemēram, lai sabiedrībā novērstu un apkarotu seksuālu uzmākšanos,

Pilnīga neiecietība un cīņa pret seksuālu uzmākšanos un seksuālu vardarbību ES

1.  stingri nosoda visu veidu seksuālu vardarbību un fizisku vai psiholoģisku uzmākšanos un pauž nožēlu par to, ka pret šiem nodarījumiem izturas pārāk iecietīgi, lai gan tie ir sistēmiski pamattiesību pārkāpumi un smagi noziegumi, par ko ir jāpiemēro sods; uzsver, ka nesodāmībai ir jāpieliek punkts un ka nodarījumu veicēji ir jāsauc pie atbildības;

2.  prasa efektīvi īstenot pašreizējo tiesisko regulējumu, kas vērsts pret seksuālu uzmākšanos un vardarbību, vienlaikus mudinot ES dalībvalstis, kā arī valsts un privātos uzņēmumus veikt turpmākus pasākumus, lai efektīvi novērstu un pārtrauktu seksuālu uzmākšanos darbavietā un citur; uzsver, ka būtu jāievēro īpašas juridiskas procedūras, kas izveidotas ar mērķi risināt seksuālas uzmākšanās gadījumu problēmu darbavietā;

3.  atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā #MeToo kustība, kuras mērķis ir ziņot par seksuālu uzmākšanos un vardarbību pret sievietēm; stingri atbalsta visas sievietes un meitenes, kas ir piedalījušās šajā kampaņā, tostarp tās sievietes un meitenes, kas ir atmaskojušas noziegumu veicējus;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi uzraudzīt to ES direktīvu pareizu īstenošanu, kas aizliedz uzmākšanos, pamatojoties uz dzimumu, un seksuālu uzmākšanos, un nodrošināt, ka ES dalībvalstis stiprina to līdztiesības veicināšanas struktūru, kas uzrauga diskriminējošu praksi, cilvēkresursu spējas un nodrošina, ka šīm struktūrām ir skaidras pilnvaras un resursi, lai aptvertu minētās trīs jomas: nodarbinātību, pašnodarbinātību un piekļuvi precēm un pakalpojumiem;

5.  aicina Komisiju novērtēt un salīdzināt pastāvošo paraugpraksi cīņā pret seksuālu uzmākšanos darbavietā, kā arī apmainīties ar to, un izplatīt šā novērtējuma rezultātus attiecībā uz efektīviem pasākumiem, ko dalībvalstis varētu veikt, lai mudinātu uzņēmumus, sociālos partnerus un profesionālajā izglītībā iesaistītās organizācijas ar mērķi novērst visu veidu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo īpaši attiecībā uz uzmākšanos un seksuālu uzmākšanos darbavietā;

6.  uzsver, cik svarīgi ir, lai visi vīrieši apņemtos mainīties un izbeigt visu veidu vardarbību un seksuālu vardarbību, vēršoties pret apstākļiem un struktūrām, kas pieļauj, pat pasīvi, rīcību, kura noved pie šāda galarezultāta, un nepieļaujot nekādus pārkāpumus vai nepiedienīgu uzvedību; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīt vīriešus izpratnes veidošanas un profilakses pasākumos;

7.  uzskata, ka galvenās darbības, ar kurām apkaro seksuālu uzmākšanos, ir saistītas ar nepietiekamu ziņošanu un sociālajiem aizspriedumiem, darbavietas pārskatatbildības procedūru izveidi, aktīvu vīriešu un zēnu iesaisti vardarbības novēršanā un ar rīcību jaunu vardarbības veidu, piemēram, kibertelpā, pārtraukšanai;

8.  pauž satraukumu, ka uzmākšanās sievietēm tiešsaistē un sociālajos plašsaziņas līdzekļos, sākot no nevēlamiem kontaktiem, āzēšanas, iebiedēšanas tiešsaistē un seksuālas uzmākšanās līdz pat izvarošanas un nonāvēšanas draudiem, mūsu digitālā sabiedrībā kļūst plaši izplatīta parādība, kas rada arī jaunus vardarbības veidus pret sievietēm un meitenēm, piemēram, iebiedēšanu un uzmākšanos tiešsaistē, pazemojošu attēlu izmantošanu tiešsaistē un privātu fotoattēlu un videomateriālu izplatīšanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos bez iesaistīto personu piekrišanas;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejami finansēšanas mehānismi programmām, kuru mērķis ir izskaust vardarbību pret sievietēm, lai veicinātu informētību un atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas risina ar vardarbību pret sievietēm, tostarp ar seksuālu uzmākšanos, saistītas problēmas;

10.  mudina Komisiju un dalībvalstis paātrināt Stambulas konvencijas ratifikāciju; aicina dalībvalstis to pilnībā īstenot, tostarp izveidojot sistēmu sadalītu datu vākšanai, kas aptver datus, kuri sadalīti pēc nodarījuma veicēja vecuma un dzimuma un attiecībām starp nodarījuma veicēju un cietušo un ietver seksuālu uzmākšanos;

11.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, kas būtu vērsta pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un dzimumvardarbību; atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar vispārēju ES stratēģiju pret visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp seksuālu uzmākšanos sievietēm un meitenēm un viņu seksuālu izmantošanu;

12.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu dzimumvardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

13.  prasa uzlabot sieviešu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos gan arodbiedrībās, gan organizāciju vai uzņēmumu vadības līmenī publiskajā un privātajā sektorā; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO, sociālajiem partneriem un līdztiesības iestādēm izstrādāt nozīmīgus izpratnes veicināšanas pasākumus attiecībā uz to personu tiesībām, kuras cietušas no seksuālas uzmākšanās un no diskriminācijas dzimuma dēļ; uzsver, ka dalībvalstīm, darba devēju organizācijām un arodbiedrībām ir steidzami jāveicina izpratne par seksuālo uzmākšanos un jāatbalsta un jāmudina sievietes nekavējoties ziņot par šādiem gadījumiem;

14.  uzsver īpašas apmācības un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmi attiecībā uz pašreizējām oficiālajām procedūrām ziņošanai par seksuālu uzmākšanos darbavietā un cietušo tiesībām, tādējādi īstenojot principu par cieņas aizsardzību darbā un veicinot pilnīgas neiecietības pieeju kā normu;

Seksuāla uzmākšanās ES dalībvalstu parlamentos, tostarp Eiropas Parlamentā

15.  stingri nosoda seksuālas uzmākšanās gadījumus, kas ir atklāti plašsaziņas līdzekļos, un pauž stingru atbalstu personām, kas cietušas no seksuālas uzmākšanās un vardarbības; uzsver, ka, lai ES iestādes tiktu uztvertas nopietni, ir svarīgi, lai tās stingri iestātos pret jebkādu veidu diskrimināciju dzimuma dēļ vai jebkādu rīcību, kas kavē dzimumu līdztiesību;

16.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments ar Prezidija 2014. gada 14. aprīļa lēmumu pieņēma jaunus noteikumus, kas cita starpā paredz izveidot tādas specializētas struktūras kā Padomdevēja komiteja reģistrētu deputātu palīgu sūdzību izskatīšanai par Eiropas Parlamenta deputātu aizskarošu izturēšanos un šādas izturēšanās novēršanai darbavietā un agrākā Padomdevēja komiteja EP personāla sūdzību izskatīšanai par aizskarošu izturēšanos un tās novēršanai darbavietā; ar gandarījumu norāda, ka ir ieviesta konfidenciāla ziņošana un sākta izpratnes veidošanas kampaņa ar mērķi apkarot seksuālu uzmākšanos Parlamentā; norāda uz to, ka citas ES iestādes jau ir izveidojušas līdzīgas struktūras;

17.  aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju un Parlamenta administrāciju:

   steidzami un rūpīgi izskatīt nesenos ziņojumus plašsaziņas līdzekļos par Eiropas Parlamentā notikušiem seksuālas uzmākšanās un vardarbības gadījumiem, vienlaikus ievērojot cietušo privātumu, darīt šos konstatējumus zināmus Parlamenta deputātiem un ierosināt atbilstošus pasākumus ar mērķi novērst jaunu gadījumu atkārtošanos;
   novērtēt un, ja vajadzīgs, pārskatīt kompetento struktūru sastāvu, lai nodrošinātu neatkarību un dzimumu līdzsvaru, un vēl vairāk nostiprināt un atbalstīt tā padomdevēju komiteju, kas izskata sūdzības par uzmākšanos starp RDP un Parlamenta deputātiem, kā arī tās dienestu padomdevēju komiteju Parlamenta personālam par uzmākšanās novēršanu, vienlaikus atzīstot to svarīgo darbu;
   pārskatīt tā noteikumus, lai iekļautu arī praktikantus visās padomdevējās komitejās par uzmākšanās novēršanu, un padarīt spēcīgāku ieinteresētību stiprināt to pozitīvos pasākumus, kā arī izvairīties no interešu konfliktiem attiecībā uz šo svarīgo komitejas struktūru locekļiem; izmeklēt oficiāli ierosinātos gadījumos, lai laika gaitā uzturētu konfidenciālu ierosināto lietu reģistru, un pieņemt pasākumus, ar kuriem iestādēs visos līmeņos vislabāk nodrošinātu pilnīgas neiecietības pieeju;
   izveidot neatkarīgu ekspertu grupu, kas sasaukta ar pilnvarām pārbaudīt situāciju seksuālas uzmākšanās un vardarbības jomā Parlamentā un kas veiks novērtējumu par to, kā Parlamenta padomdevēja komiteja izskata sūdzības par seksuālu uzmākšanos starp RDP un Parlamenta deputātiem, un dienestu padomdevēju komiteju Parlamenta personālam par uzmākšanās novēršanu, un ierosināt atbilstīgus grozījumus;
   pilnībā atbalstīt cietušos Parlamentā un/vai vietējā policijā ierosinātajās procedūrās; nepieciešamības gadījumā uzsākt ārkārtas aizsardzības pasākumus vai aizsargpasākumus, lai pilnībā īstenotu Civildienesta noteikumu 12.a pantu, nodrošinot, ka gadījumi tiek pilnībā izmeklēti un ka tiek piemēroti disciplinārie pasākumi;
   apņemas nodrošināt spēcīgu un efektīvu rīcības plānu pret seksuālo uzmākšanos attiecībā uz profilaksi, atbalstu un obligātām mācībām visiem darbiniekiem un deputātiem par cieņas ievērošanu darbā, lai nodrošinātu, ka pilnīgas neiecietības pieeja kļūst par normu; pilnībā iesaistīties izpratnes veidošanas kampaņās kopā ar visiem deputātiem un administrācijas dienestiem, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām grupām, piemēram, praktikantiem, RDP un līgumdarbiniekiem;
   izveidot institucionālu konfidenciālo konsultantu tīklu, kas būtu pielāgots Parlamenta struktūrām, lai atbalstītu, konsultētu cietušos un nepieciešamības gadījumā pārstāvētu tos, kā tas pieņemts darīt attiecībā uz Komisijas darbiniekiem;

18.  aicina visus kolēģus atbalstīt un mudināt cietušos runāt un ziņot par seksuālas uzmākšanās gadījumiem, izmantojot Parlamenta administrācijā un/vai policijā paredzētas uzlabotas oficiālas procedūras;

19.  apņemas pieņemt iekšējos noteikumus par trauksmes celšanu, lai aizsargātu trauksmes cēlēju tiesības un intereses un nodrošinātu pienācīgus tiesību aizsardzības līdzekļus, ja pret viņiem izturas nepareizi un negodīgi saistībā ar viņu īstenoto trauksmes celšanu;

20.  pauž nopietnas bažas par to, ka pārāk bieži reģistrētajiem Parlamenta deputātu palīgiem (APA) ir bailes ziņot par seksuālas uzmākšanās gadījumiem, jo saskaņā ar APA statūtos iekļauto “uzticības zaudēšanas” klauzulu viņus var atlaist ļoti īsā laikā; aicina atlaišanas procedūrās līdztekus administrācijas pārstāvjiem iesaistīt neatkarīgus ekspertus, lai panāktu objektīvu lēmumu;

21.  iesaka, lai Eiropas ombuds reizi gadā Parlamenta augsta līmeņa darba grupai dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos iesniegtu datus, kas attiecas uz sūdzībām par administratīvām kļūdām saistībā ar dzimumu līdztiesību Parlamentā, pienācīgi ievērojot Eiropas Parlamenta lēmumu par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi;

22.  aicina dalībvalstis izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā to valsts parlamentos, veikt aktīvus pasākumus, lai apkarotu šīs parādības, un piemērot un pienācīgi īstenot cieņas politiku darbavietā attiecībā uz ievēlētiem deputātiem un darbiniekiem; aicina uzraudzīt šādas politikas īstenošanu;

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt aizsardzības atbalstu deputātiem saziņā ar sabiedrību, jo īpaši tiem deputātiem, kuri ir saskārušies ar seksuālu vardarbību un ar dzimumvardarbības draudiem, tostarp tiešsaistē;

24.  prasa apmainīties ar paraugpraksi visos līmeņos ar citām iestādēm un organizācijām, piemēram, UN Women, Eiropas Padomi, ES iestādēm un dzimumu līdztiesības veicināšanā iesaistītajām ieinteresētajām personām;

25.  aicina visus politiķus būt par pozitīvu piemēru, lai parlamentos un ārpus tiem novērstu un apkarotu seksuālu uzmākšanos;

o
o   o

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) http://fra.europa.eu/en/publication/2014/violence-against-women-eu-wide-survey-main-results-report
(2) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(3) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(4) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(5) https://rm.coe.int/168008482e
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.
(7) OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.
(8) OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.
(9) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.
(10) OV C 168 E, 14.6.2013., 102. lpp.
(11) OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0451.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(14) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402.
(16) http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/files/your_rights/final_harassement_en.pdf
(17) http://www.un.org/womenwatch/daw/beijing/platform/violence.htm
(18) Skatīt Direktīvas par cietušo tiesībām 17. punktu.


Eurozonas ekonomikas politikas nostādnes
PDF 532kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija par eurozonas ekonomikas politikas nostādnēm 2017/2114(INI))
P8_TA(2017)0418A8-0310/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), it īpaši tā 121. panta 2. punktu, 136. pantu un 1. un 2. protokolu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. maija paziņojumu „2017. gada Eiropas pusgads: konkrētām valstīm adresēti ieteikumi” (COM(2017)0500),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2017. gada izaugsmes pētījums(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. februāra paziņojumu „2017. gada Eiropas pusgads — novērtējums par progresu strukturālo reformu īstenošanā, makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanā un koriģēšanā, un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 veikto padziļināto pārskatu rezultāti” (COM(2017)0090),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumus „2017. gada izaugsmes pētījums” (COM(2016)0725), „2017. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” (COM(2016)0728) un „2017. gada Komisijas un Padomes vienotā nodarbinātības ziņojuma projekts” (COM(2016)0729) un Komisijas ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2015)0692),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. novembra paziņojumu „Virzība uz pozitīvu fiskālo nostāju eurozonā” (COM(2016)0727),

–  ņemot vērā Eiropas Fiskālās padomes 2017. gada 20. jūnija ziņojumu par eurozonai atbilstošas turpmākās fiskālās nostājas izvērtēšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2017. gada janvāra speciālo pētījumu Nr. 182 „Eurozonas fiskālā nostāja”,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 21. marta ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku(2),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 23. maija secinājumus par padziļinātiem pārskatiem un konkrētām valstīm adresēto 2016. gada ieteikumu īstenošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. jūnija secinājumus par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras izbeigšanu attiecībā uz divām dalībvalstīm un par ekonomikas un fiskālās politikas nostādnēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada maijā izdarīto Eiropas ekonomikas prognozi – 2017. gada pavasaris,

–  ņemot vērā Eurostat datu kopas 2017. gada 31. maija datus par reālo IKP uz vienu iedzīvotāju, izaugsmes līmeni un kopsummām,

–  ņemot vērā ESAO 2016. gada 30. novembra statistikas datus par kopējiem nodokļu ieņēmumiem,

–  ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā,

–  ņemot vērā Parīzes Klimata konferencē 2015. gada 12. decembrī pieņemto COP 21 nolīgumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0310/2017),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas prognozēm IKP pieauguma temps eurozonā 2016. gadā bija 1,8 % un tiek prognozēts, ka 2017. gadā tas saglabāsies stabils, proti, 1,7 % apmērā eurozonā un 1,9 % apmērā ES kopumā, līdz ar to pārsniedzot pirmskrīzes līmeni, tomēr joprojām saglabājoties nepietiekami augstam un būtiski atšķiroties starp ES dalībvalstīm; tā kā pēdējos gados privātais patēriņš ir bijis galvenais izaugsmes virzītājspēks, taču šogad, iespējams, kļūst vājāks patēriņa preču cenu pagaidu kāpuma dēļ un tā kā tomēr ir sagaidāms, ka iekšzemes pieprasījums noteiks izaugsmes perspektīvu vidēji ilgā termiņā; tā kā izaugsme Eiropas Savienībā joprojām ir pārāk lēna, lai radītu jaunas darbvietas dalībvalstīs, un daudz lēnāka nekā prognozētā izaugsme pasaulē kopumā;

B.  tā kā 2017. gada aprīlī bezdarba līmenis eurozonā un ES 28 bija attiecīgi 9,3 % un 7,8 %, proti, zemākais kopš 2009. gada marta un 2008. gada decembra; tā kā tas joprojām ir augstāks par pirmskrīzes līmeni; tā kā bezdarba līmenis joprojām būtiski atšķiras starp ES dalībvalstīm, variējot robežās no 3,2 % līdz 23,2 %; tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā un ES 28 2017. gada aprīlī joprojām bija augsts — attiecīgi 18,7% un 16,7%;

C.  tā kā tiek prognozēts, ka valdības budžeta deficīts eurozonā 2017. gadā būs 1,4 % un 2018. gadā — 1,3 %, savukārt dalībvalstu darbības rezultāti individuālā līmenī būs neviendabīgi; tā kā tiek prognozēts, ka valsts parāda attiecība pret IKP eurozonā 2017. gadā būs 90,3% un 2018. gadā — 89,0%;

D.  tā kā pasaules ekonomikas izaugsme joprojām ir nestabila un eurozonas ekonomika saskaras ar palielinātu nenoteiktību un sarežģītām iekšējām un ārējām politiskām problēmām;

E.  tā kā, ņemot vērā ES pārāk zemo ražīgumu un globālo konkurētspēju, ir jāveic sociāli līdzsvarotas strukturālas reformas un jāturpina fiskālie centieni un investēšana dalībvalstīs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nodarbinātību un panāktu augšupvērstu konverģenci ar citu pasaules valstu ekonomiku un Eiropas Savienībā;

F.  tā kā nodarbinātības līmenis eurozonā 2016. gadā palielinājās par 1,4 %; tā kā bezdarba līmenis 2017. gada martā bija noslīdējis līdz 9,5 % (salīdzinājumā ar 10,2 % 2016. gada martā); tā kā, neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, bezdarba līmenis vēl nav samazinājies līdz pirmskrīzes līmenim;

G.  tā kā nodarbinātības līmenis ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā palielinājās par 1,2 % un 2017. gada pirmajā ceturksnī bija nodarbināti 234,2 miljoni cilvēku, kas ir visaugstākais jebkad reģistrētais skaits(11); tā kā tomēr ievērojamais skaits darbvietu, kas radītas saistībā ar ekonomikas izaugsmi, slēpj problēmas, tādas kā nepilnīga ekonomikas atlabšana, rēķinot nostrādātajās stundās, un niecīgs ražīguma pieaugums; tā kā, ja šie faktori saglabāsies, tie var radīt papildu spiedienu uz ilgtermiņa ekonomiskas izaugsmes aspektiem un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā(12);

H.  tā kā nodarbinātības līmenis kopumā ir zemāks sieviešu vidū: 2015. gadā ES 28 dalībvalstīs 20-64 gadus vecu vīriešu nodarbinātības līmenis bija 75,9 %, bet tās pašas vecuma grupas sieviešu nodarbinātības līmenis — 64,3 %;

I.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis eurozonā 2017. gada martā bija 19,4 % salīdzinājumā ar 21,3 % 2016. gada martā; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), īpatsvars 2015. gadā joprojām saglabājās augsts un 15–29 gadu vecuma grupā bija 14,8 % jeb 14 miljoni jauniešu; tā kā saskaņā ar aplēsēm NEET Savienībai pabalstos un negūtos ieņēmumos un nodokļos izmaksā EUR 153 miljardus gadā (1,21 % no IKP)(13), savukārt Garantijas jauniešiem izveides kopējās lēstās izmaksas eurozonā ir EUR 21 miljards gadā jeb 0,22 % no IKP; tā kā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai patlaban ir piešķirts EUR 1 miljards — summa, ko paredzēts papildināt ar EUR 1 miljardu no Eiropas sociālā fonda laikposmam no 2017. līdz 2020. gadam;

J.  tā kā, lai gan ilgtermiņa bezdarbs ES 28 dalībvalstīs no 5 % 2014. gadā samazinājās līdz 4 % 2016. gadā, tas joprojām rada bažas, jo veido gandrīz pusi no kopējā bezdarba; ar bažām atzīmē, ka ļoti ilgstoša bezdarba līmenis — 2,5 % 2016. gadā — joprojām ir par vienu procentpunktu lielāks nekā 2008. gadā; tā kā starp dalībvalstīm saglabājas būtiskas atšķirības;

K.  tā kā daudzās dalībvalstīs, it īpaši zemā dzimstības līmeņa rezultātā, turpina sarukt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits un darbaspēks; tā kā sieviešu nodarbināmība apvienojumā ar migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju ierašanos sniedz iespēju dalībvalstīm risināt šo problēmu un palielināt Eiropas Savienībā darbaspēku;

L.  tā kā viens no pieciem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu; tā kā nabadzība samazinās — 2015. gadā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku bija par 4,8 miljoniem mazāk nekā 2012. gadā; tā kā šis 2015. gada skaitlis pārsniedz 2008. gada skaitli par 1,6 miljoniem; tā kā 2012. gadā Eiropas Savienībā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 32,2 miljoni cilvēku ar invaliditāti; tā kā 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu īpatsvars joprojām ir nepieņemami augsts (23,7 %), turklāt dažās dalībvalstīs tas joprojām ir ļoti augsts; tā kā turklāt enerģētiskā nabadzība joprojām ir tik liela, ka 11 % tās skarto ES iedzīvotāju iekļūst ekonomiski nelabvēlīgas situācijas apburtajā lokā;

M.  tā kā darba tirgus apstākļi un darbības rādītāji uzrāda būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm, pat ja šīs atšķirības samazinās;

N.  tā kā līdz ar darba tirgus digitālo revolūciju aizvien izplatītāki kļūst jauni nodarbinātības un darba veidi,

1.  atzinīgi vērtē uzlabotos Eiropas ekonomikas darbības rezultātus, kuru bāze kļūst aizvien plašāka un par kuriem liecina viduvējais IKP pieauguma temps, kas pārsniedz pirmskrīzes līmeni, un bezdarba līmeņa samazināšanās, pat ja tas joprojām ir augsts; uzskata, ka šo pozitīvo tendenci izraisīja pēdējos gados īstenotā politika; atzīmē, ka nelielā atlabšana tomēr joprojām ir trausla un neviendabīga starp sabiedrības grupām un starp reģioniem, savukārt IKP uz vienu iedzīvotāju gandrīz nemaz nepalielinās; pauž nožēlu par to, ka ekonomikas attīstību joprojām apgrūtina krīzes sekas; atzīmē, ka, neraugoties uz būtisko progresu, daudzās dalībvalstīs valsts parāda līmenis joprojām pārsniedz Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto slieksni;

2.  ar bažām atzīmē, ka IKP un ražīguma izaugsmes temps joprojām ir zemāks par to pilno potenciālu, un uzsver, ka šī iemesla dēļ nevajadzētu slīgt pašapmierinātībā un ka ir neatlaidīgi jāstrādā, lai uzturētu šo viduvējo atlabšanu, ja ar straujākas izaugsmes un nodarbinātības palīdzību vēlamies panākt lielāku noturību un vidēji ilga termiņa vai ilgtermiņa ilgtspēju;

3.  norāda uz neizmantoto Eiropas ekonomisko potenciālu, par ko liecina izaugsmes un nodarbinātības nevienmērīgā attīstība; uzsver, ka tā iemesls ir dalībvalstu ekonomikas neviendabīgie darbības rezultāti; uzsver arī to, ka, veicot sociāli līdzsvarotas strukturālas reformas un palielinot privātās un publiskās investīcijas gan dalībvalstīs, gan ES līmenī, varētu panākt vismaz par vienu procentpunktu lielāku izaugsmes līmeni; atgādina — lai veicinātu konverģenci un stabilitāti Eiropas Savienībā, arī turpmāk vienai no svarīgākajām Eiropas pusgada prioritātēm vajadzētu būt ekonomikas un fiskālās politikas koordinēšanai;

4.  uzskata — lai atbalstītu atlabšanu Eiropas Savienībā un eurozonā ilgākā periodā, būtu nepieciešama arī augstāka augšupvērstas konverģences un vispārējās konkurētspējas pakāpe; uzskata — lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, izšķiroši svarīgi ir pastāvošie ekonomikas un nodarbinātības rādītāji;

5.  uzskata — lai panāktu iepriekš minēto, ir jāuzlabo izaugsmei nepieciešamie strukturālie apstākļi; uzskata arī, ka visu dalībvalstu potenciālajam izaugsmes līmenim ilgtermiņā būtu jāpalielinās vismaz līdz 3 %; uzskata — lai tas varētu notikt, lielāka uzmanība ir jāpievērš ekonomiskajai konverģencei un ka skaidru standartu noteikšana attiecībā uz to, kā palielināt dalībvalstu izaugsmes potenciālu, sniegtu nepieciešamos norādījumus politikas pasākumu jomā; norāda, ka, veicot šādu regulāru salīdzināšanu ar standartiem, būtu pienācīgi jāņem vērā ikvienas dalībvalsts stiprās un vājās puses no strukturālā viedokļa un jāturpina virzība uz iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi; tai būtu jāietver tādas jomas kā digitālā ekonomika, pakalpojumu sektors, enerģijas tirgus, kā arī sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte, investēšanas apstākļi un izglītības sistēmu iekļautība un gatavība;

6.  uzsver, ka tas papildinātu pašreizējos centienus uzlabot valstu budžetu kvalitāti un pārvaldību, risinot izaugsmes veicināšanas jautājumus saskaņā ar Savienības fiskālajiem noteikumiem un pilnībā ievērojot spēkā esošās elastības klauzulas;

Strukturālā politika

7.  uzskata, ka, ņemot vērā nevienmērīgo izaugsmi un situāciju nodarbinātības jomā eurozonā, ir nepieciešama labāka ekonomikas politikas koordinācija, it īpaši uzlabota un konsekventa valstu valdību rīcība un konkrētām valstīm adresēto ieteikumu (KVAI) pareiza īstenošana, arī lai veicinātu augšupvērstu konverģenci, tostarp labāk īstenojot un ievērojot ES tiesību aktus; uzsver, ka, veicot reformas, pienācīgi jāņem vērā ikvienas valsts specifiskā situācija un risināmie uzdevumi; aicina Komisiju nodrošināt konsekvenci starp strukturālām reformām un ES izdevumiem; šajā sakarā atgādina arī to, ka ļoti svarīgi ir sniegt tehnisko palīdzību dalībvalstīm, lai tās varētu veidot kapacitāti un panākt konverģenci, un uzskata, ka uz partnerību balstīta pieeja varētu nodrošināt lielāku pārskatatbildību un līdzatbildību par KVAI īstenošanas iznākumu;

8.   atzīmē, ka jauniešu bezdarba līmenis eurozonas dalībvalstīs joprojām ir pārāk augsts, un norāda, ka paaugstināts, ilgstošs jauniešu bezdarbs rada ilgtermiņa strukturālu risku; piekrīt tam, ka krīzes seku — gan ilgstoša bezdarba, prasmju un iemaņu nepilnīgas izmantošanas darba tirgū, sabiedrības novecošanās, gan augsta privātā un publiskā parāda līmeņa — novēršana ir steidzama prioritāte un ka šī jautājuma risināšanai ir nepieciešamas ilgtspējīgas un iekļaujošas reformas;

9.  uzskata, ka krīzes sekas, tādas kā augsts parādsaistību līmenis un bezdarbs atsevišķās ekonomikas nozarēs, joprojām kavē ilgtspējīgu izaugsmi un rada potenciālu lejupslīdes risku; aicina dalībvalstis samazināt pārmērīgo parādsaistību līmeni; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka ilgstoši augstais ienākumus nenesošu aizdevumu (INA) līmenis dažās dalībvalstīs varētu būtiski netieši ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku, kā arī izraisīt šādas ietekmes izplatīšanos starp bankām un valstu valdībām, tādējādi apdraudot finanšu stabilitāti Eiropā; atzīmē, ka tika palielinātas kapitāla rezerves finanšu sektorā, taču problēmas rada zemais ienesīgums apvienojumā ar ienākumus nenesošu aizdevumu augsto līmeni; ir pārliecināts, ka ES stratēģija INA risināšanai varētu sniegt visaptverošāku risinājumu, kombinējot papildinošas valsts līmeņa un vajadzības gadījumā Eiropas līmeņa politikas darbības;

10.  uzskata — lai veicinātu ražīgumu, cenu un ārpuscenu konkurētspēju, investīcijas un nodarbinātību eurozonā, ir nepieciešamas reformas un iniciatīvas uzņēmējdarbības vides uzlabošanai; uzskata, ka ir nepieciešami papildu centieni, lai uzlabotu finansējuma pieejamību MVU, jo tas ir izšķiroši svarīgs faktors uzņēmumu inovācijai un darbības paplašināšanai; šajā kontekstā uzsver, cik būtiski ir īstenot uz nākotni orientētas reformas, kas būtu pielāgotas gan piedāvājumam, gan pieprasījumam;

11.  uzskata, ka labi funkcionējoši un produktīvi darba tirgi apvienojumā ar pienācīga līmeņa sociālo aizsardzību un dialogu palīdz palielināt nodarbinātību un nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt augstu nodarbinātības līmeni vietās, kurās tas jau ir panākts; atzīmē, ka arī prasmju trūkums, sabiedrības novecošanās, kā arī vairākas citas problēmas dalībvalstīs apgrūtina turpmāku nodarbinātības palielināšanos un bezdarba līmeņa samazināšanos;

12.  uzsver, ka liela nozīme ir atbildīgai un izaugsmi veicinošai darba samaksas sakārtošanai, kas nodrošina labu dzīves līmeni saskaņā ar ražīgumu un atbilstīgi konkurētspējai; pieņem zināšanai to, ka tiek prognozēta salīdzinoši neliela darba samaksas palielināšanās; uzskata, ka ražīguma pieaugumam ir jābūt vienam no strukturālo reformu prioritārajiem mērķiem; piekrīt Komisijas viedoklim, ka algas palielināšana varētu atstāt labvēlīgu ietekmi uz kopējo patēriņu;

13.  uzsver, ka ar nodokļu uzlikšanas līmeni būtu jāatbalsta investīcijas un darbvietu radīšana; prasa īstenot nodokļu reformas, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu, novērstu nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu, kā arī risinātu augstā darbaspēka nodokļu sloga problēmu Eiropā, vienlaikus nodrošinot sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspējību; uzskata, ka darbaspēka nodokļu sloga samazināšana palielinātu nodarbinātību un veicinātu izaugsmi; uzsver, ka fiskāli stimuli, ja iespējams, tādi, kas ietver nodokļu pazemināšanu, var atbalstīt iekšzemes pieprasījumu, sociālo drošību, kā arī investīciju un darbvietu nodrošinājumu;

Investīcijas

14.  piekrīt, ka ekonomikas uzplaukums ir jāatbalsta ar publiskā un privātā sektora investīcijām, īpaši inovācijā, un atzīmē, ka eurozonā joprojām ir investīciju iztrūkums; atzinīgi vērtē to, ka dažās dalībvalstīs investīcijas jau pārsniedz pirmskrīzes līmeni, un pauž nožēlu, ka citās dalībvalstīs investīcijas joprojām pietrūkst vai nepalielinās vajadzīgajā ātrumā; uzsver, ka ir vajadzīgi vēl papildu pasākumi, lai novērstu investīciju iztrūkumu, kas radies kopš krīzes sākuma;

15.  uzskata, ka reformas, novēršot šķēršļus privātā un publiskā sektora investīcijām, ļautu sniegt tūlītēju atbalstu ekonomiskajai darbībai un vienlaikus palīdzētu radīt nosacījumus ilgtermiņa izaugsmei; norāda, ka investīcijas izglītībā, inovācijā, kā arī pētniecībā un izstrādē ļautu labāk pielāgoties zināšanu ekonomikai; turklāt uzsver, ka kapitāla tirgu savienības izveides pabeigšana ir izšķirošs faktors, lai piesaistītu un palielinātu investīcijas, kā arī uzlabotu izaugsmes un darbvietu finansēšanu;

16.  uzskata, ka pētniecībai, tehnoloģijai un izglītībai ir izšķiroša nozīme eurozonas ilgtermiņa ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka dalībvalstīs pastāv atšķirības investēšanā šajās jomās, un norāda, ka investīcijas sekmētu inovācijas attīstību un ļautu labāk pielāgoties zināšanu ekonomikai saskaņā ar programmu “Eiropa 2020”;

17.  atzinīgi vērtē to, ka savlaicīga vienošanās par pārskatīto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) varētu palīdzēt uzlabot šā instrumenta efektivitāti un novērst tā īstenošanā līdz šim konstatētos trūkumus, atvieglojot tādu projektu finansēšanu, kam ir spēcīgs potenciāls, nodrošinot stingru papildināmības ievērošanu, un tādējādi varētu paplašināt ģeogrāfisko pārklājumu un realizāciju, atbalstot ieguldījumus, kas citādi netiktu laisti apritē;

18.  atzīmē dažādos Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) mērķus salīdzinājumā ar ESIF un līdz ar to uzsver tā turpināšanas svarīgumu, ietverot atbalstu ilgtspējīgām strukturālajām reformām;

19.  uzsver, ka pilnībā funkcionējoša kapitāla tirgu savienība ilgākā perspektīvā varētu kļūt par jauna finansējuma avotu MVU, tādējādi papildinot banku sektora nodrošināto finansējumu; uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats, un tādēļ uzskata, ka par vienu no prioritātēm būtu jānosaka MVU labāka piekļuve finansējumam un cīņa pret uzņēmējdarbības vides nenoteiktību saistībā ar MVU darbībām, lai uzlabotu konkurētspēju eurozonā; uzsver, ka ir jāsamazina birokrātija, jāsaskaņo valdības dienestu darbība un jāpadara tie efektīvāki;

Fiskālā politika

20.  uzskata, ka prudenciālai un paredzamai fiskālajai politikai ir būtiska loma eurozonas un visas Savienības stabilitātes nodrošināšanā; uzsver, ka stingra fiskālās politikas koordinācija, Savienības noteikumu pareiza īstenošana un ievērošana, tostarp pilnīga spēkā esošo elastīguma klauzulu ievērošana, šajā jomā ir likumīga prasība un ir ļoti svarīga ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) pienācīgas darbības nodrošināšanai;

21.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka publisko finanšu stāvoklis, šķiet, uzlabojas, jo tiek prognozēta valsts deficīta samazināšanās eurozonā; tomēr ir jāturpina centieni samazināt parāda slogu, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi, lai dalībvalstis nekļūtu uzņēmīgas pret ārējiem triecieniem;

22.  piekrīt Komisijai, ka valsts parāds dažās dalībvalstīs joprojām ir liels un ka ir jānodrošina publisko finanšu ilgtspējība, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību; šajā kontekstā norāda, ka zemas procentu likmes maksājumi, stimulējoša monetārā politika, vienreizēji pasākumi un citi faktori, kas atvieglo pašreizējo parādu slogu, ir tikai pagaidu līdzekļi, un līdz ar to uzsver, ka valsts finanses ir jāpadara ilgtspējīgas, tostarp ņemot vērā nākotnes saistības un ilgtermiņa izaugsmes mērķi; norāda, ka ir iespējama parāda apkalpošanas izmaksu palielināšanās; uzsver, cik būtiski ir samazināt vispārējo parādu līmeni;

23.  uzsver, ka fiskālajai nostājai valsts un eurozonas līmenī ir jānodrošina līdzsvars starp valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju — pilnībā ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu un respektējot tā noteikumus par elastīgumu — un īstermiņa makroekonomisko stabilizāciju;

24.  norāda, ka pašreizējā eurozonas kopējā fiskālā nostāja 2016. gadā visumā bija neitrāla, un ir paredzams, ka tāda tā būs arī 2017. gadā; atgādina, ka Komisija 2016. gada paziņojumā aicināja īstenot pozitīvu fiskālo nostāju, savukārt Eurogrupa pēc konstatācijas, ka visumā neitrālā fiskālā nostāja 2017. gadā radīja pienācīgu līdzsvaru, vienojās uzsvērt, cik būtiski ir saglabāt pienācīgu līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt ilgtspēju un vajadzību atbalstīt investīcijas, ar ko nostiprinātu ekonomikas atveseļošanos, tādējādi veidojot līdzsvarotāku politikas pasākumu struktūru; šajā kontekstā atzīmē Eiropas Fiskālās padomes (EFP) pirmo 2017. gada 20. jūnija novērtējumu par eurozonai piemēroto turpmāko fiskālo nostāju; aicina Komisiju un dalībvalstis fiskālo nostāju saskaņot ar konkrētajiem apstākļiem;

25.  tomēr uzsver, ka apkopotajā viedoklī būtu jāņem vērā neviendabīgā situācija dalībvalstīs un vajadzība diferencēt fiskālo politiku atbilstīgi katrai dalībvalstij; uzsver, ka kopējas fiskālās nostājas koncepcija nozīmē, ka pārpalikumi un deficīti dažādās dalībvalstīs var tikt savstarpēji kompensēti;

Konkrētām valstīm adresētie ieteikumi

26.  norāda, ka laika gaitā dalībvalstis ir panākušas vismaz zināmu progresu saistībā ar divām trešdaļām 2016. gada ieteikumu; tomēr uzskata, ka KVAI īstenošana joprojām notiek pārāk lēni, un tādējādi tiek apgrūtināts konverģences process eurozonā; uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas par KVAI neīstenošanas sekām, un līdz ar to sagaida lielāku apņemšanos no dalībvalstīm veikt vajadzīgos politikas pasākumus, pamatojoties uz apstiprinātajiem KVAI;

27.  atzīst, ka dalībvalstis ir panākušas progresu KVAI īstenošanā fiskālās politikas un aktīvas darba tirgus politikas jomā, savukārt nepietiekams progress ir sasniegts tādās jomās kā konkurence pakalpojumu jomā un uzņēmējdarbības vide; sagaida, ka dalībvalstis lielākā mērā apņemsies īstenot nepieciešamos politikas pasākumus, balstoties uz KVAI, kuru īstenošana ir izšķirīga, lai novērstu nepilnības eurozonā;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu slēgt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras attiecībā uz vairākām dalībvalstīm; atzinīgi vērtē iepriekšējos un pašreizējos fiskālos un reformu centienus, kurus dalībvalstis īstenojušas, lai novērstu pārmērīga budžeta deficītu, tomēr uzstāj, ka šie centieni ir jāturpina, lai nodrošinātu valsts finanšu ilgtspēju arī ilgtermiņā, vienlaikus veicinot izaugsmi un darbvietu radīšanu; aicina Komisiju nodrošināt Stabilitātes un izaugsmes pakta pienācīgu īstenošanu, saskaņoti piemērojot tā noteikumus;

29.  atzīmē, ka 12 dalībvalstis saskaras ar dažāda veida un smaguma pakāpes makroekonomisko nelīdzsvarotību, savukārt sešās dalībvalstīs pastāv pārmērīga makroekonomiskā nelīdzsvarotība; pieņem zināšanai Komisijas secinājumu, ka patlaban nekas neliecina par nepieciešamību pastiprināt makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru attiecībā uz kādu dalībvalsti;

30.  uzsver, ka makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras (MNNP) mērķis ir novērst nelīdzsvarotību dalībvalstīs, lai nepieļautu netiešu nelabvēlīgu ietekmi uz citām dalībvalstīm;

31.  tādēļ uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai visas dalībvalstis veiktu nepieciešamos politikas pasākumus nolūkā novērst makroekonomisko nelīdzsvarotību, it īpaši augsto parādsaistību līmeni, pastāvīgos tekošā konta pārpalikumus un konkurētspējas nelīdzsvarotību, un apņemtos veikt sociāli līdzsvarotas un iekļaujošas strukturālās reformas, kas nodrošina ikvienas dalībvalsts ekonomisko ilgtspēju, tādējādi nodrošinot Eiropas ekonomikas vispārējo konkurētspēju un noturību;

Sektorālie ieguldījumi attiecībā uz ziņojumu par eurozonas ekonomikas politiku

Nodarbinātība un sociālā politika

32.  uzskata, ka ir vajadzīgi nepārtraukti centieni, lai panāktu līdzsvaru starp ekonomisko un sociālo dimensiju Eiropas pusgada procesā un veicinātu sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālās reformas, kas samazina nevienlīdzību un veicina pienācīgu darbvietu radīšanu, tādējādi radot kvalitatīvu nodarbinātību, ilgtspējīgu izaugsmi un sociālos ieguldījumus; atbalsta pārskata par rezultātiem sociālajā joma izmantošanu Eiropas pusgada ietvaros; aicina konkrētos valstīm adresētajos ieteikumos (KVAI) lielāku uzmanību pievērst strukturālajai nelīdzsvarotībai darba tirgū;

33.  atkārtoti prasa trīs jaunos nodarbinātības pamatrādītājus uzskatīt par līdzvērtīgiem pašreizējiem ekonomikas rādītājiem, tādējādi garantējot iekšējās nelīdzsvarotības labāku izvērtēšanu un uzlabojot strukturālo reformu efektivitāti; ierosina KVAI struktūrā ieviest nerepresīvu sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, lai novērstu sacensības par zemāko līmeni sociālo standartu ziņā, pamatojoties uz sociālo un nodarbinātības rādītāju efektīvu izmantošanu makroekonomikas uzraudzībā; norāda, ka apmēram desmit dalībvalstīs ir pastiprinājusies nevienlīdzība un tā ir viena no galvenajām sociāli ekonomiskajām problēmām ES(14);

34.  uzsver, ka sociāli un ekonomiski atbildīgu reformu pamatā jābūt solidaritātei, integrācijai un sociālajam taisnīgumam; uzsver, ka reformās būtu jāņem vērā arī pastāvīgs atbalsts sociālajai un ekonomikas atveseļošanai, kvalitatīvu darbvietu radīšanai, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai, neaizsargāto sabiedrības grupu aizsardzībai un visu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai;

35.  uzskata, ka Eiropas pusgada procesam ir jāpalīdz risināt ne tikai pašreizējās, bet arī jaunās sabiedrības problēmas, lai nodrošinātu lielāku ekonomikas efektivitāti, kuru papildina sociāli saliedētāka Eiropas Savienība; šajā sakarā atzīst, ka ir nepieciešams ES politiku sociālās ietekmes novērtējums;

36.  aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai apkarotu jauniešu bezdarbu, kurš ES joprojām ir ļoti augts, un turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI) arī pēc pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) beigām, tajā pašā laikā uzlabojot tās darbību un īstenošanu un ņemot vērā jaunākos secinājumus Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par jauniešu nodarbinātību un JNI izmantošanu; aicina dalībvalstis īstenot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumus un nodrošināt, ka Garantija jauniešiem ir pilnībā pieejama; pauž nožēlu par līdzekļu pārvietošanu no Eiropas Sociālā fonda (ESF), tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, uz Eiropas Solidaritātes korpusu, kas būtu jāfinansē no visiem finanšu līdzekļiem, kas pieejami saskaņā ar spēkā esošo DFS regulu; uzsver, ka ir nepieciešams radīto darbvietu kvalitatīvs un kvantitatīvs novērtējums; uzsver, ka ES finansējumu nedrīkstētu izmantot, lai aizstātu valstu sociālo pabalstu maksājumus;

37.  uzsver, ka Garantijas jauniešiem īstenošana būtu jāstiprina valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un uzsver šīs garantijas nozīmi pārejā no skolas uz darbu; norāda, ka īpaša uzmanība ir jāveltī jaunām sievietēm un meitenēm, kas saistībā ar piekļuvi labas kvalitātes darba piedāvājumiem, tālākizglītībai, mācekļa darbam vai praksei varētu saskarties ar šķēršļiem, kas ir saistīti ar dzimumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai garantija jauniešiem būtu pieejama jauniešiem, kas saskaras ar vairākiem atstumtības veidiem un galēju nabadzību;

38.  aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2016. gada 15. februāra ieteikumā par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(15) iekļautos priekšlikumus;

39.  uzskata, ka ir jāpaplašina aktīvu un ilgtspējīgu darba tirgus politiku darbības joma, efektivitāte un lietderīgums, galveno uzmanību pievēršot vides, nodarbinātības, strādājošo, veselības un patērētāju aizsardzībai; uzskata, ka ir jārisina strādājošo nabadzības problēma;

40.  pauž nožēlu, ka Komisija savos novērtējumos/ieteikumos ir aizmirsusi iekļaut sociālo ekonomiku; norāda, ka šo jomu pārstāv 2 miljoni uzņēmumu, kuros ir nodarbināti vairāk nekā 14 miljoni iedzīvotāju un kas tādējādi sekmē 2020. gadam noteikto mērķu īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas rīcības plānā sociālajai ekonomikai vairāk atzīt sociālos uzņēmumus un pievērst tiem lielāku uzmanību; uzskata, ka nepietiekamā šādu uzņēmumu atzīšana negatīvi ietekmē to piekļuvi finansējumam; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību Eiropas statūtiem;

41.  atgādina par nepieciešamību veicināt un pastiprināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu un strādājošo ietekmi algu noteikšanas sistēmās, kurām ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme sociālajā tirgus ekonomikā, ienākumu palielināšanā un investīciju veicināšanā kapacitātes palielināšanas jomā; uzsver, ka ES tiesību aktos ir jārespektē arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst dalībvalstu praksē sastopamajiem koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme nodarbinātībā un profesionālajā dzīvē;

42.  aicina Komisiju balstīties uz Parlamenta rezolūciju, izvirzot vērienīgus priekšlikumus, lai nostiprinātu Eiropas sociālo tiesību pīlāru un pilnībā pildītu Līgumu sociālos mērķus nolūkā uzlabot ikviena dzīves un darba apstākļus un visiem sniegt labas iespējas;

43.  brīdina par algu īpatsvara samazināšanos ES, aizvien lielāko algu un ienākumu nevienlīdzību un nodarbināto personu nabadzības palielināšanos; atgādina, ka gan ANO 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan SDO 1919. gada Konstitūcijā ir atzīta nepieciešamība darba ņēmējiem saņemt tādu darba algu, par ko iespējams pārtikt, un ka visās cilvēktiesību deklarācijās ir pausta piekrišana tam, ka atalgojumam vajadzētu būt pietiekamam, lai uzturētu ģimeni;

44.  uzsver, ka algai ir jāļauj darba ņēmējiem un viņu ģimenēm nodrošināt iztiku un ka katram darba ņēmējam Eiropas Savienībā būtu jāsaņem iztikas minimums, kas ļauj ne tikai apmierināt tādas pamatvajadzības kā pārtika, pajumte un apģērbs, bet arī ir pietiekams veselības aprūpes, izglītības, transporta un atpūtas izdevumu segšanai, kā arī nelielu uzkrājumu veidošanai, lai nodrošinātos pret neparedzētiem gadījumiem, piemēram, saistībā ar slimībām un negadījumiem; uzsver, ka iztikas minimumam atbilstošām algām būtu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm Eiropas Savienībā jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis;

45.  prasa Komisijai izpētīt, kā noteikt iztikas minimumam atbilstošas algas parametrus un kā tā būtu jāmēra, lai izveidotu atsauces instrumentu sociālajiem partneriem un palīdzētu apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

46.  atgādina, ka pienācīgas algas ir svarīgas ne tikai sociālajai kohēzijai, bet arī spēcīgas ekonomikas un produktīva darbaspēka saglabāšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai uzlabotu darbvietu kvalitāti un samazinātu darba samaksas atšķirības;

47.  norāda, ka ir nepieciešama pastāvīga to sociālā nodrošinājuma sistēmu pārvaldības koordinēšana Eiropas līmenī, par kurām ir atbildīgas dalībvalstis; uzsver, ka absolūta prioritāte ir sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējības un taisnīguma nodrošināšana, jo tās ir Eiropas sociālā modeļa galvenais pīlārs; uzsver, ka visiem ir tiesības uz pienācīgu pensiju, ar ko iespējams sevi uzturēt; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgas un ilgtspējīgas pensijas, ņemot vērā pastāvīgas demogrāfiskās izmaiņas; uzsver, ka ar pensiju sistēmām jānodrošina pienācīgi ienākumi pensionāriem, kas ir virs nabadzības sliekšņa un ļauj pensionāriem saglabāt pienācīgu dzīves līmeni; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgas, drošas un pienācīgas pensijas sievietēm un vīriešiem, ir paaugstināt vispārējo nodarbinātības līmeni un nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību visās vecuma grupās, kā arī uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus; norāda, ka sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības joprojām ir lielas un tām ir negatīva sociālā un ekonomiskā ietekme; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir panākt sieviešu integrāciju darba tirgū un veikt citus atbilstīgus pasākumus, lai Eiropā cīnītos pret darba samaksas atšķirībām dzimumiem un nabadzību vecumdienās; uzskata, ka pensiju sistēmu reformās, sevišķi attiecībā uz pensionēšanās vecumu, būtu jāatspoguļo darba tirgus tendences, dzimstības rādītāji, veselības un labklājības situācija, darba apstākļi un ekonomiskās slodzes koeficients;

48.  uzskata, ka šādās reformās ir jāņem vērā arī situācija, kādā Eiropā atrodas miljoniem strādājošo, īpaši sievietes, jaunieši un pašnodarbinātās personas, kas saskaras ar nedrošu nodarbinātību, piespiedu bezdarba periodiem un samazinātu darba slodzi;

49.  aicina Komisiju turpināt pievērst īpašu uzmanību labākiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, kā arī elastīgiem darba laika noteikumiem, vecāku sieviešu un vīriešu un citu atkarīgu personu vajadzībām saistībā ar ilgtermiņa aprūpi;

50.  uzsver, ka nepietiekamas un nemērķtiecīgas investīcijas prasmju attīstībā un mūžizglītībā, jo īpaši digitālajās un programmēšanas prasmēs un citās prasmēs, kas vajadzīgas augošajās nozarēs, piemēram, “zaļajā ekonomikā”, var apdraudēt Savienības konkurētspēju; aicina dalībvalstis nodrošināt labāku apmaiņu ar zināšanām un paraugpraksi un sadarboties ES līmenī, lai palīdzētu veicināt prasmju pilnveidošanu, atjauninot kvalifikācijas un attiecīgās izglītības un apmācības programmas un mācību plānus; uzsver prasmju un kompetenču, kas iegūtas neformālas un ikdienējās mācīšanās vidē, nozīmi; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi izveidot neformālas un ikdienējas mācīšanās laikā iegūto zināšanu validēšanas sistēmas, jo īpaši tādu zināšanu, kas iegūtas brīvprātīgās darbībās;

51.  uzskata, ka labāka prasmju saskaņošana un uzlabota kvalifikāciju savstarpēja atzīšana palīdzēs novērst prasmju trūkumu un neatbilstību; uzsver profesionālās izglītības un arodapmācības (PIA), kā arī māceklības nozīmi šajā ziņā; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas mēroga instrumentu nepieciešamo prasmju prognozēšanai, tostarp, lai prognozētu prasmes, kas būs nepieciešamas augošajās nozarēs; uzskata — lai prognozētu turpmāk nepieciešamās prasmes, visos līmeņos ir cieši jāiesaista visi ieinteresētie darba tirgus dalībnieki;

52.  mudina Komisiju ieviest piemērotus mehānismus, lai palielinātu jauniešu mobilitāti, tostarp saistībā ar māceklību; lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un pievilcīgumu, aicina dalībvalstis atbalstīt māceklību un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus+ finansējumu; prasa labāk piemērot EURES regulu; uzsver, ka labāka sadarbība ar valsts pārvaldes iestādēm un ieinteresētajām personām vietējā līmenī un labākas sinerģijas starpvaldību līmenī uzlabotu informētību par programmām un to ietekmi;

53.  uzskata, ka ir jāuzlabo izglītības pieejamība un kvalitāte; atgādina, ka dalībvalstu uzdevums ir garantēt piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un apmācībai par pieņemamu maksu neatkarīgi no darba tirgus vajadzībām citviet ES; norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir nepieciešami pastiprināti centieni darbaspēka izglītošanai, tostarp pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības iespēju jomā; liek īpašu uzsvaru uz mūžizglītību, tostarp sieviešu mūžizglītību, jo tā sniedz iespēju papildināt iegūt jaunas prasmes nepārtraukti mainīgajā darba tirgū; aicina pastiprināt uz meitenēm vērstu zinātnes, tehnoloģijas, inženierijas un matemātikas (STEM) priekšmetu popularizēšanu, lai vērstos pret pašreizējiem ar izglītību saistītajiem stereotipiem un apkarotu ilgtermiņa vīriešu un sieviešu nodarbinātības, darba samaksas un pensiju atšķirības;

54.  uzsver nepieciešamību investēt cilvēkos pēc iespēja agrākā dzīves cikla posmā, lai mazinātu nevienlīdzību un veicinātu sociālo integrāciju jau agrīnā vecumā; tādēļ prasa nodrošināt piekļuvi kvalitatīviem, iekļaujošiem un izmaksu ziņā pieejamiem agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem visiem bērniem visās dalībvalstīs; uzsver arī vajadzību apkarot stereotipus skolā jau kopš agrīna vecuma, popularizējot dzimumu līdztiesību visos izglītības līmeņos; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot ieteikumu par investīcijām bērnos un stingri uzraudzīt paveikto; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot iniciatīvas, piemēram, Bērnu garantiju, lai esošajās nabadzības samazināšanas politikas nostādnēs galvenā uzmanība tiktu pievērsta bērniem;

55.  uzsver, ka nākotnē pēc mākslīgā intelekta radīšanas sagaidāmas būtiskas izmaiņas darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju, iesaistot sociālos partnerus, izstrādāt instrumentus un sadarbības iniciatīvas, lai ar iepriekšēju, sākotnēju un nepārtrauktu apmācību uzlabotu prasmes šajā sektorā;

56.  šajā sakarā, kā arī lai panāktu darba un privātās dzīves līdzsvaru, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, aicina ņemt vērā elastdrošības pasākumus, tostarp tāldarbu un elastīgu darba laiku;

57.  uzsver investīciju cilvēkkapitālā nozīmību, kas ir attīstības, konkurētspējas un izaugsmes virzītājs;

58.  uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars un pastiprināta dzimumu līdztiesība ir svarīgi, lai atbalstītu sieviešu līdzdalību darba tirgū; uzsver, ka sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai ir būtiski pārveidot un pielāgot darba tirgu un labklājības sistēmas, lai ņemtu vērā sieviešu dzīves ciklus;

59.  atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzskata to par pozitīvu pirmo soli ceļā uz darba un privātās dzīves saskaņošanu kā vīriešiem, tā sievietēm, kas aprūpē bērnus un citus apgādājamos, kā arī sieviešu līdzdalības darba tirgū palielināšanu; uzstāj, ka pienācīga atalgojuma nodrošināšana un stingra sociālā drošība un aizsardzība ir būtiski, lai panāktu šos mērķus;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt transformatīvu politiku un investēt informatīvās kampaņās, lai sagrautu dzimumu stereotipus un sekmētu vienlīdzīgāku aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadali, pievēršot uzmanību arī vīriešu tiesībām un nepieciešamībai uzņemties aprūpes pienākumus un netikt par to stigmatizētiem vai sodītiem;

61.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgas investīcijas, kas paredzētas, lai atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos un palikšanu darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem;

62.  aicina dalībvalstis paaugstināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politikas priekšlikumus, kā uzlabot pretdiskriminācijas pasākumu ieviešanu darbvietā, tostarp paplašinot informētību par juridiskajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, rīkojot informatīvas kampaņas, mainot pierādīšanas pienākuma izpildītāju un pilnvarojot valstu līdztiesības iestādes pēc savas iniciatīvas veikt oficiālu izmeklēšanu par līdztiesības jautājumiem, kā arī palīdzot no diskriminācijas potenciāli cietušajiem;

63.  uzsver, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir būtisks faktors cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un galu galā veicinās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; uzskata, ka šāda integrācija ir nepieciešama, ņemot vērā šo cilvēku sociālo situāciju un viņu vajadzības pēc pietiekamiem ienākumiem, pienācīga mājokļa, sabiedriskā transporta, kā arī veselības un bērnu aprūpes jomā; uzsver, ka Eiropas līmenī ir labāk jāpārrauga valstu līmenī īstenotā politika;

64.  uzsver, cik svarīga ir izpratne par jauniem nodarbinātības un darba veidiem, un to, cik svarīgi ir apkopot salīdzināmus datus par šo jautājumu, lai palielinātu darba tirgus tiesību aktu efektivitāti, tādējādi pastiprinot nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi;

65.  prasa izstrādāt integrētu nabadzības izskaušanas stratēģiju, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nabadzības samazināšanā; uzsver dalībvalstu minimālo ienākumu shēmu nozīmi, lai censtos samazināt nabadzību, jo īpaši kopā ar sociālās iekļaušanas pasākumiem, kuri iesaista atbalsta saņēmējus; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai pakāpeniski izveidotu minimālo ienākumu shēmas, kas būtu ne tikai pietiekamas, bet nodrošinātu pietiekamu aptvērumu un apguvi; uzskata, ka pienācīgi minimālie ienākumi ir tādi ienākumi, kas ir nepieciešami cilvēka cienīgai dzīvei un pilnīgai dalībai sabiedrības dzīvē visa mūža garumā; norāda, ka minimālajiem ienākumiem, lai tos varētu uzskatīt par pienācīgiem, ir jābūt augstākiem par nabadzības līmeni, jāsedz cilvēku pamatvajadzības un tajos ietilpst arī ar naudu nesaistīti aspekti, piemēram, izglītības un mūžizglītības, pienācīga mājokļa, kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un iespēja iesaistīties sabiedriskos vai pilsoniskos pasākumos;

66.  prasa nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes efektīvāk, mērķtiecīgāk un ciešākā uzraudzībā izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), lai veicinātu investīcijas kvalitatīvos sociālajos, veselības, izglītības un nodarbinātības pakalpojumos un risinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība, dzīves dārdzības pieaugums, sociālā atstumtība, mājokļa trūkums un dzīvojamā fonda nepietiekama kvalitāte;

67.  aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās varētu izveidot īpašas investīciju programmas tiem saviem reģioniem, kuros bezdarba, jauniešu bezdarba un ilgstoša bezdarba rādītāji pārsniedz 30 %;

68.  aicina Komisiju nākamo Padomes pavasara sanāksmi veltīt sociālajām investīcijām sektoros, kuros pastāv stingri pierādījumi, ka tie veicina sociālo un ekonomisko atdevi (t. i., pirmsskolas izglītība un aprūpe, pamatizglītība un vidējā izglītība, apmācība un aktīva darba tirgus politika, cenu ziņā pieejami mājokļi un sociālie mājokļi, kā arī veselības aprūpe);

69.  aicina izveidot tādu darba plānu, kurā uzmanība vairāk pievērsta Parlamenta nostājai un šī nostāja tiek ņemta vērā pirms lēmuma panākšanas; aicina palielināt EPSCO Padomes nozīmi Eiropas pusgadā;

70.  aicina kopīgi veikt papildu darbības, lai uzlabotu migrantu un migrantu izcelsmes personu integrāciju darba tirgū;

Reģionālā politika

71.  atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas politikas finansējums laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ir EUR 454 miljardi pašreizējās cenās; tomēr uzsver, ka kohēzijas politika ir ne tikai instruments, bet arī ilgtermiņa strukturāla politika, kuras mērķis ir mazināt reģionu attīstības līmeņa atšķirības un veicināt investīcijas, nodarbinātību, konkurētspēju, ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi, un ka tā ir vissvarīgākā un visaptverošākā politika, kuras mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visās dalībvalstīs, nenošķirot valstis eurozonā un ārpus tās; atgādina, ka ES budžets ir 50 reizes mazāks nekā kopējie ES-28 dalībvalstu valdību izdevumi un veido vien aptuveni 1 % no ES-28 IKP; tādēļ uzsver, ka vajadzētu veidot sinerģijas starp ES un dalībvalstu budžetiem, politiskajām prioritātēm un darbībām un projektiem, kuri paredzēti ES mērķu sasniegšanai, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu ES politikas ietvara ekonomisko un sociālo dimensiju; norāda, ka ESI fondu līdzfinansējuma prasības ir nozīmīgs instruments sinerģiju veidošanai; uzskata, ka ES budžeta vienotības princips būtu jāsaglabā; atzinīgi vērtē pašreizējā plānošanas periodā ieviestos pasākumus, lai kohēzijas politiku labāk saskaņotu ar stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0038.
(2) OV C 92, 24.3.2017., 1. lpp.
(3) OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp.
(4) OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.
(5) OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp.
(6) OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.
(7) OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.
(8) OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp.
(9) OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.
(10) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.
(11) „Nodarbinātības un sociālā jomas attīstība Eiropā”, 2017. gada pārskats, 11. lpp.
(12) Turpat, 46. lpp.
(13) Eurofound ziņojums par jauniešu bezdarbu.
(14) Ikgadējais pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā 2017. gadam, 47. lpp.
(15) OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.


Sarunu pilnvaras tirdzniecības sarunās ar Austrāliju
PDF 416kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei par sarunu pilnvarām attiecībā uz ES tirdzniecības sarunām ar Austrāliju (2017/2192(INI))
P8_TA(2017)0419A8-0311/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker, Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk un Austrālijas premjerministra Malcolm Turnbull 2015. gada 15. novembra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā 2008. gada 29. oktobra ES un Austrālijas partnerattiecību nolīgumu, kā arī ES un Austrālijas pamatnolīgumu, kas tika noslēgts 2015. gada 5. martā,

–  ņemot vērā citus ES un Austrālijas divpusējos nolīgumus, īpaši Savstarpējās atzīšanas nolīgumu attiecībā uz atbilstības novērtēšanu, sertifikātiem un marķējumiem un Nolīgumu par vīna tirdzniecību,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembrī publicēto Komisijas tirdzniecības paketi, kurā Komisija apņemas publiskot visas turpmākās tirdzniecības sarunu pilnvaras,

–  ņemot vērā tā agrākās rezolūcijas, īpaši 2016. gada 25. februāra rezolūciju par brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN) sarunu sākšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi(1), un 2012. gada 12. septembra leģislatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Austrāliju, ar ko groza Nolīgumu par savstarpēju atzīšanu(2),

–  ņemot vērā paziņojumu pēc G20 valstu un valdību vadītāju sanāksmes, kas notika 2014. gada 15. un 16. novembrī Brisbenā,

–  ņemot vērā 2015. gada 22. aprīļa Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Austrālijas ārlietu ministra kopīgo deklarāciju „Ceļā uz ciešāku ES un Austrālijas partnerību”,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija atzinumu Nr. 2/15 par ES kompetenci parakstīt un noslēgt brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūru(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. novembra pētījumu par turpmāko tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ekonomisko ietekmi uz ES lauksaimniecību,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. panta 3. punktu un 218. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 108. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0311/2017),

A.  tā kā ES un Austrālija kopīgi strādā, lai atrisinātu plašu kopīgo problēmu loku, un sadarbojas vairākos starptautiskos forumos, tostarp attiecībā uz tirdzniecības politikas jautājumiem daudzpusējā arēnā;

B.  tā kā ES ir Austrālijas trešais lielākais tirdzniecības partneris, ikgadējās divpusējās tirdzniecības apjomam pārsniedzot EUR 45,5 miljardus 2015. gadā un Eiropas Savienībai radot pozitīvu tirdzniecības bilanci vairāk nekā EUR 19 miljardus apmērā;

C.  tā kā 2015. gadā ES ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoms Austrālijā sasniedza EUR 145,8 miljardus;

D.  tā kā Austrālija pašlaik virzās uz pievienošanos Nolīgumam par valsts iepirkumu;

E.  tā kā ES 2015. gada 22. aprīlī pabeidza sarunas par ES un Austrālijas pamatnolīgumu;

F.  tā kā Eiropas lauksaimniecības nozare un konkrēti lauksaimniecības produkti, piemēram, liellopu un aitas gaļa, piena produkti, graudaugi un cukurs (arī īpašie cukura veidi), ir īpaši piesardzīgi risināms temats šajās sarunās;

G.  tā kā Austrālija ir trešā lielākā liellopu gaļas eksportētāja pasaulē un trešā lielākā cukura eksportētāja pasaulē un tā kā Austrālija arī ieņem svarīgu vietu pasaules tirgū attiecībā uz piena produktu un graudaugu eksportu;

H.  tā kā ES un Austrālija ir iesaistījušās daudzpusējās sarunās, lai vēl vairāk liberalizētu vidi saudzējošu ražojumu tirdzniecību (Vides preču nolīgums) un pakalpojumu tirdzniecību (Pakalpojumu tirdzniecības nolīgums);

I.  tā kā Austrālija ir piedalījusies pabeigtajās sarunās par Klusā okeāna valstu partnerību (TPP), kuras nākotne pašlaik ir neskaidra, un piedalās pašreizējās sarunās par reģionālu visaptverošu ekonomikas partnerību (RCEP) Āzijas Klusā okeāna reģionā, apvienojot Austrālijas svarīgākos tirdzniecības partnerus; tā kā Austrālija kopš 2015. gada īsteno brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Ķīnu;

J.  tā kā Austrālija saskaņā ar TTP ir uzņēmusies nozīmīgas saistības veicināt noteiktu sugu ilgtermiņa aizsardzību un apkarot savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, pastiprinot aizsardzības pasākumus, un tā kā tā ir arī noteikusi vides aizsardzības pasākumu efektīvu izpildi un ir apņēmusies piedalīties ciešākā reģionālā sadarbībā; tā kā šādām saistībām vajadzētu būt ES un Austrālijas BTN noteikumu etalonam;

K.  tā kā Austrālija ir viena no senākajām un tuvākajām ES partnerēm ar kopējām vērtībām un apņēmību veicināt labklājību un drošību uz globāliem noteikumiem balstītā sistēmā;

L.  tā kā Austrālija ir ratificējusi un īstenojusi galvenos starptautiskos paktus cilvēktiesību, sociālo un darba tiesību un vides aizsardzības jomā un pilnībā ievēro tiesiskumu;

M.  tā kā Austrālija ir viena no tikai sešiem PTO locekļiem, kuriem joprojām nav preferenciālas piekļuves ES tirgum vai ar kuriem nenotiek sarunas, lai tādu panāktu;

N.  tā kā pēc 2015. gada 15. novembra kopīgā paziņojuma tika uzsākta darbības jomas izpēte par to, vai ir iespējams uzsākt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Austrāliju un vai pastāv abpusēja apņemšanās to darīt; tā kā darbības jomas izpēte ir pabeigta;

O.  tā kā Parlamentam būs jāpieņem lēmums par to, vai sniegt piekrišanu iespējamam ES un Austrālijas BTN;

Stratēģiskais, politiskais un ekonomiskais konteksts

1.  uzsver, ka ir svarīgi padziļināt ES un Āzijas un Klusā okeāna valstu reģiona attiecības, lai cita starpā veicinātu ekonomisko izaugsmi Eiropā, un ka tas ir atspoguļots ES tirdzniecības politikā; atzīst, ka Austrālija ir svarīga šīs stratēģijas daļa un ka tirdzniecības attiecību paplašināšana un padziļināšana var palīdzēt sasniegt šo mērķi;

2.  pauž atzinību Austrālijai par spēcīgo un konsekvento iesaistīšanos daudzpusējās tirdzniecības darba kārtībā;

3.  uzskata, ka pilnu Savienības divpusējās un reģionālās sadarbības stratēģiju potenciālu var realizēt tikai tad, ja tiek īstenota uz noteikumiem un vērtībām balstīta tirdzniecība, un ka savstarpējības un savstarpēja izdevīguma garā noslēgts kvalitatīvs, vērienīgs, līdzsvarots un taisnīgs BTN ar Austrāliju, vienlaikus nekādā gadījumā neapdraudot mērķi sasniegt daudzpusēju virzību vai jau noslēgto daudzpusējo un divpusējo nolīgumu īstenošanu, ir izšķirīga šīs stratēģijas daļa; uzskata, ka dziļākai divpusējai sadarbībai var būt atspēriena punkts turpmākai daudzpusējai un plurilaterālai sadarbībai;

4.  uzskata, ka sarunas par modernu, padziļinātu, tālejošu, līdzsvarotu, taisnīgu un visaptverošu BTN ir piemērots veids, kā padziļināt divpusējās partnerattiecības un vēl vairāk pastiprināt jau esošās, nobriedušās divpusējās tirdzniecības un ieguldījumu attiecības; uzskata, ka šīs sarunas varētu kalpot par piemēru jaunai brīvās tirdzniecības nolīgumu paaudzei, uzsverot, ka ir svarīgi noteikt papildu vērienīgākus mērķus, tā paplašinot modernu BTN saturu robežas, ņemot vērā Austrālijas augsti attīstīto ekonomiku un normatīvo vidi;

Darbības jomas izpēte

5.  norāda uz to, ka 2017. gada 6. aprīlī tika pabeigta ES un Austrālijas darbības jomas izpēte, ar kuru bija apmierināta gan Komisija, gan arī Austrālijas valdība;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savlaicīgi ir pabeigusi un publicējusi ietekmes novērtējumu, lai varētu visaptveroši novērtēt iespējamos ieguvumus un zaudējumus ES un Austrālijas tirdzniecības un ieguldījumu ciešāku attiecību rezultātā, no kurām iegūtu gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumi abās valstīs, tostarp tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, vienlaicīgi īpašu uzmanību pievēršot ietekmei uz vides un sociālo jomu, tostarp ES darba tirgu, kā arī prognozēt un ņemt vērā to, kā AK izstāšanās no ES varētu iespaidot tirdzniecības un ieguldījumu plūsmas no Austrālijas uz ES, jo īpaši situācijās, kad tiek gatavota piedāvājumu apmaiņa un kvotu aprēķināšana;

Sarunu pilnvaras

7.  aicina Padomi atļaut Komisijai sākt sarunas ar Austrāliju par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu, pamatojoties uz darbības jomas izpētes rezultātiem, šajā rezolūcijā izklāstītajiem ieteikumiem, ietekmes novērtējumu un skaidri noteiktiem mērķiem;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu uzsvērt, ka zaļās grupas maksājumi nekropļo tirdzniecību un tiem nebūtu jāpiemēro antidempinga vai antisubsidēšanas pasākumi;

9.  aicina Padomi pilnībā ievērot kompetenču sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm, pieņemot lēmumu par sarunu norādēm, kā to var izsecināt no Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija atzinuma Nr. 2/15;

10.  aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas drīzāk izstrādāt priekšlikumu par tirdzniecības nolīgumu turpmāko vispārējo struktūru, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras brīvās tirdzniecības nolīgumu un skaidri nošķirt tirdzniecības un ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) liberalizācijas nolīgumu, kurā ir iekļauti tikai ES ekskluzīvas kompetences jautājumi, un potenciālu otru nolīgumu, kurš attiektos uz ES un dalībvalstu dalītās kompetences jautājumiem; uzsver, ka šāds nošķīrums atstātu sekas uz parlamentārās ratifikācijas procesu un ka tas nebūtu jāuzskata par veidu, kā apiet valstu demokrātiskos procesus, bet gan par demokrātisku atbildības deleģēšanu, pamatojoties uz Eiropas Savienības līgumiem; aicina Parlamentu ciešāk iesaistīties visos pašreizējo un turpmāko sarunu par BTN posmos;

11.  aicina Komisiju, iesniedzot galīgos nolīgumus parakstīšanai un noslēgšanai, un Padomi, pieņemot lēmumu par parakstīšanu un noslēgšanu, pilnībā ievērot kompetenču sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm;

12.  aicina Komisiju veikt sarunas pēc iespējas pārredzamāk, vienlaikus neapdraudot Savienības nostāju sarunās, nodrošinot vismaz tādu pārredzamības un sabiedriskās apspriešanas līmeni, kāds tika īstenots sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību ar ASV, izmantojot pastāvīgu dialogu ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, un pilnībā ievērot citās sarunās iedibināto paraugpraksi; atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi publicēt visus tās ieteikumus tirdzniecības nolīgumu sarunu norādēm, un uzskata to par pozitīvu precedentu; aicina Padomi sekot šim piemēram un publicēt sarunu norādes uzreiz pēc to pieņemšanas;

13.  uzsver, ka ar BTN ir jānodrošina labāka tirgus pieejamība un jāatvieglo tirdzniecība uz vietas, jārada pienācīgas kvalitātes darbvietas, jānodrošina dzimumu līdztiesība abu līgumslēdzēju pušu iedzīvotāju labā, jāsekmē ilgtspējīga attīstība, jāsaglabā ES standarti, jāaizsargā vispārējas nozīmes pakalpojumi un jāievēro demokrātiskās procedūras, vienlaikus palielinot ES eksporta iespējas;

14.  uzsver, ka vērienīgam nolīgumam būtu jēgpilni jāpievēršas ieguldījumu, preču un pakalpojumu tirdzniecības (izmantojot nesenos Parlamenta ieteikumus par atrunām attiecībā uz politisko rīcības brīvību un nozarēm, kurās nepieciešama īpaša piesardzība), muitas un tirdzniecības veicināšanas, digitalizācijas, elektroniskās tirdzniecības un datu aizsardzības, tehnoloģisko pētījumu un inovāciju atbalsta, publiskā iepirkuma, enerģētikas, ar valsts uzņēmumiem saistītajiem, konkurences, ilgtspējīgas attīstības, kā arī reglamentējošiem jautājumiem, piemēram, kvalitatīviem sanitārajiem un fitosanitārajiem standartiem un citām normām lauksaimniecības un pārtikas produktu jomā, nevājinot ES augstos standartus, kā arī kategorisku un izpildāmu saistību jautājumiem darba un vides standartu jomā, un cīņai pret nodokļu apiešanu un korupciju, vienlaicīgi saglabājot Savienības ekskluzīvās kompetences piemērošanas jomu un nepārtraukti īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumu un MVU vajadzībām;

15.  aicina Padomi sarunu norādēs nepārprotami atzīt otras puses pienākumus pret pirmiedzīvotājiem un šajā saistībā pieļaut atkāpes attiecībā uz iekšzemes preferenču shēmām; uzsver, ka ar nolīgumu būtu no jauna jāapstiprina abu pušu saistības saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

16.  uzsver, ka neatbilstošai zivsaimniecības pārvaldībai un nelegālai, nereģistrētai un neregulētai zvejai var būt nozīmīga negatīva ietekme uz tirdzniecību, attīstību un vidi un ka abām pusēm ir jāuzņemas nozīmīgas saistības aizsargāt haizivis, rajas, bruņurupučus un jūras zīdītājus, kā arī nepieļaut pārzveju, pārmērīgu kapacitāti un nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

17.  uzsver, ka „trīs R” princips (angļu val.: replace, reduce, refine), proti, aizstāt, samazināt un pilnveidot dzīvnieku izmantošanu zinātniskos nolūkos, ir cieši nostiprināts ES tiesību aktos; uzsver, ka ir sevišķi svarīgi, lai pašreizējie ES pasākumi izmēģinājumu ar dzīvniekiem un pētniecības jomā netiktu atcelti vai mazināti, kā arī lai netiktu ierobežoti turpmākie noteikumi par dzīvnieku izmantošanu un lai ES pētniecības iestādēm neradītu neizdevīgus konkurences apstākļus; uzstāj, ka abām pusēm jācenšas saskaņot „trīs R” paraugprakses tiesisko regulējumu, lai uzlabotu izmēģinājumu efektivitāti, samazinātu izmaksas un samazinātu dzīvnieku izmantošanas nepieciešamību;

18.  uzstāj, ka ir jāiekļauj pasākumi, kas paredzēti lauksaimniecības un pārtikas produktu viltojumu novēršanai;

19.  uzsver — lai BTN būtu patiešām izdevīgs ES ekonomikai, sarunu norādēs būtu jāiekļauj šādi aspekti:

   a) preču un pakalpojumu tirdzniecības liberalizācija un abu pušu patiesas tirgus pieejamības iespējas katras puses preču un pakalpojumu tirgum, novēršot nevajadzīgus regulatīvos šķēršļus un vienlaikus nodrošinot, ka nekas šajā nolīgumā nekavē kādu no pusēm veikt samērīgu regulēšanu, kuras mērķis ir leģitīmu politikas mērķu sasniegšana; ar šo nolīgumu i) pusēm nedrīkst liegt noteikt, regulēt, nodrošināt un atbalstīt vispārējas nozīmes pakalpojumus, un tajā ir jāiekļauj nepārprotami noteikumi šajā sakarībā; ii) nedrīkst noteikt prasību valdībām privatizēt nevienu pakalpojumu, kā arī liegt valdībām paplašināt to pakalpojumu klāstu, kurus tās sniedz sabiedrībai; iii) ar to nedrīkst liegt valdībām no jauna ieviest valsts kontroli pār pakalpojumiem, kurus valdības bija izvēlējušās privatizēt iepriekš, piemēram, ūdens apgādes, izglītības, veselības aprūpes, sociālajiem pakalpojumiem, vai samazināt augstos veselības, pārtikas, vides, darba un patērētāju drošības standartus, kā arī ierobežot ES vai valsts finansējumu mākslai un kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem, kā tas bija gadījumā ar iepriekšējiem tirdzniecības nolīgumiem; saistības būtu jānosaka, balstoties uz Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS); šajā sakarībā uzsver, ka ir jāsaglabā Eiropas ražotājiem piemērojamie standarti;
   b) ja nolīgumā ir ietverta iekšzemes noteikumu sadaļa, sarunu vedēji nedrīkst iekļaut nepieciešamības pārbaudes;
   c) saistības attiecībā uz antidempinga un kompensācijas pasākumiem, kas pārsniedz PTO noteikumus šajā jomā, iespējami izslēdzot to piemērošanu gadījumos, kad ir ieviesti pietiekami vispārējie konkurences standarti un sadarbība;
   d) ar tarifiem nesaistīto šķēršļu samazināšana, kā arī regulatīvās sadarbības dialogu labprātīga nostiprināšana un paplašināšana, ja vien tas praktiski ir iespējams un ir savstarpēji izdevīgi, vienlaicīgi neierobežojot katras nolīguma puses spēju īstenot regulatīvās, likumdošanas un politiskās darbības un ņemot vērā to, ka regulatīvas sadarbības mērķim ir jābūt veicināt globālās ekonomikas pārvaldību, šajā nolūkā pastiprinot konverģenci un sadarbību starptautisko standartu jomā, piemēram, pieņemot un īstenojot ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) noteiktos standartus, un vienlaikus garantējot visaugstāko līmeni patērētāju aizsardzības (piemēram, pārtikas nekaitīguma), vides aizsardzības (piemēram, dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības) un sociālās un darba aizsardzības jomā;
   e) ievērojamas publisko iepirkumu koncesijas visos valdības, valsts uzņēmumu un uzņēmumu ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām līmeņos, kas nodrošina Eiropas uzņēmumiem tirgus pieejamību stratēģiski svarīgās nozarēs, un tāda paša līmeņa atvērtība, kāda ir ES publisko iepirkumu tirgos, ņemot vērā, ka vienkāršotas procedūras un pārredzamība pretendentiem, tostarp pretendentiem no citām valstīm, arī var būt efektīvi līdzekļi, lai novērstu korupciju un veicinātu godīgumu valsts pārvaldē, vienlaikus nodrošinot ieguldīto līdzekļu atdevi nodokļu maksātājiem kvalitatīvas, efektīvas, lietderīgas un pārskatatbildīgas piegādes veidā; garantijas, ka publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanā tiek izmantoti ekoloģiskie un sociālie kritēriji;
   f) atsevišķa sadaļa, kurā ņemtas vērā mikrouzņēmumu un MVU vajadzības un intereses saistībā ar tirgus piekļuves veicināšanas jautājumiem, tostarp, bet ne tikai, plašāka tehnisko standartu saderība un vienkāršotas muitas procedūras, lai radītu konkrētas uzņēmējdarbības iespējas un sekmētu to internacionalizāciju;
   g) saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN tirdzniecība un ilgtspējīga attīstība ir jautājumi, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē, un ilgtspējīga attīstība ir ES kopējās tirdzniecības politikas būtiska sastāvdaļa, tādēļ stingrai un mērķtiecīgai ilgtspējīgas attīstības sadaļai ir jābūt neatņemamai jebkura iespējama nolīguma sastāvdaļai; noteikumi, kuros paredzēti efektīvi instrumenti dialogam, uzraudzībai un sadarbībai, kas satur arī saistošus un piemērojamus noteikumus, kuri pakļauti piemērotiem un efektīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem, dažādu piemērošanas metožu starpā apsverot iespēju izmantot arī uz sankcijām balstītus mehānismus, nodrošinot pienācīgu sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos, kā arī ciešu sadarbību ar ekspertiem no attiecīgām daudzpusējām organizācijām; noteikumi par sadaļu, kurā iekļauti tirdzniecības darba un vides aspekti un ilgtspējīgas attīstības būtiskā nozīme tirdzniecības un ieguldījumu kontekstā, ietverot noteikumus, kuri veicina attiecīgu starptautiski pieņemtu principu un noteikumu, piemēram, darba pamatstandartu, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) četru prioritāro pārvaldības konvenciju, kā arī daudzpusējo vides, tostarp ar klimata pārmaiņām saistīto, nolīgumu ievērošanu un efektīvu īstenošanu;
   h) prasība, ka pusēm ir jāveicina korporatīvā sociālā atbildība, tostarp attiecībā uz starptautiski atzītiem instrumentiem, un ESAO nozaru pamatnostādņu un ANO pamatprincipu izmantošana uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā;
   i) visaptveroši noteikumi par ieguldījumu liberalizāciju Savienības kompetences ietvaros, ņemot vērā jaunākās politiskās tendences, piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN;
   j) stingri un īstenojami pasākumi, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (ĢIN) attiecībā uz vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī citiem lauksaimniecības un pārtikas produktiem, atzīšanu un aizsardzību, kā atsauci ņemot vērā ES un Austrālijas nolīguma par vīna nozari noteikumus, vienlaicīgi cenšoties uzlabot spēkā esošo tiesisko regulējumu un panākt visu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu augsta līmeņa aizsardzību; vienkāršotas muitas procedūras un vienkārši un elastīgi izcelsmes noteikumi, kas ir piemēroti sarežģītajai globālās vērtību ķēdes videi, tostarp to pārredzamības un pārskatatbildības uzlabošanas ziņā, kur vien iespējams piemērojot daudzpusējos izcelsmes noteikumus, vai pārējos gadījumos neapgrūtinošus izcelsmes noteikumus, tādus kā tarifu apakšpozīcijas maiņa;
   k) līdzsvarota un tālejoša vienošanās par lauksaimniecības un zivsaimniecības sadaļām, kura var tikai veicināt konkurētspēju un dot labumu patērētājiem un ražotājiem, ja tajā pienācīgi ņemtas vērā visu Eiropas ražotāju un patērētāju intereses, ņemot vērā, ka daudziem lauksaimniecības produktiem, kuriem nepieciešama īpaša piesardzība, būtu jāpiemēro atbilstošs režīms, piemēram, izmantojot tarifa kvotas vai paredzot atbilstošus pārejas periodus, pienācīgi paturot prātā tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ietekmi uz lauksaimniecību un, iespējams, izslēdzot no sarunu jomas nozares, kurās nepieciešama īpaša piesardzība; izmantojamas, efektīvas, piemērotas un ātras divpusējās drošības klauzulas iekļaušana, kas ļauj uz laiku apturēt preferenču sistēmas piemērošanu, ja, stājoties spēkā tirdzniecības nolīgumam, importa apjoma pieaugums rada vai draud radīt kaitējumu nozarēm, kurās nepieciešama īpaša piesardzība;
   l) tālejoši noteikumi, kas pilnībā ļauj darboties digitālajai ekosistēmai un sekmē pārrobežu datu plūsmas, tostarp tādus principus kā godīgu konkurenci un mērķtiecīgus pārrobežu datu pārsūtīšanas noteikumus, pilnībā ievērojot un neskarot ES pašreizējos un turpmākos datu aizsardzības un privātuma noteikumus, ņemot vērā, ka datu plūsmas ir izšķirošs pakalpojumu ekonomikas dzinējspēks un būtisks tradicionālo ražošanas uzņēmumu globālo vērtību ķēžu elements, un tādēļ pēc iespējas ir jāiegrožo nepamatotas prasības par atrašanās vietu; datu aizsardzība un tiesības uz privātumu nav šķēršļi tirdzniecībai, bet gan pamattiesības, kas ir paredzētas LES 39. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā;
   m) precīzi un viennozīmīgi noteikumi par rīcību attiecībā uz aizjūras zemēm un teritorijām (AZT) un tālākajiem reģioniem, lai sarunās ņemtu vērā to īpašās intereses;

Parlamenta loma

20.  uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN, būtu jāstiprina Parlamenta loma visos ES BTN sarunu posmos no sarunu pilnvaru pieņemšanas līdz nolīguma galīgajai noslēgšanai; gaida sarunu uzsākšanu ar Austrāliju un apņemas uzmanīgi sekot sarunu virzībai un sniegt ieguldījumu veiksmīgu rezultātu panākšanā; atgādina Komisijai par tās pienākumu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem (pirms un pēc sarunu kārtām); pauž apņemšanos izpētīt likumdošanas un regulatīvās problēmas, kuras var rasties saistībā ar sarunām un gaidāmo nolīgumu, neskarot savas likumdevēja prerogatīvas; atkārto, ka tā galvenais pienākums ir pārstāvēt Eiropas Savienības iedzīvotājus, un cer veicināt iekļaujošas un atvērtas diskusijas sarunu procesā;

21.  atgādina, ka Parlamentam tiks pieprasīts dot piekrišanu gaidāmajam nolīgumam, kā paredzēts LESD, un ka tādēļ tā nostāja ir pienācīgi jāņem vērā visos sarunu posmos; aicina Komisiju un Padomi prasīt Parlamenta piekrišanu pirms nolīguma piemērošanas, vienlaicīgi iekļaujot šādu praksi iestāžu nolīgumā;

22.  atgādina, ka Parlaments uzraudzīs gaidāmā nolīguma īstenošanu;

o
o   o

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, informācijas nolūkā Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Austrālijas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0064.
(2) OV C 353 E, 3.12.2013., 210. lpp.
(3) ECLI:EU:C:2017:376.


Sarunu pilnvaras tirdzniecības sarunās ar Jaunzēlandi
PDF 418kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei par ierosinātajām sarunu pilnvarām tirdzniecības sarunās ar Jaunzēlandi (2017/2193(INI))
P8_TA(2017)0420A8-0312/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker, Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk un Jaunzēlandes premjerministra John Key 2015. gada 29. oktobra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un Jaunzēlandes 2007. gada 21. septembra kopīgo deklarāciju par attiecībām un sadarbību un ES un Jaunzēlandes 2016. gada 5. oktobrī parakstīto Partnerības nolīgumu par attiecībām un sadarbību (PNAS),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 14. septembrī publicēto tirdzniecības pasākumu kopumu, kurā Komisija apņēmās sabiedrībai darīt zināmas visas turpmākās tirdzniecības sarunu pilnvaras,

–  ņemot vērā ES un Jaunzēlandes 2017. gada 3. jūlijā parakstīto nolīgumu par sadarbību un savstarpējo administratīvo palīdzību muitas lietās,

–  ņemot vērā citus ES un Jaunzēlandes divpusējos nolīgumus, īpaši Nolīgumu par sanitārajiem pasākumiem, kas piemērojami dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecībai, un Savstarpējās atzīšanas nolīgumu attiecībā uz atbilstības novērtēšanu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, īpaši 2016. gada 25. februāra nostāju par brīvā tirdzniecības nolīguma (BTN) sarunu sākšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi(1), un 2012. gada 12. septembra normatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Jaunzēlandi, ar ko groza Nolīgumu par savstarpēju atzīšanu(2),

–  ņemot vērā paziņojumu pēc G20 valstu un valdību vadītāju sanāksmes, kas notika 2014. gada 15. un 16. novembrī Brisbenā,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja H. Van Rompuy, priekšsēdētāja J. M. Barroso un premjerministra John Key 2014. gada 25. marta kopīgo deklarāciju par partnerības padziļināšanu starp Jaunzēlandi un Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija atzinumu Nr. 2/15 par ES kompetenci parakstīt un ratificēt brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūru(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. novembra pētījumu par turpmāko tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ietekmi ES lauksaimniecības nozarē,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojuma projektu par digitālās tirdzniecības stratēģiju (2017/2065(INI)),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punktu un 218. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 108. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0312/2017),

A.  tā kā ES un Jaunzēlande kopīgi strādā, lai atrisinātu plašu kopīgo problēmu loku, un sadarbojas vairākos starptautiskos forumos, tostarp attiecībā uz tirdzniecības politikas jautājumiem daudzpusējā arēnā;

B.  tā kā 2015. gadā ES bija Jaunzēlandes otrā lielākā preču tirdzniecības partnere pēc Austrālijas, preču tirdzniecībai starp ES un Jaunzēlandi sasniedzot EUR 8,1 miljardu un pakalpojumu tirdzniecībai sasniedzot EUR 4,3 miljardus;

C.  tā kā 2015. gadā ES ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoms Jaunzēlandē sasniedza gandrīz EUR 10 miljardus;

D.  tā kā Jaunzēlande ir parakstījusi Nolīgumu par valsts iepirkumu;

E.  tā kā ES 2014. gada 30. jūlijā pabeidza sarunas par ES un Jaunzēlandes Partnerības nolīgumu par attiecībām un sadarbību (PNAS);

F.  tā kā ES lauksaimniecības nozare un atsevišķi lauksaimniecības produkti, piemēram, liellopu, teļa un aitas gaļa, piena produkti, graudaugi un cukurs, tostarp īpašie cukuri, šādu sarunu kontekstā ir pakļauti paaugstinātam riskam;

G.  tā kā Jaunzēlande ir lielākais sviesta eksportētājs pasaulē, otrs lielākais piena pulvera eksportētājs pasaulē, kā arī ieņem nozīmīgu vietu citu piena produktu, kā arī liellopu, teļa un aitas gaļas eksporta tirgū pasaulē;

H.  tā kā ES un Jaunzēlande ir iesaistījušās daudzpusējās sarunās, lai vēl vairāk liberalizētu vidi saudzējošu ražojumu tirdzniecību (Vides preču nolīgums) un pakalpojumu tirdzniecību (Pakalpojumu tirdzniecības nolīgums);

I.  tā kā ES atzīst, ka Jaunzēlandē ir pietiekama personas datu aizsardzība;

J.  tā kā Jaunzēlande ir piedalījusies noslēgtajās sarunās par Klusā okeāna valstu partnerību (TPP), kuras nākotne pašlaik ir neskaidra, un piedalās pašreizējās sarunās par reģionālu visaptverošu ekonomikas partnerību (RCEP) Austrumāzijā, kas vieno tās svarīgākos tirdzniecības partnerus; tā kā Jaunzēlande kopš 2008. gada īsteno brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Ķīnu;

K.  tā kā Jaunzēlande Klusā okeāna valstu partnerības (TPP) nolīguma ietvaros uzņēmās ievērojamas saistības veicināt konkrētu sugu saglabāšanu ilgtermiņā un novērst savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību, ieviešot stingrākus aizsardzības pasākumus, un tā kā nolīgumā tika paredzētas arī prasības par vides aizsardzības pasākumu efektīvu piemērošanu un ciešāku sadarbību reģionālā līmenī; tā kā šādas saistības vajadzētu izmantot kā etalonu ES un Jaunzēlandes brīvās tirdzniecības nolīgumā;

L.  tā kā Jaunzēlande ir viena no senākajām un tuvākajām ES partnerēm, kurai ir līdzīgas vērtības un apņēmība veicināt labklājību un drošību globālā uz noteikumiem balstītā sistēmā;

M.  tā kā Jaunzēlande ir ratificējusi un ieviesusi galvenos starptautiskos paktus cilvēktiesību, sociālo un darba tiesību un vides aizsardzības jomā, kā arī tā pilnībā ievēro tiesiskumu;

N.  tā kā Jaunzēlande ir viena tikai no sešiem PTO locekļiem, kuriem joprojām nav preferenciālas piekļuves ES tirgum vai ar kuriem nenotiek sarunas, lai tādu panāktu;

O.  tā kā pēc 2015. gada 29. oktobra kopīgā paziņojuma tika uzsākta darbības jomas izpēte par to, vai ir iespējams uzsākt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Jaunzēlandi un vai pastāv abpusēja apņemšanās to darīt; tā kā šī darbības jomas izpēte ir pabeigta,

P.  tā kā Eiropas Parlamentam būs jālemj par piekrišanu iespējamā ES un Jaunzēlandes brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanai,

Stratēģiskais, politiskais un ekonomiskais konteksts

1.  uzsver, ka padziļinātām ES un Āzijas un Klusā okeāna valstu reģiona attiecībām ir svarīga ietekme, tostarp veicinot ekonomisko izaugsmi Eiropā, un ka tas ir atspoguļots ES tirdzniecības politikā; atzīst, ka Jaunzēlande ir svarīga šīs stratēģijas daļa un ka tirdzniecības attiecību paplašināšana un padziļināšana var palīdzēt sasniegt šo mērķi;

2.  pauž atzinību Jaunzēlandei par spēcīgo un konsekvento iesaistīšanos daudzpusējās tirdzniecības darba kārtībā;

3.  uzskata, ka pilnu Savienības divpusējās un reģionālās sadarbības stratēģiju potenciālu var realizēt tikai tad, ja tiek panākta noteikumos un vērtībās balstīta tirdzniecība, un, ka savstarpējības un savstarpēja labuma garā noslēgts kvalitatīvs, tālejošs, līdzsvarots un taisnīgs brīvās tirdzniecības nolīgums ar Jaunzēlandi, vienlaikus nekādā gadījumā neapdraudot mērķi sasniegt daudzpusēju virzību vai jau noslēgto daudzpusējo un divpusējo nolīgumu īstenošanu, ir būtiska šo stratēģiju daļa; uzskata, ka dziļāka divpusējā sadarbība var kalpot par atspēriena punktu turpmākai daudzpusējai un plurilaterālai sadarbībai;

4.  uzskata, ka sarunas par modernu, padziļinātu, tālejošu, līdzsvarotu, taisnīgu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) ir piemērots veids, kā padziļināt divpusējās partnerattiecības un vēl vairāk pastiprināt jau esošās, nobriedušās divpusējās tirdzniecības un ieguldījumu attiecības; uzskata, ka šīs sarunas varētu kalpot par paraugu jaunas paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgumiem, un, ņemot vērā Jaunzēlandes augsti attīstīto ekonomiku un tiesisko vidi, uzsver, ka ir svarīgi izvirzīt tālejošākus mērķus, pārsniedzot moderna brīvās tirdzniecības nolīguma sniegtās iespējas;

5.  uzsver, ka starptautiskā līmenī ES un Jaunzēlande vides ilgtspējas politikas jomā ir vadībā un tāpēc tām ir iespēja pārrunāt un īstenot ļoti tālejošu sadaļu par ilgtspējīgu attīstību;

6.  brīdina par risku, ko rada spēcīgs un ES kaitējošs nolīguma līdzsvara trūkums lauksaimniecības nozarē, un par vilinājumu lauksaimniecību izmantot kā līdzekli, lai iegūtu plašāku piekļuvi Jaunzēlandes tirgum rūpniecības izstrādājumu un pakalpojumu jomā;

Darbības jomas izpēte

7.  norāda uz to, ka 2017. gada 7. martā tika pabeigta ES un Jaunzēlandes darbības jomas izpēte, ar kuru bija apmierināta gan Komisija, gan arī Jaunzēlandes valdība;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas laikus pabeigto un publicēto ietekmes novērtējumu, kura mērķis ir rūpīgi novērtēt iespējamos ieguvumus un zaudējumus no dziļākām ES un Jaunzēlandes tirdzniecības un ieguldījumu attiecībām, kas dos labumu iedzīvotājiem un uzņēmumiem abās valstīs, tostarp tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot ietekmei uz sociālo jomu un vidi, tostarp uz ES darba tirgu, kā arī paredzēt un ņemt vērā Brexit iespējamo ietekmi uz tirdzniecības un ieguldījumu plūsmu no Jaunzēlandes uz ES, īpaši sagatavojot piedāvājumu apmaiņas un kvotu aprēķinus;

Sarunu pilnvaras

9.  aicina Padomi atļaut Komisijai sākt sarunas par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ar Jaunzēlandi, pamatojoties uz darbības jomas izpētes rezultātiem, šajā rezolūcijā izklāstītajiem ieteikumiem, ietekmes novērtējumu un skaidri noteiktiem mērķiem;

10.  aicina Padomi, pieņemot lēmumu par sarunu norādēm, pilnībā ievērot ES un tās dalībvalstu kompetenču sadalījumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija Atzinuma Nr. 2/15;

11.  aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas drīzāk izstrādāt priekšlikumu par tirdzniecības nolīgumu turpmāko vispārējo struktūru, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN, un skaidri nošķirt tirdzniecības un ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) liberalizācijas nolīgumu, kurā ir iekļauti tikai ES ekskluzīvas kompetences jautājumi, un potenciālu otru nolīgumu, kurš attiektos uz ES un dalībvalstu dalītās kompetences jautājumiem; uzsver, ka šādam nošķīrumam būtu ietekme uz parlamentārās ratifikācijas procesu un ka tas nebūtu jāuzskata par veidu, kā apiet valstu demokrātiskos procesus, bet gan par demokrātisku atbildības deleģēšanu, pamatojoties uz Eiropas Savienības līgumiem; aicina Parlamentu ciešāk iesaistīties visos pašreizējo un turpmāko sarunu par BTN posmos;

12.  aicina Komisiju, iesniedzot galīgos nolīgumus parakstīšanai un noslēgšanai, un aicina Padomi, pieņemot lēmumu par parakstīšanu un noslēgšanu, pilnībā ievērot kompetenču sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm;

13.  aicina Komisiju veikt sarunas pēc iespējas pārredzamāk, vienlaikus neapdraudot Savienības nostāju sarunās, nodrošinot vismaz tādu pārredzamības un sabiedriskās apspriešanas līmeni, kāds tika īstenots sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību ar ASV, izmantojot pastāvīgu dialogu ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību un pilnībā ievērojot citās sarunās iedibināto paraugpraksi; atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi publicēt visus tās ieteikumus tirdzniecības nolīgumu sarunu norādēm, un uzskata to par pozitīvu precedentu; aicina Padomi sekot šim piemēram un publicēt sarunu norādes uzreiz pēc to pieņemšanas;

14.  uzsver, ka ar BTN ir jānodrošina labāka tirgus pieejamība un jāatvieglo tirdzniecība uz vietas, jārada pienācīgas kvalitātes darbvietas, jānodrošina abu līgumslēdzēju pušu iedzīvotāju dzimumu līdztiesība, jāsekmē ilgtspējīga attīstība, jāsaglabā ES standarti, jāaizsargā vispārējas nozīmes pakalpojumi un jāievēro demokrātiskās procedūras, vienlaikus palielinot ES eksporta iespējas;

15.  uzsver, ka vērienīgam nolīgumam būtu jēgpilni jāpievēršas ieguldījumiem, preču un pakalpojumu tirdzniecībai (izmantojot nesenos Eiropas Parlamenta ieteikumus par atrunām attiecībā uz politisko rīcības brīvību un par jutīgām nozarēm), muitai un tirdzniecības atvieglošanai, digitalizācijai, e-komercijai un datu aizsardzībai, tehnoloģiju izpētei un inovāciju atbalstam, publiskajam iepirkumam, enerģētikai, valsts uzņēmumiem, konkurencei, ilgtspējīgai attīstībai, tādiem regulatīviem jautājumiem kā kvalitatīviem sanitāriem un fitosanitāriem standartiem un citām normām lauksaimniecības un pārtikas produktu jomā, nevājinot ES augstos standartus, stingrām un izpildāmām saistībām darba un vides standartu jomā un cīņai pret nodokļu apiešanu un korupciju, vienlaikus rīkojoties Savienības ekskluzīvās kompetences jomās un vienmēr īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumu un MVU vajadzībām;

16.  aicina Padomi sarunu norādēs skaidri atzīt otras puses saistības pret pamatiedzīvotājiem;

17.  uzsver ES vadošo lomu dzīvnieku labturības politikas sekmēšanā pasaulē un ņem vērā, ka ES un Jaunzēlandes BTN ietekmēs vairākus miljonus lauksaimniecības dzīvnieku, tādēļ Komisijai ir jānodrošina, ka puses uzņemas stingras saistības lauksaimniecības dzīvnieku labturības un aizsardzības uzlabošanā;

18.  uzsver, ka savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgai tirdzniecībai ir būtiskas vides, ekonomiskās un sociālās sekas un ka ar vērienīgu nolīgumu ir jāveicina visu savvaļas dzīvnieku un augu sugu un to dzīvotņu saglabāšana un stingri jāapkaro savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga ieguve, tirdzniecība un pārvadāšana;

19.  uzsver, ka nepietiekama zivsaimniecības pārvaldība un nelikumīga, nereģistrēta un neregulēta (NNN) zveja var radīt nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecību, attīstību un vidi un ka līgumslēdzējām pusēm ir jāuzņemas nozīmīgas saistības, lai aizsargātu haizivju, raju, bruņurupuču un jūras zīdītāju sugas un novērstu pārmērīgu nozveju, pārmērīgas jaudas un NNN zveju;

20.  uzsver — lai BTN būtu patiešām izdevīgs ES ekonomikai, sarunu norādēs būtu jāiekļauj šādi aspekti:

   a) preču un pakalpojumu tirdzniecības liberalizācija un abu pušu patiesas tirgus pieejamības iespējas katras puses preču un pakalpojumu tirgum, novēršot nevajadzīgus regulatīvos šķēršļus un vienlaikus nodrošinot, ka nekas šajā nolīgumā nekavē kādu no pusēm veikt samērīgu regulēšanu, kuras mērķis ir leģitīmu politikas mērķu sasniegšana; šajā nolīgumā (i) nedrīkst liegt pusēm noteikt, regulēt, nodrošināt un atbalstīt vispārējas nozīmes pakalpojumus, un tajā ir jāparedz nepārprotami noteikumi par to; (ii) nedrīkst noteikt prasību valdībām privatizēt nevienu pakalpojumu, ne arī liegt valdībām paplašināt to pakalpojumu klāstu, kurus tās sniedz sabiedrībai; (iii) nedrīkst liegt valdībām no jauna pakļaut valsts kontrolei tādus pakalpojumus, kurus valdība iepriekš nolēmusi privatizēt, piemēram, ūdeni, izglītību, veselības un sociālos pakalpojumus, nedz pazemināt augstos veselības aprūpes, pārtikas, patērētāju, vides, darba un drošības standartus ES, nedz arī ierobežot publisko finansējumu mākslai un kultūrai, izglītībai, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem, kā tas notika iepriekšējos tirdzniecības nolīgumos; saistības ir jāpamato uz Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS); šajā ziņā uzsver, ka ir jāsaglabā Eiropas ražotājiem piemērotie standarti;
   b) ja nolīgumā ir ietverta vietējo noteikumu sadaļa, sarunu vedēji nedrīkst iekļaut nepieciešamības pārbaudes;
   c) saistības par antidempinga un kompensācijas pasākumiem, kas pārsniedz PTO noteikumu prasības šajā jomā, iespējams izslēdzot to piemērošanu gadījumos, ja ir spēkā pietiekami kopējie konkurences standarti un tiek īstenota pietiekama sadarbība;
   d) nevajadzīgu beztarifu barjeru samazināšana un brīvprātīga sadarbības dialogu paplašināšana un stiprināšana par regulējuma jautājumiem, savstarpēji praktiskos un izdevīgos gadījumos, vienlaikus neierobežojot katras puses spējas īstenot tās regulatīvos, leģislatīvos un politikas pasākumus, ņemot vērā, ka regulatīvās sadarbības mērķim ir jābūt globālās ekonomikas pārvaldības uzlabošanai, īstenojot stingrāku konverģenci un sadarbību starptautisko standartu jomā, un noteikumu saskaņošanu, piemēram, pieņemot un īstenojot ANO Eiropas Ekonomikas komisijas darba grupas (UNECE) noteiktos standartus un vienlaikus nodrošinot augstāko patērētāju (piemēram, pārtikas drošuma jomā), vides (piemēram, dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības jomā), sociālo un darba tiesību aizsardzības līmeni;
   e) ievērojamas publisko iepirkumu koncesijas visos valsts pārvaldības līmeņos, tostarp valsts uzņēmumos un uzņēmumos ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām, kas nodrošina Eiropas uzņēmumiem tirgus pieejamību stratēģiskās nozarēs, un tāda paša līmeņa atvērtība, kāda ir ES publisko iepirkumu tirgos, ņemot vērā, ka vienkāršotas procedūras un pārredzamība pretendentiem, tostarp pretendentiem no citām valstīm, arī var būt efektīvi līdzekļi, lai novērstu korupciju un veicinātu godīgumu valsts pārvaldē, vienlaikus nodrošinot ieguldīto līdzekļu atdevi nodokļu maksātājiem kvalitatīvas, efektīvas, lietderīgas un pārskatatbildīgas piegādes veidā; garantijas, ka publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanā tiek izmantoti ekoloģiskie un sociālie kritēriji;
   f) atsevišķa sadaļa, kurā ņemtas vērā mikrouzņēmumu un MVU vajadzības un intereses saistībā ar tirgus piekļuves veicināšanas jautājumiem, tostarp, bet ne tikai, plašāka tehnisko standartu saderība un vienkāršotas muitas procedūras, lai radītu konkrētas uzņēmējdarbības iespējas un sekmētu to internacionalizāciju;
   g) saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN tirdzniecība un ilgtspējīga attīstība ir jautājumi, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē, un ilgtspējīga attīstība ir ES kopējās tirdzniecības politikas būtiska sastāvdaļa, tādēļ stingrai un mērķtiecīgai ilgtspējīgas attīstības sadaļai ir jābūt neatņemamai jebkura iespējama nolīguma sastāvdaļai; noteikumi, kuros paredzēti efektīvi instrumenti dialogam, uzraudzībai un sadarbībai, kas satur arī saistošus un piemērojamus noteikumus, kuri pakļauti piemērotiem un efektīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem, dažādu piemērošanas metožu starpā apsverot iespēju izmantot arī uz sankcijām balstītus mehānismus, nodrošinot pienācīgu sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos, kā arī ciešu sadarbību ar ekspertiem no attiecīgām daudzpusējām organizācijām; noteikumi par sadaļu, kurā iekļauti tirdzniecības darba un vides aspekti un ilgtspējīgas attīstības būtiskā nozīme tirdzniecības un ieguldījumu kontekstā, ietverot noteikumus, kuri veicina attiecīgu starptautiski pieņemtu principu un noteikumu, piemēram, darba pamatstandartu, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) četru prioritāro pārvaldības konvenciju, kā arī daudzpusējo vides, tostarp ar klimata pārmaiņām saistīto, nolīgumu ievērošanu un efektīvu īstenošanu;
   h) prasība pusēm veicināt uzņēmumu sociālo atbildību, tostarp attiecībā uz starptautiski atzītiem instrumentiem, un īstenot ESAO nozaru pamatnostādnes un ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām;
   i) visaptveroši noteikumi par ieguldījumu liberalizāciju Savienības kompetences ietvaros, ņemot vērā jaunākās politiskās tendences, piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 16. maija Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN;
   j) stingri un īstenojami pasākumi, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp vīnu un stipro alkoholisko dzērienu un citu lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (ĢIN), atzīšanu un aizsardzību; vienkāršotas muitas procedūras un vienkārši un elastīgi izcelsmes noteikumi, kas ir piemēroti sarežģītajai globālās vērtību ķēdes videi, tostarp to pārredzamības un pārskatatbildības uzlabošanas ziņā, kur vien iespējams piemērojot daudzpusējos izcelsmes noteikumus, vai pārējos gadījumos neapgrūtinošus izcelsmes noteikumus, tādus kā tarifu apakšpozīcijas maiņa;
   k) līdzsvarota un tālejoša vienošanās par lauksaimniecības un zivsaimniecības sadaļām, kura var tikai veicināt konkurētspēju un dot labumu patērētājiem un ražotājiem, ja tajā pienācīgi ņemtas vērā visu Eiropas ražotāju un patērētāju intereses, ņemot vērā, ka daudziem jutīgiem lauksaimniecības produktiem būtu jāpiemēro atbilstošs režīms, piemēram, izmantojot tarifa kvotas vai paredzot atbilstošus pārejas periodus, pienācīgi paturot prātā tirdzniecības nolīgumu kumulatīvo ietekmi uz lauksaimniecību un, iespējams, izslēdzot no sarunu jomas jutīgākās nozares; izmantojamas, efektīvas, piemērotas un ātras divpusējās drošības klauzulas iekļaušana, kas ļauj uz laiku apturēt preferenču sistēmas piemērošanu, ja, stājoties spēkā tirdzniecības nolīgumam, importa apjoma pieaugums rada vai draud radīt kaitējumu jutīgām nozarēm;
   l) tālejoši noteikumi, kas pilnībā ļauj darboties digitālajai ekosistēmai un sekmē pārrobežu datu plūsmas, tostarp tādus principus kā godīgu konkurenci un mērķtiecīgus pārrobežu datu pārsūtīšanas noteikumus, pilnībā ievērojot un neskarot ES pašreizējos un turpmākos datu aizsardzības un privātuma noteikumus, ņemot vērā, ka datu plūsmas ir izšķirošs pakalpojumu ekonomikas dzinējspēks un būtisks tradicionālo ražošanas uzņēmumu globālo vērtību ķēžu elements, un tādēļ pēc iespējas ir jāiegrožo nepamatotas prasības par atrašanās vietu; datu aizsardzība un tiesības uz privātumu nav šķēršļi tirdzniecībai, bet gan pamattiesības, kas ir paredzētas LES 39. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā;
   m) precīzi un viennozīmīgi noteikumi par rīcību attiecībā uz aizjūras zemēm un teritorijām (AZT) un tālākajiem reģioniem, lai sarunās ņemtu vērā to īpašās intereses;

21.  aicina Komisiju nodrošināt lauksaimniecības produktu marķējuma, izsekojamības un patiesās izcelsmes aizsardzību, kas ir līdzsvarota nolīguma būtisks elements, lai nepieļautu, ka patērētāji gūst nepatiesu vai maldinošu iespaidu;

22.  uzsver Eiropas vienotā tirgus un Jaunzēlandes tirgus atšķirīgo apjomu, kas jāņem vērā iespējamā brīvās tirdzniecības nolīgumā starp šīm abām pusēm;

Parlamenta loma

23.  uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu Nr. 2/15 par ES un Singapūras BTN, būtu jāstiprina Parlamenta nozīme visos ES BTN sarunu posmos no sarunu pilnvaru pieņemšanas līdz nolīguma noslēgšanai; ar cerībām gaida sarunu uzsākšanu ar Jaunzēlandi un apņemas uzmanīgi sekot sarunu virzībai un sniegt ieguldījumu veiksmīgu rezultātu panākšanā; atgādina Komisijai tās pienākumu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem (gan pirms, gan arī pēc sarunu kārtām); pauž apņemšanos izpētīt likumdošanas un regulatīvās problēmas, kuras var rasties saistībā ar sarunām un gaidāmo nolīgumu, neskarot savas likumdevēja prerogatīvas; atkārto, ka tā galvenais pienākums ir pārstāvēt Eiropas Savienības iedzīvotājus, un cer veicināt iekļaujošas un atvērtas diskusijas sarunu procesā;

24.  atgādina, ka Parlamentam tiks pieprasīts dot piekrišanu gaidāmajam nolīgumam, kā paredzēts LESD, un ka tādēļ tā nostāja ir pienācīgi jāņem vērā visos sarunu posmos; aicina Komisiju un Padomi prasīt Parlamenta piekrišanu pirms nolīguma piemērošanas, vienlaicīgi iekļaujot šādu praksi iestāžu nolīgumā;

25.  atgādina, ka Parlaments uzraudzīs gaidāmā nolīguma īstenošanu;

o
o   o

26.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, informācijas nolūkā Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Jaunzēlandes valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti P8_TA(2016)0064.
(2) OV C 353 E, 3.12.2013., 210. lpp.
(3) ECLI:EU:C:2017:376.


ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzība 2015. gadā
PDF 363kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcija par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību 2015. gadā (2017/2011(INI))
P8_TA(2017)0421A8-0265/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 32. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2014. gads) (COM(2015)0329),

–  ņemot vērā 33. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2015. gads) (COM(2016)0463),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats(1),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2011)0930),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu „Atjaunināts paziņojums par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu” (COM(2012)0154),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 13. decembra paziņojumu “ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”(2),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(3),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada 13. aprīļa iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012.-2013.)(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par atklātu, efektīvu un neatkarīgu Eiropas pārvaldību(8),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. un 288. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0265/2017),

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt Līgumu sargātājai;

B.  tā kā atbilstīgi LES 4. panta 3. punktam un LESD 288. panta 3. punktam un 291. panta 1. punktam dalībvalstīm ir galvenā atbildība par ES tiesību aktu pareizu transponēšanu, piemērošanu un īstenošanu noteiktajos termiņos, kā arī tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nodrošināšanu, kuri pietiekami iedarbīgi garantē tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas ES tiesību akti;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (EST) iedibināto judikatūru dalībvalstīm ir jāsniedz Komisijai skaidra un precīza informācija par to, kā tās transponē ES direktīvas savos tiesību aktos(9);

D.  tā kā saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(10) un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(11) dalībvalstīm, kad tās informē Komisiju par saviem valsts transponēšanas pasākumiem, pamatotos gadījumos var būt pienākums sniegt pamatojošu informāciju “skaidrojošos dokumentos”, kur izklāstīts, kā dalībvalstis ir transponējušas direktīvas savos tiesību aktos(12);

E.  tā kā saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (ESPH) ir tāds pats juridisks spēks kā Līgumiem un tā attiecas uz Savienības un dalībvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts);

F.  tā kā Savienības rīcībā ir vairāki instrumenti un procesi, ar kuriem nodrošināt Līgumos ietverto principu un vērtību pilnīgu un pareizu piemērošanu, tomēr praksē šķiet, ka šiem instrumentiem ir ierobežota darbības jomā un ka tie ir nepietiekami vai neiedarbīgi;

G.  tā kā tāpēc ir jāizveido jauns mehānisms, kas nodrošinātu vienotu un saskaņotu struktūru, izmantojot esošos instrumentus un mehānismus, kuri visās ES iestādēs un visās dalībvalstīs būtu jāpiemēro vienveidīgi;

H.  tā kā saskaņā ar LESD 258. panta 1. un 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu attiecīgajai dalībvalstij un, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā;

I.  tā kā Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām paredz informācijas apmaiņu par visām pārkāpuma procedūrām, kuru pamatā ir oficiālas paziņojuma vēstules, bet neattiecas uz neoficiālo EU Pilot procedūru, ko izmanto pirms oficiālās pārkāpuma procedūras;

J.  tā kā EU Pilot procedūras ir iecerētas, lai sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm padarītu ciešāku un saskaņotāku, novērstu ES tiesību aktu pārkāpumus agrīnā posmā ar divpusēja dialoga palīdzību, un, kad vien iespējams, novērstu nepieciešamību izmantot oficiālās pārkāpuma procedūras;

K.  tā kā 2015. gadā Komisija saņēma 3450 sūdzības par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem un visvairāk sūdzību tika iesniegts par Itāliju (637), Spāniju (342) un Vāciju (274);

L.  tā kā ESPH 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir definētas kā ikvienas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu iestādēs, un tā kā LESD 298. pantā noteikts, ka, veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanu 2015. gadā, kurā uzmanība pievērsta ES acquis izpildei, un norāda, ka pēc pārskatā sniegtās informācijas trīs jomas, kurās 2015. gadā transponēšanas pienākuma neizpildes procedūras pret dalībvalstīm tika sāktas visvairāk, bija mobilitāte un transports, enerģētika, kā arī vide; norāda, ka uz šīm jomām attiecās arī lielākā daļa izmeklēšanu, kuras tika uzsāktas 2015. gadā, izmantojot sistēmu EU Pilot, un ka šīs izmeklēšanas galvenokārt attiecas uz Itāliju, Portugāli un Vāciju; aicina Komisiju sīkāk izklāstīt šīs situācijas konkrētos iemeslus;

2.  norāda jo īpaši, ka Komisija ir ķērusies pie gaisa sliktās kvalitātes problēmas Eiropā risināšanas, uzsākot vairākas pienākumu neizpildes procedūras par Direktīvas 2008/50/EK pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka nemitīgi tiek pārkāptas NO2 robežvērtības; vienlaikus pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija 2015. gadā nav izmantojusi tās pašas kontroles pilnvaras, lai novērstu tādu piesārņojošu dīzeļdegvielas automobiļu laišanu vienotajā tirgū, kuru NO2 emisiju atmosfērā īpatsvars ir liels, pārsniedzot iepriekš minētās robežvērtības, un kas neatbilst ES normām par tipveida apstiprināšanu un par vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem;

3.  uzskata, ka pienākuma neizpildes procedūru lielais skaits 2015. gadā liecina, ka nopietns ES uzdevums un prioritāte joprojām ir ES tiesību aktu laicīgas un pareizas piemērošanas nodrošināšana; uzskata, ka ES pilsoņi jūtas pārliecinātāki par ES tiesību aktiem, ja dalībvalstīs tos īsteno efektīvā veidā; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai efektīvi un laikus transponētu un ieviestu ES tiesību aktus;

4.  norāda, ka 2015. gada beigās joprojām bija palikušas nenoslēgtas 1368 pārkāpumu lietas, kas ir nedaudz vairāk nekā iepriekšējā gadā, tomēr mazāk nekā 2011. gadā;

5.  atzīst, ka ES tiesību aktu pareiza īstenošana un piemērošana galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, taču norāda, ka tas neatbrīvo ES iestādes no pienākuma ievērot ES primāros tiesību aktus, kad tās pieņem ES sekundāros tiesību aktus; tomēr uzsver, ka Komisija nodrošina dalībvalstīm vairākus instrumentus, kas ir izstrādāti, lai palīdzētu tām rast kopīgus risinājumus, piemēram, rokasgrāmatas, ekspertu grupas un īpašas interneta vietnes — no dialogiem par transponēšanas plāniem līdz dokumentiem, kuros izskaidrots, kā jau agrīnā posmā atpazīt un risināt transponēšanas problēmas; aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem ievēro to solījumus, kas ir formulēti Komisijas un dalībvalstu 2011. gada 28. septembra kopīgajā politiskajā paziņojumā par paskaidrojošajiem dokumentiem, tostarp sastādot salīdzinošās tabulas, kurās sniedz saprotamu un precīzu informāciju par dalībvalstu pasākumiem, ar kuriem direktīvas transponē dalībvalstu tiesību sistēmā;

6.  jau atkārtoti aicina Komisiju apvienot visus dažādos portālus, kontaktpunktus un informācijas tīmekļa vietnes, lai iedzīvotāji tajā tiešsaistes režīmā varētu viegli piekļūt sūdzību iesniegšanas veidlapām un lietotājiem draudzīgā veidā iepazīties ar pārkāpumu procedūrām;

7.  konstatē, ka Komisija uzstāj, ka dalībvalstīm ir jāpaziņo, ja tās, transponējot direktīvas savos tiesību aktos, nolemj pievienot elementus, kuri iedzīvotājiem izskaidro, par kuriem noteikumiem ir atbildīga ES un par kuriem — dalībvalsts; vienlaikus norāda, ka tas neskar dalībvalstu tiesības valsts līmenī noteikt, piemēram, augstākus sociālos un vides standartus;

8.  uzsver, ka Parlamentam vajadzētu spēt uzraudzīt arī to, kā Komisija nodrošina regulu izpildi, tāpat, kā veic uzraudzību attiecībā uz direktīvām; prasa Komisijai nodrošināt, lai dati par regulu īstenošanu tiek sniegti turpmākajos gada ziņojumos par ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzību; aicina dalībvalstis iesniegt Komisijai valsts tiesību aktu uzskaitījumu, ar kuriem transponē vai īsteno regulas, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu atbilstību, un norādīt, kuras to daļas izriet no ES tiesību aktiem un kuras daļas ir dalībvalsts mēroga papildinājumi;

9.  uzsver, ka ir jānodrošina transponēšanas termiņu ievērošana; mudina ES iestādes noteikt reālistiskus izpildes termiņus;

10.  uzsver, ka ES ir izveidota kā savienība, kuras pamatā ir tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana (LES 2. pants); uzsver, ka LES 2. pantā ietvertās vērtības ir Savienības pamatu stūrakmens, un ka ir pastāvīgi jāizvērtē, vai dalībvalstis ievēro šīs vērtības; atkārto, ka ārkārtīgi svarīgi ir rūpīgi uzraudzīt, ko dara un ko nedara dalībvalstis un ES iestādes, un pauž bažas par to, ka Parlamentam tiek adresēti daudzi lūgumraksti, bet Komisijai — daudzas sūdzības;

11.  uzsver, ka trauksmes cēlēji var būt noderīgi, informējot gan ES iestādes, gan dalībvalstu iestādes par Savienības tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumiem; atkārtoti pauž viedokli, ka viņu darbība ir jāveicina, nevis jāierobežo.

12.  atzīst, ka lūgumraksti ir nepastarpinātas informācijas svarīgs avots ne tikai par pārkāpumiem un trūkumiem ES tiesību aktu piemērošanā dalībvalstīs, bet arī par iespējamām nepilnībām ES tiesību aktos un iedzīvotāju priekšlikumiem par jauniem tiesību aktiem, kurus varētu pieņemt, vai iespējamiem spēkā esošo tiesību aktu uzlabojumiem; apstiprina, ka efektīva lūgumrakstu izskatīšana pārbauda un galu galā uzlabo Komisijas un Parlamenta spēju reaģēt uz problēmām, kas ir saistītas ar transponēšanu un nepareizu piemērošanu, un tās novērst; konstatē, ka Komisija ir iecerējusi ES tiesību aktu īstenošanu uzskatīt par prioritāti, lai iedzīvotāji varētu gūt labumu no tās ikdienas dzīvē; uzsver vajadzību nodrošināt, lai lēmumu pieņemšanas procesi un pārvaldes iestādes būtu pārredzami, objektīvi un neatkarīgi;

13.  pauž nožēlu par to, ka nav precīzu statistikas datu par to lūgumrakstu skaitu, pamatojoties uz kuriem ir sāktas EU Pilot procedūras vai pienākumu neizpildes procedūras; līdz ar to prasa, lai Komisija sūtītu regulārus ziņojumus par lietām, kas attiecas uz konkrētajā brīdī īstenotām tiesvedībām un/vai procesiem, lai veicinātu strukturālo dialogu un samazinātu strīdu izšķiršanai paredzēto laiku; aicina Komisiju minētos ziņojumus apspriest ar Lūgumrakstu komiteju un šajā apspriešanā proaktīvi iesaistīt priekšsēdētāja vietnieku, kurš atbild par tiesību aktu piemērošanu un vienkāršošanu; aicina Komisiju lūgumrakstu iesniedzējus iesaistīt EU Pilot procedūrās, kas ir ierosinātas, reaģējot uz viņu lūgumrakstiem, lai sekmētu arī lūgumrakstu iesniedzēju dialogu ar attiecīgajām dalībvalstu iestādēm;

14.  pauž nožēlu, ka aizvien vairāk tiek kavēta ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģijas 2012.–2015. gadam īstenošana, kā dēļ praksē tiek traucēta jaunās stratēģijas sākšana ES līmenī, ņemot vērā, ka tā ir nepieciešama, lai garantētu pilnīgu un efektīvu dzīvnieku labturības aizsardzību, pateicoties atjauninātam, izsmeļošam un precīzam tiesiskam regulējumam, kuram ir pilnībā jāatbilst LESD 13. panta prasībām;

15.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi lielu skaitu lūgumrakstu par bērnu labklājības lietām, un cer, ka patlaban notiekošā regulas Brisele IIA pārskatīšana sekmēs regulas nepilnību izlabošanu un tās īstenošanas problēmu novēršanu;

16.  uzsver, ka pēdējos gados ir konstatēta tādu tiesību aktu īstenošanas trūkumi, kurus pieņēma, lai apkarotu krāpšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju; prasa, lai Komisija pieliktu divkāršus pūliņus nolūkā nodrošināt ES noteikumu stingru piemērošanu šajā jomā;

17.  norāda, ka dalībvalstu prioritātei vajadzētu būt savlaicīgai un pareizai ES tiesību transponēšanai valstu tiesību aktos un to īstenošanai, kā arī precīzam iekšējam tiesiskajam regulējumam, kurā pilnībā ņemtas vērā Līgumos paredzētās pamatvērtības, principi un tiesības, lai izvairītos no ES tiesību aktu pārkāpšanas un varētu izmantot visus ieguvumus, ko nodrošina ES tiesību aktu efektīva un lietderīga piemērošana; šajā sakarā uzsver, ka uz visu ES iestāžu darbību vai bezdarbību attiecas ES Līgumi un ESPH(13);

18.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis nodrošināt ES noteikumu par personu brīvu pārvietošanos stingru izpildi, jo īpaši garantējot saistīto ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pilnīgu aizsardzību; atgādina — līdzās tam, ka personu pārvietošanās brīvība ir viena no ES pamatbrīvībām un ir uzskatāma par neatņemamu ES pilsonības institūta sastāvdaļu, pieņemot, ka tiek pilnībā aizsargātas pamattiesības, tā ir arī ļoti svarīga no ES pilsoņu un viņu ģimeņu viedokļa, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, un viņu priekšstatiem par ES, un tā ir bieži sastopams lūgumrakstu temats;

19.  atgādina par Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju un aicina Komisiju īstenot tajā minētos ieteikumus;

20.  atzīst, ka Parlamentam arī ir izšķiroši svarīga loma, jo tas īsteno politisku pārraudzību pār to, kā Komisija nodrošina tiesību aktu izpildi, pārbauda gada pārskatus par ES tiesību aktu īstenošanu un izstrādā attiecīgās Parlamenta rezolūcijas; ierosina, ka Parlaments arī turpmāk varētu sekmēt ES tiesību aktu savlaicīgu un precīzu transponēšanu, likumdošanas lēmumu pieņemšanas procesā apmainoties ar speciālajām zināšanām, izmantojot agrāk izveidotus sakarus ar dalībvalstu parlamentiem;

21.  uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un citu ieinteresēto personu svarīgo lomu gan tiesību aktu sagatavošanā, gan uzraugot nepilnības ES tiesību aktu transponēšanā un piemērošanā dalībvalstīs un ziņojot par tām; šajā sakarā uzsver pārredzamības principu, kurš ir paredzēts ES Līgumos, kā arī ES pilsoņu tiesības uz tiesiskumu un labu pārvaldību, kā noteikts ES Pamattiesību hartas 41. un 47. pantā; atgādina, ka cita starpā arī šīm tiesībām un principiem vajadzētu būt ārkārtīgi svarīgiem dalībvalstīm, kad tās ierosina tiesību aktu projektus, ar ko īsteno ES tiesību aktus;

22.  atzinīgi vērtē to, ka salīdzinājumā ar 2014. gadu par 30 % ir samazinājies 2015. gadā uzsāktu jaunu EU Pilot lietu skaits (2015. gadā — 881, 2014. gadā — 208 lietas); tomēr norāda uz to, ka vidējais atrisināto lietu īpatsvars 2015. gadā ir saglabājies stabils un ir tieši tāds pats kā 2014. gadā (75 %);

23.  atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi kopš 2011. gada ir samazinājies jaunu sūdzību skaits (kopā 3450 jaunu sūdzību, kas ir apmēram par 9 % mazāk nekā 2014. gadā); tomēr ar lielām bažām norāda, ka visvairāk jaunu sūdzību ir bijis nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības jomās; norāda, ka 72 % par dalībvalstīm iesniegto sūdzību 2015. gadā veido sūdzības, kas iesniegtas nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības, iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU, tiesiskuma un patērētāju aizsardzības, nodokļu politikas un muitas savienības, kā arī vides jomā;

24.  pauž nožēlu par to, ka 2015. gadā dalībvalstis vienmēr nav pildījušas savu apņemšanos kopā ar valsts pasākumiem, ar kuriem transponē direktīvas to tiesību sistēmā, sniegt arī skaidrojošus dokumentus; uzskata, ka Komisijai vajadzētu piedāvāt dalībvalstīm lielāku atbalstu šo skaidrojošo dokumentu un atbilstības tabulu sagatavošanā; mudina Komisiju turpināt ziņot Parlamentam un Padomei par paskaidrojošajiem dokumentiem savos gada ziņojumos par ES tiesību aktu piemērošanu;

25.  uzskata, ka finansiālajām sankcijām par ES tiesību aktu neievērošanu jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām, ņemot vērā neatbilstības atkārtošanos tajā pašā jomā, un ka ir jāievēro dalībvalstu likumīgās tiesības;

26.  uzsver, ka visām ES iestādēm ir jāievēro ES Līgumi un ESPH(14);

27.  atkārto, ka uzdevumi, kas Komisijai vai citām ES iestādēm paredzēti ESM līgumā (vai citos attiecīgos līgumos), saskaņā ar līguma 13. panta 3. un 4. punktu uzliek tām pienākumu nodrošināt, ka saskaņā ar minētajiem līgumiem noslēgtie saprašanās memorandi atbilst ES tiesību aktiem; uzsver, ka tādējādi ES iestādēm būtu jāatturas no tādu saprašanās memorandu parakstīšanas, kuru atbilstību ES tiesību aktiem tās apšauba(15);

28.  uzsver, cik svarīgi ir tas, ka dalībvalstīs tiek transponēti un praksē īstenoti ES līmeņa patvēruma standarti (piemēram, attiecībā uz to, kā dalībvalstis īsteno Uzņemšanas nosacījumu direktīvu (Direktīva 2013/33/ES(16)))(17); pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis ir nepilnīgi īstenojušas un izmantojušas pārcelšanas mehānismu, ko Komisija ierosināja, lai risinātu bēgļu krīzi; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tam, kā tiek īstenoti patvēruma un migrācijas jomā pieņemtie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti ESPH paredzētie principi, un vajadzības gadījumā uzsākt attiecīgās pienākumu neizpildes procedūras;

29.  ar bažām konstatē, ka atsevišķas dalībvalstis izvairās pildīt pienākumus patvēruma un migrācijas jomā; atzinīgi vērtē Komisijas stingro nostāju pret dalībvalstīm attiecībā uz ES tiesību aktu piemērošanu patvēruma un migrācijas jomā; atgādina, ka, ņemot vērā migrācijas plūsmas uz Eiropu, ES saskaras ar vēl nebijušu juridisku, politisku un humanitāru problēmu; aicina dalībvalstis, uzņemot un pārdalot bēgļus, ņemt vērā arī starptautiskās cilvēktiesību konvencijas; pauž cerību, ka Komisija regulāri uzraudzīs, kā dalībvalstis īsteno Eiropas programmu migrācijas jomā; atgādina par to, ka efektīva ES migrācijas politika ir jābalsta uz atbildības un solidaritātes līdzsvaru dalībvalstu starpā;

30.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs joprojām pastāv ievērojami trūkumi ES vides tiesību aktu īstenošanā un izpildē; norāda, ka tas jo īpaši attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu, notekūdeņu attīrīšanas infrastruktūru un gaisa kvalitātes robežvērtību ievērošanu; šajā sakarā uzskata, ka Komisijai vajadzētu mēģināt identificēt cēloņus tam, kāpēc dalībvalstīs pastāv šāda situācija;

31.  mudina ES iestādes, kad tās izstrādā sekundāros ES tiesību aktus, pieņem politikas pasākumus un slēdz nolīgumus vai līgumus ar iestādēm ārpus ES, vienmēr pildīt pienākumu ievērot ES primāros tiesību aktus, kā arī ar visiem pieejamajiem līdzekļiem palīdzēt ES dalībvalstīm transponēt ES tiesību aktus visās jomās un ievērot Savienības vērtības un principus, jo īpaši, ņemot vērā nesenās norises dalībvalstīs;

32.  pauž nožēlu par to, ka joprojām nav pārredzamas un savlaicīgas informācijas par ES tiesību normu piemērošanu; atgādina, ka pārskatītajā Pamatnolīgumā par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Komisiju, Komisija apņemas, ka tā „dara pieejamu Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pienākumu neizpildes procedūrām, sākot no oficiālas brīdinājuma vēstules, tostarp, ja to pieprasa, [...] par jautājumiem, uz kuriem attiecas pienākumu neizpildes procedūra”, un sagaida, lai šis noteikums tiktu godprātīgi piemērots praksē;

33.  aicina Komisiju atbilstību ES tiesību aktiem noteikt par patiesu politisko prioritāti, kas jāīsteno ciešā sadarbībā ar Parlamentu, kuram ir pienākums panākt, ka Komisija uzņemas pārskatatbildību, un kā vienam no likumdevējiem pārliecināties, ka arī Parlaments ir pilnībā informēts par to, kā konsekventi uzlabot savu likumdošanas darbu; tāpēc prasa Komisijai reaģēt uz katru Eiropas Parlamenta rezolūciju par ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzību;

34.  atgādina, ka Parlaments savās 2013. gada 15. janvāra un 2016. gada 9. jūnija rezolūcijās(18) prasīja pieņemt regulu par atvērtu, efektīvu un neatkarīgu Eiropas Savienības administrāciju, pamatojoties uz LESD 298. pantu, un aicina Komisiju arī izskatīt priekšlikumu regulai, kas pievienots otrajai rezolūcijai;

35.  uzver — tas, ka trūkst saskaņota un visaptveroša kodificētu Savienības līmeņa noteikumu kopuma par labu pārvaldību, apgrūtina iedzīvotāju spēju viegli un pilnībā izprast savas Savienības tiesību aktos paredzētās administratīvās tiesības un veicina viņu juridiskās aizsardzības līmeņa pasliktināšanos; tāpēc uzsver, ka noteikumu par labu pārvaldību kodificēšana regulā, kurā būtu izklāstīti dažādi administratīvās procedūras aspekti — tostarp paziņojumi, saistošie termiņi, tiesības tikt uzklausītam, pienākums paziņot iemeslus un katras personas tiesības iepazīties ar savas lietas materiāliem — ir izšķirīgi svarīga, lai stiprinātu pilsoņu tiesības un pārredzamību; precizē, ka šie noteikumi papildinātu esošos Savienības tiesību aktus gadījumos, kad pastāv juridiskās nepilnības vai interpretācijas problēmas, un uzlabotu pieejamību; tādēļ vēlreiz aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu tiesību akta priekšlikumu par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā, ņemot vērā Parlamenta līdz šim paveikto šajā jomā, kā arī aktuālās norises Savienībā un tās dalībvalstīs;

36.  atgādina, ka to, kā jāpiemēro Eiropas Savienības tiesību akti, palīdz skaidrot prejudiciāli nolēmumi; uzskata, ka šīs procedūras izmantošana palīdz panākt Eiropas tiesību aktu vienveidīgu interpretāciju un īstenošanu; tāpēc mudina valstu tiesas šaubu gadījumā uzdot Tiesai jautājumus, tādējādi novēršot pārkāpuma procedūras ierosināšanu;

37.  uzskata, ka galvenais priekšnoteikums, lai nodrošinātu ES politikas sniegtās priekšrocības gan fiziskām personām, gan uzņēmumiem, ir atbilstīgi piemērot ES acquis; tāpēc aicina Komisiju stiprināt ES tiesību aktu izpildi, pamatojoties uz tādām strukturētām un sistemātiskām transponēšanas un atbilstības pārbaudēm attiecībā uz valstu tiesību aktiem, kurās pilnībā ņemti vērā ES Līgumi un ESPH; norāda, ka ES tiesību akti ir brīva demokrātijas īstenošanas procesa rezultāts; atzinīgi vērtē Komisijas praksi pienācīgi ņemt vērā labāka likumdošanas procesa principus, kad tā uzrauga ES tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs;

38.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību, ES iestādēm un dalībvalstīm izstrādājot un piemērojot tiesību aktus; norāda, ka gan ES tiesību aktu piemērošanas veicināšana, ko veic dalībvalstis, gan to pieejamības nodrošināšanas interesēs ES iedzīvotājiem, ES tiesību aktiem jābūt skaidriem, saprotamiem, konsekventiem un precīziem, vienlaicīgi ņemot vērā ES Tiesas judikatūru, kurā kategoriski prasīts, ka nepieciešama ES normu paredzamība un prognozējamība;(19)

39.  uzskata, ka dalībvalstu parlamentu iesaistīšana dialogā par tiesību aktu priekšlikumu saturu attiecīgos gadījumos veicinās ES tiesību aktu efektīvu piemērošanu; norāda, ka ciešāka attiecīgo valdību uzraudzība no dalībvalstu parlamentu puses, ja šīs valdības ir iesaistītas likumdošanas procesā, veicinās efektīvāku ES tiesību aktu piemērošanu, kā to paredz Līgumi; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešams, lai dalībvalstu parlamentiem būtu teikšana Eiropas likumdošanas procedūru agrīnajās stadijās, un mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis uzsākt debates par 1. protokolu par dalībvalstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritāti un proporcionalitāti, iespējams, apsverot tā dēvētās agrīnās brīdināšanas sistēmas pārskatīšanu un nodrošinot labāku dzeltenās kartītes procedūras piemērošanu;

40.  mudina uz ciešāku sadarbību un saikņu stiprināšanu starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem; atgādina par dalībvalstu parlamentu kontroles funkciju attiecībā uz savu valdību iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā Eiropas Savienības Padomē, un uzsver, ka nepieciešamas apspriedes un regulāras viedokļu apmaiņas starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem, jo īpaši likumdošanas procesa agrīnajos posmos;

41.  atgādina, ka dalībvalstu parlamentiem ir jāuzņemas svarīga loma, lai rūpīgi kontrolētu ES tiesību aktu pareizu īstenošanu dalībvalstīs; aicina dalībvalstis aktīvi īstenot šo uzdevumu; norāda uz dalībvalstu parlamentu lomu, lai izvairītos no pārmērīgas reglamentēšanas prakses dalībvalstu līmenī ar ES tiesību aktu starpniecību, tādējādi novēršot pārmērīgu regulēšanu un nevajadzīgu administratīvos slogus; sagaida, ka dalībvalstis skaidri norādīs un dokumentēs valsts pienākumus, ja tādi tiek pievienoti ES tiesību aktiem īstenošanas procesā; pauž bažas par to, ka pārmērīgi dalībvalstu pasākumi, kas papildina ES tiesību aktus, nevajadzīgi palielina eiroskepticismu;

42.  norāda, ka informācijas apmaiņa un sadarbība starp dalībvalstu parlamentu komitejām, kas strādā ar ES, var palīdzēt panākt efektīvus tiesību aktus un būtu jāizmanto arī, lai veicinātu ES tiesību aktu efektīvāku piemērošanu dalībvalstīs; atbalsta IPEX platformas kā instrumenta izmantošanu savstarpējai informācijas apmaiņai starp dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu; mudina valstu parlamentus aktīvi piedalīties regulārās starpparlamentārās komiteju sanāksmēs, ko rīko Eiropas Parlaments;

43.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0385.
(2) OV C 18, 19.1.2017., 10. lpp.
(3) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(4) OV L 174, 27.6.2001., 25. lpp.
(5) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(6) OV C 316, 22.9.2017., 246. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0279.
(9) Spriedums lietā C-427/07, Komisija/Īrija, 107. punkts.
(10) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
(11) OV C 369, 17.12.2011., 15. lpp.
(12) Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos.
(13) Skatīt arī: Tiesas 2016. gada 20. septembra spriedums — Ledra Advertising Ltd (C-8/15 P), Andreas Eleftheriou (C-9/15 P), Eleni Eleftheriou (C-9/15 P), Lilia Papachristofi (C-9/15 P), Christos Theophilou (C-10/15 P), Eleni Theophilou (C-10/15 P) pret Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku (apvienotās lietas no C-8/15 P līdz C-10/15 P), ECLI:EU:C:2016:701, 67. un turpmākie punkti;
(14) Tiesas 2016. gada 20. septembra spriedums, apvienotās lietas C-8/15 P līdz C-10/15 P, 67. un turpmākie punkti.
(15) Turpat, 58. un turpmākie punkti. Par šo tematu skatīt Tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumu Pringle lietā, C-370/12, 164. punkts.
(16) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, (OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.).
(17) Skatīt arī: S. Carrera/S. Blockmans/D. Gross/E. Guild, “The EU’s Response to the Refugee Crisis – Taking Stock and Setting Policy Priorities”, Eiropas politikas pētījumu centrs (CEPS), Pārskats Nr. 20. 2015. g. 16. decembris – https://www.ceps.eu/system/files/EU%20Response%20to%20the%202015%20Refugee%20Crisis_0.pdf
(18) Eiropas Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā (OV C 440, 30.12.2015., 17. lpp.).
(19) Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedums lietā Nr. C-201/08 Plantanol GmbH & Co. KG/Hauptzollamt Darmstadt, ECLI:EU:C:2009:539, 46. punkts.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika