Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 16. novembris - Strasbūra
Vārda brīvība Sudānā, jo īpaši Mohamed Zine al-Abidine lieta
 Teroristu uzbrukumi Somālijā
 Madagaskara
 Partnerattiecību nolīgums par attiecībām un sadarbību starp ES un Jaunzēlandi (Piekrišana) ***
 Partnerattiecību nolīgums par attiecībām un sadarbību starp ES un Jaunzēlandi (Rezolūcija)
 ES un Āfrikas kopējā stratēģija: stimuls attīstībai
 Eiropas Ombuda darbība 2016. gadā
 Vides politikas īstenošanas pārskats (EIR)
 Nevienlīdzības apkarošana kā instruments darbvietu radīšanas un izaugsmes stimulēšanai

Vārda brīvība Sudānā, jo īpaši Mohamed Zine al-Abidine lieta
PDF 327kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par vārda brīvību Sudānā, jo īpaši Mohamed Zine al-Abidine lietu (2017/2961(RSP))
P8_TA(2017)0443RC-B8-0634/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Sudānā, īpaši 2012. gada 13. jūnija(1), 2013. gada 10. oktobra(2), 2014. gada 18. decembra(3) un 2016. gada 6. oktobra(4) rezolūcijas,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju(5) par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā 2009. gadā pieņemto Sudānas Preses un publikāciju aktu,

–  ņemot vērā 2015. gadā pieņemto Sudānas Informācijas brīvības likumu,

–  ņemot vērā 2017. gada 26. marta Panāfrikas konferences par vārda brīvību un informācijas pieejamību Kampalas deklarāciju,

–  ņemot vērā ES, Norvēģijas, ASV un Kanādas 2016. gada 7. decembra kopīgo paziņojumu par politisku apcietināšanu un laikrakstu cenzūru Sudānā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā ANO neatkarīgā eksperta par cilvēktiesību situāciju Sudānā Aristide Nononsi paziņojumu, ko viņš sniedza pēc Sudānas apmeklējuma 2017. gada 11.–21. maijā,

–  ņemot vērā komisāra Christos Stylianides Sudānas apmeklējumu 2017. gada 22.–23. oktobrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) deklarāciju ES vārdā sakarā ar Starptautisko dienu, kas veltīta pret žurnālistiem vērstu noziegumu nesodāmības izbeigšanai (2017. gada 2. novembris)

–  ņemot vērā „Reportieru bez robežām” 2017. gada Pasaules Preses brīvības indeksu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Mohamed Zine al-Abidine 2012. gada 23. februārī publicētais raksts laikrakstā Al-Tayar kritizēja iespējamo korupciju Sudānas prezidenta Omar al-Bashir ģemenē;

B.  tā kā Sudānas Nacionālais izlūkošanas un drošības dienests (NISS) iesniedza apsūdzības pret Mohamed Zine al-Abidine un viņa galveno redaktoru Osman Mirgani;

C.  tā kā 2017. gada 23. oktobrī Sudānas tiesa piesprieda Mohamed Zine al-Abidine nosacītu cietumsodu ar piecu gadu pārbaudes laiku, pamatojoties uz apsūdzību, ka viņš pārkāpis žurnālistu ētikas kodeksu;

D.  tā kā laikraksta Al-Tayar galvenajam redaktoram Osman Mirgani tika piespriests 10 000 Sudānas mārciņu naudas sods vai seši mēneši ieslodzījumā, pamatojoties uz to pašu iepriekšminēto apsūdzību, un viņš tika atbrīvots pēc tam, kad Sudānas Žurnālistu savienība samaksāja naudas sodu;

E.  tā kā jurists, kas pārstāvēja gan Mohamed Zine al-Abidine, gan Osman Mirgani, ir paziņojis par savu nolūku iesniegt apelāciju pret šo spriedumu;

F.  tā kā ir ziņots, ka NISS nopratina un apcietina žurnālistus un ir ierosinājis vairākas tiesas prāvas pret Sudānas žurnālistiem un patvaļīgi konfiscējis veselus laikrakstu izlaidumus, piemēram, laikrakstu Al-Tayar, Al-Jareeda, Al-Watan, Al-Youm, Al-Tali, Al-Ayam un Akhir Lahza izlaidumus, kuros bija raksti, kas kritizēja valdību;

G.  tā kā 2016. gadā bija vismaz 44 publikāciju konfiscējumi, kas skāra 12 laikrakstus, tostarp piecus Al-Jareeda izlaidumus tikai vienā nedēļā vien; tā kā 2016. gada 14. augustā Nacionālā Preses un publikāciju padome uz nenoteiktu laiku apturēja laikrakstu Elaf, Al-Mustagilla, Al-Watan un Awal Al-Nahar publicēšanu;

H.  tā kā brīvi, neatkarīgi un objektīvi plašsaziņas līdzekļi ir viens no pamatelementiem demokrātiskā sabiedrībā,

I.  tā kā 2017. gada 8. janvārī Sudāna parakstīja Deklarāciju par preses brīvību arābu pasaulē kļūdama par ceturto parakstītāju pēc Palestīnas, Tunisijas un Jordānas; tā kā ministrs plašsaziņas līdzekļu jautājumos ir norādījis uz valdības apņēmību ievērot preses brīvību Sudānā;

J.  tā kā "Reportieri bez robežām" savā 2017. gada Pasules preses brīvības indeksā ierindo Sudānu starp vismazāk brīvajām valstīm — 174. vieta no 180, jo "notiek mediju iebiedēšana, cenzūra, laikrakstu izlaidumu konfiskācija, plašsaziņas līdzekļu slēgšana un Interneta pārrāvumi";

K.  tā kā ANO neatkarīgā eksperta par cilvēktiesību situāciju Sudānā 2017. gada jūlija ziņojumā ir norādīts, ka NISS īstenotā laikraksta Al-Jareeda cenzūra ir pretrunā Sudānas pagaidu nacionālajai konstitūcijai;

L.  tā kā Sudāna ir parakstījusi bet nav ratificējusi 2005. gada pārskatīto Kotonū nolīguma redakciju;

M.  tā kā PV/AP Federica Mogherini 2017. gada 14. novembrī sniedza paziņojumu par Sudānas prezidenta Omar al-Bashir vizīti Ugandā, un šajā paziņojumā viņa atgādināja visām Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pusēm ievērot un īstenot to saistības saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem;

N.  tā kā Sudānā joprojām tiek apspiestas cilvēktiesības, pilsoniskās un politiskās tiesības;

1.  pauž dziļas bažas par Mohamed Zine al-Abidine notiesāšanu Preses tiesā Hartūmā 2017. gada 23. oktobrī, viņam piespriežot nosacītu cietumsodu ar piecu gadu pārbaudes laiku, un aicina Sudānas iestādes nekavējoties pārskatīt apsūdzības pret viņu;

2.  pauž satraukumu par vārda brīvības situāciju Sudānā, nepārtraukto cenzūru un laikrakstu izņemšanu, par aizvien pieaugošajiem ierobežojumiem žurnālistiem brīvi paust savu viedokli Sudānā; norāda — tas, ka tiek pieprasīts, lai valdības politika būtu atbilstīga un politiķi būtu atbildīgi par savu rīcību publiskajā telpā, nedrīkst novest pie represijām pret brīvo presi; turklāt ar bažām atzīmē ilgtermiņa finansiālos ierobežojumus laikrakstiem, ko izraisa bieži īstenotā izlaidumu izņemšana un darbības apturēšana;

3.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar vairākiem jauniem ziņojumiem, NISS atkārtoti ierobežo plašsaziņas līdzekļu brīvību un pastāvīgi iebiedē žurnālistus, un mudina Sudānas iestādes nodrošināt, ka NISS pilnvaras un metodes atbilst starptautiskiem standartiem;

4.  uzskata, ka brīvi, neatkarīgi un objektīvi plašsaziņas līdzekļi ir viens no pamatelementiem demokrātiskā sabiedrībā, kurā būtiska loma ir atklātām debatēm; prasa ES pastiprināt centienus, lai veicinātu vārda brīvību, izmantojot ārpolitiku un tās instrumentus;

5.  mudina Sudānas iestādes nekavējoties izbeigt visa veida uzmākšanos žurnālistiem, viņu iebiedēšanu un uzbrukumus žurnālistiem un vārda brīvības tiešsaistē un bezsaistē aizstāvjiem, un sākt demokrātiskas reformas, lai tādējādi nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu valstī, tostarp attiecībā uz vārda brīvību, atbilstīgi saistībām, kas noteiktas pagaidu nacionālajā konstitūcijā un Sudānas starptautiskajām saistībām, tostarp atbilstīgi Kotonū nolīgumam;

6.  uzsver, ka saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju valsts primārā atbildība ir veicināt un aizstāvēt visas cilvēktiesības; aicina Sudānas iestādes saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem atjaunot un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvību;

7.  atzīst, cik nozīmīga bija komisāra Christos Stylianides nesenā vizīte un cik svarīgi ir paust Sudānas iestādēm ES plaši zināmās bažas, tostarp attiecībā uz pamatbrīvību ievērošanu;

8.  prasa, lai ES un tās dalībvalstis nodrošinātu atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izmantojot tehniskās palīdzības un spēju veidošanas programmas, lai tādējādi veicinātu to spējas aizstāvēt cilvēktiesības un tiesiskumu un dotu iespēju tām efektīvāk veicināt cilvēktiesību situācijas uzlabošanos Sudānā;

9.  ar bažām norāda uz 2017. gadā ierosināto Preses un publikāciju aktu, kurā paredzēti vēl pretrunīgāki ierobežojumi publikācijām tiešsaistē, kā arī noteikumi par laikrakstu un žurnālistu darbības apturēšanas ilgākiem laikposmiem; mudina Sudānas valdību izdarīt grozījumus 2009. gada Preses un publikāciju aktā, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību žurnālistiem un laikrakstu izdevējiem,

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Āfrikas Savienības komisijai, Panāfrikas parlamentam un Sudānas valdībai.

(1) OV C 332 E, 15.11.2013., 49. lpp.
(2) OV C 181, 19.5.2016., 87. lpp.
(3) OV C 294, 12.8.2016., 28. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0379.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0089.


Teroristu uzbrukumi Somālijā
PDF 337kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par teroristu uzbrukumiem Somālijā (2017/2962(RSP))
P8_TA(2017)0444RC-B8-0600/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Somāliju,

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par situāciju Dadābas bēgļu nometnē(1),

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves 2017. gada 15. oktobra paziņojumu par uzbrukumiem Mogadīšā (Somālijā) un AP/PV runaspersonas 2017. gada 30. oktobra paziņojumu par uzbrukumu Somālijā,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Somāliju,

–  ņemot vērā ES 2017. gada 27. septembra paziņojumu Cilvēktiesību padomes 36. sesijā par interaktīvu dialogu ar neatkarīgo ekspertu Somālijas jautājumos,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2372 (2017), kas pieņemta 2017. gada 30. augustā, un rezolūciju Nr. 2383 (2017), kas pieņemta 2017. gada 7. novembrī;

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 9. maija un 5. septembra ziņojumus ANO Drošības padomei par Somāliju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 15. oktobra paziņojumu par teroristu uzbrukumu Mogadīšā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) Komisijas priekšsēdētāja 2017. gada 15. oktobra paziņojumu par uzbrukumu Mogadīšā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) paziņojumus, kuros nosodīti teroristu uzbrukumi 2017. gada 14. un 28. oktobrī,

–  ņemot vērā Londonā 2017. gada 11. maijā notikušās starptautiskās konferences par Somāliju noslēguma paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un Āfrikas Savienības 2017. gada 1. jūnija kopīgo paziņojumu par Parīzes nolīguma īstenošanu;

–  ņemot vērā AMISOM 2017. gada 8. novembra paziņojumu, kurā informēja par nodomu no 2017. gada decembra uzsākt pakāpenisku karaspēka izvešanu no Somālijas un par nodomu pilnīgu izvešanu pabeigt līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā Kotonū partnerattiecību nolīgumu, kuru noslēdza ĀKK valstis un ES,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas mandātu sekmēt un aizsargāt cilvēktiesības un tautu tiesības, kas paredzētas Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos,

–  ņemot vērā Āfrikas Vienotības organizācijas 1999. gadā pieņemto konvenciju par terorisma novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada 14. oktobrī Mogadīšas centru satricināja ļoti jaudīgs kravas mašīnā novietots spridzeklis, nogalinot vismaz 358 cilvēkus, ievainojot vēl 228, bet vēl 56 joprojām nav atrasti; tā kā uzbrukums Mogadīšas centrā bija viena no visvairāk dzīvības aiznesušajām teroristu operācijām visā pasaulē pēdējos gados; tā kā vairāk nekā 30 cilvēku tika nogalināti 2017. gada 28. oktobrī, kad divi spridzekļi tika uzspridzināti pie kādas viesnīcas netālu no prezidenta pils Mogadīšā;

B.  tā kā, lai gan neviens grupējums nav uzņēmies atbildību par šiem gļēvajiem uzbrukumiem, tiem ir iezīmes, kuras raksturīgas Al-Shabaab, kas tagad, šķiet, nevēlas iedragāt tautas atbalstu, paužot savu saistību ar šādu masveidīgu civiliedzīvotāju bojāeju; tā kā Somālijas iedzīvotāji ir atkārtoti nosodījuši Al-Shabaab vardarbību un ir vienoti reaģējuši uz 2017. gada oktobrī notikušajiem sprādzieniem, kad tūkstošiem cilvēku devās gājienā caur Mogadīšu, nepakļaujoties Al-Shabaab;

C.  tā kā pēdējo mēnešu laikā Mogadīšā un visā valstī ir notikusi virkne nāvējošu teroristu uzbrukumu, tostarp automašīnu spridzināšanas, nejaušas apšaudes, mērķtiecīgas slepkavības un nolaupīšanas, uzsverot nepārtrauktos vardarbīga ekstrēmisma draudus šajā valstī;

D.  tā kā lielākā daļa uzbrukumu galvenokārt ir saistīti ar Al-Shabaab teroristu darbībām, tomēr ir zināms, ka arī Daesh aktīvi darbojas šajā valstī;

E.  tā kā Somālijas prezidents Mohamed Abdullahi Mohamed pēc tam, kad 2017. gada februārī saņēma pilnvaras vēlēšanās, kuras tiek uzskatītas par būtisku pagrieziena punktu, kas iezīmē šīs sagrautās Austrumāfrikas valsts pakāpenisku atgriešanos pie stabilitātes un labklājības, apņēmās atbrīvot Somāliju no Al-Shabaab;

F.  tā kā, ņemot vērā straujo uzbrukumu pieaugumu 2017. gadā, jo īpaši šausminošo spridzināšanu 2017. gada 14. oktobrī, nepavisam nav skaidrs, vai Somālijas drošības spēki pēc plānotās AMISOM izvešanas 2018. gadā būs pietiekami spējīgi apkarot terorismu bez ārējas palīdzības;

G.  tā kā AMISOM spēki vairākkārt ir apsūdzēti smagos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp par patvaļīgām slepkavošanām un dažos gadījumos par seksuālu izmantošanu un ļaunprātību; tā kā ārvalstu karaspēka atkārtota izvietošana Somālijas teritorijā ārpus ANO/ĀS mandāta ir ievērojams iemesls bažām, ņemot vērā iepriekšējos apgalvojumus par AMISOM spēku veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

H.  tā kā papildus vardarbīgam ekstrēmismam tikai pagājušajā gadā vien sausuma, klanu konflikta un piespiedu izraidīšanu rezultātā simtiem tūkstoši cilvēku ir tikuši pārvietoti, daudzi no tiem uz valdības kontrolētiem pilsētu centriem; tā kā daudzi dzīvo nedrošās apmetnēs, kur sievietes un jo īpaši meitenes saskaras ar ļaunprātīgu izmantošanu un seksuālu vardarbību;

I.  tā kā Somālijā joprojām lieli bada draudi, tostarp aptuveni 400 000 Somālijas bērnu cieš no akūtas uztura nepietiekamības un 3 miljoni iedzīvotāju dzīvo krīzes vai ārkārtas pārtikas nodrošinājuma apstākļos; tā kā Somālijā ir aptuveni 1,1 miljons iekšzemē pārvietoto personu un reģionā ir vairāk nekā 900 000 bēgļu no Somālijas;

J.  tā kā 420 000 Somālijas bēgļu dzīvo nometnēs Kenijā, tostarp 350 000 Dadābas nometnē, un tā kā Somālijas un Kenijas valdības un UNHCR vienojās veicināt 10 000 bēgļu brīvprātīgu atgriešanos Somālijā uz teritorijām, kuras nekontrolē Al-Shabaab; tā kā repatriantiem ir reintegrācijas problēmas un mazas izredzes atrast darbu; tā kā daudziem Dadābas bēgļiem ir Somālijas izcelsme, bet viņi nekad nav pazinuši dzīvi ārpus nometnes un faktiski ir bezvalstnieki, kas nozīmē, ka viņus nevar nosūtīt uz Somāliju;

K.  tā kā ES kopš 2016. gada ir pakāpeniski palielinājusi ikgadējo humāno palīdzību Somālijai, jo īpaši reaģējot uz valsti piemeklējušo lielo sausumu, piešķirot EUR 120 miljonus humānās palīdzības partneriem 2017. gadā un ārkārtas palīdzību EUR 100 000 apmērā, lai palīdzētu centieniem ātri reaģēt uz medicīniskām vajadzībām Mogadīšā pēc 2017. gada 14. oktobra uzbrukuma; tā kā ES sākotnēji iesaistīja arī divus kuģus no ES jūras spēku operācijas ATALANTA, kā arī veica ārkārtas palīdzības lidojumus, lai nodrošinātu ārkārtas medikamentu piegādes Mogadīšas slimnīcām;

L.  tā kā ES, izmantojot Eiropas Attīstības fondu, piešķīra EUR 486 miljonus (2014.–2020. gadā), pievēršot uzmanību Pakta īstenošanai un jo īpaši valsts un miera veidošanai, nodrošinātībai ar pārtiku, noturībai un izglītībai; tā kā ES ir arī apņēmusies atbalstīt AMISOM ar Āfrikas Miera fonda starpniecību;

M.  tā kā 2016. gada decembrī Pasaules Banka apsolīja pastiprināt cīņu pret galēju nabadzību un paziņoja, ka attīstītās valstis ir apņēmušās rekordlielu summu — USD 75 miljardus piešķirt dotācijām un aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem Starptautiskajai Attīstības asociācijai (IDA); tā kā Somālija tomēr nevar pretendēt uz IDA finansējumu, jo tā ir parādā bankai un SVF vairāk nekā USD 300 miljonus kā daļu no USD 5 miljardu uzkrātajiem parādiem, ko tā ir parādā daudzpusējiem un divpusējiem kreditoriem;

N.  tā kā, lai gan Al-Shabaab joprojām nogalina, nelikumīgi aiztur un savervē bērnus, viņi tiek pieņemti arī Somālijas bruņotajos spēkos, neskatoties uz to, ka Somālija 2015. gada janvārī ratificēja ANO Konvenciju par bērna tiesībām un 2015. gada novembrī apstiprināja Drošu skolu deklarāciju, apņemoties veikt konkrētus pasākumus studentu un izglītības iestāžu aizsargāšanai;

O.  tā kā civilā tiesu sistēma nedarbojas un Somālijas valdība izmanto militārās tiesas, lai tiesātu un pieņemtu spriedumus par civilpersonām, taču šīs tiesas negarantē civilpersonu aizstāvības tiesības; tā kā Nacionālajai izlūkošanas un drošības aģentūrai (NISA), kurai pagaidām nav tiesībaizsardzības mandāta, ir piešķirtas plašas izmeklēšanas pilnvaras, kā rezultātā ievērojami tiek pārkāptas NISA aizturēto personu tiesības uz likumā paredzēto kārtību;

P.  tā kā saskaņā ar Transparency International datiem Somālija ir viskorumpētākā valsts pasaulē 10. gadu pēc kārtas; tā kā Somālijas valdība joprojām saskaras ar daudzām problēmām, piemēram, korupciju un plaša civiliedzīvotāju atbalsta trūkumu, kas neizbēgami rada nepietiekama uzticēšanos valsts iestādēm un attiecīgu atbalsta novirzīšanos uz radikālām islāmistu un teroristu grupām,

1.  pauž visdziļāko līdzjūtību nesenajos teroristu uzbrukumos Somālijā cietušajiem un viņu ģimenēm un pauž dziļu nožēlu par zaudētajām dzīvībām; vienlaikus pauž stingru nosodījumu tiem, kas veica šos uzbrukumus, kuri piedēvēti Al-Shabaab nemiernieku grupai;

2.  atgādina, ka ilgtermiņa stabilitāti un mieru var panākt tikai ar sociālo iekļaušanu, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību, kas balstīta uz demokrātiskajiem principiem un tiesiskumu, pilnībā ievērojot cilvēka cieņu un tiesības;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas ātro reaģēšanu ārkārtas situācijā pēc 2017. gada 14. oktobra teroristu uzbrukuma; prasa ES un tās starptautiskajiem partneriem pildīt savas saistības attiecībā uz Somāliju, pirmkārt, veicot pasākumus, lai panāktu pārtikas nodrošinājumu, novērstu strukturālās problēmas, kas izraisa badu, veicinātu drošību un kopienu nesaskaņu novēršanu, uzlabotu publisko finanšu pārvaldību un palīdzētu pabeigt konstitūcijas pārskatīšanu, kas nepieciešama ilgtermiņa stabilitātes panākšanai;

4.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz atkārtotiem brīdinājumiem no humānās palīdzības grupām, palīdzības aģentūrām un Eiropas Parlamenta, Somālija joprojām balansē uz bada robežas; atgādina, ka bojāgājušo skaitu 2011. gada badā vēl vairāk palielināja nestabilitāte un Al-Shabaab ekstrēmistu kaujinieku darbības, kas traucēja pārtikas atbalsta piegādēm Somālijas dienvidu un centrālajā daļā, kuras tolaik bija viņu kontrolē; aicina visas puses sadarboties ar humānās palīdzības organizācijām, pilnībā ievērojot humanitāros principus, lai nodrošinātu pilnīgu un netraucētu piekļuvi tiem, kas turpina ciest un kam ir nepieciešama palīdzība, jo īpaši lauku apvidos;

5.  atzinīgi vērtē 2017. gada februārī organizēto vēlēšanu procesu, kā rezultātā tika ievēlēts jauns prezidents, un pauž cerību, ka vēlēšanas veicinās politisko stabilitāti, mudinās veikt nepieciešamās reformas un virzīs uz priekšu federālo projektu ciešā koordinācijā un sadarbībā ar federālajām dalībvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi cīnīties pret endēmisko korupciju valstī un sniegt iespējas valsts jaunatnei, lai samazinātu risku, ka viņus savervēs Al-Shabaab;

6.  atzinīgi vērtē Somālijas nacionālo līderu foruma lēmumu veicināt politisko partiju veidošanu un reģistrāciju, gatavojoties 2020. gada vēlēšanām, kas pamatosies uz principu “viena persona — viena balss”, kā arī centienus atjaunot valsts iestādes un pieņemt svarīgus jaunus tiesību aktus par politiskajām partijām un neatkarīgas valsts cilvēktiesību komisijas izveidi; norāda, ka ir jāīsteno centieni palielināt sieviešu pārstāvību;

7.  uzsver, cik svarīgs ir valsts diasporas un pilsoniskās sabiedrības devums, lai atjaunotu ne vien pārvaldību, bet arī sociālo un ekonomisko attīstību, uzsverot, cik svarīga ir sieviešu pārstāvība un līdzdalība lēmumu pieņemšanā; šajā kontekstā atzinīgi vērtē to, ka ir palielinājies sieviešu skaits Somālijas parlamentā (līdz 24 %) un ministru kabinetā, paturot prātā vajadzību pielikt lielākas pūles, lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru gan ES, gan Somālijā;

8.  pieņem zināšanai Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) 2017. gada Nairobi deklarāciju par noturīgiem risinājumiem Somālijas bēgļiem un par repatriantu reintegrāciju Somālijā; atzinīgi vērtē apņemšanos panākt visaptverošu reģionālo pieeju, vienlaikus saglabājot aizsardzību un veicinot patstāvību patvēruma valstīs, kas jāpilda ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un saskaņā ar starptautisku atbildības sadalījumu, kā izklāstīts Ņujorkas deklarācijas visaptverošajā sistēmā reaģēšanai bēgļu jautājumā (CRRF);

9.  aicina Komisiju pasteidzināt apspriešanos ar iesaistītajām personām reģionā, tostarp ar vietējiem iedzīvotājiem, reģiona pašvaldību un NVO, lai pievērstu uzmanību uz vietas konstatētajām problēmām un vajadzībām, sekmētu veicinošas vides veidošanu un palielinātu spēju atgriezt bēgļus savās izcelsmes valstīs;

10.  pauž bažas par NISA plašo kompetenci un par to, ka tā militārās tiesas izmanto kriminālvajāšanai par iespējamiem ar terorismu saistītiem noziegumiem, tāpēc atkārtoti tiek pārkāpta likumā paredzētā kārtība un nāvessodu piemēro bez pārskatatbildības;

11.  aicina Somālijas valdību un ES ar tiesiskuma nodrošināšanu Somālijā saistīto darbību ietvaros nodrošināt, lai NISA tiktu regulēta ar efektīviem uzraudzības mehānismiem, un stiprināt Somālijas kriminālizmeklēšanas departamenta (CID) tehniskās prasmes veikt rūpīgu un efektīvu izmeklēšanu, kurā tiek ievērotas pilsoņu tiesības;

12.  jo īpaši atzinīgi vērtē Somālijas līderu 2017. gada 16. aprīlī panākto politisko vienošanos integrēt reģionālos un federālos spēkus saskaņotā nacionālās drošības arhitektūrā, kas spētu pakāpeniski uzņemties galveno atbildību par drošības nodrošināšanu, un ātri izveidot nacionālās drošības padomi un nacionālās drošības biroju;

13.  atzīst AMISOM lomu drošības un stabilitātes veicināšanā, kas ļauj Somālijai izveidot politiskās iestādes un paplašināt valsts varu, gaidot, ka atbildība par drošību tiks nodota Somālijas iestādēm un spēkiem; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības izmeklēšanu attiecībā uz apgalvojumiem par AMISOM karaspēka veiktu seksuālu vardarbību; prasa pilnībā īstenot ieteikumus, kas ietverti ANO ģenerālsekretāra ziņojumā par Somāliju, un saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2272 (2016) mudina ĀS un valstis, kuras piešķir karaspēku, nodrošināt, ka apgalvojumi tiek pienācīgi un rūpīgi izmeklēti un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības; uzsver, ka ir svarīgi paredzēt iespēju pagarināt AMISOM mandātu pēc 2018. gada maija, brīdinot, ka priekšlaicīga pienākumu nodošana Somālijas karaspēkam varētu kaitēt ilgtermiņa stabilitātei;

14.  uzsver, ka ir jācīnās pret nesodāmību un jānodrošina saukšana pie atbildības par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, kas veikti Somālijā; pieņem zināšanai Somālijas prezidenta piedāvāto amnestiju attiecībā uz atsevišķiem noziegumiem tiem, kuri atsakās no terorisma un vardarbības un vēlas pamest Al-Shabaab un citas teroristu grupas, un mudina izstrādāt amnestijas tiesību aktus;

15.  pauž nožēlu par bērnu kareivju vervēšanu, ko veic Al-Shabaab kaujinieki, un par to, ka drošības spēki izmanto bērnus kā kareivjus un kā informatorus, tostarp izmantojot sagūstītos vai dezertējušos bērnus kareivjus; atgādina, ka Somālijas valdība ir apņēmusies reabilitēt bijušos bērnus kareivjus un saukt pie atbildības tos, kuri vainojami viņu savervēšanā; aicina starptautiskos līdzekļu devējus, tostarp ES, par prioritāti noteikt reabilitācijas pakalpojumu sniegšanu, izglītību un drošas skolas kā būtisku elementu vardarbības nāvi nesošā cikla pārvarēšanai; mudina iestādes uzskatīt, ka bērni, kas tiek turēti aizdomās par saistību ar Al-Shabaab, primāri ir cietušie, un ņemt vērā bērna interešu prioritāti, ievērojot starptautiskos aizsardzības standartus kā vadošos principus;

16.  pauž lielas bažas par to, ka dabas resursi, it īpaši kokogles, joprojām ir ievērojams finansējuma avots teroristiem un izraisa nopietnu vides degradāciju Somālijā; aicina Komisiju izpētīt, kā varētu paplašināt izsekojamību un pienācīgas pārbaudes shēmas, iekļaujot visus dabas resursus, kurus izmanto teroristu darbības un vardarbības atbalstīšanai; šajā kontekstā aicina visas puses nodrošināt ANO Drošības padomes rezolūcijas ievērošanu attiecībā uz Somālijas kokogļu eksporta aizliegumu;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Somālijas prezidentam, premjerministram un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0229.


Madagaskara
PDF 424kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par Madagaskaru (2017/2963(RSP))
P8_TA(2017)0445RC-B8-0641/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Madagaskaru, jo īpaši 2009. gada 7. maija(1), 2010. gada 11. februāra(2) un 2011. gada 9. jūnija rezolūcijas(3), un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2010. gada 10. un 11. jūlijā veikto faktu vākšanas misiju,

–  ņemot vērā informāciju, ko Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2017. gada 2. novembrī sniedza par neseno mēra uzliesmojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2017. gada 22. augusta noslēguma apsvērumus par ceturto periodisko ziņojumu par Madagaskaru,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta J. H. Knox 2016. gada oktobra paziņojumu par sava brauciena uz Madagaskaru secinājumiem,

–  ņemot vērā Dienvidāfrikas attīstības kopienas (SADC) 2011. gada 20. maija ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmi un ceļvedi, ko SADC vidutāju grupa ierosināja pēc tam, kad tika atceltas ES, Āfrikas Savienības (ĀS) un SADC pret Madagaskaru vērstās sankcijas,

–  ņemot vērā Īpašā referenta par cilvēktiesību saistībām attiecībā uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi 2017. gada 26. aprīļa ziņojumu par viņa braucienu uz Madagaskaru,

–  ņemot vērā Kotonū nolīguma 8. panta 9. punktu,

–  ņemot vērā Madagaskaras konstitūciju,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ko Madagaskara parakstīja 1969. gadā un ratificēja 1971. gadā,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu (ACDEG),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 2017. gada 10. un 11. jūlijā Ženēvā notikušo Cilvēktiesību komitejas 120. sesiju, kurā izskatīja Madagaskaras ceturto periodisko ziņojumu par to, kā tā īsteno Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc piecus gadus ilgajiem politiskiem satricinājumiem, kuru laikā līdzekļu devēji apturēja attīstības palīdzības programmas, Madagaskara 2013. gada oktobrī organizēja ticamas un demokrātiskas parlamenta vēlēšanas un 2013. gada decembrī — prezidenta vēlēšanas, kurās par prezidentu tika ievēlēts Hery Rajaonarimampianina; tā kā politiskais stāvoklis joprojām ir nestabils, lai gan attiecību atjaunošana ar līdzekļu devējām valstīm ir novērsusi visus ierobežojumus attiecībā uz sadarbību ar jauno valdību;

B.  tā kā ir izstrādāts jauns saziņas kodeks, ko asi ir kritizējuši Madagaskaras žurnālisti saistībā ar tā atsauci uz kriminālkodeksu attiecībā uz nolēmumiem par preses nodarījumiem, izraisot iespējamu kriminālatbildību par žurnālista pienākumu veikšanu; tā kā situācija ir kļuvusi mierīgāka, bet šķiet, ka tā nevirzās pareizajā virzienā;

C.  tā kā, principā, prezidenta vēlēšanas jāorganizē nākamajā gadā, lai gan konkrēts datums vēl nav noteikts; tā kā Madagaskaras prezidents ir paziņojis, ka atbalsta konstitucionālo reformu, kas ļautu viņam palikt pie varas vēlēšanu laikā, un ir izrādījis vēlmi mainīt ierosinātos vēlēšanu likuma grozījumus, ko izstrādāja valsts neatkarīgās vēlēšanu komisijas eksperti, pilsoniskā sabiedrība un opozīcija; tā kā šos paziņojumus ir apstrīdējuši viņa politiskie oponenti un pilsoniskās sabiedrības grupas, kuri baidās, ka tas varētu būt mēģinājums aizkavēt vēlēšanas un saglabātu varu pēc prezidenta konstitucionālo pilnvaru termiņa beigām; tā kā tas droši vien palielinās saspīlējumu jau tā nestabilajā politiskajā situācijā;

D.  tā kā Amnesty International Dienvidāfrikas reģiona direktors 2017. gada 10. jūlijā norādīja, ka cilvēktiesību stāvoklis Madagaskarā ir krasi pasliktinājies, jo acīmredzami netiek ievēroti tiesiskuma principi; tā kā vairāk nekā 50 % ieslodzīto tiek turēti preventīvā ieslodzījumā bez tiesas sprieduma un regulāri tiek veikti pārkāpumi, piemēram, policija bez tiesas sprieduma izpilda nāves sodus un apcietina cilvēktiesību aizstāvjus, jo trūkst brīvas un taisnīgas piekļuves tiesām;

E.  tā kā Amnesty International ir arī dokumentējusi ziņojumus par tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonu centieniem atriebties pēc pūļa tiesas gadījumiem; tā kā 2017. gada februārī policijas darbinieki Antsakabary komūnā nodedzināja piecus ciematus pēc tam, kas divus viņu kolēģus, iespējams, bija nogalinājuši ciemata iedzīvotāji, un šo uzbrukumu laikā no apdegumiem gāja bojā vecāka gadagājuma sieviete, jo viņa nespēja izglābties no degošās mājas; tā kā policija patlaban izmeklē šos dedzināšanas gadījumus, lai gan tās darbinieki bija tajos iesaistīti;

F.  tā kā varasiestādes pakļauj žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus iebiedēšanai un vajāšanai, lai piespiestu viņus klusēt un kavētu to izmeklēšanas vai cilvēktiesību aizsardzības darbu; tā kā kopš 2013. gada vēlēšanām daudzi plašsaziņas līdzekļi ir slēgti un pakļauti cenzūrai, lai nodrošinātu “tiesiskuma ievērošanu” un “ audiovizuālās jomas attīrīšanu”, ko ir uzsākusi Sakaru ministrija;

G.  tā kā 2013. gadā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) Pušu konference pieņēma rīcības plānu Madagaskarai, kurā šai valstij pieprasīja stiprināt izpildes centienus un noteikt embargo attiecībā uz jebkādas koksnes eksportu; tā kā kopš tā laika CITES sekretariāts un CITES pastāvīgā komiteja ir vairākkārt norādījusi, ka Madagaskara šo rīcības plānu neievēro; tā kā saskaņā ar CITES sekretariāta datiem nelikumīgā mežizstrādē un vides aizsardzības tiesību aktu pārkāpumos iesaistītie vairumā gadījumu netiek sodīti; tā kā, no otras puses, ir notiesātas personas, kas vērušās pret nelikumīgu mežizstrādi, un tas liecina par būtiski korupcijas risku;

H.  tā kā Madagaskara ir vides ziņā viena no unikālākajām vietām uz Zemes, bet vienlaicīgi arī nabadzīgākā konfliktos neiesaistītā valsts pasaulē, kurā 92 % iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā USD 2 dienā, un tautas attīstības indeksā, kurā ir iekļautas 188 valstis, tā ieņem 154. vietu;

I.  tā kā nelikumīga kokmateriālu un dzīvnieku suga tirdzniecība būtiski apdraud Madagaskaras vidi un bioloģisko daudzveidību, kā arī tās iedzīvotāju vides tiesības; tā kā ieguves rūpniecības ietekme uz vidi un pārredzamības trūkums šīs nozares pārvaldībā bieži vien kaitē vietējām kopienām un to ilgtspējīgai attīstībai; tā kā pastāv iespēja, ka kontrabandas tīkli ir saistīti ar organizēto noziedzību, un tas apdraud valsts demokrātisko pārvaldību; tā kā saskaņā ar Īpašā referenta cilvēktiesību un vides jautājumos uzskatiem nelikumīga dārgu koku sugu izstrāde un tirdzniecība un derīgo izrakteņu ieguves koncesijas ir cieši saistītas ar vardarbību pret vietējiem iedzīvotājiem;

J.  tā kā vides aktīvists Clovis Razafimalala, kurš ir nosodījis no dalberģiju sugām un citām koku sugām iegūtu kokmateriālu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu, kopš 2016. gada 16. septembra ir aizturēts, pamatojoties uz safabricētām apsūdzībām par sacelšanos, publisku dokumentu un preču iznīcināšanu un dedzināšanu, neraugoties uz pierādījumu acīmredzamu trūkumu; tā kā vides un cilvēktiesību aizstāvis Raleva 2017. gada 27. septembrī tika arestēts par “viltota titula izmantošanu”, kad viņš apšaubīja zelta ieguves uzņēmuma darbības pēc tam, kad zelta ieguve tika aizliegta dabai nodarītā kaitējuma dēļ; tā kā Raleva 2017. gada 26. oktobrī piesprieda divu gadu nosacītu sodu; tā kā NVO, kas apkarot dalberģiju tirdzniecība, direktors Augustin Sarovy bija spiests bēgt uz Eiropu pēc tam, kad saņēma nāves draudus;

K.  tā kā pret radio kanāla direktoru Fernand Cello, kurš ir pazīstams ar savu izmeklēšanu saistībā ar tādām jutīgām tēmām kā nelikumīga safīra kalnrūpniecība, 2017. gada 6. maijā tika ierosināta kriminālvajāšana par “viltošanu un viltojumu izmantošanu”; tā kā „Žurnālisti bez robežām” (RSF — Reporters Without Borders) nosodīja reģionālo iestāžu nežēlīgo vēršanos pret radiokanāla Jupiter direktoru, pamatojoties uz nepatiesiem apgalvojumiem, ko snieguši cilvēki, pret kuriem viņš bija vērsies savā izmeklēšanā;

L.  tā kā Claudine Razaimamonjy apcietināšana pēc Bianco (Neatkarīgais korupcijas apkarošanas birojs) ierosinājuma par valsts līdzekļu piesavināšanos vairākās komūnās kļuva par valsts līmeņa lietu, jo viņa ir cieša bijušā valsts vadītāja Hery Rajaonarimampianina sabiedrotā un padomdevēja; tā kā pirms viņas apcietināšanas žandarmērija pieprasīja uz nopratināšanu izsaukt Jacqueline Raharimanantsoa Saholiniaina, Sylvie Randriantsara Linah un Claudine Razaimamonjy; tā kā izrādījās, ka faktiski šīs trīs sievietes ir viena un tā pati persona — Claudine Razaimamonjy, kura nekad nav atsaukusies uz aicinājumu ierasties uz nopratināšanu;

M.  tā kā Claudine lieta izraisīja atklātu konfliktu starp valdību un tiesu iestādēm, jo tieslietu ministrs personiski publiski aicināja atbrīvot Claudine Razaimamonjy, lai izvairītos no viņas ilgākas aizturēšanas policijā; tā kā maģistrātu arodbiedrība paziņoja, ka to ir aizvainojusi valdības ieņemtā nostāja un tiešā iejaukšanās šajā lietā, norādot uz pilnvaru nodalīšanu un uzsverot, ka šim jautājumam nav nekāda sakara ar politiku; tā kā šajā gadā maģistrāti ir streikojuši trīs reizes, lai nosodītu atkārtotos iebiedēšanas gadījumus un valdības iejaukšanos viņu darbībā un lai apliecinātu savu neatkarību;

N.  tā kā Madagaskarā kopš 1980. gada ik gadu ir izraisījusies mēra epidēmija, bet pēdējais uzliesmojums, kas sākās 2017. gada augustā, bija īpaši smags, skarot lielākās pilsētas un neendēmiskās teritorijas; tā kā ir ziņots par vairāk nekā 1800 saslimšanas un 127 nāves gadījumiem; tā kā saskaņā ar PVO sniegto informāciju šā gada mēra netipiskās izpausmes un straujo izplatību ir izraisījusi veselības aprūpes sistēmas pasliktināšanās, kas ir saistīta ar sociāli politisko krīzi, kura skāra šo valsti pēdējo gadu laikā; tā kā PVO lēš, ka risks saistībā ar iespējamu mēra uzliesmojuma tālāku izplatību valsts līmenī joprojām ir ļoti augsts;

O.  tā kā šajā valstī dominējošās paražu tiesības ir veicinājuši kaitīgu tradicionālo praksi, piemēram, sarunātas, piespiedu un agrīnas laulības; tā kā sievietes un meitenes turpina ciest no seksuālas vai cita veida fiziskas vardarbības, un ziņojami par to tiek saņemti ne pārāk bieži un kriminālvajāšana tiek uzsākta ļoti reti; tā kā aborti šajā valstī joprojām ir aizliegti ar likumu, kas ir spēkā kopš 1920. gada; tā kā dzemdībās ik dienu mirst aptuveni desmit sieviešu; tā kā abortu aizliegums var novest nelegālas un bīstamas grūtniecības pārtraukšanas, kuru veic personas bez attiecīgas medicīniskās kvalifikācijas,

1.  atzinīgi vērtē tiesiskuma atjaunošanu ar 2013. gada oktobra un decembra vēlēšanām; atgādina Madagaskaras iestādēm un, pirmām kārtām, valsts prezidentam par to pienākumu ievērot un aizsargāt pilsoņu tiesības visā valstī, tostarp novērst jebkādus ļaunprātīgus nodarījumus un noziegumus un pildīt savu pamatuzdevumu — pārvaldīt, stingri ievērojot tiesiskumu; mudina tos veikt visus vajadzīgos pasākumus ar mērķi nodrošināt savu pilsoņu pamatbrīvības, tostarp vārda brīvību;

2.  pauž cerību, ka gaidāmās vēlēšanas notiks mierīgā atmosfērā, lai tās būtu demokrātiskas un pārredzamas; uzsver, ka ir jāsaglabā konstitucionālā kārtības un politiskā stabilitāte un ka tikai dialoga un konsensa panākšana starp visiem politiskajiem dalībniekiem var garantēt savlaicīgu un uzticamu vēlēšanu organizēšanu 2018. gadā; aicina starptautisko sabiedrību veikt visus iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu godīgu un brīvu vēlēšanu procesu 2018. gada prezidenta vēlēšanās;

3.  pauž bažas par pūļa tiesas plašo izplatība un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku iesaistīšanos nogalināšanas bez tiesas sprieduma gadījumos; prasa veikt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par piecu ciematu nodedzināšanu Antsakabary komūnā, un garantēt uzbrukumu upuriem aizsardzību no atriebības, ja viņi sniegtu pierādījumus šajā lietā; aicina Madagaskaras iestādes sistemātiski veikt objektīvu izmeklēšanu saistībā ar sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, saukt pie atbildības vainīgos un nodrošināt, ka cietušo ģimenes saņem pienācīgu kompensāciju;

4.  aicina Madagaskaras iestādes ievērot savas saistības, kas izriet no CITES, tostarp ievērojami efektīvāk īstenot tiesību aktus saistībā ar nelikumīgu mežizstrādi un nelegālu tirdzniecību;

5.  atzinīgi vērtē notiekošo derīgo izrakteņu ieguves kodeksa pārskatīšanu un aicina valdību nodrošināt, ka pārskatītais kodekss atbilst starptautiskajām prasībām, piemēram, saistībā ar iepriekšēju novērtējumu un apspriešanos ar visvairāk skartajiem iedzīvotājiem, piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un vides kaitējuma mazināšanu; aicina valdību pārskatīt pārejas posma valdības izsniegtās derīgo izrakteņu ieguves atļaujas un apturēt atļaujas, kas neatbilst MECIE dekrētam;

6.  nosoda žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un vides aktīvistu patvaļīgu aizturēšanu, pamatojoties uz safabricētām apsūdzībām; prasa pilnībā izbeigt pret žurnālistiem vērsto vajāšanu un iebaidīšanu, nosoda pasākumus, kas īstenoti, vēršoties pret plašsaziņas līdzekļiem pirms pēdējām vēlēšanām, un prasa pilnībā atjaunot visas individuālās un kolektīvās brīvības; aicina Madagaskaras valdību atcelt Saziņas kodeksā iekļautos ierobežojumus;

7.  aicina Madagaskaras valdību ļaut tiesu iestādēm likumos noteiktā un neatkarīgā veidā izskatīt Claudine lietu un visus gadījumus saistībā ar aktīvo un pasīvo korupciju; uzstāj, ka politika nedrīkst iejaukties tiesu iestāžu darbā un ka Bianco ir jāļauj brīvi izmeklēt korupcijas gadījumus; uzstāj, ka ir stingri jāievēro pilnvaru nodalīšanas princips, un uzsver, ka tiesu iestāžu neatkarība un objektivitāte ir jāgarantē jebkuros apstākļos; aicina Madagaskaras iestādes pastiprināt centienus, lai cīnītos pret korupciju un nesodāmību valstī un nodrošinātu, ka visos korupcijas gadījumos vainīgie tiek saukti pie atbildības;

8.  pauž bažas par to, ka palielinās tādu ārvalstu sludinātāju darbības, kuri spiež skolēnus pievērsties ekstrēmiem islāma veidiem;

9.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāiegulda līdzekļi, sniedzot atbalstu un aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem kā galvenajiem dalībniekiem, kuri var nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, tostarp no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) ārkārtas fonda piešķirot steidzamas dotācijas apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem;

10.  mudina starptautiskos uzņēmumus ievērot cilvēktiesības un pienācīgas rūpības principu, kā noteikts ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos;

11.  aicina ES pievērst uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka gatavošanās gaidāmajām prezidenta vēlēšanas ir iekļaujoša, pārredzama un visiem pieņemama, tostarp izmantojot divu gadu atbalsta paketi vēlēšanu kārtībai;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, Padomei, ĀKK un ES Ministru padomei, Madagaskaras valdībai, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Dienvidāfrikas attīstības kopienai un Āfrikas Savienības Komisijai.

(1) OV C 212 E, 5.8.2010., 111. lpp.
(2) OV C 341 E, 16.12.2010., 72. lpp.
(3) OV C 380 E, 11.12.2012., 129. lpp.


Partnerattiecību nolīgums par attiecībām un sadarbību starp ES un Jaunzēlandi (Piekrišana) ***
PDF 306kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Partnerattiecību nolīgumu par attiecībām un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jaunzēlandi, no otras puses (15470/2016 – C8-0027/2017 – 2016/0366(NLE))
P8_TA(2017)0446A8-0327/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (15470/2016),

–  ņemot vērā projektu Partnerattiecību nolīgumam par attiecībām un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jaunzēlandi, no otras puses (09787/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 37. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu, 212. panta 1. punktu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0027/2017),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra nenormatīvo rezolūciju par projektu lēmumam(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0327/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Jaunzēlandes valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0447.


Partnerattiecību nolīgums par attiecībām un sadarbību starp ES un Jaunzēlandi (Rezolūcija)
PDF 335kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Partnerattiecību nolīguma par attiecībām un sadarbību noslēgšanu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jaunzēlandi, no otras puses (15470/2016 – C8-0027/2017 – 2016/0366(NLE)2017/2050(INI))
P8_TA(2017)0447A8-0333/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (15470/2016),

–  ņemot vērā projektu Partnerattiecību nolīgumam par attiecībām un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jaunzēlandi, no otras puses(1) (09787/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 37. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu, 212. panta 1. punktu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0027/2017),

–  ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par Eiropas Savienības un Jaunzēlandes attiecībām un sadarbību(2), kas 2007. gadā tika pieņemta Lisabonā,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. februārī pieņemto rezolūciju par sarunu sākšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības nolīgumu(3),

–  ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Jaunzēlandi, ar ko izveido sistēmu Jaunzēlandes dalībai Eiropas Savienības krīžu pārvarēšanas operācijās, kas tika parakstīts 2012. gadā(4),

–  ņemot vērā Nolīgumu par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Kopienu un Jaunzēlandes valdību(5), kurš stājās spēkā 2009. gadā,

–  ņemot vērā ES un Jaunzēlandes 22. starpparlamentāro sanāksmi (IPM), kura 2017. gada 23. martā notika Briselē,

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra normatīvo rezolūciju par projektu lēmumam(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0333/2017),

A.  tā kā Jaunzēlandei ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm ir izveidojusies cieša un vēsturiska partnerība;

B.  tā kā Eiropas Savienībai un Jaunzēlandei ir kopīgas vērtības un principi, tostarp cieņa pret demokrātiskajiem principiem, cilvēktiesībām, pamatbrīvībām, tiesiskumu, tostarp starptautiskajām tiesībām, un mieru un drošību;

C.  tā kā Eiropas Savienība joprojām ir Jaunzēlandes trešā lielākā tirdzniecības partnere un abas puses ir saglabājušas plašu ekonomisko un tirdzniecības interešu loku;

D.  tā kā pirmais ES rezidējošais vēstnieks Jaunzēlandē stājās amatā 2016. gada septembrī, iezīmējot pilnīgu pāreju uz autonomu Eiropas Savienības delegāciju Jaunzēlandē;

E.  tā kā Jaunzēlandei ir labas attiecības ar vairākiem ES ciešākajiem partneriem, īpaši ar Austrāliju un Amerikas Savienotajām Valstīm; šajā sakarībā atzīmē 2010. gada Velingtonas deklarāciju, ar kuru tiek izveidotas Jaunzēlandes un Amerikas Savienoto Valstu stratēģiskas partnerattiecības, kā arī Ciešāku ekonomisko attiecību nolīgumu, kas 1983. gadā tika parakstīts ar Austrāliju;

F.  tā kā Jaunzēlande, kura ir ESAO Attīstības palīdzības komitejas (DAC) locekle, ir vērtīgs attīstības partneris un būtiska oficiālās attīstības palīdzības (ODA) sniedzēja procentos no NKI, sniedzot ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā un nabadzības mazināšanā jaunattīstības valstīs, lai panāktu taisnīgāku, drošāku un labklājīgāku planētu;

G.  tā kā Jaunzēlande kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti, Kanādu un Austrāliju ir „Five Eyes“ izlūkošanas koalīcijas locekle; tā kā citas ES dalībvalstis (Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija, Zviedrija, Dānija un Spānija) ir iesaistījušās brīvākā nolīgumā, kas pazīstams kā „Fourteen Eyes“;

H.  tā kā Jaunzēlande pievērš īpašu uzmanību attiecību attīstīšanai ar Āzijas un Klusā okeāna reģionu, īpaši ar Ķīnu, Dienvidaustrumāziju un Japānu, un sekmē Dienvidaustrumāzijas un Klusā okeāna dienvidrietumu reģionālo stabilitāti;

I.  tā kā integrēts Āzijas un Klusā okeāna reģions, kurā Jaunzēlandei ir svarīga loma, sekmē globālu uz vērtībām un noteikumiem balstītu sistēmu un tādā veidā arī pašas Savienības drošību;

J.  tā kā Jaunzēlande ir viena no reģionālā Klusā okeāna salu foruma (PIF) dibinātājām un tai ir stratēģiskas partnerattiecības ar ASEAN;

K.  tā kā Jaunzēlande ir noslēgusi divpusējus brīvās tirdzniecības nolīgumus ar Austrāliju, Singapūru, Taizemi, Ķīnu, Honkongu, Taizemi, Malaiziju un Dienvidkoreju, kā arī daudzpusējus Klusā okeāna stratēģiskās ekonomiskās partnerības tirdzniecības nolīgumus ar Singapūru, Čīli un Bruneju, brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ASEAN, Austrāliju un Jaunzēlandi un Jaunzēlandes un Persijas līča sadarbības padomes (GCC) valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu; tā kā Ķīna un Jaunzēlande vēlas modernizēt savus tirdzniecības nolīgumus;

L.  tā kā Jaunzēlande ir arī Klusā okeāna valstu partnerības (TPP) locekle, ir ratificējusi šo vienošanos un ir sarunu par reģionālu visaptverošu ekonomikas partnerību (RCEP) aktīva dalībniece;

M.  tā kā Jaunzēlande divus gadus, proti, 2015. un 2016. gadā bija ANO Drošības padomes (ANO DP) pagaidu locekle, šajā laikā divas reizes prezidējot ANO DP un parādot spēcīgu līderību un redzējumu;

N.  tā kā Jaunzēlande ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO), Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas, un Āzijas Attīstības bankas (ADB) ilgstoša locekle un nesen kļuva par jaunizveidotās Šanhajā esošās Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas (AIIB) locekli;

O.  tā kā Jaunzēlande ir arī piedalījusies ANO miera uzturēšanas operācijās, tostarp Bosnijā, Kosovā, Sjerraleonē un Afganistānā; tā kā tā ir vadījusi provinces rekonstrukcijas grupu Bāmjānas provincē Afganistānā, kā arī apmācības misijas, lai palīdzētu izveidot Afganistānas valsts armiju, un līdz 2012. gadam deva ieguldījumu EUPOL misijā, palīdzot atjaunot likumību un kārtību;

P.  tā kā Jaunzēlande kopš 2015. gada Irākā ir izvērsusi nemilitāru apmācības misiju, lai IS/Daesh apkarošanas ietvaros apmācītu Irākas drošības spēku darbiniekus;

Q.  tā kā Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kura 1893. gadā pieņēma vispārējas vēlēšanu tiesības;

R.  tā kā Jaunzēlande atbalsta videi draudzīgu ražošanu, īpaši pārtikas jomā, un ir veicinājusi visaptverošu globālu klimata nolīgumu noslēgšanu saistībā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, COP21 Parīzes nolīguma īstenošanu un visu attīstīto valstu un jaunattīstības valstu, kuras rada visvairāk emisiju, klimata pārmaiņu mazināšanas darbību efektivitāti, tostarp izrādot iniciatīvu valsts emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izveidē,

S.  tā kā Jaunzēlande sadarbojas ar Eiropas Savienību, veicinot ilgtspējīgu attīstību, kā arī izturētspēju un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu, lai novērstu klimata pārmaiņu ietekmi Āzijas un Klusā okeāna reģionā, īpaši sekmējot sistemātisku atjaunojamās enerģijas izmantošanu;

T.  tā kā Eiropas Savienība kopā ar Jaunzēlandi pieliek pūliņus, lai sekmētu ilgtspējīgu attīstību un mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi Klusā okeāna reģionā, īpaši pievēršot uzmanību atjaunojamo energoavotu nozīmei;

U.  tā kā Jaunzēlande veic iemaksas Starptautiskajā Īrijas fondā, organizācijā, kuras darba mērķis ir ekonomiskā un sociālā progresa sekmēšana, kā arī kopienu dialoga un izlīguma veicināšana,

1.  atzinīgi vērtē Partnerattiecību nolīguma par attiecībām un sadarbību (PNAS) noslēgšanu, jo tas turpmākos gadus nodrošinās uz nākotni orientētu politisko sistēmu, lai vēl vairāk izvērstu ES un Jaunzēlandes attiecības un sadarbību attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un plašu jautājumu spektru, lai sasniegtu jaunus mērķus un cerības;

2.  atbalsta ES un Jaunzēlandes brīvās tirdzniecības nolīguma sarunu uzsākšanu, kurām ir jānorit savstarpīguma garā un nodrošinot abpusējus ieguvumus, ņemot vērā konkrētu lauksaimniecības un citu produktu jutīgumu; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt politisko dialogu un uzlabot sadarbību un ekonomisko izaugsmi, darbvietu izveidi, tirdzniecību un palielināt investīcijas;

3.  pauž gandarījumu par premjerministra Bill English žestu, uzsverot un apstiprinot apņemšanos turpināt īpašas attiecības ar Eiropu, īstenojot viņa pirmo oficiālo ārvalstu braucienu uz Eiropas Savienību, Eiropas Parlamentu, Londonu un Berlīni 2017. gada janvārī, tikai mēnesi kopš viņa iecelšanas premjerministra amatā;

4.  atzīst spēcīgās un vēsturiskās Jaunzēlandes un ES dalībvalstu divpusējās attiecības, tostarp kultūras, ekonomiskos un cilvēku savstarpējos sakarus;

5.  uzsver Eiropas Savienības un Jaunzēlandes sadarbību saistībā ar mieru, drošību, reģionālo stabilitāti Āzijas un Klusā okeāna reģionā, lauksaimniecību, ilgtspējīgu attīstību, zivsaimniecību un jūrlietām, transportu, humāno palīdzību, sanitārijas pasākumiem, enerģētiku, vidi un klimata pārmaiņām;

6.  uzsver Eiropas Savienības sadarbību ar Jaunzēlandi, stiprinot vides un okeānu pārvaldību, kas nepieciešama, lai panāktu resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu;

7.  pieņem zināšanai ES un Jaunzēlandes zinātnes un tehnoloģijas sadarbības ceļvedi par pētniecību un inovācijām; mudina turpināt veikt ieguldījumus un rast jaunas iespējas zinātnes, akadēmiskajā un tehnoloģiskajā sadarbībā;

8.  atzinīgi vērtē Partnerattiecību nolīguma par attiecībām un sadarbību noteikumus par sadarbību pretterorisma jomā, īpaši piebildes par informācijas apmaiņu saistībā ar terorismu grupējumiem un tīkliem un viedokļu apmaiņu par terorisma un tā propagandas, radikalizācijas un kibernoziedzības novēršanu, mazināšanu un apkarošanu, vienlaikus nodrošinot cilvēktiesību aizsardzību un ievērojot tiesiskumu;

9.  uzsver Jaunzēlandes dalību ES krīžu pārvarēšanas operācijās, lai sekmētu starptautisku mieru un drošību, un tās ieguldījumu EUNAVFOR Atalanta pirātisma novēršanas operācijās pie Āfrikas raga, EUPOL operācijās Afganistānā un EUFOR Althea operācijā Bosnijā un Hercegovinā;

10.  pauž atzinību par Jaunzēlandes ilglaicīgo dalību starptautiskajā terorisma apkarošanas koalīcijā; atgādina, ka Jaunzēlandei ir nozīmīga loma starptautiskā terorisma apkarošanā Āzijas un Klusā okeāna reģionā; pauž gandarījumu, ka valsts jau sniedz atbalstu valdībām un NVO Dienvidaustrumāzijas valstīs, apkarojot vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju;

11.  atzīst Jaunzēlandes nozīmi, ANO DP locekles statusā 2016. gada beigās ierosinot pieņemt rezolūcijas par Sīrijas un Tuvo Austrumu miera procesiem;

12.  atzinīgi vērtē Jaunzēlandes ilgtermiņa saistības attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu (ICC) un pauž gandarījumu par tās centieniem, lai panāktu ICC attīstību un efektivitāti kā miera un starptautiskā taisnīguma instrumentam, kā arī valsts konstruktīvo ieguldījumu šajā ziņā;

13.  atzinīgi vērtē to, ka Jaunzēlande ir ratificējusi COP21 klimata nolīgumu un atzinīgi norāda, ka vairāk nekā 80 % no tās elektroenerģijas tiek iegūta no atjaunojamiem enerģijas avotiem;

14.  ņem vērā ES un Jaunzēlandes Klusā okeāna enerģētikas partnerību; aicina abas puses palielināt sadarbību attiecībā uz ilgtspējīgu enerģētiku saskaņā ar ANO iniciatīvu „Ilgtspējīga enerģija visiem“;

15.  atzīst Jaunzēlandes ieguldījumu jūras resursu aizsardzībā, saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā un jūras pētniecībā;

16.  uzskata, ka Jaunzēlande ir svarīgs partneris Klusā okeāna reģiona un Antarktikas vides un tās aizsardzības jautājumos;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Jaunzēlandes Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 321, 29.11.2016., 3. lpp.
(2) OV C 32, 6.2.2008., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti P8_TA(2016)0064.
(4) OV L 160, 21.6.2012., 2. lpp.
(5) OV L 171, 1.7.2009., 28. lpp.
(6) Pieņemtie teksti P8_TA(2017)0446.


ES un Āfrikas kopējā stratēģija: stimuls attīstībai
PDF 549kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai (2017/2083(INI))
P8_TA(2017)0448A8-0334/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, kas tika iesniegta Eiropadomei 2016. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē,

–  ņemot vērā Parlamenta, Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, un Komisijas 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu par jauno Eiropas Konsensu par attīstību „Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra noslēguma dokumentu „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, un visus 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā principus par atbildīgām investīcijām lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās, kurus izstrādāja Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja (CFS-RAI), lai veicinātu pirmā un otrā IAM sasniegšanu,

–  ņemot vērā 2015. gada Adisabebas rīcības plānu par finansējumu attīstībai,

–  ņemot vērā 2015. gada Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā Āfrikas rīcības samitu, kas notika 2016. gada 16. novembrī, konsolidējot COP 22 Āfrikas dimensiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. februāra paziņojumu par ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (COM(2016)0087),

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū(1) („Kotonū nolīgums”), un tā pārskatītās teksta versijas 2005. un 2010. gadā,

–  ņemot vērā Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju (JAES), kuru pieņēma valstu un valdību vadītāji no Āfrikas un Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē Lisabonā 2007. gada 9. decembrī, kā arī divus rīcības plānus, kas pieņemti 2007. gada oktobrī Akrā (2008.–2010. gadam) un 2010. gada novembrī Tripolē (2011.–2013. gadam),

–  ņemot vērā ES un Āfrikas 4. samita secinājumus, kurus pieņēma 2014. gada 2. un 3. aprīlī Briselē, ceļvedi, kurā noteikts sanāksmju formāts (Kairas formāts) un sadarbības jomas starp abiem kontinentiem laikposmam no 2014. līdz 2017. gadam, un ES un Āfrikas deklarāciju par migrāciju un mobilitāti,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) „Programmu 2063”, kas tika pieņemta 2014. gada maijā,

–  ņemot vērā Viņa Ekselences Paul Kagamé sagatavoto ziņojumu — ieteikumu projektu par Āfrikas Savienības institucionālo reformu — „Mūsu Savienība ir noteikti jāstiprina”,

–  ņemot vērā 3. starpkontinentālo pilsoniskās sabiedrības forumu, kas no 2017. gada 11. līdz 13. jūlijam notika Tunisā, aicinot vairāk iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ES un Āfrikas stratēģijas centrā izvirzīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu „Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā” (JOIN(2017)0021),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 26. septembra Regulu (ES) 2017/1601, ar ko izveido Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 230/2014, ar ko izveido stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu (COM(2016)0447),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 22. novembra kopīgo paziņojumu „Atjaunota partnerība ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstīm” (JOIN(2016)0052),

–  ņemot vērā dažādus Eiropas Komisijas paziņojumus par ES un Āfrikas attiecībām, jo īpaši 2007. gada 27. jūnija paziņojumu „No Kairas līdz Lisabonai — ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība” (COM(2007)0357), 2008. gada 17. oktobra paziņojumu „Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā” (COM(2008)0617) un 2010. gada 10. novembra paziņojumu par ES un Āfrikas attiecību nostiprināšanu: 1,5 miljardi cilvēku, 80 valstis, divi kontinenti, viena nākotne (COM(2010)0634),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 4. maija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par jaunu impulsu Āfrikas un ES partnerībai (JOIN(2017)0017) un Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par šo tematu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par attiecībām starp Savienību un Āfriku un ĀKK valstīm, jo īpaši 2016. gada 4. oktobra rezolūciju par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām pēc 2020. gada(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0334/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienības un Āfrikas valstu attiecības ir vēsturiskas un to likteņi ir cieši saistīti; tā kā ES ir Āfrikas galvenais partneris ekonomikas un tirdzniecības, kā arī attīstības, humānās palīdzības un drošības jomā;

B.  tā kā Āfrikas un ES partnerībai ir vajadzīgs jauns redzējums, kas atspoguļo politiskās, ekonomiskās, vides un sociālās situācijas attīstību abos kontinentos; tā kā ir jāpielāgojas jauniem dalībniekiem starptautiskajā arēnā, tostarp Ķīnai, un jāvirzās uz uzlabotu, modernizētu un politiskāku partnerību, koncentrējoties uz mūsu galveno kopīgo interešu aizstāvību;

C.  tā kā attiecības starp ES un Āfriku ir jābalsta uz sapratnes un savstarpējo interešu principiem, kā arī kopīgām vērtībām abpusējas partnerības ietvaros;

D.  tā kā attiecības starp ES un Āfrikas kontinentu ir balstītas uz dažādiem juridiskiem instrumentiem un politiskām stratēģijām un tā kā ir jāuzlabo sinerģija un saskaņotība starp tām, lai partnerību padarītu efektīvāku un ilgtspējīgāku;

E.  tā kā Kotonū nolīgumu ar ES ir noslēgušas 79 ĀKK valstis, no kurām 48 ir Subsahāras Āfrikas valstis, un tas reglamentē galveno partnerību starp ES un Āfriku; tā kā ES ir izveidojusi attiecības arī ar tām Āfrikas valstīm, kas Kotonū nolīgumam nav pievienojušās; tā kā ES un ĀKK partnerība tika veidota laikā, kad ĀKK valstis vēl nebija izveidojušas savas pašreizējās reģionālās vai kontinentālās sadarbības struktūras; tā kā, ņemot vērā ĀS izveidi 2003. gadā un JAES pieņemšanu 2007. gadā, ir jāvienkāršo dažādās politikas sistēmas starp ES un Āfriku; tā kā JAES preambulā ir skaidri noteikts mērķis „uztvert Āfriku kā vienu veselumu”;

F.  tā kā ES un Āfrikas valstis ir iesaistījušās politiskā un institucionālā dialogā, kas norisinās ES un Āfrikas samitos, starpvaldību organizācijā „Savienība Vidusjūrai” (SV) un ĀKK un ES sadarbības struktūrās, tostarp parlamentārā līmenī ĀKK un ES Apvienotajā parlamentārajā asamblejā, ES delegācijā SV parlamentārajā asamblejā un Panāfrikas parlamentā;

G.  tā kā 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) budžets ir EUR 30,5 miljardi, no kuriem EUR 900 miljoni ir rezervēti Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam, un tā kā EUR 1,4 miljardi no EAF budžeta tiks izmantoti ES trasta fondam Āfrikai; tā kā vairāk nekā EUR 5 miljardi tika izmantoti Āfrikas valstu vajadzībām saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (EKI) un tā kā EUR 845 miljoni tika piešķirti Panāfrikas programmai saskaņā ar attīstības sadarbības instrumentu (ASI), lai īstenotu JAES;

H.  tā kā nākamais ĀS un ES samits, kas notiks 2017. gada 29. un 30. novembrī Abidžanā par tematu „Ieguldījums jaunatnē”, ir iespēja radīt, atbalstīt un veidot ekonomiskos apstākļus patiesai vienlīdzībai starp partneriem, kuri vēlas aizstāvēt galvenās kopīgās intereses;

I.  tā kā jaunā JAES ir jāiekļauj turpmākajā partnerībā pēc Kotonū nolīguma;

J.  tā kā ES ir ilglaicīgs partneris un galvenais garants Āfrikas kontinenta drošībai, kas ir ļoti svarīgs jautājums; tā kā Eiropas kontinenta drošība un ilgtspējīga izaugsme ir lielā mērā un tieši atkarīga no Āfrikas kontinenta stabilitātes un attīstības un otrādi;

K.  tā kā pastāvīgs atbalsts Āfrikas miera un drošības sistēmas efektīvai īstenošanai un ES, ĀS un citu Āfrikā esošu starptautisku dalībnieku apņemšanās ir būtiska Āfrikas kontinenta attīstībai un stabilitātei;

L.  tā kā liela uzmanība ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā ir pievērsta migrācijai, kas ir viens no prioritārajiem jautājumiem ES ārējās attiecībās, tostarp attiecībās ar Āfriku; tā kā Āfrikai un Eiropai ir kopīgas intereses un atbildība attiecībā uz migrāciju un mobilitāti, tostarp cīņu pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu, un tā kā migrācijas pārvaldībai ir vajadzīgi globāli risinājumi, kas balstās uz solidaritāti, kopīgu atbildību, migrantu tiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, kā arī attīstības sadarbības instrumentu efektīvu izmantošanu;

M.  tā kā vairāk nekā 218 miljoni cilvēku Āfrikā dzīvo galējā nabadzībā; tā kā to iedzīvotāju īpatsvars, kas Subsahāras Āfrikā dzīvo galējā nabadzībā, ir samazinājies no 56 % 1990. gadā līdz 43 % 2012. gadā; tā kā 33 no 47 vismazāk attīstītajām valstīm atrodas Āfrikas kontinentā, tādējādi ES un Āfrikas partnerība ir būtisks instruments, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši mērķi izskaust nabadzību;

N.  tā kā saskaņā ar aplēsēm Āfrikas infrastruktūrai ir vajadzīgi EUR 75 miljardi gadā, patēriņa tirgus vērtība 2020. gadā varētu sasniegt USD 1000 miljardus, ārvalstu tiešo ieguldījumu apmēram vajadzētu pastāvīgi pieaugt, 2020. gadā sasniedzot USD 144 miljardus, un pašreizējais iedzīvotāju skaits ir 1 miljards;

O.  tā kā Āfrikas eksportpreču vidū joprojām dominē neapstrādāti produkti un tā kā uz lielu šo preču daļu attiecas piešķirtās tirdzniecības preferences; tā kā brīvas tirgus pieejamības nodrošināšana lielākajai daļai Āfrikas produktu palielina Āfrikas valstu spējas un uzlabo to konkurētspēju un līdzdalību pasaules mēroga tirgos, ja to papildina ar, piemēram, politiku, kas vērsta uz noturīgu ilgtspējīgu industrializāciju un lauku reģionu produktivitāti kā galvenajiem virzieniem ceļā uz attīstību;

P.  tā kā būs jāņem vērā demogrāfiskās tendences, paturot prātā, ka saskaņā ar dažām aplēsēm Āfrikas iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam varētu sasniegt 2,5 miljardus, no kuriem lielākā daļa būs jauni cilvēki, kamēr iedzīvotāju vidējais vecums Eiropā ir sagaidāms daudz lielāks; tā kā šā iemesla dēļ ir ļoti svarīgi radīt miljoniem darbvietu un palīdzēt sniegt iespējas sievietēm un jauniešiem, jo īpaši nodrošinot izglītību, veselības aprūpes pieejamību un apmācību Āfrikas kontinentā,

ES un Āfrikas politiskā dialoga stiprināšana — atjaunotas stratēģiskās partnerības priekšnoteikums

1.  ņem vērā jauno paziņojumu „Par jaunu impulsu Āfrikas un ES partnerībai”, kura mērķis ir dot jaunu impulsu Āfrikas un ES partnerībai, lai to paplašinātu un stiprinātu, virzoties uz labklājību un stabilitāti abos kontinentos saskaņā ar saistībām, ko puses uzņēmās attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem, jauno Eiropas Konsensu par attīstību, kas kalpo kā Eiropas attīstības politikas pamatnostādņu kopums, ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un „Programmu 2063”;

2.  atgādina, ka Āfrika ir svarīgs ES stratēģiskais partneris, un uzskata, ka ir būtiski stiprināt ES un ĀS attiecības, pārskatot un paplašinot dialogu, kas ietver pārredzamības un labas pārvaldības principus, lai radītu abpusēji izdevīgus apstākļus un līdzvērtīgu un ilgtspējīgu sadarbību kopīgo problēmu risināšanai un kopīgu priekšrocību nodrošināšanai, vienlaikus ievērojot līdzatbildības principu un ņemot vērā īpašos apstākļus un attīstības līmeni katrā partnervalstī;

3.  aicina turpmākajā partnerībā koncentrēties uz ĀS un ES noteiktajām prioritārajām jomām, tādām kā:

   ekonomikas attīstība (izmantojot tirdzniecību, ekonomisko partnerattiecību nolīgumus (EPN), uzlabotu reģionālo integrāciju, ekonomikas diversifikāciju, ilgtspējīgu industrializāciju un kvalitatīvu darbvietu radīšanu),
   laba pārvaldība, tostarp cilvēktiesības,
   tautas attīstība, izmantojot sabiedriskos pakalpojumus, kas aptver pamatvajadzības, tādas kā izglītība, veselība, ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu pieejamība, dzimumu līdztiesība, zinātne, tehnoloģija un inovācija,
   drošība un cīņa pret terorismu,
   migrācija un mobilitāte,
   vide, tostarp klimata pārmaiņas;

4.  atgādina, ka budžeta atbalsts ir labākais veids, kā piešķirt finansējumu, nodrošinot valdībām līdzekļus savu vajadzību un prioritāšu noteikšanai; atgādina, ka vispārējais vai konkrētai nozarei paredzētais budžeta atbalsts dod iespēju atbalstīt attīstības politiku un nodrošina maksimālu līdzekļu izmantošanu;

5.  atzinīgi vērtē to, ka galvenais temats ĀS un ES 5. samitā, kas notiks 2017. gada novembrī Kotdivuārā, ir jaunatne, ņemot vērā tās nozīmi abu kontinentu nākotnei;

6.  atgādina par ĀKK un ES sadarbības nozīmi un efektivitāti un gūtajiem rezultātiem attīstības jomā; uzsver, ka šī juridiski saistošā sistēma ir jāsaglabā arī pēc 2020. gada; uzsver vajadzību šo sadarbību pastiprināt, vienlaikus attīstot tās reģionālo dimensiju, tostarp ciešāk sadarbojoties ar ĀS, reģionālām ekonomikas kopienām un citām reģionālām organizācijām; risinot sarunas par darbību pēc Kotonū nolīguma, aicina pieņemt stratēģiskāku, pragmatiskāku, plašāku un strukturētāku pieeju politiskajam dialogam;

7.  aicina pastiprināt ĀKK un ES parlamentāro dimensiju; uzsver, ka ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja ir unikāla platforma mijiedarbībai un tai ir būtiska nozīme demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas stiprināšanā;

8.  uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšana sniedz iespējas labāk koordinēt kaimiņattiecību politiku un ar citām Āfrikas valstīm saistīto politiku, izveidojot paplašinātas sadarbības sistēmas tādu reģionālo jautājumu jomā kā drošība, enerģētika un pat migrācija;

9.  atkārtoti apstiprina, ka saistībā ar Āfrikas un ES partnerību ir jāpieņem starp pašām ES dalībvalstīm un starp ES un tās dalībvalstīm saskaņota pieeja, kā tas paredzēts LESD 210. pantā; tāpat atgādina, ka, lai sasniegtu IAM, gan Eiropas, gan arī Āfrikas politikā un iniciatīvās ir jāievēro ES princips par politikas saskaņotību attīstībai;

10.  prasa principu par politikas saskaņotību attīstībai pilnībā iekļaut ES tirdzniecības attiecībās ar Āfriku, kas nozīmē izpildāmu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības (TIA) klauzulu iekļaušanu visos ES tirdzniecības nolīgumos ar Āfrikas valstīm saskaņā ar apņemšanos, ko Komisija paudusi stratēģijā „Tirdzniecība visiem”;

11.  atkārto, cik svarīgi ir dalībvalstīm pildīt apņemšanos 0,7 % no sava IKP novirzīt oficiālajai attīstības palīdzībai, lai stiprinātu sadarbību ar Āfriku;

12.  apstiprina pausto vēlmi stiprināt ES un Āfrikas alianses, lai risinātu globālās pārvaldības jautājumus; šajā saistībā uzsver, ka ir jāpastiprina dialogs ar ĀS un saskaņā ar Kigali lēmumu par finansēšanu ir svarīgi nodrošināt tās finansiālo autonomiju, samazinot tās atkarību no ārējā finansējuma; ņem vērā priekšlikumus, kas izvirzīti Paul Kagamé sagatavotajā ziņojumā, kura mērķis ir stiprināt ĀS, lai dotu impulsu Āfrikas politiskās integrācijas procesam;

13.  uzsver lomu, kāda ir pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp NVO, reliģiskām organizācijām, jauniešu un sieviešu tiesību organizācijām, privātajam sektoram, arodbiedrībām, parlamentārajām asamblejām, vietējām iestādēm un diasporai — katrai no tām ar savām īpašajām iezīmēm —, ES un Āfrikas politiskā dialoga stiprināšanā, lai nodrošinātu uz cilvēkiem orientētu partnerību;

14.  uzsver, ka ir jāpalielina pilsoniskās sabiedrības dalība Āfrikas un ES partnerībā, veicinot tās spēju stiprināšanu, jo īpaši nododot pieredzi un nodrošinot tās iesaisti attiecīgo reformu un politikas izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) iesaiste ir būtiska publiskā sektora atbildības nodrošināšanai; atbalsta dažādās platformas, kas izveidotas, lai pilsonisko sabiedrību padarītu par vienu no galvenajiem partnerības dalībniekiem, jo īpaši Apvienoto ikgadējo forumu (AIF), kura mērķis ir īstenot ES un Āfrikas ceļvedi; tomēr pauž nožēlu, ka AIF nekad nav noticis, un prasa ES un ĀS nekavējoties nodrošināt finansiālos un politiskos līdzekļus, kas vajadzīgi, lai garantētu visu ieinteresēto personu mērķtiecīgu līdzdalību partnerībā, tostarp saistībā ar šo ĀS un ES 5. samitu;

Noturīgāku valstu un sabiedrības veidošana visu cilvēku, jo īpaši jauniešu, labā, lai sasniegtu IAM

15.  uzskata, ka noturība ar tās piecām dimensijām ir jāpadara par vienu no galvenajiem jaunās ES un Āfrikas stratēģijas elementiem;

Politiskā noturība

16.  uzsver, ka ir jāveicina laba pārvaldība, demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana, kā arī jāveic pasākumi, lai apkarotu korupciju abos kontinentos, jo tie ir obligāti ilgtspējīgas attīstības elementi;

17.  tāpēc aicina uz atklātu un iekļaujošu dialogu, kas balstīts uz savstarpēju cieņu, lai šīs vērtības un principus padarītu par vienu no galvenajiem sadarbības elementiem, jo īpaši nosakot to stingru ievērošanu par nosacījumu attīstības palīdzības piešķiršanai;

18.  uzsver, ka apņēmīgāka pārvaldības problēmu risināšana abos kontinentos ir būtiski svarīga taisnīgākas, stabilākas un drošākas sabiedrības veidošanai; uzsver, ka, lai stiprinātu līdzatbildību, ir jāturpina atbalstīt un veicināt cilvēktiesības un pārvaldību, pamatojoties uz spēkā esošajiem starptautiskajiem, tostarp Āfrikas reģionālās pārvaldības struktūru, juridiskajiem instrumentiem, tiesību aktiem, principiem un mehānismiem, tādiem kā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību harta un tās protokoli, Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības harta, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesa;

19.  atgādina, cik liela ir Starptautiskās Krimināltiesas nozīme, cīnoties pret nesodāmību un aizstāvot miera, drošības, līdztiesības, godīguma, tiesiskuma un atlīdzināšanas vērtības, ko tā palīdz nodrošināt; aicina Eiropas Savienību un Āfrikas valstis turpināt atbalstīt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus; mudina visus Romas statūtu parakstītājus tos pēc iespējas ātrāk ratificēt;

20.  atbalsta to, ka tiek organizēta kopīga ĀS un ES augsta līmeņa konference par vēlēšanu procesiem, demokrātiju un pārvaldību Āfrikā un Eiropā, un prasa tajā pilnībā iesaistīt Eiropas Parlamentu, Panāfrikas parlamentu, ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju un Savienības Vidusjūrai parlamentāro asambleju; prasa stiprināt saikni starp dažādām asamblejām, lai veicinātu sinerģiju un kopīgo pasākumu saskaņotību;

Drošības noturība

21.  atkārtoti norāda uz ciešo saikni starp drošību un attīstību; norāda, ka ir labāk jāintegrē drošības apsvērumi un attīstības mērķi, lai risinātu nestabilu valstu īpašās problēmas un veicinātu noturīgāku valstu un sabiedrības veidošanu; atzīmē, ka tas būtu jādara, izmantojot īpašus instrumentus un papildu finansējumu;

22.  aicina pastiprināt ES un Āfrikas sadarbību drošības un tiesiskuma jomā attiecībā uz starptautisko tiesisko regulējumu, lai īstenotu holistisku pieeju problēmu risināšanai un labāk cīnītos pret organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecību un kontrabandu, jo īpaši saistībā ar bērniem, kā arī terorismu; uzskata, ka ES rīcībai vajadzētu būt saskaņotai ar Āfrikas valstu pieņemtajām stratēģijām, jo īpaši „Programmas 2063” stratēģijām attiecībā uz mieru un drošību;

23.  uzsver, ka ir vajadzīga sadarbība starp ES, ĀS, reģionālajām organizācijām un citiem svarīgiem politiskajiem dalībniekiem Āfrikā drošības jomā, lai palielinātu jaunattīstības valstu spējas, veiktu drošības sektora reformas un atbalstītu darbības bijušo kaujinieku atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas (ADR) jomā;

24.  atgādina, ka terorisms ir globāla mēroga apdraudējums mieram un stabilitātei reģionā, ilgtspējīgai attīstībai un iekšējai drošībai, kas valstu valdībām, reģionālajām un starptautiskajām organizācijām un Eiropas aģentūrām jārisina koordinētā veidā; aicina pastiprināt sadarbību, īstenojot ES un Āfrikas stratēģiju, kuras mērķis ir novērst nesodāmību, veicināt tiesiskumu un paplašināt policijas un tiesu iestāžu spējas, lai sekmētu informācijas un paraugprakses apmaiņu un nepieļautu, novērstu un apkarotu terorisma finansēšanu, kā arī sauktu pie atbildības par to; norāda, ka pretterorisma stratēģijā būtu jāiekļauj arī pasākumi starpreliģiju dialoga veicināšanai un radikalizācijas novēršanai Āfrikā un Eiropā, jo īpaši jauniešu vidū, jo tā izraisa vardarbīgu ekstrēmismu;

25.  atkārtoti norāda, cik svarīgas ir dažādās ES misijas un operācijas Āfrikā; atzinīgi vērtē Sāhelas piecu valstu grupas apvienoto spēku vienības izveidi; aicina sadarbībā ar Āfrikas un starptautiskajiem partneriem pastiprināt Eiropas rīcību miera un drošības jomā un atbalstīt Āfrikas miera un drošības sistēmas (APSA) darbības uzsākšanu pilnā apmērā; aicina ES veikt sākotnējo ieguldījumu ĀS miera fondā darbībām, kas paredzētas starpniecības un diplomātijas sadaļā;

Vides noturība

26.  atgādina, ka Āfrika ir īpaši neaizsargāta pret klimata pārmaiņu ietekmi; uzskata, ka ES ir jāizstrādā stratēģiska pieeja klimatnoturības veidošanai un jāatbalsta Āfrikas valstis, jo īpaši vismazāk attīstītās valstis (VAV), to centienos samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un pielāgoties klimata pārmaiņām; uzsver, ka klimata pārmaiņas daudzkāršo konflikta, sausuma, bada un migrācijas risku, kā to parādīja nesenais bada uzliesmojums Dienvidsudānā, Nigērijā un Somālijā; šajā saistībā atgādina, ka ir svarīgi atbalstīt un ievērot 2015. gadā Parīzē pausto apņemšanos jaunattīstības valstīm līdz 2020. gadam piešķirt USD 100 miljardus; aicina ieviest jaunus ES un Āfrikas sadarbības veidus, lai samazinātu šķēršļus finansējumam un tehnoloģiju nodošanai;

27.  uzsver, ka Āfrikai ir bagāta un daudzveidīga dabiskā vide; prasa bioloģiskās daudzveidības aizsardzību noteikt par ĀS un ES politiskās darba kārtības prioritāti; aicina ES un Āfrikas stratēģiju saskaņot ar prioritātēm, kas noteiktas ES rīcības plānā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, un aizsargāt dabas mantojumu un jo īpaši dabas parkus;

28.  atbalsta lielākas investīcijas atjaunojamās enerģijas un aprites ekonomikas jomā, lai vēl vairāk stimulētu darbības, kas veicina vides aizsardzību un rada nodarbinātības iespējas; atgādina, ka cenas ziņā pieejamas, drošas, ilgtspējīgas un modernas enerģijas pieejamības nodrošināšana visiem ir būtiska cilvēku pamatvajadzību apmierināšanai, svarīga faktiski visu veidu saimnieciskajai darbībai un viens no galvenajiem attīstības dzinējspēkiem; aicina ES turpināt atbalstīt Āfrikas Atjaunojamo energoresursu iniciatīvu (AREI) un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu sākt jaunu ES un Āfrikas pētniecības un inovācijas partnerību klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas enerģijas jomā;

29.  aicina Āfrikas un ES partnerībā koncentrēties uz lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma jautājumiem ilgtermiņa perspektīvā un veicināt sinerģiju starp pasākumiem pārtikas nodrošinājuma un klimata jomā; šajā saistībā mudina ES pastiprināt palīdzību ilgtspējīgas lauksaimniecības, agromežsaimniecības un agroekoloģijas praksei, ievērojot tradicionālo zemes izmantošanu un nodrošinot piekļuvi zemei, ūdenim un bezmaksas sēklām; turklāt aicina ES palīdzēt mazajiem ražotājiem/lauksaimniekiem un lopkopjiem panākt nodrošinātību ar pārtiku, veidojot un finansējot infrastruktūru saskaņā ar CFS principiem par atbildīgām investīcijām lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās, un atbalstīt kooperatīvu izveidi; uzsver arī spējas un pieredzi, ko PSO guvušas kopienas līmenī saistībā ar ilgtspējīgu lauksaimniecību;

30.  atzinīgi vērtē ES iniciatīvas, kas pieprasa dabas resursu labāku pārvaldību un pārredzamāku tirdzniecību; uzskata, ka dabas resursu, tādu kā minerāli, kokmateriāli un savvaļas dzīvnieki un augi, ilgtspējīga pārvaldība un tirdzniecība ļautu ar resursiem bagātām valstīm un to iedzīvotājiem arī turpmāk no tiem gūt labumu; atgādina, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem par konfliktu izrakteņiem ir jāievieš papildu pasākumi, īstenojot integrētu pieeju, kas atbalsta ESAO pamatnostādnēs noteikto starptautisko standartu par pienācīgu pārbaudi piemērošanu; prasa izstrādāt kopīgu ES un Āfrikas hartu par dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību;

Ekonomikas noturība

31.  uzskata, ka stabila regulatīvā un institucionālā vide un veselīga ekonomika ir būtiski elementi konkurētspējas, investīciju, darbvietu radīšanas, augstāka dzīves līmeņa un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai; šajā saistībā uzsver, ka ir jāuzlabo uzņēmējdarbības tiesību informācijas pieejamība tiešsaistē; atgādina, ka ekonomikas izaugsme valstī, kas nav taisnīga, sistemātiski negarantē sociālo attīstību vai progresu, un uzsver, ka ir jānodrošina bagātību pārdale, pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem un vienlīdzīgas iespējas;

32.  aicina pastiprināt sadarbību starp Eiropas un Āfrikas privāto sektoru un koncentrēt investīcijas, jo īpaši izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības, balstoties uz stingru ētikas kodeksu un sociālās atbildības principiem, tādās svarīgās nozarēs kā:

   ilgtspējīga enerģija, tostarp elektroenerģijas pieejamība visiem,
   pamatinfrastruktūra, jo īpaši transporta nozarē, ietverot jūras transportu,
   dabas resursu ilgtspējīga izmantošana,
   ilgtspējīga lauksaimniecība,
   zilā ekonomika, tostarp jūras nozare,
   pētniecība, zinātne, tehnoloģija un inovācija gan saistībā ar kopīgu interešu jautājumiem, gan arī tiem, kas īpaši ietekmē vienu no kontinentiem, piemēram, nabadzības izraisītas un novārtā atstātas slimības,
   digitalizācija kā svarīgs faktors Āfrikas ekonomikas attīstības nodrošināšanā, kā arī cilvēku apvienošanā;

33.  uzsver, ka reģionālā integrācija veicina ekonomikas attīstību un ir vajadzīga globalizētā pasaulē; aicina atbalstīt jaunattīstības valstu sadarbību, kas atspoguļo Āfrikas kontinenta pakāpenisku pārveidošanu; atbalsta kontinentālas brīvās tirdzniecības zonas izveidi Āfrikā, kā arī mērķi Āfrikas iekšējo tirdzniecību līdz 2050. gadam palielināt līdz 50 %; atgādina arī par attīstības iespējām, ko piedāvā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) un tirdzniecības nolīgumi starp ES un Āfrikas valstīm, ļaujot veicināt ilgtspējīgu attīstību, cilvēktiesības un godīgu un ētisku tirdzniecību; uzsver, ka ir jāparedz attīstību atbalstoši izcelsmes noteikumi, efektīvas drošības klauzulas, asimetriski liberalizācijas grafiki, jaunizveidoto nozaru aizsardzība un muitas procedūru vienkāršošana un pārredzamība; atgādina, ka EPN ir paredzēti tam, lai palīdzētu ĀKK valstīm paplašināt savus tirgus, veicināt preču tirdzniecību un palielināt investīcijas, un ka tie paredz lēnu, pakāpenisku un asimetrisku tirgus atvēršanu preču tirdzniecībai starp ES un ĀKK valstīm;

34.  prasa nodrošināt pārredzamību tirdzniecības nolīgumos un, organizējot oficiālu apspriešanos, pilnībā iesaistīt visas atbilstīgās ieinteresētās personas, tostarp attiecīgo valstu pilsonisko sabiedrību, turpmākajās sarunās un to nolīgumu īstenošanā, par kuriem pašlaik notiek sarunas;

35.  prasa ES un tās dalībvalstīm labāk koordinēt savas tirdzniecības atbalsta programmas un veicināt sinerģiju ar to politiku attiecībā uz investīcijām Āfrikā; turklāt prasa palielināt finanšu saistības attiecībā uz atbalstu tirdzniecībai, kā arī tehniskās palīdzības un spēju veidošanas iniciatīvām, kas ir būtiskas Āfrikas valstīm, jo īpaši VAV;

36.  uzskata, ka privātajam sektoram — no mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) līdz kooperatīviem un daudznacionāliem uzņēmumiem — ir izšķiroša nozīme darbvietu radīšanā un attīstības procesā, ko tas palīdz finansēt; uzsver MVU un mazo ģimenes uzņēmumu īpašo nozīmi un aicina atbalstīt individuālu iniciatīvu; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Eiropas Fonds ilgtspējīgai attīstībai, kura mērķim vajadzētu būt atbalstīt privāto sektoru Āfrikas valstīs, jo īpaši vietējo uzņēmējdarbību un MVU nestabilās valstīs, un tādējādi veicināt investīcijas un ilgtspējīgu darbvietu radīšanu, īpaši sievietēm un jauniešiem;

37.  atgādina par pienākumiem, kas privātajam sektoram noteikti ANO un ESAO pamatnostādnēs, un atkārtoti aicina ES un ĀS dalībvalstis konstruktīvi piedalīties ANO starpvaldību darba grupā par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem saistībā ar cilvēktiesībām, lai izstrādātu starptautiski saistošu līgumu, pamatojoties uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem, par to, kā korporācijas ievēro pienākumus cilvēktiesību jomā un pienākumus, kas attiecas uz sociālajiem, darba un vides standartiem;

38.  uzsver, ka Āfrikas un ES partnerības ietvaros ir jārada pienācīgas darbvietas un tās jāsaista ar investīcijām; šajā saistībā prasa nodrošināt atbilstību SDO standartiem; uzsver, cik svarīga ir mijiedarbība starp sociālās, ekonomiskās un institucionālās jomas pārstāvjiem, un prasa stiprināt sociālo partneru lomu, paaugstinot sociālā dialoga efektivitāti visos attiecīgajos līmeņos, kas veicina darba koplīgumu slēgšanas sarunas;

39.  pauž nožēlu, ka no Āfrikas katru gadu nelikumīgās finanšu plūsmās aizplūst aptuveni USD 50 miljardi, kas pārsniedz oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kopējo summu gadā un apdraud centienus iekšzemes ieņēmumu mobilizēšanas jomā; tāpēc aicina abas puses:

   izveidot efektīvus instrumentus, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, krāpšanu nodokļu jomā un korupciju, tostarp nodrošinot publisku pārredzamību attiecībā uz juridisku personu, trastu un līdzīgu veidojumu faktiskajām īpašumtiesībām,
   veicināt ANO atbalstītos atbildīgu investīciju principus,
   atbalstīt iniciatīvas, lai palielinātu publisko finanšu pārvaldības sistēmu lietderību un pārredzamību;

40.  turklāt prasa efektīvi īstenot ANO vadošos principus parāda un cilvēktiesību jautājumos, kā arī ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) principus par atbildīgu valsts aizņēmumu un aizdevumu veicināšanu; atzinīgi vērtē ANO darbu saistībā ar starptautisku valsts parāda restrukturizācijas mehānismu;

41.  prasa nodrošināt lielāku finansiālo integrāciju Āfrikā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, izveidojot elektroniskos banku pakalpojumus, lai cīnītos pret Āfrikas sabiedrības polarizāciju; atgādina, ka naudas pārvedumi veido lielāku naudas plūsmu uz jaunattīstības valstīm nekā visa OAP un var būtiski ietekmēt 2030. gada programmas sasniegšanu; tāpēc aicina ES turpināt atbalstīt ĀS centienus uzlabot naudas pārvedumu mehānismus;

Sociālā noturība

42.  atzīst demogrāfiskās dinamikas nozīmi Āfrikā, kas rada vajadzību pēc ilgtermiņa stratēģiska redzējuma ilgtspējīgas, iekļaujošas un aktīvas sabiedrības izveidei; uzsver arī to, ka ir jānodrošina nediskriminējoša attieksme pret neaizsargātām grupām, tostarp personām ar invaliditāti un pirmiedzīvotājiem; atzīst, ka iedzīvotāju skaita pieaugums Āfrikā ir gan problēma vietējai ekonomikai, gan arī iespēja kontinentam; tāpēc aicina ES paust apņemšanos veicināt atbilstošu sabiedrisko politiku un investīcijas izglītībā un veselībā, ietverot seksuālo un reproduktīvo veselību (SRV) un ar to saistītās tiesības, lai nodrošinātu, ka jaunieši spēj pieņemt apzinātus lēmumus par savu SRV, dzimumu līdztiesību un bērnu tiesībām, bez kā sociālo, ekonomisko un vides noturību nav iespējams nodrošināt;

43.  uzsver, ka urbanizācijas līmenis Āfrikā pieaug un rada sociālas, ekonomiskas un vides problēmas; prasa rast risinājumus, lai mazinātu šo urbanizācijas spiedienu un atvieglotu nekontrolētas urbanizācijas radītās problēmas;

44.  prasa ES un ĀS stiprināt Āfrikas valstu izglītības sistēmas, tostarp tās administratīvās struktūras spēju, vismaz 20 % no valsts budžeta līdzekļiem investējot izglītībā un palielinot ES atbalstu Globālajai partnerībai izglītības jomā un fondam „Izglītība nevar gaidīt”;

45.  uzsver, ka ir vajadzīga vispārēja, iekļaujoša, vienlīdzīga un ilgtermiņa piekļuve kvalitatīvai izglītībai visos līmeņos, sākot no agras bērnības un visiem, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, tostarp ārkārtas un krīzes situācijās;

46.  uzsver, ka ir jāiegulda cilvēkkapitālā un ka jauniešiem ir jābūt piesaistītiem globālajai realitātei un jāapgūst prasmes, kas atbilst darba tirgus pašreizējām un turpmākajām vajadzībām, stiprinot izglītības un profesionālās apmācības sistēmas (formālās un ikdienējās), pašnodarbinātību un uzņēmējdarbību;

47.  uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt Āfrikas valstis, veidojot efektīvas sabiedrības veselības aizsardzības sistēmas un nodrošinot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visiem, jo īpaši novēršot šķēršļus, ar kuriem saskaras sievietes un citas neaizsargātas grupas, tostarp bērni, personas ar invaliditāti un LGBTI;

48.  prasa ieviest minimālu vispārējo veselības apdrošināšanu, izveidojot horizontālas valsts veselības aprūpes sistēmas; uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējās tendences, ir jāapmāca par vienu miljonu kvalificētu veselības aprūpes speciālistu vairāk, nekā sākotnēji plānots, lai līdz 2030. gadam sasniegtu PVO obligāto standartu;

49.  uzsver, ka infekcijas slimības rada būtisku apdraudējumu sociālajai noturībai; aicina Komisiju pastiprināt zinātniskās un medicīniskās sadarbības centienus starp abiem kontinentiem, tādus kā Eiropas un jaunattīstības valstu klīnisko pārbaužu partnerība (EDCTP2), un ieguldīt zinātnē, tehnoloģijā un inovācijā, lai, īstenojot sadarbību attīstības jomā, samazinātu joprojām milzīgo nabadzības izraisītu un novārtā atstātu slimību slogu;

50.  atgādina, ka ir vajadzīgas lielākas investīcijas mātes veselības aprūpes un seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā, lai samazinātu mātes un jaundzimušo mirstību un vērstos pret tradicionālo praksi, tādu kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana un piespiedu un/vai agrīnas laulības;

51.  uzsver dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas nozīmi ES un Āfrikas sadarbībā; uzsver sieviešu pozitīvo lomu un līdzdalību politikas un ekonomikas jomā, kā arī konfliktu novēršanā un ilgtspējīga miera veidošanā;

52.  norāda, ka kultūra ir gan attīstību sekmējošs faktors, gan svarīga attīstības sastāvdaļa un tā var veicināt sociālo iekļaušanu, vārda brīvību, identitātes veidošanu, pilsonisko emancipāciju un konfliktu novēršanu, vienlaikus stiprinot ekonomikas izaugsmi; tāpēc aicina ES un ĀS veicināt starpkultūru politisko dialogu un kultūras daudzveidību un atbalstīt kultūras un mantojuma aizsardzības stratēģijas; uzsver, ka demokrātija ir universāla vērtība, kas var būt jebkuras kultūras daļa; atzīst arī sporta kā sociālās iekļaušanas un dzimumu līdztiesības avota un dzinējspēka nozīmi;

Tādas mobilitātes un migrācijas stratēģijas ieviešana, kas veicina abu kontinentu attīstību

53.  atgādina, ka migrācija un mobilitāte starp Eiropu un Āfriku un Eiropā un Āfrikā ietekmē ekonomiku, sabiedrību, vidi un politiku un ka šī problēma ir jārisina saskaņotā un visaptverošā veidā starp abiem kontinentiem un sadarbībā ar izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, maksimāli palielinot sinerģiju un izmantojot attiecīgo ES politiku, instrumentus un līdzekļus, kas balstīti uz solidaritāti, kopīgu atbildību, respektu un cilvēka cieņu, šajā saistībā atgādina, ka ir vēlams pastiprināt Āfrikas un ES dialogu, pirms notiek sarunas par abiem globālajiem paktiem attiecīgi migrācijas un bēgļu jomā, kas ANO paspārnē ir jāizstrādā līdz 2018. gadam, lai noteiktu kopīgās prioritātes, kur tas ir iespējams;

54.  atgādina, ka ir jāpastiprina migrācijas un mobilitātes pozitīvā ietekme, lai tās tiktu uzskatītas par abu kontinentu savstarpējas attīstības instrumentiem; uzsver, ka tam ir vajadzīgs rūpīgi izstrādāts, līdzsvarots, uz pierādījumiem balstīts un ilgtspējīgs politikas risinājums ar ilgtermiņa stratēģiju, kurā ņemtas vērā demogrāfiskās perspektīvas un migrācijas pamatcēloņi;

55.  atzīst, ka vardarbīgi konflikti, vajāšanas, nevienlīdzība, cilvēktiesību pārkāpumi, vāja pārvaldība, korupcija, terorisms, represīvi režīmi, dabas katastrofas, klimata pārmaiņas, bezdarbs un pastāvīga nabadzība pēdējos gados izraisīja iedzīvotāju pārvietošanos un palielināja migrācijas plūsmu uz Eiropu; tomēr atgādina, ka vairāk nekā 85 % Āfrikas iedzīvotāju, kuri pamet savu valsti, paliek kontinentā;

56.  atbalsta dažādās cīņai pret neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņiem paredzētās Eiropas iniciatīvas — migrācijas partnerības, trasta fondus Āfrikai un Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai; aicina nodrošināt un turpināt to īstenošanu elastīgā, efektīvā, saskaņotā un pārredzamā veidā, veicinot iespējamo sinerģiju starp dažādiem instrumentiem, programmām un pasākumiem gan iekšējās, gan arī ārējās darbībās; uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība robežu pārvaldības jomā;

57.  atkārtoti aicina veicināt likumīgu migrāciju saskaņā ar Valletas rīcības plāna ieteikumiem; turklāt uzsver, ka attīstības palīdzība nedrīkst būt atkarīga no sadarbības migrācijas jautājumos;

58.  aicina dalībvalstis piedāvāt pārmitināšanas vietas ievērojamam skaitam bēgļu; šajā saistībā prasa izveidot Eiropas pārmitināšanas sistēmu, kuru dalībvalstis varētu viegli izmantot; turklāt prasa ES un tās dalībvalstīm sadarboties ar Āfrikas valstīm, kurām nākas risināt bēgļu pārvietošanās jautājumu vai ieilgušas krīzes situācijas, un palīdzēt tām, lai uzlabotu to patvēruma nodrošināšanas spējas un aizsardzības sistēmas;

59.  mudina dalībvalstis palielināt savu finansiālo ieguldījumu trasta fondos un citos instrumentos, kuru mērķis ir veicināt iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi un stimulēt darbvietu radīšanu, tādējādi palīdzot novērst migrācijas pamatcēloņus; aicina arī noteikt, ka Eiropas Parlamentam ir jāveic stingrāka pārbaude, lai nodrošinātu, ka migrācijas partnerības un finansēšanas instrumenti atbilst ES juridiskajam pamatam, principiem un saistībām;

60.  aicina ES un ĀS veicināt studentu, skolotāju, uzņēmēju un pētnieku apmaiņu starp abiem kontinentiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest mehānismu Āfrikas jauniešiem, paplašinot programmas „Erasmus+” darbības jomu, un ES profesionālās izglītības un apmācības mehānismu; aicina uzsākt diskusiju par Āfrikas skolu un universitāšu izdoto diplomu un apliecību atzīšanu Eiropas Savienībā; norāda, ka cirkulārās migrācijas nodrošināšana ir būtiska ilgtspējīgai attīstībai un tam, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Āfrikas;

61.  atzīst diasporas īpašo nozīmi gan uzņēmējvalstīs, gan izcelsmes valstīs, sūtot ievērojamus naudas līdzekļus un uzņemoties attīstības partnera lomu valsts un reģionālā līmenī; pauž vēlmi, ka diaspora varētu darboties kā informācijas avots, kas pielāgots tam, lai atsauktos uz cilvēku faktiskajām vajadzībām, novēršot ar neatbilstīgu migrāciju saistīto apdraudējumu, kā arī risinot problēmas, kas saistītas ar integrāciju uzņēmējvalstīs;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienības Komisijai, ĀKK Padomei, Panāfrikas parlamentam un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Prezidijam.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(2) OV L 249, 27.9.2017., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0371.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0337.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0246.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.


Eiropas Ombuda darbība 2016. gadā
PDF 432kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2016. gadā (2017/2126(INI))
P8_TA(2017)0449A8-0328/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2016. gadā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. pantu,

–  ņemot vērā LESD 24. un 228. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu(2),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par sadarbību, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

–  ņemot vērā Reglamenta 220. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0328/2017),

A.  tā kā 2017. gada 17. maijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli tika iesniegts gada ziņojums par Eiropas Ombuda darbību 2016. gadā un tā kā 2017. gada 30. maijā Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā ar LESD 24. un 228. pantu Eiropas Ombuds tiek pilnvarots pieņemt sūdzības par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

C.  tā kā LESD 15. pantā ir paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, un ka jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem; tā kā, lai aizsargātu pilsoņu tiesības un pamatbrīvības, ir būtiski svarīgi nodrošināt, ka ES pilsoņiem tiek sniegti augstas kvalitātes pakalpojumi un ka ES administrācija atsaucas uz viņu vajadzībām un bažām;

D.  tā kā Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts nosaka: „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

E.  tā kā Pamattiesību hartas 43. pantā ir noteikts, ka „ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

F.  tā kā Eiropas Ombuda galvenā prioritāte ir nodrošināt, ka ES pilsoņu tiesības tiek pilnībā ievērotas un tiesības uz labu pārvaldību no ES iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru puses atspoguļo visaugstākos standartus;

G.  tā kā 2016. gadā Ombudā pēc palīdzības vērsās 15 797 pilsoņi, no kuriem 12 646 saņēma ieteikumus, izmantojot interaktīvo ceļvedi Ombuda tīmekļa vietnē, bet 1271 prasību pārsūtīja citur informācijas sniegšanai un 1880 sūdzības izskatīja Ombuds;

H.  tā kā no visām 1880 sūdzībām, kuras 2016. gadā izskatīja Ombuds, 711 sūdzības attiecās uz Ombuda pilnvarām, bet 1169 — neattiecās;

I.  tā kā 2016. gadā Ombuds uzsāka 245 izmeklēšanas, no kurām 235 tika uzsāktas, pamatojoties uz sūdzībām, bet 10 — pēc paša iniciatīvas, tajā pašā laikā 291 izmeklēšana tika slēgta (278 pamatotas uz sūdzībām un 13 pēc paša iniciatīvas); tā kā lielākā daļa izmeklēšanu attiecās uz Eiropas Komisiju (58,8 %), kurai seko ES aģentūras (12,3 %), Eiropas Parlaments (6,5 %), Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) (5,7 %), Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) (4,5 %), Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (0,8 %) un citas iestādes (11,4 %);

J.  tā kā Ombuds katru gadu saņem daudzas sūdzības no personām un organizācijām par ES administrēšanu un tā kā galvenās trīs bažas Ombuda 2016. gadā slēgtajās izmeklēšanās bija: pārredzamība un publiska piekļuve informācijai un dokumentiem (29,6 %); ES personāla jautājumu laba pārvaldība (28,2 %) un pakalpojumu kultūra (25,1 %); tā kā pārējie jautājumi attiecas uz rīcības brīvības pienācīgu izmantošanu, tostarp pārkāpuma procedūrās, ES dotāciju un līgumu pareizu finanšu vadību un procesuālo tiesību un pamattiesību ievērošanu; tā kā šo jautājumu būtiskums liecina par to, ka Ombudam ir nozīmīga loma, palīdzot nodrošināt, ka lēmumu pieņemšanas procedūras un pārvaldība ES līmenī ir pilnīgi pārredzama un objektīva, lai aizsargātu pilsoņu tiesības un stiprinātu viņu uzticēšanos un sabiedrības uzticību;

K.  tā kā savā stratēģiskajā darbā Ombuda birojs 2016. gadā slēdza 5 stratēģiskās izmeklēšanas un uzsāka 4 jaunas stratēģiskās izmeklēšanas, cita starpā par tādiem jautājumiem kā īpašo padomnieku iespējamais interešu konflikts un ķīmisko testu kavēšana, un papildus tika uzsāktas 10 jaunas stratēģiskās iniciatīvas;

L.  tā kā Ombuds uzsāka plašu stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija veic īpašo padomnieku iecelšanu un novērtē viņu interešu konfliktus, ņemot vērā to, ka šie īpašie padomnieki bieži vienlaikus strādā gan privātā sektora klientiem, gan ES;

M.  tā kā Ombuds veica izmeklēšanu par Eiropas Investīciju bankas (EIB) valdes locekļu rīcības kodeksu, konstatējot, ka tajā nav paredzēts pienākums iesniegt interešu deklarāciju vai publiskot finansiālās intereses;

N.  tā kā finanšu krīze ir izraisījusi ekonomikas un sociālo krīzi, mazinot uzticēšanos Eiropas iestādēm;

O.  kā Ombuds konstatēja administratīvu kļūdu, proti, laikposmā no 2009. gada līdz 2014. gadam Komisijas sastāvs neizskatīja kāda bijušā komisāra izdarīto komisāru rīcības kodeksa pārkāpumu un neveica pienācīgu izmeklēšanu par to, vai šā komisāra darba līgums privātajā sektorā ir saderīgs ar ES Līgumos noteiktajiem pienākumiem; tā kā administratīvu kļūmju gadījumi attiecībā uz komisāru darbību pēc pilnvaru termiņa beigām, tostarp Komisijas priekšsēdētāja, palielina pilsoņu neuzticēšanos Komisijai;

P.  tā kā Ombuds sadarbojas arī ar citām starptautiskām organizācijām, piemēram, ANO, un ir iesaistīts ES tiesiskajā regulējumā, kas ir saistīts ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCPRD) un kura uzdevums ir aizsargāt, veicināt un uzraudzīt šīs konvencijas īstenošanu ES iestāžu līmenī;

Q.  tā kā saskaņā ar 2016. gada marta Eirobarometra zibensaptauju par Eiropas Savienības pilsonību deviņi no desmit ES iedzīvotājiem (87 %) ir informēti par savu kā Savienības pilsoņu statusu un tiesībām iesniegt sūdzību Eiropas Parlamentam, Komisijai un Ombudam,

1.  apstiprina 2016. gada ziņojumu, ko iesniedzis Eiropas Ombuds, un atzinīgi vērtē tā skaidro un viegli saprotamo izklāstījumu, kurā norādīti vissvarīgākie fakti un skaitļi attiecībā uz Ombuda darbu 2016. gadā;

2.  izsaka atzinību Emily O’Reilly par izcilu darbu Ombuda pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošanā un par konstruktīvo sadarbību un pozitīvo iesaisti Parlamenta, jo īpaši Lūgumrakstu komitejas, un citu ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbā;

3.  atzīst stratēģisko izmeklēšanu un iniciatīvu nozīmi un atbalsta tās, kuras Ombuds, īstenojot stratēģiski nozīmīgus mērķus, veicis pēc pašas iniciatīvas, jo tas ir Eiropas pilsoņu sabiedrības interesēs; atzinīgi vērtē Ombuda centienus labāk izmantot stratēģisko darbu, lai lietas saistībā ar sūdzībām, kuru saturs ir līdzīgs, izskatītu kolektīvi;

4.  atzinīgi vērtē Ombuda apņemšanos ātri un efektīvi atbildēt uz ES pilsoņu vajadzībām un bažām, un atbalsta 2016. gadā ieviestās jaunās darba metodes un racionālāku lietu izskatīšanas procedūru, kas dod lielāku elastīgumu un efektivitāti, un lielāku ietekmi uz plašāku iedzīvotāju skaitu;

5.  atzīst, ka pašreizējie nepieredzētie pārbaudījumi, ar kuriem saskaras ES, piemēram, bezdarbs, ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, migrācijas krīze un Brexit, liek visām Savienības iestādēm, birojiem un aģentūrām, tostarp Ombudam, strādāt vairāk un apņēmīgāk, lai ES mērogā nodrošinātu visaugstāko sociālā taisnīguma, pārskatatbildības un pārredzamības līmeni;

6.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot sociālo dialogu;

7.  uzsver, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā īpaši svarīga ir pilsoņu un iestāžu savstarpējā uzticēšanās;

8.  norāda, ka Ombuda birojs ir sasniedzis līdz šim otro augstāko rādītāju attiecībā uz tā lēmumu un/vai ieteikumu ievērošanu; iesaka Ombudam saglabāt modrību, konstatēt iemeslus, kāpēc tā ieteikumi netiek ievēroti, un informēt Eiropas Parlamentu par visiem gadījumiem, kuros ES administrācija atkārtoti nenodrošina atbilstību;

9.  norāda, ka 2016. gadā ir samazinājies Ombuda izmeklēto sūdzību skaits (245 izmeklētās lietas 2016.gadā un 261 — 2015.gadā) saistībā ar ES iestādēm; mudina ES iestādes, birojus un aģentūras savlaicīgi atbildēt un reaģēt uz Ombuda kritiskajām piezīmēm un uzlabot Ombuda ieteikumu un/vai lēmumu ievērošanas rādītāju;

10.  norāda, ka lielākā daļa 2016. gadā izskatīto Ombudu lietu tika slēgtas 12 mēnešu laikā un vidējais izmeklēšanas slēgšanai nepieciešamais laiks bija 10 mēneši, un tikai 30 % lietu slēdza pēc 12 mēnešiem vai vēl pāris mēnešus vēlāk; mudina ombudi turpināt uzlabot sava darba metodes un samazināt sūdzību apstrādei nepieciešamo laiku, jo īpaši lietās, kuras pēc 12 mēnešiem joprojām ir atvērtas, neietekmējot sava darba efektivitāti;

11.  norāda, ka ar pārredzamību saistīto izmeklēšanas lietu skaits atkal veido lielāko daļu no visām lietām, jo īpaši saistībā ar jautājumiem, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību, lobēšanas pārredzamību un piekļuvi ES dokumentiem, un tām seko citas problēmas, kas rodas dažādos gadījumos, sākot no pamattiesību pārkāpumiem un ētiskiem jautājumiem līdz ES līgumiem un subsīdijām;

12.  uzsver pārredzamības, labas pārvaldības un iestāžu pārbaužu un līdzsvara būtisko nozīmi ES iestāžu darbā; pauž nožēlu, ka izmeklētās lietas saistībā ar pārredzamību un piekļuvi informācijai un dokumentiem joprojām veido vairāk nekā 20 % no visām Ombudam iesniegtajām lietām, un jau gadiem ir viens no Eiropas iedzīvotāju svarīgākajiem problēmjautājumiem; aicina ES iestādes proaktīvi, uzņemoties iniciatīvu? publicēt informāciju un dokumentus, lai palielinātu pārredzamību un samazinātu administratīvas kļūmes;

13.  uzskata, ka ES iestāžu rīcībā esošo dokumentu maksimāla pārredzamība un pieejamība ir jāpadara par normu; atgādina par ES Tiesas judikatūru, kura paredz, ka Savienības pilsoņiem ir tiesības publiski piekļūt Savienības iestāžu, struktūru un citu aģentūru dokumentiem un ka iespējamās atkāpes un izņēmumi attiecībā uz šīm tiesībām vienmēr būtu jāizvērtē, ņemot vērā pārredzamības un demokrātijas principus, kā priekšnosacījumu viņu demokrātisko tiesību izpildei; uzskata, ka ir nepieciešams pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1049/2001, lai veicinātu Eiropas Ombuda darbu, kontrolējot, vai Eiropas Parlaments, Padome un Komisija piešķir piekļuvi dokumentiem;

14.  aicina Komisiju uzlabot pārredzamību un piekļuvi dokumentiem un informācijai attiecībā uz EU Pilot procedūrām saistībā ar saņemtajiem lūgumrakstiem un EU Pilot un pārkāpuma procedūrām, kas jau ir izbeigtas; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija šajā saistībā regulāri sazinātos ar Eiropas Parlamentu; rosina turpināt Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija izskata sūdzības par pārkāpumiem saskaņā ar EU Pilot procedūru, un mudina Ombudu apņēmīgi un modri turpināt šīs lietas izmeklēšanu 2017. gadā; uzskata, ka nepamatotie kavējumi ierosināto pārkāpuma procedūru un ES Pilot procedūru apstrādē varētu attiekties arī uz administratīvo kļūmju jomu;

15.  atzinīgi vērtē Ombuda apņemšanos panākt visaugstāko pārredzamības līmeni ES lēmumu pieņemšanas procesā; uzsver, ka ir nepieciešams uzraudzīt Ombuda ieteikumu par pārredzamību trialogos īstenošanu; aicina Padomi un Komisiju publicēt būtisko informāciju par trialogos pieņemtajiem lēmumiem; turklāt atkārtoti uzsver, ka nepieciešama pilnīga un pastiprināta pārredzamība tirdzniecības nolīgumos un sarunās, un aicina Ombudu turpināt centienus, lai uzraudzītu pārredzamību sarunās par visiem ES tirdzniecības nolīgumiem ar trešām valstīm, vienlaikus paturot prātā, ka šai pārredzamībai nevajadzētu apdraudēt ES nostāju sarunās;

16.  atkārtoti uzsver pārredzamības nozīmību no ES iestāžu puses sarunās starp ES un Apvienotās Karalisti par tās izstāšanos no Savienības, neapdraudot pušu nostāju sarunās; aicina Ombudu uzraudzīt pārredzamības ievērošanu visā izstāšanās sarunu procesā;

17.  aicina palielināt pārredzamību ES ekonomikas un finanšu lēmumu pieņemšanas procesos, jo īpaši Eiropas Centrālās bankas veiktās banku uzraudzības jomā; turklāt atbalsta Ombuda ieteikumus palielināt Eiropas Investīciju bankas un Eurogrupas pārredzamību un pastiprināt to iekšējos ētikas noteikumus, vienlaikus atzīstot Ombuda nesenos centienus šajā saistībā un to, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 nav piemērojama Eurogrupai, jo Līgumu izpratnē tā nav iestāde vai struktūra; aicina nodrošināt, ka tiek ievēroti Ombuda ieteikumi par EIB sūdzību izskatīšanas mehānismu (EIB-CM), un uzsver neatkarīga sūdzību izskatīšanas mehānisma nozīmi; aicina Ombudu aktīvāk iesaistīties, lai nodrošinātu, ka jaunais EIB-CM arī turpmāk ir uzticams un efektīvs mehānisms, vienlaikus atbilstot darbības neatkarības, pārredzamības, pieejamības, savlaicīguma un atbilstošu resursu principiem;

18.  pilnībā atbalsta Ombuda galamērķi, kurš ir palīdzēt nostiprināt pārskatatbildības un pārredzamības struktūras un iestādes ES līmenī un uzlabot demokrātijas kvalitāti Eiropā;

19.  norāda uz Ombuda konstatējumiem saistībā ar administratīvām kļūmēm attiecībā uz Komisāru rīcības kodeksu; uzsver augstu morāles un ētikas standartu nozīmi ES administrēšanā un pieņem zināšanai Komisijas lēmumu paredzēt divu gadu pārejas periodu attiecībā uz bijušajiem komisāriem un trīs gadu pārejas periodu attiecībā uz bijušajiem Komisijas priekšsēdētājiem, taču pauž nelokāmu pārliecību, ka stingrāki ētikas noteikumi ir jāattiecina uz visām ES iestādēm, tostarp ES politiķiem un darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts pienākums izturēties godprātīgi un apdomīgi, kā arī lai nodrošinātu pilnīgu neatkarību no privātā sektora; aicina Komisiju garantēt bijušo komisāru nodarbošanās pēc pilnvaru termiņa beigām un visas ar to saistītās informācijas proaktīvu publiskošanu un pilnīgu pārredzamību; atbalsta Ombuda ieteikumus par Kodeksa turpmāku pārskatīšanu saskaņā ar Līguma saistībām, padarot noteikumus skaidrākus un vieglāk īstenojamus, kas katrā atsevišķā gadījumā nodrošinātu ticamību un objektivitāti un novērstu interešu konfliktus; mudina Ombudu turpināt pārraudzīt un novērtēt Komisijas ad hoc ētikas komitejas neatkarības līmeni;

20.  pieņem zināšanai Komisijas pasākumus attiecībā uz Ombuda ieteikumiem par to, kā ir īstenoti ES darbinieku noteikumi, ar kuriem reglamentē tā dēvēto „virpuļdurvju” parādību, un ar nepacietību gaida Ombuda veiktās izmeklēšanas turpinājumu, novērtējot, kā praktiski darbojas noteikumi;

21.  aicina Ombudu turpināt savu darbu, lai nodrošinātu, ka tiek savlaicīgi publicēti visu to ES ierēdņu vārdi, kuri ir iesaistīti „virpuļdurvju” lietās, un lai garantētu visas saistītās informācijas pilnīgu pārredzamību;

22.  atbalsta Ombuda apņemšanos uzlabot ES lobēšanas pārredzamību un aicina Komisiju pilnībā ievērot Ombuda ieteikumus par ES pārredzamības reģistra uzlabošanu un izveidot to par obligātu galveno visu ES iestāžu un aģentūru pārredzamības centru; uzsver, ka šajā sakarā būtu jānosaka skaidra rīcība un saskaņoti un efektīvi termiņi; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt lielāku pārredzamību, tostarp attiecībā uz informāciju par finansējumu, interešu grupām un finansiālajām interesēm;

23.  atzinīgi vērtē Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija veic interešu konflikta novērtējumus attiecībā uz tās īpašajiem padomniekiem; aicina Komisiju pilnībā īstenot Ombuda ieteikumus par īpašo padomnieku iecelšanas procedūrām un novērtēt jebkādu iespējamu interešu konfliktu pirms un pēc iecelšanas, kā arī nodrošināt publisku piekļuvi un informāciju attiecībā uz dokumentiem un sanāksmēm;

24.  atbalsta Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par Komisijas ekspertu grupām; mudina Ombudu nodrošināt, ka jaunajos Komisijas noteikumos tiek uzlabota interešu konfliktu pārvaldība un visu ieinteresēto personu — arī sabiedriski ieinteresēto personu — līdzsvarota un vienlīdzīga pārstāvība, tostarp iekļaujot visus ekspertus ES pārredzamības reģistrā;

25.  norāda uz Komisijas nostāju attiecībā uz tās sanāksmju ar tabakas ražošanas lobistiem pārredzamību un uz Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāta īstenotajiem pārredzamības pasākumiem; atkārtoti aicina Komisiju mainīt tās darba praksi un padarīt to pilnībā pārredzamu, publicējot tiešsaistē informāciju par visām sanāksmēm ar lobistiem vai to juridiskajiem pārstāvjiem, kā arī šo sanāksmju protokolus saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par tabakas uzraudzību (FCTC);

26.  atzinīgi vērtē Ombuda praktiskos ieteikumus par valsts ierēdņu saskarsmi ar lobistiem; mudina Ombudu uzlabot visu ES iestāžu darbinieku izpratni par šiem ieteikumiem, nodrošinot apmācības, seminārus un saistītus atbalsta pasākumus, un aicina visas ES iestādes īstenot Ombuda labas administratīvās prakses kodeksu un pārredzamības pasākumus, kas ir noteikti ANO Pamatkonvencijā par tabakas kontroli (FCTC); atkārtoti prasa iedarbīgi uzlabot labas administratīvās prakses kodeksu, šā sasaukuma laikā pieņemot saistošu regulējumu šajā jomā;

27.  atzinīgi vērtē Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz Padomes sagatavošanas iestādēm, tostarp tās komitejām, darba grupām un Pastāvīgo pārstāvju komiteju (COREPER), apspriežot ES tiesību aktu projektus; mudina Ombudu prasīt Padomei uzlabot pārredzamību attiecībā uz tās sanāksmēm ar ieinteresētajām personām un pieņemtajiem lēmumiem, ievērot prasības saistībā ar piekļuvi dokumentiem un nodrošināt šādu piekļuvi savlaicīgi un bez kavēšanās;

28.  atzinīgi vērtē Ombuda darbu, risinot jautājumus, kas ir saistīti ar vispārējām sabiedrības interesēm, piemēram, pamattiesībām, zāļu drošību un efektivitāti, vides un veselības aizsardzību, un aizsardzību pret vides apdraudējumu; aicina Ombudu turpināt darbu pie saviem priekšlikumiem Eiropas Ķimikāliju aģentūrai par šķēršļiem attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, kad tirgū tiek reģistrēti jauni kosmētikas līdzekļi, un EPSO par force majeure principa piemērošanu un EPSO konkursu pārredzamību;

29.  atzīst Ombuda pieredzi ES iestāžu administratīvu kļūmju gadījumu izskatīšanā saistībā ar seksuālu uzmākšanos un izmantošanu darba vietā, kā iepriekš tas bija gadījumā saistībā ar sūdzību 1283/2012/AN; aicina Ombudu, ņemot vērā tā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par cīņu pret seksuālu uzmākšanos un izmantošanu un lēmumu izveidot neatkarīgu ekspertu uzdevumgrupu, lai izpētītu situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā Parlamentā, arī izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā ES iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, un sniegt ieteikumus un nodrošināt paraugpraksi, lai nepieļautu jaunus gadījumus ES iestādēs;

30.  atbalsta Ombuda nozīmi proaktīvas un pārredzamas politikas izstrādē attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) klīniskajiem pētījumiem, un jo īpaši Ombuda ieteikumus par „Humira” — vienu no pasaulē pārdotākajām zālēm, kas tiek izmantotas Krona slimības ārstēšanā, — apstiprināšanu; mudina Ombudu turpināt uzraudzīt EMA, lai nodrošinātu, ka tā ievēro visaugstākos standartus attiecībā uz pārredzamību un piekļuvi informācijai par klīniskajiem pētījumiem, proti, standartus, kas ir sabiedrības interesēs un nozīmīgi ārstiem, pacientiem un pētniekiem;

31.  aicina Ombudu turpināt izmeklēt ES aģentūru prakses, īpašu uzmanību pievēršot Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei un Eiropas Ķimikāliju aģentūrai attiecībā uz Monsanto dokumentiem un iespējamām sekām saistībā ar slepenību un interešu konfliktu;

32.  atzinīgi vērtē Ombuda sāktās izmeklēšanas procedūras pēc sūdzībām, kuras iesniegušas personas ar invaliditāti, un mudina aktīvi līdzdarboties ES pamatsistēmā saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un atzinīgi vērtē viņas ieguldījumu, īstenojot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā; atkārtoti apstiprina pilnīgu atbalstu konvencijas pilnīgai īstenošanai ES līmenī;

33.  aicina Ombudu nodrošināt, ka Komisija ņem vērā Ombuda priekšlikumus un ieteikumus par Eiropas pilsoņu iniciatīvas (ECI) instrumenta turpmāku pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka ECI obligātās procedūras un nosacījumi ir patiesi skaidri, vienkārši, ērti piemērojami un samērīgi;

34.  aicina Ombudu nodrošināt, ka Komisija palīdzēs izveidot infrastruktūru, sniedzot juridiskas konsultācijas par Eiropas pilsoņu iniciatīvām, un izveidot tiesisko regulējumu, kas aizsargā ECI dalībniekus;

35.  atkārtoti atgādina, ka trauksmes cēlēji ir būtiski, lai atklātu administratīvu kļūmju gadījumus, un atbalsta pasākumus, ar ko efektīvi pastiprināt trauksmes celšanu un aizsargāt trauksmes cēlējus pret atriebību, un aicina Ombudu turpināt novērtēt, kā ES iestādēs tiek īstenoti jaunie iekšējie noteikumi par trauksmes celšanu; mudina veikt turpmākus pasākumus pēc Ombuda 2015. gada izmeklēšanas par ES iestāžu iekšējiem trauksmes celšanas noteikumiem; atzinīgi vērtē Ombuda iekšējos noteikumus šajā jomā un mudina ES iestādes izmantot tos kā paraugu; atkārtoti aicina pieņemt horizontālus ES tiesību aktus par trauksmes cēlēju aizsardzību, kuros būtu noteikti atbilstīgi kanāli un procedūras ziņošanai par visu veidu administratīvām kļūmēm, kā arī pienācīgas garantijas un atbilstīgas tiesiskās garantijas visos līmeņos visiem trauksmes cēlējiem;

36.  ierosina pārskatīt Eiropas Ombuda statūtus, lai pilnvarotu ombudi izmeklēt iespējamu neatbilstību Regulai (EK) Nr. 1049/2001 attiecībā uz publisku piekļuvi ES iestāžu un struktūru dokumentiem un pieņemt lēmumus par attiecīgo dokumentu publiskošanu;

37.  atzinīgi vērtē Ombuda iniciatīvu labāko prakšu identificēšanai ES pārvaldībā un pievērst tām lielāku sabiedrības uzmanību ar Ombuda balvu par labu pārvaldību;

38.  mudina Ombudu turpināt sadarbību ar valstu ombudiem, izmantojot Eiropas ombudu tīklu; atbalsta ideju par Eiropas ombudu tīkla gadskārtējo konferenci Briselē, kas pirmoreiz notika 2016. gadā, un Komisijas apņemšanos efektīvāk sadarboties ar tīklu;

39.  ir atvērts idejai par Eiropas ombudu tīkla gadskārtējo konferenču rīkošanu Eiropas Parlamenta telpās, ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ciešo saistību ar Eiropas Ombudu;

40.  atgādina, ka Eiropas ombudu tīklam varētu būt svarīga loma, aizstāvot ES pilsoņu tiesības sarunās par AK izstāšanos no ES;

41.  atzinīgi vērtē Ombuda darbu, rīkojot sanāksmes ar atsevišķu valstu ombudiem un pilsonisko sabiedrību, un uzņēmējdarbības organizācijām; mudina Ombudu rīkot šādas sanāksmes visās dalībvalstīs un vairāk palielināt izpratni par to, ko Ombuda birojs var darīt Eiropas pilsoņu un uzņēmēju labā;

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.
(2) OV C 72 E, 21.3.2002., 331. lpp.


Vides politikas īstenošanas pārskats (EIR)
PDF 408kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par Vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR) (2017/2705(RSP))
P8_TA(2017)0450B8-0590/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. februāra paziņojumu „Vides politikas īstenošanas pārskats — kopīgas problēmas un kā apvienot centienus, lai gūtu labākus rezultātus” (COM(2017)0063) un tam pievienotos 28 valstu ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 27. maija paziņojumu „ES vides politikas potenciāla atraisīšana: kā tas paveicams ar regulāriem vides politikas īstenošanas pārskatiem” (COM(2016)0316),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam „Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(1) (7. VRP),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto rezolūciju „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” (A/RES/70/1),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu „Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 22. maija paziņojumu „2017. gada Eiropas pusgads: konkrētām valstīm adresētie ieteikumi” (COM(2017)0500),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu „Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. janvāra ziņojumu par aprites ekonomikas rīcības plāna īstenošanu (COM(2017)0033),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei (O-(O-000065/2017 – B8-0606/2017) un Komisijai (O-000066/2017 – B8-0607/2017) par ES vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir stingri vides tiesību akti, taču problēmas jau ilgu laiku sagādā to vāja un nepilnīga īstenošana; tā kā šo īstenošanas nepilnību dēļ ir apdraudēta ilgtspējīga attīstība, videi un cilvēka veselībai nelabvēlīga ietekme iegūst pārrobežu dimensiju un nopietnas izmaksas rodas gan sabiedrībai, gan ekonomikai, tā kā turklāt šo īstenošanas nepilnību dēļ mazinās uzticēšanās ES;

B.  tā kā 70 % ES vides tiesību aktu īsteno vietējās un reģionālās iestādes;

C.  tā kā ES vides politikas īstenošanas pārskats (EIR) un 28 valstu ziņojumi kārtējo reizi ir apliecinājuši, ka vides tiesību aktu īstenošana ES nenotiek vienmērīgi, bet gan krasi atšķirīgi — gan dažādās dalībvalstīs, gan dažādās vides jomās; tomēr norāda, ka pastāv kopīgas problēmu jomas, kurās īstenošana ir vāja visā ES, un ka šīs problēmu jomas bieži attiecas uz vislielākajiem vides veselības apdraudējumiem;

D.  tā kā šie ziņojumi, kas jāsagatavo reizi divos gados, ir ļoti svarīgi, lai gūtu priekšstatu par to, kā dalībvalstīs faktiski ir noticis īstenošanas process, taču svarīgi būtu arī nodrošināt regulāru uzraudzību;

E.  tā kā EIR attiecas uz ES vides tiesību aktu svarīgu sastāvdaļu, bet tas ir vēl vairāk jāpaplašina, lai varētu rast sistemātiskākus risinājumus problēmām, ko rada ilgtspējīga vides attīstība;

F.  tā kā EIR vajadzētu būt starpnozaru instrumentam, kas spēj novērtēt ietekmi uz vidi citās jomās, piemēram, lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, rūpniecībā, transportā, mežsaimniecībā, un reģionālās politikas nostādnēs kopumā;

G.  tā kā Komisijai būtu jācenšas panākt labāku to datu salīdzināmību, ko izmanto dalībvalstu sasniegumu novērtēšanā; tā kā atšķirības starp dažādās dalībvalstīs savāktajiem datiem ir nozīmīgs šķērslis to salīdzināmībai un rezultātā arī visam novērtējumam;

H.  tā kā ir svarīgi EIR sagatavošanā iesaistīt visas kompetentās iestādes, ievērojot dalībvalstu institucionālo struktūru; tā kā jo īpaši svarīgi ir uzsvērt, ka dažās dalībvalstīs vides tiesību akti ir pilnīgā reģionu kompetencē;

I.  tā kā EIR ir instruments, kas pilnībā papildina citus instrumentus, koncentrējoties uz to, lai labāk ieviestu, piemēram, Vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes Eiropas tīklu (IMPEL) un “Make it Work” projektu;

J.  tā kā EIR būtu jāuzskata par instrumentu, kas dod iespēju rīkot politiskas diskusijas, jo īpaši ministru līmenī, bet nevis tikai par tehnisku instrumentu,

EIR nozīme un konteksts

1.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ieviest EIR un atzīst tā milzīgo potenciālu, ja tam tiks pievērsta pareiza politiskā uzmanība un ja tas būs pilnībā pārredzams; norāda, ka EIR ir potenciāls piešķirt īstenošanas problēmai lielu nozīmi politiskajā darba kārtībā, darboties kā agrīnās brīdināšanas mehānismam lēmumu pieņēmējiem un, visbeidzot, uzlabot ES vides tiesību aktu un politikas nostādņu īstenošanu;

2.  atgādina, ka Parlaments vairākas reizes ir prasījis, lai Komisija aktīvi nodrošinātu uzraudzību un sniegtu norādījumus un atbalstu saistībā ar vides tiesību aktu un politikas nostādņu īstenošanu, piemēram, saistībā ar Dabas direktīvu īstenošanu; uzskata, ka Komisijai pārkāpumu gadījumos vajadzētu izlēmīgi rīkoties, aktīvi izmantojot visus tās rīcībā esošos tiesiskos pasākumus;

3.  atbalsta Komisijas izvēlēto nozarēm transversālo, holistisko daudzpusējas ieinteresēto personu līdzdalības pieeju, bez kuras pārmaiņas uz vietas nebūtu īstenojamas; atzinīgi vērtē to, ka EIR ir konstatēti galvenie vājas īstenošanas iemesli un ir piedāvāti pasākumi attiecīgo problēmu konstruktīvai pārvarēšanai;

4.  uzskata, ka EIR vajadzētu būt vienam no instrumentiem, ko izmanto, lai radītu lielāku saskaņotību ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) un novērtētu dalībvalstu un Savienības panākto progresu videi svarīgu IAM īstenošanā; šajā sakarībā aicina Komisiju turpināt apzināt, kā ES vides tiesību aktu īstenošana veicina arī attiecīgo IAM sasniegšanu un to, ka dalībvalstis ievēro konkrētus IAM rādītājus un mērķus;

5.  atzīst, ka EIR var izmantot arī kā profilaktisku instrumentu un ka tādējādi varētu samazināties pārkāpuma procedūru skaits; tomēr uzsver, ka EIR nekādā gadījumā neaizstāj un nedrīkst aizkavēt darbības, kas Komisijai ir jāveic, vēršoties pret pārkāpumiem;

Kā uzlabot EIR un gūt labākus rezultātus

6.  atzinīgi vērtē to, ka EIR aptver lielāko daļu 7. vides rīcības programmas (7. VRP) tematisko mērķu; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav ietvertas tādas svarīgas jomas kā klimata pārmaiņas, energoefektivitātes pasākumi un enerģijas taupīšana, ķīmiskās vielas un rūpnieciskās emisijas, kā arī konkrētas sistēmiskas un vides problēmas, kas saistītas ar enerģētiku, transportu un reģionālo politiku, un aicina Komisiju nodrošināt, ka šīs jomas tiek iekļautas nākamajos pārskatos; norāda, ka pašreizējie dati, ko jau ir publicējusi Eiropas Vides aģentūra, dotu iespēju veikt vismaz iepriekšēju analīzi par to, kā tiek īstenoti tiesību akti klimata pārmaiņu jomā un energoefektivitātes un energotaupības pasākumi gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

7.  turklāt pauž nožēlu par nespēju pievērsties tādiem svarīgiem jautājumiem kā hormonu un zāļu atliekas notekūdeņos, virszemes un pazemes ūdeņos un to ietekme uz dzeramo ūdeni, cilvēku veselību, bioloģisko daudzveidību un (ūdens) vidi, un aicina Komisiju nodrošināt, ka šie jautājumi tiek iekļauti nākamajos pārskatos;

8.  uzsver, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, pasaules līmenī, un 7. VRP, ES līmenī, veido sistēmu progresīvai vides politikai;

9.  uzskata, ka, spēcīgāk vienojot EIR ar Eiropas pusgadu, varētu panākt konsekventāku rīcību Savienības līmenī;

10.  uzsver, ka ierobežota datu pieejamība var būt par iemeslu īstenošanas nepilnībām un apgrūtināt īstenošanas pārskata sagatavošanu;

11.  uzsver, ka ir svarīgi saskaņot datus un pārskata periodus, lai turpmāko pārskatu procesi būtu racionālāki; aicina Komisiju palielināt datu salīdzināmību un nākamajos EIR iekļaut īpašu sadaļu, kurā būtu analizēts, cik kvalitatīvi ir ziņojumi un dati, kas saņemti no dalībvalstīm saskaņā ar dažādām direktīvām; uzsver to, cik svarīga ir droša datu elektroniska apmaiņa, lai raitāks būtu dalībvalstu ziņošanas process;

12.  uzsver, ka kvantitatīvi mērķi ir svarīgs kvalitatīva novērtējuma atbalsta elements; šajā sakarībā uzskata, ka atbilstošus rādītājus varētu izstrādāt, veiksmīgāk sadarbojoties ar Eiropas Vides aģentūru;

13.  uzsver, ka EIR būtu jāņem vērā un jānovērtē visas nopietnās problēmas un iespējamie pretrunīgie mērķi, kas pastāv starp vides politiku un citām nozaru politikām, norādot neatbilstības, ja tādas tiek atklātas, un izstrādājot priekšlikumus to novēršanai;

14.  uzskata, ka būtu jānosaka mazāka rīcības brīvību dalībvalstīm, lai rastu risinājumus labākai īstenošanai;

Kā labāk īstenot vides tiesību aktus

15.  uzsver to, ka vides apsvērumu integrācijas trūkums citās politikas jomās ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vides tiesību aktu un politikas īstenošana ir nepilnīga;

16.  uzsver, ka vides tiesību aktu īstenošanu varētu uzlabot, labāk integrējot vides tiesību aktus citās politikas jomās un pilnībā piemērojot piesardzības principu;

17.  uzskata, ka administratīvo spēju trūkumu un pārvaldības trūkumu, kas ir divi no galvenajiem kļūdainas īstenošanas iemesliem, izraisa nepietiekami līdzekļi un daļēji arī pieejamo līdzekļu neefektīva izmantošana dalībvalstīs, un aicina dalībvalstis veikt uzlabojumus šajās jomās;

18.  uzskata, ka, lai garantētu pareizu un stabilu pārvaldību un visos līmeņos uzlabotu publisko iestāžu efektivitāti, pārredzamību un partnerību, ir obligāti jānodrošina skaidra pienākumu sadale, pietiekami līdzekļi, spēju veidošana un labāki koordinācijas mehānismi;

19.  uzskata, ka dalībvalstīm ir jāizmanto tādi tirgus instrumenti kā fiskālā politika, kas balstīta uz “piesārņotājs maksā” principu, jo šie instrumenti ir efektīvs un iedarbīgs līdzeklis, lai sasniegtu mērķi pilnībā īstenot vides politiku;

20.  stingri atbalsta to, ka EIR akcents ir likts uz labākās prakses apmaiņu un salīdzinošu izvērtēšanu, un uzskata, ka tas varētu palīdzēt dalībvalstīm, kurām ir grūti īstenot vides tiesību aktus, rast novatoriskus risinājumus; šajā kontekstā ir pārliecināts, ka ļoti noderīgas būtu Komisijas izstrādātas pamatnostādnes;

21.  uzskata, ka EIR būtu jāiekļauj skaidri un stingri Komisijas noteikti termiņi, lai nodrošinātu vides tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs;

22.  uzskata, ka EIR var izmantot arī kā instrumentu, ar ko informēt sabiedrību un veicināt izpratni, pilsoniskās sabiedrības iesaisti un sabiedrības līdzdalību, ka arī uzlabot izglītību par vides politiku, kas dod labumu gan dalībvalstīm, gan iedzīvotājiem; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt pasākumu kopumu, ar ko novērtēt dalībvalstīs panākto progresu vides jomā, iekļaujot labākās prakses salīdzinošo novērtēšanu un rezultātu apkopojumu ziņojumus, kuri būtu regulāri jāatjaunina un jāpublicē, lai nodrošinātu, ka tie ir publiski pieejami;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt atbilstības nodrošināšanu, tostarp uzlabojot un pastiprinot centienus īstenot Direktīvu par atbildību vides jomā;

24.  uzsver, ka NVO un plašākai sabiedrībai arī var būt svarīga loma, veicinot labāku īstenošanu un tādējādi nodrošinot tiesiskumu, ja tiek garantēta tiesu iestāžu efektīva pieejamība;

25.  aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par vides inspekcijām, lai panāktu vides tiesību aktu un standartu ātrāku īstenošanu;

26.  aicina Komisiju saistībā ar labu pārvaldību un atbilstības nodrošināšanu nākt klajā ar jaunu tiesību akta priekšlikumu par obligātajiem standartiem attiecībā uz piekļuvi izskatīšanai tiesā un ierosināt pārskatīt regulu, ar ko īsteno Orhūsas konvenciju attiecībā uz Savienības rīcību, lai ņemtu vērā Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas neseno ieteikumu;

Dalībvalstu un ES iestāžu ieguldījums pasākumos pēc EIR

27.  aicina Komisiju, dalībvalstu kompetentās iestādes un attiecīgās ieinteresētās personas pilnībā piedalīties EIR procesā; uzsver reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu darbības nozīmi; aicina dalībvalstis nekavējoties pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes un mudinātu tās turpināt sadarbību ar IMPEL tīklu un veicināt vietējo un reģionālo ekspertu iesaistīšanos, lai uzlabotu apmaiņu ar datiem, zināšanām un labāko praksi;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot datu vākšanu un informācijas pieejamību, labas prakses izplatīšanu un iedzīvotāju iesaistīšanu, un apsvērt, kā vietējās iestādes varētu plašāk iesaistīt vides politikas izstrādes procesā;

29.  aicina dalībvalstu attiecīgā līmeņa kompetentās iestādes nodrošināt to, ka tiek organizēts atklāts un iekļaujošs dialogs par īstenošanu, sniedzot sabiedrībai un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem atbilstīgu informāciju un iesaistot tos šajā procesā, un aicina Komisiju iesaistīties šajā dialogā un regulāri informēt Parlamentu;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas politikas priekšlikumus par īpašu sistēmu attiecībā uz šo strukturēto īstenošanas dialogu, bet uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai šis process būtu pārredzams un tajā tiktu iesaistītas atbilstīgās NVO un galvenās ieinteresētās personas;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas, dalībvalstu un ieinteresēto personu apspriešanos Eiropas pusgada ekoloģizācijas ekspertu grupas sastāvā, taču uzskata, ka, iesaistot īpašu vides politikas īstenošanas ekspertu grupu, varētu veicināt ne vien divpusējos valstu dialogus, bet arī strukturēto īstenošanas dialogu;

32.  mudina īstenošanas jautājumu padarīt par periodisku elementu triju prezidentvalstu komandu prioritātēs un programmās, vismaz reizi gadā to apspriežot Vides padomes sanāksmē, varbūt pat īpašas Īstenošanas padomes sastāvā, un papildus izveidot vēl vienu forumu, kura darbā piedalītos arī Parlaments un Reģionu komiteja; prasa apvienotajās Padomes sanāksmēs izskatīt pārnozaru, horizontāla rakstura jautājumus un kopīgās problēmas, kā arī jaunas problēmas, kas saistītas ar iespējamu pārrobežu ietekmi;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.


Nevienlīdzības apkarošana kā instruments darbvietu radīšanas un izaugsmes stimulēšanai
PDF 535kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. novembra rezolūcija par nevienlīdzības apkarošanu kā instrumentu darbvietu radīšanai un izaugsmes stimulēšanai (2016/2269(INI))
P8_TA(2017)0451A8-0340/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. publikāciju “Nodarbinātība un sociālā situācija ES — 2015. gada septembra ceturkšņa pārskats”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 5. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

–  ņemot vērā Komisijas publikāciju “Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi, tostarp ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem,(8)

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības aprūpes jomā ES(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(15),

–  ņemot vērā jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, Nr. O-000047/2016– B8-0369/2016 par nevienlīdzības jautājuma risināšanu, lai Eiropas Savienībā veicinātu iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”(16),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai”(17),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 30. septembra atzinumu “Darbs un nabadzība — ceļā uz visaptverošu pieeju”(18),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 31. marta atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”(19),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2015. gada 10. marta ikgadējo ziņojumu “Sociālā situācija Eiropas Savienībā (2014)”(20),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva(21),

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”,

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: sociālā nevienlīdzība”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”,

–  ņemot vērā Eurofound pārskata ziņojumu “Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Sociālā mobilitāte Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Jauni nodarbinātības veidi”,

–  ņemot vērā Eurofound analītisko pārskatu “Norīkoto darba ņēmēju atalgojuma atšķirības: vienlīdzīgas attieksmes principa apdraudējums”, kurā sniegts detalizēts pārskats par to, kādas Eiropā ir valdību un sociālo partneru nostājas attiecībā uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Profesiju struktūras izmaiņas Eiropā: EurWORK 2016. gada pārskats” un jo īpaši nodaļu “Atalgojuma atšķirības — fakti, debates un rīcībpolitikas”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Profesiju struktūras izmaiņas un darba samaksas nevienlīdzība: Eiropas darbvietu uzraudzība 2017. gadā”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas publikāciju “Eiropas ekonomikas prognoze 2016. gada pavasarim(22),

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un jo īpaši tās 10. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) “Samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē”,

–  ņemot vērā ANO ziņojumu “Pasaules sociālā situācija 2007. gadā — nodarbinātības neatliekamās vajadzības”,

–  ņemot vērā ESAO 2015. gada 21. maija ziņojumu “Apvienot centienus: kāpēc no nevienlīdzības mazināšanas ieguvēji būtu visi?”,

–  ņemot vērā ESAO 2011. gada 19. decembra ziņojumu “Joprojām sašķelti: kāpēc pieaug nevienlīdzība?”,

–  ņemot vērā ESAO 2008. gada oktobra ziņojumu “Vai nevienlīdzība palielinās? — ieņēmumu sadale un nabadzība ESAO valstīs”,

–  ņemot vērā SVF 2014. gada 17. februāra darba apspriežu dokumentu “Pārdale, nevienlīdzība un izaugsme”(23),

–  ņemot vērā SVF 2011. gada 8. aprīļa darba apspriežu dokumentu “Nevienlīdzība un neilgtspējīga izaugsme: medaļas divas puses?”(24),

–  ņemot vērā SDO 2013. gada 3. jūnija publikāciju “Ziņojums par darba pasauli 2013. gadā — ekonomiskās un sociālās struktūras labošana” un tā nodaļu “Pārskats par situāciju ASV”,

–  ņemot vērā Londonas Universitātes koledžas 2014. gada septembrī publicēto ziņojumu, kurš ir daļa no dokumenta “Veselības vienlīdzības projekta dzinējspēki” un kura nosaukums ir “Galīgais zinātniskais ziņojums: sociālā nevienlīdzība agrīnā vecuma bērnu veselības aprūpē un attīstībā — Eiropas mēroga sistemātisks pasekojums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0340/2017),

A.  tā kā vienlīdzība un taisnīgums ir Eiropas vērtību neatņemama daļa un Eiropas sociālā modeļa, ES un tās dalībvalstu stūrakmens; tā kā gan dalībvalstu, gan ES mērķi ietver nodarbinātības veicināšanu, tiecoties panākt noturīgi augstu nodarbinātību un apkarot atstumtību;

B.  tā kā nevienlīdzība var mazināt sociālo uzticēšanos un vājināt atbalstu demokrātiskajām iestādēm; tā kā ir jāpastiprina cīņa pret nevienlīdzību ekonomiskā, sociālā un reģionālā ziņā, lai visā Savienībā veicinātu saskaņotu attīstību;

C.  tā kā nevienlīdzība nozīmē gan atšķirības starp indivīdu ienākumiem, gan arī indivīdu nerealizētās iespējas, kas mazina spēju un prasmju iespējamo pilnveidi, ierobežo izaugsmi un līdz ar to šo indivīdu iespējamo pienesumu sabiedrībai;

D.  tā kā pieprasījuma samazināšanās galvenais iemesls ir eurozonā valdošā ekonomikas un finanšu krīze, kas ilgst jau vairāk nekā desmit gadus;

E.  tā kā augsts bezdarba līmenis ierobežo faktisko pieprasījumu, apgrūtina inovācijas un var palielināt finansiālo nestabilitāti; tā kā augstā un aizvien pieaugošā nevienlīdzība ne tikai traucē progresu nabadzības izskaušanā, bet arī centienus uzlabot sociālo integrāciju un sociālo kohēziju;

F.  tā kā nevienlīdzības apkarošana var sekmēt darbvietu radīšanu un izaugsmi un vienlaikus mazināt nabadzību; tā kā 2015. gadā 47,5 % no visiem bezdarbniekiem Eiropas Savienībā skāra nabadzības risks(25);

G.  tā kā nevienlīdzība mazina izaugsmi un kvalitatīvu darbvietu radīšanu(26), kā to norādījušas starptautiskās iestādes, tādas kā SVF(27) un ESAO(28), kuras arī uzsvērušas, ka pārāk liela un pieaugoša nevienlīdzība rada tiešas sociālās izmaksas, apgrūtina sociālo mobilitāti un var kavēt arī ilgtspējīgu izaugsmi gan tagad, gan nākotnē;

H.  tā kā viens no pieciem “Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzīgo un sociāli atstumto cilvēku vai nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu, to no 115,9 miljoniem 2008. gadā samazinot līdz ne vairāk kā 95,9 miljoniem 2020. gadā; tā kā 2015. gadā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits bija 117,6 miljoni, kas par 1,7 miljoniem pārsniedz 2008. gada rādītāju; tā kā 2012. gadā Eiropas Savienībā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 32,2 miljoni cilvēku ar invaliditāti; tā kā 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto īpatsvars joprojām ir nepieņemami augsts, proti, 23,7 %, turklāt dažās dalībvalstīs šis rādītājs joprojām ir ļoti augsts; turklāt tā kā enerģētiskā nabadzība joprojām ir tik liela, ka 11 % tās skarto ES iedzīvotāju nonāk ekonomiski nelabvēlīgas situācijas apburtajā lokā(29);

I.  tā kā krīzes radītās nevienlīdzības pieaugums īpaši smagi ir skāris sievietes, palielinot sieviešu nabadzību un aizvien vairāk izslēdzot viņas no darba tirgus; tā kā būtu jāpalielina sieviešu līdzdalība darba tirgū, efektīvi īstenojot spēkā esošos un papildu tiesību aktus par sieviešu un vīriešu līdztiesību un uzlabojot pašreizējo politikas satvaru, lai sekmētu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

J.  tā kā pastāv pozitīva korelācija starp lielāku sieviešu un vīriešu līdztiesību un spēcīgāku ekonomikas izaugsmi, iekļautību, darbvietu radīšanu un uzņēmumu labklājību; tā kā nevienlīdzības samazināšana darba vietās ir līdzeklis, ar ko iespējams ne tikai panākt vienlīdzīgu attieksmi, bet arī nodrošināt darba tirgus efektivitāti un konkurētspēju;

K.  tā kā ESAO ir uzsvērusi, ka, samazinot nevienlīdzību par 1 Džini punktu, kumulatīvā izaugsme turpmākajos piecos gados palielinātos par 0,8 %(30);

L.  tā kā saskaņā ar Eurofound netipiska nodarbinātība ir tādas darba attiecības, kas neatbilst standarta vai tipiskam pilnas slodzes, pastāvīgam darbam uz nenoteiktu laiku, turklāt ilgu laiku ir viens darba devējs; tā kā saskaņā ar SDO nestandarta nodarbinātības veidi ir vienojošs termins dažādām nodarbinātības shēmām, kas atšķiras no standarta nodarbinātības, tostarp pagaidu darbs, nepilna slodzes darbs un gabaldarbs, pagaidu darba aģentūru darbs un citas daudzpušu darba attiecības, kā arī fiktīvs darbs un atkarīga pašnodarbinātība;

M.  tā kā lielāka nevienlīdzība ir saistīta ar mazāku sociālo mobilitāti, samazinātām cilvēkspējām un pamattiesību un pamatbrīvību ierobežojumiem; tā kā Eurofound 2017. gada publikācijā par sociālo mobilitāti Eiropas Savienībā(31) minētie fakti liecina, ka daudzās dalībvalstīs cilvēka sociālā izcelsme joprojām ir turpmāko dzīvi noteicošais faktors;

N.  tā kā dalībvalstu ekonomikas izaugsme ir atkarīga no daudziem faktoriem; tā kā pieaugošai nevienlīdzībai varētu būt negatīva ietekme uz izaugsmi; tā kā SVF pasaules mērogā ir konstatējusi apgrieztu attiecību starp ienākumu daļu, ko gūst augstākie 20 %, un ekonomikas izaugsmi, t. i., ja augstāko 20 % ienākumu īpatsvars palielinās par vienu procentpunktu, IKP pieaugums turpmākajos piecos gados faktiski ir par 0,08 procentpunktiem mazāks; tā kā līdzīgs zemāko 20 % ienākumu īpatsvara pieaugums ir saistāms ar augstāku, proti, par 0,38 procentpunktiem, izaugsmi;

O.  tā kā nevienlīdzība ir daudzdimensionāla parādība, kas nav tikai naudas jautājums, jo tā attiecas arī uz cilvēkiem pieejamo iespēju atšķirībām atkarībā no, piemēram, dzimuma, etniskās izcelsmes, invaliditātes, seksuālās orientācijas, ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai vecuma; tā kā multiplā nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi darbam un darba vidē pakļauj riskam personu veselību, labjutību un finansiālās iespējas un līdz ar to var pazemināties produktivitāte;

P.  tā kā nevienlīdzīgs segums sociālās aizsardzības jomā ir analizēts Eurofound ziņojumā “Jauni nodarbinātības veidi”(32), kurā no sociālās aizsardzības viedokļa aplūkoti visproblemātiskākie no šiem veidiem, jo īpaši gadījuma rakstura darbs, sniedzot tiesību aktu piemērus, ar kuriem šāda veida darbs tiek izslēgts, un citus tiesību aktus, ar kuriem šādu darbu cenšas ieviest, parasti kompensējot ar ienākumu sliekšņu noteikšanu; tā kā darba vaučeri un stratēģiska darbinieku rotācija starp vairākiem darba devējiem ir nestandarta nodarbinātības piemēri, ar kuriem mēģināts risināt sociālās aizsardzības nepilnības gadījuma vai nepilnas slodzes darbā;

Q.  tā kā sabiedrībās, kurās valda lielāka ienākumu nevienlīdzība, ir sliktāki veselības rādītāji un augstāks vardarbības līmenis, sliktāki rezultāti matemātikā un rakstpratībā, augstāki lielā svara rādītāji, kā arī augstāki ieslodzīto skaita un slepkavību rādītāji(33); tā kā sabiedrībās, kurās valda lielāka vienlīdzība, valstij ir mazāk izdevumu labklājības jomā;

R.  tā kā nevienlīdzība visā dzīves ciklā izpaužas kā nevienlīdzība vecumdienās, piemēram, saīsinās paredzamais veselīga mūža ilgums, veci cilvēki dzīvo nabadzībā un pensiju atšķirība pēc dzimumiem ir gandrīz 40 %; tā kā Eiropas stratēģijas nabadzības izskaušanai ir vajadzīgas, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību visiem;

S.  tā kā ekonomiskā drošība ir nozīmīgs cilvēku pašrealizācijas faktors;

T.  tā kā Padome 2015. gada 5. oktobrī pieņēma secinājumus par 2015. gada pensiju atbilstības ziņojumu un tagadējo un turpmāko vecumdienās saņemto ienākumu atbilstību ES, kurā norādīts, ka “ir būtiski, lai valsts pensiju vai citās sociālās aizsardzības shēmās būtu iekļauti piemēroti aizsardzības pasākumi attiecībā uz tām sievietēm un vīriešiem, kuru nodarbinātības iespējas viņiem neļauj vai neļāva izveidot pietiekamas pensiju tiesības”, kā arī norādīts, ka “šādi aizsardzības pasākumi jo īpaši ietver noteikumus par minimālajām pensijām vai citiem minimālajiem ienākumiem ttiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem”(34);

U.  tā kā nepietiekams finansējums valsts izglītībai ir viens no lielākajiem cēloņiem turpmākām sociālajām atšķirībām un pieaugošai nevienlīdzībai;

V.  tā kā laikposmā no 2005. līdz 2015. gadam Džini koeficients ES palielinājās no 30,6 līdz 31, un 20 % turīgāko un 20 % trūcīgāko iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība pieauga no 4,7 līdz 5,2; tā kā to iedzīvotāju īpatsvars, kurus apdraud monetārās nabadzības risks, ir cieši saistīts ar ienākumu nevienlīdzību, un monetārā nabadzība kopš 2005. gada ir nepārtraukti palielinājusies; tā kā vairākās dalībvalstīs no 2008. gada līdz 2014. gadam palielinājās mājsaimniecību ienākumu nevienlīdzība(35);

W.  tā kā ekonomiskās izaugsmes atšķirības dalībvalstīs un starp dalībvalstīm Savienībā rada ekonomikas nelīdzsvarotību Savienībā; tā kā šīs ļoti nevienlīdzīgās ekonomiskās tendences ir radījušas pārmērīgu bezdarbu un nabadzības zonas;

X.  tā kā nevienlīdzības globālā izplatība atbilst pastāvīgajam nevienlīdzības pieaugumam attīstītajās valstīs kopš 1980. gada, kurās saskaņā ar ESAO(36) datiem nevienlīdzība ir pieaugusi neatkarīgi no ekonomikas cikla (ar specifiskiem izņēmumiem), un Džini koeficients laikposmā no 1980. gada līdz 2013. gadam ir pieaudzis par trim procentpunktiem no 0,29 līdz 0,32, kas iepriekšējās desmitgadēs ir 10 % pieaugums;

Y.  tā kā — lai arī nevienlīdzības līmeni var noteikt daudzi faktori, par tās konkrētu risināšanu strukturālā līmenī atbild iestādes un politisko lēmumu pieņēmēji; tā kā ES pastāv ieguldījumu trūkums un publiskie un privātie ieguldījumi ir nozīmīgi elementi, ar ko varētu mazināt nevienlīdzību, veicinot nodarbinātību; tā kā ir pienācīgi jāņem vērā strukturāli trūkumi; tā kā ir paredzēts atjaunināt Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai palīdzētu novērst ieguldījumu trūkumu;

Z.  tā kā nevienlīdzības tendences ne vienmēr sakrīt ar absolūtas un galējas nabadzības izpausmēm, tādām kā bezpajumtniecība;

AA.  tā kā pienācīgs atbalsts un finansējums ilgtspējīgu un pastāvīgi apdzīvotu mājokļu jomā ir būtisks, lai nodrošinātu piekļuvi nodarbinātībai, izglītībai un veselības aprūpei un nostiprinātu integrāciju un labvēlīgu attieksmi vietējā mērogā; tā kā dzīves kvalitātei dzīvojamos rajonos un segregācijas apkarošanai ir svarīga nozīme integrācijas veicināšanā un nevienlīdzības mazināšanā;

AB.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2015. gadā nabadzības riska rādītājs Eiropas Savienībā bija 24,4 %, kas attiecībā uz bērniem sasniedza 26,9 %;

AC.  tā kā krīze sievietes skar nesamērīgi lielākā mērā un tā kā zaļās darbvietas ir izrādījušās noturīgākas pret krīzi nekā citas darbvietas,

AD.  tā kā sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības un apdraudētības riskam,

Eiropas politikas saskaņošana nevienlīdzības apkarošanai

1.  konstatē, ka nevienlīdzība apdraud Eiropas projekta nākotni, mazina tā leģitimitāti un var iedragāt uzticību ES kā sociālā progresa virzītājspēkam, un Savienībai šī sociālā progresa dimensija ir jāattīsta; atgādina, ka tagadējā nevienlīdzība nelabvēlīgi ietekmē politisko un sociālo stabilitāti; uzsver, ka turpmākas integrācijas dzinējspēkam arī turpmāk ir jābūt ekonomiskās konverģences veicināšanai un visu Eiropas iedzīvotāju dzīves uzlabošanai;

2.  ir pārliecināts, ka nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm Eiropas līmenī, ne tikai, lai novērstu nabadzību vai sekmētu konverģenci, bet arī kā ekonomiskās atveseļošanās, kvalitatīvu darbvietu radīšanas, sociālās kohēzijas un kopīgas labklājības priekšnoteikumam;

3.  uzsver, ka nevienlīdzības samazināšana ir būtiska, lai sekmētu taisnīgāku un stabilāku demokrātiju, garantētu vienlīdzīgu attieksmi bez dubultstandartiem, marginalizētu populismu, ekstrēmismu un ksenofobiju, kā arī nodrošinātu, ka Eiropas Savienība ir projekts, kurā piedalās visi tās pilsoņi;

4.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka Eiropas Savienībai ir jāizpilda savas Līgumos noteiktās saistības, proti, jācenšas sekmēt tās iedzīvotāju labklājību, pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, dažādas sociālekonomiskās izcelsmes pilsoņu vienlīdzību, paaudžu solidaritāti, bērna tiesību aizsardzību un visu to cilvēku sociālo iekļautību, kuri atrodas nelabvēlīgā situācijā vai cieš no marginalizācijas;

5.  prasa Komisijai un dalībvalstīm saskaņā ar to attiecīgajām kompetencēm novērtēt ekonomikas politikas koordinācijas iedarbīgumu un rezultātus, ņemot vērā sociālā progresa un sociālā taisnīguma tendences ES; konstatē, ka Eiropas pusgadā šo mērķu sasniegšana un nevienlīdzības samazināšana nav bijusi prioritāte; mudina Komisiju uzlabot politikas koordinācijas procesu, lai labāk uzraudzītu, novērstu un koriģētu nelabvēlīgas tendences, kas varētu palielināt nevienlīdzību un vājināt sociālo progresu vai negatīvi ietekmēt sociālo taisnīgumu, un vajadzības gadījumā ieviest preventīvus un korektīvus pasākumus; uzskata, ka vajadzības gadījumā Eiropas pusgadā būtu jāpasver un jāiekļauj īpaši politikas pasākumi ekonomiskās nevienlīdzības apkarošanai;

6.  uzskata, ka atsevišķos gadījumos sociālos pasākumus var uzskatīt par situāciju uzlabojošiem pasākumiem un tie būtu jāpapildina ar ekonomikas politiku un sociāli atbildīgām strukturālām reformām, lai panāktu pozitīvu ilgtermiņa un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un strukturāli mazinātu nevienlīdzību vidējā termiņā un ilgtermiņā;

7.  mudina Komisiju, neskarot valstu kompetences, Eiropas pusgadā labāk izvērtēt nelīdzsvarotību ienākumu un labklājības sadales ziņā, kā arī izmantot individuālos padziļinātos pārskatus, ja šāda nelīdzsvarotība tiek konstatēta, lai ekonomikas koordinēšanu saistītu ar nodarbinātību un sociālajiem rezultātiem; aicina Komisiju gūt precīzu un aktualizētu priekšstatu par ienākumu un bagātības, sociālās kohēzijas un sociālās iekļautības atšķirībām starp valstīm un valstu iekšienē un savus priekšlikumus un ieteikumus par politisku lēmumu pieņemšanu balstīt uz stingriem un detalizētiem datiem; aicina Komisiju izpētīt, kādi būtu visprecīzākie rādītāji ekonomiskās nevienlīdzības noteikšanai (izraugoties no tādiem rādītājiem kā Džini indekss, Palmas indekss, Teila indekss, atalgojuma īpatsvars, minimālās algas attiecība pret IKP uz vienu iedzīvotāju vai pret vidējo algu utt.), un uzraudzīt nevienlīdzības tendences, no visiem faktoriem ņemot vērā arī kopējo konkurētspēju un produktivitāti;

8.  norāda, ka reģionos, kuri cieš no smagiem vai pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem vai demogrāfiskās situācijas, piemēram, visattālākajos ziemeļu reģionos, kuros ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums, salās, pārrobežu un kalnu reģionos, kas minēti LESD 174. pantā, kā arī mazapdzīvotos un nomaļos reģionos, ir grūtāk nodrošināt piekļuvi tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā veselības aprūpe un izglītība un ka līdz ar to šie pakalpojumi bieži rada lielāku slogu publiskajām finansēm, un iedzīvotājiem ir jāmēro tālāks ceļš, lai saņemtu šos pakalpojumus;

9.  atkārtoti uzsver vajadzību novirzīt ieguldījumus teritoriālās kohēzijas uzlabošanai, lai pilnveidotu rūpniecisko struktūru tajos reģionos, kuri cieš no smagiem vai pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem vai demogrāfiskās situācijas, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi platjoslas pakalpojumiem;

10.  mudina Komisiju veicināt vērienīgus dalībvalstu ieguldījumus sociālajā aizsardzībā, pakalpojumos un infrastruktūrā, mērķorientētāk un stratēģiskāk izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, lai reaģētu uz dalībvalstu un reģionu sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām;

11.  atkārtoti aicina izveidot autentisku Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ar ko veicina augšupēju konverģenci, ņemot vērā Līgumos noteiktās kopīgās kompetences, un izveidot plašāku un taisnīgāku EMS sociālo dimensiju;

12.  aicina Komisiju pastiprināt centienus strādāt ar dalībvalstīm, lai sasniegtu visus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, tostarp mērķi par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaitu, un stratēģijas “Eiropa 2020” darbības jomu saskaņot ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, līdz ar to tās mērķos iekļaujot arī cīņu pret nevienlīdzību un galēju nabadzību; aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu un ņemt vērā Eurostat rezultātu pārskatu par stratēģijas “Eiropa 2020” pamatrādītājiem arī Eiropas pusgadā un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis, atgādinot, ka tieši dalībvalstīm ir lielākā atbildība par sociālās politikas īstenošanu, kas jāatbalsta un jāpapildina ar Eiropas mēroga darbībām, turpināt centienus samazināt nevienlīdzību starp ienākumu grupām un mudināt atbilstīga pasākumu satvara izveidi, ar ko cita starpā nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus visiem, valsts izglītību, veselības aprūpi, pensijas, pietiekamu publisko infrastruktūru un sociālos pakalpojumus un sekmētu vienlīdzīgas iespējas; uzsver, ka šādam pasākumu satvaram būtu jānodrošina labi funkcionējoša sociālā augšupeja;

14.  uzsver, ka Savienības budžetā būtu jāparedz atbilstošas politikas īstenošana nevienlīdzības mazināšanai un sociālās kohēzijas palielināšanai;

15.  uzsver, ka prioritāras ir pamattiesības; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme ekonomikas līdzsvarošanā, ienākumu palielināšanā un ieguldīšanas kapacitātes uzlabošanā; atgādina, cik svarīgi ir ievērot sociālās tiesības, kā noteikts ES Pamattiesību hartā, tostarp arodbiedrību tiesības un brīvības un koplīgumu slēgšanas tiesības, kā arī nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem;

16.  uzskata, ka mēs nedrīkstam ignorēt to, cik nākotnē nozīmīga būs sektorālā politika nevienlīdzības mazināšanā, un jo īpaši ir jāņem vērā vajadzība turpināt iekšējā tirgus attīstību un ieguldījumu politiku Eiropas un valsts līmenī (piemēram, ieguldījumus liela mēroga infrastruktūrā, veselības aprūpē, izglītībā), un visu enerģētikas politikas aspektu formulēšanā ir jāņem vērā iespējas, ko šāda politika sniedz ekonomiskā, sociālā un teritoriālā ziņā, lai varētu garantēt vienlīdzīgas iespējas; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt vispusīgas darbvietu radīšanas, uzņēmējdarbības un inovācijas stratēģijas, par mērķi izvirzot stratēģiskas investīcijas zaļajās darbvietās, sociālajā jomā, veselības un aprūpes nozarē, kā arī sociālajā ekonomikā, kurā nav izsmelts nodarbinātības potenciāls;

Pasākumi pienācīgu darbvietu radīšanas un kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanai

17.  pauž bažas par nevienlīdzības padziļināšanos ES pēc krīzes, kuru lielā mērā sekmēja augošais bezdarbs; uzskata, ka bezdarbs ir viens no nevienlīdzības cēloņiem un ka politika pienācīgu darbvietu un kvalitatīvas nodarbinātības radīšanai, kas mērķorientēta uz galvenajām bezdarba zonām, varētu palīdzēt uzlabot maznodrošinātāko mājsaimniecību ienākumus;

18.  aicina Komisiju gaidāmajā Rakstiskā paziņojuma direktīvas pārskatīšanā iekļaut noteikumus, ar ko aizliedz diskrimināciju, pamatojoties uz līgumisko statusu, un nodrošina ikvienam darba ņēmējam tiesības uz taisnīgiem darba nosacījumiem un apstākļiem saskaņā ar SDO Pienācīga darba standartiem;

19.  turklāt uzsver, ka augsts bezdarba līmenis rada negatīvu spiedienu uz atalgojumu un dažkārt var negatīvi ietekmēt darba un sociālos apstākļus; uzsver, ka cīņa pret bezdarbu pati par sevi ir vajadzīga, taču ar to vien nepietiek, lai mazinātu nevienlīdzību;

20.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu palielināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) finansējuma līmeni 2017.–2020. gadam, tostarp vairāk ietverot jauniešus līdz 30 gadiem; aicina Komisiju nodrošināt labāku Garantijas jauniešiem īstenošanu, vairāk koncentrējoties uz visneaizsargātākajiem jauniešiem, kuriem bieži vien jātiek galā ar vairākām vajadzībām, un ņemot vērā jaunākos konstatējumus, kas iekļauti Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā par JNI izmantošanu, kā arī nodrošinot precīzu un pārredzamu īstenošanu un novērtēšanu;

21.  uzskata, cik svarīgi ir ciešāk sekot to jauniešu gaitām, kuri piedalījušies Garantijā jauniešiem/ Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā, lai panāktu ilgstošu un efektīvu šo jauniešu integrēšanos darba tirgū; aicina Komisiju izpētīt, vai ir iespējams palielināt JNI elastīgumu, to attiecinot arī uz labi funkcionējošām valstīm tādās jomās kā jaunatnes politika un integrācijas shēmas to jauniešu aizsardzībai, kuri atrodas pārejas posmā no izglītības vai augstākās izglītības uz darba dzīvi, lai tādējādi kompensētu to, ka jaunieši tiek izslēgti no Eiropas sociālās aizsardzības shēmām, kuras darbojas uz iemaksu pamata;

22.  uzsver, ka ar tādām programmām kā Garantija jauniešiem un JNI nedrīkst aizstāt pašu dalībvalstu centienus cīnīties pret jauniešu bezdarbu un veicināt noturīgu integrāciju darba tirgū; atzīst, ka izglītības kvalitātei un pieejamībai ir izšķirīga nozīme nevienlīdzības pārvarēšanā; tādēļ aicina palielināt ieguldījumus valsts izglītībā un mūžizglītībā;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzsvērt vajadzību popularizēt zaļās darbvietas un sekmēt nodarbinātību lauku un ekonomiski atpalikušos apvidos, kā arī padarīt šādus apvidus pievilcīgākus sievietēm;

24.  aicina Komisiju, izmantojot ESF un Eiropas pusgada procedūru, un dalībvalstis, izmantojot savas valsts reformu programmas, nodrošināt, ka valstu līmenī pilnībā tiek īstenoti pasākumi, kas izklāstīti Padomes ieteikumā par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis Ekonomisko un monetāro savienību apvienot ar pilnvērtīgu Eiropas darba tirgu, kam papildus nodrošināts plašs sociālās aizsardzības segums; uzskata, ka labi funkcionējošiem darba tirgiem un saskaņotām un stabilām labklājības sistēmām ir būtiska nozīme Eiropas monetārās savienības panākumu nodrošināšanā un ka tie ir daļa no plašāka konverģences procesa, kas orientēts uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; šajā ziņā aicina Komisiju iesniegt pētījumu par to, kā ES varētu atbalstīt un veicināt garantētas valsts nodarbinātības programmas valstu līmenī;

26.  aicina dalībvalstis nodrošināt labāku izglītības un apmācības saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām visā ES, radot lielākas mobilitātes iespējas un uzlabojot darbā pieņemšanas un apmācības stratēģijas — it sevišķi ar tādiem līdzekļiem kā apmācība darba vietā un mērķorientēti ieguldījumi, kas sekmēs darbvietu radīšanu un palielinās nodarbinātības pieprasījumu; atgādina, ka pārkvalifikācija ir nozīmīgs elements, kas cilvēkiem paver iespējas no jauna iekļauties darba tirgū, palīdz risināt ilgstoša bezdarba problēmu un prasmes labāk pielāgot pieejamajām darbvietām; uzsver, ka prasmju validēšana un formālās un neformālās izglītības atzīšana ir nozīmīgi līdzekļi, lai panāktu apgūto prasmju novērtēšanu darba tirgū; uzsver, ka mūžizglītības iespējas būtu jāveicina visa mūža garumā, tostarp vecumdienās, lai pilnībā izmantotu šo pasākumu iespējas cīņā ar nevienlīdzību;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis kopīgi strādāt, lai cīnītos pret diskrimināciju darbinieku pieņemšanā un pret diskriminējošām darbā pieņemšanas procedūrām, kas liedz cilvēkiem iekļauties darba tirgū, cita starpā, piemēram, tādu iemeslu dēļ kā dzimums, dzimumidentitāte vai izpausme, seksuālā orientācija, dzimumpazīmes, tautība, invaliditāte, vai vecums;

Darba un dzīves apstākļu uzlabošana

28.  pauž bažas par nedeklarētā darba, nestandarta darba līgumu un citu nestandarta nodarbinātības veidu īpatsvaru, kas var radīt nestabilus darba apstākļus, zemākas algas, ekspluatēšanu un zemas sociālās nodrošināšanas iemaksas, kā arī lielāku nevienlīdzību atsevišķās dalībvalstīs; atgādina, ka ir jānodrošina pienācīga sociālā drošība un sociālā aizsardzība visiem darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus cīņā pret ēnu ekonomiku un nedeklarētu darbu;

29.  uzskata, ka visā ES ir jāuzlabo darbvietu kvalitāte, jo īpaši attiecībā uz iztikas minimumu, darbvietu drošību, piekļuvi izglītībai un mūžizglītībai, kā arī arodveselību un darba aizsardzību; aicina Komisiju atbalstīt padziļinātu pētniecību saistībā ar kvalitatīvu darbvietu radīšanas uzraudzību un uzlabošanu un kopējo konkurētspēju ES, pamatojoties uz Eurofound pētījumiem;

30.  uzskata, ka daži nodarbinātības veidi, tādi kā nulles stundu līgumi un neapmaksāta stažēšanās, nenodrošina pienācīgu dzīves standartu; uzskata, ka ir būtiski attiecīgā gadījumā nodrošināt pienācīgas mācīšanās un apmācības iespējas un labus darba apstākļus personām, kas ir stažieri, praktikanti un mācekļi, lai noteiktu robežas nestandarta darba veidiem un nepieļautu nulles stundu līgumu izmantošanu, pagaidu darba aģentūru nosūtīto darbinieku izmantošanu nolūkā aizstāt streikojošus darbiniekus un terminētu līgumu izmantošanu pastāvīgu uzdevumu veikšanai;

31.  konstatē, ka brīvprātīgs nepilna laika darbs varētu veicināt to, ka darba tirgū iesaistās noteiktas personu kategorijas, kas patlaban tajā ir pārāk maz pārstāvētas, un šāda veida darbs sekmētu darba un privātās dzīves līdzsvara panākšanu;

32.  ir pārliecināts, ka varētu apsvērt iespēju izveidot precīzu vienoto nodarbinātības klasifikāciju Eiropas līmenī, lai samazinātu nestabilitāti, pamatojoties uz zinātniskiem faktiem un datiem; ir pārliecināts — piemērojot principu, ka vienā un tajā pašā darba vietā par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, būs vieglāk samazināt nevienlīdzību darbinieku starpā;

33.  uzver, cik būtiski ir pienācīgi izpētīt dažādo ietekmi un aspektus saistībā ar automatizācijas pieaugumu un ietekmi, ko rada novēlota tiesību aktu pielāgošana, kas varētu radīt lejupēju spiedienu uz sociālās aizsardzības sistēmām un algām, jo īpaši ietekmējot zemas un vidējas kvalifikācijas darba ņēmējus; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi saglabāt sociālo aizsardzību un atalgojumu pienācīgā līmenī;

34.  uzskata, ka ar Jaunu prasmju programmu ir jānodrošina visiem darba ņēmējiem cenu ziņā pieejama piekļuve mūžizglītībai, kā arī jānodrošina pielāgošanos digitalizācijai un pastāvīgām tehnoloģiskām pārmaiņām;

35.  pienācīgi ņem vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par pamatdirektīvu, ar kuru nosaka pienācīgu minimālo ienākumu Eiropas Savienībā un kurā būtu jānosaka kopēji noteikumi un rādītāji, kā arī jāparedz metodes īstenošanas uzraudzībai; uzsver, ka atsauces budžeta instrumentu, ar ko uzrāda cilvēka cienīgas dzīves izmaksas, mājokļu apstākļus un mājsaimniecībā dzīvojošo sastāvu un vecumu, varētu izmantot, lai novērtētu dalībvalstu ieviesto ienākumu minimuma shēmu atbilstību;

36.  ir nobažījies par augsto nepieteikšanās rādītāju dalībai ienākumu minimuma shēmās, kas liecina par daudziem šķēršļiem, tostarp uzbāzīgām procedūrām un aizspriedumiem, kuri saistīti ar pieteikšanos šādām shēmām; uzskata, ka ienākumu atbalsta programmas ir būtiskas, lai novērstu nevienlīdzīgas ekonomiskās tendences, atbalstot personas pirms tās nokļūst nabadzībā un tiek sociāli atstumtas;

37.  uzsver, ka algu noteikšanā būtisks ir sociālais dialogs un kolektīvās sarunas un ka šiem mehānismiem saskaņā ar Līgumos noteikto sociālo partneru autonomiju arī turpmāk ir jāpaliek sociālo partneru pārziņā; aicina Komisiju veikt pētījumu par iztikas minimuma rādītāju, lai aplēstu dzīves dārdzību un aptuvenos ienākumus, kādi vajadzīgi, lai apmierinātu ģimenes pamatvajadzības katrā dalībvalstī un reģionā; uzsver, ka pienācīgs ienākumu līmenis ir būtisks visām mājsaimniecībām, lai maznodrošināti strādājošie būtu finansiāli neatkarīgi, vienlaikus saglabājot mājokli un pārtikas nodrošinājumu;

38.  uzsver, ka jaunu dzīvojamo ēku celtniecības ilgtermiņa finansēšanā papildus ESI fondiem un ESIF būtu jāpiesaista citu veidu privātais un publiskais finansējums, lai paplašinātu valstu publisko banku vai citu aģentūru pasākumus nedārgu un sociālo mājokļu jomā;

39.  aicina Komisiju uzlabot darba ņēmēju arodveselību un darba aizsardzību, tostarp pareizi izpildot Darba laika direktīvas prasības;

40.  atgādina, ka tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību Eiropas Savienībā ir pamattiesības un ka Eiropas iestādēm tās ir jārespektē, jāievēro to principi un jāveicina piemērošana(37), uzskata, ka aizvien vājākā darba ņēmēju un arodbiedrību spēja ietekmēt sarunu iznākumu nav sekmējusi šo mērķu izpildi un varētu būt iemesls tam, ka pieaug zemo algu īpatsvars un izplatās nestabila nodarbinātība;

41.  norāda, cik būtiski ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības un uzlabot darbinieku spēju ietekmēt sarunu iznākumu, veicot darba tirgu strukturālas reformas, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi, pienācīgu nodarbinātību, kopīgu labklājību un sociālo kohēziju;uzsver sociālo partneru dialoga lomu nevienlīdzības novēršanā darba tirgū; aicina dalībvalstis un ES nodrošināt tiesības apvienoties, kā arī stiprināt gan arodbiedrību, gan darba devēju organizāciju autonomiju, tām iesaistoties jebkura līmeņa sarunās;

42.  turklāt uzsver, cik nozīmīgs, apspriežot nevienlīdzības jautājumus, ir pilsoniskais dialogs ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem, jo īpaši no augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto vidus;

43.  prasa īstenot pretdiskriminācijas politiku, kurai ir svarīga loma vienlīdzīgu nodarbinātības iespēju nodrošināšanā un sociālās iekļaušanas veicināšanā; aicina dalībvalstis turpināt darbu pie Diskriminācijas novēršanas direktīvas pieņemšanas;

44.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai darbavietās novērstu diskrimināciju, aizskaršanu un vardarbību, kam pamatā ir dzimums, dzimuma identitāte vai izpausme, seksuālā orientācija un dzimuma pazīmes (cita starpā), kā arī aicina ieviest cietušajiem paredzētus skaidrus ziņošanas un atbalsta mehānismus un procedūras, ar kurām vērsties pret pārkāpumu izdarītājiem;

Labklājības valsts un sociālās aizsardzības stiprināšana

45.  uzsver, ka daudzās valstīs labklājības un sociālās aizsardzības sistēmas ir pakļautas spiedienam un tās ietekmējusi finanšu konsolidācija, izraisot ienākumu nevienlīdzību; uzskata, ka labklājības sistēmām būtu jādarbojas kā drošības tīklam, kā arī jāsekmē iekļaušanās darba tirgū; uzsver, ka ir vajadzīga daudzdimensionāla pieeja lielākas vienlīdzības un sociālās kohēzijas panākšanai, kā norādīts horizontālajā sociālajā klauzulā (LESD 9. pants), galveno uzmanība pievēršot Savienības politikas sociālajai dimensijai un saistībām visās Savienības politikas nostādnēs piemērot sociālās līdztiesības principu;

46.  konstatē, ka sociālais progress saskaņā ar Eiropas sociālā progresa indeksā iekļauto definīciju ir sabiedrības spēja apmierināt tās iedzīvotāju cilvēciskās pamatvajadzības, izveidot pamatelementus, kas dod iespēju iedzīvotājiem un kopienām uzlabot un saglabāt savu dzīves kvalitāti, un radīt apstākļus, lai visas personas pilnībā varētu pašrealizēties;

47.  mudina dalībvalstis uzlabot savas labklājības sistēmas (izglītība, veselība, mājokļi, pensijas un pārvedumi), balstoties uz augstiem sociālajiem standartiem, lai visaptveroši aizsargātu cilvēkus, ņemot vērā jaunos sociālos riskus un neaizsargātās grupas, kas ir radušās finanšu, ekonomikas un vēlāk arī sociālās krīzes rezultātā, ko dalībvalstīm ir nācies pārvarēt;

48.  aicina dalībvalstis veicināt ieguldījumus kvalitatīvā un nedārgā pirmskolas izglītībā un aprūpes pakalpojumos, uzsverot, ka šādi ieguldījumi atmaksājas, jo īpaši attiecībā uz bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm; aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu un saskaņā ar Barselonas mērķiem veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu universālu un cenu ziņā pieejamu piekļuvi kvalitatīvai publiskajai izglītībai agrīnā vecumā (0-3), jo tam ir liela nozīme nevienlīdzības apkarošanā ilgtermiņā;

49.  prasa nodrošināt vispārēju piekļuvi nedārgiem mājokļiem, aizsargājot nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības pret izlikšanu un ieslīgšanu pārmērīgos parādos un Eiropas līmenī veicinot tādas efektīvas sistēmas izveidi, kas indivīdiem un ģimenēm dotu otro iespēju;

50.  mudina dalībvalstis saistībā ar pašreizējo migrācijas un bēgļu krīzi rīkoties strauji un nodrošināt, lai bēgļiem būtu pieejami ātri valodas un kultūras apguves procesi, apmācība, kvalitatīvi mājokļi, veselības aprūpe, izglītība, darba tirgus un sociālā aizsardzība un tiktu atzītas formālās un neformālās prasmes un spējas, kā arī nodrošināta viņu integrācija sabiedrībā;

51.  apstiprina, ka vispārēja piekļuve solidārām un atbilstīgām valsts nodrošinātām vecuma pensijām ir jānodrošina visiem; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, stiprinot valsts un aroda pensiju sistēmas, lai nodrošinātu atbilstīgus pensiju ienākumus, kuri ievērojami pārsniedz nabadzības slieksni, kā arī ļauj pensionāriem saglabāt savu ierasto dzīves līmeni un dzīvot cieņpilni un neatkarīgi; atkārtoti aicina pensiju sistēmās iekļaut aprūpes laiku, lai sievietēm un vīriešiem kompensētu bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pienākumu dēļ zaudētās iemaksas, kas būtu instruments no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības mazināšanai; uzsver — lai gan individuālās pensiju shēmas var būt svarīgs pensiju atbilstīguma uzlabošanas instruments, tiesību aktos noteiktas uz solidaritāti balstītas pensiju sistēmas joprojām ir visefektīvākais instruments cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību mūža nogalē;

52.  uzsver, ka būtu jānodrošina cilvēku ar invaliditāti pamattiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu darbu bez ierobežojumiem, pakalpojumiem un pamatienākumu nodrošinājumu, kas pielāgots konkrētajām individuālajām vajadzībām, pienācīgu dzīves līmeni un sociālo iekļautību un īpašus noteikumus par aizsardzību pret ekspluatāciju un piespiedu darbu;

53.  uzskata, ka starptautiskā tirdzniecība ir bijusi izaugsmes dzinējspēks, taču ieguvumi ne vienmēr tiek pareizi sadalīti, un to var uzskatīt par nevienlīdzības cēloni; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt taisnīgāku starptautisko tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu, kuros tiek ievēroti Eiropas darba tirgus noteikumi un SDO pamata konvencijas, vienlaikus aizsargājot nodarbinātības kvalitāti un darba ņēmēju tiesības un nodrošinot Eiropas un valsts līmeņa mehānismus kompensāciju nodrošināšanai tiem darba ņēmējiem un nozarēm, kas globalizācijas dēļ cietuši no lielām izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, tostarp šajā ziņā aicina izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu;

54.  aicina Komisiju nodrošināt, lai nolūkā panākt patērētāju aizsardzību ES konkurences politika sekmētu godīgu konkurenci un palīdzētu apkarot karteļus vai cenas un iekšējā tirgus darbību kropļojošu nesaderīgu valsts atbalstu;

Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana

55.  uzskata, ka tiesības uz iespēju vienlīdzību būtu jānodrošina Eiropas Savienības līmenī; ir nobažījies, ka pašreizējos nevienlīdzīgos rezultātus, kas skar katru ES dzīvojošo, bet jo īpaši bērnus un jauniešus, bieži vien pasliktina nevienlīdzīgās izglītības sistēmas, kas negatīvi ietekmē jauniešu labklājību un personīgo izaugsmi, līdz ar to mazinot Eiropas jauniešu pašnovērtējumu vai spēju iekļauties sabiedrībā, kas jo īpaši raksturīga jauniešiem, kuriem trūkst resursu un iespēju;

56.  uzsver, ka izglītībai ir svarīga loma nevienlīdzības mazināšanā, un šajā sakarībā aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un piešķirt pietiekamus ieguldījumus, lai garantētu vienlīdzīgas iespējas; uzsver, cik būtiski ir jauniešiem, kuri iegūst augstāko izglītību, nodrošināt vispārēju piekļuvi izglītībai un studējošo atbalstam; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis pienācīgu, atbilstīgu un pieejamu mājokļu nodrošināšanā jauniešiem, lai viņiem atvieglinātu pāreju no viena dzīves posma nākamajā;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt cīņu pret nabadzību, jo īpaši bērnu vidū, nosakot bērnu nabadzības samazināšanas mērķus, nodrošinot Ieteikuma par ieguldīšanu bērnos saskaņotu īstenošanu un izveidojot Bērnu garantiju shēmu;

58.  turklāt uzsver, ka daudzi kultūras un sporta pasākumi ir spēcīgi kohēzijas un sociālās integrācijas instrumenti, un norāda, ka šie pasākumi var uzlabot visneaizsargātāko sabiedrības locekļu izredzes uz darbu, nodrošinot viņiem iespēju apgūt vispārīgās prasmes;

59.  aicina dalībvalstis sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020“ mērķus attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības riska mazināšanu;

60.  uzskata, ka straujais bezpajumtniecības pieaugums lielākajā daļā ES dalībvalstu ir problēma, kas jārisina nekavējoties; uzskata, ka saskaņā ar sociālo tiesību pīlārā izklāstītajiem principiem Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstu centieni ierobežot bezpajumtniecības pieauguma tendenci, lai pakāpeniski likvidētu šo parādību;

Īstena dzimumu līdzsvara sasniegšana

61.  atzīmē, ka Komisija ir reaģējusi uz Parlamenta aicinājumu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm un vīriešiem, kuri dzīvo un strādā ES, un iesniegusi priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, lai varētu pielāgoties nākamajās desmitgadēs risināmajiem uzdevumiem; atgādina par savu aicinājumu nodrošināt pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību un uzsver, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi ir labs pamats, uz kura balstoties varētu palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī nodrošināt elastīgu darba režīmu gan sievietēm, gan vīriešiem, lai tādējādi samazinātu nevienlīdzību, kāda pastāv starp apmaksātu un neapmaksātu darbu;

62.  uzsver, ka paplašināta sieviešu iekļaušana darba tirgū, uzlabojot atbalstu sievietēm uzņēmējām, kā arī likvidējot plaisu starp sieviešu iegūto izglītību un stāvokli darba tirgū un nodrošinot vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem atalgojuma, karjeras un pilnas darba slodzes ziņā, ir ļoti būtiski faktori, lai panāktu iekļaujošu un ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, izskaužot pensijas atšķirības starp dzimumiem, apkarojot nevienlīdzību un sekmējot sieviešu finansiālo neatkarību;

63.  aicina Komisiju, ja nepieciešams, izstrādāt iniciatīvas, ar ko novērstu jebkādas atalgojuma atšķirības starp dzimumiem, paredzot sankcijas nodarbinātības centriem, kuri pārkāpj tiesības uz vienlīdzību un nosaka dažādu atalgojumu par identiskām darba kategorijām atkarībā no tā, vai šo darbu lielākoties strādā vīrieši vai sievietes;

64.  pauž nožēlu, ka, neraugoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuros iestrādāts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu samaksu, joprojām pastāv vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un pat vēl lielāka vīriešu un sieviešu pensijas atšķirība; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus novērst šīs vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirības;

65.  ir nobažījies par nabadzības pieaugumu, jo īpaši sieviešu vidū, un to, ka nabadzība visbiežāk skar vientuļās mātes, jaunas sievietes un vecākas sievietes; norāda, ka nabadzībā dzīvojošo iedzīvotāju skaita samazinājumu par 20 miljoniem līdz 2020. gadam var panākt, īstenojot nabadzības apkarošanas un aktīva darba tirgus politiku, kuras pamatā ir integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, galveno uzmanību pievēršot sieviešu līdzdalības darba tirgū palielināšanai un sekmēšanai; atzīmē, ka nabadzības līmeni joprojām mēra, izmantojot mājsaimniecību uzkrātos ienākumus, un šajā pieejā pieņem, ka visi mājsaimniecības locekļi pelna vienādi un līdzekļu sadalījums ir vienāds; aicina ieviest personalizētas tiesības un aprēķinus, pamatojoties uz individuāliem ienākumiem, lai konstatētu patieso sieviešu nabadzības apmēru;

66.  atgādina, cik svarīgi ir kvalitatīvi publiskie pakalpojumi dzimumu līdztiesības panākšanā, kā arī tādas nodokļu un pabalstu sistēmas, kas nemazinātu otrā pelnītāja vēlmi strādāt vai strādāt vairāk, jo tādējādi varētu uzlabot sieviešu līdzdalību darba tirgū;

67.  atkārtoti aicina Padomi kā svarīgu soli ceļā uz vienlīdzīgu pārstāvību publiskajā un privātajā sektorā drīzumā pieņemt direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū;

Nodokļu sistēmu modernizācija

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pārmērīgu nevienlīdzību cilvēku starpā, atbalstot un veicinot visproduktīvākos ieguldīšanas veidus; šajā ziņā atgādina, ka nodokļu politikai ir izšķirīga nozīme un ka daudzās dalībvalstīs ir vajadzīga pamatīga nodokļu reforma; aicina Komisiju uzraudzīt, ieteikt, popularizēt un izstrādāt kritērijus, ņemot vērā Eiropas pusgadu;

69.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt reālus pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vērstus pasākumus, kas būtu nozīmīgi līdzekļi ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanā un nodokļu ieņēmumu palielināšanā dalībvalstīs;

70.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis veikt nodokļu politikas reformas, lai nodrošinātu pienācīgu valsts budžetu veselības, mājokļu, sociālajiem, nodarbinātības un izglītības pakalpojumiem; uzskata, ka šajā ziņā būtu arī jāvēršas pret korupciju valsts pārvaldē un jārisina bagātības nevienlīdzīgās sadales problēma, kas ietvertu arī pārmērīgi koncentrētas bagātības pārdali, jo tas ir būtiski, lai nepieļautu vēl lielāku nevienlīdzību daudzās dalībvalstīs; turklāt uzsver, ka ir vajadzīgi pasākumi tādās jomā kā ekonomikas finansializācija un vajadzības gadījumā nodokļu politikas turpmāka koordinēšana, tuvināšana un saskaņošana, kā arī pret nodokļu oāzēm, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vērsti pasākumi, nedeklarēta darba novēršanas pasākumi un pasākumi, ar ko optimizētu nodokļu struktūru un attiecīgo īpatsvaru, kādu dalībvalstu nodokļu ieņēmumos veido attiecība starp darbaspēka nodokļu un bagātības nodokļu ieņēmumiem;

o
o   o

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0260.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0136.
(7) OV C 366, 27.10.2017., 19. lpp.
(8) OV C 482, 23.12.2016., 141. lpp.
(9) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.
(10) OV C 65, 19.2.2016., 68. lpp.
(11) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.
(12) OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.
(13) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp.
(14) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.
(15) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.
(16) OV C 170, 5.6.2014., 23. lpp.
(17) OV C 248, 25.8.2011., 130. lpp.
(18) OV C 318, 23.12.2009., 52. lpp.
(19) OV C 166, 7.6.2011., 18. lpp.
(20) http://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=13608&langId=en
(21) Sociālās aizsardzības komitejas atzinums Padomei, Eiropas Savienības Padomei, 6491/11, SOC 124, 2011. gada 15. februāris.
(22) Eiropas Komisija, Dienestu darba dokuments, 2016. gada maijs.
(23) Autori: Jonathan D. Ostry, Andrew Berg un Charalambos G. Tsangarides.
(24) Autori: Andrew Berg un Jonathan D. Ostry.
(25) Eurostat, http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Income_distribution_statistics
(26) SVF (2017), Darba dokuments 17/76 “Nevienlīdzības nesamērība”. Autors: Francesco Grigoli un Adrian Robles, Vašingtona: Starptautiskais Valūtas fonds.
(27) SVF (2015), “Ienākumu nevienlīdzības cēloņi un sekas: globāls skatījums”. Darba apspriežu dokuments SDN/15/13, Vašingtona: Starptautiskais Valūtas fonds. http://www.imf.org/external/pubs/ft/sdn/2015/sdn1513.pdf.
(28) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?, Parīze: OECD Publishing.
(29) Eurostat: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/images/f/f8/People_at_risk_of_poverty_or_social_exclusion%2C_EU-27_and_EU-28%2C_2005-2015.JPG
(30) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?, 67. lpp.”
(31) Eurofound (2017), “Sociālā mobilitāte Eiropas Savienībā”, Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs.
(32) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1461en.pdf
(33) “Nevienlīdzība un garīgā saslimšana”, R. Wilkinson un K. Pickett, Veselības zinātņu departaments, Jorkas universitāte, Apvienotā karaliste; publicēts tiešsaistē 2017. gada 25. maijā; S2215-0366(17)30206-7.
(34) COREPER I, Pienācīgi pensiju ienākumi saistībā ar sabiedrības novecošanu – Padomes secinājumu projekts = pieņemšana, 12352/15, http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-12352-2015-INIT/lv/pdf
(35) Eurofound (2017), “Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”.
(36) EASO (2015), “Mēs esam visi kopā — kādēļ mazāka nevienlīdzība rada ieguvumus visiem?”, Parīze: OECD Publishing.
(37) Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. pantu.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika