Eiropas Parlamenta 2018. gada 7. februāra rezolūcija par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs (2017/2937(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10., 19., 21. un 167. pantu,
– ņemot vērā LESD 20. un 227. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 44. pantā noteiktās tiesības iesniegt lūgumrakstu,
– ņemot vērā Hartas 21. un 22. pantu,
– ņemot vērā LES preambulu,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1) (Rasu vienlīdzības direktīva),
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2) (Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK(3) (Brīvas pārvietošanās direktīva),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Vispārējās tiesas 2017. gada 3. februāra spriedumu lietā T-646/13 Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe pret Komisiju(4),
– ņemot vērā rezolūcijas par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā,
– ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(5),
– ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(6),
– ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību: ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne(7),
– ņemot vērā 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas darbību 2015. gadā(8),
– ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu(9),
– ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā(10),
– ņemot vērā 2017. gada aprīļa pētījumu “Diskriminācija, par ko liecina saņemtie lūgumraksti”, ko pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments C,
– ņemot vērā 2017. gada augusta pētījumu “Virzībā uz visaptverošu ES aizsardzības sistēmu minoritātēm”, ko pēc Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments C,
– ņemot vērā 2017. gada maija pētījumu “Mazākumtautību valodas un izglītība: labākā prakse un šķēršļi”, ko pēc Kultūras un izglītības komitejas pieprasījuma pasūtīja Eiropas Parlamenta Politikas departaments B,
– ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas 2017. gada 4. maijā rīkoto atklāto uzklausīšanu “Cīņa pret ES dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju un minoritāšu aizsardzība”(11),
– ņemot vērā Reglamenta 216. panta 2. punktu,
A. tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi vairākus lūgumrakstus, kuros paustas bažas par dažādām diskriminējošām praksēm pret ES pilsoņiem, kas pieder pie minoritātēm, un ir organizējusi uzklausīšanu par dažādiem attiecīgajiem jautājumiem;
B. tā kā pastāv cieša saikne starp minoritāšu tiesībām un tiesiskuma principu; tā kā LES 2. pantā ir skaidri minētas pie minoritātēm piederošu personu tiesības un tā kā pret šīm tiesībām ir jāattiecas tāpat kā pret citām tiesībām, kas nostiprinātas Līgumos;
C. tā kā LESD 10. pantā noteikts, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”;
D. tā kā, lai gan starptautiskie nolīgumi nodrošina stabilu pamatu minoritāšu tiesībām, minoritāšu tiesību aizsardzības praktiskajā īstenošanā Eiropas Savienībā joprojām ir daudz darāmā;
E. tā kā Eiropas Savienībā ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums kļūt par pilntiesīgu, aktīvu un integrētu sabiedrības locekli;
F. tā kā minoritāšu tiesību ievērošana ir svarīga prasība, kas saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem ir izvirzīta kandidātvalstīm;
G. tā kā diskriminācija etniskās izcelsmes dēļ ir minēta kā viens no izplatītākajiem diskriminācijas veidiem un tā kā diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir ievērojami palielinājusies, kā liecina jaunākais Eirobarometra apsekojums par diskrimināciju(12);
H. tā kā Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas Komisijas priekšlikums (COM(2008)0426) attiecas uz ļoti daudzām jomām, piemēram, izglītību, sociālo aizsardzību, piekļuvi precēm un pakalpojumiem un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;
I. tā kā Lūgumrakstu komitejas saņemtie lūgumraksti par diskrimināciju attiecībā uz minoritāšu tiesībām būtu rūpīgi jāanalizē, lai izprastu iedzīvotāju bažas un ieteiktu risinājumus;
J. tā kā vairāki lūgumraksti liecina, ka minoritātes sastopas ar diskrimināciju pamattiesību īstenošanā, un tā kā tas rada bažas par minoritāšu kopienu nākotni, jo īpaši vidi piesārņojošu darbību kontekstā;
K. tā kā ar nacionālajām minoritātēm saistīta kultūras mantojuma aizsardzībai un stiprināšanai dalībvalstīs, kas ir būtisks kopienu, grupu un indivīdu kultūras identitātes elements, ir izšķirīga nozīme sociālajā kohēzijā;
L. tā kā dalībvalstīm ir nepārprotams pienākums veikt koriģējošus pasākumus attiecībā uz diskriminējošu praksi pret romu kopienas locekļiem, jo īpaši attiecībās ar reģionālajām un nacionālajām pārvaldes iestādēm;
M. tā kā lūgumrakstu iesniedzēji pauž bažas par to, ka trūkst visaptverošas ES reakcijas un aizsardzības attiecībā uz viņu valodas un citām minoritāšu tiesībām, kas ietvertas Hartā un ES tiesību vispārējos principos, kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa,
1. pauž nožēlu par to, ka pie minoritātēm piederošas personas joprojām sastopas ar šķēršļiem, kas liedz nodrošināt viņu pamattiesību ievērošanu, un cieš no naida runas un naida noziegumiem;
2. uzskata, ka dalībvalstīm būtu konsekventi jāievēro minoritāšu tiesības un regulāri jānovērtē, vai šīs tiesības tiek ievērotas;
Autohtono, nacionālo un lingvistisko minoritāšu diskriminācijas apkarošana: valstu un ES pienākums
3. norāda, ka minoritāšu jautājumi nav bijuši pietiekami prioritāri ES darba kārtībā, un atbalsta integrētu pieeju attiecībā uz līdztiesību un nediskriminēšanu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis atbilstoši reaģē uz cilvēku dažādību sabiedrībā;
4. uzskata, ka ES ir pienākums aizsargāt un veicināt minoritāšu tiesības; uzskata, ka ir jāuzlabo ES tiesiskais regulējums, lai visaptveroši aizsargātu pie minoritātēm piederošo personu tiesības;
5. uzsver lomu, ko pilda ES iestādes, palielinādamas informētību par jautājumiem, kas saistīti ar minoritāšu aizsardzību, un mudinādamas un atbalstīdamas dalībvalstis kultūras daudzveidības un iecietības veicināšanā, jo īpaši ar izglītības palīdzību;
6. uzsver, ka kultūras mantojuma politikas attīstībai vajadzētu būt iekļaujošai, vērstai uz kopienām un līdzdalību veicinošai, tai vajadzētu ietvert apspriedes un dialogu ar attiecīgajām minoritāšu kopienām;
7. norāda, ka ES trūkst efektīvu instrumentu, ar ko monitorēt minoritāšu tiesību ievērošanu; prasa ES mērogā efektīvi uzraudzīt autohtono un lingvistisko minoritāšu situāciju; uzskata, ka ES Pamattiesību aģentūrai būtu jāveic uzlabots nacionālo minoritāšu diskriminācijas monitorings dalībvalstīs;
8. atzīst, ka dalībvalstīm ir nozīmīga loma autohtono, nacionālo un lingvistisko minoritāšu aizsardzībā; atgādina, ka nacionālo minoritāšu aizsardzība un aizliegums diskriminēt valodas dēļ un piederības pie nacionālas minoritātes dēļ ir noteikts Līgumos un Hartā;
9. pauž nožēlu par to, ka vēl nav atrisināti jautājumi, kas ietverti rezolūcijā par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā;
ES tiesiskais regulējums par minoritātēm: pārbaudījumi un iespējas
10. uzsver, ka nacionālo minoritāšu tiesības un to aizsardzība ir neatņemama tiesiskuma daļa, kā noteikts 1990. gadā parakstītajā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Kopenhāgenas dokumentā;
11. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to juridiskās sistēmas garantētu, ka pie minoritātēm piederošas personas netiek diskriminētas, un pieņemt mērķorientētus aizsardzības pasākumus, kas balstīti uz attiecīgajām starptautiskajām normām; nosoda amatpersonu diskriminējošo attieksmi pret personām, kas pieder pie minoritātēm; rosina kompetentās iestādes izmantot pastāvošos mehānismus, kas paredzēti ziņošanai un vajadzības gadījumā sodīšanai par šādiem diskriminācijas gadījumiem;
12. uzsver, ka ir jāpievēršas dalībvalstīs pastāvīgi dzīvojošo nepilsoņu situācijai un juridiskajam statusam;
13. uzsver, ka nacionālo minoritāšu dabas un kultūras mantojuma resursi ir svarīgi sociālās kohēzijas pīlāri un tie jāuzskata par vērtību, kas pilnībā jāsaglabā nākamajām paaudzēm, inter alia — izbeidzot piesārņošanu;
14. aicina visas dalībvalstis parakstīt, ratificēt un īstenot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokolu un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu vai atjaunināt savas saistības ievērot attiecīgos starptautiskos nolīgumus; uzsver, ka pret lingvistiskām un autohtonām minoritātēm būtu jāattiecas, ievērojot šajos dokumentos noteiktos principus;
15. aicina pārskatīt Rasu vienlīdzības direktīvu un Direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā; pauž dziļu nožēlu par nepietiekamo progresu Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas priekšlikuma pieņemšanā un aicina Komisiju un Padomi atsākt attiecīgās sarunas ar mērķi tās noslēgt līdz šā sasaukuma beigām;
Minoritāšu valodu aizsardzība un aizstāvība
16. mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības izmantot minoritāšu valodas, un aizsargāt valodu daudzveidību Savienībā saskaņā ar ES līgumiem;
17. uzskata, ka kopienās, kurās ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, atbilstoši dalībvalsts konstitucionālajai kārtībai jāievēro valodu tiesības, neierobežojot vienas valodas tiesības salīdzinājumā ar citu;
18. aicina Komisiju stiprināt reģionālo un minoritāšu valodu mācīšanas un izmantošanas popularizēšanu, jo tas ir viens no veidiem, kā varētu novērst ar valodas izmantošanu saistīto diskrimināciju ES;
LGBTI tiesības
19. mudina Komisiju aktīvāk vērsties pret LGBTI diskrimināciju un homofobiju, tostarp īstenojot konkrētus likumdošanas pasākumus, bet respektējot dalībvalstu kompetences; iesaka uzraudzīt LGBTI tiesības un sniegt skaidru un piekļūstamu informāciju par LGBTI personu un viņu ģimenes locekļu pārrobežu tiesību atzīšanu ES; uzskata, ka dalībvalstīm būtu pienācīgi jāiegulda pasākumos, kas nodrošinātu mērķorientētu izglītību dažādos posmos, lai nepieļautu aizskaršanu un strukturēti apkarotu homofobiju;
20. mudina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi īsteno Brīvas pārvietošanās direktīvu, konsekventi ievērojot, inter alia, noteikumus, kas attiecas uz ģimenes locekļiem, kā arī aizliedzot jebkādu diskrimināciju;
21. aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka LGBTI personas un viņu ģimenes var izmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 21. pantu un Hartas 21. pantu;
º
º º
22. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.