Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par pašreizējo stāvokli cilvēktiesību jomā Turcijā (2018/2527(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu stāvokli Turcijā(1),
– ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Turciju(2),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Federica Mogherini un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn 2018. gada 2. februāra paziņojumu par jaunākajām norisēm Turcijā, 2017. gada 14. jūlija paziņojumu gadu pēc valsts apvērsuma mēģinājuma Turcijā un 2017. gada 13. marta paziņojumu par Venēcijas komisijas viedokli par grozījumiem Turcijas Konstitūcijā un nesenajiem notikumiem,
– ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2017. gada 8. jūnija paziņojumu par to, ka saņemtas ziņas par Amnesty International Turcijā vadītāja Taner Kiliç apcietināšanu, 2017. gada 8. jūlija paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu Turcijas Büyükada salā un 2017. gada 26. oktobra paziņojumu par cilvēktiesību lietām Turcijā,
– ņemot vērā ES un Turcijas 2017. gada 25. jūlija augsta līmeņa politisko dialogu,
– ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 2. novembra rakstiskos apsvērumus, kas iesniegti Eiropas Cilvēktiesību tiesai, par divpadsmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un parlamenta deputātu tiesībām uz brīvību un drošību Turcijā un 2017. gada 10. oktobra rakstiskos apsvērumus par desmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un žurnālistu tiesībām uz brīvību Turcijā,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju 2156 (2017) par demokrātisku iestāžu darbību Turcijā,
– ņemot vērā to, ka tādas ES pamatā esošās vērtības kā tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir vērtības, kas attiecas arī uz visām ES kandidātvalstīm;
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECHR) un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem ir pievienojusies arī Turcija,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,
A. tā kā Parlaments asi nosodīja 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsuma mēģinājumu; tā kā 2018. gada 18. janvārī Turcijas parlaments vēl par trim mēnešiem pagarināja ārkārtas stāvokli; tā kā ārkārtas stāvoklis patlaban tiek izmantots, lai apklusinātu opozīciju, un tas pārsniedz jebkādus leģitīmus pasākumus valsts drošības apdraudējuma novēršanai; tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ārkārtas pasākumiem ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem gan darbības jomas, gan ilguma ziņā;
B. tā kā Turcija ir svarīgs ES partneris un tiek sagaidīts, ka tā kā kandidātvalsts ievēros visaugstākos standartus attiecībā uz demokrātiju, tostarp cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu;
C. tā kā 148 cilvēki, kas parakstīja uzsaukumu „Akadēmiķi mieram”, tagad tiek apsūdzēti par „teroristu propagandas” izplatīšanu un 2018. gada maijā viņu lieta tiks izskatīta tiesā;
D. tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas sniegtajām ziņām pēc valsts apvērsuma mēģinājuma ieslodzījumā joprojām atrodas 148 žurnālisti; tā kā turpinās uzbrukumi politiskajai opozīcijai, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus; tā kā 449 personas tika aizturētas par komentāru ievietošanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, paužot kritiku par Turcijas valdības militāro intervenci Sīrijas anklāvā Afrinā; tā kā saskaņā ar Amnesty International datiem Turcijas varas iestādes ir slēgušas simtiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju un slēgušas vairāk nekā 160 raidorganizācijas, laikrakstu un žurnālu redakcijas, publikāciju un izplatīšanas uzņēmumus;
E. tā kā Turcijas iestādes kopš 2016. gada jūlija ir pārtraukušas 107 000 cilvēku profesionālo darbību; tā kā Izmeklēšanas komisija par ārkārtas stāvokļa praksi, kas tika izveidota pēc Eiropas Padomes ieteikuma, līdz 2018. gada 18. janvārim ir saņēmusi 104 789 pieteikumus un līdz šim tā ir pieņēmusi lēmumus tikai 3110 lietās, un šie lēmumi nav publiskoti;
F. tā kā pēdējos gados ir vērojama izpildvaras kontrole pār tiesu sistēmu un kriminālvajāšanu, tiek plaši izvērsta tiesnešu un prokuroru apcietināšana, atbrīvošana no amata un patvaļīga pārcelšana citā amatā, kā arī pastāvīgi uzbrukumi juristiem;
G. tā kā saskaņā ar Cilvēktiesību asociācijas (HRA) datiem 2017. gada pirmajos 11 mēnešos kopskaitā 2278 cilvēki ir tikuši spīdzināti vai pakļauti nežēlīgai attieksmei;
H. tā kā situācija valsts dienvidaustrumos joprojām raisa dziļas bažas; tā kā ir ziņots, ka saistībā ar drošības operācijām kopš 2015. gada jūlija ir nogalināti aptuveni 2500 cilvēki un tiek lēsts, ka pusmiljons cilvēku ir tikuši pārvietoti valsts iekšienē; tā kā apcietinājumā joprojām atrodas 68 kurdu pašvaldību mēri;
I. tā kā šo aizturēto žurnālistu vidū ir, piemēram, Vācijas-Turcijas žurnālists Deniz Yücel, mācībspēks un pastāvīgās slejas autors Mehmet Altan, žurnālists Şahin Alpay un daudzi žurnālisti, kā arī līdzstrādnieki no dienas laikraksta „Cumhuriyet”, viņu vidū Ahmet Şık;
J. tā kā pēc parlamentārās imunitātes atcelšanas lielam skaitam parlamenta deputātu daudzi opozīcijas deputāti ir saskārušies ar tiesvedību un aizturēšanu; tā kā ieslodzījumā joprojām atrodas 10 parlamenta deputāti, viņu vidū HDP līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kuram drošības apsvērumu dēļ neļāva ierasties tiesā, un CHP deputāts Enis Berberoğlu, un sešiem parlamenta deputātiem tika atņemts deputāta mandāts, viņu vidū Saharova balvas laureātei Leyla Zana, pēc Turcijas parlamentā notikuša balsojuma;
K. tā kā 2017. gada jūlijā Turcijas varas iestādes apcietināja 10 cilvēktiesību aktīvistus („Stambulas desmitnieku”), kuri vēlāk tika atbrīvoti pret drošības naudu; tā kā Stambulas tiesa atcēla pati savu spriedumu atbrīvot Amnesty International Turcijā priekšsēdētāju Taner Kılıç 2018. gada 1. februārī un patur viņu apcietinājumā uz visu viņa tiesas procesa laiku;
L. tā kā viens no Turcijas vadošajiem pilsoniskās sabiedrības līderiem Osman Kavala tika apcietināts 2017. gada 18. oktobrī un līdz šim laikam tiek turēts ieslodzījumā, pamatojoties uz apsūdzību par „mēģinājumu gāzt valdību”, tādējādi, ka viņš atbalstīja Gezi parka protestus 2013. gada decembrī;
M. tā kā 2017. gada 19. novembrī Ankaras gubernatora birojs nolēma noteikt aizliegumu uz nenoteiktu laiku attiecībā uz jebkādiem pasākumiem, ko organizētu LGBTI organizācijas,
N. tā kā, neraugoties uz to, ka Turcijas konstitūcijā ir paredzēta ticības, reliģijas un reliģisko ideju privātas izplatīšanas brīvība un ir aizliegta diskriminācija reliģiskās piederības dēļ, reliģiskās minoritātes joprojām saskaras ar mutiskiem un fiziskiem uzbrukumiem, stigmatizāciju un sociālo spiedienu skolās un sabiedriskajā dzīvē, diskrimināciju un problēmām attiecībā uz iespēju likumīgi izveidotu lūgšanu vietu;
O. tā kā, ņemot vērā situāciju Turcijā attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesībām un preses brīvību, Turcijas pirmspievienošanās finansējums ir samazināts par EUR 105 miljoniem, salīdzinot ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu par ES 2018. gada budžetu, vēl tālākus EUR 70 miljonus paturot rezervē, līdz valsts veic „pietiekami izmērāmus uzlabojumus” šajās jomās;
P. tā kā 2016. gada novembrī Parlaments aicināja iesaldēt Turcijas pievienošanās procesu un 2017. gada jūlijā — to apturēt, ja izmaiņas konstitūcijā tika īstenotas nemainīgā veidā;
1. atkārtoti pauž asu nosodījumu par 2016. gada 16. jūlija apvērsuma mēģinājumu un pauž solidaritāti ar Turcijas pilsoņiem; atzīst Turcijas valdības tiesības un pienākumu īstenot darbības, lai sauktu vainīgos pie atbildības, vienlaikus garantējot tiesiskumu un tiesības uz taisnīgu tiesu; tomēr uzsver, ka neveiksmīgais militārā apvērsuma mēģinājums patlaban tiek izmantots, lai vēl vairāk apspiestu leģitīmu un miermīlīgu opozīciju un, nesamērīgi piemērojot nelikumīgas darbības un pasākumus, neļautu plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskajai sabiedrībai miermīlīgi īstenot vārda brīvību;
2. pauž dziļas bažas par pastāvīgo pamattiesību un pamatbrīvību, kā arī tiesiskuma situācijas pasliktināšanos Turcijā, kā arī par to, ka tiesu vara nav neatkarīga; pauž nosodījumu par patvaļīgu aizturēšanu, tiesu iestāžu īstenotu vajāšanu un administratīvu vajāšanu, kas vērsta pret desmitiem tūkstošu cilvēku; mudina Turcijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus tos, kas ir apcietināti tikai par to, ka viņi dara savu likumīgu darbu un īsteno savas tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, un tiek turēti apcietinājumā bez jebkādiem reāliem pierādījumiem par kriminālām darbībām; prasa atcelt valstī ārkārtas stāvokli un atcelt ārkārtas stāvokļa dekrētus;
3. aicina Turcijas iestādes ievērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurā ir ietverta skaidra atteikšanās no nāvessoda, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tostarp nevainīguma prezumpcijas principu;
4. aicina Turcijas valdību nodrošināt visām tām personām, kam piemēroti ierobežojoši pasākumi, pienācīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību un lietu pārskatīšanu atbilstīgi tiesiskuma ievērošanai; uzsver, ka nevainīguma prezumpcija ir jebkuras konstitucionālas valsts pamatprincips; aicina Turciju steidzami pārskatīšanas kārtā pārskatīt Izmeklēšanas komisiju par ārkārtas stāvokļa praksi, lai šī komisija kļūtu par stingru un neatkarīgu komisiju, kas spēj individuāli pievērsties visiem gadījumiem, efektīvi izskatīt milzīgo pieteikumu skaitu, ko tā saņem, un nodrošināt, ka netiek nepamatoti aizkavēta izskatīšana tiesā; mudina Izmeklēšanas komisiju publiskot tās lēmumus; aicina Turcijas iestādes atļaut arodbiedrībām veikt savas arodbiedrības leģitīmas darbības;
5. uzsver, ka terorisms joprojām tieši apdraud Turcijas iedzīvotājus; tomēr uzsver, ka Turcijas plaši definētie pretterorisma tiesību akti nebūtu jāizmanto iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu sodīšanai par to, ka viņi īsteno savas tiesības uz vārda brīvību; šajā sakarā nosoda vismaz 148 valsts un privāto universitāšu mācību spēku, kas parakstīja uzsaukumu „Akadēmiķi mieram”, apcietināšanu un tiesāšanu, un tādā pašā mērā nosoda nesenos žurnālistu, aktīvistu, ārstu un vienkāršo iedzīvotāju arestus par to, ka viņi pauda savu nostāju pret Turcijas militāro iejaukšanos Afrinā; pauž nopietnas bažas par to, kādas humanitārās sekas izraisīs militārā intervence šajā Sīrijas reģionā, kurā iedzīvotāju vairākums ir kurdi, un brīdina pret nesamērīgām darbībām;
6. pauž dziļas bažas par ziņojumiem par spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem un aicina Turcijas iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem; atkārtoti pauž savu prasību publicēt Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas novēršanai ziņojumu (CPT ziņojums);
7. asi nosoda Turcijas parlamenta lēmumu nekonstitucionāli atsaukt imunitāti lielam skaitam deputātu, tādējādi dodot iespēju 10 opozīcijas deputātu apcietināšanai, tostarp apcietināti Tautas Demokrātiskās partijas (HDP) līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kā arī atsaukts mandāts sešiem opozīcijas deputātiem, tostarp visnesenāk — Saharova balvas ieguvējas Leyla Zana mandāts; izsaka nosodījumu par 68 kurdu pašvaldību mēru turēšanu ieslodzījumā; izsaka nosodījumu par vietējo ievēlēto pārstāvju patvaļīgu aizstāšanu, kas vēl vairāk iedragā Turcijas demokrātisko struktūru;
8. pauž dziļas bažas par to, ka ārkārtas stāvokļa sakarā ar izpilddekrētu ir tikuši slēgti vairāk nekā 160 plašsaziņas līdzekļi; nosoda politisko spiedienu uz žurnālistiem; pauž nopietnas bažas par Turcijas iestāžu veikto sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu uzraudzību un sociālo plašsaziņas līdzekļu kontu slēgšanu; mudina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus, kas apcietināti bez jebkādiem pierādījumiem, tostarp ES pilsoni Vācijas žurnālistu Deniz Yücel, kas ir ieslodzījumā jau gadu, tostarp deviņus mēnešus vieninieku kamerā, kaut arī pret viņu netika celtas nekādas oficiālas apsūdzības; aicina Turciju atcelt apsūdzības pret somu-turku žurnālisti Ayla Albayrak, kam Turcijas Tiesa aizmuguriski piespriedusi sodu; atzinīgi vērtē to, ka daži žurnālisti un darbinieki no opozīcijas laikraksta "Cumhuriyet" tika atbrīvoti pēc tam, kad ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus mēnešus, un prasa arī nekavējoties atbrīvot tos četrus "Cumhuriyet" žurnālistus, kas joprojām atrodas ieslodzījumā;
9. ir ļoti nobažījies par masveida represijām pret Turcijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jo īpaši pauž bažas par vienas no vadošām NVO līdera Osman Kavala apcietināšanu; mudina Turcijas valdību nekavējoties atbrīvot Osman Kavala, jo viņa apcietināšana ir politiski motivēta un patvaļīga;
10. ar bažām norāda, ka vājinās Turcijas izsenie sekulārie principi un vērtības; pauž nopietnas bažas par ticības brīvības neievērošanu, tostarp par pieaugošo diskrimināciju, kas vērsta pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm; pauž nosodījumu par to, ka Mardinā ir konfiscētas 50 aramiešu baznīcas, klosteri un kapsētas; aicina Komisiju steidzami risināt šos jautājumus ar Turcijas iestādēm; mudina Turcijas valdību atbrīvot mācītāju Andrew Brunson un ļaut viņam atgriezties mājās;
11. tāpat atgādina par nediskriminācijas principu pret mazākumtautībām, tostarp romiem, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības paust savu kultūru un gūt sociālās labklājības pieejamību;
12. izsaka nosodījumu par Ankaras gubernatora biroja 2017. gada 19. novembra paziņojumu attiecībā uz lēmumu uz nenoteiktu laiku aizliegt jebkādus pasākumus, ko organizē LGBTI organizācijas, pēc tam, kad trīsreiz pēc kārtas tika aizliegts Stambulas praida gājiens; aicina Turcijas iestādes atsaukt aizliegumu; atzinīgi vērtē vadošā LGBTI aktīvista Ali Erol atbrīvošanu un šajā sakarībā aicina Turcijas iestādes atbrīvot patvaļīgi aizturētos LGBTI aktīvistus un nodrošināt labjutību Diren Coşkun, kas īsteno badastreiku;
13. atkārtoti pauž dziļas bažas par situāciju Turcijas dienvidaustrumos, jo īpaši tajās teritorijās, kur tiek izsludinātas komandantstundas, pielietots pārmērīgs spēks un piemērota kolektīvā sodīšana; mudina Turciju izstrādāt plānu vismaz pusmiljona iekšzemē pārvietoto personu efektīvai reintegrācijai; atkārtoti pauž nosodījumu par to, ka PKK ir atgriezusies pie vardarbības, un tā ir teroristisko organizāciju ES sarakstā kopš 2002. gada, un mudina šo organizāciju nolikt ieročus un izmantot miermīlīgus un demokrātiskus līdzekļus savas gribas paušanai; atgādina, ka Turcijas valdības pienākums ir aizsargāt visus Turcijas pilsoņus; pauž sašutumu par plaši izplatīto ekspropriācijas praksi, tostarp pašvaldību īpašumu gadījumā; pauž pārliecību, ka tikai politiski taisnīga kurdu jautājuma atrisināšana var panākt ilgtspējīgu stabilitāti un labklājību šajā teritorijā un visā Turcijā, un tāpēc aicina abas puses atgriezties pie sarunu galda;
14. pauž nopietnas bažas par juridiskās sistēmas darbību Turcijā pēc Stambulas krimināltiesas lēmuma paturēt apcietinājumā divus ieslodzītos žurnālistus Mehmet Altan un Şahin Alpay pēc tam, kad konstitucionālā tiesa bija pieprasījusi viņus atbrīvot, pamatojoties uz to, ka ir tikušas pārkāptas viņu tiesības laikā, kad viņi atradās apcietinājumā; norāda, ka tā ir tiesiskuma tālāka pasliktināšanās; pauž dziļu nožēlu par neseno „Amnesty International” Turcijā priekšsēdētāja Taner Kılıç atkārtoto apcietināšanu, ko plašā mērā uzskata par taisnīgas tiesas farsu, un aicina atcelt pret viņu un viņa līdzatbildētājiem („Stambulas desmitnieku”) izvirzītās apsūdzības, jo pret viņiem nav iesniegti nekādi konkrēti pierādījumi;
15. atkārtoti pauž savu 2017. gada novembrī pausto nostāju, kurā Parlaments prasīja, lai finansējums, kas paredzēts Turcijas iestādēm saskaņā ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II), tiktu sniegts ar nosacījumu, ka jāveic uzlabojumi tādās jomās kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, un, ja iespējams, pāradresēts pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atkārtoti aicina Komisiju, pārskatot IPA līdzekļus, ņemt vērā notikumu attīstību Turcijā, bet arī nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā palielināt atbalstu Turcijas pilsoniskajai sabiedrībai;
16. aicina Savienības augsto pārstāvi, EĀDD, Komisiju un dalībvalstis turpināt izvirzīt ar to partneriem Turcijā jautājumu par apcietināto cilvēktiesību aizstāvju, politisko aktīvistu, juristu, žurnālistu un akadēmisko aprindu pārstāvju situāciju un nodrošināt viņiem diplomātisko un politisko atbalstu, tostarp tiesas prāvu novērošanu un uzraudzību;
17. aicina šo rezolūciju pārtulkot turku valodā;
18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Turcijas prezidentam, valdībai un parlamentam.