Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174., 175. un 176. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(2)

—  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu budžeta ierobežojumu ietekmi uz ES struktūrfondu izdevumiem dalībvalstīs(3),

—  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes(4),

–   ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(5),

—  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(8),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 10. aprīļa darba dokumentu „Konkurētspēja reģionos ar zemiem ienākumiem un zemu izaugsmi. Ziņojums par mazāk attīstītiem reģioniem” (SWD(2017)0132),

–  ņemot vērā ex ante nosacījumus attiecībā uz pārdomātas specializācijas stratēģijām,

–  ņemot vērā vērā septīto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ko Komisija publicēja 2017. gada 9. oktobrī,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0046/2018),

A.  tā kā ieilgusī ekonomikas un finanšu krīze ES ir nelabvēlīgi ietekmējusi ekonomikas izaugsmi reģionālā līmenī, lai gan kohēzijas politika ir veicinājusi aptuveni vienu trešdaļu no ES budžeta izaugsmei un nodarbinātībai un mazina atšķirības starp ES reģioniem; aicina Komisiju šajā sakarā un Eiropas pusgada ietvaros izskatīt reģionālo un valsts līdzfinansējumu saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem un to ietekmi uz valstu budžeta deficītu;

B.  tā kā kohēzijas politika, ko īsteno ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (KF) starpniecību, ir ES galvenais ieguldījumu, izaugsmes un attīstības politikas virziens, tā ir saskaņota ar gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un tās mērķis ir samazināt ekonomikas, sociālās un teritoriālās atšķirības starp reģioniem, veicināt konverģenci un galu galā uzlabot Eiropas pilsoņu dzīves kvalitāti;

C.  tā kā ERAF, ESF un Kohēzijas fonda galvenie mērķi laikposmam 2014.–2020. gads ir ieguldījumi, kas sekmē izaugsmi un nodarbinātību un kurus veic, lai nostiprinātu darba tirgu un reģionālās ekonomikas, un Eiropas teritoriālo sadarbību, uzlabotu pārrobežu, transnacionālo un starpreģionālo sadarbību Savienības iekšienē un visbeidzot samazinātu Eiropas reģionu savstarpējās atšķirības;

D.  tā kā saskaņā ar Komisijas ziņojumu par mazāk attīstītiem reģioniem 47 reģioni astoņās dalībvalstīs atpaliek; tā kā ziņojums palīdz labāk izprast problēmas, ar kurām saskaras mazāk attīstītie reģioni, un tādēļ tam vajadzētu būt publiski pieejamam visās ES oficiālajās valodās;

E.  tā kā kohēzijas politikai ir liela nozīme visos mazāk attīstītajos reģionos un tā veido ļoti lielu daļu no publiskā sektora ieguldījumiem vairumā no tiem;

F.  tā kā mazāk attīstītiem reģioniem ir viszemākie produktivitātes, nodarbinātības un skolu apmeklētības rādītāji salīdzinājumā ar citiem tās pašas dalībvalsts reģioniem;

G.  tā kā Komisijas ziņojumā izšķir divus mazāk attīstītu reģionu veidus: „zemas izaugsmes reģioni” — mazāk attīstīti un pārejas reģioni, kuri nesasniedza ES vidējo rādītāju laikposmā no 2013. līdz 2000. gadam dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju atbilstoši pirktspējas līmenim (PSL) ir zem vidējā ES rādītāja 2013. gadā un kuri ietver gandrīz visus mazāk attīstītos un pārejas reģionus Grieķijā, Spānijā, Itālijā un Portugālē; un „reģioni ar zemiem ienākumiem” — visi reģioni, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju pirktspējas ziņā ir zemāks par 50 % no ES vidējā rādītāja 2013. gadā un kuri ietver vairākus mazāk attīstītos reģionus Bulgārijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā;

H.  tā kā zemas izaugsmes reģioni atšķirībā no zemu ienākumu reģioniem, kuros izaugsmes potenciāls kopumā saglabājas nemainīgs, cieš no ekonomiskās stagnācijas, jo īpaši sakarā ar publiskā un privātā sektora ieguldījumu samazināšanos;

I.  tā kā mazāk attīstītie reģioni vairāk nekā citi reģioni cieš no publiskā un privātā sektora ieguldījumu trūkuma un tā kā viens no šā trūkuma cēloņiem ir nepieciešamība ievērot publiskā parāda samazināšanas pienākumus, kas ir noteikti stabilitātes paktā;

J.  tā kā mazāk attīstītajiem reģioniem bieži vien ir raksturīgs strukturālu reformu trūkums, kas samazina jau tā ierobežoto publiskā sektora ieguldījumu ietekmi;

K.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos ir nopietni trūkumi attiecībā uz sabiedrisko transportu un ekonomikas un enerģētikas infrastruktūru un tie prasa iedarbīgākus un efektīvākus ieguldījumus;

L.  tā kā Komisija uzskata, ka ir jāveido ciešāka saikne starp kohēzijas politiku un konkrētām valstīm Eiropas pusgada ietvaros adresētajiem ieteikumiem;

M.  tā kā mazāk attīstītajiem reģioniem, un jo īpaši reģioniem ar zemiem ienākumiem, bieži nākas saskarties ar jauniešu un kvalificēta darbaspēka aizplūšanu, kas ir svarīgs resurss šo teritoriju ekonomiskajai un sociālajai atjaunotnei, un tas padara šos reģionus mazāk pievilcīgus nodarbinātības un ieguldījumu ziņā;

N.  tā kā būtu jāprecizē zemu ienākumu reģionu un zemas izaugsmes reģionu definīcija;

O.  tā kā svarīga ir saņēmēju informēšana par ES finansētām reģionālām un vietējām programmām un par sasniegtajiem rezultātiem neatkarīgi no finansējuma līmeņa jebkurā konkrētā reģionā;

P.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos ir nepieciešama laba pārvaldība un efektīva valsts pārvalde, jo tās ievērojami palīdz radīt apstākļus ekonomikas izaugsmei; tā kā pārmērīgu noteikumu un kontroļu un procedūru ilguma un sarežģītības samazināšana un IKT instrumentu labāka izmatošana palīdzētu uzlabot efektivitāti un labu pārvaldību mazāk attīstītajos reģionos;

Q.  tā kā saskaņā ar septīto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju mazāk attīstītajiem reģioniem ir viszemākais Eiropas valsts pārvaldes kvalitātes indekss, kas nozīmē, ka publiskā sektora ieguldījumu ietekme ir ierobežota;

R.  tā kā ticamiem, atjauninātiem un sīkāk iedalītiem rādītājiem un statistikas datiem ir svarīga nozīme, lai politiskos lēmumus pieņemtu, esot labi informētiem, un lai tie būtu pārredzamāki, objektīvāki un taisnīgāki;

S.  tā kā ir jānovērš šķēršļi izaugsmei un jāsamazina infrastruktūras nepilnības mazāk attīstītajos reģionos;

T.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos MVU tiek finansēti ar daudz augstāku procentu likmi un ar lielākām grūtībām saņem aizdevumus no banku nozares, lai līdzfinansētu ESI fondu projektus;

U.  tā kā četrām piektdaļām mazāk attīstīto reģionu vismaz 25 % iedzīvotāju dzīvo pilsētā vai tās svārstmigrācijas zonās, ko pazīst kā funkcionālo pilsētas teritoriju (FUA), un vienai piektdaļai mazāk attīstīto reģionu vairāk nekā 50 % iedzīvotāju dzīvo FUA;

V.  tā kā tradicionālās darbības, piemēram, mazapjoma nerūpnieciskā zveja vai lauksaimniecība, definē identitāti un dzīvesveidu lielākajā daļā piekrastes un lauku apvidu mazāk attīstītajos reģionos un tām piemīt ekonomiska, teritoriāla, sociāla un kultūras nozīme; tā kā ir vajadzīgas attīstības stratēģijas, lai palielinātu spējas noturēt un piesaistīt talantus, pieņemt jaunas tehnoloģijas un veicināt jaunus ieguldījumus,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir nākusi klajā ar dienestu darba dokumentu par zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģionu konkurētspēju — ziņojumu par mazāk attīstītajiem reģioniem; atzīmē, ka ziņojumā ir ierosināti vairāki pozitīvi risinājumi, lai atbalstītu ekonomisko izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu šajos reģionos; turklāt uzsver, ka analīze attiecībā uz to konkurētspēju sniedz nozīmīgu ieguldījumu turpmākajās debatēs par kohēzijas politiku;

2.  atzinīgi vērtē to, ka tiek īstenotas izmēģinājuma iniciatīvas mazāk attīstītiem reģioniem divos Rumānijas reģionos un, saņemot atbalstu no Pasaules Bankas, divos reģionos Polijā, it īpaši, lai noteiktu stratēģiskās prioritātes un konkrētus, ātri īstenojamus pasākumus; gaida šo iniciatīvu rezultātu publicēšanu;

3.  uzsver, ka kohēzijas politikai ir būtiska loma publiskā un privātā sektora ieguldījumu nodrošināšanā un veicināšanā visos ES reģionos — gan tiešā veidā, gan veicinot labvēlīgu vidi ieguldījumiem; uzskata, ka ES kopumā, lai veicinātu tās vispārēju harmonisku attīstību, būtu jāveic darbības, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un mazina attīstības līmeņu atšķirības dažādo reģionu starpā un mazāk attīstīto reģionu atpalicības problēmu;

4.  aicina Komisiju definēt mazāk attīstītos reģionus NUTS III līmenī, balstoties uz vispārējiem ekonomikas un sociālajiem nosacījumiem, un mērķtiecīgāk noteikt šo jomu finansēšanu saskaņā ar ESI fondu plānošanas cikliem;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpaši pielāgotas stratēģijas, programmas un darbības attiecībā uz dažādajiem mazāk attīstītajiem reģioniem, ņemot vērā tendences un apakšreģionu līmeņa atšķirības  — jo izvēlētie virzieni un problēmas, ar kurām saskaras zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģioni, būtiski atšķiras atkarībā no to īpatnībām — , izmantojot pārdomātas specializācijas stratēģijas, lai paātrinātu konverģenci un nodrošinātu labākos risinājumus darbvietu radīšanai, ekonomikas izaugsmei un ilgtspējīgai attīstībai; uzskata, ka šīs stratēģijas, programmas vai darbības būtu jākoordinē ar Pilsētprogrammu, jo mazāk attīstītie reģioni nav tikai lauku apvidi vien;

6.  uzsver, ka papildus tam, ka MVU attīstība un ieguldījums tajos ir vājš, joprojām ir ļoti augsts bezdarba līmenis, īpaši jauniešu vidū, un tā ir viena no nopietnākajām un steidzamākajām problēmām lielākajā daļā mazāk attīstīto reģionu; uzsver, cik svarīga ir vidējā un augstākā izglītība, profesionālā apmācība, apmācība darba vietā un zināšanu nodošana, lai cīnītos pret satraucoši augsto jauniešu bezdarba līmeni un to, ka jaunieši lielā skaitā pamet šos reģionus; norāda, cik svarīga ir izglītība un apmācība un ieguldījumu palielināšana saistībā ar MVU un ģimenes uzņēmumu vajadzībām un attīstību; uzskata, ka jauniešu iesaistīšana uzlabo sniegumu, jo bieži vien viņi sniedz inovatīvus risinājumus;

7.  norāda, ka tāda izglītota un apmācīta darbaspēka klātbūtne, kas atbilst reģionālās ekonomikas vajadzībām, spēcīgi ietekmē konkurētspēju, produktivitāti un darba tirgus pievilcību, kas tad var attīstīties vidē, ko raksturo izaugsme un atvērtība publiskā un privātā sektora ieguldījumiem; uzskata, ka šajā kontekstā būtu jāņem vērā pašreizējā mazāk attīstīto reģionu situācija, jo īpaši rādītāji, kas raksturo iedzīvotāju aizbraukšanu, un tās negatīvā ietekme uz nodarbinātību; uzsver lauksaimniecības un zivsaimniecības nozīmi mazāk attīstītajos reģionos, jo tās, sekmējot ģimenes uzņēmumus un nodarbinātību, kā arī sociālo iekļautību, piegādā pārtiku un garantē pārtikas nodrošinājumu;

8.  norāda, ka diversifikācija daudziem lauksaimniekiem, jo īpaši mazāk attīstītajos reģionos, ir kļuvusi par nepieciešamību, lai varētu nodrošināt papildus ieņēmumu avotus un veicināt ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgas darbības; tomēr norāda, ka šāda diversifikācija nekādā ziņā nedrīkst aizstāt tradicionālākas darbības, piemēram, ilgtspējīgu zveju; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes atbalstīt jūras ekonomikas un līdzīgus projektus, lai palīdzētu cilvēkiem mazāk attīstītajos reģionos attīstīt ekoloģiski ilgtspējīgus ienākumu avotus;

9.  cer, ka, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020” nodarbinātības, izglītības un apmācības jomā, kā arī gaidāmo ES ilgtermiņa stratēģiju un tās mērķus, arī turpmāk tiks pienācīgi ņemtas vērā mazāk attīstīto reģionu īpašās vajadzības, jo īpaši attiecībā uz pastāvīgām infrastruktūras nepilnībām un cilvēkkapitāla attīstību, īpašu uzmanību pievēršot to skolēnu īpatsvaram, kas priekšlaicīgi pārtrauc mācības, un tā nelabvēlīgo ietekmi uz nodarbinātību; šajā sakarā aicina Komisiju pievērsties ESF līdzfinansējuma likmes iespējamā palielinājuma ietekmei nākamajā finansēšanas periodā;

10.  uzskata, ka ESI fondu plānošanā un īstenošanā nepieciešams atrast pareizo līdzsvaru starp strukturālo rīcību, sociālo politiku un industriālo politiku, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu, apvienojot dotācijas ar finanšu instrumentiem un piesaistot papildu finansiālo atbalstu, tādējādi palīdzot novērst atlikušās nepilnības; šajā sakarā uzsver, ka zema riska finanšu instrumentiem varētu būt priekšroka salīdzinājumā ar augstāka riska instrumentiem, ja vien to ļauj ekonomikas perspektīvas;

11.  konstatē, ka kohēzijas politika var kalpot kā instruments, lai novērstu konkurētspējas trūkumus un nesabalansētību, kā arī makroekonomikas asimetriju reģionu starpā, veicinot pievilcīgu un ilgtspējīgu vidi uzņēmumiem un iedzīvotājiem; uzsver to, ka zemas izaugsmes reģionos galvenās problēmas ir konstatētas saistībā ar piekļuvi kredītiem, līgumu izpildes panākšanu un mazākuma ieguldījumu aizsardzību, savukārt reģionos ar zemiem ienākumiem lielākās problēmas sagādā maksātnespējas jautājums, elektroenerģijas piegāde un līguma izpildes panākšana;

12.  konstatē, ka mazāk attīstītajos reģionos ir ievērojams migrācijas spiediens; uzskata, ka ESI fondu ieguldījums šīs problēmas risināšanā var būt sekmīgs tikai tad, ja efektīvi piemēro arī solidaritātes principu; uzskata, ka bēgļiem un migrantiem, kuriem piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir jāsaņem atbilstoša apmācība un izglītība, lai viņus integrētu darba tirgū;

13.  norāda, ka daudzas mazāk attīstīto reģionu problēmas ir līdzīgas tām problēmām, ar kurām saskaras tālākie reģioni; tādēļ atzinīgi vērtē stratēģiju, ko Komisija ierosināja savā paziņojumā: “Stiprāka un atjaunināta stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”(9);

14.  uzskata, ka demogrāfiskos un sociālās attīstības kritērijus, piemēram, reģionālās sociālās attīstības indeksu, kā arī vides vai citus rādītājus, kā arī IKP, varētu apsvērt saistībā ar kohēzijas politiku un iekļaut turpmākos Komisijas ziņojumos par mazāk attīstītiem reģioniem, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīts mazāk attīstīto reģionu potenciāls;

15.  uzsver ekonomikas un finanšu krīzes negatīvo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz zemas izaugsmes reģioniem, kas samazināja rezerves budžeta politikas virzieniem, kā rezultātā tika samazināti publiskā sektora ieguldījumi; no otras puses, uzsver parāda samazināšanas nozīmi, lai novērstu budžeta deficītu un pielāgotu publiskā sektora ieguldījumus izaugsmes prasībām;

16.  uzskata, ka kohēzijas politikai ir pozitīva ietekme uz izaugsmes un nodarbinātības radīšanu; uzsver, ka jāpiemēro saskaņota nostāja par Stabilitātes un izaugsmes paktu attiecībā uz ciklisko nosacījumu elastību, strukturālajām reformām un valsts investīcijām, kuru mērķis ir īstenot nozīmīgas strukturālas reformas un līdzīgus projektus, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; atzīst nepieciešamību precizēt strukturālo reformu kontekstu un piemērošanas jomu kohēzijas politikas ietvaros; tomēr norāda, ka šādas strukturālas reformas dalībvalstīs un reģionos saskaņā ar atbalsta programmām var palīdzēt sasniegt labāku rezultātu ieguldījumiem saskaņā ar kohēzijas politiku;

17.  aicina veikt stingrākus pasākumus, lai palielinātu konverģenci starp visiem reģioniem, tostarp pasākumus, lai nodrošinātu to noturību pret negaidītiem satricinājumiem;

18.  norāda, ka mazāk attīstītajos reģionos, jo īpaši reģionos ar zemiem ienākumiem, piekļuve kredītam ir apgrūtināta, jo ir augstākas procentu likmes un zināmā mērā pastāv kredītsistēmas izvairīšanās no riska; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vieglāku piekļuvi kredītiem, lai palīdzētu MVU, lai veicinātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus un lai veicinātu izaugsmi mazāk attīstītajos reģionos;

19.  uzsver, ka ES līdzekļi ir svarīgi, lai palielinātu šo reģionu ekonomisko noturību un kohēziju, kā arī konkurētspēju, ieguldījumus un sadarbības iespējas; tādēļ atzīst vietējo rīcības grupu ieguldījumu vietējo stratēģiju izstrādē; ierosina Komisijai apsvērt iespēju ierosināt piešķirt lielāku atbalsta daļu piešķirt sabiedrības virzītai vietējai attīstībai (SVVA), šādi palīdzot gan pārvarēt problēmas, gan veidot spējas; atgādina, ka mazāk attīstītie reģioni bieži saskaras ar grūtībām piekļūt finansējumam, kā arī birokrātisku un administratīvu kavēšanos, kas kavē ES fondu darbību;

20.  uzskata, ka attiecībā uz reģioniem, ievērojot spēkā esošos makroekonomiskos apstākļus, kas noteikti Eiropas pusgadā, varētu tikt meklēti pozitīvi stimuli;

21.  ņem vērā to, cik svarīga ir pareizas ekonomikas pārvaldības efektivitāte, lai nodrošinātu efektīvu ESI fondu darbību kopumā, ar galīgo mērķi novērst nepilnības un novērst kavēšanos; šajā sakarā atbalsta nepieciešamību analizēt un pēc tam pārskatīt loģisko pamatu saiknei starp Eiropas pusgadu un kohēzijas politiku;

22.  uzskata, ka solidaritāte, institucionālā spēja, labas pārvaldības principa ievērošana, labāka savienojamība un digitalizācija šajos reģionos būtiski ietekmē to ekonomisko izaugsmi un esošo resursu efektīvāku un lietderīgāku izmantošanu; šā iemesla dēļ vērš uzmanību uz jautājumu par to, kā attiecīgajos reģionos atbalstīt un uzlabot pārvaldes un iestāžu kvalitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis izplatīt paraugpraksi attiecībā uz labāko valsts pārvaldes efektivitāti, jo efektīvai pārvaldībai vajadzētu būt galvenajam ieteikumam mazāk attīstītajiem reģioniem;

23.  šajā kontekstā uzsver partnerības principa un daudzlīmeņu pārvaldības nozīmi, kas ir jānostiprina, neskarot subsidiaritātes principu; uzskata, ka visu līmeņu valdību un ieinteresēto personu iesaistīšana stratēģiju un īpašu programmu izstrādē un īstenošanā, kā arī darbības, kas vērstas uz šiem reģioniem, ir būtiskas, lai radītu efektīvu Eiropas pievienoto vērtību;

24.  atkārtoti norāda, cik svarīga nozīme ir inovācijai, digitalizācijai un vietējo (veselības, sociālo un pasta) pakalpojumu un infrastruktūras uzlabošanai, tādējādi radot labvēlīgu vidi un labu pamatu, lai sekmētu izaugsmi un uzlabotu kohēziju mazāk attīstītajos reģionos; uzskata, ka ātrgaitas interneta savienojumu nodrošināšana ir priekšnoteikums lauku un kalnu apgabalu dzīvotspējai; uzsver tādu daudznozaru projektu potenciālu, kuri veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību, izmantojot sinerģiju starp Eiropas fondiem;

25.  ierosina, ka būtu jāizstrādā konkrētām valstīm adresēti ieteikumi saistībā ar Eiropas pusgadu daudzgadu perspektīvā, paredzot termiņa vidusposma uzraudzību un pārskatīšanu, un tie jāuzskata par pozitīviem stimuliem strukturālo reformu uzsākšanai, nevis par instrumentiem, kas varētu izslēgt piekļuvi ieguldījumiem saskaņā ar kohēzijas politiku, lai veicinātu Savienības kopējo mērķu sasniegšanu;

26.  uzskata, ka pasākumi, kas sasaista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, kā izklāstīts Regulā (ES) Nr. 1303/2013, būtu rūpīgi jāanalizē, tostarp iesaistot visas ieinteresētās personas; turklāt uzskata, ka pamatojums sasaistei starp ESI fondiem un pareizu ekonomikas pārvaldību būtu jāpārskata, ņemot vērā nākamo plānošanas periodu un ņemot vērā tā īstenošanu laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam; uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā Eiropas pusgada un kohēzijas politikas sasaistes pielāgojumi; šajā sakarā ierosina pozitīvu stimulu sistēmu, paredzot rezerves, kas tiks izveidotas jaunajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), kas varētu kalpot par finansējumu, kurš jāizmanto, kad dalībvalstis izpilda konkrētai valstij adresētos ieteikumus un citas prasības saskaņā ar Eiropas pusgadu;

27.  uzskata, ka ir īpaši nepieciešams atbalstīt mazāk attīstītajos reģionos ražošanas un vietējās uzņēmējdarbības aktivitātes, tostarp ilgtspējīgu tūrismu, aprites ekonomiku, vietējo enerģētikas pārkārtošanu, lauksaimniecību, rūpniecības produktus un inovāciju, kas vērsta uz MVU; uzskata, ka sinerģijai, kas rodas, efektīvi apvienojot finansējumu no reģionālajām un valsts iestādēm un ES instrumentiem, izmantojot integrētus teritoriālos ieguldījumus, vajadzētu palīdzēt radīt ekonomiskās iespējas, jo īpaši jauniešiem;

28.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz ES attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi šajos reģionos; uzskata, ka dalībvalstīm, sagatavojot operatīvās un pārrobežu sadarbības programmas, būtu jāpievērš īpaša uzmanība mazāk attīstītiem reģioniem; tādēļ atgādina, ka ir svarīgi veicināt tiešas pārvaldības un ESIF līdzekļu izmantošanu līdztekus un saskaņojot to ar iespējām, ko sniedz kohēzijas politika;

29.  uzsver, cik svarīga ir ticama, atjaunināta un detalizēta statistika; tādēļ prasa, lai Komisija un Eurostat sniegtu statistikas datus pēc iespējas sīkāk un ģeogrāfiskā sadalījumā, lai tos varētu izmantot piemērotas kohēzijas politikas izstrādāšanai, tostarp mazāk attīstītos reģionos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumā sniegto informāciju;

30.  aicina Komisiju apsvērt pastāvošās saiknes starp kohēzijas politiku un makroekonomikas pārvaldību pārskatīšanu, atgādinot, ka politikai ir leģitimitāte, kas izriet tieši no Līgumiem, un tā ir viena no visredzamākajām Eiropas politikām, kā arī vissvarīgākā Eiropas solidaritātes un pievienotās vērtības izpausme visos Eiropas reģionos; uzskata, ka saiknei starp kohēzijas politiku un ekonomikas pārvaldības procesiem Eiropas pusgada ietvaros jābūt līdzsvarotai, abpusējai un vērstai uz pozitīvu stimulu sistēmu; atbalsta teritoriālās dimensijas tālāku atzīšanu, kas varētu būt izdevīga attiecībā uz Eiropas pusgadu; attiecīgi uzskata par nepieciešamu pieņemt līdzsvarotu pieeju ekonomikas pārvaldības un ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, kas noteikti Līgumos, kā arī ilgtspējīgai izaugsmei, nodarbinātībai un vides aizsardzībai;

31.  atgādina, ka visiem politiskajiem dalībniekiem nepieciešams atzīt kohēzijas politikas nozīmi, jo tā ir galvenais Eiropas ekonomikas politikas instruments publiskā un privātā sektora ieguldījumu veicināšanai, kas ņem vērā reģionu teritoriālās, sociālās un ekonomiskās īpatnības;

32.  aicina dalībvalstis, kā ierosināts Komisijas ziņojumā, pieņemt valsts un reģionālās attīstības stratēģiju un programmu, kuru mērķis ir atbalstīt mazāk attīstītus reģionus un uzlabot to administratīvās spējas, pārvaldību un citus galvenos izaugsmes faktorus; šajā sakarā aicina Komisiju sniegt tehnisko, profesionālo un praktisko palīdzību dalībvalstu, reģionu un pašvaldību iestādēm, lai izmantotu paraugpraksi un atbalstītu publisko pakalpojumu digitalizāciju;

33.  prasa, lai kohēzijas politika arī turpmāk būtu Savienības prioritāte un tiktu attiecīgi atbalstīta ar vērienīgu finansējumu, pat ņemot vērā spiedienu uz ES budžetu, un prasa palielināt sinerģiju ar citiem ES fondiem un piesaistīt papildu finansiālo atbalstu, izmantojot finanšu instrumentus daudzgadu plānošanas periodā pēc 2020. gada; uzsver, ka nedrīkstētu vājināt tādas vērtības kā Eiropas solidaritāte, ko iemieso kohēzijas politika;

34.  atgādina par Parlamenta atbildību izstrādāt un apstiprināt piemērotu tiesisko regulējumu turpmākajai kohēzijas politikai; uzsver, ka ir jāsaglabā kohēzijas politikas galvenā nozīme un mērķis saskaņā ar LESD 174. pantu, lai ne tikai panāktu konverģenci, bet arī lai novērstu teritoriju atpalikšanu; norāda uz nepieciešamību racionalizēt noteikumus un nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp politikas vienkāršošanu un atbilstošu kontroli, vienlaikus samazinot pārmērīgu administratīvo slogu; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapsver Regulas (ES) Nr. 1301/2013 7. panta noteikumu attiecināšana uz ERAF, finansējot pilsētu saiknes ar to apkārtējām teritorijām mazāk attīstītajos reģionos;

35.  aicina Komisiju vairāk atbalstīt inovāciju sistēmas, piemēram, pētniecības un inovācijas stratēģijas lietpratīgai specializācijai, un stiprināt mijiedarbību starp uzņēmumiem, universitātēm un pētniecības centriem mazāk attīstītajos reģionos; turklāt uzsver, ka labi savienotām teritorijām ir būtiska nozīme pētniecības partnerību darbā, ieskaitot Eiropas Inovāciju partnerības iniciatīvas, lai inovatīvā prakse varētu tālāk pilnveidot lauksaimniecības un saistīto uzņēmumu ilgtspējīgu attīstību mazāk attīstītajos reģionos;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstu valdībām un to valsts un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp. (3) OV C 181, 19.5.2016., 29. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0245. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0254. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401. (9) Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojums (COM(2017)0623).