Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 311., 312. un 323. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1), un grozījumus, kas tajā izdarīti ar Padomes 2017. gada 20. jūnija Regulu (ES, Euratom) 2017/1123(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 28. jūnija pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni (COM(2017)0358),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(5),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 70/1 „Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development” („Pārveidosim mūsu pasauli: Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(6),

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma ratifikāciju Eiropas Parlamentā 2016. gada 4. oktobrī(7) un Padomē 2016. gada 5. oktobrī(8),

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras ziņojumu „Challenges facing civil society organisations working on human rights in the EU” („Cilvēktiesību jomā strādājošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju problēmas Eiropas Savienībā”),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas pašiniciatīvas atzinumu par ES finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta kontroles komitejas atzinumus, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas nostāju grozījumu veidā un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0048/2018),

A.  tā kā vienošanās par pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) tika panākta 2013. gadā un salīdzinājumā ar iepriekšējo finanšu plānošanas periodu tajā pirmo reizi bija reālā izteiksmē iestrādāts gan saistību, gan maksājumu apropriāciju samazinājums, neraugoties uz ES kompetences jomu paplašināšanos un mērķu vērienīgumu, kā attiecīgi noteikts Lisabonas līgumā un stratēģijā „Eiropa 2020”; tā kā šai shēmai bija raksturīga arī ievērojama starpība starp saistību un maksājumu apropriāciju līmeni, kas veicināja nesamaksātu rēķinu uzkrāšanos DFS darbības pirmajos divos gados; tā kā DFS un ar to saistīto juridisko pamatu vēlīna pieņemšana veicināja īstenošanas iekavēšanos, kuras sekas joprojām ir jūtamas un kuras rezultātā pašreizējās DFS beigās varētu uzkrāties maksājumu pieprasījumi, ietekmējot arī nākamo periodu; tā kā, pateicoties Parlamenta neatlaidībai, DFS tika iekļauti jauni noteikumi, kas ļaus iespējami pilnīgāk izmantot tās kopējo maksimālo apjomu un paredzēt elastības mehānismus;

B.  tā kā drīz vien apliecinājās, ka 2014.–2020. gada DFS nav piemērota faktisko vajadzību apmierināšanai un politisko mērķu vērienīgumam, jo to jau no paša sākuma nācās izmantot, lai reaģētu uz vairākām krīzēm un jauniem, DFS pieņemšanas laikā neprognozētiem izaicinājumiem tādās jomās kā investīcijas, sociālā atstumtība, migrācija un bēgļi, jauniešu nodarbinātība, drošība, lauksaimniecība, vide un klimata pārmaiņas; tā kā rezultātā pašreizējā DFS tikai divus gadus kopš īstenošanas sākuma jau ir maksimāli noslogota, jo ir izsmeltas pieejamās rezerves, būtiskā apmērā izmantoti elastības noteikumi un īpašie instrumenti, ir jūtams spiediens uz pastāvošajiem politikas virzieniem un programmām vai tajos pat ir izdarīti samazinājumi, un ir izveidoti daži ārpusbudžeta mehānismi, lai zināmā mērā kompensētu ES budžeta nepietiekamo apmēru un elastīgumu;

C.  tā kā šie trūkumi bija nepārprotami redzami jau DFS vidusposma novērtēšanā un pārskatīšanā, kas tika uzsākta 2016. gada beigās, un, kā norādīts Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā, būtu bijis pamatoti uz tiem reaģēt ar tūlītēju rīcību; tā kā, panākot vienošanos vidusposma pārskatīšanā, izdevās nedaudz paplašināt līdzšinējo elastības noteikumu potenciālu, bet neizdevās pārskatīt DFS maksimālos apjomus;

D.  tā kā Komisija 2018. gada maijā nāks klajā ar priekšlikumu kopumu par DFS laikposmam pēc 2020. gada, tostarp ar priekšlikumu par nākotnes pašu resursiem, kaut arī saskaņā ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 šis priekšlikumu kopums būtu bijis jāiesniedz līdz 2018. gada 1. janvārim; tā kā ir gaidāms, ka drīz pēc tam sekos likumdošanas priekšlikumu projekti attiecībā uz finanšu programmām un instrumentiem,

1.  pieņem šo rezolūciju, kurā izklāstīta Parlamenta nostāja attiecībā uz DFS laikposmam pēc 2020. gada, īpašu uzmanību pievēršot tās gaidāmajām prioritātēm, apmēram, struktūrai, ilgumam, elastībai un citiem horizontālajiem principiem, un atzīmētas konkrētās budžeta pamatnostādnes attiecīgajām ES politikas jomām, kuras aptvers nākamā finanšu shēma; gaida, ka Komisija iesniegs likumdošanas priekšlikumu par nākamo DFS kopā ar jauna iestāžu nolīguma projektu, kurā būs ņemta vērā Parlamenta nostāja un ierosinājumi; uzsver, ka šī rezolūcija arī veido pamatu Parlamenta līdzdalībai procedūrā, kuras rezultātā tiks pieņemta nākamā DFS;

2.  līdztekus pieņem atsevišķu rezolūciju(9) , kurā izklāstīta Parlamenta nostāja par ES pašu resursu sistēmas reformu saskaņā ar ieteikumiem, kas saņemti no Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos; aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus par ES pašu resursiem, un norāda, ka to tvērumam vajadzētu būt vērienīgam un tie būtu jāiesniedz kopā ar DFS priekšlikumiem; uzsver, ka gaidāmajās sarunās par nākamo DFS vienkopus tiks aplūkoti gan izdevumu, gan ieņēmumu aspekti un ka vienošanos par DFS būs iespējams panākt tikai tad, ja būs gūti atbilstoši panākumi pašu resursu jautājumā;

I.Nākamās DFS prioritātes un problēmjautājumi

3.  atzinīgi vērtē diskusiju par nākamo DFS, raugoties uz to kā uz iespēju sagatavot pamatu spēcīgākai un ilgtspējīgākai Eiropai, izmantojot vienu no tās pašiem acīmredzamākajiem instrumentiem, proti, Savienības budžetu; uzskata, ka nākamā DFS būtu jāiestrādā plašākā stratēģijā un vēstījumā par Eiropas nākotni; uzskata, ka DFS ir jāveido, pārvēršot ES politiskās ieceres un politiskās prioritātes atbilstošos budžeta līdzekļos;

4.  pauž pārliecību, ka nākamā DFS būtu jābalsta uz Savienības jau iedibināto politiku un prioritātēm, kuru mērķis ir veicināt mieru, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību, sekmēt labklājību, noturīgu un ilgstošu ekonomisko izaugsmi, pētniecību un inovāciju, nodrošināt kvalitatīvu nodarbinātību, tādējādi radot pienācīgas kvalitātes darbvietas, cīnīties pret klimata pārmaiņām un veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī dalībvalstu un iedzīvotāju solidaritāti; uzskata, ka šie pīlāri ir priekšnoteikums pienācīgai vienotā tirgus un ekonomiskās un monetārās savienības darbībai, kā arī Eiropas pozīciju nostiprināšanai pasaulē; pauž pārliecību, ka šobrīd tas Eiropas nākotnes iecerēm ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš;

5.  uzskata, ka nākamajai DFS būtu jādod Savienībai iespēja nodrošināt risinājumus un kļūt stiprākai, pārvarot šīs desmitgades krīzes — ekonomikas un finanšu lejupslīdi, jauniešu bezdarbu, pastāvīgo nabadzību un sociālo atstumtību, migrācijas un bēgļu problemātiku, klimata pārmaiņas un dabas katastrofas, vides degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu, terorismu un nestabilitāti (šeit uzskaitīti vien daži piemēri); uzsver, ka šie globālie pārrobežu mēroga problēmjautājumi, kuru ietekme jūtama valstu iekšienē, liecina par to, ka mūsu ekonomikas un sabiedrības ir savstarpēji atkarīgas, un norāda, ka ir nepieciešama kopīga rīcība;

6.  norāda, ka Eiropas Savienībai ir jāizpilda sava apņemšanās kļūt par līderi ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanā, kuri nodrošina globālu ceļvedi, kā planētas iespēju robežās veidot ilgtspējīgāku, vienlīdzīgāku un labklājīgāku sabiedrību; uzsver, ka nākamajai DFS ir jābūt saskaņotai ar IAM; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos integrēt IAM visās ES politikas nostādnēs un iniciatīvās; sagaida, ka ES izpildīs savas apņemšanās sasniegt šos mērķus; turklāt uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra izsludināšana un ES un dalībvalstu apņemšanās nodrošināt sociālāku Eiropu būtu jāatbalsta ar pienācīgiem finanšu resursiem; uzskata, ka, ievērojot Parīzes nolīgumu, ar klimatu saistītie izdevumi salīdzinājumā ar pašreizējo DFS būtu ievērojami jāpalielina un tiem iespējami drīz (vēlākais — 2027. gadā) būtu jāsasniedz 30 %;

7.  uzsver, ka nākamā DFS dod Savienībai iespēju parādīt, ka tā ir vienota un spēj risināt tādus politiskos pavērsienus kā Brexit, populistisko un nacionālistisko kustību augošā popularitāte un izmaiņas pasaules līderpozīcijās; uzsver, ka šķelšanās un egocentrisms nav atbilde uz globāliem jautājumiem un uz iedzīvotāju bažām; uzskata, ka it īpaši Brexit sarunas liecina par to, ka priekšrocības, ko nodrošina atrašanās Savienības sastāvā, ir ievērojami lielākas nekā izmaksas, kas saistītas ar ieguldījumu tās budžetā; šajā sakarībā aicina pilnībā ievērot iepriekš uzņemto saistību kopumu, kā Lielās piektdienas vienošanās gadījumā, attiecībā uz tiesiskuma un demokrātijas respektēšanu;

8.  tāpēc aicina pastāvīgi atbalstīt pastāvošo politiku, it īpaši ES ilgtermiņa politikas jomas, kas nostiprinātas Līgumos, proti, kopējo lauksaimniecības politiku, kopējo zivsaimniecības politiku un kohēzijas politiku, jo tās ES iedzīvotājiem sniedz taustāmus labumus no Eiropas projekta; noraida jebkuru mēģinājumu renacionalizēt šīs politikas jomas, jo tas nedz samazinātu uz nodokļu maksātājiem un patērētājiem gulstošo finansiālo slogu, nedz arī ļautu panākt labākus rezultātus, toties kavētu izaugsmi, solidaritāti un vienotā tirgus darbību, vienlaikus vēl vairāk padziļinot nevienlīdzību un palielinot atšķirības starp teritorijām un tautsaimniecības nozarēm; pauž nodomu nākamajā plānošanas periodā šīm politikas jomām ES-27 valstīs nodrošināt tādu pašu finansējuma līmeni, vienlaikus turpinot uzlabot šo politikas jomu efektivitāti un vienkāršot ar tām saistītās procedūras;

9.  uzskata, ka Eiropai būtu jāpaver perspektīvas jaunajai paaudzei, kā arī progresīviem uzņēmumiem, kas ļauj ES gūt lielākus panākumus pasaules mērogā; pauž apņēmību ievērojami paplašināt divas nozīmīgas programmas, proti, Pētniecības pamatprogrammu un „Erasmus+”, kuras ar pašreizējiem līdzekļiem nespēj apmierināt ļoti lielo pieprasījumu, ko veido izcilas kvalitātes pieteikumi; pauž nelokāmu atbalstu ievērojamai resursu palielināšanai jauniešu bezdarba apkarošanas mērķiem un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanai, izmantojot programmas, kuras stāsies Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) vietā; atbalsta arī Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) 2.0 resursu palielināšanu;

10.  aicina Savienību īstenot savu lomu trīs jaunās politikas jomās, kuras izveidojušās pašreizējās DFS darbības laikā un kurām ir gan iekšējā, gan ārējā dimensija, proti,

11.  uzsver, ka jaunajā shēmā ir iecerēts iekļaut divus jaunus finansiālā atbalsta veidus, kam atvēlēta īpaši redzama vieta Savienības ekonomikas darba programmā, proti, turpināt investīciju atbalsta shēmu, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, darbību un attīstīt eurozonas dalībvalstu stabilizācijas funkciju, iespējams, ar ierosinātā Eiropas Monetārā fonda palīdzību, līdztekus izmantojot īpašu konverģences instrumentu dalībvalstīm, kuras gatavojas pievienoties eurozonai;

12.  uzsver, ka Savienības budžetā, pirmkārt, būtu jāiekļauj īpašā eurozonas budžeta kapacitāte, kas rēķināma papildus daudzgadu finanšu shēmas maksimālajiem apjomiem, neskarot pārējās DFS programmas, un tā būtu jāfinansē eurozonas dalībvalstīm un citiem iesaistītajiem dalībniekiem, izmantojot ieņēmumu avotu, par kuru jāvienojas iesaistītajām dalībvalstīm un kurš tiks uzskatīts par piešķirtajiem ieņēmumiem un garantijām; uzskata, ka, tiklīdz šīs fiskālās kapacitātes stāvoklis būs stabilizējies, to varētu finansēt no īsteniem pašu resursiem, kā ieteikts M. Monti ziņojumā par ES turpmāko finansēšanu;

13.  atkārtoti apstiprina principu, ka, ieviešot papildu politiskās prioritātes, būtu jāparedz arī papildu finanšu līdzekļi neatkarīgi no tā, vai šīs prioritātes veidojas brīdī, kad tiek pieņemta jauna DFS, vai tās īstenošanas gaitā, un uzsver, ka jaunu vajadzību finansēšana nedrīkstētu kaitēt jau pastāvošām politikas jomām un programmām; turklāt cer, ka tiks ieviesti pietiekami elastības noteikumi, lai pielāgotos neparedzētiem apstākļiem, kas var veidoties DFS darbības laikā;

14.  uzskata, ka spēcīgāku un vērienīgāku Eiropu var panākt tikai tad, ja šim mērķim paredz lielākus finanšu līdzekļus; ņemot vērā iepriekš minētos problēmjautājumus un prioritātes, kā arī Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, prasa ievērojami palielināt Savienības budžetu; lēš, ka nepieciešamajiem DFS izdevumu maksimālajiem apjomiem ir jābūt 1,3 % apmērā no ES-27 NKI, neņemot vērā to instrumentu klāstu, kuri jārēķina papildus maksimālajiem apjomiem;

15.  pauž pārliecību, ka — ja vien Padome nepiekritīs ievērojami palielināt valstu iemaksas ES budžetā — vienīgā iespēja, kā nodrošināt atbilstošu finansējumu nākamajai DFS, ir ieviest jaunus, īstenus ES pašu resursus;

II.Horizontāli jautājumi

ES budžeta principi un budžeta patiesums

16.  atgādina Eiropas budžeta principus — vienotība, budžeta precizitāte, gada pārskats, līdzsvars, universālums, specifikācija, papildināmība, subsidiaritāte, pareiza finanšu pārvaldība un pārredzamība —, kuri jāievēro, veidojot un izpildot Savienības budžetu;

17.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka Savienības politiskie mērķi ir jāsalāgo ar atbilstošiem finanšu resursiem, un atgādina, ka LESD 311. pantā ir noteikts, ka Savienība pati nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi tās mērķu sasniegšanai un politikas īstenošanai;

18.  šajā sakarībā norāda, ka Eiropadomes pieņemto politisko lēmumu un iniciatīvu pilnīga īstenošana ir iespējama tikai tad, ja ir nodrošināts vajadzīgais finansējums, un uzsver, ka jebkāda cita pieeja mazina Savienības budžeta patiesumu un iedzīvotāju uzticēšanos;

19.  uzskata, ka DFS, kas pārvērš ES politiskās prioritātes konkrētās investīcijās, ir izcils instruments ES izdevumu ilgtermiņa plānošanai un noteikta, stabila publisko investīciju līmeņa nodrošināšanai dalībvalstīs; taču pauž nožēlu, ka pirms nākamās DFS pieņemšanas iepriekš nenotiek savstarpēja ilgtermiņa stratēģijas saskaņošana; turklāt atgādina, ka ES budžets galvenokārt ir investīciju budžets, kas kalpo kā papildinošs papildu finansējuma avots darbībām, kuras tiek veiktas valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

Ilgums

20.  uzskata, ka, lemjot par DFS ilgumu, būtu jārod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām prasībām: no vienas puses, vairākos ES politikas virzienos, it īpaši jomās, kurās tiek izmantota dalīta pārvaldība, piemēram, lauksaimniecības un kohēzijas politikā, ir vajadzīga stabilitāte un paredzamība, ko nodrošinātu saistību uzņemšanās vismaz uz septiņiem gadiem, taču, no otras puses, ir vajadzīga demokrātiskā leģitimitāte un pārskatatbildība, kuru nodrošinātu katras finanšu shēmas sinhronizēšana ar Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas politisko ciklu, kas ilgst piecus gadus;

21.  uzsver, ka obligāts politisks noteikums katram jaunievēlētajam Parlamentam ir vēlēšanu cikla gaitā spēt būtiski ietekmēt DFS gan summu, gan politisko prioritāšu ziņā; uzsver, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas dod ES pilsoņiem iespēju nepastarpināti paust savu nostāju attiecībā uz Savienības budžeta prioritātēm un ka tam būtu jāatspoguļojas saistošās pēcvēlēšanu korekcijās finanšu shēmā; tādēļ uzskata, ka katra politiskā cikla gaitā Komisijai ir jānāk ar priekšlikumu un Parlamentam un Padomei ir jālemj vai nu par nākamās DFS izveidi, vai par spēkā esošās DFS obligātu vidusposma pārskatīšanu;

22.  uzsver, ka, nosakot DFS ilgumu, ir pakāpeniski jāpāriet uz 5+5 gadu periodu, kas ietvertu obligātu vidusposma pārskatīšanu; aicina Komisiju izstrādāt skaidru priekšlikumu, kurā būtu izklāstītas metodes 5+5 gadus ilgas finanšu shēmas praktiskai īstenošanai; pauž pārliecību, ka DFS nevar ilgt tikai piecus gadus — šādu variantu nevar apsvērt tādēļ, ka tas radītu nopietnus šķēršļus vairāku ES politikas virzienu plānošanas un īstenošanas prasībām;

23.  tomēr atzīst — ņemot vērā, ka pašreizējā DFS darbosies līdz 2020. gada decembrim, bet nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek 2019. gada pavasarī, nav iespējams uzreiz ieviest 5+5 gadu risinājumu, jo netiktu pietiekami labi saskaņoti dažādie cikli; tāpēc uzskata, ka nākamā DFS būtu jānosaka uz septiņiem gadiem (2021.–2027. gads), tostarp paredzot obligātu vidusposma pārskatīšanu, un tas būtu pārejas risinājums, kas piemērojams pēdējo reizi;

Vidusposma pārskatīšana

24.  pauž pārliecību, ka ir jāsaglabā juridiski saistoša un obligāta DFS vidusposma novērtēšana un pārskatīšana, kā paredzēts jaunajā DFS regulā; atgādina, ka 2016. gadā īstenotā vidusposma pārskatīšana bija vēsturē pirmais gadījums, kad DFS regula patiešām tika pārskatīta, un to pozitīvi vērtēja gan Padome, gan Parlaments, it sevišķi attiecībā uz DFS elastības noteikumu nostiprināšanu;

25.  uzskata, ka 2021.–2027. gada DFS vidusposma pārskatīšanu vajadzētu ierosināt un par to lemt savlaicīgi, lai nākamais Parlaments un Komisija varētu atbilstoši pielāgot finanšu shēmu; uzsver, ka, pārskatot DFS, ikreiz būtu jānodrošina Parlamenta iesaistīšana un jāaizsargā tā kā līdzvērtīgas budžeta lēmējiestādes prerogatīvas; turklāt uzsver, ka ikviena faktiska pārskatīšana ietver arī DFS maksimālo apjomu pārskatīšanu attiecībā uz atlikušo periodu, ja tiek konstatēta to neatbilstība situācijai;

Elastība

26.  uzsver, ka pašreizējās DFS darbības laikā budžeta lēmējinstitūcija apstiprināja apjomīgu DFS regulā iekļauto elastības mehānismu un īpašo instrumentu izmantošanu, lai nodrošinātu papildu apropriācijas, kas bija vajadzīgas, lai reaģētu uz smagām krīzēm vai lai finansētu jaunas politiskās prioritātes;

27.  tādēļ uzskata, ka elastības noteikumi pašreizējā DFS ir darbojušies labi un ir nodrošinājuši risinājumus saistībā ar ievērojama apmēra finansējumu, kas galvenokārt bijis nepieciešams, lai risinātu migrācijas un bēgļu problemātiku un lai novērstu investīciju deficītu; atgādina, ka Parlaments bija iniciators vairākiem no minētajiem noteikumiem, kurus tas nepiekāpīgi aizstāvēja iepriekšējo DFS sarunu laikā;

28.  uzskata, ka joprojām ir jāturpina šos noteikumus nostiprināt, lai labāk reaģētu uz jauniem uzdevumiem, neparedzētiem notikumiem un jaunām politiskajām prioritātēm, kuras veidojas tādu ilgtermiņa plānu kā DFS īstenošanas gaitā; prasa nākamajā DFS nodrošināt lielāku elastīgumu, kas ļautu iespējami lielā mērā izmantot DFS vispārējos maksimālos apjomus saistībām un maksājumiem;

DFS elastības mehānismi

29.  uzskata, ka nākamās DFS maksimālie apjomi būtu jānosaka tādā līmenī, kas ļautu ne tikai finansēt ES politiku, bet arī katrā izdevumu kategorijā paredzēt pietiekamas saistību apropriāciju rezerves;

30.  pauž pārliecību, ka visas nepiešķirto līdzekļu rezerves būtu neierobežoti jāpārnes uz nākamajiem finanšu gadiem un budžeta lēmējinstitūcijai tās ikgadējā budžeta procedūrā būtu jāizmanto jebkādā nolūkā, kas atzīts par vajadzīgu; tādēļ prasa saglabāt saistību vispārējo rezervi, turklāt nenosakot nekādus ierobežojumus attiecībā uz darbības jomu un laiku;

31.  atgādina, ka vispārējai saistību rezervei ir izmantojamas tikai līdz N-1 gadam nepiešķirto līdzekļu rezerves, kad tās ir apstiprinātas, veicot tehniskās korekcijas, kas tiek darīts pirms budžeta projekta iesniegšanas; tomēr uzskata, ka ir svarīgi izpētīt veidus, kā izmantot arī N gada nepiešķirto līdzekļu rezerves, lai joprojām būtu iespējams finansēt papildu vajadzības, kas var rasties attiecīgā gada laikā;

32.  pauž stingru pārliecību, ka budžeta lēmējinstitūcijas apstiprinātās saistības būtu jāizmanto to sākotnējam mērķim un ka būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šāda prakse tiek īstenota visās politikas jomās; īpaši aicina Komisiju turpināt aktīvi strādāt šajā virzienā; tomēr pauž pārliecību, ka, ja patiešām notiek saistību atcelšana, kuras iemesls ir tādu darbību pilnīga vai daļēja neizpildīšana, kurām attiecīgie līdzekļi bijuši paredzēti, tie būtu jādara no jauna pieejami ES budžetā un budžeta lēmējinstitūcijai tie būtu jāizmanto ikgadējās budžeta procedūras ietvaros; uzskata, ka atceltās saistības būtu jāiekļauj tieši vispārējā saistību rezervē, nevis kādā konkrētā īpašā instrumentā vai rezervē;

33.  atgādina, ka saistību atcelšana izriet no budžeta lēmējinstitūcijas jau apstiprinātām saistībām, kuru rezultātā parasti būtu veikti attiecīgi maksājumi, ja darbība, kurai šie līdzekļi bija paredzēti, būtu tikusi īstenota, kā plānots; tādēļ uzsver, ka atcelto saistību atkārtota iekļaušana ES budžetā ir pienācīgi pamatota, taču to nevajadzētu izmantot, lai apietu attiecīgajā nozaru regulējumā paredzētos saistību atcelšanas noteikumus;

34.  norāda, ka ir jānodrošina pilnīga maksājumu rezervju pārnešana visā DFS, izmantojot maksājumu vispārējo rezervi; iebilst pret jebkādu ierobežojumu vai maksimālo apmēru piemērošanu rezervju pārvietošanai, kā tas ir pašreizējā DFS, un atgādina, ka šīs rezerves var izmantot tikai tad, ja tā lēmusi budžeta lēmējinstitūcija, kura gluži tāpat lemj arī par šo rezervju izmantošanas apmēru; uzsver, ka vispārējā maksājumu rezerve varētu būt noderīgs instruments, saskaroties ar jebkādu jaunu maksājumu krīzi, kas varētu izveidoties;

35.  uzsver ka DFS regulā būtu jāsaglabā maksimālo apjomu pārskatīšanas iespēja neparedzētu apstākļu gadījumos, kad finansējuma vajadzību dēļ ir izsmeltas vai pārsniegtas pieejamās līdzekļu rezerves un īpašie instrumenti; aicina paredzēt DFS regulā vienkāršotu procedūru mērķtiecīgai summu pārskatīšanai līdz saskaņotam slieksnim;

36.  iestājas par to, ka būtu jāsaglabā iespēja jebkurā ES programmā pārvietot finansējumu uz perioda sākumu vai beigām, lai būtu iespējama pretcikliska darbība, kas atbilstu faktiskās īstenošanas ritmam, un jēgpilna reakcija lielu krīžu apstākļos; turklāt prasa nodrošināt vēl lielāku likumdošanas procesa elastību, kuru patlaban paredz Iestāžu nolīguma 17. punkts — tas ļauj koriģēt saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņemto programmu kopējo finansējumu līdz +/-10 % apmērā —, palielinot šīs korekcijas apmēru līdz +/-15 %;

37.  norāda, ka elastību ir iespējams panākt, veicot līdzekļu pārvietojumus vienas un tās pašas DFS izdevumu kategorijas robežās, lai tādējādi finanšu resursi nonāktu tieši tur, kur tie ir nepieciešami, un uzlabotos ES budžeta izpilde; uzskata, ka mazāks izdevumu kategoriju skaits veicina lielāku DFS elastību; tomēr prasa, lai Komisija, pieņemot būtiskus autonomus līdzekļu pārvietojumus, proaktīvi informētu budžeta lēmējinstitūciju un apspriestos ar to;

DFS īpašie instrumenti

38.  apstiprina DFS īpašo instrumentu, proti, elastības instrumenta, rezerves palīdzībai ārkārtas gadījumos, ES Solidaritātes fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF), vispārējo arhitektūru un norāda uz šo instrumentu plašo izmantojumu pašreizējā DFS; prasa uzlabot to finansējumu un darbības noteikumus;

39.  īpaši prasa ievērojami palielināt elastības instrumenta finansējumu līdz vismaz EUR 2 miljardiem gadā; atgādina, ka elastības instruments nav saistīts ar kādu konkrētu politikas jomu un līdz ar to ir izmantojams jebkuram mērķim, kas atzīts par nepieciešamu; tādēļ uzskata, ka šo instrumentu var izmantot, lai segtu jebkādas jaunas finanšu vajadzības, kas rodas DFS darbības gaitā;

40.  norāda, ka rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos ir paredzēta, lai strauji reaģētu uz īpašiem palīdzības pieprasījumiem, ko trešās valstis iesniegušas saistībā ar neparedzētiem notikumiem, un uzsver tās sevišķo nozīmi pašreizējā kontekstā; prasa būtiski palielināt tās finansējumu līdz pat EUR 1 miljardam gadā;

41.  īpaši norāda uz to, cik ievērojamā apmērā ir ticis izmantots ES Solidaritātes fonds, lai sniegtu palīdzību vairāku nopietnu dabas katastrofu gadījumā, kuras būtiski ietekmējušas budžetu; uzsver arī to, ka šis instruments pozitīvi ietekmē sabiedrības viedokli; ierosina palielināt tā finansējumu līdz EUR 1 miljardam gadā;

42.  uzskata, ka EGF izmantošana nolūkā izrādīt ES solidaritāti un sniegt atbalstu darbiniekiem, kuri zaudējuši darbu saistībā ar globalizācijas ietekmē notikušām lielām strukturālām pārmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos vai globālās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ, nav pilnībā atklājusi tā sniegtās iespējas un ka šo fondu varētu izmantot vēl labāk un integrēt to ilgtermiņa stratēģijā, lai efektīvi sasniegtu un no jauna iekļautu darba tirgū atlaistos darbiniekus visās dalībvalstīs; uzskata, ka gaidāmajā EGF pārskatīšanā būtu jāpievēršas tā darbības tvērumam un jāuzlabo koordinācija ar citiem instrumentiem; uzskata, ka, pārskatot EGF, tam jaunajā DFS būtu jāparedz vismaz tikpat liela ikgadējā summa;

43.  ierosina izveidot īpašu rezervi DFS īpašajiem instrumentiem, par pamatu šai rezervei ņemot katra instrumenta neizlietotās apropriācijas, kas tiktu dzēstas; uzskata, ka šai rezervei vajadzētu darboties bez jebkādiem laika ierobežojumiem; prasa, lai šī rezerve, budžeta lēmējinstitūcijai pieņemot attiecīgu lēmumu, tiktu izmantota par labu ikvienam DFS īpašajam instrumentam, ar kuru nākas finansēt vajadzības, kas pārsniedz attiecīgā instrumenta finansiālo kapacitāti;

44.  konstatē, ka patlaban katram DFS īpašajam instrumentam tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi attiecībā uz to, kādā laikposmā ir iespējams pārnest neizlietotās apropriācijas; uzskata, ka šie noteikumi būtu jāsaskaņo, lai uz visiem minētajiem instrumentiem varētu attiecināt vienotu N+1 noteikumu;

45.  uzskata, ka neparedzēto izdevumu rezerve ir jāsaglabā kā instruments, kas izmantojams galējas nepieciešamības gadījumā; uzsver, ka šis ir īpašs instruments, ko var arī izmantot tikai maksājumu apropriācijām, un ka tā izmantošana bija noderīga, reaģējot uz 2014. gada maksājumu krīzi; tādēļ prasa palielināt tā maksimālo ikgadējo piešķīrumu līdz 0,05 % no ES NKI;

46.  uzsver, ka DFS īpašie instrumenti gan attiecībā uz saistību, gan maksājumu apropriācijām būtu jārēķina papildus DFS maksimālajiem apjomiem; uzskata, ka jautājums par šo instrumentu maksājumu iekļaušanu budžetā tika nepārprotami atrisināts 2014.–2020. gada DFS vidusposma pārskatīšanā, tādējādi izbeidzot ieilgušās domstarpības ar Padomi interpretācijas jautājumā; iestājas par to, ka DFS regulā būtu jāievieš skaidrs noteikums par to, ka maksājumi, kas izriet no DFS īpašo instrumentu izmantošanas saistību apropriācijām, būtu jārēķina papildus DFS gada maksimālajam maksājumu apjomam;

47.  norāda — lai izmantotu DFS trīs īpašos instrumentus, saskaņā ar pašreizējo Iestāžu nolīgumu Parlamentā ir nepieciešams īpašs balsu vairākums; uzskata, ka šis noteikums ir novecojis, jo tas ir saistīts ar īpašo balsu vairākumu, kas pirms Lisabonas līguma bija nepieciešams ES budžeta pieņemšanai; prasa ievērot vienotu pieeju balsošanas prasībām attiecībā uz šo instrumentu izmantošanu, norādot, ka tām vajadzētu būt tādām pašām kā ES budžeta pieņemšanas prasībām;

Ieņēmumi — īpašā rezerve

48.  atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka visi ieņēmumi no naudas sodiem, kuri ir iekasēti no uzņēmumiem par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu vai ir saistīti ar novēloti veiktām valstu iemaksām ES budžetā, būtu jāiekļauj ES budžetā kā papildu ieņēmumu pozīcija, neveicot attiecīgu NKI iemaksu samazinājumu;

49.  šajā nolūkā prasa ES budžetā izveidot īpašu rezervi, kurā laika gaitā pakāpeniski uzkrātos visu veidu neparedzēti citi ieņēmumi un kura tiktu pienācīgi pārnesta, lai, rodoties vajadzībām, nodrošinātu papildu izdevumu iespējas; uzskata, ka šī rezerve būtu jāparedz DFS īpašajiem instrumentiem un ar to būtu jānodrošina papildu piešķīrumi gan saistību, gan maksājumu apropriācijās, pamatojoties uz budžeta lēmējinstitūcijas lēmumu;

Efektīva un lietderīga ES resursu izmantošana

50.  atzīst, ka Eiropas pievienotās vērtības nodrošināšanai vajadzētu būt vienam no galvenajiem vadošajiem principiem, ES iestādēm lemjot par izdevumu veidiem nākamajā DFS; tomēr norāda, ka šai koncepcijai ir daudzas interpretācijas, un prasa izstrādāt vienotu, skaidru un saprotamu attiecīgo kritēriju definīciju, ņemot vērā teritoriālās īpatnības un, ja iespējams, paredzot izmērāmus snieguma rādītājus; brīdina nemēģināt izmantot šādu definīciju, lai, argumentējot ar tīri kvantitatīviem vai īstermiņa ekonomiskiem apsvērumiem, apšaubītu ES politikas pasākumu un programmu lietderīgumu;

51.  norāda, ka atsauce uz jēdzienu „Eiropas pievienotā vērtība” ir atrodama vairākos Komisijas dokumentos; atkārtoti norāda uz parametru sarakstu, kas šajā sakarībā sniegts Parlamenta izstrādātajā 2017. gada 24. oktobra rezolūcijā; atgādina, ka ES resursi būtu jāizmanto gan Eiropas sabiedrisko labumu finansēšanai, gan arī katalizējošai darbībai, stimulējot dalībvalstis visos administratīvajos līmeņos rīkoties, lai izpildītu Līguma mērķus un sasniegtu kopīgus ES mērķus, kas citādi netiktu īstenoti; piekrīt, ka ES budžets būtu jāizmanto, lai finansētu darbības, kuras var dot labumu visai ES, kuras nevar efektīvi nodrošināt neviena dalībvalsts atsevišķi un kuras šādi var īstenot rentablāk nekā darbības, kas tiktu veiktas tikai valsts, reģionālā vai vietējā līmenī; turklāt uzskata, ka ES budžetam vajadzētu palīdzēt veidot un atbalstīt mieru un stabilitāti ES kaimiņvalstīs un ārpus to robežām; uzskata, ka Eiropas pievienoto vērtību rada programmas, kuras īsteno gan dalītā, gan tiešā pārvaldībā, kas ir divas savstarpēji papildinošas metodes ES mērķu sasniegšanai; ņemot to vērā, sagaida, ka dalībvalstis sarunās par nākamo DFS nevadīsies pēc „taisnīgas atdeves” principa, kas paredz ņemt vērā vienīgi valsts intereses neto bilances izteiksmē;

52.  uzskata, ka labāk izlietot līdzekļus, t. i., efektīvi un nediskriminējoši izmantot katru euro ES budžetā, ir iespējams, ne tikai novirzot ES resursus darbībām ar vislielāko Eiropas pievienoto vērtību un, pamatojoties uz pašreizējo izdevumu padziļinātu izvērtējumu, maksimāli palielinot ES politikas virzienu un programmu sniegumu, bet arī panākot lielāku sinerģiju starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem un nodrošinot jūtamus izdevumu struktūras uzlabojumus; atbalsta Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada pārskatā iekļautos ieteikumus par efektīvu rādītāju sistēmu efektivitātes mērīšanai, racionalizētu un līdzsvarotāku ziņošanu par sniegumu un ērtāku piekļuvi izvērtēšanas rezultātiem;

53.  prasa nākamajā DFS tik tiešām vienkāršot ES budžeta sistēmu, lai atvieglotu līdzekļu apgūšanu; īpaši uzsver, ka ir jāmazina nevajadzīga pārklāšanās starp instrumentiem, ko izmanto līdzīga veida darbībām, piemēram, tādās jomās kā inovācija, MVU vai transports, vienlaikus raugoties, lai neveidotos risks zaudēt svarīgus dažādo programmu elementus, un jālikvidē konkurence starp dažādajiem finansējuma veidiem un avotiem, lai nodrošinātu maksimālu papildināmību un paredzētu saskaņotu finanšu regulējumu; uzskata, ka tas veicinātu iedzīvotāju skaidrāku informēšanu par ES prioritātēm,

54.  uzsver, ka ES izdevumu „veselības pārbaudes” rezultātā nevar tikt paredzēta nedz ES mērķu vērienīguma mazināšana vai ES politikas jomu un programmu sadrumstalošana pa nozarēm, nedz arī dotāciju aizstāšana ar finanšu instrumentiem, tiecoties zināmā mērā ietaupīt līdzekļus, tādēļ ka lielākā daļa darbību, kuras saņem ES budžeta atbalstu, nav piemērotas tam, lai tās finansētu ar finanšu instrumentiem; uzskata, ka „veselības pārbaudes” rezultātā drīzāk būtu jānoskaidro veidi, kā varētu uzlabot ES izdevumu programmu īstenošanu;

55.  prasa veikt vērienīgu noteikumu saskaņošanu ar mērķi izveidot vienotu noteikumu kopumu visiem ES budžeta instrumentiem, ņemot vērā fondu un nozaru īpašās iezīmes; mudina Komisiju risināt jautājumu par dažādu finansējuma avotu apvienošanu, šajā sakarībā sniedzot skaidrus norādījumus un nodrošinot visām dalībvalstīm vienādu piekļuvi visiem finansējuma veidiem;

56.  pauž atbalstu arī reālai nozaru īstenošanas noteikumu vienkāršošanai par labu saņēmējiem un administratīvā sloga mazināšanai, nodrošinot procedūru un plānošanas dokumentu turpmāku standartizāciju un vienkāršošanu; turklāt norāda, ka atbalsta saņēmēju vajadzībām ir jānodrošina vairāk spēju veidošanas un tehniskās palīdzības iespēju; aicina virzīties uz riskos balstītu novērtējumu;

Vienotība, budžeta precizitāte un pārredzamība

57.  atgādina, ka vienotības princips, saskaņā ar kuru budžetā jāatspoguļo visi Savienības ieņēmumu un izdevumu posteņi, ir gan Līgumā noteikta prasība, gan demokrātijas pamatnosacījums, lai nodrošinātu budžeta pārredzamību, leģitimitāti un pārskatatbildību; pauž nožēlu par to, ka šim principam tiek pievērsta arvien mazāka uzmanība, savukārt finansiālā sarežģītība ir palielinājusies, sākot ar Eiropas Attīstības fonda vēsturisko mantojumu un Eiropas stabilizācijas mehānisma izveidi līdz pat nesenajai ad hoc ārpusbudžeta mehānismu plašajai ieviešanai inovatīvu finanšu instrumentu un ārēju trasta fondu vai mehānismu veidolā, kuri netiek uzskaitīti Savienības budžetā;

58.  apšauba to, cik pamatota ir un kādu pievienoto vērtību nodrošina instrumentu izveide ārpus Savienības budžeta; uzskata, ka lēmumi par šādu instrumentu izveidi vai saglabāšanu faktiski tiek pieņemti, mēģinot notušēt reālās finansiālās vajadzības un apiet DFS ierobežojumus un pašu resursu maksimālos apjomus; pauž nožēlu par to, ka šādu lēmumu rezultātā bieži vien tiek apiets arī Parlaments tā trīskāršajā funkcijā kā likumdevējs, budžeta lēmējiestāde un kontroles iestāde un ka tie ir pretrunā mērķim palielināt pārredzamību sabiedrībai un finansējuma saņēmējiem;

59.  tādēļ atkārtoti uzsver savu jau izsenis pausto nostāju, ka Eiropas Attīstības fonds kopā ar citiem ārpus DFS pastāvošiem instrumentiem būtu jāiekļauj Savienības budžetā, lai palielinātu tā leģitimitāti, kā arī attīstības jomā īstenotās Savienības politikas efektivitāti un lietderīgumu; tomēr uzsver, ka šo instrumentu attiecīgie budžeti būtu jārēķina papildus DFS maksimālajiem apjomiem, par kuriem bijusi panākta vienošanās, lai to iekļaušana Savienības budžetā negatīvi neietekmētu nedz šo instrumentu finansējumu, nedz citas ES politikas jomas un programmas; principā atzinīgi vērtē priekšlikumu Savienības finanšu sistēmā iekļaut Eiropas stabilizācijas mehānismu Eiropas Monetārā fonda veidolā, neskarot jautājumu par tā gaidāmo struktūru;

60.  uzskata, ka ES trasta fondi var nodrošināt pievienoto vērtību, jo tie konkrētās situācijās ļauj apkopot dažādu līdzekļu devēju resursus, taču to izmantošanas rezultātā nevajadzētu veidoties situācijai, ka vienkārši notiek „izkārtnes maiņa” jau plānotam ES finansējumam, un nedrīkstētu mainīties ES finanšu instrumentu sākotnējie mērķi; uzsver, ka ir jāpastiprina to izveides un īstenošanas parlamentārā uzraudzība; uzstāj, ka ES trasta fondi būtu jāizmanto tikai tādu darbību atbalstam, kuras notiek ārpus Savienības;

61.  turklāt uzskata, ka gadījumā, ja tiek atzīts, ka atsevišķu specifisku mērķu sasniegšanai ir vajadzīgs noteikts daudzums ārpusbudžeta darījumu, piemēram, izmantojot finanšu instrumentus vai trasta fondus, to apmēram un ilgumam jāpaliek ierobežotam, tiem jābūt pilnīgi pārredzamiem, ir uzskatāmi jāpamato to papildināmība un nodrošinātā pievienotā vērtība un to pamatā jābūt stingrām lēmumu pieņemšanas procedūrām un pārskatatbildības noteikumiem;

62.  uzskata, ka nākamās DFS ietvaros Savienības budžetā būtu precīzāk jāatspoguļo piešķirto ieņēmumu apmērs un ietekme uz faktiskajiem izdevumiem, īpaši to ieņēmumu gadījumā, kurus veido trešo valstu iemaksas; uzsver, ka tas ir vēl jo būtiskāk, ņemot vērā sarunās par izstāšanos no Savienības pausto Apvienotās Karalistes vēlmi jaunajā DFS laikposmā pēc 2020. gada kā trešai valstij piedalīties dažās Savienības budžeta programmās;

Maksājumu apmērs

63.  atgādina, ka maksājumu apropriācijas loģiski un juridiski izriet no saistību apropriācijām, un prasa nākotnē maksājumu maksimālos apjomus noteikt atbilstošā līmenī, atstājot tikai nelielu un reālistisku starpību starp saistību un maksājumu apropriācijām; sagaida, ka, nosakot maksājumu maksimālos apjomus turpmākajam laikam, tiks ņemts vērā, ka ir jāpilda, no vienas puses, saistības, kas izriet no pašreizējā finanšu perioda un par maksājumiem kļūs tikai pēc 2020. gada, un, no otras puses, saistības attiecībā uz programmām un instrumentiem, kuru darbība sāksies pēc 2020. gada;

64.  atgādina par nesamaksāto rēķinu uzkrāšanos iepriekšējās DFS noslēgumā un to ietekmi arī uz pašreizējo DFS un brīdina, ka nevajadzētu pieļaut šādas maksājumu krīzes atkārtošanos, pārejot uz nākamo DFS, tādēļ ka tas nopietni ietekmētu atbalsta saņēmējus, piemēram, studentus, augstskolas, MVU un pētniekus; norāda uz pašreiz vērojamo tendenci nepietiekamā apmērā izpildīt maksājumus, kas skaidrojama ar 2014.–2020. gada programmu īstenošanas kavēšanos un kā rezultātā palielinās neizpildīto saistību līmenis, kuras būs jānokārto nākamās DFS maksimālo apjomu ietvaros; aicina Komisiju un dalībvalstis, tostarp finanšu ministrus, izanalizēt šādu kavējumu pamatcēloņus un nākt klajā ar konkrētiem vienkāršošanas pasākumiem īstenošanas atvieglošanai nākotnē;

65.  pieņem zināšanai provizorisko rezultātu, kas gūts sarunās par finanšu norēķiniem saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un paredz, ka Apvienotajai Karalistei pilnībā jāpiedalās 2014.–2020. gada programmu finansēšanā un īstenošanā ar visām attiecīgajām finansiālajām sekām;

Finanšu instrumenti

66.  uzsver, ka ES budžetā ir pieejams plašs instrumentu klāsts ES līmenī atbalstītu darbību finansēšanai un ka šos instrumentus var iedalīt divās kategorijās, proti, no vienas puses, dotācijās un, no otras puses, finanšu instrumentos, kas var būt garantijas, aizdevumi, riska dalīšanas vai kapitāla instrumenti; norāda arī uz Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kura mērķis ir piesaistīt privāto un publisko kapitālu visā ES, lai atbalstītu projektus ES ekonomikai būtiski nozīmīgās jomās, papildinot ierobežoto finansējumu;

67.  atzīst finanšu instrumentiem piemītošo potenciālu palielināt Savienības budžeta ekonomisko un politisko ietekmi; tomēr uzsver, ka tos var piemērot tikai projektiem, kuri rada ieņēmumus, neapmierinošā investīciju situācijā vai tirgus nepilnību apstākļos un ka tādēļ tie salīdzinājumā ar dotācijām ir tikai papildinošs, nevis alternatīvs finansējuma veids; uzsver, ka finanšu instrumentu mērķim nevajadzētu būt jau pastāvošu publisku vai privātu finansēšanas shēmu aizstāšanai un būtu jāievēro gan valstī pastāvošās, gan starptautiskās saistības;

68.  atgādina, ka Parlaments bija prasījis Komisijai noskaidrot, kurās jomās būtu vislabāk izmantot dotācijas, kur noderīgāki būtu finanšu instrumenti un kur dotācijas varētu apvienot ar finanšu instrumentiem, un apsvērt pienācīgu līdzsvaru starp abiem finansēšanas veidiem; pauž pārliecību, ka nākamajā DFS subsīdijām joprojām ir jābūt galvenajam ES projektu finansēšanas veidam; uzsver, ka aizdevumi, garantijas, riska dalīšana un kapitāla finansējums būtu jāizmanto piesardzīgi, proti, pamatojoties uz pienācīgiem ex ante novērtējumiem un tikai tad, ja attiecībā uz šo instrumentu lietojumu var apliecināt nepārprotamu pievienoto vērtību un sviras efektu; norāda uz iespējām uzlabot finanšu instrumentu izmantojumu un sinerģiju ar dotācijām; aicina ieguldīt ievērojamus centienus, lai atvieglotu finanšu instrumentu pieejamību atbalsta saņēmējiem, un panākt lielāku elastību dažādu finanšu instrumentu izmantojumā starpnozaru mērogā, lai pārvarētu ierobežojošos noteikumus, kas liedz saņemt vairāku programmu atbalstu projektiem, kuriem ir savstarpēji saderīgi mērķi;

69.  aicina Komisiju nākamajā DFS vienkāršot un saskaņot noteikumus, kas reglamentē finanšu instrumentu izmantošanu, lai panāktu sinerģiju starp dažādiem instrumentiem un maksimāli palielinātu to piemērošanas efektivitāti; pieņem zināšanai to, ka varētu būt iespējams priekšlikums — par kuru būtu nepieciešamas izvērstas diskusijas — izveidot vienotu fondu, kurā būtu ES līmenī integrēti centralizēti pārvaldītie finanšu instrumenti; uzskata, ka būtu jāparedz skaidra struktūra dažāda veida finanšu instrumentu izvēlei dažādās politikas jomās un dažādiem darbību veidiem un ka attiecīgie finanšu instrumenti arī turpmāk būtu jāiekļauj budžetā, paredzot tiem atsevišķas budžeta pozīcijas, lai tādējādi nodrošinātu investīciju skaidrību; tomēr uzsver, ka šāda noteikumu saskaņošana nevar skart dalībvalstu pārvaldītos finanšu instrumentus kohēzijas politikā vai ārējo darbību jomā;

70.  atgādina par saviem atkārtoti paustajiem aicinājumiem nodrošināt lielāku pārredzamību un demokrātisko kontroli attiecībā uz Savienības budžeta atbalstīto finanšu instrumentu īstenošanu;

Struktūra

71.  uzskata, ka DFS struktūrai būtu jānodrošina Eiropas iedzīvotājiem lielāka ES politisko un budžeta prioritāšu pamanāmība, un prasa skaidrāku izklāstu par visām ES izdevumu jomām; pauž pārliecību, ka būtu atbilstoši jāatspoguļo šajā rezolūcijā izklāstītie galvenie ES turpmāko izdevumu pīlāri;

72.  tādēļ uzskata, ka pašreizējā izdevumu kategoriju izklāstā ir vajadzīgi daži uzlabojumi, tomēr iebilst pret jebkādām nepamatotām radikālām izmaiņām; līdz ar to ierosina DFS laikposmam pēc 2020. gada veidot saskaņā ar šādu struktūru:

73.  mudina Komisiju ES budžeta pielikumā atspoguļot visus ar ES saistītos izdevumus, kas pastāv ārpus ES budžeta saskaņā ar starpvaldību nolīgumiem un procedūrām; uzskata, ka, katru gadu sniedzot šādu informāciju, tiktu nodrošināts pilnīgs pārskats par visām investīcijām, ko dalībvalstis apņēmušās veikt Eiropas līmenī;

III.Politikas jomas

Spēcīgāka un ilgtspējīga ekonomika

74.  uzsver to, cik svarīgi ir pabeigt Eiropas pētniecības telpas, enerģētikas savienības, Eiropas vienotās transporta telpas un digitālā vienotā tirgus izveidi, jo tie ir Eiropas vienotā tirgus pamatelementi;

75.  uzskata, ka nākamajā DFS budžeta resursi būtu vairāk jākoncentrē jomās, kurās ir nepārprotami redzama Eiropas pievienotā vērtība un kuras stimulē ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un nodarbinātību visos ES reģionos; šajā kontekstā uzsver pētniecības un inovācijas nozīmi ilgtspējīgas, pasaulē vadošas un zināšanās balstītas ekonomikas veidošanā un pauž nožēlu par to, ka pašreizējā DFS, trūkstot pienācīgam finansējumam, tikai neliela daļa ļoti kvalitatīvu projektu šajā jomā ir saņēmusi ES finansējumu;

76.  tāpēc aicina nākamajā DFS ievērojami palielināt 9. pētniecības pamatprogrammai (FP9) paredzēto vispārējo budžetu, nosakot to vismaz EUR 120 miljardu apmērā; uzskata šādu līdzekļu apmēru par piemērotu, lai nodrošinātu Eiropas konkurētspēju pasaulē un zinātnes, tehnoloģiju un rūpniecības vadošo lomu, reaģētu uz sabiedrības problēmjautājumiem un palīdzētu sasniegt ES mērķus klimata jomā, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus; īpaši aicina veikt pasākumus revolucionāras, jaunus tirgus paverošas inovācijas stimulēšanai, sevišķi pievēršoties MVU;

77.  turklāt aicina vairāk orientēties uz pētniecības un inovācijas īstenošanu ar kopuzņēmumu starpniecību un citu instrumentu palīdzību, kā arī uz investīciju atbalstīšanu svarīgākajās tehnoloģijās, lai novērstu investīciju deficītu inovācijas jomā; uzsver, ka līdztekus līdzekļu palielināšanai ir jāpievēršas finansēšanas procedūru vienkāršošanai; atzinīgi vērtē Komisijas centienus šajā jomā un uzstāj, ka šie centieni būtu jāturpina nākamajā plānošanas periodā, lai pieteikumu iesniedzējiem nodrošinātu labāku piekļuvi un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piedāvājot jaunu sistēmu pieteikumu novērtēšanai; uzsver, ka ir jāizstrādā pasākumi, lai stimulētu līdzsvarotu dalību no visām ES dalībvalstīm;

78.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen sniegto priekšlikumu nodrošināt Ogļu un tērauda pētniecības fonda finansējumu turpmākajiem gadiem; uzsver šā fonda nozīmi pētniecības finansēšanā šajā rūpniecības nozarē; tāpēc uzskata, ka ir jārod ilgāka termiņa risinājums finansējuma nodrošināšanai pēc 2020. gada un fonda iekļaušanai Savienības budžetā, lai Parlaments varētu īstenot savas budžeta kontroles iestādes funkcijas;

79.  uzsver, ka MVU un mikrouzņēmumi ir būtisks ekonomiskās izaugsmes, inovācijas un nodarbinātības veicināšanas faktors, kas nodrošina 85 % no visām jaunajām darbvietām; atzīst to svarīgo lomu ES ekonomikas atlabšanas un ilgtspējīga uzplaukuma nodrošināšanā; atgādina, ka Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 20 miljoni MVU un ka tie ir 99 % no visiem uzņēmumiem; uzskata, ka mērķim visās dalībvalstīs uzlabot finansējuma pieejamību MVU būtu jāpaliek svarīgam politiskajam mērķim arī nākamajā DFS, lai turpinātu uzlabot šo uzņēmumu konkurētspēju un ilgtspēju; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams veicināt uzņēmējdarbību un uzlabot MVU uzņēmējdarbības vidi, lai šie uzņēmumi spētu pilnībā realizēt savu potenciālu mūsdienu globālajā ekonomikā;

80.  atzinīgi vērtē īpaši šim nolūkam paredzētās ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) panākumus pašreizējā DFS; uzsver šīs programmas augsto īstenošanas līmeni un norāda, ka tās līdzekļu apguves kapacitāte var būt vēl lielāka; tādēļ prasa divkāršot programmai COSME paredzēto finansējumu, lai tas atbilstu ES ekonomikas faktiskajām vajadzībām un lielajam pieprasījumam attiecībā uz dalību šajā programmā;

81.  atkārtoti uzsver savu nelokāmo apņemšanos attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), kura mērķis pašreizējā DFS ir piesaistīt EUR 500 miljardus jaunām investīcijām reālajā ekonomikā; uzskata, ka ESIF jau ir sniedzis spēcīgu un mērķtiecīgu impulsu tām ekonomikas nozarēm, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu; uzsver ESIF pozitīvo ietekmi uz finansējuma nodrošināšanu MVU visā Savienībā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par šīs investīciju shēmas turpināšanu un uzlabošanu jaunajā DFS, atvēlot tai īpašu budžetu, kurš būtu jāfinansē tā, lai nekaitētu jau pastāvošām politikas jomām un programmām; uzsver, ka ikviens likumdošanas priekšlikums būtu jābalsta uz Komisijas veikta pārskata secinājumiem un neatkarīgu novērtējumu; sagaida, ka jaunajā priekšlikumā tiks efektīvi novērstas visas ESIF īstenošanas nepilnības un cita starpā uzlabots šā fonda ģeogrāfiskais tvērums, lai tā nodrošinātās priekšrocības būtu jūtamas visā Savienībā;

82.  uzstāj uz DFS svarīgo nozīmi no ilgtermiņa investīcijām atkarīgās nozarēs, piemēram, ilgtspējīgā transporta nozarē; uzsver, ka transporta infrastruktūra ir vienotā tirgus stūrakmens un ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu radīšanas pamats; norāda, ka ar kaimiņvalstīm savienotas Eiropas vienotās transporta telpas pilnīgai izveidei ir nepieciešama liela transporta infrastruktūra un ka tā ir jāuzskata par vienu no galvenajām prioritātēm ES konkurētspējas un ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanai, tostarp arī nomaļās teritorijās un salās; tāpēc uzskata, ka nākamajā DFS būtu jāparedz pietiekams finansējums projektiem, kuri it īpaši veicina TEN-T pamattīkla un tā koridoru izveides pabeigšanu, un uzskata, ka tos vajadzētu izvērst vēl vairāk; atgādina par COP 21 izvirzītajiem mērķiem transporta jomā, kuri vērsti uz klimata pārmaiņu apkarošanu, un mudina dalībvalstis investēt viedā, ilgtspējīgā un integrētā sabiedriskajā transportā;

83.  uzskata, ka atjauninātai un efektīvākai EISI programmai būtu jāaptver visi transporta veidi, tostarp autoceļu un dzelzceļa infrastruktūra, kā arī iekšzemes ūdensceļi; uzskata, ka programmai būtu prioritāri jāpievēršas labākiem savienojumiem starp visaptverošiem tīkliem, kā arī transporta veidiem, kas veicina CO2 emisiju samazināšanu, un jākoncentrējas uz starpsavienojumiem un tīkla izveides pabeigšanu nomaļās teritorijās; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi uzlabot savstarpējo sadarbspēju, izmantojot Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēmu, un nodrošināt iespēju pilnībā izmantot Eiropas vienotās gaisa telpas iniciatīvu; prasa pabeigt Eiropas digitālās gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas izveidi;

84.  prasa nākamajā DFS izveidot atsevišķu budžeta pozīciju tūrismam, lai tādējādi virzītos uz īstenu Eiropas tūrisma politiku, kas var ievērojami veicināt izaugsmi un darbvietu izveidi;

85.  aicina Komisiju veicināt investīcijas nākamās paaudzes tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt finansējumu digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanai, pilnībā izmantojot spektru, nodrošinot fiksēto tīklu atjaunināšanu un mobilo tīklu blīvuma palielināšanu, veicinot 5G un gigabitu savienojamību, kā arī panākot turpmāku progresu attiecībā uz ES telekomunikāciju noteikumu saskaņošanu, lai radītu pareizo tiesisko regulējumu interneta savienojamības uzlabošanai visā Savienībā; uzsver, ka telekomunikāciju nozarē EISI būtu jāturpina atbalstīt digitālo pakalpojumu infrastruktūras un ātrgaitas platjoslas tīklus, nodrošinot to pieejamību, tostarp attālos reģionos un lauku apvidos, kā arī uzlabojot digitālo līdzekļu lietošanas prasmes, starpsavienojamību un sadarbspēju; uzsver, ka ir jāatbalsta Eiropas ekonomikas un sabiedrības digitālā pāreja un jāiegulda līdzekļi tādās nozīmīgās tehnoloģijās kā lielie dati, mākslīgais intelekts vai augstas veiktspējas datošana, infrastruktūrā un digitālajās prasmēs, lai palielinātu ES konkurētspēju un uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

86.  uzskata, ka Eiropā ir būtiski nodrošināt stabilu energoapgādi par pieņemamām cenām; tādēļ aicina sniegt pastāvīgu atbalstu investīcijām, ar kurām tiek nodrošināta energoavotu un energoapgādes maršrutu dažādošana, palielināta energoapgādes drošība un enerģētiskā neatkarība un uzlabota energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu izmantošana, tostarp izmantojot enerģētikas nozarei paredzēto EISI atbalstu; īpaši uzsver, ka ir svarīgi sniegt vispusīgu atbalstu, it īpaši no oglekļietilpīgām darbībām atkarīgiem reģioniem, enerģētikas pārkārtošanai, pārejai uz mazoglekļa ekonomiku, elektroenerģijas ražošanas modernizācijai, pārrobežu starpsavienojumu uzlabošanai un viedo tīklu izmantošanai, oglekļa uztveršanas, uzglabāšanas un izmantošanas tehnoloģijām un centralizētās siltumapgādes modernizēšanai; uzskata, ka enerģētikas nozares pārveidošana, ņemot vērā ar klimatu saistītos mērķus, būtu attiecīgi jāatbalsta, it sevišķi no oglēm atkarīgos reģionos un valstīs, lai efektīvi veicinātu stratēģisko pāreju uz zemu emisiju ekonomiku; prasa izveidot visaptverošu fondu, kas būtu paredzēts, lai atbalstītu taisnīgu pārkārtošanu, it sevišķi attīstot un izmantojot atjaunojamos energoresursus, energoefektivitātes un enerģijas akumulēšanas risinājumus, elektromobilitātes risinājumus un infrastruktūru, modernizējot elektroenerģijas ražošanu un elektrotīklus, izstrādājot un izmantojot progresīvas elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijas, tostarp oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu (CCS), oglekļa dioksīda uztveršanu un izmantošanu (CCU) un ogļu gazifikāciju, modernizējot centralizēto siltumapgādi, tostarp ieviešot augstas efektivitātes koģenerācijas risinājumus, savlaicīgi pielāgojoties nākotnes vides standartiem, pārstrukturējot energoietilpīgās nozares, kā arī pievēršoties ietekmei uz sabiedrību, ekonomiku un vidi;

87.  uzsver lielapjoma infrastruktūras projektu, proti, starptautiskā eksperimentālā kodoltermiskā reaktora (ITER), Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienesta (EGNOS), globālās satelītu navigācijas sistēmas (Galileo), Zemes novērošanas programmas (Copernicus) un valdību un valsts iestāžu satelītsakaru projekta (GOVSATCOM), stratēģisko nozīmi ES turpmākajai konkurētspējai, drošībai un politiskajai varai; norāda, ka ES budžetā ir jānodrošina finansējums šiem lielapjoma projektiem, taču vienlaikus attiecīgie līdzekļi arī jānorobežo, lai tādējādi nodrošinātu, ka iespējama izmaksu pārsniegšana neapdraudēs citu Savienības politikas jomu finansēšanu un sekmīgu īstenošanu, kā tas atsevišķos gadījumos novērots iepriekšējā DFS; atgādina, ka šajā nolūkā maksimālā summa šiem projektiem patlaban ir noteikta DFS regulā, un prasa jaunajā regulā paredzēt līdzīgus noteikumus;

88.  uzsver, cik svarīga ir vides saglabāšana un aizsardzība, vides kvalitātes uzlabošana un cīņa pret klimata pārmaiņām, ekosistēmu degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu un cik svarīga nozīme ir ES vadošajai lomai šajos jautājumos; uzskata, ka stabils un pienācīgs finansējums ir ļoti būtisks, lai izpildītu Eiropas Savienības starptautiskās saistības, piemēram, Parīzes nolīgumu; atgādina, ka nākamajai DFS būtu jāpalīdz Savienībai sasniegt šos mērķus un jāveicina pāreja uz mazoglekļa ekonomiku līdz 2050. gadam; uzsver, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu finansēt projektus un investīcijas, kas ir pretrunā minēto mērķu sasniegšanai; aicina turpmākajos ES izdevumos vērienīgi integrēt klimata jautājumus; šajā sakarībā prasa pienācīgi finansēt attiecīgās programmas, piemēram, „LIFE+”, un divkārt palielināt šo programmu finanšu resursus, un izveidot īpaši paredzētu finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai un „Natura 2020” tīkla pārvaldībai;;

Ciešāka kohēzija un solidaritāte Eiropā

89.  uzsver, ka kohēzijas politikai pēc 2020. gada joprojām vajadzētu būt galvenajai Eiropas Savienības investīciju politikai, kas risinātu sarežģītus sociālekonomiskos problēmjautājumus visos ES reģionos, taču lielāko daļu resursu koncentrētu visneaizsargātajos reģionos; uzskata, ka papildus Līgumā noteiktajam mērķim mazināt attīstības līmeņa atšķirības un sekmēt konverģenci kohēzijas politikai būtu jākoncentrējas uz ES vispārējo politisko mērķu sasniegšanu, un tāpēc ierosina, ka nākamajā DFS trijiem kohēzijas politikas fondiem — Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), Eiropas Sociālajam fondam (ESF) un Kohēzijas fondam — būtu jākoncentrējas galvenokārt uz atbalsta sniegšanu tādās jomās kā izaugsme un konkurētspēja, pētniecība un inovācija, digitalizācija, rūpniecības restrukturizācija, MVU, transports, klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, vides ilgtspēja un taisnīga enerģētikas pārkārtošana, nodarbinātība, sociālā iekļaušana, dzimumu līdztiesība, nabadzības mazināšana un demogrāfiskās problēmas; uzsver, ka šie trīs fondi ir ES kohēzijas politikas neatņemama sastāvdaļa un var darboties tikai kopīgi un saskaņā ar šīs politikas vienoto satvaru; turklāt prasa šajā politikā pastiprināt teritoriālo sadarbību, tostarp ieviešot pārrobežu sadarbības komponentu un pilsētpolitikas dimensiju, kā arī īpašus noteikumus lauku apvidiem, kalnu apgabaliem, salām un nomaļām teritorijām;

90.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi kohēzijas politikas finansējumu ES-27 valstīs laikposmā pēc 2020. gada salīdzināmās cenās saglabāt vismaz tādā pašā līmenī kā 2014.–2020. gada budžetā; uzsver, ka IKP arī turpmāk būtu jāpaliek vienam no parametriem attiecībā uz kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršanu, taču uzskata, ka tas būtu jāpapildina ar sociālo, vides un demogrāfisko rādītāju kopumu, lai visās dalībvalstīs labāk ņemtu vērā jaunus nevienlīdzības veidus, kas pastāv gan ES reģionos iekšēji, gan starp reģioniem; turklāt atbalsta to, lai jaunajā plānošanas periodā tiktu turpināti elementi, kas kohēzijas politiku pašreizējā DFS darīja modernāku un vairāk vērstu uz sniegumu, proti, tematiskā koncentrācija, ex ante nosacījumi, snieguma satvars un saikne ar ekonomikas pārvaldību;

91.  pauž stingru apņemšanos izpildīt saistības, kas izriet no LESD 9. panta, proti, panākt sociālu Eiropu un īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kura pamatā ir ļoti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas ilgtspējīga izaugsme, kā mērķi nosakot pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu un veicinot sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību, kā paredzēts Līgumā; uzsver — lai to īstenotu, sociālajai politikai ir jābūt pienācīgi finansētai, un uzsver no tā izrietošo vajadzību palielināt resursus pastāvošajiem instrumentiem, kas palīdz sasniegt šos mērķus, it īpaši ESF, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, Eiropas atbalsta fondam vistrūcīgākajām personām, EGF un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmai (EaSI); uzstāj, ka nākamajā DFS minētie instrumenti ir jāsaglabā un ka tos ir jāturpina īstenot galvenokārt dotāciju veidā;

92.  atkārtoti aicina Komisiju un visas dalībvalstis izveidot īpašu fondu, kas būtu paredzēts garantiju sniegšanai bērniem, izvirzot bērnus nabadzības mazināšanas politikas centrā un nodrošinot atbilstošos resursus nepieciešamo politikas pasākumu pilnīgai īstenošanai, tostarp ar mērķtiecīgiem pasākumiem palīdzot vecākiem pārvarēt sociālo atstumtību un izkļūt no bezdarba situācijas;

93.  uzsver, ka it īpaši ESF būtu jāpaplašina atbalsts sociālā dialoga izvēršanai, uzlabojot sociālo partneru spēju veidošanu, tostarp Eiropas nozaru un starpnozaru līmenī, un ka šīs saistības vajadzētu noteikt kā obligātas dalībvalstīm visos ES reģionos;

94.  īpaši uzsver to, ka ir nepārtraukti jācīnās pret jauniešu bezdarbu un atstumtību, it īpaši to jauniešu vidū, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (jaunieši NEET situācijā), raugoties uz to kā daļu no visaptverošas pieejas jaunatnes politikai ES līmenī; tādēļ aicina divkāršot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas finansējumu, kā arī pilnībā īstenot ES Garantiju jauniešiem, nodrošinot ātru un vienkāršotu līdzekļu izmantošanu un pastāvīgu, stabilu finansējumu nākamajā plānošanas periodā; uzsver, ka ir jāuzlabo regulējums, lai saglabātu nediskriminējošu dalību šajā programmā tiem jauniešiem, kuri nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem; uzskata, ka viena no ES galvenajām prioritātēm joprojām ir investīcijas izglītības un apmācības sekmēšanā, it sevišķi digitālo līdzekļu lietošanas prasmju attīstīšanā; uzstāj, ka šī programma nedrīkst aizstāt izdevumus, kas iepriekš tika segti no valstu budžetiem;

95.  pauž atbalstu programmām tādās jomās kā kultūra, izglītība, mediji, jaunatne, sports, demokrātija, pilsoniskums un pilsoniskā sabiedrība, kuras jau ir uzskatāmi apliecinājušas savu Eiropas pievienoto vērtību un ir noturīgi populāras atbalsta saņēmēju vidū; tāpēc iestājas par to, ka ir pastāvīgi jāinvestē izglītības un apmācības sistēmā „ET 2020”, izmantojot programmas „Erasmus+”, „Radošā Eiropa” un „Eiropa pilsoņiem”, lai turpinātu uzrunāt dažāda vecuma cilvēkus, it sevišķi jauniešus; atkārtoti pauž atbalstu programmu „Erasmus+” un „Radošā Eiropa” ārējās dimensijas stiprināšanai; turklāt iesaka turpināt Eiropas Solidaritātes korpusa darbību, paredzot tam pienācīgus resursus, taču ne uz citu ES programmu rēķina; uzsver nozīmīgo ieguldījumu, ko attiecībā uz izaugsmi un darbvietām Eiropas Savienībā nodrošina kultūras un radošās industrijas;

96.  iesaka izveidot iekšēju, Komisijas pārvaldītu Eiropas demokrātijas fondu, lai pastiprinātu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un NVO, kas strādā demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

97.  īpaši aicina nākamajā DFS vismaz trīskārt palielināt „Erasmus+” budžetu, lai visā Eiropā sasniegtu daudz vairāk jauniešu, jaunatnes organizāciju, vidusskolu skolēnu un mācekļu, sniedzot viņiem vērtīgas kompetences un dzīvē noderīgas prasmes, nodrošinot mūžizglītību, uz izglītības guvējiem vērstu neformālu izglītību, kā arī ikdienējās mācīšanās iespējas un jaunatnes darba un brīvprātīgā darba iespējas; aicina veltīt īpašu uzmanību iedzīvotājiem, kas nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, lai pavērtu viņiem iespējas piedalīties programmā, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti;

98.  aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar projektu „Eiropas dzelzceļa abonementa Interrail Pass piešķiršana 18. dzimšanas dienā” un nākamajā DFS izvirzīt īpaši šim nolūkam paredzētu programmu, paredzot tai pietiekamas ikgadējās apropriācijas, lai finansētu visus Eiropas jauniešu, kuri attiecīgajā gadā kļūst 18 gadus veci, iesniegtos pieteikumus bezmaksas dzelzceļa abonementa saņemšanai; uzsver, ka šāds projekts kļūtu par būtisku Eiropas apziņas un identitātes veicināšanas sastāvdaļu, it īpaši situācijā, kad nākas saskarties ar tādiem draudiem kā populisms un maldinošas informācijas izplatīšana; atkārtoti uzsver — lai sasniegtu šādas programmas mērķi, no Komisijas ir jānāk attiecīga juridiskā pamata priekšlikumam;

99.  sagaida, ka patvēruma un migrācijas jomā Eiropas Savienība pēc 2020. gada no krīžu pārvarēšanas režīma pāries uz pastāvīgu, kopēju Eiropas politiku; uzsver, ka darbībām šajā jomā būtu vajadzīgs īpaši šim nolūkam veltīts instruments, t. i., Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF); uzsver, ka topošajam fondam, kā arī attiecīgajām tieslietu un iekšlietu aģentūrām ir jāpiešķir atbilstoša līmeņa finansējums uz visu nākamās DFS darbības laiku, lai risinātu vispusīgos problēmjautājumus šajā jomā; turklāt uzskata, ka AMIF būtu jāpapildina ar papildu komponentiem šā jautājuma risināšanai citās politikas jomās, it īpaši ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un ārējo darbību finansēšanas instrumentiem, jo būtu velti cerēt ar vienu atsevišķu instrumentu risināt apjomīgās un daudzpusīgās vajadzības šajā jomā; turklāt atzīst kultūras, izglītības, jaunatnes un sporta programmu svarīgo nozīmi bēgļu un migrantu integrēšanā Eiropas sabiedrībā; prasa Komisijai izvērtēt, vai Eiropas patvēruma politikā varētu stiprināt Eiropas pilsētu lomu, ieviešot stimulu shēmu, kas pilsētām apmaiņā pret bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu piedāvātu tiešu finansiālo atbalstu bēgļu izmitināšanai un ekonomikas attīstīšanai;

100.  atzīst Eiropas pievienoto vērtību, ko nodrošina sadarbība kopīgu sabiedrības veselības apdraudējumu novēršanā; norāda, ka neviena dalībvalsts nevar viena pati atrisināt pārrobežu problēmjautājumus veselības jomā, un prasa nākamajā DFS atspoguļot ES pienākumu īstenot IAM sabiedrības veselības, veselības aprūpes sistēmu un ar vidi saistītu veselības problēmu jomā un atbalstīt dalībvalstis nevienlīdzības mazināšanā veselības aprūpes jomā; uzskata, ka, pamatojoties uz patlaban šajā jomā veikto pasākumu pozitīvajiem rezultātiem, nākamajā DFS būtu jāiekļauj stabila nākamās paaudzes programma veselības jomā, kas pievērstos šiem jautājumiem pārrobežu mērogā, piemēram, panākot inovatīvus risinājumus veselības aprūpes nodrošināšanai, tostarp digitālos risinājumus, piemēram, Eiropas references tīklus, un sniegtu atbalstu dalībvalstīm, piedāvājot specializētas zināšanas un datu apmaiņu, faktu materiālu un labu praksi; atgādina, ka laba veselība ir priekšnosacījums citu ES izvirzīto mērķu sasniegšanai un ka Eiropas iedzīvotāju veselību ietekmē arī politika tādās jomās kā lauksaimniecība, vide, nodarbinātība, sociālie jautājumi vai iekļautība; tādēļ prasa nākamajā DFS nostiprināt novērtējumus par ietekmi uz veselību un īstenot starpnozaru sadarbību šajā jomā;

Spēcīgāka un ilgtspējīga lauksaimniecība un zivsaimniecība

101.  apstiprina, ka modernizētai kopējai lauksaimniecības politikai ir būtiska nozīme attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes autonomiju, lauku teritoriju apdzīvotības un nodarbinātības saglabāšanu, ilgtspējīgu attīstību, vides, lauksaimniecības un mežsaimniecības ilgtspēju un veselīgu, kvalitatīvu pārtikas produktu nodrošināšanu Eiropas iedzīvotājiem par pieņemamu cenu; norāda, ka ir palielinājušās pārtikas vajadzības un veselīguma prasības un gluži tāpat arī nepieciešamība atbalstīt lauksaimnieku pāreju uz videi draudzīgāku lauksaimniecības praksi un risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas; uzsver, ka ir jāatbalsta lauksaimnieku ienākumu drošība un jānostiprina saikne starp KLP un sabiedrisko labumu nodrošināšanu; uzsver, ka KLP ir viena no visdziļāk integrētajām politikas jomām, kas galvenokārt tiek finansēta ES līmenī un tādējādi aizstāj valstu izdevumus;

102.  uzsver, ka ES-27 paredzētais KLP budžets nākamajā DFS salīdzināmās cenās būtu jāsaglabā vismaz pašreizējā līmenī; uzsver, ka jauno problēmjautājumu risināšanai nākamajā KLP būs vajadzīgs pietiekams finanšu piešķīrums, kurš noteikts, pamatojoties uz pašreizējās politikas un turpmāko vajadzību analīzi; uzsver, ka tiešie maksājumi nepārprotami rada ES pievienoto vērtību un nostiprina vienoto tirgu, novēršot konkurences kropļojumus starp dalībvalstīm; šajā sakarībā iebilst pret jebkāda veida renacionalizāciju un jebkādu valsts līdzfinansējumu tiešajiem maksājumiem; uzsver nepieciešamību turpināt pasākumus, kas paredzēti ražošanas saglabāšanai īpaši jutīgām teritorijām būtiskās nozarēs, reformēt krīzes rezervi lauksaimniecības jomā, palielināt finansējumu atbilstoši reakcijai uz dažādajām cikliskajām krīzēm sensitīvās nozarēs, radīt jaunus instrumentus, kas spēj mazināt cenu svārstīgumu, un palielināt finansējumu attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmai (POSEI); aicina Komisiju turpināt tiešo maksājumu konverģences procesu un nodrošināt vajadzīgo finansiālo un tiesisko regulējumu attiecībā uz pārtikas apgādes ķēdi, lai cīnītos pret negodīgu tirdzniecības praksi; norāda, ka ES lauku apvidi saskaras ar nopietnām problēmām un tādēļ tiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts;

103.  uzsver zivsaimniecības nozares, jūras vides un „zilās ekonomikas” sociālekonomisko un ekoloģisko nozīmi un ieguldījumu ES ilgtspējīgas pārtikas apgādes autonomijā, nodrošinot Eiropas akvakultūras un zvejniecības ilgtspēju un mazinot ietekmi uz vidi; norāda, ka kopējā zivsaimniecības politika ir ekskluzīvā ES kompetencē; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams saglabāt atsevišķu, būtiska apmēra, neatkarīgu un pieejamu zivsaimniecības fondu, lai īstenotu šo politiku; aicina atjaunot attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu zivsaimniecības nozarē, jo šī programma ir ļoti svarīga Eiropas nomaļākajiem reģioniem; aicina saglabāt zivsaimniecības nozarei paredzētās finanšu apropriācijas vismaz pašreizējās DFS līmenī un, ja radīsies jaunas vajadzības, palielināt finanšu apropriācijas jūrlietām; brīdina par smaga Brexit iespējamo negatīvo ietekmi uz šo nozari; norāda, ka papildu finansēšanas iespējas varētu nodrošināt ar citiem finanšu instrumentiem, kas papildinātu neatmaksājamo atbalstu;

Lielāka atbildība pasaulē

104.  uzsver, ka pasaule saskaras ar daudziem izaicinājumiem, tostarp konfliktiem, kiberuzbrukumiem, terorismu un radikalizāciju, dezinformāciju, dabas katastrofām, klimata pārmaiņām un vides degradāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un dzimumu nevienlīdzību; uzskata, ka Savienībai ir īpaša politiskā un finansiālā atbildība, kuras pamatā ir patiesi eiropeiska, noteikumos un vērtībās balstīta ārpolitika, atbalsts stabilitātei, drošībai, demokrātiskai pārvaldībai un mūsu partneru ilgtspējīgai attīstībai, kā arī nabadzības izskaušana un reaģēšana uz krīzēm;

105.  uzsver — lai Savienība varētu pildīt savu lomu globālās stratēģijas un paplašināšanās, kaimiņattiecību un attīstības politikas satvarā, kā arī reaģēt uz ārkārtas situācijām, ir ievērojami jāpalielina ārējai darbībai paredzētās apropriācijas; sagaida, ka nākamajā DFS tiks atspoguļotas bezprecedenta apmēra vajadzības dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kuras cīnās ar konfliktiem un migrācijas un bēgļu problemātikas radītajām sekām; prasa piešķirt lielākas apropriācijas, lai apmierinātu augošo humānās palīdzības pieprasījumu, kam par iemeslu ir gan dabas, gan cilvēka izraisītas katastrofas, un nepieļaut starpības veidošanos starp saistībām un maksājumiem; uzskata, ka Savienībai ir jāpalielina finansējums ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA); turklāt uzsver, ka ir nepieciešami papildu līdzekļi Āfrikai paredzēta investīciju plāna finansēšanai, lai veicinātu iekļaujošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību un tādējādi novērstu dažus neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus;

106.  atgādina, ka ES attīstības politikas virzītājspēks ir virkne saistību, proti, IAM, Adisabebas rīcības programma par attīstības finansēšanu, Parīzes klimata nolīgums un Eiropas Konsenss par attīstību, kā arī politikas saskaņotība attīstībai un palīdzības efektivitātes principi; vērš uzmanību uz ES un tās dalībvalstu apņemšanos līdz 2030. gadam palielināt to sniegtās oficiālās attīstības palīdzības (OAP) apmēru līdz 0,7 % no IKP, tostarp 20 % no ES sniegtās OAP novirzīt sociālajai iekļautībai un cilvēces attīstībai un 0,2 % no ES NKI — oficiālajai attīstības palīdzībai vismazāk attīstītajām valstīm;

107.  norāda, ka attīstības palīdzībai var būt liela nozīme migrācijas pamatcēloņu novēršanā un stabilitātes veicināšanā, taču uzskata, ka OAP nevajadzētu izmantot ar bēgļiem saistītu izmaksu segšanai līdzekļu devējā valstī; norāda uz OAP potenciālo lomu veicināt finansējuma piesaistīšanu no citiem avotiem un uzsver nepieciešamību pastiprināti iesaistīt privāto sektoru, iespējams, ar ārējo investīciju plāna darbības turpināšanu, balstoties uz tā novērtējumu;

108.  atbalsta finansējuma tiešu piešķiršanu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, it īpaši trešās valstīs, kurās ir apdraudēta demokrātija un tiesiskums; šajā sakarībā uzsver, ka ārējās finansēšanas instrumentiem ir jāspēj strauji reaģēt uz politiskajām norisēm un ka ir jānostiprina „vairāk par vairāk” pieeja;

109.  apliecina gatavību apsvērt vienkāršotu un racionalizētu ārējās finansēšanas instrumentu struktūru ar nosacījumu, ka tādējādi tiek palielināta pārredzamība, pārskatatbildība, efektivitāte, saskaņotība un elastīgums un tiek respektēti pamatā esošo politikas jomu mērķi; prasa īpašo politisko un finansiālo iezīmju dēļ saglabāt atsevišķa instrumenta statusu pirmspievienošanās palīdzības, kaimiņattiecību, attīstības un humanitārās palīdzības instrumentiem; norāda, ka šādā struktūrā būtu jāparedz EAF iekļaušana budžetā ārpus vienošanās ceļā noteiktajiem maksimālajiem apjomiem, izņemot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu, un pārredzamāka attiecīgo trasta fondu un mehānismu iekļaušana;

110.  uzsver, ka svarīga ir lielāka elastība, kas ļautu piesaistīt papildu resursus un ātri piešķirt finansējumu; varētu apsvērt iespēju ārējās finansēšanas instrumentu vispārēja palielinājuma ietvaros paredzēt lielāku nepiešķirto līdzekļu rezervi, lai tādējādi palielinātu iekšējo elastību, taču uzsver, ka šādas elastības panākšanas dēļ nedrīkstētu ciest ilgtermiņa politiskie mērķi un ģeogrāfiskās un tematiskās prioritātes, ilgtermiņa finansējuma prognozējamība, parlamentārā kontrole un apspriedes ar partnervalstīm un pilsonisko sabiedrību;

Drošība, miers un stabilitāte visiem

111.  uzskata, ka, ieviešot jaunu izdevumu kategoriju „Drošība, miers un stabilitāte visiem”, tiktu uzskatāmi apliecināts, ka Savienība šo jauno politisko atbildību uzskata par prioritāti, tiktu atzīta šīs politiskās atbildības specifika un panākta saskaņotība starp tās iekšējo un ārējo dimensiju;

112.  uzsver, ka iekšējās drošības finansējuma līmenis un mehānismi būtu jāpastiprina jau pašā sākumā un attiecībā uz visu nākamās DFS darbības laiku, lai nenāktos katru gadu sistemātiski izmantot DFS paredzētos elastības noteikumus; prasa atvēlēt pietiekamus resursus tiesībaizsardzības aģentūrām (Eiropolam, Eurojust un CEPOL) un nodrošināt Eiropas Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai (eu-LISA) tās jauno pienākumu īstenošanai un pārvaldībai nepieciešamos līdzekļus; uzsver Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras lomu radikalizācijas, marginalizācijas, naida runas un naida noziegumu izprašanā un reaģēšanā uz šīm parādībām;

113.  uzskata, ka ar nākamo DFS ir jāatbalsta Eiropas aizsardzības savienības izveide; pēc Komisijas sniegtajiem paziņojumiem šajā jomā gaida attiecīgos likumdošanas priekšlikumus, tostarp atsevišķu ES aizsardzības pētniecības programmu un rūpniecības attīstības programmu, ko papildinātu dalībvalstu investīcijas sadarbības ietvaros veidotā ekipējumā; šajā sakarībā atkārtoti pauž stingru pārliecību, ka, papildinoties politisko prioritāšu klāstam, būtu jāparedz arī papildu finanšu līdzekļi; atgādina, ka pastiprināta sadarbība aizsardzības jomā, pētnieciskā darba un ekipējuma apvienošana un dublēšanās novēršana uzlabos Eiropas aizsardzības rūpniecības stratēģisko autonomiju un konkurētspēju un nodrošinās ievērojamus efektivitātes uzlabojumus, kuru apmērs, kā bieži vien tiek lēsts, būtu aptuveni EUR 26 miljardi gadā;

114.  saistībā ar pastiprinātas uzmanības pievēršanu drošībai un aizsardzībai Savienībā prasa no jauna izvērtēt visus ārējās drošības izdevumus; īpaši gaida, ka pēc EAF iekļaušanas budžetā tiks reformēts mehānisms „Athena” un Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds; atzinīgi vērtē saistības, ko dalībvalstis nesen uzņēmušās pastāvīgās strukturētās sadarbības kontekstā, un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Komisiju sniegt precizējumus attiecībā uz tās turpmāko finansējumu; prasa izveidot programmu Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta pēctecībai, kuras uzmanības centrā būtu reaģēšana uz krīzēm un drošībai un attīstībai nepieciešamo spēju veidošana, vienlaikus rodot juridiski pareizu risinājumu militāro spēju veidošanai;

115.  uzsver, cik būtiska nozīme ir ES civilās aizsardzības mehānismam, kas ir ļāvis sniegt koordinētu ES palīdzību dabas un cilvēka izraisītu katastrofu novēršanai visā Savienībā un ārpus tās; norāda, ka civilās aizsardzības operācijas rada neapšaubāmu pievienoto vērtību, efektīvi apkarojot katastrofas, kas notiek arvien biežāk un kļūst aizvien sarežģītākas, un vienlaikus grūtos brīžos veicinot Eiropas solidaritātes apziņas palielināšanos ES iedzīvotāju vidū; atzinīgi vērtē nesenos Komisijas priekšlikumus uzlabot ES civilo aizsardzību, pastiprinot sagatavotību un novēršanas pasākumus, tostarp Savienības līmenī izveidojot īpašu operatīvo spēju rezervi; prasa, lai, paredzot pastiprinātu rīcību šajā jomā, nākamajā DFS tiktu paredzēts arī atbilstošs finansējums;

Efektīva administrācija, kas kalpo Eiropas iedzīvotājiem

116.  uzskata — lai īstenotu Savienības politiku, atjaunotu uzticēšanos un nostiprinātu dialogu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un iedzīvotājiem visos līmeņos, ir nepieciešama spēcīga, efektīva un ļoti kvalitatīva publiskā pārvalde; šajā sakarībā uzsver to, kāda nozīme ir iestādēm, ko veido demokrātiski ievēlēti locekļi; atgādina, ka saskaņā ar Revīzijas palātas sniegto informāciju ES iestādes, struktūras un aģentūras ir samazinājušas savu darbinieku skaitu par 5 %, kā norādīts to štatu sarakstos; uzskata, ka uz tām nevajadzētu attiecināt turpmākus šāda veida horizontālus samazinājumus; kategoriski iebilst pret t. s. pārdales fonda atkārtotu izmantošanu attiecībā uz aģentūru darbiniekiem;

117.  atzinīgi vērtē iestāžu, struktūru un aģentūru iniciatīvas vēl vairāk paaugstināt efektivitāti, palielinot administratīvo sadarbību un apvienojot noteiktas funkcijas, un tādējādi radot ietaupījumus Savienības budžetā; uzsver, ka dažās aģentūrās ir iespējams panākt vēl lielāku efektivitāti, it īpaši pastiprinot sadarbību starp aģentūrām, kurām ir līdzīgi uzdevumi, piemēram, finanšu tirgu uzraudzības jomā, kā arī starp aģentūrām, kurām ir vairākas atrašanās vietas; vispārīgākā līmenī prasa rūpīgi izvērtēt iespēju sagrupēt aģentūras atbilstoši to uzdevumu stratēģiskajai nozīmei un darbības rezultātiem, lai starp aģentūrām panāktu sinerģiju, piemēram, attiecībā uz Eiropas Banku iestādi un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi Parīzē;

118.  uzskata, ka ES iestādēm un struktūrām būtu jārespektē gan ģeogrāfiskais, gan dzimumu līdzsvars;

119.  aicina Komisiju ierosināt mehānismu, kas ļautu finansiāli ietekmēt dalībvalstis, kuras neievēro Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā noteiktās vērtības; tomēr brīdina, ka noteikumu pārkāpumi nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt Savienības budžeta līdzekļu galīgos saņēmējus, kuri par šiem pārkāpumiem nav atbildīgi; tādēļ pauž pārliecību, ka Savienības budžets nav piemērots instruments, ar kuru reaģēt uz LES 2. panta neievērošanu, un ka jebkādas iespējamās finansiālās sekas būtu jāuzņemas attiecīgajai dalībvalstij neatkarīgi no budžeta izpildes;

120.  uzsver — lai izpildītu ES saistības virzībā uz iekļaujošu Eiropu, būtiska nozīme ir dažādu diskriminācijas veidu, kā arī dzimumu nevienlīdzības un ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanai; tādēļ atbalsta dzimumu līdztiesības aspekta un ar dzimumu līdztiesību saistītu apņemšanos integrēšanu visos ES politikas virzienos nākamajā DFS, kā arī budžeta dimensijas pastiprināšanu visu diskriminācijas izpausmju apkarošanā, īpašu uzmanību veltot dzimumu dimensijai migrācijas un patvēruma politikā un ES ārpolitikā;

121.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai sievietēm būtu piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un lai īpaša uzmanība tiktu pievērsta mazāk aizsargātu personu, tostarp nepilngadīgu bērnu un citu grupu, piemēram, LGBTI kopienas, specifiskajām vajadzībām;

122.  iestājas par to, ka būtu jāpiešķir īpaši atvēlēts atbalsts nelabvēlīgā situācijā esošām mērķgrupām, nepārprotami izslēdzot segregācijas praksi, it sevišķi attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un romiem, un ka kategorija „romi” ir jāsaglabā ESF un ERAF atbalsta saņēmēju sarakstā;

123.  konstatē, ka tālākie reģioni un aizjūras zemes un teritorijas (AZT), atrazdamies izolētā situācijā no kontinentālās Eiropas, saskaras ar specifiskām dabas, ekonomiskām un sociālām grūtībām; uzskata, ka šo reģionu un teritoriju vajadzībām būtu jāizveido īpaši pielāgoti pasākumi un pienācīgi pamatotas atkāpes; prasa nākamajā DFS turpināt ES finansiālo atbalstu tālākajiem reģioniem un AZT, proti, kohēzijas politikas ietvaros atbalstot tālākos reģionus un paredzot atsevišķu instrumentu AZT, lai nodrošinātu tiem piekļuvi pētniecības programmām un palīdzētu apkarot īpašās klimata pārmaiņu problēmas, ar ko šie reģioni un teritorijas saskaras;

124.  mudina Komisiju Eiropas Savienības budžeta pareizas finanšu pārvaldības un pārredzamības nodrošināšanas labad apsvērt atbilstošu nosacījumu ieviešanu ar ES finanšu līdzekļiem saistītas korupcijas un finansiālās krāpšanas novēršanai; pauž īpašas bažas par muitas jomā notikušo krāpšanu, kuras dēļ Savienības budžetā zaudēti ievērojami ieņēmumi; aicina dalībvalstis, kuras iebilda pret Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, pārskatīt savu nostāju, lai šai problēmai būtu iespējams rast ātru risinājumu;

IV.Procedūra un lēmumu pieņemšanas process

125.  atgādina — lai pieņemtu DFS regulu, ir vajadzīga Parlamenta piekrišana; turklāt uzsver, ka Parlaments un Padome ir divas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes, kurām ir vienlīdz liela nozīme, pieņemot ES gada budžetu, savukārt nozaru tiesību akti, ar kuriem izveido lielāko daļu ES programmu, tostarp nosakot arī to finansējumu, tiek pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tāpēc sagaida, ka procedūrā, kuras gaitā tiks pieņemts lēmums par nākamo DFS, tiks nodrošināta Līgumos noteiktā Parlamenta loma un prerogatīvas; uzstāj, ka DFS regula nav piemērots instruments izmaiņu izdarīšanai ES Finanšu regulā; mudina Komisiju ikreiz, kad ir nepieciešams izdarīt izmaiņas ES Finanšu regulā, nākt klajā ar atsevišķu priekšlikumu par minētās regulas pārskatīšanu;

126.  pauž gatavību nekavējoties iesaistīties strukturālā dialogā ar Komisiju un Padomi par DFS laikposmam pēc 2020. gada, lai atvieglotu turpmākās sarunas un pavērtu iespēju panākt vienošanos līdz Parlamenta pašreizējā sasaukuma beigām; pauž gatavību apspriest ar Padomi šajā rezolūcijā izklāstītās nostājas, lai nodrošinātu labāku izpratni par to, ko Parlaments gaida no nākamās DFS;

127.  uzsver — ņemot vērā, ka Komisija ir paziņojusi, ka savus priekšlikumus iesniegs 2018. gada maijā, oficiāls lēmums par nākamo DFS būtu jāpieņem viena gada laikā; uzskata, ka, neraugoties uz sākotnēji novēloto Komisijas priekšlikumu iesniegšanu, vienošanās par shēmu laikposmam pēc 2020. gada būtu jāpanāk savlaicīgi, lai raidītu svarīgu politisku signālu par Savienības spēju turpināt veidot vienprātīgu nostāju attiecībā uz ES nākotni un atbilstošajiem finanšu resursiem; uzstāj, ka šis grafiks cita starpā ļaus ātri pieņemt visas nozaru regulas, lai 2021. gada 1. janvārī bez kavēšanās varētu uzsākt jaunās programmas; atgādina, ka iepriekšējās finanšu shēmās jaunās programmas būtībā tika uzsāktas kādus gadus pēc attiecīgā perioda sākuma;

128.  uzskata, ka jaunievēlētais Eiropas Parlaments ar visu locekļu absolūto balsu vairākumu var sešu mēnešu laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām prasīt, lai Komisija nāk klajā ar priekšlikumu par to nozares tiesību aktu pārskatīšanu, ar kuriem nākamajā DFS tiek izveidotas turpmākās ES programmas, kas pieņemtas iepriekšējā sasaukuma laikā;

129.  tādēļ uzsver, ka ir nekavējoties jāsāk būtiskas visu triju iestāžu diskusijas; uzsver, ka DFS sarunās tiks aplūkoti visi DFS regulas elementi, tostarp DFS maksimālie apjomi, un sarunas par šiem jautājumiem turpināsies līdz brīdim, kamēr būs panākta galīgā vienošanās; šajā sakarībā atgādina par Parlamenta kritisko nostāju attiecībā uz procedūru, kuras gaitā tika pieņemta pašreizējā DFS regula, un par Eiropadomes dominējošo lomu šajā procesā, tai neatsaucami lemjot par vairākiem elementiem, tostarp DFS maksimālajiem apjomiem un vairākiem ar nozaru politiku saistītiem noteikumiem;

130.  uzskata, ka par procedūrām, kas saistītas ar gaidāmajām DFS sarunām, un it īpaši par Parlamenta līdzdalību šā procesa dažādajos posmos, būtu nekavējoties jāvienojas Bulgārijas prezidentūras laikā, pirms notikusi iepazīstināšana ar DFS priekšlikumiem; šajā sakarībā sagaida, ka Komisija laikus sniegs Parlamentam tādu pašu informāciju, kāda tiek darīta pieejama Padomei; uzskata, ka šī kārtība galu galā būtu jānosaka Iestāžu nolīgumā, kā tas izdarīts attiecībā uz ikgadējo budžeta procedūru;

131.  uzskata, ka prasība pēc vienprātīga lēmuma, lai pieņemtu DFS regulu, būtiski kavē šo procesu; šajā sakarībā aicina Eiropadomi izmantot LESD 312. panta 2. punktā paredzēto pārejas klauzulu, kas ļauj pieņemt DFS regulu ar kvalificētu balsu vairākumu; turklāt atgādina, ka var izmantot arī LES 48. panta 7. punktā paredzēto vispārējo pārejas klauzulu, kas ļauj piemērot parasto likumdošanas procedūru; uzsver, ka pāreja uz DFS regulas pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstu lēmumu pieņemšanas procesam, kāds tiek izmantots gandrīz visu ES daudzgadu programmu pieņemšanā, kā arī ikgadējā ES budžeta pieņemšanas procedūrā;

o
o   o

132.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (2) OV L 163, 24.6.2017., 1. lpp. (3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363. (8) OV L 282, 19.10.2016., 1. lpp. (9) Pieņemties teksti, P8_TA(2018)0076.