Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret projektu Komisijas regulai, ar kuru groza Komisijas Regulu (ES) Nr. 389/2013, ar ko izveido Savienības reģistru (D054274-02 – 2017/3013(RPS))

P8_TA(2018)0012 B8-0041/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas regulai, ar kuru groza Komisijas Regulu (ES) Nr. 389/2013, ar ko izveido Savienības reģistru (D054274-02),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK(1), un jo īpaši tās 12. panta 19. punktu,

–  ņemot vērā minētās direktīvas 23. panta 1. punktā noteiktās komitejas 2017. gada 30. novembra atzinumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 5. decembra vēstuli, kurā tā lūdz Parlamentam paziņot, ka tas neizteiks iebildumus pret regulas projektu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas 2018. gada 11. janvāra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā 5.a pantu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(2),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 4. punkta d) apakšpunktu un 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kurš beidzās 2018. gada 17. janvārī,

A.  tā kā, lai aizsargātu ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (“ES ETS”) ekoloģisko integritāti, gaisa kuģu operatoriem un citiem operatoriem ir aizliegts izmantot ES ETS kvotas, ko izsniegusi dalībvalsts, attiecībā uz kuru beidzas gaisakuģu operatoriem un citiem operatoriem noteikto saistību termiņš un tādēļ būtu jāpieņem vajadzīgie aizsardzības pasākumi;

B.  tā kā Direktīvas 2003/87/EK 19. pants pilnvaro Komisiju pieņemt pasākumus attiecībā uz standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru (RPS);

C.  tā kā Komisija 2017. gada 8. decembrī oficiāli iesniedza Parlamentam projektu Komisijas regulai, ar kuru groza Komisijas Regulu (ES) Nr. 389/2013, ar ko izveido Savienības reģistru (turpmāk tekstā — “RPS pasākuma projekts”), tādējādi uzsākot trīs mēnešu pārbaudes periodu, lai Parlaments varētu iebilst pret minētā tiesību akta projektu;

D.  tā kā RPS projektā iekļautajiem aizsardzības pasākumiem būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā, lai pasākumi varētu stāties spēkā un lai kvotas varētu tikt piešķirtas bez maksas, saņemtas apmaiņā pret starptautiskajiem kredītiem vai izsolītas 2018. gadā, un tā kā, Parlamentam pilnībā izmantot pieejamo trīs mēnešu periodu, nepaliktu pietiekami daudz laika, lai RPS pasākuma projekts stātos spēkā pirms 2018. gada kvotu izsniegšanas,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret Komisijas regulas projektu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Komisijai un informēšanas nolūkā Padomei.

(1) OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp. (2) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par Nigēriju (2018/2513(RSP))

P8_TA(2018)0013 RC-B8-0045/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nigēriju,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko Nigērija ratificēja 1983. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Nigērijas Federatīvās Republikas Konstitūciju, it īpaši tās noteikumus par reliģijas brīvības aizsardzību, kas izklāstīti IV nodaļā „Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību”,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par cilvēku nolaupīšanu Nigērijā un 2015. gada 9. februāra secinājumus par vēlēšanām Nigērijā,

–  ņemot vērā prezidenta Muhammadu Buhari 2016. gada 3. februāra uzrunu Eiropas Parlamentā,

–  ņemot vērā lēmumu pievienot Boko Haram ES sarakstam ar teroristiskām organizācijām, kas tika izdarīts ar Komisijas 2014. gada 28. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 583/2014 ar ko 214. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Al-Qaida tīklu, un kas stājās spēkā 2014. gada 29. maijā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini 2017. gada 7. maija paziņojumu par Boko Haram nolaupīto meiteņu atbrīvošanu Nigērijā,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Nigērija ratificējusi 1993. gada 29. oktobrī,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām, kuru Nigērija ratificēja 1991. gada aprīlī,

–  ņemot vērā Kotonū nolīguma otro pārskatīto redakciju, ko Nigērija ratificēja 2010. gada 27. septembrī,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā, ka 2005. gadā Eiropas Parlamenta Saharova balva par domas brīvību tika piešķirta cilvēktiesību aizstāvim Hauwa Ibrahim,

–  ņemot vērā 2015. gada martā notikušo Nigērijas prezidenta vēlēšanu rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ANO lēš, ka Nigērija — Āfrikas visapdzīvotākā un kultūru ziņā visdaudzveidīgākā valsts (kuras iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 33 miljoniem 1950. gadā līdz 190 miljoniem patlaban) — ir ceļā uz to, lai līdz 2050. gadam kļūtu trešā pasaules apdzīvotākā valsts, atpaliekot vienīgi no Ķīnas un Indijas;

B.  tā kā Nigērija ir mājas Āfrikas vislielākajai kristiešu kopienai;

C.  tā kā Nigērijas sabiedrības reliģiskais iedalījums ir gandrīz vienādi sadalīts starp musulmaņiem un kristiešiem;

D.  tā kā tiek lēsts, ka Nigērijas ziemeļos dzīvo 30 miljoni kristiešu un tā ir lielākā reliģiskā minoritāte šajā reģionā, ko pārsvarā apdzīvo musulmaņi;

E.  tā kā ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) 2017. gada novembrī ziņoja, ka Nigērijas ziemeļaustrumos 8,5 miljoniem cilvēku ir nepieciešama dzīvībai būtiska palīdzība un ka 2017. gadā palīdzība tika sniegta 6,9 miljoniem;

F.  tā kā Nigērijas centrālās daļas reģions ir cietis no vairākus gadus ilgušās ekonomiskās un politiskās spriedzes starp etniskajām un reliģiskajām kopienām un šo spriedzi nesen vairoja vardarbības uzliesmojumi, ko izraisīja ganību lopkopju cilšu un lauksaimnieku kopienu konkurence par varu un piekļuvi zemei;

G.  tā kā mieru un stabilitāti Nigērijas ziemeļos apdraud nepārtraukti uzbrukumi, slepkavības un cilvēku nolaupīšana, ko no 2009. gada pastrādā Islāmistu grupējums Boko Haram;

H.  tā kā kopš Boko Haram uzbrukumu sākuma ir nogalināti vairāk nekā 20 000 cilvēku un vairāk nekā 2 miljoni ir pārvietoti, tostarp uz kaimiņvalstīm;

I.  tā kā 2014. gada aprīlī Boko Haram nolaupīja 276 meitenes no skolas Čibokā, Nigērijas ziemeļos, no kurām dažas ir atgriezušās savās ģimenēs, bet būtisks skaits meiteņu joprojām tiek turētas gūstā nezināmā vietā;

J.  tā kā Boku Haram paverdzina, izvaro, radikalizē sievietes un meitenes un piespiež tās doties "laulībā"; tā kā daudzas, kas izdzīvoja šo šaušalīgo pieredzi tagad ir stāvoklī ar izvarotāju bērniem;

K.  tā kā drošības spēki arī tiek vainoti miermīlīgu protestu un sanāksmju pārtraukšanā, dažos gadījumos izmantojot vardarbību un pārmērīgu spēku;

L.  tā kā pagājušā gada laikā ir notikuši vairāki garīdznieku un mūķeņu nolaupīšanas gadījumi, tostarp nolaupot sešas Euharistiskā Jēzus sirds klostera māsas, Iguoriakhi 2017. gada 13. novembrī, un kuras nesen tika atbrīvotas;

M.  tā kā Omoku vairāk nekā 14 cilvēki tika nogalināti un daudzi ievienoti, kad viņi atgriezās no dievkalpojuma jaungada nakts pirmajās stundās; tā kā pēdējā laikā pieaug kristiešu un musulmaņu bojāejas gadījumu skaits, kas norāda uz to, ka ir pamats bažām par šo abu kopienu situāciju valstī;

N.  tā kā ganību lopkopju un lauksaimnieku konflikti Nigērijā pēdējā desmitgadē ir pieauguši gan skaita, gan izplatības, gan arī spriedzes ziņā un patlaban tie apdraud tautas izdzīvošanu; tā kā tūkstošiem cilvēku ir tikuši nogalināti, ir izpostītas kopienas un daudzi lauksaimnieki un ganību lopkopji ir zaudējuši dzīvības un īpašumu, eskalējoties slepkavībām un postījumiem, kas neatņem tikai iztikas iespējas, bet arī ietekmē valsts kohēziju;

O.  tā kā ilgtermiņā ganību lopkopība ir apdraudēta, ņemot vērā iedzīvotāju skaita lielo pieaugumu, lauksaimniecības ekspansiju un ganību, kā arī lopu ceļu zaudēšanu; tā kā tai pat laikā ganību lopkopība nevar izbeigties vai tikt aizliegta, jo tās eksistences pamatā ir spēcīgi kultūras, politiskie un ekonomikas iemesli;

P.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa (SKT) ir paziņojusi, ka ir pamats uzskatīt, ka Nigērijā Boku Haram ir pastrādājis noziegumus pret cilvēci, ņemot vērā Romas Statūtu 7. pantu, tostarp slepkavības un vajāšanu;

Q.  tā kā Nigērijā ir sarežģīta tiesiskā sistēma, kas apvieno vispārējās, paražu un reliģiskās tiesības, kā arī ir daudzlīmeņu valdība, kā rezultātā ir grūti nodrošināt cilvēktiesību aizsardzības pienācīgu izpildi;

R.  tā kā atbildība par izdarīto, taisnīgums, tiesiskums un cīņa pret nesodāmību ir būtiski elementi, kas nostiprina mieru un konfliktu risināšanas, samierināšanās un atjaunošanas centienus;

S.  tā kā Nigērijā ir spēkā nāves sods; tā kā 2016. gadā Nigērijā nāves sods tika piespriests 527 cilvēkiem, kas ir trīsreiz vairāk nekā 2015. gadā; tā kā kopš 2006. gada nāves sodam ir de facto moratorijs, kaut arī tas tika pārkāpts 2013. un 2016. gadā

T.  tā kā Nigērijas Neatkarīgā Nacionālā vēlēšanu komisija ir paziņojusi, ka prezidenta un nacionālās asamblejas vēlēšanas notiks 2019. gada 16. februārī;

U.  tā kā organizācija Transparency International 2015. gada korupcijas uztveres indeksā Nigēriju ierindoja 136. vietā no 175 valstīm;

V.  tā kā Kotonū nolīguma 8. pants paredz, ka ES iesaistās regulārā politiskā dialogā ar Nigēriju par cilvēktiesībām un demokrātijas principiem, tostarp par etnisko, reliģisko un rasu diskrimināciju,

1.  pauž dziļas bažas par aizvien pieaugošajiem etniskajiem konfliktiem starp ganību lopkopjiem un lauksaimniekiem Nigērijas vidienē, kas vēl vairāk saasina jau tā samilzušās drošības problēmas Nigērijā, un pauž nožēlu par to, ka nav gūti nekādi būtiski panākumi šo jautājumu risināšanā;

2.  asi nosoda pieaugošo vardarbību pret kristiešiem un musulmaņiem Nigērijā, tostarp uzbrukumus reliģiskām iestādēm un dievlūdzējiem, piemēram, vismaz 48 kristiešu nogalināšanu Plateau štata ciematos un mošejas uzspridzināšanu Mubi, Nigērijas ziemeļaustrumos, kur dzīvību zaudēja vismaz 50 cilvēki; aicina prezidentu M. Buhari un Nigērijas valdību pastiprināt centienus, lai izbeigtu vardarbību, lai aizsargātu nigēriešu tiesības brīvi praktizēt savu reliģiju, un daudz stingrāk aizsargāt visu iedzīvotāju tiesības atbilstīgi valsts likumiem un Konstitūcijai; izsaka līdzjūtību visām tām ģimenēm, kas zaudēja piederīgos šajā pastāvīgajā vardarbībā; turklāt atgādina, ka līdz 1970. gadam ganību lopkopji un lauksaimnieki sadzīvoja mierā un pauž nožēlu par to, ka ir centieni pašreizējo vardarbību, kas saistīta ar zemes pieejamību un kuru saasināja tas, ka izzuda efektīvas starpnieku shēmas, atainot kā reliģisku konfliktu, jo šādi problēma tiek pārlieku vienkāršota;

3.  mudina Nigērijas valdību visās politikas jomās galveno uzmanību pievērst cilvēktiesību un cilvēka cieņas ievērošanai, lai nodrošinātu iedzīvotāju miermīlīgu līdzāspastāvēšanu neatkarīgi no reliģijas, uzskatiem un politiskās piederības;

4.  mudina Nigērijas valdību vest sarunas par tādu valsts politikas satvaru, kas aizsargātu gan lauksaimnieku, gan ganību lopkopju intereses un aicina starptautiskos partnerus dot lielāku ieguldījumu, lai novērstu un atrisinātu kopienu konfliktus starp ganību lopkopjiem un lauksaimniekiem, atbalstot viņu sadarbību ar kopīgām ekonomisko un dabas resursu pārvaldības iniciatīvām;

5.  pauž sašutumu par pastāvīgo vardarbību un uzbrukumiem Nigērijas ziemeļu daļā, kas vērsti pret kristiešu kopienām; norāda uz to, ka Boko Haram uzbrūk gan musulmaņu, gan kristiešu, gan arī citu ticību pārstāvjiem;

6.  atzīmē, ka Nigērijas militārie spēki ir atkarojuši teritoriju no Boko Haram un apcietinājuši dažus šīs organizācijas locekļus, bet valdības nemilitārie centieni apturēt Boko Haram joprojām ir tikai iedīglī;

7.  mudina prezidenta M. Buhari valdību aizsargāt savus pilsoņus no terorisma, bet uzsver, ka šie pasākumi ir jāveic pilnīgi ievērojot cilvēktiesības un tiesiskumu; izsaka atzinību par M. Buhari valdības panākumiem, risinot drošības problēmas, ar kurām saskaras Nigērija, kā arī risinot korupcijas problēmu; piedāvā savu atbalstu šā mērķa sasniegšanai un virzībai uz saiknes starp korumpētām darbībām un terorismu saraušanai;

8.  tomēr atgādina, ka valdības darbībām pret Boko Haram un citām teroristu organizācijām nebūtu jāsaasina vardarbība vēl vairāk; šajā sakarā prasa īstenot Nigērijas drošības spēku, tostarp policijas, reformu, kā arī veikt izmeklēšanu attiecībā uz tiem, kas atbildīgi par jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu un pārkāpumiem, kas saistīti ar izspiešanu;

9.  mudina Nigērijas valdību risināt problēmas, kas ir vardarbības pamatā, nodrošinot vienlīdzīgas tiesības visiem iedzīvotājiem, kā arī nediskriminējošus tiesību aktus;

10.  nosoda seksuālo vardarbību un ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un to, ka Boko Haram un citi teroristu grupējumi par saviem upuriem ir izvēlējušies sievietes un bērnus, nolaupot, piespiežot doties laulībā, izvarojot un izmantojot kā pašnāvniekus spridzinātājus; turklāt pauž bažas, ka nepietiekama humānā palīdzība bēgļu nometnēs arī ir novedusi pie daudziem ekspluatēšanas gadījumiem un ļaunprātīgas seksuālas izmantošanas;

11.  aicina Nigērijas varas iestādes pirms reintegrēšanas sabiedrībā nodrošināt nepieciešamo psiholoģisko un sociālo atbalstu cilvēkiem, kas nonākuši radikalizācijas postā, jo īpaši atbalstot sievietes, bērnus un jauniešus; prasa visiem starptautiskajiem dalībniekiem nodrošināt kopīgus centienus radikalizācijas novēršanai, jo tā noved pie vardarbīga ekstrēmisma, kā arī prasa izstrādāt rehabilitācijas un radikalizācijas izbeigšanas programmas;

12.  mudina nodrošināt lielāku progresu cīņā pret korupciju, kas gadu desmitiem ir nomākusi Nigērijas sabiedrību, un uzskata, ka bez stingras rīcības šādu noziegumu apkarošanai M. Buhari valdības plašākā politiskā, ekonomiskā un sociālā programma nevar tikt īstenota; mudina Nigērijas iestādes pastiprināt pasākumus cīņā pret korupciju un uzsver — to nenodrošinot, Nigērija vēl daudzus gadus grims nabadzībā, nevienlīdzībā, tās reputācija joprojām būs apšaubāma, būs mazas ārējās investīcijas un mazāk iespēju dzīvē tās iedzīvotājiem; atgādina, ka korupcija noved pie neapmierinātības ar valsts iestādēm un iedzīvotāju acīs samazinās valdības leģitimitāte;

13.  prasa uzlabot Nigērijas tiesu sistēmas efektivitāti un neatkarību, lai nodrošinātu iespēju efektīvi izmantot krimināltiesības, apkarojot vardarbību, terorismu un korupciju;

14.  mudina Nigērijas iestādes īstenot moratoriju nāves sodam, ar mērķi to pilnībā atcelt;

15.  atgādina Nigērijas valdībai — tā ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka vēlēšanas notiek atbilstīgi starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā un tai jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu brīvas, pārredzamas un uzticamas vēlēšanas;

16.  aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis uzraudzīt Nigērijā no Lībijas atgriežamo personu reintegrāciju un pārliecināties, ka paredzētais ES finansējums tiek izmantots efektīvi; aicina Komisiju pastāvīgi informēt Parlamentu par šādiem reintegrācijas pasākumiem;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas Federālās Republikas prezidentam, Āfrikas Savienības priekšsēdētājam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Panāfrikas parlamentam un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) pārstāvjiem.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par cilvēktiesību aktīvistu Wu Gan, Xie Yang, Lee Ming-che un Tashi Wangchuk un Tibetas mūka Choekyi lietu (2018/2514(RSP))

P8_TA(2018)0014 RC-B8-0043/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ķīnu, jo īpaši 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(1), 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(2), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par Ķīnā ieslodzītā izdevēja Gui Minhai lietu(3), 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Tibetas budistu akadēmijas Larung Gar un Ilham Tohti lietām(4) un 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo lietu un Lee Ming-che lietu(5),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas tika uzsākta 2003. gadā, un Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Elementi jaunai ES stratēģijai attiecībā uz Ķīnu”,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas samitu, kas notika 2017. gada 1. un 2. jūnijā Briselē,

–  ņemot vērā to, ka Ķīnas Nacionālā tautas kongresa Pastāvīgā komiteja 2015. gada 1. jūlijā pieņēma jaunu nacionālās drošības likumu un ka 2015. gada 5. maijā tika publicēts jaunā ārvalstu NVO pārvaldes likuma otrais projekts,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un 4. pantu, kurā ir ietvertas „mazākumtautības” tiesības,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko uzsāka 1995. gadā, un 35. sarunu kārtu, ko 2017. gada 22. un 23. jūnijā rīkoja Briselē,

–  ņemot vērā to, ka attiecīgi 1996. un 2008. gadā Eiropas Parlamenta Saharova balva par domas brīvību tika piešķirta Wei Jingsheng un Hu Jia,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas ārlietās un drošības politikas jautājumos/Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu jautājumos 2017. gada 27. decembra paziņojumu par spriedumiem Wu Gan un Xie Yang lietā Ķīnā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas vietējo paziņojumu Starptautiskajā Cilvēktiesību dienā (2017. gada 8. decembrī),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vispārējo cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm svarīgajām vērtībām savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā kopš prezidenta Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas cilvēktiesību situācija Ķīnā ir vēl vairāk pasliktinājusies: valdība aizvien naidīgāk vēršas pret miermīlīgu opozīciju, vārda brīvību, ticības brīvību un tiesiskumu, tā kā Ķīnas varasiestādes ir aizturējušas un tiesājušas simtiem cilvēktiesību aizstāvju, advokātu un žurnālistu;

C.  tā kā 2017. gada 26. decembrī tiesa Tiaņdzjiņā aktīvistam Wu Gan piesprieda astoņu gadu cietumsodu par valsts varas gāšanu; tā kā Wu Gan regulāri rīkoja kampaņas par sensitīviem jautājumiem saistībā ar valdības pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē; tā kā pēc Wu Gan advokāta teiktā Wu Gan nepiekrita vienoties ar varasiestādēm, kas solīja viņam piespriest nosacītu sodu, ja viņš atzītu savu vainu;

D.  tā kā tajā pašā dienā Hunanā tika notiesāts arī cilvēktiesību advokāts Xie Yang, bet pēc tam, kad viņš atzina savu vainu valsts varas gāšanā, viņš tika atbrīvots no kriminālatbildības; tā kā Wu Gan tika apcietināts mēnešiem ilgi pirms 2015. gadā sākās bezprecedenta represijas pret cilvēktiesību juristiem un aktīvistiem, kurās visā valstī dažu nedēļu laikā tika nopratināti vai aizturēti simtiem cilvēku, tostarp Xie Yang; tā kā pastāv aizdomas, ka Xie Yang pratināšanā iesaistītās personas viņu ir spīdzinājušas, situšas un viņam draudējušas;

E.  tā kā 2017. gada 28. novembrī Yueyang starpposma tiesa atzina demokrātijas aktīvistu Lee Ming-che par vainīgu “valsts varas gāšanā” un notiesāja viņu uz pieciem gadiem cietumā, uz diviem gadiem atņemot viņam visas politiskās tiesības Ķīnā; tā kā ir iespējams, ka Lee Ming-che publiskā atzīšanās tika izdarīta Ķīnas varasiestāžu spiediena rezultātā; tā kā Lee Ming-che pazuda 2017. gada 19. martā pēc tam, kad bija šķērsojis robežu starp Makao un Džuhai Ķīnas Guanduanas provincē;

F.  tā kā Tashi Wangchuk, veikala īpašnieks un valodas tiesību aizstāvis no Tibetas, tika apcietināts 2016. gada 27. janvārī pēc tam, kad viņš bija uzstājies izdevuma “New York Times” videomateriālā, iestājoties par tibetiešu tiesībām mācīties un studēt savā dzimtajā valodā; tā kā 2016. gada martā Tashi Wangchuk tika apsūdzēts par “kūdīšanu uz separātismu” un viņam draud līdz 15 gadus ilgs cietumsods, lai arī viņš videomateriālā nepārprotami paziņoja, ka nepieprasa Tibetas neatkarību;

G.  tā kā 2015. gadā Tibetas mūku Choekyi no Phurbu klostera, kas atrodas Sičuaņas provincē, Sedas apgabalā, apcietināja par to, ka viņš svinēja trimdā esošā Tibetas garīgā līdera Dalailamas dzimšanas dienu; tā kā Choekyi pēc apsūdzības izvirzīšanas uz neilgu laiku tika turēts cietumā Ganzi prefektūras Kangding apgabalā, līdz tika nosūtīts uz Mianyang cietumu Sičuaņā izciest četrus gadus ilgu cietumsodu; tā kā plašsaziņas līdzekļu avoti informē, ka Choekyi bija nieru problēmas, dzelte un citas veselības problēmas, kas viņa aizturēšanas dēļ pasliktinājās;

H.  tā kā cilvēktiesību juristi joprojām saskaras ar iebiedēšanu un apcietināšanu, piemēram, plaši pazīstamie juristi Li Yuhan, kurš ir apcietinājumā bez saziņas tiesībām kopš 2017. gada novembra, un Wang Quanzhang, kurš tika arestēts 2015. gada jūlijā un tiek turēts apcietinājumā bez saziņas tiesībām ilgāk par 800 dienām, un, kā tiek ziņots, tiek pakļauts spīdzināšanai; tā kā cilvēktiesību aizstāvji, kuri dodas uz lielākām pilsētām, lai vāktu parakstus un aktualizētu provincēs svarīgu jautājumu risināšanu, tiek aizturēti un ieslodzīti, piemēram, Li Xiaoling, kurš ir ieslodzījumā kopš 2017. gada jūnija, kaut gan viņam joprojām ir glaukoma smagā formā; tā kā ir tikuši aizturēti arī cilvēktiesību aizstāvji, kas nodrošina platformu parakstu vācējiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, piemēram, Ding Lingjie, Liu Feiyue un Zhen Jianghua;

I.  tā kā Ķīnas valdība ir pieņēmusi jaunus tiesību aktus, jo īpaši valsts drošības likumu, terorisma apkarošanas likumu, kiberdrošības likumu, un ārvalstu NVO pārvaldības likumu, kas sabiedrisku aktīvismu un valdības miermīlīgu kritiku traktē kā valsts drošības apdraudējumu, pastiprina cenzūru, uzraudzību un kontroli pār personām un sabiedrības grupām, un attur personas no iesaistes cilvēktiesību aizstāvībā;

J.  tā kā ES stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju Padome apņemas veicināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības “visās ārējās darbības jomās bez izņēmuma” un “izvirzīt cilvēktiesības priekšplānā visās attiecībās ar trešām valstīm, tostarp ES stratēģiskajiem partneriem”,

1.  joprojām ir ļoti nobažījies par Ķīnas valdības izturēšanos pret cilvēktiesību aizstāvjiem, aktīvistiem un juristiem; atgādina Ķīnai tās kā pasaules lielvaras atbildību un aicina Pekinas varasiestādes nodrošināt, ka jebkādos apstākļos tiek ievērotas cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citiem starptautiskiem cilvēktiesību instrumentiem, ko Ķīna ir parakstījusi vai ratificējusi; turklāt mudina Ķīnas iestādes izbeigt jebkādu cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu valstī, lai viņi varētu veikt savu darbu bez šķēršļiem;

2.  mudina Ķīnas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, aktīvistus, juristus, žurnālistus un parakstu vācējus, kuri aizturēti par darbību cilvēktiesību jomā, un izbeigt pret viņiem pašlaik īstenotās represijas, kas izpaužas kā aizturēšana, tiesu iestāžu īstenota vajāšana un iebiedēšana;

3.  aicina Ķīnas Tautas Republikas valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Wu Gan, jo viņš atrodas apcietinājumā tikai par to, ka ir miermīlīgi izmantojis savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, un līdz viņa atbrīvošanai nodrošināt, ka viņam ir neierobežotas iespējas regulāri sazināties ar ģimeni un viņa izvēlētajiem advokātiem, un ka viņš netiek pakļauts spīdzināšanai vai citiem sliktas izturēšanās veidiem; prasa veikt ātru, efektīvu un objektīvu izmeklēšanu par spīdzināšanu Ķīnā, un saukt vainīgos pie atbildības;

4.  uzsver nepieciešamību izmeklēt apgalvojumus par Xie Yang spīdzināšanu;

5.  aicina Ķīnas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Lee Ming-che, un līdz viņa atbrīvošanai nodrošināt, ka viņš ir pasargāts no spīdzināšanas vai citiem sliktas izturēšanās veidiem, sniegt viņam iespējas sazināties ar ģimeni un viņa izvēlētajiem advokātiem, un sniegt viņam pienācīgu medicīnisko aprūpi;

6.  pauž dziļas bažas par Tashi Wangchuk apcietināšanu un ilgstošo turēšanu apcietinājumā, kā arī viņa ierobežotajām tiesībām uz advokātu, pierādījumu trūkumu pret viņu un kriminālizmeklēšanā pieļautajām pretlikumībām; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Tashi Wangchuk;

7.  aicina Ķīnas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot tibetiešu mūku Choekyi; mudina Ķīnas valdību atļaut viņa radiniekiem un viņa izvēlētajiem advokātiem viņu apmeklēt, un jo īpaši sniegt viņam pienācīgu medicīnisko aprūpi;

8.  aicina Ķīnas valdību ievērot pašai savu konstitūciju, īpaši attiecībā uz 4. pantu, kas aizsargā nacionālās minoritātes, 35. pantu, kas aizsargā vārda brīvību, preses brīvību, pulcēšanās, biedrošanās brīvība, kā arī brīvību piedalīties gājienos un demonstrācijās, 36. pantu, kurā atzītas tiesības uz reliģijas brīvību, un 41. pantu, kas garantē tiesības kritizēt un paust ieteikumus par jebkuru valsts iestādi vai amatpersonu;

9.  atkārtoti aicina Ķīnas valdību iesaistīties sarunās ar Viņa Svētību Dalailamu un viņa pārstāvjiem, un pauž atbalstu miermīlīgam Tibetas jautājuma risinājumam ar dialoga un sarunu starpniecību, lai sniegtu patiesu autonomiju Tibetai Ķīnas konstitūcijas satvarā;

10.  nosoda pret budismu vērstās kampaņas, kurā izmanto “patriotiskās audzināšanas” pieeju, tostarp pasākumus valsts pārvaldības ieviešanai tibetiešu budistu klosteros; pauž bažas par krimināltiesību ļaunprātīgu izmantošanu Ķīnā, lai vajātu tibetiešus un budistus, kuru reliģiskās darbības tiek pielīdzinātas “separātismam”; pauž nožēlu par to, ka apstākļi budisma praktizēšanai Tibetā ir ievērojami pasliktinājušies pēc tur notikušajiem protestiem 2008. gada martā, jo Ķīnas valdība ir sākusi īstenot stingrāku “patriotiskās audzināšanas” pieeju;

11.  ir nobažījies par drošības tiesību aktu paketes pieņemšanu un tās ietekmi uz minoritātēm Ķīnā, jo īpaši Pretterorisma likumu, kas varētu izraisīt tibetiešu kultūras un reliģijas miermīlīgu izpausmju sodīšanu, un ārvalstu NVO pārvaldības likumu, kas cilvēktiesību aizsardzības grupas pakļauj stingrai valdības kontrolei, jo tajā ir paredzēta izteikti lejupēja pieeja tā vietā, lai veicinātu partnerību starp vietējo un centrālo valdību un pilsonisko sabiedrību;

12.  uzsver, ka Ķīnas iestādēm ir jānodrošina, ka visas personām, kuras tur apcietinājumā bez saziņas tiesībām, nekavējoties tiek dota iespēja sazināties ar ģimenes locekļiem un advokātiem, un visu apcietinājumā turēto personu apstākļiem ir jāatbilst standartiem, kas noteikti “Principu kopumā par visu personu aizsardzību, kurām piemērots jebkāds apcietinājuma vai brīvības atņemšanas veids”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1988. gada 9. decembra Rezolūciju 43/173, tostarp viņiem ir jānodrošina piekļuve medicīniskajai aprūpei;

13.  ir ļoti nobažījies, uzzinot par apgalvojumiem par cilvēktiesību aktīvistu spīdzināšanu; aicina Ķīnas valdību pilnībā ievērot absolūto un saistošo aizliegumu attiecībā uz spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, saskaņā ar 2. un 16. pantu ANO Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (UNCAT), ko Ķīna ratificēja 1988. gada 4. oktobrī;

14.  mudina Ķīnas valdību, tuvojoties Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām parakstīšanas 20. gadadienai, ratificēt šo paktu un nodrošināt tā pilnīgu īstenošanu, tostarp izbeidzot ļaunprātīgu praksi un vajadzības gadījumā pielāgojot savus tiesību aktus;

15.  atgādina, ka ir svarīgi, lai ES pievērstu uzmanību jautājumam par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši gadījumam ar minoritātēm Tibetā un Siņdzjanā, visos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar Ķīnas iestādēm, tostarp ikgadējos cilvēktiesību dialogos, saskaņā ar ES apņemšanos paust nepārprotamu, skaidru un vienotu nostāju attiecībā uz šo valsti; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES un Ķīnas ikgadējiem cilvēktiesību dialogiem trūkst konkrētu rezultātu; turklāt atgādina, ka, ņemot vērā Ķīnas pašreizējo reformu procesu un aizvien lielāko aktivitāti globālajā mērogā, tā ir izdarījusi izvēli iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot vairākus starptautiskos cilvēktiesību līgumus; tāpēc aicina risināt dialogu ar Ķīnu, lai panāktu, ka tā pilda šīs saistības;

16.  aicina visas ES dalībvalstis piekopt stingru, uz vērtībām balstītu pieeju Ķīnai un sagaida, ka tās vienpusēji neiesaistīsies iniciatīvās vai darbībās, kas var mazināt ES rīcības saskaņotību, efektivitāti un konsekvenci; ar lielu nožēlu atgādina, ka 2017. gada jūnijā ANO Cilvēktiesību padomē Ženēvā ES nenāca klajā ar paziņojumu par situāciju cilvēktiesību jomā Ķīnā; atzinīgi vērtē to, ka nākamajā plenārsēdē tika pieņemta deklarācija, un sagaida, ka tik ilgi, kamēr Ķīna atteiksies īstenot jēgpilnas tiesību reformas, ES arī turpmāk norādīs uz to kā uz valsti, kurai nepieciešama Cilvēktiesību padomes uzmanība; prasa ES un tās dalībvalstīm arī gaidāmajā vispārējā regulārajā pārskatā par Ķīnu paust stingras bažas un jo īpaši nodrošināt, ka šajā procesā var brīvi piedalīties Ķīnas pilsoniskā sabiedrība;

17.  aicina PV/AP un dalībvalstis pieņemt Ārlietu padomes secinājumus par Ķīnu, kuros uzsvērts tas, cik ļoti svarīgs jautājums ES un Ķīnas attiecībās ir cilvēktiesības, skaidri paustas bažas par negatīvajām tendencēm Ķīnā šajā sakarā, kā arī cerību, ka Ķīnas varas iestādes, uz to reaģējot, veiks konkrētus pasākumus; uzsver, ka šādi secinājumi palīdzētu visām 28 ES dalībvalstīm un ES iestādēm vienoties kopīgā nostājā un pieejā attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 378, 9.11.2017., 239. lpp. (2) OV C 399, 24.11.2017., 92. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0444. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0505. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0308.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par Kongo Demokrātisko Republiku (2018/2515(RSP))

P8_TA(2018)0015 RC-B8-0054/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR) un jo īpaši 2017. gada 14. jūnija(1), 2017. gada 2. februāra(2) un 2016. gada 1. decembra(3) rezolūciju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un viņas runaspersonas paziņojumus par stāvokli KDR,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2017. gada 9. novembra paziņojumu par KDR vēlēšanu grafika publicēšanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 29. septembra rezolūciju par tehnisko palīdzību un spēju veidošanu cilvēktiesību jomā KDR un Apvienoto Nāciju Organizācijas Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) ģenerālsekretāra 2017. gada oktobra ziņojumu,

–  ņemot vērā 2017. gada 9. novembrī pieņemtā ceturtā periodiskā ziņojuma par to, kā KDR īsteno ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, galīgos novērojumus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2348 (2017) par ANO misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) mandāta atjaunošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. decembra Lēmumu (KĀDP) 2017/2282, ar ko līdz 2018. gada 12. decembrim pagarina sankcijas pret personām, kuras ir atbildīgas par vardarbību un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem KDR,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 6. marta un 11. decembra secinājumus par KDR,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES iesaistīšanos ar pilsonisko sabiedrību ārējās attiecībās,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2016. gada 15. jūnija rezolūciju par pirmsvēlēšanu un drošības situāciju KDR,

–  ņemot vērā, ka 2014. gadā Eiropas Parlamenta Saharova balva par domas brīvību tika piešķirta Denis Mukwege,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 2017. gadā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas pieņemtās Vadlīnijas par tiesībām uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

–  ņemot vērā KDR Konstitūciju, ko pieņēma 2006. gada 18. februārī,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā gadu pēc 2016. gada 31. decembrī parakstītās „Vecgada vakara“ vienošanās vispārējā situācija KDR joprojām paliek sliktāka, un tai ir raksturīgas vardarbīgas represijas, slepkavības un plaši izplatīti cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā 2017. gads ir bijis viens no visvardarbīgākajiem gadiem KDR nesenajā vēsturē;

B.  tā kā ANO ir klasificējusi situāciju KDR kā 3. līmeņa ārkārtas humanitāro situāciju, kas ir augstākais līmenis; tā kā 2017. gada 8. martā ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Zeid Al Hussein prasīja izveidot izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu Kasai provincē notiekošo vardarbību;

C.  tā kā politiskā krīze padziļinājās pēc prezidenta Joseph Kabila atteikšanās atkāpties no amata 2016. gadā pēc viņa konstitūcijā paredzēto pilnvaru termiņa beigām; tā kā Kongo Nacionālās bīskapu konferences (CENCO) aizgādībā panāktā „Vecgada vakara“ vienošanās paredzēja, ka līdz 2017. gada decembrim tiks sarīkotas vēlēšanas; tā kā šis termiņš netika ievērots, un tā kā Neatkarīgā valsts vēlēšanu komisija (CENI) ir paziņojusi, ka vēlēšanas notiks 2018. gada 23. decembrī;

D.  tā kā CENI īsteno loģistikas sagatavošanas darbus vēlēšanām, tostarp saistībā ar budžeta jautājumiem un vēlētāju reģistru;

E.  tā kā protestus pret politisko situāciju ir apslāpējusi ārkārtīgi vardarbīga valdības atbalstīto spēku pretestība;

F.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR) ir konstatējis tīšu nodomu apspiest pilsoniskās un politiskās tiesības, ko īsteno drošības spēki, tostarp izmantojot šaujamieročus, asaru gāzi un gumijas lodes pret civiliedzīvotājiem, tostarp altāra zēniem, liedzot ANO pārstāvjiem piekļūt slimnīcām, morgiem un ieslodzījuma vietām, un neļauj ANO novērot protestus;

G.  tā kā KDR nav ratificējusi Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

H.  tā kā joprojām notiek bruņotas sadursmes starp KDR armiju un vietējiem bruņotiem grupējumiem, īpaši Kasai; tā kā tas ir izraisījis smagu humanitāru krīzi, kurā notiek slepkavības, spīdzināšana un izvarošana, ēku, medicīnas iestāžu un skolu sagraušana, kā arī tika atklātas 40 masu kapu vietas Kasai; tā kā nav panākts nekāds progress vainīgo saukšanā pie atbildības;

I.  tā kā konflikta dēļ KDR ir reģistrēts vislielākais nesen iekšēji pārvietoto personu skaits pasaulē; tā kā kopš 2017. gada janvāra KDR ir iekšēji pārvietoti vairāk nekā 1,9 miljoni cilvēku, valstī, galvenokārt Kasai, Tangaņikas un Kivu provincēs, pārvietotajām personām sasniedzot kopumā 4,25 miljonus; tā kā KDR ir arī uzņēmusi bēgļus no Burundi, Centrālāfrikas Republikas un Dienvidsudānas; tā kā ES ir piešķīrusi EUR 5 miljonus ārkārtas palīdzību Kasai vardarbības upuriem;

J.  tā kā 2017. gada martā tika samazināts MONUSCO misijas miera uzturēšanas karavīru skaits, un jūnijā tās budžets tika samazināts par 8 %;

K.  tā kā KDR iestādes sistemātiski vajā pilsoniskās sabiedrības organizācijas un cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp Lutte pour le Changement (Lucha), Filimbi, Katoļu baznīcu un Comité Laïc de Coordination (CLC); tā kā saskaņā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu datiem KDR pašlaik apcietinājumā atrodas vismaz 358 politieslodzītie;

L.  tā kā 2017. gada 29. un 30. decembrī tika arestēti un aizturēti bez apcietināšanas ordera septiņi cilvēktiesību aizstāvji — Carbone Beni, Mino Bompomi, Roger Katanga Mwenyemali, Bony Dickson Mputu, Grâce Tshiunza, Cedrick Kalonji un Arciel Beni, no kuriem visi bija pilsoniskās sabiedrības kustības Filimbi locekļi, un tā kā cita cilvēktiesību aizstāvja Kabeya Palmer atrašanās vieta nav zināma;

M.  tā kā aizvien biežākas kļūst cilvēku nolaupīšanas un uzbrukumi palīdzības sniedzējiem un miera uzturēšanas spēkiem, tādējādi piespiežot humānās palīdzības organizācijas atlikt palīdzības sniegšanu vai apturēt savu darbību;

N.  tā kā Kongo Nacionālajā asamblejā ieviestie trīs tiesību aktu projekti, proti, nevalstisko organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju un terorisma apkarošanas jomā — to pašreizējā redakcijā ir pretrunā ar reģionālajiem un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un rada nepieredzētus draudus neatkarīgai pilsoniskās sabiedrības darbībai KDR;

O.  tā kā ES līdz 2018. gada decembrim pagarināja personu ierobežojošos pasākumus, kuri tika pieņemti, reaģējot uz vēlēšanu procesa traucēšanu un cilvēktiesību pārkāpumiem,

1.  atkārto dziļas bažas par KDR humanitārās, politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos; stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus un vardarbības aktus, it īpaši pret miermīlīgiem demonstrantiem, tostarp aizliegumu piedalīties miermīlīgās publiskās demonstrācijās, un iebiedēšanas politiku, arestējot un aizturot jebkuru disidentu; aicina KDR iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus ieslodzītos dēļ pārliecības un aicina veikt neatkarīgu izmeklēšanu par 2017. gada decembra demonstrāciju vardarbīgu apspiešanu un atklātajiem masu kapiem;

2.  atgādina, ka KDR valdība ir galvenā atbildīgā par civiliedzīvotāju aizsardzību valsts teritorijā un tās jurisdikcijā, tostarp par aizsardzību pret noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem;

3.  izsaka lielas bažas par cilvēktiesību organizāciju sniegtajiem pierādījumiem, īpaši Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas (FIDH) 2017. gada decembra izmeklēšanas ziņojumu par Kasai masu slepkavībām, saskaņā ar kuru KDR drošības spēku un valdības atbalstīti bruņoti grupējumi Kasai provincē īsteno apzinātu terora un iznīcināšanas stratēģiju, kuras rezultātā ir pastrādāti noziegumi pret cilvēci; mudina Starptautisko Krimināltiesu (ICC) un ANO izmeklēt šos apgalvojumus;

4.  pauž bažas par sieviešu un bērnu situāciju KDR; pilnībā nosoda izvarošanas, seksuālās vardarbības un spīdzināšanas izmantošanu; pauž bažas, ka Kongo atbalstīti kaujinieki, iespējams, nelikumīgi vervē un nodarbina bērnus kareivjus, un uzskata, ka bērnu kareivju izmantošanas izbeigšanai ir jābūt KDR iestāžu un starptautiskās sabiedrības prioritātei;

5.  pauž dziļu nožēlu, ka vēlēšanas nenotika līdz paredzētajam termiņam 2017. gada beigās; atgādina par Kongo Demokrātiskās Republikas varas iestāžu un institūciju atbildību efektīvi īstenot jauno vēlēšanu grafiku saskaņā ar Kongo konstitūciju un „Vecgada vakara“ vienošanos; uzskata, ka 2018. gada 23. decembrī jārīko pārredzamas, brīvas un taisnīgas prezidenta un parlamenta vēlēšanas; atgādina, ka CENI jābūt neatkarīgai, objektīvai un iekļaujošai institūcijai, un aicina KDR valdību nodrošināt, ka tai tiek piešķirti pietiekami līdzekļi; turklāt aicina CENI un valdību ieviest ceturkšņa termiņus vēlēšanu grafikam, lai uzraudzītu progresu un uzskatāmi parādītu valdības apņemšanos sarīkot vēlēšanas; atgādina, ka vienīgā izeja no krīzes ir ticamu vēlēšanu rīkošana;

6.  uzsver, ka opozīcijas pārstāvjiem, kuri ir trimdā, ir jābūt drošas un beznosacījumu atgriešanās iespējai un ka ikvienam pilsonim ir tiesības kandidēt vēlēšanās; atzinīgi vērtē to, ka sadarbībā ar Āfrikas Savienību (ĀS), Starptautisko Frankofonijas organizāciju (OIF), Dienvidāfrikas attīstības kopienu (SADC) un ANO ir izveidota koordinēta ekspertu grupa, kas atbild par atbalstu vēlēšanu procesa īstenošanai un par finanšu, loģistikas un tehniskas palīdzības KDR sniegšanu; atbalsta ES ieguldījumu KDR vēlēšanu procesā un aicina ES paredzēt nosacījumu, ka vēlēšanu finansējumu var piešķirt tikai tad, ja KDR valdība īsteno konkrētus pasākumus, kas parāda politisko gribu rīkot vēlēšanas 2018. gada 23. decembrī, tostarp — jo īpaši — publicē reālistisku vēlēšanu budžetu, kā arī sniedz garantijas attiecībā uz visu politisko partiju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju visu pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

7.  asi nosoda jebkāda veida vajāšanu un draudus, kas vērsti pret pilsonisko sabiedrību un NVO; jo īpaši pauž bažas par nesenajiem nāves draudiem Starptautiskās cilvēktiesību federācijas (FIDH) un ar to saistīto organizāciju pārstāvjiem; mudina KDR iestādes un drošības spēkus pilnībā ievērot Kotonū nolīguma un „Vecgada vakara“ vienošanās prasības, jo īpaši personu vārda brīvību, biedrošanās brīvību un brīvību piedalīties demonstrācijās; prasa KDR varas iestādēm vistuvākajā laikā ratificēt Āfrikas Hartu par demokrātiju, vēlēšanām un pārvaldību;

8.  nosoda Kongo Nacionālajā asamblejas trīs tiesību aktu projektus, proti, par nevalstisko organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju un terorisma apkarošanas regulēšanu; aicina KDR varas iestādes pilnībā ievērot likumdošanas procesu un saskaņot tiesību aktu projektus ar starptautiskajiem un reģionālajiem standartiem attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu;

9.  aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko kopienu sniegt lielāku atbalstu un aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina KDR iestādes veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kuri uzbrūk cilvēktiesību aizstāvjiem un apspiež demokrātiskos protestus;

10.  pauž gandarījumu par ANO ģenerālsekretāra paziņojumu, ka tiek veikta izmeklēšana par 2017. gada 7. decembra Apvienoto demokrātisko spēku kaujinieku uzbrukumu MONUSCO karavīriem, kas izdzēsa 15 miera uzturētāju dzīvības Ziemeļkivu provincē;

11.  pauž bažas par nesenajiem ANO karaspēka un budžeta samazinājumiem; aicina ANO Drošības padomi un ANO dalībvalstis nodrošināt, ka MONUSCO saņem atbilstošu finansējumu, lai varētu veikt uzdevumus, kas tai uzticēti saskaņā ar tās pilnvarām; atgādina, ka saskaņā ar MONUSCO mandātu, tai būtu jāpalīdz aizsargāt civiliedzīvotājus un jāsekmē politiskās vienošanās īstenošana;

12.  mudina ES un tās dalībvalstis piešķirt prioritāti cilvēktiesību vērtībām; atgādina, cik svarīgi ir saukt pie atbildības personas, kuras ir veikušas cilvēktiesību pārkāpumus un citas darbības, kas apdraud miermīlīgu KDR konflikta risinājumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES mērķtiecīgās sankcijas un aicina ES saskaņā ar Kotonū nolīgumu apsvērt papildu līdzekļu izmantošanu, ja stāvoklis turpina pasliktināties un netiek panākts būtisks progress miermīlīga risinājuma rašanā;

13.  atgādina, ka ANO vides programmas izpilddirektora vietnieks Ibrahim Thiaw 2015. gada aprīlī norādīja, ka ikgadējie ieņēmumi no derīgo izrakteņu ieguves pārsniedz vienu miljardu dolāru un ka lielāko daļu peļņas (līdz 98 %) saņem starptautiskās korporācijas, savukārt atlikušie 2 % tiek izmantoti bruņoto grupējumu finansēšanai KDR; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus pret tiem Eiropas uzņēmumiem, kas neievēro starptautiskos standartus vai kas cilvēktiesību pārkāpumos cietušajiem nepietiekami atlīdzina nodarījumus, par kuriem šie uzņēmumi ir tieši vai netieši atbildīgi; prasa nekavējoties īstenot dalībvalstu 2016. gada 15. jūnijā panākto vienošanos par ES regulu par konfliktu izrakteņiem (Regula (ES) 2017/821(4)) un turpināt darbu Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī, lai paplašinātu starptautiskos tiesību aktus šajā jautājumā;

14.  atkārtoti apliecina atbalstu ĀS, OIF un SADC un īpaši Angolai saistībā ar politiskā dialoga veicināšanu KDR un visā reģionā;

15.  pauž satraukumu par pieaugošo holēras epidēmiju un aicina palielināt humāno palīdzību, lai novērstu šīs slimības izplatīšanos; mudina ES un tās dalībvalstis ar uzticamu organizāciju palīdzību palielināt finansiālo un humāno palīdzību, lai steidzami nodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzības;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ĀKK un ES Ministru padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam un Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, premjerministram un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0264. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0017. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0479. (4) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (12629/2017 – C8-0375/2017 – 2014/0297(NLE))

P8_TA(2018)0016 A8-0400/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12629/2017),

–  ņemot vērā Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (5905/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0375/2017),

–  ņemot vērā Tiesas 2017. gada 14. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A8-0400/2017),

1.  sniedz piekrišanu Marrākešas līguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijai (WIPO).

(1) Tiesas 2017. gada 14. februāra atzinums, 3/15, ECLI:ES:C:2017:114.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un bērnu starptautisko nolaupīšanu (pārstrādāta redakcija) (COM(2016)0411 – C8-0322/2016 – 2016/0190(CNS))

P8_TA(2018)0017 A8-0388/2017

(Īpašā likumdošanas procedūra – apspriešanās – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0411),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0322/2016),

–  ņemot vērā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 78.c pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0388/2017),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vienīgi tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz iepriekšējo aktu negrozīto noteikumu un minēto grozījumu kodifikāciju priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem un satur turpmāk norādītos grozījumus;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Regulas priekšlikums 1. apsvērums (1)  Padomes Regula (EK) Nr. 2201/200334 ir vairākkārt būtiski grozīta35. Skaidrības labad šī regula būtu jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus grozījumus. (1)  Padomes Regula (EK) Nr. 2201/200334 ir vairākkārt būtiski grozīta35. Skaidrības labad šī regula būtu jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus būtiskus grozījumus. Šādi regulas grozījumi palīdzēs nostiprināt juridisko noteiktību, palielināt elastību, nodrošināt tiesvedības pieejamības uzlabojumus, kā arī panākt, ka tiesvedība ir efektīvāka. Izmaiņas šajā regulā palīdzēs arī nodrošināt, ka dalībvalstis saglabā pilnīgu suverenitāti attiecībā uz materiālo tiesību normām vecāku atbildības jomā. __________________ __________________ 34Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1.lpp.). 34Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1.lpp.). 35Sk. V pielikumu. 35 Sk. V pielikumu. Grozījums Nr. 2 Regulas priekšlikums 3. apsvērums (3)  Savienībai ir ļoti svarīga tās tiesiskuma telpas netraucēta un pareiza darbība, ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Šajā sakarā būtu jāturpina palielināt savstarpējo uzticēšanos pārējo dalībvalstu tieslietu sistēmām. Savienība ir noteikusi sev mērķi izveidot, uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās un tiesas pieejamība. Lai īstenotu šos mērķus, tiesvedībā būtu jāstiprina personu tiesības, īpaši bērnu tiesības, lai atvieglotu tiesu un administratīvo iestāžu sadarbību un lēmumu izpildi ģimenes tiesību lietās, kurām ir pārrobežu ietekme. Būtu jāsekmē lēmumu civillietās savstarpēja atzīšana, jāvienkāršo tiesas pieejamība un jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm. (3)  Savienībai ir ļoti svarīga tās tiesiskuma telpas netraucēta un pareiza darbība, ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Šajā sakarā būtu jāturpina palielināt savstarpējo uzticēšanos pārējo dalībvalstu tieslietu sistēmām. Savienība ir noteikusi sev mērķi izveidot, uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās un tiesas pieejamība. Lai īstenotu šos mērķus, tiesvedībā ir būtiski stiprināt personu tiesības, īpaši bērnu tiesības, lai atvieglotu tiesu un administratīvo iestāžu sadarbību un lēmumu izpildi ģimenes tiesību lietās, kurām ir pārrobežu ietekme. Būtu jāsekmē lēmumu civillietās savstarpēja atzīšana, jāvienkāršo tiesas pieejamība un jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm, nodrošinot, ka tiek precīzi un nediskriminējoši pārbaudītas procedūras un prakse, ko izmanto dalībvalstu kompetentās iestādes, lai aizsargātu bērna intereses un saistītās pamattiesības. Grozījums Nr. 3 Regulas priekšlikums 4. apsvērums (4)  Tālab Savienībai , cita starpā, ir jāveic vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai . (4)  Tālab Savienībai, cita starpā, ir jāveic vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams personu brīvas pārvietošanās vajadzībām un iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Grozījums Nr. 4 Regulas priekšlikums 4.a apsvērums (jauns) (4a)  Lai uzlabotu tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, nepieciešama tiesiskā apmācība, jo īpaši pārrobežu ģimenes tiesību jomā. Gan Savienības, gan valstu līmenī nepieciešami apmācības pasākumi, piemēram, semināri un apmaiņa, lai palielinātu informētību par šo regulu, tās saturu un sekām, kā arī attīstītu dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos tiesu sistēmu ziņā. Grozījums Nr. 5 Regulas priekšlikums 6. apsvērums (6)  Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šai regulai būtu jāattiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu vai citām lietām . (6)  Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šai regulai būtu jāattiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu. Grozījums Nr. 6 Regulas priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)  Saskaņā ar šo regulu piekritības noteikumiem vajadzētu būt piemērojamiem arī visiem bērniem, kuri atrodas Savienības teritorijā un kuru pastāvīgo dzīvesvietu nevar droši noskaidrot. Šādu noteikumu tvērums būtu jāpaplašina, jo īpaši — lai aptvertu arī bērnus bēgļus un bērnus, kas starptautiski pārvietoti vai nu sociālekonomisku iemeslu dēļ, vai arī viņu valstī notiekošo nemieru dēļ. Grozījums Nr. 7 Regulas priekšlikums 12.a apsvērums (jauns) (12a)  Šai regulai būtu pilnībā jārespektē tiesības, ko paredz Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”), un jo īpaši Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī Hartas 7. pantā noteiktās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un Hartas 24. pantā noteiktās bērna tiesības. Grozījums Nr. 8 Regulas priekšlikums 13. apsvērums (13)  Piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, un tas būtu jāpiemēro, ievērojot minētās intereses. Atsauces uz bērna interesēm būtu jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām. (13)  Piekritības pamats lietās par vecāku atbildību vienmēr būtu jāizveido, ņemot vērā bērna intereses, un tas būtu jāpiemēro, paturot minētās intereses prātā. Atsauces uz bērna interesēm būtu jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 14., 22. un 24. pantu un 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām. Ir ļoti svarīgi, lai dalībvalsts, kuras iestādēm saskaņā ar šo regulu ir piekritība vecāku atbildības lietas izskatīšanai pēc būtības, pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, kurā paredzēta bērna atpakaļatdošana, nodrošinātu, ka tiek aizsargātas bērna intereses un pamattiesības, kad bērns tiek atdots, īpaši tad, ja bērnam ir kontakts ar abiem vecākiem. Grozījums Nr. 9 Regulas priekšlikums 14.a apsvērums (jauns) (14a)  Termins “pastāvīgā dzīvesvieta” būtu jāinterpretē uz iestāžu definīciju pamata katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus. Grozījums Nr. 10 Regulas priekšlikums 15. apsvērums (15)  Ja likumīgas pārcelšanās rezultātā mainās bērna pastāvīgā dzīvesvieta, piekritība būtu jāmaina, lai ievērotu tuvuma kritēriju. Tas būtu piemērojams, ja lieta vēl netiek izskatīta, kā arī izskatāmās lietās. Tomēr puses izskatāmās lietās tiesu sistēmas efektivitātes labad var vienoties, ka piekritība tiek saglabāta to dalībvalstu tiesām, kurās lietas tiek izskatītas, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums, ar nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs. Šī iespēja ir īpaši svarīga, ja lietas izskatīšana tuvojas noslēgumam, un viens no vecākiem kopā ar bērnu vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti. (15)  Ja likumīgas pārcelšanās rezultātā mainās bērna pastāvīgā dzīvesvieta, piekritība būtu jāmaina, lai ievērotu tuvuma kritēriju. Tomēr puses izskatāmās lietās tiesu sistēmas efektivitātes labad var vienoties, ka piekritība tiek saglabāta to dalībvalstu tiesām, kurās lietas tiek izskatītas, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums, ar nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs. No otras puses, izskatāmās lietas, kas attiecas uz aizgādības un saskarsmes tiesībām, būtu jānoslēdz ar galīgu lēmumu, lai personas, kurām ir aizgādības tiesības, neaizvestu bērnu uz citu valsti nolūkā tādējādi izvairīties no nelabvēlīga iestādes lēmuma, ja vien puses nevienojas, ka izskatāmā lieta būtu jāizbeidz. Grozījums Nr. 11 Regulas priekšlikums 17. apsvērums (17)  Šai regulai nevajadzētu liegt dalībvalstu iestādēm , kurām nav piekritības izspriest lietu pēc būtības, pieņemt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus steidzamos gadījumos attiecībā uz bērna personu vai īpašumu, kas atrodas šajā dalībvalstī . Minētie pasākumi būtu jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstīs, kurām ir piekritība saskaņā ar šo regulu, līdz šādas dalībvalsts kompetentā iestāde ir pieņēmusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. Tomēr pasākumi, ko pieņēmusi tiesa vienā dalībvalstī, būtu jāgroza vai jāaizstāj tikai ar turpmākiem pasākumiem, kurus pieņēmusi tiesa tajā dalībvalstī, kurai ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Iestādei, kurai ir piekritība tikai attiecībā uz pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, ja tai iesniegts pieteikums par lietas būtību, pēc savas iniciatīvas būtu jāpaziņo, ka tai nav piekritības. Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestādei tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību par veiktajiem pasākumiem būtu jāpaziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Citas dalībvalsts iestādes neinformēšana kā tāda tomēr nebūtu uzskatāma par pamatojumu pasākuma neatzīšanai. (17)  Šai regulai nevajadzētu liegt dalībvalstu iestādēm, kurām nav piekritības izspriest lietu pēc būtības, pieņemt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus steidzamos gadījumos, piemēram, vardarbības ģimenē vai dzimumbalstītas vardarbības gadījumos, attiecībā uz bērna personu vai īpašumu, kas atrodas šajā dalībvalstī. Minētie pasākumi būtu jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstīs, kurām ir piekritība saskaņā ar šo regulu, līdz šādas dalībvalsts kompetentā iestāde ir pieņēmusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. Tomēr pasākumi, ko pieņēmusi tiesa vienā dalībvalstī, būtu jāgroza vai jāaizstāj tikai ar turpmākiem pasākumiem, kurus pieņēmusi tiesa tajā dalībvalstī, kurai ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Iestādei, kurai ir piekritība tikai attiecībā uz pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, ja tai iesniegts pieteikums par lietas būtību, pēc savas iniciatīvas būtu jāpaziņo, ka tai nav piekritības. Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestādei tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību un bez liekas kavēšanās par veiktajiem pasākumiem būtu jāpaziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Citas dalībvalsts iestādes neinformēšana kā tāda tomēr nebūtu uzskatāma par pamatojumu pasākuma neatzīšanai. Grozījums Nr. 12 Regulas priekšlikums 18. apsvērums (18)  Izņēmuma gadījumos tās dalībvalsts iestādes, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, var nebūt atbilstošākās iestādes, lai izskatītu lietu. Bērna interesēs izņēmuma kārtā vai noteiktos apstākļos iestāde , kurai ir piekritība, var nodot konkrētu lietu citas dalībvalsts iestādei , ja šī iestāde ir piemērotāka , lai izspriestu lietu. Tomēr tādā gadījumā otrai iestādei nebūtu jāļauj nodot piekritību trešai iestādei . (18)  Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, ka izņēmuma gadījumos, piemēram, vardarbības ģimenē vai dzimumbalstītas vardarbības gadījumos, tās dalībvalsts iestādes, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, var nebūt atbilstošākās iestādes, lai izskatītu lietu. Izņēmuma kārtā vai noteiktos apstākļos iestāde, kurai ir piekritība, var nodot konkrētu lietu citas dalībvalsts iestādei, ja šī iestāde ir piemērotāka, lai izspriestu lietu. Tomēr tādā gadījumā vispirms būtu jāsaņem otras iestādes piekrišana, jo, tiklīdz tā ir pieņēmusi lietu, tā nevar nodot piekritību trešai iestādei. Pirms jebkādas piekritības nodošanas ir būtiski apsvērt un pilnībā ņemt vērā bērna intereses. Grozījums Nr. 13 Regulas priekšlikums 23. apsvērums (23)  Tiesvedībā lietās par vecāku atbildību saskaņā ar šo regulu, kā arī par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, būtu jāņem vērā bērna tiesības brīvi paust savu viedokli, un, izvērtējot bērna intereses, šis viedoklis būtu pienācīgi jāņem vērā. Bērna uzklausīšanai saskaņā ar 24. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un 12. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām ir būtiska loma, piemērojot šo regulu. Šī regula tomēr nav paredzēta, lai, piemēram, noteiktu, kā bērns uzklausāms, vai bērnu uzklausa tiesnesis personiski vai īpaši apmācīts eksperts, kurš pēc tam ziņo tiesai, vai arī bērns uzklausāms tiesas zālē vai citā vietā. (23)  Tiesvedībā lietās par vecāku atbildību saskaņā ar šo regulu, kā arī par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, būtu jāņem vērā bērna tiesības brīvi paust savu viedokli, un, izvērtējot bērna intereses, šis viedoklis būtu pienācīgi jāņem vērā. Būtiska loma šīs regulas piemērošanā ir bērna uzklausīšanai saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 1. punktu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantu un Eiropas Padomes Ieteikumu par bērnu un jauniešu līdz 18 gadu vecumam līdzdalību1a. Šī regula tomēr nav paredzēta, lai noteiktu kopīgus minimālos standartus par procedūru, kā bērns uzklausāms, — to joprojām reglamentē dalībvalstu noteikumi. ______________ 1a CM/Rec(2012)2, 2012. gada 28. marts. Grozījums Nr. 14 Regulas priekšlikums 26. apsvērums (26)  Lai iespējami drīz noslēgtu atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, dalībvalstīm būtu jākoncentrē piekritība saistībā ar minētajām lietām vienā vai vairākās tiesās, ņemot vērā to iekšējās struktūras attiecīgai tiesvedībai. Piekritības koncentrācija ierobežotā tiesu skaitā dalībvalstī ir būtisks un efektīvs līdzeklis bērnu nolaupīšanas lietu paātrinātai izskatīšanai vairākās dalībvalstīs, jo tiesneši, kuri izskata biežāk izskata minētās lietas, iegūst īpašas prasmes. Atkarībā no tiesību sistēmas struktūras piekritību bērna nolaupīšanas lietās varētu koncentrēt vienā tiesā visā valstī vai dažās tiesās, piemēram, par atskaites punktu izmantojot apelācijas tiesu skaitu un koncentrējot piekritību starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās vienā pirmās instances tiesā katrā apelācijas tiesas apgabalā. Katras instances tiesai būtu jāpieņem lēmums ne vēlāk kā sešu nedēļu laikā pēc tam, kad tai iesniegts pieteikums vai pārsūdzība. Pārsūdzību skaitu, ko iespējams iesniegt attiecībā uz lēmumu par bērna atpakaļatdošanu vai neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvenciju par bērna nolaupīšanu, dalībvalstīm vajadzētu samazināt līdz vienai pārsūdzībai. (26)  Lai iespējami drīz noslēgtu atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, dalībvalstīm būtu jākoncentrē piekritība saistībā ar minētajām lietām ierobežotā skaitā tiesu, ņemot vērā to iekšējās struktūras attiecīgai tiesvedībai. Piekritības koncentrācija ierobežotā tiesu skaitā dalībvalstī ir būtisks un efektīvs līdzeklis bērnu nolaupīšanas lietu paātrinātai izskatīšanai vairākās dalībvalstīs, jo tiesneši, kuri izskata biežāk izskata minētās lietas, iegūst īpašas prasmes. Atkarībā no tiesību sistēmas struktūras piekritību bērna nolaupīšanas lietās varētu koncentrēt ierobežotā skaitā tiesu, piemēram, par atskaites punktu izmantojot apelācijas tiesu skaitu un koncentrējot piekritību starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās vienā pirmās instances tiesā katrā apelācijas tiesas apgabalā, tomēr nemazinot pušu tiesības uz tiesu pieejamību un atpakaļatdošanas procedūru savlaicīgumu. Katras instances tiesai būtu jāpieņem lēmums ne vēlāk kā sešu nedēļu laikā pēc tam, kad tai iesniegts pieteikums vai pārsūdzība. Pārsūdzību skaitu, ko iespējams iesniegt attiecībā uz lēmumu par bērna atpakaļatdošanu vai neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvenciju par bērna nolaupīšanu, dalībvalstīm vajadzētu samazināt līdz vienai pārsūdzībai. Turklāt būtu jānodrošina, ka tiesas spriedumi, kas pasludināti vienā dalībvalstī, tiek atzīti citā dalībvalstī. Pēc sprieduma pasludināšanas tiesvedībā ir būtiski to atzīt arī visā Eiropas Savienībā, jo īpaši bērna interesēs. Grozījums Nr. 15 Regulas priekšlikums 28. apsvērums (28)  Visās lietās, kas attiecas uz bērniem, un jo īpaši starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās, tiesu un administratīvajām iestādēm būtu jāapsver iespēja panākt miermīlīgus risinājumus, izmantojot starpniecību un citus piemērotus līdzekļus, attiecīgā gadījumā ar esošo tīklu un atbalsta struktūru starpniecībai pārrobežu strīdos par vecāku atbildību palīdzību. Tomēr šiem centieniem nevajadzētu pārmērīgi pagarināt atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju. (28)  Visās lietās, kas attiecas uz bērniem, un jo īpaši vecāku pārrobežu konfliktos par aizgādības un saskarsmes tiesībām un starptautiskās bērna nolaupīšanas lietās svarīga loma konflikta izbeigšanā var būt starpniecības izmantošanai. Turklāt, ņemot vērā pārrobežu aizgādības strīdu skaita pieaugumu, ko Eiropas Savienībā izraisījis nesenais migrācijas pieplūdums, apstākļos, kad trūkst starptautiska regulējuma, starpniecība bieži vien ir izrādījies vienīgais tiesiskais līdzeklis, ar ko palīdzēt ģimenēm panākt miermīlīgu ģimenes strīda risinājumu. Lai sekmētu starpniecību šādās lietās, tiesu un administratīvajām iestādēm, attiecīgā gadījumā izmantojot palīdzību, ko sniedz pastāvošie tīkli un atbalsta struktūras starpniecībai pārrobežu strīdos par vecāku atbildību, būtu jāpalīdz pusēm pirms tiesvedības vai tās laikā izraudzīt piemērotus starpniekus un organizēt starpniecību. Pusēm būtu finansiāli jāpalīdz veikt starpniecību, vismaz ciktāl tām ir piešķirta vai būtu tikusi piešķirta juridiskā palīdzība. Tomēr šiem centieniem nevajadzētu pārmērīgi pagarināt atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju un nevajadzētu novest pie tā, ka personām, kas cietušas no jebkāda veida vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē, ir obligāti jāpiedalās starpniecībā. Grozījums Nr. 16 Regulas priekšlikums 28.a apsvērums (jauns) (28a)  Lai tiesvedībai nacionālās vai starptautiskās ģimenes strīdu lietās būtu efektīva alternatīva, ir izšķirīgi svarīgi, lai iesaistītie starpnieki būtu pabeiguši piemērotu specializētu apmācību. Apmācībai būtu jo īpaši jāaptver pārrobežu ģimeņu strīdu tiesiskais regulējums, starpkultūru prasmes un konfliktsituāciju risināšanas līdzekļi, bet vienmēr ņemot vērā bērna intereses. Apmācot tiesnešus, kas potenciāli ir svarīgi starpniecības izmantošanas rosinātāji, vajadzētu pievērsties arī tam, kā pamudināt puses starpniecību izmantot pēc iespējas agrāk un kā starpniecību integrēt tiesvedībā un noteiktajā Hāgas konvencijas bērnu nolaupīšanas tiesvedības procedūras grafikā, neizraisot lieku kavēšanos. Grozījums Nr. 17 Regulas priekšlikums 30. apsvērums (30)  Ja tiesa dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā viņš ir nelikumīgi aizturēts, nolemj atteikt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tiesai savā lēmumā būtu jāizdara nepārprotamas atsauces uz attiecīgajiem 1980. gada Hāgas konvencijas pantiem, kuri ir atteikuma pamatā. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko tiesvedībā par aizgādības tiesībām pēc bērna interešu rūpīgas pārbaudes pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai būtu jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā lēmuma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts. (30)  Ja tiesa dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā viņš ir nelikumīgi aizturēts, nolemj atteikt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tiesai savā lēmumā būtu jāizdara nepārprotamas atsauces uz attiecīgajiem 1980. gada Hāgas konvencijas pantiem, kuri ir atteikuma pamatā, un atteikums jāpamato. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko tiesvedībā par aizgādības tiesībām pēc bērna interešu rūpīgas pārbaudes pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai būtu jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā lēmuma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts. Grozījums Nr. 18 Regulas priekšlikums 33. apsvērums (33)  Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību attiecībā uz bērniem mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno to, ka izpildes dalībvalstī tiek atcelta izpildāmības pasludināšana pirms visu lēmumu lietās par vecāku atbildību izpildes. Ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 šo prasību atcēla tikai attiecībā uz lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un konkrētiem lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu, šajā regulā tagad paredzēta vienota procedūra visu lēmumu lietās par vecāku atbildību pārrobežu izpildei. Tādējādi, ievērojot šīs regulas noteikumus, dalībvalsts iestāžu pieņemts lēmums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts izpildes dalībvalstī. (33)  Turklāt mērķis atvieglot Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos attaisno to, ka izpildes dalībvalstī tiek atcelta izpildāmības pasludināšana pirms visu lēmumu par vecāku atbildību, kuri ietilpst šīs darbības regulas jomā, izpildes. Tas jo īpaši padarīs pārrobežu tiesvedību attiecībā uz bērniem mazāk laikietilpīgu un lētāku. Ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 šo prasību atcēla tikai attiecībā uz lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un konkrētiem lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu, šajā regulā tagad paredzēta vienota procedūra visu lēmumu par vecāku atbildību, kuri ietilpst šīs regulas darbības jomā, pārrobežu izpildei. Tādējādi, ievērojot šīs regulas noteikumus, dalībvalsts iestāžu pieņemts lēmums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts izpildes dalībvalstī. Grozījums Nr. 19 Regulas priekšlikums 37.a apsvērums (jauns) (37a)  Ikvienam atteikumam atzīt lēmumu, kas definēts šajā regulā, ar pamatojumu, ka atzīšana būtu klaji pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, būtu jāsaskan ar Hartas 21. pantu. Grozījums Nr. 20 Regulas priekšlikums 42. apsvērums (42)  Konkrētās lietās par vecāku atbildību, kuras ir šīs regulas darbības jomā, centrālajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, sniedzot palīdzību valsts iestādēm, kā arī personām, kam ir vecāku atbildība. Šādai palīdzībai vajadzētu jo īpaši ietvert bērna atrašanās vietas noteikšanu tieši vai ar citu kompetento iestāžu palīdzību, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu, un ar bērnu saistītās informācijas sniegšanu, kas nepieciešama lietas izskatīšanai. (42)  Konkrētās lietās par vecāku atbildību, kuras ir šīs regulas darbības jomā, centrālajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, sniedzot palīdzību valsts iestādēm, kā arī personām, kam ir vecāku atbildība. Šādai palīdzībai vajadzētu jo īpaši ietvert bērna atrašanās vietas noteikšanu tieši vai ar citu kompetento iestāžu palīdzību, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu, un ar bērnu saistītās informācijas sniegšanu, kas nepieciešama lietas izskatīšanai. Gadījumos, kad piekritība ir dalībvalstī, kas nav bērna valstspiederības dalībvalsts, piekritības dalībvalsts centrālajām iestādēm bez liekas kavēšanās jāinformē bērna valstspiederības dalībvalsts centrālās iestādes. Grozījums Nr. 21 Regulas priekšlikums 44. apsvērums (44)  Neskarot prasības, kas ietveras tās valsts procesuālajās tiesībās, iestādei, kura izsaka lūgumu, ir tiesības nepieciešamās informācijas iegūšanai pēc saviem ieskatiem brīvi izvēlēties starp dažādiem tai pieejamajiem kanāliem, piemēram, tiesu gadījumā: saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1206/2001, izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, jo īpaši izmantojot centrālās iestādes, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu, Tīkla tiesnešus un kontaktpunktus, vai tiesu un administratīvo iestāžu gadījumā — lūdzot informāciju ar nevalstiskās organizācijas starpniecību, kura specializējusies šajā jomā. (44)  Neskarot prasības, kas ietveras tās valsts procesuālajās tiesībās, iestādei, kura izsaka lūgumu, ir tiesības nepieciešamās informācijas iegūšanai pēc saviem ieskatiem brīvi izvēlēties starp dažādiem tai pieejamajiem kanāliem, piemēram, tiesu gadījumā, saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1206/2001, izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, jo īpaši izmantojot centrālās iestādes, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu, Tīkla tiesnešus un kontaktpunktus, vai tiesu un administratīvo iestāžu gadījumā — lūdzot informāciju ar nevalstiskās organizācijas starpniecību, kura specializējusies šajā jomā. Katrā dalībvalstī starptautiskā tiesu iestāžu sadarbība un saziņa būtu jāsāk un/vai jāveicina īpaši izraudzītam tīklam vai koordinācijas tiesnešiem. Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla loma būtu jānošķir no centrālo iestāžu lomas. Grozījums Nr. 22 Regulas priekšlikums 46. apsvērums (46)  Ja tas nepieciešams bērna interesēs, dalībvalsts iestādei, kura apsver lēmumu par vecāku atbildību, vajadzētu būt tiesīgai prasīt citas dalībvalsts iestādēm sniegt informāciju, kas ir būtiska bērna aizsardzībai. Atkarībā no apstākļiem tā var būt informācija par lietām un lēmumiem attiecībā uz vecāku vai bērna brāļiem un māsām vai vecāka spēju rūpēties par bērnu vai saskarsmi ar bērnu. (46)  Ja tas nepieciešams bērna interesēs, dalībvalsts iestādei, kura apsver lēmumu par vecāku atbildību, vajadzētu būt pienākumam prasīt citas dalībvalsts iestādēm sniegt informāciju, kas ir būtiska bērna aizsardzībai. Atkarībā no apstākļiem tā var būt informācija par lietām un lēmumiem attiecībā uz vecāku vai bērna brāļiem un māsām vai vecāka vai ģimenes spēju rūpēties par bērnu vai saskarsmi ar bērnu. Pieņemot lēmumu attiecībā uz spēju rūpēties par bērnu, vecāku valstspiederība, ekonomiskā un sociālā situācija, kultūras un reliģijas īpatnības nekad nedrīkstētu būt noteicoši kritēriji. Grozījums Nr. 23 Regulas priekšlikums 46.a apsvērums (jauns) (46a)  Ar visiem līdzekļiem būtu jāveicina saziņa starp tiesnešiem, publiskajām iestādēm, centrālajām iestādēm, speciālistiem, kas palīdz vecākiem, un starp pašiem vecākiem, cita starpā ņemot vērā, ka lēmums, ka bērnu nevajadzētu atdot atpakaļ, var pārkāpt bērna pamattiesības tādā pašā mērā kā lēmums viņu atdot atpakaļ. Grozījums Nr. 24 Regulas priekšlikums 48.a apsvērums (jauns) (48a)  Ja nepieciešams bērna interesēs, tiesnesim būtu tieši jāsazinās ar citu dalībvalstu centrālajām iestādēm vai kompetentajām tiesām. Grozījums Nr. 25 Regulas priekšlikums 49. apsvērums (49)  Ja kāda dalībvalsts iestāde jau ir pieņēmusi lēmumu lietā par vecāku atbildību vai apsver šādu lēmumu, un tā īstenošanai jānotiek citā dalībvalstī, šī iestāde var lūgt attiecīgās citas dalībvalsts iestāžu palīdzību īstenot lēmumu. Tas, piemēram, attiektos uz lēmumiem par uzraudzītas saskarsmes tiesību piešķiršanu, kas īstenojamas dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kurā atrodas iestāde, kas piešķir saskarsmes tiesības, vai uz lēmumiem saistībā ar jebkādu citu kompetentās iestādes papildu pasākumu tajā dalībvalstī, kurā izpildāms lēmums. (49)  Ja kāda dalībvalsts iestāde jau ir pieņēmusi lēmumu lietā par vecāku atbildību vai apsver šādu lēmumu, un tā īstenošanai jānotiek citā dalībvalstī, šai iestādei vajadzētu lūgt attiecīgās citas dalībvalsts iestāžu palīdzību īstenot lēmumu. Tas, piemēram, attiektos uz lēmumiem par uzraudzītas saskarsmes tiesību piešķiršanu, kas īstenojamas dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kurā atrodas iestāde, kas piešķir saskarsmes tiesības, vai uz lēmumiem saistībā ar jebkādu citu kompetentās iestādes papildu pasākumu tajā dalībvalstī, kurā izpildāms lēmums. Grozījums Nr. 26 Regulas priekšlikums 50. apsvērums (50)  Ja kāda dalībvalsts iestāde apsver bērna ievietošanu audžuģimenē vai iestādē citā dalībvalstī, pirms ievietošanas ar abu dalībvalstu centrālo iestāžu starpniecību būtu jāveic apspriešanās procedūra. Iestādei, kas apsver ievietošanu, pirms rīkojuma par ievietošanu, būtu jāsaņem kompetentās iestādes piekrišana dalībvalstī, kurā bērns būtu jāievieto. Tā kā ievietošana visbiežāk ir neatliekami pasākumi, kas nepieciešami, lai pārtrauktu bērna atrašanos situācijā, kas apdraud viņa intereses, šādiem lēmumiem ir ļoti svarīgs savlaicīgums. Tādēļ, lai paātrinātu apspriešanās procedūru, šajā regulā ir paredzētas izsmeļošas prasības lūguma iesniegšanai un atbilžu sniegšanas termiņš dalībvalstij, kurā bērns būtu jāievieto. Tomēr nosacījumus, ar kādiem piešķir vai atsaka piekrišanu, joprojām reglamentē ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurai izteikts lūgums. (50)  Ja kāda dalībvalsts iestāde apsver bērna ievietošanu pie ģimenes locekļiem, audžuģimenē vai iestādē citā dalībvalstī, pirms ievietošanas ar abu dalībvalstu centrālo iestāžu starpniecību būtu jāveic apspriešanās procedūra. Iestādei, kas apsver ievietošanu, pirms rīkojuma par ievietošanu, būtu jāsaņem kompetentās iestādes piekrišana dalībvalstī, kurā bērns būtu jāievieto. Tā kā ievietošana visbiežāk ir neatliekami pasākumi, kas nepieciešami, lai pārtrauktu bērna atrašanos situācijā, kas apdraud viņa intereses, šādiem lēmumiem ir ļoti svarīgs savlaicīgums. Tādēļ, lai paātrinātu apspriešanās procedūru, šajā regulā ir paredzētas izsmeļošas prasības lūguma iesniegšanai un atbilžu sniegšanas termiņš dalībvalstij, kurā bērns būtu jāievieto. Tomēr nosacījumus, ar kādiem piešķir vai atsaka piekrišanu, joprojām reglamentē ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurai izteikts lūgums. Grozījums Nr. 27 Regulas priekšlikums 51. apsvērums (51)  Bērna ilgtermiņa ievietošanai ārvalstīs vajadzētu notikt saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktu (tiesības uzturēt personiskus sakarus ar vecākiem) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 8., 9. un 20. pantu. Jo īpaši, apsverot risinājumus, būtu pienācīgi jāņem vērā vēlamība nodrošināt bērna audzināšanas nepārtrauktību un bērna etniskā izcelsme, reliģiskā, kultūras un valodas piederība. (51)  Valsts iestādēm, kas apsver bērna ievietošanu, vajadzētu rīkoties saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktu (tiesības uzturēt personiskus sakarus ar vecākiem) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 8., 9. un 20. pantu. Jo īpaši, apsverot risinājumus, būtu pienācīgi jāņem vērā iespēja brāļus vai māsas ievietot tajā pašā ģimenē vai iestādē, vēlamība nodrošināt bērna audzināšanas nepārtrauktību un bērna etniskā izcelsme, reliģiskā, kultūras un valodas piederība. Īpaši bērna ilgtermiņa ievietošanas ārzemēs gadījumā attiecīgajām iestādēm būtu vienmēr jāapsver iespēja ievietot bērnu pie radiniekiem, kas dzīvo kāda citā valstī, ja bērnam ar šiem ģimenes locekļiem ir izveidojušās ģimeniskas saites, attiecīgi individuāli izvērtējot bērna intereses. Šādas ilgtermiņa ievietošanas būtu periodiski jāpārskata, ņemot vērā bērna vajadzības un intereses. Grozījums Nr. 28 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. punkts – ievaddaļa 1.  Šo regulu neatkarīgi no tiesu vai administratīvo iestāžu būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar: 1.  Šo regulu neatkarīgi no tiesu vai administratīvo iestāžu vai citu iestāžu, kam ir jurisdikcija šīs regulas darbības jomā ietilpstošajās lietās, būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar: Grozījums Nr. 29 Regulas priekšlikums 1. pants – 1. punkts – ba apakšpunkts (jauns) (ba)  starptautisko bērnu nolaupīšanu; Grozījums Nr. 30 Regulas priekšlikums 1. pants – 2. punkts – d apakšpunkts (d)  bērna ievietošanu audžuģimenē vai aprūpes iestādē; (d)  bērna ievietošanu pie ģimenes locekļiem, audžuģimenē vai drošā aprūpes iestādē ārzemēs; Grozījums Nr. 31 Regulas priekšlikums 2. pants – 1. daļa – 1. punkts 1.  “iestāde” ir jebkura tiesu vai administratīvā iestāde dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko attiecas šīs regulas darbības joma; 1.  “iestāde” ir jebkura tiesu vai administratīvā iestāde vai jebkura cita iestāde dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko attiecas šīs regulas darbības joma; Grozījums Nr. 32 Regulas priekšlikums 2. pants – 1. daļa – 3. punkts 3.  “dalībvalsts” ir visas dalībvalstis, izņemot Dāniju; 3.  “dalībvalsts” ir visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Dāniju; Grozījums Nr. 33 Regulas priekšlikums 2. pants – 1. daļa – 4. punkts 4.  “lēmums” ir dalībvalsts iestādes dekrēts, rīkojums vai spriedums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu, laulības atzīšanu par neesošu, vai vecāku atbildību; 4.  “lēmums” ir dalībvalsts iestādes dekrēts, rīkojums, spriedums vai dalībvalstī izpildāms publisks akts vai pušu vienošanās, kas izpildāma dalībvalstī, kurā tā panākta, par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu, laulības atzīšanu par neesošu vai vecāku atbildību; Grozījums Nr. 34 Regulas priekšlikums 2. pants – 1. daļa – 12. punkts – ievaddaļa 12.  “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” ir bērna aizvešana vai aizturēšana, ja: 12.  “starptautiskā bērna nolaupīšana” ir bērna aizvešana vai aizturēšana, ja: Grozījums Nr. 35 Regulas priekšlikums 7. pants – 1. punkts 1.  Dalībvalsts iestādēm ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī . Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, piekritība ir jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts iestādēm. 1.  Dalībvalsts iestādēm ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī. Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, piekritība ir jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts iestādēm, ja vien puses pirms pārvietošanās nevienojas, ka piekritībai vajadzētu būt tās dalībvalsts iestādei, kur bērnam līdz tam bijusi pastāvīgā dzīvesvieta. Grozījums Nr. 36 Regulas priekšlikums 7. pants – 1.a punkts (jauns) 1.a  Ja ir izskatāmas aizgādības un saskarsmes lietas, izcelsmes dalībvalsts iestāde saglabā piekritību, līdz lieta ir noslēgtas, ja vien puses nevienojas, ka lieta būtu jāizbeidz. Grozījums Nr. 37 Regulas priekšlikums 8. pants – 2. punkts 2.  Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja persona, kam ir saskarsmes tiesības, un kas minēta 1. punktā, ir pieņēmusi bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts iestāžu piekritību, piedaloties šajās iestādēs notiekošos procesos bez to piekritības apstrīdēšanas. 2.  Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja persona, kam ir saskarsmes tiesības un kas minēta 1. punktā, pēc tam, kad iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas iestādes to ir informējušas par juridiskajām sekām, ir pieņēmusi bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts iestāžu piekritību, neraugoties uz šo informāciju, piedalīdamās šajās iestādēs notiekošos procesos bez to piekritības apstrīdēšanas. Grozījums Nr. 38 Regulas priekšlikums 9. pants – 1. daļa – b punkts – i apakšpunkts (i)  viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir aizgādības tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt pat bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts; (i)  viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir aizgādības tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt bērna atrašanās vietu, un neraugoties uz to, ka iestādes šo personu ir informējušas par juridisko prasību iesniegt prasību par atdošanu, šāda prasība kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts, nav iesniegta; Grozījums Nr. 39 Regulas priekšlikums 10. pants – 5. punkts – 1.a daļa (jauna) Izraudzītie tiesneši ir praktizējoši un pieredzējuši ģimenes tiesību tiesneši, kam it īpaši ir pieredze lietās ar pārrobežu dimensiju piekritības aspektā. Grozījums Nr. 40 Regulas priekšlikums 12. pants – 1. punkts – 1. daļa Steidzamos gadījumos tās dalībvalsts iestādēm , kurā atrodas bērns vai bērna īpašums, ir piekritība pieņemt pagaidu pasākumus, ieskaitot drošības pasākumus, attiecībā uz konkrēto bērnu vai īpašumu . Steidzamos gadījumos tās dalībvalsts iestādēm, kurā atrodas bērns vai bērna īpašums, ir piekritība pieņemt pagaidu pasākumus, ieskaitot drošības pasākumus, attiecībā uz konkrēto bērnu vai īpašumu. Šie pasākumi nedrīkstētu nepamatoti kavēt lietas un galīgo nolēmumu pieņemšanu par aizgādības un saskarsmes tiesībām. Grozījums Nr. 41 Regulas priekšlikums 12. pants – 1. punkts – 2. daļa Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestāde, kura ir pieņēmusi aizsardzības pasākumus, tieši vai ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kura izraudzīta saskaņā ar 60. pantu, ziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības. Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestāde, kura ir pieņēmusi aizsardzības pasākumus, tieši vai ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kura izraudzīta saskaņā ar 60. pantu, ziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības. Šāda iestāde nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret procesā iesaistītajiem vecākiem un nodrošina, ka viņi bez kavēšanās tiek pilnībā informēti par visiem attiecīgajiem pasākumiem viņiem pilnībā saprotamā valodā. Grozījums Nr. 42 Regulas priekšlikums 12. pants – 2. punkts 2.  Pasākumus, kuri veikti saskaņā ar 1. punktu, pārtrauc piemērot, tiklīdz dalībvalsts iestāde , kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības, ir veikusi pasākumus, ko tā uzskata par atbilstošiem. 2.  Pasākumus, kuri veikti saskaņā ar 1. punktu, pārtrauc piemērot, tiklīdz dalībvalsts iestāde, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības, ir veikusi pasākumus, ko tā uzskata par atbilstošiem, un no brīža, kad tā par šiem pasākumiem paziņojusi tās dalībvalsts iestādei, kurā veikti pagaidu pasākumi. Grozījums Nr. 43 Regulas priekšlikums 19. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a  Šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos pēc tādas iestādes lūguma, kurā prasība iesniegta, cita iestāde, kurā tā iesniegta, bez kavēšanās informē iestādi, kura izsaka lūgumu, par datumu, kad prasība iesniegta saskaņā ar 15. pantu. Grozījums Nr. 44 Regulas priekšlikums 20. pants 20. pants 20. pants Bērna tiesības paust savu viedokli Bērna tiesības paust savu viedokli Īstenojot savu piekritību saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu, dalībvalsts iestādes nodrošina, ka bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, ir sniegta patiesa un reāla iespēja brīvi paust savu viedokli attiecīgajā lietā. Īstenojot savu piekritību saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu, dalībvalsts iestādes nodrošina, ka bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, ir sniegta patiesa un reāla iespēja brīvi paust savu viedokli attiecīgajā lietā saskaņā ar attiecīgajiem valsts procesuālajiem noteikumiem, Hartas 24. panta 1. punktam, ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantam un Eiropas Padomes Ieteikumam dalībvalstīm par bērnu un jauniešu līdz 18 gadu vecumam līdzdalību1a. Iestādes savus apsvērumus par to dokumentē lēmumā. Bērnu, kas izmanto savas tiesības paust viedokli, uzklausa tiesnesis vai īpaši apmācīts eksperts saskaņā ar valsts noteikumiem bez jebkāda spiediena, īpaši vecāku spiediena, bērnam draudzīgos apstākļos, kas piemēroti viņa vecumam valodas un satura ziņā, un uzklausīšanā sniedz visas garantijas, kas ļauj aizsargāt bērna emocionālo neaizskaramību un intereses. Bērna uzklausīšanu neveic procesa pušu vai to juridisko pārstāvju klātbūtnē, bet to ieraksta un pievieno dokumentācijai, lai pusēm un to juridiskajiem pārstāvjiem būtu iespēja iepazīties ar uzklausīšanas ierakstu. Iestāde pienācīgi ņem vērā bērna viedokli, ievērojot viņa vecumu un brieduma pakāpi, un dokumentē viņa apsvērumus lēmumā. Iestāde pienācīgi ņem vērā bērna viedokli, ievērojot viņa vecumu un brieduma pakāpi un ņemot vērā viņa intereses, un dokumentē viņa apsvērumus lēmumā. _______________ 1a CM/Rec(2012)2, 2012. gada 28. marts. Grozījums Nr. 45 Regulas priekšlikums 23. pants – 2. punkts 2.  Tiesvedības laikā tiesa pēc iespējas ātrāk noskaidro, vai puses bērna interesēs ir gatavas iesaistīties starpniecībā, lai panāktu abpusēji pieņemamu risinājumu, ar nosacījumu, ka tas pārmērīgi nekavē procesu. 2.  Tiesvedības laikā tiesa pēc iespējas ātrāk noskaidro, vai puses bērna interesēs ir gatavas iesaistīties starpniecībā, lai panāktu abpusēji pieņemamu risinājumu, ar nosacījumu, ka tas pārmērīgi nekavē procesu. Šādā gadījumā tiesa prasa pusēm izmantot starpniecību. Grozījums Nr. 46 Regulas priekšlikums 25. pants – 3. punkts 3.  Tiesa var pasludināt lēmumu par bērna atpakaļatdošanu par provizoriski izpildāmu, neraugoties uz pārsūdzību, pat ja šāda provizoriska izpildāmība valsts tiesību aktos nav paredzēta. 3.  Tiesa var pasludināt lēmumu par bērna atpakaļatdošanu par provizoriski izpildāmu, neraugoties uz pārsūdzību, pat ja šāda provizoriska izpildāmība valsts tiesību aktos nav paredzēta, ņemot vērā bērna intereses. Grozījums Nr. 47 Regulas priekšlikums 25. pants – 5.a punkts (jauns) 5.a  Ja tiesu iestāde ir noteikusi bērna atpakaļatdošanu, tā paziņo par šādu lēmumu un datumu, kad tas stājas spēkā, tās dalībvalsts centrālajai iestādei, kur bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgās aizvešanas. Grozījums Nr. 48 Regulas priekšlikums 32. pants – 4. punkts 4.  Ja lēmums nav izpildīts sešu nedēļu laikā no brīža, kad tika uzsākts izpildes process, izpildes dalībvalsts tiesa par šo faktu un tā iemesliem informē izcelsmes dalībvalsts centrālo iestādi, kura izsaka lūgumu, vai prasītāju, ja tiesvedība uzsākta bez centrālās iestādes palīdzības. 4.  Ja lēmums nav izpildīts sešu nedēļu laikā no brīža, kad tika uzsākts izpildes process, izpildes dalībvalsts tiesa par šo faktu un tā iemesliem pienācīgi informē izcelsmes dalībvalsts centrālo iestādi, kura izsaka lūgumu, vai prasītāju, ja tiesvedība uzsākta bez centrālās iestādes palīdzības, un norāda paredzamo izpildes laiku. Grozījums Nr. 49 Regulas priekšlikums 37. pants – 1. daļa – a punkts (a)  ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana; vai (a)  ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana, taču atteikums nedrīkst izraisīt nekādu diskrimināciju, kas aizliegta saskaņā Hartas 21. pantu; vai Grozījums Nr. 50 Regulas priekšlikums 38. pants – 1. punkts – ievaddaļa 1.  Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma lēmuma atzīšanu, kas saistīts ar vecāku atbildību, atsaka : 1.  Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma lēmumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst: Grozījums Nr. 51 Regulas priekšlikums 38. pants – 1. punkts – b apakšpunkts (b)  gadījumos, kad tas pieņemts aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam ; vai (b)  gadījumos, kad lēmums pieņemts aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam; vai Grozījums Nr. 52 Regulas priekšlikums 58. pants – 1. daļa Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību vai atbrīvojumu no izdevumu segšanas, ir tiesīgs 27. panta 3. punktā, 32., 39. un 42. pantā paredzētajās procedūrās saņemt visplašāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksām un izdevumiem, kādu paredz tās izpildes dalībvalsts tiesību akti. Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību, palīdzību starpniecības izmaksu segšanā vai atbrīvojumu no izdevumu segšanas, ir tiesīgs 27. panta 3. punktā un 32., 39. un 42. pantā paredzētajās procedūrās saņemt visplašāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksām un izdevumiem, kādu paredz tās izpildes dalībvalsts tiesību akti. Grozījums Nr. 53 Regulas priekšlikums 63. pants – 1. punkts – a apakšpunkts (a)  pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma sniegtu palīdzību bērna atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka bērns varētu atrasties tās dalībvalsts teritorijā, kurai izteikts lūgums, un atrašanās vietas noteikšana ir nepieciešama, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu; (a)  pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma sniegtu palīdzību bērna atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka bērns varētu atrasties tās dalībvalsts teritorijā, kurai izteikts lūgums, un atrašanās vietas noteikšana ir nepieciešama, lai piemērotu šo regulu; Grozījums Nr. 54 Regulas priekšlikums 63. pants – 1. punkts – d apakšpunkts (d)  sekmētu saziņu starp iestādēm , jo īpaši 14. panta, 25. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 26. panta 2. punkta un 4. punkta otrās daļas piemērošanas nolūkā; (d)  sekmētu saziņu starp tiesu iestādēm, jo īpaši 14. un 19. panta, 25. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 26. panta 2. punkta un 4. punkta otrās daļas piemērošanas nolūkā; Grozījums Nr. 55 Regulas priekšlikums 63. pants – 1. punkts – ea apakšpunkts (jauns) (ea)   informētu personas, kam ir vecāku atbildība, par juridisko palīdzību un atbalstu, piemēram, par bilingvāliem juristiem speciālistiem, lai novērstu to, ka personas, kam ir vecāku atbildība, sniedz piekrišanu, neizprotot savas piekrišanas nozīmi. Grozījums Nr. 56 Regulas priekšlikums 63. pants – 1. pants – g punkts (g)  ja tās uzsāk vai veicina tiesvedības uzsākšanu par bērnu atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, nodrošinātu, ka dokumentācija, kas tiek gatavota saistībā ar šo tiesvedību, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams, ir sagatavota sešu nedēļu laikā. (g)  ja tās uzsāk vai veicina tiesvedības uzsākšanu par bērnu atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, nodrošinātu, ka dokumentācija, kas tiek gatavota saistībā ar šo tiesvedību, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams, ir sagatavota un iesniegta tiesā vai citā kompetentā iestādē sešu nedēļu laikā. Grozījums Nr. 57 Regulas priekšlikums 64. pants – 1. punkts – ievaddaļa 1.  Pēc pamatota lūguma, ko iesniegusi tādas dalībvalsts centrālā iestāde vai cita iestāde, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, bērna pastāvīgās dzīvesvietas un atrašanās dalībvalsts centrālā iestāde var tieši vai ar iestāžu vai citu struktūru starpniecību: 1.  Pēc pamatota lūguma, ko iesniegusi tādas dalībvalsts centrālā iestāde vai cita iestāde, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, bērna pastāvīgās dzīvesvietas un atrašanās dalībvalsts centrālā iestāde tieši vai ar iestāžu vai citu struktūru starpniecību: Grozījums Nr. 58 Regulas priekšlikums 64. pants – 2. punkts 2.  Ja tiek apsvērts lēmums lietā par vecāku atbildību, dalībvalsts kompetentā iestāde, ja bērna situācija to prasa, var lūgt citas dalībvalsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz bērna aizsardzību, paziņot šo informāciju. 2.  Ja tiek apsvērts lēmums lietā par vecāku atbildību, dalībvalsts kompetentā iestāde, ja bērna situācija to prasa, lūdz citas dalībvalsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz bērna aizsardzību, paziņot šo informāciju. Grozījums Nr. 59 Regulas priekšlikums 64. pants – 2.a punkts (jauns) 2.а   Ja tiek izskatīta lieta par vecāku atbildību, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts centrālā iestāde bez kavēšanās par procesa pastāvēšanu informē bērna vai viena no vecākiem valstspiederības dalībvalsts centrālo iestādi. Grozījums Nr. 60 Regulas priekšlikums 64. pants – 3. punkts 3.  Dalībvalsts kompetentā iestāde var lūgt citas dalībvalsts iestādēm palīdzību, lai īstenotu lēmumus lietās par vecāku atbildību, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu, īpaši, lai nodrošinātu saskarsmes tiesību efektīvu īstenošanu, kā arī tiesības saglabāt regulārus tiešus kontaktus. 3.  Dalībvalsts kompetentā iestāde lūdz citas dalībvalsts iestādēm palīdzību, lai īstenotu lēmumus lietās par vecāku atbildību, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu, īpaši, lai nodrošinātu saskarsmes tiesību efektīvu īstenošanu, kā arī tiesības saglabāt regulārus tiešus kontaktus. Grozījums Nr. 61 Regulas priekšlikums 64. pants – 5. punkts 5.  Tādas dalībvalsts iestādes, kurā nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta, pēc personas lūguma, kas pastāvīgi dzīvo šajā valstī un cenšas iegūt vai saglabāt saskarsmes tiesības ar bērnu vai pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma, vāc informāciju vai pierādījumus, kā arī izdara atzinumu par šīs personas piemērotību izmantot saskarsmes tiesības un par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem saskarsmes tiesības būtu jāizmanto. 5.  Tādas dalībvalsts iestādes, kurā nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta, pēc vecāka vai ģimenes locekļa lūguma, kas pastāvīgi dzīvo šajā valstī un cenšas iegūt vai saglabāt saskarsmes tiesības ar bērnu vai pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma, vāc informāciju vai pierādījumus, kā arī izdara atzinumu par minēto personu piemērotību izmantot saskarsmes tiesības un par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem saskarsmes tiesības būtu jāizmanto. Grozījums Nr. 62 Regulas priekšlikums 64. pants – 5.a punkts (jauns) 5.a  Dalībvalsts iestāde var lūgt citas dalībvalsts centrālajai iestādei sniegt informāciju par minētās dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz jautājumiem, kuri ir šīs regulas darbības jomā un kuri ir būtiski lietas izskatīšanā saskaņā ar šo regulu. Tās dalībvalsts iestāde, kurai lūgums ir iesniegts, atbild pēc iespējas drīz. Grozījums Nr. 63 Regulas priekšlikums 65. pants – 1. punkts 1.  Ja iestāde , kurai ir piekritība saskaņā ar šo regulu , apsver bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē citā dalībvalstī, pirmkārt, tā saņem šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes piekrišanu . Šajā sakarā tā ar savas dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību pārsūta centrālajai iestādei dalībvalstī, kurā bērns ievietojams, lūgumu sniegt piekrišanu, lūgums ietver ziņojumu par bērnu un ierosinātās ievietošanas vai aprūpes sniegšanas iemeslus. 1.  Ja iestāde, kurai ir piekritība saskaņā ar šo regulu, apsver bērna ievietošanu pie ģimenes locekļiem, audžuģimenēs vai drošā aprūpes iestādē citā dalībvalstī, tā vispirms saņem šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes piekrišanu. Šajā sakarā tā ar savas dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību pārsūta centrālajai iestādei dalībvalstī, kurā bērns ievietojams, lūgumu sniegt piekrišanu, lūgums ietver ziņojumu par bērnu un ierosinātās ievietošanas vai aprūpes sniegšanas iemeslus. Dalībvalstis nodrošina, ka bērna vecākiem un radiniekiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas ir iespējama regulāra saskarsme ar bērnu, ja vien tas neapdraudētu bērna labklājību. Grozījums Nr. 64 Regulas priekšlikums 65. pants – 4. punkts – 1.a daļa (jauna) Ja kompetentā iestāde ir iecerējusi nosūtīt uz citu dalībvalsti sociālos darbiniekus, lai noteiktu, vai ievietošana atbilst bērna interesēm, tā par to informē attiecīgo dalībvalsti. Grozījums Nr. 65 Regulas priekšlikums 66. pants – 4. punkts 4.  Katra centrālā iestāde sedz savas izmaksas. 4.  Izņemot gadījumus, kad panākta citāda vienošanās starp dalībvalsti, kura izteikusi lūgumu, un dalībvalsti, kurai izteikts lūgums, katra centrālā iestāde sedz savas izmaksas. Grozījums Nr. 66 Regulas priekšlikums 79. pants – 1. daļa Līdz [10 gadi no piemērošanas dienas] Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas ex post novērtējumu , kas pamatots ar dalībvalstu sniegto informāciju. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu. Līdz [pieci gadi no piemērošanas dienas] Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas ex post novērtējumu, kas pamatots ar dalībvalstu sniegto informāciju. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu. Grozījums Nr. 67 Regulas priekšlikums 79. pants – 2. punkts – aa apakšpunkts (jauns) (aa)  vecāku atbildības starpniecības procedūru lietu un lēmumu skaitu;

(1) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanu dalībvalstīs (2017/2039(INI))

P8_TA(2018)0018 A8-0406/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regulu (ES) 2015/779, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1304/2013 attiecībā uz Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas atbalstītajām darbības programmām izmaksāto papildu sākotnējo priekšfinansējuma summu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 „ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2017. gada marta Īpašo ziņojumu Nr. 5/2017 “Jaunatnes nodarbinātība – Vai ES politiku rezultātā ir panāktas pārmaiņas? Garantijas jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtējums”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par ES garantijas jauniešiem shēmu izdevumu kontroli un šo izdevumu lietderības uzraudzību(4),

–  ņemot vērā Budžeta jautājumu politikas departamenta 2016. gada 3. februāra padziļināto analīzi “Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtējums”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija priekšlikumu Padomes ieteikumam, ar ko izveido Prasmju garantiju (COM(2016)0382),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par iniciatīvu jauniešu nodarbinātības izredžu palielināšanai(5),

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. marta Ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu, tās papildu protokolu un pārskatīto versiju, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) 2030. gadam, jo īpaši 8. IAM, proti, veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību un cilvēka cienīgu darbu visiem, ko ANO pieņēma 2015. gadā un kas piemērojami visā pasaulē, tostarp arī ES,

–  ņemot vērā Jean-Claude Juncker 2015. gada 22. jūnija ziņojumu, kas sagatavots ciešā sadarbībā ar Donald Tusk, Jeroen Dijsselbloem, Mario Draghi un Martin Schulz, par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu (“Piecu priekšsēdētāju ziņojums”), Komisijas 2017. gada 26. aprīļa pārdomu dokumentu par Eiropas sociālo dimensiju un 2017. gada 31. maija rezolūciju par Eiropas monetārās savienības padziļināšanu, kā arī Komisijas 2017. gada 1. marta Balto grāmatu par Eiropas nākotni,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi (COM(2017)0250) un Komisijas 2017. gada 26. aprīļa Ieteikumu (ES) 2017/761 par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(6),

–  ņemot vērā Eurofound, Cedefop, Starptautiskās Darba organizācijas (ILO), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO), Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) un Eiropas Arodbiedrību institūta (ETUI), Eiropas Biznesa konfederācijas (BusinessEurope), Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas (UEAPME), Eiropas Darba devēju un sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu centra (CEEP), Eurocities un Eiropas Jaunatnes foruma veikto darbu un pētījumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker 2017. gada 13. septembra runu par stāvokli Savienībā “Ceļvedis virzībai uz vienotāku, spēcīgāku un demokrātiskāku Savienību” (Komisijas 2018. gada darba programmas projekts) un 2017. gada 13.septembra nodomu vēstuli priekšsēdētājam Antonio Tajani un Igaunijas ministru prezidentam Jüri Ratas,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0406/2017),

A.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze izraisīja jauniešu bezdarba līmeņa pieaugumu no 15 % 2008. gadā līdz maksimāli 24 % 2013. gada sākumā, lai gan šāds vidējais rādītājs neatklāj milzīgās atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem; tā kā jauniešu bezdarbs 2013. gadā saglabājās gandrīz 10 % līmenī Vācijā, Austrijā un Nīderlandē, bet Itālijā, Spānijā, Horvātijā un Grieķijā tas gandrīz sasniedza vai krietni pārsniedza 40 %;

B.  tā kā pasākumi nolūkā samazināt publiskos izdevumus ir parādījuši, ka tiem ir tieša nelabvēlīga ietekme, jo īpaši uz jauniešiem, jo tiek samazināts finansējums izglītībai, apmācībai, darbvietu radīšanai un atbalsta dienestiem;

C.  tā kā politikas nostādnes, kas ietekmē jauniešus, ir izstrādātas bez pašu jauniešu un viņu pārstāvju līdzdalības;

D.  tā kā ilgstošs jauniešu bezdarbs rada risku, ka jaunieši var tikt atstumti un izslēgti no sabiedrības un var justies izolēti, un tas var izraisīt paliekošu ietekmi, proti, palielināt varbūtību, ka viņi darba dzīves laikā atkārtoti kļūs par bezdarbniekiem un viņu ienākumi būs zemāki un karjeras perspektīvas sliktākas; tā kā jauniešu neiesaistīšanas dēļ tiek zaudēti publiskie un privātie ieguldījumi, kas rada plaši izplatītu nodarbinātības nestabilitāti un prasmju zudumu, ņemot vērā viņos slēpto neizmantoto un nestabilo cilvēkresursu potenciālu;

E.  tā kā 2012. gadā trešdaļai darba ņēmēju Eiropā bija konkrētajai darbvietai vai nu pārāk augsta, vai arī pārāk zema kvalifikācija(7) un tā kā jaunākiem darba ņēmējiem parasti ir formāli pārāk augsta kvalifikācija, taču nodarbinātība biežāk ir mazāk atbilstoša viņu prasmēm, nekā tas ir vecāku darba ņēmēju gadījumā;

F.  tā kā gados jauniem darba ņēmējiem ir lielāka iespēja nonākt nestabilas nodarbinātības apstākļos; tā kā darba ņēmējiem, kas jaunāki par 25 gadiem, ir divreiz lielāka iespēja nonākt situācijā ar daudzējādā ziņā nelabvēlīgiem darba apstākļiem nekā darba ņēmējiem, kas ir 50 gadus veci vai vecāki(8);

G.  tā kā sekmīga pāreja no skolas uz darba dzīvi un no bezdarbības uz darba dzīvi un pirmā kvalitatīvā darba iegūšana stiprina un motivē jauniešus, palīdzot viņiem attīstīt personiskās un profesionālās prasmes, lai viņi kļūtu par neatkarīgiem un pašpārliecinātiem iedzīvotājiem un sekmīgi sāktu savu karjeru;

H.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis 28 ES dalībvalstīs maksimālo rādītāju (24 %) sasniedza 2013. gadā, taču kopš tā laika tas ir pastāvīgi samazinājies, 2017. gadā noslīdot zem 17 %; tā kā jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augsts — tikai dažās dalībvalstīs (Austrija, Čehija, Nīderlande, Malta, Ungārija un Vācija) tas ir zemāks par 11 % — un pastāv nopietnas atšķirības starp dalībvalstīm;

I.  tā kā analīze par dzimumu sadalījumu pilna darba laika un nepilna darba laika nodarbinātībā Eiropā liecina, ka 2007.–2017. gadā joprojām pastāvēja dzimumu nevienlīdzība, jo vīrieši joprojām veido aptuveni 60 % no 15–24 gadus veciem darba ņēmējiem, kas strādā pilnu slodzi, un nemainīgi veido aptuveni 40 % no tās pašas vecuma grupas darba ņēmējiem, kas strādā nepilnu slodzi;

J.  tā kā diemžēl statistiski jauniešu bezdarba līmenis parasti ir aptuveni divreiz lielāks par vidējo bezdarba līmeni gan ekonomiskās izaugsmes laikā, gan recesijas laikā;

Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva un garantija jauniešiem

K.  tā kā 2013. gada 22. aprīlī Padome ar Padomes ieteikumu izveidoja garantiju jauniešiem (GJ), ar kuru dalībvalstis apņēmās nodrošināt jauniešiem kvalitatīvus darba piedāvājumus, tālākizglītību, mācekļa praksi vai stažēšanos četru mēnešu laikā pēc kļūšanas par bezdarbniekiem vai formālās izglītības pabeigšanas;

L.  tā kā — ņemot vērā to, ka daudzās dalībvalstīs nav gūti lieli panākumi attiecībā uz noteikumiem un iespējām, kas līdz šim bijušas pieejamas cīņā pret jauniešu bezdarbu, tām būtu lielāka uzmanība jāpievērš tā finansējuma un instrumentu efektīvai izmantošanai, kas pieejami saskaņā ar Eiropas Sociālo fondu (ESF);

M.  tā kā Padome 2013. gada februārī vienojās izveidot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI), kas tika sākta kā galvenais ES budžeta instruments, kurš saistīts ar ESF, lai palīdzētu dalībvalstu reģioniem, kas saskaras ar īpaši augstu jauniešu bezdarba līmeni, jo īpaši ieviešot GJ shēmas;

N.  tā kā GJ ir ES mēroga apņemšanās, turpretī JNI ir orientēta uz tām dalībvalstīm un reģioniem, kuros jauniešu bezdarba līmenis pārsniedz 25 %, — šādam kritērijam daļēji vai pilnībā atbilst kopā 20 dalībvalstis;

O.  tā kā tika īstenoti centieni ātri mobilizēt līdzekļus, paredzot JNI budžetu intensīvāk izmantot 2014. un 2015. gadā, lai maksimāli palielinātu JNI finansēto pasākumu ietekmi; tā kā novēlotas īstenošanas valsts un reģionālā līmenī dēļ priekšlaicīga īstenošana kā pasākums neizdevās; tā kā 2015. gada priekšfinansējuma likme, paredzot nosacījumus, tika palielināta no 1 % līdz 30 % un lielākā daļa dalībvalstu ir veiksmīgi piemērojušas šo pasākumu;

P.  tā kā viens no galvenajiem JNI un GJ mērķiem ir uzrunāt jauniešus, kas nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET) un ko visvairāk apdraud atstumtības risks, vienlaikus ņemot vērā to, ka termins NEET attiecas uz dažādām jauniešu grupām ar dažādām vajadzībām;

Q.  tā kā GJ mērķis ir NEET ilgtspējīga integrācija darba tirgū, piedāvājot individualizētu pieeju, nodrošinot kvalitatīvu piedāvājumu un uzlabojot jauniešu nodarbināmību, vienlaikus plašākā kontekstā sniedzot atbalstu jauniešiem pārejā no skolas uz darba dzīvi un palīdzot novērst prasmju neatbilstību darba tirgū; tā kā šajā sakarā ir nepieciešamas pienācīgas dalībvalstu rīkotas informēšanas stratēģijas;

R.  tā kā saskaņā ar SDO 2015. gada aplēsēm GJ īstenošanas izmaksas visās ES 28 dalībvalstīs bija EUR 45 miljardi; tā kā JNI 2014.–2020. gada plānošanas periodā tika piešķirts pieticīgs budžets EUR 6,4 miljardu apmērā, lai ar to papildinātu valsts finansējumu, nevis to aizstātu;

S.  tā kā, pārskatot daudzgadu finanšu shēmu 2017.–2020. gadam, Komisija ierosināja JNI budžetu palielināt par EUR 1 miljardu, kas jāsaskaņo ar ESF saistībām EUR 1 miljarda apmērā; tā kā saskaņā ar Parlamenta un Padomes vienošanos minētā summa tika palielināta līdz EUR 1,2 miljardiem; tā kā Parlaments 2017. gada 5. septembrī pieņēma budžeta grozījuma Nr. 3/2017 projektu, lai JNI vajadzībām 2017. gadā paredzētu papildu EUR 500 miljonus, ko finansē no vispārējās rezerves saistībām, vienlaikus paužot nožēlu par kavēšanos 2017. gada budžeta procedūrā, jo Padome bloķēja un pārāk vēlu apstiprināja DFS vidusposma pārskatīšanu;

T.  tā kā savā pirmajā Īpašajā ziņojumā par GJ Revīzijas palāta pauda bažas par iniciatīvas finansējuma (gan ES, gan valstu līmenī) atbilstību “kvalitatīva piedāvājuma” definīcijai, par tādas stratēģijas trūkumu, kurā izvirzīti skaidri atskaites punkti un mērķi, un par uzraudzību un rezultātu paziņošanu; tā kā tā pauda bažas arī par partnerības pieejas piemērošanas panākumu trūkumu GJ izstrādē, kā teikts Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumā;

U.  tā kā ir vajadzīgi patiesi efektīvi mehānismi, lai apspriestu un novērstu grūtības, kas radušās GJ garantijas jauniešiem shēmu īstenošanā, un stingra dalībvalstu apņemšanās pilnībā īstenot GJ darbības jomu, jo īpaši ņemot vērā vietējos apstākļus un sekmējot prasmju uzlabošanu, kā arī ieviešot pareizas un elastīgas novērtēšanas struktūras;

V.  tā kā Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par GJ ir noteikti daži kopīgi kritēriji tam, kas veido „kvalitatīvu piedāvājumu”, un Slovākija ir pieņēmusi juridiski saistošu definīciju, paredzot noteikumus attiecībā uz minimālo darba laiku un nodarbinātības ilgtspēju pēc JNI atbalsta beigām un ņemot vērā saņēmēja veselības stāvokli;

W.  tā kā nesen publicētajā otrajā Īpašajā ziņojumā par GJ un JNI, ko sagatavoja, pamatojoties uz atlasītu septiņu dalībvalstu pieredzi, Revīzijas palāta pauda bažas par to, ka ir grūti piekļūt pilnīgiem datiem, ka garantijas jauniešiem īstenošanā ir panākts ierobežots progress un ka rezultāti neattaisno sākotnējās cerības; tā kā JNI un GJ joprojām ir viena no inovatīvākajām un vērienīgākajām politikas atbildēm uz jauniešu bezdarbu ekonomikas krīzes sākumposmā, tādēļ tām turpmākajos gados joprojām būs nepieciešams ES, valstu un reģionālo iestāžu finansiāls un politisks atbalsts;

X.  tā kā JNI rentabilitāti un GJ galīgo mērķi attiecībā uz ilgtspējīgas nodarbinātības nodrošināšanu jauniešiem var sasniegt tikai tad, ja darbības tiek pienācīgi uzraudzītas, pamatojoties uz ticamiem un salīdzināmiem datiem, ja programmas ir orientētas uz rezultātiem un ja pielāgojumi tiek veikti gadījumos, kad tiek konstatēti neefektīvi pasākumi ar augstām izmaksām;

Y.  tā kā dalībvalstīm ir jāīsteno plašāki centieni, lai atbalstītu un sasniegtu jauniešus, kas ir attālināti vai pilnībā nošķirti no darba tirgus, piemēram, jauniešus ar invaliditāti;

Z.  tā kā JNI un GJ ir paredzēta centrālā loma Eiropas sociālo tiesību pīlāra galveno principu īstenošanā;

AA.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker savā runā par stāvokli Savienībā 2017. gadā nepieminēja jauniešu bezdarba situāciju Eiropā, kas joprojām ir satraucoša; tā kā nodomu vēstulē, kas pievienota runai par stāvokli Savienībā 2017. gadā, ir atzīta GJ loma, palīdzot veidot darbvietas ES; tā kā cīņai pret bezdarbu un jo īpaši jauniešu bezdarbu joprojām jābūt ES rīcības prioritātei;

AB.  tā kā ir saņemtas ziņas par to, ka jaunieši ir saskārušies ar JNI finansēto pasākumu maksājumu kavēšanos, ko bieži vien ir izraisījusi novēlota pārvaldības iestāžu izveide vai arī valsts vai reģionālo iestāžu nepietiekamas administratīvās spējas;

AC.  tā kā JNI un GJ pasākumiem, piemēram, praksei vai stažēšanās iespējām, būtu jāpalīdz atvieglot iekļaušanos darba tirgū un ar tiem nekādā gadījumā nebūtu jāaizstāj pastāvīgi darba līgumi;

AD.  tā kā nodarbinātības nelegālie apstākļi vai nespēja reģistrēties kā bezdarbniecēm padara statistikas datus par jaunām sievietēm lauku apvidos neprecīzus un tas rada atšķirības viņu pensiju līmenī; tā kā šāda prakse negatīvi ietekmē visu sabiedrību un jo īpaši sieviešu labklājību, cita veida sociālo apdrošināšanu un iespējas mainīt karjeru vai rast turpmākas nodarbinātības iespējas;

AE.  tā kā 16 miljoni NEET ir iesaistījušies GJ shēmās un JNI ir nodrošinājusi tiešu atbalstu vairāk nekā 1,6 miljoniem jauniešu ES;

AF.  tā kā saskaņā ar JNI dalībvalstis ir pieņēmušas vairāk nekā 132 darba tirgus pasākumus, kuru mērķauditorija ir jaunieši;

AG.  tā kā dalībvalstis 75 % kopējā JNI budžeta ir paredzējušas saistībās un 19 % no tā jau ir ieguldījušas, padarot JNI budžeta izpildes līmeni par augstāko salīdzinājumā ar citiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem);

AH.  tā kā vairāki ziņojumi par JNI īstenošanu liecina, ka, neraugoties uz bažām par finansējuma atbilstību un kopējā vajadzīgā finansējuma aplēsēm, pieejamie resursi tiek efektīvi novirzīti reģionālā pieprasījuma segšanai, tos paredzot konkrētiem reģioniem un atbalsta saņēmēju grupām,

AI.  tā kā kopš Eiropas nodarbinātības stratēģijas ieviešanas 1997. gadā Komisija ir atbalstījusi vairākus pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot jauniešu nodarbinātības un izglītības iespējas(9); tā kā kopš krīzes sākuma ES centieni īpaši ir bijuši vērsti uz GJ un JNI;

AJ.  tā kā GJ saņem finansējumu no ESF, valstu budžetiem un JNI, savukārt ar JNI var finansēt šīs iniciatīvas mērķa grupu tiešu nodrošinājumu ar darbvietām, mācekļa prakses un stažēšanās vietām vai tālākizglītības iespējām atbalsttiesīgajos reģionos; tā kā JNI pasākumu ilgums nav iepriekš noteikts, savukārt GJ paredz, ka darba piedāvājums ir jāsniedz četru mēnešu laikā;

AK.  tā kā GJ ir ļāvusi īstenot strukturālas reformas dalībvalstīs, lai galvenokārt pieskaņotu savus izglītības un apmācības modeļus darba tirgum un tā sasniegtu tās mērķus;

AL.  tā kā GJ noteikto mērķu sasniegšanu ietekmē tādi ārējie faktori kā konkrētā ekonomiskā situācija vai katra reģiona ražošanas modelis,

Ievads

1.  uzskata, ka GJ ir jābūt pirmajam solim virzībā jauniešu nodarbinātības vajadzībām, atgādina, ka darba devējiem ir pienākums piedalīties procesā, kas nodrošina jauniešiem pieejamas profesionālās izglītības programmas, iesācēja darbvietas un kvalitatīvu stažēšanos;

2.  uzsver, ka, īstenojot mērķi nodrošināt cilvēka cienīgu darbu jauniešiem, nedrīkst pieļaut nekādas atkāpes attiecībā uz darba kvalitāti; uzsver, ka īstenotajos centienos galvenā uzmanība jāpievērš darba pamatstandartiem un citiem ar darba kvalitāti saistītiem standartiem, piemēram, darba laikam, minimālajai algai, sociālajai drošībai, arodveselībai un darba drošībai;

3.  norāda uz ievērojamām saimnieciskās darbības rezultātu atšķirībām gan ekonomikas, gan nodarbinātības rādītāju izaugsmes ziņā ES 28 dalībvalstīs, un to, ka tam vajadzīga apņēmīga politikas atbildes reakcija; atzīst, ka dažās dalībvalstīs nepieciešamo strukturālo reformu īstenošana kavējas; norāda, ka darbvietas rada tieši stabila ekonomikas politika, kā arī nodarbinātības un investīciju politika, kas galu galā ir dalībvalsts atbildība; pauž bažas par ilgtermiņa ietekmi uz ekonomikas attīstību reģionos, kuri saskaras ar augsti izglītotu cilvēku emigrāciju;

4.  atgādina, ka saskaņā ar JNI īstenošanas noteikumiem dalībvalstīm ir jāizvēlas dažādi veidi, kā īstenot šo programmu (kā īpašu programmu, kā pastāvošas darbības programmas prioritāro virzienu vai kā daļu no dažādiem prioritārajiem virzieniem); norāda, ka, ņemot vērā šīs dažādās īstenošanas iespējas un balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, ir jāapmainās ar paraugpraksi, lai varētu viņu sekmīgāk iesaistīt programmas nākamajos posmos;

5.  ar bažām atzīmē, ka Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 5/2017 ir norādīts, ka pastāv risks, ka ES finansējums varētu vienkārši aizstāt valstu finansējumu, nevis radīt pievienoto vērtību; atgādina, ka saskaņā ar papildināmības principu JNI mērķis ir papildināt valstu finansējumu, nevis aizstāt dalībvalstu īstenoto politiku un finansējumu cīņai pret jauniešu bezdarbu; uzsver, ka JNI budžets nevar uzņemties un nekad tam nebija paredzēts, lai bez citu faktoru palīdzības īstenotu vērienīgo mērķi nodrošināt visiem jauniešiem kvalitatīvu darba, izglītības turpināšanas, apmācības vai prakses piedāvājumu četru mēnešu laikā pēc darba zaudēšanas vai formālās izglītības pabeigšanas;

6.  uzsver, ka JNI ir jābūt galvenokārt dzinējspēkam politikas reformām un labākai koordinācijai tādās jomās kā nodarbinātība un izglītība, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir augsts jauniešu bezdarba līmenis, lai nodrošinātu to, ka minētās dalībvalstis ievieš integrētas, visaptverošas un ilgtermiņa pieejas cīņā pret jauniešu bezdarbu, kas veicina jauniešu nodarbināmību, sniedz viņiem labākas izredzes un rada ilgtspējīgu nodarbinātību pretstatā dalībai daudzās sadrumstalotās (esošajās) politikas nostādnēs; uzskata, ka JNI un GJ ir spēcīgi instrumenti cīņā pret visvairāk atstumto jauniešu grupu sociālo atstumtību; uzskata, ka ir būtiski censties sasniegt stratēģijas “Eiropa 2000” mērķus nodarbinātības, skolas priekšlaicīgas pamešanas un sociālās atstumtības jomā;

7.  atgādina, ka saskaņā ar Padomes ieteikumiem par GJ izveidi tika noteiktas sešas pamatnostādnes, uz kurām balstīt GJ shēmas: veidot uz partnerību balstītas pieejas, reaģēt agrīni un aktīvi, īstenot pasākumus darba tirgus integrācijas atbalstam, izmantot Savienības fondus, izvērtēt un nepārtraukti uzlabot shēmu un to ātri īstenot; norāda, ka saskaņā ar novērtējuma ziņojumiem šajā ziņā ļoti maz dalībvalstu ir sniegušas datus un pilnīgus izvērtējumus;

8.  uzsver, ka vairāk būtu jāinvestē gan iekšzemes, gan pārrobežu mobilitātē, lai samazinātu jauniešu bezdarba rādītāju un novērstu prasmju neatbilstību; prasa darba tirgus un prasmju piedāvājumu labāk pieskaņot pieprasījumam, sekmējot mobilitāti starp reģioniem (tostarp pārrobežu reģioniem); atzīst, ka dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta tam, lai nodrošinātu labāku saikni starp izglītības sistēmām un darba tirgiem pārrobežu reģionos, piemēram, veicinot izglītību kaimiņvalstu valodās;

9.  atgādina, ka jauniešu augsto bezdarbu rada globālās ekonomikas krīzes ietekme uz darba tirgiem, agrīna skolas pamešana bez pietiekamas kvalifikācijas iegūšanas, vajadzīgo prasmju un darba pieredzes trūkums, nestabilu īstermiņa darba attiecību pieaugošā izplatība, kam seko bezdarba periodi, ierobežotas apmācības iespējas un nepietiekamas vai nepiemērotas aktīvā darba tirgus programmas;

10.  uzskata, ka GJ uzraudzība ir jāpamato ar uzticamiem datiem; uzskata, ka pašreiz pieejamie uzraudzības dati un rezultāti nav pietiekami, lai kopumā novērtētu JNI kā galvenā GJ shēmu ES finansēšanas instrumenta īstenošanu un rezultātus, jo īpaši dēļ tā, ka dalībvalstis sākotnēji ir novilcinājušas darba programmu uzsākšanu un vēl joprojām ir gandrīz programmas realizācijas sākumposmā; prasa jauniešu nodarbinātību saglabāt kā vienu no ES darbības prioritātēm; tomēr pauž bažas par atzinumiem, kas pausti Eiropas Revīzijas palātas nesenajā ziņojumā par GJ un JNI Savienības politikas nostādnēm, kuru mērķis ir cīnīties pret jauniešu bezdarbu, vienlaikus paturot prātā tā ierobežoto tvērumu teritorijas un laika ziņā;

11.  uzskata — lai jauniešu bezdarba mazināšanai pieņemtā stratēģija būtu patiešām efektīva, tai ir jāparedz apaļā galda diskusijas, iesaistot ieinteresētās personas, jāņem vērā teritoriālais konteksts, kādā šo stratēģiju piemēros, un jāparedz mērķorientēta apmācība, kas atbilst uzņēmumu vajadzībām, tās līdzsvarojot ar jauniešu vēlmēm un prasmēm; uzsver, ka ar šo stratēģiju būtu jānodrošina kvalitatīva apmācība un apmācības aģentūrām piešķirtā finansējuma pilnīga pārredzamība, tostarp cieši uzaugot finansējuma izlietojumu;

12.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis ir apņēmušās īstenot vienīgi nesaistošo Padomes ieteikuma instrumentu; norāda, ka daudzās dalībvalstīs GJ mērķis vēl nebūt nav sasniegts;

Izstumtāko jauniešu apzināšana

13.  konstatē, ka jaunieši ar invaliditāti neietilpst ne JNI, ne GJ darbības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis pielāgot savas darba programmas, lai JNI un GJ pasākumi būtu reāli pieejami visām personām ar invaliditāti, nodrošinot jauniešiem ar invaliditāti līdzvērtīgas piekļuves iespējas un pielāgot tos katra individuālajām vajadzībām;

14.  uzsver, ka NEET problēmu risināšanai ir vajadzīgi spēcīgi un ilgstoši valsts iestāžu centieni un starpnozaru sadarbība, jo NEET ir neviendabīga grupa ar dažādām vajadzībām un prasmēm; tāpēc uzsver, ka ir vajadzīgi precīzāki un saprotamāki dati par visiem NEET kopumā, lai viņus reģistrētu un efektīvāk uzrunātu, jo sīkāk sadalīti dati, tostarp pa reģioniem, ļautu precīzāk identificēt potenciālās mērķgrupas un tām labāk pieskaņot nodarbinātības iniciatīvas;

15.  uzskata, ka GJ un JNI nav domāta tam, lai aizstātu makroekonomisko instrumentu pielietošanu un citas rīcībpolitikas jauniešu nodarbinātības veicināšanai; turklāt atzīmē, ka, novērtējot GJ īstenošanu un ietekmi, ir jāpatur prātā atšķirīgā makroekonomiskā un budžeta situācija dalībvalstīs; uzskata — lai GJ darbību varētu pagarināt, ir jāizstrādā ilgtermiņa strukturālo reformu programma; uzsver, ka ir nepieciešama efektīvāka koordinēšana starp dažādām dalībvalstīm;

16.  atbalsta vienas pieturas aģentūru izveidi, kas nodrošinātu, lai jaunieši viegli un bez maksas varētu saņemt visus pakalpojumus un konsultācijas vienā kontaktpunktā;

17.  pauž bažas par sākotnējiem apsvērumiem, kuros norādīts, ka ir jāveic uzlabojumi saistībā ar visu NEET reģistrēšanu un informēšanu, jo īpaši neaktīvo NEET un to personu, kam ir grūti no jauna integrēties; aicina dalībvalstis noteikt atbilstošas un piemērotas informēšanas stratēģijas visu NEET jauniešu apzināšanai un pieņemt integrētu pieeju, lai panāktu individualizētāku atbalstu un pakalpojumu pieejamību, ar kuriem atbalsta jauniešus, kas saskaras ar daudziem šķēršļiem; mudina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst neaizsargātajiem NEET un novērst aizspriedumus un negatīvo attieksmi pret viņiem;

18.  uzsver, ka pasākumi jāpielāgo vietējām vajadzībām, lai palielinātu to ietekmi; aicina dalībvalstis īstenot īpašus jaunatnes nodarbinātības pasākumus lauku apvidos;

19.  aicina dalībvalstis strauji uzlabot informēšanu par pieejamām jauniešu atbalsta programmām, jo īpaši no darba tirgus visatstumtāko jauniešu grupu informēšanu, īstenojot informatīvās kampaņas tradicionālajos un modernajos kanālos, piemēram, sociālajos tīklos;

Kvalitatīva piedāvājuma nodrošināšana Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā

20.  atceras aicinājumu definēt, kādam vajadzētu būt “kvalitatīvam piedāvājumam” JNI kontekstā; uzsver, ka ir jāizstrādā jēdziena “kvalitatīvs piedāvājums” visaptveroša un vispārpieņemta definīcija, kurā varētu ņemt vērā EMCO komitejas veikto darbu sadarbībā ar Komisiju, SDO un attiecīgajām ieinteresētajām personām; norāda, ka kvalitatīvs piedāvājums ir daudzpusīgs pasākums, kas darba tirgus dalībniekiem nodrošina ilgtspējīgu, labi pieskaņotu integrāciju, ko panāk ar prasmju veidošanu, un ka tam būtu jāatbilst dalībnieku kvalifikācijas līmenim un profilam un jāņem vērā darbaspēka pieprasījums; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka dalībniekiem tiek piemērota attiecīgā sociālā aizsardzība, noteikumi par darba apstākļiem un atlīdzības līmeņi; vērš uzmanību uz kvalitātes standartiem, kas minēti Komisijas 2015. gadā publicētajos Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtēšanas norādījumos un kas nosaka darba piedāvājumu raksturiezīmes, to atbilsmi programmas dalībnieka vajadzībām, piedāvājumu radīto ietekmi uz darba tirgus rezultātiem un noraidīto vai priekšlaicīgi pamesto darba piedāvājumu īpatsvaru, kas ir labs rādītājs darba kvalitātes novērtēšanai;

21.  atgādina, ka SDO terminu “pienācīgas kvalitātes nodarbinātība” definē kā darbu, kas ir produktīvs un nodrošina pienācīgus ienākumus, drošu darba vidi un sociālo aizsardzību, labākas personiskās izaugsmes izredzes un sociālo integrāciju, personu brīvību paust savas raizes, organizēties un piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas skar viņu dzīvi, un kas sniedz vienādas iespējas un nodrošina vienādu attieksmi gan pret sievietēm, gan vīriešiem, un ka šis minimālais standarts joprojām netiek ievērots attiecībā uz nodarbinātiem jauniešiem;

22.  uzskata, ka jaunieši būtu jāiesaista arī piedāvājumu kvalitātes uzraudzībā;

23.  uzsver, ka kvalitatīvam prakses līgumam ir jāatbilst kvalitātes shēmai, kas nodrošina garantijas, proti, stažēšanās ir jāreglamentē ar rakstisku līgumu, kas ietver pārredzamu informāciju par līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, nosakot konkrētus mērķus un kvalitatīvu apmācību; padomdevējam vai uzraugam ir noteikts pienākums stažēšanās perioda beigās izvērtēt stažiera veikumu; stažēšanās ir uz konkrētu laiku, tā ilgums pie viena un tā paša darba devēja ir ierobežots un līgumā ir skaidri noteikumi par sociālā nodrošinājuma segumu un atalgojumu;

24.  mudina dalībvalstis pakāpeniski atjaunināt un pārskatīt savas JNI darba programmas, iesaistot sociālos partnerus un jauniešu organizācijas, lai uzlabotu savas darbības, balstoties uz faktiskajām jauniešu un darba tirgus vajadzībām;

25.  uzsver — to, vai JNI budžets ir labi iztērēts un vai iniciatīvas galīgais mērķis attiecībā uz ilgtspējīgas nodarbinātības nodrošināšanu jauniešiem ir sasniegts, var noteikt tikai tad, ja darbības tiek cieši uzraudzītas, pamatojoties uz ticamiem un salīdzināmiem datiem, un ja dalībvalstis, kas nav panākušas progresu, ir sākušas vērienīgāku darbību; aicina dalībvalstis steidzamības kārtā uzlabot uzraudzību, ziņošanu un datu kvalitāti un garantēt, ka uzticami un salīdzināmi dati un radītāji par JNI īstenošanu tiek savākti un darīti pieejami savlaicīgi un biežāk nekā tas prasīts saskaņā ar to pienākumu sniegt gada ziņojumus, kā noteikts ESF regulas 19. panta 2. punktā; aicina Komisiju pārskatīt savas pamatnostādnes par datu vākšanu saskaņā ar Revīzijas palātas ieteikumiem, lai samazinātu rezultātu pārvērtēšanas risku;

26.  ņem vērā priekšlikumus un dažādu veidu programmas, ko dalībvalstis izstrādājušas saskaņā ar JNI; uzskata, ka atsevišķās dalībvalstīs valsts noteikumi ir pārāk neskaidri mērķu un pieeju ziņā un neprecīzi formulēti un ka tie piedāvā visai ierobežotas nodarbinātības veicināšanas iespējas; uzskata, ka pārāk lielas rīcības brīvības un neskaidru pārraudzības mehānismu dēļ darba līgumi reizēm tiek aizstāti ar JNI piedāvājumu;

27.  pauž bažas par ziņojumiem, kuros norādīts uz JNI finansēto pasākumu nepiemērotu pielietojumu, tostarp nokavētiem maksājumiem jauniešiem vai prakses vai stažēšanās ļaunprātīgu, piemēram, pārmērīgu, izmantojumu; pauž vēlmi cīnīties pret šādu praksi; piekrīt viedoklim, ka nevajadzētu atkārtoti izmantot GJ, ja tas ir pretrunā tirgus aktivizācijas garam un mērķim panākt noturīgāku integrāciju darba tirgū;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis konstatēt un izplatīt labāko praksi un apmainīties ar to, lai veicinātu savstarpēju politikas apgūšanu un sekmētu uz pierādījumiem balstītas politikas veidošanu un īstenošanu; uzsver, ka pārmaiņas darba tirgū un ekonomikas digitalizācija prasa jaunu pieeju jaunatnes nodarbinātības politikai; norāda, ka JNI ir jāstrādā pie tā, lai, izmantojot efektīvus instrumentus, samazinātu jauniešu bezdarbu un tai nevajadzētu turpināt neefektīvu nodarbinātības politiku;

29.  atkārtoti norāda — Padomes ieteikumā par Garantijas jauniešiem ieviešanu ir uzskatīts, ka GJ shēmu īstenošanā un NEET sasniegšanā izšķirīga nozīme ir uz partnerību balstītām pieejamām; aicina dalībvalstis aktīvi piemērot partnerību pieeju, aktīvi konstatējot un iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas, un labāk popularizēt GJ programmu uzņēmumos, jo īpaši MVU un mazos ģimenes uzņēmumos; uzsver, ka to dalībvalstu pieredze, kas jau bija pieņēmušas GJ līdzīgas pieejas pirms minētās programmas ieviešanas, liecina par to, ka sekmīga ieinteresēto personu pieeja ir būtiska veiksmīgai īstenošanai;

30.  uzsver, ka jauniešu organizācijām ir ļoti svarīga nozīme kā starpniekiem starp jauniešiem un valsts nodarbinātības dienestiem (VND); šajā sakarā mudina dalībvalstis cieši sadarboties ar jauniešu organizācijām valsts, reģionālā un vietējā līmenī, lai plānotu, īstenotu un novērtētu JNI;

31.  uzsver, cik svarīgi ir prasmīgi un modernizēti VND pielāgotu pakalpojumu sniegšanā NEET; aicina dalībvalstis, īstenojot JNI, labāk koordinēt savus valsts nodarbinātības dienestus ES līmenī, tam izmantojot VND tīklu; mudina izstrādāt turpmākas sinerģijas starp valsts un privāto nodarbinātības pakalpojumu sniedzējiem, uzņēmumiem un izglītības sistēmām; mudina plaši izmantot e-pārvaldi, lai samazinātu birokrātiju;

32.  aicina Komisiju par katru dalībvalsti sniegt gada izmaksu aplēses, lai GJ varētu īstenot efektīvi, ņemot vērā SDO aplēses;

33.  uzsver, ka ir būtiski paplašināt GJ ietvaros piedāvātās prakses iespējas, jo līdz šim aizpildīto prakses vietu īpatsvars ir tikai 4,1 %;

Nobeiguma apsvērumi

34.  uzsver, ka ir vajadzīga stratēģija JNI pārveidei no krīzes novēršanas instrumenta par pastāvīgāku ES finanšu instrumentu jauniešu bezdarba novēršanai periodā pēc 2020. gada, vienlaikus nodrošinot ātru un vienkāršu fondu izmantošanu, un ar šo instrumentu noteikt prasību par līdzfinansējumu, lai uzsvērtu dalībvalstu primāro atbildību; norāda, ka, pagarinot JNI, būtu jāņem vērā Revīzijas palātas apsvērumi; uzsver, ka programmas vispārējais mērķis ir jauniešu ilgtspējīga integrācija darba tirgū; uzsver nepieciešamību noteikt skaidrus un mērāmus mērķus; uzsver, ka šie aspekti būtu jāapspriež saistībā ar nākamo DFS, lai nodrošinātu nepārtrauktību, izmaksu efektivitāti un pievienoto vērtību;

35.  atkārtoti pauž atbalstu JNI; uzsver, ka ir obligāti vajadzīgi turpmāki centieni un pastāvīga politiskā un finansiālā apņemšanās novērst jauniešu bezdarbu; jo īpaši atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt JNI finansējumu 2018.–2020. gadam vismaz EUR 700 miljonu apmērā, par ko tika panākta vienošanās, veicot DFS vidusposma pārskatīšanu; prasa arī piešķirt pietiekami daudz maksājumu apropriāciju, lai nodrošinātu JNI pienācīgu un laicīgu īstenošanu;

36.  uzsver, ka ir jāuzlabo JNI un GJ piedāvājumu kvalitāte un prasa turpmākas diskusijas par atbalsttiesīgo personu vecuma ierobežojumiem;

37.  uzskata jauniešu nodarbinātības kvalitātes shēmas darbības sākšanai būtu jāpanāk progress saistībā ar to ieteikumu pieņemšanu, kam juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 292. un 153. pants, un būtu vajadzīgi vairāki informatīvie pasākumi, proti, tādas viegli pieejamas tīmekļa vietnes izveide, kurās tiktu atjaunināta attiecīgā informācija par katrā dalībvalstī piemērojamajiem noteikumiem, ar kuriem reglamentē stažēšanos;

38.  atzīst, ka JNI ir finanšu instruments, kura mērķis ir papildināt dalībvalstu iniciatīvas, ar kurām novērš jauniešu bezdarba augsto līmeni, un ka no dalībvalstīm ir vajadzīgas lielākas pūles, lai nodrošinātu labāku saikni starp izglītības sistēmām un darba tirgu un jauniešus ilgtspējīgāk integrēšanu darba tirgū; atzinīgi vērtē pasākumus un politiku, kas palīdz risināt prasmju neatbilstības problēmu; atzīst, ka prasmju izmantošana joprojām ir problēma visā Eiropā, un tāpēc uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai pieprasījumā un piedāvājumā esošās prasmes tiek labāk saskaņotas;

39.  uzskata, ka JNI un GJ ir būtiski instrumenti, ar ko efektīvi īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāra galvenos principus, jo īpaši 1. principu (vispārīgā un profesionālā izglītība un mūžizglītība), 4. principu (aktīvs atbalsts nodarbinātībai), 5. principu (droši un pielāgojami darba apstākļi), 6. principu (atalgojums), 8. principu (sociālais dialogs un darbinieku dalība), 10. principu (veselīga, droša un labi pielāgota darba vide un datu aizsardzība), 12. principu (sociālā aizsardzība), 13. principu (bezdarbnieka pabalsti) un 14. principu (minimālie ienākumi);

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis divkāršot ar SDO kopīgos centienus, lai sniegtu pielāgotu informāciju un veidotu valstu veiktspēju, ar kuru īstenot un izvērtēt GJ shēmas šādos aspektos, proti, nodrošināt pilnīgu, ilgtspējīgu iniciatīvas īstenošanu, uzlabot tās spējas apzināt nereģistrētos NEET un jauniešus ar zemu prasmju līmeni un uzlabot veiktspēju un piedāvājumu kvalitāti;

41.  norāda — kamēr Komisija nav publicējusi galīgos dalībvalstu sniegtos rādītājus, 2015. gada beigās tika lēsts, ka JNI programmu pabeiguši 203 000 jauniešu, proti, 4 % dalībnieku; pauž bažas par lielo to JNI dalībnieku skaitu, kas atsevišķās dalībvalstīs nespēja pabeigt šo programmu; uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt stimulus, lai nodrošinātu, ka jaunieši JNI uzskatītu par noderīgu instrumentu;

42.  atgādina, ka GJ būtu finansiāli jāatbalsta pasākumi straujākai NEET integrēšanai darba tirgū, tostarp nodrošinot apmaksātu praksi, stažēšanos un apmācību, taču ar to nedrīkst aizstāt pilnvērtīgu, apmaksātu darbu;

43.  ierosina izveidot ES palīdzības telefona līniju jauniešu tiesību aizsardzībai, lai jaunieši varētu tieši informēt Komisiju par jebkādu negatīvu pieredzi saistībā ar dalību JNI un GJ pasākumos, kas ļautu savākt informāciju un izmeklēt iespējamo ļaunprātīgo praksi ES finansēto politikas pasākumu īstenošanā;

44.  atzinīgi vērtē priekšsēdētāja Ž. K. Junkera 2017. gada runai par stāvokli Savienībā pievienoto nodomu vēstuli ar priekšlikumu izveidot Eiropas Darba iestādi, lai visos līmeņos nostiprinātu sadarbību starp darba tirgus iestādēm un labāk pārvaldītu pārrobežu situācijas, kā arī turpmākas iniciatīvas godīgas mobilitātes veicināšanai;

45.  atzīst JNI panākumus, samazinot jauniešu bezdarba līmeni un jo īpaši nodrošinot dzimumu līdzsvaru, un to, ka JNI ir sasniegusi aptuveni 48 % vīriešu un 52 % sieviešu;

46.  prasa JNI kontekstā pilnībā īstenot gan Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju, gan Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā;

47.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu nākt klajā ar pozitīviem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka jaunas sievietes un meitenes saņem labas kvalitātes darba piedāvājumus un netiek nodarbinātas vai neiestieg nestabilās pagaidu darba attiecībās ar pārāk zemu atalgojumu un ierobežotām vai neesošām darba ņēmēja tiesībām;

48.  aicina dalībvalstis vākt pa dzimumiem sadalītus statistikas datus, lai Komisija varētu uzsākt ietekmes novērtējumu par JNI un tās ietekmi uz dzimumu līdzsvaru, kas ļautu veikt rūpīgu tās īstenošanas izvērtēšanu un analīzi;

49.  aicina dalībvalstis rast veidus, kā atbalstīt jaunu sieviešu atgriešanos darba tirgū vai izglītības un apmācības programmās, nodrošinot dzimumu līdztiesību saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai, karjeras virzību, darba un privātās dzīves saskaņošanu, bērnu aprūpes pakalpojumu un pieaugušo aprūpes nodrošināšanu un veicinot vienlīdzīgu darba samaksu vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem par vienādu darbu vai līdzvērtīgu darbu;

50.  mudina dalībvalstis veltīt vairāk pūļu tam, lai uzlabotu izglītības sistēmu pasākumus palīdzības sniegšanai jauniešiem, kuri ir pakļauti aizsardzības zaudēšanas riskam;

51.  ar bažām atzīmē, ka visnesenākajos novērtējuma ziņojumos(10) ir norādīts, ka JNI pirmajā īstenošanas posmā lielākā uzmanība tika veltīta augsti izglītotiem NEET, nevis tiem, kam trūkst iemaņu, kas ir neaktīvi un kas nav reģistrēti bezdarbnieki;

52.  aicina dalībvalstis novērst šo būtisko trūkumu JNI īstenošanā, cita starpā izstrādājot īpašus papildu pasākumus, lai īstenotu vairāk uz pierādījumiem balstītas, efektīvas un noturīgas jaunatnes politikas nostādnes;

53.  aicina dalībvalstis pārliecināties, ka to tiesību akti ļauj visiem konkrētās vecuma grupas jauniešiem reģistrēties un efektīvi darboties JNI(11);

54.  vērš uzmanību uz to, ka atvērtā tirgū trūkst stažēšanās piedāvājumus reglamentējošu noteikumu attiecībā uz darbā pieņemšanas pārredzamību, ilgumu un atzīšanu, un norāda, ka tikai dažas dalībvalstis ir noteikušas minimālos kvalitātes kritērijus, tostarp nolūkā uzraudzīt GJ un JNI;

55.  atzīst, ka ES budžeta ieguldījumi JNI pasākumos ir devuši rezultātus un ir paātrinājuši darba tirgus paplašināšanu jauniešiem; uzskata, ka JNI ir skaidra ES pievienotā vērtība, jo daudzas jauniešu nodarbinātības shēmas nevarētu tikt īstenotas bez ES saistību garantijām;

56.  norāda, ka JNI sākotnējais finansiālais piešķīrums DFS 2014.–2020. gadam bija EUR 6,4 miljardi, no kuriem EUR 3,2 miljardi ir no īpašas budžeta pozīcijas, un to papildina tāda pati summa no ESF;

57.  uzsver, ka saistībā ar DFS vidusposma pārskatīšanu 2017.–2020. gada laikposmam tika politiski atbalstīts papildu piešķīrums JNI EUR 1,2 miljardu apmērā, kas jāpapildina ar tādu pašu summu no ESF; tomēr uzsver, ka galīgais piešķīrums šai programmai tiks noteikts nākamajās gada budžeta procedūrās;

58.  atzinīgi vērtē to, ka pēc Parlamenta lūguma samierināšanas procedūras saistībā ar ES 2018. gada budžetu rezultātā sākotnēji ierosinātais īpašais piešķīrums JNI tika palielināts par EUR 116,7 miljoniem jaunu apropriāciju veidā, tā rezultātā kopsummai 2018. gadā pieaugot līdz EUR 350 miljoniem; norāda uz Komisijas vienpusējām saistībām, kas paredz ierosināt JNI finansējuma turpmāku palielinājumu, grozot budžetu, ja vien JNI būs līdzekļu apgūšanas spēja, kas pieļauj šādu palielinājumu;

59.  uzskata, ka kopējais JNI budžets neatbilst faktiskajam pieprasījumam un ka resursi ir vajadzīgi tam, lai programma sasniegtu savus mērķus; atgādina, ka ir iesaistīti vidēji tikai 42 % NEET, vairākās dalībvalstīs šim rādītājam noslīdot zem 20 %; tāpēc prasa būtiski palielināt JNI piešķīrumu saskaņā ar nākamo DEF un prasa dalībvalstīm savos valstu budžetos paredzēt līdzekļus jaunatnes nodarbinātības shēmām;

60.  aicina Komisiju nodrošināt ieguldījumu jauniešu nodarbinātībā konsekvenci, veicinot pieejamo avotu sinerģiju un izveidojot vienotus noteikumus, kas iekļauti visaptverošās vadlīnijās, lai tādā veidā nodrošinātu lielāku ietekmi, sinerģiju, efektivitāti un vienkāršotu to izmantojamību uz vietas; atgādina, ka prioritāte ir samazināt pārvaldes iestāžu administratīvo slogu; uzsver konkrētām valstīm adresētu ziņojumu nozīmi GJ shēmu finansēšanā, jo arī tādā veidā uzrauga sinerģiju starp valstu budžetiem un ES budžetu, kā arī uz nepieciešamību procesā nodrošināt labāku koordināciju un ciešāku sadarbību starp galvenajām ieinteresētajām personām;

61.  aicina Komisiju uzlabot plānošanu, kas attiecas uz ieguldījumiem jaunatnes nodarbinātības jomā laikposmā pēc 2020. gada, šajā jomā pilnībā piemērojot pieeju, ko izmanto ESI fondu plānošanā, kur finansējums ir pakļauts visaptverošai sākotnējai plānošanai un ex ante novērtējumam, pēc kura tiek slēgti partnerības nolīgumi; uzskata, ka šāda pieeja palielina ES budžeta ietekmi; pieņem zināšanai veiksmīgo JNI īstenošanu dalībvalstīs, kurās ir pieņemtas īpašas darbības programmas un paredzēti ievērojami valsts vai reģionālā budžeta ieguldījumi;

62.  turklāt aicina Komisiju pārveidot pašreizējo vērtēšanas mehānismu, gada un nobeiguma ziņojumos koncentrējoties uz vienotiem rezultātu kritērijiem un lietderības revīzijām, lai labāk uzraudzītu ES budžeta ietekmi; prasa ES mērogā piemērot tādus rādītājus kā daļa JNI dalībnieku, kuri uzsāk darbu primārajā darba tirgū ES finansētu pasākumu rezultātā;

63.  tomēr uzsver, ka reformētajai plānošanai un ziņošanai nevajadzētu ne palēnināt budžeta izpildi, ne arī radīt pārmērīgu administratīvo slogu pārvaldes iestādēm un jo īpaši galīgajiem līdzekļu saņēmējiem;

64.  atzīst, ka pašreizējais administratīvais slogs mazina ES budžeta ieguldījumu, jo īpaši instrumentu ar īsāku īstenošanas laiku, piemēram, JNI, jaudu; tādēļ prasa racionalizēt iepirkuma procedūras, uzsvaru liekot uz ātrāku piedāvājumu sagatavošanu un īsākām lēmumu pārsūdzības procedūrām; norāda uz pozitīvo ietekmi, ko rada vienkāršotu izmaksu risinājumu (VIR) piemērošana JNI izdevumiem; prasa attiecībā uz JNI projektiem visā ES ieviest VIR, lai ievērojami samazinātu birokrātiju un paātrinātu budžeta izpildi;

65.  uzsver, ka finanšu īstenošanas ziņā JNI pašlaik ir vislabākie rezultāti salīdzinājumā ar visiem citiem ESI fondiem;

66.  atzinīgi vērtē to, ka ar JNI pasākumiem ir sniegts atbalsts vairāk nekā 1,6 miljoniem jauniešu un dalībvalstis ir varējušas veikt atbalsta darbības vairāk nekā EUR 4 miljardu vērtībā;

67.  norāda, ka shēmas īstenošanai un tās mērķu sasniegšanai piešķirtais finansējums var būt nepietiekams, jo trūkst informācijas par iespējamām izmaksām saistībā ar shēmas īstenošanu dalībvalstīs; aicina dalībvalstis veikt ex ante analīzi un sagatavot pārskatu par GJ īstenošanas izmaksām;

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu mazāk administratīvi apgrūtinošas un modernākas uzraudzības sistēmas attiecībā uz atlikušo JNI finansējumu;

69.  prasa koncentrēties uz JNI programmas rezultātiem, nosakot konkrētus rādītājus attiecībā uz programmas ietekmē dalībvalstīs radītajiem jaunajiem pakalpojumiem un atbalsta pasākumiem darba tirgū, kā arī piedāvāto pastāvīgo līgumu skaitu;

70.  uzskata — lai novērtētu šīs shēmas lietderību, ir jāizvērtē visi aspekti, arī tajā ieguldīto līdzekļu atdeve; pieņem zināšanai SDO un Eurofound sniegtās iepriekšējās aplēses un prasa Komisijai apstiprināt vai atjaunināt šīs prognozes;

71.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt reālistiskus un sasniedzamus mērķus, izvērtēt atšķirības, analizēt tirgu pirms shēmu īstenošanas un uzlabot pārraudzības un ziņošanas sistēmas;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (2) OV L 126, 21.5.2015., 1. lpp. (3) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0390. (5) OV C 264 E, 13.9.2013., 69. lpp. (6) OV L 113, 29.4.2017., 56. lpp. (7) Komisijas 2013. gada decembra ziņojums „Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2013. gadā”. (8) Eurofound 2014. gada augusta dokuments “Occupational profiles in working conditions: Identification of groups with multiple disadvantages” (Nodarbinātības profili un darba apstākļi: grupas ar vairākiem nelabvēlīgiem faktoriem). (9) Citi pasākumi ietver 2010. gada septembrī sākto iniciatīvu „Jaunatne kustībā”, 2011. gada decembrī sākto Jaunatnes iespēju iniciatīvu un 2012. gada janvārī sākto iniciatīvu „Rīcības grupas jauniešu nodarbinātības veicināšanai”. (10) Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums Nr. 5/2017 par garantijas jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanu; Galīgais ziņojums Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorātam (2016. gada jūnijs) par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas pirmajiem rezultātiem; Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojums „Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646); Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada jūnija padziļinātā analīze „Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — Eiropas īstenošanas novērtējums”. (11) Dažu valstu tiesiskajā regulējumā atsevišķi jaunieši, jo īpaši personas ar smagu invaliditāti, tiek definēti kā “strādāt nespējīgi”. Viņi nevar reģistrēties VND un tādēļ nevar piedalīties JNI.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par Direktīvas 2005/36/EK īstenošanu attiecībā uz profesionālo pakalpojumu regulējumu un reformas nepieciešamību (2017/2073(INI))

P8_TA(2018)0019 A8-0401/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45., 49. un 56. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 15. un 16. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojumu par profesionālo pakalpojumu regulējuma reformu ieteikumiem (COM(2016)0820),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu par valstu noteikumu par piekļuvi profesijām izvērtēšanu (COM(2013)0676),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra ziņojumu „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par vienotā tirgus stratēģiju(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. februāra rezolūciju par gada ziņojumu par vienotā tirgus pārvaldību saistībā ar 2017. gada Eiropas pusgadu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 31. maija atzinumu(5),

–  ņemot vērā Darba grupas jautājumos par atbalstu brīvo profesiju uzņēmējdarbībai galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0401/2017),

A.  tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās, brīvība veikt uzņēmējdarbību un brīvība sniegt pakalpojumus ES ir vienotā tirgus pamats un nodrošina daudzus ieguvumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

B.  tā kā pakalpojumi veido 71 % no IKP un 68 % no kopējās nodarbinātības, taču joprojām pilnā mērā netiek izmantots pakalpojumu vienotā tirgus potenciāls;

C.  tā kā, ja netiek veikta saskaņošana, dalībvalstis var brīvi lemt par profesiju regulējumu, ja vien valstu pieņemtie lēmumi ir nediskriminējoši, pamatoti un proporcionāli;

D.  tā kā lietpratīgs regulējums, ko pienācīgi pamato leģitīmu sabiedrības interešu mērķu aizsardzība, var labvēlīgi ietekmēt iekšējo tirgu, nodrošinot augstu patērētāju aizsardzību un labāku sniegto pakalpojumu kvalitāti; tā līdz ar to deregulējumam nav jābūt pašmērķim;

E.  tā kā daudzos gadījumos profesiju regulējums ir attaisnojams, taču nepamatoti šķēršļi profesionālajiem pakalpojumiem ir pretrunā iedzīvotāju pamattiesībām un kaitē dalībvalstu tautsaimniecībām; tā kā līdz ar to profesiju regulējums ir regulāri jākoriģē, lai ņemtu vērā tehnoloģiju, sabiedrības vai tirgus tendences;

F.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu paredz vairāku profesiju automātisku atzīšanu, pamatojoties uz saskaņotām minimālajām apmācības prasībām, vispārēju sistēmu profesionālās kvalifikācijas atzīšanai, profesionālās pieredzes automātiskas atzīšanas sistēmu, kā arī uz jaunu pārrobežu pakalpojumu sniegšanas sistēmu saistībā ar reglamentētajām profesijām;

G.  tā kā Direktīva 2005/36/EK 2013. gadā tika grozīta ar mērķi panākt proporcionālu tiesisko regulējumu, ko pamatotu vispārējās intereses mērķi, 59. pantā ieviešot noteikumus par pārredzamību un savstarpēju novērtēšanu, kuri attiecas uz visām reglamentētajām profesijām dalībvalstīs neatkarīgi no tā, vai šīs profesijas tiek reglamentētas, pamatojoties uz dalībvalstu noteikumiem vai uz ES līmenī saskaņotiem noteikumiem;

H.  tā kā pagaidām dalībvalstīs ne visi Direktīvas 2005/36/EK noteikumi un jo īpaši 59. pants ir tikuši pilnībā īstenoti, lai gan termiņš ir pagājis;

I.  tā kā dalībvalstīm līdz 2016. gada 18. janvārim bija jāiesniedz Komisijai valsts rīcības plāni (VRP) ar informāciju par lēmumiem attiecībā uz profesiju regulējuma saglabāšanu vai grozīšanu; tā kā 6 dalībvalstis joprojām nav iesniegušas savus VRP;

J.  tā kā saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 59. pantu Komisijai līdz 2017. gada 18. janvārim bija jāiesniedz secinājumi par savstarpējo novērtēšanu un vajadzības gadījumā papildus jāiesniedz priekšlikumi turpmākām iniciatīvām;

K.  tā kā Komisija 2017. gada 10. janvārī iepazīstināja ar paziņojumu par nepieciešamajām profesionālo pakalpojumu regulējuma reformām, analizējot profesiju regulējumu septiņās darbības jomās un šajā sakarībā sniedzot dalībvalstīm ieteikumus,

L.  tā kā savstarpējās izvērtēšanas procesā tika konstatēts, ka profesiju regulēšanas līmenis dalībvalstīs ievērojami atšķiras; tā kā ir vajadzīgs turpmāks skaidrojums, jo īpaši gadījumos, kad dalībvalstis ir paziņojušas par jaunu profesionālā regulējuma formu ieviešanu pēc izvērtējuma pabeigšanas,

Profesiju regulējums Eiropas Savienībā un situācija saistībā ar Direktīvas 2005/36/EK 59. panta īstenošanu

1.  uzsver, ka reglamentētajām profesijām ir izšķirīga nozīme ES ekonomikā, jo tās ievērojami uzlabo nodarbinātības radītāju, kā arī sekmē darba ņēmēju mobilitāti un rada pievienoto vērtību Savienībā; turklāt uzskata, ka kvalitatīviem profesionālajiem pakalpojumiem un efektīvai regulatīvajai videi ir sevišķi svarīga nozīme, lai saglabātu ES ekonomisko, sociālo un kultūras modeli un stiprinātu ES konkurētspēju izaugsmes, inovācijas un darbvietu radīšanas ziņā;

2.   atgādina, ka visā ES ir apmēram 5500 reglamentēto profesiju, kas ievērojami atšķiras starp dalībvalstīm un pārstāv 22 % darbaspēka visās darbību jomās, tādās kā veselība un sociālie pakalpojumi, uzņēmējdarbības pakalpojumi, būvniecība, tīkla pakalpojumi, transports, tūrisms, nekustamais īpašums, publiskie pakalpojumi un izglītība;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu sniegt norādījumus dalībvalstīm par savstarpējās novērtēšanas procesu, tostarp par padziļinātu apspriežu rīkošanu ar valstu iestādēm, norādot arī, ka valstu iestādēm ir jāiesaista visas attiecīgās personas, lai vāktu būtisku informāciju par regulējuma ietekmi;

4.  uzskata, ka Komisijas 2017. gada 10. janvāra paziņojums varētu palīdzēt dalībvalstīm labāk regulēt profesionālos pakalpojumus un apmainīties ar paraugpraksi, lai labāk izprastu citu dalībvalstu regulatīvo izvēli, ņemot vērā, ka dažas dalībvalstis paredz lielāku valsts intervenci profesiju regulējumā nekā citas; tomēr uzsver, ka ir jāizvērtē regulējuma kvalitāte, jo, lai holistiski izvērtētu regulatīvās vides rezultātus katrā dalībvalstī, ir vajadzīga ne vien ekonomiskā analīze, bet arī citi elementi;

5.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis nav paziņojušas informāciju par profesijām, ko tās regulē, un par prasībām, kas jāizpilda, lai strādātu šajās profesijās; aicina dalībvalstis būtiski uzlabot paziņošanas procesu saistībā ar Profesionālo kvalifikāciju direktīvu;

6.  uzsver, ka, uzlabojot valstu prasību par piekļuvi reglamentētajām profesijām vai to praktizēšanu pārredzamību un salīdzināmību, varētu nodrošināt lielāku profesionālo mobilitāti un ka līdz ar to saskaņā ar Direktīvu 2005/36/EK visas dalībvalstu prasības skaidrā un saprotamā veidā būtu jāpaziņo un jāpublisko reglamentēto profesiju datubāzē;

7.  konstatē, ka Komisija ir veikusi uzlabojumus reglamentēto profesiju datubāzē, tostarp izveidojusi interaktīvu karti, kas iedzīvotājiem dod iespēju pārbaudīt prasības par piekļuvi profesijai visā ES un vieglāk izprast, kuras profesijas attiecīgajā dalībvalstī ir reglamentētās profesijas; aicina Komisiju arī turpmāk uzlabot reglamentēto profesiju datubāzi, lai kompetentās iestādes vieglāk varētu laikus un precīzi paziņot informāciju, un līdz ar to ES iedzīvotāji gūtu labāku pārredzamību;

8.  norāda uz atšķirībām, kādas starp dalībvalstīm pastāv attiecībā uz reglamentēto profesiju skaitu un līdzīgu profesiju aptvertajām darbības jomām, kas izskaidro katras dalībvalsts izraudzītos atšķirīgos profesiju regulējuma veidus; aicina Komisiju uzlabot dažādu profesiju salīdzināmību un noteikt vienotu kopumu attiecībā uz darbībām, kādas veicamas saistībā ar katru datubāzē paziņoto profesiju, lai atvieglotu brīvprātīgu saskaņošanu visā ES;

9.  pauž nožēlu, ka vairākas dalībvalstis nav iesniegušas valsts rīcības plānu (VRP), kā prasīts Direktīvā 2005/36/EK, un aicina attiecīgās dalībvalstis bez liekas kavēšanās šo plānu iesniegt; atzīmē, ka atšķiras iesniegto VRP dziļums, vērienīgums un detalizētība;

10.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvas 2005/36/EK 59. pantu un pastiprināt centienus, lai garantētu profesiju regulējuma lielāku pārredzamību, kam ir izšķirīga nozīme speciālistu mobilitātes nodrošināšanā ES, jo vienīgi pilnīga informācija no visām dalībvalstīm var sniegt visaptverošu priekšstatu par valsts vai ES līmenī reglamentētajām profesijām;

11.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis, sagatavojot VRP, nav pienācīgi apspriedušās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzskata — lai efektīvi risinātu profesijas ietekmējošos jautājumus un problēmas, ir nepieciešama pārredzama informācijas plūsma starp publiskajām iestādēm un ieinteresētajām personām; prasa turpmāk daudz plašāk iesaistīt visas ieinteresētās personas, turklāt ne tikai nolūkā izstrādāt VRP, bet arī pirms profesiju regulējuma reformēšanas, lai visas skartās personas varētu paust savu viedokli;

12.  uzsver, ka efektīvam profesionālo pakalpojumu regulējumam ir jānāk par labu gan patērētājiem, gan speciālistiem; atgādina, ka dalībvalstis var pēc saviem ieskatiem ieviest jaunus vai grozīt spēkā esošos noteikumus, ar kuriem ierobežo piekļuvi reglamentētajām profesijām vai to praktizēšanu, ņemot vērā savas valsts redzējumu par sabiedrību un valsts sociālekonomisko kontekstu, ja vien šādus noteikumus attaisno sabiedrisko interešu mērķi; uzskata, ka profesionālo pakalpojumu regulējums, kas ir proporcionāls un pielāgots tirgus realitātei, var uzlabot tirgus dinamiku, pazemināt cenas patērētājiem, kā arī uzlabot un padarīt efektīvāku nozares sniegumu;

13.  vienlaikus uzskata, ka diskriminējošas, nepamatotas un neproporcionālas prasības var būt sevišķi netaisnīgas, jo īpaši pret jauniem speciālistiem, un var ierobežot konkurenci un negatīvi ietekmēt pakalpojumu saņēmējus, tostarp patērētājus;

14.  atzīst profesiju regulējuma nozīmi nolūkā panākt sabiedrības interešu mērķu augstu aizsardzības līmeni gan attiecībā uz mērķiem, kas skaidri norādīti Līgumā, tādi kā valsts politika, valsts drošība un sabiedrības veselība, gan attiecībā uz mērķiem, kas saistīti ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, tostarp tiem, kas noteikti Tiesas judikatūrā, tādi kā sociālās drošības sistēmas finansiālā līdzsvara saglabāšana, patērētāju, pakalpojumu saņēmēju un darba ņēmēju aizsardzība, pienācīgas tiesu iestāžu administrēšanas nodrošināšana, tirgus darījumu taisnīgums, krāpšanas apkarošana, nodokļu nemaksāšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršana, ceļu satiksmes drošība, amatniecības izstrādājumu kvalitātes garantēšana, pētniecības un izstrādes veicināšana, vides un pilsētvides aizsardzība, dzīvnieku veselība, intelektuālais īpašums, valsts vēstures un mākslas mantojuma aizsardzība un saglabāšana, sociālās politikas mērķi un kultūrpolitikas mērķi; atzīst, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība noteikt veidus, kā iepriekš minētos mērķus sasniegt, ievērojot nediskriminācijas un proporcionalitātes principus;

15.  atzīmē, ka, ņemot vērā patērētājiem, speciālistiem vai trešām personām radušos riskus, dalībvalstis var atļaut atsevišķas darbības veikt tikai kvalificētiem speciālistiem, jo īpaši gadījumā, ja nepastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi viena un tā paša rezultāta sasniegšanai; uzsver, ka šādos gadījumos ar īpašu profesijas regulējumu ir jānodrošina reglamentētās profesijas likumīgas praktizēšanas efektīva uzraudzība un attiecīgā gadījumā ir jāparedz profesionālās ētikas noteikumi;

16.  atzīst, ka šajā ziņā pastāv saistība starp priekšlikuma proporcionalitātes testu, ar ko nosaka noteikumus par kopīgu sistēmu proporcionalitātes novērtējumu veikšanai pirms tiek ieviesti jauni vai grozīti pašreizējie pasākumi, ar kuriem regulē reglamentētās profesijas, un starp reformas ieteikumiem, kas balstīti uz valsts regulējuma novērtējumu septiņās darbības jomās; aicina dalībvalstis izvērtēt un vajadzības gadījumā pielāgot profesiju regulējumu atbilstīgi konkrētajiem reformas ieteikumiem;

17.   uzsver, ka reformas ieteikumi nevar aizstāt izpildes rīcību, un aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzītāju rīkoties un sākt pienākumu neizpildes procedūras, ja tā konstatē diskriminējošu, nepamatotu vai neproporcionālu regulējumu;

Ierobežotības indikatora lietderība un vajadzība Eiropā veicināt pakalpojumu augstu kvalitāti

18.  norāda, ka Komisija ir pieņēmusi jaunu ierobežotības indikatoru, un salīdzinājumā ar ESAO izstrādāto pašreizējo PTR ierobežotības rādītāju atzinīgi vērtē panākto uzlabojumu, veicot attiecīgo nozaru detalizētu analīzi;

19.  uzsver, ka šis indikators, kas uzrāda vispārējo regulatīvo intensitāti dalībvalstīs, balstoties vienīgi uz kvantitatīviem datiem saistītiem ar pašreizējiem pārvietošanās brīvības šķēršļiem, ir jāuzskata tikai par indikatīvu instrumentu un nevis tādu, ar ko varētu secināt, vai kāds stingrāks regulējums dažās dalībvalstīs ir uzskatāms par neproporcionālu;

20.  atgādina, ka kopējā analīzē par noteikumu ietekmi dalībvalstīs ir jāveic ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs novērtējums, ietverot vispārējas intereses mērķus un sniegtā pakalpojuma kvalitāti, tostarp ņemot vērā iespējamās netiešās priekšrocības iedzīvotājiem un darba tirgum; atzīmē, ka ierobežotības indikatoru papildina turpmāka analīze, kas sniedz papildu informāciju par reālo situāciju uz vietas, un mudina dalībvalstis ņemt vērā šo indikatoru kopā ar kvalitatīviem datiem, lai salīdzinātu savus rezultātus atlasītajās darbības jomās;

Reglamentēto profesiju nākotne

21.  uzsver, ka ES un dalībvalstīs vajadzīgs ne tikai efektīvs tiesiskais regulējums, bet arī efektīva un koordinēta politika, ar ko Eiropas Savienībā atbalstītu speciālistus un stiprinātu konkurētspēju, inovācijas spēju un profesionālo pakalpojumu kvalitāti Eiropas Savienībā;

22.  uzsver, ka speciālisti reglamentētajās profesijās var strādāt gan kā fiziskas personas, gan kā juridiskas personas ar specializēta uzņēmuma starpniecību un ka, īstenojot jaunu rīcībpolitiku, ir svarīgi ņemt vērā abus šos aspektus; līdz ar to ir pārliecināts, ka ekonomikas instrumenti ir jākombinē ar tādu rīcībpolitiku, kuras mērķis ir stiprināt uzņēmējdarbību un cilvēkkapitālu profesionālo pakalpojumu jomā;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar profesionālajām organizācijām to attiecīgajās kompetences jomās pienācīgi ievērot ieteikumus, kurus sniegusi Darba grupa jautājumos par atbalstu brīvo profesiju uzņēmējdarbībai;

24.  uzsver to, cik liela nozīme ir izglītībai, prasmju attīstīšanai un uzņēmējdarbības apmācībai, lai speciālisti Eiropas Savienībā saglabātu konkurētspēju un tiktu galā ar pārmaiņām, kas ietekmē brīvās profesijas inovācijas, digitalizācijas un globalizācijas rezultātā; uzsver ciešo saikni starp profesionāļa zināšanām un sniegto pakalpojumu kvalitāti; norāda uz svarīgo lomu, kas šajā ziņā būtu jāuzņemas augstākās izglītības un pētniecības iestādēm, tostarp realizējot digitālās pratības projektus;

25.  norāda, ka ir jāpanāk profesionālo kvalifikāciju līmeņa labāka salīdzināmība, lai veicinātu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu viendabību Eiropas Savienībā un radītu vienlīdzīgākus konkurences apstākļus jaunajiem speciālistiem, kuri pēc izglītības iegūšanas uzsāk darbu profesijā, tādējādi veicinot viņu mobilitāti visā ES;

26.  aicina dalībvalstis veikt pienācīgu tirgus analīzi, lai nodrošinātu pakalpojumu sniedzēju straujāku pielāgošanos tirgus vajadzībām, kā arī aicina izstrādāt politiku ES profesionālo pakalpojumu globālās konkurētspējas nodrošināšanai turpmākajās desmitgadēs;

Inovācija un digitalizācija profesionālo pakalpojumu jomā

27.  atzīmē, ka zinātnes progress, tehnoloģiju inovācija un digitalizācija būtiski ietekmē profesionālos pakalpojumus, gan sniedzot jaunas iespējas speciālistiem, gan arī izvirzot uzdevumus attiecībā uz darba tirgu un pakalpojumu kvalitāti;

28.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atzinusi vajadzību ņemt vērā jauno tehnoloģiju ietekmi uz profesionālajiem pakalpojumiem, jo īpaši juridisko un grāmatvedības pakalpojumu nozarē, kurā procedūras varētu arī uzlabot; īpaši atzīmē, ka liela uzmanība ir jāpievērš riskiem, ko šādas pārmaiņas rada pakalpojumu saņēmējiem, tostarp patērētājiem, kurus nedrīkst izslēgt no jauno tehnoloģiju jomas;

29.  uzsver, ka jaunās tehnoloģijas droši vien nevarēs aizstāt cilvēkus ētisku un morālu lēmumu pieņemšanā; šajā ziņā norāda, ka noteikumiem par profesiju organizēšanu, tostarp noteikumiem par publisko iestāžu vai profesionālo asociāciju veikto uzraudzību varētu būt nozīmīga loma un tie varētu palīdzēt taisnīgāk dalīties ar digitalizācijas sniegtajām priekšrocībām; atzīmē, ka atsevišķās jomās arī tirgus noteikti mehānismi, tādi kā patērētāju atsauksmes, var sekmēt konkrētu pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu;

30.  uzsver, ka profesionālo pakalpojumu regulējumam ir jāatbilst mērķim un tas ir regulāri jāpārskata, lai ņemtu vērā tehnisko inovāciju un digitalizāciju;

31.  aicina Komisiju arī turpmāk regulāri informēt Parlamentu par tagadējo situāciju saistībā ar to, kā dalībvalstis nodrošina atbilstību Direktīvai 2005/36/EK;

o
o   o

32.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0237. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0271. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0040. (5) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.