Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. jūlija ziņojumu „Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — Cīņa pret krāpšanu. 2016. gada ziņojums“ (COM(2017)0383) un pievienotos dienesta darba dokumentus (SWD(2017)0266, SWD(2017)0267, SWD(2017)0268, SWD(2017)0269 un SWD(2017)0270),

–  ņemot vērā OLAF 2016. gada ziņojumu un OLAF Uzraudzības komitejas 2016. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2016. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999(2), un Komisijas šīs regulas visdusposma 2017. gada 2. oktobra pārskatu (COM(2017)0589 un SWD(2017)0332),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvu (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(5),

–  ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2015. gada ziņojumu par PVN iztrūkumu un Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par PVN rīcības plānu (COM(2016)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 Taricco un citi(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0135/2018),

A.  tā kā dalībvalstīm un Komisijai ir dalīta atbildība par aptuveni 74 % Savienības 2016. gada budžeta īstenošanu; tā kā dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par pašu resursu, cita starpā PVN un muitas nodokļu, iekasēšanu;

B.  tā kā pareizai publisko līdzekļu izmantošanai un ES finanšu interešu aizsardzībai ir jābūt galvenajiem elementiem ES politikā, kas paredz palielināt pilsoņu uzticību, nodrošinot to, ka no viņu līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi, efektīvi un lietderīgi;

C.  tā kā, lai ar vienkāršošanas procesiem sasniegtu labus rezultātus, lietderības revīzijās ir regulāri jānovērtē ieņēmumi un izdevumi, kā arī rezultāti un ietekme;

D.  tā kā ir pienācīgi jārisina jautājums par dalībvalstu tiesisko un administratīvo sistēmu daudzveidību, lai novērstu pārkāpumus un apkarotu krāpšanu; tā kā tādēļ Komisijai būtu jādubulto centieni, kuru mērķis ir nodrošināt, ka krāpšanas apkarošana notiek efektīvi un sniedz konkrētākus un labākus rezultātus;

E.  tā kā LESD 325. panta 2. punktā paredzēts, ka, “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

F.  tā kā pārkāpumu skaita svārstības var būt saistītas ar daudzgadu programmu ciklu virzību (lielāks skaits pārkāpumu tiek atklāti ciklu beigās, jo programmas tiek slēgtas), kā arī ar novēlotu paziņošanu, jo dažas dalībvalstis lielāko daļu iepriekšējo daudzgadu programmu pārkāpumu paziņo vienā reizē;

G.  tā kā PVN ir dalībvalstīm lielākais un joprojām pieaugošais ieņēmumu avots, kas 2015. gadā sasniedza gandrīz EUR 1 035,3 miljardus un papildināja ES pašu resursus kopumā par EUR 18,3 miljardiem jeb 13,9 % no ES tā paša gada kopējiem ieņēmumiem;

H.  tā kā PVN sistēmas, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, nav aizsargāts pret krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas stratēģijām un tā kā MTIC krāpšana (“pazudušā tirgotāja” krāpnieciska darbība Kopienā jeb karuseļveida krāpšana) 2015. gadā vien radīja PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 50 miljardu apmērā;

I.  tā kā korupcija skar visas dalībvalstis, jo īpaši organizētās noziedzības veidā, un ne tikai apgrūtina ES ekonomiku, bet arī apdraud demokrātiju un tiesiskumu visā Eiropā; tā kā precīzi skaitļi tomēr nav zināmi, jo Komisija ir nolēmusi ziņojumā par ES korupcijas apkarošanas politiku šos datus nepubliskot;

J.  tā kā krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums, turpretī pārkāpums ir noteikumu neievērošana;

K.  tā kā PVN iztrūkums 2015. gadā sasniedza aptuveni EUR 151,5 miljardus un atkarībā no valsts svārstās starp mazāk nekā 3,5 % un vairāk nekā 37,2 %,

L.  tā kā līdz Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei un Eurojust reformai, OLAF ir vienīgā Eiropas iestāde, kas specializējusies Savienības finanšu interešu aizsardzībā; tā kā vairākās dalībvalstīs pat pēc EPPO izveides OLAF joprojām būs vienīgā iestāde, kas aizsargās ES finanšu intereses,

Pārkāpumu atklāšana un ziņošana par tiem

1.  ar gandarījumu norāda, ka visu paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits (19 080 gadījumi) 2016. gadā ir samazinājies par 15 % salīdzinājumā ar 2015. gadu (22 349 gadījumi) un ka pārkāpumu vērtība ir samazinājusies par 8 % (no EUR 3,21 miljardiem 2015. gadā līdz EUR 2,97 miljardiem 2016. gadā);

2.  norāda uz nelielo to pārkāpumu skaita samazinājumu (par 3,5 %), par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, kas liecina par 2014. gadā aizsāktās samazināšanās tendences turpināšanos; pauž cerību, ka riskam pakļauto summu samazinājums no EUR 637,6 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 391 miljonam 2016. gadā atspoguļo patiesu krāpšanas samazināšanos un nebūt nenozīmē nepilnības pārkāpumu atklāšanā;

3.  atgādina, ka ne visi pārkāpumi ir krāpnieciski un ir svarīgi skaidri nošķirt pieļautās kļūdas;

4.  uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbība krāpšanas atklāšanas jomā nav pietiekami efektīva; līdz ar to mudina, ka ir jāveic vairāki pasākumi, lai nodrošinātu stingrāku, efektīvāku un produktīvāku sadarbību;

5.  pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas; aicina Komisiju aktīvi iesaistīties, lai palīdzētu dalībvalstīm izveidot savas nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai, jo īpaši tāpēc, ka tās pārvalda aptuveni 74 % ES budžeta līdzekļu;

6.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot vienotu sistēmu salīdzināmu datu vākšanai par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem, kas paziņoti no dalībvalstīm, lai standartizētu ziņošanas procesu un nodrošinātu sniegto datu kvalitāti un salīdzināmību;

7.  pauž bažas par to, ka joprojām pastāv atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz ziņošanas procesu, kas var radīt kļūdainu priekšstatu par kontroles efektivitāti; aicina Komisiju turpināt savus centienus palīdzēt dalībvalstīm palielināt pārbaužu līmeni un kvalitāti un apmainīties ar paraugpraksi cīņā pret krāpšanu;

PIF direktīva un EPPO regula(8)

8.  atzinīgi vērtē PIF direktīvas pieņemšanu, ar kuru tiek noteikti minimālie noteikumi par noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu tādas krāpšanas jomā, kas skar Savienības finanšu intereses, tostarp attiecībā uz pārrobežu PVN krāpšanu, kuras kopējais kaitējums ir vismaz EUR 10 miljoni; tomēr atgādina, ka Komisija līdz 2022. gada 6. jūlijam izvērtēs šo robežvērtību; atzinīgi vērtē to, ka PIF direktīvas darbības jomā iekļauj ar PVN saistītu krāpšanu, kas ir īpaši svarīgi, lai pastiprinātu cīņu pret pārrobežu krāpšanu PVN jomā; uzskata, ka direktīva ir pirmais solis, lai saskaņotu Eiropas tiesību aktus krimināltiesību jomā; atzīmē, ka direktīvā ir noteikta korupcijas definīcija un definēti krāpnieciskas rīcības veidi, kurus var atzīt par noziedzīgu nodarījumu;

9.  atzinīgi vērtē 20 dalībvalstu lēmumu ciešākā sadarbībā turpināt veidot EPPO; prasa nodrošināt efektīvu OLAF un EPPO sadarbību, pamatojoties uz papildināmību un efektīvu informācijas apmaiņu, un OLAF atbalstu EPPO darbībām, un izvairīties no dubultām struktūrām, nesaderīgām kompetencēm un juridiskajām nepilnībām, kas rodas gadījumos, kad trūkt kompetences; tomēr pauž nožēlu par to, ka ne visas ES dalībvalstis vēlas piedalīties šajā iniciatīvā, un uzsver, cik svarīgi ir saglabāt līdzvērtīgu krāpšanas atklāšanas efektivitāti visās dalībvalstīs; aicina Komisiju sniegt stimulus dalībvalstīm, kuras līdz šim nav vēlējušās pievienoties EPPO;

10.  aicina iesaistītās dalībvalstis un Komisiju sākt sagatavošanas darbu, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu EPPO darbību, un nodrošināt ciešu Parlamenta iesaisti procedūrās, jo īpaši saistībā ar galvenā prokurora iecelšanu; aicina Komisiju saskaņā ar EPPO regulas 20. pantu pēc iespējas drīz iecelt EPPO pagaidu administratīvo direktoru; prasa nodrošināt EPPO pietiekamu darbinieku skaitu un resursus, vēl pirms tās oficiālās darbības sākuma; atgādina, ka EPPO ir jābūt neatkarīgai;

11.  prasa nodrošināt efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm, EPPO, OLAF un Eurojust; atgādina, ka joprojām notiek sarunas par Eurojust regulu; uzsver, ka ir skaidri jāformulē Eurojust, OLAF un EPPO attiecīgās kompetences; uzsver — lai cīņa pret krāpšanu būtu īsteni efektīva ES līmenī, jaunizveidotajai EPPO, Eurojust un OLAF būs rūpīgi jāsadarbojas gan politikas, gan darbības ziņā, lai novērstu jebkādu iespējamu uzdevumu pārklāšanos; šajā sakarībā atgādina, ka pēc iespējas drīz būtu jāizstrādā un jāpieņem šo trīs iestāžu darba režīms, ievērojot EPPO regulas 99.–101. pantu; uzskata, ka EPPO vajadzētu būt pilnvarām atrisināt kompetenču konfliktus gadījumos, kas ir svarīgi tās uzdevumu veikšanai;

Ieņēmumi — pašu resursi

12.  pauž bažas par zaudējumiem, kādus visā Savienībā rada PVN iztrūkums un krāpšana ES PVN jomā un kas 2015. gadā sasniedza EUR 159,5 miljardus;

13.  atzinīgi vērtē tādu īstermiņa pasākumu pieņemšanu, kuru mērķis ir novērst PVN zaudējumus, kas minēti 2016. gada 7. aprīlī publicētajā Komisijas rīcības plānā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu”; uzsver, ka problēmām, kas saistītas ar pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ir vajadzīgi stingri, koordinēti un ātri pasākumi; mudina Komisiju paātrināt savas procedūras, lai iesniegtu priekšlikumus par galīgo PVN sistēmu, kā paredzēts rīcības plānā un tādā viedā izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudēšanas ES un dalībvalstīs;

14.  pauž nožēlu par to, ka — lai gan krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto gadījumu saistībā ar tradicionālajiem pašu resursiem (TPR) kopējais skaits ir samazinājies no 5 514 2015. gadā līdz 4 647 2016. gadā — attiecīgā kopējā summa ir pieaugusi no EUR 445 miljoniem līdz EUR 537 miljoniem un ir par 13 % lielāka nekā vidējais rādītājs 2012.–2016. gadā;

15.  ar bažām norāda, ka pēdējos gados ir aktivizējusies ES ievestās tabakas izstrādājumu kontrabanda un saskaņā ar aplēsēm tā rada EUR 10 miljardus lielus publisko ieņēmumu zaudējumus ES un dalībvalstu budžetos gadā un vienlaikus ir organizētās noziedzības, tostarp terorisma, galvenais ienākumu avots; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni, lai apkarotu šīs nelegālās darbības, piemēram, uzlabojot procedūras sadarbībai un informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm;

16.  pieņem zināšanai rezultātus, kas iegūti 12 kopīgās muitas operācijās, kuras veica OLAF un dalībvalstis sadarbībā ar dažādiem trešo valstu dienestiem un PTO un kurās tika konfiscēti 11 miljoni cigarešu, 287 000 cigāru, 250 tonnas citu tabakas izstrādājumu, 8 tonnas marihuānas un 400 kg kokaīna;

17.  norāda, ka muitas kontroles, kas veiktas preču muitošanas posmā, un krāpšanas apkarošanas dienestu inspekcijas bija veiksmīgākās izmeklēšanas metodes, ar kuru palīdzību tika atklāti krāpšanas gadījumi, kas skar ES budžeta ieņēmumus;

18.  pauž bažas par muitas kontrolēm un ar tām saistīto muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir ES budžeta pašu resursi; atgādina, ka dalībvalstu muitas iestādes ir atbildīgas par pārbaudām, kurās nosaka, vai importētāji ievēro noteikumus par muitas tarifiem un importu;

19.  pauž nožēlu par atšķirīgajām muitas pārbaudēm, kas tiek veiktas Eiropas Savienībā, un lielajām summām, kas saistītas ar krāpšanu, kura skar pašu resursu iekasēšanas sistēmu; aicina Komisiju stiprināt kopējo politiku par muitas kontroli, nodrošinot patiesu saskaņošanu nolūkā uzlabot tradicionālo pašu resursu iekasēšanu, un nodrošināt ES drošības un ekonomisko interešu ievērošanu, jo īpaši koncentrējoties uz cīņu pret nelikumīgu preču un viltojumu tirdzniecību;

20.  pauž nožēlu par to, ka 2013.–2016. gadā vairākās Eiropas valstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, Ķīnas importa precēm (apģērbam un apaviem) muitā tika noteikta pārāk zema vērtība;

21.  atgādina, ka OLAF ieteica Komisijai atgūt no Apvienotās Karalistes valdības trūkstošo ieņēmumu summu EUR 1,987 miljardu apmērā, kas normālā gadījumā tiktu iemaksāta Savienības budžetā;

22.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nespēj aprēķināt kopējo summu, kas atgūta, pateicoties OLAF līdzekļu atgūšanas ieteikumiem; mudina Komisiju katru gadu iesniegt ziņojumu par ES pašu resursu summu, kas atgūta pēc OLAF ieteikumiem, ieviest sistēmu, kas ļautu aprēķināt kopējās summas, darīt zināmas summas, kas vēl jāatgūst, un OLAF gada ziņojumos publicēt detalizētu informāciju par sadarbību, tai pievienojot ieteikumu un norādot faktiski atgūtās summas;

23.  uzskata, ka Komisijai jāsniedz ikgadēji dati par starpību starp plānotajiem un faktiski iekasētajiem PVN un muitas ieņēmumiem;

Izdevumi

24.  pauž nožēlu par to, ka ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi ar tiešajiem izdevumiem pieauga par 16 %, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, lai gan visās citās budžeta sadaļās šajā jomā ir reģistrēts samazinājums;

25.  pauž nožēlu par to, ka šis ir ceturtais gads, kurā pieauga par krāpnieciskiem tiešajā pārvaldībā ziņoto pārkāpumu gan skaits (16 lietas 2015. gadā un 49 lietas 2016. gadā), gan vērtība (EUR 0,78 miljoni 2015. gadā un EUR 6,25 miljoni 2016. gadā); aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām nākt klajā ar īpašu plānu, ar kuru samazināt krāpšanas risku šajā jomā;

26.  norāda, ka visu to ziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) — pat ja tas ir samazinājies no 3 250 gadījumiem 2015. gadā līdz 2 676 gadījumiem 2016. gadā — joprojām ir divreiz lielāks nekā 2012. gadā, taču vēlas uzsvērt, ka attiecīgās summas 2016. gadā ir tikai par 8 % augstākas nekā 2012. gadā; norāda arī — lai gan laikā no 2015. līdz 2016. gadam to krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu kopējais skaits, kas saistīti ar šo fondu, samazinājās par 16 %, krāpniecisko pārkāpumu skaits pieauga par 17 %, tomēr atzinīgi vērtē to, ka finanšu summas, kas saistītas ar krāpnieciskiem pārkāpumiem samazinājās par vairāk nekā 50 %; turklāt norāda, ka ar ELFLA saistītie krāpnieciskie pārkāpumi pēdējo piecu gadu laikā veido aptuveni 0,5 % maksājumu;

27.  norāda, ka 2016. gadā konstatētie 8 497 krāpnieciskie un ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi, kas saistīti ar kohēzijas politiku un zivsaimniecību, parāda 22 % samazinājumu salīdzinājumā ar 2015. gadu, bet joprojām to skaits ir par 25 % lielāks nekā pēdējo piecu gadu vidējais rādītājs; atzīmē arī, ka finanšu summas, ko ietekmējuši pārkāpumi, bija par 5 % zemākas nekā 2015. gadā; ņem vērā to, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā 0,42 % saistību apropriāciju skāra krāpšana un 2,08 % — ar krāpšanu nesaistīti pārkāpumi;

28.  ar gandarījumu atzīmē, ka summas, kas saistītas ar ziņotajiem krāpnieciskajiem pārkāpumiem kohēzijas un zivsaimniecību politikas jomās, samazinājās gandrīz par 50 %, proti, no EUR 469 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 235 miljoniem 2016. gadā;

29.  ar nožēlu norāda, ka summas, kas saistītas ar pārkāpumiem kohēzijas fondā 2007.–2013. gada plānošanas periodā, turpina pieaugt (no EUR 277 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 480 miljoniem 2016. gadā), kas ir pretstatā situācijai citos fondos (ERAF, ESF un EZF), kuros ir vērojama vai nu stabilizācijas tendence, vai pat lejupēja tendence;

30.  ir pārsteigts, ka gandrīz par vienu trešdaļu ziņoto krāpniecisko darbību kohēzijas politikas jomā 2016. gadā nav sniegta informācija par to prioritāro jomu, jo šāds informācijas trūkums neļauj veikt salīdzinājumu ar iepriekšējiem gadiem; aicina Komisiju un dalībvalstis labot šo situāciju;

31.  pauž bažas par pārbaudēm, kas saistītas ar finanšu instrumentiem, ko pārvalda starpnieki, un trūkumiem, kas atklājās saņēmēju juridiskās adreses pārbaudēs; uzsver nepieciešamību tiešu un netiešu aizdevumu izmaksāšanai par nosacījumu izvirzīt nodokļu un finanšu datu publicēšanu par katru valsti atsevišķi un to, ka finansējuma saņēmēji un finansēšanas operācijās iesaistītie finanšu starpnieki dara pieejamus datus par faktiskajiem labuma guvējiem;

32.  cer, ka, vienkāršojot administratīvos noteikumus, kā paredzēts kopīgajos noteikumos par 2014.–2020. gada laikposmu, varēs samazināt ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu, konstatēt krāpšanas gadījumus un uzlabot saņēmēju piekļuvi ES fondu līdzekļiem;

33.  ņem vērā to, ka joprojām ir vērojama to paziņoto pārkāpumu skaita samazināšanās tendence, kuri ir saistīti ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA), un ka tas notiek pakāpeniskas šādas palīdzības izbeigšanas ietekmē; tomēr norāda, ka Turcija joprojām ir valsts, kurā ir vislielākais pārkāpumu skaits (krāpnieciski un ar krāpšanu nesaistīti gadījumi) un no kuras ir vairāk nekā 50 % no ziņotajiem gadījumiem;

34.  ar interesi gaida rezultātus, kuri iegūti agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmā (EDES), ko Komisija piemēro kopš 2016. gada 1. janvāra;

35.  aicina dalībvalstis ciešāk sadarboties informācijas apmaiņas jomā; norāda, ka daudzām dalībvalstīm nav īpašu tiesību aktu, kas paredz vērsties pret organizēto noziedzību, neskatoties uz to, ka tā arvien vairāk ir saistīta ar pārrobežu darbībām un nozarēm, kas skar ES finanšu intereses, piemēram, kontrabandu un naudas viltošanu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis, izmantojot efektīvus līdzekļus cīnītos pret pieaugošo krāpšanas internacionalizāciju, un aicina Komisiju ieviest kopējus standartus attiecībā uz pasākumiem, lai palīdzētu apkarot krāpšanu;

Publiskais iepirkums

36.  atgādina, ka publiskais iepirkums bija viens no galvenajiem kļūdu avotiem iepriekšējā plānošanas periodā, un atzīmē, ka joprojām ir augsts to pārkāpumu līmenis, kas saistīti ar publiskā iepirkuma noteikumu neievērošanu; atkārtoti aicina Komisiju izveidot pārkāpumu datubāzi, kuras informācija būtu izmantojama par pamatu tam, lai jēgpilni un visaptveroši analizētu ar publisko iepirkumu saistīto kļūdu biežumu, smaguma pakāpi un cēloņus; aicina dalībvalstu atbildīgās iestādes izveidot un analizēt savas pārkāpumu datubāzes, tostarp tās, kurās ir iekļauti ar publisko iepirkumu saistīti pārkāpumi, un sadarboties ar Komisiju, lai šie dati Komisijai tiktu iesniegti veidā, kas atvieglo Komisijas darbu, un Komisijai izdevīgā laikā; aicina Komisiju uzraudzīt un cik vien iespējams drīz novērtēt, kā Direktīva 2014/24/ES un Direktīva 2014/25/ES par publisko iepirkumu tiek transponētas valsts tiesību aktos;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot noteikumus, kuros paredzēti ex ante nosacījumi kohēzijas politikā, jo īpaši publiskā iepirkuma jomā; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus jomās, kas izceltas Komisijas gada ziņojumā, jo īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu, finanšu noziegumiem, interešu konfliktiem, korupciju, trauksmes celšanu un krāpšanas definēšanu;

Konstatētās problēmas un veicamie pasākumi

Labāka kontrole

38.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai novērstu krāpnieciskos pārkāpumus; norāda, ka ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi būtu jānovērš ar administratīviem pasākumiem, jo īpaši nosakot pārredzamākas un vienkāršākas prasības;

39.  uzsver, ka sistēma, kas nodrošina informācijas apmaiņu starp iestādēm, atvieglotu divu vai vairāku dalībvalstu grāmatvedības ierakstu par darījumiem savstarpējo pārbaudi nolūkā novērst pārrobežu krāpšanu saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem, tādējādi nodrošinot transversālu un visaptverošu pieeju dalībvalstu finanšu interešu aizsardzībai; atkārtoti prasa Komisijai iesniegt tiesību akta priekšlikumu par savstarpēju administratīvo palīdzību Eiropas finansējuma jomās, kuras tas vēl netiek regulēts;

40.  atbalsta programmu Hercule III, kas ir labs piemērs pieejai par katra euro maksimāli lietderīgu izmantošanu; uzsver, ka šī programma un tās ieguldījums ir svarīgs, lai stiprinātu muitas iestāžu spējas cīnīties pret organizēto pārrobežu noziedzību un novērst viltotu un kontrabandas preču nonākšanu dalībvalstu tirgū;

41.  atzinīgi vērtē programmas Hercule III neatkarīgu vidusposma novērtējumu, kas bija jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei 2018. gada 11. janvārī;

42.  pauž bažas par to, ka pieaug ar PVN saistīta krāpšana, jo īpaši tā sauktā karuseļveida krāpšana; pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru dalībvalstis varētu piemērot vispārējo apgrieztās maksāšanas sistēmu (GRCM), ievērojot konkrētus stingrus nosacījumus; atzīmē Komisijas priekšlikumu par PVN vienkāršošanas paketi un atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanu MVU, lai radītu vidi, kas veicina MVU izaugsmi un ir labvēlīga pārrobežu tirdzniecībai; aicina Komisiju nodrošināt visaptverošu ilgtermiņa ES mēroga risinājumu ar PVN saistītas krāpšanas problēmai; aicina visas dalībvalstis piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai tādējādi atvieglotu informācijas apmaiņu un politikas koordināciju ar mērķi palīdzēt apkarot šāda veida krāpšanu, kas kaitē ES un valstu budžetiem;

43.  aicina Komisiju publicēt ikgadēju publisku pārskatu par ES līdzekļu izmantošanu un par Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) naudas pārvedumiem ārzonu struktūrām, tostarp bloķēto projektu skaitu un raksturu, paskaidrojuma piezīmes ar pamatojumu projektu bloķēšanai un turpmākos pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi nekādā gadījumā tieši vai netieši nekaitē ES finanšu interesēm.

44.  norāda, ka pilnīga pārredzamība izdevumu uzskaitē ir būtiska, jo īpaši attiecībā uz infrastruktūras darbiem, ko finansē tieši no ES līdzekļiem vai finanšu instrumentiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES pilsoņi ir pilnībā informēti par līdzfinansētajiem projektiem;

Preventīvi pasākumi

45.  uzskata, ka preventīvas darbības ir ļoti svarīgas, lai mazinātu krāpšanas apmēru ES līdzekļu izlietojumā;

46.  atzinīgi vērtē Komisijas un OLAF preventīvos pasākumus un aicina pastiprināt agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas (EDES) un Informācijas sistēmas krāpšanas apkarošanai (AFIS) īstenošanu un pabeigt nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai;

47.  aicina Komisiju turpināt vienkāršot finanšu regulējumu un visus citus administratīvos noteikumus; prasa Komisijai ļoti rūpīgi izvērtēt dalībvalstu darbības programmu finansēšanas virzienu skaidrību un pievienoto vērtību;

48.  aicina Komisiju izstrādāt sistēmu visu procesu digitalizācijai saistībā ar ES politikas īstenošanu (attiecībā uz priekšlikumiem, pieteikumiem, vērtējumiem, īstenošanu, maksājumiem), kas jāpiemēro visās dalībvalstīs;

49.  uzskata, ka pārredzamība ir svarīgs rīks cīņā pret krāpšanu; aicina Komisiju izstrādāt sistēmu, kas dalībvalstīm jāizmanto, lai publiskotu visus pasākumus saistībā ar to projektu īstenošanu, kurus finansē no Eiropas fondiem, tostarp maksājumus;

Trauksmes cēlēji

50.  uzsver trauksmes cēlēju būtisko nozīmi krāpšanas novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par to, kā arī nepieciešamību viņus aizsargāt; aicina Komisiju un dalībvalstis ES trauksmes cēlējiem nodrošināt minimālo aizsardzību;

51.  atgādina Parlamenta 2017. gada 14. februāra un 2017. gada 24. oktobra rezolūcijas(9) par trauksmes cēlēju aizsardzību un aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot tajos paustos ieteikumus;

52.  atkārtoti prasa Komisijai steidzamības kārtā iesniegt horizontālu likumdošanas priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, lai īpaši efektīvi novērstu un apkarotu krāpšanu, kas negatīvi ietekmē ES finanšu intereses;

53.  ņem vērā sabiedrisko apspriešanu, ko Komisija rīkoja no 2017. gada marta līdz maijam, lai apkopotu viedokļus par trauksmes cēlēju aizsardzību vietējā un ES līmenī; gaida, kad Komisija turpmāko mēnešu laikā nāks klajā ar plānoto iniciatīvu par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu ES; atgādina par 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā;

54.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti un tādējādi nepieļautu nekādas diskriminējošas darbības vai draudus;

Korupcijas novēršana

55.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vairs neuzskata par nepieciešamu publicēt ziņojumu par korupcijas novēršanu, kas apgrūtina iespējas pareizi novērtēt korupcijas apmēru; atgādina Parlamenta 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(10), kurā tas norādīja, ka Komisijas veiktā korupcijas apkarošanas uzraudzība tiks turpināta Eiropas pusgada procesā; uzskata, ka šajā procesā korupcijas apkarošanu varētu aizēnot citi ekonomikas un finanšu jautājumi; un aicina Komisiju rādīt piemēru, atsākot ziņojuma publicēšanu, un apņemties sagatavot daudz uzticamāku un visaptverošāku korupcijas apkarošanas stratēģiju; norāda, ka cīņa pret korupciju ir policijas un tiesu sadarbības joma — šajā politikas jomā Parlaments ir viens no likumdevējiem ar pilnīgām kontroles pilnvarām;

56.  uzsver, ka korupcija ir milzīga problēma ES un dalībvalstīm un ka, neveicot efektīvus pasākumus pret korupciju, tā kavē ES ekonomikas darbību, tiesiskumu un Savienības demokrātisko institūciju ticamību un uzticību tām; atgādina par 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(11), kurā jo īpaši aicināja izveidot ikgadējo ziņojumu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (Eiropas DTP ziņojums) ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot korupcijai;

57.  pauž nožēlu par to, ka jaunā direktīva par publisko iepirkumu līdz šim nav izraisījusi ievērojamus uzlabojumus korupcijas līmeņa noteikšanā Eiropas Savienībā, un aicina Komisiju izstrādāt efektīvus instrumentus, lai uzlabotu pārredzamību attiecībā uz līgumu un apakšlīgumu slēgšanas procedūrām;

58.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot ES Direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izveidojot publisku reģistru par uzņēmumu un trastu faktiskajām īpašumtiesībām;

59.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas pasākumu novērtēšanai, paredzot šajā sistēmā stingrus rādītājus un viegli piemērojamus, vienotus kritērijus, kas balstīti Stokholmas programmā izklāstītajās prasībās; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu reitinga izveidei; uzskata, ka korupcijas indekss varētu būt labs pamats, uz kuru balstoties, Komisija, kontrolējot ES resursu izlietojumu, varētu izveidot konkrētām valstīm pielāgotus kontroles mehānismus;

60.  atkārtoti norāda, ka preventīvajām darbībām vajadzētu ietvert to darbinieku pastāvīgu apmācību un atbalstu, kuri kompetentajās iestādēs ir atbildīgi par finansējuma pārvaldību un kontroli, kā arī paredzēt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; norāda uz izšķirošo lomu, kāda cīņā pret krāpšanu ir vietējām un reģionālajām iestādēm un ieinteresētajām personām;

61.  atgādina, ka Komisijai nav pieejama informācija, ar kuru ir apmainījušās dalībvalstis, lai novērstu un apkarotu MTIC krāpšanu, kas ir tā sauktā karuseļveida krāpšana; uzskata, ka Komisijai vajadzētu būt piekļuvei Eurofisc, lai labāk kontrolētu, novērtētu un uzlabotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; aicina visas dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai sekmētu un paātrinātu informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un OLAF; aicina dalībvalstis un Padomi piešķirt Komisijai piekļuvi šiem datiem, lai veicinātu sadarbību, uzlabotu datu uzticamību un apkarotu pārrobežu noziedzību;

Pētnieciskā žurnālistika

62.  uzskata, ka pētnieciskajai žurnālistikai ir izšķiroša loma, lai uzlabotu nepieciešamo pārredzamības līmeni Savienībā un tās dalībvalstīs, un ka šis instruments ir jāveicina un jāatbalsta ar juridiskiem līdzekļiem gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī;

Tabakas izstrādājumi

63.  atgādina par Komisijas lēmumu nepagarināt PMI nolīgumu, kurš bija spēkā līdz 2016. gada 9. jūlijam; atgādina, ka 2016. gada 9. martā(12) tas lūdza Komisijai neatjaunot, nepagarināt vai atkārtoti neapspriest PMI nolīgumu pēc tā termiņa beigām; uzskata, ka arī trīs pārējo nolīgumu (BAT, JTI un ITL) darbība būtu jāpārtrauc no 2019. gada 20. maija; aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām nākt klajā ar ziņojumu, kurā paradītas iespējas apturēt pārējos trīs nolīgumus;

64.  mudina Komisiju ES līmenī ieviest visus nepieciešamos pasākumus PMI tabakas izstrādājumu izsekošanai un atrašanās vietas noteikšanai, kā arī vērsties tiesā visos gadījumos, kad tiek nelikumīgi konfiscēti šā ražotāja produkti, un tā rīkoties līdz brīdim, kamēr ir pilnībā izpildāmi visi Tabakas izstrādājumu direktīvas noteikumi, lai nepieļautu regulējuma trūkumu laikā starp PMI nolīguma termiņa beigām un Tabakas izstrādājumu direktīvas un Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (FCTC) protokola stāšanos spēkā;

65.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu PTO Protokola par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu savlaicīgai ratifikācijai, jo tas ir pirmais daudzpusējais juridiskais instruments, ar kura palīdzību visaptveroši un visā pasaulē risina cigarešu kontrabandas problēmu;

66.  atgādina, ka līdz šim PTO Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu ir ratificējušas 32 iesaistītās puses, no kurām tikai astoņas ir Savienības dalībvalstis un Savienība kopumā; mudina tādas 10 dalībvalstis kā Vācija, Beļģija, Dānija, Somija, Grieķija, Īrija, Nīderlande, Slovēnija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste, kā arī Norvēģiju, kas ir parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu, to izdarīt;

67.  cer drīzumā saņemt Komisijas nobeiguma progresa ziņojumu saistībā ar 2013. gada paziņojumu “Cīņas pastiprināšana pret cigarešu kontrabandu un citiem tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības veidiem — visaptveroša ES stratēģija” (COM(2013)0324), kas plānots 2018. gadā;

68.  atzinīgi vērtē to, ka ES Tabakas izstrādājumu uzraudzības laboratorija JRC Gēlā (Beļģija) sāka darboties 2016. gada aprīlī un tā var noteikt konfiscētās tabakas ķīmisko sastāvu un konkrētās īpašības, kas palīdz konstatēt tās autentiskumu;

Izmeklēšana un OLAF loma

69.  norāda, ka līdz šim OLAF sniegtie tieslietu jomas ieteikumi dalībvalstīs ir īstenoti tikai ļoti ierobežoti; uzskata, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu OLAF ieteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

70.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz daudzkārtējiem OLAF ieteikumiem un izmeklēšanām, kriminālvajāšana tiek sākta tikai 30 % gadījumu dalībvalstīs un dažu dalībvalstu tiesu iestādes neuzskata OLAF ieteikumus par ES līdzekļu neatbilstošu izlietojumu par prioritāti, turklāt pat OLAF pienācīgi nepārbauda savu ieteikumu izpildi; aicina Komisiju izstrādāt noteikumus par turpmākiem pasākumiem atbilstoši OLAF ieteikumiem;

71.  pauž nožēlu par to, ka aptuveni 50 % OLAF lietu tiek noraidītas valsts tiesu iestādēs; aicina dalībvalstis, Komisiju un OLAF paredzēt nosacījumus, kas nodrošina OLAF sniegto pierādījumu pieņemamību; aicina OLAF uzlabot nobeiguma ziņojumu kvalitāti, lai palielinātu to lietderīgumu valsts iestādēm;

72.  aicina OLAF piemērot reālistiskāku pieeju tā piedziņas ieteikumiem, kā arī ziņot par faktiski atgūtajām summām;

73.  atgādina, ka OLAF regulējumā nozīmīga loma sūdzību procedūrās saistībā ar izmeklēšanu tiek piešķirta ģenerāldirektoram; atgādina, ka tieša OLAF ģenerāldirektora piedalīšanās izmeklēšanās mazina viņa lomu un tādējādi apdraud regulējumu;

74.  aicina Komisiju, pārskatot Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013, nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp EPPO un OLAF kompetencēm, stiprināt procesuālās garantijas, precizēt un stiprināt OLAF izmeklēšanas pilnvaras un noteikt konkrētu OLAF ieteikumu un ziņojumu pārredzamības līmeni, kā arī precizēt noteikumus par OLAF un tā uzraudzības komitejas sadarbību un savstarpējo datu pieejamību;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai un OLAF Uzraudzības komitejai.

(1) OV C 322, 28.9.2017., 1. lpp. (2) OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp. (3) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp. (4) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (5) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp. (6) Tiesas (Lielās palātas) 2015. gada 8. septembra spriedums, Taricco un citi, C-105/14, ECLI:EU:C:2015:555. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022. (8) Padomes 2017. gada 12. oktobra Regula (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.). (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0491. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409. (12) 2016. gada 9. marta rezolūcija par Tabakas nolīgumu (PMI nolīgums) (OV C 50, 9.2.2018., 35. lpp.).