Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Krieviju, Oyub Titiev lietu un Cilvēktiesību centra “Memoriāls” lietu (2018/2560(RSP))

P8_TA(2018)0034 RC-B8-0096/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(1), 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšanu(2) un 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par nevalstiskās organizācijas “Memoriāls” (Saharova balvas 2009. gada laureātes) slēgšanu Krievijā(3), 2015. gada 12. marta rezolūciju par Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavību un demokrātijas stāvokli Krievijā(4), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par Krievijā pārliecības dēļ ieslodzītā Ildar Dadin lietu(5) un 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par Krieviju un par Alekseja Navaļnija un citu protestētāju arestu(6),

–  ņemot vērā Parlamenta Ārlietu komitejas un Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāju 2018. gada 12. janvāra paziņojumu, kurā aicināja nekavējoties atbrīvot cilvēktiesību aizstāvi Oyub Titiev,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, kas paredz, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, vai sodīšanai, un kam Krievijas Federācija ir līgumslēdzēja puse,

–  ņemot vērā ES 2018. gada 19. janvāra paziņojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz cilvēktiesību centru “Memoriāls” Krievijā un EĀDD runaspersonas 2018. gada 11. janvāra paziņojumu par Cilvēktiesību centra “Memoriāls” biroja Čečenijas Republikā direktora Oyub Titiev aizturēšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas vizīti Krievijas Federācijas Čečenijas Republikā 2017. gada novembrī un decembrī,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembrī pieņemto ANO deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā spēkā esošo Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses, un apturētās sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu,

–  ņemot vērā septīto periodisko ziņojumu par Krievijas Federāciju, kurš tika izskatīts ANO Cilvēktiesību komitejas 3136. un 3137. sanāksmē, kas notika 2015. gada 16. un 17. martā,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās vadlīnijas lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas Federācija ir pilntiesīga Eiropas Padomes locekle un ir parakstījusi Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, tādējādi apņemoties ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu un pamatbrīvības un cilvēktiesības; tā kā Krievijai ir pienākums un līdzekļi izmeklēt Čečenijas iestāžu veiktos noziegumus; tā kā Krievijas Federācija ir ratificējusi 11 no 18 starptautiskajiem cilvēktiesību nolīgumiem;

B.  tā kā 2009. gada Saharova balvu ieguvušās cilvēktiesību organizācijas Cilvēktiesību centra “Memoriāls” (pazīstama kā “Memoriāls”) Čečenijas biroja direktoru Oyub Titiev 2018. gada 9. janvārī arestēja Čečenijas policija un viņš tika apsūdzēts par narkotiku glabāšanu; tā kā Oyub Titiev šīs apsūdzības noliedz un NVO un citi cilvēktiesību aizstāvji tās nosoda, jo uzskata par safabricētām;

C.  tā kā 2018. gada 25. janvārī Čečenijas Republikas Augstākā tiesa apstiprināja Šali pilsētas tiesas lēmumu nosūtīt Oyub Titiev apcietinājumā uz diviem mēnešiem;

D.  tā kā Krievijas Federācijas krimināllikums ir grozīts un ir ieviests jauns 212.1. pants, saskaņā ar kuru persona var tikt apsūdzēta par likuma par publisku pulcēšanos pārkāpšanu, neraugoties uz to, ka šis grozījums ierobežo vārda brīvību un pulcēšanās brīvību;

E.  tā kā Krievijas iestādes izrāda tendenci neievērot tiesības brīvi pulcēties un pēc miermīlīgajām demonstrācijām, kas notika 2017. gada 26. martā, aizturēja vairāk nekā 1000 demonstrantus tikai Maskavas pilsētā vien un vēl daudzus citus vairākās citās Krievijas Federācijas pilsētās;

F.  tā kā politieslodzīto skaits šajā valstī pēdējos gados ir ievērojami palielinājies, saskaņā ar Cilvēktiesību centra “Memoriāls” ziņām 2016. gadā sasniedzot 102 personas;

G.  tā kā 2012. gada likums par NVO stingri ierobežoja NVO spēju strādāt neatkarīgi un darboties efektīvi; tā kā saskaņā ar šo likumu Krievijas Tieslietu ministrija noteica, ka “Memoriāls” ir “ārvalstu aģents”;

H.  tā kā “Memoriāla” vēsturnieks Yuri Dmitriev bija daļa no grupas, kas Sandarmohā atrada vairāk nekā 9000 cilvēku masu kapu, no kuriem daudzi bija padomju inteliģences pārstāvji; tā kā pēdējos gados “Memoriāls” ir kļuvis par vienīgo atlikušo neatkarīgo cilvēktiesību organizāciju, kas turpina darboties Čečenijas Republikā; tā kā ir ļoti iespējams, ka uzbrukumi cilvēktiesību aizstāvjiem Čečenijas Republikā, tostarp safabricētās kriminālapsūdzības pret Oyub Titiev un dedzināšanas gadījumi kaimiņrepublikās, tika organizēti saskaņotā veidā kā atriebība “Memoriālam” par informācijas atklāšanu un centieniem panākt taisnīgumu saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā;

I.  tā kā Parlaments 2009. gadā cilvēktiesību grupai “Memoriāls” piešķīra Saharova balvu par vārda brīvību;

J.  tā kā “The Economist” 2017. gada demokrātijas indeksā Krievija ir ierindota 135. vietā no 167 valstīm, kas parāda nozīmīgu stāvokļa pasliktināšanos salīdzinājumā ar valsts 102. vietu 2006. gadā;

K.  tā kā ir lielas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret LGBTI personām Čečenijā; tā kā Krievijas Federācija ir parakstījusi vairākus starptautiskus cilvēktiesību nolīgumus un kā Eiropas Padomes locekle arī Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un līdz ar to tai ir pienākums nodrošināt visu to personu drošību, kuras var būt pakļautas riskam; tā kā ES ir atkārtoti piedāvājusi papildu atbalstu un zināšanas, lai palīdzētu Krievijai modernizēt un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem; tā kā Krievijai ir pienākums un līdzekļi izmeklēt Čečenijas iestāžu veiktos noziegumus; tā kā kopš 1993. gada homoseksualitāte Krievijas Federācijā vairs netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu,

1.  prasa nekavējoties atbrīvot Cilvēktiesību centra “Memoriāls” biroja Čečenijas Republikā direktoru Oyub Titiev, kas tika apcietināts 2018. gada 9. janvārī un pēc tam oficiāli apsūdzēts un paturēts apcietinājumā saistībā ar izdomātām apsūdzībām par narkotisko vielu nelikumīgu iegādi un glabāšanu; mudina Krievijas iestādes nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas Oyub Titiev cilvēktiesības un juridiskās tiesības, tostarp tiesības uz advokāta palīdzību, medicīnisko aprūpi, fizisko neaizskaramību, cilvēcisko cieņu un aizsardzību pret tiesu iestāžu īstenotu vajāšanu, kriminālatbildības noteikšanu un patvaļīgu apcietināšanu;

2.  pauž nožēlu par Čečenijas iestāžu paziņojumu, kas vērsts pret cilvēktiesību aizstāvju un organizāciju darbu; ar bažām norāda, ka apcietināšana notika īsi pēc tam, kad publiski uzstājās Čečenijas parlamenta priekšsēdētājs Magomed Daudov, kas, šķiet, attaisno vardarbību pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

3.  uzskata, ka Oyub Titiev apcietināšana ir daļa no satraucošas tendences, kas izpaužas kā pret Čečenijā strādājošiem neatkarīgiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem vērsti aresti, uzbrukumi, iebiedēšana un diskreditācija; norāda, ka citi šīs satraucošās tendences gadījumi ir Kaukāza Tautu asamblejas priekšsēdētāja Ruslan Kutaev un žurnālista Zhalaudi Geriev apcietināšana, kuri abi tika notiesāti, pamatojoties uz apšaubāmu informāciju saistībā ar narkotikām attiecīgi 2014. un 2016. gadā;

4.  pauž dziļas bažas par to, ka vēl neviens nav saukts pie atbildības par Oyub Titiev priekšgājējas “Memoriālā” un cilvēktiesību aktīvistes Čečenijā Natalia Estemirova slepkavību — viņa tika nolaupīta pie savas mājas Groznijā 2009. gada jūlijā un vēlāk tajā pašā dienā tika atrasta nošauta netālu no Gazijurtas ciemata blakus esošajā Ingušijā; mudina Krievijas iestādes patiesi izmeklēt šo noziegumu; šajā sakarā atgādina, ka vēl viens cilvēktiesību jurists un aktīvists Stanislav Markelov, kas plaši pazīstams ar savu darbu saistībā ar pārkāpumiem Čečenijā, tika nošauts Maskavas centrā 2009. gadā;

5.  mudina Krievijas iestādes nekavējoties pārtraukt satraucošo tendenci, kas izpaužas kā aresti, uzbrukumi, iebiedēšana un diskreditācija pret neatkarīgiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri strādā šajā Krievijas Federācijas reģionā, un tādējādi pārkāpj viņu tiesības uz vārda brīvību; nosoda Čečenijas iestāžu uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem un mudina Maskavu pārtraukt šos uzbrukumus un sekmēt normālus darba apstākļus cilvēktiesību aizstāvjiem un organizācijām Čečenijā un citās Krievijas Federācijas daļās;

6.  pauž dziļas bažas par apstākļu pasliktināšanos kritiski svarīgai pilsoniskajai sabiedrībai Krievijā, jo īpaši tām organizācijām, kas darbojas cilvēktiesību un demokrātisko brīvību jomā, un pauž kritiku par valsts politiku šajā jomā; uzsver, ka 2009. gada Saharova balvas ieguvējs “Memoriāls” joprojām ir viens no autoritatīvākajiem viedokļa paudējiem par cilvēktiesībām Krievijā un tas ir kļuvis par pēdējo atlikušo neatkarīgo cilvēktiesību organizāciju, kas turpina darboties Čečenijas Republikā, un pauž solidaritāti un stingru atbalstu tā pašaizliedzīgajam darbam;

7.  aicina Krievijas iestādes aizsargāt visus Krievijas iedzīvotājus pret nelikumīgu vardarbību; aicina Krievijas iestādes nekavējoties izbeigt vārda brīvības apspiešanu Čečenijā, nodrošināt efektīvas drošības garantijas cietušajiem un lieciniekiem un saukt pie atbildības pārkāpumu izdarītājus; uzsver, ka Krievijai un tās valdībai ir galvenā atbildība par šo nodarījumu izmeklēšanu, vainīgo saukšanu pie atbildības un visu Krievijas pilsoņu aizsargāšanu pret nelikumīgu vardarbību;

8.  norāda, ka vēl viena izpausme cilvēktiesību organizāciju vajāšanai un iebiedēšanai Ziemeļkaukāza reģionā bija 2018. gada 17. janvārī notikusī “Memoriāla” biroju aizdedzināšana blakus esošajā Ingušijas Republikā un uzbrukums 2018. gada 22. janvārī, kad nenoskaidroti dedzinātāji aizdedzināja automobili, kas pieder “Memoriāla” vietējam birojam Dagestānā; nosoda šos uzbrukumus un mudina Krievijas iestādes efektīvi izmeklēt šos un citus uzbrukumus “Memoriāla” īpašumiem un draudus tā darbiniekiem un nodrošināt, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

9.  aicina Krievijas iestādes steidzami veikt tūlītēju, neatkarīgu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu par šiem nosodāmajiem notikumiem Čečenijā; aicina Čečenijas iestādes un Krievijas Federācijas iestādes ievērot valsts tiesību aktus un starptautiskās saistības, stiprināt tiesiskumu un vispārējos cilvēktiesību standartus un nodrošināt drošību un demokrātiskās brīvības visām personām, kuras var būt pakļautas riskam;

10.  pieņem zināšanai “Memoriāla” lūgumu Oyub Titiev lietu izmeklēt ārpus Čečenijas;

11.  nosoda uzbrukumus citām pilsoniskās sabiedrības grupām un NVO Čečenijā, tostarp uzbrukumus un nomelnošanas kampaņu pret Cilvēktiesību aizstāvju apvienoto mobilo grupu Čečenijā, kas noveda pie grupas aiziešanas no Čečenijas drošības apsvērumu dēļ 2016. gadā;

12.  pauž dziļas bažas par ziņojumiem, ka Čečenijas Republikā notiek par LGBTI uzskatītu personu patvaļīga aizturēšana un spīdzināšana; aicina iestādes pārtraukt šo vajāšanas kampaņu un atļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām veikt iespējamo noziegumu ticamu izmeklēšanu; tāpat nosoda personu nogalināšanu, ko veic ģimenes locekļi, veicot tā dēvētās “slepkavības goda aizstāvēšanas dēļ”, un pauž nožēlu par to, ka Čečenijas iestādes atbalsta un iedrošina šādu noziegumu veikšanu;

13.  aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis palīdzēt tiem, kas ir aizbēguši no Čečenijas, un informēt sabiedrību par šo vardarbīgo kampaņu; atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstis ir piešķīrušas patvērumu šādiem cietušajiem, un aicina visas dalībvalstis turpināt vai pastiprināt patvēruma pieprasījuma procedūras cietušajiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem saskaņā ar Eiropas un valsts tiesību aktiem;

14.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD nodrošināt, ka visi gadījumi, kuros personas apsūdzētas politisku iemeslu dēļ, tiek izskatīti ES un Krievijas cilvēktiesību apspriedēs, kad tās atsāksies, un ka Krievijas pārstāvjiem šajās apspriedēs tiek oficiāli pieprasīts atbildēt par katru atsevišķu gadījumu, un ziņot Parlamentam par viedokļu apmaiņu ar Krievijas iestādēm;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam un Čečenijas varas iestādēm.

(1) OV C 65, 19.2.2016., 150. lpp. (2) OV C 378, 9.11.2017., 250. lpp. (3) OV C 274, 27.7.2016., 21. lpp. (4) OV C 316, 30.8.2016., 126. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0446. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0125.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par sodīšanu ar nāvi Ēģiptē (2018/2561(RSP))

P8_TA(2018)0035 RC-B8-0109/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, sevišķi 2016. gada 10. marta rezolūciju par Ēģipti, jo īpaši Giulio Regeni lietu(1), 2015. gada 17. decembra rezolūciju par Ibrahim Halawa draudošo nāvessodu(2) un 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(3); 2017. gada 16. februāra rezolūciju par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā(4) un 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(5); kā arī 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(6),

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2013. gada augusta un 2014. gada februāra secinājumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kas stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada ES un Ēģiptes rīcības plāns, ņemot vērā arī ES un Ēģiptes partnerības prioritātes 2017.–2020. gadam, kas tika pieņemtas 2017. gada 25. jūlijā, un kopīgo paziņojumu pēc ES un Ēģiptes Asociācijas padomes,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2017. gada 10. oktobra kopīgo deklarāciju par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā ANO ekspertu, tostarp ANO īpašā referenta jautājumā par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu Nils Melzer, 2018. gada 26. janvāra kopīgo paziņojumu, kurā pausts mudinājums Ēģiptes iestādēm pārtraukt plānoto nāvessoda izpildi,

–  ņemot vērā Ēģiptes Konstitūciju, īpaši tās 93. pantu (starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā saistošais raksturs),

–  ņemot vērā ANO aizsardzības mehānismu, ar kuru garantē tiesību aizsardzību personām, kam draud nāvessods,

–  ņemot vērā Āfrikas Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību, kas aizliedz jebkādos apstākļos tiesāt civilpersonas militārās prāvās,

–  ņemot vērā 2016. gada 21.–23. jūnijā Oslo notikušajā 6. Pasaules kongresā pret nāvessodu pieņemto noslēguma deklarāciju,

–  ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu un 6. un 13. protokolu,

–  ņemot vērā sešas ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par moratoriju nāvessoda izpildei,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, ko Ēģipte ir ratificējusi,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies arī Ēģipte, un jo īpaši tā 18. pantu, tā Otro fakultatīvo protokolu par nāvessodu, kā arī 14. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā nāvessods ir visnehumānākais un visdegradējošākais soda veids un ar to tiek pārkāptas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz dzīvību; tā kā Eiropas Savienībai ir stingra un principiāla nostāja pret nāvessodu un kā vienu no galvenajiem saviem cilvēktiesību politikas mērķiem tā atbalsta nāvessoda moratoriju visā pasaulē, lai ar laiku pasaulē tas tiktu atcelts pavisam;

B.  tā kā tiek ziņots, ka kopš 2014. gada janvāra nāvessods Ēģiptē piespriests vismaz 2116 cilvēkiem; tā kā bijušie prezidenti Mohamed Morsi un Adli Mansour neapstiprināja nevienu nāvessodu; tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra izpildīts vismaz 81 nāvessods;

C.  tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju 2017. gadā Ēģiptes tiesas piesprieda vismaz 186 nāvessodus un nāvessods tika izpildīts 16 cilvēkiem; tā kā pēdējo nedēļu laikā un kopš 2017. gada decembra beigām satraucoši pieaudzis piespriesto nāvessodu skaits; tā kā visi nesen izpildītie nāvessodi tika veikti bez iepriekšēja paziņojuma cietušajiem vai viņu tuviniekiem; tā kā pašlaik drīza nāvessoda izpilde sagaida 24 ēģiptiešus, kas ir izsmēluši visas apelācijas iespējas;

D.  tā kā vismaz 891 cilvēkam, kas pašlaik tiek tiesāts vai gaida tiesu Ēģiptē, izvirzītas apsūdzības, par kurām var tikt piespriests nāvessods; tā kā vismaz 38 personas, kas iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī bijušas jaunākas par 18 gadiem, tiesātas kopā ar pieaugušajiem tajos pašos nodarījumos aizdomās turamajiem, izvirzot apsūdzības, par kurām var tikt piespriests nāvessods; tā kā vismaz septiņiem šādiem cilvēkiem sākotnēji tiesas rekomendējušas piespriest nāvessodu; tā kā nāvessoda piespriešana un izpilde personām, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī bijušas jaunākas par 18 gadiem, ir starptautisko tiesību, tostarp ANO Konvencijas par bērna tiesībām un arī Ēģiptes bērnu likuma 111. panta, pārkāpums; tā kā Ēģipte ir pievienojusies virknei starptautisko konvenciju par politiskajām un pilsoniskajām tiesībām, spīdzināšanu, bērnu un nepilngadīgo tiesībām un tiesu varu;

E.  tā kā Militārajā kodeksā nāvessods paredzēts par lielāku skaitu nodarījumu nekā Civilkodeksā un Ēģiptes tiesību aktos ir pakāpeniski paplašināta militārā jurisdikcija; tā kā civiliedzīvotāju skaits, kuriem nāvessodu piespriedušas Ēģiptes militārās tiesas, pieaudzis no 60 (2016. gadā) līdz vismaz 112 (2017. gadā); tā kā pēdējos mēnešos nāvessods izpildīts vismaz 23 ēģiptiešiem, no kuriem 22 civiliedzīvotājiem to piespriedusi militārā tiesa, kas ir tālu no taisnīgas tiesas standartiem; tā kā laikā no 2014. gada oktobra līdz 2017. gada septembrim militārajām tiesām pavisam nodoti vismaz 15 000 civiliedzīvotāji, tai skaitā daudzi bērni;

F.  tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju satraucoši daudzas atzīšanās un liecības, ko izmanto prāvās, tostarp militārajās tiesās, iegūtas pēc tam, kad apsūdzētais nolaupīts un spīdzināts vai pret viņu vērsta citāda ļaunprātīga izturēšanās; tā kā cīņa pret spīdzināšanu jau sen ir ES prioritāte cilvēktiesību jomā un ANO Konvencijas pret spīdzināšanu, kuru ir parakstījusi arī Ēģipte, mērķis;

G.  tā kā saskaņā ar ziņojumiem visi nesen izpildītie un drīzumā izpildāmie nāvessodi piespriesti prāvās, kurās nav pienācīgi ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu un procesuālās tiesības; tā kā ANO aizsardzības mehānisms, ar kuru garantē tiesību aizsardzību personām, kam draud nāvessods, stingri aizliedz piemērot nāvessodu pēc negodīgas tiesas prāvas; tā kā ANO eksperti cilvēktiesību jomā ir atkārtoti aicinājuši Ēģipti apturēt visu gaidāmo nāvessodu izpildi saistībā ar apgalvojumiem par netaisnīgām tiesas prāvām;

H.  tā kā ir svarīgi, lai tiktu veikti visi pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka prāvas notiek apstākļos, kuros patiešām pilnībā tiek ievērotas visas garantijas, kas noteiktas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuras puse ir arī Ēģipte, 14. pantā; tā kā nāvessoda piespriešanas gadījumā tiesas procesam jāatbilst visaugstākajiem taisnīguma standartiem un pienācīgi jāievēro procesuālās tiesības;

I.  tā kā 2017. gada 29. novembrī Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija mudināja Ēģiptes valdību nekavējoties apturēt nāvessoda izpildi piecās dažādās lietās; tā kā tomēr vienam no šiem atbildētājiem — Kafr el-Sheikh — nāvessods tika izpildīts 2018. gada 2. janvārī;

J.  tā kā pēc 2011. gada revolūcijas Ēģipte ir piedzīvojusi vairākus sarežģījumus un starptautiskā sabiedrība sniedz atbalstu šai valstij tās centienos risināt savas ekonomiskās, politiskās un drošības problēmas;

K.  tā kā pastāv nopietnas drošības problēmas Ēģiptē, sevišķi Sīnāja pussalā, kur teroristu grupas uzbrūk drošības spēkiem; tā kā Ēģiptē notikuši vairāki postoši terorakti, tostarp nesenais uzbrukums sūfiju mošejai, kurā tika nogalināti 311 civiliedzīvotāji un vēl vismaz 128 cilvēki guva ievainojumus; tā kā 2017. gada 9. aprīlī divos uzbrukumos, kas, uzspridzinoties pašnāvniekiem, tika īstenoti Sv. Jura baznīcā Tantā un Sv. Marka koptu pareizticīgo katedrālē, gāja bojā vismaz 47 cilvēki;

L.  tā kā Ēģiptē joprojām turpinās ārkārtas stāvoklis, kas tika noteikts 2017. gada aprīlī un no 2018. gada 13. janvāra pagarināts uz vēl trim mēnešiem, lai, kā ziņo valsts plašsaziņas līdzekļi, palīdzētu novērst apdraudējumu un terorisma finansēšanu, un kas apdraud pamatbrīvības un piešķir prezidentam un tiem, kas darbojas viņa vārdā, pilnvaras uz trim mēnešiem nosūtīt civiliedzīvotājus uz valsts drošības ārkārtas tiesām;

M.  tā kā vispārējā humanitārā situācija Ēģiptē turpina pasliktināties; tā kā Ēģiptes varas iestādes vēršanos pret terorismu izmanto kā ieganstu, lai īstenotu plaša mēroga iedzīvotāju apspiešanu;

N.  tā kā 2015. gada pretterorisma likums paredz nāvessodu personām, kas atzītas par vainīgām teroristu grupas izveidē vai vadīšanā, piemērojot plašu terorisma definīciju, kas ietver "sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, sabiedrības drošības vai interešu apdraudējumu, šķēršļu likšanu Konstitūcijas un likumu piemērošanai vai kaitējumu valsts vienotībai, sabiedriskajam mieram vai valsts drošībai", kā rezultātā ikviens civiliedzīvotājs, tostarp cilvēktiesību aizstāvji, var tikt pasludināts par teroristu un ir notiesāts uz nāvi;

O.  tā kā Ēģiptes cilvēktiesību aizstāvji, kuri dokumentē un nosoda nāvessodu, spīdzināšanu un piespiedu pazušanu, ir tikuši pakļauti mērķtiecīgiem represīviem pasākumiem, piemēram, 2017. gadā slēgts El Nadeem centrs un Ēģiptes varas iestādes mēģinājušas slēgt Ēģiptes Tiesību un brīvību komisijas (ECRF) Kairas biroju; tā kā pagājušajā gadā Ēģiptē notika atklāta vēršanās pret NVO, proti, tika pieņemts likums, kas paredz, ka valsts drošības iestādēm jāapstiprina šādu organizāciju pašmāju un ārvalstu izcelsmes finansējums, kas faktiski nozīmē to aizliegumu; tā kā 2018. gada 5. aprīlī Ēģiptes augstākā apelācijas tiesa lems par tā saukto ārvalstu finansējuma jautājumu, kas skars starptautiskās NVO;

P.  tā kā 2017. gada jūlijā pieņemtās jaunās ES un Ēģiptes partnerības prioritātes 2017.–2020. gadam balstās uz kopīgu apņemšanos ievērot tādas vispārējas vērtības kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana un tās ir atjaunināts satvars politiskai iesaistei un ciešākai sadarbībai, tostarp drošības, tiesu sistēmas reformas un terorisma apkarošanas jomā, pienācīgi ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Ēģipti Politisko jautājumu apakškomiteja cilvēktiesību un demokrātijas jomā savu piekto sesiju rīkoja 2018. gada 10. un 11. janvārī Kairā un tajā pievērsās sadarbībai tādās jomās kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums;

Q.  tā kā ES ir Ēģiptes svarīgākais ekonomiskais partneris un galvenais ārvalstu ieguldījumu avots; tā kā ES divpusējā palīdzība Ēģiptei no Eiropas kaimiņattiecību instrumenta 2020.–2017. gadam līdzekļiem ir aptuveni EUR 500 miljoni; tā kā 2013. gada 21. augustā ES Ārlietu padome uzdeva Augstajai pārstāvei pārskatīt ES palīdzību Ēģiptei; tā kā Padome pieņēma lēmumu, ka ES sadarbība ar Ēģipti būtu jāpielāgo atbilstoši notikumu attīstībai šajā zemē;

R.  tā kā vairākās ES dalībvalstīs bāzēti uzņēmumi ir turpinājuši piegādāt Ēģiptei novērošanas un militārās iekārtas,

1.  asi nosoda nāvessodus un aicina Ēģipti apturēt visu drīzumā paredzēto nāvessodu izpildi; stingri atbalsta tūlītēju moratoriju nāvessoda izpildei Ēģiptē kā soli tā atcelšanas virzienā; šajā sakarā nosoda visus nāvessoda izpildes gadījumus, lai kur tie notiktu, un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas ievērošanu, kā noteikts ES cilvēktiesību politikas prioritātēs; aicina Ēģiptes iestādes pārskatīt visus piespriestos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka visiem tiem, kam sods piespriests negodīgā tiesvedībā, tiktu nodrošināta atkārtota, godīga tiesvedība; atgādina, ka, neraugoties uz drošības problēmām Ēģiptē, nāvessoda izpilde nebūtu jāizmanto kā līdzeklis cīņā pret terorismu;

2.  aicina Ēģiptes Parlamentu pārskatīt Ēģiptes Kriminālkodeksu, Kriminālprocesa kodeksu, pretterorisma tiesību aktus un Militāro kodeksu un aicina valdību pārskatīt attiecīgos dekrētus, lai nodrošinātu, ka civiliedzīvotājus, kas apsūdzēti noziegumos, par kuriem var piespriest nāvessodu, nekādu iemeslu dēļ nenovirza uz ārkārtas vai militārām tiesām, jo šādas tiesas neatbilst taisnīgas tiesas standartiem, ko Ēģipte apstiprinājusi kā daļu no savām starptautiskajām saistībām un ko tā garantē arī savā Konstitūcijā; aicina Ēģiptes varasiestādes izbeigt civiliedzīvotāju tiesāšanu militārajās tiesās;

3.  mudina Ēģiptes iestādes apcietinājuma laikā nodrošināt fizisko un psiholoģisko drošību visiem apsūdzētajiem; nosoda spīdzināšanu vai ļaunprātīgu izturēšanos; aicina Ēģiptes varasiestādes nodrošināt, ka aizturētie saņem medicīnisko aprūpi, kas viņiem varētu būt vajadzīga; aicina ES pilnībā īstenot eksporta kontroli attiecībā uz Ēģipti, jo īpaši attiecībā uz precēm, ko iespējams izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai;

4.  mudina Ēģipti parakstīt un ratificēt Otro fakultatīvo protokolu Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura mērķis ir atcelt nāvessodu, un arī ANO Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; mudina Ēģiptes valdību izsludināt atklātu ielūgumu attiecīgajiem ANO īpašajiem referentiem apmeklēt šo valsti;

5.  pauž nopietnas bažas par masveida tiesas procesiem Ēģiptes tiesās un par lielo skaitu tajās piespriesto nāvessodu; aicina Ēģiptes tiesu iestādes ievērot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Ēģipte ir pievienojusies, un jo īpaši tā 14. pantu par tiesībām uz taisnīgu tiesu bez nepamatotas vilcināšanās, uz skaidru apsūdzību pamata un nodrošinot apsūdzētā tiesību ievērošanu;

6.  aicina PV/AP paust nosodījumu par satraucoši lielo nesen Ēģiptē izpildīto nāvessodu skaitu un mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis turpināt cīņu pret nāvessodu; mudina EĀDD pievērsties jaunākajiem notikumiem Ēģiptē un izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmes līdzekļus, lai apturētu gaidāmo nāvessodu izpildi un mudinātu Ēģiptes iestādes ievērot savas saistības, kas izriet no starptautiskajām normām un tiesību aktiem;

7.  mudina PV/AP un dalībvalstis ar ES un Ēģiptes partnerības prioritātēm nodrošināt, ka cilvēktiesību ievērošana netiek vājināta ar migrācijas pārvaldības vai terorisma apkarošanas pasākumiem; uzsver nozīmi, ko ES piešķir sadarbībai ar Ēģipti kā svarīgu kaimiņvalsti un partneri; stingri mudina Ēģipti ievērot savu apņemšanos, kas pausta ES un Ēģiptes partnerības prioritātēs, ko pieņēma 2017. gada 27. jūlijā, lai saskaņā ar Ēģiptes Konstitūciju un starptautiskajiem standartiem veicinātu demokrātiju, pamatbrīvības un cilvēktiesību ievērošanu;

8.  nosoda Ēģiptē notikušos teroraktus; izsaka visdziļāko līdzjūtību teroraktu upuru ģimenēm; solidarizējas ar Ēģiptes tautu un atkārtoti apstiprina savu apņemšanos cīnīties pret radikālu ideoloģiju izplatīšanos un teroristu grupām;

9.  atgādina Ēģiptes valdībai, ka Ēģiptes un tās sabiedrības ilgtermiņa labklājība ir cieši saistīta ar universālo cilvēktiesību aizsardzību un ar tādu demokrātisku un pārredzamu iestāžu izveidi un nostiprināšanu, kuras nodarbojas ar iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību;

10.  solidarizējas ar lielāko daļu Ēģiptes iedzīvotāju, kuri vēlas izveidot brīvu, stabilu, pārtikušu, iekļaujošu un demokrātisku valsti, kas respektē savas valstiskās un starptautiskās saistības cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā;

11.  pauž nopietnas bažas par to, ka Ēģiptē joprojām tiek ierobežotas demokrātiskās pamattiesības, proti, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvība, politiskais plurālisms un tiesiskums; aicina izbeigt jebkāda veida vardarbību, kūdīšanu, naida runu, vajāšanu, iebiedēšanu, piespiedu pazušanu un cenzūru, ko pret politiskajiem oponentiem, protestētājiem, žurnālistiem, blogeriem, studentiem, sieviešu tiesību aktīvistiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, LGBTI pārstāvjiem un minoritātēm, tostarp nūbiešiem, vērš Ēģiptes valsts iestādes, drošības spēki un dienesti un citas grupas; nosoda pārmērīgo spēka lietošanu pret protestētājiem; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēkus, kuri miermīlīgi izmantojuši savas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, un prasa veikt neatkarīgā un pārredzamā veidā izmeklēt visus cilvēktiesību pārkāpumus;

12.  atkārtoti pauž dziļu sašutumu par itāļu pētnieces Giulio Regeni spīdzināšanu un nonāvēšanu un atkārtoti nosoda progresa trūkumu viņas brutālās slepkavības izmeklēšanā; uzsver, ka tas turpinās izdarīt spiedienu uz Eiropas iestādēm, lai tās sadarbotos ar Ēģiptes partneriem, līdz šajā lietā tiek noskaidrota patiesība un vainīgie tiek saukti pie atbildības;

13.  mudina prezidentu Sisi un viņa valdību pildīt savas saistības īstenot patiesu politisko reformu un ievērot cilvēktiesības; uzsver, ka uzticamas un pārredzamas vēlēšanas ir būtiskas demokrātijai, tās garantē 2014. gada Konstitūcija un tās atbilst Ēģiptes starptautiskajām saistībām;

14.  aicina ES un tās dalībvalstis gaidāmajās ANO Cilvēktiesību sesijās un tik ilgi, cik ilgi šī valsts nespēj nodrošināt vērā ņemamus uzlabojumus cilvēktiesību situācijā, ieņemt skaidru, stingru un vienotu nostāju attiecībā uz Ēģipti;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Ēģiptes parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0084. (2) OV C 399, 24.11.2017., 130. lpp. (3) OV C 300, 18.8.2016., 34. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0044. (5) OV C 349, 17.10.2017., 41. lpp. (6) OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par bērnu verdzību Haiti (2018/2562(RSP))

P8_TA(2018)0036 RC-B8-0100/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Haiti,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Attīstības komisāra 2017. gada 12. jūnija kopīgo paziņojumu saistībā ar Pasaules dienu pret bērnu darbu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes gada ziņojumu, kurā uzsvērta virzība un problēmas cilvēktiesību jomā Haiti 2017. gadā,

–  ņemot vērā organizācijas “ĀKK un ES rīcība migrācijas jomā” (ACP-EU migration action) 2017. gada 20. jūlija pētījumu par cilvēku tirdzniecību Haiti,

–  ņemot vērā Haiti īstenošanas ziņojumu, ko 2016. gada 15. janvārī izskatīja ANO Bērnu tiesību komiteja,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) no 2016. gada 31. oktobra līdz 11. novembra vispārējo periodisko pārskatu par Haiti,

–  ņemot vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ANO fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1956. gada 7. septembra Papildu Konvenciju par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu, jo īpaši tās 1. panta pirmās daļas d) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 182 par ļaunākajām bērnu darba formām un SDO Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu, no kura persona drīkst būt nodarbināta vai strādāt,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 34. sesiju 2017. gada decembrī Portoprensā (Haiti),

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Haiti ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm ar augstu korupcijas līmeni, sliktu infrastruktūru, veselības aprūpes trūkumu, zemu izglītības līmeni un vēsturiski politisku nestabilitāti, kas ir galvenie sabiedrību kropļojošās nabadzības cēloņi;

B.  tā kā bērnu izmantošana par mājkalpotājiem, ko kreolu valodā bieži dēvē par restavek, sistemātiski notiek visā Haiti un pastāv galvenokārt grūto ekonomisko apstākļu un kultūras noteiktas attieksmes pret bērniem dēļ;

C.  tā kā restavek ir iekšzemes bērnu tirdzniecības un mūsdienu verdzības forma, kas skar aptuveni 400 000 Haiti bērnu, no kuriem 60 % ir meitenes; tā kā daudziem Haiti bērniem nav dzimšanas apliecības un draud iespēja tikt tirgotiem un ļaunprātīgi izmantotiem; tā kā saskaņā ar UNICEF bērnu eksponētība vardarbībai un ļaunprātīgai izmantošanai, tostarp miesas sodiem un ar dzimumu saistītai vardarbībai, ir būtiska problēma; tā kā viena no četrām sievietēm un viens no pieciem vīriešiem cieš no seksuālas vardarbības pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas; tā kā 85 % bērnu vecumā no 2 līdz 14 gadiem cieš no vardarbīgas disciplīnas mājās, 79 % cieš no miesas sodiem un 16 % no smagiem miesas sodiem; tā kā aptuveni 30 000 bērnu dzīvo aptuveni 750 galvenokārt privāti vadītos un finansētos bērnunamos;

D.  tā kā restavek bērni parasti nāk no nabadzīgām lauku ģimenēm, kurām ir maz vai nav vispār nekādu iespēju palielināt ienākumus un kuras pārdod bērnu citai ģimenei apmaiņā pret pārtiku vai naudu;

E.  tā kā Haiti valdība ir pielikusi zināmas pūles, lai cīnītos pret restavek bērnu ekspluatāciju, piemēram, pieņemot visaptverošu likumu cilvēku tirdzniecības apkarošanai, pasākumus, lai apzinātu mājkalpībā nodotos bērnus, palīdzētu viņiem un uzlabotu informētību; tā kā valsts pienākums ir sniegt vecākiem atbalstu, lai viņi varētu pildīt savus pienākumus;

F.  tā kā daudzi Haiti bērni nesaņem pietiekamu izglītību un skološanu; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem 18 % Haiti bērnu vecumā no 6 līdz 11 gadiem neapmeklē pamatskolu; tā kā aptuveni puse no visiem Haiti iedzīvotājiem, kas vecāki par 15 gadiem, ir analfabēti, 85 % skolu ir privātas un pārmērīgi dārgas ģimenēm ar zemiem ienākumiem; tā kā viesuļvētra “Metjū” būtiski ietekmēja piekļuvi izglītībai, vissmagāk skartajās teritorijās radot postījumus 1633 skolām no 1991;

G.  tā kā vairāk nekā 175 000 cilvēku, tostarp desmitiem tūkstošu bērnu, kas tika pārvietoti pēc 2016. gada oktobra viesuļvētras “Metjū”, joprojām dzīvo ārkārtīgi nestabilos un nedrošos apstākļos; tā kā 2010. gada zemestrīce prasīja vairāk nekā 220 000 dzīvību un tās dēļ tika pārvietoti apmēram 800 000 bērnu, kā rezultātā daudzi piespiedu kārtā nonāca verdzībā;

H.  tā kā Haiti ir piespiedu darba un bērnu tirdzniecības izcelsmes, tranzīta un galamērķa valsts; tā kā restavek parādībai ir arī starptautiska dimensija, daudziem Haiti bērniem tiekot pārdotiem uz kaimiņu Dominikānas Republiku;

I.  tā kā nesenais vēlēšanu un politiskais strupceļš pēc 2016. gada prezidenta vēlēšanām nopietni kavēja Haiti spēju pieņemt galvenos tiesību aktus un valsts budžetu, lai risinātu steidzamas sociālās un ekonomiskās problēmas;

J.  tā kā nesodāmību Haiti ir veicinājis ierēdņu pārskatatbildības trūkums un jo īpaši tas, ka nenotiek sistemātiskas izmeklēšanas par policijas spēka lietošanu un plaša mēroga nelikumīgām vai patvaļīgām aizturēšanām; tā kā Transparency International korupcijas indeksā Haiti ir ierindota 159. vietā no 176 valstīm;

K.  tā kā ANO Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības indeksā Haiti ir ierindota 163. vietā un tai nepārtraukti ir vajadzīga humānā un attīstības palīdzība;

L.  tā kā 2017. gada septembrī Haiti parlaments apstiprināja 2018. gada budžetu, jau tā trūcīgajiem iedzīvotājiem nesamērīgi palielinot nodokļus, kas noveda pie vardarbīgām demonstrācijām un dumpjiem galvaspilsētā Portoprensā; tā kā ekonomikas un finanšu ministrs Patrick Salomon iepazīstināja ar budžetu, kurā, piemēram, valdības iestāžu tīrīšana ir noteikta par prioritāti salīdzinājumā ar sabiedrības veselības programmām;

M.  tā kā ES ir piešķīrusi Haiti EUR 420 miljonus 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros, īpašu uzmanību pievēršot bērnu uzturam un izglītībai, lai atbalstītu bērnu attīstību;

N.  tā kā ES 2017. gadā izsludināja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kura nosaukums franču valodā ir “La promotion des droits des enfants et la protection des enfants victimes d’exploitation, discrimination, violence et abandon” (“Bērnu tiesību veicināšana un tādu bērnu aizsardzība, kas bijuši ekspluatācijas, diskriminācijas, vardarbības un pamešanas upuri”) un kura galvenā prioritāte ir atgriezt ieslodzītos bērnus bioloģiskajās ģimenēs vai ievietot tos audžuģimenēs,

1.  pauž nožēlu par to, ka sakarā ar restavek parādību liels skaits Haiti bērnu vardarbīgi tiek aizvesti no ģimenēm un tiek izmantoti piespiedu darbā; prasa izbeigt šādu praksi;

2.  pauž dziļas bažas par nepārtrauktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp vardarbību dzimuma dēļ, nelikumīgām aizturēšanām un bērnu paverdzināšanu (restavek) Haiti; aicina Haiti valdību par prioritāriem noteikt likumdošanas pasākumus, proti, Kriminālkodeksa reformu, lai apkarotu šādas parādības, vienlaikus steidzamu reformu veikšanai atjaunojot valsts galvenās iestādes, kuru darbība ir apstājusies nesenā politiskā strupceļa rezultātā;

3.  aicina Haiti valdību steidzami īstenot pasākumus, lai novērstu vājās vietas, kas noved pie bērnu mājkalpības, tostarp nodrošināt to bērnu aizsardzību, kas cietuši no nevērības, ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbību un bērnu darba;

4.  aicina ES un tās dalībvalstis turpināt palīdzēt Haiti īstenot pasākumus, kas aizsargā bērnus, tostarp programmas un partnerības, kuru mērķis ir apkarot vardarbību, izmantošanu un bērnu ekspluatāciju; aicina Haiti valdību noteikt par prioritāti un izveidot pietiekami finansētas procedūras restavek prakses izbeigšanai, tostarp apmācot sociālos dienestus, lai palīdzētu restavek bērnus izņemt no ģimenēm, kur notiek izmantošana, un nodrošinātu viņiem rehabilitāciju, kas apmierinātu viņu fiziskās un psiholoģiskās vajadzības;

5.  aicina Haiti valdību izveidot administratīvu sistēmu, kas nodrošina visu jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kā arī pasākumus, lai reģistrētu tos, kuri nav reģistrēti piedzimstot, un lai reģistrētu dzīvesvietu;

6.  mudina Haiti iestādes un līdzekļu devējus novirzīt lielus resursus, ko pašreiz tērē dārgiem, bet zemas kvalitātes bērnunamiem, uz kopienas sniegtiem pakalpojumiem, kas stiprina ģimeņu un kopienu spējas pienācīgi rūpēties par saviem bērniem;

7.  aicina Haiti valdību un attiecīgās pārējās ES dalībvalstis bez atrunām ratificēt šādas konvencijas, kas ir būtiskas cīņā pret bērnu tirdzniecību un paverdzināšanu:

8.  aicina ES attīstības palīdzībā īpašu uzmanību veltīt tam, lai palīdzētu veikt steidzamu tiesu sistēmas reformu un apmācītu prokurorus un tiesnešus vest lietas saistībā ar izvarošanu un seksuālu vardarbību, nodrošinot policijas un tiesu iestāžu prasmes objektīvi apieties ar sievietēm un meitenēm, kas ziņo par vardarbību dzimuma dēļ;

9.  norāda, ka Haiti parlaments 2017. gada septembrī pieņēma gada budžetu; uzsver nesen panākto progresu attiecībā uz tiesībām uz izglītību, jo īpaši izmantojot Vispārējas, brīvas un obligātas izglītības programmu, kas paredz gan efektīvas uzraudzības sistēmu, gan izpildes nodrošināšanu un stabilu finansējumu gan no Haiti valsts budžeta, gan no ES attīstības palīdzības; prasa nākamajā EAF un Haiti Valsts indikatīvajā programmā lielāku uzmanību pievērst restavek bērnu, tostarp to, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, kuriem ir invaliditāte vai mācīšanās grūtības un kuri dzīvo lauku rajonos, labjutībai un rehabilitācijai, tostarp sniedzot regulārus kopīgos progresa ziņojumus par veiktajiem pasākumiem un to efektivitāti restavek parādības apkarošanā;

10.  sagaida, ka ES un tās dalībvalstis, kuras apņēmās sniegt palīdzību Haiti pēc viesuļvētras “Metjū”, pildīs savus solījumus un palīdzēs šai valstij pārvarēt tās ilgtermiņa problēmas;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Ministru padomei, Cariforum institūcijām, Haiti un Dominikānas Republikas valdībām un parlamentiem un ANO ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (COM(2016)0582 – C8-0374/2016 – 2016/0274(COD))

P8_TA(2018)0037 A8-0132/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0582),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 209. un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0374/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 1. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Ārlietu komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0132/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 8. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/409.)

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības (COM(2016)0583 – C8-0376/2016 – 2016/0275(COD))

P8_TA(2018)0038 A8-0135/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0583),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 209. un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0376/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Lēmuma Nr. 466/2014/ES piemērošanas starpposma pārskatīšanu attiecībā uz ES garantiju, kas piešķirta Eiropas Investīciju bankai attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības (COM(2016)0584),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 1. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A8-0135/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 8. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/..., ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2018/412.)

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par Eiropas Investīciju bankas finansiālo darbību gada pārskatu (2017/2071(INI))

P8_TA(2018)0039 A8-0013/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15., 126., 175., 177., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu, kā arī tam pievienoto 5. protokolu par Eiropas Investīciju bankas (EIB) statūtiem,

–  ņemot vērā EIB tīmekļa vietnē publicēto EIB grupas darbības plānu 2017.–2019. gadam,

–  ņemot vērā EIB 2016. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā EIB 2016. gada finanšu pārskatu un 2016. gada statistikas ziņojumu,

–  ņemot vērā EIB 2016. gada septembrī sagatavoto novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un EIB 2017. gada 2. maijā noslēgto vienošanos attiecībā uz informācijas apmaiņu saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013, — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. decembra Regulu (ES) 2017/2396, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1316/2013 un (ES) 2015/1017 attiecībā uz Eiropas Stratēģisko investīciju fonda termiņa pagarināšanu, kā arī šā fonda un Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehnisku uzlabojumu ieviešanu(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības (COM(2016)0583),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 480/2009, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (COM(2016)0582),

–  ņemot vērā EIB ekonomikas noturības iniciatīvu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 26. septembra Regulu (ES) 2017/1601, ar ko izveido Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu(3),

–  ņemot vērā pirmo EFIA stratēģiskās padomes sanāksmi, kas notika Briselē 2017. gada 28. septembrī,

–  ņemot vērā Gēteborgā 2017. gada 17. novembrī rīkoto sociālo samitu par taisnīgām darbvietām un izaugsmi un Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā EIB grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību,

–  ņemot vērā ziņojumu par EIB pārredzamības politikas īstenošanu 2015. gadā un EIB 2016. gada korporatīvās pārvaldības ziņojumu,

–  ņemot vērā EIB vides un sociālo rokasgrāmatu,

–  ņemot vērā pašlaik notiekošo 2010. gada “EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma — principi, darba uzdevumi un reglaments” pārskatīšanu,

–  ņemot vērā EIB 2010. gada 15. decembrī klajā laisto dokumentu “EIB politika attiecībā uz vāji regulētām un nepārredzamām jurisdikcijām un jurisdikcijām, kas nesadarbojas” (NCJ politika) un 2014. gada 8. aprīlī klajā laisto pielikumu šim dokumentam,

–  ņemot vērā EIB 2016. gada 4. oktobrī sniegto piekrišanu tam, lai ES ratificētu Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. septembra plenārsēdē Strasbūrā Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera sniegto runu par Savienības stāvokli,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0013/2018),

A.  tā kā Eiropas Investīciju banka (EIB) tiek uzskatīta par ES finansiālo izpildvaru un galveno institūciju, kas atbalsta publiskās un privātās investīcijas ES, un tā kā vienlaikus tai ir būtiska loma — kas izpaužas kā ārējās aizdošanas darbības — arī ārpus ES;

B.  tā kā EIB grupas finanšu darbības ietver gan pašu resursu aizdošanu, gan tādu dažādu pilnvaru īstenošanu, kas tai piešķirtas ar ES budžeta un trešo pušu, piemēram, dalībvalstu, atbalstu;

C.  tā kā pastāvīga uzmanība būtu jāpievērš paraugprakses attīstīšanai saistībā ar EIB grupas snieguma politiku un vadību, pārvaldību un pārredzamību;

D.  tā kā EIB 2016. gadā saglabāja stabilu finansiālo stāvokli atbilstīgi minētā gada prognozēm, gada neto pārpalikumam sasniedzot EUR 2,8 miljardus;

E.  tā kā EIB arī turpmāk būtu jāpilnveido savi centieni efektīvi paplašināt savas aizdošanas darbības, nodrošinot tehnisko palīdzību un konsultatīvo atbalstu, it īpaši reģionos, kuros ir zems investīciju līmenis, lai novērstu reģionālās neatbilstības, vienlaikus mazinot administratīvo slogu pieteikumu iesniedzējiem;

F.  tā kā EIB kā iestādei, kas ir atbildīga par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) līdzekļu pārvaldību, būtu jāsaglabā kvalitatīvs un ģeogrāfiski līdzsvarots aktīvu portfelis, nodrošinot ilgtermiņa ekonomiskos labumus, kas rada kvalitatīvas darbvietas, un tai minētais uzdevums būtu jānosaka par galveno prioritāti visā ES teritorijā;

G.  tā kā Eiropas Investīciju fondam (EIF) būtu jāuzņemas svarīga loma, papildinot EIB intervences darbības, jo tas ir ES speciālais instruments tāda riska kapitāla un garantiju nodrošināšanā, kas galvenokārt ir paredzētas MVU atbalstam un tādējādi veicina vēl lielāku Eiropas integrāciju un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

H.  tā kā aizsardzība pret krāpšanu, tostarp krāpšanu nodokļu jomā un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un pret terorisma finansēšanas riskiem ir ietverta EIB grupas līgumiskajos noteikumos, kas ir iekļauti līgumos, kurus parakstījusi EIB grupa un tās darījumu partneri; tā kā EIB grupai būtu jāpieprasa tās darījumu partneriem ievērot visus piemērojamos tiesību aktus; tā kā EIB grupai, pamatojoties uz uzticamības pārbaudes rezultātiem, būtu jāpiemēro papildu līgumiskie noteikumi, lai risinātu specifiskus pārredzamības un integritātes jautājumus;

I.  tā kā Līgumā ir noteikts EIB grupas pienākums veicināt ES integrāciju, ekonomisko un sociālo kohēziju un reģionālo attīstību ar speciāliem investīciju instrumentiem, piemēram, aizdevumiem, vērtspapīriem, garantijām, riska sadales iespējām un konsultēšanas pakalpojumiem;

J.  tā kā EIB grupai būtu jāsaglabā augsta kredītvērtība kā būtisks līdzeklis tās darījumdarbības modelī un kvalitatīvs drošu aktīvu portfelis ar stabiliem investīciju projektiem saistībā ar ESIF un visi finanšu instrumenti tās portfelī,

Globālie uzdevumi un galvenie politikas virzieni

1.  uzsver, ka ekonomikas krīze ir būtiski vājinājusi ES ekonomikas izaugsmi un ka vienas no galvenajām tās sekām ir investīciju samazināšanās ES; uzsver — kā liecina Eurostat konstatējumi, publisko un privāto investīciju samazināšanās krīzes visvairāk skartajās valstīs ir sasniegusi satraucošu līmeni; pauž bažas par joprojām lielo makroekonomisko nelīdzsvarotību un joprojām būtisko bezdarba līmeni dažās dalībvalstīs;

2.  sagaida, ka EIB turpinās sadarboties ar Komisiju un dalībvalstīm to sistēmisko trūkumu novēršanā, kuri atsevišķiem reģioniem vai valstīm neļauj pilnībā gūt labumu no EIB finansiālajām darbībām;

3.  atzinīgi vērtē EIB grupas gatavību palielināt ES konkurētspēju, sniegt reālu atbalstu izaugsmei un darbvietu radīšanai un veicināt sociālekonomisko problēmu atrisināšanu gan ES, gan ārpus tās, īstenojot tās vispārējos sabiedrības politikas mērķus saistībā ar inovācijām, MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, infrastruktūru, vidi, ekonomikas un sociālo kohēziju un klimatu; atgādina, ka minētie mērķi arī rada nepieciešamību pēc sabiedrisko labumu nodrošināšanas; uzsver — lai sekmīgi sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, visām EIB grupas darbībām vajadzētu būt ne tikai ekonomiski ilgtspējīgām, bet ar tām arī būtu jāveicina gudrāka, zaļāka un iekļaujošāka ES; šajā sakarā aicina EIB sadarboties ar maziem tirgus dalībniekiem un kopienu kooperatīviem, lai veiktu maza mēroga atjaunojamās enerģijas projektu apkopošanu nolūkā padarīt tos atbilstīgus EIB finansējuma saņemšanai; uzsver nepieciešamību saskaņot šo mērķu sasniegšanai nepieciešamos instrumentus;

4.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas darbības virzienu, kurā tiek apvienoti dažādi finanšu resursi, tostarp ESIF līdzekļi, centralizēti pārvaldītie ES līmeņa finanšu instrumenti un Eiropas strukturālo un investīciju (ESI) fondu programmu līdzekļi, kā arī dalībvalstu un valstu attīstību veicinošo banku un institūciju līdzekļi, tādējādi sniedzot iespēju nodrošināt līdzekļus projektiem ar paaugstinātu risku un projektiem, kuriem ir ierobežota piekļuve finansējumam, kas ir izdevīgi MVU;

5.  atzinīgi vērtē to, ka EIB ir apstiprinājusi savu apņemšanos atbalstīt Parīzes nolīguma īstenošanu; uzskata, ka EIB enerģētikas aizdevumu piešķiršanai piemērojamo aizdošanas kritēriju pārskatīšana, kas paredzēta 2018. gadā, sniegs iespēju Bankai izvērtēt atbalstu, ko tā sniedz fosilās enerģijas sektoram, un publicēt būtiskus un visaptverošus saistītos datus; šajā sakarībā mudina Banku publicēt konkrētus rīcības plānus, kas izriet no tās 2015. gada klimata stratēģijas, un pielāgot tās portfeli mērķim, kas paredz to, lai vidējās temperatūras paaugstināšanās pasaulē būtu 1,5 grādi atbilstīgi Parīzes nolīgumam, nekavējoties un pakāpeniski pilnībā pārtraucot fosilā kurināmā projektu īstenošanu un par prioritāti nosakot energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu projektus; atzinīgi vērtē Padomes 2017. gada 10. oktobra secinājumus par finansējumu klimata pārmaiņu jomā(4) un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekama finansējuma pieejamību ilgtspējīgām zaļajām investīcijām, tostarp uz bioloģiskiem resursiem balstītām rūpniecības nozarēm(5); aicina EIB turpināt finansiāli atbalstīt ilgtspējīgus vietējos enerģijas avotus, lai pārvarētu Eiropas būtisko atkarību no ārējiem enerģijas avotiem un nodrošinātu energoapgādes drošību; aicina EIB apsvērt iespēju pieņemt ESAO Rio marķēšanas kritērijus klimata jomā, kurus izmanto klimata jomai paredzēto ESI fondu izdevumu izsekošanai un uzraudzībai, lai labāk ņemtu vērā ar kohēzijas politiku saistītās EIB darbības, kad tiek izvērtēta ESI fondu loma ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā;

6.  norāda — neraugoties uz to, ka EIB pavisam nesen kopumā tik tikko izpildīja savu 25 % mērķi, klimata politikas jomā tā ir uzrādījusi ļoti neviendabīgus darbības rezultātus; pauž bažas par to, ka 16 ES dalībvalstīs EIB atbalsts rīcībai klimata politikas jomā nesasniedza pat 20 % līmeni un ka klimata politikas īstenošanai paredzētās investīcijas 2016. gadā galvenokārt tika veiktas ekonomiski attīstītākajās ES dalībvalstīs — 70 % no ESIF atbalsta atjaunojamai enerģijai bija koncentrēti tikai vienā valstī, proti, Beļģijā, un 80 % no energoefektivitātes palielināšanai paredzētajām investīcijām ar ESIF palīdzību tika piešķirti Francijai, Somijai un Vācijai;

7.  atzinīgi vērtē to, ka EIB uz minēto krīzi reaģēja, būtiski paplašinot savas darbības, tostarp vissmagāk skartajās valstīs; aicina EIB turpināt atbalstīt ES dalībvalstis, lai veicinātu to ekonomikas atveseļošanos;

8.  atgādina, ka steidzami jāskaidro Brexit ietekme uz EIB pašreizējo budžetu un tās darbībām, lai tā arī turpmāk varētu pildīt savu lomu; atzīmē, ka Apvienotā Karaliste nodrošināja 16,11 % no EIB kapitāla, proti, EUR 3,5 miljardus no iemaksātā kapitāla un EUR 35,7 miljardus no EIB pieprasāmā kapitāla; uzsver, ka ir svarīgi viest skaidrību attiecībā uz Apvienotās Karalistes iemaksu EIB budžetā, kā arī tās turpmāko ekonomisko līdzdalību; prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās rezultātā EIB nezaudēs spēju atbalstīt ES ekonomiku; šajā sakarā uzsver nepieciešamību pēc iespējas drīzāk nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz Apvienotajā Karalistē pašlaik īstenotajiem projektiem, kurus līdzfinansē EIB; uzskata — lai gan Apvienotajai Karalistei pirms tās oficiālās izstāšanās no Savienības investīciju ziņā būtu jāpiemēro tāds pats režīms kā jebkurai citai dalībvalstij, EIB ir tiesības par investēšanas nosacījumu izvirzīt garantiju sniegšanu, ka visā investēšanas periodā tiks nodrošināta atbilstības kritēriju izpilde, it īpaši vides standartu jomā;

9.  uzsver EIB veikto finansēšanas darbību nozīmīgumu austrumu un dienvidu kaimiņreģionā, lai atbalstītu valstis, kuras īsteno sarežģītas ekonomiskās un demokrātiskās reformas to virzībā uz ES; atgādina, ka galvenajām finansēšanas darbībām turklāt vajadzētu būt vērstām gan uz steidzamu vajadzību, gan ilgtermiņa problēmu risināšanu, piemēram, infrastruktūras atjaunošanu, pienācīgu mājokļu un ārkārtas reaģēšanas infrastruktūras būvniecību un jauniešu bezdarba novēršanu; uzsver, ka EIB būtu jāveic ārējas operācijas, lai tās darbības koncentrētos konkrēti uz Eiropas Savienībai ļoti nozīmīgām jomām; šajā sakarā īpašu uzmanību vērš uz EIB ārējo aizdevumu pilnvarojuma piemērošanas jomas paplašināšanu, lai pastiprinātu darbības dienvidu kaimiņvalstīs, Vidusjūras reģionā, Latīņamerikā un Āzijā; vērš uzmanību arī uz EIB operāciju lielo potenciālu ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā ģeopolitiski ļoti svarīgos reģionos, it īpaši Ukrainā, kas valsts austrumdaļā notiekošā bruņotā konflikta dēļ saskaras ar lielu ekonomisko spriedzi;

10.  uzskata, ka EIB kā ES bankai, kas ir iekļauta Līgumos un attiecīgajā pievienotajā protokolā un ko šie tiesību akti reglamentē, ir jārīkojas atbilstoši šim īpašajam statusam, kurš tai paredz īpašas tiesības un pienākumus; konstatē, ka EIB ir svarīga loma aizvien lielāka skaita tādu finanšu instrumentu īstenošanā, kuriem ir sviras efekts attiecībā uz ES budžeta līdzekļiem;

11.  norāda — saskaņā ar darbības plānu 2017.–2019. gadam prognozējams, ka EIB parakstīto aizdevumu vērtība 2019. gadā atkal palielināsies (līdz EUR 76 miljardiem pēc samazināšanās no EUR 77 miljardiem 2014. gadā līdz EUR 73 miljardiem 2016. gadā); norāda, ka pašreizējiem apstākļiem būtu jāveicina Banku pieņemt vērienīgākus mērķus un palielināt EIB parakstītos aizdevumus; atgādina, ka EIB būtu jāuzņemas svarīga loma stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā ar tādu instrumentu palīdzību kā “Apvārsnis 2020” un Eiropas Infrastruktūras savienošanas instruments;

12.  atzinīgi vērtē EIB apņemšanos novērst iedzīvotāju migrācijas pamatcēloņus un veikt pasākumus migrācijas krīzes īpaši smagi skartajās valstīs, tostarp pastiprināt un papildināt humanitāro darbību un sniegt atbalstu ekonomikas izaugsmei, attīstībai un investīcijām, kas nepieciešamas gan pilsētu, veselības, izglītības, gan sociālai, mūsdienīgai un ilgtspējīgai infrastruktūrai, nepieciešamās ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai darbvietu radīšanai un pārrobežu sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm un trešām valstīm; sagaida, ka EIB grupa šajā nolūkā pastiprinās centienus tās ekonomikas noturības iniciatīvas un pārskatītā ELM koordinēšanā ar Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA); prasa palielināt finansiālo atbalstu projektiem, kuri palīdzētu samazināt ar migrācijas krīzi saistītās ekonomiskās izmaksas un kuriem vienlaikus būtu labvēlīga ietekme uz pilsoņiem, bēgļiem un citiem migrantiem dalībvalstīs, kas uzņem lielākās bēgļu un migrantu plūsmas;

13.  šajā sakarā atzinīgi vērtē EIB iniciatīvu “Reaģēšana uz krīzi un izturētspēja”, kuras mērķis ir palielināt Eiropas dienvidu kaimiņvalstīm un Balkānu reģionam piešķiramā atbalsta summu par EUR 6 miljardiem; prasa, lai ar šīs iniciatīvas palīdzību tiktu panākta patiesa papildināmība attiecībā uz EIB pašreizējām darbībām šajā reģionā;

14.  ņem vērā EIB priekšlikumu — balstoties uz EIF piemēru, izveidot Grupas ietvaros filiāli, kura būtu paredzēta finansējuma nodrošināšanai ārpus Eiropas; cer savlaicīgi saņemt informāciju par jebkurām norisēm šajā jautājumā;

15.  atzinīgi vērtē 2017. gadā publicēto EIB grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzskata, ka visos EIB grupas finansēšanas darījumos būtu jāņem vērā dzimumu līdztiesības perspektīva; pauž cerību, ka drīz tiks īstenots Dzimumu līdztiesības rīcības plāns, nosakot vērienīgus mērķus un konkrētus rādītājus;

16.  atzinīgi vērtē vienošanos par ESIF darbības pagarināšanu un pielāgošanu un sagaida, ka pārskatītais fonds un uzlabotais Eiropas Investīciju konsultāciju centrs ļaus atrisināt pašreizējā sistēmā konstatētās problēmas, proti, saistībā ar papildināmību, ilgtspējību, rīcību klimata politikas jomā, ģeogrāfisko līdzsvaru un konsultāciju centra darbībām; uzsver, ka EIB aizdošanas darbībās ir svarīgi novērst ģeogrāfisko nelīdzsvarotību, lai nodrošinātu piešķiršanu plašākā ģeogrāfiskā un nozaru kontekstā, neapdraudot projektu kvalitātes augsto līmeni; aicina EIB vēl vairāk stiprināt sadarbību ar valstu attīstību veicinošām bankām un institūcijām (NPBI), lai palielinātu informētību, vairāk izvērstu konsultatīvo darbību un tehnisko palīdzību, kas ļautu ilgtermiņā risināt ģeogrāfiskās līdzsvarošanas problēmu; atzīmē saistībā ar ESIF projektiem gūto ļoti dažādo pieredzi; atbalsta un mudina veikt labākās prakses turpmāku apmaiņu starp EIB un dalībvalstīm nolūkā nodrošināt Junkera plāna ekonomisko efektivitāti un sviras efektu, jo tas būtiski ietekmēs ES iedzīvotāju dzīvi;

17.  norāda, ka sociālajā sektorā EIB gadā sniedz aizdevumus vidēji EUR 1 miljarda apmērā sociālo mājokļu projektiem (attiecībā uz tiem pēdējos gados ir vērojams krass pieaugums un lielāka projektu iniciatoru un aizdevēju dažādība), EUR 1,5 miljardus veselības aprūpes infrastruktūrai un EUR 2,4 miljardus izglītības infrastruktūras projektiem; uzsver, ka turpmāka EIB finansēšanas darbību attīstība šajā nozarē atspoguļotu pašreizējo progresu virzībā uz ES sociālo tiesību pīlāra nodrošināšanu un to, lai atbilstīgi gaidītajam nodrošinātu, ka EIB grupa par prioritāti nosaka tos projektus, kuriem ir vislielākā ietekme uz ilgtspējīgu darbvietu radīšanu vietējā līmenī;

18.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar EIB Ekonomikas departamenta 2017. gada 28. septembra informatīvo kopsavilkumu EIB grupas 2015. un 2016. gadā apstiprinātās uzkrātās investīcijas līdz 2020. gadam nodrošinās ES IKP pieaugumu par 2,3 % un radīs 2,25 miljonus jaunu darbvietu, kas parāda EIB būtisko makroekonomisko ietekmi; mudina EIB vēl vairāk paplašināt savu spēju veikt makroekonomisko analīzi, tostarp izpēti par tās darbību makroekonomisko ietekmi, kā arī vispārējo analītisko darbu un nozaru pētījumus, un empīrisko zinātnisko rakstu un publikāciju klāstu, tādējādi kļūstot arī par “zināšanu banku”; aicina EIB turpināt uzlabot projektu izvērtēšanu, izmantojot daudzveidīgākus, precīzākus un pilnveidotākus ietekmes rādītājus;

19.  atzīst, ka EIB pēdējos gados ir bijusi nozīmīga pretcikliska loma; uzskata, ka — tiklīdz ekonomikā būs no jauna sasniegts pirmskrīzes investīciju līmenis —, lai veicinātu ilgtspējīgas investīcijas, tehnoloģisko progresu un inovāciju, kas noved līdz ilgtspējīgai izaugsmei, par vienu no EIB pamatprioritātēm būtu jānosaka koncentrēšanās uz investīciju nepietiekamības mazināšanu jomās, kurās slikti darbojas tirgi, piemēram, tāpēc ka tie pastāvīgi galveno uzmanību velta īstermiņa rezultātiem un nespēj pareizi izvērtēt ilgtermiņa ietekmi uz nesaistītām trešām personām; uzsver nepieciešamību prioritāti piešķirt uz inovāciju balstītiem projektiem, kas nodrošina skaidru pievienoto vērtību ES, kā arī reģionālo attīstību atbalstošiem projektiem, tādiem kā lauku rajonu un citu grūtāk pieejamu un nepietiekami attīstītu rajonu atdzīvināšana;

20.  uzsver, ka EIB bija un būs arī turpmāk pozitīva loma publisko investīciju nepietiekamības mazināšanā; uzsver, ka investēšanai, atbildīgām un ilgtspējīgām strukturālām reformām un stabilai budžeta politikai ir jābūt daļai no vispārējas stratēģijas; prasa, lai ikreiz, kad tas ir iespējams, EIB darbības dalībvalstīs tiktu koordinētas ar šo valstu valdību darbībām, politikas nostādnēm un mērķiem, kas noteikti valsts reformu programmās un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

21.  uzsver, ka ES līmenī pastāv būtiski strukturāli iemesli, kuru dēļ starp dalībvalstīm palielinās atšķirības investīciju ziņā; aicina EIB palielināt tehnisko palīdzību, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar projektu sagatavošanas vājo kapacitāti dažās dalībvalstīs; aicina EIB sniegt detalizētāku informāciju par tiešajām un netiešajām darbvietām, kas radītas ar ikviena finansētā projekta palīdzību;

22.  uzsver — Līgumā ir noteikts, ka EIB, izmantojot savu galveno, proti, aizdošanas darbību, un sinerģijā ar ESI fondiem veicina līdzsvarotu un noturīgu iekšējā tirgus attīstību, lai atbalstītu projektus, kuru mērķis ir panākt mazāk attīstītu reģionu attīstību, un projektus, kuriem ir pārrobežu raksturs; tādēļ uzsver arī EIB svarīgās papildinošās lomas potenciālu kohēzijas politikas īstenošanā un to, ka šai lomai vienmēr vajadzētu būt balstītai uz izpildes rādītājiem un orientētai uz rezultātu, tostarp izmantojot darbības, kuru mērķis ir stiprināt projektu izstrādes kapacitāti, konsultēšanas un analīzes pakalpojumus un aizdevumus ESI fondu piešķīrumu līdzfinansēšanai valsts līmenī; aicina Komisiju un EIB labāk saskaņot savus centienus, lai vēl vairāk veicinātu labākās prakses apmaiņu un izplatītu investīciju iespējas visos Eiropas reģionos, tostarp tajos, kuri neietilpst Kohēzijas fonda darbības jomā, nolūkā labāk sasniegt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus;

23.  uzsver, ka EIB kā publiskai finanšu institūcijai, kas finansē projektus, kuru mērķis ir ES politiku un prioritāšu īstenošana, būtu jāveicina ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, tostarp mazāk attīstītos reģionos, kā to nosaka Līgums par Eiropas Savienības darbību; tomēr ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar aizdevumu ģeogrāfisko sadalījumu pa valstīm, kurās projekti tiek īstenoti, 54,11 % no kopējiem 2016. gadā piešķirtajiem aizdevumiem saņēma piecas ekonomiskā ziņā svarīgākās ES dalībvalstis; aicina EIB un Komisiju izpētīt šādas situācijas izveidošanās iemeslus un līdz 2018. gada vidum ziņot par to Parlamentam; uzsver — lai sasniegtu mērķi mazināt reģionālās atšķirības, ir nepieciešama līdzekļu, tostarp ESIF līdzekļu, plašāka teritoriālā sadale un ka šiem līdzekļiem vienmēr vajadzētu papildināt ESI fondu līdzekļus; uzsver nepieciešamību palielināt EIB lomu sociālās uzņēmējdarbības un jaunuzņēmumu, sociālās infrastruktūras attīstības paātrināšanas, atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un aprites ekonomikas projektu finansēšanā; šajā sakarā atgādina, ka EIB daudz investē arī trešās valstīs;

24.  ņem vērā EIB grupas pārvaldīto visu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finanšu instrumentu (InnovFin) starpposma novērtējumu un tajā sniegtos 15 ieteikumus; sagaida, ka EIB grupa izstrādās sīku stratēģiju attiecībā uz darbu, kuru tā ir paredzējusi veikt, lai īstenotu šos ieteikumus;

Atbilstība

25.  atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka Eiropas tiesiskajam regulējumam, tostarp EIB Statūtiem, ESIF regulai, četrām Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) regulām un tiesību aktiem, kas attiecas uz pieciem ESI fondiem (Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu), būtu jāaizliedz, ka ES finansējums galu galā nonāk tādu saņēmēju vai finanšu starpnieku rokās, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka tie ir saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai krāpšanu nodokļu jomā;

26.  atgādina, ka EIB politikai attiecībā uz jurisdikcijām, kas nesadarbojas (NCJ), ir jābūt vērienīgai; norāda, ka paļaušanās uz kopīgo ES sarakstu ar trešo valstu jurisdikcijām, kas neievēro standartus labai pārvaldībai nodokļu jomā, kuru ES Padome apstiprināja 2017. gada 5. decembrī un kurš konflikta gadījumā prevalēs pār citiem vadošo organizāciju sarakstiem, ir pozitīvs, tomēr nepietiekams solis, un aicina nodrošināt, ka pārskatu sniegšanas pienākums attiecībā uz katru valsti bez izņēmumiem kļūst par būtisku EIB stratēģijas par korporatīvo sociālo atbildību daļu; aicina EIB: ievērot attiecīgos standartus un piemērojamos tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, cīņu pret terorismu, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; neizmantot nodokļu apiešanas shēmas un neiesaistīties tajās, jo sevišķi agresīvās nodokļu plānošanas shēmās vai praksē, kas neatbilst labas pārvaldības kritērijiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos, Padomes secinājumos, Komisijas paziņojumos vai citā Komisijas oficiāli sniegtā informācijā; neuzturēt uzņēmējdarbības attiecības ar iestādēm, kuras ir inkorporētas vai reģistrētas jurisdikcijās, kas nesadarbojas ar Savienību starptautiski pieņemto nodokļu pārredzamības un informācijas apmaiņas standartu piemērošanā; aicina EIB pēc apspriešanās ar Komisiju un ieinteresētajām personām pārskatīt un atjaunināt savu NCJ politiku, ņemot vērā iepriekšminētā Savienības saraksta par jurisdikcijām, kas nesadarbojas, pieņemšanu; aicina Komisiju savukārt katru gadu iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par minētās politikas īstenošanu;

27.  atzīmē, ka Komisija ir nobloķējusi atsevišķus starptautisku finanšu institūciju (SFI)(6) iepriekš iesniegtos projektus, jo šie projekti paredzēja nepamatoti sarežģītas vienošanās nodokļu jomā, izmantojot kaitējošus nodokļu režīmus vai to neesamību trešās valstīs; aicina Komisiju un EIB gada pārskatā iekļaut informāciju par projektiem, ar kuriem saistītie līdzekļi tika pārvietoti uz ārzonas jurisdikcijām; uzsver, ka SFI būtu jānovērš risks, ka ES līdzekļi tiešā vai netiešā veidā varētu tikt izmantoti nodokļu apiešanā un krāpšanā nodokļu jomā;

28.  atzīmē, ka tika paustas bažas par EIB finansētiem projektiem, kuros ir iesaistītas ārzonas struktūras un jurisdikcijas, kas nesadarbojas; aicina Komisiju publicēt publisku gada ziņojumu par ES līdzekļu izmantošanu saistībā ar ārzonas struktūrām un par EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) naudas pārvedumiem uz šādām struktūrām, tostarp norādot bloķēto projektu skaitu un raksturu, paskaidrojot projektu bloķēšanas iemeslus un minot pasākumus, kas pēc tam veikti, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi tieši vai netieši netiek izmantoti nodokļu apiešanā un krāpšanā nodokļu jomā;

29.  atzinīgi vērtē to, ka EIB ņem vērā nodokļu ietekmi valstīs, kurās tā veic investīcijas, un to, kā šīs investīcijas veicina ekonomikas attīstību, darbvietu radīšanu un nevienlīdzības mazināšanu;

30.  uzskata, ka EIB kā Eiropas Savienības bankai būtu jāpalielina centieni, lai nodrošinātu, ka finanšu starpnieki, ar kurām tā sadarbojas, neizmanto nodokļu apiešanas struktūras, it īpaši agresīvas nodokļu plānošanas shēmas vai praksi, kas neatbilst ES tiesību aktos, tostarp Komisijas ieteikumos un paziņojumos, iekļautajiem labas nodokļu pārvaldības kritērijiem, un neiesaistās šādās struktūrās; uzsver, ka EIB būtu jānodrošina arī tas, ka finanšu starpnieki nav iesaistīti korupcijā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, organizētajā noziedzībā vai terorismā;

31.  uzsver, ka EIB rīcībā vajadzētu būt drošai un pilnīgai informācijai par EIB līdzekļu galīgo saņēmēju faktiskajiem īpašniekiem, tostarp gadījumos, kad finansējums ir atkarīgs no privātiem kapitāla fondiem; tādēļ mudina EIB pastiprināt uzticamības pārbaudes procedūru un uzlabot pārredzamību attiecībā uz finanšu starpniekiem, kas ir tās sadarbības partneri; uzskata, ka kritēriju izmantošana finanšu starpnieku atlasei un atjauninātas informācijas par uzņēmumu, tostarp trastu, fondu un nodokļu oāžu, faktiskajiem īpašniekiem apkopošana ir pastāvīgi izmantojama paraugprakse; atzīmē, ka EIB šādu uzņēmumu faktiskos īpašniekus identificē uzticamības pārbaudes laikā; aicina EIB grupu vēl vairāk pastiprināt līgumiskos nosacījumus, iekļaujot tajos klauzulu par labu pārvaldību vai atsauci uz to, lai mazinātu integritātes un reputācijas apdraudējuma risku; uzstāj uz to, ka EIB būtu jāizveido publiski pieejams visaptverošs finanšu starpnieku atlases kritēriju saraksts, lai pastiprinātu ES apņemšanos apkarot ļaunprātīgu rīcību nodokļu jomā un efektīvāk novērstu korupcijas un noziedzīgu grupu iefiltrēšanās risku;

32.  atzinīgi vērtē EIB centienus veikt uzticamības pārbaudi attiecībā uz EIB grupas darījumu partneriem un operācijām, tostarp pašlaik īstenotās uzraudzības darbības un kontroli, lai nodrošinātu, ka EIB neapzināti neatvieglo korupciju, krāpšanu, slepenu vienošanos, piespiešanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, krāpšanu nodokļu jomā, kaitējošu nodokļu praksi vai terorisma finansēšanu, un jo īpaši to, ka galvenā atbilstības nodrošināšanas inspektora birojs (OCCO) publicē regulārus darbības pārskatus un cieši sadarbojas ar EIB Galveno inspekciju; aicina EIB pieskaņoties jaunajai Komisijas plānotajai ātrās brīdināšanas un izslēgšanas sistēmai;

33.  atzinīgi vērtē EIB grupas sadarbību un apmaiņu ar dažādajiem Komisijas dienestiem attiecībā uz pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai, lai precizētu šī tiesību aktu kopuma piemērošanas jomu un pamatelementus, EIB grupas lomu un līdzdalību, kā arī tās iesaistīšanos dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām par minētajiem jautājumiem gan EIB grupas Direktoru padomes, gan EIB dienestu, piemēram, OCCO, līmenī; aicina EIB savās uzticamības pārbaudēs labāk risināt nodokļu apiešanas jautājumu;

Pārskatatbildība

34.  uzskata, ka pastiprināta EIB grupas ekonomiskā loma, lielāka investēšanas kapacitāte un ES budžeta izmantošana tās operāciju garantijām ir jāpapildina ar lielāku pārredzamību un pārskatatbildību, lai nodrošinātu tās darbību, projektu atlases un finansēšanas prioritāšu patiesu publisko kontroli;

35.  apliecina to, ka EIB katru gadu Parlamentam iesniedz trīs pārskatus par savām darbībām un ka tās priekšsēdētājs un personāls pēc Parlamenta un tā komiteju pieprasījuma regulāri piedalās uzklausīšanās; tomēr atgādina savu prasību nodrošināt augstāku parlamentārās pārskatatbildības un pārredzamības līmeni; šajā sakarā atkārtoti aicina parakstīt iestāžu nolīgumu starp EIB un Parlamentu par informācijas apmaiņu, paredzot tajā arī iespēju deputātiem iesniegt rakstiskus jautājumus EIB priekšsēdētājam;

36.  atgādina, ka pārredzamība ES politikas virzienu īstenošanā ne tikai kalpo tam, lai stiprinātu EIB grupas vispārējo korporatīvo pārskatatbildību un uzticamību, sniedzot skaidru priekšstatu par finanšu starpnieku un galīgo saņēmēju veidu, bet arī veicina finansēto projektu efektivitāti un ilgtspēju un nodrošina nulles tolerances pieeju krāpšanai un korupcijai tās aizdevumu portfelī;

37.  atzinīgi vērtē to, ka EIB grupas pārredzamības politika balstās uz informācijas atklāšanas prezumpciju un ka ikviens var piekļūt EIB grupas dokumentiem un informācijai; atgādina savu ieteikumu EIB tīmekļa vietnē publicēt nekonfidenciālus dokumentus, tādus kā iestāžu nolīgumi un memorandi, un mudina EIB grupu neapstāties pie paveiktā, bet turpināt meklēt veidus, kā panākt turpmākus uzlabojumus;

38.  ierosina, lai EIB grupa sekotu Pasaules bankas grupas Starptautiskās Finanšu korporācijas (IFC) piemēram un sāktu atklāt informāciju par augsta riska apakšprojektiem, ko tā finansē ar komercbanku starpniecību (galvenie starpnieki/ finanšu instrumenti, ko EIB izmanto MVU finansēšanai);

39.  atzinīgi vērtē to, ka EIB grupa pēc pieprasījuma atklāj visus tās rīcībā esošos projektu dokumentus; prasa EIB grupai definēt pamatnostādnes tādas nesensitīvas un pamata informācijas atklāšanai, kuru būtu iespējams atklāt saistībā ar prasībām attiecībā uz aktīvu informācijas atklāšanu projektu līmenī;

40.  prasa, lai EIB grupas informācijas atklāšanas politika nodrošinātu arvien lielāku pārredzamību attiecībā uz principiem, uz ko balstās tās cenu noteikšanas politika un pārvaldības struktūras; šajā sakarā atzinīgi vērtē EIB grupas Direktoru padomes 2017. gada janvāra sanāksmju protokolu publiskošanu, dokumentu publisko reģistru un projektu datu publicēšanu, izmantojot Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvu(7); prasa publiskot Vadības komitejas sanāksmju protokolus;

41.  pieņem zināšanai pašlaik notiekošo EIB grupas trauksmes celšanas politikas pārskatīšanu; mudina EIB grupu palielināt sūdzību izskatīšanas mehānisma neatkarību, leģitimitāti, pieejamību, paredzamību, objektivitāti un pārredzamību, tostarp iesaistot direktorus un uzlabojot sūdzību iesniedzēju aizsardzību; uzskata, ka šādi pasākumi nepārprotami ir EIB, ieinteresēto personu un ES institūciju interesēs;

42.  atzīmē, ka par 53 % no 120 krāpšanas gadījumiem, par kuriem 2016. gadā paziņoja Ģenerālās inspekcijas Krāpšanas izmeklēšanas nodaļa, bija informējuši EIB grupas darbinieki; atzinīgi vērtē to, ka mehānisms, ar kura palīdzību ziņo par krāpšanas gadījumiem, EIB tīmekļa vietnē tagad ir pieejams 30 valodās(8); uzskata, ka EIB būtu rūpīgi jāseko līdzi darbam, kas pašlaik notiek pie trauksmes cēlēju aizsardzības ES līmenī, un attiecīgi vēl vairāk jāuzlabo savas ziņošanas iespējas;

43.  aicina EIB grupu pastāvīgi pievērst īpašu uzmanību snieguma pārbaudei, izmantojot snieguma izvērtēšanu un pierādītu ietekmi; mudina to turpināt pilnveidot savus uzraudzības rādītājus, konkrētāk, papildināmības rādītājus, lai pēc iespējas agrāk projekta izstrādes posmā izvērtētu ietekmi un Direktoru padomei sniegtu pietiekamu informāciju par paredzamo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz projektu ieguldījumu ES politikas virzienu īstenošanā, piemēram, to ietekmi uz nodarbinātību (gan ieviešanas, gan darbības posmā); turklāt norāda, ka EIB grupas sniegumu finansēšanas jomā nevar izvērtēt, balstoties tikai uz tās finansiālās ietekmes izvērtējumu, un tāpēc prasa saglabāt pareizo līdzsvaru starp darījumu apjoma ziņā darbības noteiktajiem mērķiem un EIB grupas personāla mērķiem, kas nav saistīti ar finansēm; mudina, piemēram, snieguma izvērtējumos norādīt, kādus konkrētus mērķus saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) ir paredzēts īstenot ar attiecīgā projekta palīdzību un cik lielā mērā tas ir veicinājis šo mērķu sasniegšanu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji, kas dzīvo to zonu tiešā tuvumā, uz kurām attiecas finansētie infrastruktūras projekti, tiktu aktīvi iesaistīti šo projektu izvērtēšanā;

44.  atzinīgi vērtē to, ka EIB turpina pilnveidot savu ziņošanai par ietekmi izmantoto metodiku, piemēram, lai rūpīgi atspoguļotu investīcijas, kas mobilizētas, izmantojot dažādas struktūras aizdevumu piešķiršanai ar starpnieku palīdzību un jaunus produktus, kā arī atzinīgi vērtē kopā ar citām daudzpusējām attīstības bankām veiktos pasākumus ziņošanas par ietekmi svarīgāko aspektu saskaņošanā, kā, piemēram, ziņojumā, kas nesen tika sagatavots par ziņošanu par klimata jomas finansēšanu, un pašlaik sagatavošanā esošajā ziņojumā par aizdošanu visās nozarēs;

45.  atzinīgi vērtē to, ka rezultātu mērīšanas sistēma (ReM+) pakāpeniski rada “kultūras maiņu” EIB grupā; prasa saskaņot un vispārināt šo pasākumu, papildus, cik vien iespējams, integrējot Adisabebas un Parīzes rādītājus; uzskata, ka šādu rādītāju turpmāka pielāgošana, ņemot vērā vietējos viedokļus, varētu mazināt to saiknes trūkumu, tomēr neietekmējot to neatkarību;

46.  aicina EIB, investējot trešās valstīs, ņemt vērā vietējos apstākļus; atgādina, ka investēšanu trešās valstīs nedrīkst balstīt tikai uz maksimālas peļņas gūšanas pieeju un ka tās mērķim ir jābūt arī privātā sektora virzītas ilgtermiņa ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai un nabadzības mazināšanai, šajā nolūkā radot darbvietas un uzlabojot produktīvu resursu pieejamību;

47.  atzīmē, ka daudzās EIB darbības valstīs tiek izdarīti uzbrukumi cilvēktiesībām, jo īpaši vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvībai, un ka šie uzbrukumi izpaužas dažādos veidos — no protestu vardarbīgas apspiešanas un vārda brīvības pasludināšanas par kriminālu nodarījumu līdz patvaļīgiem arestiem, cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanai un pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības ierobežošanai; aicina EIB pieņemt rīcības plānu cilvēktiesību jomā, lai īstenotu ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā mērķus un ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un tādējādi novērstu EIB projektu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, nodrošinātu, ka EIB projekti veicina cilvēktiesību stiprināšanu un ievērošanu, un sniegtu tiesiskās aizsardzības līdzekļus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

48.  atzinīgi vērtē EIB pamatmetodikas “ReM” publicēšanu, tomēr uzskata, ka šādas izvērtēšanas rezultāti, tostarp ietekme uz vidi un sociālā ietekme projektu vai apakšprojektu līmenī, būtu jāatklāj par katru operāciju; atzinīgi vērtē ārējo aizdevumu mandāta termiņa vidusposma pārskatīšanu, kā rezultātā EIB tagad pēc pieprasījuma Parlamentam iesniedz ReM lapas par projektiem, uz kuriem attiecas ES budžeta garantija; tomēr, lai uzlabotu EIB pārredzamību, aicina to publicēt ReM lapas arī par atsevišķajiem ārpus ES īstenotajiem projektiem un trīs pīlāru izvērtēšanas lapas par ES īstenotajiem projektiem;

49.  aicina EIB publicēt visus svarīgos dokumentus par aizdevumiem autobūves nozarē dīzeļtehnoloģiju attīstībai, tostarp attiecīgo Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumu un tā ieteikumus par EIB aizdevumu izsniegšanu uzņēmumam „Volkswagen”, un vispārīgāk —izskaidrot, cik lielā mērā aizdevumi tika sniegti autobūves uzņēmumiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie ir veikuši manipulācijas ar emisiju pārbaudi, un sniegt pārskatu par to, cik no šiem aizdevumiem ir tikuši uzskatīti par klimata darbību; šajā sakarībā prasa viest skaidrību attiecībā uz ieviesto līdzsvara un atsvara sistēmu, lai nodrošinātu orientēšanos uz īstenām tīrajām tehnoloģijām nesenākos aizdevuma līgumos ar autobūves uzņēmumiem, piemēram, tiem, kas atbalsta pētniecības un izstrādes darbības savienojamības, efektīvu benzīna un elektrisko hibrīddzinēju, lielāku attālumu elektrisko automobiļu un progresīvo autovadītāja palīdzības sistēmu jomā;

50.  atzinīgi vērtē to, ka EIB grupa pieņēma augstus pārredzamības un pārskatatbildības standartus attiecībā uz aizdevumu piešķiršanu MVU, un to, ka šie rezultāti tiks ņemti vērā finanšu starpnieku veiktajā obligātajā ziņošanā par katru MVU, kam sniegts EIB grupas atbalsts, tad, kad tiks apsvērti turpmāki darījumi ar to pašu starpnieku;

51.  uzsver, ka pēc Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvas (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības,(9) un Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulas (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei,(10) stāšanās spēkā EPPO ir jāpārbauda EIB operācijas dalībvalstīs ikreiz, kad šo valstu iestādēm vai Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir pamats aizdomām, ka šajā sakarā ir pastrādāts noziedzīgs nodarījums;

52.  atzīmē ierobežoto pieejamo informāciju par apmēru, kādā EIB aizdošanas darbības veicina kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu; tādēļ aicina EIB gada pārskatā attiecīgā gadījumā iekļaut īpašas sadaļas, kas būtu veltītas kohēzijas politikas īstenošanas atbalstam paredzēto EIB darbību, tostarp ar Interreg saistīto darbību, ietekmes izvērtēšanai, un sniegt detalizētu informāciju par aizdevumu izmantošanu kohēzijas politikas projektos un programmās, aprakstot arī atbalsta ģeogrāfisko sadalījumu, tā faktisko ieguldījumu kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā, tostarp horizontālo principu ievērošanā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā, un konkrēto spēju piesaistīt privātās investīcijas; šajā sakarā uzsver EIB pienākumu sniegt Eiropas Parlamentam, Revīzijas palātai un citām institūcijām pietiekamus datus, tostarp par tās produktu izmaksām un pārvaldību, un pieņem zināšanai pievienoto vērtību, kas piemīt ES līmenī apkopotiem datiem par kohēzijas politikas investīciju un EIB investīciju kombinēšanu;

EIB grupas finanšu darbības

53.  aicina EIB grupu aktīvi sadarboties ar Komisiju saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) veiktajā finanšu instrumentu skaita un veidu racionalizēšanā un, gatavojoties šim procesam, vispirms pievērst uzmanību jebkādiem pastāvošiem dublēšanās vai pārklāšanās gadījumiem, balstoties uz savu pieredzi;

54.  uzskata, ka EIB grupas finanšu instrumenti būtu jāizmanto to projektu īstenošanai, kas atlasīti, pamatojoties uz to vērtīgumu, spēju radīt pievienoto vērtību Eiropas Savienībai kopumā un patiesu papildināmību, jo īpaši jomās, kurās tirgus nefinansē un neatbalsta projektus, vienlaikus rodot pareizo līdzsvaru starp, iespējams, augstāka riska profilu un būtisko nepieciešamību saglabāt EIB augsto kredītreitingu;

55.  šajā sakarā brīdina par risku, ka tirgus virzīti instrumenti ES budžeta izstrādē var novirzīt uzmanību no ES vispārējā sabiedriskā labuma, un mudina EIB grupu uzlabot ziņošanu Komisijai, saistībā ar finanšu instrumentiem par savu finansēšanas darbību sniedzot informāciju, kas raksturo tās kvalitāti, nevis kvantitāti;

56.  atzīmē — lai pilnībā izmantotu papildu riska uzņemšanās kapacitāti, EIB grupa ir izstrādājusi dažādus jaunus produktus, kas dos iespēju uzņemties lielāku risku (piemēram, subordinētais parāds, pašu kapitāla daļas, riska dalīšana ar bankām), un ir pārskatījusi savu kredītriska politiku un atbilstības kritērijus, lai pieļautu lielāku elastību;

57.  aicina EIB grupu turpināt pilnveidot riska kultūru, lai uzlabotu savu efektivitāti, papildināmību un sinerģiju starp tās intervences operācijām un dažādajiem ES politikas virzieniem, jo īpaši atbalstot inovatīvus uzņēmumus, infrastruktūras projektus un tos MVU, kas uzņemas risku vai attīstās ekonomiski nelabvēlīgos vai nestabilos reģionos, atbilstoši periodiskajam un ilggadējam mērķim atvieglot finansējuma pieejamību MVU, taču tajā pašā laikā neapdraudot pareizas pārvaldības principus un EIB augsto kredītreitingu; atgādina — lai uz riska pārnešanu balstīti instrumenti veicinātu ES ekonomikas attīstību, kā arī ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tie nevar būt bez riska; uzsver, ka EIB un tās akcionāriem tas ir pilnībā jāapzinās; mudina EIB apsvērt iespēju piedāvāt savas obligācijas tiešai iegādei;

58.  atzīmē, ka EIB grupas atbalsts MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem 2016. gadā sasniedza rekordlielu apjomu — EUR 33,6 miljardus, un ka ar tā palīdzību tika radīti 4,4 miljoni darbvietu; uzsver, ka ir svarīgi, lai EIB grupa sniegtu pastāvīgu atbalstu MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem, uzlabojot tiem finansējuma pieejamību; uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats un ka tiem arī turpmāk vajadzētu būt EIB grupas aizdošanas darbību galvenajam objektam, vēl vairāk pastiprinot MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem paredzētos finansēšanas instrumentus;

59.  atgādina, ka vairāk nekā 90 % no ES MVU ir mikrouzņēmumi, kas nodrošina gandrīz 30 % darbvietu privātajā sektorā; norāda, ka mikrouzņēmumi pret ekonomiskiem triecieniem ir neaizsargātāki nekā lielāki uzņēmumi un ka tos arī turpmāk var skart kredīta nepietiekama pieejamība, it īpaši gadījumos, kad tie atrodas ekonomiskā un banku darbības ziņā nelabvēlīgos reģionos; aicina EIB izstrādāt stratēģiju, kā novērst to, ka MVU šādos apstākļos saskaras ar grūtībām projektu finansējuma pieejamībā;

60.  atzīst, ka apgrūtinātā finansējuma pieejamība joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem kultūras un radošo industriju izaugsmei; uzsver steidzamo nepieciešamību pēc finansēšanas iniciatīvām šādu industriju stiprināšanai; uzsver, ka EIB un ESIF piemīt potenciāls atbalstīt radošo nozari, galvenokārt finansējot MVU; aicina EIB, izpētot iespējamo mijiedarbību ar programmu “Radošā Eiropa”, risināt jautājumu saistībā ar to, ka kultūras un radošās industrijām trūkst ESIF finansējuma;

61.  aicina EIB grupu atsevišķu veidu projektu īstenošanā arī turpmāk paļauties uz finansiāli stabiliem starpniekiem, tādiem kā valstu attīstību veicinošās bankas un iestādes, kas neapdraudētu tās augsto kredītreitingu;

62.  uzskata, ka daudzi EIB grupas pārvaldes noteikumi ir paredzēti, lai aizsargātu tās augsto kredītreitingu, taču ir pieejams ļoti maz informācijas par to, cik tuvu EIB grupa atrodas zemākam kredītreitingam;

63.  uzsver, ka EIB grupas finansēto investīciju projektu uzticamības pārbaudei būtu jābalstās gan uz faktoriem, kas saistīti ar finanšu ienesīgumu, gan faktoriem, kas ir saistīti nevis ar finanšu ienesīgumu, bet ar cita veida mērķu sasniegšanu, piemēram, projekta ieguldījumu augšupējā ekonomiskajā konverģencē un kohēzijā Eiropas Savienībā vai stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu vai 2030. gada IAM mērķu sasniegšanu; uzskata, ka EIB grupai šie ar finansēm nesaistītie kritēriji pienācīgi būtu jāizskaidro institucionāliem un privātiem investoriem (piemēram, pensiju fondiem un apdrošināšanas uzņēmumiem), tādējādi visā finanšu nozarē veicinot lielākas uzmanības veltīšanu sociālekonomiskajai ietekmei un ietekmei uz vidi;

64.  uzskata, ka gadījumos, kad saspringti finanšu tirgus apstākļi liedz īstenot dzīvotspējīgu projektu vai kad ir nepieciešams atvieglot investīciju platformu izveidi vai projektu finansēšanu nozarēs vai jomās, kuras saskaras ar būtiskiem tirgus darbības traucējumiem vai neoptimālu situāciju investīciju jomā, projekta īstenošanas atvieglošanas nolūkā EIB grupai būtu jāīsteno un jādokumentē izmaiņas, jo īpaši ES garantijas atmaksāšanā EIB, lai palīdzētu samazināt operācijas finansēšanas izmaksas, kas jāsedz EIB grupas ar finanšu instrumentu palīdzību piešķirtā finansējuma saņēmējam; uzskata, ka nepieciešamības gadījumā līdzīgi centieni būtu jāveic, lai nodrošinātu to, ka ar finanšu instrumentu palīdzību tiek atbalstīti mazi projekti, un ka šāda rīcība būtu jāapsver arī gadījumos, kad vietēju vai reģionālu starpnieku izmantošana sniedz iespēju samazināt izmaksas, ko rada mazu projektu finansēšana ar finanšu instrumenta palīdzību;

65.  atzinīgi vērtē nesen apstiprināto pamatkapitāla finansēšanas stratēģiju, kas paredz operāciju ar pamatkapitāla daļām pastiprinātu izmantošanu, lai risinātu no pamatkapitāla gūtā finansējuma nepietiekamības problēmu prioritārajās inovācijas un infrastruktūras jomās Eiropas Savienībā, jo īpaši šādās divās tirgus jomās: netiešais no pamatkapitāla gūtais finansējums (investīcijas infrastruktūras fondu kapitālā un kopīgu investīciju programmas) un tiešais no pamatkapitāla gūtais finansējums (kvazikapitāla aizdevumi uzņēmumiem un kvazikapitāla aizdevumi vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem), kombinējot tiešos un netiešos instrumentus (pamatkapitāla fondi un līdzdalības aizdevumi);

66.  atzinīgi vērtē EIF jau sniegto atbalstu kolektīvās finansēšanas platformām pastāvošo darbību ietvaros, vēlmi turpināt platformu selektīvu atbalstīšanu pastāvošo programmu ietvaros vai paplašinot tās, un kopīgi ar Komisiju veikto darbu pie iespējama izmēģinājuma projekta par kolektīvu finansēšanu ar parāda un pamatkapitāla palīdzību; ierosina, lai EIF meklētu veidus, kā identificēt finanšu tehnoloģiju nozares vadītus finanšu starpniekus, kuriem nepieciešams atbalsts, un kā tiem piekļūt;

67.  aicina Komisiju izvērtēt un rūpīgi uzraudzīt izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Investīciju bankai piešķirto mandātu skaitu; atgādina, ka, ņemot vērā finanšu un cilvēkresursu pašreizējo apmēru, saistītās administratīvās izmaksas var ietekmēt tās vispārējos izpildes rādītājus;

68.  uzsver, ka palielinās EIB loma kohēzijas politikā, jo īpaši tāpēc, ka finanšu instrumenti pastiprināti tiek izmantoti apvienojumā ar dotācijām; tomēr uzsver, ka to pieejamība galīgajiem saņēmējiem joprojām ir ļoti ierobežota un ka dalībvalstis un reģioni norāda gan uz Finanšu regulā, gan Kopīgo noteikumu regulā noteikto procedūru sarežģītību, tostarp uz nesamērīgām izmaksām un maksām, kā arī uz konkurenci ar pievilcīgākiem valsts un reģionālā līmeņa instrumentiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas politikas ietvaros tika izveidota fi-compass platforma kā vienas pieturas aģentūra konsultāciju pakalpojumu sniegšanai par finanšu instrumentiem; tomēr prasa sniegt turpmāku tehnisko palīdzību un vienkāršot pastāvošās procedūras, kā arī lielāku uzmanību veltīt sadarbībai ar finanšu starpniekiem nepieciešamās kapacitātes palielināšanai un norāda uz nepieciešamību labāk saistīt pārvaldības izmaksas un maksas ar finanšu instrumentu līdzekļu pārvaldītāja darbības rezultātiem saistībā ar ESI fondiem; tomēr atgādina, ka dotācijas, kas ir efektīvs atbalsta veids dažādās publiskās intervences jomās, ir jāsaglabā kā galvenais kohēzijas politikas instruments, ka finanšu instrumenti būtu jākoncentrē tajos sektoros, kuros tiem ir lielāka pievienotā vērtība nekā dotācijām, un ka to izmantošanai arī turpmāk vajadzētu būt vadošo iestāžu ziņā; norāda — lai varētu labāk pārbaudīt EIB darbības, būtu jāveicina stingrāka satvara izveide EIB sadarbībai ar Eiropas Parlamentu;

EIB grupas komunikācijas un konsultēšanas darbības

69.  pauž nožēlu par to, ka EIB grupas finansējuma iespējamie saņēmēji parasti nav pietiekami informēti par EIB grupas izstrādātajiem produktiem; pauž šaubas par to, vai EIB grupas piegādes ķēde ir pietiekami daudzveidīga un iekļaujoša;

70.  uzskata, ka EIB grupai sadarbībā ar attiecīgajiem valstu partneriem būtu jāuzlabo komunikācija, lai palielinātu MVU informētību par finansējuma rašanas iespējām un lai labāk informētu iedzīvotājus par konkrētiem ES finansētiem vietējiem projektiem;

71.  šajā sakarā atzinīgi vērtē partnerības, kas pašlaik tiek slēgtas ar starptautiskām un valsts institūcijām, lai nodrošinātu papildināmību ar EIB konsultēšanas pakalpojumiem;

72.  pauž nožēlu par to, ka nav pieejami dati par EIB lomu katrā no kohēzijas politikas īstenošanas cikla posmiem, un par ierobežoto informāciju par apmēru, kādā EIB aizdošanas darbības veicina kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu; uzsver — lai nodrošinātu to, ka informācija sasniedz galīgos saņēmējus reģionālā un vietējā līmenī un lai palielinātu projektu redzamību, būtu jāpastiprina centieni pārredzamības un komunikācijas uzlabošanas jomā, un prasa šādus centienus īstenot;

73.  sagaida, ka Komisija, EIB grupa un valsts, reģionālās un vietējās iestādes turpinās un pastiprinās sadarbību ar valstu attīstību veicinošām bankām un institūcijām papildināmības garā, lai radītu vairāk sinerģiju starp ESI fondiem un EIB finansēšanas instrumentiem un aizdevumiem, mazinātu administratīvo slogu, vienkāršotu procedūras, palielinātu administratīvo kapacitāti, sekmētu teritoriālo attīstību un kohēziju un uzlabotu izpratni par ESI fondiem un EIB veikto finansēšanu, jo valstu attīstību veicinošo banku un institūciju rīcībā ir pamatīgas zināšanas par to attiecīgo teritoriju un spēja vietējā līmenī izmantot īpaši pielāgotus finanšu instrumentus;

o
o   o

74.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, EIB un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 128, 19.5.2017., 1. lpp. (2) OV L 345, 27.12.2017., 34. lpp. (3) OV L 249, 27.9.2017., 1. lpp. (4) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2017/10/10/conclusions-climate-change/pdf (5) Piemēram, labi pamatoti, augstu novērtēti projekti, kas nesaņem finansējumu no biorūpniecības kopuzņēmuma. (6) EIB, EIF un Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds. (7) Eiropas Parlamenta 2016. gada 28. aprīļa rezolūcija par Eiropas Investīciju banku (EIB) — 2014. gada pārskats (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0200). (8) http://www.eib.org/attachments/general/reports/ig_fraud_investigations_activity_report_2016_en.pdf. (9) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp. (10) OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par pašreizējo stāvokli cilvēktiesību jomā Turcijā (2018/2527(RSP))

P8_TA(2018)0040 RC-B8-0082/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu stāvokli Turcijā(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Turciju(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Federica Mogherini un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn 2018. gada 2. februāra paziņojumu par jaunākajām norisēm Turcijā, 2017. gada 14. jūlija paziņojumu gadu pēc valsts apvērsuma mēģinājuma Turcijā un 2017. gada 13. marta paziņojumu par Venēcijas komisijas viedokli par grozījumiem Turcijas Konstitūcijā un nesenajiem notikumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2017. gada 8. jūnija paziņojumu par to, ka saņemtas ziņas par Amnesty International Turcijā vadītāja Taner Kiliç apcietināšanu, 2017. gada 8. jūlija paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu Turcijas Büyükada salā un 2017. gada 26. oktobra paziņojumu par cilvēktiesību lietām Turcijā,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2017. gada 25. jūlija augsta līmeņa politisko dialogu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2017. gada 2. novembra rakstiskos apsvērumus, kas iesniegti Eiropas Cilvēktiesību tiesai, par divpadsmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un parlamenta deputātu tiesībām uz brīvību un drošību Turcijā un 2017. gada 10. oktobra rakstiskos apsvērumus par desmit pieteikumiem saistībā ar vārda brīvību un žurnālistu tiesībām uz brīvību Turcijā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju 2156 (2017) par demokrātisku iestāžu darbību Turcijā,

–  ņemot vērā to, ka tādas ES pamatā esošās vērtības kā tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir vērtības, kas attiecas arī uz visām ES kandidātvalstīm;

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECHR) un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem ir pievienojusies arī Turcija,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Parlaments asi nosodīja 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsuma mēģinājumu; tā kā 2018. gada 18. janvārī Turcijas parlaments vēl par trim mēnešiem pagarināja ārkārtas stāvokli; tā kā ārkārtas stāvoklis patlaban tiek izmantots, lai apklusinātu opozīciju, un tas pārsniedz jebkādus leģitīmus pasākumus valsts drošības apdraudējuma novēršanai; tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ārkārtas pasākumiem ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem gan darbības jomas, gan ilguma ziņā;

B.  tā kā Turcija ir svarīgs ES partneris un tiek sagaidīts, ka tā kā kandidātvalsts ievēros visaugstākos standartus attiecībā uz demokrātiju, tostarp cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu;

C.  tā kā 148 cilvēki, kas parakstīja uzsaukumu „Akadēmiķi mieram”, tagad tiek apsūdzēti par „teroristu propagandas” izplatīšanu un 2018. gada maijā viņu lieta tiks izskatīta tiesā;

D.  tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas sniegtajām ziņām pēc valsts apvērsuma mēģinājuma ieslodzījumā joprojām atrodas 148 žurnālisti; tā kā turpinās uzbrukumi politiskajai opozīcijai, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus; tā kā 449 personas tika aizturētas par komentāru ievietošanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, paužot kritiku par Turcijas valdības militāro intervenci Sīrijas anklāvā Afrinā; tā kā saskaņā ar Amnesty International datiem Turcijas varas iestādes ir slēgušas simtiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju un slēgušas vairāk nekā 160 raidorganizācijas, laikrakstu un žurnālu redakcijas, publikāciju un izplatīšanas uzņēmumus;

E.  tā kā Turcijas iestādes kopš 2016. gada jūlija ir pārtraukušas 107 000 cilvēku profesionālo darbību; tā kā Izmeklēšanas komisija par ārkārtas stāvokļa praksi, kas tika izveidota pēc Eiropas Padomes ieteikuma, līdz 2018. gada 18. janvārim ir saņēmusi 104 789 pieteikumus un līdz šim tā ir pieņēmusi lēmumus tikai 3110 lietās, un šie lēmumi nav publiskoti;

F.  tā kā pēdējos gados ir vērojama izpildvaras kontrole pār tiesu sistēmu un kriminālvajāšanu, tiek plaši izvērsta tiesnešu un prokuroru apcietināšana, atbrīvošana no amata un patvaļīga pārcelšana citā amatā, kā arī pastāvīgi uzbrukumi juristiem;

G.  tā kā saskaņā ar Cilvēktiesību asociācijas (HRA) datiem 2017. gada pirmajos 11 mēnešos kopskaitā 2278 cilvēki ir tikuši spīdzināti vai pakļauti nežēlīgai attieksmei;

H.  tā kā situācija valsts dienvidaustrumos joprojām raisa dziļas bažas; tā kā ir ziņots, ka saistībā ar drošības operācijām kopš 2015. gada jūlija ir nogalināti aptuveni 2500 cilvēki un tiek lēsts, ka pusmiljons cilvēku ir tikuši pārvietoti valsts iekšienē; tā kā apcietinājumā joprojām atrodas 68 kurdu pašvaldību mēri;

I.  tā kā šo aizturēto žurnālistu vidū ir, piemēram, Vācijas-Turcijas žurnālists Deniz Yücel, mācībspēks un pastāvīgās slejas autors Mehmet Altan, žurnālists Şahin Alpay un daudzi žurnālisti, kā arī līdzstrādnieki no dienas laikraksta „Cumhuriyet”, viņu vidū Ahmet Şık;

J.  tā kā pēc parlamentārās imunitātes atcelšanas lielam skaitam parlamenta deputātu daudzi opozīcijas deputāti ir saskārušies ar tiesvedību un aizturēšanu; tā kā ieslodzījumā joprojām atrodas 10 parlamenta deputāti, viņu vidū HDP līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kuram drošības apsvērumu dēļ neļāva ierasties tiesā, un CHP deputāts Enis Berberoğlu, un sešiem parlamenta deputātiem tika atņemts deputāta mandāts, viņu vidū Saharova balvas laureātei Leyla Zana, pēc Turcijas parlamentā notikuša balsojuma;

K.  tā kā 2017. gada jūlijā Turcijas varas iestādes apcietināja 10 cilvēktiesību aktīvistus („Stambulas desmitnieku”), kuri vēlāk tika atbrīvoti pret drošības naudu; tā kā Stambulas tiesa atcēla pati savu spriedumu atbrīvot Amnesty International Turcijā priekšsēdētāju Taner Kılıç 2018. gada 1. februārī un patur viņu apcietinājumā uz visu viņa tiesas procesa laiku;

L.  tā kā viens no Turcijas vadošajiem pilsoniskās sabiedrības līderiem Osman Kavala tika apcietināts 2017. gada 18. oktobrī un līdz šim laikam tiek turēts ieslodzījumā, pamatojoties uz apsūdzību par „mēģinājumu gāzt valdību”, tādējādi, ka viņš atbalstīja Gezi parka protestus 2013. gada decembrī;

M.  tā kā 2017. gada 19. novembrī Ankaras gubernatora birojs nolēma noteikt aizliegumu uz nenoteiktu laiku attiecībā uz jebkādiem pasākumiem, ko organizētu LGBTI organizācijas,

N.  tā kā, neraugoties uz to, ka Turcijas konstitūcijā ir paredzēta ticības, reliģijas un reliģisko ideju privātas izplatīšanas brīvība un ir aizliegta diskriminācija reliģiskās piederības dēļ, reliģiskās minoritātes joprojām saskaras ar mutiskiem un fiziskiem uzbrukumiem, stigmatizāciju un sociālo spiedienu skolās un sabiedriskajā dzīvē, diskrimināciju un problēmām attiecībā uz iespēju likumīgi izveidotu lūgšanu vietu;

O.  tā kā, ņemot vērā situāciju Turcijā attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesībām un preses brīvību, Turcijas pirmspievienošanās finansējums ir samazināts par EUR 105 miljoniem, salīdzinot ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu par ES 2018. gada budžetu, vēl tālākus EUR 70 miljonus paturot rezervē, līdz valsts veic „pietiekami izmērāmus uzlabojumus” šajās jomās;

P.  tā kā 2016. gada novembrī Parlaments aicināja iesaldēt Turcijas pievienošanās procesu un 2017. gada jūlijā  — to apturēt, ja izmaiņas konstitūcijā tika īstenotas nemainīgā veidā;

1.  atkārtoti pauž asu nosodījumu par 2016. gada 16. jūlija apvērsuma mēģinājumu un pauž solidaritāti ar Turcijas pilsoņiem; atzīst Turcijas valdības tiesības un pienākumu īstenot darbības, lai sauktu vainīgos pie atbildības, vienlaikus garantējot tiesiskumu un tiesības uz taisnīgu tiesu; tomēr uzsver, ka neveiksmīgais militārā apvērsuma mēģinājums patlaban tiek izmantots, lai vēl vairāk apspiestu leģitīmu un miermīlīgu opozīciju un, nesamērīgi piemērojot nelikumīgas darbības un pasākumus, neļautu plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskajai sabiedrībai miermīlīgi īstenot vārda brīvību;

2.  pauž dziļas bažas par pastāvīgo pamattiesību un pamatbrīvību, kā arī tiesiskuma situācijas pasliktināšanos Turcijā, kā arī par to, ka tiesu vara nav neatkarīga; pauž nosodījumu par patvaļīgu aizturēšanu, tiesu iestāžu īstenotu vajāšanu un administratīvu vajāšanu, kas vērsta pret desmitiem tūkstošu cilvēku; mudina Turcijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus tos, kas ir apcietināti tikai par to, ka viņi dara savu likumīgu darbu un īsteno savas tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, un tiek turēti apcietinājumā bez jebkādiem reāliem pierādījumiem par kriminālām darbībām; prasa atcelt valstī ārkārtas stāvokli un atcelt ārkārtas stāvokļa dekrētus;

3.  aicina Turcijas iestādes ievērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurā ir ietverta skaidra atteikšanās no nāvessoda, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tostarp nevainīguma prezumpcijas principu;

4.  aicina Turcijas valdību nodrošināt visām tām personām, kam piemēroti ierobežojoši pasākumi, pienācīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību un lietu pārskatīšanu atbilstīgi tiesiskuma ievērošanai; uzsver, ka nevainīguma prezumpcija ir jebkuras konstitucionālas valsts pamatprincips; aicina Turciju steidzami pārskatīšanas kārtā pārskatīt Izmeklēšanas komisiju par ārkārtas stāvokļa praksi, lai šī komisija kļūtu par stingru un neatkarīgu komisiju, kas spēj individuāli pievērsties visiem gadījumiem, efektīvi izskatīt milzīgo pieteikumu skaitu, ko tā saņem, un nodrošināt, ka netiek nepamatoti aizkavēta izskatīšana tiesā; mudina Izmeklēšanas komisiju publiskot tās lēmumus; aicina Turcijas iestādes atļaut arodbiedrībām veikt savas arodbiedrības leģitīmas darbības;

5.  uzsver, ka terorisms joprojām tieši apdraud Turcijas iedzīvotājus; tomēr uzsver, ka Turcijas plaši definētie pretterorisma tiesību akti nebūtu jāizmanto iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu sodīšanai par to, ka viņi īsteno savas tiesības uz vārda brīvību; šajā sakarā nosoda vismaz 148 valsts un privāto universitāšu mācību spēku, kas parakstīja uzsaukumu „Akadēmiķi mieram”, apcietināšanu un tiesāšanu, un tādā pašā mērā nosoda nesenos žurnālistu, aktīvistu, ārstu un vienkāršo iedzīvotāju arestus par to, ka viņi pauda savu nostāju pret Turcijas militāro iejaukšanos Afrinā; pauž nopietnas bažas par to, kādas humanitārās sekas izraisīs militārā intervence šajā Sīrijas reģionā, kurā iedzīvotāju vairākums ir kurdi, un brīdina pret nesamērīgām darbībām;

6.  pauž dziļas bažas par ziņojumiem par spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem un aicina Turcijas iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem; atkārtoti pauž savu prasību publicēt Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas novēršanai ziņojumu (CPT ziņojums);

7.  asi nosoda Turcijas parlamenta lēmumu nekonstitucionāli atsaukt imunitāti lielam skaitam deputātu, tādējādi dodot iespēju 10 opozīcijas deputātu apcietināšanai, tostarp apcietināti Tautas Demokrātiskās partijas (HDP) līdzpriekšsēdētāji Figen Yüksekdağ un Selahattin Demirtaş, kā arī atsaukts mandāts sešiem opozīcijas deputātiem, tostarp visnesenāk — Saharova balvas ieguvējas Leyla Zana mandāts; izsaka nosodījumu par 68 kurdu pašvaldību mēru turēšanu ieslodzījumā; izsaka nosodījumu par vietējo ievēlēto pārstāvju patvaļīgu aizstāšanu, kas vēl vairāk iedragā Turcijas demokrātisko struktūru;

8.  pauž dziļas bažas par to, ka ārkārtas stāvokļa sakarā ar izpilddekrētu ir tikuši slēgti vairāk nekā 160 plašsaziņas līdzekļi; nosoda politisko spiedienu uz žurnālistiem; pauž nopietnas bažas par Turcijas iestāžu veikto sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu uzraudzību un sociālo plašsaziņas līdzekļu kontu slēgšanu; mudina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus, kas apcietināti bez jebkādiem pierādījumiem, tostarp ES pilsoni Vācijas žurnālistu Deniz Yücel, kas ir ieslodzījumā jau gadu, tostarp deviņus mēnešus vieninieku kamerā, kaut arī pret viņu netika celtas nekādas oficiālas apsūdzības; aicina Turciju atcelt apsūdzības pret somu-turku žurnālisti Ayla Albayrak, kam Turcijas Tiesa aizmuguriski piespriedusi sodu; atzinīgi vērtē to, ka daži žurnālisti un darbinieki no opozīcijas laikraksta "Cumhuriyet" tika atbrīvoti pēc tam, kad ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus mēnešus, un prasa arī nekavējoties atbrīvot tos četrus "Cumhuriyet" žurnālistus, kas joprojām atrodas ieslodzījumā;

9.  ir ļoti nobažījies par masveida represijām pret Turcijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jo īpaši pauž bažas par vienas no vadošām NVO līdera Osman Kavala apcietināšanu; mudina Turcijas valdību nekavējoties atbrīvot Osman Kavala, jo viņa apcietināšana ir politiski motivēta un patvaļīga;

10.  ar bažām norāda, ka vājinās Turcijas izsenie sekulārie principi un vērtības; pauž nopietnas bažas par ticības brīvības neievērošanu, tostarp par pieaugošo diskrimināciju, kas vērsta pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm; pauž nosodījumu par to, ka Mardinā ir konfiscētas 50 aramiešu baznīcas, klosteri un kapsētas; aicina Komisiju steidzami risināt šos jautājumus ar Turcijas iestādēm; mudina Turcijas valdību atbrīvot mācītāju Andrew Brunson un ļaut viņam atgriezties mājās;

11.  tāpat atgādina par nediskriminācijas principu pret mazākumtautībām, tostarp romiem, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības paust savu kultūru un gūt sociālās labklājības pieejamību;

12.  izsaka nosodījumu par Ankaras gubernatora biroja 2017. gada 19. novembra paziņojumu attiecībā uz lēmumu uz nenoteiktu laiku aizliegt jebkādus pasākumus, ko organizē LGBTI organizācijas, pēc tam, kad trīsreiz pēc kārtas tika aizliegts Stambulas praida gājiens; aicina Turcijas iestādes atsaukt aizliegumu; atzinīgi vērtē vadošā LGBTI aktīvista Ali Erol atbrīvošanu un šajā sakarībā aicina Turcijas iestādes atbrīvot patvaļīgi aizturētos LGBTI aktīvistus un nodrošināt labjutību Diren Coşkun, kas īsteno badastreiku;

13.  atkārtoti pauž dziļas bažas par situāciju Turcijas dienvidaustrumos, jo īpaši tajās teritorijās, kur tiek izsludinātas komandantstundas, pielietots pārmērīgs spēks un piemērota kolektīvā sodīšana; mudina Turciju izstrādāt plānu vismaz pusmiljona iekšzemē pārvietoto personu efektīvai reintegrācijai; atkārtoti pauž nosodījumu par to, ka PKK ir atgriezusies pie vardarbības, un tā ir teroristisko organizāciju ES sarakstā kopš 2002. gada, un mudina šo organizāciju nolikt ieročus un izmantot miermīlīgus un demokrātiskus līdzekļus savas gribas paušanai; atgādina, ka Turcijas valdības pienākums ir aizsargāt visus Turcijas pilsoņus; pauž sašutumu par plaši izplatīto ekspropriācijas praksi, tostarp pašvaldību īpašumu gadījumā; pauž pārliecību, ka tikai politiski taisnīga kurdu jautājuma atrisināšana var panākt ilgtspējīgu stabilitāti un labklājību šajā teritorijā un visā Turcijā, un tāpēc aicina abas puses atgriezties pie sarunu galda;

14.  pauž nopietnas bažas par juridiskās sistēmas darbību Turcijā pēc Stambulas krimināltiesas lēmuma paturēt apcietinājumā divus ieslodzītos žurnālistus Mehmet Altan un Şahin Alpay pēc tam, kad konstitucionālā tiesa bija pieprasījusi viņus atbrīvot, pamatojoties uz to, ka ir tikušas pārkāptas viņu tiesības laikā, kad viņi atradās apcietinājumā; norāda, ka tā ir tiesiskuma tālāka pasliktināšanās; pauž dziļu nožēlu par neseno „Amnesty International” Turcijā priekšsēdētāja Taner Kılıç atkārtoto apcietināšanu, ko plašā mērā uzskata par taisnīgas tiesas farsu, un aicina atcelt pret viņu un viņa līdzatbildētājiem („Stambulas desmitnieku”) izvirzītās apsūdzības, jo pret viņiem nav iesniegti nekādi konkrēti pierādījumi;

15.  atkārtoti pauž savu 2017. gada novembrī pausto nostāju, kurā Parlaments prasīja, lai finansējums, kas paredzēts Turcijas iestādēm saskaņā ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II), tiktu sniegts ar nosacījumu, ka jāveic uzlabojumi tādās jomās kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, un, ja iespējams, pāradresēts pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atkārtoti aicina Komisiju, pārskatot IPA līdzekļus, ņemt vērā notikumu attīstību Turcijā, bet arī nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā palielināt atbalstu Turcijas pilsoniskajai sabiedrībai;

16.  aicina Savienības augsto pārstāvi, EĀDD, Komisiju un dalībvalstis turpināt izvirzīt ar to partneriem Turcijā jautājumu par apcietināto cilvēktiesību aizstāvju, politisko aktīvistu, juristu, žurnālistu un akadēmisko aprindu pārstāvju situāciju un nodrošināt viņiem diplomātisko un politisko atbalstu, tostarp tiesas prāvu novērošanu un uzraudzību;

17.  aicina šo rezolūciju pārtulkot turku valodā;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Turcijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0423. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0306.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par stāvokli Venecuēlā (2018/2559(RSP))

P8_TA(2018)0041 RC-B8-0078/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Venecuēla,

–  ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju,

–  ņemot vērā daudzās iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(1), 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu(2), 2015. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(3), 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(4), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(5) un 2017. gada 13. septembra rezolūciju par ES politiskajām attiecībām ar Latīņameriku(6),

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas, Delegācijas attiecībām ar Mercosur un parlamentārās asamblejas EuroLat priekšsēdētāju 2017. gada 12. jūlija deklarāciju par pašreizējo stāvokli Venecuēlā,

–  ņemot vērā 2001. gada 11. septembrī pieņemto Amerikas Demokrātijas hartu,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein 2017. gada 31. marta paziņojumu par Venecuēlas Augstākās tiesas spriedumu pārņemt Nacionālās asamblejas likumdošanas pilnvaras,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) paziņojumu, kurā nosodīta Enrique Aristeguieta aizturēšana 2018. gada 2. februārī,

–  ņemot vērā brīdinājumus, kas izklāstīti Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2016. gada 30. maija un 2017. gada 14. marta ziņojumos par Venecuēlu, un OAS ģenerālsekretāra aicinājumus steidzami sasaukt Pastāvīgo padomi saskaņā ar Amerikas Demokrātijas hartas 20. pantu, lai apspriestu politisko krīzi Venecuēlā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2017. gada 27. marta vēstuli par stāvokļa pasliktināšanos un smagu politisko, ekonomisko un humanitāro krīzi Venecuēlā,

–  ņemot vērā OAS deklarāciju, ko 2017. gada 13. martā parakstīja 14 šīs organizācijas dalībvalstis, pieprasot Venecuēlai nekavējoties ieplānot vēlēšanas, atbrīvot politiskos ieslodzītos un citu pasākumu starpā atzīt tās konstitūcijā noteikto varas dalīšanu,

–  ņemot vērā OAS Pastāvīgās padomes 2017. gada 3. aprīļa rezolūciju par jaunākajiem notikumiem Venecuēlā,

–  ņemot vērā Limas grupas 2018. gada 23. janvāra deklarāciju par Nacionālās konstitucionālās asamblejas aicinājumu sarīkot prezidenta vēlēšanas,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 22. janvāra secinājumus par Venecuēlu, proti, ieroču embargo un sankciju noteikšanu,

–  ņemot vērā 2017. gada 7. decembrī ES vārdā sniegto PV/AP deklarāciju par dažu trešo valstu pievienošanos ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā,

–  ņemot vērā 2018. gada 26. janvārī ES vārdā sniegto PV/AP deklarāciju par jaunākajiem notikumiem Venecuēlā, nosodot Venecuēlas iestāžu lēmumu izraidīt Spānijas vēstnieku Karakasā,

–  ņemot vērā Parlamenta lēmumu 2017. gada A. Saharova balvu piešķirt Venecuēlas demokrātiskajai opozīcijai,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā nelikumīgā Nacionālā konstitucionālā asambleja, kura nav atzīta ne starptautiskā, ne Eiropas Savienības līmenī, prasīja rīkot prezidenta vēlēšanas līdz 2018. gada aprīļa beigām; tā kā saskaņā ar Venecuēlas Konstitūciju par vēlēšanu sarīkošanu atbildīgā iestāde ir Nacionāla vēlēšanu padome; tā kā Venecuēlas Konstitūcijas 298. pants, kurā ir skaidri norādīts, ka “tiesību akti, kas reglamentē vēlēšanu procesu, nedrīkst nekādā veidā tikt mainīti sešu mēnešu laikposmā pirms vēlēšanu dienas,” pavisam nesen ir pārkāpts vairākas reizes;

B.  tā kā šis lēmums pieņemts ārpus valstī notiekošā dialoga, kas notiek kopš 2017. gada decembra, un neņemot vērā to, ko izdevies sasniegt Venecuēlas valdības un opozīcijas tikšanās laikā Santodomingo; tā kā vēlēšanu datums un pirmsvēlēšanu process bija divas no galvenajām tēmām Santodomingo sarunās; tā kā šis aicinājums rīkot vēlēšanas ir pretrunā gan demokrātijas principiem, gan godprātībai attiecībā uz valdības un opozīcijas dialogu;

C.  tā kā 2018. gada 25. janvārī Augstākā tiesa nolēma izslēgt MUD (Mesa de la Unidad Democrática) no prezidenta vēlēšanām; tā kā 2018. gada 4. februārī Nacionālā vēlēšanu padome izslēdza partiju Primero de Justicia no vēlēšanu procesa; tā kā tādiem līderiem kā Leopoldo López un Henrique Capriles ir aizliegts kandidēt; tā kā ar šiem lēmumiem ir nopietni pārkāpts taisnīgu vēlēšanu princips, aizliedzot opozīcijas kandidātiem vēlēšanās brīvi konkurēt saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem;

D.  tā kā MUD saņēma Parlamenta 2017. gada Saharova balvu par domas brīvību;

E.  tā kā saistībā ar šādu nekonstitucionālu aicinājumu rīkot pirmstermiņa vēlēšanas Meksika un Čīle izstājās no nacionālā politisko sarunu procesa starp Venecuēlas valdību un daļu no opozīcijas;

F.  tā kā 2017. gada 13. novembrī ES Padome nolēma noteikt ieroču embargo pret Venecuēlu un aizliegumu eksportēt materiālus, kurus varētu izmantot represijām valstī;

G.  tā kā 2018. gada 22. janvārī ES Padome vienprātīgi nolēma piemērot sankcijas pret septiņām Venecuēlas oficiālām amatpersonām, nosakot ierobežojošus pasākumus, piemēram, ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, tādējādi reaģējot uz demokrātijas principu, tiesiskuma un demokrātijas pārkāpumiem;

H.  tā kā pēc ES sankciju pieņemšanas Venecuēla veica atbildes pasākumu, izraidot Spānijas vēstnieku Karakasā, pasludinot viņu par persona non grata un apsūdzot Spāniju par iejaukšanos tās iekšējās lietās; tā kā ES ir stingri nosodījusi šo lēmumu, vienlaikus apliecinot pilnīgu solidaritāti ar Spāniju un norādot, ka ES lēmumi ārpolitikas jomā, tostarp sankciju noteikšana, tiek pieņemti vienbalsīgi;

I.  tā kā stāvoklis cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā Venecuēlā turpina pasliktināties; tā kā Venecuēla saskaras ar nepieredzētu politisku, sociālu, ekonomisku un humanitāru krīzi, kuras dēļ iet bojā daudz cilvēku; tā kā brīvu un godīgu vēlēšanu rīkošana ar visām nepieciešamajām garantijām un pietiekama laika atvēlēšana vēlēšanu sagatavošanai ir būtiski nosacījumi, lai varētu sākt risināt daudzās problēmas, ar kurām Venecuēla saskaras; tā kā gandrīz 2 miljoni venecuēliešu ir pametuši valsti; tā kā uzņēmējām valstīm ir aizvien grūtāk sniegt palīdzību un pakalpojumus jaunpienācējiem;

J.  tā kā nemiernieku policijas amatpersona Oscar Pérez un seši citi cilvēki tika nonāvēti bez tiesas, neraugoties uz to, ka viņi jau bija padevušies;

K.  tā kā 2018. gada 2. februārī izlūkdienesti nakts laikā no mājām nolaupīja Enrique Aristeguieta Gramcko, nesniedzot nekādu informāciju par viņa atrašanās vietu un atbrīvojot viņu nākamajā dienā;

L.  tā kā arvien lielāks skaits Venecuēlas iedzīvotāju, tostarp bērni, cieš no pārtikas trūkuma, jo ir ierobežota piekļuve kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, medikamentiem un pārtikai; tā kā Venecuēlas valdība diemžēl vēl aizvien noliedz šo problēmu un atsakās pieņemt starptautisko humāno palīdzību un sekmēt tās izplatīšanu; tā kā Venecuēlas iedzīvotāji cenšas iegādāties pārtiku un pirmās nepieciešamības preces Karību jūras salās, jo valstī pastāv smaga to nepietiekamība,

1.  nosoda nelikumīgās Nacionālās konstitucionālās asamblejas, kas nav atzīta ne starptautiskā, ne ES līmenī, vienpusējo lēmumu līdz 2018. gada aprīļa beigām rīkot pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas; pauž dziļu nožēlu par Venecuēlas Augstākās tiesas neseno spriedumu aizliegt MUD pārstāvjiem piedalīties gaidāmajās vēlēšanās; norāda, ka daudzi iespējamie kandidāti nevarēs kandidēt vēlēšanās, jo ir trimdā, sastopas ar administratīvo tiesību atņemšanu, atrodas apcietinājumā vai mājas arestā; uzstāj, ka nebūtu jārada nekādi šķēršļi vai jāparedz nosacījumi attiecībā uz politisko partiju līdzdalību, un aicina Venecuēlas iestādes pilnībā atjaunot viņu tiesības kandidēt vēlēšanās;

2.  uzsver, ka ES un tās iestādes, tostarp Eiropas Parlaments, atzīs tikai tādas uz reālistiska vēlēšanu grafika balstītas vēlēšanas, par kurām valsts mēroga dialogā panākta vienošanās ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un politiskajām partijām un kurās tiek ievēroti vienlīdzīgas, godīgas un pārredzamas līdzdalības nosacījumi, tostarp atceļot aizliegumu piedalīties politiskajiem oponentiem, atbrīvojot politiskos ieslodzītos, nodrošinot līdzsvarotu neatkarīgas Nacionālās Vēlēšanu padomes sastāvu un paredzot pienācīgas garantijas, tajā skaitā neatkarīgu starptautiski novērotāju uzraudzību; atgādina, ka ir gatavs nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju, ja visi nepieciešamie nosacījumi būs izpildīti;

3.  stingri nosoda Venecuēlas iestāžu lēmumu izraidīt Spānijas vēstnieku Karakasā un pasludināt viņu par persona non grata un prasa Venecuēlas valdībai nekavējoties atjaunot normālas diplomātiskās attiecības ar Spāniju; atgādina, ka visi ES lēmumi ārpolitikas jomā, tostarp sankciju ieviešana, tiek pieņemti vienbalsīgi; šajā sakarībā aicina paust pilnīgu solidaritāti ar Spāniju;

4.  atzīst par piemērotiem pasākumiem ES Padomes ieviesto ieroču embargo un sankcijas pret septiņām Venecuēlas amatpersonām, šādi reaģējot uz smagiem cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumiem, taču aicina tās paplašināt un attiecināt uz personām, kuras ir galvenokārt atbildīgas par politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, proti, prezidentu, viceprezidentu, aizsardzības ministru, augstām militārās vadības amatpersonām un tām pietuvinātām personām, tostarp ģimenes locekļiem; ierosina, ka gadījumā, ja cilvēktiesību stāvoklis turpinās pasliktināties, izskatīt un piemērot diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus, tostarp saistībā ar valsts īpašumā esošo naftas uzņēmumu Petróleos de Venezuela S.A. (PDVSA);

5.  visstingrākajā veidā nosoda to, ka joprojām tiek pārkāpta Venecuēlas demokrātiskā kārtība; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Nacionālajai asamblejai kā vienīgajam likumīgi izveidotajam un atzītajam Venecuēlas parlamentam un aicina Venecuēlas valdību pilnībā atjaunot tās konstitucionālās pilnvaras; noraida visus Konstitucionālās asamblejas pieņemtos lēmumus, jo tie pārkāpj visus demokrātijas standartus un noteikumus; pauž atbalstu politiskam risinājumam attiecībā uz visiem iesaistītajiem dalībniekiem un politiskajām partijām; atgādina, ka valsts pārvaldes atzaru pilnvaru dalīšana un neiejaukšanās ir viens no tādu demokrātisku valstu pamatprincipiem, kuru darbības pamatā ir tiesiskums;

6.  aicina Starptautiskās Krimināltiesas prokuroru saskaņā ar Romas statūtu noteikumiem uzsākt izmeklēšanu par Venecuēlas režīma veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un prasa ES uzņemties aktīvu lomu šajā jomā;

7.  atkārtoti prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiski ieslodzītos, respektēt demokrātiski ievēlētas struktūras un ievērot cilvēktiesības;

8.  pauž solidaritāti un pilnīgu atbalstu Venecuēlas tautai, ko skar smaga humanitārā krīze; prasa nekavējoties panākt vienošanos par ārkārtas humānās palīdzības piekļuves plānu un aicina Venecuēlas iestādes steidzamības kārtā atļaut netraucētu humānās palīdzības sniegšanu un piešķirt atļauju starptautiskajām organizācijām, kuras vēlas palīdzēt sabiedrībai; aicina ātri īstenot neatliekamus pasākumus, lai cīnītos pret uztura nepietiekamību visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem; prasa ES palīdzēt kaimiņvalstīm un jo īpaši Kolumbijai uzlabot Venecuēlas bēgļu stāvokli; aicina Venecuēlas valdību nodrošināt pensijas ārvalstīs dzīvojošiem venecuēliešiem, kam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu;

9.  atkārtoti prasa pēc iespējas drīzāk uz Venecuēlu nosūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju un veidot dialogu ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp. (2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp. (3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0269. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0200. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0345.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par UNRWA stāvokli (2018/2553(RSP))

P8_TA(2018)0042 RC-B8-0085/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par miera procesu Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūras Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) 2017. gada 7. jūnija kopīgo deklarāciju par Eiropas atbalstu UNRWA (2017–2020),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālā asamblejas 1948. gada 11. decembra Rezolūciju Nr. 194 un 1949. gada 8. decembra Rezolūciju Nr. 302, kā arī citas attiecīgās ANO rezolūcijas,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 30. marta ziņojumu par darbībām, ko īsteno Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā UNRWA ir Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūra, ko Ģenerālā asambleja izveidoja 1949. gadā, pilnvarojot to sniegt palīdzību un aizsardzību aptuveni pieciem miljoniem reģistrētu Palestīnas bēgļu; tā kā UNRWA sniegtie pakalpojumi aptver izglītību, veselības aprūpi, palīdzību un sociālo jomu, nometņu infrastruktūru un uzlabošanu, aizsardzību un mikrofinansējumu; tā kā ANO Ģenerālā asambleja ir daudzreiz atjaunojusi UNRWA piešķirtās pilnvaras, pēdējo reizi — līdz 2020. gada 30. jūnijam, kad par šo to pagarināšanu nobalsoja 167 ANO valstis;

B.  tā kā ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais atbalsta sniedzējs UNRWA, 2017. gadā iemaksājot EUR 441 miljonu; tā kā ASV, kā lielākā atsevišķā atbalsta sniedzēja valsts, ir paziņojusi, ka tā no UNRWA paredzētā kopējā maksājuma USD 125 miljonu apmērā iemaksās USD 60 miljonus, bet aizturēs USD 65 miljonus; tā kā saskaņā ar ASV Valsts departamenta sniegto informāciju šis lēmums tika pieņemts, lai mudinātu citas valstis palielināt atbalstu, kā arī lai veicinātu Aģentūras iekšējo reformu;

C.  tā kā UNRWA jau daudzus gadus izjūt būtisku strukturālu finanšu nepietiekamību un saskartos ar šādām grūtībām arī 2018. gadā, neatkarīgi no ASV valdības lēmuma;

D.  tā kā 2017. gada 30. marta ziņojumā ANO ģenerālsekretārs nāca klajā ar vairākiem ieteikumiem, kas vērsti uz adekvāta, paredzama un ilgtspējīga finansējuma nodrošināšanu UNRWA,

1.  joprojām ir cieši apņēmies atbalstīt UNRWA un tās centienus sniegt būtiskus pakalpojumus palestīniešu bēgļiem Gazas sektorā, Jordānas Rietumkrastā, Jordānijā, Sīrijā un Libānā, nodrošinot viņiem labklājību, aizsardzību un cilvēcisko attīstību; pauž atzinību UNRWA par tās neaprakstāmajiem centieniem, kuru mērķis ir aizsargāt un atbalstīt vairāk nekā 400 000 Palestīnas bēgļu, kā arī daudzus citus cilvēkus kara plosītajā Sīrijā; atgādina, ka UNRWA tika izveidota, apliecinot solidaritāti ar Palestīnas bēgļiem, lai mazinātu viņu ciešanas;

2.  pauž bažas par UNRWA finansējuma krīzi; mudina visus līdzekļu devējus pilnībā izpildīt savus Aģentūrai dotos solījumus;

3.  norāda, ka jebkādi negaidīti samazinājumi vai līdzekļu devēju kavēšanās iemaksāt UNRWA paredzētos līdzekļus var 1,7 miljoniem cilvēku negatīvi ietekmēt piekļuvi ārkārtas pārtikas palīdzībai, 3 miljoniem palestīniešu bēgļu — piekļuvi primārajai veselības aprūpei, vairāk nekā 500 000 palestīniešu bērnu, tostarp gandrīz 50 000 bērnu Sīrijā, — iespējas iegūt izglītību 702 UNRWA skolās, kā arī stabilitāti šajā reģionā;

4.  norāda, ka ES ir apņēmusies arī turpmāk palīdzēt UNRWA nodrošināt tai nepieciešamos finanšu resursus, kas ļautu Aģentūrai īstenot savas ANO Ģenerālās asamblejas piešķirtās pilnvaras, un tā varētu ilgtspējīgi un izmaksu ziņā efektīvi darboties, lai nodrošinātu Palestīnas bēgļiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un līmeni;

5.  atzinīgi vērtē ES un vairāku tās dalībvalstu pieņemtos lēmumus paātrināt UNRWA finansēšanu un mudina citus līdzekļu devējus sekot šim piemēram; mudina ASV pārskatīt savu lēmumu un veikt plānotā atbalsta summas izmaksāšanu Aģentūrai pilnā apmērā; atzinīgi vērtē Arābu līgas dalībvalstu iemaksas UNRWA, bet aicina tās palielināt savas finansējuma saistības, lai novērstu finansējuma nepietiekamību;

6.  aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis mobilizēt papildu finansējumu UNRWA īstermiņa finanšu vajadzību segšanai; tomēr norāda, ka ilgtermiņa risinājumu Aģentūras periodiskajam finanšu iztrūkumam var rast tikai tad, ja globālajā daudzpusējā sistēmā izveidos ilgtspējīgu finansēšanas shēmu; mudina ES uzņemties vadošo lomu starptautiskajā sabiedrībā, lai izveidotu šādu mehānismu; šajā sakarībā uzsver ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 30. marta ziņojumā pausto ieteikumu svarīgo nozīmi;

7.  atzinīgi vērtē to, ka UNRWA plāno saglabāt iekšējos pasākumus, kuru mērķis ir ierobežot izmaksas un nodrošināt vēl lielāku efektivitāti, vienlaikus apzinot citas jomas, kurās var tikt uzlabota efektivitāte; mudina Aģentūru arī turpmāk uzlabot tās pārvaldības struktūru un stratēģisko plānošanu virzībā uz vēl lielāku pārredzamību, pārskatatbildību, iekšējo uzraudzību, un nodrošināt savlaicīgu un precīzu programmu un finanšu pārskatu sniegšanu ES, lai nodrošinātu, ka UNRWA objekti netiktu izmantoti ļaunprātīgi, izmeklēt apgalvojumus saistībā ar to, ka tās darbinieki pārkāpj neitralitātes principus, un attiecīgos gadījumos piemērot atbilstošus disciplinārus pasākumus; uzsver, cik svarīgi ir ievērot UNRWA iekārtu neitralitāti atbilstīgi starptautiskajām humanitārajām tiesībām un UNRWA kā ANO struktūras diplomātiskajam statusam;

8.  atkārtoti norāda, ka ES galvenais mērķis ir, balstoties uz 1967. gada robežām, panākt divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konfliktam, tostarp to, ka Jeruzaleme tiktu atzīta par abu valstu galvaspilsētu, Izraēla būtu droša valsts, tai kaimiņos tiktu izveidota neatkarīga, demokrātiska un dzīvotspējīga Palestīnas valsts un abas valstis pastāvētu līdzās mierā un drošībā, balstoties uz tiesībām uz pašnoteikšanos un starptautisko tiesību pilnīgu ievērošanu;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO ģenerālsekretāram un UNRWA ģenerālkomisāram, Kvarteta sūtnim Tuvo Austrumu jautājumā un Amerikas Savienoto Valstu Kongresam un Valsts departamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 8. februāra rezolūcija par noteikumiem attiecībā uz laika maiņu (2017/2968(RSP))

P8_TA(2018)0043 B8-0070/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra Direktīvu 2000/84/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu spēkā esošo tiesību aktu izvērtēšanai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz turpmākās rīcības iespējām;

B.  tā kā daudzos zinātniskos pētījumos, tostarp Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2017. gada oktobra pētījumā par ES noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku saskaņā ar Direktīvu 2000/84/EK, nav nonākts pie kāda galīga secinājuma, taču ir norādīts uz negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību;

C.  tā kā vairākās pilsoņu iniciatīvās uzsvērtas iedzīvotāju bažas par pulksteņa rādītāju pagriešanu divas reizes gadā;

D.  tā kā Parlaments jau agrāk pievērsis uzmanību šai problēmai, piemēram, 2015. gada 25. septembra jautājumā Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski O-000111/2015 – B8-0768/2015 ;

E.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt vienotu ES laika režīmu pat pēc tam, kad tiktu izbeigta pulksteņa rādītāju pagriešana divas reizes gadā,

1.  aicina Komisiju veikt Direktīvas 2000/84/EK visaptverošu novērtējumu un vajadzības gadījumā nākt klajā ar priekšlikumu tās pārskatīšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 31, 2.2.2001., 21. lpp. (2) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.