Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 18., 19., 21., 79. un 82. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 6., 20., 21., 23., 24., 41. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1985. gada 29. novembra Deklarāciju par tiesvedības pamatprincipiem noziedzības un ļaunprātīgas varas izmantošanas upuriem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un Padomes 2017. gada 11. maija lēmumus (ES) 2017/865(1) un (ES) 2017/866(2) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 14. jūnija ieteikumu CM/Rec(2006)8 dalībvalstīm par palīdzību noziegumos cietušajiem,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2010. gada 31. marta Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem, ar ko apkarot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes pamata,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 6. decembra secinājumus par naida noziegumu apkarošanu ES un Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus "Pret sievietēm un meitenēm vērstas visa veida vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršana un apkarošana",

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Direktīvu (ES) 2017/541 par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. decembra rezolūciju par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu "Kā ES un dalībvalstis varētu labāk palīdzēt terorisma upuriem?", ko 2017. gada septembrī publicējis Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojumu "Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums", kas publicēts 2017. gada decembrī,

–   ņemot vērā FRA 2017. gada februārī publicēto pētījumu "Bērniem draudzīga tiesu sistēma: tiesvedībā iesaistīto bērnu (cietušo, liecinieku vai lietas pušu) perspektīvas un pieredze deviņās ES dalībvalstīs",

–  ņemot vērā FRA 2017. gada ziņojumu par pamattiesībām, kas publicēts 2017. gada maijā,

–  ņemot vērā FRA 2016. gada ziņojumu par pamattiesībām, kas publicēts 2016. gada maijā,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Noziegumos cietušie ES: cietušo atbalsta apmērs un veids", kas publicēts 2015. gada janvārī,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Smaga darbaspēka ekspluatācija: darba ņēmēji, kuri pārvietojas ES teritorijā vai dodas uz ES", kas publicēts 2015. gada jūnijā,

–  ņemot vērā FRA pētījumu "Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums", kas publicēts 2014. gada martā,

–  ņemot vērā projekta IVOR ziņojumu "Implementing Victim-oriented reform of the criminal justice system in the EU" ("Uz cietušajiem vērstas krimināltiesību sistēmas reformas īstenošana Eiropas Savienībā"), kas publicēts 2016. gada 6. maijā,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) ziņojumu "An analysis of the Victims’ Rights Directive from a gender perspective" ("Cietušo tiesību direktīvas analīze no dzimumperspektīvas"),

–  ņemot vērā 2017. gada 10. novembrī pieņemtos Jogjakartas principus +10 ("Papildu principi un valstu pienākumi attiecībā uz starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanu seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimtes izpausmes un dzimumīpašību ziņā"),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta veikto Eiropas īstenošanas novērtējumu par Direktīvu 2012/29/ES, ko sagatavojusi ex post novērtēšanas nodaļa,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8–0168/2018),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus ("Cietušo tiesību direktīva"), tiecas noziegumos cietušos pozicionēt krimināltiesību sistēmas centrā un tās mērķis ir stiprināt noziegumos cietušo tiesības tā, lai visi cietušie varētu paļauties uz vienāda līmeņa tiesībām neatkarīgi no nodarījuma vietas, valstspiederības vai uzturēšanās statusa;

B.  tā kā 2017. gada septembrī Cietušo tiesību direktīvu savos tiesību aktos bija transponējušas 23 no 27 dalībvalstīm; tā kā Komisija ir sākusi 16 pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kas praksē vēl nav panākušas pilnīgu atbilstību; tā kā direktīva ir nodrošinājusi iespēju sākt uzlabot situāciju personām, kas cietušas noziegumā citā dalībvalstī; tā kā pārrobežu situācijās joprojām ir trūkumi;

C.  tā kā Eiropas līmenī ir ieviesti vienoti standarti un instrumenti, ar ko uzlabot ES iedzīvotāju dzīvi, bet attieksme pret noziegumos cietušajiem joprojām katrā valstī ir atšķirīga;

D.  tā kā par spīti daudzām dalībvalstīs ieviestajām izmaiņām cietušie joprojām bieži vien nezina savas tiesības, tāpēc Cietušo tiesību direktīvu nav iespējams efektīvi īstenot uz vietas un jo īpaši — izpildīt informācijas pieejamības prasību;

E.  tā kā līdztekus juridiskajam atbalstam cietušo atbalsta grupas cietušo vajadzības iedala četrās grupās: tiesības uz taisnīgu tiesu, cieņu, patiesību un piemiņu, no kurām pēdējā saprotama kā terorisma beznosacījumu nosodījums;

F.  tā kā dažās dalībvalstīs trūkst dažādu cietušo atbalsta dienestu savstarpējās koordinācijas gan vietējā, gan reģionālā, gan valsts un starptautiskā līmenī, tādējādi apgrūtinot cietušo piekļuvi piedāvātajiem atbalsta pakalpojumiem;

G.  tā kā sieviešu patversmes, centri un palīdzības dienesti ir galvenās iestādes, kas nodrošina atbalstu vardarbībā cietušajām sievietēm un viņu bērniem; tā kā Eiropā nav pietiekama sieviešu patversmju un centru nodrošinājuma; tā kā steidzami vajag vairāk sieviešu patversmju, jo sievietes, kas cietušas no vardarbības ģimenē, un viņu bērni tajās var rast drošību, pajumti, konsultācijas un atbalstu; tā kā sieviešu patversmju trūkums var apdraudēt viņu dzīvību;

H.   tā kā gadījumos, kad teroristu uzbrukums notiek vienā dalībvalstī, bet cietušā dzīvesvietas valsts ir cita dalībvalsts, abām dalībvalstīm būtu cieši jāsadarbojas, lai atvieglotu palīdzības sniegšanu cietušajam;

I.  tā kā — ja valdības struktūras un valstu iestādes efektīvi palīdzētu cietušajiem un nodrošinātu aizsardzību, iedzīvotāji tās atbalstītu un tām uzticētos, tādējādi stiprinot šo iestāžu reputāciju;

J.  tā kā ar cietušajiem, jo īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos, parasti saskaras dažādi veselības aprūpes speciālisti un tā kā cietušie bieži vien vispirms vēršas pie šiem speciālistiem, lai ziņotu par noziegumu; tā kā pierādījumi liecina, ka veselības aprūpes speciālisti, piemēram, ārsti un citi klīniskās aprūpes speciālisti, nav pietiekami apmācīti, kā efektīvi reaģēt ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos;

K.  tā kā sievietēm, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, vienmēr ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo viņas ir īpaši neaizsargātas pret sekundāru un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem;

L.  tā kā Eiropas Savienībā, jo īpaši tad, kad cietušie ir minoritāšu pārstāvji, migranti, cilvēki ar atkarīgu vai nedrošu uzturēšanās statusu, LGBTI personas, kad ir notikuši antisemītiski nodarījumi, bērnu seksuāla izmantošana, vardarbība ģimenē vai ar dzimumu saistīta vardarbība, cilvēku tirdzniecība un piespiedu darbs, joprojām sistemātiski netiek pietiekami ziņots par šādiem gadījumiem vai par vardarbīgajām personām; tā kā aptuveni divas trešdaļas sieviešu, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, par to neziņo iestādēm, jo baidās no atriebības, apkaunojuma un sociālās stigmas;

M.  tā kā naida noziegumi pret LGBTI personām notiek visā ES; tā kā par šiem noziegumiem netiek pietiekami ziņots un tāpēc netiek ievērotas cietušo tiesības;

N.  tā kā FRA pētījumā "Naida noziegumu problēmas aktualizācija Eiropas Savienībā: cietušo tiesību atzīšana" norādīts, ka imigranta statuss palielina risku ciest noziedzīgā nodarījumā neatkarīgi no citiem zināmiem riska faktoriem;

O.  tā kā ES dalībvalstīs aizvien biežāk notiek rasistiski naida noziegumi pret migrantiem un patvēruma meklētājiem; tā kā vien nedaudzi šo naida noziegumu izdarītāji tiek saukti pie atbildības;

P.  tā kā, lai gan direktīvas 1. pantā visiem noziegumos cietušajiem bez diskriminācijas ir piešķirtas vienlīdzīgas tiesības, vairākums dalībvalstu faktiski nav ieviesušas politiku vai procesus, kas nodrošinātu, ka cietušie, kam nav personu apliecinošu dokumentu, var droši ziņot par smagiem darbaspēka ekspluatācijas, ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumiem un citām ļaunprātīgas izmantošanas izpausmēm, neriskējot saņemt ar imigrāciju saistītus sodus; tā kā šī situācija nesamērīgi skar sievietes un meitenes, kas turklāt ir vairāk pakļautas cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas riskam; tā kā FRA apsekojumā "Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otrais apsekojums" norādīts, ka tikai viens no astoņiem respondentiem ir ziņojis vai iesniedzis sūdzību par nesenāko diskriminācijas gadījumu, ar ko saskāries etniskās izcelsmes vai imigranta statusa dēļ;

Q.  tā kā direktīvas 1. pantā norādīts, ka direktīvā noteiktās tiesības cietušajiem piemēro, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar uzturēšanās statusu;

R.  tā kā #MeToo kampaņa ir skaidri parādījusi, ka tiesu sistēma sievietēm un meitenēm nenodrošina pietiekami taisnīgu tiesu un aizsardzību un ka tāpēc personas, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, nesaņem vajadzīgo atbalstu;

S.  tā kā Stambulas konvencijas ratifikācija un pilnīga īstenošana nodrošina saskanīgu Eiropas tiesisko regulējumu, ar ko novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un aizsargāt cietušās sievietes; tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības definīcija būtu jāpamato ar Stambulas konvenciju, kā arī būtu jāņem vērā strukturālā specifika, kas piemīt vardarbībai pret sievietēm un citām ar dzimumu saistītas vardarbības izpausmēm, un tās saikne ar sabiedrībā joprojām plaši izplatīto sieviešu un vīriešu nelīdztiesību; tā kā vardarbība tuvās attiecībās ir jāskata no dzimuma perspektīvas, jo tā nesamērīgi skar sievietes;

T.  tā kā tieši sievietes visvairāk apdraud vajāšana, kas ir izplatīta ar dzimumu saistītas vardarbības izpausme, un tā kā septiņu dalībvalstu kriminālkodeksos vajāšana nav ņemta vērā kā īpašs nodarījums;

U.  tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš tādu bērnu drošībai un aizsardzībai, kuru mātes cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā vai vardarbībā ģimenē;

V.  tā kā cietušie bieži vien nav pietiekami informēti par tiesas procesiem un to iznākumu; tā kā par nozieguma izdarītāja atbrīvošanu cietušie pārāk bieži negaidīti uzzina vien no plašsaziņas līdzekļiem vai citiem ārējiem avotiem, nevis no kompetentajām iestādēm;

W.  tā kā cietušie un viņu ģimenes locekļi nesaņem pietiekamu informāciju par savām tiesībām, ja noziegums noticis dalībvalstī, kas nav cietušā dzīvesvietas valsts; tā kā dalībvalstīs jēdziena "cietušais" definīcijas atšķiras; tā kā šā iemesla dēļ valstu tiesību aktu piemērošanas jomas atšķiras (dažkārt attiecinot to arī uz ģimenes locekļiem);

X.  tā kā viegli pieejami un plaši popularizēti palīdzības tālruņu numuri ir pirmā iespēja, ko daudzas sievietes izmanto, lai vērstos pēc palīdzības un atbalsta, kas nepieciešams, tuvās attiecībās saskaroties ar vardarbību;

Y.  tā kā tikai 27 % Eiropas iedzīvotāju ir zināms vienotais Eiropas neatliekamās palīdzības tālruņa numurs 112; tā kā vēl joprojām ne visiem tas ir pieejams;

Z.  tā kā ievērojamā skaitā gadījumu cietušie ir arī svarīgākie liecinieki tiesas procesā un ir jāaizsargā pret nozieguma izdarītāja iespējamu atriebību vai draudiem, cita starpā novēršot atkārtotu vai sekundāru kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri; tā kā liecinieku liecības ir izšķirīgs elements, kas nodrošina pienācīgu krimināltiesību sistēmas darbību un paļāvību uz šo sistēmu, kā arī ir būtiski svarīgas organizētās noziedzības un teroristu grupu kriminālvajāšanai un likvidēšanai; tā kā dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai efektīvi aizsargātu lieciniekus un paātrinātu paraugprakses apmaiņu un starptautisko sadarbību šajā jomā;

AA.  tā kā ir ziņots par Cietušo tiesību direktīvas īstenošanas trūkumiem, jo sevišķi šādā ziņā:

AB.  tā kā noziegumos cietušie bieži ziņo, ka izturēt taisnīguma panākšanas procesu jau nozīmē piedzīvot pakļaušanu netaisnībai — sekundāru vai atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri; tā kā faktori, kas ietekmē cietušo pieredzi sistēmā, citu starpā ir attieksme pret viņiem procesa laikā, kā arī tas, kādā mērā viņiem tiek nodrošinātas kontroles un līdzdalības iespējas;

AC.  tā kā terora aktos cietušie ir pārdzīvojuši uzbrukumus, kuru galvenais nolūks ir kaitēt sabiedrībai vai sabiedrības grupai, kuru pārstāv cietušie; tā kā tādēļ, ņemot vērā pret cietušajiem pastrādātā nozieguma specifiku, viņiem ir vajadzīga īpaša uzmanība, atbalsts un sociālā atzīšana;

AD.  tā kā personām, kas 2016. gadā cieta teroristu uzbrukumos Briselē, netika pienācīgi nodrošinātas vai vispār netika nodrošinātas dažādas tiesības, piemēram, tiesības uz finansiālo palīdzību un kompensāciju, kas paredzētas Cietušo tiesību direktīvas noteikumos;

Direktīvas īstenošanas novērtējums

1.  kritizē to, ka Komisija līdz 2017. gada novembrim nav iesniegusi Parlamentam un Padomei ziņojumu par Cietušo tiesību direktīvas īstenošanu, kā tas paredzēts direktīvas 29. pantā; aicina dalībvalstis sadarboties un nosūtīt Komisijai visus attiecīgos datus un statistiku, lai atvieglotu direktīvas īstenošanas novērtēšanu;

2.  kritizē to, ka līdz 2017. gada septembrim, divus gadus pēc transponēšanas termiņa, tikai 23 no 27 dalībvalstīm bija oficiāli transponējušas Cietušo tiesību direktīvu, turklāt daļa — tikai daļēji atbilstīgi un tikai daļu no noteikumiem;

3.  atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir sekmīgi īstenojušas konkrētus Cietušo tiesību direktīvas noteikumus, proti, par:

4.  tomēr pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs joprojām ir būtiskas nepilnības direktīvas transponēšanā un īstenošanā, jo īpaši šādā ziņā:

5.  uzsver, ka ir absolūti nepieciešams, lai pirmā saziņa ar cietušo noritētu pienācīgi, īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos; tomēr norāda, ka daļai visneaizsargātāko cietušo, piemēram, nepilngadīgajiem un nepietiekami izglītotiem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un gados vecākiem cietušajiem, kā arī (valodas dēļ) migrantiem un cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, var būt grūti saprast viņiem sniegto informāciju, tāpēc 4. pantā noteiktās tiesības uz informāciju var netikt īstenotas pilnībā, un tādēļ, lai palīdzētu cietušajiem, ir jānodrošina kvalificēta speciālista klātbūtne; norāda, ka 4. pants ir viens no direktīvas svarīgākajiem elementiem, jo palīdz cietušajiem izmantot tiesības uz pieejamo atbalstu un aizsardzību, kas paredzēts direktīvā;

6.  aicina dalībvalstis sekmēt tiesu iestāžu vienkāršu pieejamību un pienācīgu bezmaksas juridisko palīdzību, jo tā būtiski palīdz izbeigt klusēšanu un nostiprināt cietušā uzticēšanos krimināltiesību sistēmai, mazina nesodāmības iespējamību un nodrošina cietušajam iespēju sākt psiholoģiskās atlabšanas procesu;

7.  aicina visas dalībvalstis ieviest un efektīvi īstenot visu cietušo un iespējamo cietušo tiesības saņemt informāciju, kā noteikts Cietušo tiesību direktīvas 4. pantā; uzsver, ka ir jāuzlabo informācijas sniegšanas mehānismi dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka cietušie ir ne vien informēti par savām tiesībām, bet arī zina, pie kā vērsties, lai šīs tiesības īstenotu; norāda, ka speciālistiem, ar kuriem cietušie saskaras vispirms, vajadzētu būt pirmajiem, kas cietušajiem sniedz informāciju par viņu tiesībām, kā arī par programmām, kuras izstrādātas, lai novērstu situācijas, kas izraisa pakļaušanu netaisnībai; uzsver, ka, cietušo nepietiekami informējot pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā, cietušais nevar pilnībā izmantot savas tiesības, tādējādi izraisot neapmierinātību ar tiesu sistēmu, kā arī attur cietušos no aktīvas līdzdalības kriminālprocesā;

8.  pauž nožēlu par to, ka pārāk daudzas dalībvalstis savos tiesību aktos nav paredzējušas cietušā individuālu novērtējumu, tāpēc cietušo īpašo vajadzību apzināšana un identificēšana, izturēšanās pret cietušajiem ar cieņu ir nepilnīga, tāpēc netiek arī nodrošināta viņu īpašajām vajadzībām atbilstīga aizsardzība;

9.  norāda, ka Cietušo tiesību direktīvas netransponēšana dažu dalībvalstu tiesību aktos nozīmē, ka šo dalībvalstu pilsoņi tiek diskriminēti situācijās, kad vēlas izmantot savas tiesības, kuras viņiem ir kā Eiropas pilsoņiem;

10.  pauž nožēlu par to, ka Cietušo tiesību direktīva ierobežo cietušo iespējas izmantot tiesības uz juridisko palīdzību, noteikdama dalībvalstīm prasību juridisko palīdzību sniegt vien tad, ja cietušais ir puse kriminālprocesā, un paredzēdama, ka nosacījumi vai procesuālie noteikumi, saskaņā ar kuriem cietušajiem pieejama juridiskā palīdzība, ir jānosaka valsts tiesību aktos; uzsver, ka šie ierobežojumi var būt īpaši apgrūtinoši tiem ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem, kuri neiesniedz sūdzību un kuru lietas nekad netiks izskatītas krimināltiesību sistēmā;

11.  norāda, ka citi instrumenti, kas attiecas uz līdzīgiem secīgiem cietušo tiesību papildinājumiem, sarežģī Cietušo tiesību direktīvas īstenošanu;

12.  atgādina, ka trešo valstu valstspiederīgie un ES pilsoņi, kuri citā dalībvalstī ir cietuši noziegumā, neatkarīgi no uzturēšanās statusa arī var izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības, atbalstu un aizsardzību un ka cietušie tādā noziedzīgā nodarījumā, kas izdarīts dalībvalstī, kura nav cietušā dzīvesvietas valsts, var iesniegt sūdzību dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajās iestādēs; tomēr norāda, ka šīs tiesības bieži vien vājina dalībvalstu eksteritorialitātes noteikumu neskaidrība; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka uzturēšanās statuss nav kritērijs cietušo tiesību pilnīgai izmantošanai, un precizēt valsts eksteritorialitātes noteikumus; aicina dalībvalstis garantēt, ka citā dalībvalstī izdarītā noziegumā cietušajiem ir pieejami atbalsta dienesti un informācija par viņu tiesībām, un pieņemt īpašus pasākumus, kuros īpaša uzmanība pievērsta visu cietušo tiesībām saņemt kompensāciju un tiesībām kriminālprocesos; šajā ziņā aicina dalībvalstis atbilstīgi rīkoties un veicināt kompetento iestāžu vai struktūru sadarbību, sniedzot specializētu atbalstu, lai cietušajiem būtu efektīva piekļuve šādai informācijai un dienestiem;

13.  atgādina dalībvalstīm, ka cietušajiem, kam nav atbilstīga uzturēšanās statusa, arī vajadzētu būt iespējai izmantot tiesības un pakalpojumus, tostarp patversmes un citus šajā direktīvā paredzētus specializētus pakalpojumus, piemēram, juridisko aizsardzību un psihosociālo un finansiālo atbalstu bez izraidīšanas riska; aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību un pakalpojumu pieejamību bez diskriminācijas; atzinīgi vērtē pasākumus, ko dažas dalībvalstis veikušas, lai cietušajiem bez personu apliecinošiem dokumentiem humānu apsvērumu dēļ vai kriminālprocesa laikā piešķirtu uzturēšanās atļauju, tādējādi mudinot cietušos ziņot par noziegumiem un kliedējot nodarītāju nesodāmības atmosfēru; mudina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, kas cietušajiem ar atkarīgu uzturēšanās statusu nodrošinātu iespējas izkļūt no vardarbības situācijām, dodot iespēju iegūt neatkarīgu uzturēšanās statusu; mudina Komisiju popularizēt un atvieglot tādas pastāvošas labas prakses apmaiņu un izvērtēšanu dalībvalstu starpā, kur integrēta cietušo un pilsoniskās sabiedrības perspektīva;

Ieteikumi

Individuāls novērtējums

14.  atgādina, ka viens no svarīgākajiem Cietušo tiesību direktīvas mērķiem ir uzlabot cietušo stāvokli visā ES un cietušos pozicionēt krimināltiesību sistēmas centrā;

15.  aicina dalībvalstis nostiprināt tādu personu tiesības, kas cietušas naida noziegumos, tostarp noziegumos pret LGBTI vai rasisma izraisītos noziegumos;

16.  uzsver, ka individuālie novērtējumi ir būtiski svarīgi, lai radītu paļāvību cietušajiem, sniedzot informāciju par viņu tiesībām, kā arī tiesībām pieņemt lēmumus tiesvedībā, kurā viņi iesaistīti, un attiecībā uz bērniem — par tiesībām uz īpašām procesuālajām garantijām, kas piemērojamas jau no tiesvedības sākuma; aicina dalībvalstis savos tiesību aktos pienācīgi paredzēt savlaicīgus individuālus cietušo novērtējumus, tostarp vajadzības gadījumā, sākotnēji sazinoties ar kompetento iestādi, jo tas ir būtisks tiesvedības posms cietušā īpašo vajadzību atzīšanai un apzināšanai, lai pēc tam atbilstīgi šīm vajadzībām piešķirtu īpašu aizsardzību un tādējādi novērstu sekundāru un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, iebiedēšanu un atriebību; uzsver, ka individuālais novērtējums ir regulāri jāpārskata, lai apzinātu aktuālās atbalsta vajadzības, un ka cietušajiem piemērotā laikposmā pēc nozieguma būtu jānodrošina atkārtots izvērtējums, ņemot vērā iegūtās zināšanas par reakciju uz traumatisku notikumu; atgādina, ka individuālais novērtējums ir īpaši vajadzīgs cilvēku tirdzniecībā cietušajiem un bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības, ņemot vērā šo noziegumu sociālās, fiziskās un psiholoģiskās sekas; atgādina, ka visos individuālajos noteikumos vajadzētu būt īpaši iejūtīgai attieksmei pret dzimumu, jo augsta atkārtotas kļūšanas par noziedzīga nodarījuma upuri riska dēļ ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušām sievietēm un LGBTQI personām vajadzīga īpaša uzmanība un aizsardzība un tādēļ būtu jānodrošina īpaši pasākumi un speciālistu atbalsts;

Cietušo atbalsta dienesti

17.  pauž nožēlu par to, ka cietušajiem ir sarežģīti piekļūt atbalsta dienestiem; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs cietušo atbalsta dienesti vēl nav izveidoti; uzsver, ka cietušo atbalsta dienest pieejamība un tiesību izmantošana būtu jāgarantē visiem cietušajiem visā ES, un tiem vajadzētu būt pieejamiem pat tad, ja persona vēl nav pierādījusi, ka ir cietusi noziegumā, vai pirms oficiālas procedūras vai rīcības sākuma; aicina dalībvalstis nodrošināt sieviešu patversmes un sieviešu centrus un palielināt to skaitu, uzlabot to pieejamību, palīdzot sievietēm, kuras ir cietušas no visu veidu vardarbības dzimuma dēļ, un nodrošināt, ka sievietēm, kas pārcietušas vardarbību, nekad netiktu liegts patvērums; uzstāj, ka šie pakalpojumi ir jāpaplašina, lai pienācīgāk apmierinātu visu sieviešu vajadzības un jo īpaši palīdzētu sievietēm ar atšķirīgām spējām un migrantēm, tostarp migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem; uzsver, ka šajos pakalpojumos būtu jāiekļauj arī speciālistu atbalsts, ko sniedz neizmitinot, piemēram, informācija un konsultācijas, pavadīšana uz tiesu un iesaistes pakalpojumi; uzskata, ka šīm patversmēm būtu jāpalīdz visām sievietēm, kuras saskaras ar vardarbību tuvās attiecībās, un 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā vajadzētu būt bez maksas pieejamām sievietēm un viņu bērniem, lai sievietes varētu justies droši un ziņot par vardarbību dzimuma dēļ;

18.  aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst bērnu un jebkādos noziegumos cietušu bērnu individuālajam novērtējumam, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku tirdzniecībai, tostarp seksuālai izmantošanai, ar dzimumu saistītai vardarbībai un seksuālai vardarbībai un izmantošanai; atgādina, ka vienmēr būtu jāuzskata, ka neaizsargātības dēļ cietušajiem bērniem ir vajadzīga īpaša aizsardzība, kā paredzēts direktīvas 22. panta 4. punktā; uzsver, ka pret cietušajiem bērniem un jauniešiem jāizturas, pienācīgi ņemot vērā viņu neaizsargātību;

Apmācība

19.  uzsver, ka dalībvalstu procedūru saskaņošanas un standartizācijas nolūkā, kā arī nolūkā panākt vienlīdzīgu attieksmi pret Eiropas iedzīvotājiem ir ārkārtīgi svarīgi ES līmenī nodrošināt papildu apmācības programmas;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt īpašu apmācību personām, kas atbild par palīdzības sniegšanu terora aktos cietušajiem, kā arī piešķirt šim nolūkam vajadzīgos līdzekļus;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt visiem speciālistiem, kas strādā ar noziegumos cietušajiem, piemēram, juristiem, policistiem, prokuroriem, tiesnešiem un veselības aprūpes speciālistiem, sociālajiem darbiniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, apmācības programmas un vadlīnijas, kurās ņemts vērā dzimuma aspekts; mudina dalībvalstis attiecīgi izmantot šai apmācībai paredzēto ES finansējumu; aicina dalībvalstis īpaši nodrošināt visu ar policijas darbinieku apmācību saistīto pienākumu izpildi, lai viņi varētu labāk veikt individuālos novērtējumus tūlīt pēc tam, kad noticis noziedzīgs nodarījums; aicina dalībvalstis novērst papildu vai sekundāro kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, ar ko saskaras noziegumos cietušie, un sniegt cietušajiem informāciju par viņu tiesībām un dienestiem, pie kuriem iespējams vērsties, tādējādi radot paļāvību cietušajiem, lai samazinātu posttraumatisko stresu; uzsver, ka sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un NVO šāda apmācība būtu jāiekļauj arī izglītības programmās un ka visiem speciālistiem, kurs saskaras ar noziegumos cietušajiem, vajadzētu būt pieejamai obligātai un speciālai regulārai apmācībai, lai, attīstot skatījumu, kas piemērots darbam ar dažādu cietušo īpatnībām un vajadzībām, palīdzētu šiem speciālistiem novērst vardarbību un sniegt atbilstīgu palīdzību neaizsargātām grupām, piemēram, bērniem, sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, LGBTI personām un cilvēkiem ar invaliditāti; norāda, ka personāla apmācība ir būtiski svarīga efektīvai direktīvas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāiekļauj norādījumi par to, kā nodrošināt cietušo aizsardzību pret piespiešanu, izmantošanu un vardarbību un ķermeņa un garīgās veselības integritātes respektēšanu; uzskata, ka visās apmācības sesijās būtu jāuzsver nediskriminācijas princips, kas ir direktīvas pamatā;

22.  atgādina, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš to speciālistu apmācībai, kuri saskaras ar noziegumos cietušajiem bērniem, jo īpaši seksuālas izmantošanas un seksuālas vardarbības gadījumos, ņemot vērā dažādu vecuma grupu vajadzības; uzsver, ka šādu speciālistu saziņai ar bērniem jānotiek bērniem labvēlīgi;

23.  mudina Komisiju piešķirt praktisku nozīmi starptautiskai terorisma upuru piemiņas dienai, vismaz divas reizes gadā rīkojot starptautisku sanāksmi, kas īpaši veltīta pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstu vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un cietušo personu liecību vākšanai; uzskata, ka tādējādi būtu jāpalīdz nodrošināt direktīvas ātru, vienotu un pilnīgu transponēšanu, vispārēju piemērošanas problēmu agrīnu apzināšanu un jāpalīdz pastāvīgi novērtēt tās spēju palielināt informētību, kā arī papildināt tās darbības dimensiju, lai cietušajiem izrādītu solidaritāti un sniegtu institucionālu un sociālu atbalstu;

24.  uzsver, ka veselības aprūpes speciālistiem ir būtiska loma ģimenes vardarbībā cietušo identificēšanā, jo ciešās attiecībās vardarbība pret sievietēm ilgtermiņā ietekmē gan fizisko, gan garīgo veselību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir pieejama informācija par cietušo atbalsta dienestiem un cietušo tiesībām, un nodrošināt speciālu apmācību plašam veselības aprūpes speciālistu lokam, tostarp ģimenes ārstiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstiem, māsām, ārstu palīgiem, klīniskajiem sociālajiem darbiniekiem un uzņemšanas nodaļu darbiniekiem, lai cietušajam būtu iespējams sniegt efektīvu palīdzību, jo īpaši ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos, tādējādi palīdzot identificēt iespējamas izmantošanas gadījumus un mudināt cietušās sievietes sazināties ar kompetento iestādi;

Pārrobežu dimensija

25.  aicina dalībvalstis piešķirt finansiālu un juridisku palīdzību ģimenes locekļiem, ja dalībvalstī, kura nav cietušā dzīvesvietas valsts, ir noticis smags noziegums, piemēram, ja cietušais ir miris vai smagi ievainots, īpaši gadījumos, kad ģimenes locekļi nevar atļauties ierasties attiecīgajā dalībvalstī, lai apmeklētu tiesas sēdes, samaksāt par psiholoģisko atbalstu vai nogādāt cietušo atpakaļ mājās;

26.  aicina dalībvalstis padarīt elastīgākas procedūras un paātrināt procesu, ko izmanto, lai pārsūtītu spriedumus par vardarbību dzimuma dēļ, kas pieņemti kādā valstī, īpaši starptautisku pāru gadījumos, lai iestādes valstīs, no kurām ir laulātie, varētu iespējami drīz attiecīgi rīkoties un nepieļaut, ka bērnu aizgādība tiek nodota tēvam, kurš citā valstī apsūdzēts ar dzimumu saistītā vardarbībā;

27.  aicina Komisiju un Padomi turpināt pilnveidot cietušo tiesības, lai ES varētu uzņemties vadošo lomu cietušo tiesību aizsardzības jomā;

Procesuālās tiesības

28.  uzsver, cik svarīgi ir sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, nodrošinot arī cietušajiem iespējami mazāku birokrātisko slogu;

29.  īpaši aicina dalībvalstis izveidot konfidenciālas un anonīmas procedūras ziņošanai par noziegumiem, jo īpaši seksuālas vardarbības un personu ar invaliditāti un nepilngadīgo ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, lai pārraudzītu un novērtētu ziņojumu skaitu un nodrošinātu, ka cietušie, kam nav personu apliecinošu dokumentu, varētu iesniegt sūdzības, nebaidoties, ka tas varētu izraisīt ar imigrāciju saistītas sekas;

30.  aicina dalībvalstis paātrināt tādu juridisku kriminālprocesa normu ieviešanu, kas garantē cietušo bērnu aizsardzību visa kriminālprocesa laikā, ņemot vērā ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušo bērnu īpašās vajadzības, jo īpaši gadījumos, kad bērna māti ir nogalinājis viņas partneris, un nodrošinātu, ka pēc kriminālprocesa viņi saņem palīdzību un sociālo un psiholoģisko atbalstu, lai novērstu cietušo bērnu sekundāru kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem; aicina dalībvalstis ātrāk ieviest īpašus pasākumus, lai uzlabotu valstu palīdzības dienestu lomu gadījumos, kad cietuši bērni, ņemot vērā to, ka bērniem ir ierobežotas ziņošanas iespējas;

31.  aicina dalībvalstis, lemjot par aizgādības un tikšanās tiesībām, ņemt vērā būtiskus ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumus, tostarp vardarbību ģimenē, un uzskata, ka, nodrošinot aizsardzību un atbalsta pakalpojumus cietušajiem, vajadzētu ņemt vērā arī liecību sniedzošo bērnu tiesības un vajadzības;

32.  atgādina dalībvalstīm par prasību bez maksas nodrošināt rakstisko un mutisko tulkošanu un norāda, ka citās valodās sniegtas informācijas trūkums var būt gan šķērslis efektīvas cietušo aizsardzības nodrošināšanai, gan cietušo diskriminācija;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties un cieši sadarboties informācijas kampaņās, lai uzlabotu sabiedrības izpratni par cietušo tiesībām, tostarp par cietušo bērnu īpašajām vajadzībām, kā paredzēts ES tiesību aktos; uzsver, ka šādas informēšanas kampaņas būtu jārīko skolās, lai informētu bērnus par viņu tiesībām un nodrošinātu viņiem līdzekļus, kurus izmantojot, būtu iespējams pazīt visu veidu noziegumus, kuros viņi varētu būt cietuši vai kuru viņi varētu būt piedzīvojuši; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot kampaņas, lai iedrošinātu sievietes un LGBTQI ziņot par jebkādu ar dzimumu saistītu vardarbību, tādējādi nodrošinot šīm personām iespēju saņemt aizsardzību un vajadzīgo atbalstu;

34.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi, kas saistīta ar pieeju, kura vērsta uz cietušajiem un kuru savā ikdienas darbā izmanto policijas darbinieki;

35.  aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties kampaņās, kuru mērķis ir novērst ar dzimumu saistītu vardarbību un atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem tiesu sistēmā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī sekmēt sabiedrības viedokļa kultūras maiņu, nepieļaujot pret cietušajiem vērstu vainojošu attieksmi vai uzvedību, kas var radīt papildu traumu personām, kas cietušas īpašos noziegumos, piemēram, ar dzimumu saistītā vardarbībā vai seksuālā izmantošanā; aicina dalībvalstis mudināt privāto sektoru, informācijas tehnoloģiju nozari un plašsaziņas līdzekļus izmantot savu potenciālu un piedalīties vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā;

36.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz tādu mehānismu izveidi, kas iedrošina cietušos ziņot par noziegumiem un atvieglo ziņošanas procesu;

37.  aicina dalībvalstis izveidot konkrētus pasākumus, ko piemērot gadījumos, kad notikuši uzbrukumi, radot lielus zaudējumus, lai liels skaits cietušo varētu piedalīties kriminālprocesā;

38.   atgādina dalībvalstīm, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš iebiedēšanas un atriebības riskam un nepieciešamībai aizsargāt cietušo cieņu un fizisko integritāti, tostarp pratināšanas un liecināšanas laikā, lai noteiktu, vai un cik lielā mērā kriminālprocesa laikā viņiem būtu nepieciešami aizsardzības pasākumi;

39.  uzsver, ka ir svarīgi informēt cietušos par kriminālprocesa virzību, kas ierosināts pret tām personām, kas pret viņiem izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, jo īpaši gadījumos, kad ir piespriests vai izciests cietumsods;

Institucionālā perspektīva

40.  aicina Komisiju pildīt ziņošanas pienākumus, kas noteikti direktīvā;

41.  uzsver, ka attiecīgiem grupētiem un salīdzināmiem datiem par visiem noziegumu veidiem, jo īpaši tādos gadījumos kā vardarbība pret sievietēm un cilvēku tirdzniecība, ir liela nozīme izpratnes veidošanā par šo problēmu, informētības veicināšanā, kā arī cietušo atbalstam paredzēto dalībvalstu pasākumu novērtēšanā un uzlabošanā;

42.  aicina Komisiju vērsties pret šīs direktīvas īstenošanas juridiskajām un praktiskajām nepilnībām, panākot, ka pienācīgi mijiedarbojas dažādie ES cietušo aizsardzības instrumenti, piemēram, Direktīva 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un Direktīva 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju; aicina visas dalībvalstis un ES ratificēt un pilnībā īstenot Eiropas Padomes Stambulas konvenciju(15), kuras mērķis ir nepieļaut un apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm, un saskaņoti īstenot šos svarīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka cietušie Eiropā var pilnībā izmantot savas tiesības;

43.  aicina Komisiju savās pārraudzības un ziņošanas darbībās ietvert nozaru pārbaudes un nodrošināt direktīvas vienādu piemērošanu, lai aizsargātu visus cietušos neatkarīgi no viktimizācijas iemesla vai konkrētām īpatnībām, kā rase, ādas krāsa, reliģija, dzimums, dzimtes identitāte, dzimuma pašizpausme, dzimumorientācija, dzimumpazīmes, invaliditāte, migrācijas statuss vai jebkāds cits statuss;

44.  atgādina, ka cietušo ģimenes locekļi ir iekļauti jēdziena "cietušais" definīcijā, un aicina dalībvalstis jēdzienu "ģimenes locekļi" — un citus svarīgus jēdzienus, piemēram, "īpaši neaizsargāts", — interpretēt plaši, lai lieki nesašaurinātu potenciālo tiesību subjektu loku;

45.  aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, kas nodrošinātu, ka rakstiskā un mutiskā saziņa atbilst vienkāršas valodas standartiem, ir pielāgota nepilngadīgajiem un cilvēkiem ar invaliditāti un notiek cietušajam saprotamā valodā, lai pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā cietušos varētu visaptveroši, atbilstīgi un mērķtiecīgi informēt par viņu tiesībām;

46.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gadījumos, kad tiesības ir jāīsteno noteiktos laikposmos, tiek ņemta vērā kavēšanās, kas radusies rakstiskās un mutiskās tulkošanas grūtību dēļ;

47.  ņemot vērā to, ka vajāšana ir izplatīta ar dzimumu saistītas vardarbības forma, kuras novēršanai vajadzīgi īpaši pasākumi, aicina septiņas dalībvalstis, kas vajāšanu vēl nav noteikušas par noziedzīgu nodarījumu, to izdarīt, kā minēts Stambulas konvencijas 34. pantā, pamatojoties uz attiecīgajiem Cietušo tiesību direktīvas noteikumiem par tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, tiesībām uz aizsardzību un jo īpaši tiesībām izvairīties no saskarsmes ar likumpārkāpēju vai viņa līdzzinātājiem;

48.  aicina dalībvalstis novērst turpmāku kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuri, ko izraisa sākotnējam likumpārkāpējam tuvu sabiedrības grupu veikta cietušā pazemošana vai viņa cieņas aizskaršana; atkārtoti norāda, ka šādas darbības ir uzskatāmas par papildu pakļaušanu netaisnībai un nebūtu jāaizsargā ar vārda brīvību, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. punktā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā(16);

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darbojas ārkārtas informācijas tālruņa līnija, uz kuru zvanīt pēc uzbrukuma, vai, vēlams, iekļaut šo līniju to dienestu struktūrā, kurus nodrošina Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112, un nodrošināt, ka ir izstrādāti noteikumi, lai sniegtu palīdzību citās valodās; tādēļ aicina visas dalībvalstis savos tiesību aktos nekavējoties īstenot Cietušo tiesību direktīvas 22. pantu;

50.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka gadījumā, ja terora aktā cietušais nedzīvo dalībvalstī, kur noticis terora akts, šī dalībvalsts sadarbojas ar dzīvesvietas dalībvalsti, lai atvieglotu palīdzības sniegšanu cietušajam;

51.  aicina dalībvalstis nodrošināt ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajām sievietēm un LGBTQI valsts palīdzības dienestu, kas bez maksas būtu pieejams visu diennakti septiņas dienas nedēļā;

52.  aicina dalībvalstis garantēt cietušajiem cietušo atbalsta dienestu palīdzību, arī psiholoģisko palīdzību, pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga loma atbalsta sniegšanā cietušajiem; tomēr uzskata, ka valdībām cietušo atbalsta pakalpojumu sniegšanā nav jāpaļaujas tikai uz NVO (brīvprātīgo darbs); uzstāj, ka dalībvalstīm ir jāpalielina finansējums un resursi NVO, kuras darbojas sieviešu tiesību un cietušo tiesību aizsardzības jomā, un jāveido spējas, lai izstrādātu cietušo atbalsta mehānismus, iesaistot tiesībaizsardzības iestādes, veselības aprūpes un sociālos dienestus un pilsonisko sabiedrību;

53.  aicina dalībvalstis, plānojot reaģēšanu ārkārtas situācijās, paredzēt speciālistu atbalstu terora aktos cietušajiem, lai nodrošinātu piemērotu atbalsta pakalpojumu sniegšanu gan tūlīt pēc uzbrukuma, gan arī ilgtermiņā;

54.  aicina dalībvalstis izveidot īpašus pasākumus, lai sniegtu informāciju tiem cietušajiem, kas nav rezidenti dalībvalstī, kurā noticis teroristu uzbrukums; uzskata, ka šādos pasākumos īpaša uzmanība būtu jāpievērš cietušo nerezidentu tiesībām kriminālprocesu laikā un tiesībām saņemt kompensāciju;

55.  aicina visas dalībvalstis visos gadījumos apkarot nesodāmību un nodrošināt, ka likumpārkāpēji tiek saukti pie atbildības, lai cietušie varētu justies aizsargāti; turklāt aicina visas dalībvalstis sadarboties starp nozarēm, lai identificētu un risinātu sistēmiskus faktorus, kas veicina to cilvēku atkārtotu kļūšanu par noziedzīga nodarījuma upuriem, kuri ir neaizsargātā situācijā un/vai kuri saskaras ar augstu diskriminācijas līmeni, jo bezdarbība varētu negatīvi ietekmēt cietušā psiholoģiskās atlabšanas procesu;

56.  aicina dalībvalstis izveidot tiesiskus mehānismus, paredzot kriminālsodus par konkrēta terora akta glorificēšanu, ja šāda glorificēšana pazemo cietušos un varētu izraisīt sekundāru viktimizāciju, kaitējot cietušo cieņai un atlabšanai;

57.  uzskata, ka Eiropas sabiedrībā svarīga nozīme jāpiešķir terorismā cietušajiem kā demokrātiska plurālisma aizstāvības simboliem; tādēļ prasa rīkot konferences, veidot piemiņas vietas un audiovizuālus materiālus, lai veicinātu Eiropas iedzīvotāju informētību, un administratīvai lietošanai izveidot Eiropas cietušo personu reģistru;

58.  aicina dalībvalstis nodrošināt stingrāku aizsardzību personām, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, tostarp seksuālā vardarbībā, lai tādējādi uzlabotu tiesu pieejamību un kriminālprocesa efektivitāti;

59.  atgādina par teroristu uzbrukumos cietušo īpašo stāvokli, jo viņi veido atsevišķu kategoriju un viņiem ir īpašas vajadzības; aicina Komisiju izstrādāt projektu īpašai direktīvai par terorismā cietušo aizsardzību;

60.  aicina dalībvalstis, sniedzot mērķorientētu atbalstu cietušajiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, bērniem, sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, LGBTI personām un cilvēkiem ar invaliditāti, garantēt tādus atbalsta pakalpojumus kā atbalsts un konsultācijas pēc traumatiska notikuma, piekļuve vajadzīgajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem.

61.  aicina dalībvalstis izveidot atbilstīgus kvalitātes kontroles mehānismus, ar ko novērtēt, vai tās ir izpildījušas prasības ievērot dzimumu aspektu un sievietēm un bērniem labvēlīgus standartus attiecībā uz nosacījumiem, kurus pieņēmuši cietušo atbalsta dienesti, lai sekmētu ziņošanu par noziegumiem un efektīvi aizsargātu cietušos;

62.  aicina dalībvalstis palīdzēt cietušajiem risināt tiesiskus, finansiālus un praktiskus sarežģījumus, kā arī novērst papildu viktimizācijas risku;

63.  aicina Komisiju uzsvērt iespēju izmantot ES finansēto projektu "InfoVictims", lai uzrunātu cietušos un informētu par kriminālprocesu, izmantojot dažādus saziņas līdzekļus, piemēram, brošūras un plakātus; uzskata, ka šis projekts veicina paraugprakses apmaiņu saistībā ar noziegumos cietušo personu informēšanu;

64.  aicina dalībvalstis izveidot saskaņotus mehānismus, ar ko vākt informāciju par cilvēkiem, kas cietuši teroristu uzbrukumos to teritorijās, un, izveidojot un pilnveidojot vienotu kontaktpunktu, nodrošināt cietušajiem pieejamu tīmekļa portālu un ārkārtas tālruņa līniju vai citus saziņas līdzekļus, piemēram, e-pastu vai multivides ziņapmaiņas līdzekļus, kas nodrošina piekļuvi drošai, personalizētai, konkrētai un būtiskai informācijai atbilstīgi lietotāja vajadzībām, tādējādi nodrošinot cietušajiem konfidenciālus, bezmaksas un viegli pieejamus atbalsta dienesta pakalpojumus; uzsver, ka šim atbalsta dienestam jāspēj nodrošināt palīdzību un atbalstu terorismā cietušajiem atbilstīgi viņu īpašajām vajadzībām, piemēram, emocionālo un psiholoģisko atbalstu, kā arī konsultācijas un informāciju par jebkādiem juridiskiem, praktiskiem vai finansiāliem jautājumiem, tam jāspēj palīdzēt cietušajiem sadarboties ar dažādām administratīvām iestādēm un vajadzības gadījumā šajā ziņā pārstāvēt cietušos gan tūlīt pēc uzbrukuma, gan kriminālprocesa laikā, kā arī sniegt palīdzību saistībā ar valsts kompensācijas pieprasīšanas procedūrām;

65.  aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai iespēju robežās novērstu uzbrukumus cietušā un viņa ģimenes locekļu privātajai dzīvei, jo īpaši saistībā ar izmeklēšanas darbībām un juridisko procedūru laikā;

66.  aicina Komisiju pārveidot pašreizējo e-tiesiskuma portālu par lietotājam saprotamāku platformu, kur cietušajiem tiktu sniegta konspektīva un viegli saprotama informācija par viņu tiesībām un procedūrām, kas jāievēro;

67.  aicina dalībvalstis, pilnībā ievērojot vārda brīvību, sadarboties ar plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem, lai pēc teroristu uzbrukumiem pieņemtu pašregulēšanas pasākumus nolūkā garantēt cietušo un viņu ģimenes locekļu privātās dzīves aizsardzību, un atzīt, cik vērtīgi ir sadarboties ar specializētiem cietušo atbalsta un palīdzības dienestiem, lai cietušie spētu izturēt viņiem pievērsto preses uzmanību;

68.  aicina dalībvalstis izveidot saskaņotus mehānismus, kas nodrošinātu cietušo atbalsta efektīvu pārorientēšanu no dzimumam atbilstīgas aprūpes tūlīt pēc nozieguma uz ilgtermiņā vajadzīgo palīdzību; norāda, ka vietējās un reģionālās iestādes, kas cietušajiem sniedz lielāko daļu palīdzības pakalpojumu, būtu jāiesaista visos plānošanas, lēmumu pieņemšanas un īstenošanas posmos; uzsver, ka šādiem mehānismiem būtu jo īpaši jānodrošina cietušo nosūtīšana uz ilgtermiņa atbalsta pakalpojumiem, ko dažādos posmos sniedz dažādas organizācijas; uzskata, ka šādiem mehānismiem vajadzētu pildīt arī pārrobežu funkciju, lai cietušajiem sniegtu atbalstu un garantētu cietušo tiesības saņemt informāciju, palīdzību un kompensāciju savā dzīvesvietas valstī, ja noziegums noticis dalībvalstī, kas nav cietušā dzīvesvietas valsts;

69.  aicina dalībvalstis teroristu uzbrukuma gadījumā izveidot koordinācijas centru, apvienojot tās organizācijas un speciālistus, kuriem ir vajadzīgās īpašās zināšanas, lai sniegtu informāciju, atbalstu un praktiskus pakalpojumus cietušajiem, viņu ģimenēm un radiniekiem; uzsver, ka šiem pakalpojumiem vajadzētu būt konfidenciāliem, bezmaksas un viegli pieejamiem visiem terorismā cietušajiem, tostarp:

70.  pauž nožēlu par to, ka, salīdzinot ar Stambulas konvenciju, Cietušo tiesību direktīvas darbības joma ir ierobežotāka attiecībā uz aizsardzību, ko nodrošina ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem (arī tām sievietēm, kas cietušas dzimumorgānu kropļošanas dēļ); tomēr atzinīgi vērtē to, ka direktīvā ir stingrāks pārskatatbildības mehānisms, un uzsver, ka abi instrumenti būtu jāpopularizē kopā, lai nodrošinātu maksimālu aizsardzību ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušajiem;

71.  mudina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu informatīvu materiālu un bezmaksas juridisku palīdzību terorismā cietušajiem, kuri ir arī puses kriminālprocesos, lai viņu labā tiktu pieņemts lēmums par kompensāciju;

72.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas fondu palīdzības sniegšanai cietušajiem terorismā;

73.  aicina dalībvalstis izveidot:

74.  aicina dalībvalstis izveidot valsts cietušo atbalsta dienestu tīklu, lai sekmētu sadarbību starp šīm organizācijām, un izveidot darba grupas nolūkā apmainīties ar paraugpraksi, pilnveidot apmācību un uzlabot saziņu starp iestādēm un noziegumos cietušajiem;

75.  aicina Komisiju sākt dialogu ar dalībvalstīm, lai mazinātu to finansiālo kompensāciju krasās atšķirības(17), kuras katra dalībvalsts piešķir cietušajiem teroristu uzbrukumos;

76.  uzsver — ir būtiski, ka dalībvalstis ar noziegumos cietušajiem sazinās cieņpilni, iejūtīgi un profesionāli, lai iedrošinātu noziegumos cietušos ziņot tiesībaizsardzības iestādēm vai medicīnas darbiniekiem;

77.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka neatliekamās palīdzības dienesta tālruņa līnija 112 ir pilnībā pieejama personām ar invaliditāti, un rīkot kampaņas, lai veicinātu informētību par to;

78.  atkārto savu aicinājumu Eiropas Komisijai iespējami drīz iesniegt Eiropas stratēģiju visu veidu ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un apkarošanai, tostarp tiesību aktu, lai palīdzētu dalībvalstīm novērst un nepieļaut jebkādu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī ar dzimumu saistītu vardarbību; atkārto savu aicinājumu Padomei izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu ar dzimumu saistīta vardarbība) ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu;

79.  aicina dalībvalstis izveidot mehānismus, ko piemērot, lai no likumpārkāpēja atgūtu atbilstīgu kompensāciju;

80.  aicina dalībvalstis, izmantojot pietiekamus ekonomiskos un finanšu resursus un pilnīgā sadarbībā ar Komisiju un citiem attiecīgiem dalībniekiem, tostarp pilsonisko sabiedrību, faktiski īstenot visus Cietušo tiesību direktīvas noteikumus;

81.  aicina Komisiju Eiropas Drošības programmā kā prioritāti iekļaut personiskās drošības garantēšanu un visu personu aizsardzību pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un pret citu cilvēku vardarbību;

o
o   o

82.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 131, 20.5.2017., 11. lpp. (2) OV L 131, 20.5.2017., 13. lpp. (3) OV L 82, 22.3.2001., 1. lpp. (4) OV L 88, 31.3.2017., 6. lpp. (5) OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp. (6) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp. (7) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp. (8) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp. (9) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (10) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0501. (12) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp. (13) OV L 261, 6.8.2004., 15. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329. (15) Sk. Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūciju par pievienošanos Stambulas konvencijai; (16) Palātas 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā Féret v Belgium, C-573. (17) Valsts finansiālās kompensācijas apmērs ir diapazonā no simboliskas summas viena euro apmērā, ko izmaksā dažās dalībvalstīs, līdz 250 000 euro vai vairāk, ko izmaksā citās dalībvalstīs.