Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” (COM(2013)0229),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulu (ES) Nr. 304/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 708/2007 par svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā(1),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 5. augusta Regulu (EK) Nr. 710/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007, attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par akvakultūras dzīvnieku un jūras aļģu bioloģisko ražošanu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. septembra Regulu (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus bioloģiskās ražošanas, marķēšanas un kontroles noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1184/2006 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu Nr. (ES) 2017/1004 par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūciju par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādi, lai mazinātu jūraskraukļu pieaugošo ietekmi uz zivju krājumiem, zivsaimniecību un akvakultūru(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa režīmu ES saistībā ar gaidāmo KZP reformu(13),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 23. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 708/2007 par svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pētniecības un inovācijas potenciāla izmantošanu jūras nozaru ekonomikā, lai radītu darbvietas un izaugsmi(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūciju par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā(16),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Ūdens pamatdirektīvas un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas piemērošanu saistībā ar akvakultūru (SWD(2016)0178),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada dokumentu “Pārskata ziņojums: zivju akvakultūras noteikumu īstenošana” (DG SANTE, 2015–7406 — MR),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. jūnija paziņojumu “Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai” (COM(2017)0339),

–  ņemot vērā Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) 2016. gada ekonomikas ziņojumu par ES akvakultūras nozari,

–  ņemot vērā Eirobarometra ziņojumu “Patērētāju paradumi attiecībā uz zivsaimniecības un akvakultūras produktiem” (2017) un Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus novērošanas centra (EUMOFA) veikto papildu analīzi,

–  ņemot vērā zinātnisko atzinumu “Pārtika no okeāniem”, ko 2017. gada novembrī izstrādāja augsta līmeņa zinātnisko konsultantu grupa,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

–  ņemot vērā OIE izstrādāto Ūdensdzīvnieku veselības kodeksu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 42. pantu un 43. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0186/2018),

A.  tā kā akvakultūras nozare, tostarp jūras un saldūdens zivkopība, kā arī gliemju, vēžveidīgo, jūraszāļu un adatādaiņu audzēšana, ir inovatīva ekonomikas nozare, kas ir visstraujāk augošais pārtikas ražošanas sektors un, iespējams, augstās tehnoloģijas nozare, kurai nepieciešami strukturāli ieguldījumi un ieguldījumi pētniecībā, kā arī ilgtermiņa darbības un finanšu plānošana;

B.  tā kā zivkopībai un gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu audzēšanas nozarei ir liela un būtiska loma ekonomikas, nodarbinātības un sociālo un vidisko jautājumu risināšanā, kas uzlabo dzīves kvalitāti Savienības piekrastes un iekšzemes apgabalos un tālākos reģionos, kā arī sekmē eiropiešu nodrošināšanu ar pārtiku un veicina uzturdrošību; tā kā atsevišķi faktori nelabvēlīgi ietekmē akvakultūras produktu ražošanu, tādi kā vidiskie un ar klimatu saistītie faktori, taču vislielāko ietekmi atstāj plēsīgie dzīvnieki; tā kā saskaņā ar vairākiem pētījumiem ražošanu būtiski ietekmē šī plēsīgo dzīvnieku problēma;

C.  tā kā Komisijas paziņojumā “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” ir uzsvērtas četras prioritārās jomas, kam jāpievēršas, lai atraisītu ES akvakultūras potenciālu: administratīvās procedūras, koordinēta telpiskā plānošana, konkurētspēja un jo īpaši nozares sasaiste ar zinātni, kā arī vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

D.  tā kā tajā pašā paziņojumā dalībvalstīm ir ieteikts izstrādāt daudzgadu valsts stratēģiskos plānus akvakultūras jomā, tajos ietverot būtiskāko trūkumu analīzi un problēmas, kuras jāatrisina, kā arī šajos plānos ir jāizvirza kopīgi mērķi un, ja iespējams, jānosaka rādītāji, ar kuriem novērtēt panākto progresu izvirzīto mērķu sasniegšanā;

E.  tā kā par vienu no prioritārajiem mērķiem ir jānosaka vietējo ekosistēmu un krājumu uzturēšana, novēršot vietējo zvejniecību un saimniecību pārvietošanu un likvidāciju;

F.  tā kā, neraugoties uz labajiem nodomiem un centieniem, ES akvakultūras nozarē ir vērojama stagnācija, kas ir krasā pretstatā tās aizvien lielākajai izaugsmei citos pasaules reģionos;

G.  tā kā ir aplēsts, ka ES akvakultūras produkcija apmierina tikai 10 % no iekšzemes pieprasījuma pēc zivīm, un tā kā vairāk nekā puse no pieprasītajiem zvejas produktiem ir imports no trešām valstīm;

H.  tā kā akvakultūra būtu jāuztver un jāpārvalda kā lauksaimniecības joma, jo īpaši saistībā ar audzēšanu dīķos;

I.  tā kā sevišķi smaga ir akvakultūras nozares atpalicība tālākos reģionos;

J.  tā kā nesenajā augsta līmeņa zinātnisko konsultantu grupas atzinumā par komisāra K. Vella šai grupai uzdoto jautājumu, proti, “kā iegūt vairāk pārtikas un biomasas no okeāna tā, lai nākamajām paaudzēm neatņemtu okeāna nodrošinātos labumus?” ir ietverti šādi ieteikumi: “iekļaut “pārtikas no okeāna” atbildīgas kultūras paradigmu .. plašās ES un pasaules līmeņa sistēmu politikas programmās”; un: “nodrošināt marikultūras attīstību Eiropā augstākā un stratēģiskākā līmenī, izmantojot visaptverošu un saskaņotu politikas satvaru — tas ietver norādījumu sniegšanu par marikultūras prasību iekļaušanu, īstenojot 2014. gada ES direktīvu par jūras telpisko plānošanu un paplašinot tehnoloģisko sadarbību, kurā būtu ietverta arī akvakultūra, saskaņā ar ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (SFPA) starp ES un dienvidu partnervalstīm”;

K.  tā kā darba sākšanai akvakultūras audzētavā vai tās paplašināšanai Eiropas Savienībā ir jāsaņem dažādas atļaujas un licences un tā kā šo oficiālo dokumentu saņemšanas procedūra ES līmenī nav saskaņota un kopumā ir lēna, sarežģīta un tai trūkst juridiskās noteiktības un ekonomiskās paredzamības; tā kā šādā situācijā pastāv risks, ka nozares attīstība tiks kavēta un nozarē varētu samazināties ieguldījumi, kā rezultātā pieaugtu nozares izmaksas, kā arī netieši tiktu stimulēts imports no trešām valstīm;

L.  tā kā akvakultūrā vissarežģītākās ir procedūras, kas saistītas ar vides prasībām (ietekmes uz vidi novērtējumi, stratēģiskie vides novērtējumi un uzraudzības procedūras), taču, lai cik tas nebūtu parodoksāli, šo administratīvo procedūru lēnums un sarežģītība ne vienmēr nodrošina vides aizsardzību, bet gan gluži pretēji — dažkārt apgrūtina sociālekonomisku, vidiski ilgtspējīgu un kvalitatīvu akvakultūras audzētavu izveidi; tā kā pastāv atšķirības starp saldūdens akvakultūru un marikultūru; tā kā akvakultūras apakšnozaru atšķirības liek īstenot atšķirīgu praksi saistībā ar krājumu pārvaldību, barošanu un reproducēšanu; tā kā šīs atšķirības ir pienācīgi jāņem vērā, izstrādājot ES akvakultūras regulējumu un jo īpaši ilgtspējīgus vidiskos standartus;

M.  tā kā birokrātiskā sarežģītība un lēnums, jo īpaši saistībā ar licencēšanu un plānošanu, rada bezdarbību, kas potenciālajiem investoriem neglābjami palielina ekonomiskās un darbaspēka izmaksas jomās, kurās tiek veidotas akvakultūras dzīvnieku audzētavas, un jo īpaši tiek ietekmēta sieviešu un jauniešu nodarbinātība;

N.  tā kā nolūkā realizēt adekvātu telpisko plānošanu ir jāņem vērā dažādo lietotāju atšķirīgās vajadzības, kā arī jānodrošina dabas aizsardzība, un ir jācenšas šīs jomas saskaņot; tā kā atsevišķos reģionos telpu trūkums, slikta telpiskā plānošana un konfliktējošas attiecības ar citām ekonomikas darbībām būtiski ietekmē ES akvakultūras attīstību, jo akvakultūras nozare var būt mazāk svarīga, ja salīdzina ar citām ietekmīgākām nozarēm;

O.  tā kā telpiskā plānošana ir viens no akvakultūras ilgtermiņa attīstības priekšnoteikumiem un nepieciešams līdzeklis, ar ko nodrošināt akvakultūras darbībām atvēlētās telpas atbilstīgu plānošanu, ņemot vērā citas darbības attiecīgajos reģionos;

P.  tā kā ES vides tiesību aktu pamatā ir direktīvas (Jūras stratēģijas direktīva, Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva) un tā kā līdz ar to minēto direktīvu transponēšana un piemērošana ir atstāta dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu ziņā; tā kā tādēļ trūkst vienveidīgas īstenošanas visā ES, kas rada juridisko nenoteiktību uzņēmumiem un audzētavām, kā arī investori nesaņem vajadzīgo paredzamību un tiek radīti nevienlīdzīgi konkurences apstākļi;

Q.  tā kā saskaņā ar zinātnisko atzinumu “Pārtika no okeāniem” vienīgais veids, kā no okeāna īstermiņā iegūt ievērojami vairāk pārtikas un biomasas, ir zvejot organismus, kas atrodas barības ķēdes apakšā, piemēram, makroaļģes un divvākgliemjus;

R.  tā kā akvakultūras dažādie valsts vai reģionālie tiesiskie regulējumi var novest pie tā, ka uzņēmumiem tiek noteiktas atšķirīgas tiesiskās prasības, pat ja tie darbojas vienā un tajā pašā jūras baseinā, kas savukārt var izkropļot konkurenci;

S.  tā kā atzinīgi ir jāvērtē veiksmīgas sadarbības piemēri, par kuriem liecina brīvprātīgas vienošanās un citas vienošanās starp vides aizsardzības aktīvistiem un nozari; tā kā — lai gan atzinīgi ir jāvērtē pozitīvie akvakultūras rezultāti labas ūdens kvalitātes un ūdens ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanā, ir svarīgi arī atzīt un censties mazināt negatīvo ietekmi uz vietējo vidi un ūdens kvalitāti, kāda varētu būt akvakultūrai; tādēļ mudina turpināt inovāciju un īstenot iniciatīvas, lai nozare būtu ilgtspējīga un ienesīga ilgtermiņā;

T.  tā kā divvākgliemju un makroaļģu audzēšanai ir nepieciešama līdzsvarota barojošo sāļu novadīšana vidē;

U.  tā kā, ņemot vērā iepriekš minēto, šāda veida saldūdens zivaudzētava sniedz arī vides aizsardzības pakalpojumus, saglabājot ūdens kvalitāti un kvantitāti, un ES lēmumu pieņēmējiem šis aspekts ir jāatzīst un jāatbalsta vairāk nekā tas notiek pašlaik;

V.  tā kā ES produktiem ir jāatbilst daudziem stingriem vides, dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības un patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem un standartiem, kas attiecas uz ražošanas darbībām, barību, transportēšanu, apstrādi un nodarbināto sociālajiem apstākļiem un tieši ietekmē ražošanas izmaksas; tā kā šo prasību rezultātā tiek radīti izcilas kvalitātes un ilgtspējīgi produkti, kas var būt dārgāki un līdz ar to bieži vien mazāk konkurētspējīgi salīdzinājumā ar importētajiem produktiem, kuru ražošanā piemēroti zemāki vides, sociālie un darba standarti un kuri līdz ar to ES tirgū nereti nonāk par zemāku cenu, turklāt kuru ražošanā nav ievēroti dzīvnieku labturības un veselības standarti;

W.  tā kā atsevišķi akvakultūras uzņēmumi lielā mērā ir atkarīgi no energoresursiem, kas sadārdzina akvakultūras produktu ražošanu;

X.  tā kā zivju — cilvēka veselībai vēlamas pārtikas, kas satur olbaltumvielas, taukskābes, vitamīnus, minerālvielas un būtiskākos mikroelementus, — patēriņš ir jāpalielina un tā kā ES jūrasvelšu izcilajai kvalitātei ir jābūt būtiskai ES akvakultūras iezīmei, kas palielina tās konkurētspēju;

Y.  tā kā līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē pastāvīgi pieaug arī zivju patēriņš;

Z.  turklāt tā kā ne vienmēr tiek saskaņotas ES tirdzniecības, sociālās un vides rīcībpolitikas: piemēram, ES piešķir vispārējās preferenču shēmas (VPS un VPS +) statusu neaizsargātām jaunattīstības valstīm, lai tās varētu maksāt mazākas nodevas par eksportu uz ES vai šādas nodevas nemaksāt vispār, tādējādi nodrošinot šīm valstīm tik nozīmīgo piekļuvi ES tirgum un veicinot to izaugsmi; tā kā tajā pašā laikā atsevišķas no šīm valstīm, piemēram, vairākas Āzijas valstis, ražo akvakultūras produktus, kas neatbilst vides, dzīvnieku labturības, veselības, sociālajiem un darba standartiem, kādi ir jāievēro ES uzņēmējiem, turklāt atsevišķos gadījumos šo trešo valstu uzņēmumos tiek pārkāptas cilvēktiesības;

AA.  turklāt tā kā ES ir ļoti atkarīga no tādu zvejas produktu importa no trešām valstīm, ko varētu izmantot akvakultūras dzīvnieku barībā, un tā kā līdz šim nav pietiekami pētīti un nav pietiekami popularizēti ilgtspējīgāki alternatīvas barības risinājumi;

AB.  tā kā ES ārējā tirdzniecībā akvakultūras jomā pastāv deficīts un notiek negodīga konkurence starp akvakultūras produktiem, kas importēti no trešām valstīm, un produktiem, kas ražoti ES, kā rezultātā pasliktinās pārtikas kvalitāte un tiek nodarīts kaitējums patērētāju veselībai;

AC.  tā kā akvakultūra trešās valstīs rada iespējas ES ieguldījumiem;

AD.  tā kā Eiropas patērētāji nespēj uztvert Eiropas un trešo valstu akvakultūras produktu atšķirības kvalitātes, ietekmes uz vidi, sociālās uzvedības un dzīvnieku labturības ievērošanas ziņā, jo patērētāju saņemtā informācija ir nepietiekama vai neprecīza (jo īpaši informācija par izcelsmes valsti, atkausēšanu vai sugas norādīšanu);

AE.  tā kā ES spēkā ir skaidri tiesību akti par patērētajiem sniedzamo informāciju par akvakultūras produktiem un tā kā līdz ar to par šīs informācijas kontroli atbild dalībvalstu iestādes; tomēr tā kā šīs būtiskās informācijas nesniegšana patērētājiem ir ļoti izplatīts pārkāpums, ko piekopj gan zivju tirgotāji, gan restorāni; tā kā šāda nepilnīgas īstenošanas situācija apdraud ES akvakultūras konkurētspēju;

AF.  tā kā ilgtspējīga zivkopība ir balstīta uz veselīgu dzīvnieku audzēšanu, un šajā nolūkā ir būtiski izstrādāt specifiskus un inovatīvus veterinārijas līdzekļus, jo īpaši vakcīnas un antibiotikas, ko atbildīgā un ierobežotā veidā varētu izmantot, lai nodrošinātu dzīvnieku un patērētāju veselību un labjutību, kā arī ražotu drošus un uzturvērtīgus akvakultūras produktus, kas nekaitē videi un savvaļas sugām; tā kā saistībā ar infekciju un slimību ārstēšanu un ietekmi uz produktu kvalitāti ES dzīvnieku veselības noteikumos ir jāņem vērā arī akvakultūras īpatnības un zivju sugu specifiskums;

AG.  tā kā Eiropas “Viena veselība” rīcības plānā pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai ir norādīts, ka imunizācija ar vakcinācijas starpniecību ir izmaksu ziņā efektīvs sabiedrības veselības pasākums, ar ko apkarot pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušos rezistenci(18), kas vienlīdz attiecas arī uz akvakultūru;

AH.  tā kā Eiropas sabiedrības un patērētāju priekšstati par akvakultūru dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi, tomēr kopumā ir skaidrs, ka ir vajadzīgi uzlabojumi;

AI.  tā kā — lai gan vienmēr ir iespējams panākt uzlabojumus, īstenojot labāko praksi, negatīvajai attieksmei pret šo nozari pamatā ir nevis reālas problēmas (vides, kvalitātes vai drošības aspekti), bet gan aizspriedumaini patērētāju priekšstati par akvakultūru; tā kā lielā mērā šī situācija ir saistīta ar priekšstatu, ka akvakultūras reālā ietekme dažās trešās valstīs (jaunattīstības valstīs) izpaužas arī ES, kas neatbilst patiesībai;

AJ.  tā kā ļoti dažādā prakse, kāda pastāv akvakultūras nozarē, cita starpā ir radījusi ievērojamas produktu kvalitātes, vides ietekmējuma un sanitāro apstākļu atšķirības, un līdz ar to patērētāji bieži vien apšauba attiecīgā produkta vērtību;

AK.  tā kā sliktais priekšstats par akvakultūru ietekmē ne tikai to, kā valsts administratīvās iestādes šo nozari pārvalda (licencēšana, plānošana u. c.), bet arī akvakultūras tirdzniecības nosacījumus;

AL.  tā kā ir svarīgi norādīt uz potenciālu, kāds piemīt saldūdens akvakultūrai, slēgtu ūdenstilpņu akvakultūrai uz sauszemes, integrētām multitrofiskām akvakultūras un recirkulācijas sistēmām jeb akvaponikai urbānos apgabalos, jo ar šiem pasākumiem var uzlabot pārtikas nodrošinājumu un attīstīt lauku apvidus;

AM.  tā kā vēžveidīgie, mīkstmieši un ūdensaugi, piemēram, aļģes, arī ir nozīmīgi akvakultūras resursi;

AN.  tā kā pētniecībai un inovācijai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas akvakultūras potenciāla atraisīšanā; tā kā ražošanu var ilgtspējīgi palielināt ar inovācijā balstītu paplašināšanos, ūdeņu reģenerāciju un attīrīšanu, atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu, energoefektivitāti un resursefektivitāti, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi un nodrošinot vides pakalpojumus;

AO.  tā kā liela nozīme ir zinātnisko datu ES līmeņa standarta protokolam, ar ko būtu iespējams uzraudzīt un uzlabot pārvaldības un ražošanas praksi, kā arī ietekmi uz vidi un veselību;

AP.  tā kā priekšroka būtu jādod vietējo vai endēmisko sugu audzēšanai, lai samazinātu ietekmi uz vidi un padarītu akvakultūru ilgtspējīgāku;

AQ.  tā kā grūtības saņemt kredītu un ilgais laiks starp ieguldīšanu un pirmo pārdošanu (parasti 3 gadi vai vairāk) var aizbaidīt investorus;

AR.  tā kā nosacījumi priekšfinansējuma saņemšanai, kurus piedāvā bankas un finanšu iestādes, kļūst aizvien stingrāki;

AS.  tā kā procedūras, kas vairumā gadījumu interesantiem nav pietiekami skaidras, un daudzie dokumenti, kas ir jāiesniedz, lai saņemtu finansējumu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF), attur no pieteikumu iesniegšanas; tā kā aptuveni EUR 1280 miljoni, kas ir pieejami pašreizējā (2014–2020) plānošanas periodā, nav pietiekami, lai attīstītu Eiropas akvakultūras nozari; turklāt tā kā līdzekļu apgūšanas spēja dalībvalstīs ir ārkārtīgi zema;

AT.  tā kā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu akvakultūru, ir jāņem vērā potenciālā ietekme uz savvaļas zivju krājumiem un ūdens kvalitāti, un vienlaikus ir vajadzīgi arī veselīgi zivju krājumi un izcila ūdens kvalitāte;

AU.  tā kā pieejamie dati liecina, ka palielinās starpība — šobrīd tā ir ap 8 miljoniem tonnu — starp jūras produktu patēriņu ES un zvejniecībā gūto lomu apmēru; tā kā ilgtspējīga akvakultūra kopā ar ilgtspējīgām zivsaimniecībām var nodrošināt ilgtermiņa pārtikas un uztura drošību, tostarp pārtikas piegādi, kā arī izaugsmi un nodarbinātību Savienības iedzīvotājiem un palīdzēt apmierināt pasaulē pieaugošo pieprasījumu pēc akvakultūras produktiem, ja vien akvakultūras darbībām tiek izmantoti ilgtspējīgi avoti un netiek pieļauta vides degradācija; tā kā līdz ar to varētu tikt sekmēta vispārējā mērķa sasniegšana, proti, likvidēt starpību starp jūras produktu patēriņu un ražošanu ES;

AV.  tā kā akvakultūrā vienu kilogramu mazvērtīgu zivju var pārstrādāt vienā kilogramā augstvērtīgu zivju (kā tas ir, piemēram, saistībā ar moivu–akmeņplekstu aprites ķēdi, kurā vērtība no EUR 0,10 kg palielinās līdz EUR 7 kg);

AW.  tā kā jaunieši ir mazāk ieinteresēti strādāt akvakultūras nozarē vai tās finansēšanā un attīstīšanā, jo nav nodrošināta pietiekama komunikācija, nozarē ir vājas finansiālās izredzes un trūkst stabilitātes, kas šo nozari padara nepievilcīgu jauniešiem;

AX.  tā kā ilgtspējīga akvakultūra, kura pieder kopienai un kuru kopiena pati pārvalda, var būt sociālekonomisks ieguvums nomaļajos piekrastes reģionos un labvēlīgi ietekmēt zilo ekonomiku;

AY.  tā kā visā Eiropas akvakultūras nozarē saldūdens akvakultūras īpatsvars ir 20 % un tā kā ES atbalstam vajadzētu būt proporcionālam šim rādītājam; tā kā saldūdens akvakultūras īpatnības nozīmē, ka tai ir vajadzīgi īpaši noteikumi un atsevišķa sadaļa likumdošanā par ES kopējo zivsaimniecības politiku;

AZ.  tā kā pētniecībai un inovācijai ir izšķirīga nozīme, lai ES tirgū uzlabotu akvakultūras ilgtspēju un konkurētspēju;

BA.  tā kā saldūdens akvakultūras projektus var īstenot arī, finansējumu saņemot ex post, un tā kā šādos gadījumos investoriem bieži vien ir jāpieliek nesamērīgas pūles, un līdz ar to zivkopji bieži vien neuzdrošinās šādus projektus uzsākt; tā kā atbalsta apmērs vairumā gadījumu ir neatbilstīgs,

ES akvakultūras potenciāla pilnīga izmantošana

1.  atzīst, ka ilgtspējīga akvakultūra, kas ietver gan jūras, gan saldūdens akvakultūru, var labvēlīgi ietekmēt nodarbinātību un ekonomiku Savienībā kopumā, uzlabojot produktivitāti un dzīves kvalitāti Savienības piekrastes un iekšzemes reģionos; uzsver, ka ir jāpaātrina izstrāde, diversifikācija un inovācija, palielinot no akvakultūras iegūto zivju, vēžveidīgo, gliemju, aļģu un adatādaiņu apjomus, uzlabojot šo produktu konkurētspēju (lai ES saražoto akvakultūras produktu apjoms būtu vismaz tāds pats kā tagadējais globālais akvakultūras izaugsmes līmenis piecos gados un lai mudinātu ieguldīšanu energoefektīvākā un ekonomiskākā aprīkojumā) un palielinot šo produktu patēriņu, kas sekmētu ES iedzīvotāju uzturdrošību un apgādi ar pārtiku; prasa šos mērķus īstenot tā, lai saglabātu jūras ekosistēmu pienācīgu funkcionēšanu, kas ļautu turpināt ienesīgu akvakultūras un komerczvejas praksi, kā arī citos ilgtspējīgos veidos izmantot jūras vidi;

2.  uzskata, ka ES ir jāpalielina ražošanas apjoms akvakultūras nozarē, jo īpaši ar mērķi samazināt spiedienu uz dabiskajām zvejas vietām; uzskata, ka dzīvnieku barības iegūšanai no zivīm ir jābūt ilgtspējīgai un tā nedrīkstētu apdraudēt kopējā zivsaimniecības politikā noteiktos maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma mērķus, turklāt būtu jākontrolē dzīvnieku barības kravas; uzsver, cik būtiska ir sadarbība starp pētniekiem, akvakultūras nozari, dzīvnieku barības ražotājiem un vides organizācijām un administratīvajām iestādēm; uzsver, ka ES akvakultūras nozarē ir jāņem vērā kvalitātes, ilgtspējas, pārtikas nekaitīguma, vides un dzīvnieku un cilvēku veselības apsvērumi, un šajā ziņā akvakultūras nozarei ir jākļūst par paraugu; atzinīgi vērtē jaunās iniciatīvas sauszemes akvakultūras jomā, jo īpaši jutīgās jūras zonās un ES teritorijās ar slēgtiem ūdeņiem, un uzskata, ka ir vajadzīgi stingrāki pasākumi, lai akvakultūra kļūtu efektīvāka, ekonomiski dzīvotspējīgāka, sociāli atbildīgāka un videi draudzīgāka nozare, kas procentuāli lielākā mērā apmierinātu Eiropas pieprasījumu pēc zivīm un samazinātu Eiropas atkarību no importa;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” un to, ka Komisija ir apzinājusi jomas, kurās ir jādara vairāk, lai pilnībā izmantotu ES akvakultūras potenciālu un līdz ar to nodrošinātu ilgtspējīgu zvejniecību, kas sekmētu izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, likvidēt starpību starp jūras produktu patēriņu un ražošanu ES, turklāt tas jādara vidiski, sociāli un ekonomiski ilgtspējīgā veidā;

4.  uzsver, ka saldūdens akvakultūra joprojām ir nepietiekami izpētīta iespēja, kā uzlabot pārtikas nodrošinājumu un attīstīt lauku teritorijas;

5.  uzsver, ka ilgtspējīgas izaugsmes pamatā ir jābūt: ieguldījumu darījumdarbības paredzamībai un juridiskajai noteiktībai, ko var panākt ar tādiem pasākumiem kā efektīvākas administratīvās sistēmas, pārvaldības labāka pārredzamība, skaidri, saskaņoti un vienkāršoti licenču piešķiršanas kritēriji visā ES, kopīgas slimību pārvaldības procedūras un piekļuve atbilstīgai veterinārmedicīnai, kas nekaitē dzīvnieku un cilvēka veselībai, efektīva telpiskā plānošana, vadlīniju pieejamība, apmaiņa ar paraugpraksi, Akvakultūras konsultatīvās padomes atbalsts un pienācīgs finansiālais atbalsts; norāda, ka visi minētie faktori var sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi;

6.  atzinīgi vērtē secinājumus un ieteikumus, kas pausti 2017. gada zinātniskajā atzinumā “Pārtika no okeāniem” un attiecas uz jūrniecības, zivsaimniecības un akvakultūras politikas izstrādi un īstenošanu nākamajos gados ar mērķi panākt, ka palielinās no okeāniem iegūtās ilgtspējīgās pārtikas apjoms;

7.  aicina Komisiju atbalstīt nozares centienus samazināt tās atkarību no savvaļas zivju krājumu izmantošanas zivju barības ražošanā, tostarp liekākā mērā izmantojot jūraszāles un citas aļģes;

8.  aicina Komisiju mudināt jaunās un augošās jūraszāļu akvakultūras nozares turpmāko attīstību;

9.  atzīst, ka akvakultūra var sekmēt ES iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un uztura nodrošinājumu un ka ir vajadzīgs ilgtspējīgs un veselīgs uzturs, klimatviedas, dzīvnieku labjutībai draudzīgas un vidiski ilgtspējīgas pārtikas sistēmas, un jāpanāk šo sistēmu aprite un resursefektivitāte, kas mudinātu inovāciju un sniegtu pilnvērtīgas iespējas kopienām;

10.  atkārtoti norāda, ka Eiropas akvakultūras attīstība ir jāsaista ar pamata un izšķirīgo vajadzību pēc pašpietiekamas, nekaitīgas, uzturvērtīgas un ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un ka ES vispārējā darba kārtībā tai ir jāierāda augstāka prioritāte;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt pētniecībā, zinātniskā darbā un izmēģinājuma projektos, lai iedibinātu inovatīvu, uz nākotni orientētu, vidiski atbildīgu akvakultūras praksi, kas ietver integrētas multitrofiskās akvakultūras sistēmas (IMTA), akvaponiku un recirkulācijas akvakultūras sistēmas (RAS), ar ko mazinātu akvakultūras saimniecību ietekmi uz dzīvotnēm, savvaļas dzīvnieku populācijām un ūdens kvalitāti, tādējādi veicinot ekosistēmā balstītu pieeju;

12.  prasa Komisijai rūpīgi analizēt katru augsta līmeņa zinātniskās padomdevējas grupas sniegto ieteikumu un nodrošināt pienācīgu pēcpasākumu veikšanu;

13.  uzsver, ka ikvienā ilgtspējīgā Eiropas akvakultūras rīcībpolitikā ir jāņem vērā akvakultūras produktu dažādo veidu īpatnības, atšķirīgās vajadzības un problēmas un ir jāizstrādā katram gadījumam pielāgoti pasākumi, kuros ņemtu vērā arī ģeogrāfiskās atšķirības un klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi; tādēļ prasa Komisijai kopējā zivsaimniecības politikā pēc 2020. gada noteikt katras apakšnozares īpatnībām individuāli pielāgotus noteikumus;

14.  uzsver potenciālu, kāds piemīt saldūdens akvakultūrai, kā arī slēgtu ūdenstilpņu akvakultūrai uz sauszemes, integrētām multitrofiskām akvakultūras un recirkulācijas sistēmām un akvaponikai urbānos apgabalos; uzsver, ka saldūdens akvakultūra ir iespēja, kas joprojām nav pietiekami apzināta nolūkā uzlabot uzturdrošību un attīstīt lauku apvidus, un norāda, ka tai ir būtiska sociālā loma nodarbinātības uzturēšanā nabadzīgākajos lauku apvidos, kā arī tai ir būtiska vidiskā loma vērtīgu mitrāju saglabāšanā un daudzveidīgu ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanā, kas ievērojami pārsniedz tās ekonomisko vērtību;

15.  uzsver, cik būtiski ir ieviest koordinēšanas instrumentus, izveidot pētniecības grupas un sākt ES darbības nolūkā apzināt gadījumus, kuros gliemju audzēšanu ievērojami apdraud zeltaino jūraskarūsu (Sparus aurata) plēsonīgums, un meklēt ilgtspējīgus un videi draudzīgus risinājumus;

16.  atzīst, ka akvakultūra un ar to saistītā zivju produktu pārstrāde un eksports var kļūt par vietēja mēroga nozari, kas nodrošina darbvietas un ekonomisku labumu, jo īpaši piekrastes lauku un iekšzemes kopienām;

17.  uzsver, cik būtiski ir, lai Ūdens pamatdirektīva (WFD) un Jūras stratēģijas pamatdirektīva (MSFD) nodrošinātu gliemju audzēšanas apvidu aizsardzību, kā tas noteikts tagad atsauktajā Gliemeņu direktīvā;

18.  norāda, ka vidē, kurā tiek audzētas makroaļģes vai gliemenes, barības izejvielu līmeņa pazemināšanā, kas veikta nolūkā sasniegt labu vides stāvokli, ir jāņem vērā audzēto organismu spēja dabiski pazemināt barības izejvielu līmeni;

Administratīvo procedūru vienkāršošana

19.  uzsver vietējo un reģionālo iestāžu būtisko lomu Eiropas akvakultūras attīstībā, tostarp dalībvalstu izstrādāto daudzgadu stratēģisko plānu īstenošanā;

20.  uzsver, ka ilgtspējīga akvakultūras izaugsme ir jābalsta uz ieguldījumu darījumdarbības paredzamību un juridisko noteiktību, ko var panākt ar šādiem pasākumiem:

21.  attiecībā uz administratīvo sistēmu ierosina pēc iespējas drīzāk izveidot vienas pieturas aģentūru, kas uzņemtos un veiktu visus pienākumus, lai attiecīgos dokumentus varētu iesniegt vienā vienīgā administratīvajā struktūrā; uzskata, ka līdz ar to tiktu uzlabotas attiecības starp galalietotāju un dažādiem publiskās administrācijas līmeņiem;

22.  ierosina izveidot vienkāršotu paātrinātās licencēšanas sistēmu, ar ko saskaņā kompetentā administrācija piešķirtu pagaidu sertifikātu, kas ļautu uzsākt darbības tiem uzņēmējiem, kuri izpildījuši iepriekš noteiktus kritērijus; norāda, ka šādus kritērijus varētu balstīt uz pieteikumu iesniedzēju vēsturi vai to, ka inovācijas un/vai ilgtspējas ziņā viņi ir īstenojuši progresīvu akvakultūras projektu, vai arī uz īpašu akvakultūras atvieglojumu zonu noteikšanu, attiecībā uz kurām iepriekš ir noteiktas darbības, kas nav savietojamas ar akvakultūru;

Objektivitāte mijiedarbībā ar citām nozarēm

23.  uzsver, ka pienācīgā telpiskajā plānošanā būtu jāņem vērā visas nozares (holistiska pieeja), ilgtspējas jautājumi un pārtikas nodrošinājums, nedodot priekšroku ietekmīgām ekonomikas nozarēm, kas kaitētu akvakultūrai; uzsver, ka telpiskajā plānošanā darbības nebūt nav jāiedala atsevišķās zonās, bet drīzāk jāpanāk līdzsvars starp tām, kas varētu nākt par labu visām iesaistītajām personām;

24.  ierosina atbalstīt akvakultūras organizāciju un zivsaimniecības vietējo rīcības grupu (FLAGs) ciešāku un ietekmīgāku iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā, īstenojot reģionalizāciju, lai katram konkrētajam reģionam tiktu piemērota vislabākā pieeja;

25.  norāda, ka pienācīgi ir jāņem vērā akvakultūras nozares intereses un ka pret to ir jāizturas taisnīgi situācijās, kad notiek mijiedarbība ar citām nozarēm, piemēram, telpiskajā plānošanā;

26.  mudina Komisiju un dalībvalstis kartēt telpisko plānošanu, lai noteiktu jomas, kurās akvakultūra varētu pastāvēt līdzās citām darbībām;

27.  atzīmē, ka telpiskās plānošanas un licencēšanas nosacījumi droši vien ir iemesls, kāpēc citas nozīmīgas vai ietekmīgas nozares nevēlas pastāvēt līdzās;

28.  norāda, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz piekļuvi jūras resursiem, sociālekonomiskās un vides ietekmes pētījumiem, kas nepieciešami akvakultūrai, būtu jāaptver visas ar to konkurējošās nozares, piemēram, tūrisms vai izejvielu ieguve;

29.  mudina dalībvalstis un valsts iestādes ievērot ES tiesību aktus par ūdeņiem un piesārņoto teritoriju atjaunošanu un attīrīšanu;

30.  uzsver, ka tiesību akti būtu jāpieņem pēc tam, kad ar līdztiesīgiem nosacījumiem ir notikusi apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām;

Tiesību aktu pielāgošana akvakultūras vajadzībām

31.  uzsver, ka vides ilgtspējai jāiet roku rokā ar sociālo un ekonomisko ilgtspēju (ilgtspējai ir trīs pīlāri) un ka pienācīga uzmanība ir jāpievērš akvakultūras pašreizējam un potenciālajam ieguldījumam Savienības nodrošinātībā ar pārtiku;

32.  atzinīgi vērtē šīs nozares labākās prakses un veiksmīgas sadarbības piemērus, kuri pamatojas uz brīvprātīgām vienošanām un citām vienošanām starp vides aizsardzības aktīvistiem un nozari, tostarp Natura 2000 teritorijās; atzinīgi vērtē daudzos piemērus, kas liecina par akvakultūras ieguldījumu labas ūdens kvalitātes saglabāšanā; ņem vērā nozares sniegtos ūdens ekosistēmas pakalpojumus un aicina nodrošināt stimulus to stiprināšanai; uzsver, ka nav vēlams ieviest turpmākus juridiskus sarežģījumus, kas ietekmē akvakultūru, jo tas apgrūtinātu ilgtspēju un sociālekonomisko attīstību;

33.  uzsver, ka kopējās zivsaimniecības politikas satvarā ES tiesību akti būtu labāk jāpielāgo akvakultūras apstākļiem, īpatnībām un vajadzībām un jāskaņo arī ar ES vides tiesību aktiem atbilstīgi mērķim līdz 2020. gadam nodrošināt labu vides stāvokli visos jūras ūdeņos, un ņemot vērā sieviešu un jauniešu nodarbinātību šajā nozarē;

34.  uzsver, ka gadījumos, kad ES tiesību aktu īstenošana ir problemātiska vai pretrunīga, būtu jāpieņem pamatnostādnes par to interpretāciju un paraugpraksi;

35.  vēlreiz norāda, ka šī nozare būtu ciešāk jāiesaista lēmumu pieņemšanā;

36.  mudina Komisiju palielināt akvakultūras ražošanas apjoma ierobežoto ieguldījumu iekšzemes pieprasījumā pēc zivīm, kas tiek lēsts 10 % apmērā, un novērst situāciju, kad vairāk nekā pusi no Savienības pieprasījuma pēc zivīm apmierina ar importētiem produktiem;

ES akvakultūras konkurētspējas veicināšana gan ES, gan ārpus tās robežām

37.  prasa, lai tiktu pieņemti noteikumi par to, ka importētajiem akvakultūras produktiem ir jāatbilst tiem pašiem vides, pārtikas nekaitīguma un sociālajiem un darba standartu noteikumiem un noteikumiem par cilvēktiesību ievērošanu, kas attiecas uz ES uzņēmējiem, un pauž nožēlu par to, ka šajā nozarē joprojām nav nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka bīstami konkurences izkropļojumi ES uzņēmējiem ir nopietna problēma;

38.  norāda uz grūto situāciju, kādā patlaban atrodas Eiropas dīķu apsaimniekotāji, jo viņu zivju krājumus būtiski samazina tādi plēsēji kā ūdri, gārņi un jūras kraukļi; uzsver, ka šie plēsēji barojas arī ar karpu un zandartu ikriem un tādējādi būtiski ierobežo saldūdens zivju augšanu un vairošanos; tādēļ prasa, lai dalībvalstis piemērotu spēkā esošās atkāpes attiecībā uz gārņiem un jūras kraukļiem un aicina Komisiju pārskatīt ūdriem piešķirto sugas aizsardzības statusu, un, vajadzības gadījumā, šos plēsējus pārvietot un kontrolēt to skaitu;

39.  aicina izcelsmes vietās un uz robežām vairāk un stingrāk kontrolēt importētos produktus un ES teritorijā īstenot pasākumus cīņai pret nelegālajām jeb „slēptajām” akvakultūras praksēm, kas iekšzemē ietekmē nozares attīstību;

40.  atzīmē, ka ES būtu jāizplata tās ilgtspējas standarti un zinātība; uzskata, ka tas jo īpaši svarīgi ir saistībā ar kaimiņreģioniem, kuros audzē sugas, kas ir līdzīgas ES audzētajām sugām, un jo īpaši saistībā ar trešām valstīm, kuras apskalo tie paši ūdeņi, kas apskalo ES;

41.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm ir iekļauts nosacījums, ka preferenciāla piekļuve tirgum tiek nodrošināta tikai tad, ja tiek ievēroti ilgtspējības un dzīvnieku labturības standarti, kas ir līdzvērtīgi ES spēkā esošajiem standartiem;

42.  aicina Komisiju no ES politikas sadarbībai ar jaunattīstības valstīm atvēlētajiem līdzekļiem sponsorēt atbalsta un apmācības pasākumus, lai palīdzētu veicināt ilgtspējīgu akvakultūru un šo valstu akvakultūras produktu ražotāju uzmanību pievērstu kvalitātes politikai un augstākiem ražošanas standartiem, jo īpaši attiecībā uz vidi, higiēnu un sociālajiem standartiem;

43.  mudina veikt pasākumus, kas veicinātu ES ieguldījumus akvakultūras projektos, ko īsteno trešās valstīs;

44.  aicina Komisiju turpināt nodrošināt, ka eksportētājās trešās valstīs tiek ievēroti ES importa noteikumi, tostarp attiecībā uz lauksaimniecības procedūrām, kas atbilst vides, higiēnas un sociālajiem standartiem, lai vienlīdzīgus konkurences apstākļus varētu nodrošināt starptautiskā līmenī; tajā pašā laikā uzskata, ka, lemjot par preču eksporta uz ES atļaujas atjaunošanu, izšķirošajai nozīmei vajadzētu būt rezultātiem, kas gūti, uzraugot trešās valstīs īstenotos akvakultūras procesus;

45.  aicina Komisiju novērtēt, kā akvakultūras nozari ietekmēs Lielbritānijas izstāšanās no ES;

Labāka patērētāju informēšana

46.  prasa pilnībā īstenot ES tiesību aktus par marķēšanu un patērētāju informēšanu gan zivju tirgos, gan viesnīcās, restorānos un sabiedriskās ēdināšanas nozarē (HORECA); uzskata, ka tas ir svarīgi attiecībā uz visiem zivsaimniecības produktiem (un ne tikai akvakultūras produktiem) — gan importētiem, gan ES ražotiem; uzskata, ka šā mērķa īstenošanai būtu jāpielāgo un jānostiprina Kontroles regula;

47.  prasa izveidot īpašu marķējumu, kurš ļautu atpazīt produktus, kas saražoti ES ilgtspējīgā akvakultūrā, un uzsver, ka patērētājiem ir nepieciešama pārredzamība arī attiecibā uz akvakultūras produktiem, ko ieved no trešām valstīm, un šo pārredzamību var panākt, uzlabojot izsekojamību;

Dzīvnieku labturības nodrošināšana

48.  uzskata, ka dzīvnieku kaušanas stratēģijā būtu jāietver priekšlikumi, lai nodrošinātu efektīvus procesus, kas ļautu izstrādāt humānas zivju nonāvēšanas metodes atbilstīgi OIE un EFSA pamatnostādnēm, un lai nodrošinātu to, ka aprīkojums, ko izmanto zivju nonāvēšanai, darbojas saskaņā ar šiem parametriem, un ka visā ES tiek īstenota, novērtēta un sertificēta efektīva un humāna saimniecībās audzēto zivju nonāvēšanas metode.

Veterināro zāļu pieejamība

49.  norāda, ka ES tiesību akti veterinārijas jomā ir labāk jāpielāgo akvakultūras faktiskajai situācijai un vajadzībām, ņemot vērā dažādās sugas un darbības atšķirības;

50.  uzsver, ka ir vajadzīgs īstens ES vienotais tirgus tādu vakcīnu un citu veterināro zāļu jomā, kas aizsargā dzīvnieku, jo īpaši reto sugu, veselību;

51.  norāda, ka salīdzinoši augstākas diagnozes noteikšanas, antimikrobiālo līdzekļu alternatīvu un vakcinēšanas izmaksas salīdzinājumā ar plaši lietotajām antibiotikām diemžēl ir šķērslis, lai panāktu vakcinēšanas plašāku un biežāku izmantošanu, uz ko mudina rīcības plāns(19); atzinīgi vērtē to, ka rīcības plānā Komisija paziņoja par stimuliem, lai palielinātu diagnostikas, antimikrobiālo līdzekļu alternatīvu un vakcīnu izmantošanu(20);

52.  mudina Komisiju noteikt prasību sniegt informāciju par vakcīnu un antibiotiku lietošanu akvakultūrā, lai varētu novērtēt iespējamos riskus cilvēku veselībai un visai ekosistēmai;

53.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt konkrētus stimulus un pasākumus, tostarp uzlabot Direktīvas 2006/88/EK īstenošanu vai, ja vajadzīgs, veikt tajā grozījumus, lai veicinātu integrētas ķēdes pieeju attiecībā uz AMR un akvakultūrā paplašinātu alternatīvu antimikrobiālo līdzekļu, diagnostikas un vakcīnu lietošanu, un tādējādi rentabli veicinātu ūdensdzīvnieku slimību un antibiotiku rezistences profilaksi, kontroli un izskaušanu, kā arī maksimāli palielinātu ūdensdzīvnieku izdzīvošanas spējas, audzēšanas līmeni un ražošanas efektivitāti;

54.  uzsver, ka Eiropas un valstu programmās ir jāatbalsta zinātniskie pētījumi par gliemju un zivju veselību un tādu jaunu veterināro zāļu izstrāde, kas paredzētas ūdenī mītošām sugām;

55.  šajā sakarā atzīmē, ka antibiotiku rezistence ir nopietna problēma visā cilvēku un dzīvnieku ārstēšanā, un aicina Komisiju atļaut antibiotiku izmantošanu tikai gadījumos, kad pastāv risks, ka akvakultūras dzīvnieku audzētavā var izplatīties epizootiska slimība, bet nevis vienkārši kā preventīvu pasākumu, un izvērtēt to ietekmi uz risku, ka šo rezistenci varētu pārnest uz patērētājiem;

Labākas reklamēšanas kampaņas un saziņa

56.  norāda, ka ir nepieciešama labākas reklamēšanas kampaņas un saziņa ES līmenī par akvakultūru un zivju patēriņa priekšrocībām;

57.  aicina Komisiju, lai tā mudinātu rīkot iedarbīgas un ilgstošas ES vispārējās kampaņas, kurās izskaidrotu ES akvakultūras produktu nodrošinātos ilgtspējības ieguvumus, galveno uzmanību pievēršot to augstajai kvalitātei, dzīvnieku labturības un vides standartiem salīdzinājumā ar produktiem, ko importē no trešām valstīm, kā to, piemēram, apliecina marķējums “Audzēts ES”;

58.  uzsver nepieciešamību veicināt un finansēt kampaņas, kurās tiek reklamētas reģionālās kvalitātes shēmas, uz kurām attiecas Regula (ES) Nr. 1151/2012, piemēram, aizsargāti cilmes vietu nosaukumi; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sākt ES mēroga informācijas kampaņu, kas būtu vērsta uz patērētājiem un uzņēmumiem, par akvakultūru kopumā un jo īpaši par atšķirībām starp stingrajiem un visaptverošajiem standartiem Eiropas tirgū un zemākiem standartiem, ko piemēro no trešām valstīm importētiem produktiem, īpaši uzsverot problēmas pārtikas nekaitīguma un sabiedrības veselības jomā, kuras rada īpaši rezistentu mikroorganismu un antimikrobiālās rezistences (AMR) pārnešana uz Savienību; norāda, cik ļoti nozīmīgi ir ES tiesību akti par saimniecībās audzētu zivju labturību audzēšanas, pārvadāšanas un nonāvēšanas laikā, lai piepildītu patērētāju vēlmes un reklamētu tādu produkta kvalitāti, ko garantē ES standarti, salīdzinājumā ar produktiem, ko ieved no trešām valstīm;

59.  aicina Komisiju no ES reklāmas pasākumiem paredzētā budžeta piešķirt pietiekami daudz līdzekļu zivju un citu zivsaimniecības un akvakultūras produktu veicināšanai; uzskata, ka būtu jāuzsāk plaša mēroga reklāmas kampaņa, kas balstītos uz kopīgiem principiem, aptvertu visas dalībvalstis un būtu izveidota kā kolektīvs pasākums ar 80 – 100 % atbalsta intensitāti, lai iedzīvotāji būtu labāk informēti par ES akvakultūras produktiem un labprāt pirktu tos;

60.  atbalsta Eiropas Zivsaimniecības reģionu tīkla (FARNET) vietējās zivsaimniecības rīcības grupas (FLAG) akvakultūras jomā, kas savas darbības popularizē vietējā, valsts un Eiropas līmenī;

Atbalsts pētniecībai un inovācijai

61.  norāda, ka EJZF, no kura ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai tiek piešķirti EUR 1,2 miljardi, un citi finansējuma avoti, piemēram, “Apvārsnis 2020”, rada iespējas ieviest inovācijas;

62.  norāda uz FLAG lielo nozīmi, jo tās, stiprinot vietējos zivsaimniecības resursus un atbalstot jauninājumus un zivsaimniecības un akvakultūras diversifikāciju, dod ieguldījumu zivsaimniecības un akvakultūras attīstībā šajās teritorijās;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus par austeru herpesvīrusu un cīņu pret to;

64.  pauž bažas par dažu invazīvo svešzemju sugu ietekmi uz Eiropas akvakultūru; uzsver, ka ir svarīgi efektīvi un proporcionāli, kā arī pamatojoties uz zinātniskiem datiem, īstenot Regulu (ES) Nr. 1143/2014 par invazīvu svešzemju sugu (ISS) introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību, lai aizsargātu gan Eiropas akvakultūras nozari, gan vietējās sugas un ekosistēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumus un inovācijas, kas saistīti ar visbīstamāko ISS apkarošanu;

65.  mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt cīņu pret Ocenebra inornata;

66.  uzsver, ka no programmas “Apvārsnis 2020” un 9. pamatprogrammas arī turpmāk būtu jāfinansē akvakultūras pētniecības darbības, kas uzlabo nozares konkurētspēju un risina problēmas, kuras tika uzsvērtas Komisijas 2016. gada konferencē “FOOD2030” un augsta līmeņa zinātnisko konsultantu grupas atzinumā “Pārtika no okeāniem”;

67.  uzskata, ka Komisijai būtu jāapspriežas ar Eiropas Tehnoloģijas un inovācijas platformu (EATiP) un Akvakultūras konsultatīvo padomi par prioritārajiem tematiem, kādi būtu jāiekļauj valstu stratēģiskajos plānos;

68.  uzsver, ka ir nepieciešami ieguldījumi pētniecībā, pētījumos un izmēģinājuma projektos saistībā ar akvakultūras praksēm, kuru pamatā ir ekosistēmas, jo īpaši attiecībā uz attālākajiem reģioniem un reģioniem, ko skar demogrāfiskas problēmas;

69.  norāda, ka būtu jāstiprina sadarbība starp zinātnieku aprindām, no vienas puses, un akvakultūras produktu ražotājiem, citām ietekmīgām ieinteresētajām personām un pakārtotajiem ražotājiem, no otras puses;

70.  prasa, lai, pamatojoties uz labākajiem zinātniskajiem ieteikumiem, ES līmenī tiktu izstrādāti standarta protokoli saistībā ar datu vākšanu ar mērķi uzraudzīt un uzlabot akvakultūras pārvaldību un ražošanas praksi, kā arī šādas prakses ietekmi uz sabiedrību, veselību, ekonomiku un vidi gan jūras, gan saldūdens zivju audzētavām;

71.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt inovatīvas un videi nekaitīgais akvakultūras tehnoloģijas, piemēram, akvaponiku, lai ilgtspējīgi un resursu ziņā efektīvi ražotu pārtiku un novērstu negatīvu ietekmi uz vidi;

72.  aicina Komisiju mudināt meklēt iespējas, lai turpinātu attīstīt jūras aļģu akvakultūru — nozari ar ekoloģisko un ekonomisko vērtību, pienācīgi ņemot vērā sociālo un vides ilgtspēju;

Apmācības un nodarbinātības veicināšana

73.  aicina un dalībvalstis visur, kur tas var dot labumu, ar Komisijas atbalstu nodrošināt pienācīgu arodmācību akvakultūras jomā un popularizēt iespējas profesionāliem zvejniekiem pārkvalificēties, lai viņi pievērstos alternatīvām ūdens vides pārvaldības metodēm, tādējādi palīdzot arī radīt darbvietas sievietēm un jauniešiem lauku un piekrastes apvidos, kā arī tālākos reģionos un kopumā reģionos, kas lielā mērā ir atkarīgi no zvejas un akvakultūras darbībām;

ES akvakultūras nozares ilgtspējas palielināšana

74.  uzsver sieviešu būtisko nozīmi akvakultūras nozarē un nepieciešamību pielāgot tiesību aktus šim faktam un nepieciešamību pienācīgi apsvērt citas ar akvakultūru tieši saistītās darbības, piemēram, tās, ko izstrādājušas zvejas tīklu audējas vai fasētājas;

75.  norāda, ka Eiropas tirgū līdz šim nav pietiekami pārstāvētas inovatīvas sistēmas, kuru mērķis ir zivju selektīvā audzēšana, pēc iespējas ievērojot ekosistēmas prasības un izmantojot dabisko barību; aicina uzlabot šādu sistēmu pamatnosacījumus;

76.  uzskata, ka ir nepieciešami ieguldījumi, lai izmantotu akvakultūras nozares potenciālu un garantētu tās ilgtspēju nolūkā aizsargāt vidi un nodrošināt sabiedriskos labumus, un tādēļ prasa palielināt finansējumu pētniecībai, inovācijai un uz kvalitāti vērstiem ilgtspējīgas ražošanas projektiem; aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk vienkāršot birokrātiju un ierobežot tās slogu akvakultūras nozarē, tostarp attiecībā uz dīķu apsaimniekotājiem;

77.  uzsver, ka, veicinot sadarbību starp akvakultūras nozares joma veikto pētniecību un inovācijām un konkrētām augstskolu programmām, tiks radītas jaunas idejas un palielināta interese par šo ekonomikas nozari;

Pietiekama finansējuma nodrošināšana, izmantojot EJZF un citus struktūrfondus

78.  atzinīgi vērtē ilgtspējīgas un konkurētspējīgas akvakultūras attīstības veicināšanu kā vienu no EJZF prioritātēm; tomēr pauž bažas, ka saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas 2014. gadā publicētā pētījuma secinājumiem EJZF priekštecis, proti, Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF) nav efektīvi atbalstījis akvakultūras ilgtspējīgu attīstību; norāda uz Eiropas līmenī pastāvējušo uzskatu, ka atbalsta pasākumi bijuši pavirši izstrādāti un uzraudzīti un ka nav tikusi izstrādāta pietiekami skaidra akvakultūras attīstības sistēma; turklāt norāda, ka valstu līmenī atbalsta pasākumi nav tikuši pareizi izstrādāti vai piemēroti un valstu stratēģiskie plāni un to darbības programmas nav sniegušas pietiekami skaidru pamatu akvakultūras attīstības veicināšanai, kā arī EJZF atbalsts šo situāciju būtībā nav sevišķi uzlabojis;

79.  norāda, ka izglītība un laba saziņa piesaistīs šai nozarei jauniešus, nodrošinās tās nākotni un konkurētspēju un ieviesīs tās attīstībā jaunas tehnoloģijas un inovācijas;

80.  aicina Komisiju, Parlamentu un Padomi zivsaimniecības politikā laikposmam pēc 2020. gada par 75 % palielināt saldūdens akvakultūras atbalstam paredzēto investīciju atbalsta intensitāti, lai veicinātu vēlmi veikt ieguldījumus un sniegtu zivju audzētājiem tik ļoti nepieciešamo palīdzību; turklāt aicina Komisiju kopīgi ar Eiropas Investīciju banku izstrādāt ES līmeņa procentu likmju atbalsta shēmu ieguldījumiem akvakultūrā un likvīdo aktīvu finansēšanai;

81.  ierosina arī turpmāk palielināt ES atbalstu ar akvakultūru saistītajai pētniecībai, izstrādē un inovācijā, jo īpaši attiecībā uz jomām, kas ietekmē ekonomikas stabilitāti un starptautisko konkurētspēju, piemēram, enerģijas un resursu izmantošanas efektivitāte, bioloģiskajiem materiāliem paredzētā finansējuma izstrāde, sloga uz vidi samazināšana, augstāka līmeņa vides pakalpojumu nodrošināšana u. c.;

82.  norāda, ka kavēšanās saistībā ar EJZF regulas pieņemšanu un dalībvalstu darbības programmu apstiprināšanu nozīmēja, ka uzņēmēji EJZF līdzekļus varēja sākt faktiski izmantot ne ātrāk kā 2016. gada beigās, proti, ar gandrīz trīs gadu nokavēšanos;

83.  aicina vienkāršot šo procedūru un dokumentus, kas jāiesniedz, lai saņemtu finansējumu no EJZF;

84.  aicina pārskatīt visas shēmas, kas varētu kavēt akvakultūras popularizēšanu, tostarp izmantojot citus ES finanšu instrumentus (piemēram, ERAF), vairāk orientējoties uz subsīdijām;

85.  aicina Komisiju turpināt centienus un sniegt papildu palīdzību, kas vajadzīga, lai lietotāji varētu saņemt finansējumu no EJZF;

86.  uzsver, ka vairāk ir jāatbalsta ražotāju un starpnozaru organizācijas, lai tās varētu kļūt par TKO pīlāriem;

Saskaņota simbioze ar zivsaimniecību

87.  norāda, ka nevajadzētu pastāvēt pretrunām starp zivsaimniecību un akvakultūru un ka abas šīs nozares var būt pilnībā saderīgas un savstarpēji papildinošas, jo īpaši piekrastes reģionos vai salās, kuri ir ļoti atkarīgi no šīm darbībām un kuros nodarbojas ar nerūpniecisko zveju; tāpēc aicina vairāk attīstīt piekrastes akvakultūras iekārtas;

88.  uzsver, ka jūras akvakultūra ir savietojama ar piekrastes zveju tālākajos reģionos un papildina to, un aicina Komisiju atbalstīt lauksaimniecību un šķirņu veidošanas paņēmienus tropu vai subtropu teritoriju siltajos ūdeņos; aicina Komisiju uzsvērt sieviešu lomu nerūpnieciskajā piekrastes zvejā un visās ar to saistītajās darbībās;

89.  aicina Komisiju vairāk finansējuma piešķirt videi nekaitīgām akvakultūras produktu ražošanas metodēm, piemēram, jūrā izvietotām slēgtām akvakultūras sistēmām (CCS), uz zemes izvietotām recirkulācijas sistēmām (RAS), lai mazinātu akvakultūras negatīvo ietekmi uz dzīvotnēm, savvaļas zivju populācijām un ūdens kvalitāti;

90.  atkārtoti pauž viedokli, kas jau izteikts rezolūcijā par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pieņemšanu, un norāda, ka tā kaitējuma samazināšana, ko akvakultūras uzņēmumiem nodara jūraskraukļi un citi plēsīgie putni, ir būtisks ražošanas izmaksu faktors, kas tādējādi ietekmē šo uzņēmumu izdzīvošanu un konkurētspēju; prasa, lai dalībvalstis piemērotu spēkā esošās atkāpes attiecībā uz gārņiem un jūras kraukļiem un aicina Komisiju pārskatīt ūdriem piešķirto sugas aizsardzības statusu;

91.  aicina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm, veikt pasākumus, lai krasi samazinātu jūraskraukļu skaitu, izmantojot visas metodes, kas, no vienas puses, nodrošinātu jūraskraukļu populācijas izdzīvošanu, bet, no otras puses, neapdraudētu citas sugas un novērstu kaitējumu attiecīgajām akvakultūras nozarēm;

o
o   o

92.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 88, 4.4.2011., 1. lpp. (2) OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp. (3) OV L 204, 6.8.2009., 15. lpp. (4) OV L 3, 5.1.2005., 1. lpp. (5) OV L 250, 18.9.2008., 1. lpp. (6) OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp. (7) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (8) OV L 354, 28.12.2013., 1. lpp. (9) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp. (10) OV L 157, 20.6.2017., 1. lpp. (11) OV C 21 E, 28.1.2010., 11. lpp. (12) OV C 236 E, 12.8.2011., 132. lpp. (13) OV C 351 E, 2.12.2011., 119. lpp. (14) OV C 99 E, 3.4.2012., 177. lpp. (15) OV C 316, 22.9.2017., 64. lpp. (16) OV C 76, 28.2.2018., 40. lpp. (17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0316. (18) Eiropas Komisija (2017. gada 29. jūnijs), Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai, 10. lpp. (19) Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai, 15. lpp. (20) Turpat, 12. lpp.