Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līgumu,

–  ņemot vērā Ziemeļatlantijas līgumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija, 2016. gada 28. jūnija un 15. decembra un 2017. gada 9. marta, 22. jūnija un 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. maija un 2016. gada 14. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku, 2016. gada 6. decembra secinājumus par ES un NATO sadarbību, 2017. gada 6. marta, 18. maija un 17. jūlija secinājumus par ES globālo stratēģiju, 2017. gada 19. jūnija un 5. decembra secinājumus par to, kā tiek īstenots vienotais priekšlikumu kopums, ko apstiprināja ES un NATO padomes 2016. gada 6. decembrī,

–  ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopējo deklarāciju, 2016. gada 6. decembrī ES un NATO padomju apstiprināto 42 priekšlikumu kopumu un 2017. gada 14. jūnija un 5. decembra progresa ziņojumus par šo priekšlikumu īstenošanu, kā arī 2017. gada 5. decembrī abu padomju apstiprināto jauno 32 priekšlikumu kopumu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (tostarp aizsardzības) 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 6. marta sanāksmju rezultātus, kas konkrēti attiecas uz ES un NATO sadarbību,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas Aizsardzības rīcības plāns” (COM(2016)0950),

–  ņemot vērā Komisijas un priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves 2017. gada 10. novembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par militārās mobilitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā (JOIN(2017)0041) un ar to saistīto rīcības plānu, kas tiks piedāvāts 2018. gada martā (JOIN(2018)0005),

–  ņemot vērā aizsardzības tiesību aktu kopumu, ar kuru Komisija iepazīstināja 2017. gada 7. jūnijā,

–  ņemot vērā NATO ģenerālsekretāra 2017. gada pārskatu, ko publiskoja 2018. gada 15. martā,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) 2017. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 439 par ciešāku NATO un ES sadarbību,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) 2017. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 440 par Eiropas aizsardzības rūpniecisko pamatu,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) Aizsardzības un drošības komitejas 2017. gada 8. oktobra ziņojumu par NATO un ES sadarbību pēc Varšavas, tostarp tā pielikumu, kurā ieguldījumu deva Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības savienību(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. novembra un 2017. gada 13. decembra rezolūcijas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KDAP) īstenošanu(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra un 2017. gada 13. decembra rezolūcijas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas konstitucionālajām, juridiskajām un institucionālajām sekām: Lisabonas līguma sniegtās iespējas(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0188/2018),

A.  tā kā ģeopolitiskās nestabilitātes un straujas stratēģiskās vides degradācijas laikmetā tiek apdraudētas tādas mūsu vērtības kā liberālā demokrātija, multilaterālisms, cilvēktiesības, miers, attīstība un tiesiskums, uz kuru pamata tika veidota ES un transatlantiskā saikne, kā arī uz noteikumiem balstīta starptautiskā sistēma un Eiropas vienotība un kohēzija;

B.  tā kā divas Rietumu nozīmīgas organizācijas, proti ES un NATO, gūst panākumus, uzlabojot savu sadarbību, lai novērstu sarežģītas tradicionālas un hibrīda problēmas, riskus un draudus, kurus rada valsts un nevalstiskie dalībnieki galvenokārt no austrumiem un dienvidiem; tā kā Eiropas kaimiņvalstis destabilizējošo krīžu uzkrāšanās rada gan iekšēju, gan ārēju drošības apdraudējumu; tā kā nevienai no šīm organizācijām nav pilnīga instrumentu kopuma, lai pastāvīgi novērstu šos apdraudējumus, un katra no tām varētu labāk risināt šos jautājumus, sadarbībā viena ar otru; tā kā ES un NATO ir būtiska, lai nodrošinātu Eiropas un tās iedzīvotāju drošību;

C.  tā kā ES un NATO sadarbību nevar uzskatīt par pašmērķi, bet gan par līdzekli kopīgo drošības prioritāšu un mērķu sasniegšanai, izmantojot misiju un pieejamo līdzekļu papildināmību; tā kā ES dalībvalstīm un NATO sabiedrotajiem ir vienots spēku kopums; tā kā kopā tās var efektīvi izmantot resursus un efektīvāk mobilizēt plašu esošo instrumentu klāstu, lai reaģētu uz drošības problēmām;

D.  tā kā NATO ir militārā alianse, savukārt ES tāda nav; tā kā ES ir pasaules līmeņa stratēģiska dalībniece un drošības nodrošinātāja, kuras rīcībā ir unikāls un plašs instrumentu un līdzekļu kopums, lai risinātu pašreizējās problēmas ar dažāda veida politikas virzieniem; tā kā saistībā ar ES globālo stratēģiju un atbilstīgi tās mērķiem ES stiprina savu atbildību par savu drošību un aizsardzību un savu partneres lomu starptautiskā miera un drošības nodrošināšanā, kā arī autonomu rīcības spēju, vienlaikus stiprinot ieguldījumu NATO un sekmējot ciešāku sadarbību;

E.  tā kā NATO ir galvenā atbildība par savu locekļu kolektīvo aizsardzību; tā kā tas ņem vērā pamatnostādnes NATO sabiedrotajiem desmit gadu laikā aizsardzībai atvēlēt 2 % no to IKP, lai saglabātu pienācīgas aizsardzības spējas; tā kā NATO kā galvenais ES drošības partneris joprojām ir būtiska garantija sabiedroto spēku spēju sadarbspējai un iepirkumu centienu konsekvencei;

F.  tā kā ES un NATO darbībām ir vienai otru jāpapildina drošības jomā, lai labāk risinātu jaunās un iepriekš nepieredzētās un daudzpusīgās drošības problēmas; tā kā abām organizācijām ir ciešāk un efektīvāk jāsadarbojas kopējās jomās;

G.  tā kā es un NATO, kuras abas ir iesaistījušās krīžu pārvaldībā, būtu efektīvākas, ja to rīcība būtu patiesi saskaņota un pilnībā tiktu izmantotas to specializētās zināšanas un resursi; tā kā pēc ES globālās stratēģijas pieņemšanas ES stiprina savu kopējo pieeju, ko tā piemēro ārējo konfliktu un krīžu risināšanai, kā arī lai reaģētu uz apdraudējumiem un problēmām iekšējās un ārējās drošības jomā, izmantojot civilus vai militārus risinājumus;

H.  tā kā 2016. gada NATO Varšavas samitā alianse un ES noteica ciešākas sadarbības jomas, lai risinātu kopīgas problēmas austrumos un dienvidos, aptverot hibrīddraudu mazināšanu, izturētspējas palielināšanu, aizsardzības spēju veidošanu, kiberaizsardzību, jūras drošību un mācības; tā kā NATO sabiedroto ārlietu ministri 2016. gada decembrī apstiprināja 42 pasākumus, lai stiprinātu NATO un ES sadarbību, un 2017. gada decembrī tika panākta vienošanās vēl par vairākām turpmākās sadarbības jomām;

I.  tā kā ir nepieciešama ES un NATO partnerība, lai vērstos pret hibrīddraudiem, tostarp cīnītos pret maldinošu informāciju un nepatiesu informāciju un palielinātu izturētspēju; tā kā ir skaidri jānošķir šo divu institūciju pilnvaras un politikas stratēģijas;

J.  tā kā pastiprinās Krievijas darbības; tā kā, kaut gan saglabājas risks vājināt transatlantisko saikni un ES dalībvalstu solidaritāti, ir jāstiprina to kopējā, stratēģiskā pieeja Krievijai; tā kā gan ES, gan arī NATO satrauc Krievijas militārā darbība, kas kļūst uzstājīgāka; tā kā bažas rada arī politiskā manipulēšana un kiberuzbrukumi; tā kā ES ir reaģējusi uz Krievijas iejaukšanos Eiropas iekšējās lietās, kuras rezultātā tika pārkāpti starptautisko tiesību akti un normas; tā kā izturētspēja ir un būs kolektīvās aizsardzības pamatelements;

K.  tā kā dienvidu kaimiņvalstis saskaras ar vēl nepieredzētu nestabilitāti, kas rada stratēģiski nozīmīgu problēmu gan ES dalībvalstīm, gan arī NATO locekļiem, jo īpaši tiem, kuri atrodas tieši pie robežas;

L.  tā kā kiberuzbrukumi kļūst arvien izplatītāki un sarežģītāki; tā kā 2014. gadā NATO kiberaizsardzību noteica par vienu no alianses kolektīvās aizsardzības pamatuzdevumiem un 2016. gadā kibertelpu atzina par funkcionālu telpu līdzās zemei, gaisam un jūrai; tā kā ES un NATO var papildināt viena otras centienus; tā kā ir jāveicina ES sadarbības stiprināšana kiberdrošības jomā un tā kā šajā jomā ir vajadzīga saskaņota visu ES dalībvalstu pieeja;

M.  tā kā 2017. gada decembrī NATO un ES nolēma stiprināt sadarbību cīņā pret terorismu, galvenokārt paplašinot informācijas apmaiņu un palielinot valstu izturētspēju;

N.  tā kā gan ES, gan NATO izmanto vienu un to pašu transporta infrastruktūru Eiropā, kas ir ļoti būtisks faktors ātrai militāro spēku izvietošanai, un tā kā militārā mobilitāte nesen tika atzīta par vienu no galvenajām prioritātēm abu organizāciju sadarbībā,

O.  tā kā saskaņā ar „Pew Research Center“ jaunāko aptauju rezultātiem sabiedrības atbalsts NATO ir spēcīgs un vairumā NATO dalībvalstu tas arvien palielinās,

Stiprāka partnerība

1.  pauž pārliecību, ka ES un NATO ir kopīgas vērtības saistībā ar starptautisko mieru un drošību un ka šīs organizācijas saskaras ar līdzīgām stratēģiskām problēmām, un, ņemot vērā to, ka abās organizācijās savstarpēji pārklājas 22 locekļu dalība, tām ir arī konverģējošas drošības un aizsardzības intereses, tostarp savus iedzīvotāju aizsardzība pret jebkādiem draudiem; uzskata, ka stratēģiskā ES un NATO partnerība ir būtiska šo drošības problēmu novēršanai; uzsver, ka ES un NATO sadarbībai ir jābūt papildinošai un jāņem vērā abu pušu īpatnības un loma;

2.  uzsver, ka atvērtība un pārredzamība, pilnībā ievērojot lēmumu pieņemšanas autonomiju un abu organizāciju procedūras, kā arī iekļautība un savstarpība, neietekmējot nevienas dalībvalsts drošības un aizsardzības politikas īpašo raksturu, ir svarīgi ES un NATO stratēģiskās partnerības principi; uzsver, ka sadarbība ar ES dalībvalstīm, kuras nav NATO dalībvalstis, kā arī ar NATO dalībvalstīm, kuras nav ES dalībvalstis, ir neatņemama ES un NATO sadarbības daļa;

3.  pauž pārliecību, ka saviem locekļiem NATO kalpo par kolektīvās aizsardzības un atturēšanas stūrakmeni Eiropā; pauž pārliecību, ka stiprāka ES un efektīvāka KDAP, īstenojot daudzus dalībvalstu projektus un ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punktu, palīdz stiprināt NATO; uzsver, ka ES un NATO sadarbībā ir jāņem vērā arī sešu ES dalībvalstu, kuras nav NATO locekles, kā arī septiņu NATO locekļu, kuras nav ES dalībvalstis, drošības un aizsardzības politika;

4.  pauž stingru pārliecību, ka efektīvai reaģēšanai uz visām drošības problēmām nepieciešams stratēģisks redzējums, vēl lielāka strukturāla pielāgošana un ES un NATO stingrās un maigās varas instrumentu apvienošana; uzsver, ka, ņemot vērā abu organizāciju atšķirības, laiks ir ļoti būtisks elements ES un NATO partnerības stiprināšanā;

5.  norāda, ka, lai gan vajadzētu attīstīt kopēju Eiropas stratēģijas kultūru, būtu pozitīvi, ja tiktu sasniegta kopīga izpratne par draudiem; uzskata, ka Savienībai ir jātiecas stiprināt savu stratēģisko autonomiju; tādēļ mudina ES dalībvalstis sadarbībā ar ES iestādēm rast vienotu izpratni par mainīgo draudu vidi un turpināt tādus centienus kā kopīgu brīfingu sagatavošana, mācības reaģēšanai gadījumos, kad jāveic civilās aizsardzības pasākumi, un kopīgi draudu novērtējumi; atzinīgi vērtē nesenos centienus šajā virzienā;

6.  uzsver, ka ES iedzīvotāji, kuri apzinās, ka tikai ar valsts reakciju uz terorismu un nedrošību nepietiek, no ES gaida aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem, un ka cieša ES un NATO sadarbība ļautu dalībvalstīm būt savstarpēji papildinošākām un efektīvākām;

7.  uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību starp ES un NATO misiju un operāciju ietvaros gan stratēģiskajā, gan taktiskajā aspektā;

8.  uzsver, ka ES un NATO stratēģiskā partnerība ir vienlīdz svarīga gan ES turpmākajai KDAP, gan arī alianses nākotnei, kā arī ES un Apvienotās Karalistes attiecībām pēc Brexit;

9.  uzskata, ka ES un NATO attiecību potenciālu var izmantot vairāk un ka turpmāka partnerības attīstība un padziļināšana nedrīkst aprobežoties tikai ar kopīgu atbildes reakciju uz krīzēm ārpus Eiropas, īpaši tās kaimiņvalstīs, bet tai ir jāattiecas arī uz krīzēm kontinentā;

10.  uzsver, ka nepieciešama kopīga rīcība saistībā ar profilaksi, analīzi un agrīno brīdināšanu, efektīvi apmainoties ar informāciju, lai kopīgi apkarotu jaunus apdraudējumus;

11.  uzskata, ka, īstenojot ES un NATO kopīgo deklarāciju un tai sekojošas īstenošanas darbības, tiek sākts jauns un saturīgs stratēģiskās partnerības posms; atzinīgi vērtē taustāmos rezultātus kopīgās deklarācijas īstenošanā, īpaši attiecībā uz hibrīddraudu apkarošanu, stratēģisko komunikāciju, attiecīgo aizsardzības plānošanas procesu rezultātu saskaņotību un sadarbību jūrniecības jomā; mudina panākt turpmākus sasniegumus un atzinīgi vērtē jauno darbību kopumu, ko pievienoja 2017. gada 5. decembrī, jo īpaši pasākumus saistībā ar terorisma apkarošanu, militāro mobilitāti un sievietēm, mieru un drošību; atzinīgi vērtē pārmaiņas iesaistīšanās kultūrā un netraucētu darbinieku sadarbību katras darbības īstenošanā; atkārto — lai gan procesu pārvalda iestādes, saskaņoto kopīgo mērķu un darbību īstenošanas panākumi ir atkarīgi no visu dalībvalstu pastāvīgas politiskās gribas; šajā ziņā atzinīgi vērtē arī ES dalībvalstu un NATO dalībvalstu iesaistīšanos un uzsver, ka kopīgās deklarācijas veiksmīga īstenošana ir atkarīga no visu dalībvalstu pastāvīgas politiskās gribas; uzskata, ka ir svarīgi stiprināt labāku ES un NATO sadarbību un dialogu un nodrošināt politisko gribu un pietiekamus resursus sadarbības pastāvīgai īstenošanai un turpmākai uzlabošanai; cer uz jaunās ES un NATO deklarācijas pieņemšanu NATO samitā Briselē 2018. gada 11.–12. jūlijā;

12.  ņem vērā PV/AP un NATO ģenerālsekretāra regulārus kopīgus informatīvus paziņojumus attiecīgi ES Ārlietu padomē un NATO Ziemeļatlantijas Padomē (NAC) un secīgas regulāras ES Politikas un drošības komitejas un NAC sanāksmes;

13.  atzinīgi vērtē ASV atkārtoti apstiprinātās saistības attiecībā uz NATO un Eiropas drošību; atgādina, ka ES un Amerikas Savienotās Valstis ir svarīgas starptautiskās partneres un ka šīs partnerattiecības ir saistītas arī ar NATO; uzsver ES dalībvalstu un ASV divpusējo attiecību vērtību; pauž pārliecību, ka ES un NATO sadarbības stiprināšana pastiprina transatlantiskās saites un ka NATO spēja nodrošināt savu misiju ir saistīta ar transatlantiskajām attiecībām; tāpēc norāda, ka nesenā politiskā attīstība varētu ietekmēt transatlantisko attiecību spēku; norāda, ka ASV, kas parasti veicināja būtiskas norises ES aizsardzībā un pauda gandarījumu par tām, ir jāturpina atbalstīt centieni labāk izprast Eiropas stratēģiskās intereses, tostarp Eiropas aizsardzības spēju veidošana; uzsver, ka ES centieni panākt stratēģisko autonomiju stiprina alianses drošības apstākļus;

14.  atzinīgi vērtē NATO klātbūtnes stiprināšanu pie NATO austrumu robežas; atzinīgi vērtē to, ka NATO izvietojusi četras daudzvalstu kaujas grupas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, ko vada attiecīgi Apvienotā Karaliste, Kanāda, Vācija un ASV; uzskata, ka būtu jāstiprina ES un NATO sadarbība valstīs pie austrumu un dienvidu robežas, lai nodrošinātu abu organizāciju drošību, un ka nedrīkst pieļaut, ka Krievija, izmantojot hibrīdlīdzekļus vai parastos līdzekļus, iespiežas arī valstīs pie austrumu robežas, un pret to būtu pienācīgi jāvēršas; uzsver, ka būtu jāpapildina pašreizējā infrastruktūra Eiropā, kas galvenokārt ir orientēta rietumu–austrumu virzienā, izveidojot jaunu ziemeļu–dienvidu dimensiju, kas atbilstu militārās mobilitātes prasībām; uzsver, ka centieniem militārās mobilitātes jomā būtu jāveicina KDAP misiju un operāciju īstenošanas efektivitāte, kā arī alianses aizsardzības situācija; uzskata, ka būtu jāuzlabo ceļi, tilti un dzelzceļi, lai nodrošinātu iespēju ātri izvietot militāro personālu un aprīkojumu;

15.  šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot NATO klātbūtnes ātras palielināšanas spējas, uzlabojot ES un dalībvalstu infrastruktūru, likvidējot birokrātiskos un infrastruktūras šķēršļus, lai nodrošinātu spēku ātru pārvietošanos, un pārvietojot militāro aprīkojumu un apgādi, kas uzlabo mūsu kolektīvo drošību;

16.  atzinīgi vērtē pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) uzsākšanu; uzsver tās potenciālu stiprināt Eiropas ieguldījumu NATO; uzskata, ka tā var palielināt sinerģiju un efektivitāti un ka tas ir izšķirošs solis gan ES drošības un aizsardzības spēju, gan NATO sastāvā esošo Eiropas valstu potenciālo rezultātu uzlabošanā, un ir pārliecināts, ka spēcīgāka ES un NATO stiprina viena otru;

17.  uzsver, ka PESCO papildina NATO un ka tai būtu jādarbojas kā dzinulim turpmākā ES un NATO sadarbībā spēju attīstības jomā, jo tās mērķis ir stiprināt ES aizsardzības spējas un kopumā padarīt KDAP efektīvāku un atbilstošāku reaģēšanai uz šā brīža drošības un militārajām problēmām; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību un informācijas par PESCO sniegšanu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām NATO dalībvalstīm, lai novērstu pārpratumus;

18.  uzsver, ka nākamajā ES un NATO kopīgajā deklarācijā būtu jāparedz, ka spējas, ko starptautiskā līmenī attīstījušas ES dalībvalstis, tostarp īstenojot PESCO, un NATO dalībvalstis, ir pieejamas gan ES, gan NATO operācijām; uzsver, ka ES nesen pieņemtie lēmumi (par koordinēto gada pārskatu par aizsardzību (CARD), PESCO un Eiropas Aizsardzības fondu (EAF)) ar mērķi panākt, ka eiropieši uzņemas lielāku atbildību par savu drošību, veicina NATO stiprināšanu, kā arī nodrošina transatlantiskā sloga taisnīgu sadali, vienlaikus paturot prātā mērķi kopā risināt kopīgās drošības problēmas, novēršot nevajadzīgu dublēšanos un attīstot saskaņotas, savstarpēji papildinošas un sadarbspējīgas aizsardzības spējas; uzskata, ka kopīgu standartu, procedūru, apmācību un mācību izveide būtu uzskatāma par nozīmīgu stimulu ES un NATO efektīvākai sadarbībai;

19.  norāda, ka pēc Brexit 80 % no NATO izdevumiem aizsardzības jomā nodrošinās trešās valstis un trīs no četriem bataljoniem austrumos vadīs trešās valstis;

20.  mudina ES un NATO organizēt regulāras stratēģiskā līmeņa mācības, kurās piedalītos abu organizāciju augstākā politiskā līmeņa vadības pārstāvji; šajā saistībā atzinīgi vērtē Igaunijā notikušās mācības EU CYBRID 2017, kas bija pirmās ES mācības, kurās piedalījās NATO ģenerālsekretārs;

Galvenās sadarbības jomas

21.  norāda, ka drošības draudiem tagad ir hibrīdāks un netradicionālāks raksturs un ka to novēršanai ir nepieciešama starptautiska sadarbība; aicina ES un NATO vēl vairāk attīstīt izturētspēju un izveidot vienotu hibrīddraudu situācijas apzināšanos; mudina ES un NATO koordinēt savus mehānismus reaģēšanai krīzes situācijās, lai nodrošinātu saskaņotu reakciju uz hibrīddraudiem; atzinīgi vērtē to, ka NATO ģenerālsekretārs un PV/AP nesen kopīgi atklāja Helsinkos bāzēto izcilības centru hibrīddraudu jautājumos, un mudina ES dalībvalstis veidot izcilības centrus hibrīddraudu jautājumos, par paraugu ņemot centru Helsinkos; šajā saistībā atzinīgi vērtē atsevišķi rīkotās, taču vienlaikus notikušās mācības PACE17 un CMX17, kuras notika 2017. gadā un kuru laikā ES un NATO personāls pārbaudīja to attiecīgās procedūras, lai paziņotu un izplatītu informāciju imitētu progresējošu hibrīddraudu gadījumā; atzinīgi vērtē rietumu sabiedroto saskaņoto rīcību, reaģējot uz iespējamo Krievijas ķīmisko uzbrukumu Apvienotajā Karalistē;

22.  uzskata, ka gaidāmajā ES un NATO kopīgajā deklarācijā būtu atzinīgi jānovērtē gūtais progress un jāaicina konkrēti īstenot visus priekšlikumus, ko pieņēmušas abas organizācijas; uzskata, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai īstenotu jau uzņemtās daudzās saistības;

23.  šajā saistībā uzskata, ka iniciatīvām stiprināt aizsardzības Eiropu ir jārada labums abām organizācijām, tādējādi stiprinot ES dalībvalstu stratēģisko autonomiju un radot spēju īstenot kopīgus militārus intervences pasākumus ticamā veidā; atgādina, ka šīs iniciatīvas papildina NATO iniciatīvas;

24.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka tiek īstenoti tādi principi kā iekļautība, savstarpīgums un abu organizāciju lēmumu pieņemšanas autonomijas pilnīga ievērošana, kā to paredz Padomes 2017. gada 5. decembra secinājumi;

25.  atzinīgi vērtē veiksmīgās krīžu pārvarēšanas mācības, kuras vienlaikus un saskaņoti notika 2017. gadā un nodrošināja lietderīgu paraugprakšu apmaiņas platformu; ar nepacietību gaida iespēju izskatīt gūto pieredzi, kā arī turpināt kopējās ES un NATO apmācības, tostarp ES vadītās apmācības, kas ir paredzētas 2018. gadā;

26.  norāda, ka abu organizāciju pašreizējās slepenās informācijas apmaiņas procedūras joprojām ir apgrūtinošas un neefektīvas; uzskata, ka abām organizācijām ir vienas un tās pašas problēmas un netiešā veidā tās kopīgi saskarsies ar sekām; uzskata, ka veidojot savstarpēju uzticēšanos, jāuzlabo sadarbība slepenās informācijas apmaiņā un izlūkdatu analīzē, kā arī terorisma apkarošanas jomā; uzsver, ka ES ir jāpalielina savas spējas, nodrošinot lielākai daļai ES personāla drošības pielaidi un mērķtiecīgas mācības darbam ar slepenu informāciju, kā arī veicot investīcijas drošās komunikācijās; uzskata, ka, sekmējot savstarpību un principu dalīties ar būtiski informāciju tikai tad, ja tas vajadzīgs, varētu sniegt labumu abu organizāciju misijām un operācijām; uzskata, ka paralēlo un saskaņoto izlūkdatu novērtēšanu varētu izmantot, lai kopīgi efektīvāk apkarotu hibrīddraudus;

27.  aicina ES un NATO uzlabot sadarbību stratēģiskajā komunikācijā, tostarp stiprinot partnerattiecības starp NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) Stratēģiskās komunikācijas nodaļu;

28.  atzinīgi vērtē jauno ES Hibrīddraudu analīzes vienību un tās mijiedarbību ar NATO Hibrīddraudu analīzes vienību, daloties ar informāciju par situācijas izpratni un potenciālo hibrīddraudu analīzi;

29.  pauž pārliecību, ka kiberdrošības jomā izšķiroša nozīme ir sadarbībai un informācijas apmaiņai un tās kopīgai izmantošanai, un atzīst panākumus, kas gūti šajā jomā; uzsver, ka nepieciešams uzlabot kiberincidentu novēršanu, atklāšanu un reaģēšanu uz tiem; aicina abas organizācijas saskaņot savas uzraudzības darbības un vajadzības gadījumā apmainīties ar kiberdrošības datiem, tādā veidā sekmējot ES un NATO izlūkošanas darbu; mudina ES un NATO uzlabot operatīvo sadarbību un koordināciju un sekmēt sadarbspēju, apmainoties ar paraugpraksi par līdzekļiem, metodēm un procesiem, kas tiek izmantoti saistībā ar kiberuzbrukumiem; uzskata, ka ES un NATO informācijas apmaiņas palielināšana ir prioritāte, lai varētu atklāt visus par kiberuzbrukumiem atbildīgos avotus un īstenotu attiecīgas tiesiskas darbības; uzskata, ka ir svarīgi arī saskaņot apmācības pasākumus un sadarboties pētniecības un tehnoloģiju (R&T) jautājumos kiberjomā; atzinīgi vērtē ES datorapdraudējumu reaģēšanas vienības un NATO datordrošības incidentu reaģēšanas spēju vienošanos; uzskata, ka Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) jaunajās pilnvarās iekļautās jaunās darbības attiecībā uz sadarbību kiberaizsardzības jomā var piesaistīt NATO interesi;

30.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt jūrniecības spēju veidošanas centienu papildināmību un novērst nevajadzīgu dublēšanos, lai efektīvāk nodrošinātu jūras satiksmes drošību; atzinīgi vērtē ES un NATO operatīvās sadarbības un koordinācijas uzlabošanos, tostarp informācijas apmaiņu par situācijas izpratni, pamatojoties uz Vidusjūras reģionā un Āfrikas ragā gūto pieredzi, tādējādi meklējot turpmākas iespējas savstarpējam loģistikas atbalstam un abu organizāciju personāla informācijas apmaiņai par operatīvo darbību, tostarp rīcību, kas saistīta ar neatbilstīgu migrāciju;

31.  atzinīgi vērtē taktiskās un operatīvās sadarbības uzlabošanu, izmantojot arī tiešu saikni starp NATO sabiedroto Jūras spēku pavēlniecību un Frontex, kā arī starp NATO operāciju „Sea Guardian“ un EUNAVFOR MED operāciju SOPHIA, palīdzot ES un tās misijām ierobežot neatbilstīgu migrāciju un apkarot nelikumīgas tirdzniecības tīklus, tostarp nelikumīgu ieroču tirdzniecību; norāda, ka NATO pēc pieprasījuma var sniegt loģistikas atbalstu un citas spējas, piemēram, degvielas uzpildīšanu jūrā un medicīnisko atbalstu; norāda, ka tas attiecināms arī uz veiksmīgo ES un NATO sadarbību, īstenojot operāciju „Ocean Shield“ un EUNAVFOR ATALANTA, lai cīnītos pret pirātismu pie Āfrikas raga;

32.  mudina sasniegt vēl lielāku ES un NATO sinerģiju šajā jomā un panākt uzlabojumus, īpaši izlūkošanas, novērošanas un rekognoscēšanas (ISR) centienos;

33.  atkārto, ka ES iniciatīvām, kuru mērķis ir stiprināt Eiropas drošību un aizsardzību, vajadzētu palīdzēt arī nodrošināt, ka tās ES dalībvalstis, kuras ir NATO locekles, pilda savas NATO saistības; uzskata, ka dalība gan ES, gan arī NATO nedrīkst kaitēt nevienai valstij; tāpat uzsver arī to, ka, ja konkrētas ES dalībvalstis nav NATO locekles, tas nenozīmē, ka tām ir savādāki pienākumi Eiropas aizsardzības savienībā; uzsver, ka ES dalībvalstīm ir jāspēj uzsākt autonomas militāras misijas arī tad, ja NATO nevēlas rīkoties, vai gadījumos, kad piemērotāka ir ES rīcība;

34.  atzinīgi vērtē pastāvīgo NATO locekļu tendenci palielināt aizsardzības finansējumu; mudina visas ES dalībvalstis, kuras ir arī NATO locekles, panākt ievērojamu progresu, lai izdevumiem aizsardzības jomā paredzētu 2 % no IKP un 20 % no šā finansējuma novirzītu būtiska jauna aprīkojuma iegādei; uzskata, ka ES dalībvalstīm, kuras apņēmušās ievērot NATO pamatnostādnes par izdevumiem aizsardzības jomā, būtu jāapsver iespēja konkrētu summu līdz 20 % no pamatnostādnē par iepirkumu noteiktā finansējuma paredzēt pētniecībai un attīstībai, lai nodrošinātu obligāto izdevumu minimumu inovācijām, kas savukārt var veicināt tehnoloģiju pārnesi uz civilo nozari;

35.  atgādina ES un NATO kopīgās Varšavas deklarācijas aicinājumu locekļiem veicināt stabilāku aizsardzības rūpniecību un paplašināt pētniecību aizsardzības jomā; pauž stingru pārliecību, ka ES un NATO dalībvalstīm ir jāsadarbojas un jāmeklē sinerģijas, lai stiprinātu un attīstītu savu tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi, kas ļautu īstenot spēju prioritātes, īpaši izmantojot koordinēto ikgadējo pārskatu par aizsardzību un NATO aizsardzības plānošanas procesu; uzskata, ka abām organizācijām ir svarīgi noteikt par stratēģisku prioritāti efektīvu un līdzsvarotu transatlantisku aizsardzības sadarbību tehnoloģiju un rūpniecības jomā; atbalsta pasākumus, kas paredzēti saskaņā ar EAF, lai atbalstītu kopīgu pētniecību un Eiropas spēju attīstību; uzskata, ka lielākas saistības pētniecības un spēju plānošanas jomā var nodrošināt augstāku efektivitāti;

36.  atkārto, ka jānodrošina rezultātu un termiņu saskaņotība starp ES koordinēto ikgadējo pārskatu par aizsardzību, Spēju attīstības plānu un attiecīgajiem NATO procesiem, tādiem kā NATO aizsardzības plānošanas process; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka ES un NATO starptautiskās spēju veidošanas iniciatīvas papildina un pastiprina viena otru; uzsver, ka spējas, ko izmanto KDAP un kas attīstītas PESCO ietvaros, joprojām ir dalībvalstu spējas, un tās šīs spējas var darīt pieejamas citām struktūrām;

37.  uzsver, ka ES un NATO ir ciešā sadarbībā jānovērš fiziskie un juridiskie šķēršļi militārā personāla un aktīvu ātrai un straujai kustībai ES teritorijā un ārpus tās, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu netraucētu aprīkojuma un spēku kustību visā Eiropā, īpaši tādas izšķirīgas infrastruktūras kā ceļu, tiltu un dzelzceļa izmantojamību, sevišķi īstenojot rīcības plānu, ko ierosināja AP/PV un Komisija, pamatojoties uz ES dalībvalstu izstrādāto ceļvedi Eiropas Aizsardzības aģentūras darbības ietvaros; mudina ES dalībvalstis ātri rīkoties un izmantot līdz šim sniegtās iespējas; uzsver, ka nepieciešamas saderīgas aizsardzības spējas, kas veicinātu visu ES un NATO militāro spēku izvietošanu un sadarbību; iesaka ES un NATO risināt jautājumu par NATO locekļu, kuras nav ES dalībvalstis, spēku mobilitāti Eiropas teritorijā;

38.  uzskata, ka arī turpmāk nepieciešams ES un NATO kopīgs darbs, lai palielinātu abu organizāciju kaimiņvalstu un partnervalstu izturētspēju, aizsardzību un drošību; pauž stingru atbalstu tam, ka palīdzība kaimiņvalstīm un partnervalstīm, lai veidotu to spējas un palielinātu izturētspēju, ietverot terorisma apkarošanu, stratēģisko komunikāciju, kiberaizsardzību, munīcijas glabāšanu un drošības sektora reformas, ir kopējs mērķis, īpaši trijās izmēģinājuma projekta valstīs (Bosnijā un Hercegovinā, Moldovā un Tunisijā);

39.  atgādina, ka gan Eiropas Savienības, gan arī NATO interesēs ir risināt drošības jautājumus Rietumbalkānu valstīs un ES kaimiņvalstīs un sadarboties konkrētos reģionos; atzinīgi vērtē ES un NATO centienus sniegt politisku un praktisku atbalstu Rietumbalkānu, Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstīm; iesaka dalībvalstīm turpināt šos centienus, lai nodrošinātu pastāvīgu demokrātisku attīstību un reformu drošības jomā; uzsver, ka ES un NATO un Rietumbalkānu valstu sadarbībai ir ļoti būtiska nozīme, lai novērstu visa kontinenta drošības apdraudējumus;

40.  uzsver, cik svarīgi ir principi, kas paredzēti Vīnes dokumentā, jo īpaši atvērtības un pārredzamības princips; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES un NATO militāro mācību un kopīgo mācību atvērtību starptautiskajiem novērotājiem;

41.  atkārto, ka KDAP un NATO misijās būtiska nozīme ir sievietēm, jo īpaši risinot jautājumus saistībā ar sievietēm un bērniem konfliktu skartajās teritorijās; atzinīgi vērtē to, ka gan ES, gan arī NATO ir atzinušas šo sieviešu būtisko nozīmi; iesaka ES un NATO aktīvi veicināt dzimumu pārstāvību savās struktūrās un operācijās;

42.  uzsver, ka ES jānodrošina ciešas attiecības drošības un aizsardzības jomā ar Apvienoto Karalisti pēc Brexit, atzīstot, ka Apvienotā Karaliste arī turpmāk būs vadošā ieguldītāja Eiropas aizsardzības jomā gan kā NATO locekle, gan arī kā Eiropas valsts, lai gan tā vairs nebūs ES dalībvalsts;

o
o   o

43.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, NATO ģenerālsekretāram, ES aģentūrām drošības un aizsardzības jomās, ES dalībvalstu valdībām un nacionālajiem parlamentiem un NATO Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 58, 15.2.2018., 109. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0435. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0440 un P8_TA(2017)0492. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0503 un P8_TA(2017)0493. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0092.