Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2018. gada 13. marts - Strasbūra
Protokola par EOTK izbeigšanās finansiālajām sekām un par Ogļu un tērauda pētniecības fondu īstenošana ***
 Nolīgums starp ES un Jaunzēlandi par sadarbību un savstarpējo administratīvo palīdzību muitas lietās ***
 Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija
 Paku pārrobežu piegādes pakalpojumi ***I
 Dažu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšana un periodiska apmācība un vadītāja apliecības ***I
 Dzimumu līdztiesība ES tirdzniecības nolīgumos
 Mazāk attīstītie ES reģioni
 ES reģionu un pilsētu loma COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā

Protokola par EOTK izbeigšanās finansiālajām sekām un par Ogļu un tērauda pētniecības fondu īstenošana ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 2003/76/EK, ar ko nosaka pasākumus, kuri nepieciešami, lai izpildītu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienoto Protokolu par EOTK izbeigšanās finansiālajām sekām un par Ogļu un tērauda pētniecības fondu (14532/2017– C8-0444/2017 – 2017/0213(APP))
P8_TA(2018)0061A8-0034/2018

(Īpašā likumdošanas procedūra — piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (14532/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar 2. panta pirmo daļu Protokolā (Nr. 37) par EOTK līguma izbeigšanās finansiālajām sekām un par Eiropas Ogļu un tērauda pētniecības fondu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (C8-0444/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ieteikumu (A8-0034/2018),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


Nolīgums starp ES un Jaunzēlandi par sadarbību un savstarpējo administratīvo palīdzību muitas lietās ***
PDF 304kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Jaunzēlandi par sadarbību un savstarpējo administratīvo palīdzību muitas lietās (07712/2016 – C8-0237/2017 – 2016/0006(NLE))
P8_TA(2018)0062A8-0029/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07712/2016),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Jaunzēlandi par sadarbību un savstarpējo administratīvo palīdzību muitas lietās (07682/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punktu (C8-0237/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0029/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Jaunzēlandes valdībai un parlamentam.


Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija
PDF 429kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģiju (2017/2067(INI))
P8_TA(2018)0063A8-0036/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu „Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija — liels solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos” (COM(2016)0766),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem(1) un to, ka ir pagarināts pilnvaru periods deleģēto aktu pieņemšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2017. gada 11. oktobra atzinumu par sadarbīgām intelektiskām transporta sistēmām (CDR 2552/2017),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 31. maija atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija — liels solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos””(2),

–  ņemot vērā sadarbīgu intelektisku transporta sistēmu (S-ITS) ieviešanas platformas ziņojumus, jo īpaši par S-ITS sertifikātu un drošības politiku,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. novembra rezolūciju par dzīvību glābšanu: autotransporta drošības uzlabošana ES(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa Amsterdamas deklarāciju par sadarbību satīklotas un automatizētas braukšanas jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par interneta savienojamību izaugsmei, konkurētspējai un kohēzijai: Eiropas gigabitu sabiedrība un 5G(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0036/2018),

A.  tā kā Eiropas stratēģija par sadarbīgām intelektiskām transporta sistēmām (stratēģija) ir cieši saistīta ar Komisijas politiskajām prioritātēm, proti, tās programmu nodarbinātībai, izaugsmei un ieguldījumiem, mērķi radīt vienotu Eiropas transporta telpu un digitālo vienoto tirgu un nodrošināt klimata aizsardzību, kā arī ar Enerģētikas savienības stratēģiju;

B.  tā kā dalībvalstu iestādēm un rūpniecības nozarēm ir jāreaģē uz neatliekamo vajadzību padarīt transportu drošāku, tīrāku, efektīvāku, ilgtspējīgāku, multimodālāku un pieejamāku visiem satiksmes dalībniekiem, tostarp visvairāk neaizsargātajiem iedzīvotājiem un cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

C.  tā kā pēdējos desmit gados ES pieredzētā pozitīvā tendence ceļu satiksmes drošības jomā ir palēninājusies, tā kā 92 % ceļu satiksmes negadījumu notiek cilvēka kļūdu dēļ un tā kā S-ITS tehnoloģiju izmantošana ir svarīga noteiktu autovadītāja palīdzības sistēmu efektīvai darbībai; tā kā autotransports vēl arvien turpina aizņemt lielāko daļu telpas pilsētās, tā dēļ notiek visvairāk negadījumu un rodas lielākā daļa transporta emisiju, proti, troksnis, siltumnīcefekta gāzes un gaisu piesārņojošās vielas;

D.  tā kā S-ITS sistēma ļaus satiksmes dalībniekiem un satiksmes pārvaldītājiem efektīvāk kopīgot un izmantot informāciju un saskaņot darbības;

E.  tā kā S-ITS kiberdrošība ir svarīgs tās ieviešanas elements, tā kā sadrumstaloti drošības risinājumi apdraudētu sadarbspēju un galalietotāju drošību un tā kā tāpēc noteikti ir vajadzīga ES līmeņa rīcība;

F.  tā kā algoritmiskā pārskatatbildība un pārredzamība nozīmē tādu tehnisko un operatīvo pasākumu īstenošanu, ar kuriem nodrošina pārredzamību un automatizētās lēmumu pieņemšanas un indivīdu uzvedības iespējamības aprēķināšanas procesa nediskriminējošu raksturu; tā kā pārredzamībai būtu jānodrošina personām jēgpilnas informācijas pieejamība par tajā ietverto loģiku un procesa un tā seku nozīmīgumu; tā kā tam būtu jāaptver informācija par datiem, ko izmanto analīzes pilnveidošanai, un jāļauj iedzīvotājiem izprast un uzraudzīt viņus ietekmējošus lēmumus;

G.  tā kā ES vajadzētu veicināt un turpināt attīstīt digitālās tehnoloģijas, lai ne tikai samazinātu cilvēka kļūdas un citus efektivitātes trūkumus, bet arī lai samazinātu izmaksas un optimizētu infrastruktūras lietošanu, novēršot satiksmes sastrēgumus un tādējādi mazinot arī CO2 emisijas;

H.  tā kā šis sadarbīguma elements, pateicoties digitālajai un mobilajai savienojamībai, ievērojami uzlabos satiksmes drošību, satiksmes efektivitāti, ilgtspēju un multimodalitāti; tā kā vienlaikus tas radīs milzīgu ekonomisko potenciālu un samazinās ceļu satiksmes negadījumu skaitu un enerģijas patēriņu; tā kā S-ITS ir būtiski svarīgas autonomo transportlīdzekļu un vadības sistēmu attīstībai;

I.  tā kā satīklota un automatizēta braukšana ir svarīga digitāla attīstība šajā nozarē un tā kā koordinācija ar visām nozarē izmantotajām jaunajām tehnoloģijām, piemēram, Eiropas globālās satelītnavigācijas sistēmām GALILEO un EGNOS, pašlaik ir sasniegusi augstu tehnoloģisko spēju līmeni;

J.  tā kā ES ir pienākums ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 7. un 8. punktu par tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību;

K.  tā kā vairākas valstis visā pasaulē (piemēram, ASV, Austrālija, Japāna, Koreja un Ķīna) strauji virzās uz jauno digitālo tehnoloģiju ieviešanu un tā kā dažās valstīs S-ITS transportlīdzekļi un pakalpojumi jau ir pieejami tirgū,

Vispārīgas pamatnostādnes

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģiju un šā paziņojumā pamatā likto intensīvo darbu, ko tā ir veikusi sadarbībā ar gan valsts, gan privātā sektora ekspertiem; atbalsta rezultātus un tādēļ aicina bez kavēšanās ieviest sadarbspējīgus S-ITS pakalpojumus visā Eiropā;

2.  uzsver nepieciešamību pēc skaidra juridiskā pamata S-ITS ieviešanas atbalstam, un atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar ITS direktīvu (Direktīvu 2010/40/ES) paredzēts pieņemt deleģēto aktu, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību, panāktu sadarbspēju un atbalstītu atpakaļsaderību;

3.  norāda uz S-ITS potenciālu degvielas patēriņa efektivitātes uzlabošanai, samazinot individuālā transporta izmaksas un satiksmes nelabvēlīgo ietekmi uz vidi;

4.  uzsver digitālo tehnoloģiju un ar to saistīto uzņēmējdarbības modeļu potenciālu autotransportā un atzīst stratēģiju par svarīgu pavērsienu S-ITS attīstībā un virzībā uz pilnīgi satīklotu un automatizētu mobilitāti; atzīmē, ka sadarbīgie, satīklotie un automatizētie transportlīdzekļi var palielināt Eiropas nozaru konkurētspēju, padarīt transportu integrētu un drošāku, kā arī samazināt sastrēgumus, enerģijas patēriņu un emisijas un uzlabot savienojamību starp dažādiem transporta veidiem; ņemot to vērā norāda, ka jānosaka prasības infrastruktūrai, lai nodrošinātu attiecīgo sistēmu spēju darboties droši un efektīvi;

5.  atzīmē, ka ES nozarēm vajadzētu produktīvi izmantot savu pasaules mērogā vadošo pozīciju S-ITS tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā; uzsver, ka steidzami ir jāizstrādā vērienīga ES stratēģija, ar kuras palīdzību tiktu koordinēti valstu un reģionālie centieni, novērsta sadrumstalotība, paātrināta tādu S-ITS tehnoloģiju ieviešana, kas ir apliecinājušas spēju uzlabot drošību, un iespējami palielināta sadarbība starp dažādām nozarēm, tādām kā transports, enerģētika un telesakari; mudina Komisiju iesniegt konkrētu grafiku ar precīziem mērķiem, kas ES jāsasniedz laikā no 2019. līdz 2029. gadam, piešķirt prioritāti to S-ITS pakalpojumu ieviešanai līdz 2019. gadam, kuriem ir vislielākais potenciāls drošības jomā, kā noteikts S-ITS platformas II posma ziņojumā sagatavotajā pakalpojumu sarakstā, un nodrošināt, ka šie pakalpojumi ir pieejami visos jaunajos transportlīdzekļos visā Eiropā;

6.  uzsver nepieciešamību ieviest saskaņotu sociālo, vides un drošības noteikumu kopumu, lai nodrošinātu darba ņēmēju un patērētāju tiesības un panāktu godīgu konkurenci šajā nozarē;

7.  atzinīgi vērtē S-ITS platformas II posma rezultātus un uzsver rezultātu nozīmīgumu(5);

8.  uzsver, ka paziņojums gan ir svarīgs pavērsiens ES stratēģijas izstrādē attiecībā uz sadarbīgiem, satīklotiem un automatizētiem transportlīdzekļiem, taču nedrīkstētu jaukt S-ITS un šīs atšķirīgās koncepcijas;

9.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu un S-ITS izstrādē un ieviešanā tiek pilnībā ņemti vērā un veicināti mērķi veikt transporta sistēmas dekarbonizāciju un panākt, ka ceļu satiksmes negadījumos vairs neiet bojā cilvēki;

10.  atgādina, ka S-ITS ir sistēmas, kas ļauj dažādiem ITS elementiem (transportlīdzekļiem, ceļu iekārtām, satiksmes vadības centriem un pārnēsājamām ierīcēm) sazināties un dalīties informācijā, izmantojot standartizētu sakaru arhitektūru, un ka tāpēc būtiska ir atsevišķu sistēmu sadarbspēja;

11.  atgādina, ka satīklotie transportlīdzekļi ir transportlīdzekļi, kas izmanto S-ITS tehnoloģijas, kuras visiem autotransporta līdzekļiem ļauj sazināties gan ar citiem transportlīdzekļiem, satiksmes signāliem, noturīgu ceļmalas un horizontālo infrastruktūru, kas vēl jāpapildina un jāpielāgo, taču ar kurām var nodrošināt arī inovatīvas maksas iekasēšanas sistēmas braukšanas laikā un droši sazināties ar transportlīdzekļiem un citiem satiksmes dalībniekiem; atgādina, ka 92 % ceļu satiksmes negadījumu notiek cilvēka kļūdu dēļ un ka S-ITS tehnoloģiju izmantošana ir svarīga noteiktu autovadītāja palīdzības sistēmu efektīvai darbībai;

12.  atgādina, ka automatizēti transportlīdzekļi ir transportlīdzekļi, kas spēj patstāvīgi darboties un manevrēt reālās satiksmes situācijās un kuros viena vai vairākas primārās braukšanas kontroles ierīces (stūre, paātrināšanās, bremzēšana) ir automatizētas ilgstošā laika periodā;

13.  uzsver nepieciešamību ieviest aizsardzības sistēmas pārejas posmā, kad līdzās pastāvēs arvien vairāk satīkloto un automatizēto transportlīdzekļu un tradicionālo nesatīkloto transportlīdzekļu, lai netiktu apdraudēta ceļu satiksmes drošība; norāda, ka noteiktas autovadītāju palīdzības sistēmas būtu jāturpina attīstīt un jāuzstāda obligāti;

14.  aicina Komisiju apsvērt, kā risināt jautājumu par sadarbīgu, satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu atrašanos uz ceļiem vienlaikus ar nesatīklotiem transportlīdzekļiem un to vadītājiem, jo transportlīdzekļu vecuma un atlikušās nesatīkloto iedzīvotāju daļas dēļ jāparedz, ka pastāvīgi liela transportlīdzekļu daļa neiekļausies sistēmā;

15.  pauž nožēlu, ka trūkst precīza laika grafika attiecībā uz ieteicamajiem t. s. otrās dienas pakalpojumiem un turpmāko laikposmu, kā arī nav pilnībā veikts ietekmes novērtējums un trūkst precīzas informācijas par ieviešanas iniciatīvām S-ITS pakalpojumu attīstīšanā un potenciālo papildu pakalpojumu ieviešanā;

16.  aicina Komisiju piešķirt prioritāti tiem S-ITS pakalpojumiem, kuri nodrošina visaugstāko drošības potenciālu, un izstrādāt nepieciešamās definīcijas un prasības, kā arī nekavējoties atjaunināt Eiropas paziņojumu par cilvēka un mašīnas saskarnes principiem (HMI) attiecībā uz transportlīdzekļu informācijas un sakaru sistēmām, jo vadītāja un mašīnas saskarne ir svarīga(6);

17.  atkārtoti uzsver satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu, S-ITS un jauno tehnoloģiju nozīmīgo lomu klimata mērķu sasniegšanā un nepieciešamību nodrošināt, ka to izstrādē un ieviešanā pilnībā tiek ņemts vērā un atbalstīts mērķis dekarbonizēt transporta sistēmu; atzinīgi vērtē S-ITS pielietošanu, lai uzlabotu satiksmes efektivitāti, samazinātu degvielas patēriņu un autotransporta ietekmi uz vidi (piemēram, CO2 emisiju ziņā) un optimizētu pilsētu infrastruktūras izmantošanu;

18.  uzsver iespējas, ko kravu autopārvadājumu jomā sniedz novatoriskas tehnoloģijas, piemēram, automatizēta braukšana un braukšana saistītās kolonnās (grupā iekļaujot dažādu transportlīdzekļus), kas ļauj labāk izmantot gaisa plūsmas, tādējādi samazinot degvielas patēriņu un emisijas; aicina vairāk atbalstīt pētniecību un attīstību šajā jomā, jo īpaši saistībā ar nepieciešamo digitālo infrastruktūru;

19.  uzsver vajadzību nodrošināt autoceļu lietotājiem lielāku izvēli, lietotājdraudzīgākus un labāk pielāgotus produktus un plašāku informāciju; šajā sakarībā mudina Komisiju veicināt labākās prakses apmaiņu, kuras mērķis cita starpā ir nodrošināt ekonomisko efektivitāti; mudina visas dalībvalstis pievienoties platformai C-Roads, jo tai ir paredzēta nozīmīga koordinējoša loma stratēģijas īstenošanā, taču ar nosacījumu, ka tiek ievērots tehnoloģiju neitralitātes princips, kas ir nepieciešams inovāciju veicināšanai; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka plaši un koordinēti dalībvalstīs tiek ieviesti moderni digitālie rīki un ka tie attiecas arī uz sabiedrisko transportu; aicina automobiļu ražotājus sākt S-ITS ieviešanu, lai īstenotu šo stratēģiju;

20.  lai labāk izvērtētu digitalizācijas progresu dažādās ceļu satiksmes jomās, mudina Komisiju sagatavot statistiku, kas papildinātu jau pastāvošos statistiskos rādītājus; norāda, cik svarīgas ir turpmākas investīcijas sensoru sistēmu pētniecībā un uzsver, ka S-ITS attīstīšanā īpaša uzmanība būtu jāpievērš braukšanai pilsētā, kas ļoti atšķiras no braukšanas ārpus pilsētas; norāda, ka braukšanai pilsētā jo īpaši raksturīga lielāka mijiedarbība ar motociklistiem, riteņbraucējiem, gājējiem un citiem mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem, tostarp personām ar invaliditāti;

21.  mudina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka profesionālās apmācības un augstākās izglītības kursi atbilst nozares vajadzībām pēc zināšanām ITS stratēģijas attīstīšanai; prasa analizēt perspektīvas jaunām karjeras iespējām un darbvietām, kas saistītas ar šo jauno pieeju mobilitātei, un dalīties ar labāko praksi tādu sadarbības modeļu izstrādē starp uzņēmumiem un izglītības sistēmu, kuri ir vērsti uz integrētu apmācības, inovācijas un ražošanas jomu radīšanu;

22.  uzskata, ka S-ITS pakalpojumi būtu integrējami Kosmosa stratēģijā Eiropai, jo S-ITS ieviešanas pamatā ir atrašanās vietas noteikšanas tehnoloģijas, piemēram, pozicionēšana, izmantojot satelītus;

23.  norāda, ka dalībvalstīm S-ITS pakalpojumu ieviešanu vajadzētu ņemt vērā arī plašākā kontekstā, kas saistīts ar ideju par mobilitāti kā pakalpojumu (MaaS) un integrāciju ar citiem transporta veidiem, jo īpaši, lai novērstu jebkādu atsitiena fenomenu, piemēram, autotransporta modālā īpatsvara palielināšanos;

Privātums un personas datu aizsardzība

24.  vērš uzmanību uz to, cik S-ITS un saistīto datu jomā svarīga ir ES privātuma un datu aizsardzības tiesību aktu piemērošana, un šā iemesla dēļ dati prioritāri būtu jāizmanto tikai S-ITS mērķiem un tos nedrīkstētu uzglabāt vai izmantot citiem nolūkiem; uzsver, ka viedajiem transportlīdzekļiem pilnībā jāatbilst Vispārējai datu aizsardzības regulai (GDPR) un saistītajiem noteikumiem, un ka S-ITS pakalpojumu sniedzējiem ir jāpiedāvā viegli pieejama informācija un jānodrošina autovadītājiem skaidri noteikumi un nosacījumi, kas ļauj tiem pieņemt brīvus un informētus lēmumus saskaņā ar GDPR paredzētajiem noteikumiem un ierobežojumiem;

25.  uzsver, ka vajadzīga daudz lielāka pārredzamība un algoritmiska pārskatatbildība attiecībā uz uzņēmumu veiktu datu apstrādi un analītiku; atgādina, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula jau paredz tiesības tikt informētam par datu apstrādes loģisko sistēmu; turklāt uzsver nepieciešamību novērst t. s. braukšanas barjeru, kas paredzētu, ka lietotāji nevar vadīt savu viedo automobili, ja viņi atsakās dot piekrišanu; prasa, lai viedo automobiļu gadījumā būtu pieejama bezsaistes režīma iespēja, kas lietotājiem ļautu izslēgt personas datu pārsūtīšanu uz citām ierīcēm, neierobežojot spēju vadīt automobili;

26.  vērš uzmanību uz to, ka datu aizsardzība un konfidencialitāte ir jāņem vērā visā datu apstrādes procesā; uzsver, ka sākumpunktam ITS lietotņu un sistēmu izstrādē vajadzētu būt principam par integrētu privātuma aizsardzību un integrētu datu aizsardzību un datu aizsardzību pēc noklusējuma; atgādina, ka ar anonimizācijas paņēmieniem var palielināt lietotāju uzticēšanos to izmantotiem pakalpojumiem;

Kiberdrošība

27.  norāda uz to, ka visās dalībvalstīs ir svarīgi piemērot augstus kiberdrošības standartus, lai novērstu hakeru uzbrukumus un kiberuzbrukumus, jo īpaši ņemot vērā S-ITS sakaru drošības kritisko raksturu; atzīmē, ka kiberdrošība ir ļoti svarīgs uzdevums, kas jārisina, transporta sistēmai kļūstot arvien vairāk digitalizētai un satīklotai; uzsver, ka automatizēti un satīkloti transportlīdzekļi un datubāzes, kurās dati tiek apstrādāti un/vai uzglabāti, var tik pakļauti kiberuzbrukumiem, un tāpēc visi trūkumi un riski, ko var noteikt un iedomāties pašreizējā attīstības stadijā, būtu jāizslēdz, izstrādājot kopēju drošības politiku, tostarp stingrus drošības standartus, kā arī sertifikācijas politiku S-ITS ieviešanai;

28.  uzsver, ka vienlīdz augsti drošības standarti būtu jāpiemēro gan ES un visās dalībvalstīs, gan iespējamos sadarbības nolīgumos ar trešām valstīm; uzsver, ka minētajiem standartiem tomēr nevajadzētu kavēt neatkarīgu apkalpes speciālistu piekļuvi borta sistēmām, lai nodrošinātu, ka transportlīdzekļa īpašnieki nav atkarīgi no automobiļu ražotājiem, veicot jebkādas vajadzīgās pārbaudes un/vai labojumus transportlīdzekļa programmatūrai;

Sakaru tehnoloģijas un frekvences

29.  uzskata, ka pareiza ir tehnoloģiski neitrāla hibrīdsakaru pieeja, kas nodrošina sadarbspēju un atpakaļsaderību un apvieno savstarpēji papildinošas sakaru tehnoloģijas, un ka daudzsološākais hibrīdsakaru tehnoloģiju risinājums šķiet maza darbības attāluma bezvadu sakaru un mobilo un satelītu tehnoloģiju kombinācija, kas nodrošinās vislabāko iespējamo atbalstu S-ITS pamatpakalpojumu ieviešanai;

30.  ņem vērā norādi uz saikni starp satīklotajiem automobiļiem un Eiropas satelītnavigācijas sistēmām EGNOS un Galileo; tādēļ ierosina, ka ar satīklotajiem automobiļiem saistītas stratēģijas būtu iekļaujamas kosmosa tehnoloģiju jomā; uzskata, ka sadarbspēja ir būtiska gan no drošības, gan patērētāju izvēles viedokļa, un uzsver, ka nākotnes hibrīdsakaru tehnoloģiju kopumā jāiekļauj transportlīdzekļu spēja sazināties ar 5G un satelītnavigācijas sistēmām, kā norādīts Komisijas 5G rīcības plānā;

31.  mudina automobiļu ražotājus un telesakaru operatorus, kuri atbalsta S-ITS pakalpojumus, sadarboties citstarp S-ITS sakaru tehnoloģiju, ceļu nodevu iekasēšanas un viedo digitālo tahogrāfu pakalpojumu raitai ieviešanai, neradot traucējumus starp šiem pakalpojumiem;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt nodrošināt finansējumu pētniecībai un inovācijai (“Apvārsnis 2020”), jo īpaši, lai radītu iespēju ilgtermiņā attīstīt S-ITS ieviešanai piemērotu infrastruktūru;

33.  uzsver sensoru sistēmu nozīmi, sniedzot datus par, piemēram, transportlīdzekļa dinamiku, sastrēgumiem un gaisa kvalitāti; aicina veikt lielākas un pienācīgi saskaņotas investīcijas dalībvalstīs, lai nodrošinātu izmantoto sensoru pilnīgu sadarbspēju un to iespējamo izmantošanu ne tikai drošības lietojumiem, bet arī, piemēram, attālinātai emisiju noteikšanai;

34.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka ar transportlīdzekļos uzstādītiem sensoriem iegūto informāciju par piesārņojošo vielu emisijām apkopo un dara pieejamu kompetentajām iestādēm;

Vienota Eiropas pieeja

35.  mudina dalībvalstis un vietējās iestādes, transportlīdzekļu ražotājus, autoceļu apsaimniekotājus un ITS nozari ieviest S-ITS līdz 2019. gadam un iesaka Komisijai, vietējām iestādēm un dalībvalstīm ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, Eiropas strukturālo un investīciju fondu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda atbalstu paredzēt pienācīgu finansējumu nākotnes ceļu infrastruktūras uzlabošanai un uzturēšanai, izmantojot horizontālu tematisko pieeju; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt nodrošināt finansējumu pētniecībai un inovācijai (“Apvārsnis 2020”), pilnībā ievērojot pārredzamības principu un regulāri sniedzot informāciju par ES līdzfinansējumu;

36.  mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt iniciatīvas un darbības, lai vairāk stimulētu pētījumus un faktu vākšanu par S-ITS attīstību un ietekmi ES transporta politikā; uzskata, ka ja līdz 2022. gadam netiks panākts būtisks progress, minimālo noteikumu ieviešanai un integrācijas nodrošināšanai šajā jomā var būt nepieciešami leģislatīvi pasākumi;

37.  uzsver, ka liela nozīme ir kvalitatīvai ceļu fiziskajai infrastruktūrai, kura pakāpeniski būtu jāpapildina ar digitālo infrastruktūru; prasa uzlabot un uzturēt nākotnes ceļu infrastruktūru;

38.  uzsver, ka patiesi multimodāla pārvadājumu sistēma būtu radāma, integrējot visus transporta veidus vienā reālā laika informāciju izmantojošā mobilitātes pakalpojumā, ņemot vērā integrētas biļešu pārdošanas un kopīgotus mobilitātes pakalpojumus, kā arī iešanu kājām un riteņbraukšanu, kas cilvēkiem un kravām ļautu bez kavēkļiem pārvietoties no izbraukšanas vietas līdz mērķim un uzlabotu vispārējo transporta efektivitāti, ilgtspēju un noturību; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt un veicināt ES līmeņa sadarbību un investīcijas transporta nozares digitalizācijā, izmantojot esošos un jaunos fondus, lai viedās transporta sistēmas varētu integrēt dažādos transporta veidos (S-ITS, ERTMS, SESAR un RIS(7)); uzsver, cik nozīmīga ir integrēta pieeja informācijas, biļešu rezervācijas un biļešu tirdzniecības instrumentiem, lai varētu izveidot pievilcīgas mobilitātes ķēdes no izbraukšanas vietas līdz mērķim;

39.  aicina šajā plānošanas procesā kā galveno informācijas avotu izmantot lietotāju redzējumu par pasažieru un preču pārvadājumiem, lai varētu paplašināt S-ITS lietojumu spektru un veidot tādus uzņēmējdarbības modeļus, kas saistīti ar šo jauno ilgtspējīgas un integrētas mobilitātes koncepciju;

40.  mudina ES un dalībvalstis pienācīgi īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un paredzamo direktīvu par produktu un pakalpojumu pieejamību, lai visi iedzīvotāji bez kavēkļiem varētu piekļūt S-ITS;

41.  iesaka Komisijai ātri izveidot atbilstīgu tiesisko regulējumu, lai sasniegtu ES mēroga pārrobežu sadarbspēju, kā arī izveidot sistēmu, ar ko nosaka atbildības noteikumus attiecībā uz dažādu satīklotā transporta veidu izmantošanu; aicina Komisiju līdz šā gada beigām nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par piekļuvi transportlīdzekļa datiem un resursiem; iesaka, ka šim priekšlikumam vajadzētu būt tādam, kas gan ļauj visai autobūves vērtību ķēdei un galalietotājiem gūt labumu no digitalizācijas, gan garantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus un maksimālu drošību attiecībā uz transportlīdzekļa datu glabāšanu un trešo personu piekļuvi tiem, kurai vajadzētu būt taisnīgai, savlaicīgai un neierobežotai, lai aizsargātu patērētāju tiesības, veicinātu inovāciju un nodrošinātu godīgu un nediskriminējošu konkurenci šajā tirgū saskaņā ar tehnoloģiskās neitralitātes principu; uzsver nepieciešamību veicināt visas ar sabiedriskajiem transporta pakalpojumiem saistītās pilsētu un lauku infrastruktūras modernizāciju; aicina Komisiju garantēt, ka tā visos gadījumos nodrošinās pilnīgu atbilstību GDPR un ik gadu ziņos Parlamentam par tās veikto uzraudzību;

42.  aicina Komisiju pieņemt vispārēju pieeju attiecībā uz tehnisko saskaņošanu un datu standartizāciju, lai nodrošinātu S-ITS savietojamību, apjomradītus ietaupījumus ražotājiem un uzlabotu ērtības patērētājiem;

43.  uzsver, cik svarīgi ir sākt dialogu ar sociālajiem partneriem un patērētāju pārstāvjiem jau agrīnā posmā, lai veidotu pārredzamības un uzticēšanās gaisotni un atrastu pareizo līdzsvaru starp pozitīvo un negatīvo ietekmi uz sociālajiem un nodarbinātības nosacījumiem un patērētāju tiesībām; norāda, ka e-drošības forumam ir jāizstrādā ceļvedis S-ITS ieviešanai, kā tas tika izdarīts jau attiecībā uz eCall sistēmu;

44.  uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša pāreja uz mazoglekļa ekonomiku, lai gan izpildītu starptautiskās saistības klimata jomā, gan sasniegtu ES iekšējos mērķus; tādēļ uzsver nepieciešamību atjaunināt dažādu ES fondu līdzekļu piešķiršanas kritērijus, lai veicinātu dekarbonizāciju un energoefektivitātes pasākumus, tostarp S-ITS; uzskata, ka Savienības finansējums nekādā gadījumā nebūtu jāpiešķir projektiem, kuri neatbilst CO2 emisiju samazināšanas mērķrādītājiem un politikas risinājumiem;

45.  aicina automobiļu ražotājus sniegt patērētājiem pietiekamu un skaidru informāciju par viņu tiesībām, kā arī par ieguvumiem un ierobežojumiem, ar ko jaunās S-ITS tehnoloģijas ir saistītas drošības jomā; mudina izmantot informācijas kampaņas, lai pašreizējos autovadītājus iepazīstinātu ar jaunajām S-ITS tehnoloģijām un tā radītu nepieciešamo galalietotāju uzticēšanos un nodrošinātu pieņemšanu sabiedrībā; uzskata, ka S-ITS izmantošana var uzlabot drošību un transporta sistēmas efektivitāti, vienlaikus nodrošinot atbilstību datu aizsardzības un privātuma noteikumiem;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 207, 6.8.2010., 1. lpp.
(2) OV C 288, 31.8.2017., 85. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0423.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0234.
(5) Galīgais ziņojums par S-ITS platformas II posmu: https://ec.europa.eu/transport/sites/transport/files/2017-09-c-its-platform-final-report.pdf.
(6)1 Komisijas 2008. gada 26. maija Ieteikums 2008/653/EK par drošām un efektīvām transportlīdzekļa informācijas un sakaru sistēmām: atjaunināti Eiropas principi cilvēka un mašīnas saskarnes jomā (OV L 216, 12.8.2008., 1. lpp.).
(7) Eiropas Dzelzceļa satiksmes pārvaldības sistēma (ERTMS); Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības pētniecības programma (SESAR); Upju informācijas pakalpojumi (RIS).


Paku pārrobežu piegādes pakalpojumi ***I
PDF 389kWORD 47k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem (COM(2016)0285 – C8-0195/2016 – 2016/0149(COD))
P8_TA(2018)0064A8-0315/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0285),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0195/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 19. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgās komitejas apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0315/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem

P8_TC1-COD(2016)0149


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/644.)

(1) OV C 34, 2.2.2017., 106. lpp.


Dažu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšana un periodiska apmācība un vadītāja apliecības ***I
PDF 394kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību un Direktīvu 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (COM(2017)0047 – C8-0025/2017 – 2017/0015(COD))
P8_TA(2018)0065A8-0321/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0047),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 91. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0025/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 31. maija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0321/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/..., ar ko groza Direktīvu 2003/59/EK par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību un Direktīvu 2006/126/EK par vadītāju apliecībām

P8_TC1-COD(2017)0015


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/645.)

(1) OV C 288, 31.8.2017., 115. lpp.


Dzimumu līdztiesība ES tirdzniecības nolīgumos
PDF 491kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par dzimumu līdztiesību ES tirdzniecības nolīgumos (2017/2015(INI))
P8_TA(2018)0066A8-0023/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 10. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu, 157. un 207. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par dzimumu līdztiesību (00337/2016),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu par ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām pašreizējo situāciju (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, kas pievienots Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem (07166/2011),

–  ņemot vērā 2015. gada 3. decembra Komisijas dienestu darba dokumentu “Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra ziņojumu “Ziņojums par stratēģijas “Tirdzniecība visiem” īstenošanu. Progresīvas tirdzniecības politikas īstenošana globalizācijas iespēju izmantošanai” (COM(2017)0491),

–  ņemot vērā VPS regulu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008(1)),

–  ņemot vērā Konfliktizrakteņu regulu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regula (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(2)),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), jo īpaši tās 4. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē, un 14. pantu par diskriminācijas aizliegumu,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kuri pieņemti ANO īpašajās sanāksmēs “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005) un “Pekina +15” (2010),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un tās 3. pantu, kurā dzimte ir definēta kā sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, kā arī ņemot vērā 1994. gada Amerikas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu, sodīšanu un izskaušanu (Belenas konvencija),

–  ņemot vērā ES un tās dalībvalstu 2007. gada kopīgo stratēģiju “Atbalsts tirdzniecībai: stiprinot ES atbalstu ar tirdzniecību saistītām jaunattīstības valstu vajadzībām” un Komisijas 2017. gada 13. novembra paziņojumu “Labklājības panākšana ar tirdzniecības un ieguldījumu palīdzību. ES 2007. gada kopējās stratēģijas par atbalstu tirdzniecībai atjaunošana” (COM(2017)0667),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

–  ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām,

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences Investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai (2015),

–  ņemot vērā svarīgākās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas par dzimumu līdztiesību, tostarp Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), Konvenciju par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos (Nr. 111), Konvenciju par darbiniekiem ar ģimenes pienākumiem (Nr. 156) un Maternitātes aizsardzības konvenciju (Nr. 183);

–  ņemot vērā 2015. gada jūnijā Briselē pieņemtā ES un CELAC valstu vadītāju 2015.–2017. gada samita rīcības plāna 7. nodaļu,

–  ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(9),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra ieteikumu Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par ES un Čīles asociācijas nolīguma tirdzniecības pīlāra modernizēšanu(13),

–  ņemot vērā triju prezidentvalstu deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību, ar ko 2017. gada 19. jūlijā nāca klajā Igaunija, Bulgārija un Austrija — dalībvalstis, kas 18 mēnešu laikposmā no 2017. gada jūlija līdz 2018. gada decembrim bija Eiropas Savienības Padomes prezidentvalstis,

–  ņemot vērā Starptautiskā Sieviešu pētniecības centra pētījumu “Trade liberalisation and women’s reproductive health: linkages and pathways” (“Tirdzniecības liberalizācija un sieviešu reproduktīvā veselība: saiknes un ietekmes ceļi”),

–  ņemot vērā Āfrikas tautas attīstības 2016. gada pārskatu “Accelerating Gender Equality and Women’s Empowerment in Africa” (“Straujāka virzība uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību Āfrikā”)(14),

–  ņemot vērā ESAO 2014. gada ziņojumu “Enhancing Women’s Economic Empowerment through Entrepreneurship and Business Leadership in OECD Countries” (“Sieviešu ekonomiskās iespēcinātības uzlabošana ar uzņēmējdarbības un uzņēmumu vadības iespēju starpniecību ESAO valstīs”)(15),

–  ņemot vērā rezultātus, kas gūti pēdējās augsta līmeņa starptautiskajās diskusijās par dzimumjautājumiem un tirdzniecību, īpašu uzmanību pievēršot diskusijām, kas rīkotas ES un PTO/UNCTAD/ITC paspārnē, tostarp — hronoloģiski apvērstā secībā — Eiropas Komisijas un Starptautiskā Tirdzniecības centra rīkotajam Starptautiskajam sieviešu un tirdzniecības jautājumu forumam (Briselē 2017. gada jūnijā)(16), Parlamentārās konferences par PTO ikgadējai plenārsesijai par tēmu “Tirdzniecība kā sociālā progresa virzītāja: dzimumperspektīva” (Ženēvā 2016. gada jūnijā)(17) un PTO plenārsesijai par tēmu “PTO nākotne? Tirdzniecība un dzimumjautājumi: sieviešu iespēcināšana ar iekļaujošām piegādes ķēdēm” (Ženēvā 2015. gada jūlijā)(18),

–  ņemot vērā, ka starptautiskā mērogā vērojami aizvien lielāki centieni ar tirdzniecības politikas starpniecību veicināt dzimumu līdztiesību, piemēram, UNCTAD dzimumjautājumu un attīstības programma(19) (kas ietver pētījumus par tirdzniecības ietekmi uz sievietēm; mācību paketi tirdzniecības un dzimumjautājumu jomā un apmācību tiešsaistē par “dzimumu līdztiesības cīnītāju” statusa izveidi) un Pasaules Bankas darbības jomas, no kurām visās 14 kopš 2016. gada ir pieņemta dzimumjautājumu stratēģija,

–  ņemot vērā Starptautiskā Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības centra (ICTSD) diskusiju dokumentu “The Gender Dimensions of Global Value Chains” (“Globālo vērtības ķēžu dzimumdimensija”, 2016. gada septembris)(20),

–  ņemot vērā ICTSD diskusiju dokumentu “The Gender Dimensions of Services” (“Pakalpojumu dzimumdimensija”, 2016. gada septembris)(21),

–  ņemot vērā UN Women 2015. gada ziņojumu “Progress of the world’s women 2015-2016. Transforming economies, realising rights” (“Pasaules sieviešu progress 2015–2016. Pārmaiņas ekonomikā, tiesību īstenošana”)(22),

–  ņemot vērā WIDE+ 2017. gada nostājas dokumentu par dzimumjautājumiem un ES tirdzniecību “How to transform EU trade policy to protect women’s rights” (“Kā ES tirdzniecības politiku pārveido tā, lai aizsargātu sieviešu tiesības”)(23),

–  ņemot vērā 2016. gada pētījumu “Dzimumu līdztiesība tirdzniecības nolīgumos”, kas tika sagatavots pēc Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas pieprasījuma”(24),

–  ņemot vērā 2015. gada pētījumu “ES tirdzniecības politika: vai sākam ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu?”, kas tika sagatavots pēc Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas pieprasījuma(25),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas apvienotās sanāksmes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0023/2018),

A.  tā kā LESD 8. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība, veicos visas savas darbības gan Savienībā, gan ārpus tās, tiecas novērst nevienlīdzību un sekmēt dzimumu līdztiesību, kā arī politikas un darbību izstrādē un īstenošanā vēršas pret, piemēram, dzimumdiskrimināciju;

B.  tā kā tirdzniecības politika varētu būt rīks, ar ko sekmēt globālās un Eiropas vērtības, tostarp dzimumu līdztiesību; tā kā ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi un politika nav dzimumneitrāli, proti, strukturālas nevienlīdzības dēļ to ietekme uz sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga; tā kā sievietes saskaras ar dzimumspecifiskiem ierobežojumiem, piemēram, viņām ir ierobežota piekļuve un kontrole pār resursiem, viņas saskaras ar juridisku diskrimināciju, un tradicionālo dzimtisko lomu dēļ viņas pārmērīgi noslogo neapmaksāts aprūpes darbs;

C.  tā kā dzimumu līdztiesībai būtu vienlīdz jāattiecas gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem; tā kā publiskā un privātā sektora ieinteresēto pušu iesaiste un partnerības gan starptautiskā, gan vietējā līmenī ir svarīgas, lai sekmētu sinerģijas, kas nepieciešamas dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēcinātības panākšanai, un lai uzlabotu izpratni par tādiem jautājumiem kā tiesības uz īpašumu, piekļuve finansējumam, izglītībai un arodmācībām, korporatīvā rīcība, valsts iepirkums, digitālā plaisa, kulturāli aizspriedumi;

D.  tā kā viens no tirdzniecības politikas mērķiem ir ilgtspējīga un taisnīga ekonomikas izaugsme un attīstība, kas nepieciešama, lai panāktu nabadzības mazināšanos, sociālo taisnīgumu un pienācīgu darbu un labākus dzīves apstākļus gan sievietēm, gan vīriešiem, kā arī sargātu sieviešu tiesības; tā kā dzimumu līdztiesība un visu sieviešu un meiteņu iespēcināšana ir ne vien jāmaģistralizē visos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), bet ir arī patstāvīgs mērķis; tā kā IAM programma atzīst, ka tirdzniecība palīdz sekmēt ilgtspējīgu un taisnīgu attīstību un varētu palīdzēt veicināt augstākos starptautiskos darba un vides standartus un cilvēktiesības; tā kā ES tirdzniecības politika ir svarīga IAM sistēmas daļa un stingra dzimumperspektīva ir būtisks šīs sistēmas elements, kura mērķis ir panākt visiem taisnīgākus un labvēlīgākus iznākumus; tā kā tirdzniecības politika var arī paplašināt sieviešu uzņēmējdarbības iespējas un māceklības un nodarbinātības piekļūstamību;

E.  tā kā starptautiskās tirdzniecības un dzimumaspektu saikne ir tik sarežģīta, ka ir nepieciešams padziļināti izprast relevantos faktorus, tostarp apzināt, analizēt un monitorēt ekonomisko un sociālo dinamiku, kas vajadzīgs, lai izstrādātu efektīvu tirdzniecības politiku, kura būtu vērsta uz tādu ekonomisko attīstību, kas sekmē arī sieviešu iespēcinātību un dzimumu līdztiesību; tā kā tāpēc tirdzniecības politikai jāņem vērā tās tiešā un netiešā ietekme dzimumaspektā, kā arī konkrētie vietējie apstākļi, lai nereproducētu un nesaasinātu pastāvošās dzimumšķirtnes un dzimtiskos stereotipus un lai proaktīvi stiprinātu dzimumu līdztiesību; tā kā tirdzniecības politikas panākumi būtu jāvērtē arī pēc tā, vai tai ir pozitīva un vienlīdzīga ietekme gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem;

F.  tā kā ekonomikas attīstība un dzimumu līdztiesība nereti ir savstarpēji cieši saistītas; tā kā ir plaši atzīts, ka sabiedrības ar mazāku dzimumu nevienlīdzības pakāpi parasti attīstītās ātrāk;

G.  tā kā tirdzniecības liberalizācijas ietekme uz cilvēkiem ir atkarīga arī no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas un saimniecības nozares, kurā viņi darbojas; tā kā gan valstīs, gan starp tām pastāv būtiskas atšķirības tādos aspektos kā ražošanas struktūras, sieviešu līdzdalība darbaspēkā un sociālās aizsardzības sistēmas; tā kā sievietes ir lielākā daļa darbinieku tādās nozarēs kā apģērba ražošana un tekstilrūpniecība, telekomunikācija, tūrisms, aprūpes ekonomika un lauksaimniecība, kurās tās lielākoties strādā zemāk atalgotu vai zemāka statusa oficiālu vai neoficiālu darbu nekā vīrieši; tā kā tas var novest pie ļaunprātīgas izturēšanās darbavietā, diskriminācijas, dzimumu segregācijas profesiju un veikto darbu ziņā, darba samaksas un darba apstākļu dzimumšķirtnēm, kā arī dzimumspecifiskiem ierobežojumiem attiecībā uz ražošanas resursu, infrastruktūras un pakalpojumu pieejamību; tā kā brīvās tirdzniecības nolīgumi (BTN) var izraisīt nodarbinātības izmaiņas un darbvietu zudumu, īpaši ar eksportu saistītās nozarēs, kurās sievietes bieži vien ir lielākā daļa darbaspēka; tā kā tāpēc dzimumaspekta novērtējumi par konkrētām valstīm un konkrētām nozarēm sniedz būtisku pievienoto vērtību tirdzniecības nolīgumu izstrādē;

H.  tā kā 2011. gadā ES no eksporta atkarīgs darbs bija aptuveni vienai no deviņām nodarbinātām sievietēm (11 %);

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2017. gada pētījumu gandrīz 12 miljoniem sieviešu ES ir darbs, kas ir atkarīgs no preču un pakalpojumu eksporta uz citām pasaules daļām(26);

J.  tā kā, atsaucoties uz faktos balstītiem pētījumiem, UNCTAD stingri norāda uz ierobežojumiem, ar kuriem, mēģinot izmantot tirdzniecības sniegtās iespējas, saskaras sievietes un kurus rada tādi faktori kā labākam darbam vajadzīgas tehniskās apmācības trūkums, mājsaimniecības darbu atvieglojošu publisko pakalpojumu trūkums un ierobežota piekļuve un kontrole pār resursiem, tostarp kredītu un zemi, informāciju, kā arī tīkliem; tā kā, ņemot to vērā, UNCTAD iesaka novērtējumos skatīt tirdzniecības politikas iespējamo ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību tādās jomās kā nodarbinātība, mazie uzņēmumi, cenas, lauksaimniecības ražīgums, pašnodrošinājuma lauksaimniecība un migrācija(27);

K.  tā kā pašreizējās ES tirdzniecības politikas un tās stratēģijas “Tirdzniecība visiem” pamatā ir trīs pamatprincipi, proti, efektivitāte, pārredzamība un vērtības, taču tām trūkst dzimumu līdztiesības perspektīvas; tā kā Komisija pārskatītajā Tirdzniecības atbalsta stratēģijā ir atkārtojusi un paplašinājusi apņemšanos panākt dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību, norādot, ka dzimumu līdztiesība ir ne tikai viena no pamata cilvēktiesībām, bet arī izšķirīgi svarīgs ekonomikas attīstības faktors, jo ļauj pilnvērtīgi izmantot pieejamo ES politikas instrumentu plašo klāstu, lai palielinātu to kopējo ietekmi uz izaugsmi un nabadzības mazināšanu; tā kā, ņemot vērā CEDAW noteikumus, ES būtu jādod pamats, uz kā panākt sieviešu un vīriešu līdztiesību, nodrošinot sievietēm vienādu piekļuvi un vienādas iespējas politiskajā, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī tādās jomā kā izglītība, veselība un nodarbinātība;

L.  tā kā tirdzniecība un tirdzniecības nolīgumi ietekmē sievietes kā potenciālās uzņēmējas, patērētājas, darba ņēmējas un neoficiāli strādājošās; tā kā ir izšķirīgi svarīgi atzīt un labāk izprast tirdzniecības politikas dzimumspecifisko ietekmi, lai varētu reaģēt ar atbilstošiem politikas pasākumiem; tā kā nolūkā sasniegt šo mērķi ir jāizstrādā adekvātas metodes, ar ko nodrošināt, ka vienmēr tiek izvērtēta ES tirdzniecības politikas un nolīgumu potenciālā ietekme uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām; tā kā Komisijai būtu jāveic kvantitatīvi, pēc dzimumiem dalīti pētījumi par atsevišķām nozarēm, piemēram, uzņēmējdarbību, zinātni un tehnoloģiju; tā kā līdz šim ES tirdzniecības nolīgumus ir slēgusi, neizvērtējot to ietekmi uz sievietēm un dzimumu līdztiesību; tā kā Komisija ir paziņojusi, ka pirmo reizi ES vēsturē modernizētā Čīles un ES asociācijas nolīgumā būs īpaša sadaļa par dzimumjautājumiem un tirdzniecību;

M.  tā kā tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas ietekmes novērtējumos netiek pietiekami skatīti dzimumjautājumi un sieviešu tiesības;

N.  tā kā ex ante novērtējums par tirdzniecības politikas ietekmi dzimumaspektā var sekmēt sieviešu iespēcinātību un labklājību un vienlaikus palīdzēt mazināt pašreizējās atšķirības un novērst dzimumu nevienlīdzības padziļināšanos;

O.  tā kā, izskatot pastāvošos ES daudzpusējos un divpusējos nolīgumus, redzams, ka 20 % nolīgumu ar tirdzniecības partneriem ārpus Eiropas minētas sieviešu tiesības un ka 40 % šo nolīgumu iekļauts teksts, kura mērķis ir uzlabot dzimumu līdztiesību; tā kā teksts, kas šajos nolīgumos vērsts uz sieviešu iespēcinātības veicināšanu, lielākoties ir brīvprātīgs, bet, ja tas tomēr ir saistošs, tad praksē tā izpilde nav panākama; tā kā nesens Komisijas pētījums liecina, ka pastāv dzimumšķirtne iespējās atrast darbu; tā kā šis pētījums rāda, ka sieviešu iespēcinātība līdz 2025. gadam globālo IKP varētu palielināt par USD 28 miljardiem un, ņemot vērā sieviešu lomu sabiedrībā, tas ir būtiski gan no ekonomikas, gan no sociālās un nabadzības izskaušanas perspektīvas;

P.  tā kā gan jaunattīstības, gan attīstītajās valstīs mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU) ir lielākā daļa privātā sektora un nodrošina lielāko daļu darbvietu; tā kā pēc Starptautiskā Tirdzniecības centra (ITC) datiem MMVU kopā ir 95 % no visiem pasaules uzņēmumiem, kā arī nodrošina aptuveni 50 % globālā IKP un vairāk nekā 70 % kopējās nodarbinātības; tā kā sievietēm pieder līdz 40 % MMVU, bet sievietes vada tikai 15 % eksporta uzņēmumu; tā kā ESAO dati liecina, ka sievietes uzņēmējas bieži vien joprojām pelna par 30–40 % mazāk nekā vīrieši uzņēmēji(28);

Q.  tā kā Eiropas publiskās diskusijas un reakcija uz tirdzniecības sarunām, piemēram, par transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), ES un Kanādas visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) un pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA), ir apliecinājušas, ka ir vajadzīgas pārredzamas un iekļaujošas sarunas, kurās tiek ņemtas vērā daudzu Eiropas valstu iedzīvotāju paustās bažas; tā kā ES tirdzniecības politikas vajadzībām nedrīkstētu mīkstināt nekādus ES standartus un tā kā sabiedrisko pakalpojumu joma vienmēr būtu jāizslēdz no tirdzniecības sarunām; tā kā strīdu izšķiršanas mehānismi būtu jāizstrādā tā, lai tiktu garantēta atsevišķo valdību spēja īstenot regulatīvo funkciju sabiedrības interesēs un kalpot publiskās politikas mērķiem; tā kā progress jāpanāk arī citās izšķirīgi svarīgās jomās, piemēram, jānostiprina uzņēmumu korporatīvās sociālās atbildības (KSA) pienākumi cilvēktiesību jomā; tā kā globālo vērtības ķēžu kontekstā ir jāīsteno globāla holistiska pieeja korporatīvajai atbildībai par cilvēktiesību pārkāpumiem;

R.  tā kā ANO vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām ir saistoši visām valstīm un visiem uzņēmumiem neatkarīgi no lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašuma formas un struktūras;

S.  tā kā Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā, kuru Padome pieņēma 2016. gada jūnijā, apstiprināts, ka cilvēktiesības sistemātiski jāmaģistralizē visās politikas nozarēs un institūcijās, tostarp starptautiskās tirdzniecības un tirdzniecības politikā;

T.  tā kā viens no vispārējās preferenču shēmas (VPS) mērķiem ir palīdzēt izskaust nabadzību un sekmēt ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību; tā kā VPS+ paredz nosacījumu, kura mērķis ir nodrošināt, ka atbilstīgas jaunattīstības valstis ratificē un īsteno 27 starptautiskās konvencijas par cilvēktiesībām un darba tiesībām, vides aizsardzību un labu pārvaldību; tā kā ir izšķirīgi svarīgi regulāri monitorēt to īstenošanu, vajadzības gadījumā rīkoties un īpašu uzmanību pievērst dzimumu līdztiesībai; tā kā viena no minētajām konvencijām ir CEDAW;

U.  tā kā vairāk nekā 40 % lauksaimniecības darba dienvidu puslodē veic sievietes;

V.  tā kā globālās tirdzniecības paplašināšanās un jaunattīstības valstu integrācija globālās vērtības ķēdēs var izraisīt dzimumu nevienlīdzību, ja tās izmanto, lai ražotu ekonomiski konkurētspējīgākus ražojumus; tā kā daudzām strādājošām sievietēm tā ir arī ļāvusi no neoficiāla darba pāriet uz oficiālu; tā kā globālo vērtības ķēžu kontekstā aizvien pieaug izcelsmes noteikumu nozīme, jo šajās ķēdēs ražošana aptver vairākas valstis; tā kā skaidrāki un precīzāki izcelsmes noteikumi var radīt sistēmu, kas palīdzētu virzīties uz pilnīgu pārredzamību un pārskatatbildību piegādes ķēdēs, un tas var pozitīvi ietekmēt sievietes, īpaši apģērbu nozarē;

W.  tā kā šīs jaunās ar tirdzniecību saistītās darba iespējas sievietēm jaunattīstības valstīs būtiski palielina mājsaimniecības ieņēmumus un samazina nabadzību;

X.  tā kā apģērbu nozarē ir nodarbinātas galvenokārt sievietes; tā kā ir svarīgi atgādināt, ka 2012. gada septembrī Karači (Pakistānā) liesmās gāja bojā 289 cilvēki, tajā pašā gadā Tazreen apģērbu fabrikā (Bangladešā) notikušajā ugunsgrēkā gāja bojā 117 cilvēki un vairāk nekā 200 cilvēku tika ievainoti un 2013. gadā tajā pašā valstī, sabrūkot Rana Plaza ēkai, gāja bojā 1129 cilvēki un vēl aptuveni 2500 tika ievainoti; tā kā visi šie negadījumi notika apģērbu fabrikās;

Y.  tā kā eksporta pārstrādes zonās (EPZ) lielākā daļa darba ņēmēju ir sievietes; tā kā dažās valstīs EPZ ir atbrīvotas no vietējo darba tiesību aktu ievērošanas, aizliedz vai ierobežo arodbiedrību darbību un nenodrošina darba ņēmējiem tiesiskās aizsardzības līdzekļus, bet tas nepārprotami ir pretrunā SDO pamatstandartiem;

Z.  tā kā publiskajam un privātajam sektoram, pilsoniskajai sabiedrībai (īpaši sieviešu tiesību organizācijām), sociālajiem partneriem un arodbiedrībām ir zināšanas un spējas, kas vajadzīgas, lai būtiski palīdzētu veidot un uzraudzīt tirdzniecības politiku un vākt datus, kuri var dot priekšstatu par sarežģījumiem, ar ko sievietes saskaras tirdzniecības liberalizācijas kontekstā, nolūkā stiprināt sieviešu tiesības, viņu ekonomisko iespēcinātību un sieviešu uzņēmējdarbības sekmēšanu;

AA.  tā kā tādos pasākumos kā Starptautiskais forums par sievietēm un tirdzniecību, ko 2017. gada 20. jūnijā organizēja Komisija, daudzas ekonomikas sektora ieinteresētās personas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji var apmainīties viedokļiem un sākt iniciatīvas, kas attiecas uz tirdzniecības ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

AB.  tā kā daudzpusējās platformas un starpvaldību forumi, piemēram, ANO IAM un Women 20 (W20), būtiski palīdz veicināt ekspertu diskusijas un rīcību dzimumjautājumos, kā arī nodrošināt labu pamatu vienprātības rašanai;

AC.  tā kā ES sarunās par tirdzniecības nolīgumiem un šo tirdzniecības nolīgumu piemērošanas jomā nedrīkstētu ietvert sabiedriskos pakalpojumus un pastāvošus un turpmākus vispārējas nozīmes pakalpojumus, kā arī vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (piemēram, bet ne tikai ūdensapgādes, sanitārijas, veselības, aprūpes, sociālos pakalpojumus, sociālā nodrošinājuma sistēmas, izglītību, atkritumu apsaimniekošanu un sabiedrisko transportu); tā kā Komisija ir apņēmusies nodrošināt, ka šie pakalpojumi paliks dalībvalstu kompetencē un ka valdībām nevarēs prasīt nekādu pakalpojumu privatizāciju vai jebkad liegt noteikt, regulēt, sniegt un atbalstīt vispārējas nozīmes pakalpojumus;

AD.  tā kā pakalpojumu tirdzniecība un publiskais iepirkums var nesamērīgi ietekmēt sievietes un tā kā publiskais iepirkums joprojām ir līdzeklis, ar ko valstis var pozitīvi ietekmēt nelabvēlīgā situācijā esošās iedzīvotāju grupas, īpaši sievietes; tā kā veselības un aprūpes pakalpojumu privatizācija var palielināt nevienlīdzību un negatīvi ietekmēt daudzu sieviešu darba apstākļus; tā kā tādu sieviešu skaits, kuras ir nodarbinātas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā vai sabiedrisko pakalpojumu nozarē, ir virs vidējā rādītāja un, būdamas šo pakalpojumu lietotājas, viņas ir vairāk nekā vīrieši atkarīgas no kvalitatīviem, cenas ziņā pieņemamiem, piekļūstamiem un uz pieprasījumu balstītiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, īpaši attiecībā uz tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā bērnu aprūpe un apgādājamu personu aprūpe; tā kā mājsaimniecību līdzekļu samazināšanās un sabiedrisko pakalpojumu samazinājumi, kā arī cenu pieaugums šo aprūpes slogu parasti noveļ gandrīz tikai uz sieviešu pleciem, savukārt tas kavē dzimumu līdztiesību;

AE.  tā kā intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) sistēma nāk par labu ES zināšanu ekonomikai; tā kā IĪT noteikumiem, kas saistīti ar patentiem, kuri aizliedz ģenērisko zāļu ražošanu, var būt ievērojama ietekme uz sieviešu īpašajām veselības vajadzībām; tā kā sievietes vairāk nekā vīrieši paļaujas uz cenas ziņā pieņemamu piekļuvi veselības aprūpei un zālēm, kā arī to pieejamību, īpaši seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību ziņā; tā kā zāļu piekļūstamība trešās valstīs nebūtu jāierobežo, atsaucoties uz IĪT aizsardzību;

AF.  tā kā lēmumus par tirdzniecību un tirdzniecības nolīgumiem tikai nelielā mērā pieņem sievietes, jo sarunu grupu, parlamentu un valdību sastāvs nebūt nav dzimumlīdzsvarots; tā kā dzimumu līdzsvars šajās iestādēs varētu ne tikai sekmēt dzimumu līdztiesības jautājuma integrāciju, bet arī vairot lēmumu pieņemšanas demokrātisko leģitimitāti;

AG.  tā kā Komisijā un EĀDD trūkst cilvēkresursu, kam būtu uzdots nodrošināt, ka ES tirdzniecības politikā un īpaši visā tirdzniecības sarunu procesā tiek maģistralizēta dzimumperspektīva;

AH.  tā kā Komisijai, strādājot pie salīdzinoši jaunu tirdzniecības politikas jomu, piemēram, e-komercijas, tiesiskā regulējuma, vajadzētu jau no sākuma ņemt vērā tās ietekmi uz dzimtes lomām, darba un privātās dzīves līdzsvaru un neapmaksātā darba apmēru;

AI.  tā kā konfliktizrakteņu tirdzniecība ir izrādījusies tieši saistīta ar plaši izplatītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp sieviešu un meiteņu izvarošanu un seksuālu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, bērnu un vergu darbu, kā arī cilvēku masveida pārvietošanu,

I.Dzimumu līdztiesības stiprināšana tirdzniecībā: vispārīgi komentāri un uzdevumi

1.  uzsver, ka ES ir pienākums īstenot vērtībās balstītu tirdzniecības politiku un tas ietver darba un vides tiesību augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšanu, kā arī pamatbrīvību un cilvēktiesību, tostarp dzimumu līdztiesības, ievērošanu; atgādina, ka visos ES tirdzniecības nolīgumos jābūt vērienīgai un izpildāmai sadaļai par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību (TIA); uzsver, ka ES nolīgumu tirdzniecības saistības nekādā gadījumā nedrīkstētu prevalēt pār cilvēktiesībām, sieviešu tiesībām un vides aizsardzību un tām būtu jāņem vērā vietējie, sociālie un ekonomiskie apstākļi;

2.  atgādina, ka dzimumu līdztiesība ir stingri noteikta visā ES politikā, kā norādīts LESD 8. pantā; norāda, ka šajā pantā noteikts: “Veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību.”; aicina Komisiju palielināt politisko saskaņotību starp dažādām politikas jomām, piemēram, tirdzniecību, attīstību, lauksaimniecību, nodarbinātību, migrāciju un dzimumu līdztiesību;

3.  uzsver, ka taisnīgai un iekļaujošai starptautiskās tirdzniecības politikai vajadzīgs skaidrs satvars, kas palielinātu sieviešu iespēcinātību un uzlabotu viņu dzīves un darba apstākļus, stiprinātu dzimumu līdztiesību, aizsargātu vidi un sekmētu sociālo taisnīgumu, starptautisko solidaritāti un starptautisko ekonomisko attīstību;

4.  uzsver, ka par tirdzniecības politikas vispārējo mērķi jāizvirza mērķis veicināt abpusēji izdevīgu ekonomisko izaugsmi; atgādina, ka, lai gan tirdzniecības politika var veicināt citas vērtības, par kurām Eiropas Savienība iestājas daudzpusējā līmenī, ne visus globālus jautājumus var atrisināt ar tirdzniecības politikas un tirdzniecības nolīgumu starpniecību;

5.  uzstāj, ka jaunās paaudzes tirdzniecības nolīgumiem būtu jāatbalsta attiecīgi starptautiskie standarti un tiesību instrumenti, tostarp dzimumu līdztiesības jomā, piemēram, CEDAW, Pekinas Rīcības platforma, SDO pamatkonvencijas un IAM;

6.  uzsver, ka ES nolīgumu tirdzniecības saistības nekādā gadījumā nedrīkstētu prevalēt pār cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām un aicina dalībvalstis pieņemt un sīki izstrādāt nacionālos rīcības plānus saskaņā ar ANO vadošajiem principiem, ņemot vērā sieviešu tiesības un nepieciešamību apkarot dzimumbalstītu vardarbību; aicina Komisiju tirdzniecības sarunas izmantot, lai mudinātu ES tirdzniecības partnerus pieņemt savus nacionālos rīcības plānus; atbalsta pašreizējās sarunas, kuru mērķis ir izveidot saistošu ANO cilvēktiesību instrumentu, kas attiektos uz transnacionālajām korporācijām un citiem uzņēmumiem; uzsver, cik svarīga ir ES aktīva iesaiste šajā starpvaldību procesā, un aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt tirdzniecības partnerus konstruktīvi piedalīties šajās sarunās;

7.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES tirdzniecības partneri pilnībā ievēro Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. un 17. pantu, kas ir līdzeklis, ar ko cīnīties pret dzimumu nevienlīdzību sociālo un ekonomisko tiesību jomā;

8.  atgādina, ka tikai dalībvalstu kompetencē ir regulēt un pavērst pretējā virzienā vispārējas nozīmes pakalpojumu liberalizāciju, un tāpēc aicina tās aizsargāt tādus fundamentālus mērķus kā dzimumu līdztiesība, cilvēktiesības un pamatbrīvības, sabiedrības veselība un sociālie un vides standarti;

9.  uzsver, ka valdībām ir jāsaglabā savas iespējas piešķirt resursus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; šajā sakarā uzsver, ka atbilstoši IAM 17.15. uzdevumam ir ārkārtīgi svarīgi ņemt vērā partnervalstu demokrātisko politiskās rīcības brīvību pieņemt konkrētās valsts apstākļiem piemērotu regulējumu un lēmumus, reaģēt uz valsts iedzīvotāju prasībām un pildīt pienākumus cilvēktiesību jomā un citas starptautiskās saistības, arī dzimumu līdztiesības jomā;

10.  atgādina, ka ir aicinājis Komisiju atteikties no ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas (IVSI) sistēmas, un uzsver, ka jebkuram strīdu izšķiršanas mehānismam jābūt izveidotam tā, lai garantētu individuālo valdību spēju īstenot regulatīvo funkciju sabiedrības interesēs un kalpot publiskās politikas mērķiem, tostarp veikt pasākumus, kuri sekmētu dzimumu līdztiesību, kā arī lielākas darba, vides un patērētāju tiesības;

11.  norāda, ka IĪT noteikumi tirdzniecībā bieži vien ietekmē sabiedrības veselību un jo īpaši sieviešu īpašās veselības vajadzības; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumu IĪT noteikumos ir pienācīgi ņemtas vērā sieviešu tiesības, īpaši šo noteikumu ietekme uz sieviešu veselību, tostarp cenas ziņā pieņemamas veselības aprūpes un zāļu piekļūstamību; aicina Komisiju un Padomi sekmēt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, jo tas ir īpaši svarīgs instruments, ar ko iespēcināt lauku sievietes; turklāt aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pārdomāt aizsardzības piemērošanu nelauksaimnieciskiem produktiem, paturot prātā, ka ES jau ir piekritusi aizsargāt nelauksaimniecisku produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes brīvās tirdzniecības nolīgumos;

12.  atgādina, ka IAM sasniegšanai ir nepieciešami pēc dzimumiem sadalīti dati, lai varētu izsekot progresam virzībā uz visiem mērķiem, tostarp 5. IAM dzimumu līdztiesības jomā; uzsver, ka nav pieejami adekvāti dati par tirdzniecības ietekmi uz dzimumu līdztiesību, un aicina vākt pietiekamus un adekvātus pēc dzimumiem sadalītus datus par tirdzniecības ietekmi; uzsver, ka šādi dati dotu iespēju izstrādāt metodiku ar skaidriem un kvantificējamiem rādītājiem reģionālā, nacionālā un nozaru līmenī, uzlabot analīzi un noteikt sasniedzamos mērķus un pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši no tirdzniecības iegūst vienlīdzīgi; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš kvantitatīvai un kvalitatīvai pēc dzimumiem sadalītai analīzei par nodarbinātības attīstību, aktīvu īpašumtiesībām un finansiālo integrāciju nozarēs, kuras skārusi tirdzniecība; mudina Komisiju sadarboties ar Eiropas un starptautiskajām organizācijām, piemēram, Pasaules Banku, Apvienoto Nāciju Organizāciju, ESAO un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), kā arī valstu statistikas iestādēm, lai uzlabotu šādu datu vākšanu un pieejamību; aicina ES un tās dalībvalstis ex ante un ex post ietekmes novērtējumos iekļaut ES tirdzniecības politikas un nolīgumu dzimumu ietekmējumu konkrētās valstīs un konkrētās nozarēs; uzsver, ka dzimumorientētās analīzes rezultāti būtu jāņem vērā tirdzniecības sarunās — skatot gan pozitīvo, gan negatīvo ietekmi visā procesā no sarunu posma līdz īstenošanai — un jāpapildina ar pasākumiem, kas novērstu vai atsvērtu iespējamo negatīvo ietekmi;

II.Dzimumu līdztiesības stiprināšana tirdzniecībā: nozarspecifiski apsvērumi un uzdevumi

13.  uzsver, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, piemēram, ūdensapgāde, sociālie pakalpojumi, sociālā nodrošinājuma sistēmas, izglītība, atkritumu apsaimniekošana, sabiedriskais transports un veselības aprūpe, nav iekļaujami tirdzniecība sarunās un ietilpst dalībvalstu valdību kompetencē; mudina ES nodrošināt, ka tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi nenoved pie sabiedrisko pakalpojumu privatizācijas, kas varētu ietekmēt sievietes gan kā pakalpojumu sniedzējas, gan kā to lietotājas un palielināt dzimumu nevienlīdzību; uzsver, ka dzimumu līdztiesības ziņā publiski sociālie pakalpojumi ir īpaši svarīgi, jo šādu pakalpojumu piekļūstamības, izmantošanas cenu un kvalitātes izmaiņas var radīt nelīdzsvarotu neapmaksāta aprūpes darba sadalījumu pa dzimumiem; atgādina, ka valdībām un nacionālajām un vietējām iestādēm ir jāsaglabā pilnīgas tiesības un spēja ieviest, regulēt, pieņemt, saglabāt un atcelt pasākumus, kuri attiecas uz vispārējas nozīmes pakalpojumu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu universālas piekļūstamības pasūtīšanu, organizēšanu, finansēšanu un sniegšanu;

14.  uzsver, ka tirdzniecības politika var ietekmēt būtisku veselības pakalpojumu piekļūstamību un līdz ar to var ietekmēt arī reproduktīvās un seksuālās veselības un tiesību pakalpojumu piekļūstamību un šīs jomas mērķu attīstību politikas, programmu un pakalpojumu aspektā; tāpēc uzsver, ka pamata veselības aprūpe — sevišķi piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pakalpojumiem — nav pakļauta tirdzniecības sarunām, un norāda, ka šie pakalpojumi ir dalībvalstu kompetencē;

15.  aicina pieņemt saistošus, izpildāmus un efektīvus pasākumus, ar ko apkarot ekspluatāciju un uzlabot tādu sieviešu darba un dzīves apstākļus, kuras strādā eksportorientētās nozarēs, ievērojot mērķi uzlabot sieviešu dzīves un darba apstākļus bažas raisošās valstīs un nozarēs, jo īpaši apģērba un tekstilizstrādājumu ražošanā un lauksaimniecībā, lai nepieļautu, ka tirdzniecības liberalizācija palielina darba tiesību nedrošību un darba samaksas dzimumšķirtnes; uzskata, ka šādi pasākumi un kopīgu definīciju izveide dotu iespēju darboties skaidrāk un koordinētāk ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, PTO, SDO un ESAO; uzskata, ka Bangladešas ilgtspējības pakts ir labs piemērs un solis uz priekšu uzraudzības mehānisma ieviešanā, un aicina pilnībā ievērot tā nosacījumus; šajā kontekstā aicina Komisiju, visus starptautiskos aktorus un visus attiecīgos uzņēmumus atzīt un ievērot jaunās ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas par atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē;

16.  aicina vairāk pievērsties sieviešu darbam neoficiālajā sektorā, atzīstot, ka ir jānostiprina pienācīga darba standarti sievietēm, kas strādā šajā sektorā;

17.  uzsver, ka parasti sievietes un meitenes cieš visvairāk, jo cilvēku tirdzniecība darbaspēka vajadzībām ir ļoti cieši saistīta ar cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkos;

18.  uzsver, ka lauksaimniecības produktu eksporta pieaugums kopumā sievietēm ir mazāk izdevīgs nekā vīriešiem, jo jaunās tendences liecina, ka mazie lauksaimnieki — no kuriem daudzas ir sievietes — bieži vien nav tādā pozīcijā, kas ļautu konkurēt aizjūras tirgos, jo šīs iespējas ierobežo mantojuma tiesības un viņām nav pieejams kredīts, informācija, zeme un tīkli, kā arī trūkst iespēju izpildīt jaunus noteikumus un standartus; norāda, ka ir īpaši jācenšas palielināt tirdzniecības politikas pozitīvo ietekmi uz sievietēm lauksaimniecības nozarē, kurā ir apzināta īpaša sieviešu neaizsargātība, bet arī skaidrs viņu iespēcinātības potenciāls; uzsver, ka labvēlīgu ietekmi uz sievietēm piederošajiem uzņēmumiem radītu dzimtisko stereotipu izskaušana, labāka piekļuve tirgum un finansējumam, tirgvedības izglītība un tīkli, kā arī spēju veidošanas un apmācības uzlabošana; norāda, ka tirdzniecības liberalizācija sievietes varētu ietekmēt negatīvi tādās nozarēs kā lauksaimniecība un pārtikas pārstrāde; uzsver, ka, lai gan globālā līmenī sievietes darba ņēmējas dominē pārtikas ražošanā (būdamas 50–80 % globālā darbaspēka), viņām pieder mazāk nekā 20 % zemes un līdz ar to aizvien lielākā zemes komercpieprasījuma dēļ nabadzīgākām sievietēm ir grūti iegūt vai saglabāt drošu un taisnīgu piekļuvi zemei; atgādina, ka ir jānovērš tirdzniecības nolīgumu IĪT klauzulu — piemēram, sēklu privatizācijas noteikumu — potenciālā negatīvā ietekme uz uztursuverenitāti;

19.  uzsver, ka sievietes, kas strādā pašnodrošinājuma lauksaimniecībā, saskaras ar papildu šķēršļiem, kuri liedz saglabāt uztursuverenitāti, jo saskaņā ar Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju (UPOV konvencija) tirdzniecības nolīgumos ir stingri aizsargātas jaunas augu šķirnes;

20.  uzsver, ka importētie ES lauksaimniecības produkti var būt par zemāku cenu nekā tradicionālo mazo saimniecību produkti un līdz ar to var apdraudēt sieviešu iztiku;

21.  atgādina par MMVU būtisko lomu ES ekonomikas struktūrā; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt MMVU, īpaši pievēršoties un paredzot pasākumus sieviešu vadītiem MMVU; aicina ES un tās dalībvalstis, izveidojot eksporta palīdzības dienestus, sevišķu uzmanību pievērst sieviešu vadītu MMVU īpašajiem apstākļiem, izmantot BTN radītās iespējas un pastiprināt pakalpojumus, tehnoloģijas un infrastruktūru (piemēram, piekļuvi internetam), kas ir īpaši svarīgi sieviešu un viņu vadīto MMVU ekonomiskajai iespēcinātībai; aicina Komisiju palīdzēt veidot partnerības starp ES sievietēm uzņēmējām un uzņēmējām jaunattīstības valstīs;

III.Dzimumu līdztiesības stiprināšana tirdzniecībā: ES līmenī vajadzīgie pasākumi

22.  uzstāj, ka daži ES tirdzniecības politikas elementi, piemēram, TIA sadaļas un VPS+ un tās uzraudzība, var palīdzēt veicināt un sargāt cilvēktiesības, tostarp dzimumu līdztiesību, darba ņēmēju tiesības un vides aizsardzību; uzstāj, ka ES tirdzniecības nolīgumos vajadzīgi saistoši un izpildāmi noteikumi, kas nodrošinātu cilvēktiesību, tostarp dzimumu līdztiesības, ievērošanu un vides un darba tiesību aizsardzību, kā arī gādātu, ka ES tirdzniecības politika atbilst Savienības vispārējiem mērķiem — panākt ilgtspējīgu attīstību, nabadzības samazināšanu un dzimumu līdztiesību;

23.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka ES tirdzniecības politika pilnībā saskan ar IAM uzdevumiem, jo īpaši 5. mērķi par dzimumu līdztiesību, un stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

24.  pauž nožēlu par to, ka ES tirdzniecības stratēģijā “Tirdzniecība visiem” nav minēta dzimumu līdztiesība; atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. septembra ziņojumā par stratēģijas “Tirdzniecība visiem” īstenošanu ir aplūkots dzimumu līdztiesības aspekts tirdzniecībā un norādīts, ka ES lēmumu veidotājiem ir svarīgi uzlabot savu izpratni par tirdzniecības instrumentu ietekmi uz dzimumu līdztiesību; aicina Komisiju šo dimensiju ņemt vērā stratēģijas “Tirdzniecība visiem” vidusposma novērtējumā un nodrošināt, ka ES tirdzniecības un investīciju politikā tiek iekļauta un maģistralizēta dzimumperspektīva, jo tādejādi tiktu maksimāli palielināti visu cilvēku ieguvumi no tirdzniecības iespējām; atgādina, ka tirdzniecības politika varētu palīdzēt sekmēt dzimumu līdztiesību starptautiskā mērogā un būtu jāizmanto kā instruments, ar ko uzlabot sieviešu dzīves un darba apstākļus, lai tie būtu tādi paši kā vīriešiem, piemēram, ar atbalstu darba samaksas dzimumšķirtnes samazināšanai, veicinot kvalitatīvāku darbvietu izveidi sievietēm;

25.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt, ka ES tirdzniecības nolīgumu publiskā iepirkuma noteikumiem ir pozitīva ietekme — īpaši dzimumperspektīvā; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt MMVU piekļuvi publiskajam iepirkumam un izstrādāt īpašus pasākumus tādu MMVU atbalstam, kuru īpašnieces ir sievietes; aicina iekļaut noteikumus, kuru mērķis ir pretendentiem, arī no trešām valstīm, vienkāršot procedūras un palielināt pārredzamību; aicina vairāk sekmēt sociāli un vidiski atbildīgu publisko iepirkumu, ņemot vērā mērķi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem un vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm un sekmēt dzimumu līdztiesību, kam par pamatu izmantojama pieredze ar Chile Compras ilgtspējīga publiskā iepirkuma noteikumiem;

26.  aicina Komisiju un Padomi tirdzniecības nolīgumos veicināt apņemšanos patiešām pieņemt, saglabāt un īstenot dzimumu līdztiesības tiesību aktus, noteikumus un politiku, tostarp aktīvus pasākumus, kas nepieciešami, lai visos līmeņos sekmētu dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt, ka tirdzniecības sarunās par pastāvošā ES un Čīles asociācijas nolīguma modernizāciju pirmo reizi ES vēsturē tiks iekļauta īpaša sadaļa par dzimumjautājumiem un tirdzniecību; uzsver, ka Parlaments ir jāinformē par šīs sadaļas saturu; aicina Komisiju un Padomi veicināt un atbalstīt īpašas dzimumjautājumu sadaļas iekļaušanu ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, par pamatu izmantojot tādus pastāvošus piemērus kā Čīles un Urugvajas un Čīles un Kanādas BTN, un nodrošināt, ka tajā tiek īpaši paredzētas saistības veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību; aicina veicināt starptautiskās saistības sieviešu tiesību, dzimumu līdztiesības, dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas un sieviešu iespēcinātības jomā visos ES tirdzniecības nolīgumos, balstoties uz Pekinas Rīcības platformu un IAM; aicina tirdzniecības nolīgumos iekļaut arī noteikumus, kas nodrošinātu, ka to institucionālās struktūras garantē regulārus atbilstības novērtējumus, saturīgas diskusijas un informācijas un paraugprakses apmaiņu dzimumu līdztiesības un tirdzniecības jomā, piemēram, visos attiecīgo administrāciju līmeņos iekļaujot sievietes un dzimumu līdztiesības ekspertus, tostarp tirdzniecības sarunu grupās, apvienotajās komitejās, ekspertu grupās, vietējās konsultantu grupās, apvienotajās padomdevējās komitejās un strīdu izšķiršanas struktūrās;

28.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis veicināt daudzpusējas vienošanās, kas paplašinātu aizsardzību, ko nodrošina dzimumsensitīvi ES tiesību akti, piemēram, Konfliktizrakteņu regula;

29.  aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) nodrošināt, ka uzņēmumiem, kuri piedalās EIB līdzfinansētajos projektos, ir pienākums ievērot vienādas darba samaksas un samaksas pārredzamības principu un dzimumu līdztiesības principu, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK(29);

30.  ir pārliecināts, ka CEDAW ir ļoti svarīga visās politikas jomās, arī tirdzniecībā; uzsver, ka visas dalībvalstis ir pievienojušās CEDAW; tāpēc aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos iekļaut atsauci uz CEDAW un rīkoties, lai ES varētu pievienoties tai un to ratificēt; aicina dalībvalstis dzimumu līdztiesības principu iekļaut savās tiesību sistēmās, atceļot visas diskriminējošās tiesību normas un pieņemot atbilstīgas normas, kas aizliedz sieviešu diskrimināciju;

31.  aicina ES nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumos tiek iekļauti noteikumi, kuru pamatā ir darba pamatstandarti un SDO konvencijas; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm strādāt pie tā, lai ratificētu un īstenotu šīs konvencijas, sevišķi Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un Konvenciju Nr. 156 par darba ņēmējiem, kam ir ģimenes pienākumi, jo tajās vispārēji skatītas darba ņēmēju vajadzības, un nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumos tiek iekļautas sociālās tiesības, nediskriminēšana un vienlīdzīga attieksme; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis turpināt darbu SDO ietvaros, lai īstenotu šīs konvencijas un stiprinātu starptautiskos pienācīga darba standartus globālajās vērtības ķēdēs, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm; atgādina, ka šo standartu un konvenciju faktiska īstenošana pozitīvi ietekmē sieviešu darba apstākļus ES un trešās valstīs; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES un citu partneru tirdzniecības nolīgumi palīdz izskaust tādas prakses kā darbinieku, īpaši sieviešu, ekspluatācija;

32.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visā tirdzniecības partneru teritorijā, īpaši EPZ, tiek piemēroti sociālie un vides standarti, jo sevišķi darba tiesības, ko paredz BTN un autonomie režīmi;

33.  uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt ES vispārējās preferenču shēmas (VPS) un VPS+ īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz pamatkonvenciju īstenošanu; atgādina, ka VPS+ konvencijas ir arī 1979. gada Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Konvencija Nr. 111 par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā, kā arī Konvencija Nr. 100 par vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm par līdzvērtīgu darbu; uzsver, ka šādu konvenciju ievērošana un īstenošana sekmē dzimumu līdztiesību; atzīst, ka VPS un VPS+ ir vērtīgi instrumenti, ar ko sekmēt cilvēktiesību ievērošanu; aicina Komisiju rast risinājumus, kā šīs sistēmas uzlabot, piemēram, pastiprinot prasību likvidēt sieviešu tiesisko diskrimināciju, un arī turpmāk sasaistīt ekonomiskus stimulus ar pamata cilvēktiesību un sievietēm īpaši svarīgu vides un darba konvenciju īstenu pieņemšanu, īstenošanu un atbilstīgu uzraudzību; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas veikto VPS vidusposma novērtējumu;

34.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis PTO līmeņa sarunās nodrošināt, ka, izstrādājot jaunus noteikumus un nolīgumus, kā arī īstenojot un pārskatot pastāvošos nolīgumus, uz kuriem attiecas PTO Tirdzniecības politikas pārbaudes mehānisms, pienācīgi tiek ņemta vērā dzimumu līdztiesība, visā PTO sarunu procesā tiek nodrošināta lielāka pārredzamība un pašreizējās un turpmākajās sarunās tādās jomās kā lauksaimniecība, zivsaimniecība, pakalpojumi un e-komercija tiek ņemta vērā dzimumperspektīva; turklāt aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis aizsargāt un sekmēt sieviešu pozīciju globālajās vērtības ķēdēs (pilnīgi izmantojot tādus PTO instrumentus kā tirdzniecības atvieglošanas nolīgumi), izstrādāt spēju veidošanas programmas un rīkot regulāras ekspertu diskusijas un paraugprakses apmaiņu, atbalstīt ar dzimumjautājumiem saistītu pasākumu pieņemšanu PTO administratīvajā struktūrā un, konkrētāk, nodrošināt, ka PTO sekretariātam ir tehniskās spējas veikt tirdzniecības noteikumu dzimumaspekta analīzi (tostarp spējas visos darba posmos veikt dzimumu ietekmējuma novērtējumus, piemēram, kvantitatīvus pētījumus par sievietēm, kas izmanto tehnisko palīdzību); visbeidzot, aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis izmantot PTO instrumentus, lai risinātu dzimumjautājumus gan savās tiesību normās, gan notiekošajās tirdzniecības sarunās, kā arī atbalstīt labāku sadarbību starp PTO un citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, UNCTAD, UN Women un SDO, kuras mērķis ir veicināt iekļaujošu starptautisko tirdzniecību, sieviešu tiesības un līdztiesību;

35.  aicina Komisiju atbalstīt starptautiskos centienus sekmēt dzimumperspektīvas iekļaušanu tirdzniecības politikā un programmās, piemēram, Starptautiskā Tirdzniecības centra (ITC) iniciatīvu She Trades, kuras mērķis ir līdz 2020. gadam panākt viena miljona sieviešu uzņēmēju satīklošanos ar tirgiem(30), un šajā sakarā mudina starptautiskā līmenī apmainīties ar paraugpraksēm, ko dzimumresponsīvas politikas un programmu jomā izmanto tādas organizācijas un struktūras kā PTO, ITC un ANO;

36.  aicina Komisiju attiecībā uz BTN nostiprināt KSA un pienācīgas pārbaudes pienākumu, ievērojot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām un ESAO pienācīgas pārbaudes vadlīnijas; mudina ES brīvās tirdzniecības nolīgumos nostiprināt KSA un ņemt vērā pienācīgu pārbaudi un mudina PTO savā tirdzniecības politikā ņemt vērā dzimumu līdztiesību; turklāt uzsver, ka ir svarīgi šim jautājumam pievērsties arī citās starptautiskās un daudzpusējās organizācijās un forumos, piemēram, ANO, Pasaules Bankā un ESAO; atgādina, ka 2010. gadā Parlaments pieprasīja uzņēmumiem publicēt pārskatus par KSA jomā sasniegto un aicināja ieviest pienācīgas pārbaudes prasības visiem uzņēmumiem un konsolidēt KSA koncepciju; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Direktīvu par nefinanšu informācijas atklāšanu no 2017. gada lieliem uzņēmumiem ir pienākums atklāt nefinansiālu un daudzveidības informāciju;

37.  uzsver, ka ir jāuzlabo rīcības kodeksi, marķējumi un taisnīgas tirdzniecības shēmas un ir jānodrošina atbilstība starptautiskajiem standartiem, piemēram, ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ANO Globālajam līgumam un ESAO vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem;

38.  aicina ES nodrošināt, ka par tirdzniecības politiku un sarunām atbildīgo ES iestāžu sekretariātiem ir zināšanas un tehniskās spējas, kas vajadzīgas, lai visā sarunu procesā no sākuma brīža līdz piemērošanai un novērtēšanai iekļautu dzimumperspektīvu; atzinīgi vērtē to, ka Tirdzniecības ĢD struktūrā iecelts dzimumjautājumu fokusētājs, kura pienākums ir uzraudzīt, vai ES tirdzniecības nolīgumos tiek ņemts vērā dzimumaspekts, un gādāt par dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ES tirdzniecības politikā; prasa, lai Komisija sniedz dzimumjautājumu apmācību vai izmanto apmācību, ko sniedz, piemēram, UNCTAD, lai ierēdņi un sarunvedēji izprastu ar dzimumu līdztiesību un tirdzniecību saistītos jautājumus; aicina dalībvalstis savās tirdzniecības ministrijās visu līmeņu amatos pieņemt darbā sievietes; aicina starptautiskās organizācijas, piemēram, PTO, Pasaules Banku, SVF un SDO, veicināt sieviešu vienlīdzīgu pārstāvību iekšējās struktūrās, īpaši vadošajos amatos; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis aktīvi iesaistīties centienos rīkot regulāras diskusijas un pasākumus dzimumjautājumu un tirdzniecības jomā un tos atbalstīt;

39.  aicina Komisiju un Padomi tirdzniecības nolīgumos veicināt saistības nodrošināt un uzlabot sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas struktūrās gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

40.  aicina Komisiju un Padomi tirdzniecības sarunas risināt pārredzami, pilnīgi ievērot paraugpraksi, kas izstrādāta citās sarunās, un nodrošināt, ka visos sarunu posmos Parlaments tiek laikus un regulāri informēts; aicina sarunu grupās nodrošināt dzimumu līdzsvaru, lai tās varētu pilnībā ņemt vērā visus tirdzniecības nolīgumu dzimumaspektus; aicina ES un dalībvalstis gan ES, gan PTO līmenī tirdzniecības jautājumu apspriešanā panākt iekļaujošu līdzdalību, tostarp sieviešu tiesību organizāciju, arodbiedrību, pilsoniskās sabiedrības un attīstības organizāciju līdzdalību, un uzlabot pārredzamību Eiropas iedzīvotājiem, izvirzot iniciatīvas un publicējot informāciju, kas attiecas uz sarunām;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka mērķim panākt dzimumu līdztiesību tiek piešķirta īpaša uzmanība attīstības sadarbībā un ka tas tiek maģistralizēts palīdzības programmās, īpaši tajās, kas saistītas ar tirdzniecības atbalsta stratēģiju; aicina ES darīt pieejamu lielāku finansējumu ar dzimumu līdztiesību un sieviešu profesionālo apmācību saistītajām sadarbības programmām; aicina Komisiju finansiāli un ar spēju veidošanu atbalstīt vismazāk attīstītās valstis, lai palielinātu saskaņotību starp tirdzniecību, attīstību un cilvēktiesībām, tostarp dzimumu līdztiesību; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības programmā un tās finansējumā jāņem vērā nodokļu ieņēmumu samazināšanās, ko izraisījuši tarifu samazinājumi;

42.  aicina Komisiju veicināt sieviešu uzņēmējdarbību jaunattīstības valstīs, īpaši pievēršoties tām valstīm, kurās sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ir lielāki šķēršļi, kas liedz saņemt kredītu, izmantot infrastruktūru un piekļūt ražošanas līdzekļiem;

43.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju izstrādāt pirmsstažēšanās apmācību programmas pakalpojumu sniedzējiem, darba devējiem, darbaspēka speciālistiem un citām nozares ieinteresētajām pusēm, kas tiem pavērtu iespēju veidot tīklus ar līdzbiedriem visā ES un mācīties no dažādiem sekmīgiem programmu piemēriem, lai galu galā radītu labvēlīgus apstākļus sieviešu līdzdalībai brīvās tirdzniecības nolīgumu dotajās iespējās;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis tādās jomās kā izglītība un arodmācības kopīgiem spēkiem pieņemt politiku, kas sekmētu lielāku dzimumu līdztiesību eksporta radīto nodarbinātības iespēju sadalījumā;

45.  aicina Komisiju un Padomi tirdzniecības nolīgumos veicināt apņemšanos īstenot divpusējas sadarbības pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sieviešu iespējas un apstākļus, kas ļautu pilnībā gūt labumu no šo nolīgumu sniegtajām iespējām, un tāpēc — kā arī nolūkā iedibināt un atvieglot sadarbību — izveidot apvienoto tirdzniecības un dzimumjautājumu komiteju un uzraudzīt piemērošanu, nodrošinot, ka pienācīgi ir iesaistītas privātā sektora ieinteresētās puses, tostarp eksperti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēcinātības jomā, un garantējot plašu kopienu un nozaru pārstāvību, izmantojot piekļūstamus apspriešanās līdzekļus (piemēram, tiešsaistes diskusijas), ne tikai strukturētus dialogus;

46.  aicina Komisiju sīkāk izpētīt, kā ES politika un tirdzniecības nolīgumi var veicināt sieviešu ekonomisko iespēcinātību un sieviešu līdzdalību tādās jomās kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika (STEM) un kā varētu novērst dzimumšķirtnes attiecībā uz piekļuvi jaunām tehnoloģijām un to izmantošanu;

o
o   o

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.
(3) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.
(4) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(5) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(6) OV C 353 E, 3.12.2013., 38. lpp.;
(7) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.
(8) OV C 66, 21.2.2018., 30. lpp.
(9) OV C 76, 28.2.2018., 93. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0298.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0330.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0354.
(14) UNDP, Āfrikas tautas attīstības 2016. gada pārskats, http://www.undp.org/content/dam/undp/library/corporate/HDR/Africa%20HDR/AfHDR_2016_lowres_EN.pdf?download.
(15) ESAO tehniskais ziņojums, http://www.oecd.org/gender/Enhancing%20Women%20Economic%20Empowerment_Fin_1_Oct_2014.pdf.
(16) http://trade.ec.europa.eu/doclib/press/index.cfm?id=1632.
(17) https://www.wto.org/english/forums_e/parliamentarians_e/ipuconf2016_e.htm.
(18) https://www.wto.org/english/tratop_e/devel_e/a4t_e/global_review15prog_e/global_review15prog_e.htm.
(19) http://unctad.org/en/Pages/DITC/Gender-and-Trade/Trade,-Gender-and-Development.aspx.
(20).https://www.ictsd.org/sites/default/files/research/the_gender_dimensions_of_global_value_chains_0.pdf https://www.ictsd.org/sites/default/files/research/the_gender_dimensions_of_global_value_chains_0.pdf.
(21) https://www.ictsd.org/sites/default/files/research/the_gender_dimensions_of_services.pdf.
(22) http://progress.unwomen.org/en/2015/pdf/unw_progressreport.pdf.
(23) https://wideplus.org/2017/06/25/wide-gender-and-trade-position-paper-is-available/.
(24) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/571388/IPOL_STU(2016)571388_EN.pdf.
(25) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/IDAN/2015/549058/EXPO_IDA(2015)549058_EN.pdf.
(26) http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2017/june/tradoc_155632.pdf.
(27) “Implementing gender-aware ex ante evaluations to maximize the benefits of trade reforms for women” (“Dzimumsensitīvu ex ante novērtējumu ieviešana nolūkā maksimāli palielināt ieguvumus, ko tirdzniecības reformas sniedz sievietēm”), http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/presspb2016d7_en.pdf.
(28) ESAO vispārējais ziņojums “Enhancing Women’s Economic Empowerment through Entrepreneurship and Business Leadership in OECD Countries” (2014), http://www.oecd.org/gender/Enhancing%20Women%20Economic%20Empowerment_Fin_1_Oct_2014.pdf.
(29) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.).
(30) http://www.intracen.org/itc/women-and-trade/SheTrades/.


Mazāk attīstītie ES reģioni
PDF 422kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par mazāk attīstītajiem ES reģioniem (2017/2208(INI))
P8_TA(2018)0067A8-0046/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174., 175. un 176. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(2)

—  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu budžeta ierobežojumu ietekmi uz ES struktūrfondu izdevumiem dalībvalstīs(3),

—  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes(4),

–   ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(5),

—  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par partneru līdzdalības palielināšanu un pārredzamības uzlabošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanā(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par ES kohēzijas politikas pamatelementiem pēc 2020. gada(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(8),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 10. aprīļa darba dokumentu „Konkurētspēja reģionos ar zemiem ienākumiem un zemu izaugsmi. Ziņojums par mazāk attīstītiem reģioniem” (SWD(2017)0132),

–  ņemot vērā ex ante nosacījumus attiecībā uz pārdomātas specializācijas stratēģijām,

–  ņemot vērā vērā septīto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ko Komisija publicēja 2017. gada 9. oktobrī,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0046/2018),

A.  tā kā ieilgusī ekonomikas un finanšu krīze ES ir nelabvēlīgi ietekmējusi ekonomikas izaugsmi reģionālā līmenī, lai gan kohēzijas politika ir veicinājusi aptuveni vienu trešdaļu no ES budžeta izaugsmei un nodarbinātībai un mazina atšķirības starp ES reģioniem; aicina Komisiju šajā sakarā un Eiropas pusgada ietvaros izskatīt reģionālo un valsts līdzfinansējumu saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem un to ietekmi uz valstu budžeta deficītu;

B.  tā kā kohēzijas politika, ko īsteno ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (KF) starpniecību, ir ES galvenais ieguldījumu, izaugsmes un attīstības politikas virziens, tā ir saskaņota ar gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un tās mērķis ir samazināt ekonomikas, sociālās un teritoriālās atšķirības starp reģioniem, veicināt konverģenci un galu galā uzlabot Eiropas pilsoņu dzīves kvalitāti;

C.  tā kā ERAF, ESF un Kohēzijas fonda galvenie mērķi laikposmam 2014.–2020. gads ir ieguldījumi, kas sekmē izaugsmi un nodarbinātību un kurus veic, lai nostiprinātu darba tirgu un reģionālās ekonomikas, un Eiropas teritoriālo sadarbību, uzlabotu pārrobežu, transnacionālo un starpreģionālo sadarbību Savienības iekšienē un visbeidzot samazinātu Eiropas reģionu savstarpējās atšķirības;

D.  tā kā saskaņā ar Komisijas ziņojumu par mazāk attīstītiem reģioniem 47 reģioni astoņās dalībvalstīs atpaliek; tā kā ziņojums palīdz labāk izprast problēmas, ar kurām saskaras mazāk attīstītie reģioni, un tādēļ tam vajadzētu būt publiski pieejamam visās ES oficiālajās valodās;

E.  tā kā kohēzijas politikai ir liela nozīme visos mazāk attīstītajos reģionos un tā veido ļoti lielu daļu no publiskā sektora ieguldījumiem vairumā no tiem;

F.  tā kā mazāk attīstītiem reģioniem ir viszemākie produktivitātes, nodarbinātības un skolu apmeklētības rādītāji salīdzinājumā ar citiem tās pašas dalībvalsts reģioniem;

G.  tā kā Komisijas ziņojumā izšķir divus mazāk attīstītu reģionu veidus: „zemas izaugsmes reģioni” — mazāk attīstīti un pārejas reģioni, kuri nesasniedza ES vidējo rādītāju laikposmā no 2013. līdz 2000. gadam dalībvalstīs, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju atbilstoši pirktspējas līmenim (PSL) ir zem vidējā ES rādītāja 2013. gadā un kuri ietver gandrīz visus mazāk attīstītos un pārejas reģionus Grieķijā, Spānijā, Itālijā un Portugālē; un „reģioni ar zemiem ienākumiem” — visi reģioni, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju pirktspējas ziņā ir zemāks par 50 % no ES vidējā rādītāja 2013. gadā un kuri ietver vairākus mazāk attīstītos reģionus Bulgārijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā;

H.  tā kā zemas izaugsmes reģioni atšķirībā no zemu ienākumu reģioniem, kuros izaugsmes potenciāls kopumā saglabājas nemainīgs, cieš no ekonomiskās stagnācijas, jo īpaši sakarā ar publiskā un privātā sektora ieguldījumu samazināšanos;

I.  tā kā mazāk attīstītie reģioni vairāk nekā citi reģioni cieš no publiskā un privātā sektora ieguldījumu trūkuma un tā kā viens no šā trūkuma cēloņiem ir nepieciešamība ievērot publiskā parāda samazināšanas pienākumus, kas ir noteikti stabilitātes paktā;

J.  tā kā mazāk attīstītajiem reģioniem bieži vien ir raksturīgs strukturālu reformu trūkums, kas samazina jau tā ierobežoto publiskā sektora ieguldījumu ietekmi;

K.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos ir nopietni trūkumi attiecībā uz sabiedrisko transportu un ekonomikas un enerģētikas infrastruktūru un tie prasa iedarbīgākus un efektīvākus ieguldījumus;

L.  tā kā Komisija uzskata, ka ir jāveido ciešāka saikne starp kohēzijas politiku un konkrētām valstīm Eiropas pusgada ietvaros adresētajiem ieteikumiem;

M.  tā kā mazāk attīstītajiem reģioniem, un jo īpaši reģioniem ar zemiem ienākumiem, bieži nākas saskarties ar jauniešu un kvalificēta darbaspēka aizplūšanu, kas ir svarīgs resurss šo teritoriju ekonomiskajai un sociālajai atjaunotnei, un tas padara šos reģionus mazāk pievilcīgus nodarbinātības un ieguldījumu ziņā;

N.  tā kā būtu jāprecizē zemu ienākumu reģionu un zemas izaugsmes reģionu definīcija;

O.  tā kā svarīga ir saņēmēju informēšana par ES finansētām reģionālām un vietējām programmām un par sasniegtajiem rezultātiem neatkarīgi no finansējuma līmeņa jebkurā konkrētā reģionā;

P.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos ir nepieciešama laba pārvaldība un efektīva valsts pārvalde, jo tās ievērojami palīdz radīt apstākļus ekonomikas izaugsmei; tā kā pārmērīgu noteikumu un kontroļu un procedūru ilguma un sarežģītības samazināšana un IKT instrumentu labāka izmatošana palīdzētu uzlabot efektivitāti un labu pārvaldību mazāk attīstītajos reģionos;

Q.  tā kā saskaņā ar septīto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju mazāk attīstītajiem reģioniem ir viszemākais Eiropas valsts pārvaldes kvalitātes indekss, kas nozīmē, ka publiskā sektora ieguldījumu ietekme ir ierobežota;

R.  tā kā ticamiem, atjauninātiem un sīkāk iedalītiem rādītājiem un statistikas datiem ir svarīga nozīme, lai politiskos lēmumus pieņemtu, esot labi informētiem, un lai tie būtu pārredzamāki, objektīvāki un taisnīgāki;

S.  tā kā ir jānovērš šķēršļi izaugsmei un jāsamazina infrastruktūras nepilnības mazāk attīstītajos reģionos;

T.  tā kā mazāk attīstītajos reģionos MVU tiek finansēti ar daudz augstāku procentu likmi un ar lielākām grūtībām saņem aizdevumus no banku nozares, lai līdzfinansētu ESI fondu projektus;

U.  tā kā četrām piektdaļām mazāk attīstīto reģionu vismaz 25 % iedzīvotāju dzīvo pilsētā vai tās svārstmigrācijas zonās, ko pazīst kā funkcionālo pilsētas teritoriju (FUA), un vienai piektdaļai mazāk attīstīto reģionu vairāk nekā 50 % iedzīvotāju dzīvo FUA;

V.  tā kā tradicionālās darbības, piemēram, mazapjoma nerūpnieciskā zveja vai lauksaimniecība, definē identitāti un dzīvesveidu lielākajā daļā piekrastes un lauku apvidu mazāk attīstītajos reģionos un tām piemīt ekonomiska, teritoriāla, sociāla un kultūras nozīme; tā kā ir vajadzīgas attīstības stratēģijas, lai palielinātu spējas noturēt un piesaistīt talantus, pieņemt jaunas tehnoloģijas un veicināt jaunus ieguldījumus,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir nākusi klajā ar dienestu darba dokumentu par zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģionu konkurētspēju — ziņojumu par mazāk attīstītajiem reģioniem; atzīmē, ka ziņojumā ir ierosināti vairāki pozitīvi risinājumi, lai atbalstītu ekonomisko izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu šajos reģionos; turklāt uzsver, ka analīze attiecībā uz to konkurētspēju sniedz nozīmīgu ieguldījumu turpmākajās debatēs par kohēzijas politiku;

2.  atzinīgi vērtē to, ka tiek īstenotas izmēģinājuma iniciatīvas mazāk attīstītiem reģioniem divos Rumānijas reģionos un, saņemot atbalstu no Pasaules Bankas, divos reģionos Polijā, it īpaši, lai noteiktu stratēģiskās prioritātes un konkrētus, ātri īstenojamus pasākumus; gaida šo iniciatīvu rezultātu publicēšanu;

3.  uzsver, ka kohēzijas politikai ir būtiska loma publiskā un privātā sektora ieguldījumu nodrošināšanā un veicināšanā visos ES reģionos — gan tiešā veidā, gan veicinot labvēlīgu vidi ieguldījumiem; uzskata, ka ES kopumā, lai veicinātu tās vispārēju harmonisku attīstību, būtu jāveic darbības, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un mazina attīstības līmeņu atšķirības dažādo reģionu starpā un mazāk attīstīto reģionu atpalicības problēmu;

4.  aicina Komisiju definēt mazāk attīstītos reģionus NUTS III līmenī, balstoties uz vispārējiem ekonomikas un sociālajiem nosacījumiem, un mērķtiecīgāk noteikt šo jomu finansēšanu saskaņā ar ESI fondu plānošanas cikliem;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpaši pielāgotas stratēģijas, programmas un darbības attiecībā uz dažādajiem mazāk attīstītajiem reģioniem, ņemot vērā tendences un apakšreģionu līmeņa atšķirības  — jo izvēlētie virzieni un problēmas, ar kurām saskaras zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģioni, būtiski atšķiras atkarībā no to īpatnībām — , izmantojot pārdomātas specializācijas stratēģijas, lai paātrinātu konverģenci un nodrošinātu labākos risinājumus darbvietu radīšanai, ekonomikas izaugsmei un ilgtspējīgai attīstībai; uzskata, ka šīs stratēģijas, programmas vai darbības būtu jākoordinē ar Pilsētprogrammu, jo mazāk attīstītie reģioni nav tikai lauku apvidi vien;

6.  uzsver, ka papildus tam, ka MVU attīstība un ieguldījums tajos ir vājš, joprojām ir ļoti augsts bezdarba līmenis, īpaši jauniešu vidū, un tā ir viena no nopietnākajām un steidzamākajām problēmām lielākajā daļā mazāk attīstīto reģionu; uzsver, cik svarīga ir vidējā un augstākā izglītība, profesionālā apmācība, apmācība darba vietā un zināšanu nodošana, lai cīnītos pret satraucoši augsto jauniešu bezdarba līmeni un to, ka jaunieši lielā skaitā pamet šos reģionus; norāda, cik svarīga ir izglītība un apmācība un ieguldījumu palielināšana saistībā ar MVU un ģimenes uzņēmumu vajadzībām un attīstību; uzskata, ka jauniešu iesaistīšana uzlabo sniegumu, jo bieži vien viņi sniedz inovatīvus risinājumus;

7.  norāda, ka tāda izglītota un apmācīta darbaspēka klātbūtne, kas atbilst reģionālās ekonomikas vajadzībām, spēcīgi ietekmē konkurētspēju, produktivitāti un darba tirgus pievilcību, kas tad var attīstīties vidē, ko raksturo izaugsme un atvērtība publiskā un privātā sektora ieguldījumiem; uzskata, ka šajā kontekstā būtu jāņem vērā pašreizējā mazāk attīstīto reģionu situācija, jo īpaši rādītāji, kas raksturo iedzīvotāju aizbraukšanu, un tās negatīvā ietekme uz nodarbinātību; uzsver lauksaimniecības un zivsaimniecības nozīmi mazāk attīstītajos reģionos, jo tās, sekmējot ģimenes uzņēmumus un nodarbinātību, kā arī sociālo iekļautību, piegādā pārtiku un garantē pārtikas nodrošinājumu;

8.  norāda, ka diversifikācija daudziem lauksaimniekiem, jo īpaši mazāk attīstītajos reģionos, ir kļuvusi par nepieciešamību, lai varētu nodrošināt papildus ieņēmumu avotus un veicināt ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgas darbības; tomēr norāda, ka šāda diversifikācija nekādā ziņā nedrīkst aizstāt tradicionālākas darbības, piemēram, ilgtspējīgu zveju; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes atbalstīt jūras ekonomikas un līdzīgus projektus, lai palīdzētu cilvēkiem mazāk attīstītajos reģionos attīstīt ekoloģiski ilgtspējīgus ienākumu avotus;

9.  cer, ka, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020” nodarbinātības, izglītības un apmācības jomā, kā arī gaidāmo ES ilgtermiņa stratēģiju un tās mērķus, arī turpmāk tiks pienācīgi ņemtas vērā mazāk attīstīto reģionu īpašās vajadzības, jo īpaši attiecībā uz pastāvīgām infrastruktūras nepilnībām un cilvēkkapitāla attīstību, īpašu uzmanību pievēršot to skolēnu īpatsvaram, kas priekšlaicīgi pārtrauc mācības, un tā nelabvēlīgo ietekmi uz nodarbinātību; šajā sakarā aicina Komisiju pievērsties ESF līdzfinansējuma likmes iespējamā palielinājuma ietekmei nākamajā finansēšanas periodā;

10.  uzskata, ka ESI fondu plānošanā un īstenošanā nepieciešams atrast pareizo līdzsvaru starp strukturālo rīcību, sociālo politiku un industriālo politiku, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu, apvienojot dotācijas ar finanšu instrumentiem un piesaistot papildu finansiālo atbalstu, tādējādi palīdzot novērst atlikušās nepilnības; šajā sakarā uzsver, ka zema riska finanšu instrumentiem varētu būt priekšroka salīdzinājumā ar augstāka riska instrumentiem, ja vien to ļauj ekonomikas perspektīvas;

11.  konstatē, ka kohēzijas politika var kalpot kā instruments, lai novērstu konkurētspējas trūkumus un nesabalansētību, kā arī makroekonomikas asimetriju reģionu starpā, veicinot pievilcīgu un ilgtspējīgu vidi uzņēmumiem un iedzīvotājiem; uzsver to, ka zemas izaugsmes reģionos galvenās problēmas ir konstatētas saistībā ar piekļuvi kredītiem, līgumu izpildes panākšanu un mazākuma ieguldījumu aizsardzību, savukārt reģionos ar zemiem ienākumiem lielākās problēmas sagādā maksātnespējas jautājums, elektroenerģijas piegāde un līguma izpildes panākšana;

12.  konstatē, ka mazāk attīstītajos reģionos ir ievērojams migrācijas spiediens; uzskata, ka ESI fondu ieguldījums šīs problēmas risināšanā var būt sekmīgs tikai tad, ja efektīvi piemēro arī solidaritātes principu; uzskata, ka bēgļiem un migrantiem, kuriem piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir jāsaņem atbilstoša apmācība un izglītība, lai viņus integrētu darba tirgū;

13.  norāda, ka daudzas mazāk attīstīto reģionu problēmas ir līdzīgas tām problēmām, ar kurām saskaras tālākie reģioni; tādēļ atzinīgi vērtē stratēģiju, ko Komisija ierosināja savā paziņojumā: “Stiprāka un atjaunināta stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem”(9);

14.  uzskata, ka demogrāfiskos un sociālās attīstības kritērijus, piemēram, reģionālās sociālās attīstības indeksu, kā arī vides vai citus rādītājus, kā arī IKP, varētu apsvērt saistībā ar kohēzijas politiku un iekļaut turpmākos Komisijas ziņojumos par mazāk attīstītiem reģioniem, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīts mazāk attīstīto reģionu potenciāls;

15.  uzsver ekonomikas un finanšu krīzes negatīvo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz zemas izaugsmes reģioniem, kas samazināja rezerves budžeta politikas virzieniem, kā rezultātā tika samazināti publiskā sektora ieguldījumi; no otras puses, uzsver parāda samazināšanas nozīmi, lai novērstu budžeta deficītu un pielāgotu publiskā sektora ieguldījumus izaugsmes prasībām;

16.  uzskata, ka kohēzijas politikai ir pozitīva ietekme uz izaugsmes un nodarbinātības radīšanu; uzsver, ka jāpiemēro saskaņota nostāja par Stabilitātes un izaugsmes paktu attiecībā uz ciklisko nosacījumu elastību, strukturālajām reformām un valsts investīcijām, kuru mērķis ir īstenot nozīmīgas strukturālas reformas un līdzīgus projektus, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; atzīst nepieciešamību precizēt strukturālo reformu kontekstu un piemērošanas jomu kohēzijas politikas ietvaros; tomēr norāda, ka šādas strukturālas reformas dalībvalstīs un reģionos saskaņā ar atbalsta programmām var palīdzēt sasniegt labāku rezultātu ieguldījumiem saskaņā ar kohēzijas politiku;

17.  aicina veikt stingrākus pasākumus, lai palielinātu konverģenci starp visiem reģioniem, tostarp pasākumus, lai nodrošinātu to noturību pret negaidītiem satricinājumiem;

18.  norāda, ka mazāk attīstītajos reģionos, jo īpaši reģionos ar zemiem ienākumiem, piekļuve kredītam ir apgrūtināta, jo ir augstākas procentu likmes un zināmā mērā pastāv kredītsistēmas izvairīšanās no riska; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vieglāku piekļuvi kredītiem, lai palīdzētu MVU, lai veicinātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus un lai veicinātu izaugsmi mazāk attīstītajos reģionos;

19.  uzsver, ka ES līdzekļi ir svarīgi, lai palielinātu šo reģionu ekonomisko noturību un kohēziju, kā arī konkurētspēju, ieguldījumus un sadarbības iespējas; tādēļ atzīst vietējo rīcības grupu ieguldījumu vietējo stratēģiju izstrādē; ierosina Komisijai apsvērt iespēju ierosināt piešķirt lielāku atbalsta daļu piešķirt sabiedrības virzītai vietējai attīstībai (SVVA), šādi palīdzot gan pārvarēt problēmas, gan veidot spējas; atgādina, ka mazāk attīstītie reģioni bieži saskaras ar grūtībām piekļūt finansējumam, kā arī birokrātisku un administratīvu kavēšanos, kas kavē ES fondu darbību;

20.  uzskata, ka attiecībā uz reģioniem, ievērojot spēkā esošos makroekonomiskos apstākļus, kas noteikti Eiropas pusgadā, varētu tikt meklēti pozitīvi stimuli;

21.  ņem vērā to, cik svarīga ir pareizas ekonomikas pārvaldības efektivitāte, lai nodrošinātu efektīvu ESI fondu darbību kopumā, ar galīgo mērķi novērst nepilnības un novērst kavēšanos; šajā sakarā atbalsta nepieciešamību analizēt un pēc tam pārskatīt loģisko pamatu saiknei starp Eiropas pusgadu un kohēzijas politiku;

22.  uzskata, ka solidaritāte, institucionālā spēja, labas pārvaldības principa ievērošana, labāka savienojamība un digitalizācija šajos reģionos būtiski ietekmē to ekonomisko izaugsmi un esošo resursu efektīvāku un lietderīgāku izmantošanu; šā iemesla dēļ vērš uzmanību uz jautājumu par to, kā attiecīgajos reģionos atbalstīt un uzlabot pārvaldes un iestāžu kvalitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis izplatīt paraugpraksi attiecībā uz labāko valsts pārvaldes efektivitāti, jo efektīvai pārvaldībai vajadzētu būt galvenajam ieteikumam mazāk attīstītajiem reģioniem;

23.  šajā kontekstā uzsver partnerības principa un daudzlīmeņu pārvaldības nozīmi, kas ir jānostiprina, neskarot subsidiaritātes principu; uzskata, ka visu līmeņu valdību un ieinteresēto personu iesaistīšana stratēģiju un īpašu programmu izstrādē un īstenošanā, kā arī darbības, kas vērstas uz šiem reģioniem, ir būtiskas, lai radītu efektīvu Eiropas pievienoto vērtību;

24.  atkārtoti norāda, cik svarīga nozīme ir inovācijai, digitalizācijai un vietējo (veselības, sociālo un pasta) pakalpojumu un infrastruktūras uzlabošanai, tādējādi radot labvēlīgu vidi un labu pamatu, lai sekmētu izaugsmi un uzlabotu kohēziju mazāk attīstītajos reģionos; uzskata, ka ātrgaitas interneta savienojumu nodrošināšana ir priekšnoteikums lauku un kalnu apgabalu dzīvotspējai; uzsver tādu daudznozaru projektu potenciālu, kuri veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību, izmantojot sinerģiju starp Eiropas fondiem;

25.  ierosina, ka būtu jāizstrādā konkrētām valstīm adresēti ieteikumi saistībā ar Eiropas pusgadu daudzgadu perspektīvā, paredzot termiņa vidusposma uzraudzību un pārskatīšanu, un tie jāuzskata par pozitīviem stimuliem strukturālo reformu uzsākšanai, nevis par instrumentiem, kas varētu izslēgt piekļuvi ieguldījumiem saskaņā ar kohēzijas politiku, lai veicinātu Savienības kopējo mērķu sasniegšanu;

26.  uzskata, ka pasākumi, kas sasaista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, kā izklāstīts Regulā (ES) Nr. 1303/2013, būtu rūpīgi jāanalizē, tostarp iesaistot visas ieinteresētās personas; turklāt uzskata, ka pamatojums sasaistei starp ESI fondiem un pareizu ekonomikas pārvaldību būtu jāpārskata, ņemot vērā nākamo plānošanas periodu un ņemot vērā tā īstenošanu laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam; uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā Eiropas pusgada un kohēzijas politikas sasaistes pielāgojumi; šajā sakarā ierosina pozitīvu stimulu sistēmu, paredzot rezerves, kas tiks izveidotas jaunajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), kas varētu kalpot par finansējumu, kurš jāizmanto, kad dalībvalstis izpilda konkrētai valstij adresētos ieteikumus un citas prasības saskaņā ar Eiropas pusgadu;

27.  uzskata, ka ir īpaši nepieciešams atbalstīt mazāk attīstītajos reģionos ražošanas un vietējās uzņēmējdarbības aktivitātes, tostarp ilgtspējīgu tūrismu, aprites ekonomiku, vietējo enerģētikas pārkārtošanu, lauksaimniecību, rūpniecības produktus un inovāciju, kas vērsta uz MVU; uzskata, ka sinerģijai, kas rodas, efektīvi apvienojot finansējumu no reģionālajām un valsts iestādēm un ES instrumentiem, izmantojot integrētus teritoriālos ieguldījumus, vajadzētu palīdzēt radīt ekonomiskās iespējas, jo īpaši jauniešiem;

28.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz ES attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi šajos reģionos; uzskata, ka dalībvalstīm, sagatavojot operatīvās un pārrobežu sadarbības programmas, būtu jāpievērš īpaša uzmanība mazāk attīstītiem reģioniem; tādēļ atgādina, ka ir svarīgi veicināt tiešas pārvaldības un ESIF līdzekļu izmantošanu līdztekus un saskaņojot to ar iespējām, ko sniedz kohēzijas politika;

29.  uzsver, cik svarīga ir ticama, atjaunināta un detalizēta statistika; tādēļ prasa, lai Komisija un Eurostat sniegtu statistikas datus pēc iespējas sīkāk un ģeogrāfiskā sadalījumā, lai tos varētu izmantot piemērotas kohēzijas politikas izstrādāšanai, tostarp mazāk attīstītos reģionos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumā sniegto informāciju;

30.  aicina Komisiju apsvērt pastāvošās saiknes starp kohēzijas politiku un makroekonomikas pārvaldību pārskatīšanu, atgādinot, ka politikai ir leģitimitāte, kas izriet tieši no Līgumiem, un tā ir viena no visredzamākajām Eiropas politikām, kā arī vissvarīgākā Eiropas solidaritātes un pievienotās vērtības izpausme visos Eiropas reģionos; uzskata, ka saiknei starp kohēzijas politiku un ekonomikas pārvaldības procesiem Eiropas pusgada ietvaros jābūt līdzsvarotai, abpusējai un vērstai uz pozitīvu stimulu sistēmu; atbalsta teritoriālās dimensijas tālāku atzīšanu, kas varētu būt izdevīga attiecībā uz Eiropas pusgadu; attiecīgi uzskata par nepieciešamu pieņemt līdzsvarotu pieeju ekonomikas pārvaldības un ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, kas noteikti Līgumos, kā arī ilgtspējīgai izaugsmei, nodarbinātībai un vides aizsardzībai;

31.  atgādina, ka visiem politiskajiem dalībniekiem nepieciešams atzīt kohēzijas politikas nozīmi, jo tā ir galvenais Eiropas ekonomikas politikas instruments publiskā un privātā sektora ieguldījumu veicināšanai, kas ņem vērā reģionu teritoriālās, sociālās un ekonomiskās īpatnības;

32.  aicina dalībvalstis, kā ierosināts Komisijas ziņojumā, pieņemt valsts un reģionālās attīstības stratēģiju un programmu, kuru mērķis ir atbalstīt mazāk attīstītus reģionus un uzlabot to administratīvās spējas, pārvaldību un citus galvenos izaugsmes faktorus; šajā sakarā aicina Komisiju sniegt tehnisko, profesionālo un praktisko palīdzību dalībvalstu, reģionu un pašvaldību iestādēm, lai izmantotu paraugpraksi un atbalstītu publisko pakalpojumu digitalizāciju;

33.  prasa, lai kohēzijas politika arī turpmāk būtu Savienības prioritāte un tiktu attiecīgi atbalstīta ar vērienīgu finansējumu, pat ņemot vērā spiedienu uz ES budžetu, un prasa palielināt sinerģiju ar citiem ES fondiem un piesaistīt papildu finansiālo atbalstu, izmantojot finanšu instrumentus daudzgadu plānošanas periodā pēc 2020. gada; uzsver, ka nedrīkstētu vājināt tādas vērtības kā Eiropas solidaritāte, ko iemieso kohēzijas politika;

34.  atgādina par Parlamenta atbildību izstrādāt un apstiprināt piemērotu tiesisko regulējumu turpmākajai kohēzijas politikai; uzsver, ka ir jāsaglabā kohēzijas politikas galvenā nozīme un mērķis saskaņā ar LESD 174. pantu, lai ne tikai panāktu konverģenci, bet arī lai novērstu teritoriju atpalikšanu; norāda uz nepieciešamību racionalizēt noteikumus un nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp politikas vienkāršošanu un atbilstošu kontroli, vienlaikus samazinot pārmērīgu administratīvo slogu; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapsver Regulas (ES) Nr. 1301/2013 7. panta noteikumu attiecināšana uz ERAF, finansējot pilsētu saiknes ar to apkārtējām teritorijām mazāk attīstītajos reģionos;

35.  aicina Komisiju vairāk atbalstīt inovāciju sistēmas, piemēram, pētniecības un inovācijas stratēģijas lietpratīgai specializācijai, un stiprināt mijiedarbību starp uzņēmumiem, universitātēm un pētniecības centriem mazāk attīstītajos reģionos; turklāt uzsver, ka labi savienotām teritorijām ir būtiska nozīme pētniecības partnerību darbā, ieskaitot Eiropas Inovāciju partnerības iniciatīvas, lai inovatīvā prakse varētu tālāk pilnveidot lauksaimniecības un saistīto uzņēmumu ilgtspējīgu attīstību mazāk attīstītajos reģionos;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstu valdībām un to valsts un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(3) OV C 181, 19.5.2016., 29. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0309.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0245.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0254.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401.
(9) Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojums (COM(2017)0623).


ES reģionu un pilsētu loma COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā
PDF 440kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (2017/2006(INI))
P8_TA(2018)0068A8-0045/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP11) un notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, ar ko atzīst, ka klimata pārmaiņām un rīcībai klimata politikas jomā ir vietēji, pavalstiski un reģionāli aspekti;

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 4. oktobra nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām(1) ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Parīzes nolīguma īstenošanu un ANO 2016. gada Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā (Marokā) (COP 22)(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūciju par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23)(3) Bonnā (Vācijā),

–  ņemot vērā jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 11. mērķi: “Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas”,

–  ņemot vērā noteikumus Amsterdamas paktā, ar ko izveido ES pilsētprogrammu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju(4),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 12/2016 “Pilsētu pielāgošanās klimata pārmaiņām Eiropā 2016. gadā” un Nr. 1/2017 “Klimata pārmaiņas, ietekme un neaizsargātība Eiropā 2016. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. marta paziņojumu “Ceļā no Parīzes: ko mums nozīmē Parīzes nolīgums?” (COM(2016)0110),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2017. gada 8. februāra atzinumu “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja”(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” (COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (KNR) (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013(6)) 8. pantu, kurā paredzēts, ka “ESI fondu mērķus tiecas sasniegt, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principu”,

–  ņemot vērā KNR minētos partnerības nolīgumus un programmas, kas saskaņā ar KNR 8. pantu veicina resursu efektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā konkrētos tematiskos mērķus, kurus atbalsta katrs ESI fonds, ietverot tehnoloģiju attīstību un inovāciju, pāreju uz mazoglekļa ekonomiku, pielāgošanos klimata pārmaiņām un resursu efektivitātes veicināšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piekto izvērtējuma ziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0045/2018),

A.  tā kā arvien biežāki ekstrēmu laikapstākļu izraisīti notikumi ir tiešas sekas cilvēka darbības radītām klimata pārmaiņām un tie turpinās negatīvi ietekmēt daudzus Eiropas reģionus, turklāt tas notiks arvien biežāk, padarot neaizsargātākas cilvēku apdzīvotās ekosistēmas; tā kā saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes pieņēmumiem planētas temperatūra līdz 2100. gadam varētu palielināties robežās no 0,9 līdz 5,8 ºC;

B.  tā kā 7. vides rīcības programmā (VRP), ar ko noteiks Eiropas vides politiku līdz 2020. gadam, kā prioritārais mērķis ir izvirzīts Savienības pilsētu ilgtspējas uzlabojums, kā arī ir noteikti trīs galvenie horizontālie mērķi, proti, aizsargāt, saglabāt un uzlabot Savienības dabas kapitālu, padarīt Savienību par resursefektīvu, zaļu un konkurētspējīgu mazoglekļa ekonomiku un pasargāt Savienības iedzīvotājus no vidiskiem spiedieniem un veselības un labjutības apdraudējumiem;

C.  tā kā klimata pārmaiņas varētu saasināt sociālas pārmaiņas, ja netiks veikti turpmāki pasākumi; tā kā būtu jāņem vērā ievērojamās migrācijas plūsmas, kuras ir sagaidāmas līdz ar globālajām klimata pārmaiņām un kuru rezultātā notiks iedzīvotāju pārvietošanās, kas savukārt radīs jaunas prasības pilsētu infrastruktūrai;

D.  tā kā saskaņā ar EVA ziņojuma Nr. 12/2016 galvenajiem konstatējumiem reālas klimata pārmaiņas jau ir jūtamas ES un izpaužas kā ekstrēmi laikapstākļi un pakāpeniskas ilgtermiņa sekas, tādas kā orkāni, vētras, pārtuksnešošanās, sausums, augsnes un krastu erozija, lietusgāzes, karstuma viļņi, plūdi, jūras līmeņa celšanās, ūdens trūkums, meža ugunsgrēki un tropisko slimību izplatīšanās;

E.  tā kā līdz ar klimata pārmaiņām pieaug risks, ka varētu izzust atsevišķas augu un dzīvnieku sugas un izplatīties klimata faktoru izraisītas infekcijas slimības; tā kā tādi apvidi kā tālākie reģioni un citi ES reģioni, kas var ciest no topogrāfiskās neaizsargātības, klimata pārmaiņu ietekmi izjūt vēl jo izteiktāk;

F.  turklāt tā kā nesenie pētījumi liecina, ka dažādas vidē un sabiedrībā konstatētas pārmaiņas, tādas kā meža sugu izmaiņas, invazīvu svešzemju sugu ieviešanās un slimību izcelšanās, ir tikušas izraisītas vai pastiprinātas klimata pārmaiņu dēļ, kā rezultātā cilvēki, daba un ekosistēmas, ko viņi apdzīvo, kļūst neaizsargātākas, ja vien netiek veikti konkrēti pasākumi; tā kā integrēts ES atbalsts, ar ko uzlabotu solidaritāti un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, palīdzētu nodrošināt, ka klimata pārmaiņu visvairāk skartie reģioni spēj veikt nepieciešamos pielāgošanās pasākumus;

G.  tā kā klimata pārmaiņas izraisa sociālas atšķirības, kas iepriekšējā desmitgadē ES jau ir pieaugušas, palielinot atstumtāko sabiedrības slāņu neaizsargātību, kuriem ir mazāk iespēju un trūkst resursu tikt galā ar šīm pārmaiņām; tā kā cilvēku neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi lielā mērā nosaka viņu spēja piekļūt pamatresursiem un tā kā valstu iestādēm būtu jāgarantē piekļuve attiecīgajiem pamatresursiem;

H.  tā kā gandrīz 72,5 % ES iedzīvotāju jeb aptuveni 359 miljoni cilvēku dzīvo pilsētās; turklāt tā kā ES rada 9 % no globālajām emisijām un pilsētas patērē 60–80 % no globālā enerģijas patēriņa, kā arī rada aptuveni tādu pašu CO2 emisiju daudzumu;

I.  tā kā izraudzītie pilsētu infrastruktūras risinājumi ietekmēs pilsētu spēju stāties pretī klimata pārmaiņām; tā kā pilsētu, uzņēmumu un citu nevalstisko dalībnieku klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls ir no 2,5 līdz 4 miljardiem tonnu CO2 laikposmā līdz 2020. gadam; tā kā reģioni un pilsētas spēj samazināt globālās emisijas par 5 %, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, un tā kā tie ievērojami varētu samazināt globālās emisijas;

J.  tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 11 (“Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas”) paredz līdz 2020. gadam būtiski palielināt to pilsētu un apdzīvotu vietu skaitu, kas ir pieņēmušas un īsteno integrētu politiku un plānus attiecībā uz iekļaušanu, resursefektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām un noturību pret katastrofām, kā arī paredz saskaņā ar Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam izstrādāt un īstenot holistisku katastrofu riska pārvaldību visos līmeņos;

K.  tā kā pilsētu pašvaldības ir vienas no lielākajām Eiropas finansējuma saņēmējām;

L.  tā kā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktā ir atzīts, ka “pielāgošanās ir globāls uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās ikvienam un kuram ir vietēji, pavalstiski, nacionāli, reģionāli un starptautiski aspekti”; tā kā vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku darbībai ir liela nozīme, lai tiktu īstenotas saistības, kuras tie uzņēmušies globālās klimata rīcības jomā;

M.  tā kā ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām (COM(2013)0216), kā arī attiecīgajās ES regulās par Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem ir noteikti galvenie mērķi un saistītās politikas darbības, jo īpaši kohēzijas politikas satvarā 2014.–2020. gadam paredzot tādus ex ante nosacījumus un ar klimatu saistītus tematiskos mērķus kā tematiskais mērķis (TM) Nr. 4: “Atbalstīt pāreju uz mazoglekļa ekonomiku visās nozarēs”; TM Nr. 5: “Veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām, riska novēršanu un pārvaldību” un TM Nr. 6: “Saglabāt un aizsargāt vidi un veicināt resursefektivitāti”, kā rezultātā vismaz dažu ESI fondu darbība ir kļuvusi lielākā mērā un mērķtiecīgāk orientēta uz rīcības finansēšanu klimata politikas jomā;

N.  tā kā reģioni un pilsētas ar iesaistīšanos Limas un Parīzes rīcības programmā (LPAA) un Nevalstisko dalībnieku platformā rīcībai klimata jomā (NAZCA) jau ir apliecinājušas apņemšanos piedalīties UNFCCC procesā,

Kopējais konteksts

1.  atzinīgi vērtē ES lomu Parīzes/COP 21 nolīguma īstenošanā un tās lomu pasaulē, proti, ES ir līdere cīņā pret klimata pārmaiņām; atzīmē, ka Eiropai ir viens no visvērienīgākajiem klimata pārmaiņu novēršanas mērķiem pasaulē; mudina klimata pārmaiņu mazināšanu noteikt par nozīmīgu ES kohēzijas politikas prioritāti, lai izpildītu un ievērotu Parīzes nolīguma/COP 21 saistības, veicinot tīras enerģijas inovāciju, aprites ekonomiku, atjaunojamo energoresursu enerģiju un energoefektivitāti, kas neskartu nepieciešamos pielāgošanās pasākumus, vienlaikus ievērojot kohēzijas politikas pamatlomu un mērķus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu;

2.  apstiprina tādu pieeju klimata pārmaiņu mazināšanā, kas izklāstīta ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos un Amsterdamas paktā (ES pilsētprogrammā); uzsver, ka Eiropai ir jākļūst par īstenu pasaules līderi atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, kā to ierosina Komisija, un atgādina, ka ES pilsētprogramma veicina ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, izvirzot tādu mērķi kā iekļaujošas, drošas ilgtspējīgas pilsētas; šajā kontekstā ņem vērā Eiropas vietējo iestāžu atšķirības un to dažādās iespējas; prasa ES pilsētprogrammas īstenošanā piemērot elastīgu un katram atsevišķam gadījumam pielāgotu pieeju, nodrošinot stimulus un vadlīnijas tam, lai pilnībā varētu izmantot pilsētu potenciālu;

3.  atgādina, ka Parlaments 2015. gada 14. oktobra rezolūcijā par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē(7) aicināja dalībvalstis apsvērt iespēju uzņemties papildu saistības siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā; uzsver, ka COP21 procesam ir jābūt pēc iespējas pārredzamam un kontrolējamam;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot vērienīgus mērķus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kas būtu saskaņā ar spēka esošajiem ES tiesību aktiem par rīcību klimata politikas jomā un atbilstu prasībai Reģionu komitejas 2017. gada 9. februāra atzinumā “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja”;

5.  nosoda bezatbildīgas stratēģijas, kas apdraud vidi, tādas kā atsevišķas ekonomiskās darbības un īpašas rūpniecības nozares, kuras rada lielu piesārņojumu, un uzsver visu sabiedrības grupu atbildību par centieniem īstenot pasākumus, kuriem ir būtiska nozīme nolūkā novērst tendences, kas apdraud dzīvību uz planētas; uzsver, ka trūkst informācijas par pasākumiem, ko veikušas atsevišķas rūpniecības nozares nolūkā apkarot piesārņojuma sekas un rast mazāk piesārņojošus risinājumus; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķas ietekmīgas personas zinātnes, plašsaziņas līdzekļu un politikas jomā turpina noliegt pierādījumus, ka notiek klimata pārmaiņas;

6.  pauž nožēlu par ASV paziņoto nodomu neīstenot Parīzes nolīgumu un atzinīgi vērtē daudzos nevalstiskos dalībniekus, jo īpaši ASV štatus un pilsētas, kas atkārtoti apliecinājušas apņemšanos sasniegt Parīzes nolīguma mērķus; mudina tās ASV vietējās un reģionālās iestādes, kuras vēlas iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām, savu projektu īstenošanā sadarboties un veidot partnerības ar citām valsts un privātām struktūrām, un šajā ziņā apmainīties ar labu praksi; prasa izveidot jaunu pārvaldību, kas varētu nodrošināt finansējumu rīcībai klimata politikas jomā, un labāk integrēt reģionus un pilsētas, kā arī to pārstāvības struktūras;

7.  uzsver, ka pilsētām ir jāuzņemas izšķiroša loma cīņā pret klimata pārmaiņām, rīkojoties saskaņoti un savstarpējā mijiedarbībā ar valstu iestādēm un apkārtējiem reģioniem; mudina starptautiskā līmenī pastiprināt sadarbību starp pavalstiskiem līderiem un valstu valdībām, īstenojot tādas platformas kā Pilsētu draugi; uzskata, ka konkrētajā integrētās pilsētu ilgtspējīgas attīstības gadījumā vietējām iestādēm būtu jāuztic ne tikai projektu atlase, bet arī vietējās attīstības shēmu sagatavošana, izstrāde un īstenošana; uzsver iespējamos pozitīvos aspektus, kādi varētu būt izaugsmes un zaļo darbvietu jomā;

8.  norāda, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota lielākā daļa no klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem un ES tiesību aktiem šajā jomā; uzsver, ka nolūkā īstenot Parīzes nolīgumu ir jārīkojas tādās jomās kā pilsētplānošana, mobilitāte, sabiedriskais transports un infrastruktūra, ēku energoefektivitāte, izglītošanas kampaņas, viedās pilsētas, viedie energotīkli un reģionālās subsīdijas;

9.  norāda, ka pilsētu mēri ir tieši atbildīgi saviem vēlētājiem par pieņemtajiem lēmumiem un var darboties efektīvāk un ātrāk, turklāt bieži vien gūstot tūlītējus rezultātus, kam ir liela ietekme;

10.  prasa valstu valdībām palīdzēt pilsētām un reģioniem izpildīt starptautiskās saistības, kas paredz atbalstīt klimata un enerģētikas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī;

11.  norāda, ka klimata pārmaiņas ir saistītas ar sociāliem un ekonomiskiem faktoriem un ka līdz ar to ir vajadzīgs visaptverošs redzējums, kas būtu efektīvs vietējā un reģionālā mērogā;

12.  brīdina par SEG emisiju radītājām sociālajām izmaksām un ekonomisko ietekmi, kas pašlaik skar pilsētu infrastruktūru, sabiedrības veselību un sociālās aprūpes sistēmas, kuras — noteiktā laikā un noteiktās pilsētās un reģionos — ir pārslogotas un nonākušas nestabilā ekonomiskā situācijā; atzīmē, ka līdz ar to spiediens uz šīm sistēmām pieaugs un tām būs jāapmierina aizvien lielākas un aizvien kompleksākas vajadzības; atzinīgi vērtē iespējamos ekonomiskos ieguvumus pilsētām, kuras iegulda un uzņemas vadošo lomu mazoglekļa infrastruktūras jomā, kas ietver samazinātas enerģijas izmaksas, samazinātas ekspluatācijas izmaksas un samazinātus izdevumus par sabiedrības veselību, kura uzlabojas līdz ar piesārņotāju samazināšanos;

13.  atzīst, ka klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām ir ilgtermiņa procesi, kas turpinās ilgāk nekā vēlēšanu cikli un vietējā un reģionālā līmenī pieņemtie lēmumi, un prasa klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām uzskatīt par izdevību risināt citas problēmas, tādas kā nodarbinātība un rīcība nolūkā uzlabot veselību, dzīves kvalitāti un sabiedriskos pakalpojumus; atzīmē, ka Parīzes nolīgumā ir paredzēta aktīva nevalstisko dalībnieku iesaiste pasākumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanos tām tehniskās pārbaudes procesiem;

14.  atzīst, cik svarīga loma ir bijusi Eiropas reģioniem, pilsētām un mazpilsētām, kas ir iesaistījušās enerģētikas pārkārtošanā un tuvinājušas klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu, īstenojot augšupēju pieeju; norāda, ka reģioni un pilsētu teritorijas ir vispiemērotākās tam, lai testētu un īstenotu integrētus enerģētikas risinājumus tiešā sadarbībā ar iedzīvotājiem; uzsver, ka ir jāstimulē enerģētikas pārkārtošana un vietēji ieguldījumi klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumos; uzsver, ka tīras enerģijas inovācijas un maza mēroga atjaunojamās enerģijas projekti varētu būt ļoti nozīmīgi Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt piekļuvi finansēšanas pasākumiem, kuros ņemtas vērā īpatnības un ilgtermiņa vērtība, kāda attiecībā uz enerģijas tirgu, vidi un sabiebrību ir raksturīga vietējām enerģētikas kopienām, un saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem mudina popularizēt individuālo ražojošo lietotāju lomu, lai uzlabotu pašpietiekamību un pašražošanu; aicina pilsētas un reģionus uzņemties vadošo lomu energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšanā, lai samazinātu SEG emisijas un gaisa piesārņojumu;

15.  atkārtoti norāda, ka reģioniem ir jāīsteno Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, un prasa struktūrfondus īpaši novirzīt vai tos palielināt mērķim veicināt sabiedrisko ēku energoefektivitāti un pašpietiekamību pašvaldībās, izmantojot atjaunojamos energoresursus; turklāt prasa uz sadarbību balstītus iedzīvotāju enerģētikas projektus atbalstīt no struktūrfondiem, kā arī šo atbalstu nodrošināt tādā veidā, ka tiek samazināts administratīvais slogs valsts un reģionālā līmenī;

16.  atzīmē, ka saskaņā ar jaunāko statistiku globālajā SEG emisiju apjomā ES īpatsvars ir apmēram 10 % un ka līdz ar to nelabvēlīgās klimata pārmaiņu tendences nav iespējams novērst, ja netiek veikti globāla mēroga pasākumi; tomēr norāda, ka ES šajā ziņā varētu uzņemties galveno lomu, jo īpaši veicinot tīras enerģijas risinājumus un tehnoloģijas;

17.  atgādina, ka ES pilsētprogramma popularizē jaunu darba metodi, ar ko pilnībā izmanto pilsētu potenciālu, lai reaģētu uz globālajām klimata pārmaiņu problēmām, un ar ko īpašu uzmanību pievērš labākam regulējumam, finansējuma pieejamībai un zināšanu apmaiņai;

ES un kohēzijas politika

18.  uzskata, ka saistībā ar turpmāko daudzgadu finanšu shēmu (DFS) attiecīgā gadījumā būtu jānosaka vērienīgāki klimata politikas mērķi, kā arī būtu jāpalielina šim nolūkam paredzēto izdevumu daļu;

19.  atgādina par saistībām vismaz 20 % no ES 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 212 miljardus) piešķirt ar klimatu saistītai rīcībai; prasa Komisijai un dalībvalstīm pienācīgi ņemt vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada Īpašo ziņojumu Nr. 31, kurā brīdināts par nopietno risku, ka 20 % mērķi nesasniegs, ja netiks veikti papildu pasākumi, un prasa Komisijai sniegt Parlamentam jaunāko informāciju par notikumu gaitu šajā svarīgajā jomā; uzsver, ka Eiropas Sociālajā fondā, kā arī lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības politikā nav notikusi nozīmīga pārorientēšanās uz rīcību klimata politikas jomā un nav pilnībā izmantotas visas iespējas finansēt ar klimata politiku saistītus pasākumus;

20.  uzsver svarīgo lomu, kāda kohēzijas politikai ir klimata pārmaiņu problēmu risināšanā reģionālā un vietējā mērogā; atkārtoti norāda, ka ir jāpalielina kohēzijas politikas budžets laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka kohēzijas politikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pilsētu ieguldījumam gaisa kvalitātē, aprites ekonomikā, spējā pielāgoties klimata pārmaiņām, zaļās infrastruktūras attīstības risinājumos un enerģētikas un digitālās nozares pārkārtošanā;

21.  atbalsta izmaksu–ieguvumu instrumenta izveidošanu, ar ko vietējā pašpārvalde varētu izprast projektu ietekmi uz oglekļa samazinājumu un pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamās finansējuma iespējas;

22.  uzskata, ka kohēzijas politikā būtu jāietver gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās tām pieejas, tās nošķirot, taču paturot prātā, ka abas pieejas jākoordinē, kā arī jāievieš skaidri finansēšanas mehānismi, ar ko virzīt un stimulēt politiku un pasākumus katrā jomā; uzskata, ka minētos mehānismus varētu īstenot ar skaidriem un izmērāmiem ieguldījumu plāniem, piedaloties pilsētām un reģioniem (tostarp valsts iestādēm, nozares pārstāvjiem, ieinteresētajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai), un ka šādā līdzdalībā būtu jāiekļauj arī īstenošanas un novērtēšanas posmi;

23.  norāda, ka tikai piecpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas rīcības plānu un pielāgošanās stratēģiju ar dažiem konkrētiem pasākumiem uz vietas; uzskata, ka ESI fondu turpmākā plānošana ciešāk ir jāsaskaņo ar valstu enerģētikas un klimata plāniem laikposmam līdz 2030. gadam; uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu vēl vairāk jāuzlabo klimata mērķu integrēšana, piemēram, kohēzijas politikas ieguldījumi ciešāk jāsasaista ar kopējiem dalībvalstu plāniem sasniegt 2030. gada mērķus; tāpēc norāda, ka partnerattiecību nolīgumu novērtēšanā būs jāņem vērā ES mērķi klimata jomā, savukārt darbības programmās būs jāsaglabā cieša sasaiste ar katras dalībvalsts pielāgošanās stratēģijām un plāniem nolūkā visos plānošanas un pārvaldības līmeņos panākt saskaņu un konsekvenci, jo īpaši gadījumos, kad ES līdzekļus veido liels pieejamo publisko izdevumu īpatsvars; konstatē, ka līdz ar to darbības programmu novērtēšanā būs jāapsver, cik efektīvs bijis to ieguldījums centienos samazināt SEG emisijas, vienlaikus cenšoties ieviest vienotu izsekošanas metodiku un uzraudzības procesu, lai nepieļautu zaļmaldināšanu;

24.  mudina ieguldījumus kohēzijas politikā saskaņot ar efektīvu klimata politiku, lai garantētu vides ilgtspēju;

25.  uzsver, ka inovācijas politika un pilsētattīstības dimensija ir piemērotas jomas, kurās īstenot sinerģiju starp klimata politikas mērķiem un plašākiem kohēzijas politikas ekonomiskajiem mērķiem; tāpēc prasa izstrādāt īpašus noteikumus par ilgtspējīgu pilsētattīstību un pilsētvides inovāciju, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada ievērojami uzlabotos finansiālā situācija šajās jomās;

26.  aicina dažādās partnerības, kas ES pilsētprogrammas ietvaros strādā ar klimata pārmaiņu mazināšanas jautājumiem, drīzumā pieņemt un iesniegt savus rīcības plānus; turklāt aicina Komisiju ņemt vērā šajos plānos ietvertos priekšlikumus, jo īpaši saistībā ar labāku regulējumu, finansēšanu un zināšanām turpmākajos likumdošanas priekšlikumos;

27.  uzsver — lai sasniegtu Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķus, ir vajadzīga lielāka saskaņa attiecībā uz ieguldījumiem ar ilgtermiņa dekarbonizācijas trajektoriju visā reģionālajā/ dalībvalstu/ ES tirgū, un prasa īstenot pasākumus, ar ko atvieglinātu piekļuvi finansējumam un mazākas pilsētas un reģioni spētu vieglāk piekļūt finansējumam; turklāt uzsver, ka piekļuve finansējumam prioritārā kārtā būtu jānodrošina oglekļatkarīgiem reģioniem, lai pāreja uz mazoglekļa ekonomiku būtu vieglāka, un ka par prioritāti būtu jānosaka oglekļietilpīgās nozarēs strādājošo pāreja uz alternatīvām nodarbinātības jomām; aicina Komisiju ierosināt, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada emisiju samazināšanas rezultāti (kopā ar citām darbībām, tādām kā sanācijas darbi vai degradētu teritoriju reģenerācijas un dekontaminācijas pasākumi) būtu nozīmīgs elements, ko ņemtu vērā darbības programmu rezultātu novērtēšanā;

28.  uzsver, cik būtiski ir izmantot papildu finanšu instrumentus un rīcībpolitikas, tādus kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments un programma “Apvārsnis 2020”, lai finansētu projektus, kas palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas vai pielāgoties tām;

29.  prasa, lai galvenais ES finansējums, ko no kohēzijas politikas līdzekļiem piešķir pilsētām un reģioniem, arī turpmāk būtu dotācijas, jo īpaši klimata politikas jomā; tomēr uzsver — lai gan ar klimatu saistīto ietekmes un rezultātu rādītāju saskanīgums un precizitāte ir uzlabojusies, ar to nepietiek, lai noteiktu kohēzijas politikas snieguma līmeni centienos izpildīt kopējos ES klimata politikas mērķus, un uzskata, ka ar klimata politiku saistīto izdevumu uzraudzības un izsekošanas sistēma ir jāuzlabo, lai nodrošinātu, ka ES izdevumi sniedz konkrētu un izmērāmu ieguldījumu virzībā uz ES mērķu sasniegšanu; prasa izstrādāt pielāgošanās ceļvedi reģionālo un vietējo pasākumu uzraudzībai un aicina Komisiju izvērtēt, cik līdzekļu dalībvalstis procentuāli iztērē vietējā līmenī saistībā ar SEG emisiju samazināšanu un teritoriālo pielāgošanos klimata pārmaiņām;

30.  atzīst nozīmi, kāda ir integrētajiem teritoriālās attīstības instrumentiem, tādiem kā integrētie teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīti vietējās attīstības pasākumi (CLLD), ko pilsētas var izmantot kā papildu rīkus, finansējot ilgtspējīgas pilsētattīstības stratēģijas vai darbības jomas; prasa īstenot integrētas, augšupējas vietējās pieejas un stratēģijas, ar ko nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu, sekmētu izturētspēju un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei reģionos, kurus šī ietekme skārusi visvairāk;

31.  atzīmē, ka ES pilsētās ir koncentrēta lielākā daļa no Eiropas pētniecības un izstrādes darbībām klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju sniegt lielāku atbalstu pilsētām un reģioniem tādās jomās kā apmācība un izpratnes veidošana, finanšu vadība, zinātība, komunikācija, pētniecība un izstrāde, izglītošana par klimata aizsardzību un norādījumi gan par pārmaiņu mazināšanu, gan pielāgošanos, jo īpaši nostiprinot pašreizējos instrumentus, piemēram, Urbāno investīciju un konsultāciju platformu URBIS, URBACT un Inovatīvas pilsētvides darbības (UIA) iniciatīvu; aicina Komisiju nodrošināt, lai šajās jomās pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz globālā pētniecības sadarbība, un aicina nostiprināt šos instrumentus, lai vietējām pašpārvaldēm palīdzētu realizēt konkrētajam mērķim pielāgotus projektus, kā arī piekļūt finansējuma iespējām nolūkā pilsētattīstības stratēģiju ietvaros testēt inovatīvus risinājumus; prasa, lai nolūkā sasniegt kolektīvos mērķus Eiropas zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju iniciatīvās brīvprātīgā kārtā un gan formāli, gan neformāli varētu piedalīties pavalstiskas ārpussavienības iestādes; uzskata, ka tādiem finanšu instrumentiem kā globālie klimata fondi ir jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām; uzskata, ka ir jānostiprina sinerģija starp kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas rīcībpolitikām, lai strauji tiktu ieviestas jaunas mazoglekļa tehnoloģijas;

32.  aicina Komisiju nodrošināt, ka programmā “Apvārsnis 2020” lielāka uzmanība un finansējums tiek atvēlēts inovācijas un pētniecības projektiem tādās jomās kā aprites ekonomika un ilgtspējīgas pilsētas; aicina dalībvalstis ar Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstu stiprināt reģionu un pilsētu administratīvās spējas, lai tie pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamā publiskā un privātā finansējuma iespējas;

33.  aicina kompetentās iestādes risināt atkritumu problēmu, lai aprites ekonomika kļūtu rezultatīva un veicinātu citus tādus atkārtoti neizmantojamu vai nepārstrādājamu atkritumu apglabāšanas veidus, kas nav sadedzināšana;

34.  uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā klimata pārmaiņu jautājumi ir jāintegrē teritoriālās sadarbības programmās; uzsver, cik būtiska loma reģionu un pilsētu iekšzemes un ārpussavienības darbībās ir bijusi teritoriālajai sadarbībai, pārrobežu sadarbībai un makroreģionālajai sadarbībai, un atkārtoti uzsver, ka šis instruments ir jāstiprina gan politiski, gan finansiāli, turklāt gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās jomā; uzsver, ka nolūkā risināt klimata pārmaiņu problēmu un veikt piemērotas darbības to seku mazināšanai sevišķi atbilstīga ir kopīgu darbību īstenošanas un politikas apmaiņas shēma, kurā iesaistīti valstu, reģionālie un vietējie dalībnieki no dažādām dalībvalstīm, piemēram Interreg; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka septiņas no 15 transnacionālajām Interreg programmām Eiropā finansē stratēģijas, izmēģinājuma darbības, apmācības un instrumentus, ar ko pilsētām palīdzētu uzlabot spējas samazināt CO2 emisijas un mazināt klimata pārmaiņas nolūkā sasniegt ES mērķus;

Pilsētas un reģioni

35.  atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru globālais pakts klimata un enerģētikas jomā un vairāku pilsētu un reģionu lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, kā arī vides aizsardzības jomā; mudina pilsētas un reģionus sadarboties un vēl jo steidzamāk un nekavējoties iekļaut institucionālajā darba kārtībā cīņu pret klimata pārmaiņām; iesaka pilsētu varas iestādēm īstenot un regulāri atjaunināt viedo pilsētu ilgtermiņa plānošanas stratēģijas un inovatīvas pieejas, tādas kā iniciatīva par viedajām pilsētām; uzsver, ka ir jāīsteno ilgtspējīgi, energoefektīvi un enerģiju ietaupoši mājokļu un viedo ēku projekti, ieguldījumi atjaunojamos energoresursos, videi draudzīgas sabiedriskā transporta sistēmas, arī turpmāk jāatbalsta mazoglekļa pilsētu un reģionu veicināšanas projekti un jāveido pilsētu, kā arī vietējo un reģionālo pārvalžu apvienības, kas sadarbotos cīņā pret globālo sasilšanu;

36.  atzīmē, cik būtiski ir īstenot ziņošanas sistēmu, kas balstīta uz objektīviem parametriem un izmēģinātu un testētu metodiku, kā arī uzraudzīt pilsētu un reģionu veiktās darbības klimata politikas jomā, lai apmainītos ar datiem par uzņemtajām saistībām klimata jomā un uzlabotu pārraudzību starp dalībniekiem nolūkā sasniegt klimata politikas mērķus;

37.  atgādina, ka arī transporta nozare ir atbildīga gan par SEG, gan veselībai bīstamu gaisu piesārņojošo vielu emisijām, kuru koncentrāciju gaisā pilsētās regulē Direktīva (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu; uzskata, ka reģioniem un pilsētām ir milzīgs potenciāls samazināt transporta radītās SEG emisijas, un uzsver, ka ir vajadzīgs finansējums iniciatīvām, ar ko atvieglinātu mazoglekļa mobilitāti vietējā un reģionālā līmenī; uzsver, cik būtiski ir pilsētām uzņemties vadošo lomu, lai veicinātu sabiedriskā transporta izmantošanu un sabiedriskā un privātā transporta elektrifikāciju, un prasa izraudzīties vairākus paraugreģionus, kurus popularizētu nolūkā izpētīt, kādas varētu būt viedas, savstarpēji savienotas transporta sistēmas starp pilsētām un lauku apvidiem;

38.  atzinīgi vērtē pilsētu iniciatīvas, tādas kā viedās pilsētas un viedie tīkli, kuru mērķis ir censties samazināt SEG emisiju un palielināt resursefektivitāti; uzsver, ka reģioniem ir jāuzlabo zaļo pilsētu pasākumu īstenošana, veicinot enerģētikas un digitālo pārkārtošanu, un ka tādi risinājumi kā viedie tīkli sniedz iespēju efektīvāk piegādāt enerģiju mājokļiem un ēkām; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība palīdz rast inovatīvus un iekļaujošus risinājumus, un prasa tos popularizēt; uzsver, ka ir jāpalielina ieguldījumi citos piemērotos risinājumos, tādos kā zaļā infrastruktūra, un jo īpaši ir jāpalielina koku veģetācijas platības pilsētās; atgādina, ka ne tikai ir jāsamazina emisijas, bet arī ir jāpalielina CO2 absorbēšanās augsnē spēja, un prasa uzlabot pašreizējo un jaunizveidoto mežu aizsardzību ES reģionos;

39.  uzsver, ka vietēji ražota sezonas pārtika var samazināt transporta radītās SEG emisijas un līdz ar to samazināt kopējo pārtikas apritē radīto oglekļa dioksīda pēdu; aicina Komisiju strādāt ar pārtikas nozari, lai palielinātu vietējas un reģionālas pārtikas ilgtspējīgu ražošanu, un atzinīgi vērtē brīvprātīgos pasākumus (tādus kā “luksofora” marķējums), ar ko nodrošina pārtikas un citu produktu ietekmes uz klimatu un oglekļa dioksīda pēdas redzamību; prasa ES mērogā ieviest vienotus rādītājus, kas ļautu izmantot brīvprātīgu, taču salīdzinošu marķējumu, un aicina vietējās iestādes veikt informatīvas kampaņas, lai uzlabotu izpratni par pārtikas aprites atstāto oglekļa dioksīda pēdu;

40.  norāda, ka mazināšanas pasākumi ir jāplāno, balstoties uz centienu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu starp dažādajiem dalībniekiem, un ka pielāgošanās pasākumi kopumā ir jāorientē uz visneaizsargātāko iedzīvotāju slāņu aizsardzību;

41.  atzīst, ka reģionu apdraudētības pakāpe un potenciāls ir atšķirīgs un katram reģionam ir savas īpatnības, un norāda, ka katrā teritorijā problēmas, resursi un visefektīvākie pasākumi var būt atšķirīgi; tāpēc atkārtoti pauž apņemšanos ievērot subsidiaritātes principu un uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir jābūt nepieciešamai kompetencei un pietiekamai politiskai, administratīvai un finansiālai autonomijai, lai varētu plānot un īstenot individuālas darbības; uzsver, ka nolūkā sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzītos mērķus pilsētām ir jāizstrādā pielāgoti pilsētattīstības plāni, ieguldot zaļajā infrastruktūrā, mobilitātē, sabiedriskajā transportā un viedtīklos; vēlreiz norāda, ka vietējām un reģionālām iestādām, kā iedzīvotājiem vistuvāk esošām pārvaldības struktūrām un arī visciešāk saistītām ar klimata pārmaiņu problēmām, ir visaptverošākais ieskats daudzās problēmās, un līdz ar to uzver, cik būtiski ir nodrošināt vietējo un reģionālo iestāžu administratīvo spēju un piekļuvi finanšu instrumentiem, lai izstrādātu pielāgotus risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai;

42.  prasa īstenot efektīvāku daudzlīmeņu pārvaldību, kas būtu pilnībā pārredzama un kas ES lēmumu pieņemšanas un UNFCCC procesā spētu labāk iesaistīt vietējo pašpārvaldi, reģionus un pilsētas un to pārstāvības struktūras; prasa veicināt un garantēt koordināciju starp visām publiskajām iestādēm un sekmēt publiskā, sociālā un ekonomikas sektora ieinteresēto personu iesaistīšanu, un aicina Komisiju veicināt koordināciju un informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, vietējām kopienām un pilsētām; atzīmē, ka būtu jāmudina veidot līdzdalīgas vietējās pašpārvaldes modeļus;

43.  atzinīgi vērtē Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes lēmumu izstrādāt īpašu ziņojumu par pilsētām un klimatu 2023. gadā, kas ir apņemšanās nolūkā sekmēt plašākus pētījumus par pilsētu nozīmi klimata pārmaiņu apkarošanā; uzskata, ka pilsētām būtu jāpiedalās 2018. gada ziņojuma par pasaules klimatu izstrādē; turklāt uzskata, ka pilsētas un reģioni var ietekmēt politikas veidošanu saskaņā ar Parīzes nolīgumu, īstenojot stratēģisku pieeju globālās sasilšanas problēmas risināšanai un atbalstot klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus pilsētās, kurās dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju; aicina Komisiju šajā procesā atbalstīt daudzlīmeņu redzējumu rīcībai klimata politikas jomā, lai veicinātu iekļaujošu klimata pasākumu satvaru, kurā atzīst vietējo un pavalstisku iestāžu veiktos pasākumus;

44.  aicina dalībvalstu iestādes panākt decentralizāciju un labāk izmantot subsidiaritātes principu, tādējādi ļaujot vietējām un reģionālām iestādēm lielākā mērā ietekmēt klimata pārmaiņu problēmas risināšanu;

45.  atzīmē, ka daudzas rūpniecības struktūras iegulda zaļajā pārkārtošanās procesā un ir iesaistījušās dekarbonizācijas politikā; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība rada inovatīvus un iekļaujošus risinājumus rīcībai klimata politikas jomā un palīdz ES sasniegt tās mērķus; atgādina, ka rūpniecībai ir būtiska loma pilsētu finansēšanā, kā arī tā palīdz sagādāt trūkstošos ieguldījumus; prasa veicināt pilsētu–uzņēmumu partnerības;

46.  uzsver, ka viedā plānošana un ieguldīšana mazoglekļa, klimatnoturīgā pilsētu infrastruktūrā var uzlabot vidi un iedzīvotāju dzīves kvalitāti, radīt darbvietas un stimulēt vietējo un reģionālo ekonomiku;

47.  aicina pilsētas un reģionus izmantot ES iniciatīvas, tādas kā Inovatīvas pilsētvides darbības, lai sāktu izmēģinājuma projektus ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

48.  atzinīgi vērtē iniciatīvu “Women4Climate” un privātā sektora iesaisti šajā iniciatīvā, kas varētu sekmēt vadošo sieviešu lielāku līdzdalību cīņā pret klimata pārmaiņām nolūkā stiprināt viņu vadīšanas prasmes un mudināt vadošo sieviešu nākamo paaudzi iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām;

49.  atzīst, ka pilsētām ir īpaša atbildība risināt klimata pārmaiņu problēmu, jo tās rada 70 % no globālajām CO2 emisijām, un vēlreiz uzver Parlamenta apņemšanos panākt, ka Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā tiek veiksmīgi uzsākts globālā mērogā, ietverot iniciatīvu par pielāgošanos klimata pārmaiņām (iniciatīva “Mayors Adapt”), Saprašanās memorandu “Under 2 Degrees”, Amsterdamas paktu un iniciatīvu “Regions Adapt”; uzskata, ka 2015. gada Parīzes domes deklarācijā uzņemtās saistības tiks izpildītas tikai tad, ja tiks realizēts Globālais pilsētu mēru pakts klimata un enerģētikas jomā, un mudina visas ES un ārpussavienības pilsētas pievienoties Pilsētas mēru paktam, neskarot to līdzdalību citos sektorālos vai institucionālos tīklos, kam ir tādi paši mērķi, proti, iesaistīties vērienīgajā rīcībā klimata politikas jomā un rīkot apmaiņu ar pieredzi un paraugpraksi; atzīmē, ka vairākos pilsētu iesniegtajos rīcības plānos saistības ir paredzētas līdz 2020. gadam, un līdz ar to mudina attiecīgās pilsētas veikt papildu darbu, izstrādājot plānus laikposmā līdz 2030. gadam; uzskata, ka ES arī turpmāk būtu jānodrošina pilsētām autonomija savu klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģiju plānošanā, jo bieži vien pilsētas izvirza vērienīgākus mērķus;

50.  uzsver, ka Parīzes nolīgumā ir jāietver skaidra atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai ilgtermiņā nodrošinātu reaģēšanu uz klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ar pilsētām un reģioniem ir jāstrādā vietējā līmenī, lai labāk savienotu ES pilsētas un reģionus un padarītu tos ilgtspējīgākus, radītu energoefektīvas pašvaldības un ieviestu viedākus pilsētas transporta tīklus;

51.  uzskata, ka būtu jāmudina vietējā un reģionālā līmenī nodot zināšanas un pieredzi, ņemot vērā atsevišķu reģionu un pilsētu uzkrāto vērtīgo pieredzi, kā arī pieredzi, ko guvušas atsevišķas reģionālās vides aizsardzības vai enerģētikas aģentūras;

52.  uzskata, ka nolūkā nodrošināt labāku sadarbību klimata pārmaiņu problēmu risināšanā vietējā un reģionālā līmenī būtu jāizmanto Eiropas un starptautiskās vai pasaules organizācijas un apvienības vai pilsētu tīkli, pašvaldības un reģioni;

53.  atzīmē, ka COP 22 sanāksmē, Marrākešā, vietējās un reģionālās iestādes izstrādāja Marrākešas rīcības plānu, kurā uzsvērts, ka tiešāk jāiesaista vietējās iestādes, kas oficiāli jāatzīst par dalībniecēm oficiālajā diskusijā par klimata pārmaiņām, nevis to statuss jāpielīdzina citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, tādiem kā NVO un privātais sektors;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstīm un to nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0383.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0380.
(4) OV C 316, 22.9.2017., 124. lpp.
(5) OV C 207, 30.6.2017., 51. lpp.
(6) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(7) OV C 349, 17.10.2017., 67. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika