Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(1), 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu(2), 2015. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(3), 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(4), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(5), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(6) un 2018. gada 3. maija rezolūciju par vēlēšanām Venecuēlā(7),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas prokurores Fatou Bensouda 2018. gada 8. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2017. gada 31. marta paziņojumu par Venecuēlu,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja (OHCHR) 2018. gada 22. jūnija ziņojumu "Cilvēktiesību pārkāpumi Venecuēlas Bolivāra Republikā",

–  ņemot vērā 2017. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu, ko sniedza ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, ANO īpašais referents mierīmīlīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos, ANO īpašais referents cilvēktiesību aizstāvju jautājumos un ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos,

–  ņemot vērā G7 valstu vadītāju 2018. gada 23. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā Limas grupas 2018. gada 23. janvāra, 2018. gada 14. februāra, 2018. gada 21. maija, 2018. gada 2. jūnija un 2018. gada 15. jūnija deklarācijas,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Venecuēlā,

–  ņemot vērā OAS Ģenerālsekretariāta un neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas 2018. gada 29. maija ziņojumu par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci Venecuēlā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) 2018. gada 12. februārī publicēto ziņojumu "Demokrātiskas iestādes, tiesiskums un cilvēktiesības Venecuēlā", kā arī IACHR 2018. gada 14. marta rezolūciju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2018. gada 26. janvāra, 2018. gada 19. aprīļa un 2018. gada 22. maija deklarācijas par jaunākajām norisēm Venecuēlā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus, kas pieņemti 2017. gada 13. novembrī, 2018. gada 22. janvārī, 2018. gada 28. maijā un 2018. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā ES humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Christos Stylianides paziņojumu par viņa oficiālo vizīti Kolumbijā 2018. gada martā,

–  ņemot vērā Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupas 2018. gada 23. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā stāvoklis cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā Venecuēlā turpina pasliktināties; tā kā Venecuēla saskaras ar vēl nepieredzētu politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, ko raksturo nedrošība, vardarbība, cilvēktiesību pārkāpumi, tiesiskuma situācijas pasliktināšanās, medicīnas un sociālo pakalpojumu trūkums, ienākumu zaudējums un pieaugošs nabadzības līmenis, kā rezultātā iet bojā aizvien vairāk cilvēki un pieaug bēgļu un migrantu skaits;

B.  tā kā arvien lielāks skaits Venecuēlas iedzīvotāju, jo īpaši neaizsargātās grupas, piemēram, sievietes, bērni un slimi cilvēki, cieš no uztura nepietiekamības, jo ir ierobežota piekļuve kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, zālēm, pārtikai un ūdenim; tā kā 87 % no Venecuēlas iedzīvotājiem dzīvo nabadzībā, tostarp 61,2 % — galējā nabadzībā; tā kā māšu mirstība ir palielinājusies par 60 %, un zīdaiņu mirstība — par 30 %; tā kā 2017. gadā malārijas gadījumi pieauga par 69 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas ir lielākais pieaugums pasaulē, un tā kā citas slimības, piemēram, tuberkuloze un masalas, kuru katru brīdi var kļūt par epidēmijām;

C.  tā kā ar nožēlu jānorāda, ka, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības gatavību, Venecuēlas valdība turpina noliegt problēmas un atsakās atklāti saņemt starptautisko humāno palīdzību un atvieglot tās sadali;

D.  tā kā ekonomiskā situācija ir ievērojami pasliktinājusies; tā kā Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka hiperinflācija Venecuēlā 2018. gadā turpinās pieaugt, sasniedzot pat 13 000 % salīdzinājumā ar 2 400 % 2017. gadā, kā rezultātā cenas pieaug vidēji par gandrīz 1,5 % ik stundu,

E.  tā kā 2018. gada 22. jūnijā publicētajā OHCHR ziņojumā ir uzsvērta Venecuēlas iestāžu nespēja likt smagu cilvēktiesību pārkāpumu veicējiem atbildēt par nodarīto, tostarp par slepkavībām, pārmērīga spēka izmantošanu pret protestētājiem, patvaļīgu aizturēšanu, ļaunprātīgu izturēšanos un spīdzināšanu; tā kā nesodāmība šķiet plaši izplatīta arī starp drošības amatpersonām, kuras tiek turētas aizdomās par protestētāju sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma;

F.  tā kā saskaņā ar OAS izraudzīto neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas 2018. gada 29. maijā iesniegto ziņojumu vismaz jau kopš 2014. gada februāra Venecuēlā ir notikuši septiņi noziegumi pret cilvēci un pati valdība ir atbildīga par pašreizējo humanitāro krīzi reģionā; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) prokurors paziņojis, ka tiek sākta iepriekšēja izmeklēšana par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti Venecuēlā kopš 2017. gada aprīļa;

G.  tā kā 2018. gada 20. maija vēlēšanas notika, neievērojot obligātos starptautiskos standartus attiecībā uz ticamu procesu un neievērojot politisko plurālismu, demokrātiju, pārredzamību un tiesiskumu; tā kā tas rada papildu ierobežojumus centieniem atrisināt politisko krīzi; tā kā Eiropas Savienība kopā ar citām demokrātiskām struktūrām neatzīst ne šīs vēlēšanas, ne iestādes, kas izveidotas ar šo nelikumīgu procesu;

H.  tā kā pašreizējā daudzdimensionāla krīze Venecuēlā rada vislielāko iedzīvotāju pārvietošanos reģionā; tā kā saskaņā ar UNHCR un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem valsti pametušo cilvēku skaits ir krasi palielinājies — no 437 000 2005. gadā līdz vairāk nekā 1,6 miljoniem 2017. gadā; tā kā laikā no 2015. līdz 2017. gadam valsti ir atstājuši aptuveni 945 000 venecuēliešu; tā kā 2018. gadā kopējais to cilvēku skaits, kuri devušies prom no valsts kopš 2014. gada, pārsniedza 2 miljonus; tā kā kopš 2014. gada par 2000 % ir pieaudzis to Venecuēlas pilsoņu skaits, kuri meklē patvērumu visā pasaulē, un līdz 2018. gada jūnija vidum viņu skaits pārsniedzis 280 000;

I.  tā kā 520 000 venecuēliešu reģionā ir raduši alternatīvus likumīgus uzturēšanās veidus; tā kā vairāk nekā 280 000 venecuēliešu ir pieteikušies bēgļa statusam visā pasaulē; tā kā venecuēliešu starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaits Eiropas Savienībā laikā no 2014. līdz 2017. gadam palielinājās par vairāk nekā 3500 %; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 60 % venecuēliešu joprojām ir nenoteikts statuss;

J.  tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) datiem vislielāko daļu pārvietoto personu uzņem Kolumbija, kuras teritorijā dzīvo 820 000 venecuēliešu; tā kā Cucuta un Boa Vista netālu no robežas ar Venecuēlu pieredz ļoti lielu cilvēku pieplūdumu, kuru veselības un pārtikas stāvoklis nereti ir briesmīgs; tā kā Peru, Čīle, Argentīna, Panama, Brazīlija, Ekvadora, Meksika, Dominikānas Republika, Kostarika, Urugvaja, Bolīvija un Paragvaja arī saskaras ar lielu bēgļu un migrantu skaita pieplūdumu; tā kā jūras ceļi kļūst arvien svarīgāki, jo īpaši uz tādām Karību jūras reģiona salām kā Aruba, Bonaire, Kirasao un Trinidāda un Tobāgo un Gajāna; tā kā arvien vairāk tiek skartas arī Eiropas valstis, jo īpaši Spānija, Portugāle un Itālija; tā kā uzņēmējām valstīm ir aizvien grūtāk sniegt palīdzību jaunpienācējiem;

K.  tā kā Kolumbijas valsts un vietējās iestādes rūpīgi strādā, lai no Venecuēlas bēgošajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu statusa nodrošinātu pamata cilvēktiesības, piemēram, tiesības uz sākumskolas izglītību un veselības aprūpes pamatpakalpojumiem; tā kā gan Kolumbijas vietējās kopienas, gan reliģiskās iestādes un vienkāršie iedzīvotāji uzņem Venecuēlas migrantus brālīgi un apliecina lielu izturētspēju un solidaritāti;

L.  tā kā 2018. gada 7. jūnijā Komisija paziņoja par EUR 35,1 miljonu ārkārtas palīdzībai un attīstības palīdzībai, lai atbalstītu Venecuēlas iedzīvotājus un krīzes skartās kaimiņvalstis; tā kā šis finansiālais ieguldījums papildinās EUR 37 miljonus, ko ES jau ir piešķīrusi humānās palīdzības un sadarbības projektiem minētajā valstī; tā kā 2018. gada 13. jūnijā UNHCR lūgtajam papildu finansējumam 46,1 miljona USD apmērā ir finansējuma deficīts 56 % apmērā;

M.  tā kā katru mēnesi vairāk nekā 12 000 Venecuēlas valstspiederīgo iebrauc Brazīlijas štatā Roraima un no tiem aptuveni 2700 uzturas Boavista pilsētā; tā kā venecuēlieši jau veido vairāk nekā 7 % no šīs pilsētas iedzīvotāju skaita un, ja šāda tendence turpināsies, līdz gada beigām tur dzīvos vairāk nekā 60 000 Venecuēlas valstspiederīgo; tā kā šis demogrāfiskais pieplūdums rada milzīgu spiedienu uz pilsētas sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši sabiedrības veselības un izglītības jomā; tā kā Roraima ir viens no nabadzīgākajiem Brazīlijas štatiem ar ļoti nelielu darba tirgu un neizvērstu ekonomiku, kas ir vēl viens šķērslis bēgļu un migrantu integrācijai;

N.  tā kā 2018. gada 25.–30. jūnijā Parlamenta ad hoc delegācija apmeklēja Venecuēlas robežu ar Kolumbiju un Brazīliju, lai uz vietas novērtētu krīzes ietekmi,

1.  ir dziļi šokēts un satraukts par postošo humanitāro situāciju Venecuēlā, kā rezultātā daudzi cilvēki ir gājuši bojā un kaimiņvalstīs un ārpus tām ir nepieredzēti liels bēgļu un migrantu pieplūdums; pauž solidaritāti ar visiem venecuēliešiem, kas ir spiesti bēgt no savas valsts, jo trūkst dzīvei svarīga nodrošinājuma, piemēram, pārtikas, dzeramā ūdens, veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu;

2.  mudina Venecuēlas iestādes atzīt pašreizējo humanitāro krīzi, novērst tās turpmāku pasliktināšanos un veicināt politiskos un ekonomiskos risinājumus, kas sniegtu drošību visiem civiliedzīvotājiem un nodrošinātu valsts un reģiona stabilitāti;

3.  prasa Venecuēlas iestādēm nekavējoties atļaut netraucēti piegādāt valstij humāno palīdzību, lai novērstu humanitārās un sabiedrības veselības krīzes saasināšanos un it īpaši tādu slimību kā masalas, malārija, difterija un nagu un mutes sērga atkārtotu parādīšanos, kā arī nodrošināt to starptautisko organizāciju netraucētu piekļuvi, kas vēlas palīdzēt visām skartajām sabiedrības grupām; prasa ātri īstenot neatliekamus pasākumus, lai cīnītos pret uztura nepietiekamību visneaizsargātākajās iedzīvotāju grupās, piemēram, attiecībā uz sievietēm, bērniem un slimiem cilvēkiem; pauž lielas bažas par to nepavadīto bērnu skaitu, kuri šķērso robežas;

4.  izsaka atzinību Kolumbijas valdībai par tūlītēju reakciju un atbalstu, ko tā sniedz visiem valstī iekļūstošajiem Venecuēlas iedzīvotājiem; vienlīdz uzteic Brazīliju un citas reģiona valstis, jo īpaši Peru, reģionālās un starptautiskās organizācijas, privātās un valsts struktūras, katoļu baznīcu, kā arī visa reģiona iedzīvotājus par viņu aktīvo atbalstu un solidaritāti ar Venecuēlas bēgļiem un migrantiem; aicina ES dalībvalstis veikt tūlītējus uz Venecuēlas bēgļu vai migrantu aizsardzību vērstus pasākumus to teritorijā, piemēram, piešķirot humanitārās vīzas, paredzot īpašus uzturēšanās nosacījumus vai citas reģionālas migrācijas sistēmas, kurās nodrošinātas attiecīgās aizsardzības garantijas; aicina Venecuēlas iestādes atvieglot un paātrināt identifikācijas dokumentu izdošanu un atjaunošanu saviem valstspiederīgajiem vai nu Venecuēlā, vai ārvalstīs;

5.  aicina starptautisko sabiedrību, tostarp ES, pildot savas saistības, veikt saskaņotus, visaptverošus un reģionālus reaģēšanas pasākumus saistībā ar krīzi un pastiprināt finansiālo un materiālo palīdzību saņēmējvalstīm; izsaka sirsnīgu atzinību par līdz šim piešķirto ES humanitāro palīdzību un prasa steidzami sniegt papildu humanitāro atbalstu, izmantojot ārkārtas fondus, lai apmierinātu Venecuēlas krīzes skarto cilvēku strauji pieaugošās vajadzības kaimiņvalstīs;

6.  atkārtoti norāda, ka pašreizējā humanitārā krīze izriet no politiskās krīzes; mudina Venecuēlas iestādes nodrošināt, ka nekavējoties tiek izbeigti visi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp nodarījumi pret civiliedzīvotājiem, un ka pilnībā tiek ievērotas visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvība, preses brīvība un pulcēšanās brīvība; mudina Venecuēlas iestādes respektēt visas demokrātiski ievēlētās iestādes, jo īpaši Nacionālo asambleju, atbrīvot visus politieslodzītos un ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu un cilvēktiesības; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu darīt visu iespējamo, lai sekmētu starptautiskos starpniecības pasākumus, kas vajadzīgi, lai rastu iespējas dzīvotspējīgam pašreizējās humanitārās un politiskās krīzes atrisinājumam;

7.  aicina rīkot jaunas prezidenta vēlēšanas saskaņā ar starptautiski atzītiem demokrātijas standartiem un Venecuēlas konstitucionālo kārtību, ievērojot pārredzamu, vienlīdzīgu, godīgu un starptautisku uzraudzības sistēmu, bez ierobežojumiem attiecībā uz politiskajām partijām vai kandidātiem, un pilnībā nodrošinot visu venecuēliešu politisko tiesību ievērošanu; uzsver, ka šādu vēlēšanu rezultātā izveidotajai likumīgajai valdībai būs steidzami jārisina pašreizējā ekonomiskā un sociālā krīze Venecuēlā un jācenšas valstī panākt nacionālo izlīgumu;

8.  atgādina, ka jebkādām starptautiskās sabiedrības pieņemtām sankcijām jābūt vērstām uz konkrētu mērķi un atgriezeniskām un ka tās nekādā veidā nedrīkst kaitēt Venecuēlas iedzīvotājiem; atzinīgi vērtē to, ka ātri tika pieņemtas mērķorientētas papildu un atsaucamas sankcijas, kā arī atzinīgi vērtē 2017. gada novembrī noteikto ieroču embargo; atkārtoti atgādina, ka šīs sankcijas ir vērstas pret augsta ranga amatpersonām par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem un par demokrātijas un tiesiskuma apdraudēšanu Venecuēlā, kā arī par nelikumīgo un starptautiski neatzīto 2018. gada 20. maija vēlēšanu organizēšanu, kuras notika, nepanākot vienošanos par to norises datumu vai nosacījumiem, un apstākļos, kas nepieļāva visu politisko partiju vienlīdzīgu dalību; atgādina par iespēju šīs sankcijas paplašināt un vērst pret tiem, kas ir atbildīgi par arvien pieaugošo politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, jo īpaši prezidentu Nicolás Maduro, rīkojoties saskaņā ar Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām;

9.  atkārtoti pauž viedokli, ka ir jāsauc pie atbildības personas, kas vainojamas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; pilnībā atbalsta ICC sākotnējās izmeklēšanas par daudzajiem noziegumiem un represijām, ko pastrādā Venecuēlas režīms, un aicina ES uzņemties aktīvu lomu šajā sakarībā; pilnībā atbalsta OAS ģenerālsekretāra ieceltās neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra aicinājumu izveidot izmeklēšanas komisiju par situāciju Venecuēlā un pastiprināt ICC iesaistīšanos;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, kā arī Kolumbijas Republikas, Brazīlijas Republikas, Peru Republikas valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram un Limas grupai.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp. (2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp. (3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp. (4) OV C 86, 6.3.2018., 101. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0200. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0041. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0199.