Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 208. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā 17/4,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju “Tirdzniecība visiem”,

–  ņemot vērā Komisijas norādījumus nozarēm, kā īstenot UNGP(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu “ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana — Pašreizējais stāvoklis” (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atzinumu “Uzlabot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ES līmenī”(4),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju 26/9, ar ko tā nolēma izveidot beztermiņa starpvaldību darba grupu jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā ar mandātu izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, ar kura palīdzību starptautisko cilvēktiesību aktos regulēt transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību,

–  ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārīgo piezīmi Nr. 24 (2017) par valsts saistībām saskaņā ar Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kontekstā ar uzņēmējdarbību (E/C.12/GC/24),

–  ņemot vērā Māstrihtas principus par valstu eksteritoriālajiem pienākumiem ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā(5),

–  ņemot vērā ANO Globālo līgumu(6),

–  ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā 2017. gadā pārskatīto Starptautiskās Darba organizācijas trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas apģērbu un apavu ražošanas nozarei,

–  ņemot vērā UNICEF izstrādātos Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ISO 26000 Rekomendējošo standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas atbildīgai darījumdarbībai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 2. marta ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES tirdzniecības nolīgumos(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(13),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(16),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(18),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(19),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(20),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(21),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību(22),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(23),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas pasūtīto pētījumu “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana”(24),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos jautājumus Komisijai un Padomei par ES ieguldījumu tāda juridiski saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju un citu tādu uzņēmumu darbību, kuriem piemīt starptautiskas iezīmes (O-000074/2018 – B8-0402/2018, O-000075/2018 – B8-0403/2018 un O-000078/2018 – B8-0404/2018),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana; tā kā tās darbībai starptautiskajā arēnā (tostarp tās attīstības un tirdzniecības politikā) jāvadās pēc šiem principiem un jāatbilst politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principam, kas nostiprināts Lisabonas līguma 208. pantā; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu visās ES ārējās darbībās ir jāievēro PCD princips;

B.  tā kā Eiropas Savienībai ir gan normatīva, gan ekonomiska ietekme; tā kā Savienībai kā tādai ir sevi jāpozicionē kā līderim labākās prakses izplatīšanā un globālu standartu izstrādē;

C.  tā kā Agenda 2030 īstenošana nozīmē to, ka ekonomikas attīstībai jāiet roku rokā ar sociālo taisnīgumu, labu pārvaldību, cilvēktiesību ievērošanu, tostarp sociālajām tiesībām un tiesībām uz cilvēka cieņu un brīvību visiem, kā arī augstiem darba un vides standartiem; tā kā ilgtspējīga attīstība, tirdzniecība un cilvēktiesības var ietekmēt un pastiprināt cita citu;

D.  tā kā cilvēktiesību saistības galvenokārt ir saistītas ar valstīm; tā kā, lai gan valstis per se nav atbildīgas par privātu dalībnieku cilvēktiesību pārkāpumiem, tās var pārkāpt savas starptautisko cilvēktiesību saistības, ja šādus pārkāpumus uz tām var attiecināt vai ja tās neveic pienācīgu pārbaudi, lai novērstu, izmeklētu, sodītu un kompensētu privātu dalībnieku nelikumības; tā kā valstīm parasti ir rīcības brīvība izlemt, kādus pasākumus veikt, un izmantot rīcībpolitiku, tiesību aktus, noteikumus un tiesas procedūras;

E.  tā kā pienācīga pārbaude ir jēdziens, kas minēts ESAO Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem(25);

F.  tā kā valstīm savā teritorijā un/vai jurisdikcijā būtu jāpilda savas cilvēktiesību saistības; tā kā valstīm būtu skaidri jānosaka, ka tās sagaida, ka pienākums aizsargāt nozīmē regulēt tā, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmumi, kuru domicils ir to teritorijā un/vai jurisdikcijā, visā to darbību laikā ievēro cilvēktiesības, tostarp to meitasuzņēmumos, kontrolētos uzņēmumos un to piegādes ķēdes struktūrās visā pasaulē;

G.  tā kā ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), kurus vienprātīgi apstiprināja Cilvēktiesību padome, joprojām ir autoritatīvs regulējums, lai nepieļautu un novērstu ar uzņēmējdarbību saistītu negatīvas ietekmes risku uz cilvēktiesībām, un tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas 2017. gadā pasūtītais pētījums “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana” skaidri parāda, ka ES dalībvalstis ANO UNGP īstenošanā ir visattīstītākās visā pasaulē, jo tās ir pieņēmušas visvairāk valsts rīcības plānu vai pie tāda šobrīd strādā;

H.  tā kā UNGP attiecas uz visām valstīm un visiem uzņēmumiem — gan transnacionāliem, gan citiem neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras — un tie pamatojas uz ANO “aizsargāt, respektēt un piedāvāt tiesiskās aizsardzības līdzekļus” tiesiskā regulējuma trim pīlāriem, proti: 1) valsts pienākuma aizsargāt pret cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veic trešās personas, tostarp uzņēmumi; 2) korporatīvo sociālo atbildību par cilvēktiesību ievērošanu; un 3) cietušo lielāku piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai gan tiesas, gan ārpustiesas kārtībā; uzsver — lai gan UNGP nav juridiski saistoši, tie ir plaši atzīti un atbalstīti un ir pamatā politiskajai pieejai uzņēmumiem un cilvēktiesībām starptautiskā līmenī, kā arī atzinumam par valstu saistībām ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības, par uzņēmumu lomu kā specializētu sabiedrības struktūru, kas veic specializētas funkcijas, kuras ir vajadzīgas, lai ievērotu visus piemērojamos tiesību aktus un ievērotu cilvēktiesības, kā arī par nepieciešamību samērot tiesības un pienākumus ar piemērotiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ko izmanto pārkāpuma gadījumā; tā kā pieejamie pierādījumi liecina, ka gadījumos, kad tiek īstenoti UNGP, samazinās ar uzņēmumiem saistīto cilvēktiesību aizskārumu biežums;

I.  tā kā ar ANO Globālais līgums aicina korporācijas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā;

J.  tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā šie uzņēmumi, kā arī nacionālas korporācijas dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas; tā kā tiem var būt arī nozīmīga loma, piedāvājot pozitīvus stimulus cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās sociālās atbildības veicināšanai;

K.  tā kā starp transnacionālo korporāciju tiesības un pienākumi ir asimetriski, jo īpaši investīciju aizsardzības līgumos, kuros investoriem tiek piešķirtas plašas tiesības, piemēram, “taisnīga un vienlīdzīga attieksme”, kas ne vienmēr atbilst saistošiem pienākumiem, kuru ievērošana ir nodrošināma, cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību ievērošanas ziņā visā piegādes ķēdē;

L.  tā kā ir atzīts, ka Eiropas uzņēmumi, kas darbojas globāli un ar savu nediskriminējošo korporatīvo kultūru ir paraugs citiem, ilgtermiņā pozitīvi ietekmē cilvēktiesības;

M.  tā kā ES attiecībā uz tās rīcībpolitiku iekšējo/ārējo saskaņotību ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas globālas atbildības iniciatīvas, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu veicināšanu un ievērošanu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; tā kā ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās arī ieviest vairākus instrumentus, jo īpaši 2011. gada UNGP un Eiropas Padomes 2016. gada ieteikumu par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību;

N.  tā kā pēdējos gados ES un tās dalībvalstis ir sākušas pieņemt tiesību aktus, lai uzlabotu uzņēmumu atbildību un iestrādātu tiesību aktos cilvēktiesību jautājumu pienācīgas pārbaudes (HRDD) elementus; tā kā šie pasākumi tagad palīdz noteikt globālus standartus, bet tos vēl var izstrādāt tālāk kā, piemēram, ES Konfliktu izrakteņu regulā un ES Direktīvā par nefinanšu informācijas atklāšanu (NFR), kā arī Kokmateriālu regulā (EUTR); tā kā Komisija tomēr ir atturējusies ierosināt turpmākus tiesību aktus citām nozarēm, piemēram, apģērbiem, par spīti vairākkārtējiem Parlamenta aicinājumiem; tā kā valstu likumdošanas iniciatīvu daudzējādība varētu radīt neefektīvus un negodīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā; tā kā saistošs ANO Līgums varētu būt nozīmīgs solis šajā sakarā;

O.  tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros ir iesaistīti ES uzņēmumi, var pieprasīt kompensāciju ES valstu tiesās saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012; tā kā šajā regulā paredzētajiem noteikumiem ir vajadzīgs stingrāks starptautisks regulējums, lai uzlabotu to efektivitāti attiecībā uz iesaistītajām personām, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus starp korporācijām, kuru domicils ir ES, un tām, kuru domicils nav ES;

P.  tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros iesaistīti transnacionāli uzņēmumiem, saskaras ar daudziem šķēršļiem piekļuvē aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un garantijām, ka šādi pārkāpumi neatkārtosies; tā kā šādi šķēršļi piekļuvē aizsardzības līdzekļiem ir vēl viens nopietns cilvēktiesību pārkāpums; tā kā holistiska pieeja nodrošinātu juridisko noteiktību gan uzņēmumiem, gan privātpersonām saistībā ar valsts pienācīgas pārbaudes iniciatīvu izplatīšanu;

Q.  tā kā dzimumu nevienlīdzība nozīmē to, ka sievietes bieži ir īpaši neaizsargātas pret cilvēktiesību pārkāpumiem un, meklējot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem;

R.  tā kā Pamattiesību aģentūra 2017. gada atzinumā konstatēja, ka ir iespējams darīt vairāk, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesiskās un ārpustiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret cilvēktiesību pārkāpumiem ES teritorijā vai ārpus tās, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, tostarp cietušajiem vairāk palīdzot piekļūt tiesām un sniedzot iespēju iesniegt kolektīvas prasības, atvieglojot pierādīšanas pienākumu un stimulējot uzņēmumu pienācīgas pārbaudes pienākumus, tostarp attiecībā uz mātessabiedrībām, kas saistītas ar cilvēktiesību izpildi meitasuzņēmumos vai piegādes ķēdēs;

S.  tā kā ES Pamattiesību harta uzliek gan valstu iekšējās, gan ārpusteritoriālās saistības attiecībā uz pienākumu nodrošināt cilvēktiesību pārkāpumu upuriem piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

T.  tā kā korporatīvās atbildības sistēmu pašlaik apspriež ANO Ģenerālās asamblejas izveidotajā ANO Cilvēktiesību padomes atvērtajā starpvaldību darba grupā par transnacionālām korporācijām un cita veida uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām (OEIGWG); tā kā gan ES, gan tās dalībvalstīm ir sava loma OEIGWG, bet Komisijai nav pilnvaru no Padomes ES vārdā risināt sarunas par tās dalību OEIGWG,

1.  norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu globalizācija un pieaugošā internacionalizācija palielina korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau ir radījusi situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs;

2.  uzskata, ka transnacionālām korporācijām ir jāatturas no finansēšanas vai iesaistīšanās darbībās, komerciālās vai nekomerciālās, kas varētu uzkurināt radikalizēšanos vai ekstrēmismu, jo īpaši gadījumos, kad tās saistītas ar manipulācijām ar reliģiskām struktūrām, kā arī jāatturas no jebkāda tieša vai netieša atbalsta jebkurai grupai, kas veicina, aizstāv vai pamato vardarbību;

3.  stingri tic, ka privātais sektors ir nozīmīgs partneris, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un mobilizētu papildu resursus attīstībai; uzsver — ņemot vērā privātā sektora dalībnieku aizvien lielāko lomu attīstības sadarbībā, minētajiem dalībniekiem ir jāpielāgojas attīstības efektivitātes principiem un visā projektu dzīves cikla laikā jāievēro korporatīvās pārskatatbildības principi;

4.  atgādina, ka pienācīga rūpība ir svarīga sastāvdaļa ANO Vadošo principu otrajā pīlārā attiecībā uz korporatīvo atbildību un cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka efektīvas pienācīgas pārbaudes prakse var arī palīdzēt uzlabot piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt saskaņotu sistēmu, kas uzņēmumiem paredzētu obligātas prasības attiecībā uz cilvēktiesību pienācīgu pārbaudi;

5.  atgādina, ka NAP (nacionālais rīcības plāns) attīstības process, ja tas ir labi izstrādāts un pielāgots vietējiem apstākļiem, var palīdzēt ne tikai nodrošināt UNGP efektīvu īstenošanu, bet arī stiprināt valstu cilvēktiesību aizsardzības mehānismus;

6.  atkārto savu aicinājumu ES pārstāvjiem cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz UNGP un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem;

7.  stingri atbalsta to, lai ES un ārpus tās pilnībā īstenotu UNGP, ko Padome vienprātīgi apstiprināja 2011. gada jūnijā, un aicina ES un dalībvalstis izstrādāt un pieņemt vērienīgus un operatīvus rīcības plānus gan ES, gan valstīs, kuros būtu skaidri norādīts, ka no valdībām un visu veidu uzņēmumiem tiek sagaidīta ātra, efektīva un pilnīga minēto principu īstenošana; uzskata, ka NAP būtu jāietver indikatori sasniegumu mērīšanai; uzsver arī to, ka ES būtu jānodrošina dalībvalstu NAP un gūto panākumu neatkarīga un regulāra salīdzinošā izvērtēšana, jo īpaši, lai atvieglotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; atgādina, ka UNGP var papildināt ar paralēlām saistošām iniciatīvām, lai novērstu to trūkumus;

8.  uzskata par nožēlojamu to, ka joprojām trūkst vispārējas pieejas attiecībā uz to, kādā veidā transnacionālās korporācijas ievēro cilvēktiesības, un kā tiek nodrošināti citi aizsardzības mehānismi, jo šī situācija var veicināt transnacionālo korporāciju nesodāmību cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un tādējādi kaitēt cilvēku tiesībām un cieņai; pauž nožēlu par to, ka UNGP nav iekļauti obligātajos instrumentos; atgādina, ka UNGP vājā īstenošana, tāpat kā citu starptautiski atzītu standartu gadījumā, lielā mērā tiek skaidrota ar to nesaistošo raksturu;

9.  ar bažām norāda, ka joprojām pastāv daudzi šķēršļi attiecībā uz piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz transnacionālām korporācijām, piemēram, saistībā ar grūtībām, ar kurām cietušajiem jāsaskaras kompetentās tiesas identificēšanā, atsevišķu cilvēktiesību pārkāpumu kodifikācijas trūkumu kriminālkodeksos vai korupciju, kas var apdraudēt tiesvedību jaunattīstības valstīs; atgādina, ka svarīgi ir arī atbilstoši ārpustiesas aizsardzības līdzekļi, bet bieži vien tie nav pieejami; aicina valstu valdības, izmantojot tiesu, administratīvos, juridiskos vai citus piemērotus līdzekļus, pastiprināt centienus, lai gadījumos, kad to teritorijā un/vai jurisdikcijā notiek cilvēktiesību pārkāpumi, cietušie varētu izmantot efektīvus aizsardzības līdzekļus;

10.  vēlreiz apstiprina, ka steidzami, efektīvi un saskaņoti jārīkojas visos līmeņos, tostarp valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi risinātu cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic transnacionālās korporācijas, nodrošinātu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem, risinātu juridiskas problēmas, kas izriet no uzņēmumu un transnacionālo korporāciju darbību starptautiskā rakstura un transnacionālo korporāciju globālo vērtības ķēžu pieaugošās sarežģītības un eksteritoriālās dimensijas, kā arī ar to saistītās nenoteiktības par to, uz kā gulstas atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem; vēlreiz apstiprina nepieciešamību pilnībā īstenot dalībvalstu ekstrateritoriālos cilvēktiesību pienākumus, kas noteikti Māstrihtas principos, un pamatoties uz dažādiem Eiropas Padomes instrumentiem, īpaši uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK); plašāk — mudina ES īstenot iniciatīvas, lai uzlabotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem eksteritoriālajos gadījumos saskaņā ar ieteikumiem, kas izklāstīti Pamattiesību aģentūras 2017. gada atzinumā;

11.  vēlreiz apstiprina cilvēktiesību prioritāti starptautiskajās tiesībās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 103. pantu un nepieciešamību to konsolidēt, izmantojot skaidru sistēmu, saskaņā ar kuru cilvēktiesību pienākumiem ir priekšroka attiecībā pret citiem konfliktējošu saistību veidiem, un ir paredzēti piemēroti mehānismi cilvēktiesību aktu īstenošanai, uzraudzība un aizsardzības līdzekļi, kā arī atbilstošas sankcijas un kompensācija pārkāpumu gadījumā; uzstāj, ka tas ir būtiski, lai pārvarētu globalizācijas nelīdzsvarotību un nostādītu cilvēku tiesības un planētu pirmajā vietā; uzsver, ka koordinācija un informācijas un labas prakses apmaiņa pozitīvi ietekmēs to uzņēmumu iniciatīvas, kuri ir nolēmuši ievērot cilvēktiesības un sociālos un vides standartus;

12.  uzsver, ka brīvprātīga korporatīvās sociālās atbildības ieviešana draud radīt negodīgu konkurenci tiem, kuri izvēlas ievērot starptautiskos standartus; uzsver, ka saistībā ar rūpības pienākuma īstenošanu nepietiek nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem un saistībām;

13.  šajā kontekstā ļoti atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas sākto darbu OEIGWG ietvaros, lai izveidotu saistošu ANO instrumentu transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām, un uzskata, ka tas ir nepieciešams solis, lai veicinātu cilvēktiesību popularizēšanu un aizsardzību;

14.  uzsver, ka saistošajam līgumam būtu jābalstās uz UNGP sistēmu un jāietver: transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu, tostarp to meitasuzņēmumu, obligātas pienācīgas pārbaudes saistību definīcija, ekstrateritoriālo cilvēktiesību saistību atzīšana valstīs, korporatīvās kriminālatbildības atzīšana, koordinācijas un sadarbības mehānismi starp valstīm attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un pārrobežu lietu izpildi un uzraudzības un izpildes nodrošināšanas starptautisko tiesisko un ārpustiesisko mehānismu izveide; uzskata, ka jaunajam instrumentam būtu jāuzliek valstīm pienākums pieņemt regulatīvus pasākumus, kas prasa uzņēmumiem piemērot pienācīgas pārbaudes rīcībpolitikas un procedūras cilvēktiesību jomā, un ierosina, ka būtu jānodrošina šā pienākuma izpilde, prasot uzņēmumiem atbildēt vai nu forumā, kurā ir nodarīts kaitējums, vai forumā, kurā ir reģistrēta mātesuzņēmums, vai kurā tam ir būtiska klātbūtne;

15.  aicina ANO dalībvalstis, sekojot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) piemēram un PVO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (PKTK) 5. panta 3. punktam, sarunas aizsargāt no komerciālām un citām interesēm, iekļaujot stingrus ētikas noteikumus, kas novērš interešu konfliktus un neētisku lobēšanu, un prasa pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nozares mijiedarbībām ar sarunu pusēm;

16.  atgādina, ka visā procesā jāizmanto dzimumu līdztiesības pieeja un jāpievērš īpaša uzmanība neaizsargātām grupām, piemēram, pamatiedzīvotājiem un bērniem;

17.  atgādina, ka Parlaments ir paudis nepārprotamu atbalstu šim daudzpusējam OEIGWG procesam astoņās dažādās rezolūcijās;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un tās dalībvalstis aktīvi iesaistītos šajā starpvaldību procesā, izveidojot darba grupu, kurā būtu iekļauti visi attiecīgie Komisijas departamenti, EĀDD, Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupa (COHOM) un attiecīgās Parlamenta komitejas, pamatojoties uz politikas saskaņotība attīstībai principu;

19.  vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis patiesi un konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās un starpvaldību procesā, kura mērķis ir pabeigt OEIGWG pilnvaru noteikšanu; uzsver, ka ir ļoti būtiski ES konstruktīvi palīdzēt panākt saistošu līgumu, kas efektīvi risinās jautājumu par korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un ar tiem saistītām problēmām;

20.  aicina ANO dalībvalstis nodrošināt, ka sarunas, kuru rezultātā tiek noslēgts līgums, tiek veiktas pārredzami, apspriežoties ar plašu spektru tiesību subjektu loku, kurus, iespējams, līgums ietekmēs, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cietušo platformām; aicina ES un tās dalībvalstis savā sarunu pozīcijā iekļaut nozīmīgu dzimumu līdztiesības pieeju;

21.  aicina ES nodrošināt, ka ikviens pārskatīšanas vai nākotnes stratēģijas dokuments, kas ir saistīts ar ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, ietver skaidrus mērķus un izmērāmus kritērijus ES dalībai ANO sarunās par līgumu;

22.  nolemj turpināt cieši sekot OEIGWG sarunu procesam;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) OV C 101, 16.3.2018., 19. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0230. (3) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/publications/european-commission-sector-guides-implementing-un-guiding-principles-business-and-hum-0_en (4) http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-opinion-01-2017-business-human-rights_en.pdf (5) http://www.etoconsortium.org/nc/en/main-navigation/library/maastricht-principles/?tx_drblob_pi1%5BdownloadUid%5D=23 (6) https://www.unglobalcompact.org/ (7) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp. (8) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp. (9) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0066. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0494. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0448. (13) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp. (14) OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp. (15) OV C 337, 20.9.2018., 33. lpp. (16) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (17) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp. (18) OV C 238, 6.7.2018., 57. lpp. (19) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp. (20) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp. (21) OV C 101, 16.3.2018., 47. lpp. (22) OV C 58, 15.2.2018., 209. lpp. (23) OV C 399, 24.11.2017., 151. lpp. (24) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/578031/EXPO_STU(2017)578031_EN.pdf (25) http://www.oecd.org/corporate/mne/48004323.pdf