Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības un dalībvalstu vārdā noslēgtu protokolu Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (09021/2017 – C8-0243/2017 – 2017/0083(NLE))

P8_TA(2018)0191 A8-0104/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09021/2017),

–  ņemot vērā projektu protokolam Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (09079/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. pantu, 100. panta 2. punktu, 207. un 209. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0243/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0104/2018),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Uzbekistānas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu protokolu Pamatnolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (07817/2016 – C8-0218/2017 – 2015/0138(NLE))

P8_TA(2018)0192 A8-0120/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07817/2016),

–  ņemot vērā protokola projektu Pamatnolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (07730/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 212. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0218/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0120/2018),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Korejas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par kontroles pasākumu piemērošanu jaunajai psihoaktīvajai vielai N-(1-amino-3,3-dimetil-1-oksobutān-2-il)-1-(cikloheksilmetil)-1H-indazol-3-karboksamīdam (ADB-CHMINACA) (05387/2018 – C8-0028/2018 – 2017/0340(NLE))

P8_TA(2018)0193 A8-0133/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (05387/2018),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0028/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 10. maija Lēmumu 2005/387/TI par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām(1) un jo īpaši tā 8. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0133/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 127, 20.5.2005., 32. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par kontroles pasākumu piemērošanu jaunajai psihoaktīvajai vielai 1-(4-cianobutil)-N-(2-fenilpropān-2-il)-1H-indazol-3-karboksamīdam (CUMYL-4CN-BINACA) (05392/2018 – C8-0025/2018 – 2017/0344(NLE))

P8_TA(2018)0194 A8-0134/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (05392/2018),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8‑0025/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 10. maija Lēmumu 2005/387/TI par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām(1) un jo īpaši tā 8. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0134/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 127, 20.5.2005., 32. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saistībā ar Beļģijas pieteikumu EGF/2017/010 BE/Caterpillar (COM(2018)0156 – C8-0125/2018 – 2018/2043(BUD))

P8_TA(2018)0195 A8-0148/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0156 – C8-0125/2018),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0148/2018),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, vajadzētu būt dinamiskai un tā būtu jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi;

C.  tā kā Beļģija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2017/010 BE/Caterpillar, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF pēc 2287 darba ņēmēju atlaišanas saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 28. nodaļā (“Iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”) NUTS 2. līmeņa Eno reģionā (BE32) Beļģijā;

D.  tā kā pieteikums ir balstīts uz EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem intervences kritērijiem, kuros paredzēts, ka četru mēnešu atskaites periodā kopā vismaz 500 darba ņēmēji ir atlaisti kādā dalībvalsts uzņēmumā, ieskaitot darba ņēmēju atlaišanu un/vai pašnodarbinātu personu darbības beigšanos šī uzņēmuma piegādes uzņēmumos vai pakārtotās ražošanas uzņēmumos,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka Beļģija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 4 621 616 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 7 702 694;

2.  norāda, ka Beļģijas iestādes pieteikumu iesniedza 2017. gada 18. decembrī un pēc tam, kad Beļģija bija sniegusi papildu informāciju, Komisija pieteikuma novērtēšanu pabeidza 2018. gada 23. martā, tajā pašā dienā to darot zināmu Parlamentam;

3.  atgādina, ka šis ir otrais Beļģijas pieteikums finansiālam ieguldījumam no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu uzņēmumā “Caterpillar” — pirmais pieteikums EGF/2014/011 BE/Caterpillar tika iesniegts 2014. gada jūlijā un tika apstiprināts(4); norāda, ka nav nekādas pārklāšanās starp darbiniekiem, kuri saņēma atbalstu pirmajā gadījumā, un pašreizējo pieteikumu;

4.  norāda — Beļģija apgalvo, ka darbinieku atlaišana ir saistīta ar lielām strukturālām pārmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, kuru iemesls ir globalizācija, pasaules mēroga konkurence celtniecības un kalnrūpniecības tehnikas nozarēs un no tās izrietošā Caterpillar zaudētā tehnikas nozares tirgus daļa; norāda, ka darbinieku atlaišana ir saistīta ar vispārējo pārstrukturēšanās un izmaksu samazināšanas plānu, par ko Caterpillar paziņoja 2015. gada septembrī;

5.  pauž bažas par to, ka sakarā ar mazāk ierobežojošu regulējumu vides jomā un zemākām darbaspēka izmaksām, uzņēmumi, kas darbojas trešās valstīs, var būt konkurētspējīgāki nekā tie, kuri darbojas Savienībā;

6.  apzinās, ka ražošana Eiropas kalnrūpniecības nozarē ir samazinājusies, kopš 2014. gada ES-28 eksports minētajā nozarē ir ļoti stipri krities, Eiropas tērauda cena ir palielinājusies un līdz ar to arī ražošanas izmaksas tehnikai ir augstas, jo īpaši salīdzinājumā ar Ķīnu; tomēr pauž nožēlu, ka Caterpillar grupa ir nolēmusi Goselī rūpnīcas ražošanas apjomus piešķirt citām ražotnēm Francijā (Grenoble) un citām rūpnīcām ārpus Eiropas, tostarp Ķīnā un Dienvidkorejā; tā rezultātā tika pēkšņi slēgta Goselī ražotne un 2300 darbinieki palika bez darba, radot tūkstošiem ģimeņu sociālu un cilvēcisku drāmu, kaut arī Goselī ražotne bija rentabla, jo īpaši pēc investīcijām, kas veiktas iepriekšējos gados;

7.  pauž nožēlu par to, ka Goselī ražotnes darbinieki par ražotnes slēgšanu tika informēti ar vienkāršu paziņojumu; pauž nožēlu par to, ka šis brutālais lēmums netika pieņemts, apspriežoties ar vietējām un reģionālajām iestādēm; pauž nožēlu par absolūtu informācijas trūkumu un darbinieku un arodbiedrību pārstāvju nerespektēšanu, jo viņi nesaņēma nekādu informāciju pirms uzņēmuma slēgšanas; tādēļ uzsver, ka ir ļoti svarīgi uzlabot informācijas sniegšanu un apspriešanos ar darba ņēmējiem Savienībā;

8.  prasa mazināt sociālekonomisko ietekmi uz Šarleruā reģionu un pastāvīgi censties panākt tās ekonomikas atlabšanu, jo īpaši izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus;

9.  atgādina — paredzams, ka darbinieku atlaišanai uzņēmumā “Caterpillar” būs ievērojama negatīva ietekme uz vietējo ekonomiku; uzsver, ka šis lēmums ir ietekmējis daudzus darba ņēmējus piegādes un pakārtotās ražošanas uzņēmumos;

10.  norāda, ka pieteikums attiecas uz 2287 darbiniekiem, kuri ir atlaisti uzņēmumā “Caterpillar” un tā piecos piegādājuzņēmumos un lielākā daļa no kuriem ir vecumā no 30 līdz 54 gadiem; norāda arī uz to, ka vairāk nekā 11 % no atlaistajiem darbiniekiem ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem ar ražošanas nozarei specifiskām prasmēm; uzsver, ka darba meklētāji Šarleruā pārsvarā ir mazkvalificēti (50,6 % nav vidējās izglītības) un 40 % ir ilgtermiņa bezdarbnieki (ilgāk par 24 mēnešiem); pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Valonijas Publiskā nodarbinātības dienesta (FOREM) informāciju paredzams, ka pēc šīs darbinieku atlaišanas Eno reģionā bezdarba līmenis pieaugs līdz 6,1 %; ņemot to vērā, atzīst, ka svarīga nozīme ir EGF līdzfinansētiem aktīviem darba tirgus pasākumiem, lai uzlabotu šo grupu izredzes atgriezties darba tirgū;

11.  atzinīgi vērtē to, ka no EGF līdzfinansētos individualizētos pakalpojumus sniegs arī līdz 300 jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET);

12.  norāda, ka Beļģija plāno īstenot piecu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem un NEET, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) individuāla palīdzība darba meklēšanā, lietu pārvaldība un vispārīgas informācijas pakalpojumi, ii) apmācība un pārkvalifikācija, iii) uzņēmējdarbības veicināšana, iv) ieguldījums uzņēmumu izveidē un v) pabalsti; uzsver, ka ir jānodrošina, lai finansiālā palīdzība būtu efektīva un mērķtiecīga;

13.  atzinīgi vērtē lēmumu piedāvāt kursus, kas ir izstrādāti tā, lai tie atbilstu CATCH plānā(5) izklāstītajām Šarleruā attīstības priorioritēm;

14.  pauž gandarījumu par to, ka ienākumu atbalsta pasākumi veidos 13,68 % no visa individualizēto pasākumu kopuma, kas ir ievērojami mazāk nekā EGF regulā paredzētais maksimālais apjoms — 35 %, un ka šo darbību priekšnoteikums ir personu, kurām paredzēts atbalsts, aktīva līdzdalība darba meklēšanas vai apmācības pasākumos;

15.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums tika izstrādāts, apspriežoties ar darba grupu, kurā piedalījās Valonijas Publiskais nodarbinātības dienests, investīciju fonds SOGEPA, arodbiedrību pārstāvji un citi sociālie partneri; aicina Beļģiju un Valonijas iestādes aktīvi piedalīties šajā procesā;

16.  atgādina 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas, par kuru tika nobalsots ar lielu balsu vairākumu un kurā aicināts Eiropā izvērst patiesu rūpniecības politiku, kas būtu jo īpaši balstīta uz pētniecību, izstrādi un inovāciju, bet uzsver arī to, ka ir svarīgi aizsargāt Savienības rūpniecību pret negodīgu tirdzniecības praksi trešās valstīs;

17.  norāda, ka Beļģijas iestādes ir apliecinājušas, ka ierosinātās darbības nesaņems finansiālu atbalstu no citiem Savienības fondiem vai finanšu instrumentiem, ka tiks novērsta jebkāda dubulta finansēšana un ka tās papildinās no struktūrfondiem finansētās darbības;

18.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

19.  uzsver, ka 2018. gada 15. martā tikai 591 no atlaistajiem darbiniekiem bija atraduši darbu; tādēļ uzstāj, ka EGF intervences perioda beigās jāveic analīze, lai novērtētu vai būtu jāizmanto papildu reintegrācijas atbalsts; pauž nožēlu par to, ka pēc iepriekšējā lēmuma par EGF izmantošanu attiecībā uz šo uzņēmumu (EGF/2014/011) ir relatīvi neliels procents no atbalsta saņēmējiem atkal atrada darbu; cer, ka pašreizējā priekšlikumā šī pieredze tiks ņemta vērā;

20.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kas paredz turpmākas darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

21.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos mudināt valstu iestādes sniegt sīkākas ziņas par nozarēm, kurās ir izaugsmes iespējas un kurās tādēļ, iespējams, tiks pieņemti jauni darbinieki, kā arī vākt pamatotus datus par EGF finansējuma ietekmi, cita starpā uz darbvietu kvalitāti, un par reintegrācijas līmeni, kas sasniegts ar EGF intervenci;

22.  atgādina savu aicinājumu Komisijai nodrošināt publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

23.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

24.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saistībā ar Beļģijas pieteikumu EGF/2017/010 BE/Caterpillar

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2018/847.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 11. marta Lēmums (ES) 2015/471 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Beļģijas pieteikums EGF/2014/011 BE/Caterpillar) (OV L 76, 20.3.2015., 58. lpp.). (5) Plan Catalysts for Charleroi (CATCH), Accélérer la Croissance de l'Emploi dans la Région de Charleroi (Šarleruā katalizatora plāns (CATCH): nodarbinātības veicināšana Šarleruā reģionā), 2017. gada septembris, http://www.catch-charleroi.be/.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par 2016. gada ziņojumu par ES finanšu interešu aizsardzību: cīņa pret krāpšanu (2017/2216(INI))

P8_TA(2018)0196 A8-0135/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. jūlija ziņojumu „Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — Cīņa pret krāpšanu. 2016. gada ziņojums“ (COM(2017)0383) un pievienotos dienesta darba dokumentus (SWD(2017)0266, SWD(2017)0267, SWD(2017)0268, SWD(2017)0269 un SWD(2017)0270),

–  ņemot vērā OLAF 2016. gada ziņojumu un OLAF Uzraudzības komitejas 2016. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2016. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999(2), un Komisijas šīs regulas visdusposma 2017. gada 2. oktobra pārskatu (COM(2017)0589 un SWD(2017)0332),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvu (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(5),

–  ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2015. gada ziņojumu par PVN iztrūkumu un Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par PVN rīcības plānu (COM(2016)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 Taricco un citi(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0135/2018),

A.  tā kā dalībvalstīm un Komisijai ir dalīta atbildība par aptuveni 74 % Savienības 2016. gada budžeta īstenošanu; tā kā dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par pašu resursu, cita starpā PVN un muitas nodokļu, iekasēšanu;

B.  tā kā pareizai publisko līdzekļu izmantošanai un ES finanšu interešu aizsardzībai ir jābūt galvenajiem elementiem ES politikā, kas paredz palielināt pilsoņu uzticību, nodrošinot to, ka no viņu līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi, efektīvi un lietderīgi;

C.  tā kā, lai ar vienkāršošanas procesiem sasniegtu labus rezultātus, lietderības revīzijās ir regulāri jānovērtē ieņēmumi un izdevumi, kā arī rezultāti un ietekme;

D.  tā kā ir pienācīgi jārisina jautājums par dalībvalstu tiesisko un administratīvo sistēmu daudzveidību, lai novērstu pārkāpumus un apkarotu krāpšanu; tā kā tādēļ Komisijai būtu jādubulto centieni, kuru mērķis ir nodrošināt, ka krāpšanas apkarošana notiek efektīvi un sniedz konkrētākus un labākus rezultātus;

E.  tā kā LESD 325. panta 2. punktā paredzēts, ka, “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

F.  tā kā pārkāpumu skaita svārstības var būt saistītas ar daudzgadu programmu ciklu virzību (lielāks skaits pārkāpumu tiek atklāti ciklu beigās, jo programmas tiek slēgtas), kā arī ar novēlotu paziņošanu, jo dažas dalībvalstis lielāko daļu iepriekšējo daudzgadu programmu pārkāpumu paziņo vienā reizē;

G.  tā kā PVN ir dalībvalstīm lielākais un joprojām pieaugošais ieņēmumu avots, kas 2015. gadā sasniedza gandrīz EUR 1 035,3 miljardus un papildināja ES pašu resursus kopumā par EUR 18,3 miljardiem jeb 13,9 % no ES tā paša gada kopējiem ieņēmumiem;

H.  tā kā PVN sistēmas, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, nav aizsargāts pret krāpšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas stratēģijām un tā kā MTIC krāpšana (“pazudušā tirgotāja” krāpnieciska darbība Kopienā jeb karuseļveida krāpšana) 2015. gadā vien radīja PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 50 miljardu apmērā;

I.  tā kā korupcija skar visas dalībvalstis, jo īpaši organizētās noziedzības veidā, un ne tikai apgrūtina ES ekonomiku, bet arī apdraud demokrātiju un tiesiskumu visā Eiropā; tā kā precīzi skaitļi tomēr nav zināmi, jo Komisija ir nolēmusi ziņojumā par ES korupcijas apkarošanas politiku šos datus nepubliskot;

J.  tā kā krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums, turpretī pārkāpums ir noteikumu neievērošana;

K.  tā kā PVN iztrūkums 2015. gadā sasniedza aptuveni EUR 151,5 miljardus un atkarībā no valsts svārstās starp mazāk nekā 3,5 % un vairāk nekā 37,2 %,

L.  tā kā līdz Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei un Eurojust reformai, OLAF ir vienīgā Eiropas iestāde, kas specializējusies Savienības finanšu interešu aizsardzībā; tā kā vairākās dalībvalstīs pat pēc EPPO izveides OLAF joprojām būs vienīgā iestāde, kas aizsargās ES finanšu intereses,

Pārkāpumu atklāšana un ziņošana par tiem

1.  ar gandarījumu norāda, ka visu paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits (19 080 gadījumi) 2016. gadā ir samazinājies par 15 % salīdzinājumā ar 2015. gadu (22 349 gadījumi) un ka pārkāpumu vērtība ir samazinājusies par 8 % (no EUR 3,21 miljardiem 2015. gadā līdz EUR 2,97 miljardiem 2016. gadā);

2.  norāda uz nelielo to pārkāpumu skaita samazinājumu (par 3,5 %), par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, kas liecina par 2014. gadā aizsāktās samazināšanās tendences turpināšanos; pauž cerību, ka riskam pakļauto summu samazinājums no EUR 637,6 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 391 miljonam 2016. gadā atspoguļo patiesu krāpšanas samazināšanos un nebūt nenozīmē nepilnības pārkāpumu atklāšanā;

3.  atgādina, ka ne visi pārkāpumi ir krāpnieciski un ir svarīgi skaidri nošķirt pieļautās kļūdas;

4.  uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbība krāpšanas atklāšanas jomā nav pietiekami efektīva; līdz ar to mudina, ka ir jāveic vairāki pasākumi, lai nodrošinātu stingrāku, efektīvāku un produktīvāku sadarbību;

5.  pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas; aicina Komisiju aktīvi iesaistīties, lai palīdzētu dalībvalstīm izveidot savas nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai, jo īpaši tāpēc, ka tās pārvalda aptuveni 74 % ES budžeta līdzekļu;

6.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot vienotu sistēmu salīdzināmu datu vākšanai par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem, kas paziņoti no dalībvalstīm, lai standartizētu ziņošanas procesu un nodrošinātu sniegto datu kvalitāti un salīdzināmību;

7.  pauž bažas par to, ka joprojām pastāv atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz ziņošanas procesu, kas var radīt kļūdainu priekšstatu par kontroles efektivitāti; aicina Komisiju turpināt savus centienus palīdzēt dalībvalstīm palielināt pārbaužu līmeni un kvalitāti un apmainīties ar paraugpraksi cīņā pret krāpšanu;

PIF direktīva un EPPO regula(8)

8.  atzinīgi vērtē PIF direktīvas pieņemšanu, ar kuru tiek noteikti minimālie noteikumi par noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu tādas krāpšanas jomā, kas skar Savienības finanšu intereses, tostarp attiecībā uz pārrobežu PVN krāpšanu, kuras kopējais kaitējums ir vismaz EUR 10 miljoni; tomēr atgādina, ka Komisija līdz 2022. gada 6. jūlijam izvērtēs šo robežvērtību; atzinīgi vērtē to, ka PIF direktīvas darbības jomā iekļauj ar PVN saistītu krāpšanu, kas ir īpaši svarīgi, lai pastiprinātu cīņu pret pārrobežu krāpšanu PVN jomā; uzskata, ka direktīva ir pirmais solis, lai saskaņotu Eiropas tiesību aktus krimināltiesību jomā; atzīmē, ka direktīvā ir noteikta korupcijas definīcija un definēti krāpnieciskas rīcības veidi, kurus var atzīt par noziedzīgu nodarījumu;

9.  atzinīgi vērtē 20 dalībvalstu lēmumu ciešākā sadarbībā turpināt veidot EPPO; prasa nodrošināt efektīvu OLAF un EPPO sadarbību, pamatojoties uz papildināmību un efektīvu informācijas apmaiņu, un OLAF atbalstu EPPO darbībām, un izvairīties no dubultām struktūrām, nesaderīgām kompetencēm un juridiskajām nepilnībām, kas rodas gadījumos, kad trūkt kompetences; tomēr pauž nožēlu par to, ka ne visas ES dalībvalstis vēlas piedalīties šajā iniciatīvā, un uzsver, cik svarīgi ir saglabāt līdzvērtīgu krāpšanas atklāšanas efektivitāti visās dalībvalstīs; aicina Komisiju sniegt stimulus dalībvalstīm, kuras līdz šim nav vēlējušās pievienoties EPPO;

10.  aicina iesaistītās dalībvalstis un Komisiju sākt sagatavošanas darbu, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu EPPO darbību, un nodrošināt ciešu Parlamenta iesaisti procedūrās, jo īpaši saistībā ar galvenā prokurora iecelšanu; aicina Komisiju saskaņā ar EPPO regulas 20. pantu pēc iespējas drīz iecelt EPPO pagaidu administratīvo direktoru; prasa nodrošināt EPPO pietiekamu darbinieku skaitu un resursus, vēl pirms tās oficiālās darbības sākuma; atgādina, ka EPPO ir jābūt neatkarīgai;

11.  prasa nodrošināt efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm, EPPO, OLAF un Eurojust; atgādina, ka joprojām notiek sarunas par Eurojust regulu; uzsver, ka ir skaidri jāformulē Eurojust, OLAF un EPPO attiecīgās kompetences; uzsver — lai cīņa pret krāpšanu būtu īsteni efektīva ES līmenī, jaunizveidotajai EPPO, Eurojust un OLAF būs rūpīgi jāsadarbojas gan politikas, gan darbības ziņā, lai novērstu jebkādu iespējamu uzdevumu pārklāšanos; šajā sakarībā atgādina, ka pēc iespējas drīz būtu jāizstrādā un jāpieņem šo trīs iestāžu darba režīms, ievērojot EPPO regulas 99.–101. pantu; uzskata, ka EPPO vajadzētu būt pilnvarām atrisināt kompetenču konfliktus gadījumos, kas ir svarīgi tās uzdevumu veikšanai;

Ieņēmumi — pašu resursi

12.  pauž bažas par zaudējumiem, kādus visā Savienībā rada PVN iztrūkums un krāpšana ES PVN jomā un kas 2015. gadā sasniedza EUR 159,5 miljardus;

13.  atzinīgi vērtē tādu īstermiņa pasākumu pieņemšanu, kuru mērķis ir novērst PVN zaudējumus, kas minēti 2016. gada 7. aprīlī publicētajā Komisijas rīcības plānā “Ceļā uz vienotu ES PVN zonu”; uzsver, ka problēmām, kas saistītas ar pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ir vajadzīgi stingri, koordinēti un ātri pasākumi; mudina Komisiju paātrināt savas procedūras, lai iesniegtu priekšlikumus par galīgo PVN sistēmu, kā paredzēts rīcības plānā un tādā viedā izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudēšanas ES un dalībvalstīs;

14.  pauž nožēlu par to, ka — lai gan krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto gadījumu saistībā ar tradicionālajiem pašu resursiem (TPR) kopējais skaits ir samazinājies no 5 514 2015. gadā līdz 4 647 2016. gadā — attiecīgā kopējā summa ir pieaugusi no EUR 445 miljoniem līdz EUR 537 miljoniem un ir par 13 % lielāka nekā vidējais rādītājs 2012.–2016. gadā;

15.  ar bažām norāda, ka pēdējos gados ir aktivizējusies ES ievestās tabakas izstrādājumu kontrabanda un saskaņā ar aplēsēm tā rada EUR 10 miljardus lielus publisko ieņēmumu zaudējumus ES un dalībvalstu budžetos gadā un vienlaikus ir organizētās noziedzības, tostarp terorisma, galvenais ienākumu avots; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni, lai apkarotu šīs nelegālās darbības, piemēram, uzlabojot procedūras sadarbībai un informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm;

16.  pieņem zināšanai rezultātus, kas iegūti 12 kopīgās muitas operācijās, kuras veica OLAF un dalībvalstis sadarbībā ar dažādiem trešo valstu dienestiem un PTO un kurās tika konfiscēti 11 miljoni cigarešu, 287 000 cigāru, 250 tonnas citu tabakas izstrādājumu, 8 tonnas marihuānas un 400 kg kokaīna;

17.  norāda, ka muitas kontroles, kas veiktas preču muitošanas posmā, un krāpšanas apkarošanas dienestu inspekcijas bija veiksmīgākās izmeklēšanas metodes, ar kuru palīdzību tika atklāti krāpšanas gadījumi, kas skar ES budžeta ieņēmumus;

18.  pauž bažas par muitas kontrolēm un ar tām saistīto muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir ES budžeta pašu resursi; atgādina, ka dalībvalstu muitas iestādes ir atbildīgas par pārbaudām, kurās nosaka, vai importētāji ievēro noteikumus par muitas tarifiem un importu;

19.  pauž nožēlu par atšķirīgajām muitas pārbaudēm, kas tiek veiktas Eiropas Savienībā, un lielajām summām, kas saistītas ar krāpšanu, kura skar pašu resursu iekasēšanas sistēmu; aicina Komisiju stiprināt kopējo politiku par muitas kontroli, nodrošinot patiesu saskaņošanu nolūkā uzlabot tradicionālo pašu resursu iekasēšanu, un nodrošināt ES drošības un ekonomisko interešu ievērošanu, jo īpaši koncentrējoties uz cīņu pret nelikumīgu preču un viltojumu tirdzniecību;

20.  pauž nožēlu par to, ka 2013.–2016. gadā vairākās Eiropas valstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, Ķīnas importa precēm (apģērbam un apaviem) muitā tika noteikta pārāk zema vērtība;

21.  atgādina, ka OLAF ieteica Komisijai atgūt no Apvienotās Karalistes valdības trūkstošo ieņēmumu summu EUR 1,987 miljardu apmērā, kas normālā gadījumā tiktu iemaksāta Savienības budžetā;

22.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nespēj aprēķināt kopējo summu, kas atgūta, pateicoties OLAF līdzekļu atgūšanas ieteikumiem; mudina Komisiju katru gadu iesniegt ziņojumu par ES pašu resursu summu, kas atgūta pēc OLAF ieteikumiem, ieviest sistēmu, kas ļautu aprēķināt kopējās summas, darīt zināmas summas, kas vēl jāatgūst, un OLAF gada ziņojumos publicēt detalizētu informāciju par sadarbību, tai pievienojot ieteikumu un norādot faktiski atgūtās summas;

23.  uzskata, ka Komisijai jāsniedz ikgadēji dati par starpību starp plānotajiem un faktiski iekasētajiem PVN un muitas ieņēmumiem;

Izdevumi

24.  pauž nožēlu par to, ka ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi ar tiešajiem izdevumiem pieauga par 16 %, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, lai gan visās citās budžeta sadaļās šajā jomā ir reģistrēts samazinājums;

25.  pauž nožēlu par to, ka šis ir ceturtais gads, kurā pieauga par krāpnieciskiem tiešajā pārvaldībā ziņoto pārkāpumu gan skaits (16 lietas 2015. gadā un 49 lietas 2016. gadā), gan vērtība (EUR 0,78 miljoni 2015. gadā un EUR 6,25 miljoni 2016. gadā); aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām nākt klajā ar īpašu plānu, ar kuru samazināt krāpšanas risku šajā jomā;

26.  norāda, ka visu to ziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) — pat ja tas ir samazinājies no 3 250 gadījumiem 2015. gadā līdz 2 676 gadījumiem 2016. gadā — joprojām ir divreiz lielāks nekā 2012. gadā, taču vēlas uzsvērt, ka attiecīgās summas 2016. gadā ir tikai par 8 % augstākas nekā 2012. gadā; norāda arī — lai gan laikā no 2015. līdz 2016. gadam to krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu kopējais skaits, kas saistīti ar šo fondu, samazinājās par 16 %, krāpniecisko pārkāpumu skaits pieauga par 17 %, tomēr atzinīgi vērtē to, ka finanšu summas, kas saistītas ar krāpnieciskiem pārkāpumiem samazinājās par vairāk nekā 50 %; turklāt norāda, ka ar ELFLA saistītie krāpnieciskie pārkāpumi pēdējo piecu gadu laikā veido aptuveni 0,5 % maksājumu;

27.  norāda, ka 2016. gadā konstatētie 8 497 krāpnieciskie un ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi, kas saistīti ar kohēzijas politiku un zivsaimniecību, parāda 22 % samazinājumu salīdzinājumā ar 2015. gadu, bet joprojām to skaits ir par 25 % lielāks nekā pēdējo piecu gadu vidējais rādītājs; atzīmē arī, ka finanšu summas, ko ietekmējuši pārkāpumi, bija par 5 % zemākas nekā 2015. gadā; ņem vērā to, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā 0,42 % saistību apropriāciju skāra krāpšana un 2,08 % — ar krāpšanu nesaistīti pārkāpumi;

28.  ar gandarījumu atzīmē, ka summas, kas saistītas ar ziņotajiem krāpnieciskajiem pārkāpumiem kohēzijas un zivsaimniecību politikas jomās, samazinājās gandrīz par 50 %, proti, no EUR 469 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 235 miljoniem 2016. gadā;

29.  ar nožēlu norāda, ka summas, kas saistītas ar pārkāpumiem kohēzijas fondā 2007.–2013. gada plānošanas periodā, turpina pieaugt (no EUR 277 miljoniem 2015. gadā līdz EUR 480 miljoniem 2016. gadā), kas ir pretstatā situācijai citos fondos (ERAF, ESF un EZF), kuros ir vērojama vai nu stabilizācijas tendence, vai pat lejupēja tendence;

30.  ir pārsteigts, ka gandrīz par vienu trešdaļu ziņoto krāpniecisko darbību kohēzijas politikas jomā 2016. gadā nav sniegta informācija par to prioritāro jomu, jo šāds informācijas trūkums neļauj veikt salīdzinājumu ar iepriekšējiem gadiem; aicina Komisiju un dalībvalstis labot šo situāciju;

31.  pauž bažas par pārbaudēm, kas saistītas ar finanšu instrumentiem, ko pārvalda starpnieki, un trūkumiem, kas atklājās saņēmēju juridiskās adreses pārbaudēs; uzsver nepieciešamību tiešu un netiešu aizdevumu izmaksāšanai par nosacījumu izvirzīt nodokļu un finanšu datu publicēšanu par katru valsti atsevišķi un to, ka finansējuma saņēmēji un finansēšanas operācijās iesaistītie finanšu starpnieki dara pieejamus datus par faktiskajiem labuma guvējiem;

32.  cer, ka, vienkāršojot administratīvos noteikumus, kā paredzēts kopīgajos noteikumos par 2014.–2020. gada laikposmu, varēs samazināt ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu, konstatēt krāpšanas gadījumus un uzlabot saņēmēju piekļuvi ES fondu līdzekļiem;

33.  ņem vērā to, ka joprojām ir vērojama to paziņoto pārkāpumu skaita samazināšanās tendence, kuri ir saistīti ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA), un ka tas notiek pakāpeniskas šādas palīdzības izbeigšanas ietekmē; tomēr norāda, ka Turcija joprojām ir valsts, kurā ir vislielākais pārkāpumu skaits (krāpnieciski un ar krāpšanu nesaistīti gadījumi) un no kuras ir vairāk nekā 50 % no ziņotajiem gadījumiem;

34.  ar interesi gaida rezultātus, kuri iegūti agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmā (EDES), ko Komisija piemēro kopš 2016. gada 1. janvāra;

35.  aicina dalībvalstis ciešāk sadarboties informācijas apmaiņas jomā; norāda, ka daudzām dalībvalstīm nav īpašu tiesību aktu, kas paredz vērsties pret organizēto noziedzību, neskatoties uz to, ka tā arvien vairāk ir saistīta ar pārrobežu darbībām un nozarēm, kas skar ES finanšu intereses, piemēram, kontrabandu un naudas viltošanu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis, izmantojot efektīvus līdzekļus cīnītos pret pieaugošo krāpšanas internacionalizāciju, un aicina Komisiju ieviest kopējus standartus attiecībā uz pasākumiem, lai palīdzētu apkarot krāpšanu;

Publiskais iepirkums

36.  atgādina, ka publiskais iepirkums bija viens no galvenajiem kļūdu avotiem iepriekšējā plānošanas periodā, un atzīmē, ka joprojām ir augsts to pārkāpumu līmenis, kas saistīti ar publiskā iepirkuma noteikumu neievērošanu; atkārtoti aicina Komisiju izveidot pārkāpumu datubāzi, kuras informācija būtu izmantojama par pamatu tam, lai jēgpilni un visaptveroši analizētu ar publisko iepirkumu saistīto kļūdu biežumu, smaguma pakāpi un cēloņus; aicina dalībvalstu atbildīgās iestādes izveidot un analizēt savas pārkāpumu datubāzes, tostarp tās, kurās ir iekļauti ar publisko iepirkumu saistīti pārkāpumi, un sadarboties ar Komisiju, lai šie dati Komisijai tiktu iesniegti veidā, kas atvieglo Komisijas darbu, un Komisijai izdevīgā laikā; aicina Komisiju uzraudzīt un cik vien iespējams drīz novērtēt, kā Direktīva 2014/24/ES un Direktīva 2014/25/ES par publisko iepirkumu tiek transponētas valsts tiesību aktos;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot noteikumus, kuros paredzēti ex ante nosacījumi kohēzijas politikā, jo īpaši publiskā iepirkuma jomā; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus jomās, kas izceltas Komisijas gada ziņojumā, jo īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu, finanšu noziegumiem, interešu konfliktiem, korupciju, trauksmes celšanu un krāpšanas definēšanu;

Konstatētās problēmas un veicamie pasākumi

Labāka kontrole

38.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai novērstu krāpnieciskos pārkāpumus; norāda, ka ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi būtu jānovērš ar administratīviem pasākumiem, jo īpaši nosakot pārredzamākas un vienkāršākas prasības;

39.  uzsver, ka sistēma, kas nodrošina informācijas apmaiņu starp iestādēm, atvieglotu divu vai vairāku dalībvalstu grāmatvedības ierakstu par darījumiem savstarpējo pārbaudi nolūkā novērst pārrobežu krāpšanu saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem, tādējādi nodrošinot transversālu un visaptverošu pieeju dalībvalstu finanšu interešu aizsardzībai; atkārtoti prasa Komisijai iesniegt tiesību akta priekšlikumu par savstarpēju administratīvo palīdzību Eiropas finansējuma jomās, kuras tas vēl netiek regulēts;

40.  atbalsta programmu Hercule III, kas ir labs piemērs pieejai par katra euro maksimāli lietderīgu izmantošanu; uzsver, ka šī programma un tās ieguldījums ir svarīgs, lai stiprinātu muitas iestāžu spējas cīnīties pret organizēto pārrobežu noziedzību un novērst viltotu un kontrabandas preču nonākšanu dalībvalstu tirgū;

41.  atzinīgi vērtē programmas Hercule III neatkarīgu vidusposma novērtējumu, kas bija jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei 2018. gada 11. janvārī;

42.  pauž bažas par to, ka pieaug ar PVN saistīta krāpšana, jo īpaši tā sauktā karuseļveida krāpšana; pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru dalībvalstis varētu piemērot vispārējo apgrieztās maksāšanas sistēmu (GRCM), ievērojot konkrētus stingrus nosacījumus; atzīmē Komisijas priekšlikumu par PVN vienkāršošanas paketi un atbilstības nodrošināšanas izmaksu samazināšanu MVU, lai radītu vidi, kas veicina MVU izaugsmi un ir labvēlīga pārrobežu tirdzniecībai; aicina Komisiju nodrošināt visaptverošu ilgtermiņa ES mēroga risinājumu ar PVN saistītas krāpšanas problēmai; aicina visas dalībvalstis piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai tādējādi atvieglotu informācijas apmaiņu un politikas koordināciju ar mērķi palīdzēt apkarot šāda veida krāpšanu, kas kaitē ES un valstu budžetiem;

43.  aicina Komisiju publicēt ikgadēju publisku pārskatu par ES līdzekļu izmantošanu un par Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) naudas pārvedumiem ārzonu struktūrām, tostarp bloķēto projektu skaitu un raksturu, paskaidrojuma piezīmes ar pamatojumu projektu bloķēšanai un turpmākos pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi nekādā gadījumā tieši vai netieši nekaitē ES finanšu interesēm.

44.  norāda, ka pilnīga pārredzamība izdevumu uzskaitē ir būtiska, jo īpaši attiecībā uz infrastruktūras darbiem, ko finansē tieši no ES līdzekļiem vai finanšu instrumentiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES pilsoņi ir pilnībā informēti par līdzfinansētajiem projektiem;

Preventīvi pasākumi

45.  uzskata, ka preventīvas darbības ir ļoti svarīgas, lai mazinātu krāpšanas apmēru ES līdzekļu izlietojumā;

46.  atzinīgi vērtē Komisijas un OLAF preventīvos pasākumus un aicina pastiprināt agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas (EDES) un Informācijas sistēmas krāpšanas apkarošanai (AFIS) īstenošanu un pabeigt nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai;

47.  aicina Komisiju turpināt vienkāršot finanšu regulējumu un visus citus administratīvos noteikumus; prasa Komisijai ļoti rūpīgi izvērtēt dalībvalstu darbības programmu finansēšanas virzienu skaidrību un pievienoto vērtību;

48.  aicina Komisiju izstrādāt sistēmu visu procesu digitalizācijai saistībā ar ES politikas īstenošanu (attiecībā uz priekšlikumiem, pieteikumiem, vērtējumiem, īstenošanu, maksājumiem), kas jāpiemēro visās dalībvalstīs;

49.  uzskata, ka pārredzamība ir svarīgs rīks cīņā pret krāpšanu; aicina Komisiju izstrādāt sistēmu, kas dalībvalstīm jāizmanto, lai publiskotu visus pasākumus saistībā ar to projektu īstenošanu, kurus finansē no Eiropas fondiem, tostarp maksājumus;

Trauksmes cēlēji

50.  uzsver trauksmes cēlēju būtisko nozīmi krāpšanas novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par to, kā arī nepieciešamību viņus aizsargāt; aicina Komisiju un dalībvalstis ES trauksmes cēlējiem nodrošināt minimālo aizsardzību;

51.  atgādina Parlamenta 2017. gada 14. februāra un 2017. gada 24. oktobra rezolūcijas(9) par trauksmes cēlēju aizsardzību un aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot tajos paustos ieteikumus;

52.  atkārtoti prasa Komisijai steidzamības kārtā iesniegt horizontālu likumdošanas priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, lai īpaši efektīvi novērstu un apkarotu krāpšanu, kas negatīvi ietekmē ES finanšu intereses;

53.  ņem vērā sabiedrisko apspriešanu, ko Komisija rīkoja no 2017. gada marta līdz maijam, lai apkopotu viedokļus par trauksmes cēlēju aizsardzību vietējā un ES līmenī; gaida, kad Komisija turpmāko mēnešu laikā nāks klajā ar plānoto iniciatīvu par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu ES; atgādina par 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā;

54.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti un tādējādi nepieļautu nekādas diskriminējošas darbības vai draudus;

Korupcijas novēršana

55.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vairs neuzskata par nepieciešamu publicēt ziņojumu par korupcijas novēršanu, kas apgrūtina iespējas pareizi novērtēt korupcijas apmēru; atgādina Parlamenta 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(10), kurā tas norādīja, ka Komisijas veiktā korupcijas apkarošanas uzraudzība tiks turpināta Eiropas pusgada procesā; uzskata, ka šajā procesā korupcijas apkarošanu varētu aizēnot citi ekonomikas un finanšu jautājumi; un aicina Komisiju rādīt piemēru, atsākot ziņojuma publicēšanu, un apņemties sagatavot daudz uzticamāku un visaptverošāku korupcijas apkarošanas stratēģiju; norāda, ka cīņa pret korupciju ir policijas un tiesu sadarbības joma — šajā politikas jomā Parlaments ir viens no likumdevējiem ar pilnīgām kontroles pilnvarām;

56.  uzsver, ka korupcija ir milzīga problēma ES un dalībvalstīm un ka, neveicot efektīvus pasākumus pret korupciju, tā kavē ES ekonomikas darbību, tiesiskumu un Savienības demokrātisko institūciju ticamību un uzticību tām; atgādina par 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(11), kurā jo īpaši aicināja izveidot ikgadējo ziņojumu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (Eiropas DTP ziņojums) ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot korupcijai;

57.  pauž nožēlu par to, ka jaunā direktīva par publisko iepirkumu līdz šim nav izraisījusi ievērojamus uzlabojumus korupcijas līmeņa noteikšanā Eiropas Savienībā, un aicina Komisiju izstrādāt efektīvus instrumentus, lai uzlabotu pārredzamību attiecībā uz līgumu un apakšlīgumu slēgšanas procedūrām;

58.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot ES Direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izveidojot publisku reģistru par uzņēmumu un trastu faktiskajām īpašumtiesībām;

59.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas pasākumu novērtēšanai, paredzot šajā sistēmā stingrus rādītājus un viegli piemērojamus, vienotus kritērijus, kas balstīti Stokholmas programmā izklāstītajās prasībās; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu reitinga izveidei; uzskata, ka korupcijas indekss varētu būt labs pamats, uz kuru balstoties, Komisija, kontrolējot ES resursu izlietojumu, varētu izveidot konkrētām valstīm pielāgotus kontroles mehānismus;

60.  atkārtoti norāda, ka preventīvajām darbībām vajadzētu ietvert to darbinieku pastāvīgu apmācību un atbalstu, kuri kompetentajās iestādēs ir atbildīgi par finansējuma pārvaldību un kontroli, kā arī paredzēt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; norāda uz izšķirošo lomu, kāda cīņā pret krāpšanu ir vietējām un reģionālajām iestādēm un ieinteresētajām personām;

61.  atgādina, ka Komisijai nav pieejama informācija, ar kuru ir apmainījušās dalībvalstis, lai novērstu un apkarotu MTIC krāpšanu, kas ir tā sauktā karuseļveida krāpšana; uzskata, ka Komisijai vajadzētu būt piekļuvei Eurofisc, lai labāk kontrolētu, novērtētu un uzlabotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; aicina visas dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai sekmētu un paātrinātu informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un OLAF; aicina dalībvalstis un Padomi piešķirt Komisijai piekļuvi šiem datiem, lai veicinātu sadarbību, uzlabotu datu uzticamību un apkarotu pārrobežu noziedzību;

Pētnieciskā žurnālistika

62.  uzskata, ka pētnieciskajai žurnālistikai ir izšķiroša loma, lai uzlabotu nepieciešamo pārredzamības līmeni Savienībā un tās dalībvalstīs, un ka šis instruments ir jāveicina un jāatbalsta ar juridiskiem līdzekļiem gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī;

Tabakas izstrādājumi

63.  atgādina par Komisijas lēmumu nepagarināt PMI nolīgumu, kurš bija spēkā līdz 2016. gada 9. jūlijam; atgādina, ka 2016. gada 9. martā(12) tas lūdza Komisijai neatjaunot, nepagarināt vai atkārtoti neapspriest PMI nolīgumu pēc tā termiņa beigām; uzskata, ka arī trīs pārējo nolīgumu (BAT, JTI un ITL) darbība būtu jāpārtrauc no 2019. gada 20. maija; aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām nākt klajā ar ziņojumu, kurā paradītas iespējas apturēt pārējos trīs nolīgumus;

64.  mudina Komisiju ES līmenī ieviest visus nepieciešamos pasākumus PMI tabakas izstrādājumu izsekošanai un atrašanās vietas noteikšanai, kā arī vērsties tiesā visos gadījumos, kad tiek nelikumīgi konfiscēti šā ražotāja produkti, un tā rīkoties līdz brīdim, kamēr ir pilnībā izpildāmi visi Tabakas izstrādājumu direktīvas noteikumi, lai nepieļautu regulējuma trūkumu laikā starp PMI nolīguma termiņa beigām un Tabakas izstrādājumu direktīvas un Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (FCTC) protokola stāšanos spēkā;

65.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu PTO Protokola par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu savlaicīgai ratifikācijai, jo tas ir pirmais daudzpusējais juridiskais instruments, ar kura palīdzību visaptveroši un visā pasaulē risina cigarešu kontrabandas problēmu;

66.  atgādina, ka līdz šim PTO Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu ir ratificējušas 32 iesaistītās puses, no kurām tikai astoņas ir Savienības dalībvalstis un Savienība kopumā; mudina tādas 10 dalībvalstis kā Vācija, Beļģija, Dānija, Somija, Grieķija, Īrija, Nīderlande, Slovēnija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste, kā arī Norvēģiju, kas ir parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu, to izdarīt;

67.  cer drīzumā saņemt Komisijas nobeiguma progresa ziņojumu saistībā ar 2013. gada paziņojumu “Cīņas pastiprināšana pret cigarešu kontrabandu un citiem tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības veidiem — visaptveroša ES stratēģija” (COM(2013)0324), kas plānots 2018. gadā;

68.  atzinīgi vērtē to, ka ES Tabakas izstrādājumu uzraudzības laboratorija JRC Gēlā (Beļģija) sāka darboties 2016. gada aprīlī un tā var noteikt konfiscētās tabakas ķīmisko sastāvu un konkrētās īpašības, kas palīdz konstatēt tās autentiskumu;

Izmeklēšana un OLAF loma

69.  norāda, ka līdz šim OLAF sniegtie tieslietu jomas ieteikumi dalībvalstīs ir īstenoti tikai ļoti ierobežoti; uzskata, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu OLAF ieteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

70.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz daudzkārtējiem OLAF ieteikumiem un izmeklēšanām, kriminālvajāšana tiek sākta tikai 30 % gadījumu dalībvalstīs un dažu dalībvalstu tiesu iestādes neuzskata OLAF ieteikumus par ES līdzekļu neatbilstošu izlietojumu par prioritāti, turklāt pat OLAF pienācīgi nepārbauda savu ieteikumu izpildi; aicina Komisiju izstrādāt noteikumus par turpmākiem pasākumiem atbilstoši OLAF ieteikumiem;

71.  pauž nožēlu par to, ka aptuveni 50 % OLAF lietu tiek noraidītas valsts tiesu iestādēs; aicina dalībvalstis, Komisiju un OLAF paredzēt nosacījumus, kas nodrošina OLAF sniegto pierādījumu pieņemamību; aicina OLAF uzlabot nobeiguma ziņojumu kvalitāti, lai palielinātu to lietderīgumu valsts iestādēm;

72.  aicina OLAF piemērot reālistiskāku pieeju tā piedziņas ieteikumiem, kā arī ziņot par faktiski atgūtajām summām;

73.  atgādina, ka OLAF regulējumā nozīmīga loma sūdzību procedūrās saistībā ar izmeklēšanu tiek piešķirta ģenerāldirektoram; atgādina, ka tieša OLAF ģenerāldirektora piedalīšanās izmeklēšanās mazina viņa lomu un tādējādi apdraud regulējumu;

74.  aicina Komisiju, pārskatot Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013, nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp EPPO un OLAF kompetencēm, stiprināt procesuālās garantijas, precizēt un stiprināt OLAF izmeklēšanas pilnvaras un noteikt konkrētu OLAF ieteikumu un ziņojumu pārredzamības līmeni, kā arī precizēt noteikumus par OLAF un tā uzraudzības komitejas sadarbību un savstarpējo datu pieejamību;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai un OLAF Uzraudzības komitejai.

(1) OV C 322, 28.9.2017., 1. lpp. (2) OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp. (3) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp. (4) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (5) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp. (6) Tiesas (Lielās palātas) 2015. gada 8. septembra spriedums, Taricco un citi, C-105/14, ECLI:EU:C:2015:555. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022. (8) Padomes 2017. gada 12. oktobra Regula (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.). (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0491. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409. (12) 2016. gada 9. marta rezolūcija par Tabakas nolīgumu (PMI nolīgums) (OV C 50, 9.2.2018., 35. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū pārtiku un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 (KM-ØØØH71-4) (D055630–01 – 2018/2651(RSP))

P8_TA(2018)0197 B8-0220/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū pārtiku un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 (KM-ØØØH71-4) (D055630-01),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(1) un jo īpaši tās 11. panta 3. punktu un 23. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā minētās Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas 2018. gada 19. marta balsojumu, kura rezultātā atzinums netika sniegts,

–  ņemot vērā 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes 2017. gada 26. oktobrī pieņemto atzinumu, kas publicēts 2017. gada 16. novembrī(3),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (COM(2017)0085, COD(2017)0035),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, ar ko iebilst pret atļauju izmantot ģenētiski modificētus organismus(4),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā 2004. gada 12. novembrī uzņēmumi KWS SAAT AG un Monsanto Europe S.A. saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza pieteikumu Apvienotās Karalistes kompetentajām iestādēm, lūdzot atļaut laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un lopbarību, kas ražota no cukurbietēm H7-1 (ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1);

B.  tā kā ar Komisijas Lēmumu 2007/692/EK(5) atļāva laist tirgū pārtiku, pārtikas sastāvdaļas un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1; tā kā pirms minētā Komisijas lēmuma Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu 2006. gada 5. decembrī pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas tika publicēts 2006. gada 14. decembrī(6) (“EFSA 2006”);

C.  tā kā 2016. gada 20. oktobrī uzņēmumi KWS SAAT SE un Monsanto Europe S.A./N.V. kopīgi iesniedza pieteikumu par sniegtās atļaujas atjaunošanu saskaņā ar Lēmumu 2007/692/EK;

D.  tā kā 2017. gada 26. oktobrī EFSA saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 6. un 18. pantu pieņēma labvēlīgu atzinumu, kas tika publicēts 2017. gada 16. novembrī(7) (“EFSA 2017”);

E.  tā kā atļaujas atjaunošanas pieteikums attiecās uz pārtiku un lopbarību, kura ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 vai kura satur no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 ražotas sastāvdaļas un ir paredzēta importēšanai vai pārstrādei(8); tā kā šo produktu piemēri ietver cukuru, sīrupu, žāvētu cukurbiešu mīkstumu un melasi, kas visi ir iegūti no cukurbietēm; tā kā cukurbiešu mīkstums un melase cita starpā tiek izmantoti dzīvnieku barības ražošanā(9);

F.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1829/2003 ir noteikts, ka ģenētiski modificēta pārtika vai barība nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi un ka Komisija, izstrādājot savu lēmumu, ņem vērā visus attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus un citus tiesiskos faktorus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu;

G.  tā kā triju mēnešu apspriešanās periodā dalībvalstis iesniedza daudz kritisku komentāru attiecībā uz EFSA 2006(10) un EFSA 2017(11); tā kā dalībvalstis cita starpā kritizē šādus faktus: nav veikti testi cukurbietēm, kas bieži tiek jauktas kopā ar melasi granulu iegūšanai; triju nedēļu pētījumu par aitu barošanu ar šo barību nevar uzskatīt par reprezentatīvu, jo nav skaidrs, vai tika novērtēti toksikoloģiski nozīmīgi parametri; nav sniegti zinātniski pierādījumi, kas pamatotu apgalvojumu, ka proteīnu iedarbība uz cilvēku būs nenozīmīga; attiecībā uz alerģiskumu nav veikti eksperimentāli izmēģinājumi ar pašu ģenētiski modificēto organismu (ĢMO); ar izolētu proteīnu veiktie pētījumi nav pārliecinošs nekaitīguma pierādījums, un sastāva analīzē trūkst datu par fosforu un magniju, ko ieteikusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija;

H.  tā kā ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1 izstrādā proteīnu CP4 EPSPS, kas nodrošina noturību pret glifosātu; tā kā tādēļ ir sagaidāms, ka ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1 augšanas laikā tiks apstrādātas ar lielāku glifosāta devu un vairākas reizes, kas savukārt ne vien palielinās atlieku īpatsvaru ražā, bet var arī ietekmēt augu sastāvu un to agronomiskās īpašības;

I.  tā kā glifosātu parasti izsmidzina uz augu lapām un tas, pārvietojoties auga iekšienē vai uzsūcoties caur augsni, var uzkrāties saknē; tā kā glifosāta absorbcija caur sakni ir konstatēta vairāku kultūraugu sugām, tostarp bietēm; tā kā šis iedarbības veids ir nozīmīgs, jo saknes ir galvenais glifosāta uztvērējs laukā(12);

J.  tā kā informācija par herbicīdu un to metabolītu atlieku līmeņiem, kā arī par to izplatību visā augā ir svarīga, lai varētu veikt pret herbicīdiem rezistentu ģenētiski modificētu augu detalizētu riska novērtējumu; tā kā saskaņā ar EFSA ĢMO ekspertu grupas apgalvojumiem glifosāta atlieku daudzums nav tās kompetencē; tā kā EFSA nav novērtējusi glifosāta atliekas ģenētiski modificētās cukurbietēs H7-1 un jebkādas iespējamās izmaiņas to sastāvā un agronomiskajās īpašībās glifosāta iedarbības dēļ;

K.  tā kā EFSA ekspertu grupa pesticīdu jomā uzskata, ka nevar izdarīt secinājumus par to, cik nekaitīgas ir ģenētiski modificētu kultūraugu apsmidzināšanas ar glifosāta preparātiem radītās atliekas(13); tā kā piedevas un to maisījumi, ko izmanto komerciālos preparātos glifosāta izsmidzināšanai, var būt ar augstāku toksiskumu nekā aktīvā viela atsevišķi(14); tā kā Savienība jau ir izņēmusi no tirgus piedevu, kas pazīstama ar nosaukumu POE-talovamīns, jo ir bažas, ka tā ir toksiska viela; tā kā valstīs, kurās audzē ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1 (ASV, Kanādā un Japānā), problemātiskās piedevas un maisījumi joprojām var būt atļauti;

L.  tā kā joprojām nav skaidras atbildes uz to, vai glifosāts ir kancerogēns; tā kā EFSA 2015. gada novembrī secināja, ka glifosāts, visticamāk, nav kancerogēns, un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) 2017. gada martā secināja, ka klasificēšana nav pamatota; tā kā Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra — gluži pretēji — 2015. gadā glifosātu ir klasificējusi kā cilvēkiem iespējami kancerogēnu vielu; tā kā Parlaments ir izveidojis īpašu komiteju jautājumos par Savienības atļaujas piešķiršanu pesticīdiem, kura palīdzēs noskaidrot, vai EFSA un ECHA ir ievērojušas attiecīgos starptautiskos zinātniskos standartus un vai pie secinājumiem par glifosāta kancerogenitāti Savienības aģentūras nav nonākušas nepieļaujamas uzņēmumu ietekmes rezultātā;

M.  tā kā Komisija patlaban neprasa dalībvalstīm novērtēt glifosāta atliekas cukurbietēs, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem atlieku līmeņiem, ievērojot saskaņoto daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/660(15); tā kā turklāt dalībvalstis arī nevērtēs glifosāta atliekas cukurbietēs, lai nodrošinātu atbilstību maksimāli pieļaujamajiem atlieku līmeņiem saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/555(16); tā kā līdz ar to nav zināms, vai glifosāta atliekas ģenētiski modificētajās cukurbietēs H7-1 atbilst Savienības maksimāli pieļaujamajām atlieku robežvērtībām;

N.  tā kā EFSA secināja, ka visi parastajiem kultūraugiem (t. i., ģenētiski nemodificētiem kultūraugiem) paredzētie glifosāta reprezentatīvie izmantošanas veidi, izņemot vienu, rada draudus savvaļas sauszemes mugurkaulnieku nemērķa sugām, taču tā konstatēja arī augstu ilgtermiņa risku zīdītājiem saistībā ar dažiem galvenajiem tradicionālo kultūraugu lietojumiem(17); tā kā ECHA ir klasificējusi glifosātu kā toksisku ūdens organismiem ar ilgstošām sekām; tā kā glifosāta lietošanas negatīvā ietekme uz bioloģisko daudzveidību un vidi ir plaši dokumentēta; tā kā, piemēram, ASV 2017. gada pētījumā ir konstatēta negatīva korelācija starp glifosāta izmantošanu un pieaugušu Danaus plexippus sugas tauriņu pārpilnību, jo īpaši reģionos, kuros īsteno intensīvu lauksaimniecību(18);

O.  tā kā, atkārtoti atļaujot laist tirgū ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1, turpināsies pieprasījums pēc to audzēšanas trešās valstīs; tā kā, kā jau minēts iepriekš, pret herbicīdiem noturīgiem ģenētiski modificētiem augiem (salīdzinājumā ar ģenētiski nemodificētiem augiem) izmanto lielākas un atkārtotas herbicīda devas, jo tie ir īpaši paredzēti šādam nolūkam;

P.  tā kā Savienība ir pievienojusies ANO Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, kurai atbilstīgi pusēm ir jānodrošina, ka darbības to jurisdikcijā vai kontrolē nenodara kaitējumu videi citās valstīs vai teritorijās, kas ir ārpus to jurisdikcijas(19); tā kā lēmums par to, vai atjaunot atļauju laist tirgū ģenētiski modificētas cukurbietes H7-1 vai ne, ir Savienības jurisdikcijā;

Q.  tā kā pret vairākiem selektīviem herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūraugu izstrāde galvenokārt notiek tādēļ, ka strauji palielinājās nezāļu resistence pret glifosātu tajās valstīs, kuras lielā mērā paļāvās uz ģenētiski modificētiem kultūraugiem; tā kā 2015. gadā pasaulē pastāvēja vismaz 29 pret glifosātu noturīgas nezāļu sugas(20);

R.  tā kā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas minēta Regulas (EK) Nr. 1829/2003 35. pantā, 2018. gada 19. marta balsojumā nolēma nesniegt atzinumu;

S.  tā kā Komisija vairākkārt ir paudusi nožēlu par to, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā tai lēmumus par atļauju piešķiršanu ir nācies pieņemt bez Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atbalsta un ka dokumentu nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas visumā ir visnotaļ liels izņēmums visā procedūrā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai pārtikai un barībai; tā kā arī Komisijas priekšsēdētājs J. C. Junkers ir nosodījis šādu praksi kā nedemokrātisku(21);

T.  tā kā Parlaments 2015. gada 28. oktobrī pirmajā lasījumā noraidīja 2015. gada 22. aprīļa priekšlikumu tiesību aktam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003(22), un aicināja Komisiju to atsaukt un iesniegt jaunu priekšlikumu;

U.  tā kā Regulas (ES) Nr. 182/2011 14. apsvērumā ir norādīts, ka Komisijai, ciktāl vien iespējams, būtu jārīkojas tā, lai nepieļautu, ka tās nostāja ir pretrunā dominējošajai nostājai, kas pret īstenošanas akta piemērotību varētu rasties pārsūdzības komitejā, un jo īpaši tad, ja konkrētais tiesību akts attiecas uz tādiem sensitīviem jautājumiem kā patērētāju veselība, pārtikas nekaitīgums un vide,

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 mērķi, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(23) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

3.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu;

4.  aicina Komisiju apturēt īstenošanas lēmumu attiecībā uz ikvienu pieteikumu atļaujas saņemšanai par ĢMO, kamēr atļaujas piešķiršanas procedūra nav pārskatīta tā, lai būtu novērstas nepilnības pašreizējā procedūrā, kas izrādījusies neatbilstīga;

5.  aicina jo īpaši Komisiju ievērot tās saistības saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, apturot visu to ģenētiski modificēto augu importu, kas ir noturīgi pret glifosātu;

6.  aicina Komisiju nesniegt atļauju nevienam pret herbicīdiem noturīgam ģenētiski modificētam augam, pirms nav veikts pilnīgs novērtējums par atliekām pēc apsmidzināšanas ar papildu herbicīdiem un to tirdzniecības preparātiem, ko izmanto attiecīgo augu kultivēšanas valstīs;

7.  aicina Komisiju riska novērtējumu, kas veikts attiecībā uz papildu herbicīdu izmantošanu un to atliekām, pilnībā iekļaut pret herbicīdiem noturīgu ģenētiski modificētu kultūraugu riska novērtējumā neatkarīgi no tā, vai attiecīgo ģenētiski modificēto kultūraugu Savienībā ir paredzēts kultivēt vai importēt pārtikai vai barībai;

8.  atkārtoti pauž apņemšanos sekmēt darbu pie Komisijas priekšlikuma, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 182/2011, lai nodrošinātu, ka Komisija savu priekšlikumu atsauc, cita starpā arī tad, ja Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja nav sniegusi atzinumu par tādu ĢMO atļaujām, kas paredzēti kultivēšanai vai izmantošanai pārtikā vai lopbarībā; aicina Padomi steidzami turpināt darbu pie minētā Komisijas priekšlikuma;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp. (2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. (3) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/5065 (4) –––––––––––––––––––––– – Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L., līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (OV C 482, 23.12.2016., 110. lpp.).Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25, sastāv vai ir ražoti no tās (OV C 399, 24.11.2017., 71. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 19. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 17. lpp.).Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 (MST-FGØ72-2), sastāv vai ir ražoti no tām (OV C 35, 31.1.2018., 15. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × MIR162 × MIR604 × GA21 un ģenētiski modificētu kukurūzu, kurā apvienoti divi vai trīs no šiem modifikācijas gadījumiem, vai kas sastāv vai ir ražota no tās (OV C 86, 6.3.2018., 108. lpp.).Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam attiecībā uz ģenētiski modificētu neļķu (Dianthus caryophyllus L., līnija SHD-27531-4) laišanu tirgū (OV C 86, 6.3.2018., 111. lpp.).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atjauno atļauju ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 sēklu laišanai tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0388).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 produktus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0389).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas Bt11 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0386).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam par ģenētiski modificētas kukurūzas 1507 sēklu laišanu tirgū kultivēšanas nolūkos (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0387).Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj produktu, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu 281-24-236 × 3006-210-23 × MON 88913, sastāv vai ir ražoti no tās, laišanu tirgū (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0390).Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu Bt11 × 59122 × MIR604 × 1507 × GA21 un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas, trīs vai četras no modifikācijām Bt11, 59122, MIR604, 1507 un GA21, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0123).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu DAS-40278-9, sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0215).Parlamenta 2017. gada 17. maija rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kokvilnu GHB119 (BCS-GHØØ5-8), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0214).Parlamenta 2017. gada 13. septembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-68416-4, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0341).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 × A5547-127, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0377).Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas DAS-44406-6, sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0378).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 1507 (DAS-Ø15Ø7-1), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0396).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas 305423 x 40-3-2 (DP-3Ø5423-1 × MON-Ø4Ø32-6), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0397).Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētus eļļas rapšus MON 88302 x Ms8 x Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8 × ACS-BNØØ3-6), MON 88302 x Ms8 (MON-883Ø2-9 × ACSBNØØ5-8) un MON 88302 x Rf3 (MON-883Ø2-9 × ACS-BNØØ3-6), sastāv vai ir ražoti no tiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0398).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību atjauno atļauju laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu 59122 (DAS-59122-7), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0051).Parlamenta 2018. gada 1. marta rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar kuru atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu MON 87427 × MON 89034 × NK603 (MON‑87427‑7 × MON‑89Ø34‑3 × MON-ØØ6Ø3-6) un ģenētiski modificētas kukurūzas veidus, kuros apvienotas divas no modifikācijām MON 87427, MON 89034 un NK603, vai kas sastāv vai ir ražoti no tās, un ar kuru atceļ Lēmumu 2010/420/ES (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0052). (5) Komisijas 2007. gada 24. oktobra Lēmums 2007/692/EK, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū pārtiku un lopbarību, kas ražota no ģenētiski modificētām cukurbietēm H7-1 (KM-ØØØH71-4) (OV L 283, 27.10.2007., 69. lpp.). (6) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/431 (7) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/5065 (8) EFSA 2017, 3. lpp. http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/5065 (9) EFSA 2006, 1. un 7. lpp. http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/431 (10) G pielikums — dalībvalstu komentāri: http://registerofquestions.efsa.europa.eu/roqFrontend/questionLoader?question=EFSA-Q-2004-164 (11) E pielikums — dalībvalstu komentāri: http://registerofquestions.efsa.europa.eu/roqFrontend/questionLoader?question=EFSA-Q-2017-00026 (12) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5606642/ (13) EFSA secinājums par aktīvās vielas glifosāta pesticīdu riska novērtējuma salīdzinošo analīzi. EFSA Journal 2015, 13(11): 4302, http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.2903/j.efsa.2015.4302/epdf (14) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3955666 (15) Komisijas 2017. gada 6. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2017/660 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2018., 2019. un 2020. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību pesticīdu maksimālajiem atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 94, 7.4.2017., 12. lpp.). (16) Komisijas 2018. gada 9. aprīļa Īstenošanas regula (ES) 2018/555 par saskaņotu Savienības daudzgadu kontroles programmu 2019., 2020. un 2021. gadam, kas pieņemta, lai nodrošinātu atbilstību maksimālajiem pesticīdu atlieku līmeņiem un novērtētu patērētāju eksponētību pesticīdu atliekām augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un uz tās (OV L 92, 10.4.2018., 6. lpp.). (17) https://efsa.onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.2903/j.efsa.2015.4302 (18) https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/ecog.02719 (19) ANO Konvencija par bioloģisko daudzveidību 3. pants: https://www.cbd.int/convention/articles/default.shtml?a=cbd-03 (20) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5606642/ (21) Piemēram, Eiropas Parlamenta plenārsēdē teiktajā uzrunā par nākamās Eiropas Komisijas politiskajām vadlīnijām (2014. gada 15. jūlijā Strasbūrā) vai uzrunā par Savienības stāvokli 2016. gadā (2016. gada 14. septembrī Strasbūrā). (22) OV C 355, 20.10.2017., 165. lpp. (23) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par 2016. gada ziņojumu par EIB finansiālās darbības kontroli (2017/2190(INI))

P8_TA(2018)0198 A8-0139/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2016. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā EIB 2016. gada finanšu pārskatu un 2016. gada statistikas ziņojumu,

–  ņemot vērā 2016. gada ziņojumu par ilgtspējību, 2016. gada ziņojumu par 3 pīlāru izvērtējumu ES iekšienē veiktajām EIB operācijām un 2016. gada ziņojumu par Eiropas Investīciju bankas ārpus ES gūtajiem rezultātiem,

–  ņemot vērā Revīzijas komitejas gada ziņojumus par 2016. gadu,

–  ņemot vērā EIB grupas 2016. gada ziņojumu par krāpšanas apkarošanas darbībām,

–  ņemot vērā ziņojumu par EIB pārredzamības politikas īstenošanu 2016. gadā un 2016. gada korporatīvās pārvaldības ziņojumu,

–  ņemot vērā EIB galvenā atbilstības nodrošināšanas inspektora biroja 2016. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā EIB grupas darbības plānus 2015.–2017. gadam un 2016.–2018. gadam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 9. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15., 126., 174., 175., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu, LESD Protokolu Nr. 5 par EIB statūtiem un LESD Protokolu Nr. 28 par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas reglamentu,

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par EIB — 2012. gada pārskats(1), 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par EIB — 2013. gada pārskats(2), 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par EIB — 2014. gada pārskats(3) un 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par 2015. gada ziņojumu par EIB finansiālās darbības kontroli(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Lēmumu Nr. 1080/2011/ES(5) par EIB ārējo darbību mandātu 2007.–2013. gadam un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta investīciju projektus ārpus Savienības(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 22. jūlija paziņojumu “Sadarbība nodarbinātībai un izaugsmei — valstu attīstību veicinošo banku (VAVB) loma Investīciju plāna Eiropai atbalstīšanā” (COM(2015)0361),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropa atkal investē. Novērtējums par Investīciju plānu Eiropai“ (COM(2016)0359),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu un pievienotos Komisijas dienestu 2016. gada 14. septembra darba dokumentus par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda termiņa pagarināšanu, kā arī šā fonda un Eiropas Investīciju konsultāciju centra tehnisku uzlabojumu ieviešanu (COM(2016)0597), (SWD(2016)0297 un SWD(2016)0298),

–  ņemot vērā EIB 2016. gada septembrī sagatavoto operāciju novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbību,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas atzinumu Nr. 2/2016 par priekšlikumu regulai, ar ko pagarina termiņu un paplašina ESIF,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 19/2016 “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, — gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā”,

–  ņemot vērā Ernst & Young 2016. gada 8. novembrī veikto ad hoc revīziju par Regulas (ES) 2015/1017 (“ESIF regula”) piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 16. jūnija ziņojumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda galvojuma fonda pārvaldību 2016. gadā (COM(2017)0326) un (SWD(2017)0235),

–  ņemot vērā 2016. gada septembra trīspusējo nolīgumu starp Eiropas Komisiju, Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Investīciju banku,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda 2016. gada 22. jūlija vēstuli Eiropas Investīciju bankas prezidentam,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0139/2018),

A.  tā kā EIB ir ES banka, kā noteikts LESD 308. un 309. pantā, un ir pasaulē lielākā daudzpusējā banka un lielākais publiskais aizdevējs, kas darbojas starptautiskajos kapitāla tirgos;

B.  tā kā EIB ir Līgumā noteikts pienākums veicināt ES integrāciju, ekonomisko un sociālo kohēziju un reģionālo attīstību ar speciāliem investīciju instrumentiem, piemēram, aizdevumiem, vērtspapīriem, garantijām, riska dalīšanas mehānismiem un konsultēšanas pakalpojumiem;

C.  tā kā pieaug ar ilgtspēju saistīto uzdevumu skaits, jo īpaši sakarā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kas jātransponē vairākos EIB sasniedzamajos rezultātos;

D.  tā kā EIB ir svarīga loma aizvien lielāka skaita tādu finanšu instrumentu īstenošanā, kuri spēj radīt sviras efektu attiecībā uz ES budžeta līdzekļiem;

E.  tā kā investīcijām inovācijā un prasmēs ir izšķirīga nozīme Eiropas zināšanu ekonomikas attīstīšanā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

F.  tā kā veicināt līdzsvarotu un noturīgu iekšējā tirgus attīstību, finansējot projektus mazāk attīstītiem reģioniem un projektus, kurus dalībvalstis atsevišķi nevar pilnībā finansēt, ir EIB galvenais uzdevums saskaņā ar LESD 309. pantu;

G.  tā kā modernai un ilgtspējīgai infrastruktūrai ir būtiska loma klimata pārmaiņu apkarošanā un iekšējo tirgu un Eiropas tautsaimniecību savienošanā; tā kā visām saistītajām EIB investīcijām būtu jānodrošina, ka Eiropas Savienībā ir ilgtspējīga, efektīva, videi labvēlīga un labi integrēta infrastruktūra, kas tai vajadzīga, lai izveidotu gudru Eiropu un atbalstītu patiesi ilgtspējīgu un iekļaujošu ilgtermiņa izaugsmi;

H.  tā kā EIB ir atsauces banka, kuras mērķis ir veicināt jaunuzņēmumu un inovatīvu uzņēmumu izaugsmi;

I.  tā kā ar EIB aizdevumiem klimata politikas jomā būtu jāatbalsta pāreja uz bezoglekļa, videi labvēlīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu ekonomiku, proti, īstenojot projektus, kas veicina dabas resursu efektīvu izmantošanu, atjaunojamo energoresursu enerģiju un energoefektivitāti;

J.  tā kā Investīciju plānu Eiropai veido trīs pīlāri — mobilizēt finansējumu investīcijām, nodrošināt investīciju nonākšanu reālajā ekonomikā un uzlabot investīciju vidi Savienībā;

K.  tā kā EIB investīcijām ne vien vajadzētu būt rentablām operācijām, bet arī būtu jāatbilst ilgtspējas kritērijiem un pārvaldības standartiem, ievērojot Līguma prasību darboties Savienības interesēs bez mērķa gūt peļņu;

L.  tā kā EIB izstrādāto pārredzamības politiku apgrūtina EIB divējādais raksturs, proti, tā ir gan publiska iestāde — ES banka —, gan komercbanka, kas pārvalda un glabā informāciju par EIB klientiem;

M.  tā kā EIB būtu jāsaglabā AAA reitings, kas ir būtiska vērtība tās darījumdarbības modelī, kurš paredz finansējuma piesaisti un aizdevumu izsniegšanu ar pievilcīgām likmēm, kā arī drošu aktīvu portfeļus;

N.  tā kā, lai gan EIB pēc savas būtības dažreiz ir jāsadarbojas ar privātiem uz peļņu vērstiem uzņēmumiem, tās galvenā loma ir ES pilsoņu intereses izvirzīt augstāk nekā jebkura privāta uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai korporācijas intereses,

Finansiāli ilgtspējīgu darbību veicināšana nolūkā panākt EIB investīciju stabilu ilgtermiņa ietekmi

1.  norāda, ka EIB grupas kopējais nodrošinātais finansējums 2016. gadā bija EUR 83,8 miljardi, šajā gadā piesaistot EUR 280 miljardus kopējo investīciju;

2.  pieņem zināšanai EIB 2016. gada pārskatu kopumu, kur izklāstītas dažādas investīciju darbības un to gaidāmā ietekme; atkārtoti prasa EIB nākt klajā ar vispusīgāku, detalizētāku un saskaņotāku gada darbības pārskatu un būtiski uzlabot informācijas izklāstu, iekļaujot konkrētajā gadā apstiprināto, parakstīto un izmaksāto investīciju detalizētu un uzticamu sadalījumu un izmantotos finansējuma avotus (pašu resursi, ESIF, ES centralizēti pārvaldītas programmas utt.), kā arī šādu informāciju par labuma guvējiem (dalībvalstīm, publisko vai privāto sektoru, starpniekiem vai tiešajiem saņēmējiem), atbalstītajām nozarēm un ex post novērtējumu rezultātiem;

3.  aicina EIB turpināt centienus šajā virzienā, sniedzot politikas veidotājiem pilnīgu un izsmeļošu informāciju par konkrētu panākto ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi un tās operāciju pievienoto vērtību un sasniegtajiem rezultātiem dalībvalstīs un ārpus ES — attiecīgi 3 pīlāru izvērtējuma (3PA) un rezultātu mērīšanas (ReM) ziņojumu veidā; uzsver, ka ir svarīgi par katru projektu veikt neatkarīgu ex ante un ex post novērtējumu; aicina EIB tās ziņojumos par investīciju ietekmi sniegt detalizētus transnacionālas pievienotās vērtības piemērus, kā arī nozaru un starpnozaru panākumu galvenos rādītājus; aicina EIB pārsūtīt Parlamentam ex post novērtējumu rezultātus;

4.  atgādina, ka darbībām, kas saņem EIB atbalstu, ir jāatbilst bankas pamatuzdevumam saskaņā ar LESD, stratēģijā “Eiropa 2020” izklāstītajiem ES politikas mērķu principiem un COP21 nolīgumam; tāpēc uzsver, ka EIB pamatuzdevums ir atdzīvināt Eiropas ekonomiku, lai stimulētu kvalitatīvu nodarbinātību un atbalstītu gudru, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi Savienībā, kā arī lielāku kohēziju, kas vajadzīga, lai mazinātu pieaugošo nevienlīdzību gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām; šajā sakarā cer, ka ir iespējams panākt aizvien ciešāku sadarbību starp EIB, Komisiju un dalībvalstīm, lai uzlabotu plānošanu un mērķu izvirzīšanu, kā rezultātā tiek mainītas finansējuma mērķu prioritātes;

5.  uzsver to, ka, ņemot vērā to ietekmi un svarīgumu gan vietējai, gan valstu ekonomikai, investīcijas MVU, jaunuzņēmumos, pētniecībā, inovācijā, digitālajā ekonomikā un energoefektivitātē ir vissvarīgākais faktors ES ekonomikas atveseļošanas virzīšanai un kvalitatīvu darbvietu izveides veicināšanai;

6.  norāda, ka ir atkārtoti nepieciešams, lai EIB veicinātu ieilgušā investīciju trūkuma mazināšanu, pamatojoties uz drošiem ekonomiskiem kritērijiem; uzsver, ka finansēto projektu novērtējumā būtu jāņem vērā arī ārējā ietekme sociālajā, ekonomikas un vides jomā (gan pozitīva, gan negatīva), jo īpaši attiecībā uz to, kā šie projekti ietekmē vietējās kopienas, lai saprastu, kādu reālu pievienoto vērtību saņem ES iedzīvotāji;

7.  uzskata, ka investīciju projektu apstiprināšanā būtu jāpamatojas uz drošu, neatkarīgu analīzi, novērtējot finansiālo ilgtspēju un ar projektiem saistītos riskus, lai novērstu zaudējumu sabiedriskošanas un peļņas privatizēšanas risku, kad iesaistīti publiskie resursi; uzsver, ka publiskās subsīdijas būtu jāplāno nodrošināt tikai vispārēju interešu uzdevumu veikšanai un gadījumos, kad tirgus nespēj nodrošināt nepieciešamos publiskās politikas rezultātus;

8.  atkārtoti norāda uz Parlamenta rūpēm par to, lai tiktu definēta līdzsvarota stratēģija ar projektu un investīciju dinamisku, taisnīgu un pārredzamu ģeogrāfisko sadalījumu starp ES dalībvalstīm, ņemot vērā, ka īpaša uzmanība jāpievērš mazāk attīstītām valstīm un reģioniem; norāda, ka 70 % no EIB kopējā aizdevumu apjoma 2016. gadā (EUR 46,8 miljardi) koncentrējas dažās valstīs ar visattīstītākajiem finanšu tirgiem, kas liecina par to, ka ne visas dalībvalstis vai reģioni spēj vienādā mērā izmantot investīciju iespējas;

9.  pauž atbalstu EIB četriem sabiedriskās politikas mērķiem un diviem horizontālajiem uzdevumiem, kas caurvij minētos mērķus (proti, ekonomiskā un sociālā kohēzija un klimata politika), aptverot daudzus jautājumus, sākot no reģionu attīstības līmeņu atšķirības mazināšanas, lai palīdzētu vājāko reģionu pievilcības uzlabošanā, līdz labvēlīgu apstākļu radīšanai nolūkā veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; tomēr atkārtoti aicina EIB atjaunot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju kā primāri svarīgu publiskās politikas mērķi.

10.  aicina EIB liela mēroga infrastruktūras projektu gadījumā ņemt vērā visus riskus, kas varētu ietekmēt vidi, un prioritāri finansēt tos projektus, kuriem ir pierādīta reāla pievienotā vērtība attiecībā uz vidi, ekonomiku un vietējiem iedzīvotājiem; uzsver, ka ir svarīgi stingri uzraudzīt iespējamos korupcijas un krāpšanas riskus, un prasa EIB iesaldēt visus aizdevumus projektiem, ja to prasa OLAF vai valsts veikta oficiāla izmeklēšana;

11.  pauž nožēlu par to, ka daudzām dalībvalstīm trūkst spēju īstenot finanšu instrumentus, izmantot publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) un panākt sinerģijas starp dažādiem finansējuma veidiem, tādējādi negatīvi ietekmējot vispārējo investīciju attīstību;

12.  uzsver, ka papildus EIB pieejai sniegt tehnisko palīdzību un finanšu konsultācijas dalībvalstīm viegli pieejamā veidā ir nepieciešams optimizēt ES līdzekļu un dotāciju izmantošanu, balstoties uz aizdevumu kombinēšanu (aizdevumi projektiem, ar starpnieku palīdzību izsniegtie aizdevumi, mikrofinansējums, riska kapitāls, pašu kapitāls un fondu investīcija), apvienošanu (tiešais finansējums, kas atbalstīts ar papildu investīciju avotiem, piemēram, garantijām un projektu obligācijām) un konsultācijām (specializētas zināšanas finanšu un tehnoloģiju jomā); tādēļ aicina EIB sadarbībā ar Komisiju sniegt lielāku tehnisko palīdzību konsultāciju un analīzes pakalpojumu, projektu pārvaldības un spēju veidošanas jomā tām dalībvalstīm, kas saņem mazu EIB finansējuma daļu; atgādina, ka finanšu instrumenti, piemēram, projektu obligācijas, būtu stingri jāizvērtē attiecībā uz to ietekmi finanšu, sociālajā un vides jomā, lai novērstu, ka viss riska slogs tiek nodots sabiedrībai;

13.  atzīst, ka bankas novērtējums par projektu īstenojamību un tradicionālais nozaru novērtējums, ko izmanto struktūrfondiem, var atšķirties; turklāt uzskata, ka intervences pasākumu efektivitāte būtu jāizvērtē pēc finanšu instrumentu potenciāla un ilgtspējas, vienlaikus ņemot vērā arī izmērāmos rezultātus, ko varētu sasniegt;

14.  aicina EIB, vadot savu pamatdarbību, pievērst uzmanību izmaksu lietderībai — rūpīgi uzraudzīt administratīvās izmaksas un maksas un ziņot par tām, ņemot vērā lielo skaitu EIB pārvaldīto pilnvaru; uzskata, ka ir būtiski, lai darbības tiktu attīstītas par samērīgu maksu; prasa EIB ziņojumos iekļaut izsmeļošu informāciju par pārvaldības izmaksu un maksu (tiešo, netiešo un kumulatīvo) struktūru atbilstoši pārvaldīto pilnvaru raksturam, projektu apjomam un izmantotajiem finanšu instrumentiem, t. i., aizdevumam, garantijai vai kapitālam;

15.  uzskata, ka AAA reitings ir būtiska vērtība EIB investīciju stratēģijas un ilgtermiņa aizdošanas prioritāšu attīstīšanā; tomēr atgādina, ka, lai veicinātu ES ekonomisko attīstību, EIB instrumenti un intervences pasākumi — jo īpaši tie, kas balstās uz riska nodošanu, —nevar būt bezriska instrumenti un pasākumi;

16.  norāda, ka Apvienotā Karaliste tika parakstījusi 16,1 % no EIB kapitāla, kas atbilda EUR 3,5 miljardiem iemaksātā kapitāla un EUR 35,7 miljardiem Bankas pieprasāmā kapitāla; prasa EIB vadībai noteikt ietekmi, kādu uz EIB atstās Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, un steidzami ziņot par to Parlamentam, lai saglabātu EIB spēju sasniegt tās politikas mērķus;

17.  aicina EIB, ņemot vērā visneatliekamākās tai radītās problēmas saistībā ar Apvienotās Karalistes lēmumu uzsākt 50. pantā paredzēto procedūru un atzīstot detalizētu izstāšanās noteikumu neparedzamību, sniegt Parlamentam detalizētu informāciju par projektiem un to īstenošanas posmu līdz 2017. gada beigām kopā ar iespējamo risku provizorisku novērtējumu;

Pievienotās vērtības un papildināmības uzraudzības pilnveidošana EIB finanšu pārvaldībā

18.  norāda, ka 2016. gadā EIB aizdevumu, garantiju un investīciju portfelis piesaistīja kopējās investīcijas EUR 280 miljardu apmērā; konstatē, ka ar ESIF apstiprinājuma saņemšanu saistīto investīciju apmērs 2016. gadā bija EUR 67,7 miljardi un tās galvenokārt bija paredzētas mazākiem uzņēmumiem (31 %), enerģētikai (22 %) un pētniecībai, attīstībai un inovācijai (22 %); tomēr pauž nožēlu par to, ka liela daļa ESIF portfeļa investīciju bija atvēlētas ar fosilo kurināmo saistītiem projektiem; atkārtoti norāda, ka par visiem projektiem ir jāveic padziļināta analīze un ietekmes uz vidi novērtējums;

19.  uzskata, ka absolūti izšķirīga nozīme ir ietekmes daudzkāršošanai un papildināmības nodrošināšanai; pieņem zināšanai, ka saskaņā ar EIB darbību modelēšanu un aplēsto ietekmi tām būtu jāveicina IKP izaugsme par papildu 1,1 % un papildu 1,4 miljonu darbvietu radīšana līdz 2030. gadam; atzinīgi vērtē to, ka 385 000 MVU gūs labumu no EIF finansējuma, atgādinot, ka MVU ir ES ekonomikas mugurkauls un nodarbinātības un ilgtspējīgas izaugsmes dzinējspēks; prasa EIB regulāri ziņot atjauninātu informāciju par panākto sviras efektu; tomēr saprot, ka sviras efekts svārstās starp nozarēm un ka projekts ar zemāku sviras efektu ne vienmēr nozīmē zemu pievienoto vērtību;

20.  uzsver, ka EIB darbība pašreizējā gausas atgūšanās periodā ir rūpīgi jāorientē uz kvalitatīviem projektiem, kas nodrošina pastiprinātu papildināmību attiecībā uz citiem pastāvošiem Savienības instrumentiem un EIB galvenajām operācijām; šajā sakarā cer, ka ir iespējams panākt ciešāku sadarbību starp EIB, Komisiju un dalībvalstīm, lai palielinātu tirgus elastību un uzlabotu digitālo un transporta infrastruktūru, kuras trūkums bieži vien tiek uzskatīts par šķērsli investīcijām;

21.  uzskata, ka par katru aptverto projektu būtu jāsniedz attiecīga kvalitatīva pārvaldības informācija, pamatojoties uz uzraudzības vai papildināmības rādītājiem, kā arī riskiem, lai varētu pienācīgi novērtēt tā pievienoto vērtību, sniegto iespēju veicināt efektivitāti vai devumu ES ekonomikā;

22.  aicina EIB sniegt precīzu informāciju, ja ir runa par ES ietekmi uz publiskajiem resursiem, par panākto minimālo un vidējo sviras efekta vērtību, kas novirzīta labuma guvējiem vai projektiem, un piesaistītā privātā finansējuma apjomu; prasa skaidri identificēt publiskā finansējuma un privātā kapitāla sviras efekta daļu; uzskata, ka pastāv risks, ka daudzkāršojošā ietekme tiek pārspīlēta un ka noteiktie mērķi un rezultāti ir tikai prognozes, kas nav apstiprinātas ar konkrētiem, precīziem, skaidriem un jaunākajiem statistikas datiem;

ESIF līdzšinējie sasniegumi

23.  norāda, ka tika sagaidīts, ka 2016. gada beigās ESIF būs piesaistījis kopējās attiecināmās investīcijas EUR 163,9 miljardu apmērā; tomēr norāda arī uz to, ka saskaņā ar EIB grupas 2018. gada darbības plānu faktiskais piesaistīto investīciju apjoms infrastruktūras un inovācijas atbalsta sadaļā (IIW) un MVU sadaļā (SMEW) 2016. gadā bija ne vairāk kā EUR 85,5 miljardi, kas, pieskaitot EUR 37 miljardu 2015. gadā, kopā veido EUR 122,5 miljardus investīcijām, kuras piesaistītas ar ESIF;

24.  izvirza jautājumu par to, vai izvirzīto mērķi EUR 500 miljardus var sasniegt ar ESIF 2.0 īstenošanu, un aicina EIB pierādīt pievienoto vērtību, kas ir ESIF kā finanšu instrumentam privāto investīciju stimulēšanai;

25.  atgādina, ka ESIF (kas atšķirībā no citiem pašreizējiem EIB finanšu instrumentiem saņem ES budžeta atbalstu) pamatojums ir papildināmības nodrošināšana, kopā ar jauniem partneriem no privātā sektora nosakot patiešām papildinošas un inovatīvas uz nākotni vērstas nozares un augstāka riska projektus;

26.  konstatē, ka joprojām nav attīstīta Investīciju plāna Eiropai (IPE) dažādo pīlāru savstarpējā papildināmība; atzīst — lai gan EIB grupai ir liela ietekme uz EIKC 2. pīlāra satvarā, grupas ietekme uz pārējiem 2. pīlāra pasākumiem (nodrošināt investīciju nonākšanu reālajā ekonomikā) un uz 3. pīlāru (uzlabot investīciju vidi — regulējuma reforma) ir ļoti ierobežota;

27.  uzsver papildināmības kritēriju nozīmi, kuri nozīmē, ka jāatbalsta darbības, kas ir tiesīgas saņemt ESIF atbalstu tikai tad, ja ar tām tiek novērstas skaidri noteiktas tirgus nepilnības vai nepietiekams investīciju līmenis un ja bez ESIF atbalsta tās nebūtu iespējams veikt tādā pašā apmērā vai ievērojot tādu pašu termiņu; pieprasa, lai EIB grupa pilnībā izmantotu tās riska uzņemšanās spēju un atlasītu inovatīvus uzņēmumus, tomēr vienlaikus demonstrētu iespēju sniegt patiesu pievienoto vērtību, piemēram, stabilu un kvalitatīvu darbvietu veidā;

28.  atgādina, ka visu ESIF atbalstīto projektu papildināmības novērtējums ir pienācīgi jādokumentē; pauž nožēlu par to, ka nav publicēti saskaņā ar ESIF 1.0 apstiprināto operāciju rezultātu pārskati; atgādina, ka šo pārskatu nepublicēšana rada gan pārskatatbildības, gan pārredzamības problēmas; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība attiecībā uz ESIF rādītāju kopsavilkumu, kas ir nepieciešams arī tādēļ, lai nodrošinātu ESIF Investīciju komitejas pārskatatbildību, un tāpēc norāda, ka pozitīvi ir tas, ka rādītāju kopsavilkums saskaņā ar ESIF 2.0 tiks publiskots; turklāt uzsver, ka ir vajadzīga skaidrāka definīcija papildināmības principam attiecībā uz darbībām ar augstāku riska pakāpi nekā EIB standarta operācijām, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību un pārredzamību projektu atlasē;

29.  aicina EIB sniegt pilnīgu un attiecīgu kvalitatīvu pārvaldības informāciju par ESIF noteikto mērķu īstenošanu, demonstrējot to faktisko papildināmību un ietekmi salīdzinājumā ar kritērijiem;

30.  aicina banku EIB sniegt ieskatu par ESIF projektiem, kas potenciāli ietver infrastruktūras iekārtas, kuras rada nopietnu ietekmi uz vidi un kuru papildvērtība ir apšaubāma, piemēram, biorafinēšanas iekārtas, tēraudlietuves, regazifikācijas un gāzes uzglabāšanas iekārtas un automaģistrāles; aicina EIB nopietni ņemt vērā vietējo iestāžu, ieinteresēto personu kopienu un pilsoniskās sabiedrības grupu paziņojumus par pienācīgas pārbaudes procedūrām; iesaka EIB, atsaucoties uz piesardzības principu, iesaldēt un, ja nepieciešams, atsaukt finansējumu ikvienā gadījumā, kad ir zinātniski pierādījumi vai nopietns risks saistībā ar vides pārkāpumiem un sabiedrībai vai vietējām kopienām nodarītu kaitējumu;

31.  uzstāj, ka pārskatatbildības nolūkā ir jāattīsta uz rezultātiem orientētas investīcijas, kas Investīciju komitejai regulāri jānovērtē, izmantojot rezultātu pārskatu, lai apzinātu labi orientētus projektus, kuri efektīvi ietekmē makroekonomiku vai stimulē ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu; prasa sniegt objektīvu pārskatu par šo projektu papildināmību, pievienoto vērtību un atbilstību Savienības politikai vai citām tradicionālām EIB operācijām;

32.  pauž nožēlu par to, ka tikai 20 % no ESIF finansējuma ir saņēmuši projekti, kas veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, savukārt EIB standartportfeļa gadījumā 25 % robežvērtība ir sasniegta; aicina EIB nodrošināt standartu maksimuma ievērošanu visos gadījumos, lai aizsargātu vidi un izpildītu COP21 kritērijus;

33.  pauž bažas par to, ka 2016. gada beigās ESIF investīcijas sociālajā infrastruktūrā (cilvēkkapitāls, kultūra un veselība) bija tikai 4 % (mazāk nekā EUR 900 miljoni) un šī nozare bija vismazāk atbalstītā nozare ESIF kopumā un divās atsevišķajās sadaļās (IIW un MVU); uzsver, ka pastāv skaidra un steidzama nepieciešamība ievērojami palielināt šādu investīciju apjomu un īpatsvaru;

34.  pauž nožēlu, ka pašreizējie atbalsta dienesti nav klāt uz vietas katrā dalībvalstī, lai novērstu spēju nepilnības; uzskata, ka vietējiem un reģionāliem dalībniekiem būtu jāsaņem pienācīgi paskaidrojumi vai stratēģiskas norādes, jo īpaši attiecībā uz ESIF pozicionēšanu un iespējamu kombinēšanu ar citiem Savienības vai EIB līdzekļiem; norāda, ka sadarbība starp ESIF un citiem ES finansējuma avotiem (COSME, “Apvārsnis 2020”) būtu jāuzlabo, lai nodrošinātu labākas sinerģijas; norāda, ka ESIF nebūtu jāuzskata par tikai vēl vienu papildu finansējuma avotu un ka pienācīga uzmanība būtu jāpievērš tam, lai novērstu dubultu mērķu noteikšanu vai dubultu finansēšanu;

35.  pieņem zināšanai to, ka palielinās to EIB īpašo darbību apjoms, kas izriet no ESIF īstenošanas pirmā pusotra gada; uzskata, ka ESIF atbalstītajām EIB īpašajām darbībām ir jānodrošina papildināmība salīdzinājumā ar citiem EIB, EIF vai Savienības finanšu instrumentiem;

36.  mudina uzlabot operāciju atlases procesa pārredzamību un visas operatīvās informācijas izpaušanu par parakstītām operācijām, izmantojot rezultātu pārskatu, kā arī uzlabot operāciju pārskatatbildību;

37.  prasa racionalizēt pārvaldības pasākumus, lai labāk definētu attiecīgos Komisijas un EIB pienākumus, nodrošinātu neatkarību un novērstu dažādu lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīto dalībnieku, jo īpaši ESIF Investīciju komitejas locekļu, interešu konfliktus;

38.  atzinīgi vērtē to, ka ir palielināta ESIF 2.0 pārskatatbildība Eiropas Parlamenta priekšā (cita starpā ar regulāriem ziņojumiem un EP pārstāvi ESIF Valdē), kā arī ESIF rezultātu pārskata pārredzamības palielināšanu; tādēļ gaida saskaņā ar rezultātu pārskatu veikto projektu novērtējumu publicēšanu atbilstoši ESIF 2.0 regulai, lai nodrošinātu, ka ES budžeta līdzekļi tiek izmantoti tikai kā garantija projektiem, kuru raksturs attaisno tādu papildu publisku atbalstu; tomēr pauž nožēlu par to, ka priekšlikumam par ESIF termiņa pagarināšanu nebija pievienots ne ietekmes novērtējums, kā to paredz labāka regulējuma vadlīnijas, ne ex ante novērtējums, kā tas prasīts Finanšu regulas 30. un 140. pantā par izdevumu programmām un finanšu instrumentiem;

39.  iesaka gada ziņojumos norādīt, kā EIB ir izmantojusi Eiropas Parlamenta rezolūcijās iekļautos ieteikumus, un šai pārskatatbildības praksei piešķirt oficiālu statusu;

Pārmaiņu un vērtību radīšanas faktoru noteikšana attiecībā uz ES sabiedriskās politikas mērķu īstenošanu

40.  ņem vērā ziņojumu par ES iekšienē veiktajām EIB operācijām 2016. gadā, kurā galvenajos vilcienos informēts par finansējumu, ko tā sniegusi četrās sabiedriskās politikas pamatjomās, proti, inovācija un prasmes (19,6 % no EIB parakstītā apjoma 2016. gadā— EUR 13,1 miljards), MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumi (31,7 % — EUR 21,3 miljardi), infrastruktūra (27,1 % — EUR 18,1 miljards) un vide (21,6 % — EUR 14,5 miljardi);

41.  pauž nožēlu par to, ka ziņojumā par ES iekšienē veiktajām EIB operācijām 2016. gadā nav sniegta strukturēta informācija par vienu no bankas transversālās politikas virzieniem, t. i., ekonomiskās un sociālās kohēzijas politiku; pauž bažas par to, ka 2016. gadā jau otro gadu EIB investīcijas kohēzijā nesasniedza plānoto 30 % līmeni (Eiropas Savienībā 26,8 % 2016. gadā un 25,2 % 2015. gadā);

42.  uzsver, ka EIB gada pārskatos ir jāiekļauj sīkāka analīze par investīciju vajadzībām katrā ES nozarē, lai varētu apzināt jomas, kurās ir pārāk maz investīciju ES prioritāšu īstenošanai; uzskata, ka EIB būtu jāizvērtē savu investīciju instrumentu spēja novērst šādus iztrūkumus;

43.  uzskata, ka EIB aizdošanas darbību varētu pastiprināt, efektīvāk un stratēģiskāk sadalot resursus, orientējoties uz produktīviem un ilgtspējīgiem investīciju projektiem ar pierādītu pievienoto vērtību, kā arī labāku sinerģiju ar publiskajiem līdzekļiem, lai veicinātu publiskās investīcijas un stimulētu iekšējo pieprasījumu; uzsver, ka līdz ar šādu pastiprināšanu EIB būtu atbilstoši jādažādo savu produktu klāsts, cita starpā efektīvāk un pārredzamāk izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības — vienlaikus saglabājot līdzsvaru starp publisko un privāto labumu — un īstenojot citus inovatīvus risinājumus, lai labāk apmierinātu reālās ekonomikas vajadzības;

44.  vērš uzmanību uz daudzajiem aicinājumiem EIB paātrināt un atvieglot paraugprakses izplatīšanu dalībvalstīs, it īpaši izmantojot attiecīgās valsts attīstību veicinošās bankas, investīciju platformas un institūcijas, kas ir svarīgs instruments koordinētai ES reaģēšanai uz zemo investīciju līmeni;

45.  pauž nožēlu par to, ka sociālās investīcijas veido mazāk nekā 6 % no EIB gada portfeļa; uzsver, ka sociālā kohēzija EIB ir būtisks, horizontāls un prioritārs mērķis, un uzstāj, ka bankai būtu jāņem vērā nepieciešamība samazināt nevienlīdzību un atšķirības Eiropas Savienībā un investēt sociālajā jomā un plašākā ģeogrāfiskā mērogā;

Atbalsts MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem

46.  atzīst, ka tendence izstrādāt vairāk finanšu instrumentu MVU atbalstam salīdzinājumā ar tradicionālajām dotācijām ir politisks uzdevums un nostājas maiņa attiecībā uz darījumu uzraudzību, līdzekļu pārvaldību un to, kādā ātrumā MVU tiek izmaksāti līdzekļi; norāda, ka MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumiem ir izšķirīga nozīme Eiropas ekonomikā, radot darbvietas un bagātību un veicinot inovāciju; uzsver, ka MVU veido vairāk nekā 90 % no ES uzņēmumiem un nodarbina divas trešdaļas no aktīvajiem darba ņēmējiem, tādēļ EIB arī turpmāk par vienu no galvenajām prioritātēm būtu jāuzskata atbalsts MVU un vidējas kapitalizācijas uzņēmumu piekļuvei finansējumam; atgādina, ka EIB vajadzētu būt vienai no institūcijām, kas palīdz samazināt finansējuma trūkumu, ar ko saskaras MVU;

47.  konstatē, ka EIB atbalsts MVU, izmantojot Eiropas Investīciju fondu, veidoja aptuveni 33,6 % no tās finansējuma 2016. gadā, ar finanšu starpnieku palīdzību piesaistot investīcijas EUR 36,2 miljardu apmērā, lai atbalstītu 3,8 miljonus darbvietu;

48.  norāda, ka ir paplašināts InnovFin produktu klāsts, jo izveidoti divi jauni finansēšanas mehānismi, kas paredzēti demonstrējumu projektiem atjaunojamo energoresursu enerģijas un infekcijas slimību jomā; atzinīgi vērtē jauno operāciju EUR 140 miljonu apmērā, kura ietver vienādranga aizdevumu platformu, kas veido saikni starp investoriem un finansējumu meklējošiem MVU;

49.  aicina EIB ciešāk sadarboties ar tās finanšu starpniekiem dalībvalstīs, lai izplatītu attiecīgu informāciju potenciālajiem saņēmējiem nolūkā izveidot uzņēmējiem labvēlīgu vidi, kas ļautu MVU vieglāk piekļūt finansējumam; uzsver EIB nozīmi partnerību veicināšanā un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu un inovatīvu jaunuzņēmumu darbības finansēšanai paredzētu atbalsta instrumentu stiprināšanā; tāpat aicina EIB ciešāk sadarboties ar reģionālajām publiskajām iestādēm, lai optimizētu MVU finansēšanas iespējas;

50.  uzsver, ka EIB ir turpmāk jāattīsta sava riska kultūra, lai uzlabotu efektivitāti un papildināmību starp tās pasākumiem un dažādām ES politikas jomām, jo īpaši ekonomiski mazāk attīstītos reģionos vai reģionos, kuros trūkst stabilitātes, ievērojot regulāru un ilgtermiņa mērķi, proti, vieglāku piekļuvi finansējumam MVU, vienlaikus neatkāpjoties no pareizas pārvaldības principiem;

51.  uzsver nepieciešamību pielāgot investīciju programmas maza mēroga projektiem, lai nodrošinātu MVU līdzdalību; uzskata, ka EIB būtu jāveicina mikrouzņēmumu finansējuma iespējamā trūkuma novēršana, vairāk izmantojot tādus finanšu instrumentus un produktus kā mikrofinansēšanas mehānismi un garantijas;

52.  uzsver, ka piekļuve finansējumam un internacionalizācija ir svarīgi šķēršļi, ar ko saskaras MVU; uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas mugurkauls; uzskata, ka, neraugoties uz pareizā virziena izvēli, EIB ir jādara vairāk, lai MVU nodrošinātu vienkāršāku un efektīvāku piekļuvi finansējumam un tie varētu iekļauties globālajās vērtības ķēdēs; uzskata, ka EIB ir jāatbalsta ES uzņēmumi, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību ārvalstīs, tostarp izmantojot arī tirdzniecības finansēšanas instrumentu;

Inovācija un prasmes

53.  uzsver, ka investīcijām inovācijā un prasmēs ir izšķirīga nozīme Eiropas zināšanu ekonomikas attīstīšanā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, arī attiecībā uz 3 % no IKP izlietošanu pētniecībai un izstrādei; īpaši cer, ka EIB sadarbībā ar Komisiju un dalībvalstīm finansēs projektus, kuri var nodrošināt, ka īsā un vidējā termiņā tiek novērsts kvalificēta darbaspēka trūkums, kas ir liels šķērslis investīcijām;

54.  norāda, ka kopējie aizdevumi inovatīviem projektiem 2016. gadā sasniedza EUR 13,5 miljardus, no kuriem EUR 12,2 miljardi attiecās uz pirmoreiz parakstītiem darījumiem, savukārt jaunām operācijām atbilstošās kopējās projektu investīciju izmaksas bija EUR 50,2 miljardi;

55.  mudina EIB nodrošināt atbalstu inovatīviem uzņēmumiem jaunu produktu, procesu un pakalpojumu izstrādē un komercializācijā, jo šiem uzņēmumiem ir grūtības saņemt finansiālu palīdzību no komercbankām; uzsver EIB lomu, palīdzot pabeigt Eiropas digitālā tīkla (piemēram, ātras platjoslas) izveidi un radīt vienoto digitālo tirgu, arī attiecībā uz digitālajiem pakalpojumiem; mudina EIB izstrādāt iniciatīvas ar mērķi veicināt publiskā un privātā sektora investīcijas pētniecībā un izstrādē informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, dzīvības zinātņu, pārtikas, ilgtspējīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības un mazoglekļa tehnoloģiju nozarē;

56.  atzinīgi vērtē zināšanu ekonomikas aizdevumu programmas pārskatīšanu izglītības nozarē, kuras rezultātā finansējums tiek piešķirts ne vien jauniešiem paredzētiem projektiem, bet arī profesionālajai apmācībai un mūžizglītībai visām vecuma grupām;

Investīcijas infrastruktūrā

57.  uzskata, ka Savienībai prioritārā kārtā būtu jāīsteno projekti ar patiesu Eiropas pievienoto vērtību; ir pārliecināts, ka inovatīvai un efektīvai ekonomikai ir vajadzīga moderna, videi labvēlīga un kvalitatīva transporta sistēma un infrastruktūra un ka tām ir jābūt starp Savienības prioritātēm, īpašu uzmanību pievēršot inovatīviem multimodāliem infrastruktūras un transporta risinājumiem mazapdzīvotos apgabalos;

58.  aicina EIB pievērst lielāku uzmanību infrastruktūras projektu īstenošanai, jo īpaši vājākajos reģionos, lai novērstu ekonomiskās konverģences procesa palēnināšanos; tādēļ aicina apsvērt ES līmeņa publiskā finansējuma pasākumus, tostarp arī pagaidu rakstura pasākumus, kas varētu patiesi atdzīvināt publiskās investīcijas infrastruktūrā;

59.  uzsver, ka Eiropas investīciju politikā vairāk uzmanības ir jāpievērš horizontāliem jautājumiem, jo īpaši attiecībā uz turpmākiem ilgtspējīgiem transporta līdzekļiem un pakalpojumiem, kuriem būs nepieciešama alternatīvu enerģijas un telekomunikāciju tīklu vienlaicīga un saskaņota attīstīšana; tādēļ uzsver EIB izšķirīgo nozīmi, nodrošinot ilgtermiņa finansējumu, kas nepieciešams šāda tipa projektu īstenošanai konkurences apstākļos;

60.  ņem vērā EIB finansēšanas darbību infrastruktūras un transporta jomā, kas 2016. gadā kopā veidoja EUR 18,1 miljardu, un atgādina, cik svarīgi ir sniegt ES iedzīvotājiem patiesu pievienoto vērtību ekonomikas, vides un sociālajā jomā, kā arī veikt detalizētus ex ante novērtējumus par atlasītajiem projektiem un ex post novērtējumus par sasniegtajiem rezultātiem;

61.  aicina EIB attiecībā uz infrastruktūras darījumiem ES investēt ievērojami vairāk līdzekļu, lai agrīnākā posmā projektu identificēšanas un iepriekšējās novērtēšanas laikā sniegtu visaptverošu konsultatīvu palīdzību iestādēm vietējā līmenī un mazākām pašvaldībām;

62.  pauž bažas attiecībā uz EIB EUR 1,5 miljardu aizdevumu Adrijas jūras cauruļvada projektam, kas tranzītvalstīs, t. i., Albānijā, Grieķijā un Itālijā, dažādā mērā neatbilst ekvatora principos noteikto vides un sociālo standartu minimumam; pauž nožēlu par to, ka ERAB jau ir piešķīrusi finansējumu EUR 500 miljonu apmērā, un uzskata, ka šis projekts nav piemērots EIB investīcijām un nevienai bankai, kas vēlas veikt sociālā un vides ziņā atbildīgas investīcijas, nebūtu jāapsver tā finansēšana;

Vides un klimata pasākumi

63.  pieņem zināšanai EIB apņemšanos vismaz 25 % no ES aizdevumu portfeļa veltīt mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgai izaugsmei; konstatē, ka ar vidi saistīto operāciju kopējā vērtība 2016. gadā bija EUR 14,4 miljardi, no kuriem EUR 4,9 miljardus veidoja operācijas ilgtspējīga transporta jomā, EUR 5,0 miljardus — operācijas vides aizsardzības un dabas resursu efektivitātes jomā un EUR 4,6 miljardus — operācijas atjaunojamo energoresursu enerģijas un energoefektivitātes jomā; turklāt norāda, ka saistībā ar transversālo klimata politikas mērķi parakstītie darījumi veidoja EUR 17,5 miljardus;

64.  uzsver, cik svarīgi cīņā pret klimata pārmaiņām ir COP21 noteiktie mērķi attiecībā uz transportu; pauž bažas par to, ka transports rada gandrīz ceturto daļu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju Eiropā un ir galvenais gaisa piesārņojuma cēlonis pilsētās, emisiju līmenim šajā nozarē joprojām esot augstākam nekā 20. gadsimta deviņdesmitajos gados; norāda, ka 2014.–2016. gadā EIB finansēja fosilās enerģijas projektus dalībvalstīs par kopējo summu EUR 5,3 miljardi, proti, divus naftas projektus, vienu oglekļa projektus un 27 ar gāzi saistītus projektus, papildus EUR 976 miljoniem, kas sniegti ar ārējo garantiju sešu projektu finansēšanai ārpus ES, no kuriem viens projekts bija saistīts ar oglekli un pieci — ar fosilo gāzi; uzsver, ka finansēšanai būtu jāveicina pāreja no autotransporta uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem;

65.  uzsver, ka ir svarīgi, lai projekti, ko EIB plāno finansēt vai līdzfinansēt, būtu saderīgi ar valsts klimata mērķiem saistībā ar COP21 īstenošanu;

66.  aicina EIB veicināt projektu finansēšanu saskaņā ar tās klimata stratēģiju un Parīzes nolīgumu, pakāpeniski izbeidzot sniegt atbalstu fosilajam kurināmajam, lai kļūtu par svarīgu ES instrumentu kopīgajos globālajos centienos risināt klimata pārmaiņu problēmas, un atbalstīt ilgtspējīgu attīstību un konkurētspējīgākas, drošākas un ilgtspējīgākas energosistēmas panākšanu saskaņā ar enerģētikas stratēģiju laikposmam līdz 2030. gadam; šajā nolūkā aicina EIB atturēties no tādu projektu finansēšanas, kuri ietver ļoti piesārņojošas un novecojušas tehnoloģijas, jo īpaši, kad tiek veicinātas investīcijas enerģētikas nozarē; aicina EIB palielināt tās aizdevumus publiskās infrastruktūras projektiem, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņu sekas (piemēram, plūdus), un mazapjoma atjaunojamo energoresursu projektiem.

67.  aicina EIB vēl vairāk pastiprināt savu atbalstu atjaunojamās enerģijas nozarē, jo īpaši attiecībā uz decentralizētiem un mazapjoma projektiem;

Reaģēšana uz globālām problēmām

68.  atgādina, ka 10 % no EIB kreditēšanas darbībām kopumā ir veltīti operācijām ārpus Savienības, un norāda, ka salīdzinājumā ar 2015. gadu ir pieaudzis tā finansējuma kopapjoms, ko EIB piešķir projektu virzītājiem ārpus ES; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi, lai EIB ik gadu ziņotu par savām operācijām ārpus Savienības attiecībā uz Savienības ārējās darbības vispārējo principu ievērošanu un lai EIB pienācīgi pildītu savu lomu saskaņā ar ES atjaunoto apņemšanos nodrošināt politikas saskaņotību attīstībai un atbilstīgi citiem ES politikas virzieniem, ANO Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam un Parīzes nolīgumam, atbalstītu izglītību un pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu, nodrošinātu cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību pilnīgu ievērošanu un veicinātu dzimumu līdztiesību; uzsver, ka EIB būtu pienācīgi jāņem vērā ES tirdzniecības stratēģija, arī pašreizējie un turpmākie tirdzniecības nolīgumi, atbalstot ES uzņēmumus ārvalstīs;

69.  aicina EIB sadarbībā ar EĀDD un Komisijas DG DEVCO izstrādāt metodiku, ar ko novērtēt ārpus ES īstenoto EIB aizdevumu operāciju ietekmi uz ES attīstības sadarbību kopumā, it sevišķi attiecībā uz Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ietekmi uz cilvēktiesībām;

70.  pieņem zināšanai EIB iniciatīvas ar mērķi stiprināt ekonomikas noturību migrācijas izcelsmes valstīs un jo īpaši tās centienus izstrādāt spēcīgu Āfrikā īstenotās ES ārpolitikas ietekmes pastiprinātāju;

71.  uzskata, ka EIB ir jāpastiprina sava riska uzņemšanās un garantijas spēja, jo īpaši attiecībā uz privātā sektora attīstīšanas un nostiprināšanas projektiem un projektiem, kas ir daļa no ekonomikas noturības iniciatīvas;

72.  atkārtoti norāda, ka Revīzijas palātai ir plašāk jāizvērtē EIB operācijas, kas gūst labumu no ES budžeta, un rūpīgāk jāpārbauda saskaņā ar EIB ārējo aizdevumu pilnvarām īstenotās operācijas;

73.  uzsver, ka EIB ārējām operācijām būtu jāatbalsta ES sevišķi svarīgās politikas jomas;

74.  ņem vērā to, ka EIB palielina ĀKK Ietekmes finansējuma programmas kapacitāti un to pārveido par apgrozības fondu ar EUR 300 miljoniem, kas paredzēti tiešai migrācijas jautājuma risināšanai, atbalstot privātā sektora iniciatīvas; norāda, ka EIB arī darīs pieejamus EUR 500 miljonus no ĀKK investīciju mehānisma publiskā sektora projektiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta migrācijai; uzsver, ka ir svarīgi EIB finansējumu neizmantot drošības vai robežkontroles nolūkiem; uzskata, ka drīzāk būtu jāpievēršas trešo valstu ilgtspējīgai attīstībai; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir attiecībā uz īstenotajiem projektiem veikt detalizētas uzticamības pārbaudes cilvēktiesību jomā; aicina EIB, īstenojot tās projektus, ņemt vērā jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus un attiecīgi izbeigt aizdevumu izsniegšanu; iesaka EIB līdz 2018. gada beigām sākt ievērot attiecīgās ANO Cilvēktiesību konvencijas, lai racionalizētu cilvēktiesību ievērošanas pienācīgu pārbaudi visos projekta cikla līmeņos; prasa izstrādāt praktiskus norādījumus par novērtējumu aspektiem saistībā ar visām cilvēka pamattiesībām un skartajām grupām un izmantot tos ex ante novērtējumā un pastāvīgajā uzraudzībā par katru projektu atsevišķi; prasa Komisijai sniegt novērtējumu par cilvēktiesību pārkāpumu riskiem saistībā ar ES garantiju;

75.  vērš uzmanību uz 2003. gadā saskaņā ar Kotonū nolīgumu uzsāktā investīciju mehānisma efektivitāti un prasa, lai šāda veida instruments tiktu saglabāts pēc Eiropas Savienību ar tās ĀKK partneriem saistošo nolīgumu atjaunošanas 2020. gadā;

76.  aicina EIB saistībā ar tās jaunajām ārējo aizdevumu pilnvarām nodrošināt, ka tās darbība migrācijas jomā, kas tagad ir prioritāte līdz ar klimatu, MVU un sociālekonomisko infrastruktūru, sniedz reālu pievienoto vērtību un nodrošina papildināmību; tādēļ uzsver nepieciešamību pienācīgā veidā īstenot jaunizveidoto ekonomikas noturības iniciatīvu, atbalstot projektus, kas atšķiras no iepriekš finansētajiem;

77.  atzinīgi vērtē EIB lomu vietējā privātā sektora attīstīšanā un atbalstu mikrofinansēšanai un atzīst, ka EIB darbības sniedz jaunas iespējas ekonomikā un tirdzniecībā; uzsver, ka EIB darbības ir pienācīgi un efektīvi jāpielāgo pašreizējiem starptautiskajiem uzdevumiem; prasa paplašināt EIB ārējo aizdevumu pilnvaras, lai palielinātu tās lomu ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā un stratēģiski reaģētu uz migrācijas pamatcēloņiem, un prasa EIB aktīvāk iesaistīties jaunās privātā sektora stratēģijas īstenošanā; aicina EIB šajā sakarā pastiprināt savu līdzdalību infrastruktūras, transporta un digitalizācijas projektos, kas vajadzīgi vietējo un reģionālo tirdzniecības maršrutu un MVU internacionalizācijas veicināšanai, tādējādi aktīvi sekmējot PTO tirdzniecības atvieglošanas nolīguma īstenošanu; atkārtoti uzsver, ka EIB ir jāpieskaņo savas darbības ANO IAM;

78.  norāda, ka 2016. gadā EIB apstiprināja jaunus mikrofinansēšanas mehānismus — vienu Karību jūras reģionam, vienu Klusā okeāna reģionam un divus Āfrikai par kopējo summu EUR 110 miljoni un vienu dienvidu kaimiņreģionam EUR 75 miljonu apmērā; atgādina, ka ar EIB mikrofinansēšanas mehānismiem un tehnisko palīdzību pie vairāk nekā 1,5 miljoniem saņēmēju ir nonākuši EUR 300 miljoni; aicina EIB tās nākamajā ziņojumā iekļaut informāciju par sviras efektu, ko šie mehānismi panākuši kopā ar finansējumu, kas piešķirts, izmantojot ārējās darbības finanšu instrumentus;

79.  ņem vērā to, ka 2016. gadā vairāk nekā pusē no visām EIB aizdevumu operācijām, kas veiktas saskaņā ar ārējo aizdevumu pilnvarām, līdzekļus saņēma vietējie finanšu starpnieki, lai veicinātu mikroaizdevumus; aicina EIB izvērtēt finanšu starpnieku īstenotos tālākaizdevumus no dzimumu aspekta, ņemot vērā to, ka mikroaizdevumi lielākoties tiek virzīti sievietēm uzņēmējām;

80.  norāda, ka EIB plāno EIB grupā izveidot attīstības filiāli ar mērķi izveidot ES attīstības banku; aicina EIB un Komisiju turpināt šos sagatavošanās darbus pārredzamākā un iesaistošākā veidā, iekļaujot sabiedriskās apspriešanas procesu;

81.  norāda, ka EIB ar saviem kreditēšanas instrumentiem var būt svarīgs ietekmes līdzeklis ES jaunajā ekonomikas diplomātijā; šajā sakarā uzsver, ka EIB savās operācijās ir jāņem vērā ekonomikas diplomātijas apsvērumi;

82.  atbalsta partnerību stiprināšanu starp EIB un dalībvalstu attīstības aģentūrām un projektus, ko kopīgi īsteno EIB un citas daudzpusējas attīstības bankas, jo īpaši tad, ja minēto projektu mērķis ir palīdzēt sasniegt ANO 2030. gada IAM;

83.  norāda, ka dažos pēdējos gados ir trūcis uz Āziju orientētu ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) atbalsta operāciju; uzsver, ka ES investoru un jo īpaši MVU klātbūtnei Ķīnas, Indijas un ASEAN valstu tirgos vajadzētu būt lielākai un investoriem būtu jāgūst labums no vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem; aicina EIB nodrošināt tiešu finansējumu ES uzņēmumiem, atbalstot ārējās investīcijas, arī izmantojot ārējo aizdevumu pilnvaras;

EIB korporatīvās pārvaldības, darījumdarbības prakses, pārredzamības un pārskatatbildības standartu nostiprināšana

84.  uzskata, ka būtu jānostiprina saikne starp ietekmi un darbības rezultātu pārbaudi, no vienas puses, un lielāku pārskatatbildību un pamanāmību, no otras puses, pamatojoties uz ticamības pārbaudes procesu, kas ir saistošs visām ieinteresētajām personām (finanšu starpniekiem, virzītājiem un galīgajiem saņēmējiem, balstoties uz vispārēju integritāti un kontroli saskaņā ar principu “pazīsti savu klientu”); aicina EIB atklāt informāciju par augsta riska apakšprojektiem un dalīties iegūtajā pieredzē ar citām starptautiskām daudzpusējām attīstības bankām, jo īpaši apmainoties ar informāciju par rezultātiem, kas iegūti uzņēmumu vai nodokļu pienācīgā pārbaudē vai “pazīsti savu klientu” pārskatīšanā,

85.  atzīst to, cik svarīgi ir vairot izpratni vietējā un reģionālā līmenī par finansējuma un tehniskā atbalsta pieejamību visā ES; turklāt atzīst, ka pienācīga informētība par EIB līdzdalību tādu projektu finansēšanā, kuros ir iesaistītas dažādas ieinteresētās personas, ir ļoti svarīga, lai vietējie iedzīvotāji apzinātos savas tiesības iesniegt sūdzību vai pārsūdzību Sūdzību mehānisma birojam un Eiropas ombudam; norāda, ka 2016. gadā tika reģistrētas 89 sūdzības, no kurām 84 bija pieņemamas, salīdzinājumā ar 2015. gadā saņemtajām 56 sūdzībām;

86.  pauž bažas par ierosināto politikas pārskatīšanu attiecībā uz EIB sūdzību izskatīšanas mehānismu (EIB SIM) un aicina EIB jo īpaši nodrošināt, ka EIB SIM vadītājs pienācīgi reģistrē visas sūdzības un informē sūdzības iesniedzējus par sūdzības saņemšanu, pirms tiek pieņemts lēmums par pieņemamību; nodrošināt, ka EIB SIM vadītājs ir neatkarīgs no citām bankas pārvaldības struktūras daļām un var pieņemt visus lēmumus attiecībā uz sūdzības pieņemamību bez pienākuma konsultēties ar EIB grupas dienestiem, arī pieņemot lēmumus attiecībā uz sūdzības atbilstību izmeklēšanai/ atbilstības pārbaudei vai mediācijai, pat ja nav vienošanās ar EIB dienestiem, ģenerālinspektoru vai Vadības komiteju; ievērot Eiropas ombuda sniegtos piemērus par administratīvas kļūmes noteikšanu, lai iekļautu nekvalitatīvas vai nesekmīgas pārvaldības veidus, piemēram, administratīvus pārkāpumus, netaisnību, diskrimināciju, ļaunprātīgu varas izmantošanu, atbildes nesniegšanu, informācijas atteikumu un lieku kavēšanos; un nodrošināt, ka procedūra ir pēc iespējas pārredzama, SIM izpaužot informāciju par savām procedūrām, operācijām un lietām proaktīvi, un ka SIM vadītāja un darbinieku darbā pieņemšanas procedūras tiek padarītas pārredzamākas;

87.  vērš uzmanību uz sabiedriskās apspriešanas laikā paustajām bažām attiecībā uz dažiem priekšlikumiem pārskatīt EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma biroja darbību, proti, izslēgt no SIM kompetences gadījumus, kas attiecas uz publisko iepirkumu, kā arī jautājumus saistībā ar EIB politikas likumību, un ierobežot Sūdzību izskatīšanas mehānisma biroja neatkarību, paredzot pienākumu apspriesties ar citiem dienestiem pirms sūdzības pieņemamības izvērtēšanas un samazinot biroja spēju sniegt ieteikumus; stingri mudina Vadības komiteju ņemt vērā šīs bažas;

88.  uzsver Eiropas ombuda īstenotās publiskās kontroles pār EIB nozīmību;

89.  atzinīgi vērtē EIB Direktoru padomes sanāksmju protokolu publiskošanu un iesaka EIB apsvērt arī Vadības komitejas sanāksmju nekonfidenciālās informācijas publiskošanu; atkārtoti aicina projektu līmenī sistemātiski publiskot noslēguma ziņojumus par EIB darbībām ārpus Eiropas, kā arī EIB projektu 3 pīlāru izvērtējumā un rezultātu mērīšanas sistēmas piemērošanā gūto informāciju; uzskata, ka rezultātu pārskata atklāšanas prakse, kā tas paredzēts attiecībā uz ESIF 2.0, būtu jāpiemēro visiem EIB īstenotajiem projektiem; norāda, ka šāda informācijas atklāšana būtu liels sasniegums attiecībā uz EIB darījumu pārredzamību;

90.  pauž dziļas bažas par to, ka bankas vadība līdz šim nav sniegusi nekādu atbildi attiecībā uz konkrētajiem norādījumiem Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūcijas par EIB 2015. gada finansiālās darbības kontroli 75. un 76. punktā, un atgādina par nepieciešamību paredzēt stingrākus noteikumus par interešu konfliktiem un skaidrus, stingrus un pārredzamus kritērijus jebkāda veida korupcijas novēršanai; atkārtoti norāda, ka EIB ir jāpārskata tās rīcības kodekss, lai nodrošinātu, ka tās viceprezidenti nav atbildīgi par operācijām savā izcelsmes valstī, jo tas apdraud iestādes neatkarību; pauž lielas bažas par konstatētajām nepilnībām pastāvošajos EIB mehānismos iespējamu interešu konfliktu nepieļaušanai tās vadības struktūrās; šajā sakarā aicina EIB ņemt vērā ombuda ieteikumus un pārskatīt savu rīcības kodeksu pēc iespējas drīzāk, lai labāk novērstu interešu konfliktus tās vadības struktūrās un iespējamos “virpuļdurvju efekta” gadījumus; aicina EIB pievienoties iestāžu nolīgumam par ES Pārredzamības reģistru, tiklīdz būs pabeigtas sarunas starp Komisiju, Parlamentu un Padomi;

91.  uzsver, ka visu veidu kaitnieciskas nodokļu prakses apkarošanai arī turpmāk jābūt svarīgai EIB prioritātei; aicina EIB ātri piemērot attiecīgos ES tiesību aktus un standartus nodokļu apiešanas, nodokļu oāžu un citās saistītās jomās un pieprasīt saviem klientiem attiecīgi ievērot minētos noteikumus; pauž bažas par to, ka EIB neatklāj informāciju par galīgajiem faktiskajiem īpašniekiem, jo īpaši gadījumos, kad finansējums ir atkarīgs no privātā kapitāla fondiem; mudina EIB veikt proaktīvus pasākumus un īstenot stingrākus uzticamības pārbaudes pasākumus gadījumos, kad konstatēts, ka EIB projekti ir saistīti ar jurisdikcijām, attiecībā uz kurām pastāv bažas nodokļu jomā;

92.  uzstāj, ka EIB ir jāizveido pilnīgs un publiski pieejams finanšu starpnieku atlases kritēriju saraksts, lai pastiprinātu ES apņemšanos apkarot ļaunprātīgu rīcību nodokļu jomā un efektīvāk novērstu korupcijas un noziedzīgu grupu vai teroristu iefiltrēšanās risku; uzsver, ka ir jāuzlabo projektu novērtēšanas kritēriji, lai nodrošinātu, ka ES līdzekļi netiek ar struktūru starpniecību investēti trešās valstīs, kuras neievēro starptautiskos nodokļu standartus;

93.  uzsver, ka būtu jāpastiprina standarti nodokļu pārredzamības un labas nodokļu pārvaldības jomā, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; ņem vērā to, ka 2017. gada beigās tika pieņemts ES saraksts, kurā iekļautas nodokļu jurisdikcijas, kas nesadarbojas; šajā sakarā aicina EIB pašlaik notiekošajā pārskatīšanā pastiprināt tās politiku attiecībā uz nepārredzamām un nesadarbīgām jurisdikcijām (NCJ politika), izstrādājot plašāku atbildīgu nodokļu politiku; aicina EIB demonstrēt iespējas īstenot augstākus nodokļu pārredzamības standartus, pieņemot politiku, kas pārsniedz juridisko prasību minimumu, un EIB uzņemoties vadošo lomu taisnīgas nodokļu politikas jomā; īpaši uzsver nepieciešamību tiešu un netiešu aizdevumu piešķiršanai par nosacījumu bez jebkādiem izņēmumiem izvirzīt nodokļu un finanšu datu publicēšanu par katru valsti atsevišķi un datu apmaiņu par labuma guvēju un finansēšanas operācijās iesaistīto finanšu starpnieku faktiskajām īpašumtiesībām;

94.  pozitīvi vērtē EIB piešķirto nozīmību absolūtas neiecietības politikai attiecībā uz krāpšanu, korupciju un slepenu vienošanos; aicina EIB veikt visus atbilstošos pasākumus, tostarp apturēt maksājumus un aizdevumu izmaksāšanu, lai aizsargātu EIB un ES finanšu intereses, kad OLAF veic izmeklēšanu vai notiek kriminālizmeklēšana, un turklāt aicina EIB attiecīgi pielāgot arī iekšējos noteikumus; uzsver, ka nepieciešams atklāt informāciju par līgumu un apakšlīgumu slēgšanas sistēmu, lai novērstu jebkādu krāpšanas un korupcijas risku; uzsver, ka EIB tīmekļvietnē īpaša un pamanāma vieta būtu jāvelta publiskam izslēgto struktūru sarakstam, lai panāktu atturošu efektu; uzsver, cik nozīmīga ir EIB iesaistīšanās vienotos izslēgšanas tīklos ar citiem daudzpusējiem aizdevējiem; aicina EIB saskaņot tās izslēgšanas politiku ar citiem daudzpusējiem aizdevējiem, piemēram, Pasaules Banku, kas par izslēgtiem noteikusi vairāk nekā 800 privātpersonu un uzņēmumu, neraugoties uz to, ka tās finansējuma apjoms ir aptuveni puse no EIB finansējuma;

95.  pauž cerību, ka EIB, ievērojot Komisijas 2016. gada paziņojumu, turpinās īstenot un uzlabot ārējo stratēģiju efektīvai nodokļu uzlikšanai, nodrošinot atbilstību starptautiskajiem nodokļu pārredzamības standartiem un veicinot starptautisko pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi; aicina EIB nodrošināt kvalitatīvu informāciju par galīgajiem labuma guvējiem un efektīvi nepieļaut tādus darījumus ar finanšu starpniekiem, kam ir nelabvēlīgas sekas saistībā ar pārredzamību, krāpšanu, korupciju, organizēto noziedzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai kaitējošām sociālajām sekām un ietekmi uz vidi;

96.  pauž nožēlu par to, ka dīzeļmotoru emisiju skandāls (tā dēvētā “dīzeļgeita”) lika uzdot jautājumus saistībā ar to, ka Volkswagen saņēma EIB aizdevumus ar krāpšanas un maldināšanas palīdzību; prasa EIB ievērot OLAF ieteikumus par aktīvu pasākumu veikšanu, īstenojot savu krāpšanas novēršanas politiku; uzsver, ka EIB šo lietu izskatīja slepenībā, un mudina banku publiskot OLAF ziņojumu par tās aizdevumu uzņēmumam Volkswagen un publicēt vismaz šī ziņojuma jēgpilnu kopsavilkumu;

97.  norāda, ka ieilgusī korupcijas izmeklēšana par MOSE sistēmas skandālu beidzās 2017. gada 14. septembrī ar Venēcijas tiesas spriedumu, kurā divām vadošajām personām, kas bija tieši iesaistītas skandālā, tika piespriesti četri gadi ieslodzījumā un EUR 9 575 000 konfiskācija; pauž nožēlu par to, ka no 2011. gada līdz 2013. gadam EIB izmaksāja trīs aizdevumus EUR 1,2 miljardu vērtībā MOSE projekta īstenošanai, pēdējo aizdevumu piešķirot pēc tam, kad valsts iestādes bija sākušas izmeklēšanu par korupciju; aicina EIB nodrošināt, ka tās absolūtas neiecietības politika attiecībā uz krāpšanu tiek īstenota, cik stingri vien iespējams, un atsaukt visu finansējumu MOSE projektam un projektiem, ko ar to saista tādi uzņēmumi un labuma guvēji, kuri iesaistīti projektu īstenošanā Veneto reģionā, īpaši attiecībā uz automaģistrāles A4 posmu, kas pazīstams kā Passante di Mestre, attiecībā uz kuru joprojām notiek izmeklēšana par krāpšanu nodokļu jomā, korupciju un organizētās noziedzības iefiltrēšanos, un automaģistrāles A4 trešo joslu posmā starp Venēciju un Triesti; mudina EIB veikt pienācīgu iekšējo izmeklēšanu par labuma guvēju atlasi un līdzekļu izmaksu un pārvaldību un publicēt rezultātus;

98.  atzinīgi vērtē to, ka EIB grupa regulāri pārskata labāko banku regulējumu un paraugpraksi, lai noteiktu nepilnības atbilstības ziņā; uzskata, ka EIB un EIF pilnvaru īstenošanai vajadzīga visaptveroša un regulāra riska novērtēšanas un uzraudzības sistēma EIB grupas līmenī, kas nozīmē, ka attiecībā uz EIB vispārējo pārskatatbildību izšķirīga nozīme ir darījumdarbības pamatprocesu precizēšanai un ar pilnvaru pārvaldību saistītās informācijas apmaiņai;

99.  atzinīgi vērtē EIB Ētikas un atbilstības komitejas priekšlikumus korporatīvās pārvaldības un pārredzamības jomā, piemēram, iekļaut tās kompetences jomā ētikas jautājumus papildus mehānismiem, kas paredzēti, lai labāk novērstu interešu konfliktus vadības struktūrās un iespējamo “virpuļdurvju efektu”, ieviest procedūru Vadības komitejas locekļu pagaidu atcelšanai no amata un izveidot padomdevēju komiteju, kas varēs sniegt atzinumus pirms Vadības komitejas locekļu oficiālas iecelšanas amatā;

100.  uzsver, ka ir svarīgi nostiprināt integritātes pienākumus, kas piemērojami pēc darba attiecību izbeigšanas, un ieviest konkrētas sankcijas attiecībā uz potenciāliem “virpuļdurvju efekta” gadījumiem, kuros iesaistīta EIB augstākā vadība un privātais sektors; tādēļ uzskata, ka nogaidīšanas periodam, kurā bijušie Direktoru padomes locekļi nedrīkst lobēt EIB vadības struktūras vai darbiniekus, ir jāilgst vismaz 12 mēnešus;

101.  atzinīgi vērtē EIB trauksmes celšanas politikas pārskatīšanas uzsākšanu, kā arī atjauninājumus saistībā ar EIB 2014. gadā pieņemtās AML-CFT (nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas) sistēmas īstenošanu, ciešā saistībā ar principa “pazīsti savu klientu” prasībām attiecībā uz pašreizējiem portfeļiem un jaunu darījumdarbību;

Saistībā ar Parlamenta ieteikumiem veiktie pasākumi

102.  atkārtoti aicina EIB ziņot par stāvokli saistībā ar Parlamenta ikgadējās rezolūcijās sniegtajiem iepriekšējiem ieteikumiem un to statusu, jo īpaši attiecībā uz tās aizdošanas darbību ietekmi;

o
o   o

103.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) .OV C 378, 9.11.2017., 2. lpp. (2) OV C 346, 21.9.2016., 77. lpp. (3) OV C 66, 21.2.2018., 6. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0138. (5) OV L 280, 27.10.2011., 1. lpp. (6) OV L 135, 8.5.2014., 1. lpp. (7) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par vēlēšanām Venecuēlā (2018/2695(RSP))

P8_TA(2018)0199 RC-B8-0225/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā daudzās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(1) un 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu(2), kā arī 2015. gada 12. marta(3), 2016. gada 8. jūnija(4), 2017. gada 27. aprīļa(5) un 2018. gada 8. februāra(6) rezolūciju par stāvokli Venecuēlā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā „El Grupo de Lima” (Limas grupas) 2018. gada 23. janvāra un 2018. gada 14. februāra deklarāciju,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 22. janvāra secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2018. gada 26. janvāra deklarāciju par aktuālākajiem notikumiem Venecuēlā,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas prokurores Fatou Bensouda 2018. gada 8. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā PV/AP 2018. gada 19. aprīļa deklarāciju par stāvokli Venecuēlā,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Venecuēlā,

–  ņemot vērā Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupas 2018. gada 23. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā valsts prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas, ko aicināja rīkot starptautiski neatzītā Nacionālā Konstitucionālā asambleja un apstiprināja Valsts vēlēšanu padome, tiks rīkotas 2018. gada 20. maijā; tā kā Valsts vēlēšanu padome ir nolēmusi, ka vienlaicīgi vietējās un reģionālās velēšanās var piedalīties tikai tās partijas, kuras ir izvirzījušas savu kandidātu valsts prezidenta vēlēšanām;

B.  tā kā 2018. gada 25. janvārī Venecuēlas Augstākā tiesa nolēma neļaut valsts prezidenta vēlēšanās piedalīties opozīcijas partiju koalīciju Mesa de la Unidad Democrática (MUD), un šāds lēmums ir taisnīgu vēlēšanu principa nopietns pārkāpums, kura rezultātā opozīcijas kandidātiem tiek liegta iespēja brīvi un vienlīdzīgi kandidēt vēlēšanās;

C.  tā kā nosacījumi ticamu, pārredzamu un iekļaujošu vēlēšanu rīkošanai nav nodrošināti, par ko liecināja Santodomingo notikušās sarunas, kuru gaitā Venecuēlas valdība un opozīcija nespēja panākt vienošanos; tā kā starptautiskās demokrātiskās struktūras, tostarp Eiropas Savienība, noraidīja uzaicinājumu novērot šādu nelikumīgu vēlēšanu procesu;

D.  tā kā 2017. gada 13. novembrī Eiropas Savienības Padome nolēma noteikt ieroču embargo pret Venecuēlu un aizliegumu eksportēt materiālus, kurus varētu izmantot represijām valstī; tā kā 2018. gada 22. janvārī Eiropas Savienības Padome vienprātīgi nolēma piemērot sankcijas pret septiņām Venecuēlas augsta līmeņa oficiālām amatpersonām, nosakot ierobežojošus pasākumus, piemēram, ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, un tādējādi reaģējot uz demokrātijas principu pārkāpumiem;

E.  tā kā nesenie notikumi Venecuēlā rada turpmāku sabiedrības šķelšanos un izraisa stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā; tā kā Venecuēla saskaras ar nepieredzētu politisku, sociālu, ekonomisku un humanitāru krīzi, kuras dēļ iet bojā daudz cilvēku,

1.  kategoriski noraida starptautiski neatzītās Nacionālās Konstitucionālās asamblejas lēmumu, ko apstiprināja Valsts vēlēšanu padome, rīkot prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas, kuras pašlaik ir paredzētas 2018. gada 20. maijā; aicina nekavējoties apturēt to organizēšanu, līdz būs nodrošināti nepieciešamie apstākļi ticamu, pārredzamu un iekļaujošu vēlēšanu sarīkošanai;

2.  uzsver, ka ES atzīs tikai tādas uz reālistisku vēlēšanu grafiku balstītas vēlēšanas, par kurām valsts mēroga dialogā ir panākta vienošanās ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un politiskajām partijām un kurās tiek ievēroti vienlīdzīgas, godīgas un pārredzamas līdzdalības nosacījumi, tostarp atceļot aizliegumu piedalīties politiskajiem oponentiem, atbrīvojot politiskos ieslodzītos, nodrošinot objektīvas Valsts vēlēšanu līdzsvarotu padomes sastāvu un paredzot pienācīgas garantijas, tostarp neatkarīgu starptautiski novērotāju uzraudzību;

3.  aicina nekavējoties sasaukt vēlēšanas, kas atbilstu visiem starptautiskajiem standartiem un OAS kritērijiem; uzsver, ka likumīgajai valdībai, kas tiks izveidota pēc šādām vēlēšanām, ir steidzami jārisina ekonomikas un sociālā krīze, kas patlaban ir pārņēmusi Venecuēlu, un jāpieliek pūles, lai valstī panāktu nacionālo izlīgumu;

4.  aicina gan valdību, gan opozīciju kopā ar starptautiskajām finanšu iestādēm bez turpmākas kavēšanās pieņemt makroekonomikas stabilizācijas plānu, lai risinātu daudzās problēmas, ar kurām valsts saskaras, piemēram, humanitāro krīzi, ko radījusi hiperinflācija un pamatproduktu un zāļu trūkums; atkārto aicinājumu Venecuēlas valdībai atļaut valstī ievest humāno palīdzību;

5.  atgādina, ka pašreizējos apstākļos Eiropas Parlaments nevar atzīt vēlēšanas, kas tiks rīkotas šādā nelikumīgā procesā; šajā sakarībā aicina Eiropas Savienību, OAS un “El Grupo de Lima” rīkoties, ievērojot vienotu un saskaņotu nostāju;

6.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp. (2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp. (3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp. (4) OV C 86, 6.3.2018., 101. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0200. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0041.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par to, kā tiek īstenota kohēzijas politika un tematiskais mērķis “veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus tīkla pamatinfrastruktūrā” – Kopīgo noteikumu regulas 9. panta 7. punkts (2017/2285(INI))

P8_TA(2018)0200 A8-0136/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Kohēzijas politiku un tematisko mērķi “veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus tīkla pamatinfrastruktūrā” – Kopīgo noteikumu regulas (ES) Nr. 1303/2013 9. panta 7. punkts(1)

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas 37. pantu par finanšu instrumentiem, kurus atbalsta ar ESI fondiem,

–  ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu 5. panta 7. punktu “veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus galvenajās tīkla infrastruktūrās”(2),

–  ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu 4. panta d) apakšpunktu “veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus galvenajās tīkla infrastruktūrās”(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1315/2013(4) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010/ES,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013(5), ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(6);

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par mazāk attīstītajiem ES reģioniem(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par Eiropas reģioniem piemērotāko finansējumu kombināciju: finanšu instrumentu un dotāciju līdzsvarošana ES kohēzijas politikā(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu: novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti(10),

–  ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa rezolūciju par Zaļo grāmatu par TEN–T politikas nākotni(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 9. oktobra Septīto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Mans reģions, mana Eiropa, mūsu nākotne” (COM(2017)0583),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 6. februāra paziņojumu “Ticama paplašināšanās perspektīva Rietumbalkāniem un padziļināta ES iesaiste šajā reģionā” (COM(2018)0065),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobra paziņojumu “Stiprāka un atjaunināta stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem” (COM(2017)0623),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. septembra paziņojumu “Izaugsmes un kohēzijas veicināšana ES pierobežas reģionos” (COM(2017)0534),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. decembra paziņojumu “Kopīgiem spēkiem virzībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu mobilitāti pilsētās” (COM(2013)0913),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta Balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 4. februāra Zaļo grāmatu “TEN-T: politikas pārskats. Ceļā uz integrētāku Eiropas transporta tīklu, kas sekmētu kopējās transporta politikas īstenošanu” (COM(2009)0044),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada augusta kopsavilkuma ziņojumu “1. darba pakete. Kopsavilkuma ziņojums. Kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam ex post novērtējums, uzmanību pievēršot Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) un Kohēzijas fondam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada jūnija kopsavilkuma ziņojumu “Reģionālās attīstības tendences ES. 1. darba pakete. Kopsavilkuma ziņojums. Kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam ex post novērtējums, uzmanību pievēršot Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) un Kohēzijas fondam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada augusta kopsavilkuma ziņojumu “5. darba pakete. Kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam ex post novērtējums, uzmanību pievēršot Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), un Kohēzijas fondam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. aprīļa darba dokumentu “Zemu ienākumu un zemas izaugsmes reģionu konkurētspēja: Ziņojums par mazāk attīstītiem reģioniem” (SWD(2017)0132),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 4. maija darba dokumentu “Apspriešanās par Eiropas transporta tīkla politikas nākotni” (COM(2010)0212),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras ziņojumu “Approximated European Union greenhouse gas inventory: Proxy GHG emission estimates for 2016” (“Aptuvens pārskats par siltumnīcefekta gāzu emisijām Eiropas Savienībā. Aptuvenās SEG emisiju aplēses 2016. gadam”)

–  ņemot vērā pētījumu “The world is changing, transport, too” (“Pasaule mainās. Mainās arī transports”), ko pasūtījis Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments “Strukturālā un kohēzijas politika”, 2016. gada marts,

–  ņemot vērā pētījumu “The future of the EU’s transport infrastructure” (“ES transporta infrastruktūras nākotne”), ko pasūtījis Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta B departaments “Strukturālā un kohēzijas politika”, 2010. gada janvāris,

–  ņemot vērā Eurostat “Enerģētikas, transporta un vides rādītāju” 2016. gada izdevumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A8-0136/2018),

A.  tā kā ar tematisko koncentrāciju, kuras mērķis ir palielināt Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) efektivitāti un atbalstīt reģionu centienus īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, ir apzināti sakopoti ieguldījumi, kas paredzēti 7. tematiskajā mērķi par transporta infrastruktūras kvalitātes uzlabošanu, tostarp esošās infrastruktūras efektīvu izmantošanu;

B.  tā kā KF un ERAF sniedz atbalstu gan TEN-T tīkla, gan šajā tīklā neietilpstošas reģionālas un vietējas transporta infrastruktūras attīstīšanai, jo īpaši mazāk attīstītās dalībvalstīs un reģionos, kur joprojām ir daudz jādara, lai izveidotu savienojumus, kuru pašlaik trūkst, likvidētu kavēkļus un modernizētu ritošo sastāvu;

C.  tā kā transporta nozare un šīs nozares infrastruktūra ir izšķirīgi svarīgas jebkuras valsts attīstībai, kā arī dalībvalstu iedzīvotāju labklājībai, tā joprojām ir svarīga joma ieguldījumiem, kas rosina izaugsmi, konkurētspēju un attīstību, stimulējot visu ES reģionu ekonomisko potenciālu, veicinot iekšējā tirgus darbību un tādējādi sekmējot ekonomisko un sociālo kohēziju, atvieglojot iekšējā tirgus darbību un līdz ar to veicinot kohēziju, integrāciju un sociālo un ekonomisko iekļaušanu, novēršot nelīdzsvarotību starp reģioniem, atvieglojot piekļuvi pakalpojumiem un mācībām visattālākajos apvidos, kuriem pašlaik draud iedzīvotāju skaita samazināšanās, un nostiprinot saimnieciskās darbības sākšanas un attīstīšanas tīklus;

D.  tā kā 2007.–2013. gadā EUR 81 miljards jeb gandrīz trešdaļa (31 %) no ESIF līdzekļiem tika ieguldīta transporta infrastruktūrā; tā kā no ieguldījumiem transporta infrastruktūrā vislielākā pozitīvā ietekme jo īpaši un konkrēti bija manāma Viduseiropā un Austrumeiropā, un šiem reģioniem tika piešķirti 69 % no kopējā transportam atvēlētā finansējuma;

E.  tā kā 2014.–2020. gada periods izceļas ar ESIF un Eiropas Infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) budžeta pieaugumu; tā kā pat nesenās ekonomikas un finanšu krīzes negatīvā ietekme un kavējumi plānošanas perioda īstenošanā ieguldījumus transporta jomā būtiski nav ietekmējuši; tā kā ES ieguldījumi transporta infrastruktūrā ir viens no politikas virzieniem, kas sniedz vislielāko ES pievienoto vērtību, jo tiem ir plašāka ietekme vienotajā tirgū, kā rezultātā par neto ieguvējiem no ieguldītajiem līdzekļiem principā kļūst visas dalībvalstis;

F.  tā kā veiksmīgi īstenoti ar ES budžeta līdzekļiem atbalstīti autoceļu, dzelzceļu un ostu projekti veicina ekonomikas attīstību, izaugsmi, rūpniecību, eksportu, tūrismu, tirdzniecību, darbvietu izveidi, reģionu atjaunošanos un depopulācijas tendenču pavēršanu pretējā virzienā; tā kā var minēt tādus ES pievienotās vērtības piemērus kā dzelzceļa līnijas E30/C-E30 Krakova–Žešova (Polijā) modernizācija, dzelzceļa līnija Sofija–Plovdiva (Bulgārijā), Leipcigas pilsētas dzelzceļa tunelis (5. un 6. modulis) Vācijā, līnijas Votice–Benešova modernizācija Čehijā, Ilemistes ceļu pārvada rekonstrukcija Tallinā (Igaunijā), valsts nozīmes autoceļa DN6 Aleksandrija–Krajova (Rumānijā) atjaunošana, ātrgaitas dzelzceļa līnija Madride–Valensija–Mursija Spānijā, Trakia automaģistrāles starp Sofiju un Melnās jūras ostas pilsētu Burgasu pabeigšana, Budapeštas metro 4. līnija Ungārijā, Sofijas metro līnijas Bulgārijā, kā arī daudzus citus piemērus;

G.  tā kā TEN-T un tāda transporta infrastruktūra kā autoceļi, (ātrgaitas) dzelzceļš, ūdensceļi un gaisa transports, ir ES prioritātes, un, ja Eiropas ieguldījumu temps atpaliks, šo finansējuma robu, iespējams, aizpildīs ārvalstu tiešo ieguldījumu pieaugums, kas savukārt nozīmē, ka daļa peļņas, nodokļu un darba iespēju tiks pārnesta ārpus ES, kas var palielināt reģionu atkarību un makroekonomisko nestabilitāti; tā kā šāda notikumu attīstība kaitētu Savienības klātbūtnei reģionos un Savienības politikas virzieniem ilgtermiņā, izraisot sadrumstalotību un diverģenci;

H.  tā kā pamattīkla koridoru attīstība ietver vairākus tādus neatņemamus komponentus kā alternatīvo degvielu infrastruktūra (uzlādes iekārtas), intelektiskas un novatoriskas transporta sistēmas, un tai kopumā ir būtiska loma kā transporta sistēmas dekarbonizāciju veicinošam elementam;

I.  tā kā viedi, nākotnes vajadzībām atbilstoši, ilgtspējīgi un savstarpēji pilnīgi savienoti transporta, enerģētikas un digitālie tīkli ir priekšnosacījums Eiropas vienotā tirgus izveides pabeigšanai un netraucētai darbībai, kā arī Eiropas sasaistei ar pasaules tirgu; tā kā šie aspekti ir patiesi noteicoši Eiropas ekonomikas ražīguma izaugsmei, teritoriālajai kohēzijai un tās iedzīvotāju labklājībai,

J.  tā kā integrētāka pieeja ieguldījumiem transporta infrastruktūrā likvidēs kavēkļus, uzlabos multimodālo savienojamību un palīdzēs palielināt ieguldījumus pārejā no autotransporta uz dzelzceļu, kā arī ieguldījumus tādos videi draudzīgos transportlīdzekļos kā, piemēram, elektrotransportlīdzekļos, kā arī dzelzceļā un ūdensceļos; tā kā šāda rīcība veicinās energoavotudažādošanu transportā un zaļāku transporta tīklu attīstību, tādējādi samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, uzlabojot gaisa kvalitāti un rosinot turpmāku rīcību cīņā ar klimata pārmaiņām;

K.  tā kā transports ir būtisks Eiropas Savienības enerģētikas un klimata politikas elements, un tā kā ES mērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģijas minimālo īpatsvaru un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu nevar sasniegt bez nozīmīga transporta nozares ieguldījuma,

1.  uzver, ka EISI, KF un ERAF arī nākamajā plānošanas periodā ir jābūt galvenajiem transporta infrastruktūrā veiktu ES ieguldījumu avotam, īstenojot tematisko mērķi “veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus galvenajās tīkla infrastruktūrās”; augstās Eiropas pievienotās vērtības un plašās netiešās ietekmes dēļ ierosina arī turpmāk nodrošināt šo finansējuma avotu pieejamību visiem atbilstīgajiem ES reģioniem un līdzsvaroti aptvert visas ES dalībvalstis un reģionus, lai veicinātu ES kohēzijas politikas īstenošanu;

2.  norāda, ka attiecībā uz ieguldījumiem ES transporta infrastruktūrā vajadzētu saglabāt intervences loģiku, kurai raksturīga centralizēti pārvaldītu un kopīgu pārvaldības avotu līdzsvarota izveide ar nolūku risināt politikas un finansējuma vajadzības; atgādina, ka EISI mērķis ir centralizēti risināt ES mēroga prioritāti, proti, TEN-T pamattīkla koridorus, tostarp drošības, tehnoloģisko inovāciju un vides aspektus; atgādina arī, ka ERAF un KF ir spēcīga reģionālā dimensija, kas reaģē uz vietējo pieprasījumu (pilsētu un piepilsētu teritorijas) un reģionālo specifiku; norāda, ka šie fondi atbalsta savienojamību ar TEN-T un mobilitāti, palīdzot attīstīt sekundārus un terciārus mezglus un multimodālus transporta termināļus (visaptverošais TEN-T tīkls); šajā sakarā uzsver, ka minētajiem trim finansējuma avotiem piešķirtie budžeta līdzekļi ir jāpalielina savstarpēji vienmērīgi, lai nepieļautu ieguldījumu asimetrisku sadali dažādos līmeņos; aicina Komisiju atbalstīt vienkāršotas, savlaicīgas un elastīgas procedūras, kas nodrošinātu iespēju pārnest ESI fondu resursus no viena reģiona, darbības programmas un programmu prioritārā virziena uz citu, un tā varētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem ekonomikas reālajiem apstākļiem un reģionālo pieprasījumu;

3.  uzskata, ka ir jādefinē tādu papildu finansējuma avotu kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) un finanšu instrumenti loma, ņemot vērā to, ka šie avoti papildina ERAF un KF, kā arī EIB aizdevumu operācijas; norāda, ka nolūkā pastiprināt minēto sinerģiju ir izstrādāts arī EISI 2017. gada finansējuma apvienošanas programmas konkurss, bet ir vajadzīga arī apmaiņa ar paraugpraksi un turpmāks atbalsts spēju veidošanai; šajā sakarā uzsver, ka ESIF vajadzētu būt publiskā un privātā sektora partnerību (PPP) platformai, kura palīdzētu saistīt finanšu instrumentus ar atbilstošiem privātiem ieguldījumiem un valstu/reģionu līmeņa finansējumu projektu līmenī; norāda, ka banku finansējuma piesaistīšanai derīgi infrastruktūras projekti papildus tiem piešķirtajam ERAF, KF vai EISI finansējumam būtu jāatbalsta galvenokārt ar aizdevumiem, ES garantijām un finansējuma apvienošanas iespējām; tomēr uzskata, ka dotācijām arī turpmāk būtu jāpaliek galvenajam ilgtspējīga sabiedriskā transporta finansējuma avotam;

4.  norāda, ka pirms budžeta noteikšanas un realizācijas metožu izvēles ir objektīvi ex ante jānosaka pieprasījums un turpmākās vajadzības kvantitatīvā izteiksmē; uzsver, ka saistībā ar šiem galvenajai tīkla infrastruktūrai izvirzītajiem mērķiem vajadzētu būt iespējai ERAF un KF atbilstības kritērijos ņemt vērā esošo pieprasījumu atbilstošajā teritoriālajā līmenī; norāda arī — lai parādītu, kur jāveic ieguldījumi vislielākās Eiropas pievienotās vērtības gūšanai, lietderīga varētu būt Eiropas, reģionāla un vietēja mēroga transporta tīklu modelēšana;

5.  aicina Komisiju, izvirzot mērķi veicināt ilgtspējīgu transportu un likvidēt kavēkļus galvenajā tīkla infrastruktūrā, izstrādāt tādu atbilstības kritēriju kontrolsarakstu, kas labāk atspoguļotu vietējās un reģionālās vajadzības attiecībā uz transporta infrastruktūru, lai palīdzētu noteikt kopējo transporta jomai nepieciešamo budžeta līdzekļu apjomu, vajadzīgos ieguldījumus un izvirzāmās prioritātes; norāda, ka ir svarīgi pamatoties uz ES transporta rezultātu pārskata datiem, kas ir kvalitatīvi, uzticami, atjaunināti, strukturēti un pieejami; turklāt norāda, ka minētajā kontrolsarakstā var ietvert tādus jautājumus kā multimodālu savienojumu veidošana, vietējā un reģionālā specifika, alternatīvu transporta veidu pieejamība, autotransporta un dzelzceļa transporta drošība, kā arī ietekme uz vidi;

6.  norāda, ka ir vajadzīgi integrētāki ieguldījumi transporta pamatinfrastruktūrā mazāk attīstītos reģionos, kā arī slikti piekļūstamos kalnainos, attālos, depopulācijas skartos vai tālākajos reģionos, tos intensīvāk un mērķtiecīgāk atbalstot ar ERAF, EISI un KF ieguldījumiem transporta infrastruktūrā pēc tam, kad izmaksu un ieguvumu analīzes rezultātā ir noteikta ES pievienotā vērtība, turklāt ir jāuzlabo darbs pie multimodālo savienojumu veidošanas; uzsver, ka šo reģionu piekļūstamības uzlabošana ir ekonomikas attīstības priekšnosacījums; aicina Komisiju un dalībvalstis, pirms projektu īstenošanas rīkojot sabiedrisko apspriešanu, veicināt aktīvāku publiskā sektora iesaisti transporta risinājumos valsts, reģionālā, kā arī vietējā /pilsētu un lauku līmenī ar mērķi optimizēt ieguldījumus transporta jomā;

7.  norāda — lai varētu veikt ilgtspējīgus ieguldījumus transportā, ir vajadzīga sinerģija un papildināmība starp trim galvenajiem instrumentiem, proti, ESI fondiem, EISI un programmu “Apvārsnis 2020”, kā arī tās pēcteci;

8.  aicina stiprināt ERAF atbalstu Eiropas teritoriālajai sadarbībai, piešķirot papildu resursus un koncentrējoties uz ieguldījumiem ilgtspējīga transporta galvenajā infrastruktūrā (piemēram, pārrobežu ūdensceļi, ostas, tilti, dzelzceļi, transporta veidu un termināļu savstarpējā savienojamība utt.); apzinās, ka uzmanība jāpievērš savienojamībai pārrobežu reģionos, tostarp pie ES ārējām robežām, konsultatīvajai palīdzībai un spēju veidošanai projektu līmenī; aicina likvidēt šķēršļus nolūkā atvieglot ieguldījumus, galvenokārt pārrobežu ieguldījumus (ūdensceļu, dzelzceļu un autotransporta jomā), un piekļuvi ārējiem tirgiem;

9.  prasa novērst ar Rietumbalkāniem savienojošās transporta infrastruktūras nepilnības saistībā ar integrētiem transporta projektiem, galvenokārt pievēršot uzmanību turpmākiem ieguldījumiem savienojamībā un transporta kavēkļiem, jo īpaši ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu; šajā sakarā atgādina, cik nozīmīga integrētiem transporta projektiem ir Eiropas teritoriālā sadarbība un makroreģionālās stratēģijas, vienlaikus ņemot vērā vajadzību uzlabot transporta plānu un projektu koordināciju, lai novērstu transporta infrastruktūras nepilnības, piemēram, ar Rietumbalkāniem; šajā sakarā arī atgādina, ka jūras ostas un ūdensceļi ļoti bieži ir pārrobežu infrastruktūras objekti, un tiem vajadzētu noteikt tādu pašu līdzfinansējuma likmi kā pārrobežu dzelzceļa un autoceļu projektiem;

10.  uzsver vajadzību integrēt klimata aizsardzību kohēzijas politikā saistībā ar izvirzīto mērķi nodrošināt ilgtspējīgu transportu, līdz ar to īstenojot ES CO2 emisiju samazināšanas mērķus; aicina Komisiju prasīt dalībvalstīm, kad tās pieņem un plāno ES finansējumu saņemt tiesīgus projektus, integrēt šajā procesā ES vides tiesību aktu prasības, jo īpaši tādus elementus kā “Natura 2000”, stratēģiskie vides novērtējumi, ietekmes uz vidi novērtējums, gaisa kvalitātes prasības, Ūdens pamatdirektīva, Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva, kā arī Eiropas Vides aģentūras ziņošanas mehānismu attiecībā uz transportu un vidi (TERM);

11.  uzsver, ka lielāks atbalsts būtu jāpiešķir viedas satiksmes vadības veicināšanai, tostarp ar digitalizācijas palīdzību, efektīvāk izmantojot esošo infrastruktūru un pārvirzot satiksmes plūsmas uz laiku ārpus sastrēgumstundām;

12.  prasa pienācīgu un vērienīgu kopīgu Eiropas transporta politiku balstīt uz tādu finansēšanas satvaru, kuram palīdz darboties integrācija un koordinācija ar ES transporta instrumentiem; uzskata, ka tematiskā koncentrācija būtu jāsaglabā, lai projektu līmenī panāktu vienkāršojumus un ļautu veidot dažādu finansējuma avotu sinerģiju; ierosina izveidot vienotu noteikumu kopumu visiem finansējuma avotiem, kas saistīti ar visiem tematiskajiem mērķiem; uzskata, ka ir nepieciešams racionalizēt, standartizēt un paātrināt iepirkuma procedūras un procedūras, kurās nosaka atbilstību valsts atbalsta noteikumiem;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā turpināt līdzfinansēt projektus saskaņā ar principu “izlieto vai zaudē”;

14.  atzinīgi vērtē darbu, ko veic instruments “Kopēja palīdzība projektu sagatavošanai Eiropas reģionos (JASPERS)”, Eiropas valsts un privātā sektora partnerības konsultāciju centrs (EPEC) un Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC); tomēr sagaida, ka EIB grupas operācijās transporta infrastruktūras jomā Eiropas Savienībā tiks veltīts ievērojami vairāk līdzekļu, lai agrīnākā posmā, projektu identificēšanas un sākotnējas novērtēšanas laikā, sniegtu visaptverošu konsultatīvu palīdzību vietējām, reģionālām un valsts iestādēm;

15.  aicina Komisiju jaunajā(s) regulā(s) par kohēzijas politiku laikposmā pēc 2020. gada ierosināt lielāku no fondiem pieejamo līdzekļu daļu atvēlēt pilsētām, kuras vēlas iesniegt kopīgus infrastruktūras vai tehnoloģiju projektu pieteikumus, kas veicinātu pilsētu transporta dekarbonizāciju un samazinātu autotransporta līdzekļu radīto gaisa piesārņojumu;

16.  atbalsta pietiekamu resursu piešķiršanu pētniecībai, programmām un projektiem, kas veicina ceļu satiksmes drošību Eiropā saskaņā ar Valletas deklarāciju par ceļu satiksmes drošību;

17.  uzsver vajadzību garantēt resursu piešķiršanu, lai atbalstītu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, intelektisku transporta sistēmu izstrādi, velosipēdistiem un gājējiem paredzētus projektus un transporta pieejamības cilvēkiem ar invaliditāti uzlabošanu;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstu valdībām un to valsts un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp. (4) OV L 348, 20.12.2013., 1. lpp. (5) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp. (6) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0067. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0316. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0222. (10) OV C 316, 22.9.2017., 155. lpp. (11) OV C 184E, 8.7.2010., 35. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par bērnu migrantu aizsardzību (2018/2666(RSP))

P8_TA(2018)0201 B8-0218/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. aprīļa paziņojumu „Bērnu migrantu aizsardzība” (COM(2017)0211),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 8. jūnija secinājumus par bērnu migrantu aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. septembrī pieņemto rezolūciju „Ņujorkas deklarācija par bēgļiem un migrantiem”(1),

–  ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas 2017. gada 21. jūnija Vispārējā komentāra Nr. 21 (2017) 44. punktu par bērnu bezpajumtnieku situāciju(2),

–  ņemot vērā ES 2017. gada 6. marta pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību — neatstāt novārtā nevienu bērnu,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām(3) 25. gadskārtu,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C 550/16, A un S/Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie, EU:C:2018:248(6),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par bērnu migrantu aizsardzību (O-000031/2018 – B8-0016/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar UNICEF datiem Eiropā dzīvo aptuveni 5.4 miljoni bērnu migrantu(7); tā kā saskaņā ar aktuālākajiem Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) datiem 2017. gadā Grieķijā, Itālijā, Spānijā un Bulgārijā ieradās 32 039 bērni; tā kā 46 % no šiem bērniem bija bez pavadības vai nošķirti no ģimenēm, savukārt pārējie 54 % bija vecāku vai citu aprūpētāju pavadībā; tā kā kopš 2016. gada 1. septembra 821 bērns tika turēts ieslodzījumā deviņās dalībvalstīs; tā kā lielākajā daļā dalībvalstu nedz sniedz, nedz sistemātiski vāc datus par bērniem, kuri imigrācijā atrodas ieslodzījumā(8);

B.  tā kā pēc gada kopš šo datu publicēšanas 2017. gada 12. aprīlī dalībvalstis joprojām saskaras ar problēmām, īstenojot Komisijas paziņojumā par bērnu migrantu aizsardzību iekļautos ieteikumus;

C.  tā kā uzticamas informācijas trūkums un ilgstošas ģimenes atkalapvienošanās un aizbildņa iecelšanas procedūras, kā arī bailes no aizturēšanas, nosūtīšanas atpakaļ vai pārvietošanas izraisa bērnu bēgšanu, tādējādi atstājot viņus pakļautus cilvēku tirdzniecībai, vardarbībai un izmantošanai;

D.  tā kā bērnu aizsardzības dienestu un bērniem paredzētu pasākumu uzņemšanas vietās trūkums nelabvēlīgi ietekmē bērnu garīgo veselību;

E.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām ir norādīts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses;

F.  tā kā saskaņā ar nesen veiktu salīdzinošo pētījumu(9) dalībvalstis bērnus patvēruma meklētājus skolās integrē dažādos tempos un dažos gadījumos pat pēc vairāk nekā trīs mēnešiem pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas, gados vecākiem bērniem saskaroties ar īpašām problēmām;

G.  tā kā saskaņā ar 2016. gada Patvēruma informācijas datubāzes (AIDA) ziņojumiem piekļuve patvēruma procedūrām bieži vien ir problemātiska un procedūras gaitā var rasties ievērojama papildu aizkavēšanās(10);

H.  tā kā dažas dalībvalstis joprojām saskaras ar problēmām, bērnu vecuma novērtēšanā un to bērnu aizsardzībā, kuri neiesniedz patvēruma pieteikumu;

I.  tā kā nesen sagatavotajā Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) ziņojumā par seksuāli izmantotu migrantu ierašanos tiek lēsts, ka 80 % no Nigērijas meiteņu, kas ierodas pa Vidusjūras centrālās daļas maršrutu un kuru skaits ir palielinājies no 1 454 personām 2014. gadā līdz 11 009 personām 2016. gadā, ir potenciāli cilvēku tirdzniecības upuri seksuālai izmantošanai; tā kā dalībvalstīm ir grūtības apzināt un atbalstīt meitenes, kuras ir tirdzniecības un seksuālās izmantošanas upuri;

J.  tā kā bērnu bezvalstniecība rada nopietnas problēmas cilvēktiesību ievērošanas jomā un tādējādi kavē procedūras īstenošanu, lai noteiktu bērnu statusu Eiropas Savienībā, liedzot bērniem piekļuvi pamatpakalpojumiem un viņu tiesību īstenošanu,

1.  uzsver, ka visi bērni neatkarīgi no viņu migranta vai bēgļa statusa pirmkārt un galvenokārt ir bērni, kuriem pienākas visas tiesības, kas noteiktas ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

2.  ir pārliecināts, ka Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstis, pieņemot un pareizi īstenojot visaptverošu un uz tiesībām balstītu pieeju attiecībā uz visām ar bērniem saistītām politikām;

3.  uzsver, ka ir svarīgi veidot individuālu plānu, kura pamatā ir vajadzības un katra bērna konkrētās problēmas, ņemot vērā to, ka bērnu dzīves kvalitātei un labklājībai arī ir nepieciešama agrīna integrācija, sabiedrības atbalsta sistēma un iespēja pilnībā īstenot savu potenciālu; uzskata, ka šāda pieeja ir izrādījusies efektīva, lai novērstu bērnu pazušanas gadījumus;

4.  aicina dalībvalstis īstenot principu par bērna interešu prioritāti attiecībā uz visiem lēmumiem, kas skar bērnus, neatkarīgi no viņu statusa;

5.  uzsver, ka visai nepieciešamajai informācijai par bērnu tiesībām, procedūrām un aizsardzības iespējām vajadzētu būt pieejamai bērniem viņiem draudzīgā un dzimuma atšķirības ievērojošā veidā un valodā, kuru viņi saprot; aicina Eiropas Patvēruma atbalsta biroju palīdzēt dalībvalstīm sagatavot informatīvos materiālus bērniem par uzņemšanu;

6.  mudina dalībvalstis paātrināt procedūras aizbildņu vai pagaidu aizbildņu iecelšanai nepavadītiem bērniem pēc viņu ierašanās;

7.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem bērniem pēc ierašanās ir piekļuve bērnu aizsardzības amatpersonām, tostarp karstajos punktos un telpās, kurās uzņem bērnus, kā arī ieceļošanas punktos uz robežām;

8.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visiem bērniem un it īpaši nepavadītiem bērniem būtu piekļuve cilvēka cienīgam mājoklim un veselības aprūpei, kā arī nodrošināt pilnīgu piekļuvi formālajai un iekļaujošai izglītībai, ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi ir paredzēti bērniem no ES uzņēmējām valstīm, tostarp sagatavošanas pasākumus, piemēram, valodu kursus, lai nodrošinātu, ka bērni integrējas viņus uzņemošajā sabiedrībā uz visu laiku, kamēr viņi atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

9.  atgādina, ka nepavadīti bērni būtu jāizmitina atsevišķās telpās no pilngadīgajiem, lai izvairītos no jebkāda vardarbības un seksuālas vardarbības riska;

10.  aicina atlikušos nepavadītos bērnus, kuriem ir tiesības uz pārcelšanu saskaņā ar ES pārcelšanas lēmumiem, prioritāri pārcelt no Grieķijas un Itālijas; aicina izveidot struktūras, lai turpinātu pārvietot bērnus no ierašanās dalībvalstīm, ja tas ir viņu interesēs;

11.  atzīst būtisko nozīmi, kāda ir vietējām un reģionālajām iestādēm, kurām ir galvenā loma bērnu migrantu uzņemšanā un integrācijā, neraugoties uz ierobežotajiem resursiem; aicina dalībvalstis veidot spējas un piešķirt pienācīgus resursus bērnu migrantu, jo īpaši nepavadītu bērnu uzņemšanai;

12.  aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamu un nepārtrauktu finansējumu un atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai nodrošinātu piekļuvi Eiropas finansējumam, piemēram, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF);

13.  mudina dalībvalstis īstenot visas uzsāktās ģimenes atkalapvienošanās procedūras bez turpmākas kavēšanās;

14.  uzsver, ka bērnus nedrīkst ieslodzīt imigrācijas dēļ, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visus bērnus un ģimenes ar bērniem iekārto kopā sabiedriskos izmitinājumos, kas neierobežo brīvību, kamēr tiek pārbaudīts viņu imigrācijas statuss;

15.  uzskata, ka Komisijai būtu jāuzsāk pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm gadījumos, kad notiek ilgstoša un sistemātiska ar imigrāciju saistīta bērnu un viņu ģimeņu aizturēšana, tādējādi ar minētajām procedūrām nodrošinot atbilstību bērnu pamattiesībām;

16.  uzsver, ka dalībvalstīm ir steidzami jāveic ieguldījumi psiholoģiskajā un psihiatriskajā atbalstā un rehabilitācijā, lai risinātu bērnu garīgās veselības jautājumus;

17.  uzsver, cik svarīgi ir izveidot stabilu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, kuras pamatā ir bērna interešu prioritāte, lai nodrošinātu, ka bērni ieceļo un uzturas dalībvalstu aizsardzības sistēmās, galveno uzmanību pievēršot bērniem visas procedūras gaitā un pilnībā ievērojot ANO Konvenciju par bērna tiesībām; uzsver, ka dalībvalstis nedrīkst izmantot piespiedu līdzekļus, lai paņemtu bērnu biometriskos datus;

18.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi par vecuma novērtēšanas procedūrām, lai noteiktu augstus standartus attiecībā uz vecuma novērtēšanas procesu visā ES; uzsver, ka medicīniskās pārbaudes bērniem būtu jāveic tādā veidā, kas nav ierobežojošs un ievērojot bērnu cieņu;

19.  aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un uzlabot pārrobežu sadarbību starp tiesībaizsardzības un bērnu aizsardzības iestādēm, lai atrastu un aizsargātu pazudušos bērnus, vienlaikus nodrošinot, ka vienmēr vispirms tiek ņemta vērā bērna interešu prioritāte;

20.  pauž nožēlu par pastāvīgo un plaši izplatīto parādību — bērnu bezvalstniecību; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka bērnu bezvalstniecības jautājums tiek pienācīgi risināts dalībvalstu tiesību aktos, pilnībā ievērojot 7. pantu ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

21.  atzīst panākumus, ko guvušas dalībvalstis un Komisija saistībā ar ES Aizbildnības tīklu, un aicina dalībvalstis to atbalstīt;

22.  uzsver, ka visi iesaistītie, kas strādā ar bērniem, nedrīkst būt iepriekš sodīti ar kriminālsodu, it īpaši par jebkādu noziegumu vai nodarījumu saistībā ar bērniem; aicina dalībvalstis nodrošināt nepārtrauktu un pienācīgu apmācību par nepavadītu nepilngadīgo tiesībām un vajadzībām, tostarp par visiem piemērojamajiem bērna aizsardzības standartiem;

23.  aicina dalībvalstis pielikt lielākas pūles, tostarp īstenojot pārrobežu sadarbību, lai identificētu bērnus, kas ir cietuši cilvēku tirdzniecības, vardarbības un jebkāda veida ekspluatācijas rezultātā, un nodrošināt visiem cietušajiem bērniem vienlīdzīgu piekļuvi cietušo atbalsta pakalpojumiem; atzīst, ka pastāv īpaša problēma saistībā ar meiteņu izmantošanu prostitūcijai;

24.  uzsver, ka jaunu, drošu un likumīgu imigrācijas ceļu izveidošana ļautu Savienībai un dalībvalstīm labāk risināt aizsardzības, jo īpaši bērnu, vajadzības, un grautu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli;

25.  atzīst humānās palīdzības ieguldījumu, ko sniegušas vairākas dalībvalstu un Eiropas mēroga NVO, tostarp tās, kas ir veikušas meklēšanas un glābšanas operācijas, lai nodrošinātu bērna intereses;

26.  aicina dalībvalstis steidzami pastiprināt centienus, lai kopīgi cīnītos pret dažādiem organizētās noziedzības veidiem, tostarp bērnu tirdzniecību, apkarotu nesodāmību un nodrošinātu, ka pret šo noziegumu izdarītājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir ES vai trešo valstu pilsoņi, ātri tiek vērsta kriminālvajāšana;

27.  uzskata, ka bērnu migrantu tiesībām būtu jāpiešķir prioritāte budžetā laikposmam pēc 2020. gada, ņemot vērā Komisijas 2017. gada paziņojumu par bērnu migrantu aizsardzību, ilgtspējīgas attīstības mērķus un Komisijas instrumentu kopumu par ES fondu izmantošanu to personu integrācijai, kuras ir imigrējušas;

28.  aicina dalībvalstis uzlabot pārrobežu sadarbību, informācijas apmaiņu un koordināciju starp dažādiem dienestiem dalībvalstīs, lai novērstu trūkumus un nodrošinātu, ka bērnu aizsardzības sistēmas ir atbilstīgas un nav sadrumstalotas;

29.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.

(1) ANO Rezolūcija A/RES/71/1, http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/71/1 (2) https://www.streetchildrenresources.org/resources/general-comment-no-21-2017-on-children-in-street-situations/ (3) OV C 289, 9.8.2016., 57. lpp. (4) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329. (6) ECLI:EU:C:2018:248. (7) https://www.unicef.org/publications/files/Uprooted_growing_crisis_for_refugee_and_migrant_children.pdf (8) http://fra.europa.eu/en/publication/2017/child-migrant-detention (9) ‘# Backtoschool, ko sagatavojis “Global Progresssive Forum”, Migrācijas politikas grupa un Eiropas politikas tīkls SIRIUS, www.globalprogressiveforum.org/backtoschool (10) AIDA ziņojumi „Nepareiza statistika un durvis, kas aizveras — bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšana Eiropā” un „Pieņemamība, atbildība un drošums Eiropas patvēruma procedūrās”;

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus (2017/2922(RSP))

P8_TA(2018)0202 B8-0217/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem(1) (Kosmētikas līdzekļu regula),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 13. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 11. marta paziņojumu par izmēģinājumu ar dzīvniekiem un tirdzniecības aizliegumu un par pašreizējo situāciju attiecībā uz alternatīvām testēšanas metodēm kosmētikas līdzekļu jomā (COM(2013)0135),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. septembra ziņojumu par alternatīvu metožu izstrādi, validāciju un tiesisko akceptēšanu attiecībā uz kosmētikas nozarē veiktām pārbaudēm izmēģinājumos ar dzīvniekiem (2013–2015)(COM(2016)0599),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. jūnija paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu „Izbeigt vivisekciju” (C(2015)3773),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2016. gada 21. septembra spriedumu lietā C-592/14(2),

–  ņemot vērā 2016. gada marta īpašo Eirobarometra aptauju Nr. 442 „Eiropiešu attieksme pret dzīvnieku labturību”,

–  ņemot vērā pasūtījuma pētījumu „Dzīvnieku labturība Eiropas Savienībā”, kas pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma veikts 2017. gada janvārī,

–  ņemot vērā jautājumu Padomei par vispārējo aizliegumu veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu pārbaudē (O-000040/2018 – B8-0017/2018),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par vispārējo aizliegumu veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu pārbaudē (O-000041/2018 – B8-0018/2018),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Kosmētikas līdzekļu regulā ir noteikta kārtība, kādā ES tirgū tiek laisti kosmētikas līdzekļi un sastāvdaļas, un ar to ir iecerēts izveidot kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu un vienlaikus nodrošināt augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni;

B.  tā kā saskaņā ar LESD 13. pantu, nosakot un īstenojot Savienības politiku, jo īpaši attiecībā uz iekšējo tirgu, būtu pilnībā jāievēro dzīvnieku labturības prasības, jo dzīvnieki ir justspējīgas būtnes;

C.  tā kā kosmētika ir neatņemams ES iedzīvotāju ikdienas dzīves elements un ietver plašu produktu klāstu, sākot ar dekoratīvo kosmētiku un dezodorantiem un beidzot ar vannas, dušas, sauļošanās līdzekļiem, matu, ādas un nagu kopšanas līdzekļiem, skūšanās un mutes higiēnas līdzekļiem;

D.  tā kā ES ir apņēmusies veicināt dzīvnieku labturību, tomēr nodrošinot arī cilvēka veselības un vides aizsardzību;

E.  tā kā, lai garantētu, ka kosmētiku var droši lietot, Kosmētikas līdzekļu regulas 10. pantā ir noteikta prasība veikt drošuma novērtēšanu un sagatavot drošuma ziņojumu par katru kosmētikas līdzekli;

F.  tā kā minētās Kosmētikas līdzekļu regulas 11. pantā ir noteikta prasība glabāt katra tirgū laista kosmētikas līdzekļa lietu un iekļaut tajā datus par jebkādiem testiem, kas ar dzīvniekiem ir veikti saistībā ar kosmētikas līdzekļa vai tā sastāvdaļu izstrādi vai drošuma novērtējumu;

G.  tā kā Eiropas Savienībā attiecīgi kopš 2004. gada septembra un 2009. gada marta ir aizliegts izmantot dzīvniekus gatavu kosmētikas līdzekļu un kosmētikas sastāvdaļu testēšanai („izmēģināšanas aizliegums”);

H.  tā kā kopš 2009. gada marta Eiropas Savienībā ir aizliegts laist tirgū gatavus kosmētikas līdzekļus un kosmētikas sastāvdaļas, kuru testēšanai ir izmantoti dzīvnieki, ja vien tie nav testi, ar ko pārbauda atkārtotas devas toksiskumu, toksisku ietekmi uz reproduktīvo sistēmu un toksikokinētiku; tā kā saistībā tieši ar šo komplicēto ietekmi uz veselību kopš 2013. gada marta ir spēkā aizliegums laist tirgū kosmētikas līdzekļus neatkarīgi no tā, vai ir pieejamas alternatīvas testēšanas metodes, kurā dzīvniekus neizmanto („tirdzniecības aizliegums”);

I.  tā kā lielākā daļa vielu, kas ir kosmētikas līdzekļu sastāvā, tiek izmantotas arī daudzās citās patēriņa un rūpniecības precēs, piemēram, farmācijas precēs, mazgāšanas līdzekļos un citos ķīmiskos produktos, un arī pārtikas produktos; tā kā saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu (piemēram, REACH regulu(3)) šīs sastāvdaļas, iespējams, ir testētas ar dzīvniekiem, jo nav bijis citas alternatīvas;

J.  tā kā saskaņā ar īpašo Eirobarometra aptauju Nr. 442, kas veikta 2016. gada martā, 89 % ES iedzīvotāju piekrīt, ka ES būtu jādara vairāk, lai starptautiskā līmenī veicinātu lielāku izpratni par dzīvnieku labturības nozīmi, un 90 % ES iedzīvotāju piekrīt, ka ir svarīgi noteikt augstus dzīvnieku labturības standartus, ko atzīst visā pasaulē;

K.  tā kā Parlaments saņem neskaitāmus lūgumrakstus no iedzīvotājiem, kuri, īstenojot savas tiesības, kas noteiktas LESD 24. un 27. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā, pieprasa izbeigt Eiropā un arī visā pasaulē testus ar dzīvniekiem un iedibināt starptautiskus dzīvnieku labturības standartus;

L.  tā kā sabiedrība pieprasa pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, lai pakāpeniski izbeigtu testus ar dzīvniekiem;

M.  tā kā EST 2016. gada 21. septembra spriedumā lietā C-592/14 apstiprināja, ka tad, ja atsevišķas kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas aiz ES robežām ir testētas ar dzīvniekiem, lai šos kosmētikas līdzekļus varētu tirgot trešās valstīs, šādus kosmētikas līdzekļus var aizliegt laist Savienības tirgū, ja testu rezultātā iegūtos datus izmanto kā pierādījumu attiecīgo līdzekļu drošumam, lai tos laistu ES tirgū;

N.  tā kā ir nepilnības, kuru dēļ ES tirgū ir iespējams laist kosmētikas līdzekļus, kas aiz ES robežām ir testēti ar dzīvniekiem, un attiecīgos līdzekļus Eiropas Savienībā testēt vēlreiz ar citām metodēm, neizmantojot dzīvniekus, un tas ir pretrunā ES tiesību aktu principiem;

O.  tā kā ES ir ietekmīga Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībniece; tā kā ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāuztur spēkā apņemšanās atbalstīt pasaules kārtību, kuras pamatā ir starptautiskās tiesības un daudzpusēja sadarbība;

P.  tā kā ES būtu jādara vairāk, lai popularizētu dzīvnieku labturības standartus, veidojot savas ārējās attiecības,

Pieredze, kas gūta no vēsturiski nozīmīgā ES aizlieguma izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus

1.  norāda, ka Eiropā ir plaukstoša un novatoriska kosmētikas nozare, kas nodrošina aptuveni divus miljonus darbvietu, un ka Eiropa ir lielākais kosmētikas līdzekļu tirgus pasaulē; uzsver, ka ES aizliegums veikt testus ar dzīvniekiem nav traucējis nozarei attīstīties;

2.  konstatē, ka gan izmēģināšanas, gan tirdzniecības aizliegums Eiropā tiek ļoti lielā mērā ievērots; tomēr uzsver, ka saistībā ar kosmētikas līdzekļiem, kas ES importēti no trešām valstīm, kur vēl arvien tiek prasīts veikt testus ar dzīvniekiem, joprojām nopietna problēma ir pilna ticamas tehniskās dokumentācijas komplekta trūkums un ka šī jautājuma risināšana ir uzskatāma par prioritāti;

3.  uzskata, ka ar vēsturiski nozīmīgo aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus ES raidīja spēcīgu signālu visai pasaulei, apliecinot, cik svarīga tai ir dzīvnieku aizsardzība, un ka šis aizliegums ir veiksmīgs pierādījums tam, ka ir iespējams pakāpeniski izbeigt testus ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu vajadzībām;

4.  atgādina, ka Eiropa ir izdarījusi politisku izvēli noteikt aizliegumu neatkarīgi no tā, vai ir pieejamas alternatīvas testēšanas metodes, kurā dzīvniekus neizmanto; uzskata, ka Eiropas paraugs apliecina — ja attiecībā uz dažiem beigu kritērijiem nav citu iespēju, kā vien veikt testus ar dzīvniekiem, tas nav uzskatāms par argumentu, ar ko vērsties pret vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus;

5.  atkārtoti norāda, ka vairs nav pamata kosmētikas testēšanai izmantot dzīvniekus, un prasa ES un dalībvalstu valsts iestādēm rēķināties ar sabiedrības iebildumiem pret kosmētikas testēšanu un veicināt novatorisku, humānu testēšanas metožu progresu;

6.  prasa, lai regulatīvās iestādes un uzņēmumi izveidotu monitoringa sistēmu, kas ļauj regulāri veikt neatkarīgu revīziju, tā nodrošinot, ka nozares piegādātāji pilnībā ievēro aizliegumu;

Aizlieguma ietekme uz alternatīvu metožu izstrādi

7.  atgādina, ka aizliegums testēšanai izmantot dzīvniekus ir veicinājis pētnieku centienus izstrādāt alternatīvas testēšanas metodes, un ietekme ir jūtama krietni plašāk nekā tikai kosmētikas nozarē vien; norāda, ka ievērojams progress ir panākts arī attiecībā uz alternatīvu metožu validāciju un tiesisku atzīšanu;

8.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis atvēlēt pietiekami daudz finansējuma, kas vidējā termiņā un ilgtermiņā būtu pieejams, lai ātri izstrādātu, validētu un ieviestu alternatīvas testēšanas metodes, ar kurām pilnībā aizstāt testus ar dzīvniekiem galveno toksikoloģijas beigu kritēriju pārbaudei, piemēram, tādiem kritērijiem kā kancerogenitāte, toksiska ietekme uz reproduktīvo sistēmu un atkārtotas devas toksiskums(4);

9.  uzsver, ka ir pastāvīgi jāstrādā pie apmācības un izglītības, lai nodrošinātu, ka alternatīvas un procesi ir labi zināmi ne vien laboratorijās, bet ir pienācīgi izprasti arī kompetentajās iestādēs;

10.  norāda, ka akadēmisko iestāžu darbība ir svarīga, lai zinātniskās disciplīnās popularizētu alternatīvas testēšanas metodes, kurā neizmanto dzīvniekus, un izplatītu jaunas zināšanas un prakses piemērus, kas ir pieejami, bet ne vienmēr tiek plaši izmantoti;

11.  uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka ir jāstrādā starptautiskās struktūrās, lai panāktu alternatīvu metožu raitāku validāciju un atzīšanu un lai nodrošinātu zināšanu pārnesi un finansiālu atbalstu trešām valstīm, kur zinātniekiem alternatīvas metodes varbūt vēl nav zināmas un testēšanas laboratorijām, iespējams, trūkst vajadzīgās pētniecības infrastruktūras;

12.  norāda, ka ar Eiropas partnerību alternatīvu pieeju izstrādei attiecībā uz izmēģinājumiem ar dzīvniekiem (EPAA) ES ir veicinājusi starptautisku sadarbību alternatīvu metožu izstrādes jomā un ir piedalījusies vairākos citos attiecīgos starptautiskos procesos, piemēram, tādos kā starptautiskā sadarbība kosmētisko līdzekļu reglamentēšanā (ICCR) un starptautiskā sadarbība alternatīvu testēšanas metožu jomā (ICATM); uzskata, ka šādai sadarbībai ir izšķiroša nozīme;

Situācija pasaulē

13.  uzsver, ka Gvatemala, Indija, Islande, Izraēla, Jaunzēlande, Norvēģija, Serbija, Šveice un Turcija jau ir noteikušas aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus; atzīmē, ka citas valstis, piemēram, Dienvidkoreja un Austrālija, ir panākušas būtisku progresu ceļā uz šāda aizlieguma noteikšanu;

14.  norāda, ka ievērības cienīgs progress likumdošanas jomā zināmā mērā ir panākts visā pasaulē, tomēr aptuveni 80 % pasaules valstu vēl arvien ļauj testēšanai izmantot dzīvniekus un laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kas testēti ar dzīvniekiem;

Vispārēja aizlieguma noteikšana izmantot dzīvniekus kosmētikas testēšanai

15.  pieprasa Kosmētikas līdzekļu regulu izmantot ka paraugu, lai starptautiskā līmenī noteiktu aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus un aizliegumu visā pasaulē tirgoties ar kosmētikas sastāvdaļām un līdzekļiem, kas ir testēti ar dzīvniekiem, un lai tas stātos spēkā līdz 2023. gadam;

16.  prasa, lai ES iestādes garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem līdzekļiem, kas laisti ES tirgū, un raudzīties, lai neviens no tiem kādā trešā valstī nebūtu testēts ar dzīvniekiem;

17.  aicina ES iestāžu priekšsēdētājus tikšanās reizēs ar saviem partneriem, jo īpaši ar ANO ģenerālsekretāru, popularizēt vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus, paust atbalstu šāda aizlieguma noteikšanai un to veicināt;

18.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis izmantot savus diplomātisko sakaru kanālus un apņēmīgi rīkoties ikvienā divpusēju un daudzpusēju sarunu forumā, kāds vien varētu būt, lai veidotu spēcīgu un plašu koalīciju, kas atbalsta vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas nozarē testus ar dzīvniekiem;

19.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis atvieglot, veicināt un atbalstīt centienus ANO struktūrā noslēgt starptautisku konvenciju pret dzīvnieku izmantošanu kosmētikas testēšanai; prasa ES iestādēm un dalībvalstīm jautājumu par vispārēju aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus iekļaut nākamās ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmes darba kārtībā;

20.  aicina Komisiju izrādīt iniciatīvu un aktīvi sadarboties ar visām ieinteresētajām personām, pirmām kārtām ar tām, kas uzsākušas kampaņu, lai panāktu, ka visā pasaulē tiek izbeigti testi ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu vajadzībām, un sadarboties ar NVO un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un ar šādu sadarbību popularizēt ideju par papildu pasākumu rīkošanu nākamajā ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmē, kā arī veicināt raitāku dialogu par to, kādus ieguvumus un priekšrocības sniegtu starptautiska konvencija pret dzīvnieku izmantošanu kosmētikas testēšanai;

21.  aicina Komisiju un Padomi raudzīties, lai nevienas tirdzniecības sarunas, kas pašlaik notiek, nedz arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumi nevājinātu ES noteikto aizliegumu izmantot kosmētikas testēšanai dzīvniekus; aicina Komisiju nevienu no brīvās tirdzniecības nolīgumiem — nedz tos, kas jau ir stājušies spēkā, nedz tos, par kuriem vēl notiek sarunas, — neattiecināt uz kosmētikas līdzekļiem, kas testēti ar dzīvniekiem;

o
o   o

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropadomes priekšsēdētājam, Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp. (2) ECLI:EU:C:2016:703. (3) OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp. (4) 1 Scientific Committee on Consumer Safety. Notes of Guidance for the Testing of Cosmetic Ingredients and their Safety Evaluation, 9th revision, SCCS/1564/15 [Patērētāju drošības zinātniskās komitejas konspektīvi norādījumi par kosmētikas sastāvdaļu testēšanu un to drošuma novērtēšanu, 9. pārskatītais izdevums].

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par ES aitu un kazu nozares pašreizējo stāvokli un turpmākajām perspektīvām (2017/2117(INI))

P8_TA(2018)0203 A8-0064/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ieteikumus, kas sniegti 2015. un 2016. gadā pēc Komisijas ierosmes rīkotajā ES Aitu gaļas forumā,

–  ņemot vērā Parlamenta Politikas departamenta B pasūtīto pētījumu par aitu un kazu gaļas nozares nākotni Eiropā, kas tika veikts pēc Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasījuma,

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par aitkopības un kazkopības nozares nākotni Eiropā(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada novērtējumu par aitkopības un kazkopības nozarē veiktajiem KLP pasākumiem,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES rīcības plānu dabai, cilvēkam un ekonomikai,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 29. jūnija paziņojumu “Eiropas “Viena veselība” rīcības plāns pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai” (COM(2017)0339),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam,

–  ņemot vērā Nīderlandes Ombuda secinājumus viņa 2012. gada ziņojumā par valdības pieeju attiecībā uz Q drudzi(3) un viņa 2017. gada pētījumā par Nīderlandes valdības gūto mācību saistībā ar Q drudža epidēmiju(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A8-0064/2018),

A.  tā kā aitkopības un kazkopības nozarē ir zems ienesīgums, tās ienākumi ir vieni no zemākajiem ES, ko lielā mērā nosaka augstās darbības un regulatīvās izmaksas, kas dažkārt pārsniedz pārdošanas cenas, kā arī šādu situāciju ir radījis smagais administratīvais slogs, kā rezultātā daudzi lauksaimnieki aizvien biežāk pārtrauc darbību šajā nozarē;

B.  tā kā līdzsvara trūkums pārtikas aprites ķēdē palielina šīs nozares neaizsargātību un tā kā pagaidām Komisija nav veikusi nepieciešamos reglamentējošos pasākumus, kā to šajā ziņā ir pieprasījis Parlaments;

C.  tā kā aitkopības un kazkopības produktu ražošanu nav iespējams veikt un saglabāt bez stabilu ienākumu garantijas lauksaimniekiem;

D.  tā kā aitu un kazu audzēšanai Eiropā ir sezonāls raksturs, savukārt citos pasaules reģionos pilnu audzēšanas un ražošanas ciklu var nodrošināt visu gadu; tā kā izteiktā sezonalitāte lauksaimniekus un ražotājus var pakļaut ekonomiskai nenoteiktībai;

E.  tā kā šī nozare var radīt un saglabāt darbvietas mazāk attīstītos reģionos, tādos kā tālākie un kalnu reģioni;

F.  tā kā aitkopības un kazkopības produktu ražošanai ir ievērojams attīstības un nodarbinātības potenciāls daudzos nestabilos lauku un piepilsētu apgabalos, galvenokārt saistībā ar aitu un kazu gaļas un kvalitatīvu piena produktu pārdošanu, ko var realizēt īsās un vietējās apgādes ķēdēs;

G.  tā kā aitu audzētājiem ir grūtības atrast kvalificētus un dažkārt pat nekvalificētus darbiniekus;

H.  tā kā aitkopība un kazkopība ir daļa no daudzu dalībvalstu kultūras mantojuma un nodrošina augstas kvalitātes tradicionālos produktus;

I.  tā kā aitu un kazu nozarei ir jānodrošina pasaulē visaugstākie pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības standarti, kā arī jāsaudzē vide;

J.  tā kā aitkopībai un kazkopībai ir nozīmīga loma vides ilgtspējas nodrošināšanā, jo īpaši tad, ja tā balstīta uz ganīšanu, kā tas pašlaik ir 70 % ES ģeogrāfiski nelabvēlīgajos apvidos, tostarp izolētos un salīdzinoši nepieejamos reģionos, un šī nozare veicina ainavas uzturēšanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (tostarp vietējo autohtono sugu saglabāšanu), kā arī palīdz apkarot augsnes eroziju, nevēlamus biomasas veidojumus, dambju un aizsprostu bojājumus, šļūdoņus un meža ugunsgrēkus;

K.  tā kā aitkopība un kazkopība sniedz būtisku sociālekonomisko ieguldījumu Eiropas lauku apvidos, veicinot lauksaimniecības ilgtspēju un nodarbinātību mazāk labvēlīgās teritorijās un nodrošinot augstas kvalitātes tradicionālos produktus;

L.  tā kā ir jāuzlabo lauksaimnieku paaudžu nomaiņa, lai nodrošinātu šāda veida lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas nozares izdzīvošanu un palīdzētu apturēt straujo depopulāciju daudzos lauku reģionos, kuros pamatpakalpojumi un ģimenes atbalsta pakalpojumi ir reti pieejami, kas jo īpaši ietekmē sievietes, kuras nozarē veic nozīmīgu, bieži vien nemanāmu darbu;

M.  tā kā šajā nozarē ir labvēlīga vide un iespējas jauniešiem, kuri vēlas sākt lauksaimniekošanu mazāka mēroga struktūrās — kas ietver zemu kapitalizācijas līmeni, labi attīstītu kolektīvo organizāciju, savstarpēju palīdzību un kooperatīvus ar koplietojamu aprīkojumu — vai kuri vēlas dibināt uzņēmumus;

N.  tā kā aitu un kazu audzētāju vidējais vecums palielinās un tā kā nenotiek zināšanu nodošana starp paaudzēm, kas apgrūtina šīs nozares netraucētu darbību, un līdz ar to audzētājiem nākotnē var pietrūkt prasmes un zināšanas; tā kā audzētājiem un kvalitatīvu pārstrādes produktu, piemēram, tradicionālām metodēm gatavotu sieru, ražotājiem bieži trūkst nepieciešamo tirgzinības un pārdošanas prasmju, lai savus produktus laistu tirgū pievilcīgā veidā;

O.  tā kā vairums aitu un kazu ES tiek audzētas ekstensīvās lauksaimniecības apstākļos, piemēram, ganībās; tā kā atsevišķās dalībvalstīs šī nozare paļaujas uz kazu un aitu intensīvās audzēšanas modeli;

P.  tā kā šī nozare var veicināt tādu augstas ekoloģiskās vērtības vai augstas dabas vērtības teritoriju saglabāšanu, kā ganības un nekultivētas ganības, mežainas ganības un citas agromežsaimniecības ganību sistēmas jeb dehesa, kā arī mazauglīgas zemes, un šai nozarei ir arī liela nozīme pameža tīrīšanā;

Q.  tā kā pirms Regulas (ES) 2017/2393(5) spēkā stāšanās pastāvīgo ganību definīcija nepietiekami aptvēra Vidusjūras reģiona zālājus ar daudzgadīgu kokaugu sugām, piemēram, dehesa ganības un citas ar agromežsaimniecību saistītas ekosistēmas, un līdz ar to samazinājās platība, par kuru pienākas tiešie maksājumi, un šo teritoriju lauksaimnieki cieta zaudējumus;

R.  tā kā ganību apsaimniekošana ir tradicionāls ekstensīvās dzīvnieku audzēšanas veids, jo īpaši kalnu reģionos, un šāda audzēšana attīsta teritorijas, kurām ir grūti piekļūt vai sarežģīti apstrādāt ar tehniku un kurām ir zema agronomiskā vērtība, un tādējādi šajos apgabalos tiek saglabāta saimnieciskā darbība;

S.  tā kā dažās dalībvalstīs sezonāla lauksaimniecības dzīvnieku pārvietošana ir daļa no lauksaimniecības prakses;

T.  tā kā pašreizējā kopējās lauksaimniecības politikā (KLP) ir paredzēts atbalsts dažādām autohtonām aitu un kazu sugām;

U.  tā kā šīs sugas ir labi pielāgotas vietējai videi un tām ir būtiska loma bioloģiskās daudzveidības un dabiskā līdzsvara saglabāšanā šo sugu dzīvotnēs;

V.  tā kā autohtonās sugas daudz labāk pielāgojas vietējiem apstākļiem un īpatnībām;

W.  tā kā pašlaik ir par 20 miljoniem aitu mazāk nekā 20. gs. astoņdesmitajos gados un audzēšana iepriekšējos 17 gados ir sarukusi vairāk nekā par 20 %;

X.  tā kā aitu un kazu gaļas patēriņš iepriekšējos gados ir ievērojami samazinājies, proti, aitu gaļas patēriņš no 3,5 kilogramiem uz vienu cilvēku 2001. gadā ir krities līdz 2 kilogramiem pašlaik, un šī lejupējā tendence joprojām saglabājas 2017. gadā, jo īpaši jauniešu vidū;

Y.  tā kā kazu gaļas tirgus Eiropā ir unikāls ar to, ka šīs gaļas ražošana galvenokārt notiek Grieķijā, Spānijā un Francijā, savukārt patēriņš īpaši liels ir Portugālē, Itālijā un Grieķijā;

Z.  tā kā kazu gaļas iegūšana no kazlēniem vai pieaugušiem brāķētiem dzīvniekiem ir sezonāla un piena ražošanas blakusprodukts, ko kontrolē daži tirgus dalībnieki, un šīs gaļas pārdošanas cena nav pietiekami augsta, lai nodrošinātu atlīdzību lauksaimniekiem;

AA.  tā kā kazu gaļas ierobežotā pieejamība tirdzniecības vietās mazina šā produkta redzamību un līdz ar to samazinās kazu gaļas patēriņš;

AB.  tā kā aitu un kazu nozare Eiropā rada 3 % no piena produkcijas un 9 % no siera produkcijas, un pavisam kopā šajā nozarē Eiropas Savienībā ir nodarbināti 1,5 miljoni cilvēku;

AC.  tā kā kazas piena un kazas siera patēriņš iepriekšējos gados vairākās dalībvalstīs ir ievērojami pieaudzis;

AD.  tā kā aitu gaļas ražošana ES apmierina tikai ap 87 % no tirgus pieprasījuma un imports no trešām valstīm, galvenokārt no Jaunzēlandes, mazina ES produktu konkurētspēju visjutīgākajos gada periodos (Lieldienās un Ziemassvētkos), kā arī atlikušajā gada laikā, jo Jaunzēlande un Austrālija ir aitu gaļas lieleksportētājas;

AE.  tā kā iepriekšējos gados Jaunzēlande ir palielinājusi svaigas vai atdzesētas gaļas eksportu, samazinot tradicionālo saldētās gaļas eksportu, kā rezultātā radīta vēl lielāka ietekme uz ES svaigās gaļas tirgu un samazinājušās Eiropas ražotājiem maksātās cenas; uzskata, ka tas ir jāņem vērā gaidāmajās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) ar Jaunzēlandi;

AF.  tā kā daudzos gadījumos ES ražotāji, salīdzinot ar importu no trešām valstīm, ir spiesti konkurēt nevienlīdzīgos konkurences apstākļos ar valstīm, kurās bieži vien ir zemāki kvalitātes standarti, normatīvās prasības un vidiskie standarti;

AG.  tā kā aitu un kazu nozare kā sensitīvs jautājums būtu jāaizsargā pašreizējās BTN sarunās starp Eiropas Savienību un attiecīgi Jaunzēlandi un Austrāliju vai arī no šiem tirdzniecības nolīgumiem jāizslēdz;

AH.  tā kā daži ES kaimiņvalstu reģioni izrāda interesi par aitkopības un kazkopības produktiem no ES, un tā ir laba iespēja ES ražotājiem, kas diemžēl netiek pilnībā izmantota;

AI.  tā kā Brexit būtiski varētu ietekmēt aitu gaļas tirdzniecību ES iekšējā tirgū, ņemot vērā, ka Apvienotā Karaliste ir lielākā aitas gaļas ražotāja un galvenā valsts, kurā notiek imports no trešām valstīm;

AJ.  tā kā Apvienotā Karaliste importē apmēram pusi no savas tirgus kvotas aitu gaļai, kas tiek ievesta no Jaunzēlandes, un gandrīz divas trešdaļas no kvotas aitu gaļai, kas tiek ievesta no Austrālijas, un tā kā ES nevar momentā pārtraukt savas starptautiskās saistības, kā rezultātā palielinās Brexit radītā nenoteiktība;

AK.  tā kā aitu un kazu vilna ir ilgtspējīgs, atjaunojams un bioloģiski noārdāms resurss tekstila nozarei;

AL.  tā kā LESD I pielikumā aitu vilna nav atzīta kā lauksaimniecības produkts un Regulā (ES) Nr. 142/2011 ir klasificēta tikai kā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts;

AM.  tā kā aitkopjiem šāds atzīšanas trūkums rada nelabvēlīgākus apstākļus nekā citiem lauksaimniekiem, jo transportēšanā vilnai tiek piemērotas augstākas prasības nekā atzītiem lauksaimniecības produktiem un tirgus kopīgās organizācijas ietvaros nevar veikt tirgus intervences attiecībā uz aitu vilnu;

AN.  tā kā aitu un kazu audzēšana galvenokārt ir ekstensīva, un līdz ar to rodas tiešs kontakts ar savvaļas dzīvniekiem, kuru veselības stāvoklis nav paredzams;

AO.  tā kā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 999/2001 īstenotā skrepi plāna rezultātā vaislas dzīvnieku sajaukšanās ir 100 % ierobežota un tā kā attiecībā uz mazām autohtonām sugām skrepi genotipēšanas rezultātā vīriešu dzimuma vaislas dzīvnieku skaits ir samazinājies par 50 %;

AP.  tā kā nesenie dzīvnieku slimību uzliesmojumi uzskatāmi parādīja, ka dzīvnieku slimība vienā dalībvalstī var apdraudēt visu Eiropas lauksaimniecības tirgu, un ir jāpatur prātā atsevišķas epidēmijas, kuras skārušas Eiropas Savienību un dažas no kurām — tādas kā vissmagākā jebkad piedzīvotā Q drudža epidēmija, kas izcēlās kazu fermās laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam — ir ietekmējušas cilvēku veselību;

AQ.  tā kā aitu un kazu vakcinēšana aizsargā dalībvalstu ganāmpulkus no pārrobežu slimībām, ierobežo infekcijas izplatīšanos starp dalībvalstīm un palīdz mazināt sekas, ko rada rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem;

AR.  tā kā saskaņā ar Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānu pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai imunizācija ar vakcinēšanu ir rentabla sabiedrības veselības intervence nolūkā apkarot rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, neraugoties uz to, ka antibiotikas īstermiņā ir lētākas, un minētajā plānā paredzēti arī stimuli, ar ko sekmēt tādus pasākumus kā diagnostika, antimikrobiālo līdzekļu alternatīvas un vakcīnas;

AS.  tā kā aitu un kazu elektroniskā identifikācija nodrošina efektīvu dzīvnieku izsekojamību, taču krotāliju pazaudēšana vai to skenēšanas kļūdas var novest pie sankciju uzlikšanas, kas dažkārt ir nesamērīgas;

AT.  tā kā lauksaimniekiem ir arī grūtības īstenot spēkā esošos kazlēnu identificēšanas noteikumus;

AU.  tā kā Dzīvotņu direktīvā (92/43/EEK) paredzētā atsevišķu dzīvnieku sugu — jo īpaši lielo plēsēju — aizsardzība, šo dzīvnieku dabisko dzīvotņu iznīcināšana un viņu medīto dzīvnieku daudzuma un kvalitātes mazināšanās, kā arī lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās un nepietiekamā dalībvalstu ieguldīšana preventīvos pasākumos ir novedusi pie tā, ka visos reģionos aizvien biežāk notiek plēsēju uzbrukumi aitu un kazu ganāmpulkiem, līdz ar to dažu lauku saimniecību jau tā nestabilo situāciju padarot vēl jo nestabilāku un daudzos apgabalos apdraudot tradicionālās lauksaimniekošanas un ganīšanas pastāvēšanu;

AV.  tā kā dažos Eiropas Savienības reģionos plēsēji un lielie gaļēdāji ir labā saglabāšanās stāvoklī;

AW.  tā kā iespēja grozīt sugas aizsardzības statusu noteiktos reģionos būtu jāņem vērā, tiklīdz ir sasniegts vēlamais saglabāšanās stāvoklis;

AX.  tā kā aitu un kazu audzētājiem ir jātiek galā ar lielu birokrātiju un administratīvo slogu, ko rada ne vien KLP, bet arī ar citi ES noteikumi, piemēram, saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam;

AY.  tā kā aitu un kazu gaļas tirgum ir raksturīga liela sadrumstalotība un ziņošana par tirgus cenām ir slikti pārredzama;

AZ.  tā kā dažās valstīs ir ļoti maz kautuvju, kas apgrūtina šīs nozares attīstību attiecīgajās valstīs;

BA.  tā kā kaušanas nozares pārstrukturēšana, sanitāro standartu ievērošana un nokauto dzīvnieku skaita sarukšana, kas saistīta ar lopkopības samazināšanos, daudzos reģionos ir izraisījusi to ekonomikas instrumentu izzušanu, kas vajadzīgi vietējo apgādes ķēžu pievienotās vērtības radīšanai un ilgtspējas panākšanai;

BB.  tā kā cita starpā tādi faktori kā kaušanas nozares pārstrukturēšana, pasākumi, kas piemēroti saistībā ar govju trakumsērgas krīzi, un higiēnas un veselības tiesību aktu pakete daudzās valstīs ir izraisījusi dažādu instrumentu izzušanu, kas nepieciešami tiešās vietējās pārdošanas izdzīvošanai, kā arī ir pieaugušas kaušanas izmaksas;

BC.  tā kā mobilas slaukšanas iekārtas un kautuves vai pasākumi šādu iekārtu pieejamības nodrošināšanai uz vietas ir svarīgi un nepieciešami, lai sekmētu aitkopības un kazkopības produktivitāti;

BD.  tā kā aitu un kazu gaļas produkti bieži vien nav starp tiem produktiem, kurus var uzskatīt par pārstrādes galaproduktiem, kā tas ir ar cita veida gaļas produktiem, un līdz ar to aitu un kazu gaļas produkti ir mazāk pievilcīgi un attiecīgi arī patērētāji tos izvēlas retāk;

BE.  tā kā ir jāpalielina gaļas ražošanas pievienotā vērtība un jāievieš jauni inovatīvi risinājumi, kas būtu labāk pielāgoti jauniešu patēriņa paradumiem;

BF.  tā kā aitkopība un kazkopība ne tikai nodrošina plašu gaļas, piena un vilnas produktu klāstu patērētājiem visā ES, bet šai nozarei ir arī būtiska kultūras loma daudzās kopienās, piemēram, tādu tradīciju kopšanā kā kukeri Bulgārijā un capra Rumānijā;

BG.  tā kā daudzās dalībvalstīs palielinās vietējo, kā arī bioloģiski audzēto lauksaimniecības produktu tirgus, kas atbilst patērētāju izvirzītajām pārredzamības un kvalitātes prasībām;

BH.  tā kā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 un Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2014 dalībvalstis var ieviest fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “kalnu reģionu produkts”, lai uzlabotu kalnu reģionos ražotu aitkopības un kazkopības produktu redzamību;

BI.  tā kā ES kvalitātes shēmas — jo īpaši tāds marķējums kā aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN) un aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN) — ir instrumenti, ar ko padarīt redzamākus aitkopības un kazkopības produktus un līdz ar to uzlabot to realizēšanu tirgū;

BJ.  tā kā dažās dalībvalstīs nav ieviesta struktūrpolitika vai nu aitkopības, vai kazkopības, vai arī abu šo nozaru attīstībai, kas attiecīgi apgrūtina šo nozaru attīstību;

BK.  tā kā šādā politikā varētu iekļaut ieteikumus dažādiem posmiem, tādiem kā selekcija (šķirnes selekcija, teķu audzēšana utt.), kā arī realizēšanai tirgū,

Labāks atbalsts

1.  atbalsta ieteikumus, kas sniegti 2016. gadā pēc Komisijas ierosmes rīkotajā ES Aitu gaļas forumā, jo īpaši attiecībā uz vajadzību ieviest vides maksājumus, ar ko atzītu aitu un kazu nozares lomu sabiedrisko labumu sniegšanā, jo īpaši tad, ja nozare ir balstīta uz ekstensīvu ganīšanu, un kas ietver: zemes uzlabojumus un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vidiski vērtīgus apvidus un ūdens kvalitāti; klimata pārmaiņu, plūdu, nogruvumu, mežu ugunsgrēku un ar to saistītās erozijas novēršanu; kā arī lauku apvidu un nodarbinātības uzturēšanu; uzsver, ka šādi ieteikumi vienādi būtu jāattiecina gan uz kazu gaļas, gan aitas un govs piena nozares produktiem;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest stimulus lauksaimniekiem, kuri praktizē sezonālo lopu pārvietošanu;

3.  atbalsta aitkopībai un kazkopībai piešķirtā saistītā atbalsta un citu attiecīgo pasākumu, kuri paredzēti šai nozarei, saglabāšanu vai, ja vajadzīgs, palielināšanu, nākamajā KLP reformā paredzot diferencētas subsīdijas ganībās laistiem ganāmpulkiem, lai Eiropas Savienībā apturētu lauksaimnieku aiziešanu no šīs nozares, ņemot vērā aitkopības un kazkopības nozares lielo atkarību no tiešajiem maksājumiem;

4.  uzsver, ka saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos brīvprātīgā saistītā atbalsta režīms ir vienkāršots un precizēts, svītrojot atsauces uz kvantitatīvajiem ierobežojumiem un ražošanas saglabāšanu un ieviešot noteikumu, ka dalībvalstis ik gadu var pārskatīt atsevišķus atbilstības kritērijus, kā arī kopējo budžetu;

5.  aicina dalībvalstis agrovides maksājumus piešķirt arī ganībām, kas tiek izmantotas aitu un kazu ganīšanai, un atbalstīt lauksaimniekus, kuri sekmē dzīvnieku labturību;

6.  atzinīgi vērtē sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos, ar ko atzīst īpatnības, kādas piemīt Vidusjūras reģiona zālājiem, tādiem kā dehesa ganības, lai nonāktu pie taisnīgāka režīma piemērošanas zemei, par kuru pienākas tiešie maksājumi, un novērstu nepārprotamo diskrimināciju attiecībā uz nekultivētām ganībām un agromežsaimniecības sistēmām;

7.  uzsver, cik būtiska šāda veida ganību zeme ir ugunsgrēku novēršanā, taču atzīmē, ka šos uzlabojumus dalībvalstis tomēr var piemērot fakultatīvi;

8.  uzskata, ka šajā ziņā nevajadzētu diskriminēt citas ar ganību agromežsaimniecību saistītās ekosistēmas, un prasa kazu un aitu audzētājiem noganīšanai atstātās meža platībās zālājiem noteikt 50 % robežsliekni, kas ir nepieciešams, lai varētu saņemt tiešos maksājumus par hektāru;

9.  atbalsta pienācīgu ganību atļaušanu ekoloģiski nozīmīgās platībās, tostarp atsevišķu mazāk labvēlīgu apvidu sausos un nekvalitatīvos zālājos;

10.  uzsver, ka ganīšana nebūtu jāatļauj tad, ja pastāv risks, ka tā varētu kaitēt sensitīvām dabas teritorijām; šajā saistībā uzsver, ka atgremotājiem ir liela nozīme rupjšķiedras izmantošanā;

11.  uzskata, ka vairāk ir jāatbalsta gados jaunie lauksaimnieki un jaunpienācēji, atbilstīgi valsts politikai izmantojot gan tiešo atbalstu, gan lauku attīstības politikas instrumentus, lai ieviestu stimulus aitkopības un kazkopības saimniecību veidošanai vai pārņemšanai, jo zemā ienesīguma dēļ lopkopības nozarēs strādājošo lauksaimnieku augstais vidējais vecums — kas nepārprotami pārsniedz pat to vecumu, līdz kādam strādā citās lauksaimniecības profesijās —, ir viena no lielākajām problēmām, kas jārisina, lai saglabātu dzīvīgumu lauku apvidos un pārtikas nodrošinājumu Savienībā;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā īpašās problēmas, uz kurām norāda šajā nozarē strādājošo sieviešu pārstāvības organizācijas, un inter alia veikt pasākumus, lai padarītu redzamāku sieviešu ieguldījumu, veicinātu tiesības uz īpašumu un līdzīpašumu, kā arī ieviestu nepieciešamos ģimenes atbalsta pakalpojumus;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašas programmas, ar ko sniegtu iespēju sievietēm atrast savu vietu šajā nozarē, jo tādējādi ievērojami varētu uzlabot tik nepieciešamo paaudžu nomaiņu nozarē un palīdzētu aitkopību un kazkopību saglabāt kā ģimenes uzņēmumu;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis aitu un kazu nozarē lielāku uzmanību pievērst ģenētiskā materiāla daudzveidībai, jo tam ir nozīme tādu rādītāju nodrošināšanā kā produktivitāte (auglība, potenciālā auglība u. c.), produktu kvalitāte un dzīvnieku spēja pielāgoties videi;

15.  atzinīgi vērtē atbalsta programmas vietējo sugu un diferencētas kvalitātes veicināšanai, piemēram, attiecībā uz bioloģisko sertificēšanu;

16.  šajā saistībā uzsver, ka dzīvnieku selekcijas plānos ir jāņem vērā vietējo un izturīgo šķirņu saglabāšana;

17.  uzsver, cik liela nozīme vietējām aitu un kazu šķirnēm ir Alpu reģiona ganībās, kurās nevar izmantot citas šo dzīvnieku šķirnes;

18.  aicina Komisiju veikt pasākumus, ar ko palielinātu atbalstu šādu aitu un kazu šķirņu saglabāšanai;

19.  prasa palielināt atbalstu ražotāju organizācijām aitu un kazu nozarē;

20.  ņem vērā subsīdiju attīstību šajā nozarē, kas ir ļoti svarīgas, lai atbalstītu centienus palielināt produkcijas efektivitāti un konkurētspēju, uzlabot produktu kvalitāti un sekmēt ES pašpietiekamību apgādē ar aitu gaļu, turklāt visi šie centieni atbilst ES mērķiem uzlabot efektivitāti un kvalitāti;

Popularizēšana un inovācija

21.  aicina Komisiju palielināt atbalstu pētījumiem saistībā ar inovatīvām ražošanas metodēm un tehnoloģijām, lai stiprinātu aitu un kazu nozares konkurētspēju un popularizētu gaļas, piena un vilnas produktus iekšējā tirgū, uzmanību pievēršot ne vien tradicionālajiem produktiem, tādiem kā siers, bet arī jauniem gaļas izstrādājumiem, lai piedāvātu produktus, kas atbilst patērētāju gaidām un tirgus pieprasījumam; turklāt aicina Komisiju mudināt uz regulārāku patēriņu, rīkojot informatīvas kampaņas par ēdienu gatavošanas un pasniegšanas metodēm, kas būtu piemērotas jauniem patērētājiem, tostarp jaunietekmes kaimiņvalstīs un austrumu reģiona tirgos, uzsverot aitu un kazu gaļas uzturvērtību un veselīgumu;

22.  uzskata — ir jāmaina priekšstats, ka jēru gaļa ir grūti pagatavojama, kā arī jāmaina pašreizējā tendence izvairīties no sarkanās gaļas lietošanas;

23.  uzsver, ka centieni palielināt aitu un kazu gaļas patēriņu ir būtiski, ja ES tiek palielināta šīs gaļas ražošana;

24.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākamajās popularizēšanas kampaņās, ko līdzfinansē Savienība, izveidot atsevišķu budžeta posteni aitu un kazu gaļai un piena produktiem;

25.  uzsver, ka ir jānodrošina atbilstīgs finansējums popularizēšanas kampaņām, kuru mērķis ir palielināt aitkopības un kazkopības produktu patēriņu visā ES;

26.  prasa ādu un vilnu iekļaut atbalstāmo produktu sarakstā;

27.  aicina Komisiju koordinēt ar AĢIN un ACVN norādēm marķētu aitkopības un kazkopības produktu popularizēšanas kampaņas, lai palielinātu šo produktu pievilcīgumu; prasa padziļināti analizēt vilnas noieta tirgu, lai ražotājiem nodrošinātu lielāku ekonomisko atdevi;

28.  mudina, lai aizvien vairāk dalībvalstu ieviestu fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “kalnu reģionu produkts”, kā to paredz spēkā esošie ES tiesību akti, jo šāds apzīmējums ir instruments, kas ļauj uzlabot produkta redzamību un patērētājiem izdarīt informētāku izvēli;

29.  uzsver, ka jēru un kazlēnu gaļas garantijas marķējums ir jāievieš gan attiecībā uz individuāliem ražotājiem, gan ražotāju apvienībām, kas varētu būt potenciālie labumguvēji no diferencētās kvalitātes atbalsta shēmas; uzsver, ka šāds marķējums ir jāapstiprina vietējai kompetentajai iestādei saskaņā ar attiecīgo regulējumu un noteikumiem par šāda marķējuma lietošanu;

30.  prasa atbalstīt aitu un kazu nozarei veltītus ES mēroga popularizēšanas pasākumus, tādus kā festivāli un līdzīgi ikgadēji pasākumi, lai tādējādi uzlabotu sabiedrības informētību par šīs nozares sniegto labumu ES, videi un tās iedzīvotājiem;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt tradicionālajai aitkopības un kazkopības praksei piemītošā lielā potenciāla izmantošanu, veicinot lauku tūrismu;

Laba prakse

32.  aicina Komisiju radīt apstākļus aitu un kazu piena nozares attīstībai, kas ļautu lauku saimniecībām radīt pēc iespējas augstāku pievienoto vērtību, īstenojot augstas kvalitātes saglabāšanas politiku, ar ko lauku saimniecībās veicinātu piena produktu ražošanu, kurus galvenokārt pārdod īsās vai vietējās apgādes ķēdēs; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir Komisijai nodrošināt higiēnas noteikumu labāku īstenošanu visās dalībvalstīs, tostarp izmantojot Labas higiēnas prakses rokasgrāmatu mājražotājiem un amatniekiem siera produktu ražošanai, ko sadarbībā ar Komisiju izstrādājuši lauksaimnieki no Lauku saimniecību un tradicionālo siera un piena produktu ražotāju Eiropas tīkla (FACE);

33.  aicina Komisiju izveidot aitu un kazu nozarei veltītu tiešsaistes platformu, kuras galvenais mērķis būtu dalībvalstu apmainīšanās ar attiecīgiem labas prakses piemēriem un datiem;

34.  mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par labu praksi aitu un kazu nozares produktu tirdzniecībā, kuras pēc tam varētu izplatīt dalībvalstīs un arodapvienībās;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk uzmanības veltīt vilnas ražošanas un pārstrādes nozarei, atbalstot informācijas un labas prakses apmaiņas programmu īstenošanu to tirgus dalībnieku vidū, kas iesaistīti vilnas pārstrādes ķēdē;

36.  mudina Komisiju apsvērt iespēju par izņēmumu noteikšanu vilnai, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1069/2009 un Regulu (ES) Nr. 142/2011 par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, ņemot vērā, ka šis produkts nav paredzēts cilvēku patēriņam;

Tirgu uzlabošana

37.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par cenu pārredzamību nozarē, lai patērētājiem un ražotājiem sniegtu informāciju par produktu cenām;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju saskaņot noteikumus par liemeņiem tā, lai tiktu atspoguļotas to reālās izmaksas, nekaitējot bioloģiskajai daudzveidībai, ko nodrošina vietējās šķirnes, un aicina izveidot Eiropas novērošanas centru, kas uzraudzītu aitu un kazu gaļas produktu cenas un ražošanas izmaksas; uzsver, cik svarīgi ir uzraudzīt cenu starpību visā pārtikas apgādes ķēdē, ietverot vairumtirdzniecības cenas;

39.  brīdina, ka nemainīgs vai mazāks pieprasījums un lielāks ražošanas apjoms var novest pie tā, ka pazeminās ražotāju cenas;

40.  atgādina, ka aitu vai kazu piena ražotāji, kas apvienojušies ražotāju organizācijā, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 149. pantu var kopīgi risināt sarunas par līgumu slēgšanu, ja apjoms, par kuru tiek risinātas šādas sarunas, nepārsniedz 33 % no attiecīgās dalībvalsts ražošanas apjoma un 3,5 % no Eiropas ražošanas apjoma; uzsver, ka minētās robežvērtības galvenokārt tika ieviestas govs svaigpienam un tāpēc ir ierobežojošas un slikti pielāgotas mazo atgremotājdzīvnieku izcelsmes produktiem, jo īpaši gadījumos, kad audzētāji vēlas apvienoties vietējo ražotāju organizāciju apvienībās, vairāku iepērkošo ražotāju organizācijās, vai gadījumos, kad nākas saskarties ar lielu rūpnieciskās ražošanas grupu;

41.  prasa ieviest precīzus rādītājus, ar kuriem ciešāk varētu uzraudzīt kazu gaļas ražošanu, patēriņu un tirdzniecību, uzrādot nošķīrumu starp pieaugušiem dzīvniekiem un kazlēniem;

42.  uzskata, ka nolūkā uzlabot nozares konkurētspēju un pašlaik zemo produktivitāti un saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos ir jāuzlabo ražotāju spēja pārtikas apgādes ķēdē panākt sev izdevīgus noteikumus un palielināt ietekmi tirgū, paplašinot noteikumu par līgumattiecībām piemērošanu, lai tie attiektos arī uz aitkopību un kazkopību, kā arī gaļas un piena produktiem, un izveidojot tādas ražotāju un starpnozaru organizācijas, kas būtu līdzīgas tām, kādas ir citās augkopības un lopkopības nozarēs;

43.  prasa piegādes regulēšanas pasākumus, kas Regulas (ES) Nr. 1308/2013 172. pantā noteikti attiecībā uz šķiņķi, piemērot arī aitu gaļai ar ACVN un AĢIN kvalitātes marķējumu, lai uzlabotu atbilstību starp piegādi un pieprasījumu;

44.  atzīmē, ka aitu vai kazu piena ražotāju organizācijas vai ražotāju organizāciju apvienības var neņemt vērā Regulas (ES) Nr. 1308/2013 149. pantā noteiktos saistošos apjoma ierobežojumus, ja tās kopīgi veic saimniecisko darbību (reklāma, kvalitātes kontrole, iepakojums, marķēšana vai pārstrāde) saskaņā ar 152. pantu, kas grozīts ar Regulu (ES) 2017/2393;

45.  mudina visas dalībvalstis, kas vēl nav sniegušas Piensaimniecības paketē paredzēto finansiālo atbalstu aitu un kazu piena nozarei, šo atbalstu sniegt;

46.  uzskata, ka nedrīkst pieļaut aitkopības un kazkopības produktu pārdošanu par cenām, kas ir zemākas par ražotāja cenām;

47.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm analizēt aitu un kazu gaļas piegādes ķēdi (piemēram, pieaugušu dzīvnieku gaļas nošķiršanu no kazlēnu gaļas), lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki tirgošanas vietā gūst taisnīgus ienākumus;

48.  šajā saistībā uzsver, cik būtiska ir aitkopības un kazkopības produktu tiešā pārdošana;

49.  aicina Komisiju sekmēt tādu vidi, kurā ražotāji un ražotāju organizācijas varētu realizēt tiešo tirdzniecību, lai tādējādi ierobežotu cenu mākslīgu palielināšanu;

50.  atbalsta vietējo apgādes ķēžu veidošanu aitkopības nozarē, kas ir veids, kā palielināt aitkopības uzņēmumu ienākumus un uzlabot līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, un aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu uzmanību pievērst savas valsts politikai attiecībā uz vietējām kautuvēm, kas ir būtiski nepieciešamas vietējo apgādes ķēžu veidošanai;

51.  atgādina, ka ražotāji saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 150. pantu var ieviest pasākumus, ar kuriem regulē tāda siera, tostarp no aitu vai kazu piena, piegādi, kas ir marķēts ar ACVN vai AĢIN;

52.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar sarunās par Regulu (ES) 2017/2393 panākto vienošanos šos instrumentus turpina piemērot arī laikposmā pēc 2020. gada;

53.  uzskata, ka ir jāveicina lopkopju apvienošanās uzņēmumos, piemēram, kooperatīvos, kas uzlabos to spēju panākt sev izdevīgus noteikumus pārtikas apgādes ķēdē, radīs lielāku pievienoto vērtību kooperatīvos apvienojušos lauksaimnieku ražojumiem un veiks darbības, kuru rezultātā samazinātos izmaksas, kā arī darbības, kuras ir grūti īstenot individuālā kārtā, piemēram, saistībā ar inovāciju vai konsultācijām lopkopības jomā;

54.  mudina iestādes tajās dalībvalstīs, kurās aitkopības un kazkopības arodorganizācijas ir izrādījušas attiecīgu interesi, izstrādāt vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijas šīs nozares attīstībai, iekļaujot ieteikumus par to, kā uzlabot šķirņu selekciju un produktu realizāciju tirgū;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt programmas, ar ko mudinātu ražotājus izveidot ražotāju un tirgotāju grupas, iesaistīties tiešajā tirdzniecībā, kā arī izstrādāt īpašas kvalitātes marķējumu aitu un kazu gaļas un piena produktiem un šos produktus attiecīgi marķēt (piemēram, bioloģiskie vai reģionālie produkti);

56.  aicina Komisiju atvieglināt administratīvās prasības nelielu sierotavu atvēršanai aitu un kazu audzēšanas saimniecībās, lai tādējādi ļautu lauksaimniekiem palielināt savu saimniecību pievienoto vērtību;

57.  mudina Komisiju apsvērt iespēju izmantot papildu līdzekļus un instrumentus, ar ko varētu palīdzēt šai nozarei pārciest krīzes, risināt globālās problēmas un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību;

58.  uzskata, ka ir jāsagatavo krīžu novēršanas un pārvaldības instrumenti, ko varētu piemērot aitu un kazu nozarē, lai ierobežotu cenu svārstīgumu, nodrošinātu taisnīgu atlīdzību ražotājiem un labvēlīgu vidi ieguldījumiem, kā arī lauku saimniecību nodošanu jauniešiem;

59.  atzīmē, ka aitu un kazu gaļas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no dzīvnieku barības un ka tādēļ aitu un kazu nozarē ES reģionu starpā ir lielas konkurences apstākļu atšķirības;

60.  aicina valstu iestādes nodrošināt ražotājiem piekļuvi tirgiem un izveidot specializētas tirdzniecības vietas;

Brexit un tirdzniecības nolīgumi

61.  prasa Komisijai precizēt, kāda būs aitu gaļas tirgus situācija pēc Brexit, un īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu smagus satricinājumus tirgū, tostarp aicina izveidot cenu un tirgu efektīvāku drošības tīklu nolūkā aizsargāt nozari no Brexit ietekmes;

62.  mudina Komisiju ievērot piesardzību sarunās par jauno BTN ar Jaunzēlandi un Austrāliju, kamēr tiek analizēta Brexit ietekme uz aitkopību un kazkopību, jo īpaši attiecībā uz plānoto kvotu, kuru ES piešķīrusi Jaunzēlandei, kura ir līdzvērtīga 287 000 tonnu aitu gaļas liemeņu, kuru vidēji izpilda 75 % apmērā un no kuras ap 48 % patērē Apvienotajā Karalistē, kā arī attiecībā uz plānoto kvotu, kuru ES piešķīrusi Austrālijai, kura ir līdzvērtīga 19 200 tonnu aitu gaļas liemeņu, kuru vidēji izpilda gandrīz 100 % apmērā un no kuras ap 75 % patērē Apvienotajā Karalistē,

63.  uzskata, ka jaunajā BTN būtu jāiekļauj Jaunzēlandei un Austrālijai piešķirto jēra gaļas eksporta uz ES kvotu sadalījums atsevišķās kategorijās, lai svaigu vai atdzesētu gaļu nodalītu no saldētas gaļas; atgādina — lai arī ES ļoti bieži tirgo 6–9 mēnešus vecu jēru gaļu, Jaunzēlandē šo jēru vecums bieži vien ir 12 mēneši; uzsver, ka preferenciāla piekļuve tirgum nebūtu jāpastiprina ar lielākām tarifa kvotām nekā pašlaik;

64.  atgādina, ka BTN sarunās ar Jaunzēlandi Parlaments aitu gaļu ir norādījis kā īpaši jutīgu posteni un savā 2017. gada 26. oktobra rezolūcijā ar Parlamenta ieteikumu Padomei par ierosinātajām sarunu pilnvarām tirdzniecības sarunās ar Jaunzēlandi(6) ir atbalstījis iespēju sensitīvākās nozares no nolīguma izslēgt;

65.  atkārtoti uzsver, ka jebkuram BTN pilnībā ir jāatbilst augstajiem ES dzīvnieku labturības, vides un pārtikas nekaitīguma standartiem; atzīmē, ka pašreizējās Jaunzēlandei piešķirtās tarifa kvotas ir ietekmējušas ES aitu gaļas ražošanu;

66.  pauž bažas par vēstuli, ko ASV un sešas citas lauksaimniecības produktu lieleksportētājas (Argentīna, Brazīlija, Kanāda, Jaunzēlande, Taizeme un Urugvaja) 2017. gada 26. septembrī nosūtīja Apvienotās Karalistes un ES pārstāvjiem Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) attiecībā uz iekšējām apspriedēm par iespējamu importa tarifa kvotu pārdali starp Apvienoto Karalisti un pārējām ES dalībvalstīm;

67.  uzsver, cik būtiski ir, lai Apvienotā Karaliste pēc izstāšanās no ES saglabātu tai piešķirto tarifa kvotu daļu un lai panāktu vienošanos, ka neviens no Apvienotās Karalistes un ES tirgiem netiks pārsātināts ar aitu gaļas importu, lai ražotāji Apvienotajā Karalistē un ES neciestu no negatīvām sekām;

68.  apzinās, cik atkarīga no ES tirgus ir Apvienotās Karalistes aitu gaļas nozare, taču uzskata, ka šāda situācija rada gan problēmas, gan arī iespējas;

69.  uzskata, ka Apvienotās Karalistes aiziešanai no ES ir jābūt iespējai padziļināti attīstīt ES aitu un kazu nozari, lai ES būtu mazāk atkarīga no Jaunzēlandes aitu un kazu gaļas importa;

70.  pauž nožēlu, ka vairāk nekā 1400 Eiropas lauksaimniecības produktu, kas ir aizsargāti ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, automātiski nesaņem līdzvērtīgu aizsardzību trešo valstu tirgos, uz kuriem attiecas ES sarunās noslēgtie starptautiskās tirdzniecības nolīgumi;

71.  prasa, lai, slēdzot turpmākus tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm, tiktu ņemts vērā aitu un kazu audzētāju nestabilais stāvoklis, jo īpaši aitu un kazu nozari iekļaujot sensitīvo nozaru sarakstā vai to vispār izslēdzot no sarunām, lai nepieļautu nekādus noteikumus, kas kādā veidā varētu apdraudēt Eiropas ražošanas modeli vai nodarīt kaitējumu vietējai vai reģionālajai ekonomikai;

72.  uzsver, ka aitu un kazu gaļas lielāko eksportētājvalstu ražošanas izmaksas un standarti ir ievērojami zemāki nekā tie, kurus piemēro Eiropā;

73.  uzsver, ka šai nozarei ir vajadzīga īpaša attieksme, piemēram, jāievieš tarifa kvotas vai atbilstīgi pārejas periodi, kā arī pienācīgi būtu jāņem vērā tirdzniecības nolīgumu kumulatīvā ietekme uz lauksaimniecību vai attiecīgā gadījumā šī nozare pat būtu jāizslēdz no sarunu darbības jomas;

74.  šajā ziņā jo īpaši uzsver nopietnās problēmas, kas saistītas ar bažām par dzīvnieku labturību un ietekmi uz vidi ilgajos transporta pārvadājumos no vai uz attālākām valstīm;

75.  aicina Komisiju ieviest obligātu ES marķēšanas noteikumu sistēmu aitu gaļas produktiem, iespējams, izmantojot ES mēroga logo, kas patērētājiem sniegtu iespēju ES produktus atšķirt no trešo valstu produktiem; ierosina, ka šādu marķējumu varētu sertificēt, izmantojot vairākus kritērijus, tostarp lauku saimniecību apdrošināšanas shēmas un izcelsmes valsts norādes, lai nodrošinātu, ka patērētāji pilnībā tiek informēti par attiecīgā produkta izcelsmes vietu;

76.  uzskata, ka šādai sistēmai ir jābūt izstrādātai tā, lai neapdraudētu pašreizējās marķēšanas shēmas, kas produktu popularizēšanai ieviestas dalībvalstīs un reģionālā līmenī;

77.  aicina Komisiju sniegt palīdzību saistībā ar eksporta tirgu atvēršanu ES aitu gaļai un subproduktiem valstīs, kuras pašlaik piemēro nevajadzīgus ierobežojumus;

78.  aicina Komisiju apsvērt iespēju palielināt eksportu uz Ziemeļāfriku, kas ir augošs tirgus un novērtē ES garantēto kvalitāti un pārtikas nekaitīgumu;

79.  aicina Komisiju sagatavot ziņojumus par iespējamiem ES aitu un kazu gaļas un piena produktu mērķtirgiem;

80.  aicina Komisiju veicināt ES eksportēto produktu kvalitāti, jo īpaši izmantojot stingrus sanitāros standartus un izsekojamību, kas garantē aitu un kazu gaļas augstāku kvalitāti salīdzinājumā ar Jaunzēlandes un Austrālijas eksportēto gaļu; atzīmē, ka ES īpašais uzsvars uz kvalitāti ir aspekts, kas sevišķi jāpopularizē, lai mudināt patērēt Eiropas aitu un kazu gaļu;

Elektroniskās identifikācijas sistēma

81.  mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt tolerances līmeņu saskaņošanu, kad lopkopjiem tiek piemērotas sankcijas par netīšām kļūdām, ko tie pieļāvuši aitu iezīmēšanas ar krotālijām un elektroniskās identifikācijas sistēmas piemērošanā, ar stingru nosacījumu, ka šāda tolerances līmeņu saskaņošana nenoved pie augstāka kļūdu robežsliekšņa noteikšanas, nekā to pieļauj profilaktiskā dzīvnieku veselības aprūpe, un ka attiecīgie līmeņi ir pamatoti pieejas “Viena veselība” kontekstā;

82.  atzīst, cik būtiska Savienībā ir vienota pieeja profilaktiskai dzīvnieku veselības aprūpei un uzlabošanai;

83.  uzsver, ka dalībvalstīm bez izņēmumiem būtu jāīsteno visi tiesību akti;

84.  uzsver, ka dabas šķēršļu norobežotos apgabalos ekstensīvi ganītām aitām krotālijas pazūd biežāk nekā citiem mājlopiem, kas tiek turēti zemienes sistēmās, un prasa Komisijai šo aspektu ņemt vērā;

85.  aicina dalībvalstis un Komisiju analizēt iespēju izstrādāt vienkāršotu identifikācijas sistēmu, kuru piemērotu maziem, ekstensīvi audzētiem ganāmpulkiem un kura būtu paredzēta vietējai apritei un neliegtu efektīvi izsekot produktus, un aicina ieviest elastīgākus un uz izaugsmi orientētus noteikumus par elektronisko krotāliju izmantošanu;

86.  atzīmē, ka identifikācijas sistēmas būtu jāizstrādā tā, lai līdz minimumam samazinātu birokrātiju; uzsver, ka ražotājiem ar zemiem ienākumiem būs vajadzīga finansiāla palīdzība, ja viņiem liks ieviest dārgas un obligātas elektroniskās identifikācijas sistēmas;

Veselības aspekti

87.  atzīmē, ka dzīvnieku slimību uzliesmojumiem ir katastrofālas sekas, kas skar dzīvnieku labturību, lauksaimniekus un vietējos iedzīvotājus;

88.  uzsver, ka par prioritāru vienmēr ir jānosaka cilvēku un dzīvnieku veselība;

89.  uzskata, ka ir jādara vairāk, lai novērstu dzīvnieku slimību pārrobežu uzliesmojumus un samazinātu antibiotiku rezistences ietekmi, kā arī veicinātu vakcināciju nolūkā apkarot aitu un kazu infekciju izplatīšanos;

90.  aicina Komisiju nodrošināt stimulus un atbalstu aitu un kazu audzētājiem, kuri spēj pierādīt, ka viņu īpašumā esošo dzīvnieku vakcinācijas tvērums ir augsts atbilstīgi Eiropas “Vienas veselības” rīcības plānam pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai, jo bez šāda atbalsta lauksaimniekiem nebūs necik daudz tirgus stimulu šādi rīkoties;

91.  aicina Komisiju uzlabot savu spēju reaģēt uz dzīvnieku slimību uzliesmojumiem, piemēram, infekciozo katarālo drudzi, izmantojot jaunu ES dzīvnieku veselības stratēģiju, pētniecības finansējumu, zaudējumu kompensāciju, avansa maksājumus u. c.;

92.  prasa izstrādāt plānu slimību un mirstības novēršanai vīriešu dzimuma kazlēnu vidū, pamatojoties uz dzīvnieka faktisko vērtību un par prioritāru nosakot gan vīriešu dzimuma kazlēnu, gan kazu labturību;

93.  aicina Komisiju atvieglināt imūnprecīzo vakcīnu lietošanu, kas būtu pirmais pasākums iespējamo slimības uzliesmojumu apkarošanai nozarē;

94.  uzsver, ka aitu un kazu nozarē ir jāuzlabo zāļu un veterināro zāļu pieejamība ES līmenī, sniedzot atbalstu farmaceitiskiem pētījumiem un vienkāršojot tirdzniecības atļaujas;

95.  aicina Komisiju un dalībvalstis atkārtoti izvērtēt, kādā līmenī notiek savvaļas dzīvnieku veselības uzraudzība, jo īpaši teritorijās, kas ir ganāmpulku ekstensīvās ganīšanas vietas;

Plēsēji

96.  atgādina, ka plēsēju izplatīšanās inter alia ir rezultāts to ES tiesību aktu piemērošanai, kuru mērķis ir saglabāt autohtonās savvaļas dzīvnieku sugas;

97.  atbalsta attiecīgo Dzīvotņu direktīvas pielikumu pārskatīšanu, lai atsevišķās ganību zonās kontrolētu un pārvaldītu plēsēju izplatīšanos;

98.  aicina Komisiju šo problēmu risināšanai ņemt vērā minētās direktīvas nodrošināto elastīgumu, lai neapdraudētu lauku apvidu ilgtspējīgu attīstību;

99.  uzsver, ka jebkura risinājuma apsvēršanā ir vajadzīga ir vajadzīga objektīva, zinātniski pamatota pieeja, kurā ņemta vērā dzīvnieku uzvedība, plēsēja un medījuma attiecības, kvantitatīvi noteikts, precīzs iznīcības risks katrai Dzīvotņu direktīvā minētajai sugai, krustošanās, izplatības dinamika un citas ekoloģiskās problēmas;

100.  uzsver — lai gan tiek mobilizēti arvien nozīmīgāki un audzētājiem un kopienām dārgāki līdzekļi, pieaug vilku un tādu vilku–suņu jaukteņu uzbrukumi ganāmpulkiem, kas nepieder pie aizsargātām sugām;

101.  atzīmē, ka tagad skaidri ir redzamas ganāmpulku aizsardzībai ieteikto un īstenoto aizsardzības pasākumu nepilnības, jo būtiski pieaug zaudēto dzīvnieku skaits;

102.  norāda, ka pašlaik šāds efektivitātes trūkums apdraud tādu videi labvēlīgu lopkopības veidu nākotni kā dzīvnieku turēšana atklātās ganībās, jo daži lauksaimnieki sāk dzīvniekus norobežot, kas ar laiku izraisīs ne tikai milzīgu platību pamešanu, radot ugunsgrēku un nogruvumu risku, bet arī liks lauku saimniecībām pārorientēties uz intensīvākiem lauksaimniecības veidiem;

103.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās iestādes kopīgi ar lauksaimniekiem un citām ieinteresētajām personām apsvērt lauku attīstības pasākumus, lai aizsargātu ganāmpulkus, nodrošinātu lielo plēsēju — tostarp Dzīvotņu direktīvas neaizsargāto plēsēju sugu — uzbrukumu radīto zaudējumu pienācīgu kompensāciju un pielāgotu atbalsta pasākumus nolūkā palielināt ganāmpulkus;

104.  uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai plēsēju statusu pārskatītu Bernes konvencijas kontekstā;

105.  mudina dalībvalstis īstenot minētās konvencijas ieteikumus, lai nepieļautu vilku–suņu jaukteņu izplatību, jo tie apdraud Canis lupus sugas saglabāšanu un ļoti bieži uzbrūk aitu un kazu ganāmpulkiem;

106.  norāda, ka daļēji sekmīgas ir bijušas shēmas, kuru mērķis ir atkārtoti ieviest aitu suņu šķirnes nolūkā atbaidīt vilkus vai vismaz jaukteņus;

107.  ierosina izraudzīties “vilku ombudu”, kurš uzņemtos starpnieka lomu starp attiecīgajām dažādajām interesēm un diskusijās par aizsardzības statusu un vajadzību kompensēt vilku nodarītos zaudējumus, par paraugu ņemot sekmīgo “lāču ombuda” modeli dažās dalībvalstīs;

108.  aicina Komisiju ņemt vērā ieteikumus Parlamenta 2017. gada 15. novembra rezolūcijā par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku;

109.  aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā uzlabot nodarbinātības situāciju nozarē izstrādāt programmas, ar ko uzlabotu sargsuņu un ganību suņu apmācību un nodrošinātu apmācību to pareizai izmantošanai lopkopības saimniecībās, un šajā ziņā aicina steidzami uzlabot pārrobežu sadarbību un ideju un sekmīgu pieeju apmaiņu starp pašvaldībām, lopkopjiem un lielo plēsēju aizsardzības aktīvistiem;

110.  prasa izveidot aizsargātas ganību teritorijas, kurās varētu regulēt lielo plēsēju izplatību, lai lielo plēsēju atgriešanās dēļ nezustu dzīvnieku labturībai piemērota lauksaimniekošanas prakse (sezonāla aitu pārvietošana, atvērtas novietnes u. c.) vai tradicionālā lauksaimniecība un ganību apsaimniekošana (vasaras ganības kalnos);

Kautuves

111.  norāda, ka pieaug koncentrācija kautuvju nozarē, kas izpaužas kā gaļas pārstrādes uzņēmumu kontrole pār visu gaļas nozares ķēdi — no dzīviem dzīvniekiem līdz fasētai svaigai gaļai —, un līdz ar to dzīvi dzīvnieki tiek pārvadāti lielākos attālumus, kā arī ražotājiem rodas lielākas izmaksas un samazinās rentabilitāte;

112.  aicina Komisiju paredzēt atbalsta pasākumus, ar ko izveidotu kautuves un vienkāršotu atļaujas procedūras;

113.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot vietējus tīklus, kas darbotos kā ienākumu uzlabošanas svira, atvieglojot vietējo un mobilo kautuvju izveidi, kas ir būtiskas šīs nozares strukturēšanai;

Apmācība

114.  aicina dalībvalstis ieviest nozares pārstāvjiem paredzētas apmācības shēmas par to, kā palielināt savu produktu vērtību, lai tie varētu konkurēt ar citiem gaļas un piena produktiem;

115.  uzskata, ka ir būtiski izveidot uz ganāmpulku pārvietošanu orientētas ganu skolas dalībvalstīs, kurās šis lopkopības veids ir plaši izplatīts, lai nodrošinātu alternatīvas darba iespējas lopkopības nozarē, kas veicinātu paaudžu maiņu un vienlaikus palielinātu cieņu pret tradicionālo lopu gana profesiju un sekmētu tās sociālo atzīšanu;

116.  uzskata, ka aitu un kazu nozarē ir jāatvieglina ne tikai inovācija (lauksaimniecības prakse, jauni produkti u. c.), bet arī konsultēšana, sākotnējās apmācības un tālākizglītība;

Citi jautājumi

117.  aicina Komisiju īstenot un izpildīt attiecīgos ES tiesību aktus, jo īpaši Padomes 2004. gada 22. decembra Direktīvu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā;

118.  uzskata, ka ir jāievēro Eiropas Savienības Tiesas spriedums, ar kuru tā noteica, ka dzīvnieku labturības aizsardzība nebeidzas pie ES ārējām robežām un ka līdz ar to no Eiropas Savienības eksportēto dzīvnieku pārvadātājiem ir jāievēro ES noteikumi par dzīvnieku labturību, tostarp ārpus ES;

119.  vērš uzmanību uz to, ka daudzos aitu un kazu audzēšanas reģionos trūkst ūdens, jo īpaši Vidusjūras apvidū, un ka globālā sasilšana šo situāciju tikai pasliktinās;

120.  uzsver, ka tāpēc ir jānodrošina labāka ūdens resursu pārvaldība, ieviešot pielāgotu aprīkojumu, kā arī ņemot vērā lietus ūdeņu sadalījumu gadā un ilgtspēju;

o
o   o

121.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 286 E, 27.11.2009., 41. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0441. (3) https://www.nationaleombudsman.nl/onderzoeken/2012/100 (4) https://www.nationaleombudsman.nl/onderzoeken/2017030-onderzoek-naar-de-lessen-die-de-overheid-uit-de-qkoorts-epidemie-heeft (5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2393 (2017. gada 13. decembris), ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un (ES) Nr. 652/2014, ar ko paredz noteikumus tādu izdevumu pārvaldībai, kuri attiecas uz pārtikas apriti, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu (OV L 350, 29.12.2017., 15. lpp.). (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0420.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību Eiropas Savienībā (2017/2209(INI))

P8_TA(2018)0204 A8-0144/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6., 7., 9., 10., 11. un 49. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 10. un 16. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 10. pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (ICERD), kas pieņemta un atvērta parakstīšanai un ratificēšanai ar 1965. gada 21. decembra Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 2106,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(1),

–  ņemot vērā 29. protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Eiropas Preses brīvības hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas un Parlamentārās asamblejas deklarācijas, ieteikumus un rezolūcijas un Venēcijas komisijas atzinumus un tiesiskuma kritēriju sarakstu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes pētījumu “Journalists under pressure – Unwarranted interference, fear and self-censorship in Europe” (“Spiediens uz žurnālistiem — nepamatota iejaukšanās, bailes un pašcenzūra Eiropā”),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Pretkorupcijas konvenciju un UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 34,

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Cilvēktiesību padomes attiecīgās rezolūcijas un ANO īpašā referenta tiesību uz uzskatu un vārda brīvību veicināšanas un aizsardzības jautājumos ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO rīcības plānu par žurnālistu drošību un nesodāmības problēmu,

–  ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) paveikto darbu plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā, jo īpaši attiecībā uz darbu, ko paveicis tās pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā,

–  ņemot vērā darbu, ko veikusi Eiropas Padomes Žurnālisma un žurnālistu drošības aizsardzības veicināšanas platforma,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par uzskatu un vārda brīvības tiesību veicināšanu un aizsardzību, EDSO pārstāves plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos, Amerikas valstu organizācijas (AVO) īpašā referenta vārda brīvības jautājumos un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas (ACHPR) īpašā referenta vārda brīvības un piekļuves informācijai jautājumos 2017. gada 3. marta kopīgo deklarāciju par vārda brīvību un “viltus ziņām”, dezinformāciju un propagandu,

–  ņemot vērā organizācijas “Reportieri bez robežām” publicētā preses brīvības indeksa rezultātus, kā arī Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un mediju brīvības centra Plašsaziņas līdzekļu uzraudzības instrumenta darba rezultātus,

–  ņemot vērā organizācijas ARTICLE 19 publicēto politikas pārskatu “Defining Defamation: Principles on Freedom of Expression and Protection of Reputation” (“Neslavas celšanas definēšana: vārda brīvības un reputācijas aizsardzības principi”),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšanu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas Savienībā(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā(3) un 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju par e-demokrātiju Eiropas Savienībā — iespējas un problēmjautājumi(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(7) un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs(8),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus par mediju brīvību un plurālismu digitālajā vidē(9),

–  ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un Komisijas Pamatnostādnes attiecībā uz ES atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvības un neaizskaramības nodrošināšanai paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs no 2014. gada līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada kolokviju par pamattiesībām ar devīzi “plašsaziņas līdzekļu plurālisms un demokrātija” un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras publicētos relevantos materiālus,

–  ņemot vērā Augsta līmeņa ekspertu grupu viltus ziņu un tiešsaistē īstenotas dezinformācijas jomā, ko norīkojusi Komisija, lai tā sniegtu ieteikumus par viltus ziņu tvērumu, kā arī noteiktu attiecīgo ieinteresēto personu uzdevumus un pienākumus,

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDPS) Atzinumu Nr. 5/2016 par E-privātuma direktīvas (2002/58/EK) pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Direktīvu (ES) 2017/541 par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI(10),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2017. gada 22. jūnija secinājumus par drošību un aizsardzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Kultūras un izglītības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0144/2018),

A.  tā kā tiesības uz vārda brīvību un viedokļa brīvību ir cilvēka pamattiesības un personu pilnvērtīgas attīstības un aktīvas līdzdalības demokrātiskā sabiedrībā, pārredzamības un pārskatatbildības principu īstenošanas un citu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas obligāti nosacījumi;

B.  tā kā plurālisms un brīvība, demokrātija un tiesiskums ir nedalāmi jēdzieni;

C.  tā kā tiesības informēt un tiesības būt informētam ir daļa no galvenajām demokrātijas pamatvērtībām, balstoties uz kurām tika dibināta Eiropas Savienība;

D.  tā kā plurālistisku, neatkarīgu un uzticamu plašsaziņas līdzekļu kā demokrātijas un tiesiskuma garanta un uzrauga nozīmīgumu nedrīkst novērtēt par zemu;

E.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība, plurālisms un neatkarība ir vārda brīvības tiesību izšķirīgi elementi; tā kā plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska loma demokrātiskā sabiedrībā kā publiskiem uzraugiem, kuri vienlaikus palīdz informēt iedzīvotājus un nostiprināt viņu tiesības, paplašinot viņu izpratni par pašreizējo politisko un sociālo situāciju un tādējādi veicinot viņu apzinātu līdzdalību demokrātiskas sabiedrības procesos; tā kā, lai atspoguļotu plašsaziņas līdzekļu vidi, kas mūsdienās ir būtiski mainījusies, minētās lomas apmērus vajadzētu paplašināt, to attiecinot arī uz tiešsaistes un pilsonisko žurnālistiku, kā arī uz blogu autoru, interneta lietotāju, sociālo plašsaziņas līdzekļu aktīvistu un cilvēktiesību aizstāvju darbu, vienlaikus ievērojot tiesības uz privātumu; tā kā tīkla neitralitāte ir atklāta interneta būtisks princips;

F.  tā kā viltus ziņas, iebiedēšana tiešsaistē vai pornogrāfisku materiālu izplatīšana atriebības nolūkos rada aizvien lielākas bažas mūsu sabiedrībā, jo īpaši jauniešu vidū;

G.  tā kā viltus ziņu izplatīšana un dezinformācija sociālajos plašsaziņas līdzekļos vai meklētājprogrammu tīmekļa vietnēs ir ievērojami mazinājusi tradicionālo plašsaziņas līdzekļu uzticamību, tādējādi mazinot to spēju darboties kā uzraugiem;

H.  tā kā publiskā sektora struktūrām ir ne tikai pienākums atturēties no vārda brīvības ierobežojumu īstenošanas, bet arī pienākums pieņemt tiesisko un normatīvo regulējumu, kas veicina brīvu, neatkarīgu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu attīstību;

I.  tā kā saskaņā ar ICERD 2. un 4. pantu un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 30. pantu vārda brīvību nekad neizmanto, lai aizstāvētu izpausmes, ar ko pārkāpj konvenciju un deklarāciju, piemēram, naida runu vai propagandu, kuras pamatā ir vienas rases vai vienas ādas krāsas personu grupas, vai etniskās grupas pārākuma idejas vai teorijas vai ar kuru mēģina attaisnot vai sekmēt jebkāda veida rasu naidu un diskrimināciju;

J.  tā kā publisko iestāžu pienākums ir aizsargāt publisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību un objektivitāti, jo īpaši tādēļ, ka tie uzskatāmi par dalībniekiem, kas kalpo demokrātiskai sabiedrībai, nevis apmierina pie varas esošās valdības intereses;

K.  tā kā publiskā sektora iestādēm ir arī jānodrošina, ka plašsaziņas līdzekļi ievēro spēkā esošos tiesību aktu noteikumus un regulējumu;

L.  tā kā nesenās politiskās norises dažādās dalībvalstīs, kurās pieaug nacionālisms un populisms, ir radījušas uz žurnālistiem izdarītā spiediena un viņiem izteikto draudu pieaugumu, kas liecina, ka Eiropas Savienībai jānodrošina, jāveicina un jāaizsargā plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms;

M.  tā kā, pēc Eiropas Padomes norādītā, ļaunprātīgi nodarījumi un noziegumi, ko pret žurnālistiem ir pastrādājušas gan valstis, gan nevalstiski dalībnieki, mazina un slāpē vārda brīvību; tā kā nepamatotas iejaukšanās risks un biežums arvien vairāk iebiedē žurnālistus, pilsoniskuma žurnālistus, emuāru autorus un citas informācijas izplatīšanā iesaistītās puses, tādējādi, iespējams, veicinot augstu pašcenzūras līmeni un vienlaikus mazinot iedzīvotāju tiesības uz informāciju un līdzdalību;

N.  tā kā ANO īpašais referents jautājumos par tiesību uz uzskatu un vārda brīvību sekmēšanu un aizsardzību 2016. gada septembrī atgādināja, ka valdību pienākums ir ne tikai cienīt žurnālistiku, bet arī nodrošināt žurnālistu un viņu avotu aizsardzību, attiecīgā gadījumā piemērojot stingrus tiesību aktus, nodrošinot vainīgo personu kriminālvajāšanu un garantējot plašu aizsardzību;

O.  tā kā žurnālisti un citi plašsaziņas līdzekļu dalībnieki Eiropas Savienībā joprojām saskaras ar vardarbību, draudiem, aizskarošu izturēšanos vai publisku kaunināšanu galvenokārt saistībā ar to pētniecisko darbību, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrības intereses no varas ļaunprātīgas izmantošanas, korupcijas, cilvēktiesību pārkāpumiem vai noziedzīgām darbībām;

P.  tā kā žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu dalībnieku drošības un drošuma garantēšana ir priekšnoteikums, lai viņi spētu pilnībā pildīt savu uzdevumu un pienācīgi informēt iedzīvotājus un efektīvi piedalīties publiskās debatēs;

Q.  tā kā saskaņā ar Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības veicināšanas platformu vairāk nekā pusē gadījumu nelikumībās pret plašsaziņas līdzekļu profesionāļiem vainīgi ir valsts sektora pārstāvji;

R.  tā kā pētnieciskā žurnālistika būtu jāveicina kā pilsoniskās līdzdalības veids un pozitīvs pilsoniskuma akts, ko atbalsta, īstenojot saziņu, mācības, izglītību un apmācību;

S.  tā kā plašsaziņas līdzekļu sistēmas straujā attīstība, plašsaziņas līdzekļu plurālisma tiešsaistes dimensijas ātrā izaugsme un meklētājprogrammu un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu izplatības pieaugums ir gan izaicinājums, gan iespēja vārda brīvības veicināšanai un ziņu sagatavošanas demokratizēšanai, iesaistot iedzīvotājus publiskajās debatēs un padarot arvien lielāku skaitu informācijas lietotāju par informācijas veidotājiem; tā kā plašsaziņas līdzekļu konglomerātu, platformu operatoru un interneta starpnieku varas koncentrācija rada risku, ka var tikt negatīvi ietekmēts publisko debašu plurālisms un informācijas pieejamība, kā arī ietekmēta žurnālistikas un apraides plašsaziņas līdzekļu brīvība, integritāte, kvalitāte un redakcionālā neatkarība; tā kā ir nepieciešami vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas līmenī, lai nodrošinātu, ka meklētājprogrammas, sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas un citi augsto tehnoloģiju milži ievēro ES digitālā vienotā tirgus noteikumus, piemēram, tādās jomās kā e-privātums un konkurence;

T.  tā kā žurnālistiem nepieciešama tieša, tūlītēja un netraucēta piekļuve publiskās pārvaldes informācijai, lai pienācīgā veidā prasītu no iestādēm atbildību;

U.  tā kā informācija, kas iegūta ar izmeklēšanas tiesībām, savstarpēji papildina informāciju, kas iegūta ar trauksmes cēlēju palīdzību, un ir būtiska žurnālistu spējai izpildīt savu uzdevumu, proti, rīkoties sabiedrības interesēs;

V.  atzīst, ka žurnālistiem nepieciešama pilnīga tiesiskā aizsardzība, lai izmantotu un izplatītu šādu sabiedriskas nozīmes informāciju savā darbā;

W.  tā kā tiesības pieprasīt un saņemt informāciju no publiskās pārvaldes iestādēm Eiropas Savienībā joprojām ir spēkā tikai atsevišķos gadījumos un ir nepilnīgas;

X.  tā kā plašsaziņas līdzekļu nozarei ir būtiska nozīme jebkurā demokrātiskā sabiedrībā; tā kā ekonomikas krīzes sekas un vienlaicīgā sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu un citu augsto tehnoloģiju milžu, kā arī ienākumu no ļoti selektīvām reklāmām izaugsme ir radikāli palielinājusi plašsaziņas līdzekļu pārstāvju, tostarp neatkarīgu žurnālistu, darba apstākļu nestabilitāti un sociālo nedrošību, kā rezultātā ir ievērojami kritušies žurnālistikas profesionālie, sociālie un kvalitātes standarti, kas var negatīvi ietekmēt redakcionālo neatkarību;

Y.  tā kā Eiropas Padomes Eiropas Audiovizuālā observatorija ir nosodījusi digitālā duopola rašanos, jo Google un Facebook pārstāv līdz 85 % no visas digitālā reklāmas tirgus izaugsmes 2016. gadā, apdraudot tradicionālo reklāmu finansēto plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu, piemēram, komerciālo TV kanālu, laikrakstu un žurnālu, nākotni, jo to auditorija ir daudz mazāka;

Z.  tā kā paplašināšanās politikas sakarā Komisijai ir pienākums pieprasīt Kopenhāgenas kritēriju, tostarp vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības, pilnīgu ievērošanu, un tādēļ ES būtu jārāda priekšzīme ar visaugstākajiem standartiem šajā jomā; tā kā valstīm pēc tam, kad tās ir kļuvušas par ES dalībvalstīm, ir no ES līgumiem un ES Pamattiesību hartas izrietošs pastāvīgs un nepārprotams pienākums ievērot cilvēktiesības, un vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošana ES dalībvalstīs būtu regulāri jāpārbauda; tā kā ES var būt uzticama pasaulē tikai tad, ja preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība tiek aizsargāta un ievērota arī Eiropas Savienībā;

AA.  tā kā pētījumos konsekventi tiek norādīti pierādījumi tam, ka sievietes plašsaziņas līdzekļu nozarē ir minoritāte, jo īpaši radošos amatos, un ir ļoti nepietiekami pārstāvētas augstākā līmeņa, lēmumu pieņemšanas līmenī; tā kā pētījumi par sieviešu dalību žurnālistikā liecina, ka, lai gan ir salīdzinoši labs dzimumu līdzsvars žurnālistikas profesijas jauno darbinieku vidū, lēmumu pieņemšanas pienākumu sadalījumā vērojama būtiska dzimumu atšķirība;

AB.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un LES noteikumus, ar ko nodrošina šo principu ievērošanu, īsteno ar pozitīvām darbībām, kuru mērķis ir veicināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, veicināt informācijas kvalitāti, piekļuvi tai un tās pieejamību (pozitīvā brīvība), taču nepieciešama arī publisko iestāžu neiesaistīšanās, lai novērstu kaitniecisku agresiju (negatīvā brīvība);

AC.  tā kā prettiesiska un patvaļīga novērošana, jo īpaši tad, ja to veic masveidīgi, ir pretrunā cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, cita starpā vārda brīvībai — ieskaitot preses brīvību un žurnālistu avotu konfidencialitāti — un tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību; tā kā internetu un sociālās plašsaziņas līdzekļus, izplatot nelikumīgu saturu, izmanto, lai izplatītu naida runu un veicinātu radikalizāciju, kas izraisa vardarbīgu ekstrēmismu, jo īpaši kaitējot jauniešiem; tā kā, lai cīnītos ar šīm parādībām, ir nepieciešama visos pārvaldības līmeņos (vietējā, reģionālā un valstu līmenī) iesaistīto visu relevanto dalībnieku cieša un koordinēta sadarbība, kā arī sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru; tā kā uz iedarbīgiem tiesību aktiem un pasākumiem drošības un terorisma apkarošanas jomā, kā arī pasākumiem, kuru mērķis ir apkarot un nepieļaut vardarbīgu ekstrēmismu, vienmēr būtu jāattiecina pienākums ievērot pamattiesības, lai nepieļautu konfliktus ar vārda brīvības aizsardzību;

AD.  tā kā, atgādinot Eiropas Padomes norādīto, trauksmes celšana ir būtisks vārda brīvības aspekts, un tai ir būtiska nozīme pārkāpumu un ļaundarību atklāšanā un ziņošanā par tiem, kā arī demokrātiskas pārskatatbildības un pārredzamības stiprināšanā; tā kā trauksmes celšana ir būtisks informācijas avots cīņai pret organizēto noziedzību, publiskā un privātā sektora korupcijas lietu izmeklēšanai, identificēšanai un publiskošanai, kā arī, lai atklātu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas shēmas, kuras ir izveidojuši privāti uzņēmumi; tā kā trauksmes cēlēju pienācīga aizsardzība ES, valstu un starptautiskā līmenī ir viņu rīcības iedarbīguma nodrošināšanas priekšnosacījums, kā arī sekmē tās ievērojamās nozīmes atzīšanas kultūru, kāda trauksmes cēlējiem ir sabiedrībā;

AE.  tā kā saistībā ar korupcijas un administratīvu kļūmju apkarošanu ES pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāsaņem uzmanība un finansiāls atbalsts kā līdzeklim, kas darbojas sabiedrības labā;

AF.  tā kā saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta darba rezultātiem plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrācija joprojām ir ļoti augsta, un tas rada būtisku apdraudējumu plašsaziņas līdzekļu saturā atspoguļotās informācijas un viedokļu daudzveidībai;

AG.  tā kā uz ES lietu un ES iestāžu un aģentūru darba tvērumu arī būtu jāattiecas tādiem pašiem plašsaziņas līdzekļu plurālisma un plašsaziņas līdzekļu brīvības kritērijiem, kā tas ir valsts ziņu tvēruma gadījumā, un saistībā ar to būtu jāsaņem daudzvalodu atbalsts ar mērķi sasniegt maksimāli daudz ES iedzīvotāju,

1.  aicina dalībvalstis veikt pienācīgus pasākumus, tostarp nodrošināt pietiekamu publisko finansējumu, lai aizsargātu un veicinātu plurālistisku, neatkarīgu un brīvu demokrātiskai sabiedrībai kalpojošu plašsaziņas līdzekļu vidi, kā arī sabiedrisko, kopienu un vietēja līmeņa plašsaziņas līdzekļu — izšķirīgu elementu pamattiesību uz vārda un informācijas brīvību garantēšanai labvēlīgas vides veidošanā — neatkarību un ilgtspēju;

2.  uzsver likumdevēju, žurnālistu, izdevēju un interneta starpnieku kopīgo atbildību, kā arī iedzīvotāju — informācijas patērētāju — atbildību;

3.  aicina ES iestādes visos savos lēmumos un visā savā rīcībā un politikā nodrošināt ES Pamattiesību hartas pilnīgu īstenošanu, lai vispārēji garantētu plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību no publisko iestāžu nepienācīgas ietekmes; šajā sakarā aicina Komisiju tās tiesību aktu priekšlikumiem sākt veikt cilvēktiesībām radītās ietekmes novērtējumus un iesniegt priekšlikumu ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidei atbilstīgi attiecīgajai Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcijai;

4.  uzsver nepieciešamību ieviest neatkarīgus pārraudzības mehānismus, lai novērtētu plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma situāciju ES, kā līdzekli tādu tiesību un brīvību veicināšanai un aizsardzībai, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā, un lai nekavējoties reaģētu uz to iespējamo apdraudējumu un pārkāpumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt un stiprināt līdzekļus, kas šajā saistībā jau izstrādāti, piemēram, Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu un Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības platformu;

5.  aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzītāju izturēties pret dalībvalstu valdību mēģinājumiem kaitēt plašsaziņas līdzekļu brīvībai un plurālismam kā nopietnu un sistemātisku ļaunprātīgu varas izmantošanu un vēršanos pret Eiropas Savienības pamatvērtībām, kas noteiktas LES 2. pantā, ņemot vērā, ka tiesībām uz vārda un uzskatu brīvību, pamata cilvēktiesībām un plašsaziņas līdzekļu brīvībai, plurālismam un neatkarībai ir būtiska nozīme demokrātiskā sabiedrībā, tostarp kā valdības un valsts varas pārbaudei;

6.  aicina dalībvalstis veikt attiecīgo tiesību aktu un prakses neatkarīgu pārskatīšanu, lai aizsargātu vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu;

7.  pauž dziļas bažas par ļaunprātīgiem nodarījumiem, noziegumiem un nāvējošiem uzbrukumiem, kas dalībvalstīs joprojām tiek pastrādāti pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem viņu darbības dēļ; mudina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nepieļautu šādu vardarbību, nodrošinātu minētajos nodarījumos vainojamo personu saukšanu pie atbildības, izvairītos no nesodāmības un garantētu cietušajiem un viņu ģimenēm pienācīgu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību; aicina dalībvalstis sadarbībā ar žurnālistu organizācijām izveidot neatkarīgu un objektīvu regulatīvu struktūru pret žurnālistiem vērstas vardarbības un draudu pārraudzībai, dokumentēšanai un ziņošanai par tiem, kā arī lai nodrošinātu žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu drošību valstu līmenī; turklāt aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas Padomes Ieteikumu CM/Rec(2016)4 par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu darbinieku drošību;

8.  pauž bažas par žurnālistu darba apstākļu pasliktināšanos un žurnālistu piedzīvotās psiholoģiskās vardarbības apjomu; tāpēc aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar žurnālistu organizācijām izstrādāt valstu rīcības plānus, lai uzlabotu žurnālistu darba apstākļus un nodrošinātu, ka žurnālisti nekļūst par psiholoģiskās vardarbības upuriem;

9.  pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvības situāciju Maltā pēc pretkorupcijas žurnālistes Daphne Caruana Galizia slepkavības 2017. gada oktobrī; žurnāliste tika pakļauta arī aizskaršanai, tostarp piesardzības orderiem, ar ko iesaldēja viņas bankas kontus, kā arī starptautisku uzņēmumu izteiktiem draudiem;

10.  stingri nosoda Slovākijas pētnieciskā žurnālista Ján Kuciak un viņa partneres Martina Kušnírová slepkavību,

11.  atzinīgi vērtē lēmumu nosaukt Eiropas Parlamenta preses telpu nogalinātās žurnālistes Daphne Caruana Galizia vārdā; šajā sakarā atkārtoti uzsver aicinājumu nosaukt Eiropas Parlamenta gada balvu pētnieciskajā žurnālistikā Daphne Caruana Galizia vārdā;

12.  aicina Priekšsēdētāju konferenci iesniegt priekšlikumu par to, kā Eiropas Parlaments varētu godināt Ján Kuciak darbu, un apsvērt iespēju Eiropas Parlamenta praksi žurnālistiem nosaukt viņa vārdā;

13.  aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt organizācijas “Reportieri bez robežām” uzsākto iniciatīvu par ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja žurnālistu drošības jautājumos amata izveidi;

14.  aicina dalībvalstis tiesību aktos un praksē izveidot un uzturēt žurnālistiem un citiem plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, tostarp ārvalstu žurnālistiem, kas īsteno žurnālistu darbību dalībvalstīs, drošu vidi, kas ļautu viņiem strādāt pilnīgi neatkarīgi un nesaskaroties ar tādu nepamatotu iejaukšanos kā vardarbības draudi, aizskaršana, finansiāls, ekonomisks un politisks spiediens, konfidenciālu informācijas avotu un materiālu iegūšanas nolūkā veikts spiediens vai mērķtiecīga novērošana; uzsver, ka dalībvalstīm sakarā ar iepriekšminētajiem aktiem ir jānodrošina efektīvas tiesiskās aizsardzības procedūras žurnālistiem, kuru darba brīvība ir apdraudēta, lai nepieļautu pašcenzūru; uzsver, cik svarīgi, apsverot žurnālistu drošības uzlabošanas pasākumus, ir ievērot dzimumsensitīvu pieeju;

15.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem pienācīgus darba apstākļus, pilnībā ievērojot ES Pamattiesību hartā un Eiropas Sociālajā hartā paredzētās prasības, lai izvairītos no nepienācīga iekšējā un ārējā spiediena, atkarības, neaizsargātības un nestabilitātes, un līdz ar to — no pašcenzūras riska; uzsver, ka žurnālistu neatkarīgu darbu neatkarīgu nevar garantēt un veicināt tikai tirgus mehānismi; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un izstrādāt jaunus, sociāli ilgtspējīgus ekonomikas modeļus, kuru nolūks būtu finansēt un atbalstīt kvalitatīvu un neatkarīgu žurnālistu darbu un nodrošināt precīzu sabiedrības informēšanu; aicina dalībvalstis stiprināt finansiālo atbalstu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un pētnieciskajai žurnālistikai, neiesaistoties redakcionālu lēmumu pieņemšanā;

16.  nosoda valdību mēģinājumus apklusināt kritiskus plašsaziņas līdzekļus un likvidēt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, tostarp izmantojot izsmalcinātākus veidus, kas parasti nerada trauksmi Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības veicināšanas platformā, piemēram, valdības pārstāvju un viņiem pietuvinātu personu īstenotu komerciālo plašsaziņas līdzekļu iegādi un sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu nelikumīgu pārņemšanu, lai tiem liktu kalpot partejiskām interesēm;

17.  uzsver nepieciešamību atbalstīt Eiropas Preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības centru un paplašināt tā darbības tvērumu, jo īpaši attiecībā uz tā juridisko atbalstu apdraudētiem žurnālistiem;

18.  uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu jomas profesionāļi bieži strādā nestabilos apstākļos attiecībā uz viņu līgumiem, algām un sociālajām garantijām, kas nelabvēlīgi ietekmē viņu spējas pienācīgi strādāt, tādējādi mazinot plašsaziņas līdzekļu brīvību;

19.  atzīst, ka vārda brīvību var pakļaut ierobežojumiem, bet ar nosacījumu, ka tie ir paredzēti tiesību aktos, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir vajadzīgi demokrātiskā sabiedrībā, lai cita starpā sargātu citu cilvēku cieņu un tiesības; tomēr pauž bažas par nelabvēlīgo, slāpējošo ietekmi, kāda krimināllikumiem par neslavas celšanu varētu būt uz vārda brīvību, preses brīvību un publiskajām debatēm; aicina dalībvalstis atturēties no krimināllikumu par neslavas celšanu ļaunprātīgas izmantošanas, panākot taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves, tostarp cieņas, neaizskaramību, vienlaikus atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktajiem kritērijiem nodrošinot tiesības uz iedarbīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un neuzliekot pārmērīgi smagus un nesamērīgus sodus un sankcijas;

20.  aicina Eiropas Komisiju ierosināt direktīvu, kas vērsta pret stratēģiskiem tiesas procesiem pret sabiedrības dalību (“Anti-SLAPP”) un kas ES aizsargās neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus no satraucošiem tiesas procesiem, kuru mērķis ir tos apklusināt vai iebiedēt;

21.  uzskata, ka līdzdalība demokrātiskajos procesos pirmkārt un galvenokārt balstās uz efektīvu un nediskriminējošu informācijas un zināšanu pieejamību; prasa ES un tās dalībvalstīm izstrādāt atbilstošu politiku, kas nodrošinātu universālu piekļuvi internetam, un atzīt piekļuvi internetam, ieskaitot tīkla neitralitāti, par pamattiesībām;

22.  nosoda ASV Federālās sakaru komisijas pieņemto lēmumu atcelt 2015. gada noteikumus par tīkla neitralitāti un uzsver lēmuma iespējamās negatīvās sekas pasaules līmenī savstarpēji savienotā digitālajā vidē saistībā ar tiesībām piekļūt informācijai bez diskriminācijas; aicina ES un dalībvalstis tiekties stiprināt tīkla neitralitātes principu, balstoties uz Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru organizācijas (BEREC) pamatnostādnēm attiecībā uz valstu regulatoru īstenotu Eiropas tīkla neitralitātes noteikumu īstenošanu un turpmāk attīstot šīs pamatnostādnes;

23.  uzsver neatkarīgu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu būtisko lomu politiskajās debatēs un saistībā ar tiesībām uz plurālistisku informāciju gan vēlēšanu norises laikā, gan vēlēšanu starplaikā; uzsver vajadzību atbilstīgi ICERD noteikumiem pilnībā garantēt tiesības izteikties visiem politiskajiem spēkiem un balstīt to klātbūtni sabiedriskās raidorganizācijās uz žurnālistiskiem un profesionāliem kritērijiem, nevis uz to, cik lielā mērā tie ir pārstāvēti institūcijās vai uz to politiskajiem uzskatiem;

24.  aicina dalībvalstis un Komisiju nepieņemt liekus pasākumus, kuru nolūks būtu patvaļīgi ierobežot piekļuvi internetam un iespējas izmantot cilvēka pamattiesības vai kontrolēt publisko komunikāciju, piemēram, pieņemot represīvus noteikumus par plašsaziņas līdzekļu un/vai tīmekļa vietņu izveidi un darbību, patvaļīgi izsludinot ārkārtas stāvokli, pārņemot tehnisku kontroli pār digitālajām tehnoloģijām, t.i., tās bloķējot, filtrējot vai traucējot to darbību vai slēdzot digitālas vides, vai veicot kontroles pasākumu faktisku privatizāciju, piespiežot starpniekus ierobežot vai dzēst interneta saturu; turklāt aicina ES un dalībvalstis nepieļaut to, ka šādus pasākumus veic privāti uzņēmumi;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt privāto uzņēmumu un valdību pilnīgu pārredzamību, izmantojot algoritmus, mākslīgo intelektu un lēmumu automatizēto pieņemšanu, ko nevajadzētu īstenot un izstrādāt tādā veidā un ar tādu mērķi, lai patvaļīgi bloķētu, filtrētu un dzēstu interneta saturu, kā arī nodrošināt jebkādas ES digitalizācijas politikas un stratēģijas izstrādi, ņemot vērā uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, nodrošinot atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un aizsardzības pasākumus un pilnībā ievērojot attiecīgos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumus;

26.  atkārto, ka iebiedēšana tiešsaistē, pornogrāfisku materiālu izplatīšana atriebības nolūkos un materiāli, kuros redzama bērnu seksuāla izmantošana, rada aizvien lielākas bažas mūsu sabiedrībā un var radīt ārkārtīgi smagas sekas, jo īpaši jauniešiem un bērniem, un uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu kontekstā ir pilnībā jāievēro nepilngadīgo intereses un tiesības; mudina visas dalībvalstis pieņemt uz nākotni vērstus tiesību aktus, lai risinātu šīs problēmas, ietverot noteikumus par cilvēka cieņu nepārprotami aizskaroša satura atklāšanu, signalizēšanu par to un tā dzēšanu no sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem; lai reaģētu uz sociālo plašsaziņas līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu terorisma nolūkos, mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus veidot efektīvus atbildes vēstījumus un sniegt skaidrus norādījumus, kas lietotājiem, pakalpojumu sniedzējiem un interneta nozarei kopumā garantē juridisko noteiktību un paredzamību, vienlaikus nodrošinot iespēju vērsties pēc tiesiskās aizsardzības saskaņā ar valsts tiesību aktiem; tomēr uzsver, ka jebkuri pasākumi, ar kuriem ierobežo vai dzēš interneta saturu, būtu jāīsteno tikai noteiktos, precīzi formulētos un likumīgos apstākļos, stingrā tiesu iestāžu uzraudzībā un saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. pantu;

27.  ņem vērā Komisijas atbalstīto Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidu kurinošiem izteikumiem tiešsaistē; norāda uz privātajiem uzņēmumiem atvēlēto plašo rīcības brīvību, kad tie lemj, kas tieši ir uzskatāms par “nelikumīgu”, un aicina šo rīcības brīvību ierobežot, lai izvairītos no cenzūras un patvaļīgu vārda brīvības ierobežojumu riska;

28.  atkārtoti apstiprina, ka anonimitāte un šifrēšana ir izšķirīgi svarīgi instrumenti, kas palīdz izmantot demokrātiskas tiesības un brīvības, veicināt uzticēšanos digitālajai infrastruktūrai un komunikācijām un aizsargāt žurnālistu informācijas avotu konfidencialitāti; atzīst, ka šifrēšana un anonimitāte nodrošina privātumu un drošību, kas nepieciešama tiesību uz uzskatu un vārda brīvību ievērošanai digitālajā laikmetā, un atgādina, ka brīva piekļuve informācijai obligāti ietver to personas datu aizsardzību, ko iedzīvotāji atklāj darbībās tiešsaistē; pieņem zināšanai ka šifrēšana un anonimitāte var arī veicināt ļaunprātības un apgrūtināt noziedzīgu darbību novēršanu un izmeklēšanu, kā ir norādījušas tiesībaizsardzības un pretterorisma amatpersonas; atgādina, ka šifrēšanas un anonimitātes ierobežojumi jānosaka saskaņā ar likumības, nepieciešamības un proporcionalitātes principu; aicina ES iestādes un dalībvalstis pilnībā apstiprināt un īstenot ieteikumus, kas minēti ANO īpašā referenta par tiesībām uz uzskatu un vārda brīvību veicināšanu un aizsardzību 2015. gada 22. maija ziņojumā, kurš vērsts uz šifrēšanas un anonimitātes pielietošanu digitālo sakaru jomā;

29.  atbalsta ētikas kodeksa izstrādi žurnālistiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu pārvaldībā iesaistītajiem, lai nodrošinātu žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu organizāciju pilnīgu neatkarību;

30.  uzsver, ka tiesībaizsardzības un tiesu iestādes saskaras ar daudziem šķēršļiem tiešsaistes noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā un ar tiem saistītajā kriminālvajāšanā arī ES dalībvalstu tiesību aktu atšķirību dēļ;

31.  norāda, ka mainīgajā plašsaziņas līdzekļu vidē ir parādījušies jauni starpnieki, kas spēj ietekmēt un kontrolēt informāciju un idejas tiešsaistē, iegūstot informācijas “atlases” funkcijas un pilnvaras; uzsver, ka ir jābūt pietiekamam daudzumam neatkarīgu un autonomu tiešsaistes kanālu un informācijas avotu, kuri spēj sabiedrībai piedāvāt dažādus viedokļus un demokrātiskas idejas par vispārējas nozīmes jautājumiem; aicina dalībvalstis šajā jomā izstrādāt jaunus vai attīstīt esošus politikas virzienus un pasākumus;

32.  atzīst, ka jaunā digitālā vide ir saasinājusi dezinformācijas vai tā dēvēto viltus ziņu vai nepatiesu ziņu izplatīšanas problēmu; tomēr atgādina, ka šī parādība nav jauna un nav sastopama tikai tiešsaistē; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt tiesības uz kvalitatīvu informāciju, uzlabojot iedzīvotāju piekļuvi uzticamai informācijai, bet novēršot tiešsaistē un bezsaistē īstenotas dezinformācijas izplatīšanu; atgādina, ka jēdzienu “viltus ziņas” nekādā gadījumā nedrīkst izmantot ar nolūku graut sabiedrības uzticēšanos plašsaziņas līdzekļiem vai diskreditēt un kriminalizēt kritisku viedokļu paudējus; pauž bažas par iespējamajiem draudiem, ko jēdziens “viltus ziņas” var radīt vārda un izpausmes brīvībai un plašsaziņas līdzekļu neatkarībai, vienlaikus uzsverot nepatiesu ziņu izplatīšanas negatīvo ietekmi uz politisko debašu kvalitāti un uz iedzīvotāju labu informētību balstītu līdzdalību demokrātiskā sabiedrībā; uzsver, cik nozīmīgi ir nodrošināt iedarbīgus pašregulācijas mehānismus, kas balstīti uz precizitātes un pārredzamības principiem, paredzēt atbilstīgus pienākumus pārbaudīt informācijas avotus un šo darbību veikšanai nepieciešamos instrumentus, un uzticēt neatkarīgām un objektīvām sertificētām ārējām faktu pareizības pārbaudes organizācijām pārbaudīt faktu pareizību, lai pārliecinātos par informācijas objektivitāti un aizsardzību;

33.  mudina sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus un tiešsaistes platformas izstrādāt rīkus, ka ļautu lietotājiem ziņot vai signalizēt par iespējamām viltus ziņām, lai uz šādas informācijas izplatību varētu savlaicīgi reaģēt un šo informāciju varētu pārbaudīt neatkarīgas un objektīvas sertificētas ārējas faktu pareizības pārbaudes organizācijas, kuru uzdevums būtu precīzi definēt jēdzienus “viltus ziņas” un “dezinformācija”, lai mazinātu privātā sektora dalībniekiem doto plašo rīcības brīvību, un lai panāktu, ka informācija, kas atzīta par viltus ziņām, būtu arī turpmāk pieejama, bet ar attiecīgu norādi, nolūkā rosināt publiskas debates un nepieļaut tās pašas dezinformācijas atkārtotu parādīšanos citā veidolā;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izveidot tādu augsta līmeņa ekspertu grupu viltus ziņu un tiešsaistē īstenotas dezinformācijas jomā, kurā ir pilsoniskās sabiedrības, sociālo plašsaziņas līdzekļu platformu, ziņu plašsaziņas līdzekļu organizāciju pārstāvji, žurnālisti un akadēmisko aprindu pārstāvji, lai analizētu šos pieaugošos draudus un ierosinātu operatīvus pasākumus, kuri īstenojami gan Eiropas, gan valstu līmenī;

35.  uzsver tiešsaistes dalībnieku pienākumu novērst tādas nepārbaudītas vai nepatiesas informācijas izplatīšanu, kuras vienīgais mērķis ir palielināt tiešsaistes satiksmi, izmantojot, piemēram, tā dēvētās klikšķu ēsmas;

36.  atzīst, ka preses izdevēju uzdevums un investīcijas pētnieciskā, profesionālā un neatkarīgā žurnālistikā, plašsaziņas līdzekļu lietotprasmē un izglītībā ir būtiskas, lai novērstu viltus ziņu izplatīšanu, un uzsver vajadzību nodrošināt plurālistiska redakcionālā preses satura ilgtspēju; mudina gan Komisiju, gan dalībvalstis ieguldīt pietiekamus finanšu līdzekļus plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes un digitālo prasmju veicināšanā un kopā ar starptautiskajām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām izstrādāt komunikācijas stratēģijas, lai sniegtu iedzīvotājiem un interneta lietotājiem spēju atpazīt apšaubāmus informācijas avotus un uzmanīties no tiem, kā arī spēju pamanīt un atklāt tīši viltotu saturu un propagandu; šajā nolūkā arī mudina dalībvalstis integrēt plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmi valstu izglītības sistēmās; aicina Komisiju ņemt vērā valstu līmeņa paraugpraksi, lai nodrošinātu žurnālistikas kvalitāti un publicētās informācijas uzticamību;

37.  atkārtoti norāda, ka ikvienam indivīdam ir tiesības lemt par saviem personas datiem, jo īpaši ekskluzīvas tiesības kontrolēt personiskas informācijas izmantošanu un izpaušanu un tiesības tikt aizmirstam, kuras noteiktas kā iespēja nekavējoties dzēst saturu, kas var kaitēt personas cieņai, no sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un meklētājprogrammu tīmekļa vietnēm;

38.  atzīst, ka internets un vispārīgākā nozīmē digitālās vides attīstība ir paplašinājusi vairāku cilvēktiesību tvērumu, kā apliecināts, piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. maija spriedumā lietā C-131/12 Google Spain SL un Google Inc pret Agencia Española de Protección de Datos (AEPD) un Mario Costeja González(11); saistībā ar to aicina ES iestādes uzsākt līdzdalības procesu, lai izstrādātu Eiropas Interneta tiesību hartu, ņemot vērā dalībvalstu paraugpraksi, jo īpaši Itālijas Interneta tiesību deklarāciju, kas izmantojama kā atsauces punkts, kā arī attiecīgos Eiropas un starptautiskos cilvēktiesību instrumentus digitālās jomas regulējumam;

39.  uzsver trauksmes cēlēju nozīmīgo lomu sabiedrības interešu aizsardzībā un sabiedriskās pārskatatbildības un integritātes kultūras veicināšanu publiskajās un privātajās iestādēs; atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un ieviest pienācīgu, modernu un visaptverošu satvaru kopīgiem Eiropas līmeņa trauksmes cēlēju aizsardzības tiesību aktiem, pilnībā atbalstot Eiropas Padomes ieteikumus un Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūciju un 2017. gada 24. oktobra rezolūciju; uzskata, ka ziņošanas mehānismiem ir jābūt pieejamiem un drošiem un trauksmes cēlēju un ka par pētniecisko žurnālistu apgalvojumiem ir jāveic profesionāla izmeklēšana;

40.  uzsver, ka trauksmes cēlēju juridiskajai aizsardzībai, kad tie publisko informāciju, ir jābalstās jo īpaši uz sabiedrības tiesībām šo informāciju saņemt; uzsver, ka personai nav jāzaudē aizsardzība tikai tāpēc, ka tā varētu būt nepareizi novērtējusi faktus vai šķietamais sabiedrības interešu apdraudējums nav realizējies, ja ziņošanas brīdī attiecīgajai personai ir bijuši pamatoti iemesli ticēt sniegtās informācijas patiesumam; atgādina, ka personas, kas kompetentajām iestādēm apzināti iesniedz nepareizu vai maldinošu informāciju, nebūtu jāuzskata par trauksmes cēlējiem un tādējādi attiecībā uz tām nebūtu jānodrošina aizsardzības mehānismi; uzsver, ka ikvienai personai, kura ir tieši vai netieši cietusi no netaisnības, jo par viņu ir sniegta vai atklāta neprecīza vai nepatiesa informācija, būtu jānodrošina tiesības prasīt efektīvus aizsardzības līdzekļus;

41.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti un tādējādi nepieļautu nekādas diskriminējošas darbības vai draudus;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis parūpēties par to, ka žurnālistiem tiek nodrošināti pienācīgi instrumenti, lai pieprasītu un saņemtu informāciju no ES un dalībvalstu publiskās pārvaldes iestādēm saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem, nesaskaroties ar patvaļīgiem lēmumiem, ar kuriem šādas piekļuves tiesības tiek liegtas; norāda, ka informācija, ko žurnālisti vai iedzīvotāji ieguvuši, izmantojot izmeklēšanas tiesības, tostarp informācija, kas iegūta ar trauksmes cēlēju palīdzību, ir gan savstarpēji papildinoša, gan būtiska žurnālistu spējai izpildīt to uzdevumu, kas saistīts ar sabiedrības interesēm; atkārto, ka piekļuvei publiskiem informācijas avotiem un pasākumiem vajadzētu būt atkarīgai no objektīviem, nediskriminējošiem un pārredzamiem kritērijiem;

43.  uzsver, ka preses brīvībai nepieciešama neatkarība no politiskās un ekonomiskās varas, ietverot vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no redakcionālās orientācijas; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi saglabāt žurnālistiku, kas gūst labumu no mehānismiem, ar kuriem novērš koncentrāciju atsevišķās grupās, monopola vai kvazimonopola grupās, nodrošinot brīvu konkurenci un redakcionālo daudzveidību; aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot tiesisko regulējumu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām, kura nolūks būtu nepieļaut īpašumtiesību horizontālu koncentrāciju plašsaziņas līdzekļu nozarē, plašsaziņas līdzekļu netiešās īpašumtiesības un gadījumus, kad vienam plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem pieder dažādu veidu plašsaziņas līdzekļi, kā arī iedzīvotājiem attiecībā uz informāciju par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām, finansēšanas avotiem un pārvaldību tiktu garantēta pārredzamība, informācijas atklātība un tās viegla pieejamība; uzsver, cik svarīgi ir piemērot pienācīgus ierobežojumus tādu personu plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām, kuras ieņem amatu valsts pārvaldē un nodrošināt neatkarīgu pārraudzību un efektīvus atbilstības nodrošināšanas mehānismus, lai nepieļautu interešu konfliktus un t.s. virpuļdurvju efektu; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt neatkarīgas un objektīvas iestādes, lai garantētu audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu iedarbīgu uzraudzību;

44.  mudina dalībvalstis attīstīt pašu stratēģiskās spējas un sadarboties ar vietējām kopienām ES un ES kaimiņreģionā, lai sekmētu plurālistisku plašsaziņas līdzekļu vidi un izklāstītu ES politiku saskaņotā un efektīvā veidā;

45.  aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt un apstiprināt Eiropas Padomes Ministru komitejas 2018. gada 7. martā pieņemto ieteikumu dalībvalstīm par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību ;

46.  atgādina sabiedrisko raidorganizāciju svarīgo uzdevumu plašsaziņas līdzekļu plurālisma saglabāšanā, kā uzsvērts Līgumiem pievienotajā 29. protokolā; aicina dalībvalstis nodrošināt tām atbilstošus finansiālos un tehniskos līdzekļus, kas nepieciešami to sociālās funkcijas pildīšanai un sabiedrības interešu ievērošanai; šajā nolūkā aicina dalībvalstis garantēt minēto raidorganizāciju redakcionālo neatkarību, ar skaidri definētu tiesisko regulējumu aizsargājot tās no jebkura veida valdības, politiskās vai komerciālās iejaukšanās un ietekmes, vienlaikus nodrošinot pilnīgu pārvaldības autonomiju un neatkarību visām publiskajām struktūrām un iestādēm, kam ir pilnvaras apraides un telesakaru jomā;

47.  mudina dalībvalstis saskaņot savu politiku, kas attiecas uz licenču izsniegšanu valstu apraides uzņēmumiem, ar plašsaziņas līdzekļu plurālisma ievērošanas principu; uzsver, ka ar licenču izsniegšanu saistītā maksa un pienākumu stingrība būtu jāpārbauda, un tā nedrīkstētu apdraudēt plašsaziņas līdzekļu brīvību;

48.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai dalībvalstis piešķir savas apraides licences, pamatojoties uz objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem;

49.  lai efektīvi aizsargātu plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, ierosina aizliegt vai padarīt pilnībā pārredzamu tādu uzņēmumu dalību publiskos iepirkumos, kuru galīgajam īpašniekam pieder arī plašsaziņas līdzekļu uzņēmums; ierosina paredzēt prasību dalībvalstīm regulāri ziņot par jebkuru publisko finansējumu, kas sniegts plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem, un regulāri pārraudzīt visu publisko finansējumu, kas sniegts plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem vajadzētu būt personām, kuras nav tiesātas vai atzītas par vainīgu jebkurā noziedzīgā nodarījumā;

50.  uzsver, ka publisks finansējums plašsaziņas līdzekļu organizācijām būtu jāpiešķir, balstoties uz nediskriminējošiem, objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, kuri būtu iepriekš jādara zināmi visiem plašsaziņas līdzekļiem;

51.  atgādina, ka dalībvalstīm ir jāatrod veidi, kā atbalstīt plašsaziņas līdzekļus, piemēram, nodrošinot PVN neitralitāti, kā ieteikts Eiropas Parlamenta 2011. gada 13. oktobra rezolūcijā par PVN nākotni(12), un atbalstot ar plašsaziņas līdzekļiem saistītas iniciatīvas;

52.  aicina Komisiju piešķirt pastāvīgu un atbilstošu finansējumu ES budžetā Mediju plurālisma un mediju brīvības centra Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta atbalstam un izveidot ikgadēju mehānismu, ar ko novērtē plašsaziņas līdzekļu plurālisma apdraudējumu dalībvalstīs; uzsver, ka tas pats mehānisms būtu jāpiemēro plašsaziņas līdzekļu plurālisma novērtēšanai kandidātvalstīs un Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta darba rezultātiem jābūt reālai nozīmei sarunu procesa progresā;

53.  aicina Komisiju pārraudzīt un apkopot informāciju un statistikas datus par plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu visās dalībvalstīs un rūpīgi analizēt gadījumus, kad pārkāptas žurnālistu pamattiesības, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

54.  uzsver nepieciešamību pastiprināt paraugprakses apmaiņu dalībvalstu audiovizuālās jomas regulatīvo iestāžu starpā;

55.  aicina Komisiju ņemt vērā ieteikumus, kas ietverti Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi; saistībā ar to aicina Komisiju Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta darba rezultātus un ieteikumus par plašsaziņas līdzekļu plurālisma un plašsaziņas līdzekļu brīvības apdraudējumu ES iekļaut gada ziņojuma par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (Eiropas DRF ziņojums) izstrādē;

56.  mudina dalībvalstis darīt vairāk, lai stiprinātu visu iedzīvotāju plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi un veicinātu visiem iedzīvotājiem paredzētas mācību un izglītojošas iniciatīvas gan formālās, gan neformālās un ikdienējās mācīšanās režīmā no mūžizglītības viedokļa, īpašu uzmanību pievēršot arī skolotāju sākotnējai un tālākizglītībai un viņu atbalstam, kā arī veicinot dialogu un sadarbību starp izglītības un mācību nozari un visām relevantajām ieinteresētajām personām, tostarp plašsaziņas līdzekļu jomas profesionāļiem, pilsonisko sabiedrību un jauniešu organizācijām; atkārtoti apstiprina vajadzību atbalstīt vecumam atbilstošus novatoriskus instrumentus, kuru nolūks būtu veicināt iespēcināšanu un drošību tiešsaistē kā skolu mācību programmas obligātus elementus, un pārvarēt digitālo plaisu, īstenojot īpašus tehnoloģiju lietotprasmes projektus un atvēlot pietiekamus ieguldījumus infrastruktūrai, lai nodrošinātu vispārēju piekļuvi informācijai;

57.  uzsver, ka kritiskas izvērtēšanas un analīzes nepieciešamības apzināšanās attīstīšana saistībā ar plašsaziņas līdzekļu satura lietošanu un izveidi ir būtiski svarīga cilvēku izpratnei par aktuālajiem notikumiem un sabiedrības dzīvē sniegtajā ieguldījumā, kā arī saistībā ar cilvēku zināšanām par to, cik liels pārveides potenciāls ir un kādi draudi piemīt plašsaziņas līdzekļu videi, kas kļūst arvien sarežģītāka un kurai ir arvien ciešākas savstarpējās saites; plašsaziņas līdzekļu lietotprasme ir būtiska demokrātiska kompetence, kas sniedz iespējas iedzīvotājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašus pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes projektus, piemēram, izmēģinājuma projektu “Plašsaziņas līdzekļu lietotprasme visiem” un izstrādāt visu vecumu grupu iedzīvotājiem un visu grupu plašsaziņas līdzekļiem paredzētu visaptverošu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes politiku kā Eiropas Savienības izglītības politikas neatņemamu daļu, ko attiecīgi atbalstītu ar tādām ES finansējuma piesaistes iespējām kā ESI fondi un programma “Apvārsnis 2020”;

58.  ar bažām norāda — kā izcelts 2016. gada plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentā, minoritāšu, vietējo un reģionālo kopienu, sieviešu un cilvēku ar invaliditāti piekļuve plašsaziņas līdzekļiem ir pakļauta riskam; uzsver, ka iekļaujoši plašsaziņas līdzekļi ir būtiski svarīgi atvērtā, brīvā un plurālistiskā plašsaziņas līdzekļu vidē un ka visiem iedzīvotājiem ir tiesības piekļūt neatkarīgai informācijai savā dzimtajā valodā, neraugoties uz to, vai tā ir valsts vai minoritātes valoda; uzsver, cik svarīgi ir Eiropā žurnālistiem, jo īpaši mazāk izplatītās un minoritāšu valodās strādājošajiem, nodrošināt pienācīgas mācību un pārkvalificēšanās iespējas; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis stimulēt un atbalstīt pētījumus, projektus un politikas virzienus, kas uzlabo plašsaziņas līdzekļu pieejamību, kā arī relevantas iniciatīvas, kuru mērķauditorija ir neaizsargātas minoritāšu grupas (piemēram, izmēģinājuma projekts “Stažēšanās iespējas plašsaziņas līdzekļiem mazākumtautību valodās”), un garantēt visiem iedzīvotājiem līdzdalības un izpausmes iespējas;

59.  aicina plašsaziņas līdzekļu nozares pārstāvjus aizsargāt dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu politikas un prakses jomā, izmantojot kopregulācijas mehānismus, iekšējos rīcības kodeksus un citas brīvprātīgas darbības;

60.  mudina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties sociālās kampaņās, izglītības programmās un mērķorientētākā apmācībā un izpratnes veidošanā (tostarp nozares lēmumu pieņēmējiem paredzētā), lai veicinātu līdztiesības vērtības un praksi, īstenojot finansējumu un popularizēšanu gan valstu, gan Eiropas līmenī, ar mērķi efektīvi novērst dzimumu nelīdztiesību plašsaziņas līdzekļu nozarē;

61.  atgādina Komisijai, ka tai ir jāizstrādā Eiropas plašsaziņas līdzekļu nozares stratēģija, kas būtu balstīta uz novatorismu un ilgtspēju; uzskata, ka šādai stratēģijai būtu jānostiprina pārrobežu sadarbība un ES plašsaziņas līdzekļu nozares dalībnieku kopražojumi, lai izceltu to daudzveidību un popularizētu starpkultūru dialogu, jāpaplašina sadarbība ar visu Eiropas iestāžu, jo īpaši Eiropas Parlamenta, atsevišķām ziņu sadaļām un audiovizuālajiem dienestiem, un jāveicina ES lietu atspoguļošana un atpazīstamība plašsaziņas līdzekļos;

62.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt turpmākus modeļus, uz kuriem balstoties, varētu izveidot Eiropas sabiedriskās apraides platformu, kas rosinātu uz faktiem, viedokļu dažādību un cieņu balstītas ES mēroga diskusijas par politiku, veicinātu viedokļu plurālismu jaunajā un tikko konverģētajā plašsaziņas līdzekļu vidē un palielinātu ES atpazīstamību tās ārējās attiecībās;

63.  prasa Komisijai un dalībvalstīm ievērot plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda brīvību modernajā mākslā, atbalstot tādu mākslas darbu izveidi, kas atspoguļo sociālās problēmas, veicina kritiskas diskusijas un iedvesmo uz konstruktīvu reakciju uz ekstrēmismu un naidu kurinošiem izteikumiem;

64.  uzsver nepieciešamību likvidēt informatīvo plašsaziņas līdzekļu satura ģeogrāfisko bloķēšanu, tādējādi ļaujot ES iedzīvotājiem piekļūt citu ES dalībvalstu televīzijas kanālu tiešsaistes, pieprasītai un atkārtotai straumēšanai;

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(1) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (2) OV C 55, 12.2.2016., 33. lpp. (3) OV C 378, 9.11.2017., 104. lpp. (4) OV C 355, 20.10.2017., 51. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0095. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0402. (9) OV C 32, 4.2.2014., 6. lpp. (10) OV L 88, 31.3.2017., 6. lpp. (11) ECLI:EU:C:2014:317. (12) OV C 94 E, 3.4.2013., 5. lpp.