Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES) 2016/1139 groza attiecībā uz zvejas izraisītas zivju mirstības diapazoniem un aizsardzības līmeņiem, kas noteikti dažiem reņģes krājumiem Baltijas jūrā (COM(2017)0774 – C8-0446/2017 – 2017/0348(COD))

P8_TA(2018)0205 A8-0149/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0774),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0446/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2018. gada 8. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0149/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 29. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko Regulu (ES) 2016/1139 groza attiecībā uz zvejas izraisītas zivju mirstības diapazoniem un aizsardzības līmeņiem, kas noteikti dažiem reņģes krājumiem Baltijas jūrā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/976.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par statistiku attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (Kodificēta versija) (COM(2017)0545 – C8-0337/2017 – 2017/0256(COD))

P8_TA(2018)0206 A8-0154/2018

(Parastā likumdošanas procedūra – kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0545),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 338.panta 1. punktu. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0337/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Iestāžu 1994. gada 20. decembra nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 103. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0154/2018),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo aktu kodifikācija, negrozot to būtību;

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 29. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par statistiku attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (Kodificēta versija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/974.)

(1) OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par izcelsmes kumulāciju starp Eiropas Savienību, Šveices Konfederāciju, Norvēģijas Karalisti un Turcijas Republiku vispārējo preferenču sistēmas satvarā (05882/2/2017 – C8-0241/2017 – 2016/0328(NLE))

P8_TA(2018)0207 A8-0151/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (05882/2/2017),

–  ņemot vērā nolīguma projektu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par izcelsmes kumulāciju starp Eiropas Savienību, Šveici, Norvēģiju un Turciju Eiropas Savienības vispārējo preferenču sistēmas satvarā (05803/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0241/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0151/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices Konfederācijas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par izcelsmes kumulāciju starp Eiropas Savienību, Šveices Konfederāciju, Norvēģijas Karalisti un Turcijas Republiku vispārējo preferenču sistēmas satvarā (05883/2/2017 – C8-0240/2017 – 2016/0329(NLE))

P8_TA(2018)0208 A8-0152/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (05883/2/2017),

–  ņemot vērā Nolīguma projektu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par izcelsmes kumulāciju starp Eiropas Savienību, Šveici, Norvēģiju un Turciju Eiropas Savienības vispārējo preferenču sistēmas satvarā (05814/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0240/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0152/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Norvēģijas Karalistes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par administratīvo sadarbību, krāpšanas apkarošanu un prasījumu piedziņu pievienotās vērtības nodokļa jomā (COM(2017)0621 – C8-0407/2017 – 2017/0272(NLE))

P8_TA(2018)0209 A8-0147/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2017)0621),

–  ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par administratīvo sadarbību, krāpšanas apkarošanu un prasījumu piedziņu pievienotās vērtības nodokļa jomā (14390/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, kā arī 218. panta 8. punkta otro daļu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0407/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu un 108. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0147/2018),

1.  apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Norvēģijas Karalistes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija rezolūcija par vērtību ķēdes optimizāciju ES zivsaimniecības nozarē (2017/2119(INI))

P8_TA(2018)0210 A8-0163/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 42. pantu un 43. panta 2. punktu, ar kuriem izveido zivsaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju,

–  ņemot vērā 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku, īpaši tās 35. pantu par mērķiem saistībā ar tirgu kopīgo organizāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un jo īpaši tās 11., 13., 41.–44. pantu, 48., 63., 66., 68. un 70.–73. pantu,

–  ņemot vērā Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) vidustermiņa stratēģiju (2017–2020), kuras izstrādes mērķis ir nodrošināt Vidusjūras un Melnās jūras zivsaimniecību ilgtspēju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 13. jūnija rezolūciju par zivju krājumu stāvokli un sociālekonomisko situāciju zivsaimniecības nozarē Vidusjūrā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 24. oktobrī publicēto jauno stratēģiju „Stiprāka un atjaunota stratēģiskā partnerība ar ES tālākajiem reģioniem“ (COM(2017)0623),

–  ņemot vērā tā 2016. gada 12. maija rezolūciju par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā(3),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0163/2018),

A.  tā kā ES zivsaimniecības nozare saskaras ar aizvien sarežģītākām un daudzpusīgākām problēmām; tā kā resursu stāvoklis un izdevumu palielināšanās, īpaši degvielu cenu svārstības, var ietekmēt zvejnieku ienākumus; tā kā šajā sakarībā izmaiņas virzienā uz zvejas kvotu samazināšanu rada grūtības vietējām kopienām, jo samazinās resursu ieguve; tā kā transporta izmaksu palielināšanos, kuru rada degvielas cenu pieauguma divkārša ietekme, papildina konkurence, kuru rada trešo valstu produktu imports; tā kā, kaut gan šīs un citas problēmas ir apzinātas, sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās iemesli zivsaimniecības nozarē daudzos gadījumos joprojām nav atrisināti, piemēram, saistībā ar nepiemēroto pirmās pārdošanas cenu noteikšanas procesu zivīm;

B.   tā kā zivsaimniecības nozarei ir stratēģiska nozīme, nodrošinot zivju piegādi sabiedrībai un panākot dažādu dalībvalstu un Savienības pārtikas līdzsvaru, kā arī sniedzot ievērojamu ieguldījumu piekrastes kopienu sociāli ekonomiskajā labklājībā, vietējo kopienu attīstībā, nodarbinātībā, augšupējas un lejupējas ekonomiskās aktivitātes saglabāšanā un radīšanā un vietējo kultūras tradīciju saglabāšanā;

C.   tā kā ar mazapjoma, nerūpniecisko un piekrastes zveju nodarbojas 83 % no ES aktīvajiem zvejas kuģiem un tā veido 47 % no kopējās nodarbinātības ES zivsaimniecības nozarē; tā kā Regulā (ES) Nr. 1380/2013 ir noteikts, ka “dalībvalstīm būtu jāmēģina nodrošināt preferenciālu piekļuvi zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma, nerūpniecisko vai piekrastes zveju”, un ņemot vērā to, ka šis noteikums nav izpildīts;

D.   tā kā lielākajai daļai zivsaimniecības un akvakultūras produktu izplatītāju, piemēram, lielveikaliem, ir obligāti jāatbilst Savienības noteikumiem; tomēr tā kā šādas atbilstības ietekme uz zvejnieku darba apstākļiem un ienākumiem ir atšķirīga, kas var būt negodīgi pret mazākiem zvejas kuģiem;

E.  tā kā ir jāņem vērā būtiskas atšķirības attiecībā uz flotēm, flotes segmentiem, mērķa sugām, zvejas rīkiem, produktivitāti, patērētāju izvēli un zivju patēriņu uz vienu iedzīvotāju dažādās ES valstīs, papildus zvejas nozares īpatnībām, kas izriet no tās sociālās struktūras, no tās tirdzniecības veidiem, kā arī dažādu zvejas reģionu strukturālās un dabiskās nevienlīdzības;

F.  tā kā jaunu tirgus segmentu apgūšanai mazapjoma zvejniekiem ir nepieciešama finanšu palīdzība un atbalsts;

G.  tā kā ienākumu nestabilitāte un zivsaimniecībā nodarbināto algas ir atkarīgas no tirdzniecības šajā nozarē, no tā, kā veidojas pirmā pārdevuma cenas un no pašas zvejas neregularitātes, tādēļ cita starpā absolūti ir nepieciešams saglabāt pienācīgu publisku, valsts un Kopienas finansējumu šai nozarei;

H.  tā kā zivsaimniecības produktu vērtību ķēdes svarīgāko jautājumu analīze var veicināt to, ka lielāko daļu šīs vērtības, kas radīta, atverot jaunus vietējos tirgus un iesaistot vietējās ieinteresētās personas, patur zvejnieki un vietējie ražotāji, kas var pozitīvi ietekmēt vietējās kopienas, radot dinamiskas, rentablas un ilgtspējīgas saimnieciskās darbības zonu;

I.  tā kā LESD 349. pantā ir atzīta tālāko reģionu (TR) īpašā ekonomiskā un sociālā situācija, ko apgrūtina tādi strukturāli faktori kā attālinātība, izolētība, maza platība, sarežģīts reljefs un klimats, tautsaimniecības atkarība no neliela ražojumu skaita utt., un minēto faktoru nemainība un apvienojums, kas nopietni kavē šo reģionu attīstību, un vērtību ķēde zivsaimniecības nozarē;

J.  tā kā primārie ražotāji, kaut gan viņiem ir svarīga loma vērtību ķēdē, ne vienmēr gūst labumu no pievienotās vērtības, kura tiek radīta šīs ķēdes pēdējos posmos;

K.  tā kā kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķis ir stiprināt Savienības zvejas un akvakultūras nozares ilgtspēju un konkurētspēju;

L.  tā kā viens no veidiem, kā garantēt, ka zivsaimniecības produkti no tālākajiem reģioniem ir konkurētspējīgi, ir nodrošināt, lai no šiem reģioniem nākušu zivju cena ievērojami nepalielinātos transporta izmaksu dēļ, tām sasniedzot galvenos galamērķa tirgus;

M.   tā kā ES ir pasaules līdere zvejas un akvakultūras produktu tirdzniecībā;

N.   tā kā zvejas un akvakultūras produktu tirdzniecību ietekmē daudzi faktori, piemēram, patērētāju izvēle dažādos ģeogrāfiskos apgabalos;

O.  tā kā zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgās organizācijas (TKO) mērķis ir uzlabot tirgu pārredzamību un stabilitāti, jo īpaši attiecībā uz ekonomiska rakstura zināšanām un izpratni par Savienības zvejas un akvakultūras produktu tirgiem visā piegādes ķēdē;

P.   tā kā Regulas (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju 38. pantā noteikts pienākums sniegt nozvejas vai ražošanas apgabala norādes un, ja zvejas produkti ir nozvejoti jūrā, — FAO zvejas apgabalu sarakstā minētā apakšapgabala vai rajona rakstisko nosaukumu;

Q.   tā kā pārredzamība ir instruments, kā nodrošināt patērētāju tiesības iegūt maksimāli precīzu informāciju par iegādāto produktu īpašībām; tā kā šim nolūkam nepieciešami uzlabojumi marķēšanā, nosakot pienākumu iekļaut vienu un to pašu precīzo informāciju par zivju izcelsmi gan uz svaigā, gan pārstrādātā veidā tirgotajiem produktiem;

R.  tā kā faktiskā tirdzniecības dinamika neļauj ņemt vērā ražošanas izmaksu faktoru svārstības, tostarp degvielas izmaksas, zivju cenās un tā kā vidējās pirmā pārdevuma cenas nav sekojušas cenu pieaugumam līdz gala patērētājiem;

S.  tā kā Parlamenta Strukturālās un kohēzijas politikas departamenta 2016. gadā publicētajā pētījumā „Mazapjoma zvejas tirgi — vērtību ķēde, veicināšana un marķēšana“ („Mercados de la pesca en pequeña escala: cadena de valor, promoción y etiquetado“) ir skaidri norādīts, ka ES zivsaimniecības produktu etiķetes var radīt neskaidrības patērētājiem;

T.  tā kā zvejas produktu ražotāju organizācijas un akvakultūras produktu ražotāju organizācijas (turpmāk tekstā — RO) ir galvenie dalībnieki, no kuriem ir atkarīga mērķu sasniegšana un KZP un TKO pareizas pārvaldības nodrošināšana;

U.   tā kā Savienība apņemas aizsargāt augstu zvejas produktu kvalitātes līmeni, īpaši, attiecībā uz tirdzniecības attiecībām ar trešām valstīm;

V.   ņemot vērā pārstrādes un konservu ražošanas nozares nozīmi;

W.  tā kā zivsaimniecības vietējās rīcības grupas (ZVRG) ir KZP neatņemama sastāvdaļa, lai izstrādātu un īstenotu daudznozaru, integrētas sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas, kas atbilst konkrētā zivsaimniecības reģiona vajadzībām; tā kā tiek atzīts, ka šīs grupas ir lietderīgs instruments, kas sekmē zvejas darbību dažādošanu;

X.  tā kā zivsaimniecības piegādes ķēde nav izolēta pati par sevi un tā kā ir ļoti svarīgi izveidot starpnozaru saiknes, lai izstrādātu inovatīvus produktus, kas ļauj piekļūt jauniem tirgiem un uzlabot to sekmēšanu;

Y.  tā kā dažu Savienības dalībvalstu zivsaimniecības nozarēs trūkst struktūras un apvienību;

Z.   tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu uz TR zivsaimniecībām attiecas viņu pašu īpašās prasības, kam ir ietekme arī uz to struktūru;

AA.  tā kā starpnozaru organizācijas (saskaņā ar iepriekšminēto TKO) ir spējīgas uzlabot tirdzniecības pasākumu koordinēšanu piegādes ķēdē un sekmēt pasākumu izstrādi visas nozares interesēs;

AB.  tā kā zivju krājumi ir kopīgi izmantojami resursi, to ilgtspējīgu un efektīvu izmantošanu dažos gadījumos var labāk sasniegt organizācijas, kurās darbojas locekļi no dažādām Savienības dalībvalstīm un dažādiem reģioniem, un tādēļ jautājumus par resursiem ir jārisina un jāanalizē katrā reģionā atsevišķi;

AC.   tā kā zvejas nozarei ir svarīga nozīme sociālekonomiskajā situācijā, nodarbinātībā un ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā tajos attālākajos reģionos, kuru ekonomiku negatīvi ietekmē pastāvīgas strukturālas problēmas un mazas ekonomikas diversifikācijas iespējas;

AD.  tā kā jauno speciālistu trūkums kavē nozares modernizāciju un uzlabošanu un nopietni apdraud daudzu piekrastes kopienu izdzīvošanu;

AE.  tā kā sieviešu nozīme zivsaimniecības nozarē netiek pietiekami atspoguļota, lai gan sievietes bieži vien veic mazāk redzamo darba daļu, piemēram, nodrošina loģistikas atbalstu vai arī ar birokrātiju saistītās darbības, taču viņas strādā arī kā zvejnieces un dažu zvejas kuģu kapteines;

AF.   tā kā izkraušanas pienākums ir reāla ekonomiska un sociāla prasība, kas samazina finanšu rentabilitāti un ietekmē vērtību ķēdi, un šo pienākumu vajadzētu samazināt līdz minimumam;

AG.   tā kā ir nepieciešams veicināt lielāku patērētāju izpratni par veselīgu uzturu un ilgtspējīgu ražošanu;

AH.   tā kā pirmās pārdošanas zivju cenu samazināšanās un degvielas izmaksu paaugstināšanās arī ir jāuzskata par faktoru, kas pasliktina sociālo un ekonomisko situāciju,

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī reģionālās iestādes izveidot ekspertu grupas, kuru uzdevums ir analizēt un ierosināt korektīvus pasākumus attiecībā uz Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, lai noteiktu neizpildes cēloņus un iespējamos līdzekļu zaudējumus, un nodrošināt atbilstošu kontroles un pārredzamības līmeni, kā arī pieprasīt attiecīgajām pārvaldes iestādēm īstenot labāku pārvaldību;

2.  mudina dalībvalstis ievērot Regulu (ES) Nr. 1380/2013 un piedāvāt ES mazapjoma un nerūpnieciskās zvejas flotei reālu preferenciālu piekļuvi zvejas iespējām;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai atvieglotu ražotāju organizāciju izveidi, novēršot spēkā esošās procedūras birokrātiskos šķēršļus un pazeminot minimālās ražošanas apjomu robežvērtības, lai stimulētu mazo ražotāju ienākšanu; norāda, ka tāpat nepieciešams stiprināt ražotāju organizāciju darbības, ļaujot tām uzņemties lielāku atbildību un atvieglojot piekļuvi vajadzīgajam finansiālajam atbalstam, lai tās varētu īstenot lielāku uzdevumu dažādību papildus zivsaimniecības ikdienas pārvaldībai, vienlaikus ievērojot KZP mērķos noteikto sistēmu, jo īpaši attiecībā uz TR, kuriem jābūt iespējai vietēji pielāgot ražotāju organizāciju un starpnozaru organizācijas darbību savās teritorijās, kurām raksturīga attālinātība, izolētība, maza platība, mazapjoma zvejas plaša izplatība un augsta neaizsargātība pret importu;

4.  uzskata, ka darbības programmām ar pienācīga finanšu atbalsta palīdzību ir jāsekmē iespēja ražotāju organizācijām veikt savu produktu tiešu pārdošanu, strādājot vērtību ķēdes ietvaros, lai sekmētu savu ražojumu vērtību un palielinātu zivsaimniecības produktu pievienoto vērtību;

5.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka atbalsts veselībai un drošībai uz kuģa netiek iekļauts konkurences procesā, un ka tiek piešķirts lielāks budžets nerūpnieciskās zivsaimniecības nozarei;

6.  prasa Komisijai un dalībvalstīm sekmēt un veicināt to, ka ražotāju organizācijas iekļauj ražošanas un tirdzniecības plānos vērtību ķēdi nolūkā pielāgot piedāvājumu un pieprasījumu, nodrošināt taisnīgus ieņēmumus zvejniekiem un to, lai Eiropas patērētāji varētu atrast produktus, kas atbilst viņu vajadzībām, ņemot vērā diferenciāciju; šajā sakarībā atgādina, ka būtisks līdzeklis ir vietējām īpatnībām pielāgotas tirdzniecības stratēģijas, kurās ir jāiekļauj tiešas pārdošanas iespēja un kuras aptvertu nozaru kampaņas un/vai kampaņas par konkrētu ražojumu, un palīdzētu uzlabot patērētāju informētību un izpratni, kā arī marķējuma un etiķešu informācijas saprotamību;

7.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās valdības pavērt lielākas iespējas mazapjoma zivsaimniecībām, sekmējot vietēju patēriņu, proti, tiešu un specializētāku tirdzniecību, tā dēvēto nulles kilometru tirdzniecības kanālus, tostarp labāku sadarbību starp publisko sektoru un zivsaimniecības sektoru, piegādājot vietējos zivju produktus tādām publiskām iestādēm kā skolas un slimnīcas, kā arī produktu reklamēšanas kampaņas, kurām ir jābūt sadarbīgām arī ar tādām privātām pārtikas produktu sekmēšanas iniciatīvām kā „Slowfish“, un noteiktu lomu sezonalitātes ievērošanu. Vienlaikus aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt zvejniecības un tūrisma sektoru sadarbību un sastādīt sarakstu par labu praksi attiecībā uz pieredzi, kas sekmē jaunas sadarbības veidus;

8.   uzsver, ka viens no šo tirdzniecības stratēģiju pamatiem, ir obligāta norāde marķējumā par to zvejniecības produktu izcelsmi, kurus pārdod gan svaigā, gan pārstrādātā veidā;

9.   aicina izveidot sistēmu pirmās pārdošanas cenu uzlabošanai, kas sniegtu labumu zvejniekiem, jo palielinātos atalgojums par viņu darbu, un kas veicinātu taisnīgu un atbilstīgu pievienotās vērtības sadali nozares vērtības ķēdē, samazinot starpnieku peļņu, paaugstinot ražotājiem maksātās cenas un ierobežojot cenas, ko maksā galapatērētāji; atkārto, ja ķēdē pastāv būtiska nelīdzsvarotība, dalībvalstīm jāvar pieņemt intervences pasākumus — piemēram, maksimālā uzcenojuma noteikšanu starpniekiem — attiecībā uz visiem ķēdes dalībniekiem;

10.   aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt ES mazapjoma zvejnieku organizāciju iniciatīvai, izstrādājot īpašu logotipu, kas garantē: svaigus zivju produktus, izcilu kvalitāti, sanitāro standartu kontroli, atbilstību 0 km prasībām (priekšrokas došana vietējiem produktiem salīdzinājumā ar produktiem, kas pārvadāti lielā attālumā), tuvumu patērētājiem, tradīciju ievērošanu utt.;

11.   norāda, ka pārredzamības un patērētāju tiesību aizsardzības nolūkā būtu jāpārskata pielikums Regulai (EEK) Nr. 1536/92 par konservu tirdzniecību;

12.   mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest zivju (gan svaigu, gan pārstrādātu) marķēšanu, skaidri norādot to izcelsmes valsti;

13.  pieprasa dalībvalstīm aktīvi sekmēt labāku zivsaimniecības nozares struktūru un apvienību veidošanos;

14.  mudina Komisiju iekļaut tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm klauzulu par ES kvalitātes standartiem, kas nosaka, ka importam ir jāievēro tādi paši noteikumi kā ES zivsaimniecības produktiem;

15.  lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp importētiem un ES zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, aicina Komisiju un dalībvalstis cieši uzraudzīt Savienībā importēto produktu atbilstību pašreizējām ES prasībām drošības, higiēnas un kvalitātes jomā, kā arī atbilstību Padomes Regulai (EK) Nr. 1005/2008(5) par NNN zveju;

16.   uzstāj, ka ir stingrāk jāīsteno ES tiesību akti par marķēšanu un patērētāju informēšanu gan mazumtirdzniecības tirgos, gan viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozarē (HORECA); uzskata, ka tas ir svarīgi attiecībā uz visiem zivsaimniecības produktiem — gan importētajiem, gan Savienībā ražotajiem produktiem; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāpastiprina Kontroles Regulas (EK) Nr. 1224/2009 īstenošana visās dalībvalstīs un ka regulējums būtu jāpielāgo, lai attiektos uz visiem piegādes ķēdes posmiem;

17.   mudina Komisiju veikt pētījumu par importa ietekmi uz vietējo zvejniecību;

18.  pieprasa Komisijai ļaut lietderīgāk izmantot reģionalizāciju, īpašu uzmanību pievēršot TR, un dažādot atbalsta instrumentus, lai tos varētu pielāgot dažādiem ražotāju organizāciju veidiem un to konkrētajām vajadzībām;

19.   uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt tādu politiku, kas piekrastes kopienām dotu iespēju sniegt integrētus pakalpojumus, izmantojot dažādu ražošanas nozaru radīto sinerģiju, kura varētu būt par pamatu attīstībai un to sekmēt; tādēļ uzstāj, ka ir jāapvieno KZP un citu Eiropas Sociālā fonda vai KLP satvarā īstenoto Eiropas programmu finansējums; uzsver, ka šādam resursu un programmu apvienojumam būtu jāatbalsta vietējo kopienu un uzņēmēju iniciatīvas, kas vērstas uz lauku attīstību, dzīves apstākļu uzlabošanu un ienākumu nostiprināšanu un jo īpaši dažādošanu;

20.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi turpināt atbalsta sniegšanu zivju pārvadājumiem no tālākajiem reģioniem līdz starptautiskajam tirgum un, vēlams, to palielināt, lai garantētu godīgu konkurenci ar produktiem no citām vietām;

21.   aicina Komisiju analizēt iespēju pēc iespējas drīz izveidot tādu īpaši zivsaimniecības atbalstam paredzētu finanšu instrumentu, pamatojoties uz lauksaimniecības nozarei tālākajos reģionos paredzēto attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu (POSEI), kuram būtu faktiski jāspēj palielināt to zivsaimniecības iespējas; uzskata, ka būtu jāapsver iespēja šajā konkrētajā instrumentā jo īpaši apvienot Regulas (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) 8. panta (Valsts atbalsts), 13. panta 5. punkta (Budžeta līdzekļi dalītā pārvaldībā), 70. panta (Kompensācijas režīms), 71. panta (Kompensācijas aprēķināšana), 72. panta (Kompensācijas plāns) un 73. panta (Valsts atbalsts kompensācijas plānu īstenošanai) noteikumus;

22.   lēš, ka ar šādiem piekrastes kopienām paredzētiem vietējās attīstības plāniem būtu jāatbalsta jaunas darbības un uzņēmumi, kas dod iespēju vērtības ķēdē iekļaut kvalitatīvas izejvielas, īpašos pārstrādes procesus un kopienu kultūras un vēstures mantojumu; turklāt norāda, ka tiem būtu jāveicina tirgvedības mehānismi, piemēram, obligāts produkta izcelsmes marķējums, kas palielina šo kvalitāšu redzamību tirgū un nodrošina, ka lielākā daļa radīto ienākumu nonāk atpakaļ pie šīm kopienām;

23.   turklāt uzsver jūras, jūras resursu un zivsaimniecības produktu nozīmību tālāko reģionu kohēzijas un attīstības veicināšanā un LESD 349. panta īstenošanā; šajā sakarībā mudina Eiropas Komisiju ievērot LESD 349. pantu, arī saistībā ar zivsaimniecību, pilnībā atjaunojot neatkarīgu POSEI zivsaimniecības shēmu, kas tika atcelta, reformējot pašreizējo EJZF;

24.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes veicināt pārnacionālu starpnozaru organizāciju, kā arī ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību izveidi (kā to jau paredz TKO), balstoties uz bioģeogrāfiskiem reģioniem vai ES mērogu; norāda, ka tas ir būtisks līdzeklis, lai piešķirtu ražotāju organizācijām lielākas iespējas un palielinātu to ietekmi sarunās;

25.   prasa veicināt šo procesu, īpašu uzmanību veltot dzimumu līdztiesības politikai, lai nodrošinātu, ka sievietes ir atbilstīgi pārstāvētas minētajās organizācijās; norāda, ka tādējādi tiktu gan atspoguļota sieviešu pašreizējā dalība nozarē, gan palīdzēts viņām ieņemt lielāku lomu;

26.   uzsver, ka ir svarīgi stiprināt zinātnes un zivsaimniecības sadarbību, lai novērstu vērtības ķēdes procesu sarežģītās atkarības un trūkumus, tādējādi panākot uzlabojumus un nodrošinot ieguvumus ieinteresētajām personām;

27.  aicina Komisiju paplašināt, sekmēt un vispārināt tās informācijas izmantošanu, kuru sniedz Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus novērošanas centrs (EUMOFA), lai visiem ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem būtu pieejama pārredzama, uzticama un atjaunināta informācija efektīvu uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanai; šajā ziņā prasa Komisijai iegūt atjauninātus datus par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras tirgotāji, piemēram, tiešsaistes pārdošana vai patēriņa modeļu izmaiņas;

28.   norāda, ka ir vērienīgi jāpārskata zivsaimniecības produktu TKO, lai palielinātu tās ieguldījumu nozares ieņēmumu, tirgus stabilitātes, labākas zivsaimniecības produktu tirgvedības un lielākas pievienotās vērtības nodrošināšanā;

29.   aicina Komisiju tās gaidāmajā tiesību akta priekšlikumā par negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanu (kas ir vispārēja problēma pārtikas produktu nozarē) iekļaut zivsaimniecības produktus;

30.   mudina Komisiju pārskatīt Regulā (ES) Nr. 1379/2013 paredzēto zivsaimniecības produktu marķēšanas sistēmu, kas ir balstīta uz FAO zvejas apgabaliem, kuri izveidoti pirms vairāk nekā 70 gadiem, lai ziņotu par nozveju, un nav domāti patērētāju informēšanai, jo minētā sistēma rada neskaidrības un neveicina skaidras, pārredzamas un vienkāršas informācijas sniegšanu;

31.  pieprasa Komisijai un dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm izpētīt zivsaimniecības nozarēs trūkstošās profesionālās kvalifikācijas un jo īpaši jaunu speciālistu trūkumu, lai varētu nodrošināt un pielāgot zivsaimniecības nozares specializētās mācību programmas reālajām nozares vajadzībām, kas veicinātu nozares modernizāciju un attīstību, papildus vietējo zvejnieku kopienu saglabāšanās nodrošināšanai, kā arī radīt pienācīgas darba iespējas akvakultūras, lauku un piekrastes zonās, TR un no zvejniecības atkarīgos reģionos;

32.   norāda, ka ir svarīgi izveidot īpašas kvalitātes tradicionālo produktu iekšējos tirgus, kuru pamatā būtu gadatirgi, mazumtirdzniecības uzņēmumi un ēdināšanas nozare, lai palielinātu vietējo produktu pievienoto vērtību un veicinātu vietējo attīstību;

33.   uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt īpašas digitālo prasmju apmācības stratēģijas, kas būtu vērstas uz pārvaldību un jo īpaši uz tirdzniecību, kā pamatinstrumentu ražotāju stāvokļa vērtības ķēdē uzlabošanai;

34.   atgādina, ka šajos apmācību plānos ir jāietver gan nozares tradicionālie arodi, ar ko nodarbojas galvenokārt sievietes, gan arī īpaši plāni sieviešu nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespēju palielināšanai; uzsver, ka šo specialitāšu iekļaušanai akreditētos apmācību kursos arī ir jānodrošina attiecīgas juridiskas sekas un jāuzlabo minēto speciālistu stāvoklis darba tirgū;

35.   aicina Komisiju apsvērt labākus veidus, kā veicināt pārstrādātu zivsaimniecības produktu ar augstāku pievienoto vērtību (tostarp konservu) tirgvedību, par paraugu ņemot noteiktus lauksaimniecības produktus, un ES zivsaimniecības produktu ārējas veicināšanas programmas, paredzot arī to izplatīšanu starptautiskos konkursos un gadatirgos;

36.  mudina dalībvalstis un reģionālās iestādes atbalstīt zivsaimniecības nozares ekonomisko dalībnieku piekļuvi nepieciešamajām zināšanām, tīkliem un finansējumam, lai īstenotu inovatīvas darbības un radītu jaunus produktus (tā dēvēto jauno pārtiku), jo īpaši saistībā ar to sugu vērtējumu, kuras ir jau notvertas un kurām ir maza ekonomiskā vērtība, un iesaistīt šajā darbā pētniecības organizācijas un iestādes, piemēram, okeanogrāfijas institūtus, lai gūtu labumu no to plašajām zināšanām par pamata izejvielām un to bioloģiskajām, uzturvērtības un organoleptiskajām īpašībām; cenšoties izvairīties no atkritumiem, maksimāli palielināt svaigu produktu vērtību un sekmēt sinerģiju dažādu ķēdes posmu starpā, un palielināt nozares izturētspēju;

37.   aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes sadarboties, lai izstrādātu efektīvas patērētāju informēšanas kampaņas, kas vērstas uz konkrētiem produktiem, lai uzlabotu izpratni par tādiem jautājumiem kā vietējo zivsaimniecības produktu patēriņa nozīmība, nodrošinātu nozares ietekmes uz vietējo nodarbinātību un piekrastes kopienu sociālo kohēziju pamanāmību, uzsvērtu svaigu zivju uzturvērtību, uzlabotu izpratni par nepieciešamību iekļaut zivsaimniecības produktus veselīgā uzturā utt.;

38.  aicina Komisiju ierosināt skaidru definīciju un izstrādāt jaunu pamatu Eiropas mazapjoma zvejas atbalsta programmai, kura palīdzētu uzlabot vides un sociāli ekonomisko zivsaimniecības ilgtspēju Eiropas Savienībā, ļautu identificēt un dažādot mazapjoma zvejas nozares produktus un palielināt to vērtību, lai veicinātu šo produktu patēriņu, motivētu jauno paaudzi strādāt zivsaimniecības nozarē, tādējādi radot paaudžu nomaiņu, nodrošinot pienācīgas kvotas mazapjoma zvejniekiem un lielāku kontroli pār resursiem, tādējādi panākot lielāku sociālo kohēziju Eiropas Savienības piekrastes kopienās;

39.   aicina Komisiju sākt īpašu ES līmeņa sabiedrisko apspriešanos tiešsaistē, lai no plaša klāsta ieinteresēto personu, kas darbojas ES zivsaimniecības nozarē, ievāktu datus par piegādes ķēdi, tirgus pārredzamības jautājumiem, vērtības sadali, marķēšanu un patērētāju vajadzībām;

40.  aicina Komisiju izpētīt globālo vērtības ķēžu iespējamās priekšrocības mazapjoma zvejai, lai to varētu vieglāk integrēt pasaules ekonomikā, uzlabojot mazapjoma zvejas ražojumu pievienoto vērtību, un kas vienlaikus ļautu saglabāt šīs nozares un vietējo kopienu darbību; uzsver, ka šajā nolūkā svarīga ir apmācība digitālo prasmju jomā;

41.   uzskata, ka zivsaimniecības produktu vērtības ķēde ir sarežģīta un sniedzas no ražotājiem līdz mazumtirgotājiem vai restorāniem, aptverot arī dažādus starpniekus; uzsver, ka zivju tirgotājiem un zivju pārstrādātājiem ir nozīmīga loma vērtības ķēdē; norāda, ka vidēji vērtības ķēdē 10 % peļņas saņem ražotāji, bet atlikušos 90 % — starpnieki; uzsver, ka vērtības ķēdes saīsināšana, jo īpaši izveidojot ražotāju organizācijas, kam ir svarīga loma, pateicoties to ražošanas un tirgvedības plāniem, ir sākotnējs līdzeklis, ar ko uzlabot mazapjoma zvejnieku ienākumus, kā arī panākt, ka patērētājs saņem labāku produktu (un iespējams, par labāku cenu);

42.   uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt līdzekļus jaunajos speciālistos, lai piesaistītu nākamo zvejnieku paaudzi un vairotu viņu iespējas, un prasa radīt iespējas jauniem zvejniekiem, lai viņi apgūtu jaunas prasmes, veidotu izturētspējīgus uzņēmumus, aktīvi darbotos vietējās kopienās un dotu pozitīvu ieguldījumu zivsaimniecības nozares vērtības ķēdē;

43.  pieprasa dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm izmantot iespējas, ko piedāvā ZVRG atbalsts, lai pielāgotu darbības vietējām vajadzībām daudzās jomās, piemēram, cita starpā apmācībā un ar inovāciju saistīto darbību diversificēšanā, un palīdzētu zvejniekiem un vietējo kopienu locekļiem piekļūt pastāvošajām Savienības atbalsta programmām un finansējumam;

44.   aicina Eiropas Komisiju izpētīt iespēju, kā vērtības ķēdes dalībnieku — jo īpaši zvejnieku — ekonomiskajās un sociālajās interesēs lietderīgi izmantot ar izkraušanas pienākumu saistīto piezveju, atbalstot vietējās iniciatīvas;

45.   aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes sekmēt informācijas par pastāvošajām atbalsta shēmām nodošanu un pastiprināt administratīvo atbalstu, piemēram, izmantojot informācijas platformas;

46.   aicina Komisiju veicināt un atbalstīt iniciatīvas selektivitātes sekmēšanai, lai samazinātu piezveju un galu galā uzlabotu zivsaimniecību finansiālo dzīvotspēju, orientējoties uz sugām, kas atbilst patērētāju gaidām;

47.  prasa Komisijai un dalībvalstīm iekļaut zivsaimniecības politikā dzimumu perspektīvu, lai atspoguļotu sieviešu svarīgo nozīmi Savienības zivsaimniecības nozarē un tādējādi uzlabotu viņu stāvokli;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darba tirgus un akadēmisko aprindu saikni, piemēram, paredzot, ka jūras tehnisko skolu mācību programmās tiek iekļauti priekšmeti, kas saistīti ar zvejniecību un akvakultūru;

49.   aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes apvienot centienus, lai īstenotu šajā ziņojumā ierosinātos pasākumus nolūkā uzlabot zvejas darbību rentabilitāti;

50.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un konsultatīvajām padomēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0316. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0255. (3) OV C 76, 28.2.2018., 40. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0195. (5) Padomes 2008. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija rezolūcija par gados jauniem lauksaimniekiem paredzēto KLP instrumentu īstenošanu ES pēc 2013. gada reformas (2017/2088(INI))

P8_TA(2018)0211 A8-0157/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. decembra Regulu (ES) 2017/2393, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un (ES) Nr. 652/2014, ar ko paredz noteikumus tādu izdevumu pārvaldībai, kuri attiecas uz pārtikas apriti, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, augu veselību un augu reproduktīvo materiālu(3),

–  ņemot vērā pētījumu “Jaunie lauksaimnieki: politikas īstenošana pēc 2013. gada KLP reformas”, ko pasūtījis EP Politikas departaments B — Strukturālā un kohēzijas politika — un kas tika izskatīts AGRI komitejas sanāksmē 2017. gada 23. novembrī,

–  ņemot vērā 2017. gada 23. novembrī notikušo uzklausīšanu par tematu “Jauno lauksaimnieku politikas īstenošana pēc 2013. gada KLP reformas”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 10/2017 “ES atbalsts gados jauniem lauksaimniekiem jāplāno mērķtiecīgāk, lai veicinātu efektīvu paaudžu maiņu”,

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par pašreizējo lauksaimniecības zemes koncentrāciju ES — kā atvieglot zemes pieejamību lauksaimniekiem(4),

–  ņemot vērā Eiropas Jauno lauksaimnieku padomes (CEJA) 2017. gada 17. maijā publicēto pētījumu “Jaunie lauksaimnieki ir svarīgs aspekts nākotnes KLP”,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Atbalsts jaunajiem Eiropas lauksaimniekiem”(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0157/2018),

A.  tā kā Eiropas Savienībā tikai 6 % no visiem, kas vada lauku saimniecības, ir jaunāki par 35 gadiem, savukārt vairāk nekā puse ir vecāki par 55 gadiem un tā kā dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības;

B.  tā kā šie skaitļi nav būtiski mainījušies pēdējo desmit gadu laikā un samazinās jauno lauksaimnieku procentuālā daļa, kā arī lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju novecošanās ir nopietna problēma; tā kā paaudžu maiņa lauksaimniecībā dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga un tāpēc ir nepieciešama elastīga un diferencēta pieeja;

C.  tā kā jau vairāk nekā 50 gadus lauksaimniecības attīstība, ko atbalsta kopējās lauksaimniecības politika (KLP), ir veicinājusi saimniecību paplašināšanos un konsolidāciju, kā arī ražošanas līdzekļu spēcīgu kapitalizāciju un tādējādi daļa saimniecību kļuvušas grūti nododamas un/vai pieejamas jauniešiem, jo to pārņemšanai nepieciešams liels kapitāls;

D.  tā kā lauksaimnieku novecošanās īpaši raksturīga lopkopības nozarēs, konkrētāk, aitkopības un kazkopības nozarē, saistībā ar pastāvošajiem saimnieciskās rentabilitātes ierobežojumiem;

E.  tā kā laikā no 2007. līdz 2013. gadam jauno lauksaimnieku kopējais skaits Eiropas Savienībā samazinājās no 3,3 miljoniem līdz 2,3 miljoniem, bet jauno lauksaimnieku lauku saimniecību kopējā platība samazinājās no 57 miljoniem ha līdz 53 miljoniem ha;

F.  tā kā, ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanos un iedzīvotāju novecošanu lauku apgabalos, ir ļoti svarīgi radīt lauksaimniecības kā mūsdienīgas un pievilcīgas nozares perspektīvu, lai mudinātu jauniešus veidot karjeru lauksaimniecībā;

G.  tā kā jaunieši, kas vēlas izveidot saimniecības, reāli konkurē par piekļuvi lauksaimniecības zemei ar jau stabili strādājošajiem lauksaimniekiem un dažkārt arī ar ieguldījumu sabiedrībām, kurām ir radusies interese par lauksaimniecību;

H.  tā kā nākotnē ir apdraudēts viss lauksaimniecības attīstības modelis, kura pamatā ir ģimeņu lauku saimniecības;

I.  tā kā šajā sakarā izšķiroša nozīme joprojām ir KLP;

J.  tā kā paaudžu nomaiņa lauksaimniecībā ir problemātiska vienlaikus jaunās paaudzes ienākšanas un pašreizējo lauksaimnieku paaudzes aiziešanas ziņā un tā kā tas, ka trūkst jauniešu, kas izvēlas profesijas lauksaimniecības jomā, apdraud lauku apvidu saimniecisko un sociālo ilgtspēju un izaugsmi, kā arī apdraud ES pašpietiekamību pārtikas ziņā un pārtikas nodrošinājumu; tā kā pirmais priekšnoteikums lauksaimnieciskās darbības pievilcības veicināšanai ir apmierinoša ekonomiskā situācija;

K.  tā kā KLP pēdējās reformas ietvaros tika apstiprināti un ieviesti vairāki instrumenti, kurus var kombinēt un pielāgot konkrētajiem apstākļiem dalībvalstīs, proti, obligāti maksājumi gados jauniem lauksaimniekiem pirmā pīlāra ietvaros (EUR 6,9 miljardi 180 000 jauno lauksaimnieku) un tādi otrā pīlāra pasākumi kā atbalsts darbības sākšanai, piekļuve finansējumam un aizdevumiem un iespēja izveidot tematisku apakšprogrammu gados jauniem lauksaimniekiem (EUR 2,6 miljardi);

L.  tā kā ne visas ES dalībvalstis ir ieviesušas reālu politiku attiecībā uz lauksaimnieciskās darbības sākšanu un tā kā ne vienmēr dalībvalstis izmanto visus instrumentus, kas tām pieejami, gados jauno lauksaimnieku atbalstam KLP ietvaros, jo īpaši otrā pīlāra pasākumu "darījumdarbības sākšanas atbalsts gados jauniem lauksaimniekiem";

M.  tā kā gados jaunas sievietes, kas pārņem lauksaimniecības uzņēmuma vadības pienākumus, ir tikai neliela daļa no gados jaunajiem lauksaimniekiem, taču viņas nav viendabīga grupa, tādējādi šīs karjeras sākumā viņām ir atšķirīgas vajadzības;

N.  tā kā paaudžu maiņai vajadzētu būt vienai no galvenajām prioritātēm turpmākajā KLP, nodrošinot kopīgu politikas satvaru pielāgotām valstu stratēģijām, un tā kā atbalsts paaudžu nomaiņai ir neaizstājams priekšnoteikums lauksaimniecības saglabāšanai visā ES un lauku apvidu pievilcības un dzīvotspējas uzturēšanai, proti, veicinot lauku saimniecību dažādību un ģimeņu lauksaimnieciskās darbības ilgtspējību;

O.  tā kā zemes pieejamība ir apzināta kā viens no galvenajiem šķēršļiem gados jauniem lauksaimniekiem un jauniem dalībniekiem, un šī problēma saglabājas gadiem un tā ir patiesi jāatrisina; tā kā zemes pieejamību kavē, no vienas puses, tas, ka lauksaimniecības zemes apjomi samazinās augsnes noslēgšanās, urbanizācijas, tūrisma, infrastruktūras projektu īstenošanas, izmantošanas veida maiņas un klimata pārmaiņu izraisītās pārtuksnešošanās dēļ, un, no otras puses, zemes īpašumtiesību koncentrēšanās dēļ; tā kā spekulatīva zemes cenas palielināšana rada nopietnas un aizvien satraucošākas problēmas lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem un gados jauniem lauksaimniekiem daudzās dalībvalstīs; tā kā pašreizējais atbalsts veicina piekļuvi finansējumam vai kapitālam, taču nerisina būtisko problēmu saistībā ar zemes pieejamību jaunas saimniecības izveidei;

P.  tā kā lauksaimnieciskās darbības uzsācējus, piemēram, gados jaunos lauksaimniekus, jo īpaši apdraud cenu nestabilitāte un tā kā viņiem ir arī grūti saņemt finansējumu no bankām vai citām aizdevumu programmām, jo viņiem trūkst finanšu aktīvu, ko varētu izmantot kā garantiju;

Q.  tā kā ES atbalstam, kas tiek sniegts gados jauniem lauksaimniekiem, vajadzētu būt mērķtiecīgākam, lai garantētu paaudžu maiņu un cīnītos pret lauku saimniecību skaita samazināšanos un konsolidāciju;

R.  tā kā, neraugoties uz ES atbalsta pasākumiem, joprojām jārisina problēmas saistībā ar gados jauno lauksaimnieku darbības uzsākšanu un paaudžu maiņu ES lauksaimniecības nozarē;

S.  tā kā lauksaimnieciskās darbības uzsācēju vidū sievietes, kā primāros lauksaimniekus, identificē biežāk nekā lauksaimniecības nozarē kopumā;

T.  tā kā dažos ES reģionos demogrāfiskā aina ir ļoti nelīdzsvarota, jo tajos nedzīvo gados jauni cilvēki vai to ir ļoti maz;

U.  tā kā gados jaunie lauksaimnieki un lauksaimnieciskās darbības uzsācēji ir svarīgi inovācijas un uzņēmējdarbības radītāji lauksaimniecībā, jo nodrošina tādus ieguvumus kā jaunu zināšanu vai paņēmienu ieviešana, jaunu uz galalietotājiem vērstu uzņēmējdarbības modeļu izstrāde, ilgtspējīgāku lauksaimniecības sistēmu izstrāde, jaunu organizatorisko modeļu (piem., pusgraudniecība, priekšfinansējums, kolektīvo pakalpojumu izmantošana) izstrāde, lauksaimniecības un vietējās kopienas saiknes palielināšana un tradicionālo zināšanu pielāgošana ar mērķi nodrošināt uzņēmējdarbības inovāciju (piem., amatnieciskā pārtikas ražošana);

V.  tā kā liela daļa kalnu reģionu saskaras ar īpašām grūtībām saistībā ar mazāku ieguldījumu apjomu, īpašiem apstākļiem un apgrūtinošu reljefu, kas mazina gados jaunu cilvēku vēlmi palikt šajos reģionos vai sākt tajos uzņēmējdarbību;

W.  tā kā šis uzskatāms par priekšnoteikumu, valstu un/vai reģionālām iestādēm apsverot elastīgāku pieeju, kad tiek piemērots mehānisms "Gados jauns lauksaimnieks" valstīs ar šādiem reģioniem;

X.  tā kā lauksaimnieciskās darbības uzsācēji pārsvarā vada mazākas saimniecības un tādēļ viņiem nav viegli iegādāties izejvielas par konkurētspējīgām cenām un saražot tādu daudzumu, kas nodrošinātu apjomradītus ietaupījumus;

Y.  tā kā 80 % no KLP subsīdijām tiek sadalīti tikai starp 20 % ES saimniecību un reālais subsīdiju sadalījums varētu būt vēl nevienlīdzīgāks, jo pieejamie statistikas dati neļauj uzzināt neko par saimniecību īpašumtiesībām un kontroli;

Z.  tā kā Eiropas Jauno lauksaimnieku padomes 2015. gadā izsludinātajā “Jauno lauksaimnieku manifestā” ir ietvertas šādas prasības: zemes un kredītu pieejamība, izmantojot valsts atbalsta pasākumus; noteikumi par negodīgu tirdzniecības prakses novēršanu pārtikas piegādes ķēdē; pasākumi, lai mazinātu ienākumu nepastāvību gados jaunajiem lauksaimniekiem; atbalsts ieguldījumiem un zemes pieejamībai, lai saglabātu un aizsargātu augsni un optimizētu gados jaunu lauksaimnieku iespējas izmantot zemi pārtikas ražošanas nolūkā;

AA.  tā kā jaunie lauksaimnieki ir ilgtspējīgas, daudzveidīgas un iekļaujošas lauksaimniecības nozares pamats, un viņu piekļuves lauksaimniecībai veicināšana nodrošinās pārtikas ražošanas nākotni un vides un lauku ainavu aizsardzību;

AB.  tā kā lauksaimniecības produktu cenu īpašā nepastāvība ir spēcīgs šķērslis tiem, kas vēlas sākt darbību lauksaimniecības nozarē, un šā iemesla dēļ tie bieži pievēršas galvenokārt nišas produktiem, kas nodrošina mazākus, bet drošākus ienākumus;

AC.  tā kā ES tiesību aktos ir atzīti jēdzieni "gados jauni lauksaimnieki" un "lauksaimnieki, kuri uzsāk lauksaimniecisku darbību";

AD.  tā kā zemes īpašumtiesību koncentrācijas procesam raksturīga arvien pieaugoša intensitāte; tā kā laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam lauku saimniecību skaits samazinājās par aptuveni 3,8 miljoniem, savukārt to vidējais lielums palielinājās par 36 %;

AE.  tā kā 2016. gada 6. septembra Korkas 2.0. deklarācijā ir paustas bažas par iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku apvidos un jauniešu darbaspēka aizceļošanu un tā kā, uzlabojot lauku iedzīvotāju piekļuvi pakalpojumiem, piemēram, skolām, slimnīcām, tostarp maternitātes pakalpojumiem, platjoslas un atpūtas pakalpojumiem, un iespējām veicināt uzņēmējdarbību tradicionālajās lauku jomās, kā arī jaunās ekonomikas nozarēs, jāgādā par to, lai lauku apvidi un kopienas (lauku ainavas, saimniecības, ciemati un mazpilsētas) arī turpmāk būtu pievilcīgas vietas, kur dzīvot un strādāt,

AF.  tā kā paaudžu nomaiņai visupirms ir vajadzīgs, lai ievēlētie politiķi (ES un valstu līmenī) un atbildīgie speciālisti, un jo īpaši vecāka gadagājuma lauksaimnieki apliecinātu reālu apņemšanos; tā kā šāda apņemšanās paredz visaptverošu, vērienīgu un saskaņotu politiku (kādas pašreiz nav), kurā būtu apvienoti gan KLP instrumenti, gan dažādi valstu politikā paredzētie instrumenti tik dažādās jomās kā zemes īpašums, finansējums un izmantojuma veidi, kā arī politika, kas attiecas uz saimniecību struktūru, nodokļiem, mantojuma tiesībām, pensiju sistēmu, apmācību utt.;

AG.  tā kā pašlaik gados jaunie ES lauksaimnieki konkurē lauksaimniecības nozarē, kas ir strauji mainīga; tā kā inovācija, pētniecība un precīzā lauksaimniecība var uzlabot lauksaimniecības rādītājus un vienlaikus ļauj labāk pārvaldīt resursus;

AH.  tā kā saskaņā ar KLP otro pīlāru iesniegto pieteikumu skaits jauniešu iesaistīšanai lauksaimniecībā dažās dalībvalstīs pārsniedz 2014.–2020. gada plānošanas periodam paredzēto kopējo maksājumu apjomu lauksaimnieciskās darbības uzsākšanai;

AI.  tā kā gados jauni lauksaimnieki, kuri tāpat kā citi lauksaimnieki Eiropas Savienībā ražo produktus un laiž tos Eiropas vienotajā tirgū, dažādās dalībvalstīs nevar izmantot vienādus uzņēmējdarbības vai aizņēmuma nosacījumus;

AJ.  tā kā pastāv tādas iniciatīvas kā ES rīcības plāns attiecībā uz viedajiem ciematiem;

AK.  tā kā ir jāuztur lauku teritoriju apdzīvotība, saglabājot tajā gan jauniešus darbspējīgā vecumā, gan gados vecākus cilvēkus;

Ieteikumi

Budžets un piekļuve finansējumam

1.  atbalsta spēcīgas KLP uzturēšanu turpmākās reformas ietvaros, jo tas veidotu galveno stimulu jauniešiem, kas vēlas darboties lauksaimniecības jomā;

2.  prasa īstenot jaunākos lēmumus, kas pieņemti ar Regulu (ES) 2017/2393 un turpināt gados jaunajiem lauksaimniekiem paredzēto atbalsta shēmu, palielinot valstu finansējuma maksimālo apmēru virs 2 % obligātajiem pirmā pīlāra maksājumiem un palielinot otrā pīlāra atbalsta apjomu, lai veicinātu paaudžu maiņu; uzsver, ka jebkurā turpmākajā KLP būtu jānostiprina gados jauniem lauksaimniekiem paredzētais darbības uzsākšanas atbalsta pasākums (jauno lauksaimnieku dotācijas);

3.  pauž gandarījumu par to, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2393 dalībvalstīm tiek dota iespēja palielināt gados jauniem lauksaimniekiem paredzēto budžetu pirmā pīlāra ietvaros līdz 50 % apmērā (agrāk 25 %); iesaka pagarināt laikposmu, kurā lauku saimniecība var gūt labumu no šāda atbalsta, lai veicinātu paaudžu nomaiņu; atzinīgi vērtē arī lēmumu, izmantojot Regulu (ES) 2017/2393, pārskatīt ierobežojumu, kas saskaņā ar pirmo pīlāru noteikts attiecībā uz piekļuvi atbalstam, palielinot to no pieciem uz desmit gadiem no uzņēmuma izveidošanas;

4.  atzinīgi vērtē Regulā (ES) 2017/2393 gados jauniem lauksaimniekiem paredzētās iespējas izmantot lauku attīstības atbalstu pirmās lauku saimniecības dibināšanai, arī gadījumos, kad saimniecība tiek dibināta kopā ar citiem lauksaimniekiem, kas ir vecāki par 40 gadiem, lai, palielinot atbalsta iespējas, nodrošinātu plašāku paaudžu maiņu vai jauno lauksaimnieku ienākšanu;

5.  norāda, ka gados jauniem lauksaimniekiem paredzētajiem KLP instrumentiem jābūt vērstiem uz šo lauksaimnieku īpašajām vajadzībām, tostarp viņu saimnieciskajām un sociālajām vajadzībām;

6.  iesaka atbalsta dažādošanā pamatoties arī uz gados jauno lauksaimnieku vecumu un viņu izglītības un apmācības līmeni;

7.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots lauksaimniecības garantiju instruments, ko 2015. gada martā ierosinājusi Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB) un kam vajadzētu atvieglot jauno lauksaimnieku piekļuvi aizdevumiem; iesaka uzlabot piekļuvi finansējumam, nodrošinot subsidētas procentu likmes aizdevumiem arī no privātām finanšu iestādēm lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem, un jo īpaši ieviešot finanšu instrumentus, lai sniegtu nulles procentu aizdevumus gados jauno lauksaimnieku ieguldījumiem; prasa uzlabot sadarbību ar EIB un Eiropas Investīciju fondu, lai sekmētu tādu finanšu instrumentu izveidi, kuri paredzēti gados jauniem lauksaimniekiem visās dalībvalstīs;

8.  uzskata, ka ir jāveicina jaunu kolektīvās finansēšanas veidu ienākšana lauksaimniecības nozarē un ES jau izmantotu finansēšanas veidu attīstība saistībā ar zemes nodrošināšanu, ko varētu kombinēt ar šādiem jauniem finansēšanas instrumentiem;

9.  iesaka, ka bankām un kredītiestādēm būtu jāuzlabo lauku saimniecību kredītspējas novērtēšana, tostarp izmantojot KLP paredzētos finanšu instrumentus;

10.  iesaka izmantot iespējas, ko papildus KLP atbalstam piedāvā Eiropas strukturālo un investīciju fondi, lai sinerģiski izstrādātu un īstenotu finanšu instrumentus aizdevumu, garantiju vai privātā kapitāla fondu veidā un tādējādi nodrošinātu finansējuma pieejamību jauniem lauksaimniekiem; norāda, ka stabils lauku saimniecības uzņēmējdarbības plāns parasti ir būtisks komponents, lai saņemtu finansējumu, un uzskata, ka būtu jāpiemēro piesardzīgas kreditēšanas normas; uzsver, ka lauksaimniekiem ir nepieciešama starpniecība, un tādēļ iesaka papildināt atbalstu ar kvalificētiem un neatkarīgiem finanšu konsultāciju pakalpojumiem;

11.  uzsver, ka dalībvalstīm veiksmīgāk jāpopularizē gados jaunajiem lauksaimniekiem paredzētā shēma, un aicina uzlabot valstu, reģionālo un vietējo iestāžu sadarbību, lai izplatītu informāciju par gados jaunajiem lauksaimniekiem paredzētajiem atbalsta instrumentiem;

12.  aicina Komisiju ierosināt atbalsta pasākumus ieguldījumiem viedā lauksaimniecībā, lai palielinātu gados jauno lauksaimnieku piekļuvi tehnoloģiskajiem sasniegumiem;

Īstenoto pasākumu pārvaldība un vienkāršošana

13.  atzinīgi vērtē to, ka ar KLP 2014.–2020. gada reformu ir ieviesti jauni pasākumi, lai atbalstītu gados jaunos lauksaimniekus saimniecību izveidē; pauž bažas par to, ka administratīvo šķēršļu līmenis bieži kavē šo pasākumu īstenošanu; norāda, ka tiešo maksājumu un lauku attīstības programmas pasākumu vispārējā pārvaldība tiek uzskatīta par ļoti komplicētu un sarežģītu, jo īpaši lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem, kuri nepārzina maksājumu sistēmu; iesaka pielikt lielākas pūles, lai vienkāršotu procedūras un samazinātu laiku, kas vajadzīgs maksājuma apstiprinājuma saņemšanai;

14.  atzinīgi vērtē Regulā (ES) 2017/2393 ieviestos grozījumus ar mērķi atbalstīt jauniešus saistībā ar to piekļuves uzlabošanu finanšu instrumentiem un vienotā maksājuma pieauguma pirmā pīlāra ietvaros nodrošināšanu;

15.  prasa sistematizēt atbalstu konsultācijām, jo īpaši konsultācijām jauniešiem, kuri nenāk no lauku apvidiem;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu turpmākās KLP reformas kontekstā padziļināt pasākumus, kuri vērsti uz paaudžu maiņu, taču uzskata, ka šīs jaunās iniciatīvas būtu jāpapildina ar pietiekamu ES budžetu šai politikai, jo citādi tās nenodrošinās vēlamo stimula efektu;

17.  pauž nožēlu par koordinācijas trūkumu starp maksājumiem gados jaunajiem lauksaimniekiem un atbalstu darbības uzsākšanai, ko pārvalda dažādas iestādes;

18.  prasa Komisijai izstrādāt visaptverošāku pieeju, kas nodrošinātu labākas sinerģijas iespējas starp pirmā pīlāra un otrā pīlāra atbalstu, un uzskata, ka šādu sinerģiju vajadzētu īstenot visām dalībvalstīm;

19.  norāda, ka lielākā daļa jauno lauku saimniecību ir izveidota konkurējošā vidē ar strauji mainīgajiem apstākļiem; iesaka dot ES lauksaimniekiem lielākas elastīguma iespējas, lai viņi ar savu uzņēmējdarbības plānu palīdzību varētu pielāgoties mainīgajiem apstākļiem tirgos; uzskata, ka būtu jāapsver izmaiņas attiecībā uz dalītajiem maksājumiem;

20.  norāda, ka dalībvalstīm ir iespēja piemērot papildu instrumentus, izmantojot abus KLP pīlārus, un aicina dalībvalstis, kas saskaras ar īpašām ģeogrāfiskām problēmām, piemēram, kalnu reģioniem vai dažos gadījumos mazāk attīstītiem reģioniem, apsvērt tāda reizināšanas koeficienta (piem., 2) ieviešanu, kurā ņem vērā ražu skaitu gadā vai to kultūru klāstu, kuras tur var audzēt, gadījumos, kad tiek piešķirts atbalsts gados jauniem lauksaimniekiem, kas vēlas darboties šajos reģionos, lai stimulētu darbību attiecīgajā reģionā un mēģinātu novērst demogrāfijas problēmas;

21.  norāda, ka lauksaimnieku uzņēmējdarbības stabilitāti nopietni apdraud negodīgas tirdzniecības prakses īstenošana pārtikas piegādes ķēdē, kas ļauj pircējam un/vai pārstrādātājam vai tirgotājam izmantot savu ievērojamo ietekmi uz sarunu iznākumu attiecībā uz piegādātājiem; aicina Komisiju pieņemt atbilstošu ES līmeņa regulējumu;

22.  aicina dalībvalstis veikt grozījumus visos attiecīgajos tiesību aktos, kas nepieciešami, lai atbalsts jauniešiem lauku saimniecību izveidei un uzlabošanai tiktu klasificēts kā kapitāla dotācijas, nevis tekošās subsīdijas;

23.  atzīst, ka lauksaimniekiem jāsaglabā iespēja pašiem apsaimniekot savu zemi un ka lauku saimniecībai tāpat kā jebkāda cita veida uzņēmumam jābūt brīvai un ar elastīgu pieeju, lai tā veiksmīgi darbotos;

24.  uzsver, ka maksājumu veikšanu gados jaunajiem lauksaimniekiem nevajadzētu aizkavēt, bet gan nodrošināt periodiski un paredzamā veidā, lai nepieļautu, ka viņi krīt parādos un tādējādi tiek kavēti viņu projekti;

25.  mudina piemērot uz rezultātiem vērstu pieeju, kas stimulē jaunu inovāciju attīstību un labāku resursu pārvaldību, tādējādi sniedzot iespējas motivētiem gados jauniem lauksaimniekiem;

26.  atgādina, ka lauku saimniecībai, lai tā būtu ekonomiski dzīvotspējīga, nepieciešama iespēja paplašināties, līdz tiek sasniegts vajadzīgais apjoms, kas atbilst ekonomiskajai situācijai attiecīgajā tirgū;

27.  uzsver, ka ir jāņem vērā teritoriju daudzveidība, jo īpaši problemātiskie apgabali, kam nepieciešams pielāgots atbalsts;

Zemes pieejamība un cīņa pret “zemes piesavināšanos”

28.  norāda, ka jauniem lauksaimniekiem un lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem zemes pieejamība ir viens no galvenajiem šķēršļiem ES un ka to ierobežo zems zemes piedāvājums pārdošanas vai iznomāšanas nolūkā, kā arī citu lauksaimnieku, ieguldītāju un rezidējošo izmantotāju radīta konkurence; uzskata, ka padziļināti jāizpēta apstākļi, kas ierobežo piekļuvi zemei katrā dalībvalstī; uzskata, ka zemes pieejamības problēmu saasina pašreizējā tiešo maksājumu struktūra, kas var novest pie augstākām zemes nomas izmaksām un augstākas cenas un tā pieļauj minimāli aktīvu zemes izmantošanu, kā arī subsīdiju piešķiršanu, lielā mērā pamatojoties uz zemes īpašumtiesībām; uzskata, ka daži lauksaimnieki, kuriem pieder zeme vai kuri to nomā, tiek stimulēti saglabāt aktivitāti, lai turpinātu saņemt subsīdijas, tomēr šajā nolūkā tie pieaicina pakalpojumu sniedzējus zemes uzlabošanai, vai arī paši minimāli apstrādā savu zemi; iesaka palielināt pieprasītos aktivitātes līmeņus, ņemot vērā jaunos lauksaimnieciskās darbības veidus un piešķirt atbalstu orientējoties uz konkrētiem rezultātiem (piemēram, lauksaimnieciskā darbībā pavadītais reālais darba laiks, ņemot vērā arī jaunas inovācijas, kā arī ņemot vērā īpašas vides vai sociālās preces), un noteikt aizliegumu vienlaikus neatbilstīgi saņemt gan subsīdijas, gan vecuma pensiju;

29.  atgādina, ka gados jauniem lauksaimniekiem jāspēj ieguldīt un iegādāties lauksaimniecības zemi, iegūt jaunu vai lietotu tehniku un optimizēt savas lauksaimniecības metodes;

30.  atgādina, ka jānodrošina īpašnieku tiesības brīvi pārdot zemi pēc saviem ieskatiem, un aicina Komisiju atvieglot zemes nodošanu un īpaši mantošanu, lai tādējādi palīdzētu jauniem lauksaimniekiem uzsākt darbību;

31.  tā kā zemes nepieejamība ir būtiska problēma gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem, aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai cīnītos pret spekulatīviem darījumiem ar lauksaimniecības zemi;

32.  aicina Komisiju izstrādāt Eiropas Savienības mēroga ieteikumus, ar kuriem veicina aktīvāku, paraugpraksē balstītu valsts politiku attiecībā uz zemes pieejamību;

33.  aicina dalībvalstis lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem un gados jauniem lauksaimniekiem piešķirt prioritāru piekļuvi zemei, pilnībā izmantojot regulatīvos instrumentus, kas jau ir veiksmīgi īstenoti dažās dalībvalstīs, atbilstīgi Komisijas skaidrojošajam paziņojumam par lauksaimniecības zemes iegādi un Eiropas Savienības tiesībām(6); uzskata, ka dalībvalstis varētu izstrādāt tādus instrumentus kā zemes bankas, lai vēl vairāk sekmētu zemes pieejamību un apzinātu neizmantotu zemi, kas pieejama gados jauniem lauksaimniekiem;

34.  uzskata, ka ir svarīgi atbrīvot gados jaunos lauksaimniekus no pašreizējā 10 % ierobežojuma attiecībā uz zemes pirkšanu, kā noteikts Komisijas 2014. gada 3. marta Deleģētajā regulā (ES) Nr. 480/2014 par struktūrfondiem un valsts atbalsta vadlīnijās;

35.  prasa novirzīt lielāku atbalstu uz izolētiem vai mazapdzīvotiem reģioniem, vai tādiem reģioniem, kuros visvairāk trūkst paaudžu maiņas;

36.  prasa Komisijai atbalstīt ar zemes pieejamību saistītas paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

37.  aicina Komisiju sagatavot izvērtējumu par tādu darījumu tiešo un netiešo ietekmi uz zemes īpašumu pieejamību un cenu, kuros zemi un saimniecības iegādājas ārpus ES esošo valstu rezidenti;

38.  ierosina, ka dalībvalstīm savā valsts politikā vajadzētu atbalstīt konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz lauksaimniecisko darbību un saimniecību pārvaldību, lai atbalstītu un sekmētu zemes mobilitāti un mantošanas plānošanas pakalpojumus;

39.  prasa visām dalībvalstīm ieviest atbalstu saimniecību nodošanai, lai palīdzētu saimniecību vadītājiem, kuri pārsnieguši 55 gadu vecumu un kuriem nav mantinieku, un kuri, aizejot pensijā, var nonākt nestabilā situācijā, ar nosacījumu, ka šie saimniecību vadītāji nodod savu saimniecību vai tās daļu vienai vai vairākām gados jaunām personām;

40.  aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, ar ko garantē lauku saimniecību dalītas īpašumtiesības, īpašu uzmanību pievēršot jaunām sievietēm, lai nodrošinātu viņu tiesību ievērošanu;

41.  uzskata, ka aktīva lauksaimnieka definīcija nedrīkst radīt administratīvo slogu, kas ir lielāks par pēdējā reformā paredzēto administratīvo slogu, vai ierobežot jauniešu piekļuvi lauksaimniecībai, ieviešot pārmērīgus nosacījumus;

42.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs paaudžu maiņu un jauniešu piekļuvi lauksaimniecības zemei kavē novēlota mantošana; uzskata, ka pašreizējā KLP vairs netrūkst stimulu vecākiem lauksaimniekiem nodot savus uzņēmumus jaunākām paaudzēm; iesaka apsvērt tādu pasākumu īstenošanu, kuri varētu motivēt vecāka gadagājuma personas nodot savas lauku saimniecības gados jauniem lauksaimniekiem, piemēram, shēmu "izstāšanās no lauksaimniecības" un citus pensionēšanās stimulus, lai novērstu zemes īpašumu koncentrāciju tuvējās apkārtnes lauksaimnieku rokās; uzsver, ka nepieciešamas tādas juridiskās struktūras kā, piemēram, Groupements Agricoles d'Exploitation en Commun (GAEC), kuras var nodrošināt gados jauniem lauksaimniekiem iespēju uzsākt darbību kopā, kā arī atvieglot saimniecību nodošanu nākamajai paaudzei;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis stimulēt lauku attīstības iespēju izmantošanu, lai atbalstītu jaunus pasākumus, kuri paredzēti zemes mobilitātes veicināšanai, piemēram, zemes bankas, lauksaimniecības zemes savietošanas iniciatīvas un citas iniciatīvas, kas vietējā līmenī veicina lauksaimnieciskās darbības uzsācēju piekļuvi zemei;

44.  uzskata, ka gados jauniem lauksaimniekiem visā Savienībā vajadzētu būt piekļuvei aizdevumiem ar vienādiem nosacījumiem un procentu likmēm un ka tam nevajadzētu atšķirties; šajā sakarā aicina Komisiju kopīgi ar Eiropas Investīciju banku ieviest atbilstošus atbalsta pasākumus un aizdevuma iespējas gados jauniem lauksaimniekiem;

45.  prasa veicināt jaunus sadarbības veidus starp lauksaimnieku paaudzēm, izmantojot partnerības, lauksaimniecības tehnikas kooperatīvus, ilgtermiņa nomas un citas ilgtermiņa vienošanās, lauksaimnieku savstarpējās sadarbības pasākumus, un paredzot līdzekļus tām valsts vai reģionālajām organizācijām, kuras iesaistījušās gan gados jauniem, gan gados vecākiem lauksaimniekiem piemērotu pakalpojumu (piemēram, zemes mobilitātes pakalpojumu) veicināšanā un atvieglošanā;

46.  norāda, ka lielākas un spēcīgākas lauksaimnieku organizācijas, kuras var izveidot, dibinot kooperatīvus un veidojot ražotāju organizācijas (RO) nozarēs, kuras ES līmenī tiek reglamentētas ar Tirgus kopīgas organizācijas (TKO) regulu, var palīdzēt lauksaimniecībai kļūt ienesīgākai, aizsargāt lauksaimnieku, jo īpaši gados jauno lauksaimnieku, ienākumus, iesakot izdarīt izvēli ražošanas ziņā un gūt maksimālu labumu no tā, ko piedāvā lauku apvidu īpatnības; piebilst, ka strukturāla RO reforma nolūkā tās padarīt spēcīgākas, atbildīgākas un efektīvākas un lielāka kumulēšana var nodrošināt efektīvu ieguldījumu, galvenokārt jau nozares ienesīguma aizsardzībā un palielināšanā laika gaitā;

47.  norāda, ka paaudžu maiņas ziņā ģimenēs un lauksaimnieciskās darbības uzsācēju vidū valda atšķirīga situācija; uzskata, ka profesionālā apmācība un kursi jāpielāgo tiem, kas plāno pārņemt ģimenes uzņēmumu, vai tiem, kuri plāno dibināt jaunu uzņēmumu, atbilstoši to vajadzībām;

48.  uzsver, ka jaunas sievietes būtu jāmudina uzņemties vadības pienākumus lauksaimniecībā un ka tām būtu jāpiešķir atbilstošs atbalsts zemes pieejamības, aizdevumu un noteikumu papildu zināšanu aspektā;

49.  uzskata, ka dalībvalstis var izvēlēties, vai reglamentēt piekļuvi lauksaimniecības zemei un šajā jomā noteikt stimulus vai ierobežojumus, īpaši tāpēc, lai novērstu zemes piesavināšanos ES un mudinātu gados jaunos lauksaimniekus sākt saimniecisko darbību;

50.  aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām padziļinātāk izstrādāt nesen pieņemto paziņojumu par zemes tirgus kritēriju sistēmu, lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti patiešām garantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem potenciālajiem zemes pircējiem, tostarp pozitīvu diskrimināciju par labu ES lauksaimniekiem, un lai dalībvalstīm saistībā ar četrām pamatbrīvībām kļūtu pilnīgi skaidrs, kādi zemes tirgus regulēšanas pasākumi ir atļauti, tādējādi ļaujot lauksaimniekiem vienkāršāk iegūt zemi izmantošanai lauksaimniecības un mežsaimniecības nolūkos; aicina Komisiju apturēt uzsāktās pienākumu neizpildes procedūras, kuru mērķis ir izvērtēt, vai dalībvalstu tiesību akti par lauksaimniecības zemes pārdošanu ir saderīgi ar ES tiesību aktiem, kamēr nav publicēts galīgais paziņojums, kurā ietverti iepriekš minētie kritēriji;

51.  uzskata, ka valstu politikā zemes izmantojuma plānošanas, pilsētplānošanas un teritoriālās plānošanas (piemēram, transporta infrastruktūras) jomā ir jāņem vērā tādas parādības kā zemes nelietderīga izmantošana un pamešana un jāsekmē šādas zemes atkalizmantošana lauksaimniecībā, lai gados jauniem lauksaimniekiem būtu pieejamas lielākas zemes platības, kurās sākt savu darbību;

52.  atzinīgi vērtē Komisijas skaidrojošo paziņojumu par lauksaimniecības zemes iegādi un Eiropas Savienības tiesībām, taču norāda, ka paziņojumā nav pietiekami atspoguļots, kā regulēt tādu korporatīvo grupu veiktu akciju iegādi, kas bieži darbojas starptautiskā mērogā; aicina Komisiju atjaunināt paziņojumu attiecībā uz šo jomu;

53.  uzsver gados jaunajiem lauksaimniekiem paredzēto vietējo, valsts un ES līmeņa pasākumu saskaņotības nozīmi; aicina dalībvalstis veicināt paaudžu maiņu, tostarp ar, piemēram, mantošanas un nodokļu likumu, zemes pieejamības noteikumu, teritoriālās plānošanas un saimniecību nodošanas stratēģiju palīdzību;

54.  aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu taisnīgu piekļuvi zemei, lai veicinātu viņu darbības nostiprināšanu lauku apvidos un viņu pilnvērtīgu un aktīvu lomu lauksaimniecības nozarē;

55.  aicina Komisiju finansēt pētījumu par zemes īpašumtiesību pašreizējo koncentrāciju ES, ņemot vērā situāciju, kad korporatīvās grupas ar meitasuzņēmumiem iegūst un kontrolē zemi, noslēdzot darījumus par akcijām, un prasa pētījumā analizēt zemes īpašumtiesību koncentrācijas riskus ne vien attiecībā uz zemes pieejamību gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem, bet arī attiecībā uz pārtikas piegādi, nodarbinātību, vidi, augsnes kvalitāti un lauku attīstību kopumā;

56.  uzskata, ka ES noteikti nepieciešami tiesību akti par zemes kvalitāti, jo nepareizas lauksaimniecības attīstības dēļ tā turpina pazemināties; uzsver, ka šāda augsnes degradācija ne vien ietekmē zemes īpašumu tirgu un cenu, bet arī tās zemes ražotspēju, kuru pārņem nākamās jauno lauksaimnieku paaudzes;

57.  norāda, ka pašreizējā KLP maksājumu sistēma un jo īpaši dalītie maksājumi neveicina lauksaimniecības zemes nodošanu un nepietiekami aizsargā gados jaunos lauksaimniekus no lauksaimniecības cenu svārstīguma, kas viņus nepārprotami vairāk ietekmē tāpēc, ka, uzsākot lauksaimniecisko darbību, viņiem trūkst praktiskās pieredzes vai arī viņiem ir pieejami tikai ierobežoti finanšu instrumenti;

Apmācība, inovācija un komunikācija

58.  norāda, ka ir jāmodernizē un jāpadara ietekmīgāka lauku reģionos piedāvātā profesionālā apmācība, aktīvi iesaistot valstu konsultatīvos dienestus; uzskata, ka būtu jāatvieglo piekļuve Eiropas Sociālajam fondam un jāpalielina profesionālajai apmācībai lauku teritorijās piešķirtais budžets;

59.  uzsver jaunāko ES iniciatīvu "Eiropas Solidaritātes korpuss", kas rada iespējas gados jauniem cilvēkiem brīvprātīgi darboties vai strādāt projektos dabas resursu jomā dažādās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā;

60.  iesaka veicināt šo jauniešu pievienošanos kooperatīviem, kur tiem būtu pieejamas plašas konsultācijas tirdzniecības, ražošanas, kā arī citu aspektu jomā, saistībā ar viņu lauku saimniecību;

61.  uzsver nepieciešamību pārskatīt kritērijus ar mērķi atbalstīt jauniešu iesaistīšanos sabiedrībā, kuras kontrole nav viņu pārziņā, nosakot, ka šādā gadījumā saņemtais atbalsts ir proporcionāls jaunieša ieguldījumam sabiedrībā;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt vairāk mācību un konsultāciju iespēju potenciālajiem un esošajiem gados jaunajiem lauksaimniekiem, tostarp attiecībā uz agrorūpniecības uzsākšanas, saimniekošanas, tehnoloģiju, jaunu tehnoloģiju un uzņēmējdarbības prasmēm, piemēram, tirgdarbības, sadarbības, saziņas, inovācijas, daudzfunkcionalitātes un diversifikācijas, kā arī finanšu pārvaldības jomā;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt vairāk apmācības iespēju un vairāk starptautiskās mobilitātes iespēju un stimulu; aicina izveidot Erasmus veida programmu saistībā ar profesionālo apmācību, lai uzlabotu jauno lauksaimnieku prasmes un pieredzi, arī attiecībā uz jaunām tehnoloģijām un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, un lai nodrošinātu lietderīgāku un efektīvāku zināšanu nodošanu;

64.  uzskata, ka ir svarīgi veicināt to pētnieku, akadēmisko aprindu pārstāvju, vadītāju un gados jauno Eiropas lauksaimnieku tīklu paplašināšanu, kuri ir ieinteresēti jaunu saimnieciskās attīstības modeļu identificēšanā, lai varētu rast inovatīvus risinājumus sociālajām un tirgus vajadzībām, kas rodas jaunajā lauku uzņēmējdarbības pasaulē;

65.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem informācijas pieejamību par inovatīvām un netradicionālām pieejām, kas ir vispiemērotākās jaunas saimniecības izveidei, piemēram, par jaunu uz galalietotājiem vērstu uzņēmējdarbības modeļu izstrādi, ilgtspējīgāku lauksaimniecības sistēmu izstrādi, jaunu organizatorisko modeļu (piem., pusgraudniecība, priekšfinansējums, kolektīvo pakalpojumu izmantošana) izstrādi, lauksaimniecības un vietējās kopienas saiknes palielināšanu un tradicionālo zināšanu pielāgošanu ar mērķi nodrošināt uzņēmējdarbības inovāciju (piem., amatnieciskā pārtikas ražošana);

66.  aicina, lai maksimāli samazinātu uzņēmumu likvidēšanu, piemērot uzņēmumu pārraudzības vai konsultēšanas mehānismu ar mērķi turpināt atbalstīt jauniešus lēmumu pieņemšanā vismaz pirmos trīs uzņēmumu darbības gadus;

67.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt tādas iniciatīvas kā Francijas iniciatīvu "Demain je serai paysan", kuras mērķis ir popularizēt lauksaimnieka profesiju jauniešu vidū un sniegt tiem visu informāciju, kas nepieciešama, lai iegūtu attiecīgo apmācību un uzsāktu darbību;

68.  uzskata, ka ir svarīgi izveidot vidi, kas palīdzētu jauniešiem sākt profesionālo darbību lauksaimniecības jomā, ar kolektīvām un solidārām struktūrām, piemēram, lauksaimniecības uzņēmēju grupām kopējai saimniekošanai (lauksaimnieku sabiedrībām), kooperatīviem lauksaimniecības iekārtu kopīgai izmantošanai, kooperatīviem lauksaimniecības produktu pārstrādei un tirdzniecībai, kopīga darbaspēka grupām, aizstājošo darbinieku aģentūrām, savstarpējas palīdzības grupām, lauksaimniecības konsultāciju un inovācijas grupām, lauksaimnieku un patērētāju asociācijām un tīkliem, kuros iesaistīti lauksaimniecības un citu jomu pārstāvji (LEADER) utt.; uzsver, ka šādi organizācijas veidi sniedz iespēju dalīties pieredzē, saņemt konsultācijas un sadalīt dažus izdevumus un ka tas nāk par labu jauno lauksaimnieku finanšu stāvoklim un ieņēmumiem, ņemot vērā, ka, uzsākot darbību, tiem bieži ir jāveic lieli ieguldījumi;

69.  atzīmē, ka nedrīkst pieļaut, ka lauku apvidos dzīvojošajiem jauniešiem ir pieejami sliktāki pakalpojumi un infrastruktūra (piemēram, piekļuve ātrgaitas platjoslas tīklam, skolas un bērnudārzi, ceļi utt.) nekā jauniešiem, kas dzīvo pilsētās; tāpēc uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi nodrošināt, lai gados jaunie lauksaimnieki spētu attīstīt savas saimniecības lauku apvidos un uzturēt savas ģimenes;

70.  aicina veicināt sieviešu uzņēmējdarbības garu un iniciatīvas, jo īpaši sekmējot to, lai sievietes kļūtu par īpašniecēm, atbalstot gados jaunu lauksaimnieču, lauksaimnieciskās darbības uzsācēju un uzņēmēju sieviešu tīklus un veidojot nosacījumus finanšu nozarē tā, lai lauku uzņēmējām atvieglotu piekļuvi ieguldījumiem un aizdevumiem, tādējādi sniedzot viņām iespēju izveidot uzņēmumus, no kuriem viņas var gūt stabilus ienākumus;

71.  uzskata, ka paaudžu maiņa ir atkarīga no lauksaimnieka profesijas pievilcības un īpaši no iespējām šajā profesijā gūt pietiekamus ienākumus, kas apmierinātu tos, kuri vēlas šādi pelnīt iztiku; uzsver, ka lauksaimniecības dzīvotspējas nodrošināšanai vajadzīgs, lai KLP zināmā mērā regulētu tirgus, jo īpaši gadījumos, kad tirgu darbība ir neapmierinoša un izraisa krīzes; pašreizējais tirgu regulācijas trūkums nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecības attīstību, attur jauniešus no darbības lauksaimniecībā un parasti visvairāk skar nesen darbību sākušos lauksaimniekus, kuriem bieži ir lieli parādi, jo darbības sākšanai bijuši nepieciešami ieguldījumi;

Sabiedriskie pakalpojumi

72.  uzskata, ka, attīstot modernu agroekoloģisku lauksaimniecības praksi un jaunus uzņēmējdarbības modeļus, lauksaimniecība kļūs pievilcīgāka gados jauniem lauksaimniekiem; uzsver, ka gados jauniem lauksaimniekiem jābūt apmācītiem un prasmīgiem jaunāko tehnoloģiju jomā, lai jo īpaši risinātu pašreizējās un turpmākās vides problēmas; uzsver, ka ir jāatbalsta inovatīvas un netradicionālas pieejas, piemēram, agroekoloģiju, jaunus uz galalietotājiem vērstus uzņēmējdarbības modeļus, digitālo lauksaimniecības tehnoloģiju un viedos risinājumus, un mudina Komisiju nodrošināt, ka tas ir atspoguļots ikvienā turpmākajā KLP;

73.  norāda, ka gados jauniem lauksaimniekiem ir ievērojams potenciāls attiecībā uz inovāciju un diversifikāciju, jo viņiem parasti ir lielākas prasmes un vadības spējas un viņi vairāk tiecas apgūt jaunus tirgus, izstrādāt jaunas ražošanas metodes un optimāli izmantot tehnoloģiskus sasniegumus un inovāciju lauksaimniecības nozarē, kas jo īpaši var palīdzēt risināt vides problēmas, ar kurām saskaras lauksaimniecība; tādēļ uzskata, ka nepieciešams nodrošināt izšķirošu atbalstu jauniešiem, kas vēlas ieviest inovatīvas ražošanas metodes un procesus, piemēram, precīzās un saglabājošās lauksaimniecības sistēmas, kuru mērķis ir uzlabot lauksaimniecības nozares izmaksu lietderību un vides ilgtspēju; aicina Komisiju pastiprināt pētniecību par tādu tehnoloģiju un lauksamniecības prakses izmantošanu, kas ļauj nodrošināt ilgtspējīgu lauksaimniecību ar mazu ietekmi uz vidi; uzsver — lai nodrošinātu ES lauksaimniecības konkurētspēju, obligāti jāveicina jaunu darbvietu izveide un saglabāšana, kā arī inovācijas un digitalizācija ar lauksaimniecību saistītajā profesionālajā izglītībā;

74.  uzsver, ka lauksaimniekiem ir nepieciešama piekļuve infrastruktūrai, cenas ziņā pieejamiem un kvalitatīviem sabiedriskiem pakalpojumiem, tostarp veselības aprūpei, izglītībai, ātrgaitas platjoslai, palīdzībai, apmācībai, kultūras pakalpojumiem, pasta nodaļām, sabiedriskajam transportam un labākiem ceļiem; norāda, ka jauniešiem laukos jānodrošina tādi paši apstākļi un dzīves līmenis, kā tiem, kas dzīvo pilsētu teritorijās, lai nepalielinātos iedzīvotāju aizplūšana no laukiem un teritoriālās atšķirības;

75.  prasa Komisijai un dalībvalstīm cieši apņemties izveidot tiešus tirdzniecības kanālus, kas ļautu gados jauniem lauksaimniekiem pārdot savus produktus vietējos tirgos ilgtspējīgākā veidā un ar lielāku ieguvumu;

76.  norāda, ka, lai nodrošinātu mazo zemnieku saimniecību un lauku ilgtspējīgu turpmāko attīstību, ir nepieciešama paaudžu maiņa;

77.  aicina Komisiju izstrādāt lauku attīstības programmu, kurā ir jāiekļauj ar dažādajiem ES, valstu, reģionālajiem un vietējiem lauku attīstības politikas pasākumiem saskaņoti pasākumi;

78.  uzsver, ka KLP nepieciešamas viedas pieejas, jo šie jaunie risinājumi nodrošina lauku dzīves un ciematu pievilcību gados jauniem cilvēkiem;

Pasākumi, lai novērstu iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem

79.  uzskata, ka jaunajiem lauksaimniekiem jāpiedāvā ilgtermiņa perspektīvas, lai novērstu to aizplūšanu no lauku apvidiem, tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pētīt jaunas iniciatīvas ar mērķi izveidot pietiekamu infrastruktūru lauku apvidos, lai atbalstītu jaunos uzņēmējus un viņu ģimenes;

80.  šajā sakarā iesaka saskaņot pasākumus, kas ir paredzēti lauku attīstības programmās un KLP pirmajā pīlārā, ES kohēzijas politikas pasākumus un valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pasākumus, lai uzlabotu to efektivitāti;

81.  norāda, ka inovācija attiecas ne tikai uz lauksaimniecības metodēm un jaunām iekārtām, bet arī uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp tirgvedības un pārdošanas instrumentiem, apmācību un datu un informācijas vākšanu;

82.  aicina Komisiju tiešos maksājumus turpmākās KLP reformas ietvaros virzīt neliela apjoma saimniecībām un agroekoloģiskajai lauksaimniecībai, jo tas sniegs būtiskus ieguvumus gados jaunākiem lauksaimniekiem un lauksaimnieciskās darbības uzsācējiem;

83.  norāda, ka lauku apvidos jābūt arī tādiem pakalpojumiem, kas palīdz risināt lauksaimniecības grūtības, piemēram, profesionālām konsultācijām, finanšu konsultācijām un konsultācijām par saimniecību vadību;

84.  uzsver, ka ir jānodrošina platjoslas savienojums lauku un attālās teritorijās; atzinīgi vērtē dažādās iniciatīvas attiecībā uz viedajiem ciematiem, kuru galīgajam mērķim jābūt jaunu darba iespēju radīšanai un darbvietu nodrošināšanai jauniešiem lauku reģionos — vai nu piedāvājot papildu darba iespējas saimniecībās vai ar lauksaimniecību nesaistītu darbu (sociālā aprūpe, mobilitāte, veselības aprūpe, tūrisms, enerģētika); uzskata, ka arvien pieaugošais lauksaimniecības ražīgums un lauksaimniecības produktu sarūkošās cenas vēl vairāk sarežģīs iespēju gūt pietiekamus ienākumus no lauksaimnieciskās pamatdarbības, it īpaši mazās saimniecībās;

85.  uzskata, ka jebkura sekmīga paaudžu maiņas un gados jauno lauksaimnieku atbalsta stratēģija būtu jāīsteno ar holistisku pieeju, veicinot gados jauno lauksaimnieku iespējas piekļūt zemei, finansējumam, konsultāciju pakalpojumiem un apmācībai, un saistībā ar to būtu jāņem vērā paaudžu maiņa, lai nodrošinātu ieguvumus gados jauniem un gados vecākiem lauksaimniekiem; uzsver, ka tādējādi lauksaimniecībai, kas ir cilvēcei svarīga nozare, jākļūst par gados jauniem lauksaimniekiem un plašākai sabiedrībai pievilcīgu nodarbošanās jomu;

86.  norāda, ka lauku nākotnes nodrošināšanai gados jauni lauksaimnieki un jaunu saimnieciskās darbības veidu attīstība Eiropas lauksaimniecības nozarē obligāti ir jāatbalsta un jāizvirza par prioritāti jaunajā KLP pēc 2020. gada;

Vide un ilgtspēja

87.  aicina Komisiju nodrošināt lielāku vides pasākumu konsekvenci un nodrošināt, ka šie pasākumi ir saskaņoti; atkārtoti norāda, ka gados jauniem lauksaimniekiem ir vajadzīgi skaidri un viegli īstenojami pasākumi;

88.  uzskata — lai saglabātu lauku reģionu apdzīvotību un lai lauku reģionos dzīvojošajiem cilvēkiem nodrošinātu līdzīgu dzīves līmeni kā pilsētu teritoriju iedzīvotājiem, ir steidzami jālikvidē regulatīvie un administratīvie šķēršļi, tādējādi ļaujot lauksaimniekiem veikt papildu lauksaimnieciskas un ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, galvenokārt sociālās aprūpes, veselības aprūpes, tūrisma, gados vecāku cilvēku mobilitātes un enerģētikas jomā, jo tas nodrošinātu pienācīgus ienākumus lauksaimniekiem un viņu ģimenēm un samazinātu lauku iedzīvotāju aizplūšanas risku;

89.  prasa sākt jaunu dialogu ar sabiedrību par lauksaimnieciskas pārtikas ražošanas nozares nākotni, lai nodrošinātu reālu priekšstatu par lauksaimniecisko darbību un paplašinātu zināšanas gan par to, ko nozīmē būt lauksaimniekam, gan par to, kā tiek ražota pārtika;

Citi jautājumi

90.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai aizsargātu lauksaimnieku ienākumus dažādu klimata, veselības un ekonomisku risku gadījumā, un lai tādējādi palielinātu lauku saimniecību izturētspēju, jo īpaši ieviešot jaunus riska pārvaldības instrumentus un nostiprinot jau esošos;

91.  vērš uzmanību uz konkrētām to ES tālāko reģionu īpatnībām, kuru unikālās ar vidi, klimatu un veselību saistītās situācijas ļoti atšķiras no situācijām Eiropas kontinentā, un tāpēc, ieviešot un attīstot gados jaunajiem lauksaimniekiem paredzētos KLP instrumentus, tostarp tos, kas nodrošina finansējuma pieejamību, prasa vairāk ņemt vērā šos reģionus un to īpašās vajadzības un vērtību, kā noteikts LESD 349. pantā;

92.  uzsver, ka mazi un ģimenes vadīti uzņēmumi, kas darbojas sarežģītos apstākļos un cenšas rast papildu ieņēmumu avotus, būtu jāatbalsta vēl vairāk, piemēram, finansējot konsultāciju pakalpojumus vai inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus;

93.  iesaka paaudžu maiņas procesā ņemt vērā arī to, ka paaudžu maiņai ir jānodrošina ieguvums gan gados jauniem, gan gados vecākiem lauksaimniekiem; norāda uz to lauksaimnieku nozīmi, kuri sagatavo lauku saimniecību mantošanas plānu, un norāda uz nepieciešamību pēc pārejas maksājuma, kas veicinātu šo mantošanu;

o
o   o

94.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Revīzijas palātai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 608. lpp. (3) OV L 350, 29.12.2017., 15. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0197. (5) OV C 207, 30.6.2017., 57. lpp. (6) OV C 350, 18.10.2017., 5. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru izveido daudzgadu plānu bentiskajiem krājumiem Ziemeļjūrā un zvejniecībām, kas šos krājumus izmanto, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 676/2007 un Padomes Regulu (EK) Nr. 1342/2008 (COM(2016)0493 – C8-0336/2016 – 2016/0238(COD))

P8_TA(2018)0212 A8-0263/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0493),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0336/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes valdības 2017. gada 29. marta oficiālo paziņojumu par tās nodomu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. pantu izstāties no Eiropas Savienības;

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 7. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0263/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  apstiprina Parlamenta un Padomes kopīgos paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai un kas kopā ar galīgo leģislatīvo aktu tiks publicēti Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijas izdevumā;

3.  aicina Komisiju priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 29. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar kuru izveido daudzgadu plānu bentiskajiem krājumiem Ziemeļjūrā un zvejniecībām, kas minētos krājumus izmanto, un sīkāk nosaka kārtību, kā īstenot izkraušanas pienākumu Ziemeļjūrā, un ar kuru atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 676/2007 un (EK) Nr. 1342/2008

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/973.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

KOPĪGIE Paziņojumi

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgais paziņojums par aizliegtajām sugām

Regulā, kas tiks pieņemta, balstoties uz Komisijas priekšlikumu par zvejas resursu saglabāšanu un jūras ekosistēmu aizsardzību ar tehniskiem pasākumiem (2016/0074(COD)), citu starpā ir jāietver noteikumi par sugām, kuru zveja ir aizliegta. Šā iemesla dēļ abas iestādes ir vienojušās neiekļaut šajā regulā (kas pieņemta uz 2016/0238(COD) bāzes) sarakstu Ziemeļjūrai.

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgs paziņojums par kontroli

Eiropas Parlaments un Padome gaidāmajā Kontroles regulas (Regula (EK) Nr. 1224/2009) noteikumu pārskatīšanā attiecīgos gadījumos iekļaus šādus Ziemeļjūrai noteiktus kontroles pasākumus: iepriekšēju paziņojumu sniegšana, prasības attiecībā uz zvejas žurnāliem, apstiprinātās ostas un citus kontroles noteikumus.

(1) OV C 75, 10.3.2017., 109. lpp. (2) Ar šo nostāju aizstāj 2017. gada 14. septembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P8_TA(2017)0357).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (COM(2016)0128 – C8-0114/2016 – 2016/0070(COD))

P8_TA(2018)0213 A8-0319/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0128),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 53. panta 1. punktu un 62. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0114/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedza Bulgārijas parlaments, Čehijas parlamenta Deputātu palāta un Čehijas parlamenta Senāts, Dānijas parlaments, Igaunijas parlaments, Horvātijas parlaments, Latvijas parlaments, Lietuvas parlaments, Ungārijas parlaments, Polijas Seims un Polijas Senāts, Rumānijas parlamenta Deputātu palāta un Rumānijas parlamenta Senāts, ka arī Slovākijas parlaments, un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 14. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 7. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 11. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0319/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 29. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/..., ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/957.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Direktīvas 96/71/EK, kas grozīta ar šodien pieņemto Direktīvu, 3. panta 7. punkta otrā apakšpunktā noteikts, ka komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par atalgojuma daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās izdevumi. Tajā arī ir noteikts, ka “[..] darba devējs, neskarot šā punkta pirmās daļas h) 1. punktu, norīkotajam darba ņēmējam atlīdzina izdevumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi attiecināmi uz darba attiecībām.”

Komisija saprot, ka “ valsts tiesību akti un/vai prakse, ko piemēro darba attiecībām” principā ir izcelsmes dalībvalsts valsts tiesību akti un/vai prakse, izņemot gadījumus, kad noteikts citādi saskaņā ar ES noteikumiem par starptautiskajām privāttiesībām. Ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā C-396/13 (59. punkts), izdevumu atlīdzināšana attiecas arī uz situāciju, kad darba devējs sedz darbinieku izmaksas arī gadījumos, kad darbinieks vispirms pats nesamaksā un pēc tam neprasa atmaksāt izdevumus.

Komisija norāda, ka šodien pieņemtajā direktīvā paredzēts, ka, ņemot vērā darba starptautiskajā autotransporta nozarē izteikti mobilo raksturu, pārskatītos norīkošanas noteikumus minētajā nozarē piemēros tikai no dienas, no kuras tiek piemērots tiesību akts, ar ko groza Direktīvu 2006/22/EK attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES saistībā ar autovadītāju norīkošanu autotransporta nozarē.

Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi steidzami pieņemt minēto tiesību aktu, lai noteikumus nozarē pielāgotu norīkoto darba ņēmēju konkrētajām vajadzībām, vienlaikus nodrošinot autotransporta iekšējā tirgus pareizu darbību.

Līdz dienai, kad sāks piemērot nozares tiesību aktu, autotransporta nozarē spēkā paliek Direktīva 96/71/EK un Direktīva 2014/67/ES. Šie tiesību akti neattiecas uz autotransporta darbībām, kuras nav norīkošana.

Komisija turpinās cieši pārraudzīt pareizu pašreizējo noteikumu izpildi, jo īpaši autotransporta nozarē, un attiecīgā gadījumā rīkosies.

(1) OV C 75, 10.3.2017., 81. lpp. (2) OV C 185, 9.6.2017., 75. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pārvaldības, saglabāšanas un kontroles pasākumus, kas piemērojami Klusā okeāna dienvidu daļas reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (SPRFMO) konvencijas apgabalā (COM(2017)0128 – C8-0121/2017 – 2017/0056(COD))

P8_TA(2018)0214 A8-0377/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0128),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0121/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 31. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 21. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0377/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 29. maijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko nosaka pārvaldības, saglabāšanas un kontroles pasākumus, kas piemērojami Klusā okeāna dienvidu daļas reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (SPRFMO) konvencijas apgabalā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/975.)

(1) OV C 288, 31.8.2017., 129.lpp.. (2) Ar šo nostāju aizstāj 2018. gada 16. janvāra pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0001).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija rezolūcija par ilgtspējīgām finansēm (2018/2007(INI))

P8_TA(2018)0215 A8-0164/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā G20 valstu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgu izaugsmi Vācijas prezidentūras laikā no 2016. gada 1. decembra līdz 2017. gada 30. novembrim un it īpaši atsaucoties uz paziņojumu “mēs turpināsim izmantot visus pieejamos politikas instrumentus — monetāros, fiskālos un strukturālos — gan atsevišķi, gan visus kopā, lai sasniegtu mūsu mērķi, proti, stabilu, ilgtspējīgu, līdzsvarotu un iekļaujošu izaugsmi, vienlaikus veicinot ekonomisko un finansiālo noturību”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, it īpaši apņemšanos rīkoties, lai apkarotu klimata pārmaiņas un to ietekmi, un nodrošināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu,

–  ņemot vērā Komisijas apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgu investēšanu šajā sakarā, kuru tā paudusi rīcības plānā kapitāla tirgu savienības (KTS) izveidei, un it īpaši konstatējumus, ko izdarījusi Augsta līmeņa ekspertu grupa (ALEG) ilgtspējīgu finanšu jautājumos,

–  ņemot vērā ALEG 2017. gada jūlija starpposma ziņojumu “Ilgtspējīgas Eiropas ekonomikas finansēšana”, kurā īsumā aprakstīta spriedze starp īstermiņa peļņas meklēšanas virzītu rīcību un nepieciešamību veikt ilgtermiņa investīcijas, lai sasniegtu ar vidi, sociālo jomu un pārvaldību (VSP) saistītos mērķus, un it īpaši ņemot vērā tā 5. punktu, kurā izklāstīts risks, ka finanšu sistēmu un politikas satvaru varētu piemeklēt t. s. apvāršņa traģēdija (tragedy of the horizon) (sk. minētā ziņojuma 16. lpp.),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 8. jūnija paziņojumu par kapitāla tirgu savienības rīcības plāna vidusposma pārskatīšanu (COM(2017)0292),

–  ņemot vērā ALEG 2018. gada janvāra galīgo ziņojumu “Ilgtspējīgas Eiropas ekonomikas finansēšana”,

–  ņemot vērā ALEG starpposma ziņojuma 14. lappusē pausto apgalvojumu, ka Eiropas investoru apvienotā pakļautība nozarēm, kas rada lielas oglekļa dioksīda emisijas, ir aptuveni 45 % un ka mazāk nekā 1 % no pasaules institucionālo investoru turētajiem aktīviem ir “zaļās” infrastruktūras aktīvi,

–  ņemot vērā to, ka prudenciālās uzraudzības regulējums, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīva 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II(1)), ka investoriem paredzētie grāmatvedības noteikumi attur no ilgtermiņa pieejas izmantošanas un ka prudenciālās uzraudzības noteikumos tiek prasīts, lai kapitāla apjoms būtu proporcionāls riska pakāpei vienu gadu uz priekšu, un finanšu risks tajos tiek ņemts vērā tikai attiecībā uz kapitāla prasību aprēķināšanu,

–  ņemot vērā Francijas 2015. gada 17. augusta Likuma Nr. 2015-992 par enerģētikas pāreju uz “zaļu” izaugsmi 173. pantu,

–  ņemot vērā Anglijas Bankas vadītāja un Finanšu stabilitātes padomes priekšsēdētāja Mark Carney 2016. gada 22. septembra runu un neatkarīgās finanšu ideju laboratorijas “Carbon Tracker Initiative” 2015. gada ziņojumu, it īpaši atsauci uz to, ka četru galveno ASV ogļu ieguves uzņēmumu apvienotā tirgus kapitalizācija kopš 2010. gada beigām ir samazinājusies par vairāk nekā 99 %,

–  ņemot vērā Luksemburgas un EIB 2016. gada septembrī izveidoto Klimata finansēšanas platformu,

–  ņemot vērā vides organizācijas “E3G” 2016. gada maija diskusiju dokumenta “Tīras enerģijas starts: Eiropas Enerģētikas savienības kapitalizēšana” (Clean Energy Lift Off – Capitalising Europe’s Energy Union) 9. lappusi, it īpaši atsauci uz to, ka laikposmā no 2008. gada līdz 2013. gadam Eiropas 20 galvenie enerģētikas uzņēmumi zaudēja vairāk nekā pusi no to EUR 1 triljonu lielās tirgus vērtības,

–  ņemot vērā Carbon Tracker Initiative 2015. un 2016. gada ziņojumus, kuros norādīts, ka pāragras norakstīšanas vai vērtības zaudēšanas riskam ir pakļauti vēl USD 1,1 līdz USD 2 triljoni fosilā kurināmā kapitālizdevumu, no kuriem Ķīnas enerģētikas nozarē vien ir ieguldīti USD 500 miljardi,

–  ņemot vērā ESAO dokumentu “Padomes ieteikums attiecībā uz kopējām pieejām oficiāli atbalstītiem eksporta kredītiem un pienācīgu pārbaudi vides un sociālajā jomā (t. s. kopējām pieejām), kurā atzīta to sekotāju atbildība pildīt saistības, kuras uzņēmušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām puses, un to sekotāju atbildība lēmumu par oficiāla atbalsta sniegšanu eksporta kredītiem pieņemšanā izvērtēt projektu pozitīvo un negatīvo ietekmi uz vidi un to sociālo ietekmi, it īpaši gadījumos, kad projekti attiecas uz sensitīvām nozarēm vai arī atrodas sensitīvās zonās vai to tuvumā, kā arī vides un sociālos riskus, kas saistīti ar pastāvošām operācijām,

–  ņemot vērā ESAO 2017. gada Institucionāliem investoriem paredzētās atbildīgas uzņēmējdarbības pamatnostādnes, it īpaši to 13. lappusi, kurā noteikts, ka investori, pat tie, kam ir mazākuma līdzdalība, var būt tieši saistīti ar to negatīvo ietekmi, ko uzņēmumi, kas ir investīciju saņēmēji, rada vai veicina ar savu līdzdalību tāda uzņēmuma akciju kapitālā — vai ar šāda akciju kapitāla pārvaldību —, kurš rada vai veicina zināmu sociālo ietekmi vai ietekmi uz vidi,

–  ņemot vērā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) videi nekaitīgas ekonomiskās pārejas pieeju, kuras mērķis ir mazināt klimata pārmaiņu un cita veida vides degradācijas ietekmi un/vai veidot noturību pret šādu ietekmi, un īpaši atsaucoties uz ERAB dokumentiem, kas uzrāda saikni starp pārejas ietekmi un vidi, tostarp attiecīgā gadījumā izmaiņām projektu vērtēšanas metodikā,

–  ņemot vērā ESAO 2017. gada dokumentu “Institucionālo investoru atbildīga uzņēmējdarbība: svarīgākie apsvērumi attiecībā uz uzticamības pārbaudi saskaņā ar ESAO Pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem” (Responsible Business Conduct for Institutional Investors: Key Considerations for Due Diligence under the OECD Guidelines for Multinational Enterprises),

–  ņemot vērā augsta līmeņa darba grupas jautājumos, kas saistīti ar investēšanu Eiropas sociālajā infrastruktūrā, 2018. gada ziņojumu “Investīciju palielināšana Eiropas sociālajā infrastruktūrā” (Boosting Investment in Social Infrastructure in Europe),

–  ņemot vērā Francijas 2017. gada 27. marta likumu par uzņēmumu modrības pienākumu, it īpaši tā 1. un 2. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu (Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu (NFRD))(2) un it īpaši Direktīvas 2013/34/ES 19. un 19.a pantu un Direktīvas 2014/95/ES 3., 6., 7. un 8. apsvērumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Direktīvu (ES) 2017/828, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu(3) (Akcionāru tiesību direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Direktīvu (ES) 2016/2341 par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI) darbību un uzraudzību(4) (AKUI direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regulu (ES) 2017/2402, ar ko nosaka vispārēju regulējumu vērtspapīrošanai un izveido īpašu satvaru attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu, un groza Direktīvas 2009/65/EK, 2009/138/EK un 2011/61/ES un Regulas (EK) Nr. 1060/2009 un (ES) Nr. 648/2012(6) (VPS regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regulas (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem(7) (PRIIP regula) 8. panta 4. punktu, kas nosaka, ka gadījumos, kad komplektēts privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produkts (PRIIP) ir vērsts uz konkrēta ar vidi vai sociālo jomu saistīta mērķa sasniegšanu, tā izveidotājam ir uzskatāmi jāparāda potenciālajam privātajam ieguldītājam un plašākam ieinteresēto personu lokam, kā šie mērķi tiks īstenoti investēšanas procesā,

–  ņemot vērā Triodos Bank ierosinājumu izmantot t. s. paraugmandātus, kas ietver prasību investēšanas lēmumu pieņemšanā pilnībā integrēt vides, sociālos un pārvaldības faktorus, aktīvu iesaistīšanos un balsošanu par šiem jautājumiem, ilgtspējīgu kritēriju izvēli, aktīvu pārvaldītājiem veicama retāku, bet jēgpilnāku ziņošanu un uz ilgtermiņu orientētu maksas un atalgojuma struktūru,

–  ņemot vērā to, ka Apvienotās Karalistes valdība ir formulējusi jaunu fiduciārā pienākuma interpretāciju, kas vājina saikni ar maksimālo peļņu un dod iespēju ņemt vērā ētikas un vides jautājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) vadošo lomu “zaļo” obligāciju emitēšanas jomā, jo tā ir emitējusi pasaulē pirmās “zaļās” obligācijas un 2018. gada janvārī kļuva par pasaulē lielāko “zaļo” obligāciju emitenti,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas finanšu iniciatīvas (UNEP FI) dalībnieku izstrādātos principus labvēlīgas finanšu ietekmes nodrošināšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2017. gada 10. oktobra atzinumu “Finansējums klimata pārmaiņu jomā — būtisks instruments Parīzes nolīguma īstenošanai”, kurā izcelta vietējās un reģionālās pašpārvaldes iestāžu loma Parīzes nolīguma mērķu īstenošanai paredzētu investēšanas projektu sagatavošanā,

–  ņemot vērā UNEP izpēti par ilgtspējīgas finanšu sistēmas izveidi,

–  ņemot vērā organizācijas “Climate Bonds Initiative” 2017. gada ziņojumu, kurā parādīts, kā obligācijas tiek izmantotas, lai pārietu uz globālu mazoglekļa ekonomiku,

–  ņemot vērā UNEP 2016. gada izpētes ziņojumu, kurā konstatēts, ka vairāku valstu finanšu regulatori jau tagad veic vai gatavojas veikt ilgtspējas izvērtēšanu un ka šādas iniciatīvas būtu ātri jāizplata ES līmenī, un it īpaši ņemot vērā to ziņojuma punktu, kurā norādīts, ka šāda analīze būtu jābalsta uz standartizētiem klimata pārmaiņu scenārijiem, tostarp, scenāriju, saskaņā ar kuru globālās temperatūras pieaugums saglabājas krietni zem 2°C,

–  ņemot vērā ALEG 2018. gada janvāra galīgajā ziņojumā iekļauto ieteikumu, ka Komisijai būtu jāveic ilgtspējas pārbaude attiecībā uz visiem finanšu tiesību aktu priekšlikumiem,

–  ņemot vērā KTS rīcības plāna vidusposma pārskatīšanu (COM(2017)0292) un Komisijas skaidro apgalvojumu, ka “Komisija atbalsta privāto ieguldījumu salāgošanu ar klimata, resursu efektīva izmantojuma un citiem vides mērķiem gan ar politikas pasākumu, gan publisko ieguldījumu palīdzību” (COM(2016)0601),

–  ņemot vērā Vācijas centrālās bankas “Bundesbank” 2017. gada aprīļa pārskatu un Anglijas Bankas 2014. gada 4. ceturkšņa biļetenu, kurā norādīts, ka lielāko daļu apritē esošās naudas rada privātais banku sektors, bankām veicot aizdevumus,

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu par nepieciešamību “finanšu plūsmas [pieskaņot] izvirzītajam kursam uz mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām un klimatnoturīgu attīstību”,

–   ņemot vērā UNISDR un CRED ziņojumu “Ar laikapstākļiem saistīto katastrofu radītās cilvēkresursu izmaksas laikposmā no 1995. līdz 2015. gadam” (The Human Cost of Weather related Disasters 1995-2015), kurā konstatēts, ka 90 % no šajā laikposmā reģistrētajām lielajām dabas katastrofām ir saistītas ar klimatu un laikapstākļiem un ka katastrofas katru gadu pasaules ekonomikai nodara USD 300 miljardu kaitējumu(8),

–  ņemot vērā Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam un tās 3. prioritāti “Investēšana katastrofu riska mazināšanā, lai veicinātu noturību”, tostarp 30. punktu, kurā norādīts uz nepieciešamību attiecīgā gadījumā veicināt katastrofu riska mazināšanas apsvērumu un pasākumu integrēšanu finanšu un fiskālos instrumentos,

–  ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes 2017. gada jūnija ziņojumu “Ieteikumi, ko sagatavojusi darba grupa ar klimatu saistītās finanšu informācijas atklāšanas jautājumos” (Recommendations of the Task Force on Climate-related Financial Disclosure),

–  ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) darbu ar balasta aktīviem saistīto risku jomā un nepieciešamību pēc Eiropas līmenī veicamiem oglekļa dioksīda spriedzes testiem (carbon stress tests),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 31/2016, kurā konstatēts, ka, neraugoties uz ES politisko apņemšanos saskaņā ar pašreizējo budžeta periodu no 2014. gada līdz 2020. gadam katru piekto euro (20 %) tērēt ar klimatu saistītiem mērķiem, tā neievēro šīs apņemšanās izpildei nosprausto kursu, jo atbilstoši pašreizējai plānošanai attiecīgais rādītājs būtu tikai aptuveni 18 %,

–  ņemot vērā EIB 2017. gada 27. aprīļa statistikas pārskatu 2016. gadam, kas rāda, ka EIB atbalsts rīcībai klimata jomā joprojām atspoguļo atšķirīgo tirgus situāciju Eiropas Savienībā, ka šis atbalsts 2016. gadā 16 ES dalībvalstīs nesasniedza 20 % un ka — lai gan rīcībai klimata jomā paredzētās investīcijas 2016. gadā tika veiktas galvenokārt ES ekonomiski attīstītākajās valstīs — EIB šajā gadā finansēja atjaunojamās enerģijas projektus 11 dalībvalstīs un energoefektivitātes projektus — 18 dalībvalstīs,

–  ņemot vērā ziņojumu, kuru sagatavojusi augsta līmeņa darba grupa jautājumos, kas saistīti ar investēšanu Eiropas sociālajā infrastruktūrā, un kurā aplēsts, ka ES sociālajā infrastruktūrā trūkstošo investīciju minimālais apjoms ir EUR 100–150 miljardi gadā un ka kopējais trūkstošo investīciju apjoms laikposmā no 2018. līdz 2030. gadā ir vairāk nekā EUR 1,5 triljoni,

–  ņemot vērā 2018. gada 8. februāra rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas finansiālo darbību gada pārskatu(9),

–  ņemot vērā 2018. gada 6. februāra rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas 2016. gada pārskatu(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem(11),

–  ņemot vērā EIB 2017/2018. gada ziņojumu par investīcijām,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par inovācijām ilgtspējīgai izaugsmei — Eiropas bioekonomika(12),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada aprites ekonomikas paketi un Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(13),

–  ņemot vērā ANO vadošos principus attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un aizsargāšanas, ievērošanas un novēršanas pienākumu,

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0164/2018),

A.  tā kā finanšu tirgiem var būt un vajadzētu būt svarīgai lomai tādas pārejas uz ilgtspējīgu ekonomiku atvieglošanā Eiropas Savienībā, kura sniedzas tālāk par klimata pārmaiņām un ekoloģiskām problēmām un attiecas arī uz sociāliem un pārvaldības jautājumiem; tā kā steidzami ir jārisina saistītie tirgus traucējumi; tā kā vides, ekonomikas un sociālās problēmas ir cieši savstarpēji saistītas; tā kā saskaņā ar ALEG 2017. gada jūlija ziņojumu Eiropas dekarbonizācijas centienu īstenošanai vien trūkst gandrīz EUR 180 miljardu, nemaz nerunājot par citiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

B.  tā kā ar vidi saistītajai pārejai ir jādarbojas kā stimulam solidaritātes un kohēzijas pastiprināšanai; tā kā ilgtspējīgas finanses var būt līdzeklis, ar kura palīdzību risināt sociālas problēmas, lai ilgtermiņā panāktu iekļaujošu izaugsmi un veicinātu iedzīvotāju labjutību; tā kā investēšanas klimata pārmaiņu mazināšanā kritēriji šķiet visdaudzsološākie un var būt labs sākumpunkts; tā kā ilgtspējīgas finanses sniedzas tālāk par klimata pārmaiņu mazināšanas un zaļajām investīcijām un tā kā ilgtspējīgu finanšu jomā steidzami būtu jāņem vērā arī sociālie un pārvaldības kritēriji;

C.  tā kā paredzamai un stabilai ar klimata pārmaiņām saistītu investīciju regulatīvajai sistēmai ir ārkārtīgi liela nozīme, lai veicinātu privātā sektora iesaistīšanos rīcības klimata jomā finansēšanā; tā kā Eiropas Savienība var noteikt standartu ilgtspējīgai finanšu sistēmai, ieviešot ticamu un visaptverošu satvaru, kuru veidojošie elementi būtu jāievieš pakāpeniski, izmantojot īpašas likumdošanas iniciatīvas;

D.  tā kā ir nepieciešama visu ieinteresēto personu priekšstatu maiņa un tā kā, lai to panāktu, Komisijai ir jāizstrādā transversāli tiesību akti; tā kā institucionālie un privātie ieguldītāji izrāda pastiprinātu interesi par investēšanu produktos, kas atbilst VSP kritērijiem;

E.  tā kā, lai novērstu zaļmaldināšanu, ir jāpalielina uzņēmumu ar VSP saistīto datu pārredzamība;

F.  tā kā ietekmes izvērtējumam vajadzētu būt daļai no ilgtspējīgu finanšu produktu klasificēšanas sistēmas; tā kā paplašinās speciālās zināšanas par to, kā aprēķināt investīciju ietekmi uz VSP mērķu īstenošanu,

Nepieciešamība nodrošināt atbilstošu politikas satvaru, lai mobilizētu ilgtspējīgai pārejai vajadzīgo kapitālu

1.  uzsver ātrākas ilgtspējīgas pārejas potenciālu kā iespēju orientēt kapitāla tirgus un finanšu starpniekus uz ilgtermiņa inovatīvām, sociāli nekaitīgām, vides ziņā stabilām un efektīvām investīcijām; atzīst pašreizējo tendenci izpārdot ogļu ieguves nozarē investētos aktīvus, taču norāda, ka ir nepieciešami turpmāki centieni, lai izpārdotu arī cita veida fosilajā kurināmajā investētos aktīvus; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas bankas un kapitāla tirgi gūtu labumu no šajā jomā veiktās inovācijas radītajām priekšrocībām; atzīmē, ka VSP labums un risks bieži vien netiek atbilstoši integrēts cenās un ka tas atsevišķiem tirgus dalībniekiem, kuri orientējas uz ātru peļņas gūšanu, rada stimulus tirgū operēt ar ilgtnespējīgām un uz īstermiņa perspektīvu orientētām finansēm; uzsver, ka ilgtspējīgu finanšu pārvaldībai ir nepieciešams labi izstrādāts politiskais, uzraudzības un regulatīvais satvars, kurā tiktu ņemtas vērā ES reģionu dažādās iespējas; atzīmē, ka šāds satvars palīdzētu mobilizēt kapitālu ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamā apjomā un uzlabot tirgus efektivitāti, lai kapitāla plūsmas novirzītu uz aktīviem, kas veicina ilgtspējīgu attīstību; aicina Komisiju nākt klajā ar vērienīgu tiesisko regulējumu, kurā būtu apstiprināti priekšlikumi, kas ierosināti Komisijas rīcības plānā attiecībā uz ilgtspējīgām finansēm;

Finanšu sektora loma attiecībā uz ilgtspēju un tirgus nepilnību novēršanai nepieciešamajām politikām

2.  uzsver, ka finanšu nozarē kopumā un it īpaši tās pamatfunkcijas — kapitāla piešķiršanas — veikšanā pēc iespējas efektīvāk sabiedrības labā atbilstoši ES mērķiem būtu jāvadās pēc taisnīguma un iekļautības vērtības un ilgtspējas principa un ka investēšanas analīzē un investēšanas lēmumu pieņemšanā būtu jāizmanto VSP rādītāji un jāņem vērā bezdarbības radītās izmaksas; atzīmē, ka finanšu produktu ar klimatu vai citu ar vidi saistītu risku neprecīza izvērtēšana vai maldinošs izklāsts var apdraudēt tirgus stabilitāti; uzsver, ka ekonomikas, fiskālās un monetārās politikas svarīgo lomu finanšu ilgtspējas veicināšanā, jo tās atvieglo kapitāla piešķiršanu un pārorientē investīcijas uz ilgtspējīgākām tehnoloģijām un uzņēmumiem un uz dekarbonizētām, pret katastrofām noturīgām un resursu ziņā efektīvām saimnieciskām darbībām, kas spēj mazināt pašreizējo nepieciešamību pēc nākotnes resursiem un līdz ar to sasniegt mērķus, kuri saistīti ar ES ilgtspēju un Parīzes nolīgumu; atzīst, ka atbilstoša un pieaugoša maksa par siltumnīcefekta gāzu emisijām ir svarīgs labi funkcionējošas un efektīvas vides un sociālas tirgus ekonomikas komponents, jo tā koriģē attiecīgā brīža tirgus nepilnības; atzīmē, ka cenas Eiropas ogļu tirgos ir nestabilas; aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie tā, lai pakāpeniski atteiktos no fosilā kurināmā tiešas un netiešas subsidēšanas;

Balasta aktīvi un saistītie sistēmiskie riski

3.  uzsver — lai gan uzņēmumu bilancēs oglekļa dioksīda aktīviem joprojām tiek piešķirta zināma vērtība, šai vērtībai būs jāsamazinās, lai nodrošinātu pāreju uz mazoglekļa sabiedrību; tādēļ uzsver — ja balasta oglekļa aktīvi un videi kaitīgi aktīvi netiek savlaicīgi un pienācīgi novērtēti atbilstoši to ilgtermiņa riska profilam, tie rada būtisku sistēmisko risku finanšu stabilitātei; uzsver nepieciešamību pēc finanšu riska darījumu identificēšanas, izvērtēšanas un prudenciālas pārvaldības un, beidzoties pārejas periodam, — pēc samērīgas obligātas pārskatu sniegšanas par šiem aktīviem un pakāpeniskas atbrīvošanās no tiem, jo tas ir ļoti svarīgi sakārtotai, līdzsvarotai un stabilai pārejai uz klimatam labvēlīgām un resursu ziņā efektīvām investīcijām; iesaka paplašināt balasta aktīvu jēdzienu, iekļaujot tajā būtiskas ekoloģiskās sistēmas un pakalpojumus;

4.  prasa ieviest Eiropas līmenī veicamus oglekļa dioksīda spriedzes testus, kā 2016. gadā ierosināja Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK), lai bankas un citi finanšu starpnieki varētu noteikt ar šādiem balasta aktīviem saistītos riskus; atzinīgi vērtē ESRK priekšlikumus attiecībā uz klimatnoturīgām prudenciālās uzraudzības politikām, tādām kā īpaša kapitāla pielāgošana, kas balstās uz individuālu riska darījumu oglekļa dioksīda emisiju intensitāti, kura novērtēta kā pārāk augsta, un ko piemēro kopējai tādos aktīvos veikto investīciju summai, kurus uzskata par ļoti neaizsargātiem pret pēkšņu pāreju uz mazoglekļa ekonomiku; norāda uz nepabeigto Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) izveides regulu pārskatīšanu kā uz iespēju apsvērt EUI lomu izmeklēšanā un tādu standartu izstrādē, kurus izmanto ar oglekļa dioksīda emisijām saistītu un citu ar vidi saistītu risku izvērtēšanai, to atklāšanai un iekļaušanai iekšējā bankas riska izvērtēšanā, vienlaikus ņemot vērā pašreizējās prasības, kas institūcijām noteiktas attiecībā uz pārskatu sniegšanu par ilgtspēju; aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem šajā jomā;

Pārejai nepieciešamu publisko investīciju finansēšana

5.  uzsver, ka finanšu sistēmas reformēšanai tā, lai tā aktīvi veicinātu ekoloģiskās pārejas paātrināšanu, būs nepieciešama publiskā un privātā sektora sadarbība; šajā sakarā uzsver fiskālās un ekonomiskās politikas būtisko lomu pareizo signālu un stimulu sniegšanā; aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju, EUI un EIB izvērtēt savas vajadzības pēc valsts un kolektīvām publiskajām investīcijām un novērst šādu investīciju iespējamo trūkumu nolūkā nodrošināt, ka ES uzņem pareizo kursu, lai nākamo piecu gadu laikā īstenotu mērķus klimata pārmaiņu jomā, kā arī līdz 2030. gadam sasniegtu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus; uzsver, ka šajā sakarā būtiska loma var būt valsts attīstību veicinošām bankām un institūcijām; ierosina ES centra ilgtspējīgu finanšu novērošanai darbības ietvaros koordinēt šo procesu Eiropas līmenī un izveidot sistēmu, lai izsekotu faktiskās finanšu plūsmas uz ilgtspējīgām publiskām investīcijām; atzinīgi vērtē inovatīvus finanšu instrumentus, kuros integrēti ilgtspējas rādītāji (piemēram, publiski emitētas “zaļās” obligācijas), jo šādi instrumenti varētu atvieglot minēto procesu; atzinīgi vērtē Eurostat sniegto skaidrojumu par energoefektivitātes līgumu aplūkošanu nacionālajos kontos, jo paskaidrotā metodika var atbrīvot ievērojamas valsts kapitāla plūsmas uz nozari, uz kuru pašlaik attiecas trīs ceturtdaļas no to investīciju trūkuma, kuras nepieciešamas, lai ES varētu izpildīt savus laikposmam līdz 2030. gadam nospraustos mērķus tīras enerģijas jomā; prasa Komisijai turpināt pētīt ideju, kas paredz uz noteiktiem kritērijiem balstītas pieejas piemērošanu ar VSP mērķiem saistītām publiskām investīcijām, lai attiecīgo projektu izmaksas sadalīt pa visu attiecīgo publisko investīciju dzīves ciklu;

Ilgtspējas rādītāji un klasificēšanas sistēma kā ilgtspējīgas investēšanas stimuls

6.  aicina Komisiju vadīt procesu — kurā būtu iesaistītas daudzas ieinteresētās personas, tostarp gan speciālisti klimata jomā, gan finanšu nozares dalībnieki —, lai līdz 2019. gada beigām izveidotu noturīgu, drošu un tehnoloģiski neitrālu ilgtspējas klasificēšanas sistēmu, kas balstītos uz rādītājiem, kuri atklāj investīciju pilnu ietekmi uz ilgtspēju un sniedz iespēju salīdzināt investīciju projektus un uzņēmumus; uzsver nepieciešamību izstrādāt šādus ilgtspējas rādītājus kā pirmo soli ES ilgtspējas klasificēšanas sistēmas izveidē un iekļaut šos rādītājus integrētā pārskatu sniegšanā; norāda, ka pēc ilgtspējas klasificēšanas sistēmas izstrādes būtu jāizstrādā šādi papildu tiesību aktu priekšlikumi: visaptverošs obligāts uzticamības pārbaudes satvars — kurš ietvertu pārejas periodā pakāpeniski pilnībā iekļaujamu rūpības pienākumu un kurā tiktu ņemts vērā proporcionalitātes princips —, atbildīga investīciju klasificēšanas sistēma un priekšlikums VSP riskus un faktorus integrēt finanšu institūciju prudenciālās uzraudzības satvarā;

7.  atzīmē, ka ilgtspējas rādītāji jau pastāv, taču pašreizējie brīvprātīgas pārskatu sniegšanas satvari nav saskaņoti; tādēļ aicina Komisiju savas ilgtspējas klasificēšanas sistēmas izstrādē izmantot ilgtspējas rādītāju saskaņotu sarakstu, kurš tiktu sagatavots, balstoties uz darbu, ko veic, piemēram, organizācijas “Global Reporting Initiative” (GRI) un “UN-supported Principles for Responsible Investment” (UN PRI), pati Komisija, ESAO un privātā sektora dalībnieki, un it īpaši izmantot pastāvošos Eurostat rādītājus resursu izmantošanas efektivitātes jomā; iesaka šos rādītājus dinamiski iekļaut klasificēšanas sistēmā un sniegt investoriem skaidrus norādījumus par termiņu, kādā jānodrošina atbilstība atsevišķiem standartiem; iesaka Komisijai arī apsvērt iespēju piešķirt rādītājiem svaru atbilstoši attiecīgā jautājuma risināšanas steidzamībai konkrētajā brīdī; uzsver, ka šādai klasificēšanas sistēmai būtu jānodrošina pareizais līdzsvars starp saistībām un elastību un ka tas nozīmē, ka pārejas periodā attiecīgajam satvaram vajadzētu būt obligātam un standartizētam, taču tas arī būtu jāuzskata par attīstības procesā esošu instrumentu, kura izmantošanā ir iespējams ņemt vērā jaunus riskus un/vai riskus, kas vēl tikai ir pareizi klasificējami;

8.  uzskata, ka gatavu kvantitatīvo rādītāju un kvalitatīvo spriedumu par klimata un citu vides risku iekļaušana ir svarīgs solis ceļā uz atbildīgu investīciju klasificēšanu, kurš atbilst ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, starptautiskajām cilvēktiesībām, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un darba tiesībām; uzsver, ka attiecībā uz šādām investīcijām VSP risku un faktoru obligātajiem standartiem būtu jāietver obligātie sociālie standarti, kas aptvertu strādnieku tiesības, veselības un drošības standartus un būtu tādu resursu izslēgšanu, kurus iegūst konfliktu reģionos vai bez iepriekšējas uz informāciju balstītas attiecīgo kopienu piekrišanas, kā arī obligātie pārvaldības standarti, kas aptver ES prasības attiecībā uz korporatīvo pārvaldību un pārskatu sniegšanu un kas atbilst ES standartiem finanšu pārskatu sniegšanas jomā, un ES standarti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un korupcijas apkarošanas un nodokļu pārredzamības jomā;

“Zaļo” finanšu zīme (Green Finance Mark)

9.  aicina Komisiju vadīt procesu, kurā tiktu iesaistītas daudzas ieinteresētās personas un kura mērķis ir līdz 2019. gada beigām ar likumdošanas iniciatīvas palīdzību izveidot “zaļo” finanšu zīmi, ko piešķirtu investīciju, pašu kapitāla un pensiju produktiem, attiecībā uz kuriem ilgtspējas klasificēšanas sistēmā jau ir sasniegti augstākie standarti, un tādējādi vadīt to uzņēmumu lēmumu pieņemšanu investēšanas jomā, kuri par prioritāru atzīst ilgtspējas faktoru; iesaka, lai šī “zaļo” finanšu zīme ietvertu obligātus attiecībā uz VSP riskiem un faktoriem nosakāmus standartus, kas saskaņoti ar Parīzes nolīgumu un nekaitīguma principu atbilstoši ESG risku analīzei, un darbības, kuras acīm redzami nodrošina UNEP FI definēto labvēlīgo ietekmi; atzīmē, ka svarīga klasificēšanas sistēmas un “zaļo” finanšu zīmes funkcija ir, nodrošinot samērīgu uz tirgu balstītu reitingu, uzlabot finanšu tirgus dalībnieku veikto riska izvērtēšanu; atzinīgi vērtē tirgus dalībnieku, tādu kā kredītreitingu aģentūras, veikto inovāciju šāda uz tirgu balstītu reitinga izstrādē un pārvaldībā;

Ilgtspējīgu finanšu kritēriju integrēšana visos ar finanšu nozari saistītajos tiesību aktos

10.  atzīmē ilgtspējas jautājumu neseno iekļaušanu Komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) regulā un Vienkāršas, pārredzamas un standartizētas (VPS) vērtspapīrošanas regulā, kā arī Akcionāru tiesību direktīvā un Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvā (NFRD); uzsver nepieciešamību nodrošināt ar “zaļiem” un ilgtspējīgiem aktīviem saistīto risku atbilstošu ņemšanu vērā tiesiskajā regulējumā; atzinīgi vērtē balasta aktīvu atzīšanas iekļaušanu AKUI direktīvā, kā arī piesardzības principa paplašināšanu un atsauci uz ANO atbildīgas investēšanas principiem; prasa ilgtspējīgu finanšu rādītājus pienācīgi un samērīgi integrēt visos jaunajos un pārskatītajos ar finanšu nozari saistītajos tiesību aktos, iesniedzot visaptverošu (omnibus) priekšlikumu vai atsevišķus specifiskus priekšlikumus; prasa izstrādāt vispārējas pamatnostādnes, lai saskaņotu VSP faktoru definīciju un to iekļaušanu visos jaunajos un pārskatītajos tiesību aktos;

11.  šajā sakarā aicina Komisiju izmantot Regulā (ES) Nr. 1286/2014 noteiktās pilnvaras, lai pēc iespējas drīzāk un pirms ilgtspējas klasificēšanas sistēmas izstrādes pieņemtu deleģēto aktu, kurā būtu sīki aprakstītas procedūras, kas izmantojamas, lai noteiktu, vai komplektēts privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produkts ir paredzēts konkrētu vides vai sociālās jomas mērķu sasniegšanai; prasa Komisijai arī ieviest samērīgu obligātu uzticamības pārbaudes satvaru, kas balstītos uz institucionāliem investoriem paredzētajām ESAO 2017. gada atbildīgas uzņēmējdarbības pamatnostādnēm, kurās investoriem prasīts pēc pārejas perioda beigām identificēt, novērst un mazināt VSP faktorus, kā arī sniegt skaidrojumu par tiem; atbalsta viedokli, ka šim Eiropas satvaram būtu jābalstās uz uzņēmumiem un investoriem, tostarp bankām, piemērojamo Francijas likumu par modrības pienākumu; prasa arī visos jaunajos un pārskatītajos tiesību aktos, tostarp tajos, kas pašlaik tiek apspriesti, iekļaut tiešu atsauci uz VSP kritērijiem produktu pārraudzībā un pārvaldībā; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas augsta līmeņa ekspertu grupas ilgtspējīgu finanšu jautājumos ieteikumu iekļaut principu “vispirms domāt par ilgtspēju” visā ES lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un īstenošanas nodrošināšanas procesā;

Ilgtspējas riski kapitāla pietiekamības noteikumu prudenciālās uzraudzības satvarā

12.  atzīmē, ka ilgtspējas riski var ietvert arī finanšu riskus un ka tāpēc attiecīgā gadījumā tie būtu jāatspoguļo kapitāla pietiekamības prasībās un banku prudenciālajos apsvērumos; tādēļ aicina Komisiju pieņemt regulatīvu stratēģiju un ceļvedi, kuru viens no mērķiem būtu mērīt ilgtspējas riskus prudenciālās uzraudzības satvarā un iekļaut ilgtspējas riskus “Bāzele IV” satvarā, lai nodrošinātu pietiekamas kapitāla rezerves; uzsver, ka jebkuriem kapitāla pietiekamības noteikumiem ir jābalstās uz pierādītiem riskiem un pilnībā jāatspoguļo tie; ir izvirzījis par mērķi nākamā gada budžetā ierosināt ES izmēģinājuma projektu, lai sāktu šim nolūkam nepieciešamo metodoloģisko standartu izstrādi;

Informācijas atklāšana

13.  uzsver, ka informācijas atklāšana ir izšķiroši svarīgs finanšu ilgtspējas nosacījums; atzinīgi vērtē darbu, ko veic darba grupa ar klimatu saistītās finanšu informācijas atklāšanas jautājumos, un aicina Komisiju un Padomi atbalstīt tās ieteikumus; prasa informācijas atklāšanas satvarā iekļaut izmaksas, ko rada bezdarbība attiecībā uz klimata, vides un citiem ilgtspējas riskiem; ierosina, lai Komisija Grāmatvedības direktīvas, NFRD un Kapitāla prasību direktīvas pārskatīšanas satvarā iekļautu samērīgu un obligātu informācijas atklāšanu, sākot no 2020. gada, un paredzētu transponēšanas periodu, kurā uzņēmumi varētu sagatavoties attiecīgo tiesību aktu īstenošanai; atzīmē, ka Francijas enerģētikas pārkārtošanas likumprojekta 173. pants var kalpot par paraugu tam, kā reglamentēt investoriem veicamu obligātu informācijas par klimata riskiem atklāšanu; prasa apsvērt iespēju paplašināt NFRD piemērošanas jomu; šajā sakarā uzsver, ka pārskatu sniegšanas satvara prasībām vajadzētu būt samērīgām ar risku, ar kuru saskaras attiecīgā institūcija, tās lielumu un sarežģītības pakāpi; iesaka paplašināt PRIIP regulā un pamatinformācijas dokumentā pašlaik prasīto informācijas atklāšanu, to attiecinot uz visiem mazumtirdzniecības finanšu produktiem;

Fiduciārais pienākums

14.  atzīmē, ka fiduciārie pienākumi jau ir iekļauti Savienības finanšu jomas tiesiskajā regulējumā, taču uzstāj, ka tie būtu jāprecizē stabilas un drošas ilgtspējas klasificēšanas sistēmas noteikšanas, izveides un testēšanas gaitā, ietverot galvenās investīciju darbības, tostarp investīciju stratēģiju, riska pārvaldību, aktīvu izvietošanu, pārvaldību un pārraudzību attiecībā uz visiem investīciju ķēdes dalībniekiem, tostarp aktīvu pārvaldītājiem un neatkarīgiem investīciju konsultantiem vai citiem investēšanas starpniekiem; iesaka paplašināt fiduciāro pienākumu, tajā ietverot obligātu divvirzienu integrācijas procesu un tādējādi visiem investīciju ķēdes dalībniekiem, tostarp aktīvu pārvaldītājiem un neatkarīgajiem investīciju konsultantiem vai citiem investēšanas starpniekiem nosakot par pienākumu savos lēmumos integrēt finansiāli būtiskus VSP faktorus, tostarp bezdarbības izmaksas, kā arī ņemot vērā klientu un labuma guvēju vai galīgo investoru nefinansiālās būtiskās vēlmes VSP jomā, kuri būtu jāiztaujā par to vēlmēm grafika un ilgtspējas ziņā; prasa izmaksas, ko rada bezdarbība attiecībā uz klimata, vides un citiem ilgtspējas riskiem, iekļaut riska pārvaldībā, uzņēmumu valžu un publisko iestāžu uzticamības pārbaudes izvērtēšanā un investoru fiduciārajā pienākumā;

Parauglīgumi VSP identificēšanai

15.  aicina Eiropas uzraudzības iestādes (EUI) izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz parauglīgumiem starp aktīvu īpašniekiem un aktīvu pārvaldītājiem, neatkarīgiem investīciju konsultantiem un citiem investēšanas starpniekiem, kurās būtu noteikts, ka šie līgumi skaidri paredz labuma guvēja interešu nodošanu un ietver skaidras gaidas attiecībā uz VSP risku un faktoru identificēšanu un integrāciju, lai nepieļautu, mazinātu un kompensētu šādus riskus; aicina ES institūcijas nodrošināt atbilstošu resursu piešķiršanu EUI saistībā ar veicamo EUI regulējuma pārskatīšanu; prasa izmaksas, ko rada bezdarbība attiecībā uz klimata, vides un citiem ilgtspējības riskiem, iekļaut visos turpmākajos ES tiesību aktos, tiesību aktu pārskatīšanā un finansējuma ietekmes izvērtējumos;

Pārvaldība

16.  prasa, lai aktīva un pārskatatbildīga pārvaldība būtu neatņemama daļa no investoru juridiskajiem pienākumiem un lai labuma guvējiem un sabiedrībai tiktu darīts pieejams pārskats par pārvaldības darbībām, cita starpā veicot obligātu publisku informācijas atklāšanu par nozīmīgiem aktīvu turējumiem, iesaistīšanās darbībām, pilnvarotu padomdevēju pakalpojumu un pasīvu investēšanas instrumentu izmantošanu; iesaka mudināt pasīvos fondus, kas investējot vadās pēc indeksiem, atklāt informāciju par savām pārvaldības darbībām un to, cik lielā mērā pasīvās indeksācijas un salīdzināšanas ar standartu izmantošana ļauj pienācīgi identificēt VSP riskus uzņēmumā, kurā tiek investēts; uzskata, ka būtu jāprasa indeksu sniedzējiem nodrošināt detalizētu informāciju par tādu standartu pakļautību, kuri tiek plaši izmantoti un salīdzināti ar klimata un ilgtspējas parametriem;

Nepieciešamība pilnveidot pārskatu sniegšanas prasības NFRD ietvaros

17.  atzīmē nepietiekamo konverģences pakāpi VSP pārskatu sniegšanā NFRD ietvaros un nepieciešamību pēc saskaņošanas ar mērķi veicināt lielāku konsekvenci un noteikt vispiemērotākos VSP mērīšanas standartus attiecībā uz informācijas atklāšanu, izmantojot ilgtspējas un resursu izmantošanas efektivitātes rādītājus; aicina Komisiju izveidot ES mēroga daudzu ieinteresēto personu grupu — kurā ietilptu finanšu pakalpojumu nozares, akadēmisko aprindu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji —, lai izvērtētu un ierosinātu atbilstošu mērīšanas rādītāju sarakstu, tostarp tādu rādītāju sarakstu, ar kuriem mēra ilgtspējas ietekmi un kuri aptver svarīgākos ilgtspējas riskus; uzskata, ka šādai reformai būtu jāietver prasība sniegt pārskatus, kurus pārbaudītu trešā persona;

“Zaļās” obligācijas

18.  atzīmē, ka “zaļās” obligācijas veido tikai nelielu daļu no investīciju tirgus, kura netiek pietiekami regulēta, ka tā rezultātā tās ir šī tirgus daļa, kas ir neaizsargāta pret maldinošas tirgvedības risku, un ka ES pašlaik nav vienota standarta attiecībā uz “zaļajām” obligācijām, kuram būtu jābalstās uz gaidāmo ES ilgtspējas klasificēšanas sistēmu; atzīmē, ka šādas “zaļās” obligācijas būtu jāpārbauda un jāpārrauga publiskām iestādēm un ka tām būtu jāietver periodiska pārskatu sniegšana par pamatā esošo aktīvu ietekmi uz vidi; uzsver, ka “zaļajām” obligācijām būtu jāietver arī atgriezeniskā ietekme uz vidi un ka ar to palīdzību būtu jāatbalsta fosilā kurināmā aktīvu izmantošanas mazināšana; uzsver, ka “zaļās” obligācijas nevajadzētu izmantot atsevišķās nozarēs, it īpaši attiecībā uz darbībām, kurām ir būtiska negatīva ietekme uz klimatu, un ka tām nevajadzētu būt pretrunā svarīgākajiem sociālajiem un cilvēktiesību standartiem; ierosina, lai ES “zaļās” obligācijas standarta izstrāde notiktu pilnībā pārredzami, iesaistot šajā darbā īpašu Komisijas darba grupu, kas būtu pakļauta regulārai Eiropas Parlamenta veiktai pārbaudei; aicina Eiropas Komisiju regulāri izvērtēt “zaļo” obligāciju ietekmi, efektivitāti un uzraudzību; šajā sakarā prasa nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu, lai stimulētu, aktīvi veicinātu un popularizētu Eiropas institūciju, tādu kā EIB, veiktu “zaļo” obligāciju publisku emisiju Eiropas mērogā nolūkā finansēt jaunas ilgtspējīgas investīcijas;

Kredītreitingu aģentūras

19.  atzīmē, ka kredītreitinga aģentūras nepietiekami integrē traucējošu VSP risku un faktoru ietekmi emitentu nākotnes kredītspējā; prasa noteikt visām Eiropas Savienībā darbību veicošām kredītreitingu aģentūrām piemērojamus ES standartus un uzraudzību attiecībā uz VSP rādītāju integrēšanu reitingos; norāda, ka joprojām nav pilnībā atrisināta problēma, kas saistīta ar pamatā esošo nepietiekamo konkurenci starp šīm aģentūrām un ar to koncentrēšanos uz šauru ekonomisko jautājumu loku; prasa ieviest akreditācijas procesu attiecībā uz “zaļo” finanšu zīmi, sertificējot Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) uzraudzītos aģentus; iesaka pilnvarot EVTI prasīt kredītreitingu aģentūrām savās metodikās iekļaut ilgtspējas riski; gadījumos, kad ir ļoti iespējama šādu risku parādīšanās nākotnē, prasa Komisijai šajā sakarā ierosināt Kredītreitingu aģentūru regulas pārskatīšanu; uzsver, ka ilgtspējas izpētei, kas tiek nodrošināta ar ilgtspējas rādītāju un VSP reitinga aģentūru palīdzību, ir liela nozīme visu finanšu jomas dalībnieku nodrošināšanā ar informāciju, kas tiem nepieciešama pārskatu sniegšanai un fiduciārā pienākuma pildīšanai, un pārejas uz ilgtspējīgāku finanšu sistēmu īstenošanā;

Marķēšanas sistēma finanšu pakalpojumu jomā

20.  ierosina, lai Komisija izveidotu saistošu un samērīgu marķēšanas sistēmu — kam pārejas periodā vajadzētu būt brīvprātīgai un kas attiektos uz institūcijām, kuras piedāvā privātpersonu bankas kontus, investīciju fondus un apdrošināšanas un finanšu produktus —, kas parādītu, cik lielā mērā pamatā esošie aktīvi atbilst Parīzes nolīgumam un VSP mērķiem;

EUI mandāts

21.  plāno vēl vairāk precizēt EUI un valsts kompetento iestāžu mandātu saistībā ar EUI regulu nepabeigto pārskatīšanu, lai iekļautu un uzraudzītu ESG riskus un faktorus, tādējādi padarot finanšu tirgus darbības atbilstošākas ilgtspējas mērķiem; šajā sakarā uzskata, ka EVTI vajadzētu:

šajā sakarā uzsver, ka EUI rīcībā vajadzētu būt pietiekamiem finanšu resursiem, lai tās varētu veikt savus uzdevumus; aicina EUI šajos jautājumos sadarboties ar attiecīgajām aģentūrām un starptautiskajām organizācijām;

EIB loma attiecībā uz ilgtspējīgām finansēm

22.  uzsver, ka ES iestādēm būtu jārāda piemērs finanšu ilgtspējas nodrošināšanā; atzīmē — lai gan 26 % EIB finansējuma ir paredzēti rīcībai klimata jomā, lai gan EIB bija pirmā, kas 2007. gadā tirgū laida “zaļās” obligācijas, un lai gan tā ir uz pareizā ceļa, lai izpildītu savu šajā sakarā izsludināto apņemšanos, tā joprojām finansē projektus, kuri saistīti ar intensīvām oglekļa dioksīda emisijām, un līdz ar to šajā jomā vēl ir iespējami uzlabojumi; tādēļ mudina EIB pielāgot savu turpmāko aizdošanas darbību un noteikt attiecīgas prioritātes, lai ievērotu Parīzes nolīgumu un 1,5°C ierobežojuma mērķi klimata pārmaiņu jomā; aicina stiprināt un no jauna līdzsvarot EIB aizdošanas operācijas un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) regulu, lai tie pārtrauktu investēt projektos, kas saistīti ar intensīvām oglekļa dioksīda emisijām, un prioritāti dotu resursu izmantošanas ziņā efektīviem un uz dekarbonizāciju vērstiem projektiem, līdztekus investēšanai citās inovatīvās nozarēs un nemateriālos resursos; uzskata, ka EIB būtu jāspēj reģionāli līdzsvarotā veidā nodrošināt vairāk riska kapitāla “zaļajai” pārejai; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāveic turpmāki pasākumi, tostarp mijiedarbībā ar nākamajā daudzgadu finanšu shēmā paredzētiem ES finanšu instrumentiem;

ECB loma attiecībā uz ilgtspējīgām finansēm

23.  atzīst ECB neatkarību un to, ka tās galvenais uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti, taču atgādina, ka arī ECB kā ES iestādei ir saistošs Parīzes nolīgums; tādēļ pauž bažas par to, ka 62,1 % no ECB korporatīvo obligāciju pirkumiem tiek veikts nozarēs, kas ir atbildīgas par 58,5 % no eurozonas siltumnīcefekta gāzu emisijām,(14) un atzīmē, ka no šīs programmas tiešu labumu gūst galvenokārt lieli uzņēmumi; iesaka ECB savās pamatnostādnēs attiecībā uz iegādes programmām skaidri un precīzi ņemt vērā Parīzes nolīgumu un ESG mērķus; uzsver, ka šādas pamatnostādnes nākotnē var kalpot kā izmēģinājuma projekts tādas uz VSP orientētas investīciju politikas izstrādei, kura atbilst augstiem standartiem attiecībā uz ES ilgtspējas klasificēšanas sistēmu;

Citi jautājumi

24.  uzsver, ka arī jēgpilns ilgtspējīgu finanšu produktu piedāvājums var labvēlīgi ietekmēt Eiropas sociālās infrastruktūras uzlabošanu, ar ko tiek saprasts iniciatīvu un projektu kopums, kura mērķis ir radīt sabiedrisku vērtību, palielinot investīcijas un inovāciju nozarēs, kas ir stratēģiski un izšķiroši svarīgas cilvēku labjutībai un kopienu izturībai, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē un mājokļa sektorā;

25.  atzinīgi vērtē ALEG darbu, kas piedāvā vērtīgus pamatelementus jaunu ilgtspējīgu finanšu nozarei paredzētu standartu izstrādē; tomēr uzstāj uz nepieciešamību aktīvi iesaistīt banku nozari, kam, pateicoties tās dominējošajam stāvoklim Eiropas finanšu vidē, joprojām var būt izšķiroša loma finanšu ilgtspējas palielināšanā;

26.  uzsver, ka metodika, ko izmanto, lai izsekotu ar klimatu saistītajiem izdevumiem, rada neatbilstību starp programmām un līdz ar to dod iespēju par atbilstošiem klimata jomas izdevumu (piemēram, kopējās lauksaimniecības politikas “zaļā” komponenta) kritērijiem atzīt projektus ar apšaubāmu labumu videi un klimatam;

27.  uzsver, ka ne visu plaši izmantoto finanšu standartu metodikā tiek ņemti vērā VSP faktori; prasa, izmantojot Eiropas ilgtspējas klasificēšanas sistēmu, izstrādāt vienu vai vairākus Eiropas standartus ilgtspējas jomā, lai ar to palīdzību, pamatojoties uz VSP riskiem un faktoriem, varētu mērīt Eiropas emitentu sniegumu;

28.  prasa analizēt un veicināt privātas iniciatīvas, tādas kā EeMAP projekts ““Zaļā” hipotēka”, lai izvērtētu un parādītu, kādos apstākļos “zaļie” aktīvi var mazināt risku investīcijām, vienlaikus uzlabojot vides ilgtspēju;

29.  aicina ES aktīvi veicināt ilgtspējas rādītāju iekļaušanu starptautisko finanšu pārskatu standartu satvarā starptautiskā līmenī;

30.  uzsver, ka korporatīvajai pārvaldībai būtu jāveicina ilgtermiņa ilgtspējas vērtības radīšana, piemēram, izmantojot ilgtermiņa akcionāriem paredzētas lojalitātes akcijas un direktoru un valdes locekļu atalgojuma paketēs iekļaujot VSP faktorus; atzīmē, ka direktoru pienākumu precizēšana šajā ziņā palīdzētu ilgtspējīgiem investoriem to sarunās ar valdi;

31.  prasa kā priekšnoteikumu atļauju izsniegšanai attiecībā uz visām komerciālām un sabiedriskām darbībām ieviest obligātu atbildības par videi nodarītu kaitējumu apdrošināšanu;

32.  uzsver — lai nodrošinātu finanšu ilgtspēju, ir jāprecizē Eiropas uzņēmumu direktoru pienākumi attiecībā uz ilgtermiņa ilgtspējīgas vērtības radīšanu, VSP jautājumiem un sistēmiskiem riskiem kā daļa no direktoru vispārējā pienākuma veicināt uzņēmuma sekmīgu attīstību;

33.  aicina ES uzraudzības iestādes formulēt pamatnostādnes par tādu statistikas datu vākšanu, kuri raksturo VSP risku identificēšanu un integrēšanu finansēšanā, un prasa šādus statistikas datus publicēt, kad vien tas ir iespējams;

34.  aicina valstu banku un finanšu tirgu uzraudzības iestādes sagatavot skaidrus un koncentrētus norādījumus par to, kā, neradot liekas izmaksas un kavēšanos, var ieviest jauno klasificēšanas sistēmu un citas ar minēto regulējumu saistītas izmaiņas;

35.  atbalsta viedokli, ka cenu noteikšanas pasākumi var būt izšķiroši svarīgs līdzeklis, kā palīdzēt novērst Eiropas dekarbonizācijas centienu īstenošanai nepieciešamā EUR 180 miljardu finansējuma trūkumu, novirzot investīcijas uz ilgtspējīgiem ilgtermiņa mērķiem;

36.  atzīmē, ka diskusijās par ilgtspējīgām finansēm nereti tiek aizmirsti MVU, neraugoties uz to inovatīvo raksturu; šajā sakarā norāda uz digitalizācijas un “zaļo” finanšu tehnoloģiju lielo potenciālu; iesaka Komisijai apsvērt iespēju ieviest mehānismus, kas MVU dotu iespēju apvienot projektus un tādējādi piekļūt “zaļo” obligāciju tirgum;

37.  uzsver ilgtspējīgu finanšu sociālā komponenta nozīmi; norāda uz iespējām izstrādāt jaunus īpaši sociālās infrastruktūras objektiem paredzētus finanšu instrumentus, tādus kā sociālās obligācijas, kas atbalstītas ar 2017. gada sociālo obligāciju principiem;

38.  uzsver, ka VSP risku identificēšana, pārvaldība un atklāšana ir neatņemama daļa no patērētāju aizsardzības un finanšu stabilitātes un ka tāpēc šīs darbības būtu jāiekļauj EUI mandātā un uzraudzības pienākumos; prasa ESRK papildus klimata pārmaiņām aktīvi pētīt VSP faktoru un sistēmiskā riska mijiedarbību;

39.  atgādina, ka Parlaments 2017. gada 14. novembra rezolūcijā par rīcības plānu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem ir prasījis ieviest ES krājkontu “zaļās” ekonomikas finansēšanai;

40.  prasa, lai visi turpmākie ES izdevumi atbilstu Parīzes nolīgumam un ar ekonomikas dekarbonizāciju saistītiem mērķiem, kas tiek iekļauti juridiskos instrumentos, ar kuriem reglamentē Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbību (tostarp kohēzijai paredzēto līdzekļu izmantošanu), ārējai darbībai un attīstības sadarbībai paredzēto līdzekļu izmantošanu, kā arī citu daudzgadu finanšu shēmā neietilpstošu instrumentu, tādu kā ESIF, darbību;

41.  aicina Komisiju veikt priekšizpēti par to, kā uzraudzības un regulatīvās institūcijas varētu labāk piešķirt pilnvaras, kas ietver ilgtermiņa perspektīvu;

42.  aicina Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (EAAPI) nodrošināt labāko praksi un pamatnostādnes par to, kā aroda pensiju shēmu un privāto pensiju produktu nodrošinātāji komunicē ar saņēmējiem pirms līguma noslēgšanas un visā attiecīgā ieguldījuma dzīves laikā; aicina EAAPI nodrošināt pamatnostādnes par labāko praksi, piemēram, Apvienotās Karalistes Vides aģentūras fonda praksi, attiecībā uz dialogu ar saņēmējiem un privātajiem klientiem un to finansiālo un nefinansiālo interešu noteikšanu;

43.  pieņem zināšanai ALEG grupas ieteikumu par ES centru ilgtspējīgu finanšu novērošanai, kas būtu jāizveido Eiropas Vides aģentūrai sadarbībā ar EUI, lai izsekotu ES ilgtspējīgas investīcijas un sniegtu pārskatu un atklātu informāciju par tām; lai stiprinātu Eiropas Savienības kā piemēra rādītājas funkciju, iesaka, lai šis novērošanas centrs uzņemtos lomu ES fondu un iestāžu, tai skaitā ESIF, EIB un ECB, veikto ilgtspējīgo investīciju izsekošanā, atbalstīšanā un informācijas par tām atklāšanā; prasa, lai novērošanas centrs Parlamentam sniegtu pārskatu par savām darbībām;

44.  iesaka EIB sadarboties ar maziem tirgus dalībniekiem un kopienu kooperatīviem nolūkā sākt neliela apjoma atjaunojamās enerģijas projektu apvienošanu, lai tie atbilstu EIB finansējuma saņemšanas kritērijiem uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmas ietvaros;

45.  piekrīt ALEG viedoklim, ka ir ārkārtīgi svarīgi palielināt Eiropas iedzīvotāju iespējas ilgtspējīgu finanšu jomā un modināt viņu interesi par tām; uzsver nepieciešamību uzlabot piekļuvi informācijai par sniegumu ilgtspējas jomā un veicināt izpratni par finanšu jautājumiem;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt finanšu un nefinanšu nozares politikas saskaņotību; atgādina nepieciešamību ilgtspējīgu finanšu politiku papildināt ar saskaņotu politikas izvēli citās nozarēs, tādās kā enerģētika, transports, rūpniecība un lauksaimniecība;

47.  aicina Komisiju regulāri publicēt progresa ziņojumu par šajā rezolūcijā aplūkotajiem jautājumiem;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot ES ietekmi, lai demonstrētu vadošo lomu ilgtspējīgu finanšu jomā un paaugstinātu finanšu ilgtspējas standartus starptautiskā līmenī — tostarp izmantojot divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm —, daudzpusējos politikas forumos, tādos kā ANO, G7 un G20, un institūcijās, kas nosaka starptautiskus standartus, tādās kā Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO);

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp. (2) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp. (3) OV L 132, 20.5.2017., 1. lpp. (4) OV L 354, 23.12.2016., 37. lpp. (5) OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp. (6) OV L 347, 28.12.2017., 35. lpp. (7) OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp. (8) ANO Katastrofu riska mazināšanas birojs, https://www.unisdr.org/files/46796_cop21weatherdisastersreport2015.pdf (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0039. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0025. (11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0428. (12) OV C 75, 26.2.2016., 41. lpp. (13) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp. (14) Sini Matikainen, Emanuele Campiglio un Dimitri Zenghelis, “Kvantitatīvās mīkstināšanas ietekme uz klimatu” (The climate impact of quantitative easing), Grānthemas Klimata pārmaiņu un vides pētniecības institūts, 2017. gada maijs.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. maija rezolūcija par ES 2017. gada rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā (2018/2009(INI))

P8_TA(2018)0216 A8-0161/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2., 6., un 7. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 70., 85., 86., 258., 259. un 260. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā attiecīgās rezolūcijas, kas ir pieņemtas šajā jautājumā tiesiskas valsts un tiesiskuma jomā;

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 10. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES 2017. gada rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā” (COM(2017)0167),

–  ņemot vērā 2017. gada Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra pētījumu “The judicial system and economic development across EU Member States” (“Tiesu sistēma un ekonomikas attīstība ES dalībvalstīs”)(1),

–  ņemot vērā ASV Tirdzniecības kameras Juridisko reformu institūta 2017. gada pētījumu “The Growth of Collective Redress in the EU” (“Izaugsme kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā Eiropas Savienībā”)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) Dzimumu statistikas datubāzi(3),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) ziņojumus, jo īpaši tās tiesiskas valsts kritēriju sarakstu(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūcija par tiesu iestāžu darbības novērtējumu krimināltiesību jomā un tiesiskumu(5),

–  ņemot vērā “Milieu” 2011. gada pētījumu “Comparative study on access to justice in gender equality and anti-discrimination law” (“Salīdzinošs pētījums par iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar dzimumu līdztiesības un diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem”)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ieteikumu par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un pienākumi (CM/Rec(2010)12)(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2017. gada pētījumu “Mapping the Representation of Women and Men in Legal Professions Across the EU” (“Sieviešu un vīriešu īpatsvars juridiskajās profesijās Eiropas Savienībā”(8),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Tiesu sistēmas efektivitātes komisijas (CEPEJ) ikgadējos novērtējuma ziņojumus par Eiropas tiesu sistēmām(9);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0161/2018),

A.  tā kā neatkarīga, efektīva un kvalitatīva tiesu sistēma ir būtiski svarīga, lai garantētu tiesiskumu, taisnīgu tiesvedību un iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanās tiesību sistēmai, un nodrošinātu, ka privātpersonas un uzņēmumi pilnībā var izmantot savas tiesības; tā kā efektīva tiesu sistēma nav nošķirama no tiesu neatkarības, ekonomiskās izaugsmes sekmēšanas, pamattiesību aizsardzības un ES tiesību piemērošanas garantēšanas; tā kā tiesiskums ir patstāvīga vērtība, jo īpaši, ja runa ir iedzīvotāju iespējām vērsties tiesu iestādēs un taisnīgas tiesas noteikumu ievērošanu;

B.  tā kā Komisija ir publiskojusi Eiropas Savienības 2017. gada rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, kas ir informatīvs, salīdzinošs un nesaistošs valstu tiesu sistēmu efektivitātes principiālas izvērtēšanas instruments, kura mērķis ir identificēt trūkumus, paraugpraksi un panākto progresu un labāk definēt dalībvalstu tieslietu politiku un kura darbības joma tādēļ attiecas galvenokārt uz tiesu sistēmu rādītājiem, kuri sekmē uzņēmējdarbībai, ieguldījumiem un patērētājiem labvēlīgāka klimata veidošanos Savienībā;

C.  tā kā piektajā ES rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā jo īpaši ir analizēti jautājumi, kas saistīti ar tiesvedības iespēju pieejamību sabiedrībai, tiesu varas neatkarību iedzīvotāju un uzņēmēju uztverē, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pašreizējo lietojumu tiesu sistēmā un valsts tiesu sistēmas darbību konkrētās jomās, kas saistītas ar vienoto tirgu un uzņēmējdarbības nozari, bet tajā ir sniegts arī sākotnējs pārskats par valstu krimināltiesību sistēmu darbību, īstenojot ES tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

D.  tā kā ES 2017. gada rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā nesniedz vispārēju valsts tiesu sistēmu rangu un tajā nav iecerēts kādu sistēmu nostādīt augstāk par citu;

E.  tā kā, no otras puses, rezultātu apkopojumam tiesiskuma jomā vajadzētu būt lietderīgai rokasgrāmatai, kurā sniegts pārskats par paraugpraksi, kas dalībvalstīm būtu jāizmanto civillietās, komerclietās un administratīvajās lietās;

F.  tā kā joprojām nav pieejams liels daudzums datu par dažām dalībvalstīm; tā kā atšķiras dažu dalībvalstu sniegto datu daudzums un konkrētais saturs;

G.  tā kā ES 2017. gada rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā uzmanība ir pievērsta galvenokārt civillietām, komerclietām un administratīvajām lietām, bet tajā ir sniegts arī sākotnējs pārskats par valstu sistēmu darbību, kad tās piemēro ES tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu krimināltiesībās;

H.  tā kā šis nesaistošais vērtējums dod iespēju noteikt gan pozitīvās, gan negatīvās tendences un piedāvā forumu, kas palīdz savstarpēji mācīties un apmainīties ar paraugpraksi Savienībā, lai veicinātu tiesiskumu un garantētu tiesiskuma ievērošanu;

I.  tā kā informācijas sniegšana par tiesu sistēmu lietotājiem draudzīgā veidā ir tiesu iestāžu pieejamības priekšnosacījums;

J.  tā kā tiesu sistēmas ir jāpielāgo, lai tiktu galā ar jaunajiem izaicinājumiem, kas ES ir jāpārvar;

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzsver, ka taisnīgums nostiprina tiesiskumu sabiedrībā un nodrošina ikvienai personai tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka jebkurā tiesu sistēmas reformā tiek aizstāvēts tiesiskums un ievēroti Eiropas standarti attiecībā uz tiesu sistēmas neatkarību; šajā sakarā mudina Komisiju turpināt pārraudzīt valstu tiesu reformas saistībā ar Eiropas pusgadu, kurā tiek izmantota arī ES tiesiskuma rezultātu apkopojumā sniegtā informācija; turklāt aicina Komisiju izstrādāt jaunus kritērijus, ar kuriem varētu labāk novērtēt tiesu sistēmu atbilstību tiesiskas valsts principam, jo īpaši balstoties uz Venēcijas komisijas izveidoto tiesiskas valsts kritēriju sarakstu;

2.  aicina Komisiju iegūt precīzāku informāciju par tādu pārkāpumu novēršanas veidu, kas ir pretēji tiesiskas valsts principam un ir uzskatāmi par pamattiesību apdraudējumu, tostarp par to, kā tiek novērsta korupcija, diskriminācija un privātuma, domas brīvības, apziņas brīvības, reliģijas brīvības, vārda brīvības, pulcēšanas un biedrošanās brīvības pārkāpumi;

3.  atgādina par prasību, kas ir pausta Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi, un atkārto savu prasību Komisijai iesniegt priekšlikumu par Savienības demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pakta (DTP pakts) noslēgšanu; aicina Komisiju, kamēr nav noslēgts DTP pakts, apkopot vienuviet izstrādātos ziņojumus, tostarp rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā;

4.  ar lielu interesi pieņem zināšanai 2017. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un aicina Komisiju arī turpmāk veicināt šo procesu saskaņā ar Līgumiem un apspriežoties ar dalībvalstīm;

5.  uzsver, ka atsevišķa rezultātu apkopojuma izstrāde krimināltiesību jautājumos būtiski veicinās tiesnešu un prokuroru vispārējās izpratnes veidošanu par ES tiesību aktiem krimināltiesību jomā, tādējādi stiprinot savstarpējo uzticēšanos;

6.  aicina Komisiju ņemt vērā cīņu pret korupciju un uzskata, ka šis jautājums rezultātu apkopojumā ir jāiekļauj prioritārā kārtā;

7.  atbalsta šīs apmaiņas mērķi un uzsver, ka neatkarīga, efektīva un kvalitatīva tiesu sistēma var sniegt stimulus uzņēmumiem attīstīties un veikt ieguldījumus valsts un pārrobežu līmenī, vienlaikus aizsargājot iedzīvotāju pamattiesības un nodrošinot patērētāju un darba ņēmēju tiesību ievērošanu, tādējādi palielinot viņu ieguldījumu ekonomikā;

8.  atzīmē tiesu vērtēšanas kritēriju nozīmi savstarpējas uzticēšanās pārrobežu lietās, tiesu iestāžu efektīvas sadarbības un kopējas tiesiskuma telpas un Eiropas tiesiskās kultūras radīšanā; tāpēc mudina Komisiju turpināt izstrādāt konkrētus rādītājus, lai novērtētu, kā praksē tiek aizsargātas ES vērtības, piemēram, tiesiskums un pamattiesību ievērošana;

9.  uzskata, ka šādam salīdzinājumam jābalstās uz objektīviem kritērijiem un pierādījumiem, kas ir precīzi apkopoti, salīdzināti un analizēti, vienlaikus ņemot vērā atsevišķos konstitucionālos un tiesiskos regulējumus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm, objektīvi novērtējot to tieslietu sistēmas;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas pūliņus pirmo reizi izvērtēt atsevišķus krimināltiesiskuma sistēmas aspektus, kas attiecas uz cīņu ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un iesaka Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem mudina dalībvalstis sniegt ziņas par tiesvedību ilgumu šajā jomā, lai spēkā stātos ceturtā un pēc tam — piektā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīva;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus sniegt izmērāmus datus un sagatavot konkrētus secinājumus par to, kā dalībvalstis ir uzlabojušas vai vēl var uzlabot savu tiesu sistēmu kvalitāti un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz tiesnešu statusu un iecelšanu amatā, viņu neatkarību un dzimumu līdzsvaru tiesnešu profesijā; norāda, ka datu iztrūkums turpina samazināties, jo īpaši attiecībā uz tiesu sistēmu efektivitātes rādītājiem; tomēr pauž nožēlu, ka joprojām ir gadījumi, kuros dažas dalībvalstis nav sniegušas datus par noteiktām kategorijām, neraugoties uz to, ka tās var šādus datus iegūt vai šie dati tām ir pieejami; tāpēc aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai padarītu datus salīdzināmus, un pilnībā sadarboties ar Komisiju, sniedzot tai pieprasītos datus; uzsver, ka dalībvalstīm jāturpina samazināt datu trūkumu, lai īstenotu prioritātes, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu tiesu sistēmas efektivitāti; aicina dalībvalstis cieši sadarboties ar CEPEJ un Komisiju, jo īpaši ar valstu ministriju un tiesu sistēmu ekspertu neoficiālās grupas starpniecību, lai novērstu datu nepilnības, kas pastāv dažās rezultātu apkopojuma tiesiskuma jomā kategorijās;

12.  aicina dalībvalstis rūpīgi pārbaudīt 2017. gada tiesiskuma rezultātu apkopojumu, noteikt, kādi secinājumi no tā ir jāizdara, un apsvērt, vai ir jāpieņem valstu mēroga pasākumi, lai labotu iespējamās nepilnības valstu tiesu sistēmu kvalitātes, efektivitātes un neatkarības ziņā;

13.  pieņem zināšanai, ka daudzas dalībvalstis ir turpinājušas centienus uzlabot savu tiesu sistēmu efektivitāti, ieviešot reformas; atzinīgi vērtē to, ka ir izsludināts ievērojams skaits jaunu reformu attiecībā uz juridisko palīdzību, strīdu alternatīvajām izšķiršanas metodēm (SAI), tiesu specializāciju un tiesu iestāžu kartējumu;

Efektivitāte

14.  uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt tiesvedības efektivitāti un savlaicīgumu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu; turklāt uzsver, cik ātra un efektīva tiesvedība ir svarīga ar patērētāju aizsardzību, intelektuālo īpašumu un datu privātuma tiesībām saistītās lietās; ar bažām norāda, ka dažās dalībvalstīs šādas procedūras joprojām ir pārāk ilgas; norāda, ka iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanos tiesu sistēmai varētu mazināt arī liels neizskatīto lietu skaits, kā arī juridiskās noteiktības samazināšanās, norādot, ka uzticēšanās ir tiesiskuma ievērošanas pamats;

15.  mudina dalībvalstis ieguldīt līdzekļus IKT rīku izmantošanā tiesu sistēmā un šādu rīku turpmākā izstrādē, lai tiesu sistēmas padarītu pieejamākas, saprotamākus un vieglāk izmantojamas visiem ES iedzīvotājiem, jo īpaši personām ar jebkāda veida invaliditāti un neaizsargātām grupām, tostarp nacionālajām minoritātēm un/vai migrantiem uzsver priekšrocības, ko visām iesaistītajām ieinteresētajām pusēm dod IKT sistēmu izmantošana dalībvalstu tiesu iestāžu pārrobežu sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā valsts līmenī, kas arī samazina izmaksas un uzlabo tiesu sistēmu vispārējo efektivitāti un kvalitāti; kā šādas prakses piemērus var minēt prasību elektronisku iesniegšanu, iespēju uzraudzīt un veikt procedūras tiešsaistē un tiesu un advokātu elektroniskas saziņas iespējas; pauž nožēlu par to, ka viss IKT sistēmu potenciāls vēl nav pilnībā realizēts visā Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē lielākajā daļā dalībvalstu panākto pārredzamību attiecībā uz tiesas spriedumu publicēšanu; uzsver, ka informācijas pieejamība tiešsaistē lietotājdraudzīgā veidā ievērojami uzlabo tiesu iestāžu pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmumiem; aicina dalībvalstis publicēt visus tiesu spriedumus tiešsaistē, jo tas palīdzēs iedzīvotājiem un uzņēmumiem labāk iepazīt tiesu sistēmu, kā arī padarīs to pārredzamāku; turklāt norāda, ka tas varētu sekmēt judikatūras konsekvenci;

16.  uzsver nepieciešamību intensificēt tiesnešiem paredzēto apmācību un dažādot tās klāstu, jo tā ir arī pamats efektīvai, neatkarīgai un objektīvai tiesu sistēmai; jo īpaši uzsver vajadzību pēc apmācības tādās jomās kā dzimumu lomas un stereotipi, tiesu ētika, IT prasmes, tiesu pārvaldība, mediācija, kā arī saziņa ar tiesvedības pusēm un presi; turklāt uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu apmācību par ES tiesību jautājumiem un dažādām ES sadarbības struktūrām, piemēram, Eurojust; norāda, ka konkrētas ES tiesību aktu jomas, piemēram, autortiesības un privātās dzīves aizsardzība, var prasīt izpratni ne tikai par tiesību aktiem, bet arī tehnoloģiju attīstību; norāda, ka tiesnešu un tiesu specializācijai, šķiet, ir bijusi pozitīva ietekme uz tiesu sistēmu efektivitāti un kvalitāti; aicina Komisiju, kad tā sagatavos nākamo rezultātu apkopojumu, šim jautājumam pievērsties vairāk; uzsver — lai nodrošinātu tiesību aktu konsekventu un kvalitatīvu piemērošanu un efektīvu izpildi, ir nepārtraukti un sistemātiski jāapmāca tiesneši un citi jurisprudences eksperti; aicina dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu, lai attīstītu tiesisko apmācību un tālākizglītību, kas paredzēta juridisko profesiju pārstāvjiem, piemēram tiesnešiem, tostarp citās dalībvalstīs, ar mērķi apmainīties ar pieredzi un paraugpraksi;

17.  mudina dalībvalstis un ES iestādes atbalstīt mediācijas turpmāku attīstīšanu ES līmenī; aicina Komisiju sistemātiski novērtēt mediācijas ietekmi uz ES dalībvalstu tiesu sistēmām;

Kvalitāte

18.  aicina Komisiju nākamā gada salīdzinošajā pārbaudē par tiesu sistēmas pieejamības faktoriem iekļaut kolektīvās tiesiskās aizsardzības procedūras, jo Parlaments uzskata, ka tiesu iestāžu pieejamība un strīdu efektīva izšķiršana ir primāri nozīmīgi faktori; uzskata minētās procedūras par ļoti nozīmīgu instrumentu patērētāju, vides un veselības aizsardzības stiprināšanā Eiropas Savienībā kopumā tādās jomās, kurās ir tieši ietekmēti daudzi pieteikumu iesniedzēji; uzskata, ka kolektīvās tiesiskās aizsardzības procedūras atvieglo tiesu iestāžu pieejamību iedzīvotājiem un veicina strīdu efektīvu izšķiršanu, līdz ar to likvidējot nepamatotus slogus, galvenokārt iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa vai ir iesaistīti lietās ar pārrobežu dimensiju;

19.  norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu pusēm, kuras vēlas uzsākt tiesvedību, ir jāmaksā tiesas nodeva; uzsver, ka juridiskās palīdzības pieejamība un tiesas nodevu apmērs būtiski ietekmē tiesu iestāžu pieejamību, kas ir viena no ES pamattiesībām, un šie faktori jo īpaši ietekmē nabadzīgus iedzīvotājus, kā arī uzsver to, ka juridiskā palīdzība palīdz garantēt, ka mazāk aizsargātām tiesvedības pusēm ir vienlīdzīgi pieejama iespēja vērsties tiesā; uzsver, ka juridiskā palīdzība patērētājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, joprojām ir būtisks līdzsvarojošs faktors; norāda, ka grūtības saņemt juridisko palīdzību var būt ievērojams šķērslis gadījumos, kad tiesas nodeva un/vai maksa par juridiskajiem pakalpojumiem veido ievērojamu daļu no prasības vērtības; uzskata, ka juridiskās palīdzības pieejamībai vajadzētu būt saistītai ar nabadzības slieksni konkrētajā dalībvalstī; joprojām uzskata, ka tiesvedības izmaksas principā būtu vēl vairāk jāsamazina, piemēram, izmantojot valsts mēroga elektroniskus e-tiesību portālus; aicina dalībvalstis uzlabot tās tiešsaistē pieejamās informācijas lietotājdraudzīgumu, kas palīdz iedzīvotājiem noteikt, vai viņiem ir tiesības uz juridisko palīdzību, tostarp tiešsaistē nodrošinot informāciju, kura ir piekļūstama personām ar redzes traucējumiem;

20.  aicina Komisiju pirms nākamā gada rezultātu apkopojuma sagatavošanas pabeigšanas ieviest jaunu rādītāju, kas vērtētu, cik pieejamas ir tiesu iestādes visām sabiedrības grupām, kas varētu būt mazāk privileģētā situācijā vai varētu tikt diskriminētas, lai apzinātu iespējamos šķēršļus;

21.  uzsver vajadzību risināt joprojām pastāvošās ievērojamās vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirības tiesnešu vidū, proti, augstākās instances tiesās/augstākajās tiesās, gan valstu, gan ES līmenī; ar nožēlu pieņem zināšanai neseno sieviešu īpatsvara samazināšanos profesionālo tiesnešu vidū dažās dalībvalstīs;

22.  uzsver, ka juridiskajās profesijās Eiropā joprojām ir daudz darāmā dzimumu līdztiesības ziņā, ne tikai attiecībā uz tiesnešu amatu pieejamību, bet arī, piemēram, attiecībā uz dzimumu stereotipiem, pārredzamību saistībā ar iecelšanu amatos, darba un ārpusdarba pienākumu saskaņošanas iespējām vai mentorēšanas pieejamību; uzsver to, ka to sieviešu īpatsvars, kuras tiesu iestādēs strādā zemākos amatos (ieskaitot darbiniekus, kuri nav tiesu varas amatpersonas) uzskatāmi atšķiras no tiesās un prokuratūrās augstākos amatos strādājošo sieviešu īpatsvara; mudina dalībvalstis, jo īpaši augstākās izglītības jomā, pievērsties tiesu iestādēs strādājošajām sievietēm un veicināt pozitīvu attieksmi pret tiesnesēm;

23.  atgādina Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada kopīgo paziņojumu(10), kurā norādīts, ka dalībvalstīm, cik vien tas ir iespējams, un ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā izvirzīto mērķi sasniegt vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, vajadzētu nodrošināt sieviešu un vīriešu vienādu pārstāvību, kad tās izraugās kandidātus uz tiesneša amatu Eiropas Savienības Tiesas Vispārējā tiesā; mudina dalībvalstis šajā ziņā rādīt priekšzīmi;

24.  uzsver, ka, lai gan 2015. gadā vairāk nekā puse dalībvalstu palielināja tiesu sistēmai veltītos izdevumus uz vienu iedzīvotāju, nosakot tiesām nepieciešamos finanšu resursus, aprēķini joprojām ir vairāk balstīti uz pagātnes izmaksām, nevis faktisko darba slodzi vai tiesā iesniegto prasību skaitu;

25.  atzinīgi vērtē to, ka visās dalībvalstīs ir vairāk izmantoti alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, jo īpaši patērētājiem un tirgotājiem paredzētā Eiropas platforma strīdu izšķiršanai tiešsaistē (ODR);

26.  pieņem zināšanai to, ka trūkst datu par laulības lietām un lietām par vecāku atbildību; mudina Komisiju ES rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā iekļaut šos datus, kad dalībvalstis tos būs darījušas pieejamus, iespējams, šajā sakarā izvirzot vidēja termiņa mērķi, kas būtu sasniedzams pēc tam, kad būs pārskatīta Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību;

Neatkarība

27.  uzsver, neatkarība, kvalitāte un lietderība ir efektīvas tiesu sistēmas galvenie balsti, bet tiesu sistēma savukārt ir izšķirīgi svarīga, lai veicinātu tiesiskumu, taisnīgu tiesvedību un iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanos tiesu sistēmai; turklāt uzsver, ka tiesu sistēmas neatkarība ir demokrātijas neatņemama sastāvdaļa; uzskata, ka neatkarīgas tiesu sistēmas pamatā, no vienas puses, ir tas, ka nepastāv iejaukšanās vai spiediens no valdības vai politiķu aprindām vai ekonomiski ieinteresētām pusēm, un, no otras puses, efektīvas garantijas, ko sniedz tiesnešu statuss, amats un finansiālā situācija; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekama autonomija, lai aizsargātu kriminālvajāšanas iestādes no nepieņemamas politiskas ietekmes; tāpēc aicina Komisiju rezultātu apkopojumā iekļaut sadaļu, kas būtu veltīta prokuroru statusam un autonomijai; aicina Komisiju arī turpināt novērtēt tiesu neatkarības juridiskās garantijas, tostarp sadarbībā ar augstāko tiesu tīklu un Tiesu iestāžu padomju tīklu;

28.  norāda, cik svarīgi ir objektīvi, tas ir, no izpildvaras patvaļīgas rīcības brīvības pasargāti, un visaptveroši mehānismi attiecībā uz tiesnešu iecelšanu amatā, novērtēšanu, pārcelšanu vai atsaukšanu no amata;

o
o   o

29.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/bitstream/JRC104594/jrc104594__2017_the_judicial_system_and_economic_development_across_eu_member_states.pdf (2) http://www.instituteforlegalreform.com/uploads/sites/1/The_Growth_of_Collective_Redress_in_the_EU_A_Survey_of_Developments_in_10_Member_States_April_2017.pdf (3) http://eige.europa.eu/gender-statistics/dgs (4) http://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2016)007-e (5) OV C 378, 9.11.2017., 136. lpp. (6) “Milieu Ltd.” (2011). “Comparative study on access to justice in gender equality and anti-discrimination law”. Kopsavilkuma ziņojums, Eiropas Komisijas Tiesiskuma ĢD, Brisele. (7) https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?p=&Ref=CM/Rec(2010)12&Language=lanEnglish&Ver=original&BackColorInternet=C3C3C3&BackColorIntranet=EDB021&BackColorLogged=F5D383&direct=true (8) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596804/IPOL_STU(2017)596804_EN.pdf. (9) https://www.coe.int/t/dghl/cooperation/cepej/evaluation/default_en.asp (10) OV C 436, 24.12.2015., 1. lpp.