Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par ieslodzīto ar ES un Irānas dubultpilsonību stāvokli Irānā (2018/2717(RSP))

P8_TA(2018)0231 RC-B8-0254/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā(1), 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu(2), 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Irānu — pēdējā laikā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem(3) un 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu(4),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES ikgadējiem ziņojumiem par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā jauno ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 12. aprīļa Lēmumu (KĀDP) 2018/568(5), ar ko par vienu gadu (līdz 2019. gada 13. aprīlim) pagarina ierobežojošus pasākumus, kas saistīti ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kuru 2016. gada 16. aprīlī Teherānā pieņēma Komisijas priekšsēdētāja vietniece/Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federika Mogerīni un Irānas Islāma Republikas ārlietu ministrs Džavads Zarifs un kurā puses vienojās uzsākt cilvēktiesību dialogu un organizēt pieredzes apmaiņas braucienus starp ES un Irānu par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra gada ziņojumu un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja un ANO ģenerālsekretāra 2018. gada 23. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Irānas cietumos ir ieslodzītas vairākas personas ar ES un Irānas dubultpilsonību, tostarp pētnieks Ahmadreza Djalali, kuram ir Zviedrijas un Irānas dubultpilsonība un kuram, pamatojoties uz apsūdzību spiegošanā, netaisnīgā tiesas procesā ir piespriests nāvessods un tiek liegta piekļuve advokātam vai nepieciešamajai medicīniskajai aprūpei, neraugoties nenovēršamo soda izpildi un viņa slikto veselības stāvokli;

B.  tā kā Austrijas un Irānas pilsonis Kamran Ghaderi, dodoties uz Irānu darba darīšanās, tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem cietumā pēc tam, kad prokuratūra piespiedu kārtā bija panākusi viņa atzīšanos; tā kā Irānā apcietinājumā tiek turēta arī Nazanin Zaghari-Ratcliffe, kurai ir Lielbritānijas un Irānas pilsonība, kura strādāja kādā labdarības organizācijā un kurai ir diagnosticēta akūta depresija; tā kā 2018. gada aprīlī tika arestēts Lielbritānijas un Irānas pilsonis, akadēmisko aprindu pārstāvis Abbas Edalat un pret viņu vērstās apsūdzības vēl nav darītas zināmas;

C.  tā kā jau ilgāku laiku tiek piekopta prakse, ka tiek arestētas personas ar ES un Irānas dubultpilsonību, kuras pēc tam tiek ilgstoši turētas vieninieku kamerā un nopratinātas, tām netiek nodrošināts pienācīgs tiesas process, liegti konsulārā dienesta vai ANO vai humānās palīdzības organizāciju pārstāvju apmeklējumi, tiek rīkotas slepenas tiesas prāvas, kurās apcietinātajiem ir ierobežota piekļuve advokātam, tiek piespriesti ilgi cietumsodi, pamatojoties uz neskaidrām vai nenoteiktām apsūdzībām saistībā ar “valsts drošības” apdraudējumu vai un “spiegošanu”, un tiek rīkotas valsts sponsorētas, pret ieslodzītajām personām vērstas nomelnošanas kampaņas;

D.  tā kā Irāna ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), un saskaņā ar savām saistībām tai vajadzētu ievērot domas, apziņas un reliģijas brīvību, kā arī vārda brīvību, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību;

E.  tā kā Irāna turpina turēt apcietinājumā pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, cilvēktiesību aizstāvjus, vides aktīvistus un politiskos aktīvistus un nesen ir pieaudzis šādu arestu skaits; tā kā regulāri tiek ierosinātas lietas pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un politiskajiem aktīvistiem par viņu miermīlīgajām darbībām;

F.  tā kā Irānas cietumos ieslodzītajām personām ar dubultpilsonību ne vienmēr tiek ļauts sazināties ar juristu un nodrošināta taisnīga tiesa; tā kā praksē Irāna personas ar dubultpersonību uzskata tikai par Irānas pilsoņiem, kas ārvalstu vēstniecībām ierobežo iespējas piekļūt saviem apcietinājumā turētajiem pilsoņiem un aizturētajiem liedz piekļuvi konsulārajai aizsardzībai;

G.  tā kā vairāki politieslodzītie un personas, kuriem izvirzītas apsūdzības saistībā ar noziegumiem pret valsts drošību, ir cietuši no tā, ka aizturēšanas laikā viņiem nav bijusi pieejama pienācīga medicīniskā aprūpe, kā rezultātā ir radušās nopietnas sekas,

1.  nosoda Irānas varas iestāžu piekopto praksi pēc negodīgas tiesas prāvas turēt ieslodzījumā personas ar ES un Irānas dubultpilsonību; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem tās atbrīvot vai arī atkārtoti izskatīt viņu lietas atbilstoši starptautiskiem standartiem un saukt pie atbildības amatpersonas, kas vainīgas par minēto personu tiesību pārkāpumiem;

2.  pauž nopietnas bažas par to, ka bez prima facie pierādījumiem par nozieguma izdarīšanu tiek arestētas personas ar ES un Irānas dubultpilsonību tiklīdz tās ierodas Irānā; uzsver, ka šīs apcietināšanas kavē tiešu personisku kontaktu iespējas;

3.  pauž nožēlu par to, ka personas ar ES un Irānas dubultpilsonību tiek turētas Irānas cietumos sliktos apstākļos, un bieži vien tām pēc spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās ar varu liek atzīties izvirzītajās apsūdzībās;

4.  aicina Irānas varas iestādes garantēt, ka A. Djalali bez traucējumiem var kontaktēties ar savu advokātu un saņemt medicīnisko aprūpi, ja viņš to pieprasa; mudina Irānas varas iestādes atcelt viņam piespriesto nāves spriedumu un nekavējoties viņu atbrīvot, kā to prasa starptautiskā sabiedrība;

5.  aicina Irānas iestādes nodrošināt Kamran Ghaderi lietas atkārtotu izskatīšanu, lai garantētu, ka ir ievērotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, nekavējoties atbrīvot Nazanin Zaghari-Ratcliffe, kurai jau ir tiesības uz priekšlaicīgu atbrīvošanu, un nekavējoties darīt zināmas Abbas Edalat izvirzītās apsūdzības;

6.  aicina Irānas varas iestādes ievērot apsūdzēto pamattiesības saistībā ar piekļuvi sevis izraudzītam advokātam un tiesības uz taisnīgu tiesu, ņemot vērā Irānas starptautiskās saistības, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā;

7.  nosoda ar ticamiem ziņojumiem apstiprinātus spīdzināšanas gadījumus un citus nežēlīgas apiešanās veidus, kas jo īpaši tiek izmantoti nopratināšanas laikā, un aicina Irānas varas iestādes ievērot ieslodzīto personu cilvēka cieņu; pauž nožēlu par nežēlīgajiem un necilvēcīgajiem apcietinājuma apstākļiem un aicina Irānu nodrošināt, ka visi ieslodzītie saņemt pienācīgu medicīnisko aprūpi;

8.  prasa tiesu iestādēm ievērot taisnīgas tiesas un pienācīgas lietas izskatīšanas principus, sniegt aizdomās turētajiem piekļuvi juridiskajai palīdzībai, ļaut konsulātu darbiniekiem un ANO un humānās palīdzības organizāciju pārstāvjiem tos apmeklēt, kā arī nodrošināt šiem cilvēkiem pilnīgu piekļuvi medicīniskajai aprūpei un veselības aprūpes pakalpojumiem saskaņā ar Irānas starptautiskajām saistībām; aicina Irānu veikt vajadzīgos pasākumus ar mērķi pārskatīt tiesību aktus, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un advokāta pieejamību izmeklēšanas posmā, un izbeigt piespiedu atzīšanās, kas panāktas spīdzināšanas rezultātā;

9.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju izveidot iekšēju darba grupu ar mērķi atbalstīt ES pilsoņus, kuriem trešā valstī draud nāvessods vai acīmredzami netaisnīga tiesvedība, lai uzlabotu atbalstu, kas pieejams viņu valsts konsulārajos vai diplomātiskajos dienestos;

10.  aicina Irānas varas iestādes sadarboties ar ES dalībvalstu vēstniecībām Teherānā, lai izveidotu sarakstu ar personām ar ES un Irānas dubultpilsonību, kuras patlaban atrodas apcietinājumā Irānas cietumos, un cieši uzraudzīt katru atsevišķo gadījumu, ņemot vērā to, ka iedzīvotāju drošība un viņu pamattiesību aizsardzība ES ir ārkārtīgi svarīga;

11.  prasa atbrīvot visus Irānā apcietinājumā turētos cilvēktiesību aizstāvjus un pārtraukt visas pret viņiem vērstās iebiedēšanas darbības;

12.  atzinīgi vērtē to, ka ir ievērojami pastiprināti sodi par noziegumiem saistībā ar narkotiku apriti, par kuriem var piemērot nāvessodu, kā pirmo soli, ieviešot Irānā moratoriju nāvessoda izpildei;

13.  aicina Irānu pastiprināt sadarbību ar starptautiskiem cilvēktiesību mehānismiem, sadarbojoties ar īpašajiem referentiem un īpašajiem mehānismiem, tostarp apstiprinot šādu pilnvaru turētāju pieprasījumus iebraukt valstī; mudina Irānas varas iestādes i sevišķi nodrošināt, ka turpmākajam ANO īpašajam referentam jautājumos par cilvēktiesību stāvokli Irānā ir atļauts iebraukt valstī;

14.  atbalsta notiekošās diskusijas par cilvēktiesībām saistībā ar ES un Irānas augsta līmeņa dialogu, kas tika uzsāks pēc kopīgā visaptverošā rīcības plāna pieņemšanas; uzsver, ka ES joprojām ir apņēmusies turpināt paust savas bažas par cilvēktiesībām Irānā gan divpusējos, gan daudzpusējos forumos;

15.  atkārtoti norāda uz Irānas iesaisti cilvēktiesību dialogā un atzinīgi vērtē Irānas varas iestāžu gatavību turpināt šo dialogu;

16.  aicina PV/AP ar varas iestādēm apspriest jautājumus par apstākļiem cietumos un cilvēktiesību pārkāpumiem, un jo īpaši gadījumus saistībā ar personu ar ES un Irānas dubultpilsonību turēšanu cietumā Irānā, lai izbeigtu Irānas cietumos piekopto nežēlīgo un necilvēcīgo attieksmi pret ieslodzītajiem; aicina PV/AP un dalībvalstis regulāri paust Irānas iestādēm bažas par cilvēktiesību stāvokli, tostarp arī par politisko ieslodzīto un cilvēktiesību aizstāvju stāvokli, un vārda un biedrošanās brīvību;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Irānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0402. (2) OV C 408, 30.11.2017., 39. lpp. (3) OV C 153E, 31.5.2013., 157. lpp. (4) OV C 199E, 7.7.2012., 163. lpp. (5) OV L 95, 13.4.2018., 14. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par sieviešu tiesību aizstāvju situāciju Saūda Arābijā (2018/2712(RSP))

P8_TA(2018)0232 RC-B8-0259/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Saūda Arābiju, jo īpaši 2014. gada 11. marta rezolūciju par Saūda Arābiju, tās attiecībām ar ES un tās lomu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā(1), 2015. gada 12. februāra rezolūciju par Raif Badawi lietu(2) un 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Ali Mohammed al-Nimr lietu(3),

–  ņemot vērā 2015. gada Saharova balvas par domas brīvību un vārda brīvību piešķiršanu Saūda Arābijas blogerim Raif Badawi,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2018. gada 29. maija paziņojumu par nesen notikušajiem arestiem Saūda Arābijā, tostarp par Al-Rashid dinastijas prinča Nawaf Al-Rashid un mirušā dzejnieka Nawaf Talal Rasheed dēla Elhasan bin Abdul Aziz patvaļīgu aizturēšanu bez pienācīga tiesas procesa un pazušanu,

–  ņemot vērā Saūda Arābijas Valsts drošības aģentūras 2018. gada 18. maija paziņojumu par septiņu aizdomās turēto personu apcietināšana,

–  ņemot vērā jauno tiesību aktu projektu, ar ko aizliedz uzmākšanos un ko Saūda Arābijas “šūru” padome apstiprināja 2018. gada 28. maijā,

–  ņemot vērā ietekmi, kādu uz cilvēktiesībām gan valsts, gan reģionu līmenī atstāj Saūda Arābijas un citu pret Kataru vērsto valstu ieviestās sankcijas un ziņojums par Persijas līča krīzes ietekmi uz cilvēktiesībām, ko 2017. gada decembrī publicējis Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR),

–  ņemot vērā Saūda Arābijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē un ANO Sieviešu statusa komisijā (CSW), kā arī tās turpmāko dalību CSW Izpildpadomē no 2019. gada janvāra,

–  ņemot vērā komisāra Christos Stylianides runu Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) vārdā Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija debatēs par Saūda Arābijas ievēlēšanu par CSW dalībvalsti,

–  ņemot vērā Komitejas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2018. gada 9. marta noslēguma apsvērumus par trešo un ceturto apvienoto periodisko ziņojumu par Saūda Arābiju(4),

–  ņemot vērā kopīgo iesniegumu par Saūda Arābiju, ko 2018. gada 7. marta Sieviešu visa veida diskriminācijas izskaušanas komitejas 69. sesijā iesniedza organizācijas ALQST , Persijas līča Cilvēktiesību centra (GCHR) un Starptautisko Cilvēktiesību federācijas (FIDH) vārdā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš 2018. gada 15. maija Saūda Arābijas varas iestādes sieviešu tiesību aizstāvības aktivitāšu dēļ ir apcietinājušas septiņas sievietes — Loujain al-Hathloul, Aisha al-Mana, Madeha al-Ajroush, Eman al-Nafjan, Aziza al-Youssef, Hessah al-Sheikh, Walaa al-Shubbar, un četrus vīriešus — Ibrahim Fahad Al-Nafjan, Ibrahim al-Modeimigh, Mohammed al-Rabiah un Abdulaziz al-Meshaal; tā kā apcietinātie cilvēktiesību aizstāvji kopš tā laika ir apsūdzēti par atbalstu ārvalstnieku darbībām, par svarīgu valdības amatpersonu uzrunāšanu darboties savā labā un par ārvalstu aprindu finansēšanu ar mērķi destabilizēt valsti; tā kā minētie aktīvisti ir pazīstami ar savām kampaņām pret aizliegumu sievietēm vadīt automobili un par vīriešu aizbildniecības sistēmas atcelšanu; tā kā viņi tika apcietināti pirms plānotā aizlieguma sievietēm vadīt automobili atcelšanas 2018. gada 24. jūnijā;

B.  tā kā atbilstoši ziņojumiem Madeha al-Ajroush, Walaa al-Shubbar, Aisha al-Mana un Hessah al-Sheikh esot atbrīvotas 2018. gada 24. maijā;

C.  tā kā Loujain al-Hathloul lieta ir īpaši satraucoša, jo viņa tika pārvietota no Abū Dabī uz Saūda Arābiju pret viņas pašas gribu 2018. gada martā pēc viņas piedalīšanās pārskata sesijā par Saūda Arābiju ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejā; tā kā līdz viņas nesenajai apcietināšanai viņai tika piemērots ceļošanas aizliegums un pašlaik tiek ziņots, ka viņa kopā ar citiem aktīvistiem tiek turēta apcietinājumā bez tiesībām sarakstīties un sazināties;

D.  tā kā Saūda Arābija ir noteikusi visstingrākos ierobežojumus sievietēm, neraugoties uz nesenajām valdības reformām, kuru mērķis ir veicināt sieviešu tiesības nodarbinātības jomā; tā kā Saūda Arābijas politiskā un sociālā sistēma joprojām ir nedemokrātiska un diskriminējoša, tā padara sievietes par otrās šķiras pilsoņiem, nepieļauj nekādu reliģijas un ticības brīvību, nopietni diskriminē valstī daudzos viesstrādniekus un paredz smagas represijas pret visiem, kas pauž iebildumus;

E.  tā kā izmeklēšana un lietas izskatīšana vēl nav pabeigta un informāciju par šādu apcietināšanu ir grūti iegūt, ņemot vērā ierobežoto informāciju, ko sniedz Saūda Arābijas iestādes;

F.  tā kā 2018. gada 25. maijā Saūda Arābijas iestādes arestēja pazīstamo cilvēktiesību aizstāvi Mohammed al-Bajadi, kas ir tās aizliegtās Saūda Arābijas pilsonisko un politisko tiesību asociācijas dibinātājs, kura apsūdzēja drošības spēkus pārkāpumos;

G.  tā kā dažas dienas pēc cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanas īstenošanas valdībai pakļautie plašsaziņas līdzekļi un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas sāka ļaunprātīgu nomelnošanas kampaņu, viņus dēvējot par nodevējiem, kas rada draudus valsts drošībai; tā kā eksperti uzskata, ka pašreiz īstenotā nomelnošanas kampaņa pret cilvēktiesību aizstāvjiem ļauj nojaust par nodomu galu galā viņiem noteikt ļoti bargu sodu;

H.  tā kā Saūda Arābijas sabiedrība pakāpeniski, bet nepārtraukti mainās un tā kā Saūda Arābijas iestādes ir pieņēmušas virkni pasākumu, lai uzlabotu sieviešu kā vienlīdzīgu pilsoņu lomas atzīšanu, piemēram, piešķirot tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, nodrošinot viņām piekļuvi konsultatīvajā “šura” padomē un Valsts cilvēktiesību padomē, atceļot aizliegumu sievietēm vadīt automobili un atļaujot viņām apmeklēt sabiedriskus sporta pasākumus;

I.  tā kā 2030. gada reformu vīzijas darba kārtībai, kas paredz ekonomikas un sociālo pāreju valstī, balstoties uz pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, vajadzētu būt reālai iespējai Saūda Arābijas sievietēm nodrošināt sev likumīgu emancipāciju, kas ir būtiski svarīga tam, lai viņas varētu pilnībā baudīt savas tiesības saskaņā ar CEDAW; tā kā nesenais sieviešu tiesību aktīvistu apcietināšanas vilnis, šķiet, ir pretrunā minētajam mērķim un var novērst uzmanību no reformu programmas;

J.  tā kā Saūda Arābijas kroņprincis Salman bin Muhammad Al Saud piedāvāja retorisku atbalstu sieviešu tiesību reformām, jo īpaši ceļojumu laikā Eiropā un ASV, bet šādas reformas līdz šim ir bijušas ierobežotas, un vīriešu aizbildniecības sistēma, kas nopietni kavē sieviešu tiesību īstenošanu, joprojām lielā mērā darbojas; tā kā viņš turklāt uzraudzīja plašās pazīstamo aktīvistu, advokātu un cilvēktiesību aizstāvju apspiešanas, kuras ir pieņēmušās spēkā, kopš viņš pastiprināja kontroli pār valsts drošības iestādēm;

K.  tā kā Saūda Arābijā ir spēkā daudzi diskriminējoši tiesību akti, jo īpaši tiesību normas, kas nosaka personas statusu, ieceļojošo darba ņēmēju sieviešu stāvokli, civilstāvokļa aktu kodeksu, Darba kodeksu, pilsonības likumu un vīriešu aizbildniecības sistēmu, kurā sievietes var īstenot savas CEDAW noteiktās tiesības tikai ar sava vīriešu dzimuma aizbildņa atļauju;

L.  tā kā Saūda Arābijā darbojas plaša cilvēktiesību aizstāvju interneta kopiena un tajā ir lielākais skaits Twitter lietotāju Tuvajos Austrumos; tā kā organizācija “Reportieri bez robežām” ir iekļāvusi Saūda Arābiju “Interneta ienaidnieku” sarakstā tādēļ, ka šīs valsts plašsaziņas līdzekļiem un internetam tiek piemērota cenzūra un tiek sodīti tie, kuri kritizē valdību vai reliģiju; tā kā vārda brīvība un preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir ārkārtīgi svarīgs demokratizācijas un reformu priekšnosacījums un katalizators, un tām ir būtiska nozīme varas kontrolēšanā; tā kā 2015. gada Saharova balvas laureāts Raif Badawi joprojām atrodas apcietinājumā vienīgi par to, ka miermīlīgi pauda savus uzskatus;

M.  tā kā Saūda Arābijai piešķirtais ANO tautas attīstības indekss 2015. gadā ir 0.847, kas to ierindo 38. vietā no 188 valstīm un teritorijām; tā kā Saūda Arābijai piešķirtais ANO dzimumu nevienlīdzības indekss ir 0.257, kas to ierindo 50. vietā no 159 valstīm 2015. gadā; tā kā Saūda Arābija bija 138. vietā no 144 valstīm 2017. gada Pasaules dzimumu atšķirību ziņojumā, ko publicē Pasaules Ekonomikas forums;

N.  tā kā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja uzskata Saūda Arābijas vispārējo iebildumu pret CEDAW par nesaderīgu ar minētās konvencijas priekšmetu un mērķi un par nepieļaujamu saskaņā ar tās 28. pantu; tā kā Saūda Arābija, 2013. gadā iesniedzot veiksmīgu pieteikumu dalībai ANO Cilvēktiesību padomē, pauda apņemšanos „ievērot visaugstākos cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības standartus”,

1.  aicina Saūda Arābijas iestādes pārtraukt visu veidu apspiešanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī, kā arī to, kas vērsta pret Eman al-Nafjan, Aziza al-Youssef, Loujain al-Hathloul, Aisha al-Mana, Madeha al-Ajroush, Hessah al-Sheikh, Walaa al-Shubbar, Mohammed al-Rabiah un Ibrahim al-Mudeimigh, un visiem citiem cilvēktiesību aizstāvjiem valstī, lai viņi varētu veikt savu darbu bez nepamatotiem šķēršļiem un bailēm no atriebības;

2.  nosoda Saūda Arābijā īstenotās represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp sieviešu tiesību aizstāvjiem, kas grauj uzticību reformu procesam valstī; aicina Saūda Arābijas valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un citas pārliecības dēļ ieslodzītās personas, kas aizturētas un notiesātas tikai tāpēc, ka izmantojušas vārda brīvību un miermīlīgi darbojušās cilvēktiesību jomā; pauž nosodījumu par nepārtraukto, sistēmisko diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm Saūda Arābijā;

3.  atzinīgi vērtē Saūda Arābijas sieviešu un sieviešu tiesību aizstāvjus, kuri cenšas novērst jebkādu negodīgu un diskriminējošu attieksmi, un tos, kuri ir aizstāvējuši cilvēktiesības, neraugoties uz grūtībām, ar ko saskārušies;

4.  atzinīgi vērtē solījumu atcelt aizliegumu sievietēm vadīt automobili valstī, kas ir daļa no 2030. gada vīzijas darba kārtības;

5.  uzsver, ka attieksmei pret visiem aizturētajiem, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, kas atrodas apcietinājumā, ir jāatbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Principu kopumā par visu personu aizsardzību, kurām piemērots jebkāds apcietinājuma vai brīvības atņemšanas veids, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1988. gada 9. decembra Rezolūciju 43/173;

6.  norāda, ka starptautiskie, jo īpaši ES reģistrētie, autobūves uzņēmumi vēl pirms aizlieguma sievietēm vadīt automobili atcelšanas ir iesaistījušies dzimumorientētas reklāmas izvietošanā;

7.  pauž lielas bažas par vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, izplatību Saūda Arābijā, par to joprojām lielā mērā netiek ziņots, tā netiek reģistrēta un to pamato ar tādiem iemesliem kā, piemēram, vajadzību disciplinēt sievietes vīriešu aizbildniecībā; mudina Saūda Arābijas iestādes pieņemt visaptverošus tiesību aktus, lai precīzāk noteiktu un paredzēt kriminālatbildību par jebkādu ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm, jo īpaši par izvarošanu, laulātās izvarošanu, seksuālu uzbrukumu un seksuālu uzmākšanos, un novērst visus šķēršļus, kas liedz sievietēm piekļuvi tiesu iestādēm;

8.  pauž satraukumu par pastāvošo vīriešu aizbildniecības sistēmu, saskaņā ar kuru atļauja no vīriešu dzimuma aizbildņa joprojām ir vajadzīga vairākās jomās, tostarp ceļošanai ārvalstīs, piekļuvei veselības aprūpes pakalpojumiem, izvēloties dzīvesvietu, laulībām, sūdzības iesniegšanai tiesu sistēmā, atstājot valsts patversmi vardarbībā cietušām sievietēm vai aizturēšanas centru; uzsver, ka šī sistēma atspoguļo dziļi iesakņojušos patriarhālo sistēmu, kas valda valstī;

9.  aicina Saūda Arābijas iestādes pārskatīt 2015. gada decembra likumu par apvienībām un fondiem, lai ļautu sievietēm aktīvistēm apvienoties un strādāt brīvi un neatkarīgi, kā arī nepieļautu lieku iejaukšanos viņu darbā; turklāt mudina pārskatīt pretterorisma likumu, kibernoziedzības apkarošanas likumu un preses un publikāciju likumu, kurus regulāri izmanto, lai vajātu cilvēktiesību aizstāvjus, kā arī pārskatīt visus diskriminējošos noteikumus valsts tiesību sistēmā;

10.  aicina Saūda Arābijas iestādes ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, atcelt iebildes pret CEDAW un ratificēt CEDAW fakultatīvo protokolu, lai Saūda Arābijas sievietes var pilnībā izmantot tiesības, kas viņām noteiktas minētajā konvencijā, un izbeigt bērnu laulības, piespiedu laulības un ģērbšanās stila uzspiešanu sievietēm; mudina Saūda Arābiju sniegt pastāvīgu uzaicinājumu ANO Cilvēktiesību padomes visu ANO īpašo procedūru dalībniekiem iebraukšanai valstī;

11.  aicina Saūda Arābijas iestādes atļaut neatkarīgas preses un plašsaziņas līdzekļu darbību un nodrošināt visu Saūda Arābijas iedzīvotāju vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; nosoda represijas, kas tiek vērstas pret cilvēktiesību aizstāvjiem un protestētājiem, kuri piedalās miermīlīgās demonstrācijās; uzsver, ka juridisko pamattiesību miermīlīga aizstāvēšana, organizējot kampaņas, vai kritisku piezīmju izteikšana sociālajos tīklos ir neatņemamu tiesību izpausme; mudina Saūda Arābijas iestādes atcelt ierobežojumus, kas vērsti pret cilvēktiesību aizstāvjiem un kas tiem aizliedz paust viedokli sociālajos un starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos;

12.  atgādina, ka Saūda Arābiju ievēlēja ANO Sieviešu statusa komisijā ar dažu ES dalībvalstu atbalstu;

13.  aicina PV/AP, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenotas ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, un paplašināt minēto aizstāvju, jo īpaši sieviešu cilvēktiesību aizstāvju, aizsardzību un atbalstu viņiem;

14.  prasa ES iesniegt priekšlikumu rezolūcijai par cilvēktiesību aizstāvju situāciju Saūda Arābijā nākamajā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā; prasa ES nākamajā Cilvēktiesību padomē un Sieviešu statusa komisijā izvirzīt jautājumu par dalību tajās valstīm ar apšaubāmu reputāciju cilvēktiesību jomā, tostarp attiecībā uz sieviešu tiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesību; prasa ES ierosināt ANO Cilvēktiesību padomē iecelt īpašu referentu cilvēktiesību jautājumos Saūda Arābijā;

15.  prasa ES iekļaut diskusijas par cilvēktiesībām, jo īpaši par sieviešu cilvēktiesību aizstāvju situāciju, kā pastāvīgu darba kārtības punktu ikgadējā ES un Persijas līča Sadarbības padomes augstākā līmeņa sanāksmē, kā arī citos divpusējos un daudzpusējos forumos; aicina Padomi ieviest mērķtiecīgus pasākumus pret personām, kas atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; norāda, ka Chaillot balvas par cilvēktiesību veicināšanu Persijas līča sadarbības padomes reģionā piešķiršanas noteikumi paredz tās piešķiršanu tikai tiem, kuri ir likumīgi reģistrēti un darbojas “konstruktīvā sadarbībā ar iestādēm”;

16.  aicina EĀDD un Komisiju aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības grupas un privātpersonas, kas aizsargā cilvēktiesības Saūda Arābijā, tostarp organizējot cietuma apmeklējumus, uzraugot tiesas procesus un paužot publiskus paziņojumus;

17.  mudina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis turpināt dialogu ar Saūda Arābiju par cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un valsts problemātisko lomu reģionā; pauž gatavību uzturēt konstruktīvu un atklātu dialogu ar Saūda Arābijas iestādēm, tostarp parlamenta deputātiem, īstenojot savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā; prasa nodrošināt pieredzes apmaiņu tieslietu un juridiskajos jautājumos, lai stiprinātu individuālo tiesību aizsardzību Saūda Arābijā;

18.  aicina Saūda Arābijas iestādes pārtraukt turpmāku Raif Badawi pēršanu un viņu atbrīvot nekavējoties un bez nosacījumiem, jo viņš ir ieslodzītais pārliecības dēļ, proti, ieslodzīts un notiesāts tikai tāpēc, ka izmantojis vārda brīvību; prasa ES turpināt izvirzīt jautājumu saistībā ar viņa lietu visa veida augsta līmeņa saziņā;

19.  aicina Saūda Arābijas iestādes nekavējoties noteikt moratoriju attiecībā uz nāvessoda piemērošanu, kas būtu solis virzienā uz tā pilnīgu atcelšanu; prasa pārskatīt visus noteiktos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka to tiesas prāvas atbilst starptautiskajiem standartiem;

20.  aicina Saūda Arābijas iestādes pārtraukt naida kurināšanu un diskrimināciju pret reliģiskām minoritātēm, kā arī pret citiem indivīdiem un grupām, kas pakļauti cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Saūda Arābija īsteno pret ārvalstu pilsoņiem, tostarp to citu valstu valstspiederīgajiem, kuri pieder citai reliģijai;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram, Sieviešu statusa komisijai, ANO Cilvēktiesību padomei, Viņa Majestātei karalim Salman bin Abdulaziz Al Saud un kroņprincim Mohammad bin Salman Al Saud, Saūda Arābijas Karalistei un Saūda Arābijas Karalistes Nacionālā dialoga centra ģenerālsekretāram.

(1) OV C 378, 9.11.2017., 64. lpp. (2) OV C 310, 25.8.2016., 29. lpp. (3) OV C 349, 17.10.2017., 34. lpp. (4) CEDAW/C/SAU/CO/3-4.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par Sudānu, it īpaši Noura Hussein Hammad stāvokli (2018/2713(RSP))

P8_TA(2018)0233 RC-B8-0265/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Sudāna ir pievienojusies kopš 1986. gada,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kurai Sudāna ir pievienojusies kopš 1990. gada,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. decembra rezolūciju par bērnu, agrīnām un piespiedu laulībām,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1979. gadā, un Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (DEVAW), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1993. gadā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 62/149, kuru iesniedza ES, kura atkārtoti apstiprināta 2008., 2010., 2012., 2014. un 2016. gadā un kurā prasīts moratorijs nāvessodam,

–  ņemot vērā 1981. gadā pieņemto Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību hartas pirmo protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā,

–  ņemot vērā 16. un 21. pantu Āfrikas Hartā par bērna tiesībām un labklājību, kas stājās spēkā 1999. gada 29. novembrī,

–  ņemot vērā steidzamo apelācijas vēstuli par Noura Hussein Hammad lietu, ko Āfrikas Bērna tiesību un labklājības ekspertu komiteja (ACERWC) 2018. gada 17. maijā nosūtīja Sudānas Republikai,

–  ņemot vērā Sudānas 2005. gada Konstitūciju,

–  ņemot vērā 96. pantu (cilvēktiesību klauzulu) Kotonū nolīgumā, ko Sudānas valdība parakstīja 2005. gadā,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Noura Hussein Hammad viņas ģimene piespieda doties laulībā ar Abdulrahman Hammad, kad viņa bija 16 gadus vecs bērns; tā kā Noura ir paziņojusi, ka viņu pirmo reizi izvaroja viņas vīrs, izmantojot viņa ģimenes locekļu palīdzību; tā kā saskaņā ar viņas liecībām 2017. gada 2. maijā trīs vīrieši turēja Noura Hussein, kamēr Abdulrahman viņu izvaroja; tā kā Noura nodūra savu vīru pašaizsardzības nolūkā, kad viņš mēģināja viņu vēlreiz izvarot nākamajā dienā; tā kā pēc tam medicīniskā izmeklēšana parādīja, ka viņa tika arī ievainota cīņā ar vīru;

B.  tā kā Noura Hussein Hammad tika turēta Omdurmanas cietumā līdz 2018. gada 29. aprīlim, kad viņa tika notiesāta par slepkavību ar iepriekšēju nodomu; tā kā Noura Hussein Hammad, kurai tagad ir 19 gadi, Omdurmanas Centrālā krimināltiesa piespieda nāvessodu par to, ka viņa nogalināja vīrieti, ar kuru viņas tēvs viņai bija licis apprecēties; tā kā sprieduma pieņemšanas laikā vīrieša ģimene nāvessodu izvēlējās kā piemērotu sodu N. H. Hussein; tā kā ir iesniegta apelācija pret viņai piespriesto sodu;

C.  tā kā ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojs ievāca informāciju, ka N. H. Hussein piespiedu laulības, izvarošanu un cita veida ar dzimumu saistītu vardarbību pret viņu tiesa neņēma vērā kā pierādījumus soda mīkstināšanai; tā kā ANO eksperts patvaļīgu nāvessodu jautājumos norādīja, ka nāvessoda piemērošana gadījumā, ja ir skaidri pierādījumi par pašaizsardzību, ir kvalificējama kā patvaļīga nogalināšana;

D.  tā kā Sudāna ierindojas 165. vietā no 188 valstīm gan tautas attīstības indeksā (TAI), gan ANO dzimumu nevienlīdzības indeksā; tā kā ANO Bērnu tiesību komiteja (CRC) un ANO Cilvēktiesību komiteja pauda nopietnas bažas par sieviešu cilvēktiesību stāvokli Sudānā; tā kā Sudānas tiesību sistēma balstās uz islāma šariata likumiem; tā kā pierādījumi liecina, ka tad, ja sievietes nav politiski, kulturāli un ekonomiski vienlīdzīgas ar vīriešiem, tās tiks pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai neatkarīgi no viņu ticības, rases vai tautības;

E.  tā kā Sudānas Konstitūcija paredz, ka “valsts aizsargā sievietes no netaisnības un veicina dzimumu līdztiesību”; tā kā ANO īpašā pārstāve jautājumos par seksuālo vardarbību konfliktu laikā Pramila Patten pēc Sudānas apmeklējuma 2018. gada 18.–25. februārī norādīja, ka Sudānā ir dziļi iesakņojusies seksuālās vardarbības noliegšanas kultūra; tā kā piespiedu laulības, izvarošanu laulībā, vardarbību un ar dzimumu saistītu vardarbību Sudānā uzskata par normālu un visi minētie vardarbības veidi tiek attaisnoti, pamatojoties uz tradīcijām, kultūru un reliģiju; tā kā līdz šim Īpašā prokuratūra nav izmeklējusi nevienu lietu par seksuālo vardarbību saistībā ar konfliktiem;

F.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) mandāts novērst nesodāmību par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu ietver arī noziegumus, ar ko bieži saskaras sievietes, tostarp dažāda veida seksuālus un ar dzimumu saistītus noziegumus; tā kā SKT 2009. gada 4. martā izdeva Sudānas Republikas prezidenta Omar Al Bashir aresta orderi par pieciem apsūdzības punktiem saistībā ar noziegumiem pret cilvēci — slepkavību, iznīcināšanu, piespiedu pārvietošanu, spīdzināšanu un izvarošanu;

G.  tā kā ir uzsākta globāla kampaņa “Par taisnīgumu Noura Hussein Hammad”, cenšoties panākt nāvessoda atcelšanu; tā kā līdz 2018. gada maijam gandrīz viens miljons cilvēku ir parakstījuši lūgumrakstu “Par taisnīgumu Noura Hussein Hammad”; tā kā aizstāvības advokātu iebiedēšana ir uzbrukums taisnīgas tiesas procesam un tā kā izvarotajai Noura Hussein Hammad ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts;

H.  tā kā Noura Hussein Hammad lieta ir pievērsusi starptautisko uzmanību sieviešu tiesībām un jautājumiem par piespiedu laulībām un izvarošanu laulībā Sudānā, kur minimālais vecums laulībām ir tikai 10 gadi; tā kā izvarošanu laulībā Sudānas likumi atzina tikai 2015. gadā; tā kā tiesu iestādes tomēr atsakās to atzīt par noziegumu;

I.  tā kā sieviešu un bērnu tiesību aktīvisti arvien vairāk rīko kampaņas pret meiteņu piespiedu laulībām un laulībām ar nepilngadīgām meitenēm, kas Sudānā ir plaši izplatīta parādība; tā kā viens no Eiropas Savienības Dzimumu līdztiesības rīcības plāna 2016.–2020. gadam mērķiem ir visu vardarbības pret sievietēm un meitenēm veidu, tostarp agrīnu un piespiedu laulību, novēršana un reaģēšana uz tiem;

J.  tā kā Human Rights Watch (HRW) un ANO neatkarīgais eksperts Sudānas jautājumos savā 2017. gada pasaules ziņojumā norādīja, ka Sudānas drošības spēki ir izmantojuši seksuālo vardarbību, iebiedēšanu un cita veida ļaunprātīgu rīcību, lai apklusinātu sieviešu cilvēktiesību aizstāvjus visā valstī; tā kā Noura Hussein Hammad advokātam Nacionālais izlūkošanas un drošības dienests (NISS) aizliedza noturēt preses konferenci arvien intensīvākas iebiedēšanas kampaņas apstākļos; tā kā Sudānas galvaspilsētā Hartūmā ar cietušajiem un izdzīvojušajiem ar dzimumu saistītā vardarbībā strādājošās nevalstiskās organizācijas SEEMA direktors Nahid Gabralla vairākas reizes tika apcietināts, kad organizēja kampaņu Noura Hussein Hammad atbalstam, jo Sudāna uzliek ierobežojumus vārda brīvībai;

K.  tā kā Sudāna ir viena no septiņām valstīm, kas vēl nav pievienojušās Konvencijai par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

L.  tā kā ES pašlaik finansē projektus EUR 275 miljonu vērtībā Sudānā, galvenokārt izmantojot Eiropas Attīstības fondu (EAF), Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un Drošības un miera veicināšanas instrumentu (IcSP); tā kā Sudāna nav ratificējusi pārskatīto Kotonū nolīguma redakciju;

M.  tā kā sievietes Sudānā cieš no diskriminācijas, patvaļīgiem arestiem un pazemojošiem sodiem; tā kā ANO neatkarīgais eksperts Sudānas jautājumos uzskata, ka tā dēvētie noziegumi pret sabiedrības morāli, piemēram, tādi, ko piedēvē sievietēm, kuras uzskata par nepiedienīgi apģērbtām, kopā ar miesassodu pazemojumu pārkāpj starptautiskos cilvēktiesību standartus; tā kā Sudānas Krimināllikuma 151., 152., 154. un 156. pants pastiprina ierobežojumus sievietēm un viņu apģērbam un uzvedībai publiskās vietās; tā kā šo likumi pārkāpumi ir sodāmi ar naudassodiem un dažos gadījumos pat ar pēršanu,

N.  tā kā ES atbalsta Sudānu ar dažāda veida attīstības un humāno palīdzību, kā arī sniedz atbalstu ļoti pretrunīgi vērtētajām šīs valsts robežkontroles un cilvēktirdzniecības un kontrabandas apkarošanas operācijām, cita starpā izmantojot tā dēvēto ROCK projektu;

1.  pauž nožēlu un nosoda nāvessoda piespriešanu Noura Hussein Hammad; aicina Sudānas iestādes atcelt piespriesto nāvessodu un pilnībā ņemt vērā to, ka N. H. Hussein rīkojās pašaizsardzības nolūkos pret vīrieša un viņa līdzdalībnieku mēģinājumu izvarot;

2.  aicina Sudānas iestādes ievērot valsts tiesību aktus un starptautiskos cilvēktiesību standartus, tostarp Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā, kā arī Āfrikas Savienības Tiesas protokolu, kas pieņemts 2003. gada 11. jūlijā; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajiem standartiem nāvessoda piespriešana gadījumā, ja ir skaidri pierādījumi par pašaizsardzību, ir kvalificējama kā patvaļīga nogalināšana, jo īpaši gadījumos, kad sievietes tiek apsūdzētas par slepkavību, aizstāvot sevi;

3.  atgādina Sudānas iestādēm par to pienākumu garantēt pamattiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu; uzstāj, ka ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka Noura Hussein Hammad lietas izskatīšana tiesā patiešām atbilst visaugstākajiem taisnīguma un pienācīga procesa standartiem;

4.  atkārtoti norāda, ka Sudānā ir obligāti jāpārskata un jāreformē svarīgi likumi, tostarp 2010. gada Nacionālās drošības akts un plašsaziņas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību reglamentējošie likumi, lai panāktu to atbilstību starptautiskajiem standartiem, kuri atbalsta vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības; pauž bažas par plašajām aizturēšanas un apcietināšanas pilnvarām, kuras piešķirtas NISS, kas patvaļīgi aiztur un apcietina cilvēkus, pret kuriem daudzos gadījumos tiek vērsta spīdzināšana un cita veida slikta izturēšanās, turklāt NISS amatpersonām ir imunitāte pret kriminālvajāšanu;

5.  norāda, ka, kamēr lietā vēl turpinās tiesas process, Sudānas iestādēm joprojām ir pienākums parādīt, ka tās neattaisno izvarošanu vai ar dzimumu saistītu vardarbību, un tāpēc glābt dzīvību jaunajai sievietei, kuras eksistence jau ir izpostīta tādu iemeslu dēļ, ko viņa nevarēja kontrolēt; aicina Sudānas iestādes nodrošināt, ka visas lietas, kas saistītas ar vardarbību dzimuma dēļ, tostarp izvarošanu laulībā un vardarbību ģimenē, tiek izmeklētas un vainīgie tiek saukti pie atbildības; mudina Sudānas iestādes novērst bērnu un piespiedu laulības un izvarošanu laulībā;

6.  mudina Sudānas iestādes veikt tūlītēju, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par apgalvojumiem, kas vērsti pret Sudānas drošības spēkiem par vardarbības, iebiedēšanas un cita veida ļaunprātīgas izturēšanās izmantošanu pret sievietēm;

7.  pauž nožēlu par to, ka NISS aizliedza preses konferenci, ko Noura Hussein Hammad aizstāvju grupa organizēja pēc viņas notiesāšanas; stingri nosoda vardarbību pret cilvēktiesību aktīvistiem un advokātiem saistībā ar Noura Hussein Hammad lietu;

8.  mudina Sudānas iestādes nodrošināt pilnīgu aizsardzību Noura Hussein Hammad fiziskajai un psiholoģiskajai integritātei viņas ieslodzījuma laikā, tāpat arī attiecībā uz viņas advokātiem un ģimeni;

9.  atkārtoti pauž savu stingro nostāju pret jebkādu nāvessoda piemērošanu neatkarīgi no apstākļiem; uzskata, ka nāvessods ir pretrunā cilvēka cieņai un ir nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās; aicina Sudānas iestādes ievērot ANO nāvessoda moratoriju; aicina Sudānu ratificēt Konvenciju pret spīdzināšanu (CAT) un Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

10.  norāda Sudānas iestādēm, ka labāka sieviešu cilvēktiesību aizsardzība un kriminālatbildības noteikšana par izvarošanu laulībā varētu palīdzēt izglābt daudzas dzīvības un novērst tādus gadījumus kā Noura Hussein Hammad lietā;

11.  stingri nosoda agrīnas un piespiedu laulības un vardarbību pret sievietēm un meitenēm Sudānā un citviet; norāda, ka pašreizējā apelācija pret spriedumu N. H. Hussein lietā aprobežojas vienīgi ar formālajiem un juridiskajiem notiesāšanas aspektiem, neaplūkojot faktus, un ir nepietiekama saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Sudāna ir ratificējusi; mudina iestādes īstenot Bērnu tiesību komitejas ieteikumu un grozīt likumu par personas statusu, palielinot vecumu, kurā laulība ir likumīgi atļauta;

12.  apņēmīgi prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt, ka projektu kopīgā īstenošanā ar Sudānas iestādēm tiek ievērots kaitējuma nenodarīšanas princips, kas ļautu izslēgt no sadarbības tos dalībniekus, kuri ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Sudānas prezidentam, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija lēmums par Antonio Mura iecelšanu atlases komitejā, kura izveidota saskaņā ar 14. panta 3. punktu Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulā (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (2018/2071(INS))

P8_TA(2018)0234 B8-0237/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 14. panta 3. punktu Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulā (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei(1),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšlikumu (B8-0237/2018),

–  ņemot vērā Reglamentu,

A.  tā kā Antonio Mura atbilst Padomes Regulas (ES) 2017/1939 14. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem,

1.  ierosina iecelt Antonio Mura atlases komitejā;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija normatīvā rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par manipulācijām ar mehānisko transportlīdzekļu odometriem: ES tiesiskā regulējuma pārskatīšana (2017/2064(INL))

P8_TA(2018)0235 A8-0155/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. panta 1.punktu un 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/45/ES(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/47/ES(2),

–  ņemot vērā Komisijas Regulu (ES) 2017/1151(3), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 661/2009(4), Komisijas Regulu (EK) Nr. 692/2008(5) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Noteikumus Nr. 39(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par CARS 2020: ceļā uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Eiropas autobūves nozari(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) 2017. gada novembra pētījumu “Odometer tampering: measures to prevent it”(8) (“Odometru izmainīšana: manipulāciju novēršanas pasākumi”) un tam pievienoto Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu “Odometer manipulation in motor vehicles in the EU” (“Manipulācijas ar odometriem mehāniskajos transportlīdzekļos Eiropas Savienībā”)(9),

–  ņemot vērā Eiropas Transportlīdzekļu un vadītāju reģistrācijas iestāžu asociācijas galīgo ziņojumu “Vehicle Mileage Registration” (“Transportlīdzekļu nobraukuma reģistrācija”)(10),

–  ņemot vērā Komisijas pētījumu “Consumer Market Study on the Functioning of the Market for Second-Hand Cars from a Consumer’s perspective” (“Patērētāju tirgus pētījums par lietotu automobiļu tirgus darbību no patērētāju viedokļa”),

–  ņemot vērā 2016. gada 11. aprīļa Rakstisko deklarāciju Nr. 0030/2016 par cīņu pret nobraukuma rādījumu viltošanu lietoto automobiļu tirgū,

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0155/2018),

Pašreizējā situācija

A.  tā kā manipulācijas ar odometra rādījumiem, proti, apzināta nelikumīga rīcība, mainot odometra uzrādīto reālo transportlīdzekļa nobraukumu, ir nopietna un visā Savienībā plaši izplatīta problēma, jo īpaši pārrobežu tirdzniecībā, un kaitē trešām valstīm, kuras no Savienības importē lietotos automobiļus;

B.  tā kā ekonomiskais ieguvums no manipulācijām ar odometra rādījumiem var būt ievērojams, ņemot vērā nepieciešamā aprīkojuma zemās cenas un mākslīgi palielināto lietotu automobiļu vērtību; tā kā pētījumos tiek lēsts, ka iekšzemes tirdzniecībā manipulēto lietoto transportlīdzekļu īpatsvars ir no 5 % līdz 12 % un pārrobežu tirdzniecībā tas ir no 30 % līdz 50 %, visā Savienībā radot kopējo ekonomisko kaitējumu EUR 5,6–9,6 miljardiem;

C.  tā kā nobraukums ir viens no vissvarīgākajiem parametriem, uz kā pamata pircējs var novērtēt transportlīdzekļa tehnisko stāvokli, un tā kā tas būtiski ietekmē transportlīdzekļa tirgus vērtību;

D.  tā kā odometra rādījumi tiek saglabāti un digitāli uzrādīti, bet piekļuve tiem no ārpuses manipulācija nolūkā ir vienkārši izpildāma, jo odometru aizsardzības līmenis ir zemāks nekā pārējiem transportlīdzekļa komponentiem;

E.  tā kā manipulācijas ar odometra rādījumiem rada kaitējumu patērētājiem, lietoto automobiļu tirgotājiem, apdrošinātājiem un līzinga sabiedrībām, savukārt krāpnieki gūst no tā labumu, un tā kā ir jāatrod tehniskie risinājumi, lai neprofesionāļiem apgrūtinātu manipulācijas ar odometru rādījumiem;

F.  tā kā automobiļu ar manipulētiem odometriem pārāk lielais nolietojums negatīvi ietekmē ceļu satiksmes drošību; tā kā šādu automobiļu pircējiem var nākties saskarties ar lielākām nekā gaidīts apkopes un remonta izmaksām, jo automobiļi netiek pārbaudīti atbilstoši to faktiski nobrauktajiem kilometriem;

G.  tā kā automobiļiem ar manipulētiem odometriem var būt lielāks degvielas patēriņš un augstākas piesārņotāju emisijas nekā gaidīts, tādējādi pārkāpjot tipa apstiprinājuma tiesību aktu ilgizturības prasības;

H.  tā kā Savienības lietotu automobiļu tirgum, kurš ir divas līdz trīs reizes lielāks nekā jauno automobiļu tirgus, ir viszemākā patērētāju uzticība salīdzinājumā ar citu preču tirgiem, saskaņā ar Komisijas Patēriņa tirgu rezultātu pārskatu 2014. gadam(11) un manipulācijas ar odometriem būtiski samazina patērētāju uzticību lietotu preču tirgotājiem un tādējādi kropļo iekšējā tirgus darbību un godīgu konkurenci;

I.  tā kā patērētāji nav pietiekami informēti par iespējamiem veidiem, kā novērst manipulācijas ar lietotu automobiļu odometru rādījumiem, un par nobraukumu uzraudzības paņēmieniem un krāpšanās novēršanu šajā jomā, kā arī veidiem, kā piekļūt šiem paņēmieniem;

J.  tā kā daudzas dalībvalstis joprojām nespēj sniegt patērētājiem vajadzīgos instrumentus, kas tiem ļautu pārbaudīt lietota transportlīdzekļa vēsturi;

K.  tā kā krāpšanās ar nobraukumu nesamērīgi ietekmē sociālās grupas un ģeogrāfiskos apgabalus ar zemākiem ienākumiem, pakļaujot pircējus dalībvalstīs, kas Savienībai pievienojās pēc 2004. gada, un valstīs tiešā Savienības tuvumā (it īpaši Rietumbalkānu valstīs, kurās no Savienības tiek ievesti lietoti automobiļi bez nodokļiem vai bez ievērojamiem muitas nodokļiem), lielākam riskam iegādāties automobili ar sagrozītu odometra rādījumu, un līdz ar to tie biežāk cieš no minētās nelikumīgas prakses;

L.  tā kā nav vienotas, integrētas sistēmas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm, pastāv paaugstināts risks legalizēt nobraukuma rādījumu, ar ko ir veiktas manipulācijas vēl pirms tā sākotnējās verifikācijas valstī, kurā automobilis galu galā tiks reģistrēts un kurā jau ir ieviesti pasākumi transportlīdzekļa reģistrēšanai un nobraukuma pārbaudei;

M.  tā kā cīņa pret krāpšanos ar odometra rādījumiem, ātri izveidojot vienotus noteikumus, kas novērstu manipulācijas, būtiski uzlabos drošību un noteiktību transportlīdzekļu pārrobežu iegādē, līdz ar to samazinot negodīgas prakses izmantošanas apmēru un arī sniedzot ievērojamus ieguvumus miljoniem Savienības patērētāju;

Spēkā esošie pasākumi pret krāpšanos ar odometra rādījumiem

N.  tā kā dažas dalībvalstis jau ir ieviesušas instrumentus, lai mazinātu manipulācijas ar odometriem, piemēram, „Car-Pass” Beļģijā un “Nationale AutoPas” (NAP) Nīderlandē; tā kā šīs abas dalībvalstis izmanto datubāzi, kurā apkopoti odometru rādījumi no katras tehniskās apkopes, remonta vai periodiskās apskates, neievācot nekādus personas datus, un abas savā teritorijā īsā laikā ir gandrīz izskaudušas krāpšanos ar odometra rādījumiem;

O.  tā kā Beļģijas sistēma darbojas uz bezpeļņas organizācijas juridiskā pamata un Nīderlandes sistēmu vada valsts aģentūra; tā kā abas sistēmas darbojas ar saprātīgām izmaksām un abu sistēmu panākumus papildina un stiprina izpratnes veicināšanas un informācijas kampaņas, kā arī stingrs tiesiskais regulējums ar skaidriem noteikumiem un preventīvām sankcijām;

P.  tā kā daudz lielāks skaits automobiļu ar sagrozītiem rādījumiem nonāk valstīs bez piekļuves minētajām datubāzēm, tas liecina, ka pārrobežu datu apmaiņa un sadarbība starp dalībvalstīm ir būtiska, lai šīs datubāzes gūtu panākumus;

Q.  tā kā Eiropas transportlīdzekļu un vadītāja apliecību informācijas sistēma (Eucaris) jau nodrošina infrastruktūru un organizāciju saskaņotai transporta datu apmaiņai starp dalībvalstu iestādēm un to izmanto visas dalībvalstis, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/82/ES(12) saistības, un tās funkcijās jau ir ietverta nobraukuma reģistrēšana;

R.  tā kā pastāv arī tehniski risinājumi gan attiecībā uz aparatūru, gan programmatūru, ko transportlīdzekļos varētu integrēt ražotāji un tādējādi novērst manipulācijas ar odometriem jau pašā sākumā, tā kā “aparatūras drošības moduļus” (HSM) un “drošas aparatūras paplašinājumus” (SHE) jau izmanto, lai aizsargātu automobiļu elektroniskās vadības blokus (ECU) pret neatļautu piekļuvi, manipulāciju vai automobiļa zādzību, un to izmaksas uz vienu automobili tiek lēstas viena euro apmērā;

S.  tā kā Regula (ES) 2017/1151 uzliek ražotājiem pienākumu — lai tie varētu iegūt transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu — ieviest sistemātiskas pretmanipulāciju stratēģijas un ierakstaizsardzības īpašības, lai atturētu no odometru pārprogrammēšanas, izmantojot arī attālās datu apmaiņas iespējas; tā kā tā tikai pieprasa informāciju un paskaidrojumus, ko sniedz ražotājs, un neparedz testēšanu, lai pārbaudītu, vai odometrs ir drošs pret manipulāciju, lai gan pastāv sertificētas un starptautiski atzītas procedūras, piemēram, Vienotie informācijas tehnoloģiju drošības novērtējuma kritēriji; tā kā starptautiski atzīti procesi, piemēram, kopīgie kritēriji (ISO/IEC 15408), var palīdzēt aizsargāt pret manipulācijām ar odometriem;

Tiesību akti un nepilnības

T.  tā kā manipulācijas ar odometriem ir aizliegtas 26 dalībvalstīs, bet tikai desmit no dalībvalstīm ir ieviesušas papildu pasākumus, lai nodrošinātu nobraukuma informācijas pieejamību pircējiem, un tikai sešās manipulācijas ar odometriem ir noziedzīgs nodarījums(13); tā kā aparatūra un programmatūra, ko izmanto manipulācijām ar odometru rādījumiem, ir brīvi pieejama Savienībā un tās iegūšana nav klasificēta kā noziedzīgs nodarījums, un tā kā vairākas dalībvalstis ir ceļā uz kriminālatbildības ieviešanu par darbībām, kas saistītas ar nelikumīgām manipulācijām ar skaitītāju rādījumiem;

U.  tā kā krāpšanās ar odometra rādījumiem apdraud satiksmes drošību, kas minēts arī Direktīvā 2014/45/ES, kurā dalībvalstīm tiek prasīts noteikt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas par šādām manipulācijām; tā kā Komisijai būtu jāturpina apsvērt iespēju savienot valstu platformas, lai nodrošinātu tehnisko apskašu informācijas pārrobežu apmaiņu, ietverot odometra rādījumus;

V.  tā kā Direktīvā 2014/45/ES ir noteikts pienākums reģistrēt nobraukuma rādījumu periodiskās tehniskās apskates laikā un darīt šos datus pieejamus turpmāko periodisko tehnisko apskašu veicējiem, taču tas attiecas tikai uz tehniskajās apskatēs konstatēto nobraukumu, sākot no pirmās tehniskās apskates; tā kā pirmā periodiskā tehniskā apskate var arī notikt tikai četrus gadus pēc transportlīdzekļa sākotnējās reģistrācijas, tādējādi dodot pietiekami daudz laika manipulācijām ar odometra rādījumiem pirms pirmās apskates, kā arī starp apskatēm, un var novest pat pie nepareiza nobraukuma oficiālas reģistrēšanas;

W.  tā kā nedz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/46/EK(14), nedz Komisijas Regula (EK) Nr. 692/2008 par tipa apstiprinājumu, nedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Noteikumi Nr. 39 nepievēršas krāpšanai ar nobraukumu vai nemanipulējamiem odometriem; tā kā Regulā (EK) Nr. 661/2009 ir atsauce uz ANO/EEK Noteikumiem Nr. 39 attiecībā uz apstiprinājuma prasībām spidometriem, bet tajā nav prasību attiecībā uz odometriem vai to galvenajiem raksturlielumiem;

Autobūves nozares turpmākā attīstība

X.  tā kā autobūves nozare ir guvusi lielus panākumus, izstrādājot un ražojot transportlīdzekļus, kas ir pieslēgti tīklam, izmanto ITS un sazinās ar apkārtējo vidi, lai lielākā daļa tirgū ienākošo automobiļu jau ir pieslēdzami tīklam, tādējādi uz Savienības ceļiem radot gandrīz pilnībā pieslēgtu automobiļu parku;

Y.  tā kā saskaņā ar dažādiem apsekojumiem, automobiļu vidējais vecums Savienībā ir 7–11 gadi un tas pastāvīgi pieaug, savukārt dalībvalstīs, kuras Savienībai pievienojās pēc 2004. gada, automobiļi ir daudz vecāki par vidējo vecumu, kas nozīmē, ka automobiļu parks sastāv no jaunākiem, tīklam pieslēgtiem automobiļiem un vecākiem automobiļiem bez nekādām pieslēgšanas iespējām;

Z.  tā kā jaunākie transportlīdzekļi jau tagad regulāri nosūta datu kopas ražotājiem, tostarp par faktisko nobraukumu un kopējo motora darbības laiku, nodrošinot galvenos datus, kas ļauj pārbaudīt nobraukuma uzskaites ticamību;

AA.  tā kā blokķēžu tehnoloģija varētu būt viens risinājums odometra rādījumu uzglabāšanai nākotnē;

AB.  tā kā CarTrustChain ir veiksmīgs projekts, kā izmantot blokķēdes tehnoloģiju, lai izskaustu krāpšanos ar odometra rādījumiem, un šo projektu līdzfinansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds,

1.  prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 91. panta 1. punktu un 114. pantu, ierosināt tiesisku regulējumu, kas prasa dalībvalstīm divpadsmit mēnešu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas Parlamentā, sekojot ieteikumiem, kas izklāstīti šajā rezolūcijā un tās pielikumā, radīt juridiskus, tehniskus un darbības šķēršļus manipulācijām ar odometru, lai tās kļūtu neiespējamas; aicina Komisiju pārskatīt Regulas (ES) 2017/1151 prasības;

2.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tie paši juridiskie un tehniskie šķēršļi tiek attiecināti arī uz importu no trešām valstīm;

3.  atzinīgi vērtē tādus tehniskos risinājumus kā HSM un SHE, kas jau tiek plaši izmantoti sensitīvu datu aizsardzībai automobiļos, un uzsver, ka odometra rādījumiem vajadzētu tādu pašu aizsardzības līmeni, lai novērstu, ka manipulācijas ar tiem ir tik vienkārši veikt;

4.  aicina Komisiju padarīt stingrāku tipa apstiprinājumu attiecībā uz automobiļa iekšējo drošību, jo īpaši attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem pret krāpšanos ar odometra rādījumiem, bet arī ņemot vērā tīklam pieslēgto automobiļu skaita pieaugumu;

5.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir iekļāvusi prasības par odometru tehnoloģisko drošību Regulā (ES) Nr. 2017/1151; tomēr norāda, ka nav noteikumu par to, kā uzraudzīt šo prasību izpildi, un tāpēc aicina Komisiju izstrādāt skaidrus kritērijus efektīvai odometru drošuma pārbaudei, vajadzības gadījumā pēc iespējas īsākā laikā pielāgot minētās prasības un ziņot Parlamentam par minētās regulas efektivitāti;

6.  norāda, ka valstu risinājumi, kas paredz izmantot datubāzes ar biežiem odometra nolasījumiem periodiskajās tehniskajās apskatēs, servisu apmeklējumos un citās transportlīdzekļa pārbaudēs, ir guvuši lielus panākumus cīņā pret manipulācijām ar odometriem attiecīgajās dalībvalstīs, un tāpēc ierosina, lai dalībvalstis, kuras līdz šim nav attiecīgi rīkojušās, pēc iespējas ātrāk ievieš piemērotus risinājumus;

7.  šajā sakarā uzsver, ka visām dalībvalstīm būtu jāizveido valstu reģistri un jāiesaistās šo reģistru datu pārrobežu apmaiņā, jo tikai tā Savienībā var efektīvi novērst krāpšanos ar nobraukuma datiem; tāpēc aicina Komisiju ierosināt tiesisko regulējumu dalībvalstīm, lai, balstoties uz paraugpraksi, izveidotu salīdzināmus un savstarpēji saderīgus valstu datu vākšanas mehānismus, kas, sākot ar transportlīdzekļa pirmo reģistrāciju, nodrošinās biežu un uzticamu nobraukuma datu savākšanu un ļaus veikt šo datu starptautisku apmaiņu;

8.  uzsver, ka pārrobežu piekļuvei odometra rādījumiem jābūt iespējamai un ka lietota automobiļa pircēja viegla piekļuve minētajai informācijai būtu nozīmīgs ieguldījums patērētāju aizsardzībā; uzsver to, ka lietota automobiļa pircējam vajadzētu būt iespējai pārbaudīt odometra rādījumu precizitāti neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tas bija reģistrēts iepriekš; aicina Komisiju un dalībvalstis proaktīvi informēt patērētājus un ieinteresētās personas par esošajiem pasākumiem pret krāpšanos ar odometra rādījumiem un par iespējām atklāt un novērst manipulācijas ar odometru;

9.  uzsver, ka Eucaris rīcībā ir infrastruktūra ar datubāzi, kas var nodrošināt izmaksu ziņā lietderīgu apmaiņu ar odometra rādījumiem visā Savienībā; pauž nožēlu par to, ka 2017. gadā tikai Beļģijā, Nīderlandē un Slovākijā informācijas apmaiņai ar odometra rādījumiem izmantoja Eucaris platformu, un tāpēc mudina dalībvalstis tajā piedalīties un izmantot iespējas, ko sniedz šī sistēma;

10.  aicina Komisiju noteikt līdzdalību Eucaris par obligātu un padarīt to par transportlīdzekļu informācijas platformu, tādējādi atvieglojot nobraukuma pārbaudīšanu no jebkuras vietas Savienībā, lai samazinātu iespējas veikt manipulācijas ar odometriem;

11.  pauž nožēlu, ka Direktīvā 2014/45/ES paredzētais elektroniskais reģistrs vēl nav izveidots un ka dalībvalstu sankcijas nav pietiekami atturošas, kā rezultātā datu apmaiņas mērķi nav sasniegti;

12.  aicina Komisiju nodrošināt tiesisko regulējumu, kas ļautu dalībvalstīm reģistrēt obligātos odometra rādījumus no tehniskajām apskatēm, visām pārbaudēm, apkopēm, un remontiem un no citiem servisu apmeklējumiem, sākot ar pirmo transportlīdzekļa reģistrāciju;

13.  uzsver, ka blokķēdes risinājums varētu būt izmaksu ziņā efektīvāks, un aicina Komisiju divpadsmit mēnešu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas Parlamentā veikt šā risinājuma izmaksu un ieguvumu analīzi, tostarp attiecībā uz drošību, pārredzamību un datu aizsardzību; uzsver, ka pirms plašākas šīs tehnoloģijas izmantošanas būtu nekavējoties jāievieš efektīvi viegli izmantojami risinājumi, jo īpaši datubāzes;

14.  uzsver, ka progresīvu kriptogrāfijas tehnoloģiju, piemēramHSM vai SHE plašāka izmantošana varētu nodrošināt papildu aizsardzību pret manipulācijām ar odometriem, ar nodrošinātām mikroshēmām aizsargājot odometrus no neatļautas piekļuves tiem;

15.  uzsver, ka transportlīdzekļi ir kļuvuši arvien pieslēdzamāki tīklam un ka šī tendence turpināsies, tādējādi ļaujot automātiski ievadīt odometra rādījumus datubāzē vai blokķēdes tīklā; atzinīgi vērtē autobūves nozares centienus izstrādāt dažādus tehniskus aizsardzības pasākumus pret odometru rādījumu viltošanu, tostarp datu šifrēšanu, datu aizsardzību un drošību, bet aicina arī ražotājus turpināt uzlabot tehnisko risinājumu efektivitāti;

16.  uzsver, ka visās darbībās, kas ietver datu nosūtīšanu un glabāšanu, būtu jāievēro Eiropas datu aizsardzības acquis, tās būtu jāveic vienīgi ar mērķi novērst manipulācijas ar odometriem un saskaņā ar augstākā līmeņa kiberaizsardzību;

17.  aicina dalībvalstis izstrādāt vai grozīt tiesību aktus par krāpšanos ar odometra rādījumiem, lai par to paredzētu kriminālatbildību, tostarp par ierīču vai programmatūras nodrošināšanu un saistītiem pakalpojumiem, kas nepieciešami neatļautu manipulāciju veikšanai, jo manipulāciju rezultātā tiek nepareizi novērtēts transportlīdzekļa tehniskais stāvoklis un tādējādi tiek apdraudēta ceļu satiksmes drošība; aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai efektīvi, nediskriminējoši un samērīgi piemērotu šādus tiesību aktus;

18.  uzskata, ka viena transportlīdzekļa odometra aizstāšana ar citu, kuram ir zemāki nobraukuma rādījumi, būtu jāuzskata par transportlīdzekļa nobraukuma rādījumu viltošanu, ja mērķis ir slēpt faktisko nobraukumu un tādējādi gūt peļņu;

19.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 91. panta 1. punktu un 114. pantu, iesniegt tiesību akta priekšlikumu par pasākumiem cīņā pret manipulācijām ar odometriem, ievērojot šīs rezolūcijas pielikumā noteiktos ieteikumus;

o
o   o

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā pievienotos ieteikumus Komisijai un Padomei.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Tehnisko risinājumu un tipa apstiprinājuma veicināšana

Lai apgrūtinātu manipulācijas ar odometra rādījumiem, būtu jānodrošina augstāka transportlīdzekļa iekšējā drošība attiecībā uz odometra datiem. To sasniedz, iekļaujot priekšlikumā sekojošo:

—  Regulas (ES) 2017/1151 5. panta 3. punkta f) apakšpunkta īstenošanas uzraudzība un rezultātu iespējami drīza ziņošana Parlamentam;

—  skaidras prasību noteikšana, lai nodrošinātos pret odometra rādījumu manipulācijām, tostarp pozitīva novērtējuma gadījumā prasību noteikšana attiecībā uz kriptogrāfisku aizsardzību pret manipulāciju, manipulācijas atpazīšanas sistēmas, atsevišķu nobraukuma konstatēšanu un reģistrēšanu un aparatūras drošību;

—  testa metodes ieviešana vai vienoto informācijas tehnoloģiju drošības novērtējuma kritēriju preventīvajiem risinājumiem, kas noteikti Regulā (ES) 2017/1151 attiecībā uz krāpšanos ar odometra rādījumiem, piemērošana.

Datubāzu sistēmas

Datubāzes ar odometru rādījumiem ievērojami samazina manipulējamo transportlīdzekļu skaitu. Ir svarīgi rast Savienības mēroga risinājumu, jo atsevišķu valstu izolētas iniciatīvas nevar novērst krāpšanos ar odometra rādījumiem pārrobežu tirdzniecībā ar lietotiem transportlīdzekļiem. Tādēļ priekšlikumā būtu jāierosina šādi pasākumi:

—  obligātie odometra rādījumu reģistri, kas paredzēti Direktīvā 2014/45/ES, būtu jādara pieejami pārrobežu datu apmaiņai un pēc pieprasījuma arī pircējiem;

—  izstrādāt tiesisko regulējumu, lai izveidotu salīdzināmas nobraukuma reģistrācijas datubāzes dalībvalstīs, nodrošinot informācijas apmaiņu starptautiskā līmenī un piekļuvi tai, pamatojoties uz pastāvošo paraugpraksi, kas nodrošina biežu un uzticamu nobraukuma datu reģistrēšanu;

—  pašreizējām dalībvalstu odometru rādījumu datubāzēm jābūt savstarpēji savienotām, savietojamām un sadarbīgām ES līmenī un jānodrošina iespēja veikt starptautisku datu apmaiņu, izmantojot jau esošo infrastruktūru, piemēram, Eucaris, lai īstenošana izmaksu ziņā būtu efektīva un laicīga;

—  būtu jāievēro datu aizsardzības noteikumi un vajadzības gadījumā tie jāpielāgo tā, lai būtu iespējama attiecīgo datu glabāšana un apmaiņa un privātuma aizsardzība, vienlaikus efektīvi novēršot savākto datu krāpniecisku izmantošanu;

—  lietotu transportlīdzekļu pircējiem būtu jānodrošina iespēja pirms pirkuma izdarīšanas neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tas bijis reģistrēts iepriekš, pārbaudīt automobiļa odometra nobraukuma rādījumu pareizību.

Blokķēde un pieslēgums kā iespējams un papildinošs ilgtermiņa risinājums

Transportlīdzekļi kļūst arvien vairāk pieslēgti tīklam un to īpatsvars Savienības kopējā automobiļu skaitā pastāvīgi pieaug. Tie uz ražotāju serveriem jau pārraida tādus datus kā faktisko nobraukumu. Minētos datus jau tagad varētu izmantot, lai atklātu krāpšanos ar nobraukumu.

Blokķēdes tehnoloģija varētu ar laiku piedāvāt uzticamu rīku datu drošībai tīklā un palīdzēt novērst manipulācijas ar datu ierakstiem. Šo sasniegumu un tehnoloģijas apvienošanu varētu aplūkot kā ilgtermiņa risinājumu pret krāpšanos ar odometra rādījumiem.

Tādēļ būtu jāierosina šādi pasākumi:

—  būtu jānovērtē iespējamās izmaksas un ieguvumi, kas rastos, ja izveidotu Eiropas blokķēdes tīklu odometra rādījumiem;

—  pozitīva novērtējuma gadījumā: būtu jāizveido tiesisko un normatīvo regulējumu, kas attiektos uz automātisku odometru rādījumu nosūtīšanu no tīklā pieslēgtiem automobiļiem un — neatkarīgi no blokķēdes novērtējuma — piekļuvi ražotāju savāktajiem un uzglabātajiem datiem, tādējādi papildinot manuāli ievadītos nobraukuma rādītājus no tehniskajām apskatēm un no citiem avotiem;

—  būtu jāpieprasa nosūtīt odometra rādījumus no periodiskajām tehniskajām apskatēm, servisu apmeklējumiem un apkopēm, tādējādi integrējot datubāzes sistēmu, bet vienlaikus virzoties prom no tās.

Tiesību akti un izpildes nodrošināšana

Krāpšanās ar odometra rādījumiem ne visās dalībvalstīs tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, lai gan Direktīva 2014/45/ES to skaidri paredz. Efektīvu juridisku piespiedu pasākumu, tostarp naudas sodu un sankciju īstenošanai, ir izšķiroša nozīme krāpšanās ar odometra rādījumiem izskaušanā. Tādēļ būtu jāierosina šādi pasākumi:

—  krāpšanās ar odometra rādījumiem ir jānosaka par noziedzīgu nodarījumu, ko izdarījusi gan tā persona, kura pasūta skaitītāja rādījumu maiņu (automobiļa īpašnieks), gan tā, kura veic izmaiņas, un šādam nodarījumam jābūt sodāmam, piemērojot efektīvas, samērīgas, atturošas un nediskriminējošas sankcijas, kas ir ļoti pietuvinātas vienotam standartam visā Savienībā.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīva 2014/45/ES par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju periodiskajām tehniskajām apskatēm un par Direktīvas 2009/40/EK atcelšanu (OV L 127, 29.4.2014., 51. lpp.). (2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīva 2014/47/ES par Savienībā izmantotu komerciālo transportlīdzekļu tehniskajām pārbaudēm uz ceļiem un par Direktīvas 2000/30/EK atcelšanu (OV L 127, 29.4.2014., 134. lpp.). (3) Komisijas 2017. gada 1. jūnija Regula (ES) 2017/1151, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai, groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK, Komisijas Regulu (EK) Nr. 692/2008 un Komisijas Regulu (ES) Nr. 1230/2012 un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 692/2008 (OV L 175, 7.7.2017., 1. lpp.). (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula (EK) Nr. 661/2009 par tipa apstiprināšanas prasībām attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju un tiem paredzēto sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību vispārējo drošību (OV L 200, 31.7.2009., 1. lpp.). (5) Komisijas 2008. gada 18. jūlija Regula (EK) Nr. 692/2008, ar kuru īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (OV L 199, 28.7.2008., 1. lpp.). (6) Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) Noteikumi Nr. 39 — Vienoti noteikumi par transportlīdzekļu apstiprinājumu attiecībā uz spidometra ierīci un tās uzstādīšanu (OV L 120, 13.5.2010, 40. lpp.). (7) OV C 468, 15.12.2016., 57. lpp.. (8) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/602012/IPOL_STU%282017%29602012_EN.pdf (9) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2018/615637/EPRS_STU%282018%29615637_EN.pdf (10) https://www.ereg-association.eu/media/1122/final-report-ereg-topic-group-xiii-vehicle-mileage-registration.pdf (11) https://ec.europa.eu/info/files/consumer-markets-scoreboard-2014-edition_en (12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīva 2011/82/ES, ar ko veicina pārrobežu informācijas apmaiņu par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem (OV L 288, 5.11.2011., 1. lpp.). (13) Skat. Eiropas Patērētāju centru tīkls (ECC-Net, 2015), Cross-border car purchases: what to look out when you’re bargain hunting (“Automobiļu pārrobežu iegāde: no kā uzmanīties, kad dodaties veiksmīga pirkuma meklējumos”), 236. lpp. (14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīva Nr. 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (COM(2017)0772/2) – C8-0409/2017 – 2017/0309(COD))(1)

P8_TA(2018)0236 A8-0180/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Lēmuma priekšlikums 1. apsvērums (1)  Ar Savienības civilās aizsardzības mehānismu („Savienības mehānisms”), kas reglamentēts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1313/2013/ES12, nostiprina sadarbību starp dalībvalstīm un Savienību un veicina koordināciju civilās aizsardzības jomā, lai uzlabotu Savienības reaģēšanu uz dabas un cilvēku izraisītām katastrofām. (1)  Ar Savienības civilās aizsardzības mehānismu (“Savienības mehānisms”), kas reglamentēts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1313/2013/ES12, nostiprina sadarbību starp Savienību, dalībvalstīm un to reģioniem un veicina koordināciju civilās aizsardzības jomā, lai uzlabotu Savienības reaģēšanu uz dabas un cilvēku izraisītām katastrofām. _________________ _________________ 12 Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1313/2013/ES (2013. gada 17. decembris) par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.). 12 Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1313/2013/ES (2013. gada 17. decembris) par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.). Grozījums Nr. 2 Lēmuma priekšlikums 3. apsvērums (3)  Dabas un cilvēku izraisītas katastrofas var notikt jebkurā vietā visā pasaulē, bieži vien bez brīdinājuma. Neatkarīgi no tā, vai katastrofām ir dabiska izcelsme vai tās izraisījuši cilvēki, tās kļūst arvien biežākas, ekstrēmākas un sarežģītākas, ko pastiprina klimata pārmaiņu ietekme, un neapstājas pie valstu robežām. Sekas, ko katastrofas rada cilvēkiem, videi un ekonomikai, var būt milzīgas. (3)  Dabas un cilvēku izraisītas katastrofas var notikt jebkurā vietā visā pasaulē, bieži vien bez brīdinājuma. Neatkarīgi no tā, vai katastrofām ir dabiska izcelsme vai tās izraisījuši cilvēki, tās kļūst arvien biežākas, ekstrēmākas un sarežģītākas, ko pastiprina klimata pārmaiņu ietekme, un neapstājas pie valstu robežām. Sekām, ko katastrofas rada cilvēkiem, videi, sabiedrībai un ekonomikai, var būt neiedomājams apmērs. Diemžēl šīs katastrofas dažreiz tiek izraisītas apzināti, piemēram, teroristu uzbrukumu gadījumā. Grozījums Nr. 3 Lēmuma priekšlikums 4. apsvērums (4)  Nesenā pieredze ir parādījusi, ka paļaušanās uz brīvprātīgiem tādas savstarpējās palīdzības piedāvājumiem, kuru koordinē un atvieglina Savienības mehānisms, ne vienmēr nodrošina to, ka ir pieejamas pietiekamas spējas, lai apmierinošā līmenī risinātu katastrofu skarto cilvēku pamatvajadzības, nedz arī nodrošina pienācīgu vides un īpašuma aizsardzību. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad atkārtotas katastrofas vienlaikus skar dalībvalstis un kolektīvās spējas nav pietiekamas. (4)  Nesenā pieredze ir parādījusi, ka paļaušanās uz brīvprātīgiem tādas savstarpējās palīdzības piedāvājumiem, kuru koordinē un atvieglina Savienības mehānisms, ne vienmēr nodrošina to, ka ir pieejamas pietiekamas spējas, lai apmierinošā līmenī risinātu katastrofu skarto cilvēku pamatvajadzības, nedz arī nodrošina pienācīgu vides un īpašuma aizsardzību. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis vienlaikus cieš no dabas vai cilvēku izraisītām katastrofām, kas ir gan atkārtotas, gan negaidītas, un kolektīvās spējas nav pietiekamas. Lai novērstu šos trūkumus un jaunos apdraudējumus, pilnībā elastīgā veidā būtu jāizmanto visi Savienības instrumenti, tostarp sekmējot aktīvu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos. Tomēr dalībvalstīm būtu jāuzņemas veikt pienācīgas preventīvas darbības attiecībā uz tāda daudzuma valsts spēju saglabāšanu, kas ir pietiekams pienācīgai reakcijai uz katastrofām. Grozījums Nr. 4 Lēmuma priekšlikums 4.a apsvērums (jauns) (4a)  Meža ugunsgrēku novēršana ir būtiska kontekstā ar pasaules mēroga saistībām samazināt CO2 emisijas. Tik tiešām, koku un ar kūdru bagātas augsnes degšana meža ugunsgrēkos rada CO2 emisiju. Konkrētāk, pētījumi ir parādījuši, kā ugunsgrēki rada 20 % no visām CO2 emisijām pasaulē, proti, vairāk nekā kopējās emisijas no visām transporta sistēmām pasaulē (ceļu transports, kuģi un lidaparāti). Grozījums Nr. 5 Lēmuma priekšlikums 5. apsvērums (5)  Novēršana ir ļoti svarīga aizsardzībai pret katastrofām, un šajā sakarā ir vajadzīga turpmāka rīcība. Tādēļ dalībvalstīm būtu regulāri jāapmainās ar riska novērtējumiem, kā arī ar savas katastrofu riska pārvaldības plānošanas kopsavilkumiem, lai nodrošinātu integrētu pieeju katastrofu pārvarēšanai, kas savstarpēji savieno darbības riska novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas jomā. Turklāt Komisijai vajadzētu būt iespējai prasīt dalībvalstīm iesniegt konkrētus novēršanas un sagatavotības plānus saistībā ar konkrētām katastrofām, jo īpaši, lai maksimāli palielinātu kopējo Savienības atbalstu katastrofu riska pārvaldībai. Būtu jāsamazina administratīvais slogs un jāpastiprina novēršanas politikas pasākumi, tostarp nodrošinot vajadzīgās saiknes ar citiem svarīgiem Savienības politikas virzieniem un instrumentiem, jo īpaši ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, kas uzskaitīti Regulas (ES) Nr. 1303/201313 2. apsvērumā. (5)  Novēršana ir ļoti svarīga aizsardzībai pret katastrofām, un šajā sakarā ir vajadzīga turpmāka rīcība. Tādēļ dalībvalstīm būtu regulāri jāapmainās ar riska novērtējumiem par nacionālā drošuma un drošības riskiem, kā arī ar katastrofu riska pārvaldības plānošanas kopsavilkumiem, lai nodrošinātu integrētu pieeju dabas un cilvēka izraisītu katastrofu pārvarēšanai, kas savieno darbības riska novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas jomā. Turklāt Komisijai vajadzētu būt iespējai prasīt dalībvalstīm iesniegt konkrētus novēršanas un sagatavotības plānus saistībā ar konkrētām katastrofām, tostarp cilvēka izraisītām, jo īpaši, lai maksimāli palielinātu kopējo Savienības atbalstu katastrofu riska pārvaldībai, it sevišķi no Eiropas Vides aģentūras (EVA). Ir svarīgi samazināt administratīvo slogu un stiprināt novēršanas politikas pasākumus, tostarp attīstot saiknes un sadarbību ar citiem svarīgiem Savienības politikas virzieniem un instrumentiem, jo īpaši ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, kas uzskaitīti Regulas (ES) Nr. 1303/201313 2. apsvērumā. Grozījums Nr. 6 Lēmuma priekšlikums 5.a apsvērums (jauns) (5a)   Risks ir negatīvs faktors reģionu attīstībā. Novēršana un riska pārvaldība paredz politikas un institucionālo sistēmu pārveidi un vietējo, valsts un reģionālo spēju stiprināšanu, lai izstrādātu un īstenotu riska pārvaldības pasākumus, koordinējot plašu dalībnieku loku. Ir būtiski sagatavot riska kartes pa reģioniem un/vai dalībvalstīm, uzlabot reaģēšanas spējas un preventīvās darbības, īpašu uzmanību pievēršot klimata radītajiem riskiem. Ir svarīgi riska kartēs ņemt vērā gan risku, ko rada pašreizējais klimata mainīgums, gan klimata pārmaiņu paredzamā virzība. Grozījums Nr. 7 Lēmuma priekšlikums 5.b apsvērums (jauns) (5b)   Dalībvalstīm, sagatavojot riska novērtējumus un riska pārvaldības plānu, būtu jāņem vērā konkrētie riski attiecībā uz dzīvo dabu un dzīvnieku labturību. Komisijai būtu visā Eiropā jāveicina informācijas izplatīšana par katastrofās cietušajiem dzīvniekiem. Šajā sakarā būtu jāturpina pilnveidot apmācības programmas un kursus. Grozījums Nr. 8 Lēmuma priekšlikums 5.c apsvērums (jauns) (5c)   2017. gada meža ugunsgrēku sezona bija īpaši ilga un intensīva daudzās dalībvalstīs, un tajā tikai vienā dalībvalstī bojā gāja vairāk nekā 100 cilvēku. Pieejamo līdzekļu trūkums, kas bija uzsvērts spēju trūkuma ziņojumā1a, un Eiropas ārkārtas reaģēšanas spēju (“EERC” jeb “brīvprātīgā rezerve”) nespēja savlaicīgi reaģēt uz visiem 17 lūgumiem palīdzēt meža ugunsgrēku dzēšanā parādīja, ka dalībvalstu ieguldījums pēc brīvprātīguma principa ir nepietiekams liela mēroga ārkārtas situācijās, kas skar vairākas dalībvalstis vienlaikus. _________________ 1a Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par panākto progresu un atlikušajām nepilnībām attiecībā uz Eiropas ārkārtas reaģēšanas spējām, 17.2.2017. Grozījums Nr. 9 Lēmuma priekšlikums 5.d apsvērums (jauns) (5d)   Visdabīgākie padziļinātas sadarbības partneri ir viena otrai kaimiņos esošās dalībvalstis, kurām ir līdzīga pieredze un struktūras un kuras visdrīzāk ietekmēs vienas un tās pašas katastrofas un riski. Grozījums Nr. 68 Lēmuma priekšlikums 5.e apsvērums (jauns) (5e)  Ūdens resursu nodrošinājums ir būtisks klimatnoturībai. Dalībvalstīm vajadzētu apzināt pieejamos ūdens resursus, lai atvieglotu pielāgošanos klimata pārmaiņām un palielinātu iedzīvotāju noturību pret klimata apdraudējumiem, piemēram, sausumu, ugunsgrēkiem vai plūdiem. Resursu apzināšanas mērķim vajadzētu būt atbalstīt darbības, kas mazina iedzīvotāju neaizsargātību. Grozījums Nr. 10 Lēmuma priekšlikums 6. apsvērums (6)  Ir jāpastiprina kolektīvā spēja sagatavoties katastrofām un reaģēt uz tām, jo īpaši izmantojot savstarpējo atbalstu Eiropā. Papildus to iespēju stiprināšanai, kuras jau tagad piedāvā Eiropas ārkārtas reaģēšanas spējas („EERC” jeb „brīvprātīgā rezerve”), kas turpmāk tiks dēvētas par „Eiropas civilās aizsardzības rezervi”, Komisijai būtu jāizveido arī rescEU. rescEU sastāvā būtu jāiekļauj ārkārtas reaģēšanas resursi, lai reaģētu uz meža ugunsgrēkiem, liela mēroga plūdiem un zemestrīcēm, kā arī lauka hospitālis un medicīniskās vienības, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas standartiem un ko var ātri izvietot. (6)  Ir jāpastiprina kolektīvā spēja sagatavoties katastrofām un reaģēt uz tām, jo īpaši izmantojot savstarpējo atbalstu Eiropā. Papildus to iespēju stiprināšanai, kuras jau tagad piedāvā Eiropas ārkārtas reaģēšanas spējas (“EERC” jeb “brīvprātīgā rezerve”), kas turpmāk tiks dēvētas par “Eiropas civilās aizsardzības rezervi”, Komisijai būtu jāizveido arī rescEU. RescEU sastāvā būtu jāiekļauj ārkārtas reaģēšanas spējas, lai reaģētu uz meža ugunsgrēkiem, liela mēroga plūdiem un zemestrīcēm, teroristu uzbrukumiem un ķīmiskajiem, bioloģiskajiem, radioloģiskajiem un kodoluzbrukumiem, kā arī lauka hospitālis un medicīniskās vienības, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas standartiem un ko var ātri izvietot. Šajā sakarā ir svarīgi stiprināt un ietvert vietējo un reģionālo iestāžu konkrētās spējas, jo tās pirmās reaģē pēc notikušām katastrofām. Šīm iestādēm būtu jāattīsta sadarbības modeļi, kuros kopienas varētu dalīties ar paraugpraksi, dodot tām iespēju palīdzēt veidot noturību pret dabas katastrofām. Grozījums Nr. 11 Lēmuma priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)   Reģionālo un vietējo iestāžu loma katastrofu novēršanā un pārvaldībā ir ārkārtīgi būtiska, un to reaģēšanas spējas ir pienācīgi jāiesaista visās koordinēšanas un izvietošanas darbībās, ko veic saskaņā ar šo lēmumu un dalībvalstu institucionālo un tiesisko regulējumu, nolūkā iespējami samazināt pārklāšanos un sekmēt sadarbspēju. Šīm iestādēm var būt būtiska preventīva loma, un tās kopā ar savām brīvprātīgo spējām pirmās reaģē tūlīt pēc katastrofas. Tādēļ ir vajadzīga pastāvīga sadarbība vietējā, reģionālā un pārrobežu līmenī, kuras mērķis ir izveidot kopējas brīdināšanas sistēmas ātrai intervencei pirms rescEU izmantošanas, kā arī regulāras sabiedrības informēšanas kampaņas par pirmajiem reaģēšanas pasākumiem. Grozījums Nr. 12 Lēmuma priekšlikums 7. apsvērums (7)  Savienībai būtu jādod iespēja atbalstīt dalībvalstis gadījumos, kad nav pietiekamu spēju efektīvai reaģēšanai uz katastrofām, palīdzot finansēt līzinga vai nomas līgumus, lai nodrošinātu ātru piekļuvi šādām spējām, vai finansējot šo spēju iegādi. Tas būtiski palielinātu Savienības mehānisma efektivitāti, nodrošinot to, ka spējas ir pieejamas gadījumos, kad efektīva reaģēšana uz katastrofām citādi nebūtu nodrošināta, jo īpaši tādu katastrofu gadījumā, kurām ir plaša mēroga ietekme un kuras skar būtisku skaitu dalībvalstu. Savienības veiktai spēju iegādei būtu jāpanāk apjomradīti ietaupījumi un labāka koordinācija reaģēšanā uz katastrofām. (7)  Savienībai būtu jādod iespēja atbalstīt dalībvalstis gadījumos, kad nav pietiekamu materiālo un tehnisko spēju efektīvai reaģēšanai uz katastrofām, tostarp pārrobežu norišu gadījumā, palīdzot finansēt līzinga vai nomas līgumus, lai nodrošinātu ātru piekļuvi šādām spējām, vai finansējot šo spēju iegādi. Tas būtiski palielinātu Savienības mehānisma efektivitāti un gatavību, nodrošinot to, ka materiālās un tehniskās spējas, tostarp spējas glābt gados vecākus cilvēkus un personas ar invaliditāti, ir ātri pieejamas gadījumos, kad efektīva reaģēšana uz katastrofām citādi nebūtu nodrošināta, jo īpaši tādu katastrofu gadījumā, kurām ir plaša mēroga ietekme un kuras skar būtisku skaitu dalībvalstu, piemēram, pārrobežu epidēmiju gadījumā. Iepriekš noteiktajam piemērotajam aprīkojumam un Savienības veiktai spēju iegādei būtu jāpanāk apjomradīti ietaupījumi un labāka koordinācija reaģēšanā uz katastrofām. Būtu jānodrošina optimāls un pārredzams finanšu resursu izlietojums. Grozījums Nr. 13 Lēmuma priekšlikums 7.a apsvērums (jauns) (7a)   Daudzas dalībvalstis pēkšņu katastrofu gadījumā saskaras ar problēmu, ka nav pietiekama materiālā un tehniskā aprīkojuma. Tāpēc ar Savienības mehānismu būtu iespējams vajadzības gadījumā paplašināt materiālo un tehnisko bāzi, it īpaši invalīdu, vecāka gadagājuma cilvēku un slimu cilvēku glābšanai. Grozījums Nr. 14 Lēmuma priekšlikums 9. apsvērums (9)  Lai palielinātu apmācības un treniņu lietderību un efektivitāti un uzlabotu sadarbību starp dalībvalstu civilās aizsardzības iestādēm un dienestiem, ir jāizveido Savienības Civilās aizsardzības zinātības tīkls, kura pamatā ir esošās struktūras. (9)  Apmācība, pētniecība un inovācija ir civilās aizsardzības jomā īstenotās sadarbības būtiski aspekti. Būtu jāstiprina apmācības un treniņu lietderība un efektivitāte, jāveicina inovācija un jāveido ciešāks dialogs, un sadarbība starp dalībvalstu civilās aizsardzības iestādēm un dienestiem, izmantojot esošās struktūras un iesaistot izcilības centrus, universitātes, pētniekus un citas specializētās zināšanas, kas pieejamas dalībvalstīs, kā arī savstarpēji apmainoties ar informāciju. Grozījums Nr. 15 Lēmuma priekšlikums 9.a apsvērums (jauns) (9a)   Lai gan civilās aizsardzības stiprināšana, ņemot vērā gan meteoroloģisko apstākļu izraisītu, gan ar iekšējo drošību saistītu katastrofu tendences, ir viena no svarīgākajām prioritātēm visā Savienībā, ir būtiski papildināt Savienības instrumentus ar spēcīgāku teritoriālo un kopienu vadītu dimensiju, jo vietējo kopienu rīcība ir visātrākais un efektīvākais veids, kā mazināt katastrofu radītos zaudējumus. Grozījums Nr. 16 Lēmuma priekšlikums 10. apsvērums (10)  Lai nodrošinātu rescEU spēju darbību, būtu jāparedz papildu finanšu apropriācijas ar mērķi finansēt darbības Savienības mehānisma ietvaros. (10)  Lai nodrošinātu rescEU spēju darbību, būtu jāparedz papildu finanšu apropriā30cijas ar mērķi finansēt darbības Savienības mehānisma ietvaros, nevis jāizmanto finansējums, kas piešķirts citām svarīgām Savienības politikas jomām. Grozījums Nr. 17 Lēmuma priekšlikums 10.a apsvērums (jauns) (10a)  Pārskatītajam Savienības mehānismam būtu jānodrošina atsevišķs finansējums un budžeta piešķīrumi. Ņemot vērā vajadzību izvairīties no negatīvas ietekmes uz pašreizējo daudzgadu programmu finansējumu, finansējuma palielinājums mērķtiecīgai Savienības mehānisma pārskatīšanai 2018., 2019. un 2020. gadā būtu jārod tikai no līdzekļiem, kas pieejami saskaņā ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/20131a, īpaši izmantojot elastības instrumentu. ___________________ 1a Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.). Grozījums Nr. 18 Lēmuma priekšlikums 11. apsvērums (11)  Ir nepieciešams vienkāršot Savienības mehānisma procedūras nolūkā nodrošināt to, ka dalībvalstis var piekļūt vajadzīgajai palīdzībai un spējām, lai pēc iespējas ātrāk reaģētu uz dabas vai cilvēku izraisītām katastrofām. (11)  Ir nepieciešams vienkāršot un racionalizēt Savienības mehānisma procedūras un sekmēt to elastību nolūkā nodrošināt to, ka dalībvalstis var ātri piekļūt vajadzīgajai palīdzībai un spējām, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk reaģētu uz dabas vai cilvēku izraisītām katastrofām. Grozījums Nr. 19 Lēmuma priekšlikums 12. apsvērums (12)  Lai maksimāli izmantotu esošos finansējuma instrumentus un atbalstītu dalībvalstis palīdzības sniegšanā, jo īpaši reaģējot uz katastrofām ārpus Savienības, gadījumos, kad finansējumu piešķir saskaņā ar Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 21., 22. un 23. pantu, būtu jāparedz atkāpe no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/201214 129. panta 1. punkta. (12)  Lai maksimāli izmantotu esošos finansējuma instrumentus un atbalstītu dalībvalstis palīdzības sniegšanā, tostarp reaģējot uz katastrofām ārpus Savienības, gadījumos, kad finansējumu piešķir saskaņā ar Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 21., 22. un 23. pantu, būtu jāparedz atkāpe no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/201214 129. panta 1. punkta. Neraugoties uz šo atkāpi, civilās aizsardzības darbību un jo īpaši humānās palīdzības finansējumam vajadzētu palikt skaidri nošķirtam jebkādā turpmākā Savienības finansēšanas sistēmā un pilnībā atbilst minētās sistēmas atšķirīgajiem mērķiem un juridiskajām prasībām. __________________ __________________ 14 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.). 14 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.). Grozījums Nr. 20 Lēmuma priekšlikums 13. apsvērums (13)  Ir svarīgi nodrošināt, ka dalībvalstis veic visas vajadzīgās darbības, lai efektīvi novērstu dabas un cilvēku izraisītas katastrofas un mazinātu to sekas. Ar noteikumiem būtu jāpastiprina saikne starp Savienības mehānisma ietvaros veiktajām novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas darbībām. Būtu arī jānodrošina saskaņotība ar citiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par katastrofu novēršanu un katastrofu riska pārvaldību, tostarp par pārrobežu mērogā veiktām novēršanas darbībām un reaģēšanu uz tādiem apdraudējumiem kā nopietni pārrobežu veselības apdraudējumi15. Līdzīgā kārtā būtu jānodrošina saskaņotība ar starptautiskajām saistībām, piemēram, Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam, Parīzes nolīgumu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. (13)  Ir svarīgi nodrošināt, ka dalībvalstis veic visas vajadzīgās darbības, lai efektīvi novērstu dabas un cilvēku izraisītas katastrofas un mazinātu to sekas. Ar noteikumiem būtu jāpastiprina saikne starp Savienības mehānisma ietvaros veiktajām novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas darbībām. Būtu arī jānodrošina saskaņotība ar citiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par katastrofu novēršanu un katastrofu riska pārvaldību, tostarp par pārrobežu mērogā veiktām novēršanas darbībām un reaģēšanu uz tādiem apdraudējumiem kā nopietni pārrobežu veselības apdraudējumi15. Kohēzijas politikas teritoriālās sadarbības programmas paredz veikt īpašas darbības, lai ņemtu vērā noturību pret katastrofām, riska novēršanu un pārvaldību un turpmākus centienus virzībā uz spēcīgāku integrāciju un lielāku sinerģiju. Turklāt visām darbībām vajadzētu būt saskaņotām ar starptautiskajām saistībām, piemēram, Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam, Parīzes nolīgumu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un tām būtu aktīvi jāsekmē minēto saistību pildīšana. __________________ __________________ 15 Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1082/2013/ES (2013. gada 22. oktobris) par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK (OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.). 15 Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1082/2013/ES (2013. gada 22. oktobris) par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK (OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.). Grozījums Nr. 21 Lēmuma priekšlikums 13.a apsvērums (jauns) (13a)   Ir svarīgi uzturēt moduļus, kuri iepriekš reģistrēti Kopīgajā ārkārtējo situāciju sakaru un informācijas sistēmā (CECIS), lai reaģētu uz palīdzības pieprasījumiem un parastajā režīmā piedalītos apmācību sistēmā. Grozījums Nr. 22 Lēmuma priekšlikums 13.b apsvērums (jauns) (13b)   Ir vienlīdz svarīgi savienot Savienības mehānismu, kas attiecas uz laikposmu tūlīt pēc katastrofas, ar citiem Savienības instrumentiem, kuri vērsti uz zaudējumu atlīdzināšanu, piemēram, Solidaritātes fondu. Grozījums Nr. 23 Lēmuma priekšlikums 13.c apsvērums (jauns) (13c)   Ir būtiski grozīt Solidaritātes fonda darbību, ieviešot pienākumu novērst kaitējumu videi un par rādītāju fonda apstiprinājuma saņemšanai izmantot IKP uz vienu iedzīvotāju attiecīgajā reģionā vai dalībvalstī, nevis kopējo IKP, lai novērstu to, ka lieli, blīvi apdzīvoti reģioni ar ne tik augstu labklājības līmeni nav tiesīgi izmantot fonda līdzekļus. Ir ļoti svarīgi izvērtēt vides katastrofas apmēru no ekonomiskā viedokļa, jo īpaši teritorijās ar lielu dabas vērtību, piemēram, aizsargājamās teritorijās vai Natura 2000 tīklā, ar mērķi novērst kaitējumu. Grozījums Nr. 24 Lēmuma priekšlikums 13.d apsvērums (jauns) (13d)   Ir jārīkojas Savienības mērogā, lai pievērstos arī tehniskās apmācības palīdzības sniegšanai ar mērķi uzlabot kopienu pašpalīdzības spējas, ļaujot tām labāk sagatavoties pirmo reaģēšanas pasākumu veikšanai un katastrofas seku ierobežošanai. Mērķtiecīgi apmācības un izglītošanas pasākumi sabiedriskās drošības jomā strādājošajiem, piemēram, kopienu līderiem, sociālajiem un veselības aprūpes darbiniekiem, glābšanas un ugunsdzēšanas dienestiem, kā arī vietējām brīvprātīgo intervences grupām, kuru rīcībā vajadzētu būt ātri pieejamam attiecīgam aprīkojumam, var palīdzēt ierobežot un mazināt bojā gājušo skaitu krīzes laikā un pēc tās. Grozījums Nr. 25 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – a apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 3. pants – 1. punkts – e apakšpunkts e)  vairāk izmantot zinātnes atziņas katastrofu jomā un veicināt to pieejamību. e)  vairāk izmantot zinātnes atziņas katastrofu jomā un veicināt to pieejamību, tostarp tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās (AZT). Grozījums Nr. 26 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – aa apakšpunkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 3. pants – 1. punkts – ea apakšpunkts (jauns) aa)  panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu: “ea) mazināt tiešās sekas, ko katastrofas var izraisīt cilvēku dzīvībai un kultūras un dabas mantojumam;” Grozījums Nr. 27 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – ab apakšpunkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 3. pants – 1. punkts – eb apakšpunkts (jauns) ab)  panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu: “eb) pastiprināt sadarbības un koordinācijas pasākumus pārrobežu līmenī.” Grozījums Nr. 28 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 5. pants – 1. punkts – a apakšpunkts a)  veic darbības, lai uzlabotu zināšanu bāzi par katastrofu riskiem un sekmētu zināšanu, zinātnisko pētījumu rezultātu, paraugprakses un informācijas apmaiņu, tostarp dalībvalstu starpā, kurām ir kopīgi riski. a)  veic darbības, lai uzlabotu zināšanu bāzi par katastrofu riskiem un labāk sekmētu un veicinātu sadarbību un zināšanu, zinātnisko pētījumu rezultātu un inovācijas, paraugprakses un informācijas apmaiņu, tostarp dalībvalstu starpā, kurām ir kopīgi riski. Grozījums Nr. 29 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3.a punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 5. pants – 1. punkts – aa apakšpunkts (jauns) 3a)  lēmuma 5. panta 1. punktā iekļauj šādu apakšpunktu: “aa) koordinē informācijas un norādījumu par brīdināšanas sistēmām saskaņošanu, tostarp pārrobežu līmenī;” Grozījums Nr. 30 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3.b punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 5. pants – 1. punkts – f apakšpunkts 3b)   lēmuma 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu aizstāj ar šādu: f)  apkopo un izplata dalībvalstu sniegto informāciju, organizē pieredzes apmaiņu par riska pārvaldības spēju izvērtējumu; organizē pieredzes apmaiņu par riska pārvaldības spēju izvērtējumu; kopā ar dalībvalstīm līdz 2014. gada 22. decembrī izstrādā pamatnostādnes attiecībā uz minēto izvērtējumu saturu, metodoloģiju un struktūru; un atvieglo paraugprakses apmaiņu saistībā ar novēršanas un sagatavotības plānošanu, tostarp ar brīvprātīgas salīdzinošās izvērtēšanas starpniecību; "f) apkopo un izplata dalībvalstu sniegto informāciju, organizē pieredzes apmaiņu par riska pārvaldības spēju izvērtējumu; organizē pieredzes apmaiņu par riska pārvaldības spēju izvērtējumu; kopā ar dalībvalstīm līdz 2019. gada 22. decembrim izstrādā jaunas pamatnostādnes attiecībā uz minēto izvērtējumu saturu, metodoloģiju un struktūru; un atvieglo paraugprakses apmaiņu saistībā ar novēršanas un sagatavotības plānošanu, tostarp ar brīvprātīgas salīdzinošās izvērtēšanas starpniecību;” Grozījums Nr. 31 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – a apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 6. pants – 1. daļa – a punkts a)  līdz 2018. gada 22. decembrim un turpmāk ik pēc trim gadiem izstrādā riska novērtējumus valsts vai attiecīgā vietējā līmenī un dara Komisijai tos pieejamus; a)  apspriežas ar attiecīgajām vietējām un reģionālajām iestādēm un saskaņā ar Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai izstrādā riska novērtējumus valsts vai attiecīgā vietējā līmenī, un dara tos pieejamus Komisijai līdz 2018. gada 22. decembrim un pēc tam reizi trijos gados, pamatojoties uz paraugu, kas ir saskaņots ar Komisiju, un šajā sakarā izmanto jau esošās valsts informācijas sistēmas; Grozījums Nr. 32 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – aa apakšpunkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 6. pants – 1. daļa – d punkts aa)  daļas d) punktu aizstāj ar šādu: d)  brīvprātīgi piedalās salīdzinošā izvērtēšanā attiecībā uz riska pārvaldības spēju novērtējumu. “d) brīvprātīgi piedalās salīdzinošā izvērtēšanā attiecībā uz riska pārvaldības spēju novērtējumu, lai noteiktu darbības, kas mazinātu atšķirības.” Grozījums Nr. 33 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 6. pants – 2. daļa Līdz 2019. gada 31. janvārim un turpmāk ik pēc trim gadiem Komisijai iesniedz riska pārvaldības plānošanas būtisko elementu kopsavilkumu, tostarp informāciju par izvēlētajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem. Turklāt Komisija var prasīt dalībvalstīm iesniegt konkrētus novēršanas un sagatavotības plānus, kas aptver gan īstermiņa, gan ilgtermiņa centienus. Jebkāda ex ante priekšnoteikumu mehānisma ietvaros, kas nākotnē tiktu paredzēts saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Savienība pienācīgi ņem vērā panākumus, kurus dalībvalstis guvušas katastrofu novēršanas un sagatavotības jomā. Līdz 2019. gada 31. janvārim un turpmāk ik pēc trim gadiem Komisijai iesniedz riska pārvaldības plānošanas būtisko elementu kopsavilkumu, tostarp informāciju par izvēlētajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem, izmantojot paraugu, ko nosaka ar īstenošanas aktu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 33. panta 2. punktā. Turklāt Komisija var prasīt dalībvalstīm iesniegt konkrētus novēršanas un sagatavotības plānus, kas aptver gan īstermiņa, gan ilgtermiņa centienus. Šajā sakarā šie centieni var ietvert dalībvalstu apņemšanos veicināt investīcijas, pamatojoties uz riska novērtējumiem, un uzlabot atjaunošanu pēc katastrofām. Papildu administratīvo slogu valsts un zemākā līmenī saglabā pēc iespējas mazāku. Grozījums Nr. 34 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 6. pants – 3. daļa Komisija var arī izveidot īpašus apspriešanās mehānismus, lai uzlabotu pienācīgu novēršanas un sagatavotības plānošanu un koordināciju starp dalībvalstīm, kuras var skart līdzīga veida katastrofas. Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm var arī izveidot īpašus apspriešanās mehānismus, lai uzlabotu pienācīgu novēršanas un sagatavotības plānošanu un koordināciju starp dalībvalstīm, kuras var skart līdzīga veida katastrofas. Komisija un dalībvalstis, kad vien iespējams, veicina arī saskaņotību starp katastrofu riska pārvaldību un pielāgošanās klimata pārmaiņām stratēģijām. Grozījums Nr. 36 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4.a punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 8. pants – 1. daļa – k apakšpunkts 4a)  lēmuma 8. panta 1. punkta k) apakšpunktu aizstāj ar šādu: k)  cieši konsultējoties ar dalībvalstīm, veic papildu nepieciešamās atbalsta darbības un papildinošas sagatavotības darbības, lai sasniegtu 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto mērķi. “k) cieši konsultējoties ar dalībvalstīm, veic papildu nepieciešamās atbalsta darbības un papildinošas sagatavotības darbības, tostarp sadarbībā ar citiem Savienības instrumentiem, lai sasniegtu 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto mērķi.” Grozījums Nr. 37 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 4.b punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 9. pants – 1.a punkts (jauns) 4b)   lēmuma 9. pantā iekļauj šādu punktu: “1.a Dalībvalstis saskaņā ar savu institucionālo un tiesisko regulējumu stiprina kompetento reģionālo un vietējo iestāžu attiecīgās administratīvās spējas.” Grozījums Nr. 38 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 5. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 10. pants – 1. punkts 1.  Komisija un dalībvalstis sadarbojas, lai uzlabotu reaģēšanas operāciju plānošanu katastrofu gadījumos saskaņā ar Savienības mehānismu, tostarp izstrādājot tādus scenārijus reaģēšanai uz katastrofām, kuru pamatā ir 6. panta a) punktā minētie riska novērtējumi un 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais pārskats par riskiem, apzinot līdzekļus un izstrādājot plānus reaģēšanas spēju izvietošanai. 1.  Komisija un dalībvalstis sadarbojas, lai uzlabotu reaģēšanas operāciju plānošanu gan dabas, gan cilvēka izraisītu katastrofu gadījumos saskaņā ar Savienības mehānismu, tostarp izstrādājot tādus scenārijus reaģēšanai uz katastrofām, kuru pamatā ir 6. panta a) punktā minētie riska novērtējumi un 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais pārskats par riskiem, apzinot līdzekļus, tostarp zemesdarbu mašīnas, mobilos elektroenerģijas ģeneratorus un mobilo ugunsdzēšanas aprīkojumu, un izstrādājot plānus reaģēšanas spēju izvietošanai. Grozījums Nr. 39 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 11. pants – 1. punkts 1.  Izveido Eiropas civilās aizsardzības rezervi. Tā ir veidota kā rezervju saraksts, kurā jau iepriekš ir iekļautas dalībvalstu reaģēšanas spējas, un ietver moduļus, citas reaģēšanas spējas un ekspertus. 1.  Izveido Eiropas civilās aizsardzības rezervi. Tā ir veidota kā rezervju saraksts, kurā jau iepriekš brīvprātīgi ir iekļautas dalībvalstu reaģēšanas spējas, un ietver moduļus, citas reaģēšanas spējas un ekspertus. Grozījums Nr. 40 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 10. pants – 1.a punkts (jauns) 1.a   Tā kā novēršanai savā teritorijā jābūt dalībvalstu galvenajai prioritātei drošuma un drošības risku samazināšanā, Eiropas civilās aizsardzības rezerve ir tikai papildinājums esošajām valstu spējām. Grozījums Nr. 41 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 11. pants – 2. punkts 2.  Pamatojoties uz apzinātajiem riskiem, Komisija nosaka Eiropas civilās aizsardzības rezervei nepieciešamo galveno reaģēšanas spēju veidus un skaitu („spēju mērķi”). Komisija uzrauga spēju mērķu īstenošanas progresu un atlikušās nepilnības un mudina dalībvalstis novērst šādas nepilnības. Komisija var atbalstīt dalībvalstis saskaņā ar 20. pantu, 21. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 21. panta 2. punktu. 2.  Pamatojoties uz apzinātajām reālajām vajadzībām un riskiem, Komisija sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm nosaka Eiropas civilās aizsardzības rezervei nepieciešamo galveno reaģēšanas spēju veidus un skaitu („spēju mērķi”). Komisija uzrauga spēju mērķu īstenošanas progresu un atlikušās nepilnības un mudina dalībvalstis novērst šādas nepilnības. Komisija var atbalstīt dalībvalstis saskaņā ar 20. pantu, 21. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 21. panta 2. punktu. Grozījums Nr. 42 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts – c apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 11. pants – 7. punkts 7.  Reaģēšanas spējas, ko dalībvalstis dara pieejamas Eiropas civilās aizsardzības rezervei, ir pieejamas Savienības mehānisma ietvaros veicamajām ārkārtas reaģēšanas operācijām pēc tam, kad ar ERCC starpniecību saņemts palīdzības pieprasījums, ja vien dalībvalstis nesaskaras ar ārkārtas situāciju, kas būtiski ietekmē valsts uzdevumu izpildi. 7.  Reaģēšanas spējas, ko dalībvalstis dara pieejamas Eiropas civilās aizsardzības rezervei, ir pieejamas Savienības mehānisma ietvaros veicamajām ārkārtas reaģēšanas operācijām pēc tam, kad ar ERCC starpniecību saņemts palīdzības pieprasījums, ja vien valstīs nav izveidojusies tāda steidzamības vai ārkārtas situācija vai force majeure, kas būtiski ietekmē valsts uzdevumu izpildi. Galīgo lēmumu par to izvietošanu pieņem dalībvalsts, kura ir reģistrējusi attiecīgās reaģēšanas spējas. Grozījums Nr. 43 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 6. punkts – c apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 11. pants – 8. punkts – 1. daļa Šādu reaģēšanas spēju izvietošanas gadījumā tās paliek to dalībvalstu pakļautībā un kontrolē, kuras dara pieejamas šīs spējas, un var tikt atsauktas, ja dalībvalstis saskaras ar ārkārtas situāciju, kas būtiski ietekmē valsts uzdevumu izpildi, liedzot tām saglabāt minēto reaģēšanas spēju pieejamību. Šādos gadījumos apspriežas ar Komisiju. Šādu reaģēšanas spēju izvietošanas gadījumā tās paliek to dalībvalstu pakļautībā un kontrolē, kuras dara pieejamas šīs spējas, un var tikt atsauktas, ja attiecīgajās dalībvalstīs pašās ir steidzamības vai ārkārtas situācija vai force majeure, kas tām liedz nodrošināt šādas reaģēšanas spējas. Šādos gadījumos apspriežas ar Komisiju. Grozījums Nr. 44 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 1. punkts 1.  Izveido rescEU, lai sniegtu palīdzību gadījumos, kad esošās spējas neļauj efektīvi reaģēt uz katastrofām.” 1.  Izveido rescEU, lai sniegtu palīdzību ārkārtas gadījumos, kad esošās valsts spējas nav pieejamas un neļauj efektīvi reaģēt uz katastrofām. RescEU spējas neizmanto dalībvalstu spēju aizstāšanai un attiecīgo pienākumu pildīšanai. Grozījums Nr. 45 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 2. punkts 2.  rescEU veido šādas spējas: 2.  RescEU veido spējas papildus tām, kas jau pastāv dalībvalstīs, lai papildinātu un stiprinātu tās, un cenšas novērst pašreizējos un nākotnes riskus. Spēju apmēru nosaka, pamatojoties uz konstatētajām nepilnībām reaģēšanas spējās, kas saistītas ar ārkārtas situācijām veselības jomā, rūpniecības, vides, seismiskām vai vulkānu radītām katastrofām, ar plūdiem, ugunsgrēkiem, tostarp meža ugunsgrēkiem, kā arī teroristu uzbrukumiem un ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolieroču uzbrukuma draudiem. Pamatojoties uz apzinātajiem trūkumiem, rescEU iekļauj vismaz šādas spējas: a)  meža ugunsgrēku dzēšana no gaisa; a)  meža ugunsgrēku dzēšana no gaisa; b)  lieljaudas sūknēšana; b)  lieljaudas sūknēšana; c)  meklēšana un glābšana pilsētvidē; c)  meklēšana un glābšana pilsētvidē; d)  lauka hospitālis un neatliekamās medicīniskās palīdzības vienības. d)  lauka hospitālis un neatliekamās medicīniskās palīdzības vienības. Grozījums Nr. 46 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a   Šīs spējas ir elastīgas un tās var mainīt, lai reaģētu uz jaunām norisēm un nākotnes problēmām, piemēram, klimata pārmaiņu radītajām sekām. Grozījums Nr. 47 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 4. punkts 4.  Pamatojoties uz apzinātajiem riskiem un ņemot vērā pieeju, kas ietver vairākus apdraudējumus, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30. pantu, lai noteiktu reaģēšanas spēju veidus, kuri vajadzīgi papildus šā panta 2. punktā apzinātajām spējām, un attiecīgi pārskatīt rescEU sastāvu. Tiek nodrošināta saskanība ar citām Savienības politikas jomām. 4.  Pamatojoties uz apzinātajiem riskiem un spējām un riska pārvaldības plānošanu saskaņā ar 6. pantu un ņemot vērā pieeju, kas ietver vairākus apdraudējumus, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 30. pantu, lai noteiktu reaģēšanas spēju veidus, kuri vajadzīgi papildus šā panta 2. punktā apzinātajām spējām, un attiecīgi pārskatīt rescEU sastāvu. Tiek nodrošināta saskanība ar citām Savienības politikas jomām. Ja katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā tas nepieciešams nenovēršami steidzamu iemeslu dēļ, 31. pantā paredzēto procedūru piemēro deleģētiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu. Ja katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā tas nepieciešams nenovēršami steidzamu iemeslu dēļ, 31. pantā paredzēto procedūru piemēro deleģētiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu. Grozījums Nr. 48 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 5. punkts 5.  Komisija nosaka kvalitātes prasības tām reaģēšanas spējām, kas ir daļa no rescEU. Kvalitātes prasības balstās uz atzītiem starptautiskiem standartiem, ja šādi standarti jau pastāv. 5.  Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm nosaka kvalitātes prasības tām reaģēšanas spējām, kas ir daļa no rescEU. Kvalitātes prasības balstās uz atzītiem starptautiskiem standartiem, ja šādi standarti jau pastāv. Grozījums Nr. 49 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 7. punkts 7.  Pēc tam, kad ar ERCC starpniecību saņemts palīdzības pieprasījums, rescEU spējas ir pieejamas reaģēšanas operācijām saskaņā ar Savienības mehānismu. Lēmumu par minēto spēju izvietošanu pieņem Komisija, kas patur vadības un kontroles pilnvaras pār rescEU spējām. 7.  Pēc tam, kad ar ERCC starpniecību saņemts palīdzības pieprasījums, rescEU spējas ir pieejamas reaģēšanas operācijām saskaņā ar Savienības mehānismu. Lēmumu par minēto spēju izvietošanu pieņem Komisija, kas saglabā rescEU spēju stratēģisko koordinēšanu un ir pilnvarota veikt izvietošanu, savukārt operatīvo vadību un kontroli saglabā atbildīgās amatpersonas saņēmējās dalībvalstīs. Grozījums Nr. 50 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 8. punkts 8.  Izvietošanas gadījumā Komisija un dalībvalsts, kas prasa palīdzību, vienojas par rescEU spēju operatīvās izvietošanas nosacījumiem. Dalībvalsts, kas prasa palīdzību, operāciju laikā atvieglo operatīvo koordināciju starp savām spējām un rescEU ietvaros veiktajām darbībām. 8.  Izvietošanas gadījumā Komisija, izmantojot ERCC, vienojas ar dalībvalsti, kas prasa palīdzību, par rescEU spēju operatīvās izvietošanas nosacījumiem. Dalībvalsts, kas prasa palīdzību, operāciju laikā atvieglo operatīvo koordināciju starp savām spējām un rescEU ietvaros veiktajām darbībām. Grozījums Nr. 51 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 7. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12. pants – 10. punkts 10.  Gadījumos, kad Komisija iegādes, līzinga vai nomas veidā iepērk tādu aprīkojumu kā, piemēram, meža ugunsgrēku dzēšanas iekārtas, nodrošina sekojošo: 10.  Gadījumos, kad Komisija iegādes, līzinga vai nomas veidā iepērk tādu aprīkojumu kā, piemēram, meža ugunsgrēku dzēšanas iekārtas, nodrošina sekojošo: a)  aprīkojuma iegādes gadījumā nolīgumā starp Komisiju un dalībvalsti tiek paredzēta šā aprīkojuma reģistrācija minētajā dalībvalstī. a)  aprīkojuma iegādes gadījumā nolīgumā starp Komisiju un dalībvalsti tiek paredzēta šā aprīkojuma reģistrācija minētajā dalībvalstī. b)  līzinga un nomas gadījumā tiek paredzēta aprīkojuma reģistrācija kādā dalībvalstī. b)  līzinga un nomas gadījumā aprīkojuma reģistrācija dalībvalstī nav obligāta. ba)  komerciālo lidmašīnu pārvaldība tiek nodota EASA apstiprinātiem operatoriem. Grozījums Nr. 52 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 8. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12.a pants – 1. daļa Komisija reizi divos gados informē Eiropas Parlamentu un Padomi par operācijām, kas veiktas saskaņā ar 11. un 12. pantu, un par šajā sakarībā panākto progresu. Komisija katru gadu informē Eiropas Parlamentu un Padomi par operācijām, kas veiktas saskaņā ar 11. un 12. pantu, un par šajā sakarībā panākto progresu. Grozījums Nr. 53 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 8. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 12.a pants – 1.a daļa (jauna) Šajā informācijā iekļauj pārskatu par izmaiņām budžetā un izmaksās ar sīki izstrādātu tehnisko un finanšu novērtējumu, precīzu informāciju par izmaksu pieaugumu un izmaiņām vajadzīgo reaģēšanas spēju veidos un par šo spēju kvalitātes prasībām, ja tādas ir, kā arī šāda pieauguma vai izmaiņu iemesliem. Grozījums Nr. 54 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 9. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 13. pants – 1. punkts – 1. daļa Komisija izveido attiecīgo civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības dalībnieku un iestāžu tīklu, kas kopā ar Komisiju veido Savienības Civilās aizsardzības zināšanu tīklu. Komisija izveido attiecīgo civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības dalībnieku un iestāžu, tostarp izcilības centru, universitāšu un pētnieku, tīklu, kas kopā ar Komisiju veido Savienības Civilās aizsardzības zināšanu tīklu. Komisija pienācīgi ņem vērā īpašās zināšanas, kas pieejamas dalībvalstīs un organizācijās, kuras darbojas uz vietas. Grozījums Nr. 55 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 9. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 13. pants – 1. punkts – 2. daļa – ievaddaļa Tīkls, vajadzības gadījumā cieši sadarbojoties ar attiecīgajiem zināšanu centriem, veic šādus uzdevumus mācību, praktisko nodarbību, gūto atziņu un zināšanu izplatīšanas jomā: Tīkls, cenšoties panākt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību un vajadzības gadījumā cieši sadarbojoties ar attiecīgajiem zināšanu centriem, veic šādus uzdevumus mācību, praktisko nodarbību, gūto atziņu un zināšanu izplatīšanas jomā: Grozījums Nr. 56 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 9.a punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 13. pants – 1. punkts – 2. daļa – a apakšpunkts 9a)  lēmuma 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu: a)  izveido un pārvalda civilās aizsardzības un ārkārtas situāciju pārvarēšanas jomā strādājoša personāla apmācības programmu par katastrofu novēršanu, sagatavotību un reaģēšanu. Programma ietver kopīgas mācības un ekspertu apmaiņas sistēmu, ar kuras starpniecību atsevišķas personas var norīkot uz citām dalībvalstīm. “a) izveido un pārvalda civilās aizsardzības un ārkārtas situāciju pārvarēšanas jomā strādājoša personāla apmācības programmu par katastrofu novēršanu, sagatavotību un reaģēšanu. Programma ietver kopīgas mācības un ekspertu apmaiņas sistēmu, ar kuras starpniecību atsevišķas personas var norīkot uz citām dalībvalstīm. Izveido jaunu Erasmus civilās aizsardzības programmu saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 1288/2013* paredzētajiem noteikumiem un principiem. Apmācības programma ir vērsta uz to, lai stiprinātu koordināciju, savietojamību un papildināmību starp 9. un 11. pantā minētajām spējām un uzlabotu 8. panta d) un f) punktā minēto ekspertu kompetenci; Erasmus civilās aizsardzības programma ir vērsta arī uz to, lai stiprinātu koordināciju, savietojamību un papildināmību starp 9., 11. un 12. pantā minētajām spējām un uzlabotu 8. panta d) un f) punktā minēto ekspertu kompetenci. Erasmus civilās aizsardzības programma ietver starptautisku dimensiju, kuras mērķis ir atbalstīt Savienības ārējo darbību, tostarp tās attiecīgos attīstības mērķus, izmantojot sadarbību starp dalībvalstīm un starp partnervalstīm. _______________ *Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1288/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK (OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.).” Grozījums Nr. 57 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 9.b punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 13. pants – 1. punkts – 2. daļa – f apakšpunkts 9b)   lēmuma 13. panta 1. punkta f) apakšpunktu aizstāj ar šādu: f)  stimulē un veicina attiecīgu jaunu tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu Savienības mehānisma vajadzībām. “f) stimulē pētniecību un inovāciju un veicina attiecīgu jaunu tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu Savienības mehānisma vajadzībām.” Grozījums Nr. 58 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 9.c punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 13. pants – 3.a punkts (jauns) 9c)  lēmuma 13. pantā pievieno šādu punktu: “3.a Komisija paplašina apmācības spējas un zināšanu un pieredzes apmaiņu starp Savienības Civilās aizsardzības zinātības tīklu un starptautiskajām organizācijām un trešām valstīm, lai palīdzētu izpildīt starptautiskās saistības attiecībā uz katastrofu riska mazināšanu, jo īpaši Sendai ietvarprogrammā paredzētās saistības.” Grozījums Nr. 59 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 11.a punkts (jauns) Lēmums Nr. 1313/2013/ES 16. pants – 2. punkts 11a)  lēmuma 16. panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.   Saskaņā ar šo pantu īstenojamās intervences var veikt kā autonomas palīdzības intervences vai kā ieguldījumu kādas starptautiskas organizācijas vadītā intervencē. Savienības koordinācija ir pilnībā integrēta vispārējā koordinācijā, ko nodrošina Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA), un tiek ievērota tā vadošā loma. “2. Saskaņā ar šo pantu īstenojamās intervences var veikt kā autonomas palīdzības intervences vai kā ieguldījumu kādas starptautiskas organizācijas vadītā intervencē. Savienības koordinācija ir pilnībā integrēta vispārējā koordinācijā, ko nodrošina Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA), un tiek ievērota tā vadošā loma. Cilvēku izraisītu katastrofu vai sarežģītu ārkārtas situāciju gadījumā Komisija, apspriežoties ar humānās palīdzības sniedzējiem, skaidri nosaka intervences tvērumu un tās saikni ar pusēm, kas iesaistītas plašākos humānās palīdzības pasākumos, nodrošinot saskaņotību ar Eiropas konsensu par humāno palīdzību un humānās palīdzības principu ievērošanu.” Grozījums Nr. 60 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 12. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 19. pants – 1. punkts – 2.a daļa (jauna) Savienības mehānismam vajadzīgās apropriācijas Eiropas Parlaments un Padome pakāpeniski apstiprina saskaņā ar ikgadējo budžeta procedūru, pienācīgi ņemot vērā visus līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013*, jo īpaši izmantojot elastības instrumentu, kā noteikts I pielikumā. ____________________ * Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.). Grozījums Nr. 61 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 13. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 20.a pants – 1. daļa Jebkāda palīdzība vai finansējums, ko piešķir saskaņā ar šo lēmumu, sniedz Savienībai pienācīgu atpazīstamību, tostarp nodrošinot Savienības emblēmas pamanāmību saistībā ar 11. un 12. pantā un 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētajām spējām. Jebkāda palīdzība vai finansējums, ko piešķir saskaņā ar šo lēmumu, sniedz Savienībai pienācīgu atpazīstamību, tostarp nodrošinot Savienības emblēmas pamanāmību saistībā ar 11. un 12. pantā un 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētajām spējām. Izstrādā komunikācijas stratēģiju, lai panāktu taustāmus to darbību rezultātus, kas veiktas saskaņā ar iedzīvotājiem redzamu Savienības mehānismu. Grozījums Nr. 62 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 15. punkts – b apakšpunkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 23. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a  Attiecībā uz dalībvalstu spējām, kas nav iepriekš noteiktas Eiropas civilās aizsardzības rezervei, Savienības finansiālā atbalsta summa, kura paredzēta transporta resursiem, nepārsniedz 55 % no kopējām attiecināmajām izmaksām. Lai varētu pretendēt uz šādu finansējumu, dalībvalstis apņemas izveidot reģistru, kurā papildus iepriekš minētajai Eiropas civilās aizsardzības rezervei būtu iekļautas visas to rīcībā esošās spējas kopā ar attiecīgajām pārvaldības struktūrām, kas tām ļauj reaģēt uz veselības, rūpnieciskām, seismiskām vai vulkāniskām katastrofām, plūdiem un meža ugunsgrēkiem, teroristu, ķīmiskajiem, bioloģiskajiem un radioloģiskajiem uzbrukumiem, kā arī kodoluzbrukumiem. Grozījums Nr. 63 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 16. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 26. pants – 2. punkts 2.  Tiek veicināta sinerģija un papildināmība ar citiem Savienības instrumentiem, piemēram, ar tiem, kas atbalsta kohēzijas, lauku attīstības, pētniecības, veselības, kā arī migrācijas un drošības politiku. Ja reaģē uz humānām krīzēm trešās valstīs, Komisija nodrošina papildināmību un saskaņotību starp darbībām, kas finansētas saskaņā ar šo lēmumu, un darbībām, kuras finansētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1257/96. 2.  Veido sinerģiju, papildināmību un labāku koordināciju ar citiem Savienības instrumentiem, piemēram, ar tiem, kas atbalsta kohēzijas politiku, tostarp ar Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, un lauku attīstības, pētniecības, veselības, kā arī migrācijas un drošības politiku, neparedzot finansējuma pārdali no minētajām jomām. Ja reaģē uz humānām krīzēm trešās valstīs, Komisija nodrošina papildināmību un saskaņotību starp darbībām, kas finansētas saskaņā ar šo lēmumu, un darbībām, kuras finansētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1257/96, vienlaikus respektējot attiecīgo darbību īpašās un neatkarīgās iezīmes un finansējumu un nodrošinot, ka tās ir saskaņotas ar Eiropas konsensu par humāno palīdzību. Grozījums Nr. 64 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 18. punkts Lēmums Nr. 1313/2013/ES 32. pants – 1. punkts – g apakšpunkts g)  rescEU izveide, pārvaldība un uzturēšana, kā paredzēts 12. pantā, tostarp izvietošanas lēmumu un darbības procedūru kritēriji; g)  rescEU izveide, pārvaldība un uzturēšana, kā paredzēts 12. pantā, tostarp izvietošanas lēmumu kritēriji, darbības procedūras un nosacījumi rescEU spēju izmantošanai dalībvalsts teritorijā, un ar to saistītie finanšu un citi pasākumi; Grozījums Nr. 65 Lēmuma priekšlikums I pielikums (jauns) Komisijas ierosinātais teksts Grozījums I PIELIKUMS INDIKATĪVI PAPILDU FINANŠU PIEŠĶĪRUMI LAIKPOSMAM NO 2018. LĪDZ 2020. GADAM     2018 2019 2020 KOPĀ Kopējās papildu apropriācijas 3. izdevumu kategorijā* CA 19,157 115,2 122,497 256,854   PA 11 56,56 115,395 182,955 Kopējās papildu apropriācijas 4. izdevumu kategorijā* CA 2 2 2,284 6,284   PA 0,8 1,8 2,014 4,614 Kopējās papildu apropriācijas 3. un 4. izdevumu kategorijā kopā* CA 21,157 117,2 124,781 263,138   PA 11,8 58,36 117,409 187,569 (miljonos EUR) * Visas summas nodrošina, izmantojot elastības instrumentu.

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0180/2018).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta transporta pīlāru pēc 2020. gada (2018/2718(RSP))

P8_TA(2018)0237 RC-B8-0242/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 311., 312. un 323. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1), un grozījumus, kas tajā izdarīti ar Padomes 2017. gada 20. jūnija Regulu (ES, Euratom) 2017/1123(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pēcvēlēšanu pārskatīšanai: Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 28. jūnija pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni (COM(2017)0358),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par pārdomu dokumentu par ES finanšu nākotni(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2016)0604), Komisijas paziņojumu (COM(2016)0603) un pievienoto dienestu darba dokumentu SWD(2016)0299,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. septembra priekšlikumu grozījumam Iestāžu nolīgumā (2013. gada 2. decembris) starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2016)0606),

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma ratifikāciju Eiropas Parlamentā 2016. gada 4. oktobrī un Padomē 2016. gada 5. oktobrī,

–  ņemot vērā 2016. gada 26. oktobra rezolūciju par DFS 2014.–2020. gadam vidusposma novērtēšanu(6),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 15. jūnija atzinumu “Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšana”(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. maija paziņojumu “Mūsdienīgs budžets Savienībai, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv. Daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam” (COM(2018)0321),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2018. gada 28. marta kopīgo paziņojumu “Par Militārās mobilitātes rīcības plānu” (JOIN(2017)0005),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 14. februāra ziņojumu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) starpposma novērtējumu (COM(2018)0066),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā transporta infrastruktūras atjaunošana un attīstība ES joprojām notiek samērā sadrumstaloti un ir liels izaicinājums spējas un finansējuma ziņā, bet tas ir būtiski, lai nodrošinātu gan ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, gan sociālo un teritoriālo kohēziju Savienībā, tādējādi novēršot nelīdzsvarotību starp reģioniem;

B.  tā kā Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (EISI) ir kopēja, centralizēti pārvaldīta finansēšanas programma, kas ir izstrādāta, lai veicinātu augstas veiktspējas, ilgtspējīgu un savstarpēji savienotu Eiropas tīklu (TEN) transporta, enerģētikas un digitālo pakalpojumu infrastruktūras jomā;

C.  tā kā Eiropas transporta tīkla (TEN-T) agrīna pabeigšana būtiski palīdzēs ES sasniegt tās emisiju samazināšanas mērķus saskaņā ar Parīzes klimata nolīgumu, kā arī Eiropas ekonomikas dekarbonizāciju un ES “20–20–20” mērķus enerģētikas un klimata politikas jomā; tā kā pamattīkla izveide būtu jāpabeidz līdz 2030. gadam un visaptverošā tīklā izveide — līdz 2050. gadam;

D.  tā kā 1 no 10 Eiropas iedzīvotājiem strādā plašākā transporta nozarē un tā kā investīcijas transporta infrastruktūrā radīs jaunas darbavietas, jo tiek lēsts, ka katrs miljards euro, kas tiek investēts TEN-T pamattīklā, radīs līdz pat 20 000 jaunu darbvietu;

E.  tā kā EISI mērķis ir atvieglot pārrobežu savienojumus, izveidot multimodālus un urbānus mezglus, kā arī risināt tirgus nepilnības un likvidēt nepietiekamas caurlaides spējas punktus; tā kā ar EISI palīdzību ir realizēti tādi projekti, kas citādi nebūtu īstenoti, tādējādi sniedzot skaidru ES pievienoto vērtību, jo tie ir sekmējuši transnacionālo sadarbību un koordināciju;

F.  tā kā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam transporta nozare veido vislielāko daļu no EISI budžeta; tā kā transporta daļa tika sadalīta vispārējā finansējumā visām dalībvalstīm un kohēzijas finansējumā, kas pieejams kohēzijas dalībvalstīm un tiek tieši pārskaitīts no Kohēzijas fonda;

G.  tā kā EISI ir viena no veiksmīgākajām ES programmām, jo uz gandrīz visiem uzaicinājumiem saņemts daudz vairāk priekšlikumu, nekā plānots; tā kā līdz 2017. gada beigām EISI transporta sadaļai jau bija piešķirti EUR 21,3 miljardi TEN-T projektu dotācijām, kas kopumā piesaistīja investīcijas EUR 41,6 miljardu apmērā; tā kā 2018. gadā tiks parakstīti papildu dotāciju nolīgumi par finansējuma apvienošanas uzaicinājumu, kas paredz apvienot EISI dotācijas ar privāto finansējumu, tostarp no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF); tā kā šī uzaicinājuma sākotnējais budžets EUR 1 miljarda apmērā 2017. gada novembrī tika palielināts par EUR 350 miljoniem, lai atbalstītu inovācijas un jauno tehnoloģiju prioritāti saskaņā ar Alternatīvo degvielu rīcības plāna mērķiem;

H.  tā kā principa “izmanto vai zaudē” ieviešana ir būtiski veicinājusi EISI panākumus; tā kā tomēr būtu jāpaātrina neīstenoto projektu līdzekļu atgūšana;

I.  tā kā EISI mērķis ir paātrināt investīcijas transporta infrastruktūrā un inovācijā un piesaistīt finansējumu gan no publiskā, gan privātā sektora, vienlaikus palielinot juridisko noteiktību un ievērojot tehnoloģiskās neitralitātes principu;

J.  tā kā sagaidāms, ka Komisija 2018. gada jūnijā publicēs tiesību aktu priekšlikumus par Eiropas stratēģiskajām investīcijām, tostarp par atjaunināto Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI),

1.  uzsver, ka investīcijas transporta infrastruktūrā ir investīcijas ilgtermiņa ilgtspējīgā izaugsmē, kohēzijā, konkurētspējā un nodarbinātībā; tādēļ uzsver, ka EISI programmas stratēģisko nozīmi saistībā ar iekšējā tirgus integrāciju, viedo mobilitāti un iespēju Eiropas Savienībai, izmantojot šo programmu, radīt taustāmu pievienoto vērtību iedzīvotājiem;

2.  uzsver, ka EISI ir bijis un arī patlaban ir efektīvs un mērķtiecīgs instruments investīcijām Eiropas infrastruktūrā (TEN) transporta, enerģētikas un digitālo pakalpojumu nozarē un tam tādam ir jāpaliek arī turpmāk, lai sekmētu ES prioritātes saistībā ar darbvietām, izaugsmi un investīcijām, iekšējo tirgu, enerģētikas savienību, klimatu un digitālo vienoto tirgu;

3.  uzsver EISI 2014.–2020. gada programmas panākumus, nodrošinot augstu Eiropas pievienoto vērtību, atbalstot savienojamības projektus ar pārrobežu, savstarpējas izmantojamības un multimodalitātes dimensiju un projektus, kuri uzlabo savienojamību visos transporta veidos, tostarp jūras, iekšzemes ostu un iekšzemes ūdensceļu transportā, par prioritāti nosakot projektus, kas palīdzētu veidot trūkstošos savienojumus un likvidētu nepietiekamas caurlaides spējas punktus, lai panāktu vienotu Eiropas transporta telpu, kas ir pieejama visiem, un inovatīvu transporta nozari; aicina Komisiju palielināt transporta mezglu, piemēram, jūras ostu, pārrobežu pievienoto vērtību, un atbalstīt projektus, kuri veicina savienojamību ar trešām partnervalstīm;

4.  atzīst, ka visas priekšrocības un iespējas, ko sniedz ES investīcijas TEN-T tīklā, varēs apzināt tikai pēc pamattīkla un visaptverošā tīkla pabeigšanas; aicina Komisiju paturēt prātā, ka šo tīklu izveides pabeigšanai būs vajadzīgas nozīmīgas investīcijas, kas daļēji ir atkarīgas no turpmāka ES atbalsta; pretējā gadījumā pastāv risks, ka tīklu izveide varētu apstāties; uzstāj, ka jāsaglabā spiediens, lai panāktu to pabeigšanu ne vēlāk kā attiecīgi 2030. un 2050. gadā un saskaņā ar 21. gadsimta standartiem visā procesā;

5.  aicina Komisiju nodrošināt, ka EISI programma 2021.–2027. gada DFS priekšlikumā izriet no pašreizējās programmas ar vēl vērienīgākiem mērķiem attiecībā uz politiku un finanšu resursiem; uzsver, ka ir jāpaātrina investīcijas digitālos, inovatīvos un ilgtspējīgos transporta projektos, lai virzītos uz zaļāku, patiesi integrētu, modernu, visiem pieejamu, drošāku un efektīvu transporta sistēmu;

6.  atzīst, ka EISI iesaiste bija izšķirošs faktors lielākās daļas projektu uzsākšanā, jo īpaši attiecībā uz savienojamības projektiem pārrobežu, valsts, reģionālā un vietējā līmenī; uzsver, ka EISI ir izrādījies nozīmīgs publiskā un privātā sektora investīciju katalizators; tomēr uzskata, ka būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai pilnībā izmantotu tā potenciālu;

7.  aicina Komisiju izskatīt citus veidus, kā veicināt EISI kā politiski virzītu instrumentu ar konkrētiem nozarēm specifiskiem mērķiem, kas īsteno sarežģītus projektus ar pārrobežu vai ES mēroga savstarpējas izmantojamības dimensiju;

8.  uzskata, ka nākamajā DFS, ņemot vērā visaptverošu pārskatu par 2014.–2020. gada periodu un sekas, kādas rada sarežģītā saikne starp EISI un citām finanšu programmām un instrumentiem, piemēram, programmu “Apvārsnis 2020”, ESI fondiem un ESIF, un jo īpaši aizstāšanas ietekmi, kas konstatēta starp EISI un ESIF, Komisija būtu vēl vairāk jānostiprina un jānodrošina papildināmība starp EISI un citām programmām, piemēram, programmu “Apvārsnis Eiropa” un fondu “InvestEU”, lai uzturētu un veicinātu skaidrus programmas mērķus, izvairītos no pārklāšanās un optimizētu budžeta resursus;

9.  uzsver, ka nākamajā EISI jebkurš samazinājums par labu citām programmām, kā tas notika ar 2014.–2020. gada EISI, finansējumu pārdalot ESIF un Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmai (EDIDP), būtu jāuzskata par nepieņemamu; mudina Komisiju saglabāt EISI finansiālās spējas nedalāmību, jo EISI finansējuma liels vairākums ir saistīts ar projektiem ar plašāku reģionāla un ES mēroga labumu, taču šiem projektiem nav pieejams pietiekams finansējums valsts līmenī vai finanšu tirgos;

10.  atzīst, ka pirmie rezultāti uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus, kas saskaņā ar pašreizējo EISI izsludināts par finansējuma apvienošanu, liecina par rosinošiem panākumiem; tādēļ stingri mudina Komisiju šādus uzaicinājumus turpmāk izsludināt vēl un arī turpmāk izmantot spēcīgāku EISI dotāciju veidā, ko iespēju robežās var apvienot ar ES un trešo valstu finanšu instrumentiem; aicina Komisiju arī rast veidus, kā efektīvāk veicināt privātu līdzinvestoru piedalīšanos, un dalībvalstis atcelt tiesiskos un administratīvos šķēršļus, kas šo procesu kavē;

11.  aicina Komisiju projektu līmenī vēl vairāk veicināt sinerģiju starp trijām nozarēm, kas pašlaik ir ierobežota, jo budžeta struktūra ir stingra saistībā ar projektu atbilstību un izmaksu attiecināmību; mudina Komisiju pielāgot infrastruktūru gaidāmajai vajadzībai pēc tīras un viedas mobilitātes; sagaida, ka turpmākās sektorālās politikas pamatnostādnes un EISI būs elastīgāks, lai veicinātu sinerģiju un ātrāk reaģētu uz jauniem tehnoloģiskiem sasniegumiem un prioritātēm, tādām kā digitalizācija, vienlaikus paātrinot zemu emisiju ekonomikas radīšanu un risinot kopīgas sabiedrības problēmas, piemēram, kiberdrošību;

12.  uzsver, cik svarīga ir tieša pārvaldība, kas palīdz nodrošināt to, ka minētajās trīs nozarēs tiek ievērotas vienotas procedūras, līdzekļi tiek piešķirti ātri un budžets tiek izpildīts ļoti pareizi; norāda, ka EISI dotāciju tieša pārvaldība ir sevi ļoti labi pierādījusi un nodrošina efektīvu projektu plūsmu, konkurētspējīgu atlases procesu, orientāciju uz ES politikas mērķiem, īstenošanas koordināciju un dalībvalstu pilnīgu iesaisti; uzsver Inovācijas un tīklu izpildaģentūras (INEA) izšķirīgo nozīmi EISI panākumos, optimizējot budžetu, jo īpaši tāpēc, ka tā bijusi elastīga un spējusi ātri pārvirzīt konkrētos pasākumos neiztērētos līdzekļus citu pasākumu īstenošanai; uzsver, ka INEA būtu jānostiprina, lai garantētu ES līdzekļu pienācīgu izlietojumu;

13.  pauž atbalstu principa “izmanto vai zaudē” piemērošanai EISI tiešajā pārvaldībā; vienlaikus uzstāj, ka jāsaglabā iespēja vēlreiz izmantot saistības gadījumos, kad projekti nedarbojas, kā plānots, lai palielinātu EISI efektivitāti;

14.  atzīst, ka ir sarežģīti iesniegt projektu, jo īpaši par lielu transporta infrastruktūru, un ir būtiska sniegtā tehniskā palīdzība, piemēram, izmantojot EISI programmas atbalsta pasākumu, jo īpaši kohēzijas dalībvalstīm, nolūkā veicināt gatavu un kvalitatīvu projektu atbilstību; aicina Komisiju arī turpmāk sniegt šāda veida palīdzību un pārskatīt vērtēšanas kritērijus, kas lielāku uzsvaru liktu uz projektu pievienotās vērtības skaidrāku norādīšanu; turklāt aicina Komisiju veikt papildu pasākumus, lai ievērojami vienkāršotu administratīvās prasības ne tikai mazām dotācijām un pielāgotu mazāku projektu iesniedzējiem sniegto tehnisko palīdzību;

15.  atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. gada programmā EUR 11,3 miljardi tika pārvietoti no Kohēzijas fonda uz EISI transporta pīlāra kohēzijas finansējumu, un uzsver, ka uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus kohēzijas jomā ir bijuši ārkārtīgi veiksmīgi;

16.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu 2021.–2027. gada periodā EISI piešķirt EUR 42,265 miljardus, tostarp (nemainīgās cenās) EUR 7,675 miljardus enerģētikas projektiem un EUR 2,662 miljardus telesakaru un digitālās jomas projektiem; tomēr pauž nožēlu, ka nemainīgās cenās piešķīrums EISI transporta pīlāram ir EUR 11,384 miljardi un ieguldījums no Kohēzijas fonda ir EUR 10 miljardi, kas ir samazinājums par attiecīgi 12 % un 13 %; atzīmē un nevar pieņemt to, ka ir samazināti tikai un vienīgi transporta pīlāram piešķirtie līdzekļi; uzsver, ka problēmas, ar ko transporta nozare saskaras iekšējā tirgū, un EISI panākumi ir pretrunā transporta finansējuma samazinājumam, un aicina Komisiju ierosināto summu pārskatīt;

17.  uzskata — lai saglabātu lielu EISI programmas uzticamību un pievilcību investoriem, tās finansiālā spēja nākamajā DFS periodā būtu jāpalielina; uzsver, ka nepietiekams transporta finansējums apdraudētu TEN-T tīkla pabeigšanu un tas mazinātu jau veikto publisko investīciju vērtību;

18.  turklāt uzsver, ka kohēzijas finansējumam ir spēcīga reģionālā dimensija, kurā ņemts vērā vietējā līmeņa vajadzības, un tas ir svarīgs kohēzijas dalībvalstīs esošo pamattīkla daļu pabeigšanai un līdz ar to ES teritoriālajai kohēzijai; norāda, ka investīcijām ES transporta infrastruktūrā, kuras veic ar Kohēzijas fonda līdzdalību, vajadzētu arī turpmāk būt līdzsvarotai sistēmai, kurai raksturīga centralizēti pārvaldītu un kopīgu pārvaldības avotu izveide; uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā 2021.–2027. gadam no Kohēzijas fonda iezīmēto un EISI satvarā tiešai pārvaldībai pakļauto līdzekļu apjomam ir jāpaliek vismaz tādam pašam kā iepriekšējā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam un ka šim līdzekļu apjomam ir jābūt pietiekamam, lai nākamās daudzgadu finanšu shēmas laikā no 2021. gada līdz 2027. gadam pabeigtu īstenot projektus, kurus pašreizējā EISI satvarā finansē no iezīmētajiem Kohēzijas fonda līdzekļiem;

19.  atgādina — lai pabeigtu transporta pamattīkla izveidi Eiropas Savienībā un īstenotu politikas prioritātes, arī turpmāk būs nepieciešama attiecīgo iedzīvotāju un ieinteresēto personu iesaistīšana lēmumu pieņemšanā, pārredzamība, izvērtējot un uzraugot projektu īstenošanu no finanšu un vides viedokļa, kā arī dažādu transporta veidu integrācijas uzlabošana un vairākveidu pārvadājumu veicināšana;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk censties sasniegt EISI galvenos politikas mērķus transporta nozarē: līdz 2030. gadam pabeigt TEN-T pamattīklu, tostarp izvērst Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības pētniecības programmu (SESAR), jūras maģistrāles un Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas (ERTMS), un pāriet uz tīru, konkurētspējīgu, inovatīvu un savienotu mobilitāti, tostarp līdz 2025. gadam izveidot pamatu alternatīvās degvielas uzlādes infrastruktūrai, kā arī panākt virzību uz TEN-T visaptverošā tīkla pabeigšanu līdz 2050. gadam;

21.  uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš horizontāliem viedprojektiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot īpašus, specializētus un transnacionālus instrumentus, lai paātrinātu un nodrošinātu horizontālo prioritāšu, piemēram, ERTMS, pareizu īstenošanu, piesaistot privātas investīcijas, ko daļēji varētu panākt, izmantojot dotācijas kopā ar finanšu instrumentiem;

22.  saistībā ar transporta nozari atgādina, ka ir svarīgi pievērst uzmanību vairākveidu un pārrobežu savienojumiem, digitālajiem risinājumiem, pāreju uz citiem transporta veidiem un ilgtspējīgāku transportu; uzskata, ka atjauninātajā EISI par prioritāti būtu jānosaka tiešāka saikne starp pamattīklu un visaptverošo tīklu; uzskata, ka šie mērķi būtu jāņem vērā iepriekš noteikto projektu sarakstā, kas tiks iekļauti nākamajā EISI regulā;

23.  atzīst, ka transporta nozarē būtu pilnībā jāizmanto iespējas, ko piedāvā digitālās un inovatīvās tehnoloģijas, un konstatē, ka jauna inovatīva transporta infrastruktūra vienmēr ir pievilcīgāka investīcijām, jo īpaši no privātā sektora; tomēr norāda, ka esošā infrastruktūra joprojām ir ES tīkla pamats, un uzsver, cik steidzami ir jāpalielina investīcijas esošās infrastruktūras uzturēšanai; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka ir pievilcīgi modernizēt vai uzlabot esošo infrastruktūru, realizējot vērienīgus inovācijas mērķus;

24.  aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību tālākajiem reģioniem, kā paredz LESD 349. pants, paplašinot ostu pamattīklu, lai uzlabotu savienojamību šo reģionu ģeogrāfiskajos baseinos, starp šiem reģioniem, ar kontinentālo daļu un trešām valstīm; uzskata, ka tālākajiem reģioniem vajadzētu nodrošināt līdzfinansējumu līdz pat 85 % apmērā ar visiem transporta veidiem saistītajiem projektiem, lai šiem reģioniem atvieglotu projektu konkursu pieejamību un izveidotu regulārus jūras savienojumus starp tālākajiem reģioniem un kontinentu; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot īpašu konkursu tālākajiem reģioniem, kā arī apsvērt iespēju piešķirt finansējumu novatoriskām tehnoloģijām tālākajos reģionos esošajās reģionālajās lidostās, lai garantētu lidostu infrastruktūras drošumu un uzturēšanu;

25.  atzinīgi vērtē kopīgajā paziņojumā “Rīcības plāns par militāro mobilitāti” noteiktos mērķus saistībā gan ar infrastruktūras uzlabošanu, gan sinerģijas veidošanu; aicina Komisiju izmantot EISI, lai atbalstītu divējāda lietojuma civilās aizsardzības infrastruktūras izveidi TEN-T tīkla tuvumā;

26.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (2) OV L 163, 24.6.2017., 1. lpp. (3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp. (4) OV C 101, 16.3.2018., 64. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0401. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0412. (7) OV C 17, 18.1.2017., 20. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par stāvokli Nikaragvā (2018/2711(RSP))

P8_TA(2018)0238 RC-B8-0244/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2008. gada 18. decembra(1), 2009. gada 26. novembra(2) un 2017. gada 16. februāra(3) rezolūciju,

–  ņemot vērā ES un Centrālamerikas 2012. gadā noslēgto asociācijas nolīgumu,

–   ņemot vērā ES stratēģijas dokumentu attiecībā uz Nikaragvu un daudzgadu indikatīvo programmu 2014. — 2020. gadam attiecībā uz Nikaragvu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ES 2004. gada jūnija Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Nikaragvas konstitūciju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas 2016. gada 19. novembra paziņojumu par Nikaragvas vēlēšanu galīgajiem rezultātiem,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2018. gada 22. aprīļa un 2018. gada 15. maija paziņojumus par Nikaragvu,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2018. gada 27. aprīļa paziņojumu presei par cilvēktiesību situāciju Nikaragvā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) vizīti Nikaragvā 2018. gada 17.–21. maijā, ar mērķi izpētīt stāvokli Nikaragvā, un tās 2018. gada 21. maija provizorisko paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību biroja runaspersonas Liz Throssell 2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par vardarbību saistībā ar protestiem Nikaragvā,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 14. maija paziņojumu presei par vizīti, lai izmeklētu situāciju Nikaragvā,

–  ņemot vērā OAS ģenerālsekretariāta 2017. gada 20. janvāra ziņojumu par Nikaragvu un tā 2018. gada 22. aprīļa paziņojumu, kurā pausts nosodījums par vardarbību Nikaragvā,

–  ņemot vērā Nikaragvas Bīskapu konferences paziņojumus un jo īpaši pēdējo paziņojumu, kas sniegts 2018. gada 23. maijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ir ziņots, ka vismaz 84 cilvēki ir nogalināti, vairāk nekā 860 ievainoti un vairāk nekā 400 apcietināti studentu vadītu miermīlīgu protestu rezultātā, kas sākās 2018. gada 18. aprīlī, iestājoties pret prezidenta Daniel Ortega izsludināto sociālā nodrošinājuma reformu; tā kā lielākajai daļai upuru bija šautas brūces galvā, kaklā, krūškurvja vai vēdera apvidū, tādējādi liekot domāt, ka ir notikusi nelikumīga, patvaļīga un tūlītēja nāvessodu izpilde; tā kā Nikaragvas iestādes atklāti stigmatizē protestētājus, nosaucot tos par “vandāļiem” un apsūdzot tos politiskās manipulācijās;

B.  tā kā 2018. gada 23. aprīlī prezidents D. Ortega paziņoja par sociālā nodrošinājuma reformas atcelšanu, bet demonstrācijas turpinājās un pārvērtās plašākos nemieros, prasot izveidot pagaidu valdību un atjaunot demokrātisko kārtību; tā kā vēl viens iemesls neapmierinātībai un atklātam konfliktam ir uz eksportu orientētu ieguves darbību straujais pieaugums;

C.  tā kā 2018. gada 20. aprīlī notika uzbrukums 600 studentiem jaunajā katedrālē Managvas vecpilsētā, ko veica pretsacelšanās spēki un Sandinistu Nacionālās atbrīvošanās frontes locekļu grupa, darbojoties pilnīgi nesodīti un ar policijas līdzdalību un piekrišanu; tā kā IACHR ir dokumentējusi uzbrukumus četrām universitātēm (UCA, UPOLI, UNA un UNAN);

D.   tā kā lielais cietušo skaits skaidri norāda uz brutālu apspiešanu no valsts varas iestāžu puses, pārkāpjot nepieciešamības un proporcionalitātes principus, kā noteikts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un standartiem attiecībā uz spēka izmantošanas ierobežojumiem; tā kā Nikaragvas Valsts policijas vadītāja Aminta Granera atkāpās no amata, ņemot vērā pārmērīgo vardarbības pielietošanu;

E.  tā kā plašsaziņas līdzekļus, kas ziņoja par protestiem, valdība patvaļīgi slēdza un žurnālisti, kuri pauda jebkādus iebildumus, tika iebiedēti un aizturēti; tā kā Nikaragvas iestāžu vēršanās pret vārda brīvību un opozīcijas vadītāju iebiedēšana ir nosodīta kā uzbrukums pamatbrīvībām; tā kā žurnālists Angel Gahona tika nošauts brīdī, kad viņš ziņoja no protestu vietas tiešraidē;

F.  tā kā cilvēktiesību organizācijas ir saņēmušas daudzas sūdzības par to, ka valsts slimnīcas nav sniegušas palīdzību un ārstniecības pakalpojumus ievainotajiem protestu dalībniekiem;

G.  tā kā 2018. gada 27. aprīlī Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs Gustavo Porras paziņoja par Patiesības komisijas izveidi, lai izmeklētu to, kas notika protestu laikā; tā kā septiņu likumdevēju padome, kurā pieci likumdevēji ir no prezidenta D. Ortega partijas, 2018. gada 6. maijā iecēla piecus locekļus šajā komisijā un Nacionālā asambleja apstiprināja šo locekļu iecelšanu;

H.  tā kā IACHR delegācija apmeklēja Nikaragvu 2018. gada 17.–21. maijā; tā kā IACHR delegācija dokumentēja nelikumīgu un patvaļīgu apcietināšanu, spīdzināšanu, nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, cenzūru un uzbrukumus presei, kā arī cita veida iebiedēšanu, piemēram, draudus un vajāšanu, kuru mērķis bija likvidēt protestus un kavēt pilsoņu līdzdalību;

I.  tā kā nacionālais dialogs starp prezidentu D. Ortega un Nikaragvas opozīciju, kuru vidutēja Katoļu baznīca un kas tika sākts 2018. gada 16. maijā, nespēja novest pie krīzes risinājuma un tika apturēts, jo valdību pārstāvošie sarunu dalībnieki atteicās apspriest vidutāju iesniegto 40 punktu programmu, kas ietvēra ceļvedi uz demokrātiskām vēlēšanām, tostarp vēlēšanu likuma reformas, vēlēšanu organizēšanu un prezidenta atkārtotas ievēlēšanas aizliegumu; tā kā tika ierosināts izveidot apvienotu komiteju sešu cilvēku sastāvā — trīs valdības pārstāvji un trīs platformas “Alianza Cívica por la Justicia y la Democracia” pārstāvji,

J.  tā kā kopš 2007. gada Daniel Ortega ir trīsreiz pēc kārtas ievēlēts prezidenta amatā, neraugoties uz to, ka Nikaragvas konstitūcija aizliedz secīgu atkārtotu ievēlēšanu, tādējādi tas liecina par korupciju un autoritārismu, kurā valsts ir nonākusi; tā kā 2011. un 2016. gada vēlēšanas ES iestādes un OAS ļoti kritizēja par pārkāpumiem, jo tās tika veiktas bez abu šo organizāciju novērotāju vai citu uzticamu starptautisko novērotāju klātbūtnes;

K.  tā kā korupcija publiskajā sektorā, tostarp korupcija, kurā iesaistīti prezidenta D. Ortega ģimenes locekļi, joprojām ir viena no lielākajām problēmām; tā kā ļoti izplatīta ir valsts ierēdņu uzpirkšana, kā arī muitas un nodokļu iestāžu īstenota nelikumīga konfiskācija un patvaļīga aplikšana ar nodokli, tā kā ir paustas leģitīmas bažas par nepotismu Nikaragvas valdībā, tā kā cilvēktiesību aizstāvju grupas ir nosodījušas pakāpenisku varas koncentrāciju vienas partijas rokās un iestāžu vājināšanu;

L.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā Nikaragva ir pieredzējusi lejupslīdi demokrātijas un tiesiskuma jomā; tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas attīstīšanai un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai,

1.  nosoda miermīlīgu protestētāju, kas iebilda pret sociālā nodrošinājuma sistēmas reformu, brutālo apspiešanu un iebiedēšanu Nikaragvā, kā rezultātā daudzi cilvēki tika nogalināti, pazuda bez vēsts vai tika patvaļīgi apcietināti, un to veica Nikaragvas varas iestādes, bruņotie spēki, policija un vardarbīgas grupas, kas atbalstīja valdību; atgādina visiem Nikaragvas drošības spēkiem par to galveno pienākumu —aizsargāt iedzīvotājus no kaitējuma;

2.  izsaka līdzjūtību visām to upuru ģimenēm, kuri tika nogalināti un ievainoti demonstrāciju laikā;

3.  aicina Nikaragvas varas iestādes izbeigt visa veida vardarbību pret cilvēkiem, kuri izmanto savas tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību; aicina arī tos demonstrāciju dalībniekus un pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjus, kuri vada protestus, atturēties no vardarbības savu tiesību īstenošanā; mudina Nikaragvas varas iestādes atbrīvot visus patvaļīgi apcietinātos, nodrošināt kompensācijas visiem skartajiem ģimenes locekļiem un sniegt garantijas, ka pret viņiem netiks veikti nekādi krimināltiesību pasākumi; mudina valsts iestādes atturēties sniegt publiskus paziņojumus, kas stigmatizē demonstrāciju dalībniekus, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus, un atturēties valsts plašsaziņas līdzekļos īstenot kampaņas, kas varētu mudināt uz vardarbību;

4.  aicina Nikaragvas varas iestādes nekavējoties atļaut starptautisku, neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu, lai sauktu pie atbildības tos, kas vainojami represijās un cilvēku nogalināšanā protestu laikā; šajā sakarā atzinīgi vērtē IACHR vizīti Nikaragvā, un pauž bažas par sākotnējā ziņojuma secinājumiem; mudina starptautisko sabiedrību uzņemties aktīvu lomu, lai nodrošinātu, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

5.  prasa Nikaragvas valdību atzīt un stiprināt IACHR ieteikumu īstenošanas uzraudzības komitejas autoritāti, un izveidot jaunu apmeklējumu grafiku; prasa izveidot slimnīcu apmeklējumu valsts reģistru, kā pieprasījusi IACHR;

6.  aicina Nikaragvas varas iestādes nodrošināt visiem sabiedrības dalībniekiem, tostarp opozīcijas spēkiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp vides aktīvistiem un pilsoniskajai sabiedrībai, pietiekamu rīcības telpu, lai tie varētu brīvi darboties saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, lai tādējādi visām iesaistītajām pretējām pusēm būtu iespēja apspriest stāvokli Nikaragvā un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu valstī; atgādina, ka pilnvērtīga opozīcijas līdzdalība, tiesu iestāžu neatkarība un nesodāmības izbeigšana, kā arī plašsaziņas līdzekļu plurālisms ir būtiski faktori demokrātijas atjaunošanai valstī;

7.  pauž nožēlu par plašsaziņas brīvības pārkāpumiem Nikaragvā gan pirms, gan pēc protestiem; uzskata, ka iestāžu rīcība, slēdzot plašsaziņas līdzekļus protestu laikā, ir nepieņemama; aicina valdību pilnībā valstī atjaunot plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda brīvību un izbeigt žurnālistu vajāšanu;

8.   ņem vērā nesen uzsākto nacionālo dialogu un Patiesības komisijas izveidi, kurā jāiekļauj neatkarīgi valsts dalībnieki no visām nozarēm, kā arī starptautiskie dalībnieki; pauž nožēlu par to, ka nacionālā dialoga pirmā kārta bija neveiksmīga, jo Nikaragvas valdības noteica ierobežojumus, un pauž cerību, ka nesen atsāktais dialogs pavērs iespēju atrisināt krīzi un izbeigt vardarbību; uzsver, ka jebkuram dialogam vajadzētu notikt nevardarbīgos apstākļos un bez represijām, ievērojot likumus, konstitūciju un principu, ka jebkādas likumu izmaiņas būtu jāveic saskaņā ar tajos noteiktajām procedūrām;

9.  nosoda nelikumīgo rīcību, pārkāpjot tiesību normas, kuras rezultātā tika pieņemtas izmaiņas konstitūcijā, lai atceltu prezidenta pilnvaru termiņa ierobežojumus, dodot iespēju prezidentam Daniel Ortega pastāvīgi būt amatā, tādējādi nepārprotami pārkāpjot tiesības uz demokrātiskām vēlēšanām; uzsver, ka nepieciešamas spēcīgas demokrātiskās iestādes, pulcēšanās brīvība un politiskais plurālisms; šajā sakarībā prasa veikt vēlēšanu reformu, kas nodrošinātu taisnīgas, pārredzamas un ticamas vēlēšanas, kurās ievēroti starptautiskie standarti, jo tas ir veids kā atrisināt politisko krīzi;

10.  aicina iestādes cīnīties pret plaši izplatīto korupciju Nikaragvas politiskajās aprindās, kas ierobežo visu valsts iestāžu darbību un ierobežo ārvalstu ieguldījumus; prasa īstenot Nikaragvas tiesību aktus korupcijas apkarošanas jomā, tostarp attiecībā uz uzpirkšanu, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un veicināšanas maksājumiem; pauž bažas par prezidenta D. Ortega saikni ar citiem konfliktiem reģionā; aicina Nikaragvas iestādes parakstīt un ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

11.  norāda, ka — ņemot vērā asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm — ir jāatgādina Nikaragvai par nepieciešamību ievērot tiesiskuma principu, demokrātiju un cilvēktiesības, kā noteikts nolīguma cilvēktiesību klauzulā; mudina ES uzraudzīt situāciju un vajadzības gadījumā apsvērt iespējamos veicamos pasākumus; brīdina par nopietnām politiskām, ekonomiskām un investīciju jomas sekām, kas varētu sekot cilvēktiesību pārkāpumiem;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, Limas grupai un Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 45 E, 23.2.2010., 89. lpp. (2) OV C 285 E, 21.10.2010., 74. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0043.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par kopīgā dienestu darba dokumenta “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” (SWD(2015)0182) īstenošanu (2017/2012(INI))

P8_TA(2018)0239 A8-0167/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (CETS Nr. 197) un Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (CETS Nr. 201),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) 2012. gada ziņojumu “Pārāk agras laulības. Bērnu laulību izbeigšana”,

–  ņemot vērā 1995. gadā ceturtajā pasaules konferencē pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu un pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību Nr. 1325 (2000), 1820 (2009), 1888 (2009), 1889 (2010), 1960 (2011), 2106 (2013), 2122 (2013) un 2242 (2015),

–  ņemot vērā trešās starptautiskās konferences par attīstības finansēšanu 2015. gada jūlija Adisabebas rīcības programmu,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kas pieņemta 2015. gada septembrī un stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, un jo īpaši 1., 5., 8. un 10. ilgtspējīgas attīstības mērķi,

–  ņemot vērā ES un ANO iniciatīvu “Fokusā”,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 208. pantu,

–  ņemot vērā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2010.–2015. gadam (DzLRP I),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija (2010–2015)” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019). Cilvēktiesību jautājumi joprojām ES uzmanības centrā” (JOIN(2015)0016),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā,

–  ņemot vērā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam (DzLRP II), ko ES Padome pieņēma 2015. gada 26. oktobrī, un Komisijas un augstās pārstāves 2016. gada ziņojumu par tā īstenošanu, kas publicēts 2017. gada 29. augustā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada 3. decembra dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”,

–  ņemot vērā 2016. gada jūnija ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

–  ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā noteikts politikas saskaņotības princips attīstībai, saskaņā ar kuru tādās politikas jomās, kas, ļoti iespējams, var skart jaunattīstības valstis, ir jāņem vērā attīstības sadarbības mērķi,

–  ņemot vērā jauno Eiropas Konsensu par attīstību,

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par ES Rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošanu(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2017. gada oktobrī publicēto novērtējumu par ES Dzimumu līdztiesības rīcības plāna 2016.–2020. gadam īstenošanu Eiropā,

–  ņemot vērā COC Nederland ziņojumu par ES LGBTI vadlīniju īstenošanu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0167/2018),

A.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir paredzēts ES līgumos un Pamattiesību hartā un līdz ar to visās ES darbībās un politikas jomās ir jāīsteno un jāintegrē dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušana, lai līdztiesību nodrošinātu praksē un panāktu ilgtspējīgu attīstību; tā kā līdztiesība un sieviešu iespēcinātība ir priekšnoteikums, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus laikposmam pēc 2015. gada, kā arī atsevišķs cilvēktiesību jautājums, pie kura jāstrādā neatkarīgi no tā sniegtajām priekšrocībām attīstībai un izaugsmei;

B.  tā kā piektais ilgtspējīgas attīstības mērķis (5. IAM) ir panākt dzimumu līdztiesību un iespēcināt visas sievietes un meitenes visā pasaulē un tā kā 5. IAM ir jāmaģistralizē visā programmā 2030. gadam, lai panāktu progresu attiecībā uz visiem IAM un mērķrādītājiem;

C.  tā kā neviena attīstības stratēģija nevar būt efektīva, ja tajā centrālas lomas nav sievietēm un meitenēm;

D.  tā kā pirmais dzimumu līdztiesības rīcības plāns (2010–2015) (DzLRP I) panāca zināmu progresu, taču tam bija arī vairāki trūkumi: šaurs tvērums, dzimumresponsīvas budžeta plānošanas trūkums, vāja ES delegāciju izpratne par dzimumu līdztiesības satvaru, nepietiekama apņēmība ES līderu līmenī un institucionālās arhitektūras un personālu motivējošu un pienācīgi atbalstošu stimulu trūkums;

E.  tā kā Parlaments 2015. gada 8. oktobra rezolūcijā aicināja šos trūkumus novērst un ieviest vairākas citas izmaiņas, piemēram, paplašināt DzLRP tvērumu un palielināt vadības līmeņa atbildību par dzimumu līdztiesību;

F.  tā kā 2018. gadā aprit Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 70. gadadiena un tā kā līdztiesības princips ir pamatā cilvēktiesību redzējumam, kas ietverts 1945. gada ANO Statūtos, kuri paredz, ka cilvēktiesībām un pamatbrīvībām ir jābūt piemērojamām visiem cilvēkiem “bez diskriminācijas pēc rases, dzimuma, valodas vai reliģijas”;

G.  tā kā jaunpieņemtais otrais dzimumu līdztiesības rīcības plāns (2016–2020) (DzLRP II) izriet no Parlamenta ieteikumiem un, lai panāktu sistēmiskas pārmaiņas ES pieejā dzimumjautājumiem, ir vērsts uz ES institucionālās kultūras maiņu centrālā un delegāciju līmenī, kā arī uz sieviešu un meiteņu dzīves pārveidošanu četrās galvenajās jomās;

H.  tā kā DzLRP II izveidotās četras galvenās jomas ir meiteņu un sieviešu fiziskās un psiholoģiskās neaizskaramības nodrošināšana, meiteņu un sieviešu ekonomisko un sociālo tiesību un iespēcinātības sekmēšana, meiteņu un sieviešu viedokļa paušanas iespēju un līdzdalības pastiprināšana un horizontālais pīlārs, kura mērķis ir panākt Komisijas dienestu un EĀDD institucionālās kultūras maiņu, lai efektīvāk pildītu ES saistības;

I.  tā kā 2017. gada 3. oktobra rezolūcijā par vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanos jaunattīstības valstīs(4) Parlaments uzsver, cik svarīgi ir sekmēt dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību, izmantojot ES ārējās attiecības;

J.  tā kā ir grūti noteikt dzimumu līdztiesības darbībām atvēlēto budžetu, jo dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušana vēl nav internalizēta visos budžeta piešķīrumos un lēmumos par izdevumiem kā daļa no metodikas, kā budžeta plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu; tā kā saskaņā ar Komisijas informāciju ES finansiālās saistības dzimumu līdztiesības jomā ir palielinājušās, taču Komisijas un EĀDD cilvēkresursu kapacitāte strādāt ar tām — ne;

K.  tā kā sieviešu līdzdalība ekonomiskajās darbībās ir izšķirīgi svarīga ilgtspējīgai attīstībai un ekonomikas izaugsmei;

L.  tā kā dzimumu līdztiesība parasti nav ņemta vērā programmu un projektu uzraudzības sistēmās un izvērtēšanas procesos un tā kā dzimumaspekta analīze reti tiek izmantota, lai pamatotu valstu stratēģiju mērķus, programmas, projektus un dialogus;

M.  tā kā viens gads pēc DzLRP II pieņemšanas nav pietiekams laiks, lai varētu pilnībā novērtēt tā ietekmi; tā kā pirms ES darbības izvērtējuma veikšanas ieteicams nogaidīt vismaz trīs gadus, kuru laikā notiek attiecīgā politikas intervence vai īstenošana; tā kā tāpēc šīs rezolūcijas mērķis ir nevis apspriest DzLRP II mērķus, bet gan izskatīt, kā minētie mērķi īstenoti pirmajā tā īstenošanas gadā, un ieteikt, kā tā īstenošanu uzlabot nākamajos gados,

N.  tā kā Konvenciju par bērna tiesībām (CRC) ir parakstījušas 195 valstis, tā ir juridiski saistoša un ir būtisks instruments meiteņu neaizsargātības problēmas risināšanai un viņu īpašo aizsardzības un aprūpes vajadzību nodrošināšanai;

O.  tā kā ļoti lielas bažas raisa tā sauktās Mehiko politikas jeb globālā aizlieguma atkalieviešana un paplašināšana, jo ar to tiek apturēta ASV globālā veselības aprūpes palīdzība organizācijām, kas meitenēm un sievietēm sniedz ģimenes plānošanas un seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus; tā kā tas skars programmas, kuru uzmanības lokā ir HIV/AIDS, mātes un bērna veselība, reaģēšana uz Zikas vīrusu un citas veselības aprūpes un slimību jomas, kā arī organizācijas, kas piedāvā aborta pakalpojumus vai sniedz konsultācijas par tiem, nosūta uz tiem vai iestājas par tiem, pat ja tās to dara par saviem, ne ASV līdzekļiem un pat ja attiecīgajā valstī aborta veikšana ir likumīga;

P.  tā kā ES delegācijas un misijas partnervalstīs ir DzLRP II īstenošanas priekšpostenī un delegāciju un misiju vadītāju un personāla vadošā loma un zināšanas ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu sekmīgu DzLRP II īstenošanu; tā kā joprojām pastāv ar dzimumu saistīti šķēršļi, kas liedz sievietēm ES delegācijās ieņemt vadības un pārvaldības amatus;

Q.  tā kā tikai trešdaļai ES delegāciju darba kārtībā ir LGBTI cilvēktiesības; tā kā ES LGBTI vadlīnijas tiek piemērotas neviendabīgi; tā kā vadlīniju īstenošana lielā mērā ir atkarīga no atsevišķo pārstāvju zināšanām un intereses, nevis no strukturālas pieejas;

R.  tā kā konflikta, pēckonflikta un nestabilas situācijas vīriešus un sievietes skar atšķirīgi; tā kā sievietes nav upures vien — viņas ir arī pozitīvu pārmaiņu rosinātājas, kas var palīdzēt konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera veidošanā, miera sarunās un pēckonflikta atjaunošanā; tā kā sievietes un meitenes var saskarties ar dažādu veidu diskrimināciju un var būt vairāk pakļautas nabadzībai; tā kā pasaulē katra trešā sieviete kaut kad savas dzīves laikā, visticamākais, piedzīvos fizisku un seksuālu vardarbību; tā kā katru gadu 14 miljoni meiteņu tiek izprecinātas piespiedu kārtā,

1.  atzīmē, ka 2017. gada augustā publicēts pirmais gada ziņojums par īstenošanu (2016. gadā), kas apliecina skaidru virzību uz DzLRP II īstenošanu;

2.  uzsver, ka gadu pēc DzLRP II pieņemšanas tas vēl ir agrīnā darbības posmā, tomēr vispārējais attīstības virziens ir vērtējams atzinīgi un ir konstatētas vairākas pozitīvas tendences; tomēr atzīmē, ka pastāv arī vairākas problēmas ziņošanā par galvenajām prioritātēm un ar dzimumu saistītajiem IAM un to īstenošanā, progresa uzraudzībā attiecībā uz visiem mērķiem, kā arī dzimumu līdztiesības aspekta maģistralizēšanā nozaru politikas dialogos;

3.  atzīmē, ka DzLRP II izveidots kā kopīgs dienestu darba dokuments; aicina Komisiju demonstrēt stingru apņemšanos, šo plānu pārveidojot par paziņojumu par dzimumu līdztiesību;

4.  norāda, ka mūsdienīga politikas izpēte un pārliecinoši pierādījumi ir izšķirīgi svarīgi līdzekļi, ar ko attīstīt zināšanas par dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību, lai izstrādātu tādu politiku un stratēģijas, kas uzlabotu Savienības spēju panākt, ka dzimumu līdztiesība patiešām iestājas; tāpēc prasa, lai EĀDD un Komisija īpašu uzmanību pievērš savam mērķim nodrošināt, ka par DzLRP II 1. pielikumā noteikto pasākumu īstenošanu tiek veikts neatkarīgs izvērtējums;

5.  norāda, ka DzLRP II veido vispusīgu programmu, kas aptver visu ES ārpolitiku, un šajā sakarā atzinīgi vērtē izraudzītos trīs tematiskos pīlārus, kas paredz nodrošināt sieviešu un meiteņu fizisko un psiholoģisko neaizskaramību, sekmēt meiteņu un sieviešu ekonomiskās un sociālās tiesības un iespēcinātību, kā arī pastiprināt meiteņu un sieviešu iespējas paust viedokli un līdzdalību; uzsver, ka ar šiem pīlāriem iecerēts cīnīties pret galvenajiem diskriminācijas un marginalizācijas faktoriem un cēloņiem; ņem vērā arī horizontālo pīlāru, kura mērķis ir panākt Komisijas dienestu un EĀDD institucionālās kultūras maiņu, lai efektīvāk pildītu ES saistības attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcināšanu ar Savienības ārējo attiecību palīdzību;

6.  norāda, ka galvenie diskriminācijas un marginalizācijas faktori un cēloņi citu starpā ir seksuālā vardarbība un dzimumbalstīta vardarbība pret sievietēm, tostarp tādas kaitīgas paražas kā bērnu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošana, nepietiekama piekļuve pamatnozarēm un sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai, ūdenim, sanitārijai un pārtikai, grūtības seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes izmantošanā un nevienlīdzīga līdzdalība publiskajās un privātajās struktūrās, kā arī politiskajos lēmumu pieņemšanas procesos un miera procesos;

7.  norāda, ka dzimumu nelīdztiesība pārklājas ar citām nelīdztiesības formām un tās saasina un ka tas ir jāņem vērā rīcības prioritāšu un saistību izvēlē;

8.  aicina DzLRP II īstenošanā lielāku uzmanību pievērst meitenēm un sievietēm, ko skar papildu diskriminācija etnicitātes, seksualitātes, invaliditātes, kastas vai vecuma dēļ, un attiecīgi sadalīt datus;

9.  uzsver, ka lielāka sieviešu iekļautība darba tirgū, labāks atbalsts sieviešu uzņēmējdarbībai, vīriešu un sieviešu iespēju un darba samaksas vienlīdzības sargāšana un darba un privātās dzīves līdzsvara sekmēšana ir svarīgi faktori iekļaujošas un ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes panākšanā, cīņā pret nevienlīdzību un sieviešu ekonomiskās neatkarības sekmēšanā;

10.  atzinīgi vērtē spēcīgo uzraudzības un pārskatatbildības sistēmu, kas izveidota, lai noteiktu un uzraudzītu DzLRP II progresu, un atzīst, ka tās palielinātais vēriens Eiropas Savienībai ir laba izdevība sekmēt sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī iespēcināt sievietes un meitenes ārējo attiecību jomā; tomēr atzīst, ka ir jāpanāk dziļāka izpratne par šo sistēmu un lielāka tās saskaņotība, lai varētu pienācīgi novērtēt ES darbību ietekmi;

11.  atzīst, cik svarīgi ir pastiprināt politiku un pasākumus, kas sekmē meiteņu izglītību, un cik svarīga ir tās ietekme uz viņu veselību un ekonomisko iespēcinātību; norāda, ka meitenes un jaunas sievietes ir īpaši neaizsargātas un ka ir īpaši jākoncentrējas uz to, lai viņām nodrošinātu piekļuvi visu līmeņu izglītībai; šajā sakarā aicina izskatīt dažādas iespējas zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā;

12.  norāda, ka nolūkā sekmēt sieviešu tiesības un viņu ekonomisko iespēcinātību dažādās ekonomikas nozarēs ir izšķirīgi svarīgi panākt lielāku publiskā un privātā sektora iesaisti; uzsver, ka sievietēm jābūt iesaistītām un pārstāvētām jaunajās ekonomikas jomās, kas ir svarīgas ilgtspējīgai attīstībai, arī IKT jomā; uzsver, ka sieviešu tiesību stiprināšanā svarīga loma ir uzņēmējdarbībai; šajā sakarā aicina palielināt atbalstu vietējiem MVU, jo īpaši uzņēmējām, lai dotu iespēju gūt labumu no privātā sektora virzītas izaugsmes;

13.  uzsver, ka ir jāiespēcina lauku sievietes, uzlabojot zemes, ūdens, izglītības, apmācības, tirgus un finanšu pakalpojumu pieejamību;

14.  aicina ES veicināt sieviešu lielāku piedalīšanos miera uzturēšanas un miera veidošanas procesos un ES militārajās un civilajās krīzes pārvaldības misijās;

DzLRP II sasniegumi

15.  atzinīgi vērtē to, ka dzimumu līdztiesības rīcības plāns ir paplašināts, to attiecinot uz visiem ES ārējiem dienestiem un uz dalībvalstīm, un pieņem zināšanai būtisko progresu, kas panākts ES institucionālās kultūras maiņā centrālā un delegāciju līmenī: tas ir nepieciešams, lai stiprinātu ES iniciatīvu efektivitāti un to ietekmi uz dzimumu līdztiesību; atzinīgi vērtē arī DzLRP II ieviesto prasību visiem ES aktoriem ik gadu iesniegt ziņojumu par vismaz vienā tematiskā jomā panākto progresu; taču atkārto, ka ir vajadzīga spēcīgāka vadība un ir pastāvīgi jāuzlabo ES iestāžu un dalībvalstu saskanība un koordinācija, izmantojot pastāvošās struktūras un budžetu;

16.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas dienesti un EĀDD, kā arī 81 % ES delegāciju un 22 dalībvalstis ir iesniegušas dzimumu līdztiesības ziņojumu par 2016. gadu; apzinoties, ka delegācijām, kas nav iesniegušas ziņojumu, var būt izņēmuma apstākļi, tomēr gaida, ka delegācijas un dalībvalstis pieliks lielākas pūles, un vēlas, lai ik gadu būtu vērojams progress, līdz beidzot ziņojumus iesniegs visas delegācijas un dalībvalstis; atzīmē, ka atšķirības starp valstīm joprojām ir būtiskas; atgādina, ka pilnīga atbilstība ziņošanā par DzLRP un tā īstenošanā būs izšķirīgi svarīga, lai varētu sasniegt DzLRP II mērķi līdz 2020. gadam 85 % jauno iniciatīvu maģistralizēt dzimumu līdztiesības aspektu;

17.  atzinīgi vērtē praktiskos soļus, kas sperti ceļā uz kultūras maiņu un obligātas dzimumaspekta analīzes ieviešanu attiecībā uz visām jaunajām ārējām darbībām, līdz ar ko vispārējā atbildība attiecībā uz ziņošanu par DzLRP tagad ir uzlikta ES delegāciju (ESD) vadītājam, kā arī to, ka ir palielināts DzLRP II īstenošanā iesaistīto augsta līmeņa darbinieku skaits un ESD ir iecelts lielāks skaits dzimumu līdztiesības cīnītāju un dzimumjautājumu fokusētāju, lai gan pašlaik tikai pusei ESD ir dzimumjautājumu fokusētājs; aicina vadības līmenī vairāk laika veltīt dzimumjautājumiem un delegācijas, kas to vēl nav izdarījušas, — iecelt dzimumjautājumu fokusētājus; uzsver, ka visiem dzimumjautājumu fokusētājiem būtu jānodrošina pietiekams laiks un spējas pildīt savus uzdevumus;

18.  pauž nožēlu par to, ka pēc EĀDD 2016. gada novembra ziņojumā sniegtās informācijas tikai dažās ES KDAP misijās tiek veiktas mācības par seksuālu vai dzimtisku uzmākšanos, un norāda, ka 2015. gadā KDAP misijas nav ziņojušas par nevienu seksuālas vai dzimtiskas uzmākšanās, vardarbīgas izturēšanās vai vardarbības gadījumu; uzsver, cik svarīgi ir īstenot pilnīgas neiecietības politiku pret seksuālas vai dzimtiskas uzmākšanās gadījumiem un atbalstīt institucionālas struktūras, kuru mērķis ir nepieļaut seksuālu un dzimumbalstītu vardarbību; aicina EĀDD un dalībvalstis atbalstīt visus seksuālas un dzimumbalstītas vardarbības apkarošanas centienus starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās un nodrošināt, ka trauksmes cēlēji un cietušie tiek efektīvi aizsargāti;

19.  atzinīgi vērtē to, ka tagad ir vairāk darbību, kur uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesībai (rādītāji G1 un G2), un delegācijām tiek prasīts sniegt pamatojumu, ja kādā projektā tas nav darīts; uzsver, ka šādu projektu vispārējam pieaugumam nevajadzētu notikt uz īpašu dzimumorientētu projektu rēķina (rādītājs G2), tāpēc iesaka noteikt īpašu mērķrādītāju attiecībā uz G2 projektiem; norāda, ka nav skaidrs, kā mērķorientētas (G2) un maģistralizētas darbības (G1) citas citu papildina; aicina veikt papildu pasākumus, lai precizētu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu un veiktu vairāk mērķorientētu darbību;

20.  norāda, ka plānošanā un projektu atlasē tiek izmantoti tikai daži vieni un tie paši dzimumu līdztiesības komponenti; aicina aktorus, kas darbojas īstenošanā, izmantot visas dzimumu līdztiesības jomas;

21.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visu veidu dzimumbalstītu vardarbību, tostarp cilvēku tirdzniecību, seksuālo izmantošanu, piespiedu laulības, “goda aizstāvēšanas” noziegumus, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un seksuālās vardarbības izmantošanu par kara ieroci; aicina ES un visas dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju — pirmo starptautisko juridiski saistošo instrumentu vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai;

22.  pauž nožēlu par to, ka sievietes, kas ir saskārušās vai saskaras ar vardarbību, nesaņem vienlīdzīgu atbalstu pret vīriešu vardarbību, un tas attiecas uz informāciju par patvēruma punktiem, atbalsta pakalpojumiem un tiesībām, palīdzības līnijām, krīzes centriem izvarošanā cietušajām utt., kā arī piekļuvi tiem un to nodrošināšanu; uzsver, ka Stambulas konvencijai uzmanības centrā būtu jāizvirza vīriešu vardarbība pret sievietēm, tajā pašā laikā uzmanību pievēršot arī visai dzimumbalstītajai vardarbībai kopumā, vēršoties pret vardarbību, ko motivējusi dažādu pamatu — tostarp seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimtiskās izpausmes — pārklāšanās; uzsver, cik svarīgi ir stratēģiski pasākumi, kas proaktīvi vēršas pret dzimtiskajiem stereotipiem un pret patriarhāta, rasisma, seksisma, homofobijas un transfobijas izpausmēm, kā arī dzimtisko normativitāti un heteronormativitāti;

23.  pauž dziļu nožēlu par to, ka dzimumdimensija krīzes vai sarežģītu konfliktu situācijās pašreizējā plānošanā, šķiet, tiek atstāta novārtā un ka cita starpā tas nozīmē, ka meitenēm un sievietēm, kas ir cietušas no izvarošanas kara apstākļos, nav piekļuves nediskriminējošai aprūpei, it sevišķi visaptverošai medicīniskajai aprūpei; aicina Komisiju sistemātiski īstenot DzLRP II humanitārās situācijās, kad tai jānodrošina nediskriminējoša piekļuve medicīnas pakalpojumiem, un aktīvi informēt savus humanitāros partnerus, ka saskaņā ar Komisijas politiku gadījumos, kad grūtniecība apdraud sievietes vai meitenes dzīvību vai izraisa ciešanas, atbilstoši starptautiskajām humanitārajām tiesībām var būt pamatoti piedāvāt drošu abortu; uzsver, ka uz ES un dalībvalstu sniegto humāno palīdzību nedrīkst attiekties citu līdzekļu devēju noteikti ierobežojumi, kas skar nepieciešamo medicīnisko palīdzību, tostarp drošu abortu pieejamību sievietēm un meitenēm, kuras kļuvušas par izvarošanas upurēm bruņota konflikta situācijā; atzinīgi vērtē to, ka daudzas ESD ir pievērsušās vardarbības pret sievietēm apkarošanai; šajā kontekstā uzstāj, ka ir jānodrošina visu sieviešu un meiteņu tiesību uz dzīvību un cieņu aizsardzība, aktīvi apkarojot kaitīgas paražas, piemēram, dzimumselektīvu nogalināšanu; uzsver, ka ir jāizskauž izvarošanas izmantošana par kara un apspiešanas ieroci un ka ES ir jāizdara spiediens uz trešo valstu valdībām un visam ieinteresētajām personām, kas iesaistītas reģionos, kur notiek šāda dzimumbalstīta vardarbība, lai izbeigtu šo praksi, sauktu pie atbildības vainīgos un strādātu ar izdzīvojušajiem, sievietēm, ko tā skārusi, un kopienām nolūkā palīdzēt tām rehabilitēties un atlabt;

24.  uzsver, ka universāla seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību (SRVT) ievērošana un pieejamība palīdz sasniegt visus ar veselību saistītos IAM, piemēram, attiecībā uz vecāku aprūpi un pasākumiem, ar kuriem novērš augsta riska dzemdības un samazina jaundzimušo un bērnu mirstību; norāda, ka piekļuve ģimenes plānošanas, mātes veselības pakalpojumiem un drošiem un likumīgiem aborta pakalpojumiem ir svarīgs faktors sieviešu un meiteņu dzīvības glābšanā; taču pauž nožēlu par to, ka ar ģimenes plānošanu un reproduktīvo veselību saistītas prioritātes tiek atstātas novārtā gan finansēšanā, gan plānošanā; pauž bažas par to, ka neviena ESD Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Eiropā un Vidusāzijā nav izvēlējusies nekādus SRVT rādītājus, lai gan šajos reģionos ar SRVT saistītās vajadzības ir ļoti lielas; aicina ESD šajos reģionos izvērtēt šos satraucošos datus un noteikt, vai tie var būt skaidrojami ar nepareiziem ziņojumiem un vai ir nepieciešams pašreizējās programmas papildināt ar mērķorientētām darbībām SRVT jomā, izmantojot programmu vidusposma novērtēšanu; uzsver, ka gada ziņojumā jāpatur īpašā nodaļa par SRVT, lai varētu nodrošināt, ka tiek pienācīgi novērtēta DzLRP II transformatīvā ietekme un ka ar ziņojuma metodiku SRVT progress tiek noteikts pienācīgi;

25.  ņem vērā, ka saskaņā ar ziņojumu ir vajadzīga pamatīgāka rīcība attiecībā uz SRVT kā dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēcinātības priekšnosacījumu un ir nepieciešami piemēroti rīki, ar ko mērīt progresu universālas piekļuves SRVT panākšanā, par ko panākta vienošanās saskaņā ar ES apņemšanos ievērot Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) rīcības platformu, Pekinas Rīcības platformu un to pārskatīšanas konferenču noslēguma dokumentiem atbilstoši IAM Nr. 5.6; šajā sakarā atgādina arī par IAM Nr. 3.7 un 5.3;

26.  pauž nožēlu par to, ka pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanās kontekstā maz uzmanības tiek pievērsts 18. mērķim, kas attiecas uz sieviešu tiesību organizācijām un sieviešu cilvēktiesību aizstāvjiem; ir nobažījies, ka DzLRP II īstenošanā nav uzsvērta tematiskā politisko un pilsonisko tiesību prioritāte, īpaši sieviešu un meiteņu politiskās un pilsoniskās tiesības;

Galvenie ieteikumi Komisijai/EĀDD

27.  aicina Komisiju un EĀDD rīkoties, lai atvieglotu paraugprakses apmaiņu dzimumu līdztiesības uzlabošanas un dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanas jomā starp delegācijām un nodaļām, piemēram, izveidot un atbalstīt dzimumjautājumu fokusētāju tīklu un izplatīt vairāk pozitīvu sekmīgas prakses piemēru, tostarp programmu izstrādes, īstenošanas un sistēmiskas dzimumaspekta analīzes piemērus, kā arī nodrošināt, ka dzimumaspekta analīze patiešām ietekmē ESD īstenotās programmas;

28.  norāda, ka dažādās prioritārās jomās ir panākts būtisks progress, taču dažās tas ir lēnāks, nekā varētu gaidīt; aicina Komisiju pētījuma ceļā izskatīt iemeslus, kāpēc ES delegācijas dažus tematiskos mērķus un prioritārās jomas, kurās panākts lielāks progress, ņem vērā biežāk;

29.  aicina stiprināt Komisijas dienestos dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā nodarbināto cilvēkresursu spējas, izmantojot īpašu apmācību, reorganizējot pastāvošās struktūras un pieņemot papildu darbiniekus; uzskata, ka integrēt dzimumu līdztiesības aspektu ārpolitikas nodaļās labāk palīdzētu labāka darbinieku apmācība, īpaši augstākajām amatpersonām vadošos amatos, tostarp īpaša apmācība par dzimumjautājumiem neaizsargātākās grupās, kā arī dzimumjautājumu fokusētāja iecelšana katrā nodaļā un dzimumjautājumu koordinācijas grupu izveide Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātā, Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorātā un EĀDD; uzskata, ka dzimumu līdztiesības jomas apmācības uzlabojumi un sīkāka specializācija būtu jādara pieejami arī vietējiem partneriem valsts pārvaldē un nevalstiskajiem aktoriem, tostarp NVO;

30.  uzsver, ka attiecībā uz dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ir jānodrošina visu pastāvošo ES ārējo instrumentu un politikas saskaņotība un savstarpējā papildināmība — tas attiecas arī uz jauno Konsensu par attīstību, ES resursu paketi dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai attīstības sadarbībā un ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

31.  atzinīgi vērtē 2016. gada 8. marta norādījumus par DzLRP II īstenošanas resursiem un rīkiem, kas attiecas uz DG DEVCO un EĀDD, un aicina ieviest norādījumus visiem Eiropas dienestiem, kuri iesaistīti DzLRP II īstenošanā;

32.  atzinīgi vērtē to, ka ir sākta kopīgā ES un ANO globālā dzimumu līdztiesības iniciatīva (iniciatīva “Fokusā”), kas saskan ar DzLRP II mērķi vērsties pret seksuālo vardarbību un dzimumbalstītu vardarbību, kā arī pret kaitīgām paražām, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, agrīnām piespiedu laulībām un cilvēku tirdzniecību; taču norāda, ka iniciatīva “Fokusā” galvenokārt ir vērsta uz tādiem elementiem, kas pasaulē jau ir atzīti par kopīgām problēmām, kā liecina īstenošanas ziņojums, un tāpēc uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir jāsekmē vispusīgāk, izmantojot piemērotas programmu un jomu kombinācijas; aicina iniciatīvai “Fokusā” piešķirt papildu līdzekļus, kas vēl nav paredzēti dzimumu līdztiesībai; aicina Komisiju savu starptautiskās sadarbības programmu vidusposma novērtējumu izmantot, lai palielinātu dzimumu līdztiesības resursu paketes finansējumu nolūkā sasniegt vērienīgos DzLRP II mērķus, tostarp integrēt dzimumu līdztiesības aspektu divpusējā sadarbībā un tematiskajās programmās;

33.  uzsver, ka Eiropas Savienībai sieviešu un vīriešu līdztiesības princips ir jāsekmē un jāmaģistralizē ārējās attiecībās; taču norāda, ka DzLRP II nav pietiekami skatīta tirdzniecības un dzimumjautājumu saikne un ka, raugoties plašāk, dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana joprojām ir daudzdimensionāls uzdevums; šajā sakarā atgādina, ka tirdzniecības nolīgumu sarunas, jo īpaši par tirdzniecības un ilgtspējīga attīstības sadaļām, kas attiecas uz darba tiesībām, ir svarīgs līdzeklis, ar ko sekmēt sieviešu un vīriešu līdztiesību un iespēcināt sievietes trešās valstīs; tāpēc aicina DG TRADE rīkoties, lai DzLRP II īstenotu savā darbā, un visos ES tirdzniecības nolīgumos iekļaut meiteņu un sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību kā ekonomikas izaugsmes virzītājspēkus, kā arī ievērot galvenās SDO konvencijas par dzimumu līdztiesību un darba tiesībām, tostarp piespiedu un bērnu darbu; atgādina, ka tirdzniecības politikas īstenošanas laikā ir jāuzrauga tās ietekme uz sieviešu iespēcinātību un dzimumu līdztiesību;

34.  atzīmē, ka meiteņu un sieviešu iespēcinātība ir viens no noteiktajiem ES ārējo darbību mērķiem, kas panākams ar kopējās ārpolitikas un drošības politikas vispārējās stratēģijas starpniecību; norāda, ka DzLRP II vērtējumā nepietiekama nozīme ir piešķirta sieviešu lomai miera sarunās un starpniecībā; uzsver sieviešu svarīgo lomu dialoga veicināšanā un uzticēšanās veidošanā, mieru atbalstošu koalīciju veidošanā un dažādu skatupunktu paušanā par to, ko nozīmē miers un drošība, jo īpaši konfliktu novēršanā un atrisināšanā un pēckonfliktu atjaunošanā; norāda, ka sieviešu tiesību veicināšana krīžu vai konfliktu skartās valstīs veicina stiprāku un izturētspējīgāku kopienu attīstīšanos; atzinīgi vērtē to, ka EĀDD ir iecelta galvenā padomdevēja dzimumjautājumos un ar ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību īstenošanu saistītos jautājumos; mudina nostiprināt ES dalībvalstu un starptautisko rīcību ar ANO starpniecību, lai iedarbīgāk pievērstos jautājumam par konfliktu un pēckonfliktu situāciju ietekmi uz sievietēm un meitenēm; aicina Komisiju atbalstīt jauno Sieviešu, miera un drošības kontaktpunktu globālo tīklu; norāda, cik svarīga ir ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 2250 par jaunatni, mieru un drošību un cik svarīgi ir noskaidrot, kā ES vislabāk varētu to īstenot;

35.  sakarā ar tirdzniecības sarunām ar Čīli atgādina par savu prasību iekļaut īpašu sadaļu par tirdzniecību, dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēcinātību; uzsver, ka šobrīd priekšlikums tirdzniecības nolīgumā iekļaut īpašu sadaļu pirmoreiz tiek īstenots; uzsver, ka Parlaments ir jāinformē par šīs sadaļas saturu un ka tā ir jāizvērtē, lai vēlāk pieņemtu vispārīgākus lēmumus; mudina ES tirdzniecības nolīgumos ieviest transversālus pasākumus, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, apmainītos ar paraugpraksi un dotu sievietēm iespēju gūt lielāku labumu no tirdzniecības nolīgumiem;

36.  aicina attiecībā uz svarīgākajām nozarēm, ko visvairāk skar tirdzniecības nolīgumi, vākt pēc dzimuma dalītus datus, lai tādējādi iegūtu lietderīgu līdzekli, ar ko cik iespējams precīzi paredzēt, kā varētu tikt ietekmēta sieviešu dzīve, un novērst jebkādu negatīvu ietekmi; aicina arī izveidot mehānismu, kas būtu tieši paredzēts dzimumu līdztiesības politikas uzraudzībai un stiprināšanai tirdzniecības nolīgumos;

37.  atzinīgi vērtē tematisko ekonomiskās un sociālās iespēcinātības prioritāti un analīzi par šķēršļiem, kas liedz izmantot ražošanas resursus, tostarp zemi, un iesaistīties attiecīgajās darbībās; atkārto, ka, lai gan ES ir apņēmusies ieguldīt dzimumu līdztiesībā lauksaimniecības jomā, sievietes lauksaimnieces nav lauksaimniecības oficiālās attīstības palīdzības (OAP) primārās saņēmējas, un aicina ES un tās dalībvalstis atvēlēt vairāk resursu sievietēm lauksaimniecēm atbilstoši DzLRP II 5. mērķim;

38.  uzstājīgi mudina iestādes būtiski uzlabot sieviešu īpatsvaru delegācijās, īpaši delegācijas vadītāju vidū — pašlaik no 138 ES delegācijām tikai 28 vada sievietes —, kā arī misiju vadītāju vidū (tikai 5 no 17 ir sievietes); tāpēc aicina Komisiju un EĀDD efektīvi īstenot mērķorientētu politiku, kas atvieglotu sieviešu nonākšanu vadības un pārvaldības amatos; norāda, ka lēmumu pieņemšanā darbojas maz sieviešu, savukārt tas liecina, ka pastāv neredzami šķēršļi, kas liedz sievietēm nonākt atbildīgos amatos;

39.  uzsver, ka DzLRP II panākumi galu galā būs atkarīgi no visu ES aktoru augsta līmeņa politisko līderu un augstākās vadības konsekventas ilgtermiņa iesaistīšanās, kā arī no pietiekamu cilvēkresursu un finanšu resursu pieejamības tās īstenošanai un no ES centienu pielāgošanas saņēmējvalstu vietējiem apstākļiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē starptautiskās sadarbības un attīstības komisāra pozitīvo iesaistīšanos un mudina vairāk iesaistīties arī citus komisārus; norāda, ka augstajai pārstāvei un vadītājiem ir jāuzņemas lielāka politiskā vadība, lai palielinātu resursus un pārskatatbildību un turpmākajos gados koordinētu un stiprinātu šo iesaistīšanos; aicina visus ES aktorus izmantot dzimumu līdztiesības resursu paketi, lai nodrošinātu, ka konsekventi tiek piemērota dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana, lai sasniegtu vērienīgos DzLRP II mērķus;

40.  stingri nosoda to, ka ASV 2017. gada janvārī atjaunoja un paplašināja tā saukto Mehiko politiku (jeb globālo aizliegumu), un tā ietekmi uz sieviešu un meiteņu veselības aprūpi un tiesībām pasaulē; atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm visā pasaulē proaktīvi atbalstīt sieviešu tiesības un ievērojami palielināt gan dalībvalstu, gan ES attīstības finansējumu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību vajadzībām, jo īpaši nediskriminējošai ģimenes plānošanas iespēju un droša un likumīga aborta pieejamībai, lai samazinātu šajā sfērā ASV radīto finansējuma iztrūkumu;

41.  aicina EĀDD uzlabot ES LGBTI vadlīniju īstenošanu un nodrošināt, ka ESD regulāri apspriežas ar LGBTI organizācijām un informē tās par darbu, kas tiek veikts LGBTI tiesību labā, lai nodrošinātu, ka iesaistes līmenis un veiktās darbības ir atkarīgas no valsts LGBTI kopienas vajadzībām, nevis no delegācijas darbinieku personiskās apņemšanās, un stratēģiju un darbību koordinēt ne tikai ar ES dalībvalstu vēstniecībām, bet arī ar trešo valstu vēstniecībām un starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO;

42.  norāda, ka dzimumu līdztiesībai ārējās attiecībās būs vajadzīgs pietiekams finansējums, lai saglabātu politisko apņemšanos sasniegt šo mērķi; uzsver, ka pašreizējais dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēcinātības darbību finansējums joprojām nav pietiekams, un mudina šo nepilnību novērst nākamajā DFS;

Galvenie ieteikumi ES delegācijām

43.  atzinīgi vērtē to, ka DzLRP II delegācijām dod iespēju izvēlēties prioritātes atkarībā no attiecīgās valsts konteksta, jo tādējādi ir iespējama gadījumspecifiska katras valsts vai reģiona konkrēto vajadzību analīze un novērtējums un līdz ar to sieviešu tiesību un ekonomiskās iespēcinātības konkrēto vajadzību risināšana; tomēr iesaka delegācijas mudināt līdz DzLRP II beigām demonstrēt progresu vismaz vienā katra tematiskā pīlāra prioritārā jomā, lai nodrošinātu vienmērīgāku dažādo tematisko jomu pārklājumu, piemēram, nostiprinot politiku un pasākumus, kas veicina meiteņu izglītību, un to ietekmi veselības un ekonomiskās iespēcinātības aspektā; mudina pievērst uzmanību situācijai, kādā ir sievietes un meitenes konfliktu skartos reģionos, kā arī dzimumbalstītajai vardarbībai, sevišķi izvarošanas izmantošanai par kara ieroci; turklāt atgādina, ka ES finansētām darbībām un projektiem būtu sistemātiski jātiecas novērst dzimumu nevienlīdzību un diskrimināciju;

44.  atgādina, ka Līgumos noteikts pienākums visās ES darbībās, tostarp politiskajos dialogos, kā arī visos nozaru rīcībpolitikas dialogos un tādās jomās kā enerģētika, lauksaimniecība, transports, izglītība un publiskā pārvalde, kam līdz šim pievērsta mazāka uzmanība, sistemātiski integrēt dzimumu līdztiesības aspektu; uzstāj, ka dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana būtu jāiekļauj valstu plānos un politikas satvaros, lai nodrošinātu partnervalstu atbildību, tādējādi atgādinot, cik svarīgi ir atbalstīt attiecīgo valstu sieviešu virzītus attīstības projektus; norāda, cik svarīgi ir sadarboties ar partnervalstīm attiecībā uz dzimumsensitīvu valsts budžeta plānošanu;

45.  aicina izveidot īpašu budžeta pozīciju dzimumu līdztiesības jomā, lai uzskatāmāk pievērstos tādam jautājumam kā sieviešu politiskās līdzdalības un pārstāvības līmenis ES kaimiņvalstīs un pašā ES; uzsver, ka šīm programmām vajadzētu būt pilnīgi saskanīgām ar UN Women mērķrādītājiem un programmām un tām būtu jānosaka izmērāmi mērķrādītāji, lai regulāri novērtētu progresu dzimumu līdztiesības jomā austrumu un dienvidu kaimiņreģionos, stiprinātu sadarbību ar partnervalstu valdībām un vairāk tās iesaistītu, lai ātrāk sasniegtu labākus rezultātus, izmantojot divpusējas partnerības un asociācijas nolīgumus;

46.  norāda, ka apmācība dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā notiek tikai dažās delegācijās un ka liela daļa apmācīto darbinieku ir līgumdarbinieki, kas norīkoti pagaidu darbā; aicina ESD labot šo situāciju;

47.  uzsver, cik svarīgi ir politiskajā dialogā uzlabot sieviešu līdzdalību izglītībā, ekonomiskajā darbībā, nodarbinātībā un uzņēmējdarbībā, jo tas ir prioritārs līdzeklis, kā uzlabot sieviešu stāvokli sabiedrībā;

48.  uzsver, cik svarīgi ir veikt sistemātisku un pierādījumos balstītu dzimumaspekta analīzi, pēc iespējas izmantojot pēc dzimuma un vecuma dalītus datus un iesaistot vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) un sieviešu grupas, cilvēktiesību organizācijas un vietējās un reģionālās pašvaldības un apspriežoties ar tām, lai izraudzītu un novērtētu mērķus, īstenošanas līdzekļus un uzraudzības mehānismus, kā arī iznākumu efektivitāti un ilgtspēju; atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigtas 42 valstu dzimumaspekta analīzes, un mudina ātri pabeigt pārējās un programmu un projektu uzraudzības sistēmās un izvērtēšanas procesos daudz lielākā mērā izmantot dzimumu līdztiesības kritērijus, kā arī aicina, nosakot valstu stratēģiju mērķus, programmas, projektus un dialogus, izmantot dzimumaspekta analīzi; mudina ES izskatīt iespējas dzimumaspekta analīzi izplatīt, pārvaldīt un atjaunināt sistemātiskāk, lai palīdzētu uzlabot koordināciju, un dzimumaspekta analīzē neaprobežoties tikai ar pašsaprotamām politikas jomām, piemēram, izglītību un mātes veselību, bet pievērsties arī citām politikas jomām, kas pašlaik maldīgi tiek uzskatītas par dzimumneitrālām, īpaši lauksaimniecībai, klimatam un enerģētikai;

49.  atzīmē, ka Komisija kopīgajā dienestu darba dokumentā par satvaru 2016.–2020. gadam ir atzinusi, ka ES finansiālie ieguldījumi dzimumu līdztiesībā nav sistemātiski mērīti; aicina Komisiju pieņemt skaidru uz rezultātiem orientētu pieeju, kurā noteikti augsti standarti ziņošanas, novērtēšanas un pārskatatbildības mehānismiem, un veicināt uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanu, lai efektīvāk un rezultatīvāk izmantotu pieejamos finanšu līdzekļus; prasa iesniegt ziņojumu, kurā būtu precīzi noteikts, cik liels finansējums atvēlēts tieši dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai, un identificēti svarīgākie sasniegtie mērķi;

50.  uzsver, ka ir vēl vairāk jāuzlabo datu vākšana valstu līmenī un jāizstrādā īpaši indikatori un mērķrādītāji, kas balstīti uz šiem indikatoriem, un uzsver, cik svarīgi ir to uzraudzību saskaņot ar IAM sistēmu;

51.  atgādina, ka sieviešu tiesības ir cilvēktiesības, un mudina darīt vairāk, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar attiecīgo sabiedrību sociālajām un kultūras normām un dzimtiskajiem stereotipiem, vairāk sadarbojoties ar pilsoniskās sabiedrības un vietējām organizācijām, kuras cīnās par sieviešu tiesībām un iespēcinātību, īpaši valsts nestabilitātes, konfliktu un ārkārtas apstākļos; uzskata, ka ir būtiski izveidot jaunus vai attīstīt pastāvošus tīklus un iesaistīt visus svarīgākos aktorus, tostarp privāto sektoru, kā arī pēc iespējas attīstīt publiskā un privātā sektora partnerības; uzsver, ka vietējās kopienās un NVO ir jāpalielina sieviešu loma vietējo pašvaldību uzraudzībā un atbildības nodrošināšanā; uzskata, ka sievietes un meitenes būtu nevis jāattēlo kā “neaizsargātas”, bet gan būtu jāuzsver, ka viņas ir pārmaiņu un attīstības rosinātājas un palīdz panākt mieru konfliktu atrisināšanā; uzsver, ka nolūkā panākt īstenu sieviešu un vīriešu līdztiesību ir nepieciešama zēnu un vīriešu iekļaušana un aktīva iesaistīšanās; tāpēc mudina sekmēt plaša mēroga izglītošanu, kas veicinātu uzvedības pārmaiņas attiecībā uz dzimumbalstītu vardarbību, iesaistot visus vīriešus, zēnus un kopienas; uzsver, ka sociālās normas, kas nosaka sieviešu un vīriešu lomas, nostāda sievietes mazāk drošā situācijā, īpaši attiecībā uz viņu seksuālo un reproduktīvo veselību, un noved pie kaitīgām paražām, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu, agrīnām un piespiedu laulībām;

52.  aicina ES sekmēt tādu tiesisko regulējumu un stratēģijas, kas stimulē lielāku un efektīvāku sieviešu līdzdalību miera uzturēšanā, miera veidošanā un starpniecības procesos, kā arī ES militārajās un civilajās krīžu pārvarēšanas misijās, ievērojot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību un īpašu uzmanību pievēršot ar konfliktiem saistītai seksuālajai vardarbībai; šajā sakarā uzskata, ka labāku izpratni par sieviešu lomu konfliktos var ļaut iegūt dzimumsensitīva konfliktu analīze, ko veic, apspriežoties ar kopienas līmeņa aktoriem un sieviešu organizācijām;

53.  uzsver, ka ir jāpiešķir budžeta līdzekļi bērnu laulību novēršanas programmām, kuru mērķis ir radīt tādu vidi, kurā meitenes var pilnībā īstenot savu potenciālu, tostarp ar izglītības, sociālajām un ekonomiskajām programmām skolu neapmeklējošām meitenēm, bērnu aizsardzības shēmām, meiteņu un sieviešu patversmēm, juridiskām konsultācijām un psiholoģisko atbalstu;

54.  uzsver, cik svarīgi ir regulārā dialoga un koordinācijas ceļā ESD darbā vairāk iesaistīt PSO un citas ieinteresētās personas, piemēram, cilvēktiesību, veselības un vides jomas aktorus, jo šāda sadarbība palīdzēs uzlabot DzLRP II redzamību un īstenošanu, tādējādi palielinot publisko pārskatatbildību attiecībā uz progresu dzimumu līdztiesības jomā;

55.  pauž bažas par to, ka pietiekama uzmanība netiek pievērsta sieviešu tiesību aizstāvju un sieviešu tiesību organizāciju aizsardzībai, ņemot vērā, ka daudzos reģionos pilsoniskās telpas sarukšanas dēļ tās šobrīd ir ļoti grūtos apstākļos; tāpat ir nobažījies arī par to, ka DzLRP II īstenošanā maza vērība piešķirta tematiskajai politisko un pilsonisko tiesību prioritātei, īpaši sieviešu un meiteņu politiskajām un pilsoniskajām tiesībām;

56.  aicina ESD nodrošināt efektīvu un regulāru datu vākšanu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm, izstrādāt konkrētām valstīm paredzētus ieteikumus un sekmēt aizsardzības mehānismu un pienācīga atbalsta struktūru izveidi cietušajām;

Galvenie ieteikumi Eiropas Parlamentam

57.  mudina Parlamenta delegācijas darbā ar partnervalstīm sistemātiski interesēties par plāniem dzimumjautājumu jomā, dzimumaspekta analīzes rezultātiem, dzimumu līdztiesības sekmēšanas darbu, kā arī sieviešu iespēcinātību un savu darba braucienu programmās iekļaut sanāksmes ar sieviešu organizācijām; aicina Parlamentu panākt, ka delegācijās ir labāks dzimumu līdzsvars;

58.  aicina Komisiju darīt pieejamus dzimumaspekta analīzes ziņojumus par valstīm un iekļaut tos informatīvajos brīfingos visām Parlamenta delegācijām trešās valstīs;

59.  iesaka Parlamentam periodiski izskatīt nākamos ziņojumus par DzLRP II īstenošanu, ja iespējams — ik divus gadus;

Galvenie ieteikumi par turpmākiem ziņojumiem

60.  uzsver, ka ir vajadzīga vienkāršāka ziņošanas metode ar minimālu birokrātisko slogu; aicina turpmākus īstenošanas ziņojumus pabeigt un publiskot īsākā laikā; aicina izstrādāt iespēju ziņot tiešsaistē un skaidrus paraugus, kā arī publicēt rokasgrāmatu, lai atvieglotu delegāciju darbu;

61.  uzsver, ka sievietēm jābūt iesaistītām un pārstāvētām ekonomikas jomās, kas ir svarīgas ilgtspējīgai attīstībai; uzsver, ka sieviešu tiesību stiprināšanā svarīga loma ir uzņēmējdarbībai; šajā sakarā aicina ar mikroaizdevumu pieejamības palīdzību palielināt atbalstu vietējiem MVU, jo īpaši uzņēmējām, lai dotu iespēju viņām baudīt privātā sektora virzītas izaugsmes augļus;

62.  uzsver, ka ir jāatbalsta partnervalstu statistikas spēju un mehānismu nostiprināšana, efektīvi koordinējot finansiālo un tehnisko palīdzību, lai būtu iespējami labāki dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas jomā gūto rezultātu mērījumi, uzraudzība un pārvaldība;

63.  aicina Komisiju vākt pēc dzimuma dalītus datus par ES finansētu sieviešu iespēcinātības programmu īstenošanu;

64.  uzsver, ka ir vajadzīga ne tikai laba dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas politika, bet arī ziņojumi par konkrētām praktiskajām darbībām — īpaši tādās sensitīvās jomās kā seksuālā un reproduktīvā veselība —, ar ko novērtēt faktisko ietekmi uz sieviešu un meiteņu, kā arī vīriešu un zēnu dzīvi;

65.  taču atgādina, ka datu dzimtiskošana nenozīmē vienkārši pēc dzimuma dalītu datu vākšanu, un aicina uzlabot datu vākšanu, lai būtu iespējama kvalitatīva sieviešu situācijas analīze, piemēram, darba apstākļu ziņā;

66.  uzsver, ka ir jāuzlabo dzimumaspekta analīzes uzticamība, saskaņojot ES delegāciju veikto datu vākšanu tā, lai analīze būtu salīdzināma;

67.  norāda, ka ar starptautiskajiem un nacionālajiem partneriem, akadēmisko vidi, domnīcām un sieviešu organizācijām būtu ne tikai jāapspriežas — ir jānodrošina, ka to devumu un zināšanas var izmantot ES finansēto dzimumu līdztiesības jomas darbību un programmu uzraudzībā;

68.  atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums, īstenojot un izstrādājot ES migrācijas politiku, ievērot meiteņu un sieviešu migranšu, bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības; šajā sakarā prasa pārvērtēt EUNAVFOR MED operācijas SOPHIA sadarbību ar Lībijas krasta apsardzi, ņemot vērā ziņas par sistemātisko seksuālo vardarbību pret sievietēm aizturēšanas centros Lībijas teritorijā;

69.  norāda, ka dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas jēdziens joprojām bieži vien nav labi izprasts un ka ir vajadzīgi labāki kvalitatīvi ziņojumi, kas ļautu izvērtēt Dzimumu līdztiesības rīcības plāna īstenošanu pastāvošajā politikā un projektos; uzsver, ka reāli īstenojami mērķi un darbības ir jāsasaista ar skaidriem, konkrētiem atsauces punktiem un stingru grafiku un ka ir vajadzīgs kvalitatīvs datu novērtējums, kas parādītu, kāda ir īstenoto pasākumu faktiskā ietekme saņēmējvalstīs, lai tādējādi nodrošinātu, ka DzLRP II patiešām darbojas kā prioritāšu noteikšanas un politikas īstenošanas mehānisms, nevis tikai kā iekšējs ziņošanas rīks;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 349, 17.10.2017., 50. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0026. (3) https://www.ilga-europe.org/sites/default/files/Attachments/report_on_the_implementation_of_the_eu_lgbti_guidelines_2016.pdf. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0365.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par ES jaunatnes stratēģijas īstenošanu (2017/2259(INI))

P8_TA(2018)0240 A8-0162/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14., 15., 21., 24. un 32. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2010. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK(1),

–  ņemot vērā Padomes rezolūciju par Eiropas Savienības darba plānu jaunatnes jomā 2016.–2018. gadam(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa Ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas izveidi(4),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(5),

–  ņemot vērā Komisijas novērtējumu par ES jaunatnes stratēģiju(6),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”)(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra rezolūciju par programmas “Erasmus+” nākotni(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 2. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā “Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK, īstenošanu(9),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto Parīzes deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību,

–  ņemot vērā Padomē 2015. gada 23. novembrī pieņemto Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(10),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par Stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu. Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2015)0408),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 17. janvāra paziņojumu par Digitālās izglītības rīcības plānu (COM(2018)0022),

–  ņemot vērā 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par ES jaunatnes stratēģijas 2013.–2015. gadam novērtējumu(12),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. marta Ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu(13),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2008. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas Padomes jaunatnes politiku (CM/Res(2008)23),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2017. gada 31. maija ieteikumu par darbu ar jaunatni (CM/Rec(2017)4),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā(14),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(15),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Eiropas sadarbība jaunatnes jomā (2010–2018)”(16),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(17),

–  ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma publicēto ēnu ziņojumu par jaunatnes politiku,

–  ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma rezolūciju par ES jaunatnes stratēģiju(18),

–  ņemot vērā Eiropas Jaunatnes informācijas un padomdevējas aģentūras (ERYICA) nostājas dokumentu “Iesaisti. Informē. Iespēcini”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0162/2018),

A.  tā kā recesijas negatīvā ietekme uz jauniešu izredzēm pilnībā attīstīt savu potenciālu joprojām ir jūtama visā Eiropas Savienībā;

B.  tā kā daudzas dalībvalstis, jo īpaši Dienvideiropā, vairākos jaunatnes rādītājos —piemēram, nodarbinātībā, labklājībā un sociālajā aizsardzībā — joprojām nav sasniegušas pirmskrīzes līmeni;

C.  tā kā atšķirību samazināšanās ir acīmredzama reģionālā līmenī visā ES; tā kā daudzos reģionos nodarbinātības līmenis joprojām ir zemāks par pirmskrīzes līmeni;

D.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis pēdējos gados ir pakāpeniski samazinājies, lai gan saskaņā ar Eurostat informāciju 2018. gada janvārī tas bija 16,1 % un dažās dalībvalstīs pārsniedza pat 34 %; tā kā salīdzinājumā ar 2008. gadu (15,6 %) var redzēt, ka šis rādītājs ir paaugstinājies; tā kā šie rādītāji ir tādi, ka nav iespējams viens risinājums, kas derētu visiem, — ja vien vēlamies pilnībā īstenot jauniešu potenciālu; tā kā jauniešu bezdarba līmenis tālākajos reģionos ir satraucoši augsts un dažos no tiem, piemēram, Majotā, reģistrētais bezdarba līmenis pārsniedz 50 %;

E.  tā kā sociālekonomiskā krīze visvairāk skar tādas nelabvēlīgākā situācijā esošas iedzīvotāju grupas kā etniskās minoritātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, sievietes, LGBTIQ, migranti un bēgļi, kas saskaras ar šķēršļiem ienākšanai darba tirgū un piekļuvei kultūrai, sociālajiem pakalpojumiem un izglītībai;

F.  tā kā izglītība palīdz samazināt sociālekonomiskās nevienlīdzības sekas, nodrošinot prasmes un kompetences, kas nepieciešamas, lai samazinātu nelabvēlīgu situāciju pārņemšanu no paaudzes uz paaudzi;

G.  tā kā kopumā trūkst vispārēja ieguldījuma jauniešos un jauniešu tiesībās un tādēļ jaunieši nevarēs pieprasīt, izmantot un aizstāvēt savas tiesības un pastiprināti saasināsies tādas problēmas kā iedzīvotāju skaita samazināšanās, mācību priekšlaicīga pārtraukšana, profesionālo kvalifikāciju trūkums, novēlota iekļaušanās darba tirgū, materiālās neatkarības trūkums, sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības iespējama pasliktināšanās, plaši izplatīta nedroša nodarbinātība un sociālā atstumtība;

H.  tā kā problēmas, ar kurām jaunieši saskaras nodarbinātībā, izglītībā un apmācībā, kā arī sociālās un politiskās iesaistes jomā, nav vienādas, jo dažas grupas tiek skartas nesamērīgi vairāk nekā citas; tā kā ir jāpieliek vairāk pūļu, lai atbalstītu tos, kuri atrodas tālāk no darba tirgus vai kuriem tas vispār nav pieejams;

I.  tā kā vietējo skolu un izglītības iestāžu saglabāšanai visos Eiropas reģionos ir izšķirīga nozīme, ja mērķis ir uzlabot jauniešu izglītību un ES vēlas piedāvāt reģioniem pilnīgu atbalstu šīs problēmas risināšanā;

J.  tā kā īpaši izglītībai, kultūru dialogam, stratēģiskajai komunikācijai un ciešākai sadarbībai starp dalībvalstīm ir svarīga loma jauniešu marginalizācijas un radikalizācijas novēršanā un viņu noturības stiprināšanā;

K.  tā kā jaunieši būtu aktīvi jāiesaista visas politikas, kas ietekmē jauniešus, plānošanā, izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā; tā kā 57 % ES jauniešu organizāciju uzskata, ka viņu īpašās zināšanas netiek ņemtas vērā jaunatnes politikas izstrādē(19);

L.   tā kā jauniešu organizācijām ir svarīgi garantēt pietiekamu jauniešu pārstāvības un iekļautības līmeni, jo pretējā gadījumā tām trūkst leģitimitātes;

M.  tā kā ES jaunatnes stratēģija ir instruments, kas jau tiek izmantots un pastāvīgi uzlabots, taču šīs stratēģijas mērķi joprojām ir ļoti plaši un vērienīgi; tā kā nav pienācīgi noteiktu atsauces kritēriju;

N.  tā kā ES jaunatnes stratēģijā (EJS) 2010.–2018. gadam ir uzsvērta vajadzība pēc strukturēta dialoga starp jauniešiem un lēmumu pieņēmējiem;

O.  tā kā EJS galvenais mērķis ir palielināt iespējas un nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem Eiropas jauniešiem;

P.  tā kā jauniešiem būtu jāpalīdz un jādod iespēja risināt nopietnās problēmas, ar kurām viņi patlaban saskaras, un tikt galā ar grūtībām, ko nāksies izjust nākotnē, šajā nolūkā izstrādājot atbilstīgāku, efektīvāku un labāk koordinētu jaunatnes politiku, uzlabojot izglītību un tās piekļūstamību un mērķorientēti izmantojot ekonomikas, nodarbinātības un sociālo politiku vietējā, reģionālā, valstu un ES līmenī;

Q.  tā kā pēdējos gados ES saskaņā ar savu jaunatnes stratēģiju ir sākusi vairākas iniciatīvas, piemēram, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI) un Garantiju jauniešiem, ar mērķi radīt vairāk vienlīdzīgu iespēju visiem jauniešiem izglītībā un darba tirgū un veicināt jauniešu iekļaušanu, iespēcinātību un aktīvu līdzdalību sabiedrībā;

R.  tā kā ES rīcība jaunatnes jomā ir jāmaģistralizē, jaunatnes dimensiju iestrādājot pašreizējā un turpmākajā politikā un finansējuma programmās, it sevišķi visās svarīgākajās politikas jomās, piemēram, ekonomikas, nodarbinātības, sociālajā, kohēzijas, veselības, sieviešu, līdzdalības, migrācijas, kultūras, mediju un izglītības politikā;

S.  tā kā turpmākās EJS īstenošana ir jākoordinē starp dažādajām politikas nozarēm un iestādēm;

T.  tā kā lēmumu pieņemšanā par jaunatnes politiku ir jāiekļauj dzimumperspektīva, ņemot vērā īpašās problēmas un apstākļus, ar kuriem saskaras jaunas sievietes un meitenes, sevišķi no citādas kultūras un reliģijas vides; tā kā jaunatnes politikā būtu jāiekļauj īpaši dzimumsensitīvi pasākumi, piemēram, vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršana, izglītošana par dzimumu līdztiesību un dzimumizglītība; tā kā sievietēm atrašanās NEET situācijā (nemācās, nestrādā un neapgūst arodu) ir vidēji 1,4 reizes varbūtējāka nekā vīriešiem(20) un ir nepieciešami pastāvīgi centieni panākt, ka jaunas sievietes — sevišķi pēc maternitātes atvaļinājuma un vientuļās mātes — un personas, kas priekšlaicīgi pārtraukušas mācības, mazkvalificētas personas, jaunieši ar invaliditāti un visi jaunieši, ko apdraud diskriminācija, vairāk iesaistās darba tirgū;

U.  tā kā ir jāpieliek pastāvīgas pūles, lai veicinātu jauniešu, jo īpaši jauniešu ar invaliditāti, migrantu, bēgļu, NEET un sociālās atstumtības apdraudētu jauniešu, līdzdalību sabiedrībā;

V.  tā kā izglītība ir būtisks faktors cīņā pret sociālo atstumtību, tāpēc ir izšķirīgi svarīgi ieguldīt prasmēs un kompetencēs, lai mazinātu augsto bezdarba līmeni, īpaši NEET vidū;

W.  tā kā LESD 9. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu;

X.  tā kā EJS ir labs pamats produktīvai un mērķtiecīgai sadarbībai jaunatnes jomā;

Y.  tā kā pēdējā EJS (2010–2018) trīsgadu cikla mērķu sasniegšanu nav iespējams pienācīgi un precīzi novērtēt un, ņemot vērā kritēriju un rādītāju trūkumu un īstenošanas instrumentu pārklāšanos, dažādu dalībvalstu attiecīgās situācijas ir ļoti grūti salīdzināt;

Z.  tā kā profesionālā orientācija un piekļuve informācijai par nodarbinātības iespējām un izglītības iegūšanas ceļiem ir būtiski aspekti turpmākajā izglītībā un pārejā uz darba tirgu;

AA.  tā kā ES ir cieši jāsadarbojas ar valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, lai noteiktu šīs stratēģijas mērķus un to īstenotu un novērtētu,

Jauniešu problēmas un atziņas, kas gūtas pašreizējā ES jaunatnes politikas veidošanas procesā

1.  ar nožēlu atzīmē, ka ilgtermiņa taupības pasākumiem, jo īpaši finansējuma samazinājumam izglītībai, kultūrai un jaunatnes politikai, ir bijusi negatīva ietekme uz jauniešiem un viņu dzīves apstākļiem; brīdina, ka jauniešus, īpaši vismazāk aizsargātos iedzīvotājus — piemēram, jauniešus ar invaliditāti, jaunas sievietes, minoritātes, cilvēkus ar īpašām vajadzībām — būtiski skar pieaugošā nevienlīdzība, atstumtības risks, nedrošība un diskriminācija;

2.  atzinīgi vērtē Eiropas veiksmīgo sadarbību jaunatnes jomā, kas ir pierādījusi savu spēju risināt problēmas, ar kurām saskaras vairums Eiropas iedzīvotāju, un atbalstīt valstu politikas veidotājus, sniedzot īpašas zināšanas un ieteikumus, nodrošinot leģitimitāti un veiksmīgi mobilizējot lielāku ES finansējumu;

3.  uzskata, ka atvērtā koordinācijas metode ir piemērots līdzeklis jaunatnes politikas veidošanai, taču ar to vien nepietiek un papildus tai ir nepieciešami citi pasākumi; atkārtoti aicina ciešāk sadarboties un apmainīties ar paraugpraksi jaunatnes jautājumu risināšanā vietējā, reģionu, valstu un ES līmenī; mudina dalībvalstis vienoties par skaidriem rādītājiem un kritērijiem, lai būtu iespējams uzraudzīt gūto progresu;

4.  atzīst pozitīvos sasniegumus, kas gūti ar EJS, pilnveidojot starpnozaru darbu un īstenojot strukturētu dialogu, lai nodrošinātu jauniešu līdzdalību, un uzskata, ka ir jāuzlabo attiecīgo aktoru un ieinteresēto personu vispārējā izpratne par EJS mērķiem un instrumentiem; īpaši norāda, ka strukturētajā dialogā izmantotajai augšupējai pieejai ir pievienotā vērtība un tā būtu jāpatur; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis jaunās stratēģijas izstrādē ņemt vērā rezultātus, kuri panākti strukturētā dialoga VI ciklā, kas orientēts uz turpmāko EJS;

5.  ierosina jaunatnes politikā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, it sevišķi tajās dalībvalstīs, kur tām ir kompetence šajā jomā;

6.  atzinīgi vērtē politikas iniciatīvas, kuru mērķis ir atbalstīt ES jauniešus, it īpaši iniciatīvu “Ieguldījums Eiropas jaunatnē”, Eiropas Solidaritātes korpusu un JNI; tomēr uzskata, ka šie instrumenti būtu ciešāk jāsaista ar EJS un tiem būtu jāpiemēro augšupēja pieeja; tāpēc aicina Komisiju visus politikas priekšlikumus, kas attiecas uz jauniešiem, sistemātiski saistīt ar vispārējo stratēģiju un iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību, izmantojot holistisku ilgtermiņa pieeju ar skaidri noteiktiem horizontāliem mērķiem;

7.  mudina Komisiju izveidot EJS turpmākās īstenošanas koordinācijas starpnozaru darba grupu, kurā piedalītos ES iestādes, tostarp Parlaments, dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība, īpaši arodbiedrības un jauniešu organizācijas;

8.  aicina Komisiju izveidot efektīvus starpdienestu koordinācijas instrumentus un atbildību par jaunatnes dimensijas maģistralizēšanu kā pienākumu kopu uzticēt kādam Komisijas priekšsēdētāja vietniekam;

9.  mudina dalībvalstis par pamatu tiesību aktu izstrādei jaunatnes jomā izmantot Eiropas sociālo tiesību pīlāru;

10.  uzsver, ka ir svarīgi slimību profilakses nolūkā popularizēt veselīgu dzīvesveidu, un uzskata, ka ir nepieciešams sniegt jauniešiem korektu informāciju par nopietnām garīgās veselības problēmām, kas saistītas ar tabakas, alkoholisko dzērienu un narkotiku lietošanu un atkarībām, un sniegt viņiem attiecīgu palīdzību;

11.  uzsver, ka Komisijas novērtējums par EJS īstenošanu dalībvalstīs ir svarīgs, lai būtu iespējams veikt pastiprinātas pārbaudes un pārraudzību uz vietas; mudina Komisiju noteikt kvalitatīvi un kvantitatīvi novērtējamus EJS mērķus, ņemot vērā katras dalībvalsts vai reģiona īpatnības; aicina Komisiju palielināt finansējumu programmām un pasākumiem, kas paredz sagatavot jauniešus darba dzīvei;

Jauniešu viedokļa ņemšana vērā ES jaunatnes stratēģijā

12.  iesaka turpmākajās EJS nodrošināt līdzdalību un uzmanības centrā izvirzīt jauniešus un labklājības uzlabošanu, atspoguļojot visu Eiropas jauniešu vajadzības, mērķus un dažādību un paplašinot viņu piekļuvi radošiem instrumentiem, kas izmanto jaunas tehnoloģijas;

13.  uzskata, ka ES būtu jāapliecina solidaritāte ar jauniešiem un jāturpina uzlabot viņu iespējas līdzdarboties sabiedrībā, izstrādājot īpašus pasākumus, piemēram, maģistralizējot brīvprātīgo darbu, atbalstot darbu ar jaunatni, veidojot jaunus instrumentus — tostarp tādus, kas izmanto jaunas tehnoloģijas, — un veicinot apmaiņu, kuras pamatā ir solidaritāte, kopienas iesaiste, brīva telpa un demokrātisks dialogs; tāpēc atzīst, ka jauniešu apvienības pilda svarīgu lomu, dodamas jauniešiem iespēju pilnveidoties un attīstīt aktīva pilsoniskuma apziņu; aicina dalībvalstis sekmēt jauniešu aktīvu iesaistīšanos brīvprātīgajās organizācijās; uzsver, ka aktīvāka jauniešu sociālā līdzdalība ne tikai pati par sevi jau ir svarīgs sasniegums, bet var arī kalpot par atspēriena punktu lielākai politiskajai līdzdalībai;

14.  šajā sakarā uzsver, ka neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās, kā arī nodarbošanās ar sportu un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi faktori, kas stimulē Eiropas jauniešu pilsonisko, sociālo un starpkultūru kompetenču un prasmju attīstību;

15.  aicina dalībvalstis nodrošināt valsts tiesisko regulējumu un pietiekamus finanšu resursus brīvprātīgajam darbam;

16.  īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt jauniešus, īpaši tos, kam ir mazāk iespēju, un tos, kas nav iesaistīti formālās organizatoriskās struktūrās, aktīvi un kritiski līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē un politikas veidošanā izmantot līdzdalības pieeju, lai dotu jauniešiem iespēju ietekmēt lēmumus, kuri skar viņu dzīvi, izmantojot tiešsaistes un bezsaistes demokrātijas instrumentus, vienlaikus ņemot vērā ar sociālajiem medijiem saistītos ierobežojumus un riskus un jaunatnes politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un jauniešu organizācijas;

17.  aicina dalībvalstis mudināt jauniešus pilnībā līdzdarboties vēlēšanu procesā;

18.  norāda, ka nākamajā Eiropas sadarbības satvarā jaunatnes jomā ir jāturpina strukturēts jauniešu un politikas veidotāju dialogs; uzskata, ka strukturētā dialoga procesā būtu sistemātiski jāpalielina sasniegto jauniešu grupu skaits un daudzveidība, un atzīmē, ka šajā nolūkā būtu jāpiešķir pietiekams finansiālais atbalsts valstu un Eiropas darba grupām; aicina dalībvalstis mudināt valstu, reģionu un vietējos lēmumu pieņēmējus iesaistīties strukturētajā dialogā ar jauniešiem;

19.  mudina dalībvalstis ievērot pārredzamību pārskatu iesniegšanā un ilgtspējīgas jauniešu nodarbinātības iespēju veicināšanai paredzēto līdzekļu izmantošanā; tāpēc atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi, lai gadījumos, kad tas tiek prasīts, dalībvalstis sniegtu detalizētus datus par jauniešu stāvokli tajās;

20.  uzsver, ka trūkst sistemātiski sniegtas jaunākās informācijas un ticamu datu par EJS īstenošanu; tādēļ mudina dalībvalstis un Komisiju veicināt valstu un reģionālo statistikas iestāžu ciešāku sadarbību atbilstošas jaunākās statistiskās informācijas sniegšanā, jo tā ir svarīga nolūkā novērtēt īstenotās stratēģijas panākumu līmeni; uzskata, ka šādi statistikas dati jāiekļauj trīsgadu ziņojumos;

21.  atgādina par tendenci samazināties jauniešu līdzdalībai valsts un pašvaldību vēlēšanās un par to, ka jauniešiem vajadzīga politiska apņēmība un iespēja redzēt sava devuma rezultātus; atgādina, ka iespējas no agrīna vecuma iesaistīties politiskajā līdzdarbība savā vidē un vietējā kopienā ir izšķirīgi svarīgs solis ceļā uz izteiktāku Eiropas pilsonības izjūtu un jauniešu kļūšanu par aktīviem pilsoņiem; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt, ka jaunieši un jauniešu organizācijas spēj pilnvērtīgi un īsteni piedalīties un iesaistīties lēmumu pieņemšanā un vēlēšanu procesos;

22.  aicina dalībvalstis EJS uzraudzības un īstenošanas komitejās iekļaut valstu jaunatnes padomes;

23.  uzsver tehnoloģiju potenciālu komunikācijā ar jauniešiem un aicina ES stiprināt viņu spējas līdzdarboties sabiedrībā, izmantojot e-platformas;

24.  ar nožēlu atzīmē, ka par spīti pastāvīgiem Komisijas centieniem iepazīstināt ar iespējām jauniešus, kam pieejams dažādu Savienības programmu atbalsts, daudzi jaunieši joprojām domā, ka viņu piekļuve tām ir ierobežota; mudina Komisiju uzlabot savus komunikācijas instrumentus;

Vienlīdzīgas iespējas nolūkā nodrošināt ilgtspējīgu iekļaušanu darba tirgū

25.  pauž lielas bažas par pastāvīgi augsto jauniešu bezdarba līmeni ES, sevišķi Dienvideiropā; atgādina, ka jauniešiem būtu jāgarantē kvalitatīvu darbvietu radīšana un nodarbinātība, kas joprojām būtu jāuzskata par prioritāru apņemšanos, un šajā ziņā aicina pieņemt pasākumus, kas veicinātu jauniešu pāreju no izglītības uz darbu, nodrošinot kvalitatīvas stažēšanās un māceklības iespējas; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt darba tirgus strukturālās reformas, taisnīgus darba apstākļus un atalgojumu, lai nodrošinātu, ka jauniešiem, ienākot darba pasaulē, nav jāsaskaras ar diskrimināciju; uzsver, cik svarīgi ir noteikt sociālās tiesības attiecībā uz jauniem nodarbinātības veidiem, panākt, ka profesionālā stažēšanās ir taisnīga, un nodrošināt sociālo dialogu;

26.  uzsver, cik svarīgi ir valstu, reģionu un vietējo iestāžu centieni pieņemt pielāgotus pasākumus un sniegt personalizētu atbalstu, lai aizsniegtu visus NEET; atgādina, ka ir jāiesaista vietējās ieinteresētās personas, piemēram, sociālie partneri, arodbiedrības, pilsoniskā sabiedrība un jauniešu organizācijas;

27.  uzskata, ka būtu jāveic īpaši pasākumi, lai uzlabotu jaunu sieviešu nedrošo situāciju darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot darba samaksas dzimumšķirtnei un pārmērīgam sieviešu īpatsvaram netipisku veidu darbos, kas nenodrošina sociālo aizsardzību;

28.  uzsver, ka ir jāveicina taisnīgi darba apstākļi un pietiekama sociālā aizsardzība darba ņēmējiem tā sauktajos jaunajos nodarbinātības veidos, kur ir pārmērīgs jauniešu īpatsvars;

29.  uzskata, ka būtu jāpieņem arī pasākumi, kas darba tirgū integrētu jauniešus migrantus, pilnībā ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu;

30.  uzsver, ka ar iekļaujošas jaunatnes politikas palīdzību būtu jāaizsargā un jāveicina tādas programmas, kas sekmē politisko un kultūras līdzdalību; turklāt uzskata, ka jauniešiem, lai viņi sabiedrībā justos labi, ir svarīga pienācīgas kvalitātes un reglamentēta nodarbinātība, kas pamatojas uz darba koplīgumiem, stabilām darba attiecībām, atbilstīgiem atalgojumiem un algām, kā arī kvalitatīviem, universāliem sabiedriskiem pakalpojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt taisnīgus darba apstākļus un pietiekamu sociālo aizsardzību, tostarp attiecībā uz jauniem nodarbinātības veidiem;

31.  atgādina, ka nodarbinātība un uzņēmējdarbība ir viena no astoņām EJS (2010–2018) prioritātēm; uzsver, ka darbam ar jaunatni un neformālajām mācībām, jo īpaši tādām, kas izvērstas jauniešu organizācijās, ir ļoti liela nozīme jauniešu potenciāla attīstīšanā (ieskaitot uzņēmējdarbības prasmes), jo tās viņiem ļauj attīstīt plašu prasmju kopumu, kas var palielināt viņu iespējas darba tirgū;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu profesionālās un arodapmācības iespējas, paplašināt un palielināt ieguldījumus PIA nozarē un pozicionēt to kā pievilcīgu izglītības iespēju;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt reģionālās un vietējās pašvaldības un ieguldīt līdzekļus jaunās dzīves iespējās jauniešiem, lai attīstītu viņu radošumu un pilnīgu potenciālu, atbalstītu jauniešu uzņēmējdarbību un veicinātu jauniešu sociālo iekļautību attiecīgo kopienu labā;

34.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt uz tiesībām balstītu pieeju jaunatnei un nodarbinātībai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka jauniešiem ir piekļuve kvalitatīvām stažēšanās vietām un darbvietām, kuras aizsargā viņu tiesības, tostarp tiesības uz stabilu darbu, kas nodrošina iztikas minimumu, sociālo aizsardzību, cilvēka cienīgu dzīvi un patstāvību;

35.  lai nodrošinātu, ka darba līgumi netiek aizstāti ar tā dēvēto stažēšanos, mudina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt struktūras, kuras, lai pēc stažēšanās nebūtu jāslēdz darba līgums, piedāvā secīgu stažēšanos;

36.  atzinīgi vērtē to, ka JNI pasākumi ir atbalstījuši vairāk nekā 1,6 miljonus jauniešu(21); uzsver, ka vajadzīgi papildu centieni un finansējums; uzsver, ka ir labāk jāsasniedz jaunieši NEET situācijā, kuri saskaras ar vairākiem šķēršļiem, un, nosakot skaidrus kvalitātes kritērijus un standartus, tostarp sociālās aizsardzības pieejamību, minimālos ienākumus un nodarbinātības tiesības, jāuzlabo piedāvājumi, kas tiek sniegti ar Garantiju jauniešiem; aicina dalībvalstis būtiski uzlabot savas uzraudzības, ziņošanas un snieguma sistēmas un nodrošināt, ka EJS līdzekļi tiek izmantoti, lai papildinātu valsts finansējumu, nevis to aizstātu;

37.  turklāt uzsver, ka ir jārisina kvalitātes jautājumi attiecībā uz mentorēšanu un konsultēšanu, faktisko individuālo apmācību, stažēšanās un darba kvalitāti un piemērotību, kā arī rezultātu kvalitāti sastatījumā ar noteiktajiem mērķiem; šajā sakarā uzsver, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā ir jānodrošina jau pastāvošu kvalitātes sistēmu, piemēram, Eiropas kvalitātes pamatprogrammas, piemērošana; uzskata, ka arī jaunieši būtu jāiesaista piedāvājumu kvalitātes uzraudzībā;

38.  atgādina, ka JNI vai turpmākiem Eiropas instrumentiem ir finansiāli jāatbalsta pasākumi, kas veicina tādu jauniešu integrāciju darba tirgū, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, tostarp apmaksāta stažēšanās, prakse un māceklība, bet ar tiem neaizstājot darbu un nepakļaujot jauniešus darba ņēmējus ekspluatācijai;

39.  atzīmē, ka viena no prioritātēm ir uzņēmējdarbības gara attīstīšana jauniešu vidū un ka efektīvākie līdzekļi, ar ko sekmēt jauniešu uzņēmējdarbību, ir formālās un neformālās izglītības sistēmas; uzsver, ka uzņēmējdarbība ir rīks, ar ko vērsties pret jauniešu bezdarbu un sociālo atstumtību un veicināt inovāciju; tāpēc uzskata, ka EJS būtu jāatbalsta jauniešu uzņēmējdarbībai piemērotas vides izveide;

40.  atgādina, ka galvenais JNI mērķis ir aizsniegt NEET, tāpēc mudina dalībvalstis veltīt vairāk pūliņu, lai apzinātu un adresētu NEET, īpaši vismazāk aizsargātos jauniešus, piemēram, jauniešus ar invaliditāti, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības;

41.  aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot inovatīvas un elastīgas dotācijas talantu un māksliniecisko un sportisko spēju izkopšanai izglītības un apmācības jomā; atbalsta dalībvalstis, kuras tiecas ieviest stipendiju shēmas audzēkņiem, kuriem ir izteiktas spējas izglītības, sporta un mākslinieciskajā jomā;

42.  uzsver, ka 38 % jauniešu ir grūti piekļūt informācijai; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt kolektīvu pieeju, kā orientēt, atbalstīt un informēt jauniešus par viņu tiesībām un iespējām;

43.  turklāt uzsver, ka JNI ir jākoncentrējas ne tikai uz augsti izglītotiem jauniešiem NEET situācijā, bet arī uz tiem, kas ir mazkvalificēti, neaktīvi un nav reģistrēti valsts nodarbinātības dienestos;

44.  uzsver, ka par spīti augstajiem bezdarba rādītājiem darbaspēka mobilitāte ES vēl aizvien ir ierobežota; tādēļ vērš uzmanību uz to, ka darba ņēmēju mobilitāte ir ļoti svarīga konkurenciālam darba tirgum; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pārrobežu profesionālās un arodapmācības iespējas;

45.  uzsver, ka ir svarīgi, lai darbinieki, kuri ir vecāki par 55 gadiem, darbavietās apmācītu jauniešus; tāpat kā Komisija, atbalsta tādu programmu izveidi, kas ļautu šiem darbiniekiem iziet no darba tirgus pakāpeniski līdz laikam, kad tiek sasniegts pensionēšanās vecums, konkrētāk, vispirms pārejot uz nepilnas slodzes darbu, kura laikā viņi arī apmācītu jauniešus un palīdzētu viņiem pakāpeniski integrēties darbavietā;

46.  norāda uz lielo nozīmi, kāda ir uzņēmumiem jautājumos saistībā ar prasmju apgūšanu un darbvietu radīšanu jauniešiem; norāda, ka izglītība un apmācība jomās, kas saistītas ar uzņēmējdarbības veicināšanu, var sekmēt ilgtermiņa attīstības panākšanu, Eiropas konkurētspējas veicināšanu un cīņu pret bezdarbu;

47.  mudina dalībvalstis iekļaut savos rīcības plānos plānoto pasākumu paredzamo ietekmi; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu garantijas, ka šādi pasākumi ir patiešām sekmējuši nodarbinātību; atkārtoti norāda, ka ir jānovērtē īstenojamās politikas ilgtspējība;

Ilgtspējīga attīstība: jauniešu nākotne

48.  ir stingri pārliecināts, ka kvalitatīva formālā, neformālā un ikdienējā izglītība un kvalitatīva apmācība ir viena no pamattiesībām; tāpēc uzskata, ka piekļuve visu kvalitātes līmeņu izglītībai būtu jāgarantē visiem Eiropas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu sociālekonomiskā statusa, etniskās piederības, dzimuma, fiziskas vai kognitīvas invaliditātes; uzsver, ka formālā, neformālā un ikdienējā izglītība pilda svarīgu lomu, dodama jauniešiem zināšanas, prasmes un kompetences, kas viņiem ļauj kļūt par atbildīgiem pilsoņiem un piedalīties Eiropas projektā; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt īpašu politiku un šajā sakarā mudina skolu programmās vienlīdz lielu uzmanību pievērst gan mākslinieciskajai un radošajai izglītībai, gan zinātnes un tehnoloģiju priekšmetiem (STEM);

49.  uzsver, cik svarīgi ir modernizēt izglītību; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jaunu prasmju un kompetenču, piemēram, pilsoniskuma, kritiskās domāšanas un uzņēmējdarbības gara, iekļaušanu izglītībā un sekmēt tādu jaunu izglītības instrumentu izstrādi, kuri palielinātu līdzdarbību izglītībā un tās piekļūstamību;

50.  pauž dziļas bažas par īpaši akūto bērnu nabadzības problēmu, kas ES skar līdz 25 miljoniem bērnu (vairāk nekā 26,4 % no visiem Eiropas iedzīvotājiem vecumā līdz 18 gadiem) no ģimenēm, kas katru dienu cieš no pietiekamu ienākumu un pamata pakalpojumu trūkuma; uzskata, ka jaunatnes politika varētu palīdzēt tādās jomās kā bērnu un ģimenes politika;

51.  pauž dziļas bažas par priekšlaicīgu izglītības pamešanu un tāpēc aicina rast piemērotus risinājumus, lai varētu sasniegt “Eiropa 2020” mērķrādītājus;

52.  mudina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir sekmēt aktīvu un kritisku pilsoniskumu, cieņu, toleranci, vērtības un starpkultūru mācīšanos, un šajā sakarā uzsver, ka izšķirīgi svarīgas ir tādas ES programmas kā “Erasmus+”, “Radošā Eiropa:” un “Eiropa pilsoņiem”; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt platformas dialogam ar jauniešiem par dažādām tēmām, piemēram, seksualitāti, dzimti, politiku, solidaritāti, vidi, tiesību normām, vēsturi un kultūru;

53.  ir stingri pārliecināts, ka rakstpratībai, tostarp digitālajai pratībai un medijpratībai, rēķinpratībai, kā arī pamata prasmēm, kas ir svarīgs līdzeklis patstāvības un daudzsološas nākotnes nodrošināšanai jauniešiem, ir jābūt prioritātei Eiropas, valstu un vietējā līmenī; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus visiem nodrošināt mācīšanās pamatiemaņas un kompetences;

54.  aicina Komisiju veicināt iniciatīvas formālās izglītības un ikdienējās mācīšanās jomā, lai atbalstītu jauniešu inovāciju, jaunradi un uzņēmējdarbību un sekmētu kohēziju un savstarpējo izpratni dažādu grupu jauniešu vidū;

55.  šajā sakarā ar nopietnām bažām norāda, ka pastāvīgi lielam skaitam Eiropas iedzīvotāju ir vājas rakstpratības prasmes vai rakstpratības grūtības, tostarp funkcionālais, digitālais vai mediju analfabētisms, savukārt tas liek bažīties par adekvātu līdzdarbību sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū;

56.  atgādina, ka pirmais Eiropas sociālo tiesību pīlāra princips nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, apmācību un mūžizglītību, lai saglabātu un iegūtu prasmes, kas ļauj visiem pilnībā piedalīties sabiedrībā un sekmīgi mainīt savu vietu darba tirgū; līdz ar to uzsver, ka ir svarīgi prioritizēt un nodrošināt sociālos ieguldījumus izglītībā un apmācībā jaunajā DFS plānošanas periodā 2021.–2027. gadam;

57.  pauž stingru pārliecību, ka EJS uzraudzībai būtu jāizmanto sociālo rezultātu pārskats, kas tika ieviests saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru; aicina Komisiju EJS uzraudzības vajadzībām pieņemt kopu ar tādiem konkrētiem rādītājiem kā izglītība, prasmes un mūžizglītība, dzimumu līdztiesība darba tirgū, veselības aprūpe, digitālā piekļuve, dzīves apstākļi un nabadzība;

58.  uzsver ģimenes un skolotāju svarīgo lomu to jauniešu atbalstīšanā, kuri saskaras ar iebiedēšanu skolā un tiešsaistē; mudina Komisiju un dalībvalstis vērsties pret šādu uzvedību, kas ietekmē jauniešu garīgo labjutību, īpaši — attīstot piemērotas digitālās prasmes jau no pamatskolas, kā paredzēts Digitālās izglītības rīcības plānā;

59.  uzskata, ka nolūkā uzlabot pasākumu efektivitāti izglītības, jaunatnes un sporta jomās ir jāizstrādā kopīgi mērķi un instrumenti politikas ietekmes novērtēšanai, izmantojot starptautisku pētījumu rezultātus;

60.  uzsver stresa kaitīgo ietekmi uz jauniešu labjutību skolā, mācībās, darba tirgū un personiskajā dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt līdzekļus garīgās veselības programmās un mudināt attiecīgos aktorus palīdzēt jauniešiem šajā jomā;

61.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt Eiropas jauniešu garīgo un fizisko labjutību; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ārpusstundu sportošanu un, īstenojot uztura kampaņas, palielināt izpratni par attiecīgiem jautājumiem;

62.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt kultūru dialogu sportā, tostarp — izveidojot platformas, kurās darbojas jaunieši, bēgļi un migranti;

63.  uzskata, ka, ņemot vērā jaunatnes politikas sarežģītību un ietekmi, ir jāstimulē sadarbība pētniecības jomā, lai izstrādātu empīriski pamatotus risinājumus un intervences un profilaktiskus pasākumus, kas veicinātu jauniešu labjutību un noturību;

64.  uzsver kultūras nozīmi ne tikai vardarbības, rasisma, radikalizācijas un neiecietības apkarošanā, bet arī Eiropas identitātes veidošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt kultūru, ieguldīt tajā un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi;

65.  uzsver, ka jauniešu organizācijām ir izšķirīga loma jauniešu līdzdalībā un iekļautībā sabiedrībā; tāpēc aicina dalībvalstis atbalstīt jauniešu organizācijas un atzīt to lomu kompetenču un sociālās iekļautības attīstīšanā, kā arī atbalstīt jauniešu padomju izveidi visos līmeņos, sadarbojoties ar jauniešiem;

66.  uzstāj, ka neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšana ir svarīga nolūkā iespēcināt tos, kas mācās, jo tā ir būtiska tādas sabiedrības izveidē, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums un iespēju vienlīdzība, un palīdz attīstīt pilsoniskās prasmes un panākt pašrealizāciju; pauž nožēlu par to, ka darba devēji un formālās izglītības sniedzēji nepietiekami atzīst tādu prasmju, kompetenču un zināšanu vērtību un nozīmību, kuras iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā; norāda, ka vēl viens šķērslis ir nepietiekama ES valstu validēšanas pieeju salīdzināmība un saskaņotība; atgādinot par Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu, aicina dalībvalstis turpināt centienus īstenot nacionālas atzīšanas un validēšanas sistēmas un nodrošināt pietiekamu finansējumu kompetencēm, kas iegūtas neformālās izglītības ceļā;

Ciešāka saskaņošana un finansēšanas instrumentu atbalsts ES jaunatnes stratēģijai

67.  uzskata, ka EJS būtu jāīsteno saskaņā ar DFS un tai būtu jāatbilst ilgtspējīgas attīstības mērķiem un visām attiecīgajām pamatiniciatīvām, programmām un politikas stratēģijām, uzsākot sistemātisku dialogu starp attiecīgajām struktūrām, nosakot skaidrus mērķus un mērķrādītājus un izveidojot attiecīgu koordinācijas mehānismu;

68.  atgādina, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu jaunatnes jomā ES var vien atbalstīt, koordinēt un papildināt dalībvalstu rīcību, norāda, cik svarīga ir ES un valstu finansējuma saskaņotība, un tāpēc aicina Komisiju sekmēt sinerģijas ar valstu, reģionu un vietējām iniciatīvām, lai izvairītos no darbību dublēšanās, pārklāšanās un atkārtošanās;

69.  mudina dalībvalstis un Komisiju palielināt publiskos ieguldījumus izglītībā un ar jaunatni saistītos jautājumos;

70.  ir stingri pārliecināts, ka nolūkā paplašināt jauniešu iespējas un nepieļaut atstumtību nākamajā DFS būtu ievērojami jāpalielina finansējums, kas pieejams, lai atbalstītu dažādas ar jauniešiem saistītas iniciatīvas un politiku, piemēram, programmu “Erasmus+”, JNI un programmu “Eiropa pilsoņiem”;

71.  atzinīgi vērtē Eiropas Solidaritātes korpusu — programmu Eiropas jauniešu solidaritātes, brīvprātīgā darba un iekļaujoša pilsoniskuma veicināšanai; atgādina par Parlamenta nostāju, ka jaunā iniciatīva būtu pienācīgi jāfinansē, izmantojot jaunus resursus, un ka šo programmu nevajadzētu izmantot kā risinājumu jauniešu bezdarba problēmai;

72.  ir stingri pārliecināts, ka programma “Eiropa pilsoņiem” būtu jāturpina, lai veicinātu aktīvu pilsoniskumu, pilsonisko izglītību un dialogu un veidotu Eiropas identitātes apziņu; norāda, ka programmas zemais panākumu rādītājs ir saistīts ar finansējuma trūkumu; prasa tās finanšu piešķīrumu būtiski palielināt;

73.  mudina Komisiju saglabāt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”; mudina dalībvalstis un Komisiju kopā ar tirdzniecības kamerām, uzņēmumiem un jauniešiem ieguldīt šīs programmas veicināšanā, vienlaikus neaizmirstot par primārajām darbības jomām;

74.  atkārtoti pauž atbalstu tam, lai tiktu stiprināta programma “Radošā Eiropa”, kas nodrošina īpašas mobilitātes shēmas gados jauniem māksliniekiem un profesionāļiem, kuri darbojas kultūras un radošajās nozarēs;

75.  uzsver programmas “Erasmus+” nozīmi: tas ir būtisks instruments aktīvu un atbildīgu jaunu pilsoņu veidošanai; ir stingri pārliecināts, ka programmai “Erasmus+” vajadzētu būt vērstai uz visiem jauniešiem, arī tiem, kam ir mazāk iespēju, un ka augstākiem mērķiem nākamajam “Erasmus+” plānošanas periodam ir jāpieskaņo ievērojams papildu finansējums, lai varētu atraisīt visu programmas potenciālu, un būtu jāvienkāršo procedūras, izveidojot elektroniskas sistēmas, kur piekļūt pārrobežu pakalpojumiem un studentu datiem, piemēram, e-kartes projektu;

76.  aicina labāk saskaņot EJS un programmu “Erasmus+”, saskaņojot īstenošanas grafikus, grozot “Erasmus+” regulu, lai ar kopīgiem mērķiem jaunatnes jomā skaidri atbalstītu stratēģijas uzdevumus, un 3. pamatdarbību nosakot par galveno stratēģijas īstenošanas līdzekli;

77.  uzsver, ka JNI budžets nav pietiekams, lai nodrošinātu programmas mērķu sasniegšanu; tāpēc prasa JNI piešķīrumu nākamajā DFS būtiski palielināt un aicina dalībvalstis savos budžetos paredzēt finansējumu jaunatnes nodarbinātības shēmām; turklāt uzsver, ka vecuma ierobežojums jauniešiem, kas var piedalīties šajā iniciatīvā, ir jāmaina no 25 uz 29 gadiem, lai tādējādi vairāk ņemtu vērā, ka daudzi augstskolu beidzēji un jaunpienācēji darba tirgū ir tuvu 30 gadu vecumam;

78.  uzskata, ka, neskarot subsidiaritātes principu, ir jāsaskaņo jēdziens “jaunietis”, nosakot visā ES piemērojamu vecuma ierobežojumu noteikšanu; mudina visas dalībvalstis veicināt šo saskaņošanu, novēršot šķēršļus progresa novērtēšanai un nosakot veicamos pasākumus;

79.  mudina atbalstīt turpmāko ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammu, kam būtu jāizstrādā integrēti, uz pierādījumiem balstīti reakcijas pasākumi un intervences un profilakses risinājumi, kuri veicinātu jauniešu labjutību un noturību;

80.  norāda uz konstatējumiem un riskiem, kas liecina, ka valstu iestādes Komisijas pārvaldītos pasākumus (tostarp studentu apmaiņas programmas) uzskata par pietiekamām, lai būtu izpildītu jaunatnes stratēģijas prasības, un ka dažas dalībvalstis atsauc resursus no politikas jomām, kuras saņem atbalstu no ES budžeta(22);

o
o   o

81.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp. (2) OV C 417, 15.12.2015., 1. lpp. (3) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp. (4) EUCO 37/13. (5) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp. (6) http://ec.europa.eu/assets/eac/dgs/education_culture/more_info/evaluations/docs/youth/youth-strategy-2016_en.pdf. (7) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0359. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0018. (10) OV C 417, 15.12.2015., 17. lpp. (11) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0426. (13) OV C 88, 27.3.2014., 1. lpp. (14) OV C 58, 15.2.2018., 57. lpp. (15) OV C 316, 22.9.2017., 76. lpp. (16) OV C 120, 5.4.2016., 22. lpp. (17) OV C 11, 12.01.2018., 16. lpp. (18) https://www.youthforum.org/resolution-eu-youth-strategy-0. (19) Eiropas Jaunatnes foruma publicētais ēnu ziņojums par jaunatnes politiku. (20) “Sabiedrība tuvplānā 2016”, ESAO sociālie rādītāji. (21) Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanu dalībvalstīs (P8_TA(2018)0018). (22) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2018/615645/EPRS_STU(2018)615645_EN.pdf.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par Ekodizaina direktīvas (2009/125/EK) īstenošanu (2017/2087(INI))

P8_TA(2018)0241 A8-0165/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(1) (turpmāk “Ekodizaina direktīva”), un saskaņā ar šo direktīvu pieņemtās īstenošanas regulas un brīvprātīgās vienošanās,

–  ņemot vērā Komisijas Ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam (COM(2016)0773), kas pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 4. jūlija Regulu (ES) 2017/1369, ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES(2) (Energomarķējuma direktīva),

–  ņemot vērā Savienības mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas un energoefektivitātes jomā,

–  ņemot vērā Parīzes klimata nolīgumu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesiju (COP21),

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma ratifikāciju no Eiropas Savienības un dalībvalstu puses,

–  ņemot vērā ilgtermiņa mērķi, kas noteikts minētajā nolīgumā, proti, noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un censties to ierobežot zem 1,5 °C,

–  ņemot vērā vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES(3)),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā” (COM(2018)0028),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu par aprites ekonomikas paketes īstenošanu — iespējas novērst ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomas tiesību aktu saskarē konstatētās problēmas (COM(2018)0032 – SWD(2018)0020)),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra paziņojumu par ES kritisko izejvielu 2017. gada sarakstu (COM(2017)0490),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par ekoinovāciju: veicināt pāreju uz aprites ekonomiku, ko pieņēma 2017. gada 18. decembrī(4),

–  ņemot vērā ANO Vides programmas 2017. gada novembra Emisiju neatbilstības ziņojumu par 2017. gadu,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(5),

–  ņemot vērā ES tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem(6),

–  ņemot vērā Eiropas īstenošanas novērtējumu, ko Ekodizaina direktīvas īstenošanas pārbaudes vajadzībām sagatavojis Parlamenta Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0165/2018),

A.  tā kā Ekodizaina direktīvas mērķis ir uzlabot energoefektivitāti un paaugstināt vides aizsardzības līmeni, nosakot saskaņotas prasības, kuras nodrošina iekšējā tirgus darbību un veicina ar enerģiju saistīto ražojumu kopējās ietekmes uz vidi nepārtrauktu samazinājumu; tā kā šiem pasākumiem ir arī pozitīva ietekme uz energoapgādes drošību, samazinot enerģijas patēriņu;

B.  tā kā Ekodizaina direktīvā noteikts, kādi pasākumi jāveic, lai samazinātu energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmi uz vidi visā to aprites ciklā; tā kā līdz šim saskaņā ar direktīvu pieņemtie lēmumi galvenokārt bijuši vērsti uz enerģijas patēriņa samazināšanu ražojumu lietošanas laikā;

C.  tā kā direktīvas īstenošana varētu sniegt lielāku ieguldījumu ES centienos uzlabot energoefektivitāti un palīdzēt sasniegt klimata politikas mērķrādītājus;

D.  tā kā energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmes uz vidi samazināšana ekodizaina posmā, nodrošinot minimālos kritērijus attiecībā uz to ekspluatācijas laiku un modernizācijas iespējām, remontējamību un pārstrādes un atkārtotas izmantošanas potenciālu, var piedāvāt daudz darbvietu radīšanas iespēju;

E.  tā kā līdz 2018. gadam ir pieņemti 29 konkrēti ekodizaina regulējumi attiecībā uz dažādām ražojumu grupām un papildus tam ir pieņemtas trīs brīvprātīgas vienošanās, kas paredzētas direktīvā;

F.  tā kā Ekodizaina direktīva atzīst brīvprātīgas vienošanās vai citus pašregulācijas pasākumus kā alternatīvas īstenošanas pasākumiem, ja ir izpildīti noteikti kritēriji; tā kā ne visas brīvprātīgās vienošanās ir izrādījušās efektīvākas par regulatīviem pasākumiem;

G.  tā kā ekodizains sniedz ekonomiskus ieguvumus rūpniecības nozarei un patērētājiem un dod nozīmīgu ieguldījumu Savienības klimata, enerģētikas un aprites ekonomikas rīcībpolitikā;

H.  tā kā ekodizaina jomas tiesību akti ir cieši saistīti ar ES tiesību aktiem par energomarķējumu un sagaidāms, ka saskaņā ar divām minētajām direktīvām līdz 2020. gadam īstenotie pasākumi ik gadu radīs papildu EUR 55 miljardu ieņēmumus rūpniecības, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarē un līdz 2020. gadam ik gadu ļaus ietaupīt aptuveni 175 Mtoe primārās enerģijas, tādējādi nodrošinot gandrīz pusi no Savienības energoietaupījumiem, kas vajadzīgi 2020. gadam izvirzītā mērķrādītāja sasniegšanai un atkarības no enerģijas importa samazināšanai; tā kā tiesību akti sniedz būtisku ieguldījumu arī ES klimata politikas mērķu sasniegšanā, siltumnīcefekta gāzu emisijas gadā samazinot par 320 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta; tā kā enerģijas ietaupījuma potenciāls ir vēl lielāks ilgākā termiņā;

I.  tā kā Ekodizaina ietekmes novērtējuma ziņojuma (Eiropas Komisija, 2016. gads) aplēses liecina, ka līdz 2020. gadam ES patērētāji kopumā ietaupīs līdz pat EUR 112 miljardiem jeb aptuveni EUR 490 gadā uz vienu mājsaimniecību;

J.  tā kā projektēšanas posmā tiek identificēti vairāk nekā 80 % no kopējās energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ietekmes uz vidi;

K.  tā kā lielākajai daļai ieinteresēto personu pilnīgai tiesību aktu īstenošanai traucē trīs šķēršļi — skaidra politiskā atbalsta un ievirzes trūkums, regulatīvo procesu lēnā norise un tirgus nepietiekama uzraudzība dalībvalstīs;

L.  tā kā tiek lēsts, ka 10–25 % tirgū pieejamo ražojumu neatbilst Ekodizaina direktīvas un Energomarķējuma direktīvas prasībām, kā rezultātā tiek zaudēti aptuveni 10 % plānotā enerģijas ietaupījuma un veidojas negodīga konkurence;

M.  tā kā esošie atbrīvojumi no Komisijas Regulām (EK) Nr. 244/2009(7) un (ES) Nr. 1194/2012(8) attiecībā uz skatuves apgaismojumu ir bijuši atbilstīgi, un tie ir efektīvs veids, kā ievērot teātru, kā arī visas izklaides nozares īpašās vajadzības un apstākļus, un tā kā tiem arī turpmāk vajadzētu būt spēkā;

N.  tā kā 2009. gadā Ekodizaina direktīvas darbības joma tika paplašināta, attiecinot to uz visiem energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem (izņemot transportu), tomēr ekodizaina prasības joprojām neattiecas uz enerģiju nepatērējošiem ražojumiem;

O.  tā kā Eiropas Savienībā visi ražojumi būtu jāprojektē, jāražo un jātirgo, pēc iespējas mazāk izmantojot bīstamas vielas, vienlaikus nodrošinot ražojuma drošību, lai atvieglotu tā pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, un saglabājot augsta līmeņa cilvēka veselības un vides aizsardzību;

P.  tā kā Ekodizaina direktīva nosaka, ka tās papildināmībai ar REACH regulu par ķīmiskajām vielām būtu jāsniedz ieguldījums abu ietekmes palielināšanā un saskaņotu prasību ražotājiem izstrādāšanā; tā kā prasības, kas attiecas uz bīstamu ķīmisku vielu izmantošanu un to pārstrādi līdz šim ir bijušas ierobežotas;

Q.  tā kā tiek izstrādāta jauna datubāze saskaņā ar jauno energomarķējuma regulu un Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmas (ICSMS) datubāze tiek izmantota tikai dažās dalībvalstīs;

R.  tā kā viens no vispārējās Savienības vides rīcības programmas līdz 2020. gadam (7. VRP) prioritārajiem mērķiem ir padarīt Savienību par resursuefektīvu, zaļu un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; tā kā VRP ir teikts, ka Savienības politikas regulējumam būtu jānodrošina, ka prioritārie ražojumi, kas tiek laisti Savienības tirgū, tiktu projektēti ekoloģiski, kas ļautu optimizēt resursu un materiālu efektīvu izmantošanu;

S.  tā kā ES rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku ir iekļauta apņemšanās uzsvērt aprites ekonomikas aspektus turpmākajās ražojumu dizaina prasībās saskaņā ar Ekodizaina direktīvu, sistemātiski analizējot tādus jautājumus kā remontējamība, ilgizturība, modernizējamība, pārstrādājamība vai konkrētu materiālu vai vielu atklāšana;

T.  tā kā Parīzes nolīgumā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni; tā kā ES ir apņēmusies dot pienācīgu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā, nosakot emisiju samazinājumu visās nozarēs;

U.  tā kā ekodizaina pasākumiem būtu jāaptver viss ražojumu aprites cikls, lai uzlabotu resursu efektivitāti Savienībā, ņemot vērā to, ka vairāk nekā 80 % no ražojuma ietekmes uz vidi tiek noteikts projektēšanas posmā, kam ir liela nozīme tādu aprites ekonomikas aspektu veicināšanā kā ražojuma izturīgums, atjaunināmība, remontējamība, atkārtota izmantošana un pārstrāde;

V.  tā kā papildus tam, ka ražojumi ir jāpadara ilgtspējīgāki un resursu ziņā efektīvāki, ir jāstiprina arī dalīšanās ekonomikas un pakalpojumu ekonomikas principi, savukārt dalībvalstīm, iesniedzot programmas, kas mudina resursu ziņā visefektīvāko ražojumu un pakalpojumu ieviešanu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, tostarp tām, kam draud enerģētiskā nabadzība;

W.  tā kā Savienība ir Stokholmas Konvencijas par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (NOP) puse un tāpēc tai ir pienākums rīkoties, lai pakāpeniski no tirgus izņemtu šīs bīstamās vielas, tostarp ierobežotu to izmantošanu ražojuma dizaina posmā,

Efektīvs instruments rentablu enerģijas ietaupījumu gūšanai

1.  uzskata, ka Ekodizaina direktīva ir bijusi iedarbīgs energoefektivitātes uzlabošanas instruments, ir veicinājusi būtisku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos un sniegusi saimniecisku labumu patērētājiem;

2.   iesaka Komisijai turpināt iekļaut vairākas ražojumu grupas, kas atlasītas, pamatojoties uz viņu ekodizaina potenciālu, tostarp energoefektivitātes un materiālu efektivitātes potenciālu, kā arī citiem vides aspektiem, izmantojot metodoloģiju, kura noteikta direktīvas 15. pantā, un atjaunināt spēkā esošos standartus, lai pilnībā izmantotu direktīvas piemērošanas jomu un mērķus;

3.   uzsver, ka Ekodizaina direktīva uzlabo ES iekšējā tirgus darbību, nosakot kopējus ražojumu standartus; uzsver, ka, turpinot pieņemt saskaņotas ražojumu prasības ES līmenī, tiks atbalstīta inovācija, pētniecība un ES ražotāju konkurētspēja un nodrošināta godīga konkurence, vienlaikus izvairoties no nevajadzīga administratīvā sloga;

4.  atgādina, ka direktīva prasa Komisijai nākt klajā ar īstenošanas pasākumiem, ja ražojums atbilst kritērijiem, t. i., tiek pārdots nozīmīgs ražojumu apjoms, ir ievērojama ietekme uz vidi un pilnveidošanās potenciāls; uzsver Komisijai noteikto atbildību ievērot šo pilnvarojumu un nodrošināt, ka ieguvumi patērētājiem, aprites ekonomikai un videi tiek patiešām nodrošināti, atzīstot, ka šādus ražojumu standartus var piemērot tikai ES līmenī un ka tādēļ dalībvalstis paļaujas uz Komisiju, ka tā veiks nepieciešamos pasākumus;

5.  uzskata, ka direktīvas efektivitāti vēl vairāk uzlabotu saskaņošana ar aprites ekonomikas iniciatīvām; tādēļ aicina izstrādāt vērienīgu ekodizaina un aprites ekonomikas plānu, kas nodrošinātu gan ieguvumus videi, gan ilgtspējīgas izaugsmes iespējas un darbvietas, tostarp MVU sektorā, kā arī priekšrocības patērētājiem; norāda, ka lielāka resursu efektivitāte un otrreizējo izejvielu izmantošana ražošanā ir vērā ņemams potenciāls samazināt saražoto atkritumu daudzumu un ietaupīt resursus;

6.  uzsver, ka Ekodizaina direktīva ir daļa no plašāka instrumentu kopuma un ka tās efektivitāte ir atkarīga no sinerģijas ar citiem instrumentiem, jo īpaši tiem, kuri attiecas uz energomarķējumu; uzskata, ka ir jānovērš regulējumu pārklāšanās;

Lēmumu pieņemšanas procesa stiprināšana

7.  uzsver Apspriežu foruma būtisko nozīmi rūpniecības nozares pārstāvju, pilsoniskās sabiedrības un citu ieinteresēto personu iesaistīšanā lēmumu pieņemšanas procesā un uzskata, ka šī struktūra darbojas labi;

8.  pauž bažas par to, ka dažkārt būtiski kavējas īstenošanas pasākumu izstrāde un pieņemšana, kas rada neskaidrību uzņēmējiem, ir novedis pie tā, ka ir zaudētas būtiskas iespējas patērētājiem ietaupīt enerģiju un ar to saistītās iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, un var novest pie pieņemto pasākumu atpalicības no tehnoloģiju attīstības;

9.  norāda, ka īstenošanas kavējumu daļēji izraisa Komisijā pieejamo resursu ierobežotība; aicina Komisiju ekodizaina procesam atvēlēt pietiekamus resursus, ņemot vērā šo tiesību aktu ievērojamo Eiropas pievienoto vērtību;

10.  mudina Komisiju nekavēties ar īstenošanas pasākumu pieņemšanu un publicēšanu un iesaka noteikt skaidrus termiņus un atskaites punktus to pabeigšanai un pašreizējo noteikumu pārskatīšanai; uzskata, ka ekodizaina pasākumi būtu jāpieņem individuāli un jāatceļ uzreiz pēc pabeigšanas;

11.  uzsver nepieciešamību ievērot grafiku, kas paredzēts 2016.–2019. gada ekodizaina darba plānā;

12.  uzsver vajadzību balstīt ekodizaina prasības uz pamatīgas tehniskās analīzes un ietekmes novērtējumiem, par paraugu ņemot ražojumus un tehnoloģijas tirgū ar labākajiem darbības rādītājiem un ņemot vērā tehnoloģiju attīstību katrā nozarē; aicina Komisiju piešķirt prioritāti tādu pasākumu attiecībā uz ražojumiem īstenošanai un pārskatīšanai, kuriem ir vislielākais potenciāls gan attiecībā uz primārās enerģijas ietaupījumu, gan attiecībā uz aprites ekonomiku;

13.  atzīst, ka Ekodizaina direktīva ļauj izmantot brīvprātīgas vienošanās; uzsver, ka brīvprātīgas vienošanās var izmantot īstenošanas pasākumu vietā, ja tās aptver lielu tirgus daļu, un var uzskatīt par piemērotām, lai nodrošinātu vismaz līdzvērtīgu ekoloģisko raksturlielumu līmeni, un ka tām jānodrošina ātrāks lēmumu pieņemšanas process; uzskata, ka būtu jāstiprina brīvprātīgo vienošanos uzraudzības efektivitāte un pienācīgi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas Ieteikumu (ES) 2016/2125 par vadlīnijām attiecībā uz nozares pieņemtajiem pašregulācijas pasākumiem un prasa Komisijai stingri uzraudzīt visas brīvprātīgās vienošanās, kas atzītas saskaņā ar Ekodizaina direktīvu;

14.  mudina energopatēriņu ietekmējošu ražojumu ekodizaina metodikā integrēt tehnoloģiju apguves līknes, lai paredzētu tehnoloģiju uzlabojumus līdz tam laikam, kad šie noteikumi stājas spēkā, un nodrošinātu noteikumu aktualitāti;

15.  aicina Komisiju attiecīgos gadījumos ekodizaina pasākumos iekļaut novērtējumus par mikroplastmasas nonākšanu ūdens vidē; aicina Komisiju, pārskatot ekodizaina pasākumus attiecībā uz mājsaimniecības veļas mazgāšanas mašīnām un mazgāšanas-žāvēšanas mašīnām, ieviest obligātas prasības attiecībā uz mikroplastmasas filtriem;

No energotaupības uz resursu efektivitāti

16.  atkārtoti aicina radīt jaunus stimulus aprites ekonomikas aspektu iekļaušanai ražojumos un uzskata, ka Ekodizaina direktīvai ir liels un joprojām neapgūts potenciāls resursu efektivitātes uzlabošanā;

17.  tādēļ uzskata, ka Ekodizaina direktīvas īstenošanā papildus nepārtrauktiem centieniem uzlabot energoefektivitāti turpmāk sistemātiski jāpievēršas direktīvas darbības jomas katras ražojumu grupas pilnam aprites ciklam, ieviešot minimālos resursu efektivitātes kritērijus, kuri cita starpā attiecas uz izturīgumu, noturību, remontējamību un modernizējamību, kā arī kopīgas izmantošanas iespējām, atkārtotu izmantošanu, mērogojamību, pārstrādājamību un iespēju izgatavot atkārtoti, pārstrādāto vai otrreizējo izejvielu saturu un kritiski svarīgu izejvielu izmantošanu;

18.  uzskata, ka aprites ekonomikas kritēriju izvēle katrai ražojumu grupai ir jānosaka un jādefinē skaidri un objektīvi, un tajā pašā laikā tiem jābūt viegli izmērāmiem un sasniedzamiem ar samērīgām izmaksām, lai nodrošinātu, ka direktīva ir īstenojama;

19.  aicina regulāri veikt aprites ekonomikas potenciāla padziļinātu analīzi, kamēr notiek priekšizpēte par ekodizaina pasākumiem attiecībā uz katru konkrēto ražojumu kategoriju;

20.  uzsver — ir svarīgi noteikt, ka ražotājiem jāsniedz skaidras un objektīvas norādes lietotājiem un neatkarīgiem remontētājiem, kā vieglāk un bez īpašām iekārtām remontēt ražojumus; uzsver arī to, cik svarīgi ir sniegt informāciju par rezerves daļu pieejamību un ražojumu lietošanas ilgumu, ja tas ir iespējams;

21.  uzsver iespējamās priekšrocības, ja pievēršas citiem vides aspektiem, ne tikai enerģijas izmantošanai, piemēram, bīstamām ķīmiskām vielām, mikroplastmasu laišanai vidē, atkritumu radīšanai un materiālietilpībai, un prasa saskaņā ar šo direktīvu ieviest instrumentus, kas izmantojami, lai uzlabotu pārredzamību patērētājiem;

22.  uzskata — tā kā vairāk nekā 80 % no ražojuma ietekmes uz vidi nosaka projektēšanas posmā, lielā mērā tieši šajā stadijā var izvairīties no bīstamām vielām, tās aizstāt vai ierobežot; uzsver, ka pie paplašinātajiem ekodizaina kritērijiem ir īpaši jāapsver, cik lielā mērā tiek izmantoti būtiski svarīgi materiāli un vielas, piemēram, retzemju elementi (REE), vai vielas, kas ir toksiskas vai rada bažas, piemēram, POP un endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāji, lai attiecīgā gadījumā ierobežotu to izmantošanu vai aizstātu tās, vai vismaz nodrošinātu iespēju aprites cikla beigās veikt to ekstrakciju/atdalīšanu, neskarot citas saskaņotas tiesību normas, kas attiecas uz šīm vielām un kas noteiktas Savienības līmenī;

23.  prasa, lai ekodizaina prasības attiecībā uz energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem neradītu mērķrādītājus, ko ES ražotājiem grūti izpildīt, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru spējas attiecībā uz patentētām tehnoloģijām ir ievērojami mazākas nekā vadošajiem uzņēmumiem tirgū;

24.  šajā saistībā atzinīgi vērtē Ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam, kurā pausta apņemšanās izstrādāt prasības un standartus attiecībā uz materiālu efektīvu izmantošanu, atbalstot otrreizēju izejvielu izmantošanu, un mudina Komisiju pabeigt šo darbu prioritārā kārtā; uzskata, ka šādiem kritērijiem jābūt izstrādātiem katram ražojumam atsevišķi, to pamatā jābūt padziļinātai analīzei, tie būtu jāvērš uz jomām, kurās ir skaidrs uzlabojumu potenciāls, un to izpildes panākšana un verificēšana būtu jāuztic tirgus uzraudzības iestādēm; uzskata, ka, nosakot paraugpraksi, būtu jāveicina agrākās un pašreizējās pētniecības rezultātu un progresīvas inovācijas elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu otrreizējā pārstrādē izmantošana;

25.  uzskata, ka, attīstot “sistēmu pieeju”, kurā ņem vērā ne tikai ražojumu, bet visu sistēmu, kas nepieciešama tā darbībai ekodizaina procesā, tiek veidots arvien būtiskāks veiksmes faktors attiecībā uz resursu efektivitāti, un aicina Komisiju iesaistīt vairāk šādas sistēmas līmeņa iespējas nākamajā Ekodizaina darba plānā;

26.  uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš ūdeni patērējošiem ražojumiem, ja ir iespējams panākt būtisku labumu videi un ievērojamus ietaupījumus patērētājiem;

27.  aicina Komisiju veicināt kritiski svarīgu izejvielu reģenerāciju arī no ieguves rūpniecības atkritumiem;

28.  pieņem zināšanai, ka Komisija ir atlikusi rīcību attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), piemēram, mobilajiem telefoniem un viedtālruņiem, jo ir jāsagatavo papildu novērtējumi un šajā ražojumu grupā notiek straujas tehnoloģiskās pārmaiņas; tomēr uzskata, ka šos ražojumus, kurus pārdod lielā skaitā un bieži maina, noteikti būtu iespējams uzlabot, jo īpaši resursu efektīvas izmantošanas ziņā, un ka tādēļ uz tiem būtu jāattiecina ekodizaina kritēriji un jācenšas racionalizēt regulējuma virzība; uzsver vajadzību rūpīgi izvērtēt to, kā uzlabot ekodizainu ražojumu grupām, kurām labošanas iespējas un rezerves daļu nomaiņa ir galvenie ekodizaina parametri;

29.  uzsver, ka ir nepieciešams atvieglot remontējamību, visā ražojuma aprites ciklā padarot pieejamas rezerves daļas par saprātīgu cenu salīdzinājumā ar ražojuma kopējām izmaksām,

30.  atgādina savas prasības pēc plaša Savienības ražojumu politikas satvara pārskata, lai risinātu resursu efektivitātes jautājumus; šajā sakarā aicina Komisiju novērtēt, vai spēkā esošo ekodizaina metodiku varētu izmantot citām ražojumu kategorijām papildus energopatēriņu ietekmējošiem ražojumiem un attiecīgi nākt klajā ar jaunu tiesību aktu priekšlikumiem;

31.  uzsver — lai nodrošinātu pārstrādātu materiālu / otrreizēju izejvielu izmantošanu, ir ārkārtīgi svarīga augstas kvalitātes otrreizēju izejvielu pieejamība un tāpēc būtu jāizveido labi organizēts otrreizējo izejvielu tirgus;

32.  uzsver, ka ir svarīgi uzlikt atbildību ražotājiem un pagarināt garantijas periodus un paplašināt nosacījumus, likt ražotājiem/pārdevējiem uzņemties atbildību par pilnu ražojuma aprites ciklu, veicināt remontējamību, modernizējamību, modularitāti un pārstrādājamību, kā arī nodrošināt, ka izejvielas un atkritumu pārvaldība paliek Eiropas Savienībā;

33.  aicina pagarināt ilglietojuma patēriņa preču obligāto garantijas laiku;

Tirgus uzraudzības uzlabošana

34.  uzstāj, ka ir jāpastiprina iekšējā tirgū laisto ražojumu uzraudzība, uzlabojot sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm un Komisijas sadarbību ar valstu iestādēm un nodrošinot pietiekamus finanšu resursus tirgus uzraudzības iestādēm;

35.  aicina Komisiju izskatīt iespēju izstrādāt digitālu ražojumu datu lapu (“ražojuma pasi”), kas ierosināta Padomes 2017. gada 18. decembra secinājumos par ekoinovāciju kā rīku ražojumos izmantoto materiālu un vielu izpaušanai un kas arī atvieglotu tirgus uzraudzību;

36.  aicina izveidot saskaņotāku un izmaksu ziņā efektīvāku tirgus uzraudzības sistēmu visā Savienībā, lai panāktu atbilstību Ekodizaina direktīvai, un sniedz šādus ieteikumus:

37.  uzsver, ka būtiska nozīme ir piemērotiem un skaidri definētiem saskaņotiem testēšanas standartiem, un uzsver, ka būtu jāizstrādā testēšanas protokoli, kas pēc iespējas tuvāk atbilstu reālajiem apstākļiem; uzsver, ka testēšanas metodēm jābūt pamatīgām un plānotām un izpildītām tā, ka tiek izslēgtas manipulācijas un tīša vai netīša rezultātu uzlabošana; uzskata, ka testiem nevajadzētu radīt pārmērīgu slogu uzņēmumiem, jo īpaši ņemot vērā MVU, kuriem nav tādu pašu iespēju kā to izmēros lielākajiem konkurentiem; atzinīgi vērtē Komisijas Regulu (ES) 2016/2282 attiecībā uz pielaižu izmantošanu verifikācijas procedūrās;

38.  prasa Komisijai atbalstīt dalībvalstis darbu izpildes panākšanas jomā un ciešāk sadarboties, ja kāds ražojums ir atzīts par neatbilstošu; uzsver nepieciešamību pēc norādījumiem ražotājiem un importētājiem par detalizētām prasībām dokumentiem, kas vajadzīgi tirgus uzraudzības iestādēm;

Citi ieteikumi

39.  uzsver, ka ir jānodrošina saskaņotība un konverģence starp ekodizaina un starpnozaru noteikumiem, piemēram, Savienības tiesību aktiem par ķimikālijām un atkritumiem, tostarp REACH, EEIA un BVI direktīvām, un uzsver nepieciešamību stiprināt sinerģiju ar zaļo publisko iepirkumu un ES ekomarķējumu;

40.  uzsver saikni starp Ekodizaina direktīvu un Direktīvu par ēku energoefektivitāti; aicina dalībvalstis stimulēt energoefektīvu ražojumu un pakalpojumu popularitāti tirgū un veikt vairāk pārbaudes un konsultācijas; uzskata, ka ekodizaina un energopatēriņu ietekmējošo ražojumu uzlabošana var savukārt pozitīvi ietekmēt ēku energoefektivitāti;

41.  uzsver, ka pirms jebkura pasākuma ir jāsniedz skaidra informācija sabiedrībai un jo īpaši plašsaziņas līdzekļiem par ekodizaina sniegtajiem ieguvumiem, un mudina Komisiju un dalībvalstis proaktīvi sniegt informāciju par ieguvumiem no ekodizaina pasākumiem, jo šāda informācijas sniegšana ir šo pasākumu pieņemšanas procesa neatņemama daļa, un aktīvāk sadarboties ar ieinteresētajām personām, lai uzlabotu iedzīvotāju izpratni par šiem tiesību aktiem;

42.  uzsver, ka pāreja uz ilgtspējīgu un aprites ekonomiku radīs ne vien daudz iespēju, bet arī sociālas problēmas; uzskata — tā kā jārūpējas ir par ikvienu, Komisijai un dalībvalstīm, nākot klajā ar programmām, kas veicina visresursefektīvāko ražojumu izmantošanu, būtu jāpievērš īpaša uzmanība zemu ienākumu mājsaimniecībām, kurām draud enerģētiskā nabadzība; uzskata, ka šādām programmām nevajadzētu kavēt inovāciju, bet būtu jāturpina ļaut ražotājiem piedāvāt patērētājiem plašu augstas kvalitātes ražojumu klāstu, un arī veicināt tādu energopatēriņu ietekmējošu un ūdeni izmantojošu ražojumu ienākšanu tirgū, kas spēj panākt lielāku resursu efektivitāti un ietaupījumus patērētājiem;

43.  aicina ES iestādes un dalībvalstis rādīt pareizo piemēru, ieviešot un pilnā mērā izmantojot aprites ekonomiku un zaļā publiskā iepirkuma (GPP) stratēģijas, lai, veicot jebkādas investīcijas, prioritāte tiktu dota par ilgtspējīgiem atzītiem ražojumiem, piemēram, ekodizaina ražojumiem, un augstākiem resursu efektivitātes standartiem un tiktu veicināta zaļā publiskā iepirkuma plaša izmantošana, tostarp privātajā sektorā;

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp. (2) OV L 198, 28.7.2017., 1. lpp. (3) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp. (4) http://www.consilium.europa.eu/media/32274/eco-innovation-conclusions.pdf (5) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0287. (7) Komisijas 2009. gada 18. marta Regula (EK) Nr. 244/2009 par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/32/EK īstenošanu attiecībā uz mājsaimniecībā izmantojamām kliedētas gaismas lampām (OV L 76, 24.3.2009., 3. lpp.). (8) Komisijas 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1194/2012, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK attiecībā uz virzītas gaismas lampu, gaismas diožu lampu un saistītu ierīču ekodizaina prasībām (OV L 342, 14.12.2012., 1. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regula (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 31. maija rezolūcija par reaģēšanu uz lūgumrakstiem par nestabilas nodarbinātības un uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu (2018/2600(RSP))

P8_TA(2018)0242 B8-0238/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 153. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, 155. panta 1. punktu un 352. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Sociālās hartas 4. un 30. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. un 32. pantu,

–  ņemot vērā diskriminācijas un ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanas pasākumus, kas paredzēti Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (Nepilna laika darba direktīva) pielikumā iekļautajā pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu(1),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par darbu uz noteiktu laiku(2) (Noteikta laika darba direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(3) (Darba laika direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās(5) (Eiropas Uzņēmumu padomes direktīva),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 98 par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu un Konvenciju Nr. 175 par nepilna laika darbu,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību(6),

–  ņemot vērā pētījumu par pagaidu līgumiem, nestabilu nodarbinātību, darba ņēmēju pamattiesībām un ES nodarbinātības tiesību aktiem, ko 2017. gada novembrī publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts(7),

–  ņemot vērā daudzos lūgumrakstus par Noteikta laika darba direktīvas pārkāpumiem publiskajā sektorā(8), par nestabiliem darba apstākļiem strādājošiem, kas privātajā sektorā nodarbināti uz nulles stundu līguma pamata(9), par arodbiedrību pārstāvību un par sociālā nodrošinājuma sistēmu neatbilstībām(10), kā arī par iebildumiem pret pagaidu līgumu lielāku izmantošanu(11),

–  ņemot vērā jaunos Komisijas priekšlikumus Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi (COM(2018)0131) un izstrādāt Padomes ieteikumu par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai (COM(2018)0132),

–  ņemot vērā rezultātus, kas gūti Lūgumrakstu komitejas 2017. gada 22. novembrī rīkotajā uzklausīšanā “Pagaidu darbinieku vai nestabilas nodarbinātības darbinieku tiesību aizsardzība, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem”,

–  ņemot vērā Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem(12),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā, ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 91/533/EEK (COM(2017)0797),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai “Reaģēšana uz lūgumrakstiem par nestabilitāti nodarbinātībā un līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu” (O-000054/2018 – B8-0022/2018),

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas iesniegto rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pēdējos 15 gados Eiropas Savienībā ir pieaudzis uz noteikta laika un pagaidu līgumu pamata pieņemtu darbinieku skaits un tas ir skaidrojams ar īstenoto taupības politiku un darba tiesību ierobežojumiem, kas palielinājuši darba nestabilitāti un nedrošību; tā kā ir vajadzīga efektīva politika, kas aptveru dažādos nodarbinātības veidus un pienācīgi aizsargātu darba ņēmējus;

B.  tā kā nestabilus darba apstākļus rada lielas nepilnības efektīvā darba ņēmēju tiesību aizsardzībā, kuras konstatējamas dažādos regulējuma līmeņos, arī ES primārajos un sekundārajos tiesību aktos un dalībvalstu tiesību aktos; tā kā lūgumraksti par dažādu veidu nodarbinātību būtu jāizskata pilnīgi atbilstoši to izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem un attiecīgajiem ES tiesību aktiem; tā kā ES sociālās un darba politikas pamatā ir subsidiaritātes princips;

C.  tā kā ir jāpieņem politikas pasākumi, lai reaģētu uz to, ka nestabilitāte ir dinamisks aspekts, kas skar visas personiskās darba attiecības; tā kā pret nestabilu darbu ir jācīnās, izmantojot integrētu daudzlīmeņu politikas paketi, kas veicina iekļaujošus un efektīvus darba standartus, kā arī iedarbīgus pasākumus, ar ko nodrošināt līdztiesības principa ievērošanu;

D.  tā kā uz mērķi efektīvi apkarot netaisnīgu nodarbinātības praksi, kas izraisa nestabilitāti, būtu jāvirzās, izmantojot arī SDO Pienācīga darba nodrošināšanas programmu, kur skatīta darbvietu veidošana, tiesības darbā, sociālā aizsardzība un sociālais dialogs un kā transversāls mērķis iekļauta dzimumu līdztiesība;

E.  tā kā Eurostat un Eurofound dati par nebrīvprātīgu pagaidu nodarbinātību, dzimuma un vecuma atšķirībām pagaidu nodarbinātībā un lielas nepilna laika darba ņēmēju daļas nepietiekamu nodarbinātību liecina, ka aizvien vairāk izplatās nestandarta un netipiska nodarbinātība; tā kā pēc dzimuma un vecuma dalīti dati par bezdarbu liecina, ka bezdarba līmenis ir zemākais kopš 2009. gada;

F.  tā kā vairākas dalībvalstis gadu gaitā ir saskārušās ar netipisku un pagaidu darba līgumu skaita ievērojamu pieaugumu gan publiskajā, gan privātajā sektorā apstākļos, kad tiesiskais regulējums efektīvu un samērīgu aizsardzības līdzekļu trūkuma dēļ nedod iespēju nedz novērst noteikta laika līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, nedz par šādu praksi sodīt; tā kā līdz ar to ir vājinājusies Eiropas nodarbinātības tiesību aktu integritāte un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra;

G.  tā kā pastāv vispusīgs ES tiesību aktu satvars, kam vajadzētu mazināt nestabilitātes risku noteiktos darba tiesisko attiecību veidos, un te jāmin Noteikta laika līgumu direktīva, Nepilna laika darba direktīva, Pagaidu darba direktīva, Darba laika direktīva, Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā, Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi pret personām un Vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes direktīva;

H.  tā kā Komisija, strādādama ar pārkāpumu procedūrām, kas attiecas uz ES darba tiesību aktu pārkāpumiem no vairāku dalībvalstu puses, ilgi kavējās, tādējādi ļaudama gadiem ļaunprātīgi izmantot noteikta laika līgumus un pārkāpt darba ņēmēju tiesības;

I.  tā kā nesena informācija, kas saistīta ar lūgumrakstiem par noteikta laika līgumu ļaunprātīgu izmantošanu publiskajā sektorā, parāda, kādā situācijā ir daži pagaidu darba ņēmēji, kurus atlaidusi viņus nodarbinājusī publiskā iestāde, pēc tam, kad tika pieņemts lēmums, ka viņi ir cietuši no ļaunprātīgas noteikta laika līgumu izmantošanas pretrunā Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par darbu uz noteiktu laiku;

J.  tā kā darba apstākļi dalībvalstīs ir atšķirīgi, jo katrai ir savi tiesību akti par darba līgumiem;

K.  tā kā Lūgumrakstu komitejas saņemtā informācija skaidri apliecina, ka nestabila darba izmantošana aizvien palielinās;

L.  tā kā nulles stundu līguma darba ņēmēji ES tiesību kontekstā ir jāuzskata par darba ņēmējiem, jo viņi strādā citas personas vadībā un par šo darbu saņem atalgojumu, līdz ar to ir jāpiemēro ES sociālie tiesību akti;

M.  tā kā nestabila nodarbinātība, tostarp nulles stundu līgumi, noved pie sociālās aizsardzības nepietiekamas pieejamības un apdraud tiesības uz koplīgumu slēgšanu, īpaši attiecībā uz pabalstiem un aizsardzību pret netaisnīgu atlaišanu, kā arī ierobežo karjeras izaugsmi un apmācību; tā kā nestabila nodarbinātība izraisa vispārēju nestabilitāti dzīvē;

N.  tā kā statistiski sievietes vairāk strādā nepilna laika darbu vai darbu uz ierobežota laika vai zema atalgojuma līguma pamata un līdz ar to ir vairāk pakļautas nestabilitātes riskam, ko rada diskriminācija darba tirgū, un tas palēnina progresu darba samaksas un pensiju dzimumšķirtnes apkarošanā un izskaušanā,

1.  ar jēdzienu “nestabila nodarbinātība” saprot nodarbinātību, kuras pamatā ir, piemēram, pagaidu darba līgumu ļaunprātīga izmantošana pretrunā starptautiskajiem darba apstākļu standartiem, darba tiesībām un ES tiesību aktiem; uzsver, ka nestabila nodarbinātība nozīmē lielāku sociālekonomisko neaizsargātību, cilvēka cienīgai dzīvei nepietiekamus līdzekļus un nepietiekamu sociālo aizsardzību;

2.  uzsver, ka ir svarīgi šķirt netipisku darbu un nestabilu nodarbinātību; uzsver, ka jēdzienus “netipisks” un “nestabils” nevar lietot kā sinonīmus;

3.  pieņem zināšanai Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūciju par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību un saņemtos lūgumrakstus un uzsver, ka nestabilitātes risks ir atkarīgs ne vien no līguma veida, bet arī no šādiem faktoriem:

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret nestabilu nodarbinātību, piemēram, nulles stundu līgumiem, nodrošinot, ka tiek izstrādāti jauni instrumenti un tiek saskanīgi ievērota Eiropas Savienības Tiesas judikatūra, kā arī faktiski panākta ES un valstu tiesību aktu izpilde valstu līmenī, lai atrisinātu pienācīga darba trūkuma problēmu un īstenotu tiesībās balstītu pieeju; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar visiem sociālajiem partneriem — īpaši arodbiedrībām — un attiecīgajām ieinteresētajām personām, veicinot kvalitatīvu, drošu un labi apmaksātu nodarbinātību, lai cita starpā nostiprinātu darba inspekcijas;

5.  mudina Komisiju nekavējoties pieņemt leģislatīvus pasākumus, ar ko iedarbīgi vērsties pret nodarbinātības praksēm, kuras izraisa nestabilitāti;

6.  aicina Komisiju intensīvāk cīnīties pret netaisnīgiem noteikumiem darba līgumos, vēršoties pret visiem ļaunprātīgas izmantošanas un apiešanas iespēju veidiem; pieņem zināšanai jauno priekšlikumu direktīvai par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā, kura mērķis ir izveidot jaunas tiesības visiem darba ņēmējiem, īpaši — lai uzlabotu darba apstākļus darba ņēmējiem jaunu veidu un nestandarta nodarbinātībā, vienlaikus ierobežojot slogu darba devējiem un saglabājot darba tirgus pielāgošanās spēju;

7.  jo īpaši atzinīgi vērtē noteikumus par tiesībām meklēt papildu darbu, kuri paredz aizliegt ekskluzivitātes klauzulas un ierobežot nesavienojamības klauzulu izmantošanu, kā arī tiesībām informāciju par darba sākuma datumu saņemt saprātīgā termiņā pirms šā datuma;

8.  uzsver, ka Darba laika direktīva var būt un ir jāpiemēro nulles stundu līguma darba ņēmējiem un ka līdz ar to uz viņiem attiecas noteikumi par minimālo atpūtas laiku un maksimālo darba laiku;

9.  aicina dalībvalstis, nosakot, vai pastāv darba tiesiskās attiecības, ņemt vērā SDO indikatorus kā līdzekli, ar ko vērsties pret nestabilas nodarbinātības izraisīto aizsardzības trūkumu;

10.  atzīmē, ka sociālās aizsardzības pieejamība ir izšķirīgi svarīga darbaspēka ekonomiskajai un sociālajai drošībai un labi funkcionējošam darba tirgum, kas rada darbvietas un ilgtspējīgu izaugsmi;

11.  uzsver, ka ir vajadzīgas inspekcijas, lai darba ņēmēji, kas nodarbināti uz pagaidu vai elastīgu līgumu pamata, saņemtu vismaz tādu pašu aizsardzību kā citi darba ņēmēji; atzīmē, ka ir vajadzīgi mērķorientēti centieni izmantot pastāvošos SDO instrumentus īpašā kampaņā pret nestabilu nodarbinātību un ka ir rūpīgi jāizskata nepieciešamība pieņemt jaunus saistošus instrumentus un tiesību normas, kas ierobežotu un samazinātu nestabilu nodarbinātību un nestabila darba līgumus padarītu mazāk pievilcīgus darba devējiem;

12.  ir stingri pārliecināts, ka ir jāveic vispārējs izvērtējums par apstākļiem, kādos notiek noteikta laika darba līgumu atjaunošana, kad darba ņēmējam uzdotais darbs paredzēts vairāk nekā tikai pagaidu vajadzību apmierināšanai un kad līdz ar to atklājas ļaunprātīga izmantošana pretrunā Direktīvas 1999/70/EK pamatnolīguma 5. klauzulai;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnīgi nodrošināt vienādu samaksu par vienādu darbu vienā darbavietā;

14.  uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm tiesību akti par nestabilu nodarbinātību ir jāizvērtē dzimumu ietekmējuma ziņā; uzskata, ka ir jākoncentrējas uz dažādiem pastāvošiem pasākumiem, kas vērsti uz nestabilās darba attiecībās iesaistīto sieviešu vajadzībām, jo sievietes ir grupa, kura jau ir pārmērīgi pārstāvēta nestabilā nodarbinātībā un kuru šī problēma nesamērīgi plaši skars arī turpmāk;

15.  atgādina, ka Direktīvas 1999/70/EK par pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pamatā ir premisa, ka nenoteikta laika darba līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību forma, bet noteikta laika darba līgumi ir tikai dažas nozarēs vai dažās profesijās un darbībās sastopama īpatnība;

16.  nosoda noteikta laika darba līgumu atjaunošanu, kuras mērķis ir apmierināt vajadzības, kas ir nevis pagaidu rakstura, bet gan stabilas un pastāvīgas, jo šāda rīcība ir pretrunā Direktīvai 1999/70/EK;

17.  atzīmē, ka Eiropas Savienības Tiesa ir nolēmusi, ka noteikta laika līgumu pārveide par nenoteikta laika līgumiem ir saskaņā ar prasībām, kas izriet no ES tiesību aktiem, tādā ziņā, ka līdz ar to tiek novērsta noteikta laika līgumu ļaunprātīga izmantošana un pilnībā tiek izbeigtas ļaunprātīgas izmantošanas sekas(13);

18.  uzsver, ka noteikta laika līgumu pārveide par nenoteikta laika līgumiem ir jāuzskata par līdzekli, kā efektīvi novērst noteikta laika līgumu ļaunprātīgu izmantošanu gan publiskajā, gan privātajā sektorā un sodīt par to, un ka visām dalībvalstīm tā ir skaidri un saskanīgi jāiekļauj attiecīgajā darba tiesību regulējumā;

19.  uzsver, ka no Direktīvai 1999/70/EK pretrunā esošas ļaunprātīgas noteikta laika līguma izmantošanas cietuša darba ņēmēja noteikta laika līguma pārveide par nenoteikta laika līgumu neatbrīvo dalībvalsti no pienākuma sodīt par šādu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp arī paredzēt iespēju attiecīgajam darba ņēmējam saņemt kompensāciju par viņam nodarīto kaitējumu;

20.  uzsver, ka gadījumos, kad dalībvalsts izlemj sodīt par ES tiesību aktiem pretrunā esošu diskrimināciju vai ļaunprātīgu izmantošanu, kas vērsta pret pagaidu darba ņēmēju, šim darba ņēmējam noteikdama kompensāciju, kompensācijai katrā ziņā jābūt pietiekamai un iedarbīgai un pilnīgi jālīdzsvaro viss ciestais kaitējums;

21.  uzsver, ka ar budžeta apsvērumiem, kas ir pamatā dalībvalsts sociālās politikas izvēlēm, nevar attaisnot to, ka trūkst iedarbīgu pasākumu, kuru mērķis būtu novērst un pienācīgi sodīt secīgu noteikta laika darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu; uzsver, ka šādu iedarbīgu pasākumu pieņemšana pilnīgi atbilstoši ES tiesību aktiem ir nepieciešama, lai pilnīgi izbeigtu darba ņēmēju tiesību pārkāpšanas sekas;

22.  nosoda to, ka ir atlaisti darba ņēmēji, kurus kompetentās tiesu iestādes atzinušas par cietušajiem Direktīvai 1999/70/EK pretrunā esošā noteikta laika līgumu ļaunprātīgā izmantošanā; ir stingri pārliecināts, ka gadījumos, kad ir notikusi secīgu noteikta laika līgumu ļaunprātīga izmantošana, var izmantot līdzekļus, kas sniedz efektīvas un līdzvērtīgas garantijas darba ņēmēju aizsardzībai, lai pienācīgi sodītu ļaunprātīgu izmantošanu un pilnīgi izbeigtu ES tiesību aktu pārkāpšanas sekas, kā arī sargātu skarto darba ņēmēju nodarbinātību;

23.  aicina dalībvalstis uzlabot darba standartus netipiskā nodarbinātībā, nosakot vismaz minimālos sociālās aizsardzības, minimālās algas un apmācības un izaugsmes pieejamības standartus;

24.  aicina dalībvalstis rīkoties, lai ievērotu, veicinātu un konkretizētu pamatprincipus un tiesības darbvietā, kas attiecas uz neoficiālajā ekonomikā strādājošajiem, un ieviest pienācīgus mehānismus vai izvērtēt pastāvošos mehānismus, lai nodrošinātu atbilstību valsts tiesību aktiem un noteikumiem, un darba tiesiskās attiecības atzītu un izpildītu tā, ka tiek sekmēta darba ņēmēju pāreja uz oficiālo ekonomiku.

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem

(1) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp. (2) OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp. (3) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp. (4) OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp. (5) OV L 122, 16.5.2009., 28. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0290. (7) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596823/IPOL_STU(2017)596823_EN.pdf (8) 0389/2015, 1328/2015, 0044/2016, 0988/2016, 1108/2016, 1202/2016, 1310/2016, 0188/2017, 0268/2017, 0283/2017, 0640/2017, 0701/2017. (9) 0019/2016, 0020/2016, 0021/2016, 0099/2017, 1162/2017. (10) 0019/2016, 0442/2017. (11) 1043/2017. (12) OV L 288, 18.10.1991., 32. lpp. (13) Tiesas 2014. gada 26. novembra spriedums, Mascolo, C-22/13, ECLI:EU:C:2014:2401, 55. punkts.