Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2018. gada 13. jūnijs - Strasbūra
Eiropas Parlamenta sastāvs ***
 Maksātnespējas procedūras: regulas pielikumu atjaunināšana ***I
 ES un Islandes nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar ārējām robežām un vīzām ***
 ES un Šveices nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar ārējām robežām un vīzām ***
 Atlikušo Šengenas acquis noteikumu īstenošanu saistībā ar Šengenas Informācijas sistēmu Bulgārijas Republikā un Rumānijā *
 Kohēzijas politika un aprites ekonomika
 Turpmāka makrofinansiālā palīdzība Ukrainai ***I
 Sarunas par ES un Čīles asociācijas nolīguma modernizāciju
 ES un NATO attiecības
 Kiberaizsardzība

Eiropas Parlamenta sastāvs ***
PDF 116kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Eiropadomes lēmumam, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu (00007/2018 – C8-0216/2018 – 2017/0900(NLE))
P8_TA(2018)0249A8-0207/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes lēmuma projektu (00007/2018),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Eiropadome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkta otro daļu (C8-0216/2018),

—  ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu un tās pielikumā pievienoto priekšlikumu Eiropadomes lēmumam(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ieteikumu (A8-0207/2018),

1.  sniedz piekrišanu Eiropadomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Eiropadomei un informācijai Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0029.


Maksātnespējas procedūras: regulas pielikumu atjaunināšana ***I
PDF 383kWORD 44k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko aizstāj Regulas (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām A pielikumu (COM(2017)0422 – C8-0238/2017 – 2017/0189(COD))
P8_TA(2018)0250A8-0174/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0422),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 81. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0238/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2018. gada 23. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0174/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko aizstāj Regulas (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām A un B pielikumu

P8_TC1-COD(2017)0189


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/946.)


ES un Islandes nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar ārējām robežām un vīzām ***
PDF 311kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandi par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (09228/2017 – C8-0101/2018 – 2017/0088(NLE))
P8_TA(2018)0251A8-0196/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09228/2017),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Islandi par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (09253/2017),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0101/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0196/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Islandes valdībai un parlamentam.


ES un Šveices nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar ārējām robežām un vīzām ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, lai Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (06222/2018 – C8-0119/2018 – 2018/0032(NLE))
P8_TA(2018)0252A8-0195/2018

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (06222/2018),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (06223/2018),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0119/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0195/2018),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices Konfederācijas valdībai un parlamentam.


Atlikušo Šengenas acquis noteikumu īstenošanu saistībā ar Šengenas Informācijas sistēmu Bulgārijas Republikā un Rumānijā *
PDF 309kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par atlikušo Šengenas acquis noteikumu īstenošanu saistībā ar Šengenas Informācijas sistēmu Bulgārijas Republikā un Rumānijā (15820/1/2017 – C8-0017/2018 – 2018/0802(CNS))
P8_TA(2018)0253A8-0192/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (15820/1/2017),

–  ņemot vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas Pievienošanās akta 4. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar Parlamentu ir apspriedusies (C8-0017/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0192/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.


Kohēzijas politika un aprites ekonomika
PDF 175kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija rezolūcija par kohēzijas politiku un aprites ekonomiku (2017/2211(INI))
P8_TA(2018)0254A8-0184/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 4., 11., 174.– 178., 191. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP 11), kura notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, kuros atzīts, ka klimata pārmaiņām un rīcībai klimata politikas jomā ir vietēji, konkrētai valstij pakārtoti un reģionāli aspekti,

–  ņemot vērā jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 7. mērķi „Nodrošināt visiem piekļuvi pieejamai, uzticamai, ilgtspējīgai un modernai energoapgādei” un 11. mērķi „Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, izturīgas un ilgtspējīgas”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (turpmāk — Kopīgo noteikumu regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (EK, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojumu „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2018)0029),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. janvāra ziņojums „Atkritumu pārvēršanas enerģijā loma aprites ekonomikā” (COM(2017)0034),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. janvāra ziņojumu par aprites ekonomikas rīcības plāna īstenošanu (COM(2017)0033),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu „Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Zaļās rīcības plāns MVU. Atbalsts MVU, kas ļauj vides problēmas pārvērst par darījumdarbības iespējām” (COM(2014)0440),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. februāra paziņojumu „Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. jūlija paziņojumu „Progresīvas pilsētas un pašvaldības — Eiropas inovācijas partnerība” (C(2012)4701),

–  ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2017. gada decembra pētījumu „Vides apsvērumu integrēšana kohēzijas politikas fondos (ERAF, ESF, KF) —rezultāti, attīstība un tendences trijos plānošanas periodos (2000.–2006. g., 2007.–2013. g., 2014.–2020. g.)”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 16. februāra rezolūciju par ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē — maksimāla Eiropas strukturālo un investīciju fondu ieguldījuma izmantošana: ziņojuma novērtēšana saskaņā ar KNR 16. panta 3. punktu(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par inovāciju sinerģiju — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, pamatprogramma „Apvārsnis 2020” un citi Eiropas inovāciju fondi un ES programmas(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 19. maija rezolūciju par videi draudzīgas izaugsmes iespējām maziem un vidējiem uzņēmumiem(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 28. marta Viedo salu deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0184/2018),

A.  tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības, kas vislabāk pārzina vietējās un reģionālās problēmas un ir svarīgi dalībnieki efektīvā kohēzijas politikas īstenošanā, ir uzņēmušās arī vadošo lomu pārejā uz aprites ekonomiku; tā kā Eiropas daudzlīmeņu pārvaldības modelis, kas pamatojas uz aktīvo un konstruktīvo sadarbību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem un ieinteresētajām personām kopā ar adekvātu informāciju un pilsoņu aktīvu līdzdalību, ir īpaši būtisks, lai nodrošinātu šo pāreju;

B.  tā kā pilsētas aizņem tikai 3 % no pasaules sauszemes platības, bet mājokļi tajās ir vairāk nekā pusei pasaules iedzīvotāju, tās patērē vairāk nekā 75 % pasaules resursu un rada 60–80 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām un tā kā ir sagaidāms, ka līdz 2050. gadam uz pilsētām pārcelsies 70 % pasaules iedzīvotāju;

C.  tā kā pāreja uz izteiktāku aprites ekonomiku ir gan lieliska iespēja, gan sarežģīts uzdevums ES, tās dalībvalstīm un iedzīvotājiem, lai modernizētu Eiropas ekonomiku un attīstītu to ilgtspējas virzienā; tā kā tā jo īpaši ir iespēja visiem Eiropas reģioniem un vietējām pašvaldībām, kas ir vietējām kopienām vistuvākais pārvaldes līmenis; tā kā tā dod iespēju attīstībai un izaugsmei Eiropas reģionos un var palīdzēt tiem veidot ilgtspējīgu modeli, kas nodrošina ekonomikas attīstību, pārveidot pašreizējās nozares, uzlabot to tirdzniecības bilances un rūpniecības konkurētspēju, uzlabojot produktivitāti, kā arī radīt jaunas, kvalitatīvas un labi apmaksātas darbvietas un jaunas vērtību ķēdes;

D.  tā kā aptuveni 60 % ES atkritumu patlaban netiek pārstrādāti un tā kā varētu tikt radītas lielas priekšrocības izmaksu ziņā un attiecībā uz uzņēmējdarbības iespējām, izpētot un ieviešot jaunus aprites uzņēmējdarbības modeļus, kas sniedz labumu Savienības MVU;

E.  tā kā, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, ir vajadzīga pāreja uz izteiktāku aprites ekonomiku un tā ir būtisks ieguldījums tāda ekonomikas modeļa attīstībai, kura pamatā nav tikai mērķis gūt peļņu vien, bet arī vides aizsardzība;

F.  tā kā kohēzijas politika sniedz ne tikai ieguldījumu iespējas, lai reaģētu uz vietējām un reģionālajām vajadzībām, izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), bet arī integrē politikas satvaru, lai samazinātu attīstības atšķirības starp Eiropas reģioniem un palīdzētu Eiropas reģioniem risināt to daudzās attīstības problēmas, tostarp atbalstot resursu efektīvu izmantošanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī teritoriālo sadarbību un spēju veidošanu, kā arī piesaistītu un veicinātu privātos ieguldījumus;

G.  tā kā spēkā esošajā kohēzijas politikas tiesiskajā regulējumā pāreja uz aprites ekonomiku nav norādīta kā mērķis un tā kā ilgtspējīga attīstība ir horizontāls princips ESI fondu izmantošanai, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas 8. pantā un vienotajā stratēģiskajā satvarā (I pielikumā), kas ļaus veidot saikni starp esošajiem instrumentiem, lai atbalstītu aprites ekonomikas projektu nostiprināšanu;

H.  tā kā daudzi tematiskie mērķi, kas noteikti ESI fondiem, lai īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, kā arī saistītie ex ante nosacījumi attiecas uz aprites ekonomikas mērķiem;

I.  tā kā saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 6. pantu ESI fondu atbalstītajām darbībām ir jāatbilst piemērojamajiem ES tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem, kas attiecas uz ES tiesību aktu piemērošanu, tostarp jo īpaši vides jomā;

J.  tā kā aprites ekonomikas mērķis ir samazināt apglabājamo atkritumu apmēru un tā kā legālu un nelegālu izgāztuvju padarīšana par drošām un attīrīšana dalībvalstīm būtu jāuzskata par absolūtu prioritāti;

K.  tā kā Ķīna ir aizliegusi no 2018. gada 1. janvāra ievest plastmasas atgriezumus un nešķirotus papīra atkritumus un tā kā šis aizliegums radīs Savienībai pārstrādes problēmas, kas būs jārisina reģionālā un vietējā līmenī,

Kohēzijas politikas loma aprites ekonomikas veicināšanā

1.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus atbalstīt aprites ekonomiku, izmantojot kohēzijas politiku, jo īpaši, izmantojot informatīvus pasākumus, lai palīdzētu ES dalībvalstīm un reģioniem izlietot kohēzijas politikas līdzekļus aprites ekonomikā;

2.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas ziņojumu par aprites ekonomikas rīcības plāna īstenošanu ES atbalsta apmērs, kas 2014.–2020. gadā paredzēts inovācijai, MVU, mazoglekļa ekonomikai un vides aizsardzībai, ir EUR 150 miljardi un daudzas no šīm jomām sekmē aprites ekonomikas izveidi;

3.  norāda, ka sarunu rezultāti par partnerības nolīgumiem un Eiropas Sociālā fonda (ESF) darbības programmām pašreizējā plānošanas periodā liecina par to, ka ESF ir izmantots, lai atbalstītu pasākumus, ar ko ievieš videi nekaitīgākus darba organizēšanas modeļus, un pasākumus zaļajā nozarē;

4.  tomēr norāda, ka pašreizējais politikas satvars neļauj izmantot visu kohēzijas politikas ieguldījumu aprites ekonomikā, kā tas ir uzsvērts Komisijas pasūtītajā pētījumā; šajā saistībā norāda uz to, ka finanšu piešķīrumiem izmantoto pašreizējo intervences jomas kategoriju definīcija neietver aprites ekonomiku kā tādu;

5.  mudina Komisiju īstenot plānotos aprites ekonomikas pasākumus, ievērojot labu regulatīvo praksi, un uzsver vajadzību uzraudzīt īstenošanas pasākumus;

6.  uzsver nepieciešamību īstenot Komisijas apņemšanos attiecībā uz aprites ekonomikas uzraudzības regulējumu(13) nolūkā palielināt un novērtēt panākumus, kas ir gūti, Eiropas Savienības un dalībvalstu līmenī ieviešot aprites ekonomiku un vienlaikus samazinot administratīvo slogu;

7.  aicina Komisiju pieņemt ārkārtas pasākumus, lai attīrītu teritorijas, ko izmanto nelikumīgu un bīstamu atkritumu poligoniem, kas negatīvi ietekmē attiecīgo iedzīvotāju veselību un ekonomisko un sociālo labklājību;

8.  uzsver lomu, kāda ir ES Pētniecības un inovācijas pamatprogrammai „Apvārsnis 2020” un LIFE programmai 2014.–2020. gadam inovatīvu projektu finansēšanā un atkritumu samazināšanas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes projektu atbalstīšanā, kuri ir būtiski attiecībā uz aprites ekonomiku;

9.  atzinīgi vērtē to, ka vairāki reģioni ir izmantojuši savas pārdomātas specializācijas stratēģijas, lai noteiktu prioritātes, kas saistītas ar aprites ekonomiku, un lai savus ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, izmantojot kohēzijas politiku, virzītu uz šo mērķi, īstenojot svarīgu lomu tādu ieguldījumu un infrastruktūras atbalstīšanā, kas atbilst MVU vajadzībām; aicina reģionālās iestādes izmantot šo labo praksi kā kopīgu darbības veidu un ieviest šādas viedas specializācijas stratēģijas;

10.  atzinīgi vērtē Eiropas Resursu efektivitātes izcilības centra maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī aprites ekonomikas finansiālā atbalsta platformas izveidi;

11.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka aprites ekonomika attiecas ne tikai uz atkritumu apsaimniekošanu, bet arī uz tādām jomām kā zaļā nodarbinātība, atjaunojamā enerģija, resursefektivitāte, bioekonomika, lauksaimniecības un zivsaimniecības politika ar to biorūpniecību, kuru mērķis ir aizstāt fosilo kurināmo, ūdens apsaimniekošana, energoefektivitāte, pārtikas atkritumi, jūras piesārņojums ar atkritumiem, gaisa kvalitātes uzlabošana, pētniecība, attīstība un inovācija saistītajās jomās; tomēr atzīst, ka atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūra ir būtisks elements, lai samazinātu lineārās ražošanas un patēriņa sistēmas, un ka ir nepieciešams atbalstīt jauninājumus ekodizaina jomā, lai samazinātu plastmasas atkritumus;

12.  atgādina, ka vispirms risināmā pamatproblēma ir otrreiz izmantojamo materiālu tirgus, jo, ja izejvielas maksā mazāk nekā pārstrādātās, tas nozīmē, ka virzības uz zaļo ekonomiku temps ir ievērojami palēninājies un ka struktūrfondu izmantošana var izrādīties neefektīva apburtā loka dēļ; šajā sakarībā uzskata, ka atsevišķi ad hoc tiesību akti (piemēram, Komisijas gaidāmais priekšlikums par vienreizējas lietošanas plastmasas produktiem) un atbilstošā aplikšana ar nodokļiem ES līmenī kā daļa no pašu resursiem nākamajā daudzgadu finanšu shēmā var izrādīties izšķiroši, lai ieviestu aprites ekonomiku;

13.  uzsver, ka pārstrādātie materiāli atbilst vidēji tikai apmēram 10 % no ES pieprasījuma pēc izejvielām; atzīst, ņemot vērā jaunās tendences pasaules tirgos, jo īpaši Ķīnas neseno plastmasas atgriezumu un nešķirotu papīra atkritumu aizliegumu, jaunās iespējas reģioniem un vietējām kopienām, lai veiktu ieguldījumus pārstrādes infrastruktūrā, radītu jaunas „zaļās” darbvietas un risinātu pašreizējās problēmas, ar kurām saskaras ES;

14.  uzsver to, ka pastāv svarīgi ex ante nosacījumi un to svarīgumu attiecībā uz ESI fondiem, kas jo īpaši ir saistīti mērķi saglabāt un aizsargāt vidi un veicināt resursu efektivitāti; īpaši norāda uz mērķi „veicināt ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgas investīcijas atkritumu apsaimniekošanas jomā”; tomēr pauž nožēlu par atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas neievērošanu un ilgtermiņa rezultātu ietekmes uz vidi pienācīga novērtējuma trūkumu ESI fondu līdzfinansētos projektos;

15.  prasa ciešāku koordināciju un sadarbību starp reģioniem, MVU un citām publiskām/privātām struktūrām, lai uzsāktu jaunas pārdomātas specializācijas tematiskās platformas, jo īpaši pārtikas, enerģētikas un rūpniecības nozarēs;

16.  uzsver, cik svarīgi ir piemērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju kā priekšnoteikumu, lai panāktu aprites ekonomiku, kā arī to, ka nepieciešama lielāka pārredzamība piegādes ķēdē, lai produktu un materiālu pastāvēšanas ciklu varētu efektīvi uzraudzīt un atjaunot; turklāt atzīst negatīvo tendenci ESI fondu līdzekļus ieguldīt atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas zemākajos līmeņos, jo īpaši mehāniskajās bioloģiskās apstrādes iekārtās un incinerācijā, jo tas dažos gadījumos rada jaudas pārpalikumu un ilgtermiņa tehnoloģisko norobežošanu, tādējādi apdraudot ES mērķu sasniegšanu pārstrādes jomā; atgādina, ka, mudinot uzņēmēju aprindas ievērot hierarhiju, būtu jārada papildu materiālu resursu plūsma, kā arī piedāvājot potenciālās noieta iespējas to izmantošanai ražošanā;

17.  atgādina par ES atkritumus reglamentējošo tiesību aktu pārskatīšanā noteiktajiem jaunajiem mērķiem 2025., 2030. un 2035. gadam un uzsver, ka šo mērķu sasniegšanas nolūkā ir nepieciešama politiska apņemšanās dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī un ekonomiski ieguldījumi; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot pieejamos Savienības līdzekļus, atbalstot šādus ieguldījumus, un uzsver, ka tie nodrošinās ievērojamu atdevi, kas izpaudīsies kā ekonomiskā izaugsme un darbvietu radīšana;

18.  uzsver, ka reģionālie projekti ir svarīgi no tādu nešķirotu atkritumu atliku apstrādes viedokļa, kas nav pārstrādājami nolūkā no tiem iegūt ilgtspējīgu otrās paaudzes biodegvielu, pēc tam, kad, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, ir veikta rūpīga šķirošana vai atsevišķa savākšana;

19.  aicina Komisiju nodrošināt, lai visas definīcijas, kas ir saistītas ar atkritumiem, atbilstu Atkritumu pamatdirektīvai un lai tiktu darīti pieejami salīdzināmie dati par dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību progresu;

20.  uzsver to, cik svarīga ir iniciatīva „Inovatīvas darbības pilsētās”, kuras ietvaros līdz šim ir apstiprināti astoņi novatoriski aprites ekonomikas projekti pilsētu iestādēs saistībā ar ERAF finansējumu, un aicina Komisiju uzraudzīt un izvērtēt šo programmu īstenošanu, lai izstrādātu plašākas aprites ekonomikas politikas nostādnes;

Aprites ekonomika kā ilgtspējīgas reģionālās attīstības virzītājspēks

21.  uzsver to, cik nozīmīgs ir partnerattiecību princips, kā arī nozīmīgo lomu, kāda ir visām ieinteresētajām personām, it īpaši reģionālajām un vietējām iestādēm un nevalstiskajam sektoram, tostarp MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumiem, izstrādājot partnerības nolīgumus un darbības programmas; prasa patiešām iesaistīt partnerus politikas procesos, radot transversālas partnerības, un ar aprites ekonomiku saistītos mērķus pienācīgi iekļaut plānošanas dokumentos; mudina dalībvalstis izstrādāt savas nacionālās stratēģijas šajā jomā, koordinējot tās ar ES pieeju attiecībā uz aprites ekonomiku; norāda uz vadošo lomu, ko vietējās pašvaldības var uzņemties, lai panāktu aprites ekonomiku;

22.  uzsver, cik svarīga ir sabiedriskā un privātā sektora partnerība jaunu produktu un pakalpojumu koncepcijas izstrādē un plānošanā, ņemot vērā aprites ciklu, nolūkā īstenot četrus projekta modeļus, kurus varētu izmantot saskaņā ar aprites ekonomiku: ilgmūžības koncepcijas izstrāde, koncepcijas izstrāde nomai un pakalpojumiem, koncepcijas izstrāde atkārtotai izmantošanai ražošanā, koncepcijas izstrāde materiālu reģenerācija;

23.  uzsver, ka ir nepieciešams mainīt un pielāgot pašreizējo stratēģiju un tirgus modeļus, lai papildinātu reģionu pāreju uz ilgtspējīgāku ekonomiku, vienlaikus sekmējot ekonomikas, rūpniecības un vides konkurētspēju;

24.  prasa īstenot aprites ekonomiku, ievērojot koordinētas daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principu un nodrošinot pilnīgu pārredzamību, vietējo kopienu iesaistīšanu un plašu sabiedrības līdzdalību;

25.  uzsver, ka ir nepieciešams veicināt ciešāku sadarbību starp visām ieinteresētajām personām, kas iesaistītas aprites ekonomikas procesos;

26.  norāda, ka ar aprites ekonomiku saistītie projekti, kas saņēmuši kohēzijas politikas atbalstu, ir devuši lielāku labumu vairāk attīstītajiem reģioniem; atzīst, ka mazāk attīstītajiem reģioniem ir ierobežotākas administratīvās spējas, un tādēļ aicina dalībvalstu iestādes un Komisiju izmantot visas esošās iespējas nodrošināt ekspertu palīdzību un stiprināt spēju šajos reģionos, lai palīdzētu palielināt to centienus un radītu nosacījumus tehnoloģiju lēciena sasniegšanai, īstenojot vairākus projektus, kas atbilst aprites ekonomikas principiem, un attīstot partnerattiecības un ciešāku sadarbību ar ieinteresētajām personām, piemēram, materiālu ekspertiem, ķīmiķiem, ražotājiem un pārstrādātājiem, jo īpaši saistībā ar iniciatīvu „Rūpniecība 2020. gadā aprites ekonomikā ”;

27.  uzsver aplēses, ka, pārejot uz bioloģiskiem izejmateriāliem un bioloģiskām apstrādes metodēm, līdz 2030. gadam varētu ietaupīt līdz pat 2,5 miljardiem tonnu CO2 ekvivalenta gadā, vairākas reizes paplašinot bioloģisko izejmateriālu un jaunu patēriņa produktu tirgus; uzsver, ka dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, vienlaikus pārveidojot resursus bioproduktos, materiālos un degvielas;

28.  uzskata, ka bioekonomika ir svarīga, lai panāktu reģionālo un vietējo attīstību, jo tā palielina kohēziju starp reģioniem, pielietojot tās potenciālu radīt darbvietas un izaugsmi lauku apvidos; aicina vairāk izmantot ESI fondus pašreizējo inovāciju īstenošanā, izstrādājot politikas ieinteresēto personu stimulēšanai, vienlaikus veicinot tādu inovāciju, kas palīdz attīstīt no bioloģiskām izejvielām iegūtu, bioloģiski noārdāmu, pārstrādājamu un kompostējamu materiālu ražošanu no ilgtspējīgi pārvaldītiem bioloģiskās barības krājumiem; atgādina, ka bioekonomikas konsekventa īstenošana var arī atrisināt pārtikas izšķiešanas problēmu; aicina uzlabot sadarbību starp valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, izveidojot sistēmas un platformas, kas savieno dažādus dalībniekus no pārtikas ražošanas, transportēšanas, mazumtirdzniecības, patēriņa un atkritumu apsaimniekošanas nozarēm, kā arī citas attiecīgās ieinteresētās personas, tādējādi panākot lielāku sinerģiju, lai izveidotu efektīvus risinājumus;

29.  norāda, ka līdzās vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm, būtu jārada stimuli arī pašiem patērētājiem, kuri būtu pastāvīgi jāinformē, un jāmudina mainīt patērētāja attieksmi attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un ražošanu, pārstrādi un jautājumiem, kas ir saistīti ar ilgtspējīgiem risinājumiem viņu ikdienas dzīvē;

30.  aicina nodrošināt vietējām un reģionālām pašvaldībām labāku, vienkāršāku un pārredzamāku pieeju finansējumam, tostarp tādam, kas ir paredzēts to administratīvās kapacitātes stiprināšanai, un panākot lielāku sadarbību ar EIB, Eiropas Investīciju konsultāciju centru, lai varētu palielināt ieguldījumus videi draudzīgās darbvietās, atkritumu apsaimniekošanā, lietpratīgā specializācijā, lauku reģionu attīstībā, tostarp attiecībā uz nepieciešamo infrastruktūru un vidi saudzējošu tehnoloģiju izmantošanu, pārejā no fosilā kurināmā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem un vietējās enerģētikas pārkārtošanā, tostarp energoefektivitātē, enerģijas decentralizētā sadalē, inovācijā nepiesārņojošas enerģijas jomā un aprites ekonomikā; atzinīgi vērtē to, ka EIB iepriekšējos piecos gados ir nodrošinājusi aptuveni EUR 2.4 miljardi līdzfinansējuma aprites ekonomikas projektiem, kas paredz atkritumu apsaimniekošanu, ūdens resursu apsaimniekošanu vai pētniecību un izstrādi lauksaimniecībā; uzsver, ka aprites ekonomikas jomā ir svarīgi uzlabot koordināciju ar ESI fondiem un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), tostarp arī nolūkā nodrošināt, ka programmās tiek ietverta reģionālā pieeja un ka tās paredz labāk izmantot reģiona potenciālu attiecībā uz ilgtspējīgiem enerģijas avotiem;

31.  aicina dalībvalstis, reģionus un vietējās varas iestādes veicināt un atbalstīt tīklu atkārtotu izmantošanu un remontu, it īpaši tādu, kas darbojas kā sociālās ekonomikas uzņēmumi, nolūkā pagarināt produktu ekspluatācijas laiku ar atkārtotas izmantošanas un remontēšanas starpniecību, atvieglojot šādu tīklu piekļuvi atkritumu vākšanas punktiem un veicinot ESI fondu, ekonomisku instrumentu, pasūtījuma kritēriju vai citu pasākumu šajā jomā izmantošanu;

32.  uzsver, ka atkārtotas izmantošanas un pārstrādes dzīves cikla ilgtspēja ir atkarīga arī no enerģijas patēriņa transportlīdzekļos; uzsver, ka tas jo īpaši attiecas uz lauku apvidiem, kuros ir jāmēro lielāks attālums no savākšanas vietām līdz pārstrādes punktiem; mudina Komisiju un dalībvalstis un reģionālās pašvaldības savās lauku apvidiem domātajās aprites ekonomikas stratēģijās ņemt vērā dzīves cikla pieeju, lai novērstu negatīvu vispārējo vides un klimata ietekmi;

33.  norāda, ka no 32 darbības programmām, kas tika izskatītas, veicot pētījumu par vides apsvērumu integrēšanu kohēzijas politikas fondos, deviņas attiecas uz aprites ekonomiku un sešas — uz zaļo nodarbinātību; atzinīgi vērtē valstu un reģionālo iestāžu pašreizējos centienus, bet tajā pašā laikā aicina dalībvalstis aprites ekonomiku labāk integrēt savās darbības un reģionālajās programmās, un partnerības nolīgumos; mudina, ka jāpiešķir atbalsts reģioniem, lai nodrošinātu pēc iespējas vienmērīgu pāreju uz aprites ekonomiku;

34.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aprites ekonomika tiek pienācīgi iekļauta izglītības programmās un profesionālajā apmācībā, kā arī pārkvalifikācijā kā starpnozaru priekšmets, lai veidotu jaunu domāšanas veidu, kas palīdzētu noteikt jaunus uzņēmējdarbības modeļus un radīt jaunas darbvietas;

35.  aicina valstu un reģionālās iestādes, kas atbild par darbības programmu sagatavošanu, ciešāk integrēt aprites ekonomiku teritoriālās sadarbības programmās, jo īpaši pārrobežu sadarbības programmās, lai īstenotu pārrobežu risinājumus, kas var radīt efektīvākus un lētāk sasniedzamus rezultātus;

36.  uzskata, ka ESI fondu turpmāko plānošanu nākamajam plānošanas periodam būtu labāk jākoordinē ar valstu plāniem enerģētikas un klimata jomā laikposmam līdz 2030. gadam, izmantojot līdzīgus rādītājus tiem, kas ietverti regulā par Enerģētikas savienības pārvaldību, ja iespējams; prasa vērienīgu un saskaņotu stratēģiju attiecībā uz dalībvalstīm, lai nodrošinātu atbilstību jau pastāvošajiem obligātajiem mērķiem ES līmenī attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu;

37.  aicina dalībvalstis izmantot iespēju, lai turpinātu integrēt aprites ekonomiku savu pašreizējo darbības programmu pārskatīšanas posmā; uzskata, ka Komisijai vajadzētu veicināt šo procesu, sniedzot atbalstu dalībvalstīm, lai analizētu pašreizējo situāciju un iespējamās jomas, kurās aprites ekonomika un tās principi varētu tikt piemēroti un iekļauti papildus;

38.  uzskata, ka Eiropas teritoriālās sadarbības loma, risinot uzdevumus, kas ir saistīti ar aprites ekonomikas īstenošanu, būtu vēl vairāk jānostiprina; aicina dalībvalstis veicināt pārrobežu sadarbību, jo īpaši, izmantojot Eiropas teritoriālo sadarbību (ETS), lai īstenotu aprites ekonomikas projektus; turklāt uzsver, cik svarīgi ir rast ilgtspējīgus risinājumus, izmantojot pirmspievienošanās nolīgumus ar valstīm, kuras nav dalībvalstis, lai risinātu pašreizējās problēmas, jo īpaši tādās jomās kā gaisa piesārņojums;

39.  uzsver pašreizējo makroreģionālo stratēģiju neizmantoto potenciālu, lai palīdzētu veikt ar aprites ekonomikas īstenošanu saistītos uzdevumus ne tikai dalībvalstīs, bet arī trešās valstīs, kas atrodas tajā pašā ģeogrāfiskajā teritorijā; uzsver, ka šo stratēģiju pamatā vajadzētu būt prioritātēm, kas atbalstītu otrreizējo izejvielu tirgus izveidi Eiropas Savienības vajadzībām; aicina izstrādāt ES sadarbības iniciatīvas ar kaimiņvalstīm;

40.  atkārtoti pauž savu nostāju par pienācīgas spēju veidošanas un uzturēšanas nozīmi vietējās, reģionālajās un valsts publiskā sektora iestādēs, kas ir ļoti svarīga arī pārejā uz aprites ekonomiku; norāda, ka tehniskajai palīdzībai var būt svarīga loma šajā jomā; atzīst, ka reģionu un pilsētu teritorijām ir svarīga loma līdzdalības veicināšanā, lai īstenotu enerģētikas augšupēju pārkārtošanu, un ka tā ir vispiemērotākais kritērijs, lai pārbaudītu un ieviestu integrētas enerģētikas risinājumus tiešā saistībā ar iedzīvotājiem; uzsver, ka „viedo pilsētu” iniciatīvām var būt liela nozīme aprites ekonomikā, veicinot videi nekaitīgu tehnoloģiju modeļus kā daļu no ilgtspējīgas pilsētu attīstības stratēģijām; uzsver, ka ilgtspējīgas un saskaņā ar aprites principiem funkcionējošas pilsētas ir instruments efektīvas aprites ekonomikas nodrošināšanai;

41.  uzsver zaļā publiskā iepirkuma kā aprites ekonomikas virzītājspēka nozīmi, jo tā aplēstā potenciālā tirgus vērtība saistībā ar publiskiem būvdarbu, preču un pakalpojumu līgumiem ir EUR 1,8 triljoni gadā(14);

42.  uzsver, ka ir nepieciešams enerģētikas tiesiskais regulējums, kas mudina pilsoņus un enerģijas kopienas piedalīties enerģētikas pārkārtošanā, izmantojot tiesības ražot pašiem un tiesības uz patēriņu, kā arī turpinot atbalstīt sistēmas, kas garantē atjaunojamās enerģijas prioritāru piekļuvi tīklam un prioritāru dispečēšanu;

43.  mudina reģionālās un vietējās iestādes turpināt ieguldījumus izglītības programmās, profesionālajā apmācībā un darbaspēka pārkvalificēšanā, kā arī sabiedrības informētības veicināšanas kampaņās par visu darbību ieguvumiem un priekšrocībām, lai ar kohēzijas politikas projektu palīdzību īstenotu aprites ekonomiku, tādējādi palielinot iedzīvotāju līdzdalību un ietekmējot patērētāju uzvedību; šajā sakarībā uzsver ESF potenciālu; uzsver, ka tam ir jāmudina jaunie uzņēmēji vairāk pievērsties aprites ekonomikai, jo īpaši reģionos ar zemu ienākumu līmeni un zemu izaugsmi; uzsver arī to, ka aprites ekonomika ir iespēja lauku teritorijām, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos, dažādotu savu ekonomiku un iegūtu drošību pret riskiem; šajā sakarībā norāda, ka lauku apvidos ir vajadzīgi stimuli pārejai uz ilgtspējīgām vērtību ķēdēm; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt konkrētu stratēģiju attiecībā uz salu reģioniem;

44.  mudina Komisiju veicināt sabiedrības virzītas vietējās attīstības un integrētu teritoriālo ieguldījumu stratēģijas izmantošanu, lai palīdzētu vietējām ieinteresētajām personām apvienot finansējuma plūsmas un plānot vietējās iniciatīvas, kas vērstas uz aprites ekonomiku;

45.  norāda, ka 80 % no jūras piesārņojuma ar atkritumiem rodas no sauszemes avotiem; uzsver to, cik svarīgi ir attīrīt zemes un jūras no piesārņojuma, izmantojot vietējos un reģionālos pasākumus, kas nodrošinātu ieguvumu gan videi, gan sabiedrības veselībai; aicina dalībvalstis, reģionus un vietējās iestādes koncentrēt savus centienus, lai novērstu augsnes piesārņojumu;

46.  aicina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros izskatīt jautājumu, kā reģionālais un valsts ieguldījums, kuru līdzfinansē no ESI fondiem ar aprites ekonomiku saistītos projektos, ietekmē valstu budžeta deficītu aprēķināšanu;

47.  atzinīgi vērtē priekšlikumu pārskatīt Dzeramā ūdens direktīvu 98/83/EK, tādējādi atvieglojot pāreju uz aprites ekonomiku, jo samazinās to plastmasas atkritumu apjoms, ko rada ūdens pudeles, tiek panākts ievērojams enerģijas ietaupījums un nodrošināta dzeramā ūdens resursu efektīva pārvaldība;

Aprites ekonomika kohēzijas politikā pēc 2020. gada

48.  aicina Komisiju nākamajam plānošanas periodam izstrādāt attiecīgu regulāru pārbaužu metodiku, paredzot atbilstošus kritērijus, lai varētu labāk uzraudzīt kohēzijas politikas ieguldījumu aprites ekonomikas īstenošanā nolūkā sniegt precīzāku priekšstatu par vides un sociālekonomiskajiem apstākļiem;

49.  norāda, ka ievērojamu atbalstu sniedz arī citas programmas, piemēram, LIFE, COSME un „Apvārsnis 2020”, lai pabeigtu pāreju uz aprites ekonomiku; uzsver, ka ir jāuzlabo sinerģija starp iepriekš minētajiem instrumentiem, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti Komisijas rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku;

50.  aicina Komisiju saistībā ar jauniem likumdošanas priekšlikumiem attiecībā uz turpmāko kohēzijas politikas regulējumu izstrādāt jaunu ex ante nosacījumu, kas saistīts ar aprites ekonomikas īstenošanu; uzskata, ka aprites ekonomikas stratēģijas būtu jāizstrādā sadarbībā ar valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī ekonomikas un sociālajiem partneriem;

51.  aicina Komisiju nodrošināt, ka programmā „Apvārsnis 2020” lielāka uzmanība un finansējums tiek atvēlēts inovācijas un pētniecības projektiem tādās jomās kā aprites ekonomika;

52.  uzsver, cik svarīgi ir pastiprināt kohēzijas politikas atbalstu ilgtspējīgai pilsētu un laiku apvidu attīstībai, un šajā sakarībā prasa ar aprites ekonomiku saistītajiem mērķiem piešķirt lielāku nozīmi; prasa turpināt novatoriskus pilsētu un lauku apvidu attīstības pasākumus šajā jomā un aicina Komisiju, sagatavojot turpmākos priekšlikumus, maksimāli izmantot 2014.–2020. gada periodā gūto pieredzi; aicina izvēlēties elastīgu, individuālu pieeju pilsētvides attīstības programmas īstenošanā, paredzot stimulus un vadlīnijas, lai pilnībā izmantotu pilsētu potenciālus aprites ekonomikas īstenošanā;

53.  aicina Komisiju noteikt Eiropas aprites ekonomikas jautājumos ieinteresēto personu platformu par vietu, kur apmainīties ar labāko praksi, lai pēc iespējas labāk izmantotu kohēzijas politikas resursus pārejai uz aprites ekonomiku;

54.  uzsver aprites ekonomikas un klimata pārmaiņu mazināšanas savstarpējo atkarību un tāpēc prasa kohēzijas politikā pēc 2020. gada būtiski palielināt ar aprites ekonomiku un klimatu saistītos izdevumus; turklāt uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) ar klimatu saistītos izdevumus kopumā būtu jāpalielina salīdzinājumā ar pašreizējo DFS;

o
o   o

55.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp.
(7) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0053.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0321.
(10) OV C 101, 16.3.2018., 111. lpp.
(11) OV C 265, 11.8.2017., 65. lpp.
(12) OV C 353, 27.9.2016., 27. lpp.
(13) Komisijas 2018. gada 16. janvāra paziņojums „Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2018)0029).
(14) „Zaļais iepirkums. Rokasgrāmata par zaļo publisko iepirkumu”, 3. izdevums, Eiropas Komisija, 2016. gads.


Turpmāka makrofinansiālā palīdzība Ukrainai ***I
PDF 399kWORD 45k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Ukrainai (COM(2018)0127 – C8-0108/2018 – 2018/0058(COD))
P8_TA(2018)0255A8-0183/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0127),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0108/2018),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgo deklarāciju, kas pieņemta kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Lēmumu Nr. 778/2013/ES, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2018. gada 29. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0183/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 13. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2018/..., ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Ukrainai

P8_TC1-COD(2018)0058


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2018/947.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS

Parlaments, Padome un Komisija atgādina, ka makrofinansiālās palīdzības piešķiršanas priekšnoteikums ir tas, ka saņēmējvalstī tiek respektēti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma, un tiesiskums, kā arī tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana.

Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests uzrauga šā priekšnoteikuma ievērošanu visā Savienības makrofinansiālās palīdzības sniegšanas laikā.

Ņemot vērā to, ka nav izpildīti nosacījumi par cīņu pret korupciju un tāpēc ir atcelts saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/601 paredzētais iepriekšējās makrofinansiālās palīdzības programmas trešais maksājums, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija uzsver, ka turpmākas makrofinansiālās palīdzības piešķiršana būs atkarīga no sasniegumiem cīņā pret korupciju Ukrainā. Šim nolūkam saprašanās memorandā, par kuru Eiropas Savienība un Ukraina vienosies, ekonomikas politikas un finanšu nosacījumos cita starpā jāparedz pienākumi stiprināt pārvaldību, administratīvās spējas un institucionālo struktūru, jo īpaši cīņai pret korupciju Ukrainā, konkrētāk, saistībā ar aktīvu deklarāciju pārbaudes sistēmu, uzņēmumu faktisko īpašumtiesību datu pārbaudi un labi funkcionējošu specializētu korupcijas apkarošanas tiesu saskaņā ar Venēcijas komisijas ieteikumiem. Jāizskata iespēja paredzēt arī nosacījumus par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nodokļu apiešanu. Saskaņā ar 4. panta 4. punktu, ja nosacījumi nav izpildīti, Komisija uz laiku pārtrauc vai atceļ makrofinansiālās palīdzības izmaksāšanu.

Komisija regulāri informē Eiropas Parlamentu un Padomi par norisēm saistībā ar palīdzību un sniedz tiem attiecīgos dokumentus, kā arī pēc katras izmaksas publiski ziņo par visu to ekonomikas politikas un finanšu nosacījumu izpildi, kas ir saistīti ar attiecīgo izmaksu, jo īpaši par nosacījumiem, kuri attiecas uz cīņu pret korupciju.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija atgādina, ka ar šo makrofinansiālo palīdzību jāsekmē vērtības, kuras Ukrainai kopīgas ar Eiropas Savienību, tostarp ilgtspējīga un sociāli atbildīga attīstība, kas palīdz radīt darbvietas un samazināt nabadzību, un stingra apņemšanās veidot spēcīgu pilsonisko sabiedrību. Komisija kopā ar projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina saprašanās memorandu, iesniedz analīzi par makrofinansiālās palīdzības paredzamo sociālo ietekmi. Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011 šo analīzi iesniedz dalībvalstu komitejai un dara pieejamu Parlamentam un Padomei, izmantojot komitejas darbību reģistru.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 15. lpp.


Sarunas par ES un Čīles asociācijas nolīguma modernizāciju
PDF 411kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par modernizētu ES un Čīles asociācijas nolīgumu (2018/2018(INI))
P8_TA(2018)0256A8-0158/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., un 3. pantu un V sadaļu, jo īpaši 21. un 36. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

–  ņemot vērā LESD 218. pantu,

–  ņemot vērā esošo asociācijas nolīgumu starp Čīles Republiku un Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā, ka 2017. gada 16. novembrī tika uzsāktas sarunas starp Eiropas Savienību un Čīli par modernizētu asociācijas nolīgumu,

–  ņemot vērā to, ka Padome 2017. gada 13. novembrī pieņēma sarunu norādes attiecībā uz šo nolīgumu,

–  ņemot vērā ES un Čīles Apvienotās parlamentārās komitejas 2018. gada 22. janvāra 25. sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. septembra ieteikumu Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par ES un Čīles asociācijas nolīguma tirdzniecības pīlāra modernizēšanu(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. septembra rezolūciju par ES politiskajām attiecībām ar Latīņameriku(2),

–  ņemot vērā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) Pilsoniskās sabiedrības foruma 2015. gada 11. maijā pieņemto deklarāciju „Eiropas un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona tautu līdztiesība, tiesības un demokrātiskā dalība“,

–  ņemot vērā Reglamenta 108. panta 4. punktu un 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0158/2018),

A.  tā kā Čīli un ES vieno kopīgas vērtības un ciešas kultūras, ekonomiskās un politiskās saites;

B.  tā kā Čīle un ES ir tuvas partneres, risinot tādas reģionālās un globālās problēmas kā klimata pārmaiņas, starptautiskā drošība, ilgtspējīga attīstība un globālā pārvaldība;

C.  tā kā Čīle nelokāmi atbalsta demokrātiju un cilvēktiesības, brīvu un atklātu tirdzniecību un daudzpusīgumu; tā kā tā ir arī svarīga Klusā okeāna valstu alianses, Amerikas valstu organizācijas (OAS) un Dienvidamerikas valstu savienības (UNASUR) dalībniece un valsts ar augstiem ienākumiem, kā arī ESAO locekle;

D.  tā kā Čīlei ir bijusi nozīmīga reģionālā loma, piemēram, kā garantētājai valstij Kolumbijas miera procesā un Santodomingo sarunās starp Venecuēlas valdību un opozīciju; tā kā Čīle izstājās no Venecuēlas sarunām, jo netika sasniegti minimālie priekšnoteikumi attiecībā uz demokrātiskām prezidenta vēlēšanām un institucionālo normalizēšanu;

E.  tā kā kopš 2014. gada janvāra ir spēkā dalības pamatnolīgums Čīles dalībai ES krīzes pārvarēšanas operācijās; tā kā Čīle piedalās EUFOR ALTHEA operācijā Bosnijā un Hercegovinā, kā arī vairākās ANO miera uzturēšanas operācijās, atspoguļojot tās saistības panākt vispasaules mieru un drošību;

F.  tā kā nesenās parlamenta un prezidenta vēlēšanas ir no jauna pierādījušas Čīles demokrātijas stabilo un nobriedušo raksturu; tā kā Čīle ir guvusi labumu no spēcīgas ekonomikas izaugsmes un ir bijusi viena no pēdējās desmitgadēs straujāk augošajām tautsaimniecībām Dienvidamerikā; tā kā valstī joprojām notiek reformas;

G.  tā kā nesen tika dekriminalizēta abortu veikšana noteiktos apstākļos, kas norāda, ka Čīles sabiedrība ir atvērtāka pret lielāku iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm;

H.  tā kā 2016. gada tautas attīstības indeksā Čīle ir iekļauta ļoti augstas tautas attīstības kategorijā un ierindojas pirmajā vietā starp Latīņamerikas valstīm un 38. vietā pasaulē, apsteidzot septiņas ES dalībvalstis;

I.  tā kā spēkā esošajam asociācijas nolīgumam ir bijusi būtiska loma, padziļinot ES un Čīles politiskās attiecības un ievērojami palielinot tirdzniecības un ieguldījumu plūsmas; tā kā pastāvīga tiesiskuma ievērošana un stabila tiesiskā un politiskā sistēma ļauj Čīlē un ES nodrošināt brīvu uzņēmējdarbību un atbilstošu investīciju vidi, kas ietver juridiskās noteiktības principa aizsardzības pasākumus;

J.  tā kā ES un Čīle pēdējo gadu laikā ir ir noslēgušas tālejošākus un visaptverošākus nolīgumus ar citām partnervalstīm; kā ES un Čīles asociācijas nolīguma modernizācijai tādēļ ir potenciāls ievērojami padziļināt esošās attiecības, tostarp attiecības ārlietu un drošības jomās;

K.  tā kā gaidāmam ES un Čīles asociācijas nolīgumam ir pilnībā jāatspoguļo Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam transformatīvais raksturs un ieguldījums, ko sniedz starptautiskā sadarbība attīstības jomā ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā;

L.  tā kā atjauninātais asociācijas nolīgums, kopā ar Meksikas un Mercosur nolīgumiem, par kuriem patlaban (no jauna) notiek sarunas, stiprinās ES kā Latīņamerikas svarīgas sabiedrotās lomu laikā, kad citi dalībnieki, piemēram, Ķīna un Krievija, cenšas iegūt aizvien lielāku ietekmi šajā reģionā;

M.  tā kā ES un Čīles Apvienotā parlamentārā komiteja (APK) ir atkārtoti paudusi savu atbalstu asociācijas nolīguma modernizācijai, tostarp nesenajā kopīgajā deklarācijā, kas pieņemta 25. sanāksmē, kura notika 2018. gada 22. janvārī,

1.  iesaka Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP):

  

Vispārēji principi

   a) ievērojami stiprināt sadarbību starp Čīli un ES — diviem līdzīgi domājošiem partneriem situācijā, kad rodas jaunas starptautisko attiecību neskaidrības, pamatojoties uz mūsu kopīgajām vērtībām un demokrātijas, klimata pārmaiņu apkarošanas, dzimumu līdztiesības, tiesiskuma, labas pārvaldības principiem, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;
   b) nodrošināt, ka modernizētais nolīgums ar Čīli ir tālejošs, visaptverošs un līdzsvarots, nodrošinot taustāmus ieguvumus abu pušu iedzīvotājiem, uzņēmumiem un tautsaimniecībām; nodrošināt, ka tas ir līderis to progresīvāko nolīgumu starpā, kurus ES ir noslēgusi ar trešām valstīm;
   c) stiprināt cilvēktiesību aspektu ES un Čīles sadarbībā, ņemot vērā ES un Čīles cilvēktiesību stratēģiju 2016.-2020. gadam; iekļaut kopīgas saistības aizsargāt un sekmēt cilvēktiesības, pamatbrīvības, dzimumu līdztiesību un tādu minoritāšu tiesības kā LGBTI kopiena un pirmiedzīvotāji, paredzot izpildāmus mehānismus uzraudzībai, regulārai ziņošanai un strīdu atrisināšanai; mudināt Čīli atrast risinājumu jautājumiem, kas skar vietējo mapuču tautu un citas pirmiedzīvotāju tautas; arī turpmāk visos asociācijas nolīgumos iekļaut cilvēktiesību klauzulu; turpināt regulāro ES un Čīles dialogu par cilvēktiesībām, lai stiprinātu iestāžu sistēmu un valsts politiku cilvēktiesību sekmēšanai, tostarp ar daudzpusēju sadarbību;
   d) mudināt Čīli nodrošināt tiesību aktos paredzēto kārtību un taisnīgu tiesas procesu, kas pilnībā atbilstu starptautiskajiem standartiem;
   e) censties veicināt ilgtspējīgu sociālekonomisko attīstību, apkarot nabadzību un mazināt nevienlīdzības līmeni, ņemot vērā Čīles apņemšanos sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas paredzēti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;
   f) atbalstīt Čīles centienus uzlabot izglītības līmeni un izglītojošās programmas, nodrošinot, ka cilvēkiem ar zemākajiem ienākumiem ir pilnīga piekļuve augstākajai izglītībai; stiprināt saikni starp augstskolām un darba tirgu, mazinot prasmju neatbilstību, un veicināt jauniešu nodarbinātību;
   g) veicināt sociālo un vides tiesību aizsardzību un nodrošināt efektīvu Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju īstenošanu, kā arī piespiedu darba un bērnu darba izskaušanu;
  

Daudzpusīgums un reģionālās un starptautiskās sadarbības veicināšana

   h) stiprināt dialogu un sadarbību par tādām reģionālām un globālām problēmām kā organizētā noziedzība, narkotiku tirdzniecība, augošā nevienlīdzība, migrācija, terorisms un klimata pārmaiņas, tostarp īstenojot Ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam līdz 2030. gadam; atbalstīt ES un Čīles sadarbību migrācijas pārvaldīšanā un ieviest atpakaļuzņemšanas mehānismus, tostarp attiecībā uz bezvalstniekiem un trešo valstu valstspiederīgajiem;
   i) paturēt prātā daudzpusējās programmas svarīgumu un to, ka nevienas daudzpusējas sarunas nedrīkst apdraudēt mērķi panākt progresu visās pusēs;
   j) sniegt ieguldījumu daudzpusīguma un starptautiskās sadarbības stiprināšanā, lai sekmētu starptautisko drošību un efektīvi stātos pretī globālajām problēmām; stiprināt sadarbību attiecībā uz starptautiskajās organizācijās un forumos paustajām abu pušu nostājām;
   k) mudināt Čīli arī turpmāk atbalstīt reģionālās integrācijas un sadarbības mehānismus, jo īpaši Klusā okeāna valstu aliansi, ņemot vērā tās cerīgos sasniegumus, patiesi un aktīvi atbalstot reģiona dalībnieku ekonomisko integrāciju, bet arī UNASUR un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu Kopienu (CELAC); izskatīt iespēju ES iegūt novērotājas statusu Klusā okeāna valstu aliansē;
  

Politiskais dialogs un sadarbība

   l) nodrošināt jēgpilnu regulāru dialogu par visiem svarīgiem jautājumiem, izmantojot jau esošo formātu un paplašinot to; mobilizēt pieejamos resursus, izmantojot partnerības instrumentu (PI), lai sasniegtu stratēģiskos mērķus;
   m) nodrošināt ciešu sadarbību drošības un aizsardzības jomā, īpaši saistībā ar konfliktu novēršanu, krīžu pārvaldību, jūras satiksmes drošību, atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu; dot iespēju Čīlei plašāk piedalīties ES kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās un operācijās;
   n) pastiprināt sadarbību cīņā pret terorismu, organizēto noziedzību un kibernoziedzību, kā arī radikalizācijas un pārrobežu noziedzības novēršanā, neapdraudot pilsoniskās brīvības un pamattiesības; veikt pasākumus saistībā ar pasaules mēroga cīņu pret terorismu, pastiprinot mehānismus, pasākumus un struktūras globālai un reģionālai sadarbībai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un principiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos;
   o) uzlabot sadarbību cīņā pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; iekļaut noteikumus par labu nodokļu pārvaldību un pārredzamības standartiem, kas apstiprina pušu apņemšanos īstenot starptautiskus standartus cīņā pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;
   p) paturēt prātā, ka korupcija grauj cilvēktiesības, līdztiesību, sociālo taisnīgumu, tirdzniecību un godīgu konkurenci, līdz ar to kavējot ekonomikas izaugsmi; iekļaut īpašu sadaļu, kurā izklāstīti skaidri un noteikti pienākumi un pasākumi, lai apkarotu korupciju visos tās veidos un īstenotu starptautiskos standartus un daudzpusējās pretkorupcijas konvencijas;
   q) sekmēt mobilitāti starp ES un Čīli; stiprināt jauniešu un studentu apmaiņas, stipendiju programmas un apmācību programmas, tostarp ar „ERASMUS+“ programmu; turpināt centienus panākt pilnīgu akadēmisko kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un augstākās izglītības modernizēšanu, pieejamību un internacionalizāciju;
   r) sekmēt zinātnes un tehnoloģijas zināšanu nodošanu un stiprināt sadarbību pētniecības un sadarbības jomā, pilnībā izmantojot tādas pašreizējās programmas kā pamatprogramma „Apvārsnis 2020”;
   s) sekmēt un stiprināt attiecības starptautiskās sadarbības jomā, izmantojot 2015. gadā parakstīto saprašanās memorandu par starptautisko sadarbību; radīt inovatīvus mehānismus, kas paplašina un stiprina trīspusējo un reģionālo sadarbību ar trešām pusēm Latīņamerikā un ārpus tās, izmantojot tādas programmas kā „EUROsociAL+“ un „Euroclima+“ un sadarbību narkotiku apkarošanas politikas jomā, piemēram, „COPOLAD”;
   t) izstrādāt metodiku modernizētā nolīguma ietekmes uz vīriešiem un sievietēm atklāšanai un izmantot rezultātus, izstrādājot dzimumu līdzsvara panākšanas politiku;
   u) atkārtoti apstiprināt kopīgo apņemšanos īstenot Parīzes klimata nolīgumu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un nodrošināt ciešu ES un Čīles sadarbību attiecībā uz vides aizsardzību un cīņu pret klimata pārmaiņām; stiprināt partnerību attiecībā uz tehnisko un politisko sadarbību galvenajās vides aizsardzības jomās, tostarp attiecībā uz starptautiskā transporta radītajām CO2 emisijām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu; veicināt ciešāku sadarbību aprites ekonomikas jomā, lai uzlabotu resursu izmantošanas efektivitāti, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, ekoinovācijas un ūdens apsaimniekošanu; palielināt atbalstu projektiem, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi;
   v) stiprināt sadarbību pētniecības un izstrādes jomā un attiecībā uz ES programmas “Copernicus” izmantošanu Zemes satelītnovērošanas datu apkopošanai ar vidi saistītiem mērķiem;
   w) veicināt sadarbību kultūras jomā, un atbalstīt diasporu gan Čīlē, gan arī ES, lai atbalstītu ārvalstu investīcijas gan ES, gan arī Čīlē;
   x) atkārtoti apstiprināt, ka ūdens pieejamība ir viena no cilvēktiesībām;
  

Institucionālie noteikumi

   y) nodrošināt, ka asociācijas nolīguma pamatā ir spēcīga parlamentārā iesaistīšanās, stiprinot pašreizējos noteikumus un sadarbības mehānismus, lai palielinātu ieguldījumu tā īstenošanā, kā arī uzlabotu nolīguma kontroli, īpaši, izmantojot pašreizējo Apvienotās parlamentārās komitejas (APK) parlamentārās sadarbības modeli; nodrošināt iespēju APK pieprasīt atbilstīgu informāciju par asociācijas nolīguma īstenošanu;
   z) nodrošināt pienācīgu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos gan asociācijas nolīguma apspriešanas, gan arī īstenošanas posmā, tostarp, bet ne tikai saistībā ar apvienoto konsultatīvo komiteju; uzsvērt, ka ir jāizveido institucionalizēts mehānisms, lai sekmētu politisko dialogu, kurā iesaistītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas abos reģionos;
   aa) nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu visos sarunu posmos saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu; tāpat nodrošināt Parlamentam katras sarunu kārtas sarunu tekstus un protokolus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2018. gada 22. janvāra Padomes lēmumu publicēt Komisijai un AP/PV 2017. gada novembrī piešķirtās sarunu pilnvaras;
   ab) uzskatīt neseno sarunu norāžu publikāciju par nozīmīgu precedentu un apņemties turpmāk publicēt visu starptautisko nolīgumu sarunu norādes;
   ac) paātrināt sarunas par asociācijas nolīgumu, lai Parlaments varētu to ratificēt līdz pašreizējā Eiropas likumdevēja pilnvaru beigām;
   ad) visos līmeņos nodrošināt atbilstību ilggadējai praksei provizoriski nepiemērot jauno nolīgumu, kamēr Parlaments nav devis savu piekrišanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Čīles Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0354.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0345.


ES un NATO attiecības
PDF 425kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija rezolūcija par ES un NATO attiecībām (2017/2276(INI))
P8_TA(2018)0257A8-0188/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līgumu,

–  ņemot vērā Ziemeļatlantijas līgumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija, 2016. gada 28. jūnija un 15. decembra un 2017. gada 9. marta, 22. jūnija un 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. maija un 2016. gada 14. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku, 2016. gada 6. decembra secinājumus par ES un NATO sadarbību, 2017. gada 6. marta, 18. maija un 17. jūlija secinājumus par ES globālo stratēģiju, 2017. gada 19. jūnija un 5. decembra secinājumus par to, kā tiek īstenots vienotais priekšlikumu kopums, ko apstiprināja ES un NATO padomes 2016. gada 6. decembrī,

–  ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopējo deklarāciju, 2016. gada 6. decembrī ES un NATO padomju apstiprināto 42 priekšlikumu kopumu un 2017. gada 14. jūnija un 5. decembra progresa ziņojumus par šo priekšlikumu īstenošanu, kā arī 2017. gada 5. decembrī abu padomju apstiprināto jauno 32 priekšlikumu kopumu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (tostarp aizsardzības) 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 6. marta sanāksmju rezultātus, kas konkrēti attiecas uz ES un NATO sadarbību,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas Aizsardzības rīcības plāns” (COM(2016)0950),

–  ņemot vērā Komisijas un priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves 2017. gada 10. novembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par militārās mobilitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā (JOIN(2017)0041) un ar to saistīto rīcības plānu, kas tiks piedāvāts 2018. gada martā (JOIN(2018)0005),

–  ņemot vērā aizsardzības tiesību aktu kopumu, ar kuru Komisija iepazīstināja 2017. gada 7. jūnijā,

–  ņemot vērā NATO ģenerālsekretāra 2017. gada pārskatu, ko publiskoja 2018. gada 15. martā,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) 2017. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 439 par ciešāku NATO un ES sadarbību,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) 2017. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 440 par Eiropas aizsardzības rūpniecisko pamatu,

–  ņemot vērā NATO Parlamentārās asamblejas (NATO PA) Aizsardzības un drošības komitejas 2017. gada 8. oktobra ziņojumu par NATO un ES sadarbību pēc Varšavas, tostarp tā pielikumu, kurā ieguldījumu deva Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības savienību(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. novembra un 2017. gada 13. decembra rezolūcijas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KDAP) īstenošanu(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra un 2017. gada 13. decembra rezolūcijas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas konstitucionālajām, juridiskajām un institucionālajām sekām: Lisabonas līguma sniegtās iespējas(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0188/2018),

A.  tā kā ģeopolitiskās nestabilitātes un straujas stratēģiskās vides degradācijas laikmetā tiek apdraudētas tādas mūsu vērtības kā liberālā demokrātija, multilaterālisms, cilvēktiesības, miers, attīstība un tiesiskums, uz kuru pamata tika veidota ES un transatlantiskā saikne, kā arī uz noteikumiem balstīta starptautiskā sistēma un Eiropas vienotība un kohēzija;

B.  tā kā divas Rietumu nozīmīgas organizācijas, proti ES un NATO, gūst panākumus, uzlabojot savu sadarbību, lai novērstu sarežģītas tradicionālas un hibrīda problēmas, riskus un draudus, kurus rada valsts un nevalstiskie dalībnieki galvenokārt no austrumiem un dienvidiem; tā kā Eiropas kaimiņvalstis destabilizējošo krīžu uzkrāšanās rada gan iekšēju, gan ārēju drošības apdraudējumu; tā kā nevienai no šīm organizācijām nav pilnīga instrumentu kopuma, lai pastāvīgi novērstu šos apdraudējumus, un katra no tām varētu labāk risināt šos jautājumus, sadarbībā viena ar otru; tā kā ES un NATO ir būtiska, lai nodrošinātu Eiropas un tās iedzīvotāju drošību;

C.  tā kā ES un NATO sadarbību nevar uzskatīt par pašmērķi, bet gan par līdzekli kopīgo drošības prioritāšu un mērķu sasniegšanai, izmantojot misiju un pieejamo līdzekļu papildināmību; tā kā ES dalībvalstīm un NATO sabiedrotajiem ir vienots spēku kopums; tā kā kopā tās var efektīvi izmantot resursus un efektīvāk mobilizēt plašu esošo instrumentu klāstu, lai reaģētu uz drošības problēmām;

D.  tā kā NATO ir militārā alianse, savukārt ES tāda nav; tā kā ES ir pasaules līmeņa stratēģiska dalībniece un drošības nodrošinātāja, kuras rīcībā ir unikāls un plašs instrumentu un līdzekļu kopums, lai risinātu pašreizējās problēmas ar dažāda veida politikas virzieniem; tā kā saistībā ar ES globālo stratēģiju un atbilstīgi tās mērķiem ES stiprina savu atbildību par savu drošību un aizsardzību un savu partneres lomu starptautiskā miera un drošības nodrošināšanā, kā arī autonomu rīcības spēju, vienlaikus stiprinot ieguldījumu NATO un sekmējot ciešāku sadarbību;

E.  tā kā NATO ir galvenā atbildība par savu locekļu kolektīvo aizsardzību; tā kā tas ņem vērā pamatnostādnes NATO sabiedrotajiem desmit gadu laikā aizsardzībai atvēlēt 2 % no to IKP, lai saglabātu pienācīgas aizsardzības spējas; tā kā NATO kā galvenais ES drošības partneris joprojām ir būtiska garantija sabiedroto spēku spēju sadarbspējai un iepirkumu centienu konsekvencei;

F.  tā kā ES un NATO darbībām ir vienai otru jāpapildina drošības jomā, lai labāk risinātu jaunās un iepriekš nepieredzētās un daudzpusīgās drošības problēmas; tā kā abām organizācijām ir ciešāk un efektīvāk jāsadarbojas kopējās jomās;

G.  tā kā es un NATO, kuras abas ir iesaistījušās krīžu pārvaldībā, būtu efektīvākas, ja to rīcība būtu patiesi saskaņota un pilnībā tiktu izmantotas to specializētās zināšanas un resursi; tā kā pēc ES globālās stratēģijas pieņemšanas ES stiprina savu kopējo pieeju, ko tā piemēro ārējo konfliktu un krīžu risināšanai, kā arī lai reaģētu uz apdraudējumiem un problēmām iekšējās un ārējās drošības jomā, izmantojot civilus vai militārus risinājumus;

H.  tā kā 2016. gada NATO Varšavas samitā alianse un ES noteica ciešākas sadarbības jomas, lai risinātu kopīgas problēmas austrumos un dienvidos, aptverot hibrīddraudu mazināšanu, izturētspējas palielināšanu, aizsardzības spēju veidošanu, kiberaizsardzību, jūras drošību un mācības; tā kā NATO sabiedroto ārlietu ministri 2016. gada decembrī apstiprināja 42 pasākumus, lai stiprinātu NATO un ES sadarbību, un 2017. gada decembrī tika panākta vienošanās vēl par vairākām turpmākās sadarbības jomām;

I.  tā kā ir nepieciešama ES un NATO partnerība, lai vērstos pret hibrīddraudiem, tostarp cīnītos pret maldinošu informāciju un nepatiesu informāciju un palielinātu izturētspēju; tā kā ir skaidri jānošķir šo divu institūciju pilnvaras un politikas stratēģijas;

J.  tā kā pastiprinās Krievijas darbības; tā kā, kaut gan saglabājas risks vājināt transatlantisko saikni un ES dalībvalstu solidaritāti, ir jāstiprina to kopējā, stratēģiskā pieeja Krievijai; tā kā gan ES, gan arī NATO satrauc Krievijas militārā darbība, kas kļūst uzstājīgāka; tā kā bažas rada arī politiskā manipulēšana un kiberuzbrukumi; tā kā ES ir reaģējusi uz Krievijas iejaukšanos Eiropas iekšējās lietās, kuras rezultātā tika pārkāpti starptautisko tiesību akti un normas; tā kā izturētspēja ir un būs kolektīvās aizsardzības pamatelements;

K.  tā kā dienvidu kaimiņvalstis saskaras ar vēl nepieredzētu nestabilitāti, kas rada stratēģiski nozīmīgu problēmu gan ES dalībvalstīm, gan arī NATO locekļiem, jo īpaši tiem, kuri atrodas tieši pie robežas;

L.  tā kā kiberuzbrukumi kļūst arvien izplatītāki un sarežģītāki; tā kā 2014. gadā NATO kiberaizsardzību noteica par vienu no alianses kolektīvās aizsardzības pamatuzdevumiem un 2016. gadā kibertelpu atzina par funkcionālu telpu līdzās zemei, gaisam un jūrai; tā kā ES un NATO var papildināt viena otras centienus; tā kā ir jāveicina ES sadarbības stiprināšana kiberdrošības jomā un tā kā šajā jomā ir vajadzīga saskaņota visu ES dalībvalstu pieeja;

M.  tā kā 2017. gada decembrī NATO un ES nolēma stiprināt sadarbību cīņā pret terorismu, galvenokārt paplašinot informācijas apmaiņu un palielinot valstu izturētspēju;

N.  tā kā gan ES, gan NATO izmanto vienu un to pašu transporta infrastruktūru Eiropā, kas ir ļoti būtisks faktors ātrai militāro spēku izvietošanai, un tā kā militārā mobilitāte nesen tika atzīta par vienu no galvenajām prioritātēm abu organizāciju sadarbībā,

O.  tā kā saskaņā ar „Pew Research Center“ jaunāko aptauju rezultātiem sabiedrības atbalsts NATO ir spēcīgs un vairumā NATO dalībvalstu tas arvien palielinās,

Stiprāka partnerība

1.  pauž pārliecību, ka ES un NATO ir kopīgas vērtības saistībā ar starptautisko mieru un drošību un ka šīs organizācijas saskaras ar līdzīgām stratēģiskām problēmām, un, ņemot vērā to, ka abās organizācijās savstarpēji pārklājas 22 locekļu dalība, tām ir arī konverģējošas drošības un aizsardzības intereses, tostarp savus iedzīvotāju aizsardzība pret jebkādiem draudiem; uzskata, ka stratēģiskā ES un NATO partnerība ir būtiska šo drošības problēmu novēršanai; uzsver, ka ES un NATO sadarbībai ir jābūt papildinošai un jāņem vērā abu pušu īpatnības un loma;

2.  uzsver, ka atvērtība un pārredzamība, pilnībā ievērojot lēmumu pieņemšanas autonomiju un abu organizāciju procedūras, kā arī iekļautība un savstarpība, neietekmējot nevienas dalībvalsts drošības un aizsardzības politikas īpašo raksturu, ir svarīgi ES un NATO stratēģiskās partnerības principi; uzsver, ka sadarbība ar ES dalībvalstīm, kuras nav NATO dalībvalstis, kā arī ar NATO dalībvalstīm, kuras nav ES dalībvalstis, ir neatņemama ES un NATO sadarbības daļa;

3.  pauž pārliecību, ka saviem locekļiem NATO kalpo par kolektīvās aizsardzības un atturēšanas stūrakmeni Eiropā; pauž pārliecību, ka stiprāka ES un efektīvāka KDAP, īstenojot daudzus dalībvalstu projektus un ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punktu, palīdz stiprināt NATO; uzsver, ka ES un NATO sadarbībā ir jāņem vērā arī sešu ES dalībvalstu, kuras nav NATO locekles, kā arī septiņu NATO locekļu, kuras nav ES dalībvalstis, drošības un aizsardzības politika;

4.  pauž stingru pārliecību, ka efektīvai reaģēšanai uz visām drošības problēmām nepieciešams stratēģisks redzējums, vēl lielāka strukturāla pielāgošana un ES un NATO stingrās un maigās varas instrumentu apvienošana; uzsver, ka, ņemot vērā abu organizāciju atšķirības, laiks ir ļoti būtisks elements ES un NATO partnerības stiprināšanā;

5.  norāda, ka, lai gan vajadzētu attīstīt kopēju Eiropas stratēģijas kultūru, būtu pozitīvi, ja tiktu sasniegta kopīga izpratne par draudiem; uzskata, ka Savienībai ir jātiecas stiprināt savu stratēģisko autonomiju; tādēļ mudina ES dalībvalstis sadarbībā ar ES iestādēm rast vienotu izpratni par mainīgo draudu vidi un turpināt tādus centienus kā kopīgu brīfingu sagatavošana, mācības reaģēšanai gadījumos, kad jāveic civilās aizsardzības pasākumi, un kopīgi draudu novērtējumi; atzinīgi vērtē nesenos centienus šajā virzienā;

6.  uzsver, ka ES iedzīvotāji, kuri apzinās, ka tikai ar valsts reakciju uz terorismu un nedrošību nepietiek, no ES gaida aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem, un ka cieša ES un NATO sadarbība ļautu dalībvalstīm būt savstarpēji papildinošākām un efektīvākām;

7.  uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību starp ES un NATO misiju un operāciju ietvaros gan stratēģiskajā, gan taktiskajā aspektā;

8.  uzsver, ka ES un NATO stratēģiskā partnerība ir vienlīdz svarīga gan ES turpmākajai KDAP, gan arī alianses nākotnei, kā arī ES un Apvienotās Karalistes attiecībām pēc Brexit;

9.  uzskata, ka ES un NATO attiecību potenciālu var izmantot vairāk un ka turpmāka partnerības attīstība un padziļināšana nedrīkst aprobežoties tikai ar kopīgu atbildes reakciju uz krīzēm ārpus Eiropas, īpaši tās kaimiņvalstīs, bet tai ir jāattiecas arī uz krīzēm kontinentā;

10.  uzsver, ka nepieciešama kopīga rīcība saistībā ar profilaksi, analīzi un agrīno brīdināšanu, efektīvi apmainoties ar informāciju, lai kopīgi apkarotu jaunus apdraudējumus;

11.  uzskata, ka, īstenojot ES un NATO kopīgo deklarāciju un tai sekojošas īstenošanas darbības, tiek sākts jauns un saturīgs stratēģiskās partnerības posms; atzinīgi vērtē taustāmos rezultātus kopīgās deklarācijas īstenošanā, īpaši attiecībā uz hibrīddraudu apkarošanu, stratēģisko komunikāciju, attiecīgo aizsardzības plānošanas procesu rezultātu saskaņotību un sadarbību jūrniecības jomā; mudina panākt turpmākus sasniegumus un atzinīgi vērtē jauno darbību kopumu, ko pievienoja 2017. gada 5. decembrī, jo īpaši pasākumus saistībā ar terorisma apkarošanu, militāro mobilitāti un sievietēm, mieru un drošību; atzinīgi vērtē pārmaiņas iesaistīšanās kultūrā un netraucētu darbinieku sadarbību katras darbības īstenošanā; atkārto — lai gan procesu pārvalda iestādes, saskaņoto kopīgo mērķu un darbību īstenošanas panākumi ir atkarīgi no visu dalībvalstu pastāvīgas politiskās gribas; šajā ziņā atzinīgi vērtē arī ES dalībvalstu un NATO dalībvalstu iesaistīšanos un uzsver, ka kopīgās deklarācijas veiksmīga īstenošana ir atkarīga no visu dalībvalstu pastāvīgas politiskās gribas; uzskata, ka ir svarīgi stiprināt labāku ES un NATO sadarbību un dialogu un nodrošināt politisko gribu un pietiekamus resursus sadarbības pastāvīgai īstenošanai un turpmākai uzlabošanai; cer uz jaunās ES un NATO deklarācijas pieņemšanu NATO samitā Briselē 2018. gada 11.–12. jūlijā;

12.  ņem vērā PV/AP un NATO ģenerālsekretāra regulārus kopīgus informatīvus paziņojumus attiecīgi ES Ārlietu padomē un NATO Ziemeļatlantijas Padomē (NAC) un secīgas regulāras ES Politikas un drošības komitejas un NAC sanāksmes;

13.  atzinīgi vērtē ASV atkārtoti apstiprinātās saistības attiecībā uz NATO un Eiropas drošību; atgādina, ka ES un Amerikas Savienotās Valstis ir svarīgas starptautiskās partneres un ka šīs partnerattiecības ir saistītas arī ar NATO; uzsver ES dalībvalstu un ASV divpusējo attiecību vērtību; pauž pārliecību, ka ES un NATO sadarbības stiprināšana pastiprina transatlantiskās saites un ka NATO spēja nodrošināt savu misiju ir saistīta ar transatlantiskajām attiecībām; tāpēc norāda, ka nesenā politiskā attīstība varētu ietekmēt transatlantisko attiecību spēku; norāda, ka ASV, kas parasti veicināja būtiskas norises ES aizsardzībā un pauda gandarījumu par tām, ir jāturpina atbalstīt centieni labāk izprast Eiropas stratēģiskās intereses, tostarp Eiropas aizsardzības spēju veidošana; uzsver, ka ES centieni panākt stratēģisko autonomiju stiprina alianses drošības apstākļus;

14.  atzinīgi vērtē NATO klātbūtnes stiprināšanu pie NATO austrumu robežas; atzinīgi vērtē to, ka NATO izvietojusi četras daudzvalstu kaujas grupas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, ko vada attiecīgi Apvienotā Karaliste, Kanāda, Vācija un ASV; uzskata, ka būtu jāstiprina ES un NATO sadarbība valstīs pie austrumu un dienvidu robežas, lai nodrošinātu abu organizāciju drošību, un ka nedrīkst pieļaut, ka Krievija, izmantojot hibrīdlīdzekļus vai parastos līdzekļus, iespiežas arī valstīs pie austrumu robežas, un pret to būtu pienācīgi jāvēršas; uzsver, ka būtu jāpapildina pašreizējā infrastruktūra Eiropā, kas galvenokārt ir orientēta rietumu–austrumu virzienā, izveidojot jaunu ziemeļu–dienvidu dimensiju, kas atbilstu militārās mobilitātes prasībām; uzsver, ka centieniem militārās mobilitātes jomā būtu jāveicina KDAP misiju un operāciju īstenošanas efektivitāte, kā arī alianses aizsardzības situācija; uzskata, ka būtu jāuzlabo ceļi, tilti un dzelzceļi, lai nodrošinātu iespēju ātri izvietot militāro personālu un aprīkojumu;

15.  šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot NATO klātbūtnes ātras palielināšanas spējas, uzlabojot ES un dalībvalstu infrastruktūru, likvidējot birokrātiskos un infrastruktūras šķēršļus, lai nodrošinātu spēku ātru pārvietošanos, un pārvietojot militāro aprīkojumu un apgādi, kas uzlabo mūsu kolektīvo drošību;

16.  atzinīgi vērtē pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) uzsākšanu; uzsver tās potenciālu stiprināt Eiropas ieguldījumu NATO; uzskata, ka tā var palielināt sinerģiju un efektivitāti un ka tas ir izšķirošs solis gan ES drošības un aizsardzības spēju, gan NATO sastāvā esošo Eiropas valstu potenciālo rezultātu uzlabošanā, un ir pārliecināts, ka spēcīgāka ES un NATO stiprina viena otru;

17.  uzsver, ka PESCO papildina NATO un ka tai būtu jādarbojas kā dzinulim turpmākā ES un NATO sadarbībā spēju attīstības jomā, jo tās mērķis ir stiprināt ES aizsardzības spējas un kopumā padarīt KDAP efektīvāku un atbilstošāku reaģēšanai uz šā brīža drošības un militārajām problēmām; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību un informācijas par PESCO sniegšanu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām NATO dalībvalstīm, lai novērstu pārpratumus;

18.  uzsver, ka nākamajā ES un NATO kopīgajā deklarācijā būtu jāparedz, ka spējas, ko starptautiskā līmenī attīstījušas ES dalībvalstis, tostarp īstenojot PESCO, un NATO dalībvalstis, ir pieejamas gan ES, gan NATO operācijām; uzsver, ka ES nesen pieņemtie lēmumi (par koordinēto gada pārskatu par aizsardzību (CARD), PESCO un Eiropas Aizsardzības fondu (EAF)) ar mērķi panākt, ka eiropieši uzņemas lielāku atbildību par savu drošību, veicina NATO stiprināšanu, kā arī nodrošina transatlantiskā sloga taisnīgu sadali, vienlaikus paturot prātā mērķi kopā risināt kopīgās drošības problēmas, novēršot nevajadzīgu dublēšanos un attīstot saskaņotas, savstarpēji papildinošas un sadarbspējīgas aizsardzības spējas; uzskata, ka kopīgu standartu, procedūru, apmācību un mācību izveide būtu uzskatāma par nozīmīgu stimulu ES un NATO efektīvākai sadarbībai;

19.  norāda, ka pēc Brexit 80 % no NATO izdevumiem aizsardzības jomā nodrošinās trešās valstis un trīs no četriem bataljoniem austrumos vadīs trešās valstis;

20.  mudina ES un NATO organizēt regulāras stratēģiskā līmeņa mācības, kurās piedalītos abu organizāciju augstākā politiskā līmeņa vadības pārstāvji; šajā saistībā atzinīgi vērtē Igaunijā notikušās mācības EU CYBRID 2017, kas bija pirmās ES mācības, kurās piedalījās NATO ģenerālsekretārs;

Galvenās sadarbības jomas

21.  norāda, ka drošības draudiem tagad ir hibrīdāks un netradicionālāks raksturs un ka to novēršanai ir nepieciešama starptautiska sadarbība; aicina ES un NATO vēl vairāk attīstīt izturētspēju un izveidot vienotu hibrīddraudu situācijas apzināšanos; mudina ES un NATO koordinēt savus mehānismus reaģēšanai krīzes situācijās, lai nodrošinātu saskaņotu reakciju uz hibrīddraudiem; atzinīgi vērtē to, ka NATO ģenerālsekretārs un PV/AP nesen kopīgi atklāja Helsinkos bāzēto izcilības centru hibrīddraudu jautājumos, un mudina ES dalībvalstis veidot izcilības centrus hibrīddraudu jautājumos, par paraugu ņemot centru Helsinkos; šajā saistībā atzinīgi vērtē atsevišķi rīkotās, taču vienlaikus notikušās mācības PACE17 un CMX17, kuras notika 2017. gadā un kuru laikā ES un NATO personāls pārbaudīja to attiecīgās procedūras, lai paziņotu un izplatītu informāciju imitētu progresējošu hibrīddraudu gadījumā; atzinīgi vērtē rietumu sabiedroto saskaņoto rīcību, reaģējot uz iespējamo Krievijas ķīmisko uzbrukumu Apvienotajā Karalistē;

22.  uzskata, ka gaidāmajā ES un NATO kopīgajā deklarācijā būtu atzinīgi jānovērtē gūtais progress un jāaicina konkrēti īstenot visus priekšlikumus, ko pieņēmušas abas organizācijas; uzskata, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai īstenotu jau uzņemtās daudzās saistības;

23.  šajā saistībā uzskata, ka iniciatīvām stiprināt aizsardzības Eiropu ir jārada labums abām organizācijām, tādējādi stiprinot ES dalībvalstu stratēģisko autonomiju un radot spēju īstenot kopīgus militārus intervences pasākumus ticamā veidā; atgādina, ka šīs iniciatīvas papildina NATO iniciatīvas;

24.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka tiek īstenoti tādi principi kā iekļautība, savstarpīgums un abu organizāciju lēmumu pieņemšanas autonomijas pilnīga ievērošana, kā to paredz Padomes 2017. gada 5. decembra secinājumi;

25.  atzinīgi vērtē veiksmīgās krīžu pārvarēšanas mācības, kuras vienlaikus un saskaņoti notika 2017. gadā un nodrošināja lietderīgu paraugprakšu apmaiņas platformu; ar nepacietību gaida iespēju izskatīt gūto pieredzi, kā arī turpināt kopējās ES un NATO apmācības, tostarp ES vadītās apmācības, kas ir paredzētas 2018. gadā;

26.  norāda, ka abu organizāciju pašreizējās slepenās informācijas apmaiņas procedūras joprojām ir apgrūtinošas un neefektīvas; uzskata, ka abām organizācijām ir vienas un tās pašas problēmas un netiešā veidā tās kopīgi saskarsies ar sekām; uzskata, ka veidojot savstarpēju uzticēšanos, jāuzlabo sadarbība slepenās informācijas apmaiņā un izlūkdatu analīzē, kā arī terorisma apkarošanas jomā; uzsver, ka ES ir jāpalielina savas spējas, nodrošinot lielākai daļai ES personāla drošības pielaidi un mērķtiecīgas mācības darbam ar slepenu informāciju, kā arī veicot investīcijas drošās komunikācijās; uzskata, ka, sekmējot savstarpību un principu dalīties ar būtiski informāciju tikai tad, ja tas vajadzīgs, varētu sniegt labumu abu organizāciju misijām un operācijām; uzskata, ka paralēlo un saskaņoto izlūkdatu novērtēšanu varētu izmantot, lai kopīgi efektīvāk apkarotu hibrīddraudus;

27.  aicina ES un NATO uzlabot sadarbību stratēģiskajā komunikācijā, tostarp stiprinot partnerattiecības starp NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) Stratēģiskās komunikācijas nodaļu;

28.  atzinīgi vērtē jauno ES Hibrīddraudu analīzes vienību un tās mijiedarbību ar NATO Hibrīddraudu analīzes vienību, daloties ar informāciju par situācijas izpratni un potenciālo hibrīddraudu analīzi;

29.  pauž pārliecību, ka kiberdrošības jomā izšķiroša nozīme ir sadarbībai un informācijas apmaiņai un tās kopīgai izmantošanai, un atzīst panākumus, kas gūti šajā jomā; uzsver, ka nepieciešams uzlabot kiberincidentu novēršanu, atklāšanu un reaģēšanu uz tiem; aicina abas organizācijas saskaņot savas uzraudzības darbības un vajadzības gadījumā apmainīties ar kiberdrošības datiem, tādā veidā sekmējot ES un NATO izlūkošanas darbu; mudina ES un NATO uzlabot operatīvo sadarbību un koordināciju un sekmēt sadarbspēju, apmainoties ar paraugpraksi par līdzekļiem, metodēm un procesiem, kas tiek izmantoti saistībā ar kiberuzbrukumiem; uzskata, ka ES un NATO informācijas apmaiņas palielināšana ir prioritāte, lai varētu atklāt visus par kiberuzbrukumiem atbildīgos avotus un īstenotu attiecīgas tiesiskas darbības; uzskata, ka ir svarīgi arī saskaņot apmācības pasākumus un sadarboties pētniecības un tehnoloģiju (R&T) jautājumos kiberjomā; atzinīgi vērtē ES datorapdraudējumu reaģēšanas vienības un NATO datordrošības incidentu reaģēšanas spēju vienošanos; uzskata, ka Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) jaunajās pilnvarās iekļautās jaunās darbības attiecībā uz sadarbību kiberaizsardzības jomā var piesaistīt NATO interesi;

30.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt jūrniecības spēju veidošanas centienu papildināmību un novērst nevajadzīgu dublēšanos, lai efektīvāk nodrošinātu jūras satiksmes drošību; atzinīgi vērtē ES un NATO operatīvās sadarbības un koordinācijas uzlabošanos, tostarp informācijas apmaiņu par situācijas izpratni, pamatojoties uz Vidusjūras reģionā un Āfrikas ragā gūto pieredzi, tādējādi meklējot turpmākas iespējas savstarpējam loģistikas atbalstam un abu organizāciju personāla informācijas apmaiņai par operatīvo darbību, tostarp rīcību, kas saistīta ar neatbilstīgu migrāciju;

31.  atzinīgi vērtē taktiskās un operatīvās sadarbības uzlabošanu, izmantojot arī tiešu saikni starp NATO sabiedroto Jūras spēku pavēlniecību un Frontex, kā arī starp NATO operāciju „Sea Guardian“ un EUNAVFOR MED operāciju SOPHIA, palīdzot ES un tās misijām ierobežot neatbilstīgu migrāciju un apkarot nelikumīgas tirdzniecības tīklus, tostarp nelikumīgu ieroču tirdzniecību; norāda, ka NATO pēc pieprasījuma var sniegt loģistikas atbalstu un citas spējas, piemēram, degvielas uzpildīšanu jūrā un medicīnisko atbalstu; norāda, ka tas attiecināms arī uz veiksmīgo ES un NATO sadarbību, īstenojot operāciju „Ocean Shield“ un EUNAVFOR ATALANTA, lai cīnītos pret pirātismu pie Āfrikas raga;

32.  mudina sasniegt vēl lielāku ES un NATO sinerģiju šajā jomā un panākt uzlabojumus, īpaši izlūkošanas, novērošanas un rekognoscēšanas (ISR) centienos;

33.  atkārto, ka ES iniciatīvām, kuru mērķis ir stiprināt Eiropas drošību un aizsardzību, vajadzētu palīdzēt arī nodrošināt, ka tās ES dalībvalstis, kuras ir NATO locekles, pilda savas NATO saistības; uzskata, ka dalība gan ES, gan arī NATO nedrīkst kaitēt nevienai valstij; tāpat uzsver arī to, ka, ja konkrētas ES dalībvalstis nav NATO locekles, tas nenozīmē, ka tām ir savādāki pienākumi Eiropas aizsardzības savienībā; uzsver, ka ES dalībvalstīm ir jāspēj uzsākt autonomas militāras misijas arī tad, ja NATO nevēlas rīkoties, vai gadījumos, kad piemērotāka ir ES rīcība;

34.  atzinīgi vērtē pastāvīgo NATO locekļu tendenci palielināt aizsardzības finansējumu; mudina visas ES dalībvalstis, kuras ir arī NATO locekles, panākt ievērojamu progresu, lai izdevumiem aizsardzības jomā paredzētu 2 % no IKP un 20 % no šā finansējuma novirzītu būtiska jauna aprīkojuma iegādei; uzskata, ka ES dalībvalstīm, kuras apņēmušās ievērot NATO pamatnostādnes par izdevumiem aizsardzības jomā, būtu jāapsver iespēja konkrētu summu līdz 20 % no pamatnostādnē par iepirkumu noteiktā finansējuma paredzēt pētniecībai un attīstībai, lai nodrošinātu obligāto izdevumu minimumu inovācijām, kas savukārt var veicināt tehnoloģiju pārnesi uz civilo nozari;

35.  atgādina ES un NATO kopīgās Varšavas deklarācijas aicinājumu locekļiem veicināt stabilāku aizsardzības rūpniecību un paplašināt pētniecību aizsardzības jomā; pauž stingru pārliecību, ka ES un NATO dalībvalstīm ir jāsadarbojas un jāmeklē sinerģijas, lai stiprinātu un attīstītu savu tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi, kas ļautu īstenot spēju prioritātes, īpaši izmantojot koordinēto ikgadējo pārskatu par aizsardzību un NATO aizsardzības plānošanas procesu; uzskata, ka abām organizācijām ir svarīgi noteikt par stratēģisku prioritāti efektīvu un līdzsvarotu transatlantisku aizsardzības sadarbību tehnoloģiju un rūpniecības jomā; atbalsta pasākumus, kas paredzēti saskaņā ar EAF, lai atbalstītu kopīgu pētniecību un Eiropas spēju attīstību; uzskata, ka lielākas saistības pētniecības un spēju plānošanas jomā var nodrošināt augstāku efektivitāti;

36.  atkārto, ka jānodrošina rezultātu un termiņu saskaņotība starp ES koordinēto ikgadējo pārskatu par aizsardzību, Spēju attīstības plānu un attiecīgajiem NATO procesiem, tādiem kā NATO aizsardzības plānošanas process; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka ES un NATO starptautiskās spēju veidošanas iniciatīvas papildina un pastiprina viena otru; uzsver, ka spējas, ko izmanto KDAP un kas attīstītas PESCO ietvaros, joprojām ir dalībvalstu spējas, un tās šīs spējas var darīt pieejamas citām struktūrām;

37.  uzsver, ka ES un NATO ir ciešā sadarbībā jānovērš fiziskie un juridiskie šķēršļi militārā personāla un aktīvu ātrai un straujai kustībai ES teritorijā un ārpus tās, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu netraucētu aprīkojuma un spēku kustību visā Eiropā, īpaši tādas izšķirīgas infrastruktūras kā ceļu, tiltu un dzelzceļa izmantojamību, sevišķi īstenojot rīcības plānu, ko ierosināja AP/PV un Komisija, pamatojoties uz ES dalībvalstu izstrādāto ceļvedi Eiropas Aizsardzības aģentūras darbības ietvaros; mudina ES dalībvalstis ātri rīkoties un izmantot līdz šim sniegtās iespējas; uzsver, ka nepieciešamas saderīgas aizsardzības spējas, kas veicinātu visu ES un NATO militāro spēku izvietošanu un sadarbību; iesaka ES un NATO risināt jautājumu par NATO locekļu, kuras nav ES dalībvalstis, spēku mobilitāti Eiropas teritorijā;

38.  uzskata, ka arī turpmāk nepieciešams ES un NATO kopīgs darbs, lai palielinātu abu organizāciju kaimiņvalstu un partnervalstu izturētspēju, aizsardzību un drošību; pauž stingru atbalstu tam, ka palīdzība kaimiņvalstīm un partnervalstīm, lai veidotu to spējas un palielinātu izturētspēju, ietverot terorisma apkarošanu, stratēģisko komunikāciju, kiberaizsardzību, munīcijas glabāšanu un drošības sektora reformas, ir kopējs mērķis, īpaši trijās izmēģinājuma projekta valstīs (Bosnijā un Hercegovinā, Moldovā un Tunisijā);

39.  atgādina, ka gan Eiropas Savienības, gan arī NATO interesēs ir risināt drošības jautājumus Rietumbalkānu valstīs un ES kaimiņvalstīs un sadarboties konkrētos reģionos; atzinīgi vērtē ES un NATO centienus sniegt politisku un praktisku atbalstu Rietumbalkānu, Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstīm; iesaka dalībvalstīm turpināt šos centienus, lai nodrošinātu pastāvīgu demokrātisku attīstību un reformu drošības jomā; uzsver, ka ES un NATO un Rietumbalkānu valstu sadarbībai ir ļoti būtiska nozīme, lai novērstu visa kontinenta drošības apdraudējumus;

40.  uzsver, cik svarīgi ir principi, kas paredzēti Vīnes dokumentā, jo īpaši atvērtības un pārredzamības princips; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES un NATO militāro mācību un kopīgo mācību atvērtību starptautiskajiem novērotājiem;

41.  atkārto, ka KDAP un NATO misijās būtiska nozīme ir sievietēm, jo īpaši risinot jautājumus saistībā ar sievietēm un bērniem konfliktu skartajās teritorijās; atzinīgi vērtē to, ka gan ES, gan arī NATO ir atzinušas šo sieviešu būtisko nozīmi; iesaka ES un NATO aktīvi veicināt dzimumu pārstāvību savās struktūrās un operācijās;

42.  uzsver, ka ES jānodrošina ciešas attiecības drošības un aizsardzības jomā ar Apvienoto Karalisti pēc Brexit, atzīstot, ka Apvienotā Karaliste arī turpmāk būs vadošā ieguldītāja Eiropas aizsardzības jomā gan kā NATO locekle, gan arī kā Eiropas valsts, lai gan tā vairs nebūs ES dalībvalsts;

o
o   o

43.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, NATO ģenerālsekretāram, ES aģentūrām drošības un aizsardzības jomās, ES dalībvalstu valdībām un nacionālajiem parlamentiem un NATO Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 58, 15.2.2018., 109. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0435.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0440 un P8_TA(2017)0492.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0503 un P8_TA(2017)0493.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0092.


Kiberaizsardzība
PDF 472kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. jūnija rezolūcija par kiberaizsardzību (2018/2004(INI))
P8_TA(2018)0258A8-0189/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija, 2016. gada 15. decembra, 2017. gada 9. marta, 2017. gada 22. jūnija, 2017. gada 20. novembra un 2017. gada 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 7. jūnija paziņojumu “Pārdomu dokuments par Eiropas aizsardzības nākotni” (COM(2017)0315),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 7. jūnija paziņojumu “Eiropas Aizsardzības fonda izveide” (COM(2017)0295),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu “Eiropas Aizsardzības rīcības plāns” (COM(2016)0950),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 7. februāra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa (JOIN(2013)0001),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 13. septembra darba dokumentu “ES 2013. gada kiberdrošības stratēģijas novērtējums” (SWD(2017)0295),

–  ņemot vērā 2014. gada 18. novembra ES kiberaizsardzības politikas satvaru,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 10. februāra secinājumus par kiberdiplomātiju,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par sistēmu kopīgai ES diplomātiskai reakcijai uz ļaunprātīgām kiberaktivitātēm (“kiberdiplomātijas instrumentu kopums”),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 13. septembr kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Noturība, novēršana un aizsardzība, veidojot Eiropas Savienībai stipru kiberdrošību” (JOIN(2017)0450),

–  ņemot vērā Tallinas otro rokasgrāmatu par starptautisko tiesību piemērošanu kiberoperācijām(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā(2),

–  ņemot vērā darbu, ko veic Globālā kibertelpas stabilitātes komisija,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu “Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 6. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Kopīgs regulējums hibrīddraudu apkarošanai ― Eiropas Savienības reakcija” (JOIN(2016)0018),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par cīņu pret kibernoziedzību(3),

–  ņemot vērā Eiropadomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo deklarāciju, kopīgo priekšlikumu kopumu par kopīgās deklarācijas īstenošanu, ko ES un NATO Padomes apstiprināja 2016. gada 6. decembrī un 2017. gada 5. decembrī, un 2017. gada 14. jūnijā un 5. decembrī pieņemtos progresa ziņojumus par to īstenošanu,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kiberdrošību un kiberaizsardzību(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības savienību(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 13. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ENISA — ES Kiberdrošības aģentūru — un Regulas (ES) Nr. 526/2013 atcelšanu un par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kiberdrošības sertifikāciju (“Kiberdrošības akts”) (COM(2017)0477),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(6),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0189/2018),

A.  tā kā kiberdraudi un kiberuzbrukumi, kā arī hibrīddraudi un hibrīduzbrukumi rada nopietnu apdraudējumu ES, tās dalībvalstu un iedzīvotāju drošībai, aizsardzībai, stabilitātei un konkurētspējai; tā kā kiberaizsardzībai noteikti piemīt gan militārā, gan arī civilā dimensija;

B.  tā kā ES un tās dalībvalstis saskaras ar vēl nepieredzētu apdraudējumu, ko rada politiski motivēti valstu sponsorēti kiberuzbrukumi, kā arī kibernoziedzība un terorisms;

C.  tā kā kibertelpa ir plaši atzīta par piekto militāro spēku darbības telpu, kas nodrošina iespēju attīstīt kiberaizsardzības spējas; tā kā notiek debates par to, vai kibertelpa būtu jāatzīst par piekto karadarbības telpu;

D.  tā kā savstarpējās aizsardzības klauzula LES 42. panta 7. punktā paredz savstarpēju pienākumu sniegt atbalstu un palīdzību ar visiem valstu rīcībā esošajiem līdzekļiem, ja kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā; tā kā šī klauzula neskar dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes; tā kā LESD 222. pantā iekļautā solidaritātes klauzula papildina savstarpējās aizsardzības klauzulu un paredz, ka ES dalībvalstīm ir pienākums darboties kopīgi, ja kāda dalībvalsts ir cietusi teroristu uzbrukumā vai arī dabas vai cilvēku izraisītā katastrofā; tā kā solidaritātes klauzula ietver gan civilo, gan arī militāro struktūru izmantošanu;

E.  tā kā, neraugoties uz to, ka kiberaizsardzība joprojām ir dalībvalstu pamatkompetence, Eiropas Savienībai ir svarīga nozīme, nodrošinot platformu Eiropas līmeņa sadarbībai, kā arī nodrošinot to, ka šie jaunie centieni jau no paša sākuma tiek rūpīgi koordinēti starptautiskā līmenī un transatlantiskās drošības struktūras satvarā, lai izvairītos no trūkumiem un neefektivitātes, kas ir raksturīga daudzām tradicionālām iniciatīvām aizsardzības jomā; tā kā mums ir jādara vairāk, nevis tikai jāuzlabo sadarbība un koordinēšana; tā kā ir jānodrošina efektīva pretošanās, uzlabojot ES spēju atklāt un atturēt kiberuzbrukumus un aizsargāties pret tiem; tā kā efektīvas kiberdrošības panākšanai Eiropas Savienībā ir nepieciešama kiberaizsardzība un kiberatturēšana, vienlaikus nodrošinot to, lai valstis, kas pret uzbrukumiem sagatavojušās vājāk, nekļūtu par vieglu mērķi kiberuzbrukumiem, un tā kā stabilai kiberaizsardzībai būtu jākļūst par KDAP un Eiropas aizsardzības savienības izveides elementu; tā kā pastāvīgi trūkst augsti kvalificētu kiberaizsardzības speciālistu; tā kā bruņoto spēku aizsardzības pret kiberuzbrukumiem cieša koordinēšana ir nepieciešams elements efektīvas KDAP izveidē;

F.  tā kā ES dalībvalstis bieži vien tiek pakļautas kiberuzbrukumiem, ko pret civiliem un militāriem mērķiem izvērš naidīgi un bīstami valsts un nevalstiskie dalībnieki; tā kā pašreizējās neaizsargātības cēlonis galvenokārt ir Eiropas aizsardzības stratēģiju un spēju sadrumstalotība, kas ļauj ārvalstu izlūkošanas aģentūrām atkārtoti izmantot vājās vietas Eiropas drošībai būtisku IT sistēmu un tīklu drošībā; tā kā dalībvalstu valdības bieži vien savlaicīgi neinformē attiecīgās ieinteresētās personas, lai tās varētu novērst vājās vietas savos produktos un pakalpojumos; tā kā šo uzbrukumu dēļ ir steidzami jāpastiprina un jāpilnveido Eiropas ofensīvās un defensīvās spējas civilajā un militārajā līmenī, lai nepieļautu to, ka kiberincidenti rada pārrobežu ietekmi ekonomikas un sociālajā jomā;

G.  tā kā kibertelpā robeža starp civilajām un militārajām darbībām kļūst arvien neskaidrāka;

H.  tā kā daudzi kiberincidenti notiek tādēļ, ka privātā un publiskā tīkla infrastruktūra nav pietiekami elastīga un noturīga, datubāzes ir vāji aizsargātas vai nodrošinātas un informācijas kritiskajā infrastruktūrā pastāv citi trūkumi; tā kā tikai dažas dalībvalstis uzņemas atbildību par savu tīklu un informācijas sistēmu un saistīto datu aizsardzību, uzskatot to par savu attiecīgo rūpības pienākumu daļu, un tas izskaidro, kāpēc kopumā trūkst ieguldījumu apmācībā un modernās drošības tehnoloģijās un kāpēc nav izstrādātas atbilstīgas pamatnostādnes;

I.  tā kā tiesības uz privātumu un datu aizsardzību ir paredzētas ES Pamattiesību hartā un LESD 16. pantā un tā kā minētās tiesības reglamentē ES Vispārīgā datu aizsardzības regula, kas stājās spēkā 2018. gada 25. maijā;

J.  tā kā aktīva un efektīva kiberpolitika ir tāda politika, kas spēj atturēt pretiniekus, kā arī iznīcināt viņu spējas un novērst un mazināt viņu spēju uzbrukt;

K.  tā kā vairāki teroristu grupējumi un organizācijas izmanto kibertelpu kā zemu izmaksu risinājumu, lai vervētu dalībniekus, sekmētu radikalizāciju un izplatītu teroristu propagandu; tā kā teroristu grupējumi, nevalstiskie dalībnieki un starptautiski noziedzīgi tīkli izmanto kiberoperācijas nolūkā anonīmi piesaistīt finansējumu, vākt izlūkošanas datus un izstrādāt kiberieročus, lai īstenotu kiberterorisma kampaņas ar mērķi traucēt un kaitēt kritiskās infrastruktūras darbībai vai iznīcināt to, kā arī veikt uzbrukumus finanšu sistēmām un īstenot citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas iedzīvotāju drošību;

L.  tā kā kiberatturēšana un Eiropas bruņoto spēku un kritiskās infrastruktūras kiberaizsardzība ir kļuvusi par svarīgu jautājumu debatēs par aizsardzības modernizāciju, Eiropas kopējiem centieniem aizsardzības jomā, bruņoto spēku un to īstenotu operāciju turpmāku attīstību un Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju;

M.  tā kā vairākas dalībvalstis ir ieguldījušas ievērojamus līdzekļus kiberdrošības pavēlniecību izveidē un to nodrošināšanā ar pietiekamu personālu, šādi cenšoties risināt jaunos uzdevumus un uzlabot kibernoturību, taču vēl ir daudz darāmā, jo kļūst arvien grūtāk pretoties kiberuzbrukumiem dalībvalstu līmenī; tā kā atšķiras ofensīvā un defensīvā līmeņa pilnvaras, kas tiek piešķirtas katras dalībvalsts kiberdrošības pavēlniecībai; tā kā valda plašas atšķirības starp citām dalībvalstu kiberaizsardzības struktūrām un bieži vien joprojām vērojama sadrumstalotība; tā kā kiberaizsardzība un kiberatturēšana ir darbības, ko vislabāk var īstenot kopīgiem spēkiem Eiropas līmenī un sadarbībā ar mūsu partneriem un sabiedrotajiem, jo tās darbības jomā nepastāv ne valstu, ne organizāciju noteiktas robežas; tā kā pastāv cieša saikne starp kiberdrošību militārajā un civilajā jomā un tādēļ ir nepieciešams panākt lielāku sinerģiju civilo un militāro speciālistu darbībās; tā kā privātiem uzņēmumiem ir ievērojama pieredze šajā jomā un tie uzdod būtiskus jautājumus par pārvaldību un drošību un par valstu spēju aizsargāt savus iedzīvotājus;

N.  tā kā, ņemot vērā nespēju savlaicīgi reaģēt uz izmaiņām kiberdrošības jomā, ir steidzami nepieciešams uzlabot ES kiberaizsardzības spējas; tā kā reaģēšanas ātrums un atbilstīga reaģēšanas gatavība ir pamatelementi, ar kuriem šajā jomā tiek panākta drošība;

O.  tā kā gan pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO), gan Eiropas Aizsardzības fonds (EAF) ir jaunas iniciatīvas, kurām piemīt nepieciešamās spējas veidot ekosistēmu, kas var piedāvāt iespējas MVU un jaunuzņēmumiem, un veicināt sadarbības projektus kiberaizsardzības jomā, un kuras palīdzēs izstrādāt tiesisko regulējumu un veidot institucionālo satvaru;

P.  tā kā dalībvalstis, kas ir iesaistījušās PESCO, ir apņēmušās nodrošināt to, ka sadarbība kiberaizsardzības jautājumos, piemēram, informācijas apmaiņa, apmācība un operatīvais atbalsts, turpinās augt;

Q.  tā kā no PESCO septiņpadsmit projektiem divi projekti ir īstenoti kiberaizsardzības jomā;

R.  tā kā EAF ir jāatbalsta Eiropas aizsardzības nozares konkurētspēja pasaulē un novatoriskums, veicot ieguldījumus digitālajās tehnoloģijās un kibertehnoloģijās, kā arī piedāvājot līdzdalības iespējas MVU un jaunuzņēmumiem, lai sekmētu viedo risinājumu attīstību;

S.  tā kā Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) ir sākusi virkni projektu, lai reaģētu uz dalībvalstu vajadzībām pēc kiberaizsardzības spēju attīstības, tostarp tādus izglītības un apmācības projektus kā “Kiberaizsardzības apmācības un mācību koordinācijas platforma” (CD TEXP), “Kiberaizsardzības apmācības un mācību atbalsta pieprasījuma apkopošana privātajā sektorā” (DePoCyTE) un kiberpoligonu projekts;

T.  tā kā tiek īstenoti arī citi ES projekti par situācijas apzināšanu, ļaunprogrammatūras atklāšanu un informācijas apmaiņu (Ļaunprogrammatūras informācijas apmaiņas platforma (MISP) un Vairāku dalībnieku sistēma uzlabotai pastāvīgu draudu atklāšanai (MASFAD));

U.  tā kā kiberaizsardzības jomā ir būtiski nepieciešama spēju veidošana un apmācība un vajadzība pēc tām turpina pieaugt un tā kā uz šīm vajadzībām visefektīvāk var reaģēt, sadarbojoties ES un NATO līmenī;

V.  tā kā KDAP misijas un operācijas tāpat kā visas mūsdienu organizatoriskās struktūras ir lielā mērā atkarīgas no funkcionējošām IT sistēmām; tā kā kiberdraudi KDAP misijām un operācijām var pastāvēt dažādos līmeņos — no taktiskā līmeņa (KDAP misijas un operācijas) un operatīvā līmeņa (ES tīkli) līdz plašākas globālās IT infrastruktūras līmenim;

W.  tā kā vadības un kontroles sistēmas, informācijas apmaiņa un loģistika ir balstīta uz klasificētām un neklasificētām IT infrastruktūrām, jo īpaši taktiskā un operatīvā līmenī; tā kā šīs sistēmas ir pievilcīgs mērķis ļaunprātīgām personām, kas cenšas rast veidus, kā uzbrukt misijām; tā kā kiberuzbrukumi var būtiski ietekmēt ES infrastruktūru; tā kā kiberuzbrukumiem, jo īpaši tiem, kas vērsti pret ES energoinfrastruktūru, būtu smagas sekas un tādēļ pret tiem ir jāaizsargājas;

X.  tā kā valda izpratne par to, ka kiberaizsardzība būtu jāņem vērā visos KDAP misiju un operāciju plānošanas procesa posmos, ka tā ir pastāvīgi jāuzrauga un ka ir jānodrošina pienācīgu spēju pieejamība, lai to pilnībā integrētu misiju plānošanā un pastāvīgi sniegtu svarīgu nepieciešamo atbalstu;

Y.  tā kā Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas (EDAK) tīkls ir vienīgā struktūra, kas Eiropā nodrošina apmācību KDAP struktūrām, misijām un operācijām; tā kā saskaņā ar pašreizējiem plāniem tās loma ar kiberdrošību saistītu Eiropas mācību spēju apkopošanā būtu ievērojami jāpalielina;

Z.  tā kā 2016. gada NATO samita laikā pieņemtajā Varšavas deklarācijā kibertelpa tika atzīta par darbības telpu, kurā NATO sevi jāaizsargā tikpat efektīvi kā gaisā, uz sauszemes un jūrā;

AA.  tā kā ES un NATO ir veicinājušas dalībvalstu kiberaizsardzības spēju uzlabošanu, īstenojot pētniecības projektus divējāda lietojuma jomā, kurus koordinē Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) un NATO, un ar Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) atbalstu uzlabojot dalībvalstu kibernoturību;

AB.  tā kā 2014. gadā NATO iekļāva kiberdrošības operācijas savā kolektīvajā aizsardzībā, bet 2016. gadā atzina kibertelpu par vienu no darbības jomām līdztekus darbībai uz sauszemes, gaisā un jūrā; tā kā ES un NATO ir partneres, kas, veidojot kibernoturību un kiberaizsardzības spējas, viena otru papildina; tā kā kiberdrošība un kiberaizsardzība jau ir viens no abu organizāciju sadarbības spēcīgākajiem pīlāriem un nozīmīga joma, kurā abām organizācijām ir unikālas spējas; tā kā ES un NATO 2016. gada 8. jūlija kopīgajā deklarācijā abas vienojās par plašu sadarbības programmu; tā kā četri no 42 priekšlikumiem attiecībā uz ciešāku sadarbību ir saistīti ar kiberdrošību un kiberaizsardzību, savukārt citi priekšlikumi attiecas uz hibrīddraudu novēršanu plašākā nozīmē; tā kā šos priekšlikumus papildina vēl viens priekšlikums attiecībā uz kiberdrošību un kiberaizsardzību, kas tika iesniegts 2017. gada 5. decembrī;

AC.  tā kā ANO valdības ekspertu grupa informācijas drošības jautājumos (UNGGE) ir beigusi pēdējo apspriežu kārtu; tā kā, kaut arī tai 2017. gadā neizdevās pieņemt saskaņotu ziņojumu, joprojām ir spēkā 2015. un 2013. gada ziņojumi, cita starpā atzinums par to, ka miera un stabilitātes uzturēšanai un atklātas, drošas, mierīgas un pieejamas IKT vides veicināšanai ir piemērojamas un ir svarīgas starptautiskās tiesības un jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti;

AD.  tā kā nesen izveidotā sistēma kopīgai ES diplomātiskai reakcijai uz ļaunprātīgām kiberaktivitātēm jeb kiberdiplomātijas instrumentu kopums, kura mērķis ir pilnveidot ES un dalībvalstu spējas, lai ietekmētu potenciālo agresoru rīcību, paredz KĀDP satvarā izmantot samērīgus pasākumus, tostarp ierobežojošus pasākumus;

AE.  tā kā dažādas valstis, tostarp Krievija, Ķīna un Ziemeļkoreja, un nevalstiski dalībnieki, tostarp organizētās noziedzības grupējumi, kurus iedvesmo, algo vai sponsorē valstis, drošības aģentūras vai privātuzņēmumi, cenšoties sasniegt politiskus, ekonomiskus vai drošības mērķus, ir iesaistījušies ļaunprātīgās kiberdarbībās, kurās ietilpst uzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai, kiberspiegošana un ES iedzīvotāju masveida novērošana, dezinformācijas kampaņu atbalstīšana un ļaunprogrammatūras (Wannacry, NotPetya u. c.) izplatīšana, interneta pieejamības un IT sistēmu darbības ierobežošana; tā kā šādas darbības tiek veiktas, neņemot vērā un pārkāpjot starptautiskās tiesības, cilvēktiesības un ES pamattiesības un apdraudot drošību, sabiedrisko kārtību un ES stratēģisko autonomiju, un tādēļ uz to būtu jāreaģē kopīgi ES līmenī, piemēram, izmantojot ES kopīgas diplomātiskās reakcijas satvaru, tostarp ES kiberdiplomātijas instrumentu kopumā paredzētos ierobežojošos pasākumus, piemēram, ja iesaistīti privāti uzņēmumi — naudas sodus un ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi iekšējam tirgum;

AF.  tā kā šādi plaša mēroga uzbrukumi IKT infrastruktūrai līdz šim ir veikti vairākas reizes, tostarp pret Igauniju 2007. gadā, Gruziju 2008. gadā un patlaban gandrīz katru dienu tiek vērsti pret Ukrainu; tā kā ofensīvas kiberspējas arī pret ES un NATO dalībvalstīm tiek izmantotas vēl nepieredzētā apmērā;

AG.  tā kā kiberdrošības tehnoloģijas, kas ir izmantojamas gan militārajā, gan civilajā jomā, ir divējāda lietojuma tehnoloģijas, kas sniedz daudz iespēju veidot civilo un militāro dalībnieku darbības sinerģiju vairākās jomās, piemēram, saistībā ar šifrēšanu un drošības un ievainojamības pārvaldības rīkiem, kā arī saistībā ar ielaušanās atklāšanas un novēršanas sistēmām;

AH.  tā kā kibertehnoloģiju attīstība turpmākajos gados ietekmēs tādas jaunas jomas kā mākslīgais intelekts, lietu internets, robotika un mobilās ierīces, un visas šīs jomas var arī ietekmēt aizsardzības nozari;

AI.  tā kā vairāku valstu izveidotās pavēlniecības kiberaizsardzības jomā var sniegt būtisku devumu svarīgu civilo infrastruktūru aizsardzībā un tā kā ar kiberaizsardzību saistītās zināšanas nereti ir tikpat noderīgas arī civilajā jomā,

Kiberaizsardzības un kiberatturēšanas spēju attīstība

1.  uzsver, ka kopīgai kiberaizsardzības politikai un ievērojamām kiberaizsardzības spējām vajadzētu būt vienam no pamatelementiem Eiropas aizsardzības savienības izveidē;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu saistībā ar kiberdrošības tiesību aktu kopumu, ar kuru tiktu uzlabota ES kibernoturība, kiberatturēšanas spēja un kiberaizsardzība;

3.  atgādina, ka kiberaizsardzība ietekmē gan militāro, gan civilo jomu un tas nozīmē, ka ir vajadzīga integrēta politikas pieeja un militāro un civilo ieinteresēto personu cieša sadarbība;

4.  prasa saskaņoti attīstīt kiberspējas visās ES iestādēs un struktūrās, kā arī dalībvalstīs, un nodrošināt vajadzīgos politiskos un praktiskos risinājumus, lai pārvarētu atlikušos politiskos, regulatīvos un organizatoriskos šķēršļus sadarbībai kiberaizsardzības jomā; uzskata, ka izšķiroša nozīme ir attiecīgo publiskā sektora ieinteresēto personu regulārai un efektīvai informācijas apmaiņai un sadarbībai kiberaizsardzības jomā ES un dalībvalstu līmenī;

5.  stingri uzsver, ka jaunizveidojamās Eiropas aizsardzības savienības satvarā jau no paša sākuma galvenā uzmanība būtu jāpievērš dalībvalstu kiberaizsardzības spējām un tās būtu pēc iespējas jāintegrē, lai nodrošinātu maksimālu efektivitāti; tādēļ mudina dalībvalstis cieši sadarboties savu kiberdrošības nozaru izveidē, izmantojot skaidras vadlīnijas un tādējādi sniedzot ieguldījumu procesā, ko koordinē Eiropas Komisija un EAA, lai labāk integrētu kiberaizsardzības struktūras dalībvalstīs, steidzami īstenotu iespējamos īstermiņa pasākumus un sekmētu specializēto zināšanu apmaiņu; uzskata, ka būtu jāizveido Eiropas kritiskās informācijas un infrastruktūras drošības tīkls; atzīst, ka spēcīgas attiecināšanas spējas ir nozīmīgs efektīvas kiberaizsardzības un kiberatturēšanas elements un ka efektīvas novēršanas nolūkā būtu nepieciešams veidot pamatīgu turpmāku tehnoloģisko zināšanu bāzi; mudina dalībvalstis palielināt finanšu un personāla resursus, jo īpaši datorkriminālistikas ekspertu skaitu, lai uzlabotu kiberuzbrukumu attiecināmību; uzsver, ka šāda sadarbība būtu jāīsteno arī, pastiprinot ENISA darbību;

6.  pieņem zināšanai to, ka daudzas dalībvalstis uzskata savas kiberaizsardzības spējas par valsts drošības stratēģijas pamatu un būtisku valsts suverenitātes daļu; tomēr uzsver, ka kibertelpas neierobežotības dēļ vienai atsevišķai dalībvalstij nav pa spēkam sasniegt tādu mērogu un zināšanu apmēru, kas vajadzīgs, lai izveidotu patiesi visaptverošus un efektīvus spēkus, ar kuriem tiek nodrošināta ES stratēģiskā autonomija kibertelpā, un tādēļ šis jautājums jārisina, visām dalībvalstīm pastiprināti un koordinēti reaģējot ES līmenī; šajā sakarībā norāda, ka ES un tās dalībvalstīm nav daudz laika šādu spēku izveidei un ka tām jārīkojas nekavējoties; ņem vērā, ka tādas ES iniciatīvas kā digitālais vienotais tirgus rada ES labas iespējas uzņemties vadošo lomu Eiropas kiberaizsardzības stratēģiju izveidē; atgādina, ka, attīstot kiberaizsardzību Eiropas līmenī, ir jāuzlabo Savienības pašaizsardzības spējas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ierosinājumu piešķirt pastāvīgas pilnvaras ENISA un stiprināt tās nozīmi;

7.  šajā sakarībā mudina dalībvalstis pēc iespējas labāk izmantot PESCO un EAF nodrošināto satvaru, lai ierosinātu sadarbības projektus;

8.  atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu veikto smago darbu kiberaizsardzības jomā; īpaši ņem vērā EAA projektus par kiberpoligoniem, kiberaizsardzības stratēģiskās pētniecības programmu un štābiem paredzētu, izvēršamu kibersituācijas apzināšanās komplektu izstrādi;

9.  atzinīgi vērtē divus kiberaizsardzības projektus, kas tiks uzsākti PESCO satvarā, proti ar kiberdraudiem un kiberincidentiem saistītas reaģēšanas informācijas apmaiņas platformu un kiberdraudu gadījumā īstenotas ātrās reaģēšanas vienību izveidi un savstarpējās palīdzības sniegšanu kiberdrošības jomā; uzsver, ka šie divi projekti ir vērsti uz aizsargājošu kiberpolitiku, kuras pamatā ir apmaiņa ar informāciju par kiberdraudiem, izmantojot dalībvalstu platformu un izveidojot kiberdraudu ātrās reaģēšanas vienību tīklu, kas radīs dalībvalstīm iespēju sniegt savstarpēju palīdzību, lai nodrošinātu augstāku kibernoturības līmeni un kopīgi atklātu, atpazītu un mazinātu kiberdraudus; aicina Komisiju un dalībvalstis balstīties uz PESCO projektu dalībvalstu kiberdraudu ātrās reaģēšanas vienību izveidei un projektu savstarpējās palīdzības sniegšanai kiberdrošības jomā, izveidojot Eiropas kiberdraudu ātrās reaģēšanas vienību, kurai tiktu uzdots koordinēt un atklāt kopīgus kiberdraudus un cīnīties pret tiem, atbalstot iesaistīto dalībvalstu centienus;

10.  konstatē, ka Eiropas spēja attīstīt kiberaizsardzības projektus ir atkarīga no kontroles pār tehnoloģijām, iekārtām, pakalpojumiem, datiem un datu apstrādi un paļaušanās uz uzticamām ieinteresētajām personām šajā nozarē;

11.  atgādina, ka viens no mērķiem pavēlniecību sistēmu viendabības uzlabošanā ir nodrošināt to, lai pavēlniecību aktīvi būtu savietojami ar to NATO valstu aktīviem, kuras nav ES valstis, un ad hoc partneru aktīviem, un garantēt raitu informācijas apmaiņu, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu, un saglabāt kontroli pār informāciju kiberriska apstākļos;

12.  iesaka rast veidus, kā papildināt NATO viedās aizsardzības projektus (piemēram, daudznacionālo kiberaizsardzības spēju attīstību, Ļaunprogrammatūras informācijas apmaiņas platformas (MISP) projektu un daudzpusējās kiberaizsardzības apmācības un mācību projektu (MNCDE&T));

13.  atzīst sasniegumus, kas gūti tādās jomās kā nanotehnoloģija, mākslīgais intelekts, lielie dati, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi un progresīvā robotika; mudina dalībvalstis un ES pievērst īpašu vērību tam, ka šīs jomas var izmantot naidīgas valstis un organizētās noziedzības grupējumi; aicina izstrādāt apmācību un attīstīt spējas, kas ļautu nodrošināt aizsardzību pret jaunām un sarežģītām noziedzības shēmām, piemēram, sarežģītu identitātes viltošanu un preču viltošanu;

14.  uzsver, ka ir vajadzīgi skaidrāki termini saistībā ar drošību kibertelpā, kā arī visaptveroša un integrēta pieeja un kopīgi centieni, lai novērstu kiberdraudus un hibrīddraudus un lai atklātu un izskaustu ekstrēmistu un noziedznieku patvēruma vietas tiešsaistē, stiprinot un veicinot informācijas apmaiņu starp ES un tādām ES aģentūrām kā Eiropols, Eurojust, EAA un ENISA;

15.  uzsver, ka arvien vairāk pieaug mākslīgā intelekta nozīme gan kiberpārkāpumu veikšanā, gan arī kiberaizsardzībā; mudina ES un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šai jomai, gan veicot pētījumus, gan praktiski veidojot savas kiberaizsardzības spējas;

16.  stingri uzsver to, ka, vēršoties plašumā gan bruņoto, gan civilo bezpilota lidaparātu izmantošanai, būtu jāveic papildu pasākumi, lai mazinātu to iespējamo neaizsargātību pret kiberdraudiem;

KDAP misiju un operāciju kiberaizsardzība

17.  uzsver, ka kiberaizsardzība būtu uzskatāma par KDAP misiju un operāciju darbības uzdevumu un ka tā būtu jāiekļauj visos KDAP plānošanas procesos, lai nodrošinātu, ka kiberdrošība pastāvīgi tiek ņemta vērā plānošanas procesā, tādējādi mazinot neaizsargātību pret kiberdraudiem;

18.  atzīst, ka veiksmīgu KDAP misiju vai operāciju plānošanai gan operāciju štābos, gan pašā misijas pārstāvniecībā ir nepieciešamas ievērojamas specializētās zināšanas kiberaizsardzības jomā, kā arī droša IT infrastruktūra un tīkli, lai veiktu rūpīgu draudu novērtējumu un nodrošinātu pienācīgu aizsardzību šajā jomā; aicina EĀDD un dalībvalstis, kas nodrošina štābus KDAP operācijām, stiprināt specializētās zināšanas kiberaizsardzības jomā, kas tiek sniegtas ES misijām un operācijām; ņem vērā, ka ir robežas tam, cik labi KDAP misija var sagatavoties aizsardzībai kiberuzbrukumu gadījumos;

19.  uzsver, ka visu KDAP misiju un operāciju plānošanas laikā jāveic kiberdraudu situācijas rūpīgs izvērtējums; norāda, ka ENISA izstrādātā draudu klasifikācija nodrošina piemērotu matrici šāda izvērtējuma veikšanai; iesaka veidot KDAP operāciju štābu kibernoturības novērtēšanas spējas;

20.  īpaši atzīst to, ka ir svarīgi līdz nepieciešamajam minimumam samazināt KDAP misiju kiberpēdas un uzbrukuma laukumus (attack surfaces); mudina misiju plānotājus ņemt to vērā jau pašā plānošanas procesa sākumā;

21.  pieņem zināšanai EAA apmācības vajadzību analīzi, kas ļāvusi konstatēt būtiskus kiberaizsardzības prasmju un kompetenču trūkumus lēmumu pieņēmēju vidū ne tikai dalībvalstīs, un atzinīgi vērtē EAA iniciatīvas organizēt augstākā līmeņa lēmumu pieņēmēju mācības dalībvalstīs, lai atbalstītu KDAP misiju un operāciju plānošanu;

Izglītība un apmācība kiberaizsardzības jomā

22.  norāda, ka integrēta ES kiberaizsardzības izglītības un apmācības vide ievērojami samazinātu draudus, un aicina ES un dalībvalstis palielināt sadarbību izglītības, apmācības un mācību jomā;

23.  stingri atbalsta militārās jomas “Erasmus” programmu un citas kopīgas apmācības un apmaiņas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot dalībvalstu bruņoto spēku sadarbspēju un kopīgas stratēģiskās kultūras veidošanu, palielinot jauno militāristu apmaiņu, jo ir vajadzīga visu dalībvalstu un NATO sabiedroto sadarbspēja; tomēr uzskata, ka apmācības un izglītības apmaiņai kiberaizsardzības jomā jāsniedzas tālāk par šo iniciatīvu un jāaptver visu vecuma grupu militārais personāls visos līmeņos, kā arī studenti visos akadēmiskajos studiju centros, kuros ir izglītības programmas kiberdrošības jomā;

24.  uzsver, ka kiberaizsardzības jomā ir nepieciešams lielāks ekspertu skaits; aicina dalībvalstis veicināt civilo akadēmisko iestāžu un militāro akadēmiju sadarbību, lai novērstu šādu ekspertu trūkumu un radītu vairāk iespēju kiberaizsardzības izglītības un apmācības jomā un paredzētu vairāk resursu specializētai operatīvajai apmācībai kiberjomā, tostarp attiecībā uz mākslīgo intelektu; aicina militārās akadēmijas iekļaut kiberaizsardzības izglītību savās mācību programmās, tādējādi palīdzot palielināt KDAP misiju vajadzībām nepieciešamo kiberjomā talantīgo darbinieku kopumu;

25.  aicina visas dalībvalstis pietiekami un proaktīvi informēt un konsultēt uzņēmumus, mācību iestādes un iedzīvotājus par kiberdrošību un galvenajiem kiberdraudiem, kā arī veicināt to izpratni šajā jomā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē kiberdrošības rokasgrāmatas kā līdzekli, kas palīdzētu iedzīvotājiem un organizācijām īstenot labāku kiberdrošības stratēģiju, veicinātu izpratni par kiberdrošību un uzlabotu vispārējo kibernoturību;

26.  norāda — tā kā ir vajadzīgs lielāks skaits specializētu darbinieku, dalībvalstīm būtu jāliek uzsvars ne tikai uz kompetenta bruņoto spēku personāla atlasi, bet arī uz nepieciešamo speciālistu saglabāšanu;

27.  atzinīgi vērtē to, ka 11 Kiberpoligonu federācijas projekta dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Somija, Īrija, Latvija, Nīderlande, Portugāle un Zviedrija) īsteno pirmo no četriem kiberaizsardzības projektiem, kas sākti EAA apvienošanas un koplietošanas programmas satvarā; aicina pārējās dalībvalstis pievienoties šai iniciatīvai; aicina dalībvalstis veicināt virtuālās kiberaizsardzības apmācības un kiberpoligonu lielāku savstarpēju pieejamību; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jāņem vērā arī ENISA loma un specializētās zināšanas;

28.  uzskata, ka šādas iniciatīvas palīdzēs ES līmenī uzlabot izglītības kvalitāti kiberaizsardzības jomā, jo īpaši izveidojot plašas tehniskās platformas un ES ekspertu kopienu; uzskata, ka Eiropas bruņotie spēki var palielināt savu pievilcību, piedāvājot visaptverošu apmācību kiberaizsardzības jomā, lai piesaistītu un saglabātu talantīgus darbiniekus kiberdrošības jomā; uzsver nepieciešamību konstatēt gan dalībvalstu, gan ES iestāžu datorsistēmu trūkumus; atzīst, ka cilvēka kļūdas ir viens no visbiežāk atklātajiem kiberdrošības sistēmu trūkumiem, un tāpēc prasa veikt ES iestādēs strādājošā militārā un civilā personāla regulāru apmācību;

29.  aicina EAA izveidot kiberaizsardzības apmācības un mācību koordinācijas platformu (CD TEXP), lai pēc iespējas drīzāk sniegtu atbalstu Kiberpoligonu federācijai, galveno uzmanību pievēršot sadarbības stiprināšanai prasību saskaņošanas jomā, pētniecības un tehnoloģiju inovāciju veicināšanai kiberaizsardzības jomā un kopīgam atbalstam trešām valstīm, lai tās attīstītu spējas veidot noturību kiberaizsardzības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis papildināt šīs iniciatīvas, izveidojot mērķorientētu Eiropas kiberaizsardzības apmācības izcilības centru, lai nodrošinātu daudzsološāko kandidātu apmācību ekspertu vadībā, sniedzot iesaistītajām dalībvalstīm atbalstu kiberaizsardzības apmācības jomā;

30.  atzinīgi vērtē kiberaizsardzības izglītības, apmācības, mācību un izvērtēšanas platformas (ETEE) izveidi EDAK satvarā, lai uzlabotu dalībvalstīs mācību un izglītības iespējas;

31.  aicina veicināt apmaiņu situācijas apzināšanas jomā, rīkojot augsta līmeņa mācības kiberdrošības jomā un koordinējot attiecīgos spēju veidošanas centienus, lai panāktu labāku sadarbspēju un efektīvāku turpmāko uzbrukumu novēršanu un reaģēšanu uz tiem; prasa šādus projektus īstenot kopā ar NATO partneriem, ES dalībvalstu bruņotajiem spēkiem un citiem partneriem, kuriem ir plaša pieredze cīņā pret kiberuzbrukumiem, lai pilnveidotu operatīvo gatavību, kopīgas procedūras un standartus, ar kuru palīdzību būtu iespējams izvērst vispusīgu cīņu pret dažādiem kiberdraudiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES līdzdalību kiberdrošības mācībās, piemēram, kibernoziegumu un kiberaizsardzības mācībās (CODE);

32.  atgādina, ka kibertelpas noturības nolūkā ir jānodrošina nevainojama kiberhigiēna; aicina visas ieinteresētās personas publiskajā un privātajā sektorā regulāri rīkot kiberhigiēnas mācības visiem darbiniekiem;

33.  iesaka pastiprināt bruņoto spēku, policijas spēku un citu to dalībvalstu struktūru zināšanu un pieredzes apmaiņu, kas ir aktīvi iesaistītas cīņā pret kiberdraudiem;

ES un NATO sadarbība kiberaizsardzības jautājumos

34.  atkārtoti norāda, ka, pamatojoties uz kopīgām vērtībām un stratēģiskām interesēm, ES un NATO ir īpaša atbildība un spēja efektīvāk un ciešākā sadarbībā pievērsties aizvien lielāku kiberdrošības un kiberaizsardzības problēmu risināšanai, meklējot iespējamus savstarpējus papildinājumus, izvairoties no dublēšanās un atzīstot savu attiecīgo atbildību;

35.  aicina Padomi sadarbībā ar citām attiecīgajām ES iestādēm un struktūrām apsvērt iespējas pēc iespējas drīzāk sniegt Savienības līmeņa atbalstu, lai kibertelpu saskaņoti un ciešā sadarbībā ar NATO integrētu dalībvalstu militārajās doktrīnās;

36.  prasa īstenot tos pasākumus, par kuriem jau ir panākta vienošanās; prasa noteikt jaunas iniciatīvas, lai turpinātu ES un NATO sadarbību, ņemot vērā arī iespējas sadarboties NATO Kopējā kiberaizsardzības izcilības centra (CCD COE) un NATO Komunikāciju un informācijas akadēmijas satvarā, nosakot par šo iniciatīvu mērķi palielināt kiberaizsardzības apmācības spējas IT sistēmu un kibersistēmu jomā attiecībā gan uz programmatūru, gan aparatūru; ņem vērā, ka tas varētu ietvert dialogu ar NATO par ES iespēju pievienoties CCD COE, lai palielinātu papildināmību un sadarbību; atzinīgi vērtē to, ka nesen ir izveidots Eiropas Izcilības centrs hibrīddraudu novēršanai; mudina visas attiecīgās iestādes un sabiedrotos regulāri apspriest savas darbību, lai izvairītos no pārklāšanās un veicinātu saskaņotas pieejas piemērošanu kiberaizsardzībai; uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi, pamatojoties uz savstarpēju uzticēšanos, stimulēt ar kiberdraudiem saistītas informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un ar NATO;

37.  pauž pārliecību, ka pastiprināta ES un NATO sadarbība kiberaizsardzības jomā ir ļoti svarīga un noderīga, lai novērstu un atklātu kiberuzbrukumus un aizsargātos pret tiem; tādēļ aicina abas organizācijas palielināt operatīvo sadarbību un koordināciju un paplašināt kopīgos spēju veidošanas centienus, jo īpaši civilā un militārā kiberaizsardzības personāla kopīgas mācības un apmācību un dalībvalstu dalību NATO viedās aizsardzības projektos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES un NATO paplašinātu informācijas apmaiņu un tādējādi nodrošinātu kiberuzbrukumu oficiālu attiecināšanu un ierobežojošu sankciju piemērošanu tiem, kuri ir atbildīgi par kiberuzbrukumiem; mudina abas organizācijas ciešāk sadarboties arī saistībā ar krīzes pārvarēšanas aspektiem, kas saistīti ar kiberdrošību;

38.  atzinīgi vērtē koncepciju apmaiņu, lai kiberaizsardzības prasības un standartus integrētu misiju un operāciju plānošanā un īstenošanā nolūkā veicināt sadarbspēju, un pauž cerību, ka šīm darbībām sekos operatīvāka sadarbība, lai nodrošinātu attiecīgo misiju kiberaizsardzību un operatīvo pieeju sinhronizēšanu;

39.  atzinīgi vērtē ES iestāžu un aģentūru datorapdraudējumu reaģēšanas vienības (CERT-EU) un NATO datordrošības incidentu reaģēšanas spēju (NCIRC) vienošanos, kuras mērķis ir sekmēt informācijas apmaiņu, apgādes atbalstu, draudu kopīgus novērtējumus, personāla piesaisti un paraugprakses apmaiņu, lai nodrošinātu spēju reaģēt uz draudiem reāllaikā; uzsver, ka ir svarīgi stimulēt informācijas apmaiņu starp CERT-EU un NCIRC un strādāt pie tā, lai palielinātu uzticēšanos; norāda — tiek uzskatīts, ka CERT-EU rīcībā esošā informācija varētu būt noderīga pētījumu veikšanai kiberaizsardzības jomā un NATO vajadzībām un ka tādēļ būtu jāveic šīs informācijas apmaiņa, nodrošinot, ka pilnībā tiek piemēroti ES datu aizsardzības tiesību akti;

40.  atzinīgi vērtē abu organizāciju sadarbību kiberaizsardzības mācību organizēšanā; ņem vērā to, ka ES pārstāvji piedalījās ikgadējās kiberkoalīcijas mācībās; atzīst, ka ES dalība NATO 2017. gada krīzes pārvarēšanas mācībās, iesaistoties 2017. gada paralēlajās un koordinētajās mācībās (PACE), ir uzskatāma par progresu, un īpaši atzinīgi vērtē to, ka šajās mācībās tika iekļauts kiberaizsardzības komponents; mudina abas organizācijas pastiprināt šos centienus;

41.  mudina ES un NATO organizēt regulāras stratēģiskā līmeņa mācības, kurās piedalītos abu organizāciju augstākā politiskā līmeņa vadības pārstāvji; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Igaunijā notikušās mācības EU CYBRID 2017, kas bija pirmās ES mācības, kurās piedalījās NATO ģenerālsekretārs;

42.  ņem vērā, ka pastāv ievērojamas iespējas īstenot vērienīgāku un konkrētāku kiberaizsardzības sadarbības programmu, kas specifisku operāciju gadījumā pārsniedz sadarbības konceptuālo līmeni; mudina abas organizācijas reāli un efektīvi īstenot jau noteiktos pasākumus un saistībā ar nākamo kopīgās deklarācijas pārskatīšanu nākt klajā ar vērienīgākiem priekšlikumiem;

43.  atzinīgi vērtē NATO rūpniecības nozares kiberdrošības partnerību (NICP), kas izveidota 2014. gadā, un prasa ES iesaistīties NICP sadarbības centienos, lai veidotu NATO un ES sadarbību ar vadošajiem uzņēmumiem rūpniecības nozarē, kas specializējas kibertehnoloģiju jomā, un veicinātu kiberdrošību, īstenojot pastāvīgu sadarbību un pievēršot īpašu vērību šādiem aspektiem: NATO, ES, kā arī nozares pārstāvju apmācība, mācības un izglītība; ES un nozares iekļaušana NATO viedās aizsardzības projektos; sadarbība informācijas un paraugprakses apmaiņā, lai nodrošinātu NATO, ES un nozares sagatavotību un atgūšanās spēju; centieni kopīgi attīstīt kiberaizsardzības spējas un atbilstīgos gadījumos kopīga reaģēšana uz kiberincidentiem;

44.  norāda, ka patlaban notiek darbs saistībā ar priekšlikumu regulai, ar ko pārskata ENISA regulu (Regula (ES) Nr. 526/2013) un nosaka Eiropas IKT drošības sertifikācijas un marķēšanas regulējumu; aicina ENISA parakstīt vienošanos ar NATO, lai pastiprinātu praktisko sadarbību, tostarp informācijas apmaiņu un dalību kiberaizsardzības mācībās;

Kibertelpai piemērojamie starptautiskie noteikumi

45.  aicina integrēt kiberaizsardzību KDAP un ES un dalībvalstu ārējās darbībās kā pārnozaru pasākumu un prasa, lai pasākumi kiberaizsardzības jomā tiktu ciešāk koordinēti starp dalībvalstīm, ES iestādēm, NATO, ANO Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem stratēģiskiem partneriem, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem, tiesību normām un izpildes pasākumiem kibertelpā;

46.  pauž nožēlu par to, ka pēc vairāku mēnešu ilgām sarunām 2016.–2017. gada ANO valdības ekspertu grupai (UNGGE) neizdevās sagatavot jaunu saskaņotu ziņojumu; atgādina, ka, kā atzīts 2013. gada ziņojumā, kibertelpai ir piemērojamas un tajā būtu jāīsteno starptautiskās tiesības un jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti, kuros ir aizliegts izteikt draudus vai izmantot spēku pret valsts politisko neatkarību, tostarp izmantot piespiedu kiberoperācijas, kuru mērķis ir kaitēt citas valsts tehniskajai infrastruktūrai, kas ir būtiska, lai veiktu oficiālas līdzdalības nodrošināšanas procedūras, tostarp vēlēšanas; ņem vērā, ka UNGGE 2015. gada ziņojumā noteikts atbildīgas valsts rīcības normu kopums, tostarp aizliegums valstīm veikt vai apzināti atbalstīt kiberdarbības, kas ir pretrunā to pienākumiem, kuri ir paredzēti starptautiskajos noteikumos; aicina ES uzņemties vadošo lomu notiekošajās un turpmākajās diskusijās par starptautiskajām tiesību normām kibertelpā un šo normu īstenošanā;

47.  norāda, ka Tallinas otrā rokasgrāmata ir atbilstīgs pamats diskusijai un tajā ir izanalizēts, kā spēkā esošās starptautiskās tiesības var piemērot kibertelpai; aicina dalībvalstis sākt analizēt un piemērot Tallinas rokasgrāmatā iekļautos ekspertu norādījumus un vienoties par turpmākām brīvprātīgām starptautiskās uzvedības normām; īpaši uzsver, ka visiem kiberdrošības spēju ofensīvas izmantošanas gadījumiem vajadzētu būt balstītiem uz starptautiskajām tiesībām;

48.  pauž pilnīgu apņemšanos veidot atklātu, brīvu, stabilu un drošu kibertelpu, kurā tiek ievērotas tādas pamatvērtības kā demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums un kurā starptautiski strīdi tiek atrisināti mierīgā ceļā, pamatojoties uz ANO Statūtiem un starptautisko tiesību principiem; aicina dalībvalstis veicināt to, ka joprojām tiek īstenota kopīgā un visaptverošā ES pieeja kiberdiplomātijai un pastāvošās kiberdrošības normas, un kopā ar NATO izstrādāt ES līmeņa kiberuzbrukuma kritērijus un definīcijas, lai uzlabotu ES spēju ātri panākt vienotu nostāju pēc tam, kad starptautiskā mērogā veiktas neatļautas darbības, kas izpaužas kā kiberuzbrukums; stingri atbalsta to, ka tiek īstenotas UNGGE 2015. gada ziņojumā iekļautās brīvprātīgās, nesaistošās normas par valstu atbildīgu izturēšanos kibertelpā, tostarp privātuma un iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu, un to, ka tiek izstrādāti reģionāli uzticības veicināšanas pasākumi; šajā sakarībā atbalsta Globālās kibertelpas stabilitātes komisijas veikto darbu, izstrādājot priekšlikumus normām un politikas nostādnēm, lai stiprinātu starptautisko drošību un stabilitāti un sniegtu vadlīnijas atbildīgai valstu un nevalstisko dalībnieku rīcībai kibertelpā; atbalsta priekšlikumu, ka valstīm un nevalstiskiem dalībniekiem nevajadzētu veikt vai apzināti pieļaut darbības, kas tīši un būtiski kaitē interneta vispārējai pieejamībai vai publiskajai pamata integritātei un tādējādi arī kibertelpas stabilitātei;

49.  atzīst, ka lielāko daļu tehnoloģiju infrastruktūras kontrolē vai izmanto privātais sektors un tādēļ ciešai sadarbībai, apspriedēm un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības grupu līdzdalības veicināšanai, organizējot daudzpusēju ieinteresēto personu dialogu, ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu atvērtu, brīvu, stabilu un drošu kibertelpu;

50.  atzīst, ka saistībā ar sarežģījumiem izpildes jomā valstu divpusējie nolīgumi ne vienmēr sniedz gaidītos rezultātus; tādēļ uzskata, ka efektīvs veids dažādu ieinteresēto personu centienu papildināšanā ir koalīciju veidošana starp līdzīgi domājošām valstīm, kas vēlas panākt vienprātību; uzsver vietējo iestāžu nozīmi tehnoloģiskās inovācijas un datu koplietošanas procesā saistībā ar to, ka jāstiprina cīņa pret noziedzību un teroristiskām darbībām;

51.  atzinīgi vērtē to, ka Padome, reaģējot uz ļaunprātīgām kiberdarbībām, pieņēmusi satvaru ES vienotai diplomātiskai rīcībai jeb tā dēvēto ES kiberdiplomātijas instrumentu kopumu; atbalsta iespēju ES veikt ierobežojošus pasākumus, vēršoties pret naidīgām pusēm, kuras uzbrūk tās dalībvalstīm kibertelpā, tostarp iespēju piemērot sankcijas;

52.  prasa pieņemt skaidru un proaktīvu pieeju kiberdrošībai un kiberaizsardzībai un stiprināt ES kiberdiplomātiju kā pārnozaru uzdevumu ES ārpolitikā un tās vispārējās spējas un instrumentus, lai ar tiem varētu efektīvi nostiprināt ES normas un vērtības, kā arī palīdzēt panākt vienprātību par pasaules mērogā piemērojamiem noteikumiem, normām un izpildes pasākumiem kibertelpā; norāda, ka ēku kibernoturību trešās valstīs veicina starptautisko mieru un drošību, galu galā padarot Eiropas iedzīvotāju dzīvi drošāku;

53.  uzskata, ka tādus kiberuzbrukumus kā NotPetya un WannaCry vai nu vada valstis, vai arī tie notiek ar valstu ziņu un piekrišanu; norāda, ka šādi kiberuzbrukumi, kas rada nopietnu un ilgstošu ekonomisku kaitējumu, kā arī apdraud cilvēku dzīvību, neapšaubāmi ir starptautisko tiesību un tiesību normu pārkāpumi; tādēļ uzskata, ka NotPetya un WannaCry uzbrukumi ir starptautisko tiesību pārkāpumi un ka par tiem atbildīga ir attiecīgi Krievijas Federācija un Ziemeļkoreja, un šajā sakarībā ES un NATO būtu pret abām valstīm jāizvērš samērīgi un atbilstīgi atbildes pasākumi;

54.  prasa, lai Eiropola Kibernoziedzības apkarošanas centrs kļūtu par atbalsta koordinācijas punktu tādu tiesībaizsardzības iestāžu un valdības aģentūru koordinēšanai, kuras risina jautājumus kibernoziedzības jomā, un tā galvenais uzdevums būtu pārvaldīt “.eu” domēnu un ES tīklu kritiskās infrastruktūras aizsardzību uzbrukuma laikā; uzsver, ka šādam koordinācijas punktam būtu arī jāpiešķir pilnvaras apmainīties ar informāciju un sniegt palīdzību dalībvalstīm;

55.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt normas saistībā ar privātumu un drošību, šifrēšanu, naida runu, dezinformāciju un terorisma draudiem;

56.  iesaka katrai ES dalībvalstij uzņemties pienākumu palīdzēt citām dalībvalstīm, pret kurām vērsts kiberuzbrukums, un ciešā sadarbībā ar NATO nodrošināt valsts pārskatatbildību kiberdrošības jomā;

Civilā un militārā sadarbība

57.  aicina visas ieinteresētās personas pastiprināt zināšanu pārneses partnerības, īstenot piemērotus uzņēmējdarbības modeļus un veidot uzticēšanos starp uzņēmumiem un galalietotājiem aizsardzības un civilajā sektorā, kā arī uzlabot akadēmisko zināšanu praktisku realizāciju, lai radītu sinerģijas un sasaisti starp civilajiem un militārajiem tirgiem — būtībā vienoto Eiropas tirgu kiberdrošībai un kiberdrošības produktiem —, pamatojoties uz pārredzamām procedūrām un ievērojot ES un starptautiskās tiesības, lai saglabātu un stiprinātu ES stratēģisko autonomiju; norāda uz privāto kiberdrošības uzņēmumu būtisko nozīmi agrīnā brīdināšanā par kiberuzbrukumiem un to attiecināšanā;

58.  īpaši uzsver pētniecības un izstrādes nozīmi, jo īpaši ņemot vērā augsta līmeņa drošības prasības aizsardzības tirgū; mudina ES un dalībvalstis sniegt lielāku praktisko atbalstu ES kiberdrošības nozarei un citiem atbilstīgiem ekonomikas dalībniekiem, mazināt birokrātisko slogu, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem (galvenajiem inovatīvu risinājumu radītājiem kiberaizsardzības jomā), un veicināt ciešāku sadarbību ar universitāšu pētniecības organizācijām un lieliem šīs jomas dalībniekiem, lai samazinātu atkarību no ārēju avotu piegādātiem kiberdrošības produktiem un izveidotu Eiropas Savienībā stratēģisku piegādes ķēdi, tādējādi stiprinot tās stratēģisko autonomiju; šajā sakarībā norāda uz vērtīgo ieguldījumu, ko var sniegt EAF un citi daudzgadu finanšu shēmā (DFS) ietvertie instrumenti;

59.  mudina Komisiju kiberaizsardzības elementus integrēt Eiropas kiberdrošības kompetenču un pētniecības centru tīklā, tostarp lai nākamajā DFS nodrošinātu pietiekamus resursus divējāda lietojuma kiberspējām un tehnoloģijām;

60.  ņem vērā, ka publisko un citu civilās kritiskās infrastruktūras aktīvu, jo īpaši informācijas sistēmu ar tām saistīto datu, aizsardzība ir svarīgs uzdevums dalībvalstīm un jo īpaši iestādēm, kas atbild par informācijas sistēmu drošību, un ka šim uzdevumam būtu jāietilpst vai nu valstu kiberaizsardzības struktūru, vai arī minēto iestāžu kompetencē; uzsver, ka tam būs vajadzīga zināma uzticēšanās un militārās jomas, kiberaizsardzības aģentūru, citu atbilstīgu iestāžu un skarto nozaru pārstāvju pēc iespējas ciešāka sadarbība, kas var tikt panaktai tikai, skaidri nosakot civilo un militāro jomu pārstāvju pienākumus, funkcijas un atbildību, un mudina visas ieinteresētās personas ņemt to vērā savos plānošanas procesos; prasa izvērst pārrobežu sadarbību tiesībaizsardzības jomā saistībā ar ļaunprātīgas kiberdarbības novēršanu, pilnībā ievērojot ES datu aizsardzības tiesību aktus;

61.  aicina visas dalībvalstis valsts kiberdrošības stratēģijā īpašu uzmanību pievērst informācijas sistēmu un ar tām saistīto datu aizsardzībai un uzskatīt šīs kritiskās infrastruktūras aizsardzību par to attiecīgo rūpības pienākumu; mudina dalībvalstis pieņemt un īstenot stratēģijas, pamatnostādnes un instrumentus, kas nodrošina pienācīga līmeņa aizsardzību pret pienācīgi apzināmu apdraudējuma līmeni, aizsardzības slogu un izmaksas paredzot proporcionāli iespējamajam kaitējumam, ar ko varētu saskarties attiecīgās personas; aicina dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, ar ko juridiskām personām dalībvalstu jurisdikcijās būtu pienākums aizsargāt to personu datus, kuras atrodas šo juridisko personu aprūpē;

62.  atzīst, ka kiberdraudu mainīgās vides dēļ būtu ieteicams veidot ciešāku un strukturētāku sadarbība ar policijas spēkiem, jo īpaši dažās nozīmīgās jomās, piemēram, kontrolējot, vai draudus nerada kiberdžihāds, kiberterorisms, radikalizācija tiešsaistē un ekstrēmistu un radikālo organizāciju finansēšana;

63.  mudina veidot tādu ES aģentūru kā EAA, ENISA un Eiropas Kibernoziedzības apkarošanas centrs ciešāku sadarbību, īstenojot starpnozaru pieeju, lai veicinātu sinerģiju un izvairītos no pārklāšanās;

64.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, EAA, Parlamentu un EĀDD izstrādāt ceļvedi saskaņotas pieejas īstenošanai Eiropas kiberaizsardzības jomā, tostarp atjaunināt ES kiberaizsardzības politikas satvaru, lai nodrošinātu, ka tas kā atbilstīgais politikas mehānisms joprojām ir piemērots ES kiberaizsardzības mērķu sasniegšanai; norāda, ka šim procesam jābūt daļai no plašākas stratēģiskās pieejas KDAP;

65.  prasa attīstības sadarbībā pievērsties kiberdrošības spēju veidošanai, kā arī pastāvīgai izglītības un apmācības nodrošināšanai kiberdrošības jomā, ņemot vērā to, ka turpmākajos gados internetu sāks lietot miljoniem jaunu cilvēku, no kuriem lielākā daļa atradīsies jaunattīstības valstīs, un ka tādēļ ir jānostiprina valstu un sabiedrības noturība pret kiberdraudiem un hibrīddraudiem;

66.  aicina īstenot starptautisko sadarbību un daudzpusējas iniciatīvas, lai veidotu kiberaizsardzības un kiberdrošības sistēmas, ar kurām tiktu novērsta valsts nozagšana korupcijas rezultātā, krāpšana finanšu jomā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un terorisma finansēšana, kā arī tiktu risinātas problēmas, ko rada kiberterorisms un kriptovalūtu un citu alternatīvu maksāšanas līdzekļu izmantošana;

67.  norāda, ka kiberuzbrukumi, tādi kā NotPetya, ātri izplatās, radot vispārēju kaitējumu, ja vien pasaules mērogā nenotiek plaša noturības stiprināšana; uzskata, ka apmācībai un izglītībai kiberaizsardzības jomā vajadzētu būt daļai no ES ārējās darbības un ka kibernoturības stiprināšana trešās valstīs veicina starptautisko mieru un drošību, tādējādi garantējot arī lielāku drošību Eiropas iedzīvotājiem;

Iestāžu stiprināšana

68.  aicina dalībvalstis PESCO satvarā īstenot vērienīgāku sadarbību kibertelpā; iesaka dalībvalstīm uzsākt jaunu PESCO sadarbības programmu kiberaizsardzības jomā, lai atbalstītu pašreizējo un turpmāko ES operāciju un misiju ātru un efektīvu plānošanu, vadību un kontroli; norāda, ka šādai programmai būtu jānodrošina operatīvo spēju labāka koordinācija kibertelpā un ka tā var veicināt kopīgas kiberaizsardzības grupas izveidi, ja Eiropadome izlems to darīt;

69.  atkārtoti aicina dalībvalstis un PV/AP sagatavot ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību; aicina dalībvalstis un PV/AP noteikt kiberaizsardzību un kiberatturēšanu par baltās grāmatas būtiskāko jautājumu, kas ietver gan kibertelpas aizsardzību LES 43. pantā noteikto operācijas veikšanai, gan arī kopīgu aizsardzību, kas paredzēta LES 42. panta 7. punktā;

70.  norāda, ka jaunā PESCO kiberdrošības sadarbības programma rotācijas kārtībā būtu jāvada augsta līmeņa militārajam un civilajam personālam, kas pārstāv visas dalībvalstis, un ka attiecīgajam personālam vajadzētu būt atbildīgam ES aizsardzības ministriem PESCO formātā un PV/AP, lai, veicot informācijas un izlūkdatu apmaiņu, veicinātu dalībvalstu un ES iestāžu un aģentūru savstarpēju uzticēšanos;

71.  atkārtoti aicina izveidot ES aizsardzības padomi, pamatojoties uz esošo EAA ministru valdi un ES aizsardzības ministru PESCO formātu, lai nodrošinātu prioritāšu noteikšanu, resursu praktisku izlietojumu un dalībvalstu efektīvu sadarbību un integrāciju;

72.  atgādina, ka jānodrošina, lai nākamajā DFS tiktu saglabāts vai pat pilnveidots Eiropas Aizsardzības fonds, paredzot tajā pietiekamu finansējumu kiberaizsardzībai;

73.  aicina palielināt resursus, lai modernizētu un integrētu kiberdrošību EĀDD, ES Izlūkošanas un situāciju centra (INTCEN), Padomes un Komisijas darbā un šo iestāžu veikto apmaiņu ar izlūkdatiem;

Publiskā un privātā sektora partnerības

74.  atzīst, ka privātiem uzņēmumiem ir būtiska nozīme kiberdrošības incidentu novēršanā, atklāšanā, apturēšanā un reaģēšanā uz tiem ne tikai kā tehnoloģiju nodrošinātājiem, bet arī kā ar IT nozari nesaistītu pakalpojumu sniedzējiem;

75.  atzīst privātā sektora nozīmi kiberdrošības incidentu novēršanā, atklāšanā, apturēšanā un reaģēšanā uz tiem, kā arī tā nozīmi inovācijas kiberaizsardzības jomā veicināšanā, un tāpēc aicina uzlabot sadarbību ar privāto sektoru, lai nodrošinātu vienotu izpratni par ES un NATO prasībām un palīdzību kopīgu risinājumu rašanā;

76.  aicina ES vispusīgi izvērtēt iestādēs izmantoto programmatūru, IT un komunikāciju iekārtas un infrastruktūru, lai atteiktos no iespējami bīstamas programmatūras un ierīcēm un aizliegtu lietot tādu programmatūru un ierīces, kas atzītas par ļaunprātīgām, piemēram, Kaspersky Lab;

o
o   o

77.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstās pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES aģentūrām aizsardzības un kiberdrošības jomā, NATO ģenerālsekretāram un ES dalībvalstu parlamentiem.

(1) Cambridge University Press, 2017. gada februāris, ISBN 9781316822524, https://doi.org/10.1017/9781316822524.
(2) OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0366.
(4) OV C 419, 16.12.2015., 145. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0435.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0493.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0492.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika