Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par Krieviju, jo īpaši politieslodzītā Oļega Sencova lietu (2018/2754(RSP))

P8_TA(2018)0259 RC-B8-0288/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2017. gada 16. marta rezolūciju par Krievijā ieslodzītajiem Ukrainas pilsoņiem un stāvokli Krimā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2018. gada 25. maija paziņojumu par gadījumiem, kad apcietinātas vairākas personas nelikumīgi anektētajā Krimā un Sevastopolē,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2018. gada 16. aprīļa viedokļu apmaiņu par Krieviju,

–  ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2017. gada 19. aprīļa rīkojumu par Ukrainas iesniegto pieprasījumu norādīt pagaidu pasākumus lietā, kas attiecas uz to, kā piemērot Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanu un Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (Ukraina/ Krievijas Federācija),

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, kuros abos noteikts, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, vai sodīšanai, un ņemot vērā, ka Krievijas Federācija ir abu minēto dokumentu līgumslēdzēja puse,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembrī pieņemto ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Ukrainas režisors Oļegs Sencovs, kurš protestēja pret Krievijas nelikumīgo Krimas pussalas aneksiju, tika arestēts 2014. gada maijā saistībā ar iespējamām darbībām Krimā; tā kā pret viņu vērsās kā pret Krievijas pilsoni, lai gan viņam ir Ukrainas pilsonība;

B.  tā kā Oļega Sencova lietā pastāv aizdomas, ka notikusi spīdzināšana un slikta apiešanās, kā rezultātā izspiestas liecības, kas vēlāk atzītas par juridiski spēkā esošām;

C.  tā kā 2015. gada 25. augustā, pārkāpjot starptautiskās tiesības un elementārus tiesiskuma standartus, Oļegs Sencovs tika notiesāts tiesā, kuras jurisdikciju ES neatzīst;

D.  tā kā Oļegs Sencovs, kurš pašlaik izcieš sodu Krievijas galējos ziemeļos izvietotajā cietumā Jamalas Ņencu apgabalā, Labitnangi, 2018. gada 14. maijā pieteica beztermiņa badastreiku;

E.  tā kā iepriekšējos gados Krievijā ievērojami ir palielinājies politieslodzīto skaits; tā kā Cilvēktiesību aizstāvības centrs “Memoriāls”, kas 2009. gadā saņēma Saharova balvu, 2018. gada 29. maijā publicēja sarakstu ar 158 politieslodzīto vārdiem;

F.  tā kā 2018. gada 9. janvārī vietējā policija arestēja Cilvēktiesību aizstāvības centra “Memoriāls” Čečenijas biroja direktoru Oyub Titiev, apsūdzot viņu narkotiku glabāšanā; tā kā Oyub Titiev šīs apsūdzības noliedz un NVO un citi cilvēktiesību aizstāvji tās nodēvējuši par safabricētām;

G.  tā kā Oyub Titiev arests ir viens no aizvien biežākiem satraucošiem gadījumiem, kad notikusi neatkarīgu žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju apcietināšana un pret viņiem vērsti uzbrukumi, iebiedēšana un nomelnošana;

H.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, jo īpaši Krimas tatāri, ir saskārušies ar draudiem, iebiedēšanu un arestiem;

I.  tā kā daudzos gadījumos ir ziņots par spīdzināšanu un nežēlīgu un pazemojošu izturēšanos; tā kā līdz pat šodienai šie gadījumi nav pienācīgi izmeklēti; tā kā spīdzināšana ir tikusi izmantota, lai izspiestu atzīšanos un iegūtu nepatiesus vainas pierādījumus;

J.  tā kā daudzi ieslodzītie un aizturētie cietumos ir saskārušies ar skarbiem un necilvēcīgiem apstākļiem, kas radījuši fizisku un psiholoģisku apdraudējumu veselībai; tā kā cietumos tiek turēti ieslodzītie, kuriem nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība un ārstēšana;

K.  tā kā represīvie Krievijas tiesību akti, ar kuriem reglamentē politiskās un pilsoniskās tiesības, ir attiecināti uz pašlaik okupēto Krimu, kā rezultātā pulcēšanās, vārda, biedrošanās, piekļuves informācijai un reliģijas brīvības ir būtiski samazinātas, kā arī ir saņemti ticami ziņojumi par iebiedēšanu, nolaupīšanu un spīdzināšanu;

L.  tā kā Krimā patvaļīgi aresti, nolaupīšana, cenzūra un aizliegumi mierīgi pulcēties ir kļuvuši par ikdienas realitāti; tā kā vairāki Krimas tatāri ir apcietināti, viņu lietas atrodas izmeklēšanā vai arī pret viņiem sākta kriminālvajāšana; tā kā notiek vēršanās arī pret Krimas juristiem, kuri šiem cilvēkiem sniedz juridisko palīdzību, pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kas ziņo par politiski motivētiem nolaupīšanas gadījumiem Krimā, un pret žurnālistiem, kuri raksta par Krimas tatāru stāvokli;

M.  tā kā okupācijas iestādes Krimā sistemātiski un klaji ir apspiedušas vārda brīvību Krimā, izspiežot no aprites neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un radot šķēršļus profesionālu žurnālistu darbam; tā kā 2018. gada 22. martā Krievijas drošības spēki, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām, aizturēja un apcietināja pilsoniskās sabiedrības žurnālistu un Krimas tatāru aktīvistu Nariman Memedeminov, kurš rakstīja par okupācijas iestāžu pārkāpumiem; tā kā 2018. gada 21. maijā Krievijas drošības spēki reliģisku iemeslu dēļ aizturēja citu pilsoniskās sabiedrības žurnālistu, Server Mustafaiev, pirms tam veicot kratīšanu viņa mājā Krievijas okupētajā Krimā;

N.  tā kā Krievija zaudē daudzas lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā un neīsteno pasludinātos spriedumus;

O.  tā kā Krievijas Federācija ir Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas pilntiesīga locekle un ir apņēmusies ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu, pamatbrīvības un cilvēktiesības; tā kā iepriekšējos gados ir notikuši daudzi smagi tiesiskuma pārkāpumi un ir pieņemti represīvi likumi, tagad ir lielas šaubas, vai Krievija tiešām pilda tai uzliktās starptautiskās un arī valsts saistības; tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir piedāvājusi sniegt papildu palīdzību un speciālas zināšanas, lai Krievija spētu modernizēt un uzturēt konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem;

P.  tā kā saskaņā ar Krievijas likumu par ārvalstu struktūrām NVO, kas saņem ārvalstu finansējumu un ir iesaistītas politiskā darbībā, ir jāpiesakās iekļaušanai īpašā ārvalstu struktūru sarakstā, lai tās tiktu pakļautas ciešai valdības papildu uzraudzībai, kā arī tām visās savās publikācijās, paziņojumos presei un ziņojumos ir jānorāda, ka šos materiālus ir sagatavojusi ārvalsts struktūra;

Q.  tā kā, reaģējot uz Krievijas nelegālo Krimas aneksiju un hibrīdkaru pret Ukrainu, ES ir pieņēmusi vairākus pakāpeniski ieviešamus ierobežojošos pasākumus pret Krieviju,

1.  prasa, lai Krievijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvo Oļegu Sencovu un visus citus Krievijā un Krimas pussalā nelikumīgi apcietinātos Ukrainas pilsoņus; atgādina, ka pašlaik Krievijā un okupētajā Krimā kopumā ir vairāk nekā 70(2) politieslodzītie no Ukrainas;

2.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Cilvēktiesību aizstāvības centra “Memoriāls” Čečenijas biroja direktoru Oyub Titiev un visus pārējos politieslodzītos Krievijas Federācijā;

3.  prasa, lai Krievijas iestādes pārtrauktu pret Cilvēktiesību aizstāvības centra “Memoriāls”, tā darbiniekiem un citiem cilvēktiesību aizstāvjiem vērstos uzbrukumus un iebiedēšanu un ļautu viņiem darīt cilvēktiesību aizstāvības darbu;

4.  uzsver, ka pret ieslodzītajiem ir jāattiecas atbilstīgi starptautiskiem standartiem un ka ir jānodrošina visu aizturēto piekļuve juridiskai palīdzībai, tikšanās ar ģimenes locekļiem un diplomātiskajiem pārstāvjiem, kā arī jānodrošina medicīniskā aprūpe; uzsver, ka saskaņā ar Ceturto Ženēvas konvenciju Krievijas iestādes un tiesu darbinieki pilnībā ir atbildīgi par aizturēto personu drošību un labjutību, jo īpaši Krimā;

5.  atgādina Krievijai, cik būtiski ir tai kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas loceklei pilnībā ievērot starptautiskās juridiskās saistības un cilvēka pamattiesību principus un tiesiskumu, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

6.  uzsver, ka pulcēšanās brīvība Krievijas Federācijā ir noteikta Krievijas konstitūcijas 31. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kuru Krievija ir parakstījusi, un līdz ar to Krievijas iestādēm ir pienākums to ievērot;

7.  mudina Krievijas iestādes visos līmeņos atzīt, ka cilvēktiesību aizstāvjiem ir izšķirīga loma demokrātijas pīlāru stiprināšanā un tiesiskuma uzraudzībā, un aicina publiski nosodīt visus uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem, jo īpaši Čečenijas Republikā;

8.  pauž solidaritāti Ukrainas režisoram, politiskajam aktīvistam un politieslodzītajam Oļegam Sencovam, kurš 2018. gada 14. maijā sāka badastreiku, lai paātrinātu nelikumīgi aizturēto tautiešu atbrīvošanu, un ir nobažījies par badastreika ietekmi uz Oļega Sencova veselību; atgādina, ka Oļegs Sencovs, kurš tika apcietināts neilgi pēc tam, kad Krievija 2014. gadā pārņēma kontroli pār Melnās jūras pussalu, un notiesāts, pamatojoties uz spīdzināšanā izspiestu liecību, tagad stingra režīma kolonijā, kas atrodas Jamalas Ņencu apgabalā, Krievijas galējos ziemeļos, izcieš 20 gadu cietumsodu par vairākām apsūdzībām terorismā;

9.  nosoda to, ka vēl viens apsūdzētais šajā lietā, Oleksandrs Kolčenko, ir notiesāts uz desmit gadiem cietumā;

10.  atzīmē, ka kopš 2018. gada 19. marta badastreiku ir pieteicis vēl viens nelikumīgi aizturēts Ukrainas pilsonis — Volodimirs Baluhs;

11.  aicina atbildīgās Krievijas iestādes un medicīnas dienestus sniegt pienācīgu medicīnisko palīdzību šiem ieslodzītajiem un ievērot medicīnisko ētiku, tostarp nepiemērot piespiedu barošanu vai jebkādu citu negribētu ārstēšanu, kas var līdzināties spīdzināšanai un citiem sliktas apiešanās veidiem;

12.  ir ļoti nobažījies, ka ir smagi spīdzināti daudzi Ukrainas politieslodzītie, tostarp Mykola Karpiyuk, Volodymyr, Prysych, Oleksiy Chirniy un Yevhen Panov;

13.  ir ļoti nobažījies par aizvien biežākajiem arestiem, uzbrukumiem, iebiedēšanu un nomelnošanu, kas tiek vērsta pret neatkarīgiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri strādā Krievijā, jo īpaši Čečenijā; uzsver, cik būtiska ir pilsoniskās sabiedrības un tādu organizāciju kā “Memoriāls” nozīme, un ir pārliecināts, ka jebkurā pasaules vietā pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem ir jābūt tiesīgiem brīvi izmantot savas pamattiesības uz domas un vārda brīvību; aicina Čečenijas un Krievijas iestādes ievērot savas valsts tiesību aktus un starptautiskās saistības un īstenot tiesiskumu;

14.  pauž nopietnas bažas par nesodāmības gaisotni, kurā tiek pieļauti šādi nodarījumi, un prasa izstrādāt juridiskus un cita veida pasākumus, lai sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību novērstu šādu vardarbību un uzraudzītu un efektīvi sauktu pie atbildības vainīgos; uzsver, ka Krievijai un tās valdībai ir galvenā atbildība par šādu nodarījumu izmeklēšanu, vainīgo saukšanu pie atbildības un visu Krievijas pilsoņu aizsargāšanu pret nelikumīgu vajāšanu;

15.  vērš uzmanību uz to, ka 2018. gada maijā Krievijas iestādes okupētajā Krimā aizturēja vairākus Krimas tatārus, tostarp Sever Mustafayev, Edem Smailov un politieslodzītā Nuri Primov ģimenes locekļus;

16.  nosoda Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumus okupētajā Krimā, tostarp Krievijas tiesību aktu izpildi, vērienīgo Krimas pussalas militarizāciju, kas apdraud reģionālo drošību, un masveida un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, kas jo īpaši vērsti pret etniskajiem ukraiņiem un Krimas tatāriem;

17.  atzinīgi vērtē Krimas Tāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov atbrīvošanu, kuriem 2017. gada septembrī Krievijas tiesas uz laiku okupētajā Ukrainas teritorijā, Krimā, piesprieda cietumsodu un kuriem 2017. gada 25. oktobrī Krievijas iestādes atļāva izbraukt no pussalas; izsaka pateicību visiem, kuri centās panākt viņu atbrīvošanu, tostarp Krievijas cilvēktiesību aizstāvības organizācijām, tādām kā “Memoriāls”;

18.  atgādina Krievijas iestādēm, ka tās de facto ir okupācijas izpildvara Krimā un ir pilnībā atbildīgas par Krimas pilsoņu aizsardzību pret patvaļīgiem tiesu iestāžu vai administratīviem pasākumiem, un ka šī vara uzliek tām pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, lai pussalā nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību;

19.  uzsver, ka nedz Krievijas militāro, nedz civilo tiesu kompetencē nav tiesas spriešana par darbībām, kas veiktas aiz starptautiski atzītās Krievijas teritorijas robežām, un norāda, ka tiesvedība šādās lietās nav uzskatāma par leģitīmu;

20.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par likumu, ko piemēro ārvalstu struktūrām, un tā īstenošanas veidu; uzskata, ka definīcija “politiskā darbība” attiecībā uz tādām NVO, kas pieņem ārvalsts finansējumu, ir tik plaša, ka faktiski tiek pieļauta valdības kontrole pār jebkuru ar sabiedrisko dzīvi saistītu organizētu darbību;

21.  mudina Krieviju nodrošināt starptautisko cilvēktiesību novērotāju un uzraudzības misiju beznosacījumu un netraucētu piekļuvi; aicina starptautiskās organizācijas, tādas kā Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, ciešāk uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Krimā un veikt attiecīgus pasākumus;

22.  aicina Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību situācijai Krimas pussalā un nevaldības spēku kontrolētajos Austrumukrainas apgabalos;

23.  aicina Padomi un dalībvalstis stingri un vienoti saglabāt apņemšanos ievērot Krievijai noteiktās sankcijas, par kurām panākta vienošanās, un tās pagarināt, kā arī apsvērt mērķorientētus pasākumus pret personām, kuras atbildīgas par politieslodzīto aizturēšanu un notiesāšanu;

24.  uzsver, cik būtiski ir, lai Eiropas Savienības delegācija Krievijā un ES dalībvalstu vēstniecības uzraudzītu pret cilvēktiesību aizstāvjiem vesto tiesvedību;

25.  aicina Padomes un Komisijas priekšsēdētājus, kā arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/ AP) arī turpmāk cieši sekot līdzi starptautisko juridisko saistību neizpildes gadījumiem un izskatīt šīs lietas dažādos formātos un sanāksmēs ar Krieviju;

26.  atkārtoti aicina PV/ AP un EĀDD nodrošināt, lai visas politisku iemeslu dēļ kriminālvajāto personu lietas tiktu apspriestas ES un Krievijas cilvēktiesību konsultācijās, ja šādas konsultācijas tiek atsāktas, un lai Krievijas pārstāvjiem šajās konsultācijās oficiāli tiktu prasīts atbildēt par katru lietu, kā arī aicina ziņot Parlamentam, kādu informāciju šiem pārstāvjiem sniegušas Krievijas iestādes;

27.  mudina PV/ AP un EĀDD nodrošināt, ka Savienība izmanto katru iespēju, ko paredz Krievijas tiesību akti, lai turpinātu sadarbību un atbalstu Krievijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp tām, kas strādā, lai veicinātu demokrātijas vērtības, cilvēktiesības un tiesiskumu;

28.  aicina ES nākt klajā ar paziņojumu, kurā nosoda cilvēktiesību pārkāpumus Krievijā un centienus tos noslēpt, par aizsegu izmantojot FIFA Pasaules kausa izcīņu futbolā;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, kā arī Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0087. (2) Politieslodzīto saraksts (nepilnīgs): Teimur Abdullaiev, Uzeir Abdullaiev, Taliat Abdurakhmanov, Rustem Abiltarov, Zevri Abseitov, Muslim Aliiev, Refat Alimov, Kiazim Ametov, Ernes Ametov, Ali Asanov, Marlen Asanov, Volodymyr Balukh, Ali Bariev, Enver Bekirov, Memet Belialov, Oleksii Bessarabov, Rustem Vaitov, Resul Velilyaev, Valentyn Vygovskii, Pavlo Hryb, Mykola Dadeu, Konstatin Davydenko, Bekir Dehermendzhi, Mustafa Dehermendzhi, Emil Dzhemadenov, Arsen Dzhepparov, Dmitrii Dolgopolov, Volodymyr Dudka, Andriy Zakhtei, Ruslan Zeitullaiev, Server Zekiriaiev, Timur Ibragimov, Rustem Ismailov, Yevgenii Karakashev, Mykola Karpiuk, Stanislav Klykh, Andriy Kolomiiets, Oleksandr Kolchenko, Oleksandr Kostenko, Emir-Usein Kuku, Hennadii Limeshko, Serhii Litvinov, Enver Mamutov, Nariman Memedeminov, Remzi Memetov, Emil Minasov, Igor Movenko, Seiran Muradosilov, Seiran Mustafaiev, Server Mustafaiev, Yevhen Panov, Nuri Primov, Volodymyr Prisich, Ismail Ramazanov, Fevzi Sagandzhi, Ferat Saifullaiev, Aider Saledinov, Seiran Saliiev, Enver Seitosmanov, Oleg Sentsov, Oleksii Sizonovich, Vadym Siruk, Edem Smailov, Oleksandr Steshenko, Oleksii Stohniy, Renat Suleimanov, Anna Sukhonosova, Roman Sushchenko, Roman Ternovsky, Ruslan Ametov, Asan Chapukh, Oleksii Chirnii, Hlib Shablii, Mykola Shiptur, Dmytro Shtyblikov, Oleksandr Shumkov, Viktor Shur.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā, jo īpaši Nabeel Rajab lietu (2018/2755(RSP))

P8_TA(2018)0260 RC-B8-0281/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu — 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Bahreinu, īpaši Nabeel Rajab, Abdulhadi al-Khawaja un Ibrahim Sharif lietu(1), 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Bahreinu, it īpaši Nabeel Rajab lietu(2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Bahreinu — Mohammed Ramadan lieta(3), 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Bahreinu(4), 2017. gada 16. februāra rezolūciju par nāvessodu izpildi Kuveitā un Bahreinā(5) un 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanos jaunattīstības valstīs(6),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2015. gada 17. jūnija paziņojumu par al-Wefaq ģenerālsekretāra Ali Salman notiesāšanu Bahreinā, 2017. gada 11. jūlija paziņojumu par Bahreinas tiesas spriedumu Nabeel Rajab lietā un 2018. gada 6. jūnija paziņojumu par Bahreinas cilvēktiesību aizstāvja Nabeel Rajab notiesāšanu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāja 2017. gada 22. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā 2018. gada 15. maijā notikušo ES un Bahreinas neoficiālās cilvēktiesību jautājumu darba grupas sanāksmi,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein 2017. gada 11. septembra paziņojumu par stāvokli Bahreinā,

–  ņemot vērā ANO Komitejas pret spīdzināšanu 2017. gada 12. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā 2002. gada februārī pieņemto Bahreinas Konstitūciju, jo īpaši tās 3. nodaļu, Bahreinas kriminālkodeksa 364. pantu un 1963. gada likumu „Par Bahreinas pilsonību”,

–  ņemot vērā Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) 2011. gada novembra ziņojumu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, par cilvēktiesību dialogu ar trešām valstīm, par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem un par vārda brīvu tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 15. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2018. gada 5. jūnijā Bahreinas Augstā apelācijas tiesa nolēma atstāt spēkā cilvēktiesību aizstāvim Nabeel Rajab piespriesto piecu gadu cietumsodu par „nepatiesu baumu izplatīšanā kara laikā” (Bahreinas kriminālkodeksa 133. pants), “kaimiņvalsts apvainošanu” (215. pants) un “valsts pārvaldes struktūras apvainošanu” (216. pants) saistībā ar viņa tvītiem par iespējamo spīdzināšanu Bahreinas Džavas pilsētas cietumā un Saūdu Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumiem Jemenā; tā kā šīs apsūdzības balstās uz noteikumiem, kas paredz kriminālsodu par vārda brīvības izpausmēm, kuras aizsargā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Bahreina ratificēja 2006. gadā, 19. pants; tā kā paredzams, ka N. Rajab iesniegs pēdējo apelāciju Bahreinas Augstākajā kasācijas tiesā;

B.  tā kā šomēnes N. Rajab bija jāatbrīvo, jo viņš bija izcietis par 2015. un 2016. gadā TV sniegtajām intervijām par vārda brīvības ierobežojumiem Bahreinā piespriesto divu gadu cietumsodu, ko viņam nācās izciest ļoti sliktos cietuma apstākļos ar sliktu izturēšanos pret viņu; tā kā pirms patvaļīgās apcietināšanas 2016. gada jūnijā Nabeel Rajab bija aizliegts ceļot un laikā no 2012. līdz 2014. gadam viņš izcieta divu gadu cietumsodu par to, ka bija izmantojis savas tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību; tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2013. gadā atzina, ka viņš ir ticis patvaļīgi aizturēts tāpēc, ka palīdzējis vadīt un organizēt demonstrācijas Bahreinā; tā kā viņa tiesu procesi nebija taisnīgi;

C.  tā kā bez šī jaunā piecu gadu cietumsoda Nabeel Rajab varētu draudēt arī vēl viens līdz pat 14 gadus ilgs cietumsods par prasībām, ko pret viņu uztur valdība, apsūdzot viņu nepatiesu ziņu un paziņojumu izplatīšanā un tenku izplatīšanā, kas grauj valsts prestižu; tā kā 2017. gada 12. septembrī valdība apsūdzēja viņu nepatiesu ziņu izplatīšanā, naida kurināšanā pret valdošo režīmu un aicināšanu uz nepakļaušanos likuma varai, izmantojot sociālos medijus;

D.  tā kā N. Rajab veselība ir smagi cietusi slikto cietuma apstākļu dēļ; tā kā viņa ģimenes locekļi ziņo, ka daļa no soda ir atrašanās kamerā 23 stundas diennaktī, no kā laika gaitā nopietni cietusi viņa veselība; tā kā tiek ziņots, ka cietuma vadība tīšuprāt liek šķēršļus N. Rajab ārstēšanai;

E.  tā kā Nabeel Rajab ir kļuvis par cilvēktiesību aizstāvju un vārda brīvības ievērošanas simbolu Bahreinā un viņa lietā ir pretrunā Bahreinas valdības saistībām; tā kā viņš ir tikai viens no tiem cilvēkiem, kas pakļauti patvaļīgai aizturēšanai un sodīšanai par to, ka izmantojuši savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību;

F.  tā kā 2017. gada maijā ANO Komiteja pret spīdzināšanu izskatīja daudzas konsekventas sūdzības par apcietinājumā esošu cilvēku, īpaši to, kuri apsūdzēti terorismā, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņiem un pauda dziļas bažas par Nabeel Rajab, Abdulhadi al-Khawaja, Naji Fateel, Hussain Jawad, Abdulwahab Hussain un Abduljalil al-Singace lietām;

G.  tā kā pēc tam, kad 2017. gada februārī tika pārkāpts septiņus gadus ilgušais moratorijs, ir ievērojami palielinājies izpildīto un piespriesto nāvessodu skaits un turpina pienākt ziņas par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos; tā kā pēc 2017. gada aprīlī pieņemtā grozījuma Konstitūcijā Bahreina ir atsākusi civilpersonu tiesāšanu militārajās tiesās; tā kā valsts iestādes atjaunoja Nacionālās drošības aģentūras arestēšanas un izmeklēšanas pilnvaras, lai gan ir ziņas par to, ka šī iestāde piekopj spīdzināšanu un ļaunprātīgu izturēšanos;

H.  tā kā situācija vārda brīvības, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvības jomā Bahreinā ir kļuvusi kritiska; tā kā pieaug represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem un miermīlīgiem opozīcijas aktīvistiem, kas ietver cietumsodus, nosūtīšanu trimdā, ceļošanas aizliegumus, pilsonības atņemšanu un nopietnus draudus un iebiedēšanu viņu miermīlīgo aktivitāšu dēļ;

I.  tā kā Bahreinas Pārstāvju padomes un Shura padomes pieņemtie grozījumi Likumā par politisko tiesību īstenošanu liegs 2018. gada vēlēšanās piedalīties neatkarīgiem politiķiem;

J.  tā kā 2016. gadā Bahreinas valdošais režīms pārtrauca Bahreinas politiskās opozīcijas biedrības Al-Wefaq darbību, iesaldēja tās līdzekļus un bloķēja piekļuvi tās tīmekļa vietnei Bahreinas teritorijā; tā kā šīs biedrības telpās tika veikts reids, kā rezultātā tā tika apsūdzēta pastāvīgā Karalistes Konstitūcijas pārkāpšanā un Konstitūcijas leģitimitātes apšaubīšanā, aicinājumos iejaukties ārvalstīm, kā arī vardarbības un teroristu organizāciju popularizēšanā;

K.  tā kā 2017. gada 31. maijā Bahreinas tiesa lika izformēt Bahreinas opozīcijas grupu Nacionālā demokrātiskās rīcības biedrība (Waad); tā kā 2017. gada 26. oktobrī Bahreinas Augstākā apelācijas tiesa paturēja spēkā tiesas lēmumu par Waad izformēšanu;

L.  tā kā 2018. gada 15. maijā Bahreinas Augstā krimināltiesa atņēma pilsonību 115 cilvēkiem masveida tiesas procesā, par kuru ir ziņas, ka izmantota spīdzināšana un pieļauti procesuāli pārkāpumi; tā kā draudi atņemt pilsonību un pilsonības atņemšana ir politisku represiju izpausme; tā kā daudziem Bahreinas iedzīvotājiem, ieskaitot bērniem, galvenokārt šiītiem, ir atņemta pilsonība, kas ir tiešs Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. panta un Bērna tiesību konvencijas 7. panta pārkāpums;

M.  tā kā kopš 2011. gada protestiem un BICI ziņojumā iekļautajiem secinājumiem ir izveidotas vairākas starptautiskas struktūras, lai uzraudzītu valdības pārkāpumus, taču tās nav nedz pietiekami efektīvas, nedz neatkarīgas; tā kā šo struktūru neatkarības trūkums varētu veicināt pārskatatbildības trūkumu Bahreinas valdībā un drošības spēkos; tā kā tas ir veicinājis nesodāmības izplatīšanos, apgrūtinājis mēģinājumus veikt demokrātiskas reformas un vēl vairāk destabilizējis valsti;

N.  tā kā ES uzskata, ka ciešai sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvjiem (HRD) trešās valstīs ir jākļūst par vienu no tās galvenajām prioritātēm cilvēktiesību veicināšanā un cīņā ar cilvēktiesību pārkāpumiem,

1.  prasa nekavējoties atbrīvot visus tos, kas aizturēti tikai par to, ka miermīlīgi izmantojuši savas cilvēktiesības un iesaistījušies politiskajā darbībā; prasa pārtraukt visu veidu vardarbības aktus, vajāšanu un iebiedēšanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī, kā arī cenzūru, ko pret cilvēktiesību aizstāvjiem, politiskajiem oponentiem, protestētājiem, pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un viņu ģimenes locekļiem vērš valsts iestādes, drošības spēki un dienesti; pauž nopietnas bažas par to, ka Bahreinā joprojām tiek ierobežotas demokrātiskās pamattiesības, proti, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvība, politiskais plurālisms, miermīlīga opozīcija un tiesiskums;

2.  aicina nekavējoties un bez nosacījumu izvirzīšanas atbrīvot N. Rajab, atcelt viņam izvirzītās apsūdzības un iestādēm nodrošināt, ka līdz atbrīvošanai viņš netiek pakļauts spīdzināšanai un sliktai attieksmei un ka viņam ir iespēja regulāri satikt ģimenes locekļus, izvēlēties savus juristus un ir pieejama veselības aprūpe; nosoda Nabeel Rajab aizturēšanu, kas citu starpā ir viņa vārda brīvības un pārvietošanās brīvības pārkāpums;

3.  aicina Bahreinas iestādes ievērot savas starptautiskās saistības un apņemšanās ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības un nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi cilvēktiesību aizstāvjiem un varas iestāžu kritizētājiem, tostarp saistībā ar 2018. gada vēlēšanām, kurās jānodrošina tiesības uz vārda brīvību, kā arī biedrošanās un mierīgas pulcēšanās brīvību; atgādina Bahreinas valdībai par tās pienākumu garantēt drošību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, politiskās piederības vai konfesijas;

4.  pauž nožēlu par sliktajiem apstākļiem cietumos un Bahreinas drošības dienestu un cietumu darbinieku piekopto spīdzināšanu; mudina Bahreinas varas iestādes atturēties no spīdzināšanas, cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās pret aizturētajiem, pilnībā izmeklēt visus apgalvojumus par pamattiesību pārkāpumiem un ieslodzīto spīdzināšanu un saukt vainīgos pie atbildības;

5.  atgādina Bahreinas iestādēm, ka Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu 15. pantā ir aizliegts izmantot jebkādus spīdzināšanas rezultātā reģistrētus izteikumus kā pierādījumus tiesvedības procesos; aicina Bahreinas iestādes nekavējoties ratificēt ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu;

6.  stingri nosoda lielo valstī piespriesto nāvessodu skaitu un aicina noteiktu oficiālu moratoriju visu piespriesto nāvessodu izpildei; prasa pārskatīt visus piespriestos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka to tiesas prāvas atbilst starptautiskajiem standartiem;

7.  aicina valsts iestādes grozīt Konstitūciju, lai izbeigtu civiliedzīvotāju tiesāšanu militārās tiesās;

8.  nosoda to, ka masveidā tiek atņemta pilsonība, kas ir viens no represiju veidiem, un mudina Bahreinas varas iestādes atcelt šo lēmumu un ievērot starptautiskās saistības un normas;

9.  aicina Bahreinas iestādes nekavējoties atcelt ceļošanas aizliegumu, kas noteikts cilvēktiesību aizstāvjiem, un uzstāj uz to, lai valsts iestādes jebkuros apstākļos garantētu, ka Bahreinas cilvēktiesību aizstāvji bez apgrūtinājumiem, iebiedēšanas un vajāšanas var veikt savas leģitīmās darbības cilvēktiesību jomā gan valstī, gan starptautiski;

10.  mudina Bahreinas valdību censties panākt stabilitāti, veicot reformas, un panākt iekļaujošu izlīguma vidē, kurā leģitīmus un miermīlīgus politiskos iebildumus var paust brīvi, jo īpaši ņemot vērā gaidāmās Pārstāvju padomes vēlēšanas, kas paredzētas 2018. gada oktobrī; tādēļ nosoda uzbrukumus Bahreinas opozīcijai un pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp opozīcijas biedrības Al-Wefaq darbības apturēšanu, opozīcijas grupas Waad izformēšanu un aizliegumu šo grupu locekļiem piedalīties gaidāmajās vēlēšanās; uzskata, ka šāda rīcība ir pretrunā demokrātiska plurālisma un brīvu un godīgu vēlēšanu principiem un Bahreinas noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem un Konstitūcijai; aicina visas puses iesaistīties patiesā visas valsts mēroga dialogā, lai atsāktu miermīlīgu un jēgpilnu izlīguma procesu;

11.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestu, Padomi un dalībvalstis sistemātiski vērst uzmanību uz cilvēktiesību pārkāpumiem Bahreinā un apsvērt iespēju noteikt starptautiskas sankcijas pret tiem, kas atbildīgi par smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

12.  mudina ES un tās dalībvalstis nākamajās ANO Cilvēktiesību padomes sesijās turpināt iekļaut Bahreinu ES un dalībvalstu 4. punkta paziņojumos;

13.  aicina Bahreinas valdību sadarboties ar ANO īpašajiem referentiem (proti, spīdzināšanas, pulcēšanās brīvības, reliģijas un ticības brīvības, tiesnešu un juristu neatkarības un cilvēktiesību aizstāvju jautājumos) un izsniegt viņiem derīgu uzaicinājumu ierasties valstī; aicina Bahreinas varas iestādes ļaut starptautiskajām NVO un žurnālistiem brīvi iekļūt Bahreinā, lai cita starpā satiktu aizturētos cilvēktiesību aizstāvjus;

14.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas uzņēmumi eksportē uz Bahreinu novērošanas tehnoloģijas, un uzsver, ka ES eksporta kontroles iestādēm, pirms izsniegt licenci eksportam uz trešām valstīm, ir jāņem vērā cilvēktiesību kritēriji; aicina visām ES dalībvalstis stingri ievērot ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, sevišķi pārtraukt jebkādu tādu ieroču, novērošanas un izlūkošanas aprīkojuma un materiālu piegādi, ko Bahreinas iestādes var izmantot cilvēktiesību apspiešanai;

15.  pauž nožēlu, ka Bahreina atkārtoti atteikusies uzņemt Cilvēktiesību apakškomitejas oficiālo delegāciju; aicina Bahreinas varas iestādes atļaut oficiālai Eiropas Parlamenta deputātu delegācijai apmeklēt šo valsti, lai satiktos ar sabiedriskajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

16.  pauž nožēlu, ka ES delegācijas Chaillot balva par cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu Persijas līča sadarbības padomes reģionā 2014. gadā tika piešķirta Bahreinas Valsts cilvēktiesību institūtam, kas vairākkārt attaisnojis Bahreinas valdības īstenotos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp Nabeel Rajab apcietināšanu;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, kā arī Persijas līča sadarbības padomes locekļiem; aicina šo rezolūciju pārtulkot arābu valodā.

(1) OV C 93, 24.3.2017., 154. lpp. (2) OV C 265, 11.8.2017., 151. lpp. (3) OV C 35, 31.1.2018., 42. lpp. (4) OV C 101, 16.3.2018., 130. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0044. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0365.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par rohindžu bēgļu stāvokli, īpaši bērnu smago situāciju (2018/2756(RSP))

P8_TA(2018)0261 RC-B8-0292/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu/Birmu un rohindžu situāciju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par Mjanmu/Birmu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību, ko Padome pieņēma 2017. gada 6. martā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni 2016. gada 30. marta paziņojumu par Mjanmas Savienības Republikas jaunās valdības stāšanos amatā,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu presei par ceturto ES un Mjanmas/Birmas cilvēktiesību dialogu 2018. gada 5. martā,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu,

–  ņemot vērā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) 2014. gada novembra globālo rīcības plānu 2014.–2024. gadam par bezvalstniecības izbeigšanu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā padomdevējas komisijas 2017. gada augusta galīgo ziņojumu par Rakhainas pavalsti,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) statūtus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes ģenerālsekretāra 2018. gada 23. marta ziņojumu par seksuālu vardarbību, kas saistīta ar konfliktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 720 000 rohindžu tautības bērniem Bangladešā un Mjanmā/Birmā ir ārkārtīgi nepieciešama humānā palīdzība un aizsardzība;

B.  tā kā Mjanmas/Birmas Rakhainas pavalstī dzīvo aptuveni 1,3 miljons rohindžu, kas galvenokārt pārstāv musulmaņu minoritāti un ir pakļauti represijām un nepārtrauktiem, smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp dzīvības un drošības apdraudējumam, aizliegumam izmantot veselības aprūpes un izglītības tiesības, piespiedu darbam, seksuālajai vardarbībai un politisko tiesību ierobežojumiem; tā kā rohindžu musulmaņi tiek uzskatīti par pasaulē visvairāk vajāto minoritāti un lielāko bezvalstnieku grupu;

C.  tā kā kopš 2017. gada augusta vairāk nekā 900 000 rohindžu, no tiem 534 000 bērnu ir bēguši no vardarbības un ir meklējuši patvērumu Bangladešā, izjūtot bailes par savu dzīvību; tā kā tiek lēsts, ka Birmā/Mjanmā vardarbības rezultātā ir nogalināti aptuveni 1000 rohindžu bērnu vecumā līdz pieciem gadiem; tā kā saskaņā ar ASEAN organizācijas „Parlamentārieši par cilvēktiesībām” datiem, 28 300 rohindžu bērnu ir zaudējuši vismaz vienu no vecākiem, bet vēl 7700 ir zaudējuši abus vecākus, kas palielina zaudēto vecāku skaitu līdz 43 700;

D.  tā kā vairāk nekā 14 000 bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, cieš no izteiktas akūtas uztura nepietiekamības; tā kā rohindžu tautības bērni ir pieredzējuši traumatiskus notikumus vai bijuši tiem liecinieki, tostarp daudzos gadījumos viena vai abu vecāku zaudējumu, atšķirtību no ģimenēm, fizisku vardarbību, psiholoģisku diskomfortu, nepietiekamu uzturu, slimības, seksuālu izmantošanu un noziegumus pret cilvēci Rakhainas pavalstī, ieskaitot sistemātiskas māju nodedzināšanas, fiziskus uzbrukumus rohindžu minoritātes pārstāvjiem un viņu izvarošanas gadījumus;

E.  tā kā ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad al-Hussein ir aprakstījis Mjanmas/Birmas valdības operācijas kā tipisku etniskās tīrīšanas piemēru un cinisku viltību, lai piespiestu pārcelties lielu cilvēku skaitu bez iespējas atgriezties;

F.  tā kā krīzes bieži vien sievietes un meitenes skar smagāk un savādāk nekā vīriešus un zēnus, nostiprinot, saglabājot un pastiprinot iepriekš pastāvošo dzimumu nevienlīdzību, ar dzimumu saistītu vardarbību un diskrimināciju;

G.  tā kā Mjanmas/Birmas bruņotie spēki izmanto izvarošanu kā līdzekli etniskās tīrīšanas kampaņā Rakhainas pavalstī; tā kā seksuālā vardarbība tiek izmantota, lai šķirtu veselas kopienas un atturētu sievietes un meitenes no atgriešanās savās mājās; tā kā bēgļu nometnēs izvarošanas upuri var saskarties ar sociālo atstumtību no savām kopienām; tā kā UNCHR ir pieprasījusi informāciju par Mjanmas/Birmas militārpersonu atbildību par plaši izplatīto rohindžu sieviešu un meiteņu izvarošanu;

H.  tā kā daudzi bēgļi ir grūtnieces vai māmiņas ar maziem bērniem, kuras ir kājām nogājušas lielus attālumus, pārvietoto personu nometnēs ierodoties ar slimībām, ko izraisījis garīgs un fizisks stress, bads un traumas;

I.  tā kā deviņus mēnešus pēc tam, kad Mjanmas/Birmas karavīri un militārpersonas uzsāka uzbrukumus rohindžām, tiek sagaidīts, ka bēgļu nometnēs piedzims 48 000 bērnu;

J.  tā kā bēgļu nometnēs Bangladešā sievietēm un bērniem ir ļoti ierobežota piekļuve veselības aprūpei; tā kā grūtniecēm un mātēm vajadzētu saņemt būtiskos mātes veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp pirmsdzemdību aprūpi, drošas dzemdības, jaundzimušo aprūpi un atbalstu barošanai ar krūti un pastāvīgu reproduktīvās veselības aprūpi;

K.  tā kā rohindžu tautības bērni un sievietes ir pakļautas lielam riskam kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem nodarbinātībai prostitūcijā, kā arī seksuālas uzmākšanās un vardarbības riskam bēgļu nometnēs Bangladešā; tā kā rohindžu tautības bērni bēgļu nometnēs, kuri ir pazaudējušies, ir visneaizsargātākā grupa un var kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem;

L.  tā kā rohindžu tautības bērniem nav pietiekami pieejama formālā izglītība; tā kā tikai ļoti jauni rohindžu tautības bērni iegūst pamatizglītību neformālās bēgļu nometņu klasēs, savukārt vecākiem bērniem formālā izglītība ir tikai nedaudz pieejama vai tā nav pieejama vispār;

M.  tā kā Bangladešā jau ir sākusies musonu lietus sezona, un ir sagaidāms, ka situācija būtiski pasliktināsies; tā kā vismaz 200 000 cilvēku, kas dzīvo bēgļu nometnēs, ir pakļauti tūlītējam plūdu un zemes nogruvumu riskam; tā kā pastāv nopietni draudi viņu dzīvībai, pajumtei un pārtikas un ūdens apgādei; tā kā musonu plūdu laikā pastāv augsts tādu slimību izplatības risks kā holera un hepatīts; tā kā pirms ierašanās Bangladešā ļoti nelielam rohindžu bēgļu skaitam bija pieejama medicīniskā palīdzība vai vakcīnas;

N.  tā kā Mjanma/Birma līdz šim ir atteikusies atļaut ieceļot valstī ANO Cilvēktiesību padomes faktu vākšanas misijai un ir liegusi piekļuvi ANO īpašajai referentei cilvēktiesību situācijā Mjanmā/Birmā Yanghee Lee, noraidot gandrīz visus apgalvojumus par zvērībām, ko tās drošības spēki ir pastrādājuši Rakhainas pavalstī;

O.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos (ICC) ir apstiprināts, ka vissmagākie noziegumi, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā, īpaši genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, nedrīkst palikt nesodīti; tā kā 2018. gada aprīlī Starptautiskās Krimināltiesas prokurors lūdza tiesai lemt par to, vai Starptautiskā Krimināltiesa var īstenot jurisdikciju attiecībā uz rohindžu iespējamo deportēšanu no Mjanmas/Birmas; tā kā nolēmums, ar kuru tiek apstiprināta Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija, pavērt ceļu tam, lai izmeklētu Mjanmas/Birmas noziegumus pret cilvēci vai deportācijas;

P.  tā kā 2017. gada martā Ķīna un Krievija bloķēja ANO Drošības padomes rezolūcijas par Mjanmas/Birmas rohindžu minoritātes stāvokli pieņemšanu;

Q.  tā kā nav izredžu par drošu un brīvprātīgu atgriešanos un politisko progresu Birmā/Mjanmas politiskās krīzes atrisināšanā ir skaidrs, ka šī situācija netiks atrisināta tuvākajā laikā, un tādējādi ir nepieciešama ilgtspējīga pieeja, īpaši pievēršoties bērnu tiesībām un vajadzībām;

R.  tā kā Mjanma/Birma, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (UNDP) 2018. gada 6. jūnijā parakstīja trīspusēju saprašanās memorandu; tā kā UNHCR paziņoja, ka apstākļi vēl neveicina brīvprātīgu atgriešanos;

S.  tā kā 2018. gada maijā Komisija piešķīra humāno palīdzību EUR 40 miljonu apmērā, lai sniegtu dzīvībai nepieciešamu atbalstu neaizsargātām rohindžu civilpersonām un uzņēmējkopienām Bangladešā un visā Rakhainas pavalstī; tā kā šī palīdzība tika piešķirta papildus 2017. gadā piešķirtajam EUR 51 miljonam;

T.  tā kā 2018. gada martā ANO aicināja rast USD 951 miljonu, lai palīdzētu rohindžu bēgļiem līdz 2018. gada beigām, bet līdz šim ir saņemti tikai apmēram 20 % no mērķa summas,

1.  stingri nosoda Mjanmā/Birmā pret rohindžām vērstos uzbrukumus, kas saskaņā ar UNHCR datiem ir pielīdzināmi etniskajai tīrīšanai; pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību pārkāpumu pieaugošo smagumu un apmēru, tostarp slepkavībām, vardarbīgām sadursmēm, civiliedzīvotāju īpašuma iznīcināšanu un simtiem tūkstošu iedzīvotāju pārvietošanu; stingri mudina Mjanmas/Birmas militāros un drošības spēkus nekavējoties pārtraukt rohindžu nogalināšanu un izvarošanu, pret viņiem vērstu vardarbību un viņu māju dedzināšanu;

2.  mudina Mjanmas/Birmas valdību nodrošināt starptautiskajiem novērotājiem, cilvēktiesību un humānās palīdzības organizācijām, tostarp ANO un starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām, īpaši ANO faktu vākšanas misijai, kuru 2017. gada martā izveidoja UNHCR, pilnīgu, netraucētu piekļuvi Rakhainas pavalstij, lai veiktu neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veikušas visas puses;

3.  atgādina, ka bēgļu nometnēs ir jāsniedz medicīniska un psiholoģiska palīdzība, kas ir īpaši pielāgota neaizsargātajām grupām, tostarp sievietēm un bērniem; prasa nodrošināt vairāk atbalsta pakalpojumus personām, kas cietušas no izvarošanas un seksuālas vardarbības; uzstāj, ka visām sievietēm un meitenēm jānodrošina piekļuve informācijai un pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, tostarp kontracepcijai un iespējai veikt abortu drošos apstākļos;

4.  atzinīgi vērtē pirmsdzemdību un pēcdzemdību atbalstu, ko nodrošina aģentūras un organizācijas; atgādina, ka ir svarīgi izveidot reģistrācijas iespējas un izdot dzimšanas apliecības jaundzimušajiem, lai nodrošinātu viņiem dokumentus, garantētu juridiskās tiesības un piekļuvi pamatpakalpojumiem, un atbalstīt ģimenes locekļu izsekojamību saskaņā ar Bangladešas valdības saistībām nodrošināt visu tās teritorijā notikušo dzemdību reģistrāciju; atgādina, ka ģimenes vienotības saglabāšanai ir izšķiroša nozīme, lai šie bērni varētu izmantot savas tiesības;

5.  ar dziļām bažām norāda, ka rohindžu bēgļu nometnēs netiek nodrošināta pietiekama izglītība; aicina Bangladešas iestādes nodrošināt rohindžu tautības bērniem pilnīgu un pietiekami kvalitatīvu izglītību viņu dzimtajā valodā; norāda, ka visai sabiedrībai pastāv zudušās paaudzes rašanās risks, ja netiek veikti pasākumi, lai bērniem nodrošinātu pienācīgu izglītību; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pilnīgu piekļuvi izglītībai, jo to skolās var nodrošināt ANO aģentūras un NVO, lai visi bērni varētu sasniegt savu potenciālu;

6.  pauž milzīgas bažas par piespiedu prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un seksuālās vardarbības, tostarp bērnu laulību, partneru vardarbības un seksuālās izmantošanas un vardarbības, izplatību nometnēs; mudina Bangladešas un Mjanmas/Birmas iestādes sadarbībā ar UNHCR nodrošināt rohindžu bēgļu drošību savā teritorijā, īpaši pastiprinot cīņu pret cilvēku tirdzniecību un bērnu prostitūciju un likvidējot esošos tīklus;

7.  atzinīgi vērtē Bangladešas valdības un iedzīvotāju centienus nodrošināt rohindžu bēgļiem patvērumu un drošību un mudina tās turpināt sniegt humāno palīdzību bēgļiem no Mjanmas/Birmas; aicina pastiprināt starptautisko atbalstu bēgļu uzņēmējkopienām, tostarp pievēršoties vietējām sociālajām, izglītības, ekonomikas un veselības aprūpes problēmām; uzskata, ka ir visām ieinteresētajām personām ir svarīgi uzklausīt un iesaistīt sievietes humāno un izturētspējas veidošanas pasākumu plānošanā;

8.  uzskata, ka Mjanmas/Birmas valdībai pilnīgā ANO uzraudzībā ir jāgarantē to personu droša, brīvprātīga un cieņpilna atgriešanās, kuras grib atgriezties savā zemē; mudina Mjanmas/Birmas un Bangladešas valdības pilnībā ievēro neizraidīšanas principu;

9.  atzinīgi vērtē Mjanmas/Birmas, UNHCR un UNDP 2018. gada 6. jūnijā saskaņoto saprašanās memorandu, kas ir pirmais solis pretī pilnīgai ANO aģentūru iesaistīšanai repatriācijas procesā; tomēr uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas drīz padarīt šo vienošanos publiski pieejamu;

10.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka humānās palīdzības sniedzēji var sniegt neatliekamo palīdzību, tostarp attiecībā uz seksuāli transmisīvajām slimībām un seksuālo vardarbību; mudina visus līdzekļu devējus palielināt finansējumu, lai darītu pieejamus visus mātes veselības aprūpes pakalpojumus;

11.  atzinīgi vērtē ANO kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību; atgādina, ka rohindži ir neatņemama Mjanmas/Birmas iedzīvotāju daļa un tādēļ viņi ir jāatzīst saskaņā ar likumu, kā ieteikusi padomdevēja komisija;

12.  atgādina, ka Bangladeša nedrīkst izjust nesamērīgi lielu finansiālo slogu, sniedzot palīdzību bēgļiem; aicina nekavējoties palielināt starptautiskās sabiedrības un starptautisko līdzekļu devēju iesaistīšanos un darīt pieejamu nepieciešamo finansējumu, lai varētu turpināt sniegt nepieciešamo humāno palīdzību un atbalstu un efektīvi atbalstīt rohindžu sievietes un bērnus, īpašu uzmanību pievēršot grūtniecēm, bērniem un izvarošanas upuriem, kā arī atbalstīt vietējās un uzņēmējkopienas Bangladešā;

13.  atzinīgi vērtē Padomes 2018. gada 26. aprīlī pieņemtās pamatnostādnes veikt mērķtiecīgus pasākumus pret amatpersonām, kuras ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, un stiprināt ES ieroču embargo; mudina ES un tās dalībvalstis bez turpmākas kavēšanās īstenot visus pasākumus; turklāt aicina ANO Drošības padomi noteikt visaptverošu ieroču embargo attiecībā uz Mjanmu/Birmu, apturot visu tiešo un netiešo piegādi, pārdošanu vai nodošanu, tostarp visu ieroču, munīcijas un citu militāro un drošības iekārtu piegādi un pārkraušanu, kā arī apmācības nodrošināšanu vai citu militāro un drošības palīdzību;

14.  atkārtoti aicina Komisiju apsvērt iespējamās sekas Mjanmai/Birmai piešķirto tirdzniecības preferenču kontekstā, tostarp apsvērt iespēju uzsākt izmeklēšanu saskaņā ar mehānismiem, kas paredzēti iniciatīvā „Viss, izņemot ieročus”;

15.  aicina EĀDD un dalībvalstis daudzpusējos forumos pieprasīt pārskatatbildību tiem, kuri ir atbildīgi par noziegumiem Mjanmā/Birmā; pieņem zināšanai Starptautiskās Krimināltiesas galvenā prokurora prasību tiesas tiesnešiem apstiprināt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju attiecībā uz rohindžu izraidīšanu no Mjanmas/Birmas uz Bangladešu; mudina ES un ES dalībvalstis uzņemties vadošo lomu ANO Drošības padomē un iesniegt īpašu rezolūciju, kurā visa situācija Mjanmā/Birmā un Rakhainas pavalstī tiek nodota Starptautiskajai Krimināltiesai; mudina ES dalībvalstis uzņemties vadību ANO Ģenerālajā asamblejā un ANO Cilvēktiesību padomē un nekavējoties izveidot starptautisku, objektīvu un neatkarīgu mehānismu, lai atbalstītu izmeklēšanu par iespējamiem nežēlīgajiem noziegumiem;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Mjanmas/Birmas valdībai un parlamentam, valsts padomniecei Aung San Suu Kyi, Bangladešas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajai referentei par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā/Birmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par strukturāliem un finansiāliem šķēršļiem kultūras pieejamībai (2017/2255(INI))

P8_TA(2018)0262 A8-0169/2018

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 22. un 25. pantu,

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošanu(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par ES kultūras un radošo nozaru saskaņotu politiku(3),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par kultūras nozarēm Eiropā(4),

–  ņemot vērā 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par mākslinieku sociālo statusu(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās(6),

–  ņemot vērā 2004. gada 26. februāra rezolūciju par skolu un skolu izglītības lomu kultūras pieejamības veicināšanā(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par virzību uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(10),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūras jomā globalizācijas apstākļos(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa likmēm, ko piemēro grāmatām, laikrakstiem un periodiskiem izdevumiem(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par paziņojumu „Europeana — nākamie soļi”(13),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu(15),

–  ņemot vērā 2017. gada 2. marta rezolūciju par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido pamatprogrammu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(16),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un jo īpaši tās 30. pantu par līdzdalību kultūras dzīvē un atpūtas, brīvā laika pavadīšanas un sporta pasākumos,

–   ņemot vērā 2015. gada septembrī parakstītajā ANO ilgtspējīgas attīstības programmā „Agenda 2030” noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 11, kas paredz padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas;

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobrī pieņemto Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2005. gada 27. oktobra Vispārējo konvenciju par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (Faru konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(17),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūrai(18),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. decembra secinājumus par kultūras darba plānu 2015.–2018. gadam(19),

–  ņemot vērā ES kultūras darba plānu 2015.–2018. gadam,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. un 19. maija secinājumus par kultūras un radošo nozaru pārneses efektu inovācijas, ekonomikas ilgtspējas un sociālās iekļautības veicināšanai(20),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 31. maija secinājumus par „Europeana” lomu Eiropas kultūras mantojuma digitālajā pieejamībā, redzamībā un izmantošanā(21),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. maija rezolūciju par kultūras infrastruktūras un kultūras pasākumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti(22),

–  ņemot vērā ņemot vērā 2016. gada 8. jūnija kopīgo Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Starptautisko kultūras attiecību ES stratēģijas veidošana” (JOIN(2016)0029),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas darba kārtības kultūrai īstenošanu (COM(2010)0390),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa Zaļo grāmatu „Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana” (COM(2010)0183),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018) (COM(2016)0543),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 26. septembra paziņojumu „Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā” (COM(2012)0537),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. jūlija paziņojumu „Ceļā uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam” (COM(2014)0477),

–  ņemot vērā ES dalībvalstu ekspertu darba grupas 2012. gada ziņojumu par kultūras pieejamību,

–  ņemot vērā Eirobarometra aptaujas 399 „Kultūras pieejamība un dalība kultūras dzīvē” un Eirobarometra aptaujas 466 „Kultūras mantojums” rezultātus,

–  ņemot vērā Eurostat 2016. gada statistikas pētījumu rezultātus (kultūras jomas statistikas dati),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0169/2018),

A.  tā kā ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pants nosaka, ka „[k]atram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus”, un tā kā kultūras pieejamība un radošas izpausmes iespējas ir svarīgas, lai pastāvētu demokrātiska sabiedrība, kas balstīta vārda brīvībā un vienlīdzībā;

B.  tā kā Faru konvencija atzīst tiesības uz kultūras mantojumu un aicina attīstīt inovatīvus veidus mantojuma pārvaldīšanai, lai publiskā sektora iestādes varētu sadarboties ar citiem dalībniekiem, tostarp apvienībām un privātpersonām;

C.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā ir prasīts respektēt kultūru daudzveidību, savukārt 25. pantā ir atzītas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības piedalīties kultūras dzīvē;

D.  tā kā kultūrai ir spēcīga ietekme uz solidaritātes veicināšanu, izpratni un veidošanu starp Eiropas kopienām šaurākā un plašākā mērogā;

E.  tā kā lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu konstitūciju ir ietvertas tiešas vai netiešas atsauces uz kultūru un tās pieejamību;

F.  tā kā ES var papildināt un veicināt kultūras politiku, taču saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. pantu par ES kultūras politiku atbilstoši subsidiaritātes principam galvenokārt ir atbildīgas valstu, reģionālā un vietējā līmeņa iestādes;

G.  tā kā jebkādi šķēršļi, kas kavē atsevišķu cilvēku vai kopienu piekļuvi kultūras procesiem un kultūras ekosistēmām un neierobežotu līdzdalību tajās, neļauj veidoties patiesi demokrātiskām un iekļaujošām sabiedrībām;

H.  tā kā kultūra dod Eiropas iedzīvotājiem lielākas iespējas pilnveidot personiskās, sociālās, radošās un starpkultūru prasmes;

I.  tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm puse pasaules iedzīvotāju, t. i., 3,5 miljardi cilvēku, tagad dzīvo pilsētās; tā kā līdz 2030. gadam pilsētās dzīvos teju 60 % pasaules iedzīvotāju; tā kā tāpēc ir jānosaka stratēģijas un efektīva politika, lai risinātu joprojām pastāvošās problēmas, un jānodrošina pietiekami daudz laika izmaiņu ieviešanai, lai izveidotu patiesi iekļaujošu pilsētvidi;

J.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumā 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(23) kultūras izpratne un izpausme ir iekļautas to pamatprasmju uzskaitījumā, kuras nepieciešamas personiskajai izaugsmei un attīstībai, pilsoniskajai aktivitātei, sociālajai iekļautībai un nodarbinātībai;

K.  tā kā Komisijas 2007. gada 10. maija paziņojumā par Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242) ir uzsvērts, ka ir jārūpējas par to, lai kultūra un kultūras produkti būtu vieglāk pieejami un lai tiktu veicināta kultūru daudzveidība;

L.  tā kā turpmāka inovācija kultūras jomā Eiropas Savienībā ir atkarīga no investīcijām radošos resursos, zināšanās un talantos;

M.  tā kā Padomes 2014. gada decembrī pieņemtā kultūras darba plāna 2015.–2018. gadam prioritāšu vidū ir minēta pieejama un integrējoša kultūra un kultūras daudzveidības veicināšana;

N.  tā kā vienam no ES un tās dalībvalstu mērķiem vajadzētu būt sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanai, lai veicinātu iekļaujošu sabiedrību, kurā ikvienam ir dota iespēja piedalīties; tā kā iekļaujošā sabiedrībā būtiska nozīme ir spēcīgai, dinamiskai un daudzveidīgai kultūras nozarei;

O.  tā kā dalība kultūras pasākumos ir viens no veidiem, kā radīt piederības sajūtu sabiedrībai; tā kā sociālās identitātes veidošana ir cieši saistīta ar līdzdalību kultūras dzīvē; tā kā dalība kultūras pasākumos varētu sekmēt lielākas pašcieņas veidošanos un dzīves kvalitātes uzlabošanos, īpaši tiem cilvēkiem, kuri zināmā mērā jūtas atstumti bezdarba, slimības vai jebkādu citu iemeslu dēļ;

P.  tā kā kultūras nozare ir iekļaujoša tad, ja tā ikvienam cilvēkam neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, kultūras vai reliģiskās piederības vai invaliditātes dod vienādas iespējas piedalīties un attīstīt radošās prasmes;

Q.  tā kā daudzos reģionos cilvēki bieži apmeklē publiskās bibliotēkas un vietējās kultūras iestādes un minētās vietas bieži vien ir vienīgais piekļuves punkts informācijai un kultūrai, īpaši attālos un lauku reģionos;

R.  tā kā jaunās digitālās tehnoloģijas varētu ietekmēt kultūras nozares pārvaldību, dialogu un auditorijas piesaistīšanu, kā arī kultūras pasākumu izplatīšanu;

S.  tā kā jaunās digitālās tehnoloģijas un tiešsaistes platformas piedāvā būtiskas iespējas palielināt līdzdalību un kultūras jaunradi;

T.  tā kā cilvēki no trešām valstīm ir nepietiekami pārstāvēti dažādās kultūras jomās Eiropas Savienībā; tā kā tas skar arī cilvēkus ar invaliditāti;

U.  tā kā ES dalībvalstu ekspertu darba grupas ziņojums par kultūras pieejamību(24) definē pieejamību kā iespēju nodrošināt pieejamā kultūras piedāvājuma izmantošanas iespējas jaunām auditorijām; tā kā tas ietver jaunu auditoriju piesaistīšanu un iedzīvotāju tuvināšanu kultūras mantojumam un citiem kultūras resursiem;

V.  tā kā digitālās tehnoloģijas ir mainījušas to, kā cilvēki piekļūst kultūras materiāliem, rada, izplata un izmanto tos;

W.  tā kā 2008. gadā izveidotā platforma „Europeana” ir kļuvusi par kopīgu Eiropas kultūras projektu, kas veicina digitālu piekļuvi Eiropas kultūras mantojumam;

X.  tā kā viens no programmas „Radošā Eiropa” specifiskajiem mērķiem ir paplašināt auditoriju un uzlabot piekļuvi kultūras un radošiem darbiem Savienībā un ārpus tās, īpašu uzmanību pievēršot bērniem, jauniešiem, cilvēkiem ar invaliditāti un nepietiekami pārstāvētām grupām;

Y.  tā kā Kopienas un dalībvalstu līmenī pastāv iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti labāku piekļuvi kultūras infrastruktūrai un kultūras pasākumiem;

Z.  tā kā atšķirīgās nodokļu procedūras un sistēmas Eiropas Savienībā kopumā apgrūtina mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitāti, radot pārmērīgu birokrātiju, kas bieži vien nav samērīga ar faktiskajiem pieticīga apmēra ienākumiem, kas radušies šo cilvēku darbības rezultātā;

AA.  tā kā viena no transversālajām prioritātēm kultūras darba plānā 2015.–2018. gadam, kurā ir uzsvērts kultūras un radošo nozaru ekonomiskais potenciāls un ietekme uz sociālo labklājību, ir ticamu, salīdzināmu un aktuālu statistikas datu izveide kultūras jomā, jo šāda statistika ir pamats pareizas kultūras politikas izstrādei;

AB.  tā kā piekļuve kvalitatīviem zinātniskajiem pētījumiem un salīdzināmu datu resursiem dod iespēju efektīvi uzraudzīt un analizēt kultūras politikas ietekmi uz kultūru, ekonomiku un sabiedrību;

AC.  tā kā kultūra palīdz veicināt tādu sabiedrību, kas balstīta uz zināšanām, pieredzes apmaiņu un izpratni par visas cilvēces vēsturi;

AD.  tā kā ES kultūras nozarē ir nodarbināti aptuveni 8,4 miljoni cilvēku (jeb 3,7 % no kopējā darbaspēka)(25) un tā kā to ekonomiskās izaugsmes potenciāls joprojām ir izmantots nepilnīgi;

AE.  tā kā cilvēki, kuri, radot kultūras produktus, tiecas paust savu identitāti un paplašināt kultūras pieejamību un to ilgtspējīgi attīstīt, saskaras ar grūtībām un sarežģītām situācijām,

Kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras dzīvē

1.  uzsver, ka Parlaments atzīst kultūras pieejamību par visu iedzīvotāju pamattiesībām saskaņā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu, kurā tiesības piedalīties kultūras dzīvē ir atzītas par vienām no cilvēka pamattiesībām; turklāt norāda, ka šīs tiesības ir nostiprinātas Faru konvencijā, kurā ir atzītas tiesības piedalīties kultūras dzīvē, kā arī uzsvērta kultūras mantojuma loma miermīlīgu un demokrātisku sabiedrību veidošanā; tādēļ aicina parakstītājas dalībvalstis paātrināt ratifikācijas procesu, kā arī aicina citas valstis, kuras šo konvenciju nav parakstījušas, izdarīt to, izmantojot unikālo iespēju, ko piedāvā Eiropas kultūras mantojuma gads;

2.  norāda, ka ir svarīgi pieejamības koncepciju piemērot visaptveroši un ka tā ir vērtīgs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka ikviens cilvēks, kas ir kultūras, kultūras objektu un iniciatīvu „lietotājs”, tiek ņemts vērā visplašākajā un vispilnīgākajā nozīmē un līdz ar to tiek ievērotas cilvēku ar invaliditāti īpašās vajadzības, lai nodrošinātu viņiem vienlīdzīgas iespējas, patiesu sociālo iekļautību un aktīvu līdzdalību sabiedrībā;

3.  uzsver aktīvas un pieejamas kultūras nozares nenoliedzamo nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanā un kopēju, universālu vērtību kopuma un aktīva Eiropas pilsoniskuma stiprināšanā, kas ir būtiski, lai iedzīvotāji varētu veiksmīgi un pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, vienlaikus veicinot Eiropas kultūras mantojumu un attīstot Eiropas kultūras un valodu daudzveidību; tādēļ aicina dalībvalstis, kā arī Savienību savas kompetences ietvaros izstrādāt un īstenot nepieciešamos specifiskos pasākumus, lai garantētu kultūras dzīves pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē;

4.  mudina, lai neatņemami elementi kultūras nozares plānošanā, organizāciju attīstībā un darbinieku pieņemšanā Eiropas, valstu un reģionālā līmenī būtu iekļautība un daudzveidība; turklāt mudina dalībvalstis sistemātiski uzraudzīt pasākumus, kas vērsti uz šo mērķi;

5.  atgādina par ES svarīgo lomu kultūras politikas labākas koordinācijas veicināšanā un atvieglošanā visos līmeņos; norāda, ka tikai tādā gadījumā iesaistītajām personām visā ES būs iespējams izstrādāt visaptverošu un efektīvu politiku, kas veicinās kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē, un pozicionēt kultūru kā ārkārtīgi svarīgu Eiropas integrācijas projekta sastāvdaļu;

6.  uzskata kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē par transversālu jautājumu un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi koordinēt kultūras politiku ar citām politikas jomām, piemēram, izglītības politiku, sociālo politiku, ekonomikas politiku, reģionālo politiku, ārpolitiku, digitālo politiku un plašsaziņas līdzekļu politiku;

7.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt uz bērniem un jauniešiem vērstu kultūras pasākumu stratēģiju;

8.  atzīst, ka atbalsts iekļaujošai un jēgpilnai kultūras pieejamībai un šādas pieejamības panākšana ir viena no politiskās darba kārtības prioritātēm, un aicina iekļaut ar kultūras pieejamību un līdzdalību kultūras dzīvē saistītos aspektus arī citās politikas jomās, tādējādi ne vien nodrošinot pozitīvu ieguldījumu tajās, bet arī veicinot sinerģisku starpnozaru sadarbību atbilstoši LESD 167. panta nostādnēm;

9.  uzskata, ka Eiropas Padomes un ekspertu platformas izstrādātais un pārvaldītais apkopojums par valstu kultūras politiku ir ļoti noderīgs līdzeklis kultūras politikas jomā gan Eiropā, gan ārpus tās; tomēr pauž nožēlu, ka kopš 2011. gada nav gūts liels progress datu vākšanā un jo īpaši datu analīzē, un tāpēc iesaka Padomei turpina pārskatīt pašreizējo saturu, iekļaujot arī vietējā un reģionālā līmeņa kultūras politiku;

10.  uzsver, ka kultūras pieejamība un līdzdalība kultūras dzīvē ir savstarpēji cieši saistīti jēdzieni; norāda, ka stratēģijas, kas vērstas uz kultūras pieejamības uzlabošanu un līdzdalības kultūras dzīvē nostiprināšanu, būtu jāīsteno, apzinot nepietiekami pārstāvētās grupas un izstrādājot un īstenojot iniciatīvas vai programmas, kas ļautu palielināt šo grupu līdzdalību kultūras dzīvē un likvidēt pastāvošos šķēršļus;

11.  uzsver, ka ir nepieciešams apkopot informāciju par cilvēku ar invaliditāti dalību kultūras pasākumos;

12.  pauž nožēlu, ka finansiālu šķēršļu dēļ iedzīvotāji, īpaši tie, kuri pieder visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām grupām, joprojām nevar pilnībā izmantot savas pamattiesības piedalīties kultūras dzīvē un piekļūt kultūrai un ka tas kavē šo pamattiesību efektīvu īstenošanu;

13.  atgādina, ka ir svarīgi izveidot platformas, kas būtu izmantojamas, lai dalītos un apmainītos ar pieredzi reģionālā, valstu un Eiropas līmenī;

14.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt kvalitatīvu kultūras piedāvājumu visiem iedzīvotājiem, lai, balstoties uz to, veicinātu aktīvu, demokrātisku un iekļaujošu pilsoniskumu;

Finansiālie šķēršļi

15.  uzsver, ka būtiska nozīme dinamiskas kultūrvides nodrošināšanā ir stabilam un pastāvīgam publisko līdzekļu finansējumam un tas joprojām ir neatsverams instruments kultūras darbību atbalstam Eiropas Savienībā, lai varētu pilnībā atraisīt to ekonomisko potenciālu, ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas sekmēšanai un kultūras infrastruktūru finansēšanai; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis atbilstoši to kompetences jomām atvēlēt pietiekamu budžeta finansējumu kultūras atbalstam valsts līmenī un stiprināt sinerģiju ar ERAF un citiem kultūras atbalsta fondiem, tostarp programmām, kas veicina pētniecību un inovāciju, un pieejamiem kohēzijas politikas instrumentiem;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai neatkarīgi no iespējamām ekonomiskām grūtībām, kas nākotnē varētu skart kādu dalībvalsti, netiktu samazināts publiskais finansējums kultūrai;

17.  pauž nožēlu, ka ekonomikas lejupslīdes situācijā parasti vispirms tikuši samazināti (un joprojām bieži vien tiek samazināti) kultūrai paredzētie publiskie izdevumi, tādējādi radot negatīvu ietekmi uz kultūras pasākumu budžetiem;

18.  atgādina, ka investīcijas kultūras un radošajās nozarēs ir līdzeklis, kā atraisīt ievērojamu un aizvien vēl pienācīgi nenovērtētu potenciālu, ko minētās nozares var sniegt kultūras daudzveidības veicināšanas un sociālās inovācijas jomā, vienlaikus radot ilgtspējīgu ekonomisko labklājību un kvalitatīvas darbvietas, un ka šādas investīcijas turklāt tieši ietekmē jaunu prasmju attīstību, digitalizāciju, uzņēmējdarbību, inovāciju un jaunu uzņēmējdarbības modeļu veidošanu, kā arī nostiprināt Eiropas kultūras un radošo nozaru konkurētspēju, izmantot iespējas un rast piekļuvi jaunām starptautiskām iespējām, tirgiem un auditorijai; tādēļ uzskata, ka privātajam sektoram ir būtiska nozīme, papildinot publiskā sektora investīcijas, un aicina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot likumdošanas pasākumus, kas paredz nodokļu atlaides privātām struktūrām, kuras veltījušas naudas līdzekļus kultūras atbalstam;

19.  norāda, ka sadrumstalotība, zema pievienotā vērtība un daudzo pašnodarbināto personu aktivitātes radošajā nozarē — atgādinot, ka šīs aktivitātes kopumā tiek uzskatītas par interesantu nodarbošanos, — nedrīkst radīt situāciju, ka kultūras/radošās nozares ir slikti apmaksāta darba vai nepietiekamas sociālās aizsardzības modelis; tādēļ ierosina izstrādāt stingrus pārskatīšanas procesus laba darba nodrošināšanai radošajās nozarēs;

20.  uzsver, ka sabiedrības piekļuve kultūras precēm un pakalpojumiem un atbalsts kultūras produktu radīšanai un kultūras izpausmēm nostiprina radošo ekonomiku, tā veicinot valsts attīstību;

21.  norāda, ka finansējuma deficītu kultūras nozarēs būtu iespējams samazināt, izmantojot nodokļu stimulus privātu sponsoru piesaistīšanai;

22.  vērš uzmanību uz to, ka māksliniekiem visā Eiropā nākas saskarties ar problēmām, kas saistītas ar nodokļu uzlikšanu starptautiskā mērogā gūtiem ienākumiem, un tādēļ iesaka noteikt standarta modeli, kas dotu labumu darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām un nepieļautu dubultu nodokļu uzlikšanu;

23.  aicina veikt ieguldījumus mikrouzņēmumos, lai rosinātu radošumu un inovāciju, tādējādi sekmējot reģionālo un vietējo attīstību;

24.  uzsver, ka kultūras preču un pakalpojumu augstā cena ir viens no šķēršļiem līdzdalībai kultūras dzīvē, kā norādījuši respondenti Eirobarometra un Eurostat aptaujās(26); tāpēc šajā sakarībā stingri iesaka dalībvalstīm un reģioniem rīkot noteiktām sabiedrības grupām, it īpaši studentiem, daudzbērnu ģimenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem, paredzētus pasākumus, lai likvidētu finansiālos šķēršļus kultūras pieejamībai;

25.  uzsver, ka augstās biļešu cenas muzejos, teātros un galerijās ir saistītas arī ar izstāžu eksponātu un izrāžu augstajām apdrošināšanas izmaksām, kuru dēļ nelielām struktūrām bieži vien ir neiespējami izstrādāt savai auditorijai un mērķiem atbilstošas programmas, un tādējādi veidojas arvien lielāka plaisa starp nelielām struktūrām, kas ir pietuvinātas savai auditorijai, un lielākām starptautiski atzītām institūcijām;

26.  uzsver, ka piemērotai fiskālajai politikai kultūras un radošajās nozarēs var būt nozīmīga loma, lai uzlabotu kultūras pieejamību un veicinātu plašāku līdzdalību kultūras dzīvē; tomēr norāda, ka netiešs atbalsts kultūras mantojumam, ieviešot pazeminātas PVN likmes, nevar aizstāt tiešas subsīdijas; aicina labāk saskaņot valstu kultūras politiku un PVN likmes, izmantojot to kā līdzekli līdzdalības veicināšanai kultūras dzīvē;

27.  atgādina, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis apsvērtu iespēju nodrošināt saskaņotāku nodokļu politiku attiecībā uz to kultūras darbinieku un mākslinieku ienākumiem, kuri īslaicīgi uzturas dažādās valstīs, kas līdz ar to var nozīmēt atšķirīgu noteikumu un administratīvo procedūru piemērošanu katrai atsevišķajai izrādei, darbnīcai vai dzīvesvietai; ierosina jautājumu par saskaņošanas minimumu uzskatīt par prioritāru, lai atbalstītu mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitāti un tādējādi veicinātu jaunrades un kultūras daudzveidību visā ES un ārpus tās, nevis radītu birokrātiskus šķēršļus, kas nav samērīgi ar kultūras darbā gūtajiem faktiskajiem ienākumiem;

28.  mudina dalībvalstis un publiskā sektora iestādes ieguldīt līdzekļus kultūras pasākumu izrādīšanas decentralizācijā, vai nu veidojot infrastruktūru attālos reģionos vai rīkojot dažādas ierobežota ilguma kultūras izstādes; mudina arī privātās kultūras iestādes ieguldīt ģeogrāfiskajā decentralizācijā;

29.  atzinīgi vērtē ierosinātos PVN direktīvas grozījumus, kas ļautu dalībvalstīm piemērot vienādu PVN likmi elektroniskām publikācijām un iespieddarbiem; uzskata, ka atšķirīgu PVN likmju piemērošana iespieddarbiem un elektroniskām publikācijām ir anahronisms, kas digitālajā laikmetā nav ilgtspējīgs; aicina Padomi bez kavēšanās pieņemt Komisijas priekšlikumu minētajā jautājumā;

30.  uzsver, ka ir svarīgi saskaņot darbu ar privāto un darba dzīvi, lai piekļūtu dažādiem kultūras pasākumiem, baudītu tos un piedalītos tajos;

Izglītības šķēršļi un problēmjautājumi

31.  uzsver, ka izglītības līmenis ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas būtiski iespaido iedzīvotāju līdzdalību kultūras dzīvē; uzsver, ka augstāks izglītības līmenis nozīmē plašāku līdzdalību kultūras pasākumos(27); uzsver, ka humanitārie priekšmeti, valodu apguve skolās un kultūras izglītība ir neatņemama vispārējās izglītības daļa, kas ļauj mazināt sociālās atšķirības, un līdz ar to šīm disciplīnām ir vajadzīgs tāds pats finansējums kā STEM priekšmetiem;

32.  uzsver, ka zināšanas veidojas kultūru mijiedarbībā, kas ietekmē cilvēkus un atspoguļo viņu pieredzēto kultūras ietekmi;

33.  mudina kultūras un izglītības politikas izstrādē īstenot interaktīvu un iekļaujošu pieeju, kuras pamatā ir vietējās sabiedrības situācija un vajadzības, lai palielinātu interesi par kultūru un līdzdalību kultūras dzīvē, popularizētu Eiropas kultūras mantojumu un attīstītu Eiropas kultūras un valodu daudzveidību;

34.  norāda, ka Eurostat un Eirobarometra aptaujās viens no respondentu visbiežāk minētajiem šķēršļiem līdzdalībai kultūras dzīvē ir tieši intereses trūkums(28); šajā sakarībā uzsver, ka pieprasījuma atbalstīšanai, kas jāsaprot kā intereses un izpratnes par kultūru veidošana formālajā, neformālajā un ikdienējā izglītībā, ir jābūt prioritāram uzdevumam attiecībā uz kultūras pieejamības palielināšanu un plašāku līdzdalību kultūras dzīvē;

35.  iesaka plaši izmantot Eiropas studenta apliecību un iekļaut tās nodrošinātajās priekšrocībās brīvu pieeju ES kultūras iestādēm;

36.  atgādina par skolu un ģimeņu būtisko lomu, jo tās veido nozīmīgu pamatu jauniešu saskarsmei ar kultūru un kultūras vajadzību un kompetenču veidošanai; aicina dalībvalstis rīkoties, lai plašāk integrētu kultūras un mākslas izglītību skolu mācību programmās gan formālajā, gan ikdienējā izglītībā;

37.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, cieši sadarbojoties ar vietējām un reģionālajām iestādēm un paredzot finansējumu un/vai subsīdijas, nodrošinātu mūzikas nodarbības valsts skolās;

38.  iesaka dalībvalstīm raudzīties uz izglītību kā vienu no pašiem svarīgākajiem kultūras pasākumiem, jo pieprasījuma veicināšana pirmām kārtām nozīmē nodrošināt cilvēkiem prasmes un zināšanas, kas tiem ļauj novērtēt mākslu; atgādina, ka vairot interesi par kultūru ir efektīvāk, ja to sāk darīt jau bērnībā, un uzskata, ka kultūrai attiecīgi būtu jāatvēlē vairāk vietas skolu mācību programmās un būtu jādara pieejami lielāki cilvēkresursi un vairāk materiālu, lai sasniegtu šo mērķi; aicina piešķirt skolām finansējumu muzeju un citu kultūras iestāžu apmeklēšanai, jo tas vienlaikus gan veicinātu interesi par kultūru un jauniešu līdzdalību, gan nodrošinātu papildu resursus kultūras iestādēm;

39.  uzsver valsts izglītības sistēmu svarīgo nozīmi, iepazīstinot bērnus ar daudzveidīgo kultūras pasauli, kultūru un tādējādi palīdzot apmācīt jaunu auditoriju un izplatīt kultūru; uzsver arī to, ka ir svarīgi, lai dažādas kultūras iestādes veidotu partnerības ar vietējām skolām vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

40.  mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes atbalstīt ārpusskolas kultūras izglītības programmas, kas paredzētas visiem un jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem un jauniešiem, piedāvājot programmas, kuru mērķis ir iepazīstināt ar dažādām mākslas izpausmēm vai palīdzēt veidot labāku priekšstatu par pastāvošo kultūras mantojumu;

41.  uzsver vietējo kultūras iestāžu, tostarp kultūras centru un bibliotēku, izšķirīgo lomu kultūras pieejamības šķēršļu pārvarēšanā un iedzīvotāju līdzdalībai kultūras dzīvē; tādēļ aicina dalībvalstis aktīvi atbalstīt šādas kultūras iestādes;

42.  prasa labāk novērtēt un izprast publisko bibliotēku un vietējo kultūras iestāžu lomu, it īpaši lauku vai attālos reģionos, ne vien palielinot publisko finansējumu, bet arī veidojot partnerības un nodrošinot šīs iestādes ar atbilstīgiem IKT resursiem un cilvēkresursiem, kā arī piekļuvi apmācībai, tādējādi padarot tās par iestādēm, kas cilvēkiem var uzlabot dzīvi un veicināt vietējo attīstību;

43.  uzsver, ka partnerību veidošanai ir būtiska nozīme, lai piesaistītu potenciālo auditoriju mākslinieciskām aktivitātēm, un ka to varētu panākt, piemēram, izmantojot sadarbību ar organizācijām, kuras pārstāv studentus, migrantus vai cilvēkus ar invaliditāti, lai pienācīgi reaģētu uz viņu interesēm un vajadzībām;

44.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt iniciatīvas valsts, reģionālā un vietējā līmenī, ar kurām tiek veicināti kontakti, sadarbība un pieredzes apmaiņa starp tradicionālo mākslu, kultūras iestādēm un dažādām daudzkultūru vai minoritāšu organizācijām, kā arī starp māksliniecisko pašdarbību un profesionālajām kultūras nozarēm;

45.  iesaka izstrādāt saskaņotu stratēģiju kultūras iestāžu ierosināto izglītības projektu atbalstam; uzsver, ka šādi projekti ir kultūras izpratnes, prasmju un starpkultūru zināšanu atbalstīšanas un veidošanas instrumenti, kas veido pamatu noturīgai sabiedrības iesaistīšanai kultūras pasākumos;

46.  mudina dalībvalstis veidot jauniešiem paredzētas brīvā laika pavadīšanas programmas kultūras iestādēs;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas nodrošinātu plašāku piekļuvi kultūras iestādēm, un izstrādāt vispusīgu Eiropas stratēģiju attiecībā uz piekļuvi sabiedriskām vietām, īpaši saistībā ar kultūru pilsētvidē, proti, muzejiem, teātriem, kinoteātriem, bibliotēkām, koncertzālēm utt.;

48.  aicina dalībvalstis veicināt stipendiju izveidi studentiem valsts vai privātos izglītības tīklos studiju vai prakses īstenošanai kultūras vai kultūras vadības iestādēs;

Strukturāli šķēršļi

49.  vērš uzmanību uz to, ka lauku iedzīvotāju līdzdalība kultūras dzīvē strukturālu iemeslu dēļ bieži vien ir mazāka(29), un šajā sakarībā norāda uz to, kāda nozīme kultūras iestāžu pieejamības atvieglošanā ir nelieliem vietējiem kultūras centriem, transporta infrastruktūrai un ilgtspējīga kultūras tūrisma atbalstīšanai;

50.  uzsver, ka Eiropas kultūras mantojums ir tik daudzveidīgs un bagāts, ka tam pasaulē nav līdzinieka, un uzsver, ka kultūras tūrismam ir ārkārtīgi liels potenciāls ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanā, kā arī sociālās kohēzijas un iekļautības sekmēšanā; tāpēc aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un palielināt investīcijas, lai attīstītu ilgtspējīgu un noturīgu kultūras tūrisma politiku;

51.  prasa nodrošināt lielākus ieguldījumus kultūras nozarē, lai sekmētu vietējās tautsaimniecības un veicinātu kultūras tūrismu; norāda, ka kultūras tūrisms sinerģijā ar zinātni, primāro sektoru un amatniecības un rūpniecības centriem, kā arī mobilitāti ir izšķirīgi faktori ciešākas un humānākas Eiropas veidošanā;

52.  ierosina palielināt kultūras pieejamībai paredzētos ieguldījumus tālākajos, kalnu un nomaļos reģionos, lai izveidotu decentralizētas kultūras iespējas;

53.  norāda, ka ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu labāku piekļuvi gan kultūras infrastruktūrām, gādājot, lai nebūtu nekādu tehnoloģisku vai fizisku šķēršļu, gan kultūras pasākumiem un informācijas līdzekļiem; aicina dalībvalstis un Komisiju atbilstoši savām attiecīgajām kompetences jomām turpināt strādāt pie tā, lai cilvēkus ar invaliditāti integrētu sabiedrībā ar kultūras palīdzību, un censties likvidēt pastāvošos šķēršļus;

54.  atzīst, ka kultūras mantojuma pārvaldībai ir vajadzīgas līdzdalības metodes, kas balstītas uz vietējām kopienām vērstā pieejā, lai noturētu pieprasījumu un iesaistītu plašākas sabiedrības daļas, īpaši ņemot vērā jauniešus, cilvēkus ar invaliditāti un nepietiekami pārstāvētas un atstumtas grupas;

55.  aicina dalībvalstis un no tām atkarīgās kultūras iestādes nodrošināt ikvienam cilvēkam pieejamu kultūras piedāvājumu, paredzot īpašus pasākumus noteiktām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem un jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti, migrantiem u. c.;

56.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpalielina ieguldījumi Braila raksta (universāla sistēma lasīšanai un rakstīšanai ar taustes palīdzību) ieviešanā dažnedažādās kultūras infrastruktūrās un tehnoloģijās; prasa veikt lielākus ieguldījumus audiogrāmatu, audiožurnālu un audiolaikrakstu izdošanā un zīmju valodas izmantošanā teātra uzvedumos;

57.  norāda, ka ir nepieciešams likvidēt šķēršļus mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitātei, galvenokārt jau nodokļu jomā; uzsver minēto pasākumu ietekmi uz Eiropas kultūras piedāvājuma paplašināšanu; pauž gandarījumu par programmas „Radošā Eiropa” ieguldījumu sekmīgā kultūras mobilitātē un kultūras darbinieku panākumu veicināšanā, kā arī par to, ka šī programma rosina kvalitatīvu kultūras pasākumu un projektu izplatīšanu;

58.  atgādina, ka šķēršļi kultūras pieejamībai ir izteiktāk jūtami vietējā līmenī, tādēļ būtu jāparedz lielāki ieguldījumi dažādos kultūras mobilitātes projektos, lai pavērtu iespējas vietējo kopienu attīstībai un saliedētībai;

59.  aicina Komisiju uzskatīt Eiropas un trešo valstu mākslinieku mobilitāti par vērtīgu iespēju sekmēt mieru, dalīties pasaules redzējumā un atspēkot sociālos un kultūras stereotipus;

60.  atgādina, ka valodas barjera var nelabvēlīgi ietekmēt kultūras pieprasījumu, un tādēļ prasa nodrošināt lielāku daudzvalodību kultūras produktos;

61.  iesaka dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai cilvēkiem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinātu labākas transporta iespējas nokļūšanai kultūras iestādēs un labāku piekļuvi tām;

Digitālie šķēršļi un problēmjautājumi

62.  pauž pārliecību, ka digitālie rīki, ja tos pienācīgi izmanto un ievieš un ja līdztekus ir nodrošināts konsekvents digitālās pratības līmenis, var palīdzēt pārvarēt tādu faktoru radītos šķēršļus kultūras pieejamībai kā ģeogrāfiski neizdevīga atrašanās vieta, invaliditāte, sociālā izcelsme, valoda un laika vai finanšu līdzekļu trūkums; norāda, ka digitālie rīki arī var palīdzēt pārvarēt sociālos vai psiholoģiskos šķēršļus — taču šeit nav runa par investīciju mazināšanu kultūras pasākumu decentralizācijā; tādēļ uzskata, ka šajā sakarībā digitālā izglītība būtu jāiekļauj mācību procesā jau agrīnā bērnībā, lai attīstītu atbilstošas zināšanas un prasmes;

63.  iesaka Komisijai izstrādāt saskaņotu digitālo stratēģiju, kura būtu vērsta uz kultūras infrastruktūrām un pasākumiem, lai stiprinātu to kapacitāti;

64.  norāda uz digitālās atstumtības problēmu un uzsver nepieciešamību cīnīties pret to; šajā sakarībā atgādina, ka digitalizācija nozīmē to, ka kultūras un izglītības iestādēm un arī pašiem patērētājiem ir jāapgūst jaunas kompetences, prasmes un zināšanas; īpaši uzsver nepieciešamību palielināt kultūras iestāžu spēju izmantot jaunās digitālās tehnoloģijas un pielāgoties ar tehnoloģiskām izmaiņām saistītajiem uzdevumiem;

65.  uzsver, ka Eiropas kultūras materiālu digitalizācija un pieejamība tiešsaistē būtu jāīsteno, pilnībā respektējot autorus un ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības; uzskata, ka šajā sakarībā intelektuālā īpašuma tiesībām nevajadzētu ierobežot vispārējo sabiedrības mērķi palielināt radošā satura, informācijas un zināšanu pieejamību un veicināt tā izplatīšanu; turklāt uzstāj, ka ir nepieciešams steidzami izveidot drošu digitālo vidi, lai nodrošinātu, ka mākslinieki un autori saņem pienācīgu atlīdzību par savu darbu, un nodrošināt taisnīgu atlīdzību par pārrobežu piekļuvi;

66.  aicina Komisiju ES programmās, it īpaši programmā „Radošā Eiropa” un to turpinošajās programmās, arī turpmāk par prioritāti uzskatīt inovatīvus paņēmienus auditorijas piesaistīšanai un iesaistīšanai, tostarp ar jauno tehnoloģiju palīdzību;

67.  aicina dalībvalstis savās kultūras un digitalizācijas stratēģijās ņemt vērā auditorijas piesaistīšanas jautājumu un atbalstīt digitālo tehnoloģiju lietošanu nolūkā atvieglot piekļuvi kultūras saturam;

68.  atzīst platformas „Europeana” un dalībvalstu iestāžu ieguldījumu kultūras satura digitalizācijas un pieejamības nodrošināšanā; ņemot vērā to, ka ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, prasa nodrošināt šim projektam pastāvīgu atbalstu un uzlabot resursu nodrošinājumu un veicināt sabiedrības piekļuvi digitālā kultūras mantojuma resursiem un pakalpojumiem; prasa patiesi pārstrukturēt šo vietni, lai tā būtu saderīgāka ar progresīvām tehnoloģijām, kā arī patiesu komunikācijas politiku, kas atbilstu vietnē apkopotajam bagātīgajam saturam;

69.  uzsver nepieciešamību apkopot un pārvaldīt ar digitālajiem saņēmējiem saistītos kultūras datus, lai kultūras organizācijas varētu labāk izprast saņēmēju vajadzības un izstrādāt saskaņotu pieeju digitālajai auditorijai;

70.  norāda, ka kultūras saturam ir vadoša loma attiecībā uz to, lai sabiedrība pieņemtu attiecīgās jaunās tehnoloģijas un lai tiktu attīstītas Eiropas iedzīvotāju e-prasmes un uzlabots informācijas līdzekļu lietotprasmes līmenis;

o
o   o

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 377 E, 7.12.2012., 142. lpp. (2) OV C 93, 9.3.2016., 95. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0486. (4) OV C 247 E, 15.10.2009., 25. lpp. (5) OV C 125 E, 22.5.2008., 223. lpp. (6) OV C 377 E, 7.12.2012., 135. lpp. (7) OV C 98 E, 23.4.2004., 179. lpp. (8) OV C 11, 12.1.2018., 55. lpp. (9) OV C 316, 22.9.2017., 88. lpp. (10) OV C 11, 12.1.2018., 16. lpp. (11) OV C 247 E, 15.10.2009., 32. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0233. (13) OV C 81 E, 15.3.2011., 16. lpp. (14) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0474. (16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0062. (17) OV L 347, 20.12.2013., 221. lpp. (18) OV C 287, 29.11.2007., 1. lpp. (19) OV C 463, 23.12.2014., 4. lpp. (20) OV C 172, 27.5.2015., 13. lpp. (21) OV C 212, 14.6.2016., 9. lpp. (22) OV C 134, 7.6.2003., 7. lpp. (23) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp. (24) 2012. gada oktobra ziņojums „Policies and good practices in the public arts and cultural institutions to promote better access to and wider participation in culture” („Publisko mākslas un kultūras iestāžu politika un paraugprakse labākas kultūras pieejamības un plašākas līdzdalības veicināšanai”). (25) Eurostat, Culture statistics – cultural employment (2017), http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Culture_statistics_-_cultural_employment (26) Eirobarometra aptauja 399. (27) Eurostat izdevums „Culture statistics, 2016 edition” („2016. gada kultūras statistika”), 116.–136. lpp. Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC). (28) Eirobarometra aptauja 399, Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC). (29) Eurostat dati no ES 2015. gada ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (EU-SILC).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par samērības novērtējumu pirms jauna profesiju regulējuma pieņemšanas (COM(2016)0822 – C8-0012/2017 – 2016/0404(COD))

P8_TA(2018)0263 A8-0395/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0822),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 46. pantu, 53. panta 1. punktu un 62. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0012/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Vācijas Bundestāgs, Vācijas Bundesrāts, Francijas Nacionālā asambleja, Francijas Senāts un Austrijas Federālā padome un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 31. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0395/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 14. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/... par samērīguma novērtēšanu pirms jaunas profesiju reglamentācijas pieņemšanas

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2018/958.)

(1) OV C 288, 31.8.2017., 43. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/1/EK par bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanu kravu autopārvadājumiem (COM(2017)0282 – C8-0172/2017 – 2017/0113(COD))(1)

P8_TA(2018)0264 A8-0193/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums 2. apsvērums (2)  Nomātu transportlīdzekļu izmantošana var samazināt izmaksas, kas rodas uzņēmumiem, kuri veic kravas pašpārvadājumus vai komercpārvadājumus, un vienlaikus palielināt to darbības elastību. Tas var palīdzēt palielināt attiecīgo uzņēmumu efektivitāti un konkurētspēju. Turklāt nomātie transportlīdzekļi mēdz būt jaunāki nekā parkā vidēji, un tāpēc ir arī drošāki un mazāk piesārņo vidi. (2)  Nomātu transportlīdzekļu izmantošana var samazināt izmaksas, kas rodas uzņēmumiem, kuri veic kravas pašpārvadājumus vai komercpārvadājumus, un vienlaikus palielināt to darbības elastību. Nomātu transportlīdzekļu izmantošana var palīdzēt palielināt attiecīgo uzņēmumu efektivitāti un konkurētspēju. Turklāt nomātie transportlīdzekļi mēdz būt jaunāki nekā parkā vidēji, tāpēc bieži vien tie var būt drošāki un mazāk piesārņot vidi. Grozījums Nr. 2 Direktīvas priekšlikums 3. apsvērums (3)  Direktīva 2006/1/EK neļauj uzņēmumiem pilnībā gūt labumu no priekšrocībām, ko sniedz nomātu transportlīdzekļu izmantošana. Minētā direktīva atļauj dalībvalstīm to uzņēmumiem noteikt ierobežojumus tādu nomātu transportlīdzekļu izmantošanai pašpārvadājumiem, kuru maksimālā pieļaujamā pilnā masa ir vairāk nekā sešas tonnas. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma atļaut izmantot nomātu transportlīdzekli to attiecīgajās teritorijās, ja transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar tiesību aktiem citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību. (3)  Direktīva 2006/1/EK neļauj uzņēmumiem pilnībā gūt labumu no priekšrocībām, ko sniedz nomātu transportlīdzekļu izmantošana. Minētā direktīva atļauj dalībvalstīm uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, noteikt ierobežojumus tādu nomātu transportlīdzekļu izmantošanai pašpārvadājumiem, kuru maksimālā pieļaujamā pilnā masa ir vairāk nekā sešas tonnas. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma atļaut izmantot nomātu transportlīdzekli to attiecīgajās teritorijās, ja transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar tiesību aktiem citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību. Grozījums Nr. 3 Direktīvas priekšlikums 4.a apsvērums (jauns) (4a)  Nevajadzētu ļaut dalībvalstīm ierobežot iespēju savā attiecīgajā teritorijā izmantot nomātu transportlīdzekli, ko nomā uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā, ar nosacījumu, ka šis transportlīdzeklis ir reģistrēts un atbilst darbības standartiem un drošuma prasībām vai laists ekspluatācijā saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem un to ir atļāvusi ekspluatēt dalībvalsts, kurā atbildīgais uzņēmums veic uzņēmējdarbību. Grozījums Nr. 4 Direktīvas priekšlikums 5. apsvērums (5)  Autoceļu transporta nodokļu līmenis Savienībā joprojām ievērojami atšķiras. Tādēļ daži ierobežojumi, kas netieši ietekmē arī transportlīdzekļu nomas pakalpojumu sniegšanas brīvību, joprojām ir pamatoti ar mērķi novērst fiskālus traucējumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu jābūt iespējai ierobežot laikposmu, kurā transportlīdzekli, kas nomāts citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, var izmantot to attiecīgajā teritorijā. (5)  Autoceļu transporta nodokļu līmenis Savienībā joprojām ievērojami atšķiras. Tādēļ daži ierobežojumi, kas netieši ietekmē arī transportlīdzekļu nomas pakalpojumu sniegšanas brīvību, joprojām ir pamatoti ar mērķi novērst fiskālus traucējumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu jābūt iespējai, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus, to attiecīgajā teritorijā ierobežot laikposmu, kurā uzņēmējdarbību veicošais uzņēmums var izmantot nomātu transportlīdzekli, kas reģistrēts vai laists ekspluatācijā citā dalībvalstī. Tām vajadzētu ļaut arī ierobežot šādu transportlīdzekļu skaitu, ko var nomāt uzņēmums, kas to teritorijā veic uzņēmējdarbību. Grozījums Nr. 5 Direktīvas priekšlikums 5.a apsvērums (jauns) (5a)  Lai īstenotu šos pasākumus, informācija par nomātā transportlīdzekļa reģistrācijas numuru būtu jāsniedz dalībvalstu elektroniskajos reģistros, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1071/2009. Operatora uzņēmējdarbības dalībvalsts kompetentās iestādes, kas tiek informētas par tāda transportlīdzekļa izmantošanu, kuru šis operators nomā un kurš ir reģistrēts vai nodots ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, informē par to šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI). Grozījums Nr. 6 Direktīvas priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)   Lai saglabātu darbības standartus, izpildītu drošuma prasības un nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus transportlīdzekļu vadītājiem, ir svarīgi garantēt pārvadātājiem piekļuvi līdzekļiem un tieša atbalsta infrastruktūrai tajā valstī, kurā tie veic darbību. Grozījums Nr. 7 Direktīvas priekšlikums 7. apsvērums (7)  Šīs direktīvas īstenošanu un ietekmi Komisijai būtu jāuzrauga un jādokumentē ziņojumā. Visas turpmākas darbības šajā jomā būtu jāizskata, ievērojot šā ziņojuma saturu. (7)  Šīs direktīvas īstenošanu un ietekmi Komisijai būtu jāuzrauga un jādokumentē ziņojumā ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs direktīvas transponēšanas. Ziņojumā būtu pienācīgi jāņem vērā ietekme uz ceļu satiksmes drošību, nodokļu ieņēmumiem un vidi. Ziņojumā būtu arī jāizvērtē visi šīs direktīvas pārkāpumi, tostarp pārrobežu pārkāpumi. Visu turpmāko darbību nepieciešamība šajā jomā būtu jāizskata, ievērojot šā ziņojuma saturu. Grozījums Nr. 8 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – a apakšpunkts – ii punkts Direktīva 2006/1/EK 2. pants – 1. punkts – a apakšpunkts a)  transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem; a)  transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, tostarp darbības standartiem un drošuma prasībām; Grozījums Nr. 9 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 1. punkts – b apakšpunkts Direktīva 2006/1/EK 2. pants – 1. punkts – b apakšpunkts b)  iekļauj šādu 1.a punktu: svītrots “1.a Ja transportlīdzeklis nav reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā veic uzņēmējdarbību uzņēmums, kurš nomā transportlīdzekli, dalībvalstis var savā attiecīgajā teritorijā ierobežot nomāta transportlīdzekļa izmantošanas laiku. Tomēr dalībvalstis šādos gadījumos atļauj to izmantot vismaz četrus mēnešus jebkurā kalendārajā gadā.” Grozījums Nr. 10 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts Direktīva 2006/1/EK 3. pants – 1. daļa Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka to uzņēmumi kravu pārvadāšanai pa autoceļiem nomātus transportlīdzekļus var izmantot ar tādiem pašiem noteikumiem kā tiem piederošos transportlīdzekļus, ar nosacījumu, ka ir izpildītas 2. pantā izklāstītās prasības. 1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kas to teritorijā veic uzņēmējdarbību, kravu pārvadāšanai pa autoceļiem nomātus transportlīdzekļus var izmantot ar tādiem pašiem noteikumiem kā tiem piederošos transportlīdzekļus, ar nosacījumu, ka ir izpildītas 2. pantā izklāstītās prasības. Grozījums Nr. 11 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2. punkts Direktīva 2006/1/EK 3. pants – 1.a punkts (jauns) 1.a  Ja transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, dalībvalsts, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, var: a)  ierobežot laikposmu, kurā nomātu transportlīdzekli var izmantot tās attiecīgajā teritorijā, ja vien tā atļauj izmantot nomātu transportlīdzekli vismaz četrus secīgus mēnešus jebkurā kalendārajā gadā; šādā gadījumā var paredzēt, ka nomas līgums nav ilgāks par dalībvalsts noteikto laikposmu; b)  ierobežot nomātu transportlīdzekļu skaitu, ko var izmantot jebkurš uzņēmums, ja vien tā atļauj izmantot vismaz tādu transportlīdzekļu skaitu, kas atbilst 25 % no kopējā kravas transportlīdzekļu parka, kurš pieder uzņēmumam tā gada 31. decembrī, kas ir pirms atļaujas pieprasījuma iesniegšanas; šādā gadījumā, ja uzņēmuma kopējais autoparks sastāv no vairāk kā viena un mazāk kā četriem transportlīdzekļiem, tam atļauj izmantot vismaz vienu šādu nomātu transportlīdzekli.” Grozījums Nr. 12 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 2.a punkts (jauns) Direktīva 2006/1/EK 3.a pants (jauns) 2.a  iekļauj šādu 3.a pantu: “3.a pants 1.  Informāciju par nomātu transportlīdzekļa reģistrācijas numuru ieraksta valsts elektroniskajā reģistrā, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1071/2009* 16. pantā. 2.  Operatora uzņēmējdarbības dalībvalsts kompetentās iestādes, kas ir informētas par tāda transportlīdzekļa izmantošanu, kuru šis operators nomā un kurš ir reģistrēts vai nodots ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, informē par to šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes. 3.  Administratīvajai sadarbībai saskaņā ar 2. punktu izmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 1024/2012**. __________________ * Atsaucoties uz Regulas (EK) Nr. 1071/2009 16. pantu, ņemot vērā reģistrējamās informācijas paplašināšanu, kā ierosinājusi Komisija. ** OV L 316, 14.11.2012., 1. lpp.” Grozījums Nr. 13 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. daļa – 3. punkts Direktīva 2006/1/EK 5.a pants – 1. daļa Līdz [ievietot datumu – 5 gadi pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām] Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas īstenošanu un rezultātiem. Ziņojumā iekļauj informāciju par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas nomāti citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums, kurš tos nomā, veic uzņēmējdarbību. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija novērtēs, vai ir nepieciešams ierosināt papildu pasākumus. Līdz ... [3 gadi pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām] Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas īstenošanu un rezultātiem. Ziņojumā iekļauj informāciju par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas nomāti citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums, kurš tos nomā, veic uzņēmējdarbību. Ziņojumā īpašu uzmanību pievērš ietekmei uz ceļu satiksmes drošību un nodokļu ieņēmumiem, tostarp fiskālajiem traucējumiem, un kabotāžas noteikumu izpildei saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1072/2009. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija novērtēs, vai ir nepieciešams ierosināt papildu pasākumus. Grozījums Nr. 14 Direktīvas priekšlikums 2. pants – 1. punkts – 1. daļa Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā [ievietot datumu – 18 mēneši pēc stāšanās spēkā]. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz ... [20 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0193/2018).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par Komisijas 2018. gada 2. marta deleģēto regulu par grozījumiem Deleģētajā regulā (ES) 2017/118, ar ko nosaka zvejniecībā piemērojamus saglabāšanas pasākumus jūras vides aizsargāšanai Ziemeļjūrā (C(2018)01194 – 2018/2614(DEA))

P8_TA(2018)0265 B8-0299/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2018)01194),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1), un jo īpaši tās 11. panta 2. punktu un 46. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. septembra Deleģēto regulu (ES) 2017/118, ar ko nosaka zvejniecībā piemērojamus saglabāšanas pasākumus jūras vides aizsargāšanai Ziemeļjūrā(2),

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas iesniegto rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 3. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar 1. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvā 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)(3), dalībvalstīm prasa līdz 2020. gadam jūras vidē sasniegt labu vides stāvokli, savukārt Regulas (ES) Nr. 1380/2013 2. panta 5. punkta j) apakšpunktā ir prasīts, lai šā mērķa sasniegšanā tiktu izmantota KZP;

B.  tā kā Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) secinājumos, kas pievienoti tās attiecīgajam zinātniskajam ieteikumam(4), ir paudusi bažas par aizsargājamām sugām un dzīvotnēm piemērojamo ierosināto pasākumu efektivitāti un jūras gultnes integritāti; tā kā šīs bažas nav pilnībā atspoguļotas pašlaik izskatāmās deleģētās regulas apsvērumos;

C.  tā kā ZZTEK savā zinātniskajā ieteikumā ir arī atzīmējusi, ka rādītāji, kuri attiecas uz konkrēto zvejas darbību un uz kuriem ir balstīti ierosinātie pasākumi, ir no 2010.–2012. gada un līdz ar to varētu būt novecojuši;

D.  tā kā nenoteiktais skaits kuģu, uz kuriem attiektos Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/118 3.b, 3.c un 3.e pantā ietvertie daļējie pagaidu izņēmumi, kā to paredz grozījumi pašlaik izskatāmajā deleģētajā regulā, varētu būtiski ietekmēt ierosināto pasākumu efektivitāti;

E.  tā kā ir jāprecizē Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/118 2. panta 2. punktā ietvertā definīcija “jūras gultni ietekmējoši alternatīvi zvejas rīki”, kas grozīta ar pašlaik izskatāmo deleģēto regulu; tā kā gadījumā, ja tā attiecas uz zveju ar elektroimpulsa trali, šāda definīcija būtu pretrunā sarunu mandātam, ko Parlaments pieņēma 2018. gada 16. janvārī(5) parastajā likumdošanas procedūrā attiecībā uz to, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par zvejas resursu saglabāšanu un jūras ekosistēmu aizsardzību ar tehniskiem pasākumiem(6);

F.  tā kā ierosinātie “jūras gultni ietekmējoši alternatīvi zvejas rīki” varētu radīt daudz lielāku ietekmi nekā citi rīki, kas daļēji ir aizliegti (dāņu un skotu vadi),

G.  tā kā ierosinātā deleģētā akta pārskatīšanas un ziņošanas klauzula neattiecas uz jaunierosinātajiem apgabaliem un to pārvaldību, un līdz ar to nav iespējams pārredzami novērtēt pasākumu efektivitāti — jo īpaši attiecībā uz jūras gultni ietekmējošiem alternatīviem zvejas rīkiem, kuru testēšana tikko sākta,

1.  izsaka iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un paziņot, ka deleģētā regula nevar stāties spēkā;

3.  aicina Komisiju iesniegt jaunu deleģēto aktu, kurā būtu ņemti vērā iepriekš minētie ieteikumi;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (2) OV L 19, 25.1.2017., 10. lpp. (3) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp. (4) Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) 54. plenārsēdes ziņojums (PLEN-17-01). (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0003. (6) Likumdošanas procedūra 2016/0074(COD).

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par okupētajām Gruzijas teritorijām desmit gadus pēc Krievijas iebrukuma (2018/2741(RSP))

P8_TA(2018)0266 RC-B8-0275/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2008. gada 12. augusta vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru parakstīja Gruzija un Krievijas Federācija, ES darbojoties kā vidutājam, kā arī 2008. gada 8. septembra īstenošanas nolīgumu,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Austrumu partnerības samitos pieņemtās kopīgās deklarācijas, jo īpaši kopīgo deklarāciju, par kuru tika panākta vienošanās 2017. gadā Briselē,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) kopīgos paziņojumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP), jo īpaši 2017. gada 18. maija ziņojumu par EKP pārskatīšanas īstenošanu (JOIN(2017)0018) un 2017. gada 9. jūnija kopīgo darba dokumentu “Austrumu partnerība — 20 mērķpasākumi 2020. gadam, koncentrējoties uz pamatprioritātēm un reāliem rezultātiem” (SWD(2017)0300), kā arī 2016. gada paziņojumu par ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju austrumu kaimiņreģionā un jo īpaši 2017. gada 15. novembra ieteikumu Padomei, Komisijai un EĀDD par Austrumu partnerību, gatavojoties 2017. gada novembra samitam(3),

–  ņemot vērā ES pārraudzības misijas izveidi Gruzijā 2008. gada 15. septembrī,

–  ņemot vērā 2009. gada ziņojumu, ko sagatavoja neatkarīga starptautiska izmeklēšanas misija par konfliktu Gruzijā, Heidi Tagliavini vadībā;

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Gruzija atzīmē 100. gadadienu kopš Gruzijas pirmās demokrātiskās republikas dibināšanas 1918. gadā, un tā var pelnīti lepoties par saviem mūsdienu sasniegumiem;

B.  tā kā ES stingri atbalsta Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās;

C.  tā kā desmit gadus pēc 2008. gada augustā īstenotās Krievijas militārās agresijas Gruzijā Krievijas Federācija joprojām turpina nelikumīgi okupēt Gruzijas teritorijas Abhāzijā un Chinvali reģionā/Dienvidosetijā, pārkāpjot starptautiskās tiesības un uz noteikumiem balstīto starptautisko sistēmu; tā kā tā sauktie integrācijas un apvienības līgumi, kas parakstīti starp Krieviju un Abhāziju un Dienvidosetiju 2014. un 2015. gadā, ir skaidrs starptautisko tiesību, EDSO pamatprincipu un Krievijas starptautisko saistību pārkāpums; tā kā Eiropas Savienība neatzīst tā dēvēto vēlēšanu un Krievijas atbalstīto separātistu rīkoto referendumu sistēmu Gruzijas reģionos Abhāzijā un Dienvidosetijā 2016. un 2017. gadā;

D.  tā kā ES joprojām ir stingri apņēmusies īstenot Krievijas – Gruzijas konflikta atrisināšanu miermīlīgā ceļā, pilnībā ievērojot starptautisko tiesību pamatnormas un principus;

E.  tā kā Krievija nemitīgi pastiprina savu nelikumīgo militāro klātbūtni okupētajās Gruzijas teritorijās, būvējot jaunas bāzes, ievedot jaunas karaspēka vienības un aprīkojumu un veicot militārās mācības;

F.  tā kā Krievija turpina pārkāpt savas starptautiskās saistības, un atsakās pilnībā īstenot ar ES starpniecību panākto 2008. gada 12. augusta vienošanos par uguns pārtraukšanu;

G.  tā kā Krievija joprojām turpina izolēt Abhāziju un Chinvali reģionu/Dienvidosetiju no pārējās valsts teritorijas, slēdzot papildu pārejas punktus, izveidojot fiziskas barjeras gar administratīvo robežlīniju un rīkojot kampaņu, kuras mērķis ir izskaust Gruzijas kultūru;

H.  tā kā šī robežlīnija tiek lēnām, bet pastāvīgi pārvietota dziļāk Tbilisi kontrolētajā teritorijā — šis process ir pazīstams kā “robežu nospraušana” —, dažās vietās tai pietuvojoties ļoti tuvu kritiskai infrastruktūrai, piemēram, autoceļiem un gāzes cauruļvadiem;

I.  tā kā simtiem tūkstošu iekšzemē pārvietotu personu un bēgļu, kuri piespiedu kārtā un atkārtotu etniskās tīrīšanas viļņu rezultātā tika izraidīti no Gruzijai piederošām Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas teritorijām, joprojām tiek liegtas to pamattiesības uz drošu un cieņpilnu atgriešanos mājās;

J.  tā kā okupētajos Gruzijas reģionos tiek pārkāptas cilvēka pamattiesības, tostarp pārvietošanās un uzturēšanās brīvība, īpašumtiesības un tiesības uz piekļuvi izglītībai dzimtajā valodā; tā kā joprojām notiek nelikumīga aizturēšana un cilvēku nolaupīšana;

K.  tā kā Krievijas Federācija, kā vara, kas faktiski kontrolē Gruzijas teritorijas — Abhāziju un Chinvali reģionu/Dienvidosetiju, ir pilnībā atbildīga par rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem un humanitāro situāciju uz vietas;

L.  tā kā 2008. gada iebrukums bija pirmais lielākais atklātais Krievijas uzbrukums Eiropā pieņemtajai kārtībai; tā kā šim uzbrukumam vēlāk sekoja citi, tostarp Krimas aneksija un karš Austrumukrainā;

M.  tā kā gruzīnu tautības iekšzemē pārvietotās personas Archil Tatunashvili, Giga Otkhozoria un Davit Basharuli tika nelikumīgi nogalēti Krievijas okupācijas režīma brutālās rīcības rezultātā Suhumi un Chinvali;

N.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) ir sākusi izmeklēšanu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kas, iespējams, notikuši konflikta gaitā;

O.  tā kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un valdību vadītāju — Polijas prezidenta Lech Kaczyński, Igaunijas prezidenta Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidenta Valdas Adamkus, Latvijas premjerministra Ivara Godmaņa un Ukrainas prezidenta Victor Yushchenko kopīgā ad hoc vizīte Gruzijā 2008. gada 12. augustā tika plaši atzīta par galveno faktoru, kas apturēja Krievijas virzību uz Tbilisi, kad tās militārie spēki atradās tikai 50 km no Gruzijas galvaspilsētas, un atviegloja ES Padomes Francijas prezidentūras starpniecības centienus panākt uguns pārtraukšanu;

P.  tā kā Krievijas Federācija turpina liegt ES pārraudzības misijai piekļuvi Gruzijas teritorijām — Abhāzijai un Chinvali reģionam/Dienvidosetijai —, pārkāpjot ar ES starpniecību 2008. gada 12. augustā noslēgto uguns pārtraukšanas vienošanos un tādējādi mazinot šīs misijas spēju pilnībā īstenot savas pilnvaras,

1.  vēlreiz apliecina savu nepārprotamo atbalstu Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai integritātei; atzīst, ka principi, kas nostiprināti ANO Hartā, 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktā un EDSO 1990. gada Parīzes Hartā ir stūrakmeņi miera nodrošināšanai Eiropas kontinentā;

2.  atkārtoti atgādina, ka suverenitāte, neatkarība un strīdu risināšana mierīgā ceļā ir Eiropas drošības kārtības pamatprincipi; uzsver, ka konfliktu atrisināšana Gruzijā ir būtiski svarīga, lai uzlabotu drošību un stabilitāti visā Eiropas kontinentā; uzskata, ka šie konflikti un Gruzijas teritoriju nebeidzamā okupācija, iespējams, apdraud citu Eiropas valstu suverenitāti;

3.  prasa, lai Krievijas Federācija atceļ savu lēmumu par Gruzijas teritoriju — Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas, tā sauktās, neatkarības atzīšanu; izsaka nosodījumu Venecuēlai, Nikaragvai, Sīrijai un Nauru par to, ka tās ir atzinušas Abhāziju un Dienvidosetiju, un prasa šo atzīšanu atsaukt;

4.  uzsver, ka Krievijas Federācijai bez nosacījumiem jāpilda visi 2008. gada 12. augusta vienošanās par uguns pārtraukšanu noteikumi, jo īpaši saistības atsaukt visus tās militāros spēkus no Gruzijas teritorijas;

5.  pieprasa, lai Krievijas Federācija izbeigtu Gruzijas teritoriju — Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas okupāciju, pilnībā ievērotu Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, kā arī tās starptautiski atzīto robežu neaizskaramību, un izbeigtu abu reģionu de facto integrēšanu Krievijas administratīvajā pārvaldē;

6.  apstiprina ES ciešo apņemšanos sniegt savu ieguldījumu Krievijas – Gruzijas konflikta atrisināšanā miermīlīgā ceļā, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus visaptverošas pieejas ietvaros, tostarp tās īpašo pārstāvi Dienvidkaukāza un Gruzijas krīzes jautājumos, tās līdzpriekšsētājas funkcijas Ženēvas starptautiskajās apspriedēs, ES pārraudzības misiju Gruzijā, un neatzīšanas un iesaistīšanās politiku;

7.  mudina Gruzijas valdību turpināt sadarboties ar ICC, atbalstot ICC prokurora biroja veikto izmeklēšanu, kā arī nodrošinot, ka ICC reģistrācija var īstenot savas pilnvaras attiecībā uz saziņu un cietušo līdzdalību;

8.  aicina Krievijas Federāciju atļaut ES pārraudzības misijas piekļuvi Gruzijas teritorijām — Abhāzijai un Chinvali reģionam/Dienvidosetijai —, kā noteikts tās pilnvarās; atgādina, ka ES pārraudzības misija ir vienīgā pastāvīgā starptautiskā struktūra, kas ir klāt uz vietas un sniedz objektīvu informāciju par situāciju uz administratīvās robežlīnijas, un aicina pagarināt tās pilnvaras arī pēc 2018. gada 14. decembra;

9.  aicina Krievijas Federāciju pārtraukt turpmāku administratīvo robežlīniju norobežošanu ar dzeloņstiepļu nožogojumiem un citiem mākslīgiem šķēršļiem; prasa arī izbeigt ienākšanu Gruzijas valdības kontrolētajā teritorijā un administratīvās robežlīnijas turpmāku paplašināšanu, tīši kavējot cilvēku tiešos personiskos kontaktus un izolējot okupēto reģionu iedzīvotājus;

10.  nosoda to, ka desmitiem gruzīnu ciematu un baznīcu ir tīši iznīcinātas okupētajās teritorijās — Abhāzijā un Chinvali reģionā/Dienvidosetijā un ka okupētajās teritorijās tiek apzināti mēģināts dzēst Gruzijas kultūras un vēstures liecības, kā arī nosoda tādas pretrunas un šķelšanos veicinošas iniciatīvas, kā, tā sauktais, 2017. gada referendums, ar kuru tika apstiprināta Chinvali reģiona/Dienvidosetijas nosaukuma maiņa;

11.  aicina Krievijas Federāciju ievērot konfliktu miermīlīgas risināšanas principu, darot tāpat kā Gruzija, kas vienpusēji apņēmusies nelietot spēku, kā Gruzijas prezidents to apstiprināja savā runā Eiropas Parlamentā 2010. gada 23. novembrī;

12.  atzinīgi vērtē Gruzijas valdības jauno miera iniciatīvu „Solis ceļā uz labāku nākotni”, kuras mērķis ir uzlabot humanitāros un sociāli ekonomiskos apstākļus cilvēkiem, kas dzīvo Gruzijas teritorijās — Abhāzijā un Chinvali reģionā/Dienvidosetijā, un veicināt tiešus personiskus kontaktus un uzticības veidošanu starp sašķeltajām kopienām;

13.  atgādina Krievijai Federācijai, kā okupācijas varai, par tās pienākumiem pret iedzīvotājiem un ka tai ir jāpārtrauc cilvēktiesību pārkāpumi, ierobežojumi attiecībā uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, diskriminācija etniskās piederības dēļ un īpašumtiesību pārkāpumi, kā arī okupētajās Gruzijas teritorijās īstenotie tiesību uz piekļuvi izglītībai dzimtajā valodā pārkāpumi;

14.  turklāt aicina Krievijas Federāciju, kā varu, kas faktiski īsteno kontroli, izbeigt nesodāmību un etniski motivētus noziegumus Gruzijas teritorijās — Abhāzijā un Chinvali reģionā/Dienvidosetijā, un novērst visus šķēršļus, lai nodrošinātu, ka tie, kas atbildīgi par valsts iekšienē pārvietoto gruzīnu Archil Tatunashvili, Giga Otkhozoria un Davit Basharuli nelikumīgo nogalēšanu, tiek saukti pie atbildības;

15.  atzinīgi vērtē to, ka Gruzijas Parlaments ir pieņēmis pozīcijas un opozīcijas atbalstītu rezolūciju, ar ko izveido tādu nevēlamo personu sarakstu, kas ir atbildīgas par šādiem pārkāpumiem vai par to slēpšanu (Otkhozoria-Tatunashvili saraksts), un aicina dalībvalstis un Padomi atzīt par nevēlamām personas, kuras ir iekļautas vai varētu tikt iekļautas šajā sarakstā, un vērst pret tām valsts vai ES mēroga sankcijas;

16.  mudina Krievijas Federāciju atļaut iekšzemē pārvietotajām personām un bēgļiem droši un cieņpilni atgriezties mājās, un nodrošināt netraucētu piekļuvi uz vietas starptautiskajiem cilvēktiesību uzraudzības mehānismiem;

17.  atkārtoti nosoda musinošo propagandas, dezinformācijas un iefiltrēšanās sociālajos plašsaziņas līdzekļos politiku, kuras mērķis ir vājināt Gruzijas demokrātiju un sabiedrību, diskreditējot iestādes, manipulējot ar sabiedrisko domu, izplatot nepatiesus vēstījumus, saasinot sociālo spriedzi un veicinot vispārēju neuzticēšanos plašsaziņas līdzekļiem; šajā sakarībā nosoda Krievijas īstenoto informācijas karu, izmantojot savus valsts kontrolētus plašsaziņas līdzekļus, lai apzināti izplatītu nepatiesas ziņas, lai ietekmētu iekšpolitiku un vājinātu Eiropas integrācijas procesu;

18.  uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāieņem konsekventa, saskaņota, vienota un stingra nostāja pret Krievijas īstenoto okupācijas un aneksijas politiku, jo šāda nostāja ir vienīgais veids, kā nodrošināt miermīlīgu konflikta atrisināšanu Gruzijā un novērst līdzīgus konfliktus kaimiņvalstīs;

19.  aicina ES iestādes pieņemt pieeju, kas būtu saskaņota ar Eiropas Parlamenta nostāju un dalībvalstu parlamentu politiku, skaidrākā un precīzākā veidā apzīmējot Krievijas agresiju Gruzijā par Krievijas Federācijas īstenotu Gruzijas teritoriju — Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas okupāciju;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās Darbības Dienestam, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Austrumu partnerības valstu valdībām un parlamentiem un Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 11, 12.01.2018., 82. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0493. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0440.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par gaidāmajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu (2018/2634(RSP))

P8_TA(2018)0267 B8-0274/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (“Kotonū nolīgums”), un tā pārskatīšanu 2005. un 2010. gadā(1),

–  ņemot vērā 1975. gada Džordžtaunas nolīgumu, ar ko izveido Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupu, un tā pārskatīšanu 1992. gadā(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 4. oktobra rezolūciju par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām pēc 2020. gada(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. decembra ieteikumu Padomes Lēmumam, ar ko pilnvaro sākt sarunas par partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm (COM(2017)0763),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 22. novembra kopīgo paziņojumu „Atjaunota partnerība ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstīm” (JOIN(2016)0052),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 6. oktobra Kopīgo apspriešanas dokumentu “Ceļā uz jaunu partnerību starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm pēc 2020. gada” (JOIN(2015)0033),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra noslēguma dokumentu „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, un 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā Parlamenta, Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, un Komisijas 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu par jauno Eiropas Konsensu par attīstību „Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 7. decembrī pieņemto atzinumu par atjaunotu partnerību ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstīm un 2016. gada 12. maijā pieņemto atzinumu par turpmākajām ES attiecībām ar ĀKK valstu grupu,

–  ņemot vērā ĀKK valstu un valdību vadītāju 7. un 8. samitus, kuri notika attiecīgi Malabo (2012. gada 13.–14. decembris) un Portmorsbijā (2016. gada 4. maijs),

–  ņemot vērā ES Apvienotās Ministru padomes 103. un 105. sanāksmes, kas notika attiecīgi Dakārā (2016. gada 26.–27. aprīlis) un Briselē (2017. gada 3.–4. maijā);

–  ņemot vērā 2017. gada 29.–30. novembrī Abidžanā notikušo ES un Āfrikas Savienības samitu,

–  ņemot vērā ĀKK izcilu personību grupas 2016. gada marta ziņojumu par ĀKK nākotni pēc 2020. gada,

–  ņemot vērā tā 2015. gada 6. oktobra rezolūciju par vietējo pašvaldību lomu attīstības sadarbībā jaunattīstības valstīs(5),

–  ņemot vērā ĀKK valstu un valdību vadītāju un ĀKK valstu grupas 8. samita deklarāciju, kas tika pieņemta 2016. gada 1. jūnijā,

–  ņemot vērā tā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas darbu(6) un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas pieņemtās rezolūcijas,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2016. gada 21. decembra deklarāciju par ĀKK un ES attiecību parlamentāro dimensiju pēc Kotonū nolīguma beigām(7),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2015. gada 9. decembrī sniegto paziņojumu par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām(8),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208 un 218. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par gaidāmajām sarunām attiecībā uz jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm (O-000043/2018 – B8-0025/2018 un O-000044/2018 – B8-0026/2018),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Kotonū nolīguma spēks un acquis balstās uz vairākām unikālām īpatnībām — tas ir juridiski saistošs dokuments, tas ir visaptverošs, pateicoties trim pīlāriem — attīstības sadarbība, politiskā sadarbība un sadarbība ekonomikas un tirdzniecības jomā, un tam ir apjomīgs budžets Eiropas Attīstības fonda (EAF) veidā;

B.  tā kā ĀKK un ES partnerībai ir bijusi būtiska loma virzībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu, neraugoties uz ES nespēju sasniegt mērķi piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP);

C.  tā kā ĀKK un ES partnerība ir sniegusi ievērojamu ieguldījumu, lai izskaustu nabadzību, integrētu ĀKK valstis globālajā ekonomikā un palīdzētu tām kļūt par efektīvākām globālajām dalībniecēm daudzpusējā tirdzniecībā un klimata sarunās;

D.  tā kā ĀKK un ES partnerība ir uzlabojusi ĀKK valstu un ES dalībvalstu piekļuvi tirgum un ir veicinājusi lielāku sapratni par nostājām, vērtībām un standartiem, izmantojot savstarpēju politisko dialogu;

E.  tā kā, kaut gan ĀKK un ES partnerība ir ievērojami sekmējusi TAM sasniegšanu, nabadzības apkarošana un ĀKK valstu integrācija pasaules ekonomikā līdz šim nav notikusi pietiekamā mērā, ņemot vērā to, ka puse no ĀKK valstīm joprojām ir starp pasaules vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un ka ĀKK dalībvalstis kopā nodrošina mazāk nekā 5 % no pasaules tirdzniecības un aptuveni 2 % no pasaules IKP;

F.  tā kā Āfrikas Savienības izveide, Āfrikas un ES kopējās stratēģijas, kopīgā Karību jūras valstu un ES partnerības stratēģija un ES un Klusā okeāna reģiona valstu stratēģija ir piemēri ES aizvien reģionālākajai pieejai, lai meklētu risinājumu tādiem abpusēji būtiskiem jautājumiem un tēmām kā miers un drošība, terorisma apkarošana un migrācija;

G.  tā kā miers, drošība un politiskā stabilitāte ir priekšnoteikumi ilgtspējīgai attīstībai;

H.  tā kā, sagatavojot kopīgu pamatu un reģionālus līgumus, jāņem vērā attiecīgo reģionu un kontinentu specifika atbilstīgi subsidiaritātes un papildināmības principam;

I.  tā kā ĀKK ir noteikusi trīs sarunu pīlārus, proti:

J.  tā kā politiskais dialogs par būtiskiem elementiem, kā minēts Kotonū nolīguma 8. un 96. pantā, ir konkrēts tiesisks veids, kā nodrošināt ĀKK un ES partnerības kopējās vērtības un veicināt demokrātiju, labu pārvaldību un cilvēktiesības, kas ir būtiski nozīmīgas ilgstpējīgas attīstības nodrošināšanai;

K.  tā kā jaunajā nolīgumā ir skaidri paredzēta nepieciešamība nodrošināt cilvēktiesību nosacījumu saglabāšanu un politiskā dialoga stiprināšanu;

L.  tā kā, lai gan Kotonū nolīgumā pēc tā pārskatīšanas 2010. gadā ir nepārprotami atzīta valstu parlamentu, vietējo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora loma, to dalība sarunās par ĀKK un ES politiku un pasākumiem, tostarp plānošanā, kontrolē un novērtēšanas procesā, ir bijusi ierobežota;

M.  tā kā politiskais dialogs galvenokārt ir ticis izmantots politisko krīžu novēlotos posmos, nevis kā preventīvs pasākums;

N.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas saskaras ar aizvien ierobežojošākiem tiesību aktiem un citiem šķēršļiem, kas ierobežo to darbību un iespējas;

O.  tā kā daudzu ĀKK valstu tehniskās spējas risināt jautājumus nodokļu jomā ierobežo gan iekšzemes ieņēmumu mobilizāciju, gan iesaistīšanos starptautiskajā sadarbībā nodokļu jomā;

P.  tā kā EAF finansē, izmantojot ES dalībvalstu tiešās iemaksas, un uz to neattiecas parastie ES budžeta noteikumi; tā kā Parlamentam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz EAF budžeta izpildes apstiprināšanu, izņemot jau veikto maksājumu apstiprināšanu, un tam nav arī oficiālas kontroles tiesības attiecībā uz EAF plānošanu;

Q.  tā kā ES un ĀKK partnerības parlamentārās dimensijas un parlamentārās konsultatīvās funkcijas stiprināšanai vajadzētu būt svarīgam elementam jaunajās partnerattiecībās;

R.  tā kā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) sanāksmju biežums un dažādība radīja iespēju Eiropas Parlamenta un ĀKK dalībvalstu konsekventam dialogam, tādējādi konsolidējot APA leģitimitāti un stiprinot parlamentāro diplomātiju; tā kā APA ir kalpojusi par parlamentārās diplomātijas paraugu dažādos politiskos forumos,

1.  atzinīgi vērtē ĀKK valstu grupas un Eiropas Savienības turpmākās sadarbības galvenos aspektus un vispārējo struktūru, kas izklāstīta Komisijas ieteikumā Padomes Lēmumam, ar ko pilnvaro sākt sarunas par turpmāko partnerības nolīgumu;

2.  uzsver, ka Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam, IAM un Eiropas Konsensam attīstības jomā ir jābūt atjaunotās ĀKK un ES partnerības centrā;

3.  atzinīgi vērtē to, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana tiek uzskatīta par būtisku mērķi, bet pauž nožēlu par to, ka ierosinātajos līgumos nav paredzēta konkrētu pasākumu īstenošana; uzsver nepieciešamību iekļaut tādus transversālus jautājumus kā vides ilgtspēja, klimata pārmaiņas, dzimumu līdztiesība un sociālais taisnīgums visās gaidāmā nolīguma politikas jomās, plānos un intervences pasākumus;

4.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikums par jaunu partnerattiecību nolīgumu ir atvērts ārējiem partneriem;

5.  atgādina, ka pirmais IAM attiecas uz nabadzības izskaušanu, kas joprojām ir svarīga problēma gandrīz visās ĀKK valstīs; tādēļ uzsver, ka cīņai pret nabadzību joprojām jābūt galvenajam elementam jaunajā nolīgumā;

6.  norāda, ka Komisija lielā mērā ir ņēmusi vērā Parlamenta viedokli un ka saskaņā ar Parlamenta prasību nolīguma kopīgie pamati un reģionālie līgumi būs vienādi juridiski saistoši;

7.  atgādina, ka nākotnes partnerattiecību pamatnolīgumā tiks iekļauti taisnīguma, savstarpēju cieņas un kopēju interešu principi;

8.  pieprasa, lai Kotonū nolīguma svarīgākie elementi, proti, cilvēktiesību, pamatbrīvību ievērošana, demokrātijas principi un tiesiskums, un laba pārvaldība tiktu saglabāti kā pamats sadarbībai pēc 2020. gada un būtu iekļauti pamata nolīgumā un reģionālajos līgumos un protokolos; aicina Komisiju un Padomi nepārprotami ietvert pilnvaru daļā, kas saistīta ar cilvēktiesībām, brīvību no diskriminācijas dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, dzimumorientācijas vai dzimuma identitātes dēļ, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības, kā izklāstīts 1995. gada Pekinas rīcības platformā un pārskatīšanas konferenču rezultātos;

9.  uzsver nepieciešamību risināt jautājumu par cilvēktiesībām un pārvaldību, balstoties uz pastāvošiem starptautiskiem juridiskiem instrumentiem, likumiem, principiem un mehānismiem, ko izveidojušas reģionālās un visas Āfrikas pārvaldības struktūras, lai stiprinātu līdzatbildību;

10.  atgādina, ka turpmākajā ĀKK valstu un ES dalībvalstu partnerībā ir jāiekļauj Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un ar partnerattiecībām vajadzētu sekmēt programmas īstenošanu visos līmeņos;

11.  aicina ES un ĀKK valstis pārstāvošajiem sarunu dalībniekiem nolīguma kopīgajos pamatos iekļaut skaidrus noteikumus par to, ka visas puses pilnībā īsteno Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

12.  uzsver, ka ir jānodrošina saskaņotība starp principiem, kas noteikti nolīgumu kopīgajā pamatā un līgumos definētajās reģionālajās prioritātēs, un uzsver, ka kopīgajā pamatā vajadzētu iekļaut skaidru atsauci uz pārskatatbildības, uzraudzības un pārskatīšanas mehānismiem neatbilstības gadījumā; uzsver, ka vajadzētu nodrošināt pušu pārskatatbildību attiecībā pret iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību un ka kopīgajām iestādēm vajadzētu paredzēt mehānismus, kas ļauj pilsoniskajai sabiedrībai un iedzīvotājiem ziņot par cilvēktiesību un citu būtisku elementu pārkāpumiem;

13.  atgādina visām sarunu pusēm, ka politiskais dialogs ir Kotonū nolīguma būtiska daļa un ka šim dialogam arī turpmāk jaunajā nolīgumā jābūt centrālajam un tiesiskajam pamatam, uz kuru balstās vispārējais satvars un jaunais nolīgums reģionālā līmenī;

14.  uzsver, ka politiskais dialogs ir neatņemama partnerības daļa un vērtīgs pamats partnervalstu iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanai; tādēļ aicina uzlabot cilvēktiesību situācijas uzraudzību šajās valstīs un uzsver, ka uzraudzībai vajadzētu būt iekļaujošai, pārredzamai un iesaistošai; uzsver, cik svarīgi ir visu līmeņu dialogā nodrošināt jēgpilnu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos;

15.  atgādina, ka politiskajam dialogam ir jābūt līdzsvarotam un jābalstās uz savstarpēju cieņu;

16.  uzsver, ka ES un ĀKK valstu sadarbībā būtu jāparedz salīdzinošā izvērtējuma mehānisms, lai regulāri pārraudzītu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanas rezultātus un nepilnības, iesaistot parlamentus, vietējās iestādes un pilsonisko sabiedrību, kā arī regulāri un publiski ziņojumi par cilvēktiesību ievērošanu un citiem būtiskiem elementiem; uzskata, ka Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un IAM efektīvai īstenošanai ir nepieciešama leģitimitāte, tuvums, subsidiaritāte un augsts vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku līdzdalības līmenis; aicina uzlabot saziņu un dialogu, lai padziļinātu attiecības starp ĀKK un ES valstīm;

17.  atkārto, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) ir reģionālās sadarbības pamats un ir instrumenti, kas paredzēti attīstībai un reģionālajai integrācijai; tādēļ aicina tos pilnībā iekļaut jaunajā ĀKK un ES nolīgumā;

18.  aicina stiprināt ĀKK un ES partnerības politisko ietekmi pasaules arēnā, lai partneri var kļūt par efektīvākiem globālajiem dalībniekiem;

19.  aicina gaidāmajā nolīgumā paredzēt skaidrus noteikumus, kas regulētu privātā sektora lomu un atbildību; īpaši uzsver, ka uzņēmumiem, kas iesaistīti partnerībās attīstības jomā, jāievēro korporatīvās sociālās atbildības principi visā savu projektu dzīves ciklā, tostarp ievērojot ANO Globālo līgumu, ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, Starptautiskās Darba organizācijas darba pamatstandartus, vides standartus un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju; uzsver, ka ES un ĀKK valstīm ir jāsagatavo valstu plāni, lai īstenotu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un jo īpaši uzticamības pārbaudes noteikumus;

20.  atgādina, ka vietējo resursu mobilizēšana ar nodokļu palīdzību ir vissvarīgākais ieņēmumu avots ilgtspējīgas attīstības finansēšanai; pauž nožēlu par to, ka pasākumiem cīņai pret nelikumīgām finanšu plūsmām un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas netiek atvēlēta būtiska vieta pilnvaru projektā; aicina sarunu puses iekļaut jaunajā nolīgumā vērienīgus noteikumus par finansiālo un tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās varētu pielāgoties jauniem globāliem standartiem cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp automātiskai informācijas apmaiņai, informācijas sniegšanai par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem un, pamatojoties uz G20 un ESAO paraugiem, ziņojumu publicēšanai par katru valsti, lai apturētu nodokļu bāzes mazināšanos un peļņas novirzīšanu; turklāt aicina puses apņemties atbalstīt juridiski saistošas ANO starpvaldību struktūras izveidošanu sadarbībai nodokļu jautājumos;

21.  pauž nožēlu par to, ka sarunu pilnvaru projektā nav paredzēti noteikumi par lauksaimniecības ilgtspējīgas attīstības dimensiju, neraugoties uz milzīgajām problēmām, ar kurām saskaras ĀKK valstu lauksaimnieki klimata pārmaiņu rezultātā; aicina sarunu puses nolīgumā iekļaut ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses atbalsta shēmas;

22.  aicina palielināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti politiskajā dialogā, plānošanā un īstenošanā un atbalstīt pilsonisko sabiedrību spēju veidošanu; uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt pilsonisko sabiedrību politiskā dialogā, jo īpaši vietējās grupas, kuras tieši skar politikas virzieni; šajā sakarībā uzsver pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju ierobežošanas risku dažās valstīs un nepieciešamību iekļaut tādas grupas kā minoritātes, jauniešus un sievietes, kuras nespēj organizēti aizstāvēt savas intereses vai kuras konkrētajā valstī neatzīst valdība, neraugoties uz to likumīgajām demokrātiskajām interesēm;

23.  uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība būtu jāveido, atzīstot tās dažādās funkcijas, un ka jāstiprina tās pilntiesīga dalībnieka loma nolīgumā;

24.  uzsver, ka jaunajā ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumā pilnībā jāiekļauj efektīvas attīstības sadarbības principi un ka nolīguma un reģionālo protokolu stūrakmeņiem ir jābūt noteikumiem, lai nodrošinātu valsts līdzatbildību, orientēšanos uz rezultātiem, iekļaujošas attīstības procesu, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību; uzsver vajadzību nodrošināt ģeogrāfiski līdzsvarotu pieeju atbalsta piešķiršanai, ievērojamu uzmanību veltot vismazāk attīstītajām un nestabilām valstīm; uzskata, ka noteikums, ka atbalsta piešķiršana ir atkarīga no sadarbības ar ES migrācijas jautājumos, nav saderīgs ar saskaņotajiem attīstības efektivitātes principiem;

25.  uzsver, ka atjaunotajai ES un ĀKK sadarbībai/partnerībai būtu jānodrošina efektīvāka kopīga rīcība, lai risinātu dažādās problēmas, ar ko šobrīd saskaras pasaule, piemēram, cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību;

26.  atgādina, ka gaidāmajā nolīgumā jāparedz iespēja uzlabot saistības un politikas saskaņotību attīstībai (PCD) un būtu jāiekļauj sistemātiskas PCD pārraudzības mehānismi; šajā sakarībā atgādina, ka ES delegācijas var veicināt politikas saskaņotību attīstībai, un uzsver vajadzību tām organizēt regulāru dialogu valsts līmenī;

27.  uzsver, cik svarīgi ir piesaistīt finansējumu privātā sektora ieguldījumiem, veicinot ilgtermiņa vietējo kapitāla tirgu attīstību un izmantojot ierobežoto oficiālās attīstības palīdzības (OAP) budžetu, lai panāktu maksimālu ietekmi un finansētu IAM;

28.  atkārto, cik svarīgi ir stiprināt gaidāmā nolīguma parlamentāro dimensiju, nodrošinot reālas konsultatīvas pilnvaras turpmākajai visaptverošajai Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un rūpējoties, ka tā nodrošina atklātu, demokrātisku un visaptverošu parlamentāro dialogu; prasa nodrošināt tās juridisko un operatīvo autonomiju; prasa cieši iesaistīt APA nolīguma īstenošanā un rīkot regulāras apspriedes ar to par visiem partnerības svarīgākajiem jautājumiem; uzskata, ka APA būtu pilnībā jāiesaista sarunās par turpmāko partnerību;

29.  prasa turpināt centienus, lai uzlabotu APA īstenoto attīstības plānošanas pārbaudi;

30.  pauž pārliecību, ka ĀKK valstu un ES līmenī ir nepieciešams vismaz reizi gadā rīkot regulāras sanāksmes, lai nodrošinātu partnerības nepārtrauktību un stabilitāti un regulāru ziņošanu un salīdzinošu izvērtēšanu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu un cilvēktiesību un citu šā nolīguma būtisku elementu ievērošanu, kā to pieprasīja Parlaments;

31.  tādēļ ierosina saskaņot APA ar jauno reģionālo struktūru, saglabājot uzsvaru uz darbu reģionālajos forumos un cieši iesaistot valstu un reģionālos parlamentus; uzskata, ka, ĀKK un ES Ministru padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai būtu jārīko regulāras, tomēr retākas nekā pašlaik, plenārsēdes pārmaiņus ES un ĀKK valstī, bet norāda, ka sanāksme nedrīkst būt atkarīga no Ministru padomes sasaukšanas; aicina ES dalībvalsti, kas ir ES Padomes rotējošās prezidentvalsts, ciešāk iesaistīties APA sesiju sagatavošanā, organizēšanā un uzņemšanā;

32.  prasa vismaz reizi gadā katrā reģionā rīkot ES un ĀKK parlamenta deputātu sanāksmes reģionālo līgumu līmenī, papildinot šīs sanāksmes ar daudzpusēju forumu, kurā iesaistīti nevalstiski dalībnieki, tostarp pilsoniskā sabiedrība, jaunieši un privātais sektors;

33.  pauž pārliecību, ka Panāfrikas parlamentam ir jākļūst par spēcīgu balstu turpmākajā ES un Āfrikas līgumā, īpaši saistībā un sadarbībā ar ES un Āfrikas padomi; šajā sakarībā aicina Komisiju un ĀKK partnerus sarunu agrīnā posmā publicēt priekšlikumu tekstus par parlamentāro dimensiju un Panāfrikas parlamenta lomu un apspriesties ar Panāfrikas Parlamentu un Eiropas Parlamentu par šo jautājumu;

34.  atgādina, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā un nekavējoties jāinformē par visiem sarunu procesa posmiem saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu, un atkārtoti norāda, ka nepieciešams vienoties par uzlabotu praktisko sadarbību un informācijas apmaiņu visā starptautisko nolīgumu aprites ciklā; turklāt aicina Padomi un Komisiju pilnībā un laikus informēt APA par sarunām;

35.  aicina Eiropas Savienības Padomi publicēt pilnvaras, ko Padome jau ir pieņēmusi; aicina ĀKK grupas valstis rīkoties līdzīgi attiecībā uz tās pilnvarām.

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ĀKK Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienības Komisijai, Panāfrikas parlamentam, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Prezidijam.

(1) http://www.europarl.europa.eu/intcoop/acp/03_01/pdf/mn3012634_en.pdf (2) http://www.wipo.int/edocs/trtdocs/en/acp/trt_acp_3.pdf (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0371. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437. (5) OV C 349, 17.10.2017., 11. lpp. (6) OV C 310, 25.8.2016., 19. lpp. (7) OV C 170, 30.5.2017., 36. lpp. (8) http://www.europarl.europa.eu/intcoop/acp/2015_acp2/pdf/1081264en.pdf

Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. jūnija rezolūcija par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību 2016. gadā (2017/2273(INI))

P8_TA(2018)0268 A8-0197/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 1., 2. un 3. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 33. gada ziņojumu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2015. gads) (COM(2016)0463),

–  ņemot vērā Komisijas 34. gada ziņojumu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2016. gads) (COM(2017)0370),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu "EU Pilot novērtējuma ziņojums" (COM(2010)0070),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums" (COM(2011)0930),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību — 2014. gada pārskats(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra paziņojumu "ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu" (C(2016)8600),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa atjauninātu paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu (COM(2012)0154),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu par jaunu ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu "Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma" (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(2),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012.–2013. gads)(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par atklātu, efektīvu un neatkarīgu Eiropas Savienības pārvaldību(7) un 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā(8);

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 27. maija paziņojumu "ES vides politikas potenciāla atraisīšana: kā tas paveicams ar regulāriem vides politikas īstenošanas pārskatiem" (COM(2016)0316) un 2017. gada 3. februāra paziņojumu "ES vides politikas īstenošanas pārskats — kopīgas problēmas un kā apvienot centienus, lai gūtu labākus rezultātus" (COM(2017)0063),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0197/2018),

A.  tā kā LES 17. pantā ir noteiktas Komisijas kā Līgumu izpildes uzraudzītājas funkcijas;

B.  tā kā LES 2. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; un tā kā ES tiesību pareiza piemērošana ir svarīga, lai sasniegtu Līgumos un sekundārajos tiesību aktos paredzētos ES politikas mērķus; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu Savienība, veicot savas darbības, tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību;

C.  tā kā saskaņā ar LES 2. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu sieviešu un vīriešu vienlīdzība ir viena no pamatvērtībām, pamatojoties uz kurām, ES ir dibināta, un tā kā Savienība, veicot savas darbības, cenšas apkarot visus diskriminācijas veidus, izskaust nevienlīdzību un sekmēt vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi;

D.  tā kā LES 3. pantā ir noteikts, ka Savienības mērķis ir cita starpā veicināt mieru, savas vērtības un savu tautu labklājību un censties panākt tādas Eiropas ilgtspējīgu attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, augsti konkurētspējīga sociālā tirgus ekonomika, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu, kā arī, ka Savienība apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju, veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību;

E.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (EST) iedibināto judikatūru dalībvalstīm ir jāsniedz Komisijai skaidra un precīza informācija par to, kā tās transponē ES direktīvas savos tiesību aktos; un tā kā saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju(9) un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju(10) dalībvalstīm, ziņojot par valsts tiesību aktu transponēšanas pasākumiem Komisijai, var būt jāiesniedz arī dokumenti, kuros paskaidrots, kā direktīvas ir transponētas to tiesību aktos;

F.  tā kā atbilstīgi LES 4. panta 3. punktam un LESD 288. panta 3. punktam un 291. panta 1. punktam dalībvalstīm ir galvenā atbildība par ES tiesību aktu pareizu transponēšanu, piemērošanu un īstenošanu noteiktajos termiņos, kā arī par pietiekamu tiesiskās aizsardzības līdzekļu nodrošināšanu, lai garantētu efektīvu tiesību aizsardzību jomās, uz kurām attiecas ES tiesību akti;

G.  tā kā ES tiesību aktu pareiza piemērošana visiem Eiropas iedzīvotājiem garantē ieguvumus no ES politikas un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

H.  tā kā pēc sava paziņojuma "ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu” pieņemšanas 2016. gada decembrī Komisija nolēma koncentrēt uzmanību uz gadījumiem, kad dalībvalstis neziņo par transponēšanas pasākumiem, ja ar attiecīgajiem pasākumiem direktīvas ir transponētas nepareizi, vai ja dalībvalstis neievēro ES Tiesas spriedumu (saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu), rada ievērojamu kaitējumu ES finansiālajām interesēm vai pārkāpj ES ekskluzīvās pilnvaras;

I.  tā kā saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (ESPH) ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un tā ir jāpiemēro Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts);

J.  tā kā EU Pilot procedūras ir iecerētas, lai sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm padarītu ciešāku un saskaņotāku, novērstu ES tiesību aktu pārkāpumus agrīnā posmā ar divpusēja dialoga palīdzību un, kad vien iespējams, novērstu nepieciešamību izmantot oficiālās pienākumu neizpildes procedūras;

K.  tā kā, reaģējot uz pašreizējo demokrātijas trūkumu un atsaucoties uz Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi, ir nepieciešams radīt jaunu mehānismu, kas sniedz vienotu un saskaņotu satvaru un izmanto esošos instrumentus un mehānismus un kas būtu vienoti jāpiemēro visām ES iestādēm un dalībvalstīm;

L.  tā kā saskaņā ar jauno politiku, ko Komisija pieņēmusi, lai nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktiem, EU Pilot mērķis tomēr nav pagarināt pārkāpuma procedūru, kas pati par sevi ir veids, kā uzsākt problēmu risināšanas dialogu ar dalībvalsti;

M.  tā kā, lai nodrošinātu stratēģiskāku un efektīvu pieeju tiesību aktu izpildei pārkāpumu situācijās, Komisija, kā norādīts tās paziņojumā "Labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu", ir nolēmusi uzsākt pārkāpumu procedūras, nepaļaujoties uz EU Pilot mehānismu, izņemot gadījumus, kad tā izmantošana konkrētā situācijā tiek uzskatīta par lietderīgu;

N.  tā kā 2016. gadā Komisija saņēma 3783 jaunas sūdzības par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem un visvairāk sūdzību tika iesniegts par Itāliju (753), Spāniju (424) un Franciju (325);

O.  tā kā saskaņā ar LESD 258. panta 1. un 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu attiecīgajai dalībvalstij un, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var griezties Eiropas Savienības Tiesā;

P.  tā kā 2016. gadā Komisija uzsāka 847 jaunas pārkāpumu procedūras par direktīvu novēlotu transponēšanu;

Q.  tā kā 2016. gadā joprojām nebija izbeigtas 95 pārkāpumu lietas, saistībā ar kurām Eiropas Savienības Tiesa nolēma, ka attiecīgās dalībvalstis nav nodrošinājušas atbilstību;

R.  tā kā Parlaments savā 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi Komisijai pieprasīja līdz 2017. gada septembrim, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesniegt priekšlikumu attiecībā uz Savienības pakta par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES pakts par DTP) noslēgšanu tāda iestāžu nolīguma veidā, ar kuru nosaka kārtību, saskaņā ar kuru sekmē Savienības iestāžu un dalībvalstu sadarbību saskaņā ar LES 7. pantu,

S.  tā kā Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām paredz informācijas apmaiņu par visām pārkāpumu procedūrām, kuru pamatā ir oficiālas paziņojuma vēstules, bet neattiecas uz neoficiālo EU Pilot procedūru, ko izmanto pirms oficiālās pārkāpuma procedūras;

T.  tā kā ESPH 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir definētas kā ikvienas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu iestādēs, un tā kā LESD 298. pantā noteikts, ka, veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu;

U.  tā kā savā 2017. gada 3. februāra paziņojumā par ES vides politikas īstenošanas pārskatu (EIR) Komisija apgalvo, ka ir sagatavojusi strukturētu un visaptverošu dialogu ar dalībvalstīm par ES tiesību aktu īstenošanu vides jomā un, neskarot savas izpildes pilnvaras saskaņā ar ES līgumiem, piedāvā atvieglot dalībvalstu centienus ar jaunu īpašu satvaru;

V.  tā kā LESD 157. pantā ir paredzētas tiesības un LESD 19. pantā — pamats pieņemt tiesību aktus, ar kuriem reglamentē visu diskriminācijas veidu apkarošanu, tostarp uz dzimuma balstītas diskriminācijas apkarošanu;

W.  tā kā ES un tās dalībvalstis Deklarācijā Nr. 19, kas ir pievienota Lisabonas līgumu pieņēmušās starpvaldību konferences nobeiguma aktam, ir apņēmušās "cīnīties pret visu veidu sadzīves vardarbību [..], novērst šādas kriminālsodāmas darbības un sodīt par tām, un atbalstīt un aizsargāt cietušos";

X.  tā kā ES tiesību akti, ar kuriem apkaro cilvēku tirdzniecību, jo īpaši sieviešu un bērnu tirdzniecību, ir pieņemti, pamatojoties uz LESD 79. un 83. pantu; tā kā ar programmu "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" cita starpā finansē pasākumus, kas sekmē pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanu;

Y.  tā kā vairākas ES direktīvas, jo īpaši tās, kurās galvenokārt ir reglamentēti dzimumu līdztiesības jautājumi, vairākās dalībvalstīs nav īstenotas pienācīgi, kā rezultātā dažādu dzimumu cilvēkiem ir liegta aizsardzība pret diskrimināciju tādās jomās kā nodarbinātība un piekļuve precēm un pakalpojumiem;

Z.  tā kā uz dzimumu balstīta diskriminācija ir nesaraujami saistīta ar citiem diskriminācijas veidiem, tostarp tādiem, kuru pamatā ir rase un etniskā piederība, reliģija, invaliditāte, veselība, dzimtiskā identitāte, seksuālā orientācija, vecums un/vai sociāli ekonomiskie apstākļi;

AA.  tā kā 33 % sieviešu Eiropas Savienībā ir cietušas no fiziskas un/vai seksuālas vardarbības un 55 % ir piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos, tostarp 32 % darba vietā; tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas pret seksuālu, fizisku un tiešsaistes vardarbību, kiberterorizēšanu un kibervajāšanu; tā kā vairāk nekā pusi no noslepkavotajām sievietēm nogalināja dzīves partneris vai tuvinieks; tā kā vardarbība pret sievietēm ir viens no pasaulē visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un tam nav saistības ar cietušās personas vecumu, valstspiederību, reliģiju, izglītību vai finanšu un sociālo statusu, veidojot šķērsli sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanai; tā kā feminicīda parādība dalībvalstīs nemazinās;

AB.  tā kā Eiropas Savienībā veiktā aptaujā par LGBT tika konstatēts, ka lesbietes, biseksuāles un sievietes transpersonas saskaras ar augstu diskriminācijas varbūtību, pamatojoties uz viņu seksuālo orientāciju vai dzimtisko identitāti; tā kā 23 % sieviešu lesbiešu un 35 % transpersonu vismaz vienu reizi pēdējos piecos gados mājās vai citur (uz ielas, sabiedriskajā transportā, darba vietā utt.) ir piedzīvojušas fiziskus vai seksuālus uzbrukumus vai viņām ir izteikti vardarbības draudi;

AC.  tā kā attiecībā uz ES dzimumu līdztiesības tiesību aktu piemērošanu un īstenošanu dalībvalstīs ir konstatētas īpašas problēmas, kas attiecas uz konkrētu direktīvu transponēšanu un piemērošanu, piemēram, būtiskas regulējuma nepilnības un to nekonsekventa piemērošana no dalībvalstu tiesu puses;

AD.  tā kā dzimumu līdztiesības iestādes un mehānismi bieži vien dalībvalstu pārvaldes struktūrās ir marginalizēti, sadalīti dažādās politikas sfērās, tiem traucē sarežģīti pilnvarojumi, pienācīgu darbinieku, apmācības, datu un pietiekamu resursu trūkums un to darbību apgrūtina politiskās vadības atbalsta nepietiekamība;

AE.  tā kā saskaņā ar Eiropā spēkā esošo diskriminācijas aizliegumu reglamentējošo tiesību salīdzinošo analīzi, kuru 2017. gadā publicēja Eiropas juridisko ekspertu dzimumu līdztiesības un diskriminācijas aizlieguma tīkls, lielākajā daļā valstu joprojām pastāv spēcīgas bažas par uztveri un apzināšanos, jo personas bieži vien nav informētas par savām tiesībām uz aizsardzību pret diskrimināciju vai par aizsardzības mehānismu esamību; tā kā saskaņā ar šo analīzi attiecībā uz ES diskriminācijas apkarošanas direktīvu izpildi ir radušās jaunas šaubas, piemēram, par tādu organizāciju un apvienību tiesiskā statusa neesamību vai tā ierobežojumiem, lai tiesas procesos aizstāvētu no diskriminācijas cietušās personas, un par pierādīšanas pienākuma maiņas ierobežojošu piemērošanu, kā arī par virkni šķēršļu, kas traucē efektīvu tiesu iestāžu pieejamību, — visi minētie faktori mazina iedzīvotāju iespējas pilnībā īstenot un aizsargāt savas tiesības, kuras ir noteiktas diskriminācijas aizliegumu reglamentējošajos tiesību aktos;

AF.  tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) sagatavotais dzimumu līdztiesības 2017. gada indekss apliecina tikai niecīgus uzlabojumus, no kā precīzi var secināt, ka ES joprojām ne tuvu nav sasniegusi dzimumu līdztiesību, jo vispārējais rādītājs ir 66,2 no 100, kas ir tikai par četriem punktiem vairāk kā pirms desmit gadiem;

AG.  tā kā attiecībā uz lēmumu pieņemšanas sfēru iepriekš minētie dzimumu līdztiesības dati attiecībā uz pēdējiem desmit gadiem apliecina uzlabojumu par gandrīz 10 punktiem un tagad sasniegtie punkti ir 48,5, taču šajā jomā joprojām ir viszemākie panākumu rādītāji; tā kā šis neglaimojošais skaitlis vispirms atspoguļo sieviešu un vīriešu nevienādo pārstāvību politikā un liek domāt par demokrātijas deficītu ES pārvaldē;

AH.  tā kā Eurofound ziņojumā par dzimumu nodarbinātības atšķirību ir aplēsts, ka dzimumu nodarbinātības atšķirība Eiropas Savienībā rada zaudējumus aptuveni EUR 370 miljardu apmērā gadā, kas atbilst 2,8 % no ES IKP;

AI.  tā kā saskaņā ar Eurofound darba apstākļu apsekojumu apmaksātā un neapmaksātā darba laika saliktais rādītājs liek secināt, ka, saskaitot apmaksātās un neapmaksātās darba stundas, sievietes strādā ilgāk;

AJ.  tā kā, neskatoties uz ES apņemšanos nodrošināt dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanas procesā, ES aģentūru valdēs pastāv ievērojams dzimumu līdzsvara trūkums un tajās ir nepārtraukti novērojamas dzimumu segregācijas pazīmes;

AK.  tā kā nabadzības feminizācija Eiropas Savienībā ir uzskatāma par faktu un tā kā ES vienlīdzības un dzimumu līdztiesības tiesību pienācīga un pilnīga piemērošana uz izpilde būtu jāīsteno kopā ar politiku, ar kuru novērš sieviešu ļoti augstu bezdarba, nabadzības un sociālās atstumtības līmeni; tā kā netiek īstenota vienlīdzības politika un nepietiekami tiek īstenotas dzimumu un līdztiesības tiesības, kā rezultātā joprojām tiek apdraudētas sievietes un palielinās viņu nabadzības un sociālās marginalizācijas risks, izslēdzot viņas no darba tirgus;

AL.  tā kā spēkā esošo tiesību aktu pienācīga īstenošana ir būtiska, lai veicinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzību; tā kā, kaut arī pārstrādātajā Direktīvā 2006/54/EK pavisam noteikti ir aizliegta gan tieša, gan netieša diskriminācija, un, tā kā, neskatoties uz to, ka sievietes vidēji iegūst augsta līmeņa izglītību, 2015. gadā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība joprojām bija 16,3 %;

AM.  tā kā dzimumu līdztiesības principam ir jābūt būtiskam spēkā esošo ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzības kritērijam;

AN.  tā kā datu ieguve, ja iespējams dzimumu griezumā, ir ļoti būtiska, lai pārbaudītu ES tiesību piemērošanā līdz šim gūtos panākumus,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu(11) uz pārkāpumiem reaģēt ātri un atbalsta tās centienus īstenošanas problēmas novērst neoficiāli; aicina Komisiju uzlabot EU Pilot problēmu novēršanas sistēmu;

2.  pauž bažas par pārkāpumu procedūru kopējā skaita palielināšanos 2016. gadā, kā rezultātā šo lietu skaits ir sasniedzis pēdējo piecu gadu augstāko atzīmi;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada ziņojumu par ES tiesību piemērošanas uzraudzību un konstatē, ka saskaņā ar šo ziņojumu četras jomas, kurās 2016. gadā tika ierosināts vislielākais skaits pienākumu neizpildes procedūru par tiesību aktu transponēšanu no dalībvalstu puses, bija vide, tiesiskums un patērētāju tiesības, nodokļi un iekšējais tirgus;

4.  atgādina, ka tiesības Parlamentā iesniegt lūgumrakstus ir uzskatāmas par Eiropas pilsonības institūta pamatu, kā noteikts LESD 20. un 227. pantā un ES Pamattiesību hartas 44. pantā — saskaņā ar nesen veiktajām sabiedriskās domas aptaujām šīs tiesības iedzīvotāju vērtējumā ir otras nozīmīgākās; uzsver, ka lūgumraksti ir svarīgi kā līdzekļi, ar kuru starpniecību pilsoņi un iedzīvotāji jūtas iesaistīti Savienības darbībās un pauž savas bažas par ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas vai pārkāpumu gadījumiem un par iespējamām tiesību nepilnībām, vienlaikus vēršot uzmanību uz šiem trūkumiem un cerot uz minēto problēmu ātru un efektīvu risinājumu; piekrīt Komisijas viedoklim, ka darbu, kas ir paveikts, lai nodrošinātu spēkā esošo ES tiesību aktu efektīvu īstenošanu, ir nepieciešams atzīt par tikpat svarīgu kā darbu, kas veltīts jaunu tiesību aktu izstrādei; aicina Komisiju šajā sakarībā uzlabot saņemto lūgumrakstu izskatīšanu, sniedzot savlaicīgas un izsmeļošas atbildes;

5.  vērš uzmanību uz pētījumu, ko Parlamenta Lūgumrakstu komiteja ir uzdevusi izstrādāt Politikas departamentam C, "ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzība: instrumenti un izaicinājumi", un atzinīgi izsakās par tās konkrētajiem, Parlamentam domātajiem rīcības ieteikumiem; vērš uzmanību uz nesen publicēto pētījumu, kuru bija uzdots izstrādāt Politikas departamentam C, "Efektīva tiesu pieejamība", par apgalvojumiem, kas ir izteikti daudzos lūgumrakstos, kurus izskatīja Lūgumrakstu komiteja; atbalsta Komisijas priekšlikumu veicināt dažādu dalībvalstu tiesu iestāžu darbinieku apmācību ES tiesībās, lai nodrošinātu spriedumu konsekvenci un tādējādi tiesību vienlīdzīgu piemērošanu visā Savienībā;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas 2016. gada ziņojumā salīdzinājumā ar agrākajiem ziņojumiem ir uzlabojusies statistikas datu pārredzamība un tie tiek sniegti lielākā apjomā; pauž nožēlu par to, ka tajā tomēr nav sniegta precīza informācija par tādu lūgumrakstu skaitu, pamatojoties uz kuriem, ir sāktas EU Pilot vai pārkāpumu procedūras, un prasa Komisijai šajā jautājumā sniegt konkrētu informāciju; ar nožēlu konstatē, ka šajās procedūrās iesaistīts nav nedz Parlaments, nedz lūgumrakstu iesniedzēji; atkārtoti aicina Komisiju dalīties ar Parlamentu informācijā par visām ierosinātajām EU Pilot procedūrām un pārkāpumu procedūrām, kas ir sāktas, lai uzlabotu pārredzamību, samazinātu termiņu, kurā ar Lūgumrakstu komitejas palīdzību izšķir strīdus, stiprina uzticēšanos ES projektam un, visbeidzot, vairotu EU Pilot procedūras leģitimitāti, jo īpaši attiecībā uz pārkāpumu procedūrām; aicina Komisiju regulāri darīt zināmus savus lēmumus un komisāru kolēģijas dažādos veiktos pasākumus, kā arī publicēt komplekso sanāksmju darba kārtības un galvenos rezultātus; pieņem zināšanai Eiropas Savienības Tiesas spriedumu 2017. gada maija lietās C-39/05 P, C-52/05 P un C-562/14 P, saskaņā ar kuru EU Pilot procedūras dokumentus atklātībai zināmus darīt nedrīkst, ja pastāv iespēja, ka šāda atklāšana varētu ietekmēt pārkāpuma procedūras raksturu, iespaidot tās gaitu vai traucēt šīs procedūras mērķu sasniegšanu; tādēļ aicina Komisiju publiskot dokumentus, ar kuriem tā ir apmainījusies ar dalībvalstīm, kad minētā riska vairs nav, proti, pēc EU Pilot procedūras pabeigšanas; šajā sakarībā atbalsta Eiropas ombuda ieteikumu par EU Pilot pirmspārkāpumu lietu savlaicīgumu un pārredzamību; uzsver, ka visi iesaistītie dalībnieki ir pastāvīgi jāinformē un EU Pilot procesi ir jāpadara pārredzamāki; pauž nožēlu par Komisijas intereses trūkumu, ko tā apliecina, atbildot uz Eiropas Parlamenta deputātu paustajām bažām par EU Pilot procedūrām, un aicina Komisiju informēt Lūgumrakstu komiteju par ikvienu jaunu nozīmīgu izmeklēšanas soli un attiecīgajā brīdī notiekošu dialogu ar dalībvalstīm laikā, kad notiek lūgumraksta izskatīšana; atkārtoti aicina Komisiju tās gada ziņojumā iekļaut gan ES regulu, gan direktīvu īstenošanas rādītājus;

7.  uzskata, ka pārkāpumu procedūru lielais skaits liecina, ka nopietns ES uzdevums un prioritāte joprojām ir ES tiesību aktu savlaicīgas un pareizas piemērošanas dalībvalstīs nodrošināšana, ņemot vērā jauno, stratēģiskāko un efektīvo pieeju tiesību aktu izpildei, ko Komisija pieņēma 2016. gadā; uzskata, ka daži no minētajiem pārkāpumiem varētu būt sekas tam, ka atsevišķās dalībvalstīs valsts pārvaldei līdzekļi netiek piešķirti pietiekamā apmērā;

8.  uzsver, ka jauno sūdzību skaits ir vislielākais kopš 2011. gada, ar rekordaugstu 3783 jaunu sūdzību skaitu un atrisināto lietu īpatsvara samazinājumu, veidojot 67,5 % pieaugumu pēdējā gada laikā papildus 1657 pārkāpumu lietām, kas 2016. gada beigās vēl nebija izskatītas, un 986 pārkāpumu lietām, kas uzsāktas 2016. gadā, tostarp 847 lietām saistībā ar novēlotu transponēšanu; ar bažām norāda, ka 95 pārkāpumu lietas pēc Tiesas nolēmuma joprojām nav izskatītas, jo Komisija uzskatīja, ka attiecīgās dalībvalstis vēl nav nodrošinājušas atbilstību LESD 258. panta spriedumiem un ka kopumā visvairāk ir skartas nodarbinātības un tiesiskuma un patērētāju tiesību jomas, kurām seko iekšējais tirgus, rūpniecība, uzņēmējdarbība un MVU, nodokļi un muita, kā arī vide.

9.  atzinīgi vērtē 2016. gadā atvērto jauno EU Pilot lietu skaita samazinājumu (790 salīdzinājumā ar 881 lietu 2014. gadā) un to, ka šis skaits ir sasniedzis zemāko līmeni kopš 2011. gada, kaut arī Komisija neveic nekādas EU Pilot procedūras direktīvu novēlotas transponēšanas gadījumā; tomēr konstatē, ka nedaudz samazinājies arī atrisināto lietu īpatsvars salīdzinājumā ar 2015. gadu (no 75 % līdz 72 %); prasa Komisijai precizēt, kādas ir tās prioritātes attiecībā uz izpildes politiku, kurā tā izklāsta, ka pievērsīs uzmanību tām problēmām, kuras var mainīt ar izpildes pasākumiem, un politikas prioritātēm, izskatot gadījumus, kas liecina par sistēmiskām nepilnībām dalībvalstu tiesību sistēmā;

10.  konstatē — tāpēc, ka Komisija apņēmās ES tiesību īstenošanā rīkoties stratēģiskāk, nesen pārkāpumu lietas tika izbeigtas politisku apsvērumu dēļ; tādēļ aicina Komisiju, izstrādājot turpmākos uzraudzības ziņojumus, paskaidrot šādu lēmumu pieņemšanas iemeslus;

11.  uzsver, ka lielākā daļa EU Pilot lietu, saistībā ar kurām tika sākta oficiāla pārkāpumu procedūra, galvenokārt attiecās uz vides, iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU, enerģētikas, nodokļu un muitas politikas jomām; norāda arī, ka visvairāk EU Pilot lietu, saistībā ar kurām ierosinātas pārkāpumu procedūras, bija Ungārijai, Vācijai, Spānijai un Polijai;

12.  atzīst, ka dalībvalstis ir galvenās atbildīgās par ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un piemērošanu, taču norāda, ka šis apstāklis neatbrīvo ES iestādes, izstrādājot un pieņemot ES sekundārās tiesības, no to pienākuma ievērot ES primārās tiesības — jo īpaši tas attiecas uz tiesiskuma un pamattiesību jomu ESPH kontekstā;

13.  norāda, ka ES tiesību pienācīga īstenošana un piemērošana ir būtiska, lai izpildītu ES politikas uzdevumus, kas attiecas uz Līgumos nostiprināto sieviešu un vīriešu vienlīdzības principu, un lai vairotu un sekmētu publisko iestāžu savstarpēju uzticību gan ES, gan dalībvalstu līmenī un iestāžu un iedzīvotāju uzticību, un arī atgādina, ka gan uzticība, gan juridiskā noteiktība kalpo par labas sadarbības un ES tiesību efektīvas piemērošanas pamatu;

14.  pauž bažas, ka dažās dalībvalstīs joprojām ir novērojamas būtiskas nepilnības ES vides jomas tiesību aktu īstenošanā un piemērošanā, jo īpaši atkritumu apsaimniekošanas, notekūdeņu attīrīšanas infrastruktūras un atbilstības gaisa kvalitātes robežvērtībām nodrošināšanas jomā;

15.  uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, Eiropas iedzīvotāju un citu ieinteresēto personu svarīgo lomu, uzraugot nepilnības ES tiesību aktu transponēšanā un piemērošanā dalībvalstīs un ziņojot par tām; tāpēc atzinīgi vērtē iedzīvotāju lielāku interesi par ES tiesību aktu īstenošanu, tostarp ziņotāju būtiski svarīgo nozīmi gan privātajā, gan publiskajā sektorā; uzsver, ka ES iedzīvotājiem pašsaprotami ir jābūt pirmajiem, kurus informē precīzā, faktiski pieejamā, pārredzamā un savlaicīgā veidā par to, vai un kuri dalībvalstu tiesību akti ir pieņemti, transponējot ES tiesību aktus, un kuras dalībvalstu iestādes atbild par to, ka šīs tiesības tiek pareizi īstenotas;

16.  ņem vērā Komisijas pievērsto uzmanību ES tiesību aktu savlaicīgai un pareizai transponēšanai valstu tiesību aktos un skaidru iekšējo pamatnoteikumu esamību, kas liek dalībvalstīm piešķirt prioritāti šim mērķim, lai novērstu ES tiesību aktu pārkāpumus, vienlaikus nodrošinot, ka indivīdi un uzņēmumi var gūt labumu no to efektīvas un lietderīgas īstenošanas;

17.  tomēr norāda, ka nesamērīgi termiņi tiesību aktu īstenošanai var neļaut dalībvalstīm nodrošināt atbilstību, tā principā pieņemot novēlotu īstenošanu; mudina ES iestādes vienoties par piemērotākiem regulu un direktīvu īstenošanas termiņiem, ņemot vērā nepieciešamos pārbaudes un apspriešanās periodus; uzskata, ka Komisijai būtu jāiesniedz ziņojumi, kopsavilkumi un pārskatīti tiesību aktu likumdevēju noteiktajos datumos un saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktu noteikumiem;

18.  norāda, ka 2016. gadā bija transponējamas 70 direktīvas, kas ir vairāk nekā 2015. gadā (56 direktīvas); pauž bažas par strauji pieaugušo jaunu pārkāpumu skaitu saistībā ar novēlotu transponēšanu (no 543 līdz 847); pauž nožēlu par to, ka 2016. gada beigās vēl nebija izskatītas 868 pārkāpumu lietas par tiesību aktu novēlotu transponēšanu, proti, par 67,5 % vairāk nekā 2015. gada beigās, kad nebija izskatītas 518 šādas lietas;

19.  pauž bažas par to, ka 2015. gadā dalībvalstis neizpildīja visas savas saistības sniegt skaidrojošos dokumentus kopā ar pasākumiem, ko tās veikušas, lai transponētu direktīvas valsts tiesību aktos; uzskata, ka, ņemot vērā daudzu iesniegto skaidrojošo dokumentu nevienmērīgo kvalitāti, Komisijai būtu jāsniedz dalībvalstīm lielāka palīdzība to sagatavošanā un atbilstības tabulu veidošanā;

20.  uzsver, ka nespēja nodrošināt savlaicīgu un pareizu tādu spēkā esošo ES tiesību aktu transponēšanu, kuros ir reglamentēti vienlīdzīgu iespēju un vienādas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principi tādās jomās kā izglītība, nodarbinātība un profesija, vienāda darba samaksa par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz piekļuvi un nodrošinājumu ar precēm un pakalpojumiem, un spēkā esošās normas, ar kurām uzlabo darba un privātās dzīves līdzsvaru un izbeidz jebkāda veida pret sievietēm un meitenēm vērstu vardarbību, galu galā iedzīvotājiem un uzņēmumiem liedz priekšrocības, uz kurām viņiem ir tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem;

21.  uzsver, ka ES ir izveidota kā savienība, kuras pamatā ir tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana (LES 2. pants); norāda, ka, īstenojot ES tiesību aktus, dalībvalstīm ir pilnībā jāievēro Līgumos un ES Pamattiesību hartā noteiktās pamattiesības; atkārtoti pauž viedokli, ka rūpīga dalībvalstu un ES iestāžu rīcības un bezdarbības uzraudzība ir ārkārtīgi svarīga;

22.  atkārtoti pauž bažas par Parlamentam iesniegto lūgumrakstu un Komisijai pausto sūdzību skaitu saistībā ar jautājumiem, kurus Komisija it kā ir atrisinājusi;

23.  uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt ES tiesību sistēmas integritāti, kas ietver primāros, sekundāros un ieteikuma tiesību instrumentus; šā iemesla dēļ prasa savlaicīgi pieņemt leģislatīvas un neleģislatīvas iniciatīvas, kas ir nepieciešamas, lai Eiropas sociālo tiesību pīlāru iedzīvotājiem padarītu par realitāti; aicina Komisiju izmantot lielāko iespējamo pārredzamību un konsekvenci savos centienos radīt jaunu satvaru, kas paredzēts pienācīgai ES tiesību aktu īstenošanai, piemēram, kā EIR; aicina Komisiju apsvērt izveidot šādu satvaru, kas būtu īpaši paredzēts taisnīgai un līdzsvarotai attīstībai, nodarbinātībai, sociālajām lietām un iekļaušanas lietām saistībā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru;

24.  atkārtoti aicina Komisiju saskaņā ar tās 2016. gada 25. oktobra rezolūciju iesniegt priekšlikumu ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pakta noslēgšanai, tādējādi sasaistot savus attiecīgos gada tematiskos ziņojumus ar esošo uzraudzības mehānismu un periodisko novērtējuma rīku rezultātiem, un to iesniegt savlaicīgi; atgādina, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai, pilnībā ievērojot LESD 298. pantā un ES Pamattiesību hartas 41. un 47. pantā noteiktos labas un efektīvas pārvaldības principus, ir pienākums uzraudzīt un izvērtēt ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un Līgumos noteikto principu un mērķu ievērošanu dalībvalstīs un visās ES iestādēs un struktūrās un ievērot savas saistības aktīvi palīdzēt dalībvalstīm transponēt un īstenot atsevišķas direktīvas un regulas; tāpēc iesaka no 2018. gada ņemt vērā šo uzdevumu iepriekš minētajā DTP politikas ciklā un savlaicīgi iesniegt savus attiecīgos gada tematiskos ziņojumus kopā ar izveidoto uzraudzības mehānismu un periodisko novērtējuma rīku rezultātiem;

25.  atgādina, ka Parlaments vairākkārt ir aicinājis Komisiju proaktīvāk uzraudzīt, vadīt un atbalstīt vides tiesību aktu un politiku īstenošanu;

26.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos aktīvi palīdzēt dalībvalstīm transponēt un īstenot ES tiesību aktus, sagatavojot īstenošanas plānus dažām direktīvām un regulām;

27.  uzskata — ņemot vērā to, ka Parlaments saskaņā ar Iestāžu nolīgumu ir līdzatbildīgs par ES tiesību aktu īstenošanu un piemērošanu, kā arī, ņemot vērā tā attiecīgās politiskās kontroles pār Komisiju funkciju, kas tam ir piešķirta LES 14. pantā, tam būtu automātiski jāsaņem informācija par visām uzsāktajām EU Pilot procedūrām un ierosinātajām pārkāpumu procedūrām un tam vajadzētu būt atbilstošai piekļuvei dokumentiem, kas attiecas uz abām procedūrām, jo īpaši tad, ja šo procedūru sākšanas iemesls ir lūgumraksti, vienlaicīgi ievērojot nepieciešamos konfidencialitātes noteikumus, lai nodrošinātu lietu veiksmīgu izskatīšanu;

28.  ierosina dalībvalstu pārstāvjiem vairāk censties piedalīties diskusijās, kuras par lūgumrakstiem rīko Lūgumrakstu komiteja;

29.  norāda uz ES tiesību neapmierinošo piemērošanas līmeni dalībvalstīs, kā par to liecina lielais skaits Komisijai nosūtīto sūdzību un Parlamentam adresēto lūgumrakstu ievērojamais apjoms; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu palielināt tās preventīvo instrumentu, piemēram, komplekso sanāksmju, īstenošanas vadlīniju, speciālistu grupu, specializēto tīklu, tostarp SOLVIT tīkla, izmantošanu, kā izklāstīts tās 2016. gada decembra paziņojumā, un atbalstīt spēju veidošanu dalībvalstīs, lai nodrošinātu ES tiesību aktu izpildi; aicina Komisiju izmantot LESD 197. panta normas, lai realizētu šo atjaunoto īstenošanas politiku ciešā partnerībā ar dalībvalstīm un Eiropas iestādēm; aicina Komisiju uzlabot saņemto lūgumrakstu izskatīšanu, sniedzot savlaicīgas un izsmeļošas atbildes;

30.  norāda, ka joprojām neizskatītas ir 95 pārkāpumu procedūru lietas, neskatoties uz to, ka Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi par to, ka dalībvalstis neievēro ES tiesības, un ka Komisija ir iesniegusi Tiesā prasības pieteikumu tikai trijās šādās lietās, pamatojoties uz LESD 260. pantu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt Tiesas nolēmumu pilnīgu un savlaicīgu izpildi un vajadzības gadījumā pilnībā izmantot LESD 279. panta noteikumus, lai novērstu ES tiesību aktu efektivitātes mazināšanu un Tiesas autoritātes graušanu; aicina Komisiju risināt šo situāciju un regulāri ziņot Eiropas Parlamentam par šajā sakarībā sasniegto;

31.  uzsver, ka visām ES iestādēm ir jāievēro ES Līgumi un ESPH(12);

32.  iesaka visās starpparlamentārās debatēs par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām ietvert pilsonisko sabiedrību un sabiedrisko līdzdalību, piemēram, izmantojot Parlamentam nosūtītos lūgumrakstus un Eiropas pilsoņu iniciatīvu;

33.  uzsver, ka starp ES iestādēm un dalībvalstīm noslēgtie saprašanās memorandi saskaņā ar LESD 288. pantu netiek uzskatīti par ES aktiem;

34.  uzsver efektivitātes, pārredzamības un atbildības izšķirīgo nozīmi, ES iestādēm izstrādājot un piemērojot ES tiesību aktus; jo īpaši uzsver demokrātiskās pārskatatbildības principu — un Parlamenta nozīmi tā nodrošināšanā —, kā arī ES iedzīvotāju tiesības uz taisnīgumu un labu pārvaldību, kā noteikts ESPH 41. un 47. pantā; norāda, ka saskaņā ar šīm tiesībām un principiem iedzīvotājiem ir nepieciešama atbilstoša un vienkārša pieeja to tiesību aktu projektiem, kuri uz viņiem attiecas; atgādina, ka šīm tiesībām un principiem arī vajadzētu būt ārkārtīgi svarīgiem no dalībvalstu viedokļa, ierosinot tiesību aktu projektus, ar kuriem īsteno ES tiesības;

35.  aicina Komisiju, kad vien tas ir iespējams un nepieciešams, palielināt ES finanšu resursus, piemēram, Eiropas Sociālā fonda daļu, kas ir veltīta "publisko iestāžu un ieinteresēto personu institucionālās spējas uzlabošanai un efektīvas valsts pārvaldes veidošana", lai sekmētu sociālo labklājību un ekonomisko attīstību, un uzlabot sekmējošo tiesību aktu efektivitāti; aicina Komisiju pilnībā izmantot LESD 197. pantu, lai palīdzētu palielināt dalībvalstu spēju ieviest un īstenot ES tiesību aktus;

36.  aicina Komisiju izstrādāt instrumentus, kas paredzēti, lai palīdzētu dalībvalstīm konstatēt transponēšanas problēmas, risināt tās agrīnā pārkāpumu procedūras posmā un rast kopīgus risinājumus;

37.  atgādina, ka tiesību akti, kas ir pamats vissmagāko pārkāpumu procedūrām, ir direktīvu rezultāts; atgādina, ka regulas ir tieši un obligāti piemērojamas visās dalībvalstīs; tādēļ aicina Komisiju, ciktāl tas ir iespējams, izmantot regulas, apsverot tiesību aktu priekšlikumu izdošanu; uzskata, ka šāda pieeja varētu mazināt pārmērīga regulējuma risku;

38.  atgādina, ka to, kā jāpiemēro Eiropas Savienības tiesību akti, palīdz skaidrot prejudiciāli nolēmumi; uzskata, ka šīs procedūras izmantošana palīdz panākt ES tiesību aktu vienveidīgu interpretāciju un īstenošanu; tādēļ aicina Komisiju efektīvāk sekot līdzi tam, kā dalībvalstu tiesas pilda pienākumu lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā noteikts LESD 267. pantā; tādēļ mudina valstu tiesas šaubu gadījumā iesniegt jautājumus Tiesā, tādējādi novēršot pārkāpumu procedūras;

39.  aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tās kontrolei pār to, kā tiek īstenota Padomes 2016. gada 12. jūlija Direktīva (ES) 2016/1164 ar ko paredz noteikumus tādas nodokļu apiešanas prakses novēršanai, kas tieši iespaido iekšējā tirgus darbību(13), un sākt pārkāpumu procedūru, vajadzības gadījumā īpašu uzmanību pievēršot nepareizai vai sliktai piemērošanai;

40.  atzinīgi vērtē Komisijas nemitīgos centienus īstenot ES noteikumus vides jomā, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām dalībvalstīm un uzņēmējiem un risinātu nepilnības ES vides tiesību aktu ieviešanā un īstenošanā, tostarp izmantojot pārkāpumu procedūru, ja tas ir nepieciešams; taču uzsver zināmos ES noteikumu vides jomā un jo īpaši Direktīvas par atbildību vides jomā (DAVJ) ierobežojumus; aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūciju(14) par DAVJ īstenošanu; norāda, ka dažās dalībvalstīs tiesības uz veselīgu vidi apdraud nepilnības ES vides tiesību aktu ieviešanā un īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz kaitējuma gaisam un ūdenim, atkritumu apsaimniekošanai, notekūdeņu attīrīšanas infrastruktūrai novēršanu; uzsver, ka ES vides tiesību aktu pilnīga īstenošana varētu ES ekonomikā ietaupīt katru gadu EUR 50 miljardus — galvenokārt veselības izmaksas un ar vidi saistītās izmaksas;

41.  uzsver, ka ES acquis ietver arī ES noslēgtos starptautiskos nolīgumus; ar nopietnām bažām norāda, ka ES noteikumi vides jomā var neatbilst Orhūsas konvencijai par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ("Orhūsas konvencija")(15), ja vides organizācijām un sabiedrības locekļiem netiek nodrošināta pietiekama piekļuve tiesu iestādēm; tādēļ aicina Komisiju pievērst uzmanību Orhūsas konvencijas atbilstības komitejas(16) un Padomes 2017. gada 17. jūlija(17) slēdzieniem un ieteikumiem un izpētīt veidus un līdzekļus, kā ievērot atbilstību Orhūsas konvencijai veidā, kas ir saderīgs ar Savienības tiesiskā regulējuma pamatprincipiem un tās pārbaudes tiesā sistēmu;

42.  aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tam, kā tiek īstenoti patvēruma un migrācijas jomā pieņemtie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti ESPH nostiprinātie principi, sadarboties ar dalībvalstīm, lai pārvarētu jebkādas grūtības, ar kurām tās varētu saskarties šajā īstenošanā, un attiecīgā gadījumā uzsākt attiecīgās pārkāpumu procedūras; ar bažām konstatē, ka atsevišķas dalībvalstis ignorē savus pienākumus, kas tām ir jāpilda attiecībā uz patvēruma piešķiršanu un migrāciju, jo īpaši, ja ir jāveic patvēruma meklētāju pārcelšana; uzsver, ka dalībvalstu solidaritātes trūkums attiecībā uz patvēruma un migrācijas jomu būtu jānovērš, panākot, ka visas dalībvalstis ievēro savas saistības; aicina dalībvalstis risināt tādas cilvēku tirdzniecības apjoma pieaugumu, kas tiek īstenota darbaspēka ekspluatācijas nolūkā, un kontrabandas seksuālas izmantošanas nolūkā pieaugumu;

43.  aicina Komisiju efektīvi reaģēt uz migrācijas un drošības situācijas izmaiņām un panākt Eiropas programmas migrācijas jomā un ar to saistīto īstenošanas tiesību aktu efektīvu piemērošanu; prasa, lai dalībvalstis Atgriešanas direktīvu (2008/115/EK)(18) īstenotu pareizi un regulāri ziņotu par Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanu;

44.  aicina Komisiju pārbaudīt "nulles stundu" darba līgumu saderību ar ES tiesību aktiem nodarbinātības jomā, tostarp direktīvu par nepilna darba laika darbu, jo daudzi 2016. gadā saņemtie lūgumraksti attiecas uz nestabilām darba attiecībām;

45.  pozitīvi vērtē to, ka ziņojumā ir atzīta Parlamenta loma, jo tas, uzdodot parlamentāros jautājumus un iesniedzot lūgumrakstus, vērš Komisijas uzmanību uz trūkumiem, kas ir konstatējami ES tiesību piemērošanā dalībvalstīs; norāda, ka ciešāka attiecīgo valdību uzraudzība no dalībvalstu parlamentu puses, ja šīs valdības ir iesaistītas likumdošanas procesā, veicinās efektīvāku ES tiesību aktu piemērošanu, kā to paredz Līgumi;

46.  pauž bažas, ka, ņemot vērā daudzu direktīvu nesaskanīgos tulkojumus ES oficiālajās valodās, pastāv iespēja, ka dažādās valodu versijas rada attiecīgo dokumentu dažādu interpretāciju un to transponēšanas dalībvalstīs atšķirības; pauž nožēlu, ka šādas atšķirības direktīvu transponēšanā un interpretācijā var netikt atklātas regulāri, bet tikai tad, kad to noskaidro EST spriedumos;

47.  atgādina, ka dalībvalstu parlamentiem ir būtiska nozīme ES tiesību aktu projektu pirmslikumdošanas pārbaudē un ES tiesību aktu pareizas īstenošanas dalībvalstīs pēclikumdošanas pārbaudē; aicina dalībvalstu parlamentus šo funkciju arī turpmāk īstenot proaktīvi;

48.  uzskata, ka atbilstoši Komisijas centieniem izstrādāt labākus un efektīvākus ES tiesību aktus būtu vienmēr jāņem vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošana;

49.  atkārtoti prasa attiecīgā ģenerāldirektorāta (DG IPOL, DG EXPO un DG EPRS) ietvaros izveidot autonomu sistēmu, ar kuru ex-post veic to galveno ES tiesību aktu ietekmes novērtējumu, kurus Parlaments ir pieņēmis saskaņā ar koplēmuma procedūru un parasto likumdošanas procedūru;

50.  aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tās kontrolei pār to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti, ar kuriem paredz noteikumus par tādas korupcijas prakses apkarošanu, kas tieši iespaido iekšējā tirgus darbību, un veikt atbilstošus pasākumus, ar kuriem šādas parādības novērš;

51.  atgādina dalībvalstīm un ES iestādēm, ka tiesību aktu savlaicīgas un pienācīgas piemērošanas nodrošināšana joprojām ir uzskatāma par ES prioritāti; uzsver, ka saskaņā ar LES 5. pantu ir svarīgi ievērot kompetences piešķiršanas principu, subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu, kā arī vienlīdzības likuma priekšā principu, lai labāk pārraudzītu ES tiesību piemērošanu; atgādina, ka ir svarīgi vairot izpratni par spēkā esošo direktīvu normām, ar kurām risina dažādus sieviešu un vīriešu līdztiesības principa aspektus, un šo principu īstenot praksē;

52.  mudina ES iestādes, tām izstrādājot un pieņemot sekundāros, ES un ieteikuma tiesību aktus, izstrādājot politikas un parakstot nolīgumus vai līgumus ar iestādēm, kas nav piederīgas pie ES, vienmēr pildīt pienākumu ievērot primāros ES tiesību aktus, kā arī ar visiem pieejamajiem līdzekļiem palīdzēt ES dalībvalstīm transponēt ES tiesību aktus visās jomās un ievērot Savienības vērtības un principus, jo īpaši ņemot vērā nesenās norises dalībvalstīs;

53.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka atsevišķiem sūdzību iesniedzējiem ir būtiska loma, nosakot plašākas problēmas saistībā ar ES tiesību aktu, kas ietekmē iedzīvotāju un uzņēmumu intereses, īstenošanu un piemērošanu;

54.  uzsver, ka saskaņota un vispusīga labas pārvaldības kodificētu noteikumu kopuma trūkums Savienībā neļauj iedzīvotājiem un uzņēmumiem viegli un pilnībā saprast savas tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem; tāpēc uzsver, ka noteikumu par labu pārvaldību kodificēšana regulā, kurā būtu izklāstīti dažādi administratīvās procedūras aspekti — tostarp paziņojumi, saistošie termiņi, tiesības tikt uzklausītam, pienākums paziņot iemeslus un katras personas tiesības iepazīties ar savas lietas materiāliem — ir izšķirīgi svarīga, lai stiprinātu iedzīvotāju tiesības un pārredzamību; uzskata, ka šī regula ieviestu lielāku pieejamību, skaidrību un saskaņotību spēkā esošo noteikumu interpretācijā iedzīvotāju un uzņēmumu, kā arī valdības un tās amatpersonu labā;

55.  atgādina, ka 2013. gada 15. janvāra un 2016. gada 9. jūnija rezolūcijā Parlaments aicināja pieņemt regulējumu par atklātu, efektīvu un neatkarīgu ES pārvaldību saskaņā ar LESD 298. pantu, un norāda, ka šai prasībai nesekoja Komisijas priekšlikums; tādēļ vēlreiz aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā, ņemot vērā Parlamenta līdz šim paveikto šajā jomā;

56.  uzsver, ka neadekvāta vides apsvērumu iekļaušana citās politikas jomās ir viens no vides tiesību aktu un politikas sliktas īstenošanas pamatcēloņiem;

57.  uzsver vajadzību pastāvīgi nodrošināt vides aizsardzības un veselības un pārtikas nekaitīguma augstu līmeni;

58.  uzsver, ka efektīva ES noteikumu īstenošana veselības, pārtikas nekaitīguma un vides jomā ir svarīga no Eiropas iedzīvotāju viedokļa, jo tā ietekmē viņu ikdienas dzīvi un atbilst vispārējām interesēm;

59.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt ar vidi saistītās pārkāpumu lietas, kurām ir pārrobežu raksturs, jo īpaši tīru gaisu reglamentējošo tiesību aktu jomā, tostarp gādāt par ES tiesību pareizu transponēšanu un piemērošanu turpmākajās ES dalībvalstīs; turklāt aicina Komisiju informēt sūdzību iesniedzējus atbilstošā, pārredzamā un savlaicīgā veidā par argumentiem, kurus attiecīgās dalībvalstis izvirza, reaģējot uz attiecīgo sūdzību;

60.  konstatē, ka pārkāpumu procedūru skaits attiecībā uz vidi 2016. gadā samazinājās salīdzinājumā ar 2015. gadu, taču izsaka bažas, ka tika novērots tādu pārkāpumu procedūru skaita pieaugums, kas attiecas uz veselību un pārtikas nekaitīgumu, un aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst šim aspektam;

61.  uzsver, ka sieviešu un vīriešu vienlīdzība ir ES pamatprincips, kas ir jāiekļauj visās politikas jomās;

62.  uzsver izšķiroši svarīgo lomu, kāda tiesiskas valsts principam ir no jebkuras demokrātiskās pārvaldes paveida leģitimitātes viedokļa; uzsver, ka tas ir uzskatāms par Savienības tiesību sistēmas stūrakmeni un līdz ar to tas saskan ar tādas Savienības koncepciju, kuras pamatā ir tiesiskas valsts princips;

63.  atgādina, ka vienlīdzības princips, kas nozīmē, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, ir nostiprināts Eiropas Līgumos kopš 1957. gada (sk. LESD 157. pantu), un uzsver, ka saskaņā ar LESD 153. pantu ES ir tiesības rīkoties plašākā vienlīdzīgu iespēju un vienlīdzīgas attieksmes jomā, kas skar nodarbinātību un profesiju;

64.  atzinīgi vērtē Tiesu par to, ka tās sniegtais vienādas darba samaksas par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu koncepcijas plašais skaidrojums, kā izklāstīts tās nolēmumos un tās apjomīgajā judikatūrā par attiecīgo pantu, pavisam noteikti ir vairojis iespējas apkarot gan tiešo, gan netiešo dzimumu diskrimināciju samaksas dēļ un samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, taču uzsver, ka vēl vairāk ir jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienībā šo joprojām aktuālo atšķirību novērstu pavisam;

65.  pauž dziļu sarūgtinājumu par to, ka tādu tiesību principu ieviešana, saskaņā ar kuru vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir uzskatāma par nelikumīgu, pati par sevi izrādījās nepietiekama, lai novērstu joprojām pastāvošo vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību; uzsver, ka pārstrādātajā Direktīvā 2006/54/EK ir izteikta prasība dalībvalstīm nodrošināt, lai spēkā nebūtu koplīgumu normas, darba samaksas likmes, darba līgumi un individuālie darba līgumi, kas ir pretēji vienādas samaksas principam, vai arī lai tos varētu atcelt un grozīt;

66.  uzsver, ka gan dalībvalstīm, gan Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, kā tiek īstenoti ES tiesību akti, jo īpaši normas, kas attiecas uz vienlīdzību samaksas ziņā; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi integrēt sieviešu un vīriešu līdztiesības principu virknē ES direktīvu, un uzskata, ka vērtīgu ieguldījumu ES tiesību aktu pareizā īstenošanā var sniegt alternatīvi instrumenti; atgādina, ka ir svarīgi vairot izpratni par spēkā esošo direktīvu normām, ar kurām risina dažādus sieviešu un vīriešu līdztiesības principa aspektus, un šo principu īstenot praksē; uzsver, ka darba koplīguma slēgšanas sarunas var pavērt iespēju vēl vairāk piemērot ES tiesību aktus attiecībā uz vienādu darba samaksu par vienādu darbu vīriešiem un sievietēm, vecāku atvaļinājumu, darba apstākļiem un darba laiku, tostarp vienotu iknedēļas brīvdienu, lai panāktu darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm un vīriešiem un uzlabotu viņu situāciju darba tirgū;

67.  atgādina par Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju, kurā, pamatojoties uz LESD 298. pantu, ir prasīts pieņemt ES regulu par Eiropas Administratīvā procesa tiesībām; ar vilšanos konstatē, ka Eiropas Komisija nav izpildījusi Parlamenta prasību iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par administratīvā procesa tiesībām;

68.  atzīst, ka ir svarīgi iegūt datus —, ja iespējams, dzimumu griezumā —, lai novērtētu sieviešu tiesību sekmēšanā gūtos panākumus;

69.  pauž nožēlu par trūkumiem Komisijas pieejā attiecībā uz dzīvnieku labturību, faktiski ignorējot būtiskas neatbilstības, par kurām ziņo liels skaits iedzīvotāju, kas ir izmantojuši savas tiesības iesniegt lūgumrakstu; atkārto savu prasību sākt jaunas stratēģijas īstenošanu ES līmenī, lai novērstu visas pašreizējās nepilnības un nodrošinātu dzīvnieku labturības pilnīgu un efektīvu aizsardzību, izmantojot precīzu un izsmeļošu tiesisko regulējumu, kas pilnībā atbilst LESD 13. panta prasībām;

70.  aicina Komisiju rūpīgi izskatīt lūgumrakstus, kuros ir izteiktas sūdzības par viena un tā paša zīmola pārtikas produktu kvalitātes atšķirībām dažādās dalībvalstīs; mudina Komisiju izbeigt negodīgu praksi un nodrošināt, ka pret visiem patērētājiem ir vienāda attieksme;

71.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0385. (2) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp. (3) OV L 174, 27.6.2001., 25. lpp. (4) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (5) OV C 316, 22.9.2017., 246. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409. (7) OV C 86, 6.3.2018., 126. lpp. (8) OV C 440, 30.12.2015., 17. lpp. (9) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp. (10) OV C 369, 17.12.2011., 15. lpp. (11) OV C 18, 19.1.2017., 10. lpp. (12) Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 20. septembra spriedums apvienotajās lietās C-8/15 P līdz C-10/15 Ledra Advertising Ltd (C-8/15 P), Andreas Eleftheriou (C-9/15 P), Eleni Eleftheriou (C-9/15 P), Lilia Papachristofi (C-9/15 P), Christos Theophilou (C-10/15 P), Eleni Theophilou (C-10/15 P)/Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECLI:EU:C:2016:701). (13) OV L 193, 19.7.2016., 1. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0414. (15) OV L 124, 17.5.2005., 4. lpp. (16) Paziņojums ACCC/C/2008/32 (ES), II daļa, pieņemts 2017. gada 17. martā (17) OV L 186, 19.7.2017., 15. lpp. (18) OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.