Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par politisko krīzi Moldovā pēc Kišiņevas mēra vēlēšanu rezultātu anulēšanas (2018/2783(RSP))

P8_TA(2018)0303 RC-B8-0322/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Moldovu, jo īpaši 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem / padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām (AN/PVBTZ) ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 3. aprīļa asociācijas īstenošanas ziņojumu par Moldovas Republiku,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par makrofinansiālo palīdzību Moldovas Republikai(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 4. jūlija normatīvajai rezolūcijai pievienoto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, ar ko nosaka politiskos priekšnosacījumus makrofinansiālajai palīdzībai Moldovas Republikai,

–  ņemot vērā Moldovas Republikas parlamenta 2017. gada 20. jūlija balsojumu, ar ko pieņēma grozījumus vēlēšanu sistēmā,

–  ņemot vērā EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijas 2017. gada 19. jūlija ieteikumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja, šīs komitejas referenta jautājumos par Moldovu un Euronest līdzpriekšsēdētāju 2018. gada 21. jūnija paziņojumus, kā arī Eiropas Ārējās darbības dienesta 2018. gada 20. jūnija un 2018. gada 27. jūnija paziņojumus par Kišiņevas mēra vēlēšanu apstiprināšanu,

–  ņemot vērā asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Moldovas Republiku 2. pantu, kurā ir noteikts, ka„demokrātijas principu, cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana ... ir pamats pušu iekšpolitikai un ārpolitikai un ir šā nolīguma būtisks elements”,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Andrei Năstase uzvarēja Kišiņevas mēra pirmstermiņa vēlēšanās pēc kandidātu sacensībām divās vēlēšanu kārtās 2018. gada 20. maijā un 3. jūnijā, saņemot 52,57 % balsu un sakaujot Ion Ceban, kurš ieguva 47,43 %;

B.  tā kā pilsētas mērā vēlēšanu starptautiskie novērotāji Kišiņevā ir atzinuši vēlēšanu rezultātus un to, ka vēlēšanām patiešām ir bijis sacensības raksturs;

C.  tā kā 2018. gada 19. jūnijā Kišiņevas tiesa anulēja pilsētas mēra vēlēšanu rezultātus, pamatojoties uz to, ka abi kandidāti vēlēšanu dienā pēc likumā paredzētajām kampaņas beigām bija vērsušies pie vēlētājiem sociālajos plašsaziņas līdzekļos; tā kā neviens no pretendentiem, kuri piedalījās vēlēšanu procesā, nepieprasīja vēlēšanu atcelšanu;

D.  tā kā 2018. gada 21. jūnijā Kišiņevas otrās instances tiesa apstiprināja zemākās instances tiesas nolēmumu, secinot, ka saziņa ar vēlētājiem sociālajos plašsaziņas līdzekļos esot nelikumīgi ietekmējusi vēlēšanu rezultātus;

E.  tā kā Moldovas Augstākā tiesa 2018. gada 25. jūnijā apstiprināja zemāko tiesu instanču nolēmumus anulēt pilsētas mēra vēlēšanu rezultātus Kišiņevā;

F.  tā kā Centrālā vēlēšanu komisija 2018. gada 29. jūnijā apstiprināja Augstākās tiesas lēmumu anulēt pilsētas mēra vēlēšanu rezultātus Kišiņevā;

G.  tā kā uzaicinājums „iet balsot”, kuru tiesas uzskatījušas par tādu, kas rada spiedienu un pārmērīgu ietekmi uz vēlētājiem, iepriekšējās vēlēšanās Moldovā ir bijusi ierasta prakse un tas nekad nav bijis par iemeslu vēlēšanu rezultātu atcelšanai;

H.  tā kā šāda notikumu attīstība apdraud valsts piederību Eiropas vērtībām un principiem un vēl vairāk grauj jau tā vājo Moldovas pilsoņu uzticēšanos valsts iestādēm; tā kā Moldovas politiskās partijas ir paziņojušas, ka tas rada bīstamu precedentu turpmākajām vēlēšanām, un tūkstošiem cilvēku protestē pret tiesu lēmumu Kišiņevā;

I.  tā kā starptautiskā sabiedrība, tostarp Eiropas Savienība un ASV Valsts departaments, kritizēja minēto lēmumu, uzsverot, ka ir jārespektē vēlētāju griba;

J.  tā kā ES un Moldova ir uzņēmušās kopīgas saistības veicināt politisko asociāciju un ekonomikas integrāciju, t. i. procesu, kas paredz, lai šī valsts pieņemtu un īstenotu strukturālas un citas būtiskas reformas saskaņā ar AN/PVBTZ noteikumiem un asociācijas programmu, kā arī paredz Moldovas apņemšanos aizsargāt Eiropas vērtības, tostarp cilvēcisko vērtību un cilvēku brīvību, demokrātijas, vienlīdzības un tiesiskuma respektēšanu;

K.  tā kā vēlēšanu rezultātu anulēšana ir satraucošs un nozīmīgs apliecinājums tam, ka Moldovā demokrātisko standartu piemērošana turpina pasliktināties, jo īpaši atgādinot, ka neatkarīga un pārredzama tiesu vara ir būtisks demokrātijas un tiesiskuma balsts; tā kā šī velēšanu rezultātu anulēšana liecina, ka palielinās tiekšanās uz autoritāru kārtību un patvaļu un ka ievērojami samazinās cilvēku uzticēšanās valsts iestādem un institūcijām;

L.  tā kā pretēji EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijas negatīvajām nostājām, Moldovas Republikas parlaments 2017. gada jūlijā pieņēma pretrunīgus grozījumus vēlēšanu likumā, kas radīja bažas par pārmērīgas ietekmes risku attiecībā uz kandidātiem, tādu vēlēšanu apgabalu esamību, kuros ir tikai viens kandidāts, pārmērīgām robežvērtībām attiecībā uz parlamentāro pārstāvību proporcionālajā komponentē un mazākumtautību un sieviešu nepienācīgas pārstāvības risku; tā kā Venēcijas komisija turklāt uzsvēra, ka ar šo tiesību akta priekšlikumu saistītā viedokļu polarizācija neliecina par to, ka būtu notikusi jēgpilna apspriešanās un ka starp svarīgākajām ieinteresētajām pusēm pastāvētu pārliecinoša vienprātība;

M.  tā kā saskaņā ar ANO īpašā referenta cilvēktiesību aizstāvju jautājumā Moldovā sniegto informāciju cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti Moldovā cieš no stigmatizācijas kampaņām un viņiem draud politiski motivētas apsūdzības krimināllietās vai arī viņiem tiek izteikti apdraudi, kad viņi aizstāv cilvēkus ar atšķirīgiem viedokļiem, vienlaicīgi ierobežojot žurnālistu piekļuvi informācijai;

N.  tā kā 2017. gada oktobrī, ņemot vērā nepietiekamu progresu tiesu iestāžu reformēšanā Moldovā un nespēju izpildīt ES nosacījumus, ES pieņēma lēmumu apturēt EUR 28 miljonu maksājumu, kas bija paredzets ES atbalstītajai tieslietu reformas programmai,

1.  pauž nopietnas bažas par Moldovas Augstākās tiesas lēmumu anulēt Kišiņevas pilsētas mēra vēlēšanu rezultātus, kurš ir balstīts uz apšaubāmu pamatojumu un pieņemts nepārredzamā veidā, kas ir ievērojami mazinājis vēlēšanu procesa integritāti;

2.  atgādina, ka uzticamas, pārredzamas, taisnīgas un iekļaujošas vēlēšanas ir jebkuras demokrātiskas sistēmas stūrakmens, saglabājot tiesu iestāžu objektivitāti un neatkarību no jebkāda veida politiskas ietekmes, kā arī ir pamats valsts politiskajai sistēmai, un ka politiska iejaukšanās tiesas spriešanā un vēlēšanu īstenošanā ir pretrunā Eiropas standartiem, kurus Moldova ir atzinusi, jo īpaši ES un Moldovas asociācijas nolīguma ietvaros;

3.  pauž spēcīgu solidaritāti ar tūkstošiem cilvēku, kas protestē Kišiņevas ielās, un pilnībā piekrīt vinu prasībām, ka Moldovas valsts iestādēm jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek respektēti Kišiņevas pilsētas mēra vēlēšanu rezultāti, jo tos ir atzinuši arī valsts un starptautiskie novērotāji un tie atspoguļo vēlētāju gribu; aicina valsts iestādes garantēt tiesības paust protestu miermīlīgā veidā;

4.  mudina Moldovas iestādes nodrošināt demokrātisko mehānismu darbību, uzstāj, ka gan izpildvarai, gan tiesu varai savstarpēji ir jāievēro varas dalījums, pilnībā jāatzīst demokrātijas principi un jāievēro tiesiskums;

5.  pauž dziļas bažas par demokrātijas standartu pasliktināšanos Moldovā; atzīst, ka tiesu lēmums, kas jau vairākkārt ir minēts kā politiski ietekmēts un vadīts, ir piemērs nelikumīgai valsts funkciju uzurpēšanai un atklāj ļoti lielu institūciju krīzi Moldovā; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības daudzajiem aicinājumiem, iestādes turpina apdraudēt iedzīvotāju uzticēšanos valsts iestāžu taisnīgumam un objektivitātei;

6.  uzskata, ka pēc lēmuma anulēt Kišiņevas pilsētas mēra vēlēšanu rezultātus nav nodrošināta atbilstība politiskajiem nosacījumiem makrofinansiālās palīdzības (MFP) izmaksāšanai, atgādinot, ka „MFP piešķiršanas priekšnoteikums ir tas, ka saņēmējvalstī tiek respektēti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma, un tiesiskums, kā arī tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana”;

7.  mudina Komisiju apturēt visus paredzamos makrofinansiālās palīdzības (MFP) maksājumus Moldovai; uzskata, ka jebkuram lēmumam par turpmākiem maksājumiem būtu jānotiek tikai pēc plānotajām parlamenta vēlēšanām un ar nosacījumu, ka tās tiek organizētas atbilstoši starptautiski atzītiem standartiem, ka tās novēro specializētas starptautiskas struktūras un ka ir izpildīti MFP nosacījumi;

8.  prasa Komisijai apturēt budžeta atbalstu Moldovai, izmantojot 2015. gada jūlija precedentu, kad šāda apturēšana notika pēc banku krīzes; uzskata, ka kā reakcija uz Kišinevas mēra velēšanu rezultātu anulēšanu būtu jāpieņem ES budžeta atbalsta apturēšanas mehānisms un tajā būtu jāiekļauj to nosacījumu saraksts, kas jāīsteno Moldovas iestādēm, kā arī šajā sarakstā būtu jāparedz vēlēšanu rezultātu apstiprināšana Kišiņevā un konkrētas uz rezultātiem orientētas un pilnībā pārredzamas izmeklēšanas, kā arī līdzekļu atgūšana un vainīgo kriminālvajāšana krāpšanas lietā banku nozarē;

9.  aicina Moldovas iestādes izskatīt EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijas ieteikumus par vēlēšanu reformu;

10.  atkārtoti pauž bažas par ekonomisko un politisko spēku koncentrēšanos nelielas cilvēku grupas rokās, tiesiskuma, demokrātijas standartu un cilvēktiesību ievērošanas pasliktināšanos, valsts iestāžu pārmērīgu politizāciju, sistēmisku korupciju, nepietiekamu izmeklēšanu par 2014. gada krāpšanas gadījumiem banku nozarē un ierobežotu plašsaziņas līdzekļu plurālismu; pauž bažas par tiesu iestāžu neatkarības trūkumu un jo īpaši par to, ka tiesas spriešana selektīvi tiek izmantota kā instruments, lai izdarītu spiedienu uz politiskajiem pretiniekiem; aicina Moldovas iestādes reformēt tiesu sistēmu, tostarp iecelt jaunus tiesnešus, lai nepieļautu tiesu iestāžu iesaistīšanos vēlēšanu un politiskajā procesā vai iejaukšanos jebkādā citā veidā, kas apdraud Moldovas iedzīvotāju demokrātiski izteiktu gribu;

11.  pauž bažas par to, ka Moldovas iestādes vajā politiskos pretiniekus un viņu advokātus, izvirzot safabricētas apsūdzības un uzsākot safabricētus kriminālprocesus, un brīdina, ka, rīkojoties šādā veidā, iestādes pārkāpj tiesiskuma principu un politisko pretinieku un advokātu tiesības;

12.  pauž nožēlu par to, ka pēc 2014. gada krāpšanas gadījumiem banku nozarē, kuru rezultātā Moldovas finanšu sistēmai tika kopā nozagti aptuveni USD 1 miljardi, iestādes guva ļoti nelielus panākumus mēģinājumos rūpīgi un objektīvi izmeklēt šo lietu; mudina apņēmīgi veikt pasākumus, lai atgūtu nozagtos līdzekļus un panāktu, ka tie, kas ir atbildīgi par šo krāpšanu, stātos tiesas priekšā neatkarīgi no viņu politiskās piederības; uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai atjaunotu Moldovas pilsoņu uzticēšanos iestādēm un atjaunotu iestāžu uzticamību;

13.  aicina Moldovas iestādes ievērot starptautiskos principus un paraugpraksi un garantēt labvēlīgu vidi pilsoniskās sabiedrības darbībai; pauž bažas jo īpaši par tādu noteikumu iekļaušanu pašlaik parlamentā apspriežamajā tiesību akta projektā par NVO, kas varētu ierobežot ārvalstu finansējumu NVO Moldovā;

14.  aicina Moldovas parlamentu pirms jaunā audiovizuālā kodeksa galīgās pieņemšanas apspriesties ar pilsonisko sabiedrību un neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un noraida Moldovas parlamenta „divējādu nolūku reformu”; pauž bažas par to, vai Moldovas neatkarīgie, vietējie un opozīcijas plašsaziņas līdzekļi, kuriem cita starpā trūkst pietiekamu līdzekļu, varēs īstenot jaunās kodeksā ietvertās prasības attiecībā uz obligāto vietējo saturu;

15.  aicina EĀDD un Komisiju cieši uzraudzīt notikumu attīstību visās šajās jomās un pienācīgā veidā informēt Parlamentu;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai un dalībvalstīm, Moldovas Republikas prezidentam, premjerministram un Moldovas Republikas parlamenta priekšsēdētājam, EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijai.

(1) OV C 11, 12.1.2018., 82. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0283.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par Somāliju (2018/2784(RSP))

P8_TA(2018)0304 RC-B8-0323/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Somāliju, jo īpaši 2016. gada 15. septembra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 18. maija rezolūciju par Dadābas bēgļu nometni(2),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta preses pārstāvja 2017. gada 30. oktobra paziņojumu par uzbrukumu Somālijā, kā arī visus iepriekšējos preses pārstāvja paziņojumus,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Somāliju,

–  ņemot vērā Kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību biroja 2017. gada decembra ziņojumu “Protection of Civilians: Building the Foundation for Peace, Security and Human Rights in Somalia” (“Civiliedzīvotāju aizsardzība: veidojot pamatu mieram, drošībai un cilvēktiesībām Somālijā”),

–  ņemot vērā ES un Somālijas Nacionālo indikatīvo programmu Somālijas Federatīvajai Republikai 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2018. gada 15. maija rezolūciju, ar ko pagarina pilnvaru termiņu Āfrikas Savienības misijai Somālijā (AMISOM),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2018. gada 27. marta rezolūciju par Somāliju, kā arī visas Drošības padomes iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā ANO īpašā pārstāvja Somālijai 2018. gada 15. maija brīfingu ANO Drošības padomei,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2018. gada 25. janvāra, 2018. gada 25. februāra un 2018. gada 4. aprīļa paziņojumu presei par Somāliju,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. jūnija secinājumus par Āfrikas ragu, 2017. gada 17. jūlija secinājumus par bada riska novēršanu un 2017. gada 3. aprīļa secinājumus par Somāliju,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 26. decembra un 2018. gada 2. maija ziņojumu par Somāliju,

–  ņemot vērā ANO un Somālijas drošības konferences 2017. gada 4. decembra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada 29. septembra rezolūciju par palīdzību Somālijai cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības misijas Somālijā 2017. gada 8. novembra paziņojumu, kurā tā informēja par savu nodomu no 2017. gada decembra uzsākt pakāpenisku karaspēka izvešanu no Somālijas un to pilnībā pabeigt līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2016. gada 4. maija kopīgu paziņojumu, kurā tie brīdināja par arvien lielāku arodbiedrību pārstāvju vajāšanu Somālijā,

–  ņemot vērā 2016. gada novembra secinājumus un ieteikumus SDO Biedrošanās brīvības komitejas 380. ziņojumā, ko SDO pārvaldības struktūra apstiprināja attiecībā uz Lietu Nr. 3113,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Somālijas teritorijā ir notikuši vairāki Al-Shabaab teroristiskā grupējuma uzbrukumi; tā kā 2017. gada 14. oktobrī Somālija pieredzēja tās vēsturē visļaunāko teroristu uzbrukumu, kurā, kā oficiāli reģistrēts, vismaz 512 cilvēki ir gājuši bojā un 357 ir ievainoti; tā kā Al-Shabaab un citi teroristu grupējumi, kas ir saistīti ar Islāma valsti, turpināja veikt teroristiskos uzbrukumus pret starptautiski atzīto Somālijas valdību un civiliedzīvotājiem;

B.  tā kā 2018. gada 1. aprīlī Al-Shabaab vadīja uzbrukumu ar automobilī ievietotu spridzekli Āfrikas Savienības miera uzturētāju bāzē Bulamarer pilsētā un tuvējos ciematos; tā kā 2018. gada 25. februārī Mogadišā notika divi teroristu uzbrukumi, nogalinot vismaz 32 cilvēkus;

C.  tā kā 2017. gada jūnijā Somālijas valdības drošības spēki nelikumīgi nogalināja un ievainoja civiliedzīvotājus, jo notika valdības spēku kaujas savā starpā humānās palīdzības sadales centrā Baidoa; tā kā civiliedzīvotāji ir bijuši par mērķi arī sadursmēs starp reģionālajiem spēkiem un klanu paramilitārajiem grupējumiem, jo īpaši Lejasšabēles, Galgudūdas un Hirānas reģionos;

D.  tā kā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību biroja un ANO Palīdzības misijas Somālijai (UNSOM) ziņojumu, kas aptver laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 14. oktobrim, Somālijā ir nogalināti 2078 un ievainoti 2507 civiliedzīvotāji; tā kā vairums no šiem gadījumiem ir saistīti ar Al-Shabaab kaujiniekiem; tā kā daudzos šajos nāves gadījumos ir vainojami klanu paramilitārie grupējumi, valsti pārstāvoši spēki, tostarp armija un policija, un pat Āfrikas Savienības misija Somālijā;

E.  tā kā Somālijā pilsoņu karš ir ildzis divdesmit gadu; tā kā kopš 2012. gada, kad tika izveidota jauna, starptautiski atbalstīta valdība, valsts ir guvusi ievērojamus panākumus ceļā uz mieru un stabilitāti; tā kā, lai gan Al-Shabaab pēdējos gados ir cietis smagus zaudējumus terorisma apkarošanas operācijās, ANO ziņojumos ir norādīts, ka ISIS/Daesh frakcija Somālijā ir būtiski augusi;

F.  tā kā 2017. gada 8. februārī Somālijā notika pirmās brīvās vēlēšanas kopš starptautiski atbalstītas valdības izveides; tā kā vēlēšanas bija progresīvas attiecībā uz dalību, taču tajās bija vērojamas tikai ierobežotas vēlēšanām raksturīgās iezīmes; tā kā valdība apņēmās 2020./2021. gadā pāriet uz nesvērto vēlēšanu sistēmu, kas balstīta uz vispārējām vēlēšanu tiesībām;

G.  tā kā Āfrikas Savienības misijas Somālijā pilnvaras tika pagarinātas līdz 2018. gada 31. jūlijam; tā kā saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 2372/17 līdz 2018. gada 30. oktobrim Āfrikas Savienības misijas Somālijā militārais personāls būtu jāsamazina līdz 20 626 personām, tā kā Āfrikas Savienības misijas Somālijā personāls ir ticis apsūdzēts cilvēktiesību pārkāpumos, seksuālā vardarbībā un amatpārkāpumos dienesta laikā;

H.  tā kā Somālijā vārda brīvība, kas ir jebkuras funkcionējošas demokrātijas viens no pamatpīlāriem, joprojām ir stingri ierobežota; tā kā žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji, pilsoniskās sabiedrības aktīvisti un politiskie līderi joprojām ik dienas saskaras ar draudiem; tā kā Al-Shabaab turpina iebiedēt, apcietināt, aizturēt bez pienācīga procesa un pat nogalināt; tā kā iestādes reti izmeklē šādus gadījumus; tā kā Starptautiskā Žurnālistu federācija (IFJ) Somāliju astoņus gadus pēc kārtas ir nodēvējusi par bīstamāko valsti Āfrikā žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu pārstāvju darbībai un pamattiesību uz vārda brīvību īstenošanai;

I.  tā kā tiesības uz brīvu biedrošanos un apvienošanos arodbiedrībās ir būtiskas jebkuras funkcionējošas demokrātijas attīstībai; tā kā Somālijas Federālā valdība faktiski neļauj veidot un saglabāt neatkarīgas arodbiedrības; tā kā arodbiedrības un darba ņēmēju tiesību aktīvisti Somālijā ik dienas saskaras ar iebiedēšanu, represijām un aizskaršanu; tā kā arodbiedrību pārstāvju stigmatizācija un nomelnošanas kampaņas pret tiem Somālijā ir plaši izplatītas;

J.  tā kā Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir pieņēmusi sūdzību pret Somālijas valdību par biedrošanās brīvības pārkāpumu; tā kā SDO pieprasīja valdībai bez kavēšanās atzīt Omar Faruk Osman par Somālijas žurnālistu nacionālās savienības (NUSOJ) un Somālijas arodbiedrību federācijas (FESTU) vadītāju;

K.  tā kā ANO cilvēktiesību eksperti publiski paziņoja, ka Somālija nepilda savus starptautiskos pienākumus cilvēktiesību jomā un arodbiedrību stāvoklis turpina pasliktināties, neraugoties uz Starptautiskās darba organizācijas pārvaldības struktūras konkrētajiem ieteikumiem, mudinot Somālijas valdību atturēties no jebkādas turpmākas iejaukšanās Somālijā reģistrēto arodbiedrību darbā, īpaši ar to domājot NUSOJ un FESTU;

L.  tā kā cilvēktiesību pārkāpumi Somālijā ir plaši izplatīti; tā kā par to atbildīgie galvenokārt ir nevalstiski dalībnieki — Al-Shabaab kaujinieki un klanu paramilitārie grupējumi —, taču arī valsti pārstāvoši dalībnieki; tā kā ir notikušas nāvessoda izpildes bez tiesas sprieduma, seksuāla vardarbība un ar dzimumu saistīta vardarbība, patvaļīgas apcietināšanas, aizturēšanas un nolaupīšanas; tā kā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību biroja informāciju Somālijas Valsts izlūkošanas un drošības aģentūra (NISA) regulāri pārkāpj starptautiskās cilvēktiesības; tā kā tā bieži darbojas ārpustiesas kārtībā un tās pilnvaras ir pārāk plašas;

M.  tā kā politiskā situācija tomēr ir nestabila un pārvaldība joprojām ir vāja, tādējādi kavējot tieslietu un drošības sektora reformas progresu; tā kā saskaņā ar Transparency International Somālija ir viskorumpētākā valsts pasaulē;

N.  tā kā militārās tiesas turpina izskatīt plašu lietu loku, tostarp par nodarījumiem, kas saistīti ar terorismu, procesos, kas ir tālu no starptautiskajiem tiesību uz taisnīgu tiesu standartiem; tā kā līdz 2017. gada trešajam ceturksnim vismaz 23 personām ir izpildīts nāvessods pēc militārās tiesas notiesājošiem spriedumiem, no kuriem lielākā daļa ir saistīti ar apsūdzībām terorismā; tā kā 2017. gada 13. februārī 7 apsūdzētajiem, tostarp vienam bērnam, Puntlendā tika piespriests nāvessods par slepkavību, lielākoties balstoties uz atzīšanos, ko Puntlendas izlūkdienesti panāca piespiešanas rezultātā; tā paša gadā aprīlī nāvessods tika izpildīts pieciem cilvēkiem;

O.  tā kā ārvalstu intereses vēl vairāk sarežģī politisko vidi; tā kā attiecībā uz plašāko konfrontāciju starp Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) un Saūda Arābiju, no vienas puses, un Kataru, no otras puses, Somālijas Federālā valdība centās saglabāt neitralitāti; tā kā atriebjoties Saūda Arābija un AAE ir pārtraukuši regulāros budžeta atbalsta maksājumus Somālijai, kas vēl vairāk vājina valdības spēju samaksāt drošības spēkiem;

P.  tā kā bērni ir vieni no lielākajiem konflikta upuriem Somālijā; tā kā ir bijuši daudzi gadījumi, kad teroristu grupējumi veic bērnu nolaupīšanu un vervēšanu; tā kā Somālijas drošības spēki ar viņiem apietas kā ar ienaidniekiem un ir bijušas biežas slepkavības, sakropļošanas, apcietināšanas un aizturēšanas;

Q.  tā kā Human Rights Watch 2018. gada 21. februāra ziņojumā norādīja uz pārkāpumiem un aizskaršanu — tostarp piekaušanu, spīdzināšanu, ieslodzīšanu un seksuālu vardarbību —, ko kopš 2015. gada ir pārcietuši simtiem bērnu, kuri ir turēti valdības ieslodzījuma vietās par darbībām, kas saistītas ar terorismu; tā kā Puntlendā bērniem ir piespriests nāvessods par teroristiskiem nodarījumiem;

R.  tā kā pēc vairāku gadu sausuma perioda neseno rekordlielo lietusgāžu radītie plūdi lika pārvietot 230 000 cilvēku, no kuriem, kā tiek lēsts, vairāk nekā puse bija bērni; tā kā tie ir jāpieskaita apmēram 2,6 miljoniem cilvēku visā valstī, kuri jau ir cietuši no sausuma un konfliktiem;

S.  tā kā par reģistrēto cietušo civiliedzīvotāju ievērojamo skaitu ir atbildīgi klanu paramilitārie grupējumi; tā kā klanu konfliktu galvenais izraisītājs ir strīdi par zemi un resursiem, ko vēl vairāk sarežģī nebeidzams atriebību cikls; tā kā šādus konfliktus saasināja resursu trūkums un sausums; tā kā šos konfliktus izmanto pret valdību vērsti elementi, lai turpinātu destabilizēt teritoriju;

T.  tā kā pārtikas trūkums joprojām ir nopietna Somālijas valsts un iedzīvotāju problēma; tā kā saskaņā ar Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorātu aptuveni puse no Somālijas 12 miljoniem iedzīvotāju saskaras ar pārtikas trūkumu un tiem ir vajadzīga humānā palīdzība; tā kā aptuveni 1,2 miljoni bērnu akūti trūkst pārtikas un 232 000 no viņiem cieš no dzīvībai bīstamas nopietnas akūtas pārtikas nepietiekamības; tā kā daudzas valsts daļas nav pilnībā atguvušās no 2011. un 2012. gada bada; tā kā sausuma periodi saasina pārtikas trūkuma problēmas Somālijā;

U.  tā kā Kenijā ir vairākas Somālijas bēgļu nometnes, tostarp Dadābas nometne, kurā vien ir ap 350 000 bēgļu; tā kā, ņemot vērā starptautiskās sabiedrības nespēju nodrošināt pienācīgu atbalstu, Kenijas iestādes plāno samazināt šīs nometnes, liekot cilvēkiem atgriezties Somālijā;

V.  tā kā starptautiskie humānās palīdzības dalībnieki ir ļoti svarīgi, lai novērstu pārtikas trūkumu un sniegtu humāno palīdzību; tā kā tie ir devuši lielu ieguldījumu, lai novērstu humāno katastrofu Somālijā; tā kā ir bijuši mēģinājumi novirzīt humāno palīdzību uz kara finansēšanu;

W.  tā kā ES kopš 2016. gada ir pakāpeniski palielinājusi ikgadējo humāno atbalstu Somālijai, jo īpaši reaģējot uz smago sausumu valstī, piešķirot EUR 120 miljonus humānās palīdzības partneriem 2017. gadā; tā kā starptautiskais humānās palīdzības reaģēšanas plāns ir finansēts tikai 24 % apjomā;

X.  tā kā ES ar Eiropas Attīstības fonda (EAF) starpniecību 2014.-2020. gada laikposmam ir piešķīrusi EUR 486 miljonus, pievēršoties valsts un miera veidošanai, uzturdrošībai, izturētspējai un izglītībai; tā kā ES sniedz arī atbalstu Āfrikas Savienības misijai Somālijā ar Āfrikas Miera fondu; tā kā Āfrikas Savienības misija Somālijā — 22 000 vīru lielie Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēki — ir panākusi zināmu stabilitāti atsevišķās Somālijas daļās; tā kā noteiktas valsts daļas joprojām atrodas radikālās Al-Shabaab islāmistu kustības kontrolē vai tās apdraudējumā, vai arī tās kontrolē atsevišķas iestādes, kā tas ir Somālilendā un Puntlendā,

1.  nosoda visus teroristu uzbrukumus Somālijas iedzīvotājiem, kurus ir pastrādājuši gan Al-Shabaab kustības pārstāvji, gan citi ekstrēmistiski noskaņoti teroristu grupējumi; apstiprina, ka nepastāv leģitīms iemesls, lai iesaistītos teroristu darbībās; aicina saskaņā ar starptautiskajām tiesībām cilvēktiesību jomā saukt pie atbildības tos, kuri ir atbildīgi par teroristu uzbrukumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž visdziļāko līdzjūtību cietušajiem teroristu uzbrukumos Somālijā un viņu ģimenēm un pauž dziļu nožēlu par zaudētajām dzīvībām; atgādina Somālijas iestādēm, ka to pienākums ir garantēt cilvēktiesību ievērošanu un jebkuros apstākļos aizsargāt civiliedzīvotājus;

2.  uzsver, ka tādu terorisma galveno iemeslu novēršana kā nedrošība, nabadzība, cilvēktiesību pārkāpumi, vides degradācija, nesodāmība, tiesiskuma trūkums un apspiešana ievērojami veicinātu teroristu organizāciju un darbību izskaušanu Somālijā; apliecina, ka nepietiekama attīstība un nedrošība rada apburto loku; tādēļ aicina starptautiskos dalībniekus, tostarp ES attīstības programmas, iesaistīties drošības sektora reformās un spēju veidošanas iniciatīvās, lai nodrošinātu saskaņotību starp to attīstību un drošības politiku Somālijā; aicina ES turpināt atbalstīt miera un izlīguma procesu Somālijā, izmantojot savstarpējās atbildības satvaru un drošības paktu;

3.  mudina Somālijas federālo valdību turpināt miera un valsts veidošanas centienus, lai izveidotu spēcīgas iestādes, kuras reglamentē tiesiskums un kas spēj sniegt sabiedriskos pamatpakalpojumus, un lai panāktu drošību, vārda brīvību un biedrošanās brīvību; atzinīgi vērtē to, ka Al-Shabaab nespēja traucēt 2016.-2017. gada vēlēšanu procesu; aicina Somālijas federālo valdību nodrošināt, lai vēlēšanu sistēma, kas balstīta uz nesvērtām vispārējām vēlēšanām, būtu ieviesta pirms vēlēšanām 2020.-2021. gadā; atgādina, ka ilgstošu stabilitāti un mieru var panākt tikai ar sociālo iekļaušanu, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību, pamatojoties uz demokrātijas un tiesiskuma principiem;

4.  aicina Somālijas federālo valdību pastiprināt centienus, lai nostiprinātu tiesiskumu visā valstī; uzskata, ka nesodāmība ir galvenais iemesls vardarbības apburtajam lokam un aizvien sliktākajai cilvēktiesību situācijai; prasa, lai Somālijas iestādes nodod turpmākās civillietas, kuras ir militārās tiesas jurisdikcijā, civiltiesu kriminālprocesam; aicina Somālijas prezidentu nekavējoties atcelt vēl neizpildītos nāvessodus, kas ir pirmais solis, lai noteiktu moratoriju attiecībā uz visiem nāvessodiem; uzskata, ka tikai ar tiesiskumu var izskaust nesodāmību; aicina valdību un starptautiskos dalībniekus turpināt darbu, lai izveidotu neatkarīgu tiesu varu, neatkarīgu un ticamu izmeklēšanu attiecībā uz noziegumiem, kas pastrādāti pret Somālijas žurnālistiem, izskaustu korupciju un izveidotu atbildīgas iestādes, jo īpaši drošības jomā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka pagājušajā gadā valdība sadarbībā ar ANO un ES izstrādāja valsts mēroga tiesiskās apmācības mācību programmu;

5.  pauž nožēlu par valsts un nevalstisko dalībnieku pārkāpumiem saistībā ar vārda brīvību Somālijā; pauž bažas par pašreizējās administrācijas un dažu reģionālo valsts pārvaldes iestāžu autokrātisko pieeju, kā rezultātā tiek apcietināti politiskie oponenti un miermīlīgi kritiķi; par absolūti nepieņemamu uzskata žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu iebiedēšanu, aizskaršanu, aizturēšanu vai nogalināšanu; prasa Somālijas iestādēm izbeigt izmantot Somālijas Valsts izlūkošanas un drošības aģentūru (NISA), lai iebiedētu neatkarīgus žurnālistus un politiskos opozicionārus; aicina valdību un ES kā daļu no tās tiesiskuma darbībām Somālijā nodrošināt, ka NISA darbība tiek regulēta ar efektīviem uzraudzības mehānismiem; apgalvo, ka vārda un domas brīvība ir obligāta, lai attīstītu spēcīgu un demokrātisku sabiedrību; aicina Somālijas federālo valdību nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas tiesības uz vārda brīvību; aicina Somālijas valdību pārskatīt kriminālkodeksu, jauno plašsaziņas līdzekļu likumu un citus normatīvos aktus, lai panāktu to atbilstību Somālijas starptautiskajām saistībām attiecībā uz tiesībām uz vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību;

6.  pauž bažas par konkrētām ārvalstu interesēm, kuras vēl vairāk sarežģī politisko vidi; attiecībā uz plašāku konfrontāciju starp AAE un Saūda Arābiju, no vienas puses, un Kataru, no otras puses, norāda, ka Somālijas federālajai valdībai, mēģinot saglabāt neitrālu nostāju, ir tikuši liegti regulāri Saūda Arābijas un AAE budžeta atbalsta maksājumi, kas vēl vairāk vājina valdības spēju samaksāt drošības spēkiem; mudina AAE nekavējoties pārtraukt visas destabilizācijas darbības Somālijā un ievērot Somālijas suverenitāti un teritoriālo integritāti;

7.  stingri nosoda smagos biedrošanās brīvības un vārda brīvības pārkāpumus, kas vērsti pret Somālijas brīvajām un neatkarīgām arodbiedrībām, un jo īpaši ilgstošās represijas pret NUSOJ un FESTU, un pieprasa izbeigt izmeklēšanu un slēgt lietu, ko Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi pret NUSOJ ģenerālsekretāru Omar Farhok Osman, kurš bez Informācijas ministrijas apstiprinājuma organizēja Pasaules preses brīvības dienai veltītas svinības;

8.  nosoda Somālijas valsts represijas pret arodbiedrību locekļiem; aicina Somālijas iestādes pārtraukt visu veidu represijas pret arodbiedrību locekļiem; mudina valdību ļaut veidot neatkarīgas arodbiedrības; stingri uzskata, ka arodbiedrības ir neaizstājamas, lai garantētu darba ņēmēju tiesības Somālijā; apstiprina, ka neatkarīgas arodbiedrības varētu būtiski veicināt drošības situācijas uzlabošanos Somālijā;

9.  mudina Somālijas federālo valdību ievērot un nodrošināt starptautisko tiesiskumu un pilnībā pieņemt un īstenot SDO lēmumus par 3113. lietu;

10.  atzinīgi vērtē UNSOM darbu visos aspektos un īpaši tās cilvēktiesību uzraudzību Somālijā, kā arī ANO Drošības padomes lēmumu pagarināt tās pilnvaras līdz 2019. gada 31. martam; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības centienus panākt Somālijā zināmu stabilitāti un organizēt pārejas politisko procesu; prasa uzlabot ES īstenoto uzraudzību un spēju veidošanu, lai nodrošinātu saukšanu pie atbildības par Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēku veiktajiem pārkāpumiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka ES nodrošina lielāko daļu tā finansējuma; aicina Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēkus pilnībā īstenot to pilnvaras aizsargāt civiliedzīvotājus;

11.  pauž nožēlu par bērnu kareivju vervēšanu Somālijā, kas ir šaušalīgs kara noziegums; uzskata, ka bērni ir viena no visneaizsargātākajām konflikta grupām; aicina visus bruņotos grupējumus nekavējoties izbeigt šo praksi un atlaist visus šobrīd savervētos bērnus; aicina valsti uzskatīt viņus par terorisma un kara upuriem, nevis vainīgajiem, un aicina ES palīdzēt Somālijas valdībai šo bērnu rehabilitācijas un reintegrācijas pasākumos; mudina Somālijas iestādes izbeigt to bērnu patvaļīgu aizturēšanu, par kuriem ir aizdomas, ka viņi ir nelikumīgi saistīti ar Al-Shabaab; mudina Somālijas dalībniekus ievērot ANO Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvā protokola par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos mērķus un mudina Somālijas federālo valdību nekavējoties to ratificēt;

12.  pauž atzinību par komisāru atlasi jaunizveidotajai neatkarīgai Somālijas Valsts cilvēktiesību komisijai un aicina Somālijas valdību bez turpmākas kavēšanās iecelt šo komisiju; pauž dziļu satraukumu par ziņojumiem attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veic Somālijas drošības spēki, tostarp slepkavībām, patvaļīgiem arestiem un aizturēšanu, spīdzināšanu, izvarošanu un nolaupīšanu; aicina iestādes nodrošināt, ka visi pārkāpumi tiek pilnībā izmeklēti un vainīgie tiek saukti pie atbildības; aicina valdību un ES uzlabot Somālijas Kriminālizmeklēšanas departamenta (CID) tehniskās specializētās zināšanas, lai tas veiktu rūpīgas un efektīvas izmeklēšanas, ar kurām tiek ievērotas tiesības; aicina vietējos un ārzemju spēkus, kuri iesaistās cīņā pret Al-Shabaab, rīkoties saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; aicina Somālijas valdību ievērot saistības, lai izbeigtu valsts iekšienē pārvietoto personu piespiedu izraidīšanu, tostarp valsts galvaspilsētā Mogadišā;

13.  pauž atzinību Somālijas valdībai par to, ka uzsākts Somālijas pagaidu konstitūcijas pārskatīšanas process, pēc trīs dienas ilgušā Konstitucionālā konventa, kurš notika 2018. gada maijā, kā rezultātā tiks izveidota pastāvīga Somālijas konstitūcija; mudina Somālijas valdību pabeigt Somālijas valsts rīcības plānu vardarbīga ekstrēmisma novēršanai un apkarošanai kā daļu no valsts visaptverošās pieejas drošībai (CAS), ko atbalsta Āfrikas Savienības misija Somālijā;

14.  kā šausminošu kara noziegumu nosoda ar dzimumu saistītu un seksuālu vardarbību pret sievietēm, vīriešiem, zēniem un meitenēm, kas īpaši skar sievietes un meitenes; aicina valsti pastiprināt centienus, lai aizsargātu neaizsargātās sabiedrības grupas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka pagājušajā gadā valdība sadarbībā ar ANO un ES izstrādāja valsts mēroga tiesiskās apmācības mācību programmu; atkārto, ka tajā ir pievērsta īpaša uzmanība sieviešu tiesībām; aicina attiecīgās iestādes veicināt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm; nosoda homoseksualitātes pasludināšanu par nelegālu Somālijā un kriminālatbildības noteikšanu LGBTI pārstāvjiem;

15.  pauž nožēlu par smago humanitāro situāciju, kas apdraud miljoniem Somālijas iedzīvotāju dzīvības; atgādina, ka bojāgājušo skaitu 2011. gada bada laikā vēl vairāk palielināja nestabilitāte un Al-Shabaab ekstrēmistiski noskaņoto kaujinieku darbības, kas apgrūtināja pārtikas atbalsta piegādi Somālijas dienvidu un centrālajā daļā, kuras tolaik bija viņu kontrolē; aicina ES un tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pastiprināt palīdzības sniegšanu Somālijas iedzīvotājiem, lai uzlabotu visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu dzīves apstākļus un novērstu pārvietošanas, nepietiekamas uzturdrošības, epidēmiju un dabas katastrofu sekas; nosoda visus uzbrukumus humānās palīdzības sniedzējiem un miera uzturētājiem Somālijā; aicina saskaņot ES atbalstu ar starptautiski pieņemtiem attīstības efektivitātes principiem, lai sasniegtu nesen apstiprinātos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Somālijas prezidentam, premjerministram un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 204, 13.6.2018., 127. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0229.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par Burundi (2018/2785(RSP))

P8_TA(2018)0305 RC-B8-0333/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi, jo īpaši tās, kas pieņemtas 2015. gada 9. jūlijā(1), 2015. gada 17. decembrī(2), 2017. gada 19. janvārī(3) un 2017. gada 6. jūlijā(4),

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 96. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra rezolūciju Nr. 2248 (2015) un 2016. gada 29. jūlija rezolūciju Nr. 2303 (2016) par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Burundi jautājumā (UNCI) mutiski sniegto informāciju ANO Cilvēktiesību padomes 2018. gada 27. jūnija sanāksmē,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra pirmo ziņojumu par stāvokli Burundi, kas publicēts 2017. gada 23. februārī, un ANO Drošības padomes priekšsēdētāja paziņojumu par politisko situāciju un notiekošo vardarbību Burundi, stingri mudinot valdību un visas puses nekavējoties pārtraukt un nepieļaut šādu vardarbību,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 13. marta paziņojumu presei par situāciju Burundi un ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2018. gada 5. aprīļa paziņojumu, kurā nosodīti visi vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi Burundi,

–  ņemot vērā 2016. gada 20. septembrī publicēto ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 30. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās nolīgumu attiecībā uz Burundi (Arušas nolīgums),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Lēmumu par Miera un drošības padomes pasākumiem un mieru un drošību Āfrikā (Assembly/AU/Dec.598(XXVI)), kas pieņemts Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 26. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 30. un 31. janvārī notika Adisabebā (Etiopijā),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības asamblejas lēmumus un deklarācijas (Assembly/AU/Dec.605-620 (XXVII)), ko pieņēma Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 27. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 17. un 18. jūlijā notika Kigali (Ruandā),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2016. gada 4. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi Republikā,

–  ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas 2015. gada 31. maija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. marta Lēmumu (ES) 2016/394 par to, lai beigtu apspriežu procedūru ar Burundi Republiku saskaņā ar Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses(5), 96. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755(6), kā arī Padomes 2015. gada 1. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1763(7) un 2016. gada 29. septembra Lēmumu (KĀDP) 2016/1745(8) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 18. maija, 22. jūnija un 16. novembra, kā arī 2016. gada 15. februāra secinājumus par Burundi,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini 2015. gada 28. maija, 2015. gada 19. decembra, 2016. gada 21. oktobra un 2017. gada 27. oktobra paziņojumus,

–  ņemot vērā PV / AP preses sekretāra 2018. gada 8. jūnija paziņojumu par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā PV/AP 2018. gada 8. maija deklarāciju ES vārdā par stāvokli Burundi pirms konstitucionālā referenduma,

–  ņemot vērā AP/PV runaspersonas 2017. gada 6. janvāra paziņojumu par Ligue Iteka aizliegšanu Burundi,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Burundi politiska, cilvēktiesību un humanitāra krīze valda kopš 2015. gada aprīļa, kad prezidents Nkurunziza paziņoja, ka kandidēs uz diskutablo trešo pilnvaru termiņu, pēc kā vairākus mēnešus notika asiņaini nemieri, nogalinot 593 cilvēkus (Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) dati), un saskaņā ar UNHCR informāciju kopš minētā brīža valsti ir pametuši 413 000 cilvēku, bet 169 000 personas ir tikušas pārvietotas iekšzemē; tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) sniegto informāciju 3,6 miljoniem cilvēku valstī ir vajadzīga humānā palīdzība;

B.  tā kā konstitucionālās izmaiņas, par kurām tika balsots referendumā, paredz prezidenta pilnvaru paplašināšanu, prezidenta vietnieka pilnvaru samazināšanu, prezidenta ieceltu ministru prezidentu, vienkārša balsu vairākuma procedūru, lai pieņemtu vai grozītu tiesību aktus parlamentā, iespēju pārskatīt ar Arušas nolīgumu īstenotās kvotas un aizliegumu valdībā piedalīties partijām, kuras ieguvušas mazāk par 5 % balsu, un visas šīs izmaiņas apdraud Arušas nolīgumu;

C.  tā kā pirms konstitucionālā referenduma 2018. gada 17. maijā visā valstī palielinājās vardarbība pret politiskajiem oponentiem un viņu iebiedēšana papildus iepriekš minētās konstitucionālās pārskatīšanas oponentu piespiedu pazušanai un iebiedēšanai; tā kā konstitucionālais referendums arī paredz iespēju atcelt apspriestos Arušas nolīguma noteikumus, kas var mazināt iekļautību un turpmāk būtiski ietekmēt politisko stabilitāti Burundi; tā kā, neraugoties uz izmaiņām konstitūcijā, prezidents Nkurunziza paziņoja, ka nekandidēs 2020. gada vēlēšanās;

D.  tā kā saskaņā ar Amnesty International sniegto informāciju oficiālās kampaņas laikā tika bieži ziņots par to, ka kampaņas aktīvisti, kuri aicināja balsot „pret”, tikuši apcietināti, sisti un iebiedēti; tā kā referendumu pavadīja nemitīgas represijas, un tādēļ Burundi katoļu bīskapi darīja zināmu, ka daudzi iedzīvotāji dzīvo tādās bailēs, ka daudzi neuzdrošinās sacīt, ko domā, jo baidās no represālijām;

E.  tā kā UNCI ir norādījusi, ka iedzīvotāji joprojām ir lielā mērā pakļauti politiskajai vardarbībai, patvaļīgai aizturēšanai, sodīšanai ar nāvi bez tiesas sprieduma, piekaušanai, naida runai un dažādiem citiem pārkāpumiem; tā kā valdošās politiskās partijas jaunatnes līga Imbonerakure turpina cilvēktiesību pārkāpumus un izmanto dažādas iebiedēšanas taktikas, piemēram, dažās provincēs izvietojot šķēršļus un kontrolpunktus, izspiežot naudu, aizskarot garāmgājējus un apcietinot iedzīvotājus, ja radušās aizdomas, ka viņi ir saistīti ar opozīciju, un daudzi no viņiem ir tikuši aizturēti, izvaroti, piekauti un spīdzināti, kā rezultātā daži no viņiem gājuši bojā;

F.  tā kā referenduma laikā 2018. gadā tiesību organizācijas ziņoja par pilsoniskās telpas sašaurināšanās un plašsaziņas līdzekļu telpas degradēšanās gadījumiem gan valsts, gan vietējā līmenī; tā kā kopš 2015. gada valdība arvien intensīvāk ir draudējusi vietējo NVO pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem un vērsusies pret viņiem un vienlaikus ir pastāvīgi pasliktinājies stāvoklis preses brīvības jomā un žurnālistu darba apstākļi; tā kā privātie plašsaziņas līdzekļi un žurnālisti jau ir dārgi samaksājuši cīņā ar valdību, cita starpā saskaroties ar apcietināšanu, sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanu, vai dažkārt valdība viņus nodēvējusi par noziedzniekiem vai pat teroristiem;

G.  tā kā organizācijas „Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā Burundi ieņem 159. vietu no 180 valstīm;

H.  tā kā daudzi cilvēktiesību aktīvisti ir izcietuši ilgstošus cietumsodus, jo īpaši Germain Rukuki, kurš strādā Burundi Katoļu juristu asociācijā un tika notiesāts uz 32 gadiem, vai atrodas ieslodzījumā, gaidot tiesu, kā, piemēram, Nestor Nibitanga; tā kā ir apstiprināti ierobežojoši noteikumi, kas kontrolē vietējās un starptautiskās NVO; tā kā dažas organizācijas ir bijušas spiestas apturēt savu darbību, bet citas — pastāvīgi izbeigt to, piemēram, Ligue Iteka, FOCODE un ACAT; tā kā daudzi vadītāji un cilvēktiesību aizstāvji ir tikuši izsūtīti, savukārt tie, kuri vēl dzīvo valstī, ir pastāvīgi pakļauti spiedienam vai tiek apcietināti; tā kā Emmanuel Nshimirimana, Aimé Constant Gatore un Marius Nizigama ir notiesāti ar brīvības atņemšanu uz laiku no 10 līdz 32 gadiem, savukārt Nestor Nibitanga, iespējams, tiks piespriesti 20 gadi; tā kā žurnālists Jean Bigirimana ir pazudis jau gandrīz divus gadus un ir viens no daudzajiem krīzes piespiedu pazušanas upuriem;

I.  tā kā 2017. gada oktobrī Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) tiesneši atļāva ICC prokuroram uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz tiesas piekritībā esošajiem noziegumiem, kas, iespējams, notikuši Burundi, vai kurus Burundi valstspiederīgie izdarījuši ārpus Burundi laikā no 2015. gada 26. aprīļa līdz 2017. gada 26. oktobrim; tā kā no 2017. gada 27. oktobra Burundi kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ICC pēc tam, kad tiesa 2016. gada aprīlī nolēma uzsākt iepriekšēju izmeklēšanu par vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem un iespējamiem noziegumiem pret cilvēci Burundi, tomēr valdošais režīms valstī vienlaicīgi turpina nesodīti nogalināt;

J.  tā kā, pateicoties Burundi karavīru klātbūtnei miera uzturēšanas misijās, prezidenta P. Nkurunziza režīms var noklusēt patiesību par iekšējām problēmām un likt domāt, ka Burundi ir stabilizējošs faktors citās krīžu pārņemtās valstīs, lai gan šobrīd pati Burundi piedzīvo līdz šim nepieredzētu krīzi, ko raksturo nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā, šādi rīkojoties, Burundi iegūst milzīgus naudas līdzekļus, kas netiek pārdalīti iedzīvotāju interesēs; tā kā miermīlīgas, brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas vēlēšanas nevar būt iespējamas, ja netiek izformēts grupējums Imbonerakure;

K.  tā kā Burundi ir valsts, kurā sociālekonomiskais stāvoklis turpina pasliktināties un kura ierindojas priekšpēdējā vietā pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju ziņā; tā kā aptuveni 3,6 miljoni Burundi iedzīvotāju (30 % iedzīvotāju) ir nepieciešama palīdzība un 1,7 miljoni cieš no pārtikas trūkuma; tā kā šo nabadzības stāvokli pasliktina tas, ka 2020. gada vēlēšanu rīkošanai ir ieviestas “brīvprātīgas” iemaksas, kuras bieži vien piespiedu kārtā iekasē grupējums Imbonerakure un kuru apmērs ir aptuveni 10 % vai vairāk no valsts ierēdņa ikmēneša atalgojuma;

L.  tā kā Āfrikas Savienības 30. samitā un Austrumāfrikas valstu kopienas 19. samitā gan Āfrikas Savienības pārstāvji, gan Austrumāfrikas valstu kopienas pārstāvji pauda apņemšanos miermīlīgā veidā atrisināt politisko situāciju Burundi ar iekļaujoša dialoga palīdzību, pamatojoties uz 2000. gada 28. augusta Arušas nolīgumu;

M.  tā kā, ņemot vērā situāciju valstī, vairāki divpusējie un daudzpusējie partneri ir atcēluši savu finansiālo un tehnisko palīdzību Burundi valdībai; tā kā ES ir atcēlusi tiešu finansiālu atbalstu Burundi administrācijai, tostarp budžeta atbalstu, bet turpina sniegt palīdzību iedzīvotājiem un humanitāro palīdzību;

N.  tā kā ES un ASV ir pieņēmušas mērķtiecīgas un individuālas sankcijas pret Burundi; tā kā Padome 2017. gada 23. oktobrī atjaunoja ES ierobežojošos pasākumus pret Burundi un pagarināja tos līdz 2018. gada 31. oktobrim; tā kā šie pasākumi aptver ceļošanas aizliegumu un aktīvu iesaldēšanu konkrētām personām, kuru darbības tika novērtētas kā tādas, kas kaitē demokrātijai vai traucē atrast politisku risinājumu krīzei Burundi;

O.  tā kā ANO Cilvēktiesību padome savā 38. sesijā, kas notika 2018. gada 28. jūnijā, pieņēma vispārējā periodiskā pārskata par Burundi rezultātus; tā kā Burundi piekrita 125 no 242 pārskata ieteikumiem, noraidot galvenokārt tos, kuros tika prasīti praktiski pasākumi stāvokļa uzlabošanai valstī cilvēktiesību jomā;

P.  tā kā Konstitucionālā tiesa ir apstiprinājusi 2018. gada 17. maija referenduma rezultātus un noraidījusi opozīcijas iesniegto sūdzību par iespējamu iebiedēšanu un vardarbību,

1.  pauž dziļas bažas par endēmisko nesodāmību un cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu, cilvēku nolaupīšanu un patvaļīgu aizturēšanu; atgādina Burundi, ka tās pienākums kā ANO Cilvēktiesību padomes loceklei ir atsākt sadarbību un pilnībā sadarboties ar UNCI Burundijas jautājumā un trīs ANO ekspertu grupu un piešķirt iespēju ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību aizstāvju jautājumos iespēju iekļūt valstī;

2.  aicina Burundi valdību pilnībā ievērot Arušas nolīgumu, kas ir galvenais instruments miera un stabilitātes nodrošināšanai valstī; aicina Burundi valdību ievērot starptautiskos juridiskos pienākumus attiecībā uz cilvēktiesībām un pilsoniskajām tiesībām un veicināt un aizsargāt vārda un pulcēšanās brīvību, kas ietverta Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Burundi ir pievienojusies;

3.  atkārtoti nosoda žurnālistu, opozīcijas atbalstītāju un cilvēktiesību aizstāvju iebaidīšanu, aizskaršanu un pret viņiem vērstās represijas un vardarbību; aicina Burundi iestādes respektēt tiesiskumu un cilvēka pamattiesības, piemēram, vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Germain Rukuki, Nestor Nibitanga, Emmanuel Nshimirimana, Aimé Constant Gatore un Marius Nizigama — piecus cilvēktiesību aizstāvjus, kuri aizturēti tikai par darbu cilvēktiesību jomā, taču iestādes viņus apsūdz par valsts iekšējās drošības apdraudēšanu; prasa, lai Burundi iestādes sāktu izmeklēšanu žurnālista Jean Bigirimana lietā;

4.  nosoda Burundi lēmumu izstāties no SKT; atbalsta to, ka SKT turpina sākotnējo izmeklēšanu ar daudziem noziegumiem un plašām represijām saistītajās lietās Burundi; prasa, lai ES turpinātu uzstāt uz to, ka jāsauc pie atbildības tie, kas izdarījuši noziegumus Burundi; cer, ka Burundi atsāks un turpinās sadarbību ar SKT, ņemot vērā to, ka cīņa pret nesodāmību, sodīšana par visiem cilvēktiesību pārkāpumiem un atbildība joprojām ir pasākumi, kas nepieciešami, lai atrisinātu krīzi un rastu noturīgu miermīlīgu risinājumu;

5.  atzinīgi vērtē UNCI Burundi jautājumā mutiski sniegto informāciju un uzteic tās nozīmīgo darbu pašreizējās cilvēktiesību krīzes dokumentēšanā valstī;

6.  uzsver bažas par humanitāro situāciju — 169 000 cilvēku tikuši pārvietoti iekšzemē, 1,67 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība un vairāk nekā 410 000 Burundi iedzīvotāju meklē patvērumu kaimiņvalstīs; uzteic uzņemošās valstis par viņu centieniem un aicina šī reģiona valstu valdības nodrošināt, lai bēgļiem būtu iespēja brīvprātīgi atgriezties, pieņemot uz informāciju balstītus lēmumus, un lai atgriešanās notiktu droši un cieņpilni;

7.  tomēr pauž nožēlu par Austrumāfrikas valstu kopienas vadītā Burundijas iekšējā dialoga lēno progresu un par to, ka tajā neiesaistās Burundi valdība, un aicina visas puses, jo īpaši Burundijas iestādes, apņemties nekavējoties atsākt Burundijas iekšējo dialogu, kas būtu jārīko kā patiesi iekļaujošs pasākums un bez jebkādiem priekšnoteikumiem;

8.  prasa atjaunotu un koordinētu pieeju starp ĀS, ES, Āfrikas Ekonomikas komisiju (ECA) un ANO kopumā; pauž nožēlu par to, ka Burundi valdība neņem vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumus, ANO Cilvēktiesību padomes Ženēvā rezolūcijas, ĀS 2018. gada janvāra lēmumu vai ECA mediācijas centienus; mudina divpusējos un daudzpusējos partnerus un Burundi valdību turpināt dialogu, lai panāktu, ka Burundi valdība rada tādus apstākļus, kas sekmē palīdzības sniegšanas atsākšanu; prasa visām Burundi ieinteresētajām personām aktīvi piedalīties šajā procesā; atkārtoti apliecina savu atbalstu mediācijas procesam, kuru vadīt palīdz ĀS un ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis;

9.  atzinīgi vērtē divpusējo un daudzpusējo partneru sniegto palīdzību humanitārā stāvokļa atvieglošanā un aicina starptautisko kopienu turpināt atbalsta sniegšanu, lai apmierinātu humānās palīdzības vajadzības valstī; mudina Komisiju 2018. gadā nodrošināt iedzīvotājiem papildu tiešo atbalstu; uzsver, ka, lai atgrieztos pie klasiskā sadarbības modeļa, ir jāatjauno tiesiskums un demokrātija, tostarp cīņa pret nesodāmību un Burundi iedzīvotāju aizsardzība;

10.  pauž bažas par to, ka propagandas, uz vardarbību musinošu paziņojumu vai aicinājumu uz vardarbību dēļ, nodēvējot oponentus, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, žurnālistus un tutsi etniskās grupas pārstāvjus par “režīma ienaidniekiem”, pašreizējā politiskā krīze var izvērsties par etnisku konfliktu; mudina visas puses Burundi atturēties no tādas uzvedības vai izteikumiem, kas vēl vairāk varētu saasināt vardarbību, padziļināt krīzi vai ietekmēt reģiona stabilitāti ilgtermiņā;

11.  joprojām ir dziļi nobažījies par to, ka ar 2018. gada 17. maija referendumu pieņemtā jaunā konstitūcija varētu izjaukt rūpīgi apspriestos nosacījumus, kas noteikti Arušas nolīgumā, kurš palīdzēja izbeigt Burundi pilsoņu karu;

12.  atkārtoti apliecina savu atbalstu ES lēmumam, kas pieņemts pēc apspriešanās ar Burundi iestādēm saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu, atlikt tiešo finansiālo atbalstu Burundi valdībai un atzinīgi vērtē ES pieņemtos ceļošanas ierobežojumus un aktīvu iesaldēšanas pasākumus pret tiem, kuri mēģina negatīvi ietekmēt miera centienus vai cilvēktiesības;

13.  prasa pārtraukt jebkādus turpmākus maksājumus Burundi karavīriem un dažādiem Burundi militāriem spēkiem, kas iesaistījušies ANO un ĀS miera uzturēšanas misijās; ņem vērā prezidenta P. Nkurunziza paziņojumu par to, ka viņš 2020. gadā nekandidēs uz vēl vienu pilnvaru termiņu; aicina starptautisko kopienu cieši sekot līdzi situācijai Burundi, neraugoties uz prezidenta P. Nkurunziza paziņojumu par 2020. gada vēlēšanām;

14.  atgādina PV/AP stingro 2018. gada 8. maija deklarāciju par 2018. gada 17. maija konstitucionālā referenduma galīgā sagatavošanas posma sākšanu; pauž nožēlu par vienprātības pieejas trūkumu starp dažādām sabiedrības un politiskajām grupām Burundi, kā arī par to, ka trūkst oficiālas publiskas informācijas par svarīgākajiem konstitūcijas projekta elementiem un ka žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi tiek stingri kontrolēti;

15.  atgādina Burundi valdībai, ka nosacījumi iekļaujošu, ticamu un pārredzamu vēlēšanu norisei 2020. gadā nozīmē to, ka ir jābūt vārda brīvībai, iespējai piekļūt informācijai un jābūt brīvai telpai, kur cilvēktiesību aizstāvji var paust savus uzskatus, nebaidoties no iebiedēšanas vai atriebības;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Burundi valdībai un parlamentam, ĀKK un ES Ministru padomei, Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības valstīm un iestādēm, kā arī ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 265, 11.8.2017., 137. lpp. (2) OV C 399, 24.11.2017., 190. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0004. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0310. (5) OV L 73, 18.3.2016., 90. lpp. (6) OV L 257, 2.10.2015., 1. lpp. (7) OV L 257, 2.10.2015., 37. lpp. (8) OV L 264, 30.9.2016., 29. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Horvātija sāktu DNS datu automatizētu apmaiņu (06986/2018 – C8-0164/2018 – 2018/0806(CNS))

P8_TA(2018)0306 A8-0225/2018

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (06986/2018),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0164/2018),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmumu 2008/615/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību(1), un jo īpaši tā 33. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0225/2018),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 210, 6.8.2008., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS) un groza Regulu (ES) Nr. 515/2014, Regulu (ES) 2016/399 un Regulu (ES) 2016/1624 (COM(2016)0731 – C8-0466/2016 – 2016/0357A(COD))	P8_TA(2018)0307 A8-0322/2017
KĻŪDU LABOJUMI COR01

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0731),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 77. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0466/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 27. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2017. gada 14. septembra lēmumu atļaut Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai sadalīt iepriekš minēto Komisijas priekšlikumu un, balstoties uz to, sagatavot divus atsevišķus normatīvos ziņojumus,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 25. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0322/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko izveido Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS) un groza Regulas (ES) Nr. 1077/2011, (ES) Nr. 515/2014, (ES) 2016/399, (ES) 2016/1624 un (ES) 2017/2226

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1240.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgs paziņojums

ETIAS informācijas sistēmas, ETIAS centrālās nodaļas un ETIAS valstu nodaļu darbības un uzturēšanas izmaksas pilnībā segs ar ieņēmumiem no maksām. Tādējādi maksa būtu jāpielāgo pēc vajadzības, ņemot vērā izmaksas. Saskaņā ar ETIAS regulas noteikumiem tas attiecas uz izmaksām, kas šajā sakarībā radušas gan ES dalībvalstīm, gan Šengenas asociētajām valstīm. Izmaksas saistībā ar ETIAS informācijas sistēmas izstrādi, esošās valstu robežu infrastruktūras integrēšanu un savienojumu ar valsts vienoto saskarni, kā arī ar valsts vienotās saskarnes izmitināšanu, ETIAS centrālās nodaļas un valstu nodaļu izveidi, ieskaitot izmaksas, kas radušās ES dalībvalstīm, kā arī Šengenas asociētajām valstīm, segs no Iekšējās drošības fonda robežu un vīzu instrumenta vai attiecīgi no struktūras(-ām), ko izveidos tā vietā.

Tāpēc šīs izmaksas nebūtu jāņem vērā, aprēķinot Šengenas asociēto valstu ieguldījumu ETIAS atbilstoši attiecīgajam asociācijas nolīgumam un attiecīgajai īpašajai kārtībai par Šengenas asociēto valstu dalību aģentūrās. Tas būtu jāņem vērā, jo īpaši saistībā ar sarunām par struktūru(-ām), ko izveidos Iekšējās drošības fonda robežu un vīzu instrumenta vietā un īpašo kārtību par Šengenas asociēto valstu dalību tajā(-ās).

Eiropas Parlaments un Padome aicina Komisiju tūlīt pēc regulas pieņemšanas nākt klajā ar priekšlikumu par īpašo kārtību, kā paredzēts tās 95. pantā.

(1) OV C 246, 28.7.2017., 28. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmas (ETIAS) izveides nolūkā groza Regulu (ES) 2016/794 (COM(2016)0731 – C8-0466/2016 – 2016/0357B(COD))

P8_TA(2018)0308 A8-0323/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0731),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 88. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0466/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2017. gada 14. septembra lēmumu atļaut Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai sadalīt iepriekš minēto Komisijas priekšlikumu un, balstoties uz to, sagatavot divus atsevišķus normatīvos ziņojumus,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 25. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0323/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/..., ar ko Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmas (ETIAS) izveides nolūkā groza Regulu (ES) 2016/794

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1241.)

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2012/2002, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013, (ES) Nr. 1308/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un (ES) Nr. 652/2014 un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 541/2014/ES (COM(2016)0605 – C8-0372/2016 – 2016/0282A(COD))

P8_TA(2018)0309 A8-0211/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0605),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 42. pantu, 43. panta 2. punktu, 46. panta d) punktu, 149. pantu, 153. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 164. pantu, 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu, 172., 175., 177., 178. pantu, 189. panta 2. punktu, 212. panta 2. punktu, 322. panta 1. punktu un 349. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0372/2016),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada 26. janvāra atzinumu Nr. 1/2017(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 19. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0211/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šīs rezolūcijas pielikumā;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/... par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1046.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS I PIELIKUMS

Paziņojums saistībā ar 38. pantu Informācijas par saņēmējiem un citas informācijas publicēšana:

“Komisija, izmantojot tīklus ar dalībvalstīm, atbalstīs labas prakses apmaiņu attiecībā uz informācijas publicēšanu par to Savienības līdzekļu saņēmējiem, kas īstenoti dalītā pārvaldībā. Komisija pienācīgi ņems vērā gūtās atziņas, lai sagatavotu nākamo daudzgadu finanšu shēmu.”

Paziņojums saistībā ar 266. pantu Īpašie noteikumi par ēku projektiem:

“Saistībā ar 266. pantā minēto darba dokumentu Komisija un EĀDD informēs Eiropas Parlamentu un Padomi par ēku pārdošanu un iegādi, tajā skaitā tām, kuras nepārsniedz minētajā pantā noteikto robežvērtību.”

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS II PIELIKUMS

Kopīgs paziņojums par budžeta izpildes apstiprinājuma procedūru un galīgo ES pārskatu pieņemšanas dienu

"Eiropas Parlaments, Padome un Komisija – sadarbībā ar Eiropas Revīzijas palātu – noteiks pragmatisku grafiku budžeta izpildes apstiprinājuma procedūrai.

Šajā sakarā Komisija apstiprina, ka tā centīsies ES konsolidētos gada pārskatus par 2017. finanšu gadu pieņemt līdz 2018. gada 30. jūnijam, ar noteikumu, ka Eiropas Revīzijas palāta visus konstatējumus par minēto ES pārskatu un visu konsolidēto struktūru pārskatu ticamību iesniegs līdz 2018. gada 15. maijam un savu gada ziņojuma projektu – līdz 2018. gada 15. jūnijam.

Komisija arī apstiprina, ka tā centīsies līdz 2018. gada 15. augustam sniegt atbildes uz Eiropas Revīzijas palātas gada ziņojumu par 2017. finanšu gadu, ar noteikumu, ka Eiropas Revīzijas palāta iesniegs savu apsvērumu projektu Komisijai līdz 2018. gada 1. jūnijam."

(1) OV C 91, 23.3.2017., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1987/2006 un Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Regulu (ES) Nr. 1077/2011 (COM(2017)0352 – C8-0216/2017 – 2017/0145(COD))

P8_TA(2018)0310 A8-0404/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0352),

–  ņemot vērā 294. panta 2. punktu, 74. pantu, 77. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, 78. panta 2. punkta e) apakšpunktu, 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu, 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu, 85. panta 1. punktu, 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 88. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienības darbību, saskaņā ar kuru Komisija ir iesniegusi priekšlikumu Parlamentam (C8–0216/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 7. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0404/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par Eiropas Savienības Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA) un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1987/2006 un Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Regulu (ES) Nr. 1077/2011

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1726.)

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par pilnvarojumu trialogam par 2019. gada budžeta projektu (2018/2024(BUD))

P8_TA(2018)0311 A8-0247/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2019. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2018. gada 23. maijā (COM(2018)0600),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un grozījumus, kas tajā izdarīti ar Padomes 2017. gada 20. jūnija Regulu (ES, Euratom) 2017/1123(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā 2018. gada 15. marta rezolūciju par vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz 2019. gada budžeta izstrādi, III iedaļa — Komisija(5),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 20. februāra secinājumus par budžeta pamatnostādnēm 2019. gadam (06315/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 86.a pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un citu iesaistīto komiteju atzinumus (A8-0247/2018),

2019. gada budžeta projekts: solidaritātes stiprināšana un gatavošanās ilgtspējīgai nākotnei

1.  atgādina, ka 2018. gada 15. marta rezolūcijā Parlaments 2019. gada ES budžetam noteica šādas prioritātes: ilgtspējīga izaugsme, inovācija, konkurētspēja, drošība, cīņa pret klimata pārmaiņām, pāreja uz atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu un migrācija, kā arī aicināja īpašu uzmanību pievērst jauniešiem;

2.  uzsver, ka ES jābūt pirmajās rindās ANO ilgstpējīgas attīstības mērķu īstenošanā, plaši integrējot tos visās ES politikas jomās;

3.  atgādina, ka ES 2019. gada budžets būs pēdējais budžets pašreizējā Parlamenta sasaukuma laikā un sarunas par to notiks vienlaikus ar sarunām par nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un ES pašu resursu reformu; atgādina arī to, ka Apvienotā Karaliste ir apņēmusies dot ieguldījumu un piedalīties Savienības 2019. un 2020. gada budžeta izpildē tā, it kā tā joprojām būtu Savienības sastāvā pēc 2019. gada marta;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu un uzskata, ka tas lielā mērā atbilst paša Parlamenta prioritātēm; gatavojas arī turpmāk stiprināt svarīgākās programmas un nodrošināt tām atbilstošu finansējuma apmēru; norāda uz saistību apropriāciju palielinājumu 3,1 % apmērā un NKI īpatsvaru, kas ir zemāks nekā 2018. gadā gan saistību apropriācijās (1 % salīdzinājumā ar 1,02 %), gan maksājumu apropriācijās (0,9 % salīdzinājumā ar 0,92 %);

5.  atzinīgi vērtē palielinājumus, kas ierosināti pamatprogrammai “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI), Erasmus+ un programmām, kuras veicina ES iedzīvotāju drošību; tomēr norāda, ka ir vēl vairāk jāpalielina atbalsts MVU, kuriem ir svarīga nozīme ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā un darbvietu veidošanā, un jāparedz atbilstoši resursi ES rūpniecības digitalizācijai un digitālo prasmju un digitālās uzņēmējdarbības veicināšanai, kā arī jauniešus atbalstošām programmām un jo īpaši ErasmusPro; atkārtoti pauž pārliecību, ka Erasmus+ 2019. gada budžets ir vismaz jādivkāršo;

6.  atzinīgi vērtē “DiscoverEU” darbības sākšanu, proti, 15 000 Interrail biļešu izdalīšanu 18 gadus veciem Eiropas iedzīvotājiem 2018. gadā, kā arī Komisijas priekšlikumu par EUR 700 miljonu piešķiršanu DFS 2021.–2027. gadam, kas labi saskan ar ES iecerēm veicināt mācību mobilitāti, aktīvu pilsoniskumu, sociālo iekļaušanu un solidaritāti visu jauniešu vidū; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ierosinājusi apropriācijas 2019. un 2020. gadam; ir apņēmības pilns turpināt šo sagatavošanas darbību 2019. un 2020. gadā;

7.  pieņem zināšanai Komisijas priekšnovērtējumu par sagatavošanas darbību Bērnu garantiju shēmas izveidei; uzsver tajā ietverto atsauci uz iespējamo lielāka mēroga īstenošanu saskaņā ar Eiropas Sociālo fondu; iesaka izmantot trešā īstenošanas posma iespēju, lai sagatavotos šādai lielāka mēroga īstenošanai saskaņā ar ESF+;

8.  pauž nožēlu par to, ka ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmai (COSME) paredzētais palielinājums salīdzinājumā ar 2018. gada budžetu ir tikai 2,3 % (EUR 362,2 miljoni saistību apropriācijās) un ka ierosinātās maksājumu apropriācijas ir par 0,6 % zemākas; atgādina, ka šī ir veiksmīga programma, kurā pieteikuma iesniedzēju skaits ir krietni lielāks nekā finansējuma saņēmēju skaits; uzsver, ka MVU ir ES nodarbinātības, ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas nozīmīgs dzinējspēks, veido Eiropas ekonomikas pamatu un spēj radīt izaugsmi un darbvietas; mudina šo kā vienu no svarīgākajām prioritātēm atspoguļot, piešķirot pietiekamu finansējumu MVU paredzētām programmām un vēl vairāk palielinot apropriācijas programmai COSME, ņemot vērā tās veiksmīgo darbību;

9.  izceļ Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) nozīmi investīciju nepietiekamības mazināšanā ES; prasa, ievērojot optimālu sadalījumu reģioniem un nozarēm, pastiprināt sociālo dimensiju ESIF izmantošanā, cita starpā piešķirot līdzekļus inovācijai veselības aprūpē un medicīnā, sociālajai infrastruktūrai, vides aizsardzībai, ilgtspējīgam transportam, atjaunojamo energoresursu enerģijai un enerģijas uzkrāšanas infrastruktūrām; atgādina savu izsenis pausto nostāju, proti, to, ka visas jaunās iniciatīvas DFS ir jāfinansē, izmantojot jaunas apropriācijas un nekaitējot jau pastāvošām programmām; atkārtoti apliecina arī savu apņemšanos palielināt līdzekļus pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un EISI, lai 2019. gada budžetā pēc iespējas kompensētu samazinājumus, kas minētajās programmās tika veikti, lai finansētu ESIF darbības pagarināšanu;

10.  pieņem zināšanai apņemšanos īstenot atjauninātu ES aizsardzības programmu, proti, vienošanos izveidot Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmu (EDIDP) kā pirmo posmu Eiropas Aizsardzības fonda izveidē; uzskata, ka šī kopīgā apņemšanās palīdzēs panākt apjomradītus ietaupījumus un lielāku koordināciju starp dalībvalstīm un uzņēmumiem, dodot ES iespēju saglabāt savu stratēģisko autonomiju un kļūt patiesi nozīmīgai pasaules mērogā;

11.  norāda, ka Komisija saskaņā ar finanšu plānojumu ir ierosinājusi palielinājumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai (JNI) EUR 233 miljonu apmērā; vēlreiz apstiprina, ka Parlaments nav atbalstījis 2018.–2020. gadam iedalīto papildu līdzekļu agrāku piešķiršanu, ko noteica DFS vidusposma pārskatīšana; joprojām uzskata, ka budžeta lēmējinstitūcija pilnībā saglabā savas prerogatīvas attiecībā uz visu programmu finansējuma apmēra noteikšanu, tostarp to programmu, kuras ir skārusi DFS vidusposma pārskatīšana; uzsver patiesas sadarbības starp iestādēm nozīmību un aicina visus attiecīgos dalībniekus saglabāt uzticēšanos visas 2019. gada budžeta procedūras laikā;

12.  joprojām pauž apņēmību cīnīties pret bezdarbu un jo īpaši jauniešu bezdarbu; šajā sakarībā uzskata, ka JNI būtu jāstiprina vēl vairāk, tādējādi apliecinot nepieciešamību palielināt ES finansējumu, lai izpildītu sociālo tiesību pīlāru, neraugoties uz to, ka JNI finansējuma izmaiņu gadījumā būtu sarežģīti pārplānot JNI un ESF programmas; atzīst, ka jauniešu bezdarba jautājums nav ticis pienācīgi risināts visā ES un jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā 2007. gadā; aicina Komisiju garantēt, ka dalībvalstis cīņā pret jauniešu bezdarbu nevis aizstāj savu politiku un finansējumu ar JNI finansējumu, bet gan izmanto to kā papildinājumu; uzsver, ka gan arodmācības, gan māceklība ir efektīva prakse cīņā pret jauniešu bezdarbu; uzsver, ka Erasmus Pro nodrošinātā mobilitāte ļoti veicina salīdzinošu vērtēšanu ar mērķi īstenot paraugpraksi;

13.  uzsver, ka 2019. gadā kohēzijas politikas programmas sasniegs optimālu īstenošanas tempu, un norāda uz Parlamenta apņemšanos nodrošināt šīm programmām atbilstošas apropriācijas; atzinīgi vērtē to, ka tagad ir ieceltas gandrīz visas vadošās iestādes 2014.–2020. gada programmām; norāda, ka nepieņemamos kavējumus darbības programmu īstenošanā lielā mērā ir noteikusi vēlīna minēto iestāžu iecelšana; aicina dalībvalstis nodrošināt programmu īstenošanas paātrināšanu, lai atgūtu iekavēto laiku, un šajā sakarībā vērsties pēc palīdzības pie Komisijas;

14.  pieņem zināšanai ziņojumus par reģionālās un kohēzijas politikas darbību Savienībā un ekonomikas problēmām atpalikušos reģionos, kuros atkārtoti norādīts uz trūkumiem efektivitātes un rezultātu jomā;

15.  pieņem zināšanai to, ka Komisijas priekšlikums ļautu sasniegt mērķi 20 % budžeta 2019. gadā paredzēt izdevumiem klimata jomā; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Parlamenta prasību kompensēt mazāko finansējumu, kas tika piešķirts pirmajos DFS darbības gados; uzskata šo priekšlikumu par nepietiekamu, jo kopumā tikai 19,3 % no ES 2014.–2020. gada budžeta būs paredzēti ar klimatu saistītiem pasākumiem, kas neļaus ES sasniegt mērķi integrēt klimata pasākumus, paredzot tiem vismaz 20 % izdevumu 2014.–2020. gadā — arī tad, ja 2020. gadā klimata aizsardzībai atkal tiks piešķirti tikai 20 % no budžeta; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav spējusi iesniegt budžeta projektus, kas atbilstu saistībām un mērķiem, kurus Savienība noteikusi šajā jomā Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumos; uzskata, ka būtu jādara vairāk, izstrādājot rīcības plānu programmās ar milzu potenciālu, piemēram, tajās, ko īsteno saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, EISI, Eiropas Sociālais fonds (ESF), Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (ELGF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) vai LIFE+, jo šīs programmas dod iespēju īpaši investēt energoefektivitātē un atjaunojamo energoresursu enerģijā; atgādina par Revīzijas palātas pamatoti pausto kritiku attiecībā uz Komisijas izmantoto metodiku un, ņemot to vērā, prasa nekavējoties veikt uzlabojumus šajā jautājumā;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzlabot bioloģiskās daudzveidības uzraudzības metodiku; tomēr neatbalsta ierosinājumu par 8,2 % samazināt bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai paredzēto kopējo ieguldījumu, jo tas ir pretrunā mērķim līdz 2020. gadam apturēt un pavērst pretējā virzienā bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu zudumu;

17.  uzskata, ka galvenās Savienības prioritātes 2019. gadā joprojām ir Savienības iedzīvotāju drošības garantēšana un ar migrāciju un bēgļiem saistītu problēmu risināšana; uzskata, ka izšķiroši svarīgi ir izdevumus šajās jomās saglabāt tādā līmenī, kas ir pietiekams, lai reaģētu uz vajadzībām, kuras rada migrācijas un bēgļu krīze Āfrikas kontinentā, īpaši Sāhelā, kā arī Levantes valstīs un Vidusjūrā; uzskata, ka migrācijas plūsmas pārvaldībai nepieciešamā dalībvalstu solidaritāte, jo īpaši pēc tam, kad būs pieņemta pārskatītā Dublinas regula, ir jāatspoguļo ES budžetā; norāda, ka 2019. gada budžeta projektā ir ņemta vērā Komisijas priekšlikuma ietekme uz budžetu;

18.  uzsver — ir paredzams, ka vairākas svarīgas likumdošanas iniciatīvas, kuras patlaban tiek apspriestas vai atrodas agrīnā īstenošanas stadijā, tādas kā Dublinas regulas pārskatīšana, ieceļošanas/izceļošanas sistēmas un ES ceļošanas informācijas un atļauju sistēmas izveide, Šengenas Informācijas sistēmas atjaunināšana un iniciatīva saistībā ar ES informācijas sistēmu sadarbspēju drošības, robežu un migrācijas pārvaldībai, ievērojami ietekmēs 2019. gada budžetu, un uzsver atbilstoša finansējuma nozīmību, lai īstenotu Savienības ieceres šajās jomās; mudina Komisiju iesaistīties atklātā un proaktīvā dialogā ar budžeta lēmējinstitūciju par iepriekš minētajām iniciatīvām, lai dotu tai iespēju vajadzības gadījumā pielāgot apropriācijas, ikgadējās budžeta procedūras laikā neizdarot priekšlaicīgus spriedumus par notiekošo likumdošanas procedūru rezultātiem;

19.  pauž nožēlu par Komisijas priekšlikumu attiecībā uz Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā otrās daļas finansējumu un par saistīto vienošanos, ko dalībvalstis 2018. gada 29. jūnijā panāca Padomē; atbalsta Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā darbības turpināšanu, bet uzskata, ka saskaņā ar Komisijas 2018. gada 14. marta priekšlikumu ES budžetam būtu jāpiedalās tā finansēšanā EUR 1 miljarda apmērā, dalībvalstīm ieguldot EUR 2 miljardus divpusēju ieguldījumu veidā, lai DFS īpašajos instrumentos atstātu pietiekamas rezerves neparedzētiem notikumiem pašreizējās DFS pēdējo divu darbības gadu laikā, kā arī citu prioritāšu finansēšanai; pauž pārliecību arī par to, ka Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā būtu jāfinansē no jaunām apropriācijām, jo tā ir jauna iniciatīva šīs DFS darbības laikā; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz nepārprotamu Parlamenta pieprasījumu tikt pilnībā iesaistītam ar Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā darbības pagarināšanu saistītajā lēmumu pieņemšanas procesā, cita starpā tādēļ, lai nepieļautu tā izveides procedūras atkārtošanos, Parlamenta un Padomes sarunas par Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā otrās daļas finansēšanu līdz šim joprojām nav notikušas; informē dalībvalstis, ka Parlamentam ir visas tiesības rīkoties kā vienai no Savienības budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm un ka Parlaments to darīs, kā jau agrāk ir vairākkārt paziņojis;

20.  norāda, ka 2019. gada budžeta projektā DFS maksimālo apjomu ietvaros 1.a, 1.b, 3. un 4. izdevumu kategorijā ir atstātas ļoti nelielas rezerves vai tādu nav vispār — to nosaka pašreizējās DFS ļoti ierobežotais elastīgums saistībā ar reaģēšanu uz jauniem izaicinājumiem un jaunu iniciatīvu finansēšanu; pauž gatavību vēl vairāk izmantot pārskatītās DFS elastīguma noteikumus grozījumu veikšanas procesā;

21.  joprojām pauž bažas par to, ka, tuvojoties pašreizējās DFS darbības laika beigām, atkal varētu veidoties nesamaksātu rēķinu uzkrājums; norāda uz maksājumu apropriāciju nelielo palielinājumu 2,7 % apmērā salīdzinājumā ar 2018. gada budžetu, ko galvenokārt nosaka Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF), Iekšējās drošības fonds (ISF) un Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā; norāda, ka maksājumu maksimālā apjoma ietvaros ir ierosināta rezerve EUR 19,3 miljardu apmērā; aicina Komisiju modri sekot līdzi attīstībai maksājumu jomā, lai budžeta lēmējinstitūcija varētu savlaicīgi veikt pasākumus, kas nepieciešami pārmērīga uzkrājuma nepieļaušanai; pauž pārliecību, ka uzticēšanās ES ir saistīta arī ar tās spēju nodrošināt atbilstošu maksājumu apropriāciju apmēru ES budžetā, kas ļauj tai izpildīt savus solījumus;

1.aizdevumu apakškategorija — Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai

22.  norāda, ka salīdzinājumā ar 2018. gadu Komisijas priekšlikums 2019. gadam paredz palielināt saistības 1.a izdevumu apakškategorijā par 3,9 % līdz EUR 22 860 miljoniem; norāda, ka liela šī palielinājuma daļa attiecas uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, EISI, lieliem infrastruktūras projektiem un Erasmus+, jo to saistību apropriācijas ir palielinājušās attiecīgi par 8,5 %, 36,4 %, 7,8 % un 10,4 %; tomēr uzsver, ka šie palielinājumi lielākoties atbilst finanšu plānojumam un līdz ar to nav uzskatāmi par papildu līdzekļu piešķīrumiem;

23.  atgādina, ka tādas ar pētniecību un inovāciju saistītas programmas kā pamatprogramma “Apvārsnis 2020” ir būtiskas darbvietu radīšanai un konkurētspējas veicināšanai Eiropā; mudina Komisiju atspoguļot to savās prioritātēs; prasa piešķirt ar pētniecību un inovāciju saistītajām programmām pienācīgu finansējumu; uzsver, ka šajā jomā būtu jāsniedz īpašs atbalsts dalībvalstīm, kas nonākušas ekonomiskās un finansiālās grūtībās;

24.  atgādina, ka jaunas iniciatīvas pēdējos dažos gados, tādas kā ESIF (I un II), Wifi4EU un EDIDP, ir finansētas uz vairāku 1.a izdevumu apakškategorijas programmu rēķina, proti, tādu programmu kā “Apvārsnis 2020”, EISI, Galileo, ITER, Copernicus un Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests (EGNOS), kuras nopietni cieta no līdzekļu pārdales;

25.  uzsver, ka Erasmus+ joprojām ir galvenā programma, kas veicina jauniešu mobilitāti visos izglītības un arodmācības līmeņos un mudina jauniešus iesaistīties Eiropas demokrātijā; atgādina, ka ir jāpieliek pūles administratīvā līmenī, lai palielinātu Erasmus+ pieejamību, un ka atbalsttiesīgo pieteikumu apmērs daudzkārt pārsniedz pašreizējā budžeta apmēru; tādēļ uzskata, ka Erasmus+ finansējumam vajadzētu būt tādam, lai būtu iespējams finansēt atbalsttiesīgos pieprasījumus pēc šīs programmas atbalsta, jo īpaši tos, kas saistīti ar mūžizglītību;

26.  ar bažām norāda uz diskusijām par Eiropas Solidaritātes korpusa (ESC) finansēšanu, jo tās ir apstiprinājušas Parlamenta bažas, ka jaunas iniciatīvas varētu finansēt uz pastāvošo labi darbojošos programmu rēķina; ar bažām norāda arī uz precedentu, kuru noteicis trialoga procedūras iznākums, kas nesniedz skaidrību par šīs iniciatīvas finansējuma avotiem, turpmākus precizējumus liekot veikt ikgadējās budžeta procedūras laikā; sagaida, ka Komisija vienošanos īstenos tā, lai pilnībā tiktu ņemtas vērā trialogā notikušās diskusijas un vienošanās būtība;

27.  atzinīgi vērtē to, ka vienošanās, kas panākta par EDIDP, paredz daudz mazākus samazinājumus 1.a izdevumu apakškategorijas programmās, nekā Komisija sākotnēji bija ierosinājusi; tomēr pauž bažas par to, ka Padome, šķiet, lielāku uzmanību pievērš rezervju saglabāšanai, nekā pietiekama finansējuma nodrošināšanai mērķiem, kurus tā pati uzskata par svarīgu prioritāti;

28.  atzinīgi vērtē EUR 500 miljonu piešķiršanu EDIDP 2019. un 2020. gadā; norāda, ka saskaņā ar EPRS aplēsēm valstu nozaru sadarbības trūkums šajā jomā Eiropas Savienībai izmaksā līdz EUR 10 miljardiem gadā; uzskata, ka aizsardzība ir skaidrs piemērs tam, kā varētu panākt lielāku efektivitāti, nododot ES atsevišķas dalībvalstu kompetences un patlaban īstenotas darbības, kā arī attiecīgas apropriācijas; uzsver, ka šādi tiktu apliecināta Eiropas pievienotā vērtība un radīta iespēja samazināt publisko izdevumu kopējo slogu Eiropas Savienībā;

29.  atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas Augstas veiktspējas datošanas kopuzņēmumu, kas sekmēs jaunāko augstas veiktspējas datošanu un datu infrastruktūru un atbalstīs ar to saistītu tehnoloģiju izstrādi un piemērošanu plašā jomu klāstā, tādējādi sniedzot labumu zinātniekiem, rūpniecībai un publiskajam sektoram;

1.bizdevumu apakškategorija — Ekonomikas, sociālā un teritoriālā kohēzija

30.  norāda, ka saistību apropriāciju kopējais apmērs 1.b izdevumu apakškategorijā ir EUR 57 113,4 miljoni, kas salīdzinājumā ar 2018. gada budžetu nozīmē palielinājumu par 2,8 %; norāda arī to, ka maksājumu apropriāciju ierosinātais apmērs — EUR 47 050,8 miljoni — ir par 1,1 % lielāks nekā 2018. gadā;

31.  atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. gada programmu īstenošana sāk sasniegt pilnu ātrumu, un atkārtoti norāda, ka turpmāk ir jāizvairās no jebkādas pārmērīgas nesamaksātu rēķinu uzkrāšanās; atzinīgi vērtē arī to, ka tagad ir iecelta pārliecinoši lielākā daļa vadošo iestāžu; aicina Komisiju un dalībvalstis atrisināt visus atlikušos problēmjautājumus, lai īstenošana notiktu gludi;

32.  atgādina, ka, ņemot vērā pārskatītās dalībvalstu prognozes, ar budžeta grozījumu Nr. 6/2017 maksājumu apropriācijas 1.b izdevumu apakškategorijā tika samazinātas par EUR 5,9 miljardiem; patiesi cer, ka gan valstu iestādes, gan Komisija ir uzlabojušas aplēses par maksājumu vajadzībām 2019. gada budžetā un ka ierosinātais maksājumu apropriāciju apmērs tiks pilnībā izlietots;

33.  uzsver, ka periodos, kad notiek strauja tehnoloģiskā attīstība, tostarp tādās jomās kā mākslīgais intelekts, atšķirības starp straujas attīstības reģioniem un reģioniem, kas attīstībā atpaliek, var palielināties, ja struktūrfondu ietekme netiek palielināta, paredzot ar efektivitāti saistītus nosacījumus;

34.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu finansēt JNI darbības turpināšanu un ierosināto EUR 233,3 miljonu izmantošanu no vispārējās rezerves saistībām; atgādina, ka, palielinot JNI paredzēto īpašo piešķīrumu, tādas pašas summas būtu jāparedz no ESF; atgādina, ka Komisija samierināšanas procedūrā saistībā ar 2018. gada budžetu apņēmās ātri iesniegt pārskatīto Kopīgo noteikumu regulu (KNR), lai iekļautu JNI 2018. gadā paredzēto palielinājumu; uzsver, ka Komisija nav izpildījusi savu apņemšanos, un prasa, lai tā detalizēti izskaidrotu iemeslus, kuru dēļ ir aizkavējusies pārskatītās KNR iesniegšana;

35.  apņemas ātri pieņemt jaunos JNI un ESF tiesību aktus, lai atvieglotu vērienīgu JNI apropriāciju palielinājumu 2019. gadā, neapdraudot citas programmas, kas dalībvalstīs tiek īstenotas saistībā ar ESF, iespējams, atbrīvojot dalībvalstis no pienākuma nodrošināt atbilstošu finansējumu saistībā ar jaunatnes nodarbinātības mērķiem paredzētajām ESF apropriācijām, bet stingri ievērojot nosacījumu, ka ierosinātie grozījumi neļaus atbrīvot dalībvalstis no to jau apstiprinātajām finanšu saistībām šajā jomā un neizraisīs vispārēju to ES budžeta apropriāciju samazinājumu, kuras paredzētas cīņai pret jauniešu bezdarbu;

2.izdevumu kategorija — Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi

36.  pieņem zināšanai, ka 2. izdevumu kategorijā ir ierosināti EUR 59 991,1 miljons saistībās (+1,2 % salīdzinājumā ar 2018. gadu) un EUR 57 790,4 miljoni — maksājumos (3 %); norāda, ka ELGF izdevumi 2019. gadā tiek lēsti EUR 44 162,5 miljonu apmērā, kas ir mazāk nekā 2018. gada budžetā (par EUR 547,9 miljoniem mazāk);

37.  norāda, ka Komisija 2. izdevumu kategorijas maksimālā apjoma ietvaros ir atstājusi rezervi EUR 344,9 miljonu apmērā; norāda, ka lauksaimniecības tirgu pieaugošā nestabilitāte, piemēram, tā, kas tika piedzīvota saistībā ar Krievijas noteikto aizliegumu, varētu pamatot šīs rezerves izmantošanu; aicina Komisiju nodrošināt, ka maksimālo apjomu ietvaros atstātā rezerve ir pietiekama, lai risinātu jebkādas krīzes situācijas, kuras varētu rasties;

38.  norāda, ka daži pasākumi, kas saistīti ar Krievijas noteikto aizliegumu un iekļauti 2018. gada budžetā, netiks pagarināti (piemēram, attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, saistībā ar kuriem tirgus stāvoklis joprojām ir sarežģīts), bet zināmas grūtības joprojām ir vērojamas piena un piena produktu nozarē; gaida Komisijas grozījumu vēstuli, kuras iesniegšana plānota oktobrī un kurai vajadzētu būt sagatavotai, pamatojoties uz atjauninātu informāciju par ELGF finansējumu, lai pārliecinātos par reālajām vajadzībām lauksaimniecības nozarē; uzsver, ka gadījumi, kad saistībā ar ELGF ir nepieciešama tirgus intervence, joprojām ir reti un veido tikai salīdzinoši nelielu daļu no ELGF (aptuveni 5,9 %);

39.  uzsver, ka jauniešu bezdarba problēmu daļēji varētu risināt, sniedzot atbilstīgu atbalstu jauniešiem lauku apvidos; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ierosinājusi palielināt gados jauniem lauksaimniekiem paredzēto budžeta pozīciju;

40.  uzsver, ka pēc lēna starta plānošanas perioda sākumā EJZF īstenošana paātrinās un tai vajadzētu pietuvoties optimālam ātrumam 2019. gadā; atzinīgi vērtē saskaņā ar finanšu plānojumu veikto saistību palielinājumu programmai LIFE+ (+6 %); norāda, ka Eiropas Vides aģentūra (EVA) 2019.–2020. gadā uzņemsies papildu pienākumus vides monitoringa un ziņošanas jomā, kā arī saistībā ar smagdarba transportlīdzekļu CO2 emisiju verifikāciju;

3.izdevumu kategorija — Drošība un pilsoniskums

41.  norāda, ka 3. izdevumu kategorijai ir ierosināti kopumā EUR 3728,5 miljoni saistību apropriācijās, kas nozīmē palielinājumu par 6,7 % salīdzinājumā ar 2018. gadu, un ka kopējais maksājumu apropriāciju apmērs ir EUR 3486,4 miljoni, kas nozīmē palielinājumu par 17 % salīdzinājumā ar iepriekšējā gada priekšlikumiem; tomēr uzsver, ka šie palielinājumi ir piešķirti pēc gadiem ilgas finansējuma samazināšanas un ka kopējais finansējums dažādām svarīgām jomām, tādām kā migrācija, robežu pārvaldība vai iekšējā drošība, joprojām veido tikai 2,3 % no kopējiem 2019. gadam ierosinātajiem ES izdevumiem; pauž izbrīnu par to, ka saistību apropriācijās, ar kurām tiktu atbalstīta legāla migrācija uz Savienību, veicināta trešo valstu valstspiederīgo efektīva integrācija un uzlabotas taisnīgas un efektīvas atgriešanās stratēģijas, ir piešķirti EUR 281,2 miljoni jeb par 14,4 % mazāk nekā 2018. gadā; aicina Komisiju sniegt sīkākus paskaidrojumus par šī samazinājuma iemesliem;

42.  norāda, ka ceturto gadu pēc kārtas visas rezerves 3. izdevumu kategorijas maksimālā apjoma ietvaros ir izsmeltas, kas nozīmē, ka ES budžets pašreizējā situācijā nav pilnībā spējīgs vajadzīgajā apmērā un dziļumā risināt migrācijas un drošības problēmas, ar ko Savienība patlaban saskaras; tādēļ atzinīgi vērtē ierosinājumu izmantot elastības instrumentu EUR 927,5 miljonu apmērā saistību apropriācijās;

43.  sagaida, ka 2019. gadā saglabāsies liels spiediens uz atsevišķu dalībvalstu migrācijas un patvēruma sistēmām, kā arī to robežām, un mudina Savienību modri sekot līdzi visām turpmākajām neparedzētajām vajadzībām šajās jomās; šajā sakarībā prasa pastiprināt kontroli pie ārējām robežām un tādēļ prasa piešķirt atbilstošu finansējumu un personālu ES aģentūrām, kas nodarbojas ar šo jautājumu risināšanu, un atkārtoti apstiprina, ka migrācijas un bēgļu krīzes pamatcēloņu novēršana un ES kaimiņreģionu stabilizācija ir ilgtspējīgs risinājums ilgtermiņā un ka šī mērķa sasniegšanai ir ļoti svarīgi ieguldīt līdzekļus migrantu un bēgļu izcelsmes valstīs;

44.  atzinīgi vērtē Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija pieprasījumu vēl vairāk nostiprināt Frontex, palielinot tā resursus un paplašinot mandātu; prasa sniegt papildu informāciju par to, cik darbinieku nosūtīs dalībvalstis un cik darbinieku būs tieši nepieciešami pašai aģentūrai; aicina Komisiju attiecīgi koriģēt budžeta projektu rudens grozījumu vēstulē; atzinīgi vērtē arī papildu EUR 45,6 miljonu piešķiršanu Grieķijas un Spānijas atbalstam to teritorijā ierodošos migrantu plūsmas pārvaldīšanai; uzsver, ka efektīvai robežkontrolei jāiet roku rokā ar ierodošos migrantu pienācīgu aprūpi;

45.  norāda, ka instruments, kas dod iespēju Savienībā nodrošināt ārkārtas humāno palīdzību, beigs darboties 2019. gada martā; aicina Komisiju novērtēt, vai būtu lietderīgi no jauna aktivizēt un papildināt šo instrumentu, ņemot vērā, ka bēgļiem un patvēruma meklētājiem atsevišķās dalībvalstīs joprojām ir nepieciešama humānā palīdzība; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka solidarizēšanās ar valstīm, kurās koncentrējas tikko ieradušies migranti un patvēruma meklētāji; vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi saglabāt finansējuma pieejamību no AMIF ārkārtas palīdzības mehānismiem, jo īpaši tādēļ, lai turpinātu atbalstīt Grieķiju; uzskata, ka finansiāls atbalsts būtu jāpiešķir arī Itālijai; tāpēc aicina Komisiju paziņot par iemesliem, kuru dēļ tā nav iesniegusi šādu priekšlikumu; atgādina, ka Itālija ir vienīgā dalībvalsts, kurā vairākums iedzīvotāju uzskata, ka nav guvuši labumu no dalības Eiropas Savienībā; pauž nožēlu par AMIF otrajam komponentam “Atbalsts likumīgai migrācijai uz Savienību, trešo valstu valstspiederīgo efektīvas integrācijas veicināšana un taisnīgu un efektīvu atgriešanās stratēģiju stiprināšana” paredzēto saistību apropriāciju kraso samazinājumu;

46.  uzskata, ka, ņemot vērā drošības problēmu plašo klāstu, tostarp mainīgus radikalizācijas, kibernoziedzības, vardarbības un terorisma veidus, uz kuriem katra dalībvalsts atsevišķi nespēj atbildēt, ES budžetam vajadzētu veicināt sadarbību ar drošību saistītos jautājumos, izmantojot pastāvošo ES aģentūru palīdzību; šajā sakarībā vēlas zināt, kā šī ļoti riskantā drošības situācija ir savienojama ar ierosināto ievērojamo saistību apropriāciju samazinājumu (-26,6 %) ISF; uzsver, ka izdevumi šajā jomā ir lietderīgi tikai tad, ja tiek likvidēti nepamatoti šķēršļi sadarbībai Eiropas iekšienē un mērķtiecīgai informācijas apmaiņai, vienlaikus pilnībā piemērojot attiecīgus datu aizsardzības noteikumus saskaņā ar ES tiesību aktiem; pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl joprojām nav iesniegusi priekšlikumu, ar ko ES līmenī tiktu izrādīta finansiāla solidaritāte ar terora aktos cietušajiem un viņu ģimenēm, un aicina Komisiju veikt nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu ātru šādas palīdzības ieviešanu;

47.  pieņem zināšanai ierosinājumu pārskatīt juridisko pamatu Savienības civilās aizsardzības mehānismam, kura pieņemšana, kā sagaidāms, ievērojami ietekmēs budžetu pašreizējās DFS pēdējos divos darbības gados, no 3. izdevumu kategorijas vien liekot segt EUR 256,9 miljonus; uzskata, ka būtu tikai loģiski šādu svarīgas Savienības politikas izvēršanu finansēt no jauniem un papildu līdzekļiem; brīdina neizmantot līdzekļu pārdali, kas neizbēgami notiktu uz citu vērtīgu, labi darbojošos politiku un programmu rēķina;

48.  atkārtoti apliecina stingru Parlamenta atbalstu Savienības programmām kultūras, tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības jomā; atzinīgi vērtē programmai “Radošā Eiropa” ierosināto palielinājumu; turklāt uzstāj, ka ir jānodrošina pietiekams finansējums programmai “Eiropa pilsoņiem” un Eiropas pilsoņu iniciatīvām, īpaši saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu tuvošanos;

49.  atgādina par Parlamenta atbalstu tiesību, vienlīdzības, pilsonības un tiesiskuma programmām; uzsver, ka ES ir jāsaglabā apņemšanās nostiprināt sieviešu un LGBTI tiesības;

50.  atzinīgi vērtē saistību apropriāciju palielinājumu Pārtikas un barības programmai, jo tam būtu jāļauj Savienībai efektīvi pārvaldīt visus nopietnu dzīvnieku slimību uzliesmojumus un augu kaitēkļu invāzijas, tostarp neseno putnu gripas epidēmiju, kas pēdējo gadu laikā ir skārusi vairākas dalībvalstis;

51.  aicina Komisiju nodrošināt atbilstošu budžeta finansējumu, lai palielinātu informētību par 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām un efektīvāk atspoguļotu tās plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši nolūkā palielināt zināšanas par vadošajiem kandidātiem (Spitzenkandidaten) — Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātiem;

4.izdevumu kategorija — Globālā Eiropa

52.  pieņem zināšanai, ka 4. izdevumu kategorijai ierosinātais finansējums kopumā ir palielināts un sasniedz EUR 11 384,2 miljonus (+13,1 % salīdzinājumā ar 2018. gada budžetu) saistību apropriācijās; norāda, ka šis palielinājums galvenokārt ir saistīts ar Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā otrās daļas finansējumu, kam Komisija ierosina izmantot vispārējo rezervi saistībām (EUR 1116,2 miljonu apmērā); norāda, ka šī priekšlikuma īstenošana nozīmētu, ka 4. izdevumu kategorijas maksimālā apjoma ietvaros nebūtu nekādas rezerves;

53.  aicina dalībvalstis palielināt iemaksas trasta fondā Āfrikai, Madad fondā un Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai, lai atbalstītu krīzes reģionu stabilizāciju, sniegtu palīdzību bēgļiem un veicinātu sociālo un ekonomisko attīstību Āfrikas kontinentā un Eiropas kaimiņreģiona valstīs;

54.  joprojām pauž pārliecību, ka problēmas, ar kurām ES saskaras ārējā darbībā, nozīmē, ka ir vajadzīgs ilgtspējīgs finansējums, kas pārsniegtu pašreizējo 4. izdevumu kategorijas apmēru; joprojām norāda, ka jaunas iniciatīvas būtu jāfinansē no jaunām apropriācijām un ka būtu pilnībā jāizmanto visas elastīguma iespējas; tomēr iebilst pret ierosinājumu finansēt Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā darbības pagarināšanu un ar to saistīto vienošanos, ko 2018. gada 29. jūnijā panāca Padomē, jo tas ievērojami mazinātu gan iespējas finansēt citas prioritāras jomas 4. izdevumu kategorijā, gan ES budžeta lielo nozīmi palīdzības sniegšanā cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams, un pamatvērtību popularizēšanā;

55.  atzinīgi vērtē palielinājumus ar migrāciju saistītiem projektiem, kuri attiecas uz Vidusjūras centrālās daļas maršrutu, kā arī nelielo palielinājumu Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) austrumu komponentam un izmaiņas attīstības sadarbības instrumenta (ASI) prioritātēs par labu Tuvajiem Austrumiem; prasa piešķirt pietiekamu finansējumu UNRWA, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbalstu palestīniešu bēgļiem šajā reģionā, ņemot vērā neseno ASV lēmumu atsaukt savu ieguldījumu šajā aģentūrā;

56.  atzinīgi vērtē atbalsta palielināšanu reģionāliem pasākumiem Rietumbalkānos; tomēr uzskata, ka politiskajām reformām paredzētais atbalsts būtu jāpalielina vēl vairāk; pauž nožēlu par to, ka tiek palielināts politiskajām reformām Turcijā paredzētais atbalsts (IPA II), un izsaka šaubas par tā atbilstību budžeta lēmējinstitūcijas lēmumam samazināt šīs budžeta pozīcijas apropriācijas pašreizējā budžeta gadā; atkārtoti pauž savu nostāju, prasot Turcijas iestādēm IPA II satvarā paredzētos līdzekļus piešķirt ar nosacījumu, ka tiek panākti uzlabojumi cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā; prasa — ja netiek panākti uzlabojumi šajās jomās un ņemot vērā ierobežoto rīcības brīvību — apropriācijas šajā budžeta pozīcijā galvenokārt pārvirzīt pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, lai īstenotu pasākumus, ar kuriem tiek atbalstīti ar tiesiskumu, demokrātiju, cilvēktiesībām un plašsaziņas līdzekļu brīvību saistītie mērķi; atbalsta vispārējo tendenci samazināt politiskajām reformām Turcijā paredzētos piešķīrumus;

57.  uzsver manāmo tās summas samazinājumu, kura 2019. gada budžetā paredzēta Eiropas Investīciju bankas (EIB) pārvaldītajam Garantiju fondam ārējai darbībai, kā arī makrofinansiālās palīdzības dotāciju plānotā apmēra ievērojamo samazinājumu, ko nosaka mazāks neatmaksāto EIB aizdevumu apmērs, nekā iepriekš tika lēsts, un mazāks piešķirto makrofinansiālās palīdzības aizdevumu apmērs, nekā paredzēts jaunākajā finanšu plānojumā;

58.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu ES solījumiem, kas doti Briseles konferencē par Sīriju, apstiprinot iepriekš izteiktos solījumus; piekrīt piešķirt papildu līdzekļus EKI un humānajai palīdzībai — EUR 120 miljonus katrai no šīm pozīcijām —, lai 2019. gadā izpildītu solīto;

59.  atkārtoti pauž atbalstu atbilstošu finanšu līdzekļu piešķiršanai ES stratēģiskajai komunikācijai, kuras mērķis ir vērsties pret dezinformācijas kampaņām un kiberuzbrukumiem, kā arī popularizēt objektīvu Savienības tēlu ārpus tās robežām;

5.izdevumu kategorija — Administrācija

60.  norāda, ka 5. izdevumu kategorijā salīdzinājumā ar 2018. gada budžetu izdevumi ir palielināti par 3,0 % līdz EUR 9956,9 miljoniem (+EUR 291,4 miljoni) saistību apropriācijās; norāda, ka, tāpat kā iepriekšējā budžeta gadā, šo palielinājumu galvenokārt nosaka izmaiņas pensiju apmērā (+EUR 116,7 miljoni), kurš veido 20,2 % no 5. izdevumu kategorijas izdevumiem; konstatē, ka administratīvo izdevumu īpatsvars budžeta projektā nav mainījies, proti, tas ir 6,0 % saistību apropriācijās;

61.  atzīst Komisijas centienus izmantot visas iespējas ietaupīt un racionalizēt ar algām nesaistītus izdevumus savā budžetā; norāda, ka Komisijas izdevumu izmaiņas (+2,0 %) lielākoties nosaka automātiska algu izdevumu pielāgošana un līgumsaistības; norāda arī to, ka Komisija ir veikusi darbinieku iekšēju pārcelšanu, lai izpildītu savas jaunās prioritātes;

62.  norāda, ka faktiskā rezerve maksimālā apjoma ietvaros ir EUR 575,2 miljoni pēc tam, kad EUR 253,9 miljonu apmērā no tās ir kompensēta neparedzēto izdevumu rezerves izmantošana 2018. gadā; uzskata, ka rezerve ir svarīga nominālā izteiksmē, un pieņem, ka tas atspoguļo Komisijas centienus, īpaši centienus iesaldēt ar algām nesaistītus izdevumus; uzskata, ka papildu centieni stabilizēt vai samazināt Komisijas administratīvos izdevumus varētu nozīmēt svarīgu ieguldījumu atlikšanu vai apdraudēt pienācīgu administrācijas darbību;

Izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības

63.  uzsver tādu instrumentu kā izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības nozīmi politisko prioritāšu formulēšanā un tādu jaunu iniciatīvu ieviešanā, kas var kļūt par pastāvīgām ES darbībām un programmām; plāno noteikt izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību līdzsvarotu kopumu, tajā atspoguļojot Parlamenta prioritātes un ņemot vērā pienācīgu un savlaicīgu Komisijas veiktu iepriekšēju novērtējumu; norāda, ka saskaņā ar pašreizējo priekšlikumu dažās izdevumu kategorijās rezerve ir neliela vai tās nav vispār, un plāno meklēt veidus, kā rast līdzekļus iespējamiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, nekaitējot citām politiskajām prioritātēm;

Aģentūras

64.  norāda uz decentralizētajām aģentūrām paredzēto piešķīrumu vispārējo palielinājumu 2019. gada budžeta projektā, proti, +10,8 % (neņemot vērā piešķirtos ieņēmumus) un +259 štata vietām; atzinīgi vērtē to, ka lielākajai daļai aģentūru pašu budžets palielinās, bet ES iemaksa samazinās; šajā sakarībā norāda, ka Parlaments patlaban izskata iespējas vēl vairāk paplašināt decentralizēto aģentūru finansēšanu no maksām; ar gandarījumu norāda, ka aģentūrām ar jauniem uzdevumiem (ESMA, eu-LISA un Frontex) ir piešķirts ievērojams apropriāciju un štatu sarakstā iekļauto darbinieku skaita palielinājums; prasa papildu finansiālo atbalstu aģentūrām, kas risina migrācijas un drošības problēmas; uzskata, ka Eiropols un Eurojust būtu jāstiprina vēl vairāk un ka EASO būtu jāsaņem atbilstošs finansējums saistībā ar tā pārveidi par Eiropas Patvēruma aģentūru;

65.  atkārtoti pauž viedokli, ka mērķis samazināt darbinieku skaitu par 5 % ir veiksmīgi sasniegts, un uzsver — ņemot vērā Revīzijas palātas ātro stāvokļa apskatu, nevar droši apgalvot, ka šī rīcība ir sniegusi gaidītos rezultātus; uzskata, ka decentralizētās aģentūras ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi; atzinīgi vērtē to, ka visas iestādes ir atbalstījušas iestāžu darba grupas ieteikumus;

66.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidotas divas jaunas ES struktūras, kas uzskatāmas par decentralizētām aģentūrām, proti, Eiropas Prokuratūra (EPPO) un Eiropas Darba iestāde (ELA); norāda, ka ELA paredzētās apropriācijas ir iekļautas rezervē līdz brīdim, kad būs pabeigta likumdošanas procedūra; norāda, ka EPPO atrodas Luksemburgā, un aicina to saskaņā ar Finanšu regulu iesniegt abām budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm visu informāciju par tās ēku politiku; uzskata, ka jaunas aģentūras ir jāveido, piešķirot jaunas apropriācijas un jaunas štata vietas, vienlaikus neveicot nekādu pārdali, ja vien nav skaidra apliecinājuma tam, ka konkrētas darbības ir visā pilnībā pārceltas no Komisijas vai citām pastāvošām struktūrām, piemēram, Eurojust, uz jaunajām aģentūrām; norāda, ka Eurojust saglabā kompetenci strādāt ar finanšu interešu aizsardzības lietām ciešā sadarbībā ar EPPO, vienlaikus pilnībā iesaistoties operatīvā atbalsta nodrošināšanā dalībvalstīm cīņā pret organizēto noziedzību, terorismu, kibernoziedzību un migrantu kontrabandu; atgādina Vienotajā pieejā iekļautos noteikumus attiecībā uz jaunizveidotām decentralizētām aģentūrām;

67.  sagaida, ka sarunas par 2019. gada budžetu balstīsies uz principu, ka abas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes apņemas sākt sarunas pēc iespējas agrīnākā posmā un visā pilnībā izmantot samierināšanas procedūrai paredzēto laikposmu, nodrošinot tādu pārstāvības līmeni, kas garantē patiesu politisko dialogu;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS PAR BUDŽETA PROCEDŪRAS GRAFIKU UN SAMIERINĀŠANAS KOMITEJAS DARBĪBAS KĀRTĪBU 2018. GADĀ

A.  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību pielikuma A daļu Eiropas Parlaments, Padome un Komisija vienojas par šādu 2019. gada budžeta procedūras pamatgrafiku.

1.  Komisija centīsies iesniegt 2019. gada budžeta tāmi maija beigās.

2.  Trialogu sasauks 12. jūlijā no rīta pirms Padomes nostājas pieņemšanas.

3.  Padome centīsies pieņemt savu nostāju un to nosūtīt Eiropas Parlamentam līdz 37. nedēļai (septembra trešajai nedēļai), lai sekmētu savlaicīgu vienošanos ar Eiropas Parlamentu.

4.  Eiropas Parlamenta Budžeta komiteja par grozījumiem Padomes nostājā centīsies nobalsot vēlākais līdz 41. nedēļas beigām (oktobra vidum).

5.  Trialogu sasauks 18. oktobra rītā pirms lasījuma Eiropas Parlamentā.

6.  Eiropas Parlaments par savu lasījumu balsos 43. nedēļā (22.–25. oktobra plenārsēde).

7.  Samierināšanas laikposms sāksies 30. oktobrī. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. panta 4. punkta c) apakšpunktu samierināšanas procedūrai paredzētais laiks beigsies 2018. gada 19. novembrī;

8.  Samierināšanas komitejas sanāksmes notiks 7. novembra rītā (sanāksmi rīkos Eiropas Parlaments) un 16. novembrī (sanāksmi rīkos Padome), un tā var sanākt vēl pēc vajadzības. Samierināšanas komitejas sanāksmes sagatavos trialogā(-os). Trialogs ir plānots 7. novembrī no rīta. Papildu trialogu(-us) var sasaukt divdesmit vienu dienu ilgajā samierināšanas laikposmā, tostarp, iespējams, 14. novembrī (Strasbūrā).

B.  Samierināšanas komitejas darbības kārtība ir izklāstīta iepriekš minētā Iestāžu nolīguma pielikuma E daļā.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (3) OV L 163, 24.6.2017., 1. lpp. (4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0089.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija ieteikums Padomei attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 73. sesiju (2018/2040(INI))

P8_TA(2018)0312 A8-0230/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā rezolūciju par Cilvēktiesību padomes izveidi, ko 2006. gada 3. aprīlī pieņēma ANO Ģenerālā asambleja,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 21., 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2016. gadā un Eiropas Savienības politiku šajā jomā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tās preambulu un 18. pantu un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 5. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 72. sesiju(1),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maijā pieņemto rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā, ar kuru ES ir piešķirtas tiesības uzstāties ANO Ģenerālajā asamblejā, mutiski izklāstīt priekšlikumus un grozījumus, kas pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma tiks nodoti balsojumam, un izmantot tiesības atbildēt,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 17. jūlija secinājumus par ES prioritātēm ANO Ģenerālās asamblejas 72. sesijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 19. septembra Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes (ANO DP) rezolūcijas Nr. 1325 (2000), Nr. 1820 (2009), Nr. 1888 (2009), Nr. 1889 (2010), Nr. 1960 (2011), Nr. 2106 (2013), Nr. 2122 (2013) un Nr. 2242 (2015)par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā galvenos principus, kas iekļauti 2016. gada jūnijā pieņemtajā ES ārpolitikas un drošības politikas globālajā stratēģijā, jo īpaši tos, kas attiecas uz valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti un valsts robežu neaizskaramību, ko vienādi ievēro visas dalībvalstis,

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā Reglamenta 113. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0230/2018),

A.  tā kā ES un tās dalībvalstis joprojām ir apņēmības pilnas ievērot daudzpusējību un izvirzījušas par ES ārlietu politikas stūrakmeni veicināt ANO pamatvērtības un ANO sistēmas trīs pīlārus, proti, cilvēktiesības, mieru un drošību un attīstību; tā kā uz vispārējiem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā krīžu, problēmu un draudu risināšanai; tā kā pašreiz vairāk nekā jebkad tiek apšaubīta daudzpusējās sistēmas nākotne;

B.  tā kā ES globālā stratēģija atspoguļo mūsdienu globālos izaicinājumus un tam ir vajadzīga spēcīga un efektīvāka ANO un ciešāka savstarpējā sadarbība starp dalībvalstīm gan ES, gan ANO ietvaros;

C.  tā kā ES dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai saskaņotu savu darbību Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas iestādēs un struktūrās, paužot vienotu nostāju, kuras pamatā ir starptautiskās cilvēktiesības un ES pamatvērtības; tā kā šāda sadarbība ir jābalsta uz kopējiem centieniem novērst pašreizējo konfliktu turpmāku saasināšanos un panākt to atrisināšanu, veicināt efektīvu atbruņošanos un ieroču kontroli, īpaši attiecībā uz kodolieroču arsenālu, īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus un Parīzes klimata nolīgumu, kā arī sekmēt noteikumos balstītu starptautisko kārtību, kā to paredz LES 34. panta 1. punkts;

D.  tā kā globālā politiskā kārtība un drošības vide piedzīvo straujas izmaiņas, kas prasa globālu reakciju; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija joprojām ir tās dalībvalstu savstarpējās sadarbības daudzpusējās sistēmas pamatinstruments, ko izmantot, lai stātos pretī šiem izaicinājumiem, un ir vispiemērotākā starptautisko krīžu un problēmu risināšanai un draudu novēršanai,

E.  tā kā pasaulē nākas saskarties ar vairākām globālām problēmām, kas saistītas ar jau esošajiem un jauniem konfliktiem un to radītajām sekām, piemēram, klimata pārmaiņām un terorismu, un tās ir jārisina pasaules mērogā; tā kā ANO DP pašreizējā struktūra joprojām ir balstīta uz novecojušu politisko scenāriju un tās lēmumu pieņemšanas process pienācīgi neatspoguļo mainīgo pasaules kārtību; tā kā ES un tās dalībvalstīm bija būtiska nozīme globālās ANO programmas 2030. gadam izstrādē un ES joprojām ir gatava uzņemties līderes lomu visu īstenošanas līdzekļu mobilizēšanā un spēcīga turpmāko pasākumu, uzraudzības un pārskatīšanas mehānisma piemērošanā, lai nodrošinātu virzību un pārskatatbildību; tā kā šī apņemšanās ir atspoguļota visos ES finanšu instrumentos ES ārējās darbības politikā un citās politikas jomās;

F.  tā kā ANO trīs pīlāri ir miers un drošība, attīstība, cilvēktiesības un tiesiskums un tie ir nedalāmi un savstarpēji papildinoši; tā kā ANO sākotnējo mērķi — miera uzturēšanu — nepārtraukti apdraud sarežģītas krīzes;

G.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas apgrūtinošās birokrātiskās procedūras un sarežģītā un neelastīgā struktūra dažos gadījumos ir traucējusi nodrošināt pienācīgu iestādes darbību un tās spēju ātri reaģēt uz krīzēm un risināt globālas problēmas;

H.  tā kā veiksmīgai globālu krīžu, draudu un problēmu risināšanai ir nepieciešama efektīva daudzpusēja sistēma, kas ir balstīta uz vispārējiem noteikumiem un vērtībām;

I.  tā kā starptautisko kārtību, kuras pamatā ir sadarbība, dialogs un cilvēktiesības, apšauba vairākas viscaur pasaulē izveidojušās nacionālistiskas un protekcionistiskas kustības;

J.  tā kā ANO sistēmas uzdevumu aizvien pieaugošā apjoma veikšanai ir nepieciešams pietiekams dalībvalstu finansējums; tā kā pieaug plaisa starp šīs organizācijas vajadzībām un tai piešķirto finansējumu; tā kā situācijā, kad ASV draud samazināt savas iemaksas ANO budžetā, ES kopā ar tās dalībvalstīm joprojām ir lielākā līdzekļu devēja ANO un tām aktīvi jāatbalsta ANO ģenerālsekretāra centieni nodrošināt pienācīgu ANO darbību un finansējumu, par galvenajiem mērķiem izvirzot nabadzības izskaušanu, miera un stabilitātes veicināšanu ilgtermiņā, sociālās nevienlīdzības apkarošanu un humānās palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, valstīm un reģioniem, kas saskaras ar jebkāda veida krīzēm — dabas vai cilvēka izraisītām; tā kā ES iemaksām ANO vajadzētu būt pamanāmākām; tā kā ANO aģentūras, arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), ir cietušas no ievērojama finansējuma samazinājuma; tā kā pašreizējais kopējais finansējuma apjoms ANO sistēmai joprojām ir nepietiekams, lai organizācija varētu īstenot savas pilnvaras un atrisināt pašreizējās globālās problēmas;

K.  tā kā demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums dažādos pasaules reģionos tiek aizvien vairāk apdraudēts un daudzās ANO dalībvalstīs samazinās pilsoniskās sabiedrības darbības iespējas; tā kā cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti visā pasaulē saskaras ar aizvien lielākiem draudiem un riskiem tāpēc vien, ka likumīgi veic savu darbu;

L.  tā kā cilvēktiesību veicināšana un aizsardzība ir nozīmīgs daudzpusējības elements un viens no galvenajiem ANO sistēmas pīlāriem; tā kā ES cieši atbalsta visas cilvēktiesības, kas ir vispārējas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas; tā kā Eiropas Savienība ir viena no neatlaidīgākajām cilvēktiesību, pamatbrīvību, kultūras vērtību un daudzveidības, demokrātijas un tiesiskuma aizstāvēm un veicinātājām; tā kā dažādos pasaules reģionos šīs vērtības ir aizvien vairāk apdraudētas; tā kā cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti visā pasaulē saskaras ar aizvien lielākiem draudiem un riskiem tāpēc vien, ka veic savu leģitīmo darbu, un pret viņiem vēršas tikai tāpēc vien, ka viņi sazinās ar ANO struktūrām un mehānismiem; tā kā starptautiskajai sabiedrībai un Eiropas Savienībai ir jāpastiprina centieni, lai nodrošinātu aizsardzību un atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī nodrošinātu starptautisko demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma noteikumu ievērošanu, jo īpaši to personu tiesību ievērošanu, kuras pieder pie minoritāšu grupām vai ir nonākušas nelabvēlīgā situācijā, tostarp sievietes, bērni, jaunieši, etniskās, rasu vai reliģiskās minoritātes, migranti, bēgļi un iekšzemē pārvietotās personas, personas ar invaliditāti, LGBTI personas un pirmiedzīvotāji;

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai un informēšanas nolūkā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0304. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0493. (3) Eiropas Parlamenta 2018. gada 1. marta ieteikums Padomei par Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos par džihādistu ienākumu avotu likvidēšanu — vēršanos pret terorisma finansēšanu, pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0059. (4) Pasaules Veselības organizācijas ziņojums par vardarbību un veselības stāvokli pasaulē (World Report on Violence and Health), Ženēva, 2002. gads, 154. lpp.; Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) "Diskusiju dokuments Nr. 2: bruņotos konfliktos pret vīriešiem un zēniem vērstas vardarbības raksturs, apmēri un motivācija" (Discussion paper 2: the nature, scope and motivation for sexual violence against men and boys in armed conflict), dokuments, ar kuru ANO OCHA iepazīstināja pētniecības sanāksmē par seksuālās vardarbības izmantošanu bruņotos konfliktos: nepilnību atklāšana pētniecībā informēšanai par efektīvākiem intervences veidiem (Use of Sexual Violence in Armed Conflict: Identifying Gaps in Research to Inform More Effective Interventions), 2008. gada 26. jūnijs. (5) Saskaņā ar ANO DP 2017. gada 10. janvāra pirmo paziņojumu. (6) OV C 215, 19.6.2018., 202. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par migrācijas krīzi un humanitāro situāciju Venecuēlā un pie tās sauszemes robežām ar Kolumbiju un Brazīliju (2018/2770(RSP))

P8_TA(2018)0313 RC-B8-0315/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(1), 2014. gada 18. decembra rezolūciju par Venecuēlas demokrātiskās opozīcijas vajāšanu(2), 2015. gada 12. marta rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(3), 2016. gada 8. jūnija rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(4), 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(5), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(6) un 2018. gada 3. maija rezolūciju par vēlēšanām Venecuēlā(7),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas prokurores Fatou Bensouda 2018. gada 8. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2017. gada 31. marta paziņojumu par Venecuēlu,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja (OHCHR) 2018. gada 22. jūnija ziņojumu "Cilvēktiesību pārkāpumi Venecuēlas Bolivāra Republikā",

–  ņemot vērā 2017. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu, ko sniedza ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, ANO īpašais referents mierīmīlīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos, ANO īpašais referents cilvēktiesību aizstāvju jautājumos un ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos,

–  ņemot vērā G7 valstu vadītāju 2018. gada 23. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā Limas grupas 2018. gada 23. janvāra, 2018. gada 14. februāra, 2018. gada 21. maija, 2018. gada 2. jūnija un 2018. gada 15. jūnija deklarācijas,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) 2018. gada 20. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Venecuēlā,

–  ņemot vērā OAS Ģenerālsekretariāta un neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas 2018. gada 29. maija ziņojumu par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci Venecuēlā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) 2018. gada 12. februārī publicēto ziņojumu "Demokrātiskas iestādes, tiesiskums un cilvēktiesības Venecuēlā", kā arī IACHR 2018. gada 14. marta rezolūciju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2018. gada 26. janvāra, 2018. gada 19. aprīļa un 2018. gada 22. maija deklarācijas par jaunākajām norisēm Venecuēlā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus, kas pieņemti 2017. gada 13. novembrī, 2018. gada 22. janvārī, 2018. gada 28. maijā un 2018. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā ES humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Christos Stylianides paziņojumu par viņa oficiālo vizīti Kolumbijā 2018. gada martā,

–  ņemot vērā Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupas 2018. gada 23. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā stāvoklis cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā Venecuēlā turpina pasliktināties; tā kā Venecuēla saskaras ar vēl nepieredzētu politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, ko raksturo nedrošība, vardarbība, cilvēktiesību pārkāpumi, tiesiskuma situācijas pasliktināšanās, medicīnas un sociālo pakalpojumu trūkums, ienākumu zaudējums un pieaugošs nabadzības līmenis, kā rezultātā iet bojā aizvien vairāk cilvēki un pieaug bēgļu un migrantu skaits;

B.  tā kā arvien lielāks skaits Venecuēlas iedzīvotāju, jo īpaši neaizsargātās grupas, piemēram, sievietes, bērni un slimi cilvēki, cieš no uztura nepietiekamības, jo ir ierobežota piekļuve kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, zālēm, pārtikai un ūdenim; tā kā 87 % no Venecuēlas iedzīvotājiem dzīvo nabadzībā, tostarp 61,2 % — galējā nabadzībā; tā kā māšu mirstība ir palielinājusies par 60 %, un zīdaiņu mirstība — par 30 %; tā kā 2017. gadā malārijas gadījumi pieauga par 69 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas ir lielākais pieaugums pasaulē, un tā kā citas slimības, piemēram, tuberkuloze un masalas, kuru katru brīdi var kļūt par epidēmijām;

C.  tā kā ar nožēlu jānorāda, ka, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības gatavību, Venecuēlas valdība turpina noliegt problēmas un atsakās atklāti saņemt starptautisko humāno palīdzību un atvieglot tās sadali;

D.  tā kā ekonomiskā situācija ir ievērojami pasliktinājusies; tā kā Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka hiperinflācija Venecuēlā 2018. gadā turpinās pieaugt, sasniedzot pat 13 000 % salīdzinājumā ar 2 400 % 2017. gadā, kā rezultātā cenas pieaug vidēji par gandrīz 1,5 % ik stundu,

E.  tā kā 2018. gada 22. jūnijā publicētajā OHCHR ziņojumā ir uzsvērta Venecuēlas iestāžu nespēja likt smagu cilvēktiesību pārkāpumu veicējiem atbildēt par nodarīto, tostarp par slepkavībām, pārmērīga spēka izmantošanu pret protestētājiem, patvaļīgu aizturēšanu, ļaunprātīgu izturēšanos un spīdzināšanu; tā kā nesodāmība šķiet plaši izplatīta arī starp drošības amatpersonām, kuras tiek turētas aizdomās par protestētāju sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma;

F.  tā kā saskaņā ar OAS izraudzīto neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas 2018. gada 29. maijā iesniegto ziņojumu vismaz jau kopš 2014. gada februāra Venecuēlā ir notikuši septiņi noziegumi pret cilvēci un pati valdība ir atbildīga par pašreizējo humanitāro krīzi reģionā; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) prokurors paziņojis, ka tiek sākta iepriekšēja izmeklēšana par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti Venecuēlā kopš 2017. gada aprīļa;

G.  tā kā 2018. gada 20. maija vēlēšanas notika, neievērojot obligātos starptautiskos standartus attiecībā uz ticamu procesu un neievērojot politisko plurālismu, demokrātiju, pārredzamību un tiesiskumu; tā kā tas rada papildu ierobežojumus centieniem atrisināt politisko krīzi; tā kā Eiropas Savienība kopā ar citām demokrātiskām struktūrām neatzīst ne šīs vēlēšanas, ne iestādes, kas izveidotas ar šo nelikumīgu procesu;

H.  tā kā pašreizējā daudzdimensionāla krīze Venecuēlā rada vislielāko iedzīvotāju pārvietošanos reģionā; tā kā saskaņā ar UNHCR un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem valsti pametušo cilvēku skaits ir krasi palielinājies — no 437 000 2005. gadā līdz vairāk nekā 1,6 miljoniem 2017. gadā; tā kā laikā no 2015. līdz 2017. gadam valsti ir atstājuši aptuveni 945 000 venecuēliešu; tā kā 2018. gadā kopējais to cilvēku skaits, kuri devušies prom no valsts kopš 2014. gada, pārsniedza 2 miljonus; tā kā kopš 2014. gada par 2000 % ir pieaudzis to Venecuēlas pilsoņu skaits, kuri meklē patvērumu visā pasaulē, un līdz 2018. gada jūnija vidum viņu skaits pārsniedzis 280 000;

I.  tā kā 520 000 venecuēliešu reģionā ir raduši alternatīvus likumīgus uzturēšanās veidus; tā kā vairāk nekā 280 000 venecuēliešu ir pieteikušies bēgļa statusam visā pasaulē; tā kā venecuēliešu starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaits Eiropas Savienībā laikā no 2014. līdz 2017. gadam palielinājās par vairāk nekā 3500 %; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 60 % venecuēliešu joprojām ir nenoteikts statuss;

J.  tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) datiem vislielāko daļu pārvietoto personu uzņem Kolumbija, kuras teritorijā dzīvo 820 000 venecuēliešu; tā kā Cucuta un Boa Vista netālu no robežas ar Venecuēlu pieredz ļoti lielu cilvēku pieplūdumu, kuru veselības un pārtikas stāvoklis nereti ir briesmīgs; tā kā Peru, Čīle, Argentīna, Panama, Brazīlija, Ekvadora, Meksika, Dominikānas Republika, Kostarika, Urugvaja, Bolīvija un Paragvaja arī saskaras ar lielu bēgļu un migrantu skaita pieplūdumu; tā kā jūras ceļi kļūst arvien svarīgāki, jo īpaši uz tādām Karību jūras reģiona salām kā Aruba, Bonaire, Kirasao un Trinidāda un Tobāgo un Gajāna; tā kā arvien vairāk tiek skartas arī Eiropas valstis, jo īpaši Spānija, Portugāle un Itālija; tā kā uzņēmējām valstīm ir aizvien grūtāk sniegt palīdzību jaunpienācējiem;

K.  tā kā Kolumbijas valsts un vietējās iestādes rūpīgi strādā, lai no Venecuēlas bēgošajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu statusa nodrošinātu pamata cilvēktiesības, piemēram, tiesības uz sākumskolas izglītību un veselības aprūpes pamatpakalpojumiem; tā kā gan Kolumbijas vietējās kopienas, gan reliģiskās iestādes un vienkāršie iedzīvotāji uzņem Venecuēlas migrantus brālīgi un apliecina lielu izturētspēju un solidaritāti;

L.  tā kā 2018. gada 7. jūnijā Komisija paziņoja par EUR 35,1 miljonu ārkārtas palīdzībai un attīstības palīdzībai, lai atbalstītu Venecuēlas iedzīvotājus un krīzes skartās kaimiņvalstis; tā kā šis finansiālais ieguldījums papildinās EUR 37 miljonus, ko ES jau ir piešķīrusi humānās palīdzības un sadarbības projektiem minētajā valstī; tā kā 2018. gada 13. jūnijā UNHCR lūgtajam papildu finansējumam 46,1 miljona USD apmērā ir finansējuma deficīts 56 % apmērā;

M.  tā kā katru mēnesi vairāk nekā 12 000 Venecuēlas valstspiederīgo iebrauc Brazīlijas štatā Roraima un no tiem aptuveni 2700 uzturas Boavista pilsētā; tā kā venecuēlieši jau veido vairāk nekā 7 % no šīs pilsētas iedzīvotāju skaita un, ja šāda tendence turpināsies, līdz gada beigām tur dzīvos vairāk nekā 60 000 Venecuēlas valstspiederīgo; tā kā šis demogrāfiskais pieplūdums rada milzīgu spiedienu uz pilsētas sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši sabiedrības veselības un izglītības jomā; tā kā Roraima ir viens no nabadzīgākajiem Brazīlijas štatiem ar ļoti nelielu darba tirgu un neizvērstu ekonomiku, kas ir vēl viens šķērslis bēgļu un migrantu integrācijai;

N.  tā kā 2018. gada 25.–30. jūnijā Parlamenta ad hoc delegācija apmeklēja Venecuēlas robežu ar Kolumbiju un Brazīliju, lai uz vietas novērtētu krīzes ietekmi,

1.  ir dziļi šokēts un satraukts par postošo humanitāro situāciju Venecuēlā, kā rezultātā daudzi cilvēki ir gājuši bojā un kaimiņvalstīs un ārpus tām ir nepieredzēti liels bēgļu un migrantu pieplūdums; pauž solidaritāti ar visiem venecuēliešiem, kas ir spiesti bēgt no savas valsts, jo trūkst dzīvei svarīga nodrošinājuma, piemēram, pārtikas, dzeramā ūdens, veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu;

2.  mudina Venecuēlas iestādes atzīt pašreizējo humanitāro krīzi, novērst tās turpmāku pasliktināšanos un veicināt politiskos un ekonomiskos risinājumus, kas sniegtu drošību visiem civiliedzīvotājiem un nodrošinātu valsts un reģiona stabilitāti;

3.  prasa Venecuēlas iestādēm nekavējoties atļaut netraucēti piegādāt valstij humāno palīdzību, lai novērstu humanitārās un sabiedrības veselības krīzes saasināšanos un it īpaši tādu slimību kā masalas, malārija, difterija un nagu un mutes sērga atkārtotu parādīšanos, kā arī nodrošināt to starptautisko organizāciju netraucētu piekļuvi, kas vēlas palīdzēt visām skartajām sabiedrības grupām; prasa ātri īstenot neatliekamus pasākumus, lai cīnītos pret uztura nepietiekamību visneaizsargātākajās iedzīvotāju grupās, piemēram, attiecībā uz sievietēm, bērniem un slimiem cilvēkiem; pauž lielas bažas par to nepavadīto bērnu skaitu, kuri šķērso robežas;

4.  izsaka atzinību Kolumbijas valdībai par tūlītēju reakciju un atbalstu, ko tā sniedz visiem valstī iekļūstošajiem Venecuēlas iedzīvotājiem; vienlīdz uzteic Brazīliju un citas reģiona valstis, jo īpaši Peru, reģionālās un starptautiskās organizācijas, privātās un valsts struktūras, katoļu baznīcu, kā arī visa reģiona iedzīvotājus par viņu aktīvo atbalstu un solidaritāti ar Venecuēlas bēgļiem un migrantiem; aicina ES dalībvalstis veikt tūlītējus uz Venecuēlas bēgļu vai migrantu aizsardzību vērstus pasākumus to teritorijā, piemēram, piešķirot humanitārās vīzas, paredzot īpašus uzturēšanās nosacījumus vai citas reģionālas migrācijas sistēmas, kurās nodrošinātas attiecīgās aizsardzības garantijas; aicina Venecuēlas iestādes atvieglot un paātrināt identifikācijas dokumentu izdošanu un atjaunošanu saviem valstspiederīgajiem vai nu Venecuēlā, vai ārvalstīs;

5.  aicina starptautisko sabiedrību, tostarp ES, pildot savas saistības, veikt saskaņotus, visaptverošus un reģionālus reaģēšanas pasākumus saistībā ar krīzi un pastiprināt finansiālo un materiālo palīdzību saņēmējvalstīm; izsaka sirsnīgu atzinību par līdz šim piešķirto ES humanitāro palīdzību un prasa steidzami sniegt papildu humanitāro atbalstu, izmantojot ārkārtas fondus, lai apmierinātu Venecuēlas krīzes skarto cilvēku strauji pieaugošās vajadzības kaimiņvalstīs;

6.  atkārtoti norāda, ka pašreizējā humanitārā krīze izriet no politiskās krīzes; mudina Venecuēlas iestādes nodrošināt, ka nekavējoties tiek izbeigti visi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp nodarījumi pret civiliedzīvotājiem, un ka pilnībā tiek ievērotas visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvība, preses brīvība un pulcēšanās brīvība; mudina Venecuēlas iestādes respektēt visas demokrātiski ievēlētās iestādes, jo īpaši Nacionālo asambleju, atbrīvot visus politieslodzītos un ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu un cilvēktiesības; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu darīt visu iespējamo, lai sekmētu starptautiskos starpniecības pasākumus, kas vajadzīgi, lai rastu iespējas dzīvotspējīgam pašreizējās humanitārās un politiskās krīzes atrisinājumam;

7.  aicina rīkot jaunas prezidenta vēlēšanas saskaņā ar starptautiski atzītiem demokrātijas standartiem un Venecuēlas konstitucionālo kārtību, ievērojot pārredzamu, vienlīdzīgu, godīgu un starptautisku uzraudzības sistēmu, bez ierobežojumiem attiecībā uz politiskajām partijām vai kandidātiem, un pilnībā nodrošinot visu venecuēliešu politisko tiesību ievērošanu; uzsver, ka šādu vēlēšanu rezultātā izveidotajai likumīgajai valdībai būs steidzami jārisina pašreizējā ekonomiskā un sociālā krīze Venecuēlā un jācenšas valstī panākt nacionālo izlīgumu;

8.  atgādina, ka jebkādām starptautiskās sabiedrības pieņemtām sankcijām jābūt vērstām uz konkrētu mērķi un atgriezeniskām un ka tās nekādā veidā nedrīkst kaitēt Venecuēlas iedzīvotājiem; atzinīgi vērtē to, ka ātri tika pieņemtas mērķorientētas papildu un atsaucamas sankcijas, kā arī atzinīgi vērtē 2017. gada novembrī noteikto ieroču embargo; atkārtoti atgādina, ka šīs sankcijas ir vērstas pret augsta ranga amatpersonām par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem un par demokrātijas un tiesiskuma apdraudēšanu Venecuēlā, kā arī par nelikumīgo un starptautiski neatzīto 2018. gada 20. maija vēlēšanu organizēšanu, kuras notika, nepanākot vienošanos par to norises datumu vai nosacījumiem, un apstākļos, kas nepieļāva visu politisko partiju vienlīdzīgu dalību; atgādina par iespēju šīs sankcijas paplašināt un vērst pret tiem, kas ir atbildīgi par arvien pieaugošo politisko, sociālo, ekonomisko un humanitāro krīzi, jo īpaši prezidentu Nicolás Maduro, rīkojoties saskaņā ar Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām;

9.  atkārtoti pauž viedokli, ka ir jāsauc pie atbildības personas, kas vainojamas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; pilnībā atbalsta ICC sākotnējās izmeklēšanas par daudzajiem noziegumiem un represijām, ko pastrādā Venecuēlas režīms, un aicina ES uzņemties aktīvu lomu šajā sakarībā; pilnībā atbalsta OAS ģenerālsekretāra ieceltās neatkarīgo starptautisko ekspertu grupas un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra aicinājumu izveidot izmeklēšanas komisiju par situāciju Venecuēlā un pastiprināt ICC iesaistīšanos;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, kā arī Kolumbijas Republikas, Brazīlijas Republikas, Peru Republikas valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram un Limas grupai.

(1) OV C 285, 29.8.2017., 145. lpp. (2) OV C 294, 12.8.2016., 21. lpp. (3) OV C 316, 30.8.2016., 190. lpp. (4) OV C 86, 6.3.2018., 101. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0200. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0041. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0199.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu (2018/2769(RSP))

P8_TA(2018)0314 B8-0314/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu(1) („Atbalstīšanas direktīva”),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2002/946/JHA par krimināltiesiskās sistēmas stiprināšanu, lai novērstu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu(2) („Pamatlēmums”),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu „ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 22. marta darba dokumentu „Pret neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu vērstā ES tiesiskā regulējuma REFIT izvērtējums: veicinātāju pakete (Direktīva 2002/90/EK un Pamatlēmums 2002/946/TI)” (SWD(2017)0117),

–  ņemot vērā 2018. gada 18. aprīļa rezolūcija par progresu ceļā uz ANO globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem(3),

–  ņemot vērā pētījumu „Pielāgots mērķim? Atbalstīšanas direktīva un kriminālatbildības noteikšana par humānās palīdzības sniegšanu neatbilstīgiem migrantiem”, ko 2016. gadā publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā 2014. gadā publicēto Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījumu par kriminālatbildības noteikšanu neatbilstošā situācijā esošiem migrantiem un personām, kas ar viņiem sadarbojas,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2010. gada 4. februāra tematisko dokumentu „Kriminālatbildības noteikšana par migrāciju Eiropā: ietekme uz cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā ANO Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem, kas papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, ko pieņēma ar 2000. gada 15. novembra rezolūciju 55/25 ANO Ģenerālās asamblejas 55. sesijā („ANO Protokols pret nelikumīgu ievešanu”),

–  ņemot vērā 2013. gada 24. aprīlī publicēto ziņojumu „Reģionālais pētījums: ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām François Crépeau ziņojums „ES ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu (O-000065/2018 – B8-0034/2018),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES rīcības plānā cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads) Komisija uzsvēra, ka ir nepieciešams „nodrošināt, ka tiek piemēroti atbilstīgi kriminālsodi, vienlaikus novēršot risku noteikt kriminālatbildību personām, kas sniedz humāno palīdzību grūtībās nonākušiem migrantiem”, un uzlabot spēkā esošo ES veicinātāju paketi, kas ietver Atbalstīšanas direktīvu kopā ar Pamatlēmumu;

B.  tā kā Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts nesaistošs humanitārās palīdzības izņēmums, kas dod dalībvalstīm iespēju izvēlēties nenoteikt atbalstīšanu par krimināli sodāmu darbību tad, ja tās raksturs ir humanitārs;

C.  tā kā 2018. gada 18. aprīļa rezolūcijā par progresu ceļā uz ANO globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem Parlaments aicināja nenoteikt kriminālatbildību par humanitārās palīdzības sniegšanu, palielināt meklēšanas un glābšanas spējas attiecībā uz cilvēkiem, kas nokļuvuši nelaimē, aicināja, lai visas valstis palielinātu spējas, un prasīja, lai tiktu atzīts atbalsts, ko sniedz privātā sektora dalībnieki un NVO, kas veic glābšanas operācijas jūrā un uz sauszemes;

D.  tā kā Komisija savā dienestu darba dokumentā par Veicinātāju paketes REFIT izvērtējumu uzsvēra, ka pastiprināta zināšanu un labas prakses apmaiņa starp prokuroriem, tiesībaizsardzības iestādēm un pilsonisko sabiedrību varētu palīdzēt uzlabot pašreizējo situāciju un novērst to, ka tiek kriminalizēta patiesa humānā palīdzība;

E.  tā kā Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts neuzliek pienākumu dalībvalstīm atturēties no sodīšanas par nelikumīgas uzturēšanās atbalstīšanu, ja nav nodoma gūt finansiālu labumu, un tā kā Pamatlēmumā nav iekļauti obligāti noteikumi, kas neļauj sodīt par darbībām, kas veiktas humāniem mērķiem vai ārkārtas situācijās,

1.  atgādina, ka saskaņā ar Atbalstīšanas direktīvu un tai pievienoto Pamatlēmumu dalībvalstīm ir jāīsteno tiesību akti, ar kuriem ievieš kriminālsankcijas par nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu;

2.  pauž bažas par to, kādas neplānotas sekas ir Veicinātāju paketei uz pilsoņiem, kas sniedz humāno palīdzību migrantiem, un uz saņēmējas sabiedrības tās kopumā sociālo kohēziju;

3.  uzsver, ka saskaņā ar ANO Protokolu pret nelikmīgu ievešanu humānās palīdzības darbības nebūtu jākriminalizē;

4.  norāda, ka humānās palīdzības sniedzējiem, kas atbalsta un papildina dzīvības glābšanas pasākumus, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes, jāpaliek tajā kompetencē, kas ar Atbalsta direktīvu noteikta humānajai palīdzībai, un ka to darbībai jānotiek dalībvalstu kontrolē;

5.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis ļoti ierobežotā mērā transponē Atbalstīšanas direktīvā paredzēto humanitārās palīdzības izņēmumu, un norāda, ka izņēmums būtu jāīsteno kā barjera kriminālvajāšanai, lai nodrošinātu, ka kriminālvajāšana netiek veikta pret personām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas palīdz migrantiem humānu apsvērumu dēļ;

6.  aicina dalībvalstis transponēt Atbalstīšanas direktīvā paredzēto humanitārās palīdzības izņēmumu un ieviest piemērotas sistēmas, lai uzraudzītu Veicinātāju paketes izpildi un efektīvu praktisko piemērošanu, katru gadu vācot un reģistrējot datus par to personu skaitu, kas apcietinātas par atbalstīšanas darbībām pie robežas un iekšzemē, uzsākto tiesvedību skaitu, notiesājošo spriedumu skaitu, ka arī informāciju par to, kā tiek noteikti spriedumi, un iemesliem izmeklēšanas pārtraukšanai;

7.  mudina Komisiju pieņemt dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes, kurās precizēts, kuri atbalstīšanas veidi nebūtu jākriminalizē, lai nodrošinātu skaidrību un vienotību pašreizējā acquis īstenošanā, ieskaitot Atbalstīšanas direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un uzsver, ka skaidri kritēriji nodrošinās visās dalībvalstīs labāku konsekvenci krimināltiesību noteikumos attiecībā uz atbalstīšanas darbībām un ierobežos nepamatotu kriminālatbildības noteikšanu;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp. (2) OV L 328, 5.12.2002., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0118.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par ES un ASV privātuma vairoga nodrošināto pienācīgo aizsardzību (2018/2645(RSP))

P8_TA(2018)0315 B8-0305/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (ES harta) 6., 7., 8., 11., 16., 47. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(1) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīvu (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner(3),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedumu lietās C-203/15 Tele2 Sverige AB pret Post- och telestyrelsen un C-698/15 Secretary of State for the Home Department pret Tom Watson u. c.(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 12. jūlija Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/1250 saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK par pienācīgu aizsardzību, ko nodrošina ES un ASV privātuma vairogs(5),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) 2016. gada 30. maija Atzinumu Nr. 4/2016 par ES un ASV Privātuma vairoga pietiekamības lēmuma projektu(6),

–  ņemot vērā 29. panta datu aizsardzības darba grupas (WP29) 2016. gada 13. aprīļa Atzinumu Nr. 1/2016 par ES un ASV Privātuma vairoga pietiekamības lēmuma projektu(7) un tās 2016. gada 26. jūlija WP29 paziņojumu(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 18. oktobra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei saistībā ar pirmo gada pārskatu par ES un ASV privātuma vairoga darbību (COM(2017)0611) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2017)0344),

–  ņemot vērā WP29 2017. gada 28. novembra dokumentu "ES un ASV privātuma vairogs — pirmā ikgadējā kopīgā pārskatīšana"(9),

–  ņemot vērā 29. panta datu aizsardzības darba grupas 2018. gada 11. aprīļa atbildes vēstuli par ASV Ārējās izlūkošanas uzraudzības likuma (FISA) 702. iedaļas atkārtotu apstiprināšanu,

–  ņemot vērā 2017. gada 6. aprīļa rezolūciju par ES un ASV privātuma vairoga nodrošinātās aizsardzības pietiekamību(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa savā 2015. gada 6. oktobra spriedumā lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner lēmumu par drošības zonu atzina par spēkā neesošu un precizēja, ka ar pienācīgu aizsardzības līmeni trešā valstī ir jāsaprot "pēc būtības līdzvērtīgs" līmenis tam, kāds saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, to lasot ES hartas izpratnē, ir garantēts Eiropas Savienībā, un tas noteica nepieciešamību pabeigt sarunas par jaunu kārtību, lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz to, kā personas dati būtu jānosūta no ES uz ASV;

B.  tā kā, pārbaudot trešās valsts nodrošināto aizsardzības līmeni, Komisijai ir pienākums izvērtēt to šajā valstī piemērojamo tiesību normu saturu, kas izriet no iekšējiem tiesību aktiem vai starptautiskām saistībām, ko tā uzņēmusies, kā arī praksi, kuras mērķis ir nodrošināt šo normu ievērošanu, jo saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 25. panta 2. punktu Komisijai ir jāņem vērā visi ar personas datu nosūtīšanu uz trešo valsti saistītie apstākļi; tā kā šajā izvērtējumā ir ne vien jāpievēršas tiesību aktiem un praksei saistībā ar personas datu aizsardzību komerciāliem un privātiem mērķiem, bet tajā ir arī jāaplūko visi aspekti saistībā ar attiecīgajā valstī vai nozarē piemērojamo struktūru, jo īpaši, bet ne tikai, tiesībaizsardzības, nacionālās drošības un pamattiesību ievērošanas ziņā;

C.  tā kā personas datu nosūtīšana starp ES un ASV komerciālām organizācijām ir svarīgs transatlantisko attiecību elements, ņemot vērā aizvien pieaugošo globālās ekonomikas digitalizāciju; tā kā šāda nosūtīšana būtu jāveic, pilnībā ievērojot tiesības uz personas datu aizsardzību un tiesības uz privātumu; tā kā viens no ES pamatmērķiem ir ES Hartā noteiktā pamattiesību aizsardzība;

D.  tā kā sociālais tīkls Facebook, kas ir privātuma vairoga parakstītājs, ir apstiprinājis, ka 2,7 miljonu ES iedzīvotāju dati bija starp tiem datiem, kurus neatbilstoši izmantojis politisko konsultāciju uzņēmums Cambridge Analytica;

E.  tā kā EDAU savā Atzinumā Nr. 4/2016 vairākkārt izteica bažas par privātuma vairogu; tā kā šajā pašā atzinumā EDAU pauž gandarījumu par visu iesaistīto pušu centieniem rast risinājumu attiecībā uz personas datu nosūtīšanu no ES uz ASV komerciālos nolūkos saskaņā ar pašsertifikācijas sistēmu;

F.  tā kā WP29 savā Atzinumā Nr. 1/2016 par ES un ASV privātuma vairoga pietiekamības īstenošanas lēmuma projektu atzinīgi vērtēja uzlabojumus, ko privātuma vairogs sniedz salīdzinājumā ar drošības zonas lēmumu, un vienlaikus arī pauda nopietnas bažas par komerciālajiem aspektiem un valsts iestāžu piekļuvi datiem, kurus nosūta saskaņā ar privātuma vairogu;

G.  tā kā Komisija 2016. gada 12. jūlijā pēc papildu apspriedēm ar ASV administrāciju pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/1250, ar kuru noteikts pienācīgs to personas datu aizsardzības līmenis, kas no Savienības tiek nosūtīti Amerikas Savienoto Valstu organizācijām ES un ASV privātuma vairoga ietvaros;

H.  tā kā ES un ASV privātuma vairogam ir pievienotas vairākas vienpusējas saistības un apliecinājumi, kuros ASV administrācija cita starpā skaidro datu aizsardzības principus, pārraudzības, izpildes un tiesiskās aizsardzības mehānismus, kā arī aizsardzības un drošības pasākumus, kas drošības iestādēm jāievēro, lai piekļūtu personas datiem un tos apstrādātu;

I.  tā kā WP29 savā 2016. gada 26. jūlija paziņojumā atzinīgi vērtē uzlabojumus, ko ES un ASV privātuma vairoga mehānisms sniedz salīdzinājumā ar drošības zonu, un uzteica Komisiju un ASV iestādes par to, ka tās ņēmušas vērā darba grupas apsvērumus; tā kā WP29 tomēr norāda, ka vairāki apsvērumi vēl arvien ir aktuāli gan saistībā ar komerciālajiem aspektiem, gan ar ASV valsts iestāžu piekļuvi datiem, kas tiek nosūtīti no ES, piemēram, trūkst konkrētu noteikumu par automatizētiem lēmumiem un nepastāv vispārējas tiesības šos lēmumus apstrīdēt, ir nepieciešams stingrāk nodrošināt ombuda mehānisma neatkarību un pilnvaras, kā arī nav konkrētā veidā garantēts, ka netiks veikta personas datu masveida un nediferencēta apkopošana (masveida vākšana);

J.  tā kā 2017. gada 6. aprīļa rezolūcijā Parlaments, lai arī atzīstot, ka ES un ASV privātuma vairogā ir būtiski uzlabojumi attiecībā uz standartu skaidrību salīdzinājumā ar iepriekšējo ES un ASV drošības zonu, uzskata, ka joprojām ir jārisina svarīgi jautājumi attiecībā uz noteiktiem komerciāliem aspektiem, valsts drošību un tiesībaizsardzību; tā kā tas aicina Komisiju pirmās kopīgās ikgadējās pārskatīšanas laikā veikt rūpīgu un padziļinātu izpēti par visiem trūkumiem un nepilnībām un parādīt, kā tās ir novērstas, lai nodrošinātu atbilstību ES hartai un Savienības tiesību aktiem, un rūpīgi izvērtēt, vai mehānismi un drošības pasākumi, kas norādīti ASV administrācijas apliecinājumos un paskaidrojumos, ir efektīvi un īstenojami;

K.  tā kā Komisijas ziņojumā Parlamentam un Padomei saistībā ar pirmo gada pārskatu par ES un ASV privātuma vairoga darbību un tam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā, lai arī atzīstot, ka ASV iestādes ir izveidojušas vajadzīgās struktūras un procedūras, lai nodrošinātu pareizu privātuma vairoga darbību, un secinot, ka Amerikas Savienotās Valstis turpina nodrošināt to personas datu pienācīgu aizsardzības līmeni, kurus nosūta privātuma vairoga ietvaros, ir ietverti desmit ieteikumi ASV iestādēm, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ne tikai ar ASV Tirdzniecības departamenta (DoC), kurš ir administrators, kas atbild par privātuma vairoga organizāciju sertifikācijas un principu piemērošanas uzraudzību, uzdevumiem un darbībām, bet arī tos jautājumus, kas saistīti ar valsts drošību, piemēram, FISA 702. iedaļas atkārtota apstiprināšana, vai pastāvīga ombuda un Privātuma un pilsonisko brīvību pārraudzības padomes (PCLOB) locekļu iecelšanu;

L.  kā WP29 2017. gada 28. novembra atzinumā "ES un ASV privātuma vairogs — pirmā ikgadējā kopīgā pārskatīšana", kas tika sagatavots pēc pirmās ikgadējās kopīgās pārskatīšanas, tiek atzinīgi vērtēti privātuma vairoga panākumi salīdzinājumā ar lēmumu par drošības zonu, kas tika atzīts par spēkā neesošu; tā kā WP29 atzīst ASV iestāžu un Komisijas centienus īstenot privātuma vairogu;

M.  tā kā WP29 ir konstatējusi daudzas svarīgas neatrisinātas problēmas, kas rada nopietnas bažas attiecībā uz komerciāliem jautājumiem un jautājumiem, kas saistīti ar ASV valsts iestāžu piekļuvi datiem, kurus nosūta uz ASV privātuma vairoga ietvaros (tiesībaizsardzības vai valsts drošības nolūkos), un kas jārisina gan Komisijai, gan ASV iestādēm; tā kā tas ir pieprasījis nekavējoties izstrādāt rīcības plānu, lai parādītu, ka visi minētie jautājumi tiks risināti, turklāt ne vēlāk kā otrajā kopīgajā pārskatīšanā;

N.  tā kā gadījumā, ja WP29 bažas noteiktajā termiņā netiks kliedētas, WP29 locekļi atbilstīgi rīkosies, tostarp Privātuma vairoga pietiekamības lēmumu iesniegs valstu tiesās, lai tās vērstos Eiropas Savienības Tiesā pēc prejudiciāla nolēmuma;

O.  tā kā prasība atcelt tiesību aktu (lieta T-738/16 La Quadrature du Net u. c./Komisija) un Īrijas Augstās Tiesas atzinuma pieprasījums lietā starp Īrijas Datu aizsardzības komisāru, Facebook Ireland Limited un Maximilian Schrems (Schrems II lieta) ir iesniegti Eiropas Savienības Tiesā; tā kā atzinuma pieprasījumā ir ņemts vērā, ka joprojām notiek masveida uzraudzība, un ir analizēts, vai ASV tiesību akti nodrošina efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus tiem ES iedzīvotājiem, kuru personas dati tiek nosūtīti uz Amerikas Savienotajām Valstīm;

P.  tā kā 2018. gada 11. janvārī ASV Kongress atkārtoti apstiprināja un grozīja FISA 702. iedaļu uz turpmākajiem sešiem gadiem, nekliedējot bažas, kas paustas Komisijas kopīgajā pārskata ziņojumā un WP29 atzinumā;

Q.  tā kā ASV Kongress kā daļu no vispārēja budžeta tiesību akta, kas stājās spēkā 2018. gada 23. martā, pieņēma Likumīgas aizrobežu datu izmantošanas izskaidrošanas (CLOUD) aktu, kas atvieglo piekļuvi komunikācijas saturam un citiem saistītiem datiem tiesībaizsardzības nolūkos, ļaujot ASV tiesībaizsardzības iestādēm pieprasīt komunikācijas datu sagatavošanu, pat ja tie tiek glabāti ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm, un noteiktām ārvalstīm noslēgt izpildu nolīgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm, lai atļautu ASV pakalpojumu sniedzējiem reaģēt uz noteiktiem ārvalstu rīkojumiem, kuru mērķis ir piekļuve komunikācijas datiem;

R.  tā kā Facebook Inc., Cambridge Analytica un SCL Elections Ltd ir uzņēmumi, kas sertificēti privātuma vairoga sistēmā un kā tādiem tiem ir piemērots lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību kā juridiskais pamats personas datu nosūtīšanai no Eiropas Savienības uz Amerikas Savienotajām Valstīm un šo datu turpmākai apstrādei;

S.  tā kā, kā noteikts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 45. panta 5. punktā, ja pieejamā informācija liecina, ka kāda trešā valsts vairs nenodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni, Komisija atceļ, groza vai aptur tās lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību,

1.  uzsver, ka joprojām nav novērstas visas privātuma vairoga nepilnības attiecībā uz datu subjektu pamattiesību ievērošanu; uzsver — palielinās risks, ka Eiropas Savienības Tiesa var atzīt par spēkā neesošu Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/1250 par privātuma vairogu;

2.  ņem vērā uzlabojumus salīdzinājumā ar nolīgumu par drošības principiem, tostarp galveno definīciju iekļaušanu, stingrāku pienākumu noteikšanu saistībā ar datu saglabāšanu un tālāku nosūtīšanu uz trešām valstīm, ombuda amata izveidi, lai nodrošinātu individuālu tiesisko aizsardzību un neatkarīgu pārraudzību, kontroles un līdzsvara mehānismu izveidi, kas nodrošina datu subjektu tiesības (PCLOB), ārējās un iekšējās atbilstības pārskatu iekļaušanu, regulārākas un stingrākas dokumentēšanas un uzraudzības veikšanu, dažāda veida pieejamības nodrošināšanu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un valsts datu aizsardzības iestāžu būtisko lomu pieprasījumu izskatīšanā;

3.  atgādina, ka WP29 ir noteikusi 2018. gada 25. maiju par termiņu, līdz kuram jāatrisina pastāvošās problēmas, un šī termiņa neievērošanas gadījumā tā var nolemt ierosināt lietu pret privātuma vairogu valstu tiesās, lai tās šīs lietas sakarā vērstos Eiropas Savienības Tiesā pēc prejudiciāla nolēmuma(11);

Institucionālie jautājumi/Izvirzīšana

4.  pauž nožēlu, ka tik ilgu laiku ir prasījusi divu papildu locekļu izraudzīšanās un PCLOB priekšsēdētāja izvirzīšana, un mudina Senātu rūpīgi pārbaudīt savus profilus, lai apstiprinātu izraudzīšanos un tādējādi atjaunotu neatkarīgo aģentūru līdz kvoruma statusam, lai tā varētu pildīt savu misiju, novēršot terorismu un nodrošinot nepieciešamību aizsargāt privātumu un pilsoņu brīvības;

5.  pauž bažas, ka priekšsēdētāja un kvoruma trūkums ir ierobežojis PCLOB spēju rīkoties uz pildīt savus pienākumus; uzsver, ka nepietiekama kvoruma laikā PCLOB nevar uzsākt jaunus konsultāciju vai pārraudzības projektus vai pieņemt darbā jaunus darbiniekus; atgādina, ka PCLOB vēl nav publicējusi ilgi gaidīto ziņojumu par uzraudzības veikšanu saskaņā ar Izpildrīkojumu Nr. 12333, lai sniegtu informāciju par konkrētu šā izpildrīkojuma darbību un par tā nepieciešamību un samērīgumu attiecībā uz iejaukšanos datu aizsardzībā šajā kontekstā; norāda, ka šis ziņojums ir ļoti vēlams, ņemot vērā nenoteiktību un neprognozējamību attiecībā uz to, kā Izpildrīkojums Nr. 12333 tiek izmantots; pauž nožēlu, ka PCLOB nebija publicējusi jaunu ziņojumu par FISA 702. iedaļu, pirms tā tika atkārtoti apstiprināta 2018. gada janvārī; uzskata, ka nepietiekams kvorums nopietni apdraud atbilstību un ASV iestāžu nodrošinātās pārraudzības garantijas un apliecinājumus; tādēļ mudina ASV iestādes nekavējoties izvirzīt un apstiprināt jaunus valdes locekļus;

6.  ņemot vērā, ka Prezidenta politikas direktīva Nr. 28 (PPD-28) ir viens no galvenajiem elementiem, uz kuru pamata ir izveidots privātuma vairogs, aicina PCLOB nākt klajā ar ziņojumu par PPD-28, kas joprojām ir pakļauts prezidenta privilēģijām un tādēļ vēl nav publicēts;

7.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka ASV Valsts departamenta izveidotais ombuda mehānisms nav pietiekami neatkarīgs un tam nav piešķirtas pietiekami efektīvas pilnvaras, lai veiktu savus uzdevumus un nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību ES iedzīvotājiem; uzsver, ka ir jāprecizē konkrētās ombuda mehānisma pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz tā pilnvarām pret izlūkdienestiem un tā lēmumu efektīvas tiesiskās aizsardzības līmeni; pauž nožēlu, ka ombuds var pieprasīt rīcību un informāciju tikai no ASV valdības struktūrām un nevar pieprasīt iestādēm izbeigt un neturpināt nelikumīgu uzraudzību vai neatgriezeniski iznīcināt informāciju; norāda, ka, lai gan ir iecelts ombuda vietas izpildītājs, ASV administrācija joprojām nav iecēlusi jaunu pastāvīgu ombudu, un tas neveicina savstarpēju uzticību; uzskata, ka bez iecelta neatkarīga, pieredzējuša un pienācīgi pilnvarota ombuda ASV apliecinājumi attiecībā uz efektīvu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu ES iedzīvotājiem nebūs spēkā;

8.  pieņem zināšanai, ka Senāts nesen apstiprināja jaunu FTC priekšsēdētāju un četrus FTC komisārus; pauž nožēlu, ka līdz minētajai apstiprināšanai četri no pieciem FTC amatiem bija vakanti, ņemot vērā, ka FTC ir kompetentā aģentūra, kas nodrošina, ka ASV organizācijas īsteno privātuma vairoga principus;

9.  uzsver, ka nesenie atklājumi attiecībā uz Facebook un Cambridge Analytica praksi norāda uz proaktīvas pārraudzības un izpildes pasākumu nepieciešamību, kas ir balstīti ne tikai uz sūdzībām, bet arī ietver sistemātiskas pārbaudes par privātuma politikas faktisku atbilstību privātuma vairoga principiem visā sertifikācijas dzīves cikla laikā; aicina kompetentās ES datu aizsardzības iestādes atbilstoši rīkoties un atlikt nosūtīšanu, ja konstatētas neatbilstības;

Komerciālie aspekti

10.  uzskata, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un novērstu nepatiesus apgalvojumus par sertifikāciju, DoC nevajadzētu pieļaut situāciju, ka ASV uzņēmumi publisko informāciju par privātuma vairoga sertifikācijas procesu, pirms tas ir pabeigts un DoC tos ir iekļāvis privātuma vairoga sarakstā; pauž bažas par to, ka DoC nav izmantojis privātuma vairoga sniegto iespēju pieprasīt to līgumu noteikumu kopijas, kurus sertificētie uzņēmumi izmanto atbilstības nodrošināšanas nolūkā līgumos ar trešām pusēm; tādēļ uzskata, ka nav efektīvas kontroles attiecībā uz to, vai sertificētie uzņēmumi patiešām atbilst privātuma vairoga nosacījumiem; aicina DoC proaktīvi un regulāri veikt ex officio atbilstības pārbaudes, lai uzraudzītu, cik efektīvi uzņēmumi nodrošina atbilstību privātuma vairoga noteikumiem un prasībām;

11.  uzskata, ka dažādās tiesību aizsardzības procedūras ES iedzīvotājiem var izrādīties pārāk sarežģītas, grūti izmantojamas un tādējādi mazāk efektīvas; norāda — kā uzsvēruši uzņēmumi, kas nodrošina neatkarīgus tiesību aizsardzības mehānismus (IRM), lielāko daļu sūdzību šie uzņēmumi tieši saņem no personām, kuras vēlas iegūt vispārīgu informāciju par privātuma vairogu un viņu datu apstrādi; tādēļ iesaka, ka ASV iestādes pieejamā un viegli saprotamā veidā sniedz personām konkrētāku informāciju par privātuma vairoga tīmekļa vietni attiecībā uz viņu tiesībām un pieejamajiem resursiem, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

12.  ņemot vērā nesenos atklājumus par to, ka uzņēmumi, kas sertificēti privātuma vairoga sistēmas ietvaros, piemēram, Facebook un Cambridge Analytica, ir ļaunprātīgi izmantojuši personas datus, aicina ASV iestādes, kas ir atbildīgas par privātuma vairoga izpildes īstenošanu, nekavējoties rīkoties saistībā ar šādiem atklājumiem, pilnībā ievērojot sniegtos apliecinājumus un uzņemtās saistības pašreizējās privātuma vairoga sistēmas uzturēšanai un vajadzības gadījumā izslēgt šādus uzņēmumus no privātuma vairoga saraksta; aicina arī kompetentās ES datu aizsardzības iestādes izmeklēt šādus atklājumus un vajadzības gadījumā atlikt vai aizliegt datu nosūtīšanu privātuma vairoga ietvaros; uzskata, ka šie atklājumi skaidri parāda, ka privātuma vairoga mehānisms nenodrošina tiesību uz datu aizsardzību pienācīgu aizsardzību;

13.  pauž nopietnas bažas par izmaiņām Facebook pakalpojuma sniegšanas nosacījumos lietotājiem, kas nav ES iedzīvotāji, ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādas, kuri līdz šim ir izmantojuši tiesības saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesību aktiem un kuriem tagad kā datu pārzinis Facebook Ireland vietā ir jāpieņem Facebook U.S.; uzskata, ka tas nozīmē aptuveni 1,5 miljardu lietotāju personas datu nosūtīšanu uz trešo valsti; nopietni apšauba to, ka šāds de-facto monopola platformas lietotāju pamattiesību bezprecedenta masveida ierobežojums ir paredzēts privātuma vairogā; prasa ES datu aizsardzības iestādēm izmeklēt šo lietu;

14.  pauž nopietnas bažas par to, ka, ja šī problēma netiks risināta, šāda personas datu ļaunprātīga izmantošana, ko veic dažādas struktūras, lai manipulētu ar politiskajiem uzskatiem vai balsošanas rīcību, var apdraudēt demokrātisko procesu un tā pamatā esošo ideju, ka vēlētāji paši spēj pieņemt uz informāciju un faktiem balstītus lēmumus;

15.  atzinīgi vērtē un atbalsta aicinājumus ASV likumdevējam virzīties uz vispārīga privātuma un datu aizsardzības akta pieņemšanu;

16.  atkārtoti pauž bažas par to, ka privātuma vairogā trūkst īpašu noteikumu un garantiju attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti, balstoties uz automātisku apstrādi/profilēšanu, kura rada juridiskas sekas vai būtiski ietekmē personu; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pasūtīt pētījumu, lai vāktu faktiskus pierādījumus un turpinātu izvērtēt automatizētas lēmumu pieņemšanas nozīmīgumu attiecībā uz datu nosūtīšanu privātuma vairoga ietvaros; aicina Komisiju paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz automatizētu lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu pietiekamus aizsardzības pasākumus, ja pētījumā tas būs ieteikts; šajā saistībā ņem vērā informāciju, kas iegūta no kopīgās pārskatīšanas, ka automatizēta lēmumu pieņemšana nedrīkst notikt, pamatojoties uz personas datiem, kas ir nosūtīti privātuma vairoga ietvaros; pauž nožēlu, ka saskaņā ar 29. panta darba grupu "uzņēmumu sniegtā atgriezeniskā saite joprojām ir ļoti vispārīga, neviešot skaidrību, vai šie apgalvojumi atbilst visu to uzņēmumu realitātei, kuri ievēro privātuma vairoga principus"; turpina uzsvērt Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērojamību saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 3. panta 2. punkta nosacījumiem;

17.  uzsver, ka būtu jāveic turpmāki uzlabojumi attiecībā uz HR datu interpretāciju un šo datu apstrādi, ņemot vērā atšķirības jēdziena "HR dati" izpratnē ASV valdības skatījumā, no vienas puses, un Komisijas un 29. panta darba grupas skatījumā, no otras puses; pilnīgi piekrīt 29. panta darba grupas aicinājumam Komisijai iesaistīties sarunās ar ASV iestādēm, lai veiktu grozījumus privātuma vairoga mehānismā attiecībā uz minēto jautājumu;

18.  atkārtoti pauž bažas par to, ka privātuma vairoga principos nav ievērots ES uz piekrišanu balstītas apstrādes modelis, bet ir dota iespēja attiekties/tiesības iebilst tikai ļoti īpašos apstākļos; tādēļ, ņemot vērā kopīgo pārskatīšanu, mudina DoC sadarboties ar Eiropas datu aizsardzības iestādēm, lai sniegtu precīzākas norādes attiecībā uz tādiem būtiskiem privātuma vairoga principiem kā, piemēram, izvēles principu, paziņošanas principu, turpmāko nosūtīšanu, pārziņa un apstrādātāja attiecībām un piekļuvi, kuri ir daudz vairāk saskaņoti ar datu subjekta tiesībām atbilstīgi Regulai (ES) 2016/679;

19.  atkārtoti pauž bažas par to, ka Kongress 2017. gada martā noraidīja noteikumus, ko Federālā sakaru komisija bija iesniegusi attiecībā uz "Platjoslas un citu telekomunikāciju pakalpojumu klientu privātuma aizsardzību", un tas praksē nozīmē, ka nebūs spēkā platjoslas privātuma noteikumi, saskaņā ar kuriem interneta pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsaņem nepārprotama patērētāju piekrišana, pirms tie reklāmdevējiem un citiem uzņēmumiem pārdod vai dalās ar tīmekļa pārlūkošanas datiem un citu privātu informāciju; uzskata, ka šis ir vēl viens apdraudējums privātuma aizsardzībai Amerikas Savienotajās Valstīs;

Tiesībaizsardzība un valsts drošības jautājumi

20.  uzskata, ka jēdziens "valsts drošība" privātuma vairoga mehānismā nav īpaši precizēts, lai nodrošinātu, ka datu aizsardzības pārkāpumus var efektīvi izskatīt tiesās nolūkā nodrošināt atbilstību stingrai pārbaudei attiecībā uz to, kas ir nepieciešami un samērīgi; tādēļ aicina skaidri definēt jēdzienu "valsts drošība";

21.  ņem vērā, ka mērķu skaits FISA 702. iedaļā ir palielinājies, jo ir notikušas izmaiņas tehnoloģiju un komunikācijas modeļos, kā arī apdraudējumu vides attīstības dēļ;

22.  pauž nožēlu, ka ASV neizmantoja iespēju, ko sniedza nesenā FISA 702. iedaļas atkārtotā apstiprināšana, lai iekļautu aizsardzības pasākumus, kas nodrošināti PPD-28; aicina iesniegt pierādījumus un uzņemties juridiskas saistības, nodrošinot, ka datu vākšana saskaņā ar FISA 702. iedaļu nav nediferencēta un ka piekļuve nenotiek vispārinātā veidā (masveida vākšana) pretstatā ES hartai; ņem vērā Komisijas sniegto paskaidrojumu tās dienestu darba dokumentā, ka uzraudzība saskaņā ar FISA 702. iedaļu vienmēr ir balstīta uz selektoriem un tādēļ tā nepieļauj masveida vākšanu; tādēļ pievienojas WP29 prasībai pēc atjaunināta PCLOB ziņojuma attiecībā uz "mērķu" definīciju, "selektoru uzdevumu noteikšanu" un konkrētu selektoru piemērošanas procesu programmas UPSTREAM kontekstā, lai precizētu un izvērtētu, vai šajā kontekstā notiek masveida piekļuve personas datiem; pauž nožēlu, ka ES iedzīvotāji ir izslēgti no papildu aizsardzības, ko nodrošina FISA 702. iedaļas atkārtotā apstiprināšana; pauž nožēlu, ka FISA 702. iedaļas atkārtotā apstiprināšana ietver vairākus grozījumus, kas ir pilnībā procesuāli un nerisina visproblemātiskākos jautājumus, uz ko norādīja arī 29. panta darba grupa; aicina Komisiju nopietni uztvert gaidāmo 29. panta darba grupas analīzi par FISA 702. iedaļu un attiecīgi rīkoties;

23.  apstiprina, ka FISA 702. iedaļas atkārtotais apstiprinājums ir spēkā turpmākos sešus gadus; apšauba privātuma vairoga likumību;

24.  atkārtoti pauž bažas par Izpildrīkojumu Nr. 12333, kas ļauj Valsts drošības aģentūrai veikt milzīga apjoma privātu datu, kas ievākti bez ordera, tiesas rīkojuma vai Kongresa atļaujas, apmaiņu ar 16 citām aģentūrām, tostarp FIB, Narkotiku apkarošanas aģentūru un Iekšzemes drošības departamentu; pauž nožēlu, ka tiesu iestādes nav veikušas nekādu to uzraudzības darbību likumības pārbaudi, kuras veiktas saskaņā ar Izpildrīkojumu Nr. 12333;

25.  uzsver pastāvošos šķēršļus, kas saistīti ar tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu tām personām, kuras nav ASV iedzīvotāji un kurām piemēroti uzraudzības pasākumi saskaņā ar FISA 702. iedaļu vai Izpildrīkojumu Nr. 12333 "statusa" procesuālo prasību dēļ, kā to pašlaik interpretē ASV tiesas, lai ļautu personām, kas nav ASV iedzīvotāji, iesniegt prasību ASV tiesās pret lēmumiem, kas uz tām attiecas;

26.  pauž bažas par Izpildrīkojuma Nr. 13768 par "Sabiedrības drošības uzlabošanu Amerikas Savienoto Valstu teritorijā" sekām attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un administratīviem aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami personām ASV, jo Privātās dzīves aizsardzības likuma nodrošinātā aizsardzība vairs neattiecas uz personām, kas nav ASV iedzīvotāji; ņem vērā Komisijas nostāju, ka atbilstības novērtējums nebalstās uz Privātās dzīves aizsardzības likuma nodrošināto aizsardzību un tādēļ šis izpildrīkojums neskar privātuma vairogu; uzskata, ka Izpildrīkojums Nr. 13768 tomēr norāda uz ASV izpildvaras nolūku atcelt datu aizsardzības garantijas, kas iepriekš tika piešķirtas ES iedzīvotājiem, un neievērot saistības pret ES, kas tika pieņemtas B. Obama prezidentūras laikā;

27.  pauž stingras bažas attiecībā uz nesen pieņemto Likumīgas aizrobežu datu izmantošanas izskaidrošanas aktu jeb CLOUD aktu (H.R. 4943), kas paplašina Amerikas un ārvalstu tiesībaizsardzības iestāžu iespējas izvēlēties un piekļūt personu datiem pāri starptautiskajām robežām, neizmantojot savstarpējas tiesiskās palīdzības instrumentus, kuri nodrošina atbilstīgus aizsardzības pasākumus, un to valstu tiesu iestāžu kompetenču ievērošanu, kurās attiecīgā informācija atrodas; uzsver, ka CLOUD aktam varētu būt nopietna ietekme uz ES, jo tas ir tālejošs un rada iespējamas pretrunas ar ES datu aizsardzības tiesību aktiem;

28.  uzskata, ka līdzsvarotāks risinājums būtu bijis pašreizējās savstarpējas tiesiskās palīdzības nolīgumu starptautiskās sistēmas stiprināšana ar mērķi veicināt starptautisko un tiesu iestāžu sadarbību; atgādina, ka, kā noteikts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 48. pantā, savstarpēja tiesiskā palīdzība un citi starptautiski nolīgumi ir vēlamais mehānisms, lai nodrošinātu piekļuvi personas datiem aizjūras zemēs;

29.  pauž nožēlu, ka ASV iestādes nav proaktīvi izpildījušas savas saistības sniegt Komisijai savlaicīgu un visaptverošu informāciju par visām norisēm, kas var būt nozīmīgas saistībā ar privātuma vairogu, tostarp nav paziņojušas Komisijai par izmaiņām ASV tiesiskajā regulējumā, piemēram, attiecībā uz prezidenta D. Trump Izpildrīkojumu Nr. 13768 "Sabiedrības drošības uzlabošana Amerikas Savienoto Valstu teritorijā" vai uz privātuma noteikumu atcelšanu interneta pakalpojumu sniedzējiem;

30.  atgādina — kā norādīts 2017. gada 6. aprīļa rezolūcijā, ne privātuma vairoga principi, ne ASV administrācijas vēstules nesniedz precizējumus un apliecinājumus, kas pierādītu, ka ES iedzīvotājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību attiecībā uz to viņu personas datu izmantošanu, ko ASV iestādes veic tiesībaizsardzības un valsts interešu nolūkos, ko Eiropas Savienības Tiesa savā 2015. gada 6. oktobra spriedumā norādīja kā ES hartas 47. pantā paredzēto pamattiesību būtību;

Secinājumi

31.  aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka privātuma vairogs pilnībā atbilst Regulai (ES) 2016/679, ko piemēro no 2018. gada 25. maija, un ES hartai, lai atbilstība neradītu nepilnības vai konkurences priekšrocības ASV uzņēmumiem;

32.  pauž nožēlu, ka Komisija un kompetentās ASV iestādes nesāka diskusiju par privātuma vairoga sistēmu un neizstrādāja nekādu rīcības plānu, lai iespējami drīz novērstu konstatētās nepilnības, kā to pieprasīja 29. panta darba grupa savā decembra ziņojumā par kopīgo pārskatīšanu; aicina Komisiju un kompetentās ASV iestādes to darīt bez jebkādas turpmākas kavēšanās;

33.  atgādina, ka privātums un datu aizsardzība ir juridiski īstenojamas pamattiesības, kas noteiktas Līgumos, ES hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kā arī tiesību aktos un judikatūrā; uzsver, ka šīs tiesības ir jāpiemēro veidā, kas lieki neapgrūtina tirdzniecību vai starptautiskās attiecības, taču tās nevar "līdzsvarot" ar komerciālām vai politiskām interesēm;

34.  uzskata, ka pašreizējā privātuma vairoga sistēma nenodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni, kas paredzēts Savienības datu aizsardzības tiesību aktos un ES Hartā, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa;

35.  uzskata — ja vien ASV nenodrošinās pilnīgu atbilstību līdz 2018. gada 1. septembrim, Komisija nav rīkojusies saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 45. panta 5. punktu; tādēļ aicina Komisiju apturēt privātuma vairoga darbību, līdz ASV iestādes būs izpildījušas tās nosacījumus;

36.  uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai turpināt uzraudzīt norises šajā jomā, tostarp Eiropas Savienības Tiesā ierosinātās lietas, kā arī uzraudzīt šajā rezolūcijā sniegto ieteikumu izpildi;

o
o   o

37.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (2) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp. (3) ECLI:EU:C:2015:650. (4) ECLI:EU:C:2016:970. (5) OV L 207, 1.8.2016., 1. lpp. (6) OV C 257, 15.7.2016., 8. lpp. (7) http://ec.europa.eu/justice/article-29/documentation/opinion-recommendation/files/2016/wp238_en.pdf. (8) http://ec.europa.eu/justice/article-29/press-material/press-release/art29_press_material/2016/20160726_wp29_wp_statement_eu_us_privacy_shield_en.pdf. (9) WP 255, pieejams tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/newsroom/article29/item-detail.cfm?item_id=612621. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0131. (11) https://ec.europa.eu/newsroom/just/document.cfm?doc_id=48782.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija par ārvalstu konta nodokļa atbilstības akta (FATCA) negatīvo ietekmi uz ES pilsoņiem un jo īpaši uz “nejaušajiem amerikāņiem” (2018/2646(RSP))

P8_TA(2018)0316 B8-0306/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. un 14. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām(2),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 9. decembra Direktīvu 2014/107/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 11. oktobra secinājumus par nodokļu pārredzamību,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija paziņojumu par papildu pasākumiem, lai veicinātu pārredzamību un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2016)0451),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai pēc izmeklēšanas attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(5),

–  ņemot vērā ESAO Kopējo ziņošanas standartu (KZS), ko ESAO Padome apstiprināja 2014. gada 15. jūlijā,

–  ņemot vērā jautājumus Komisijai un Padomei par FATCA negatīvo ietekmi uz Eiropas iedzīvotājiem un jo īpaši uz “nejaušajiem amerikāņiem” (O-000052/2018 – B8-0033/2018 un O-000053/2018 – B8-0032/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lūgumrakstu komiteja pilnībā izprata kāda Eiropas iedzīvotāju kolektīva paustās bažas par negatīvo ietekmi, ko rada FATCA un tā īstenošanai noslēgtie starpvaldību nolīgumi (SVN), kā arī par ekstrateritoriālo ietekmi, ko rada uz pilsonību balstīta aplikšana ar nodokļiem (CBT);

B.  tā kā kopš laika, kad stājās spēkā FATCA un ar to saistītie SVN, ko noslēgušas dalībvalstis un ASV, ES iestādes, ņemot vērā draudus, ka ASV varētu tām šajā valstī piespriest franšīzi iznīcinošus sodus, tostarp arī 30 % nodokļa ieturējumu, ar savas valsts valdības starpniecību ir sniegušas ASV Iekšzemes ieņēmumu dienestam (IRS) detalizētu informāciju par kontiem, kas pieder personām, kuras tiek uzskatītas par “ASV personām”; tā kā tas varētu būt ES datu aizsardzības noteikumu un pamattiesību pārkāpums;

C.  tā kā FATCA mērķis ir novērst to, ka ASV personas izvairās no nodokļu maksāšanas, un tā kā tas pieprasa, lai ārvalstu finanšu iestādes meklētu “ASV personas”, izmantojot dažādus rādītājus, piemēram, dzimšanas vietu ASV, ASV telefona numuru un norādi par to, ka personai ar ASV adresi ir pilnvaras rīkoties ar bankas kontu, un, pamatojoties uz šiem radītājiem, fiziskai personai tiek prasīts pierādīt, ka tā nav “ASV persona”;

D.  tā kā FATCA uzspiesto rādītāju izmantošana var novest pie tā, ka patvaļīgi tiek uzrādītas un sodītas personas, kurām patiesībā nav būtisku saišu ar ASV; tā kā FATCA būtībā aptver lielas cilvēku grupas, piemēram, ES un ASV dubultpilsoņus un viņu ģimenes locekļus, kuri nav ASV pilsoņi, bet jo īpaši tā dēvētos “nejaušos amerikāņus”, kuri, piedzimstot ASV, ir automātiski ieguvuši šīs valsts pilsonību, bet neuztur nekādus sakarus ar ASV un nekad tur nav dzīvojuši, strādājuši vai mācījušies, un kuriem nav piešķirts ASV sociālā nodrošinājuma numurs;

E.  tā kā Komisija atzina, ka FATCA un ar to saistītajiem SVN varētu būt neparedzētas sekas, kas ASV pilsoņiem un jebkurai personai, attiecībā uz kuru ir norādes, ka uz to varētu attiecināt FATCA (“ASV persona”), apgrūtinātu piekļuvi finanšu pakalpojumiem ES;

F.  tā kā FATCA būtiski ietekmē tūkstošu likumpaklausīgu ES pilsoņu un viņu ģimeņu ikdienas dzīvi un iztiku, jo personām, uz kurām attiecina “ASV personas” definīciju, tiek iesaldēti viņu krājkonti, liegta piekļuve visiem banku pakalpojumiem, tostarp dzīvības apdrošināšanai, pensijām un hipotekārajiem kredītiem, jo finanšu iestādes nav ieinteresētas pildīt FATCA ziņošanas prasības, kas izmaksā dārgi; tā kā turklāt viņu ģimenes locekļi, kas ir ES pilsoņi, redz, ka viņu personas dati tiek darīti zināmi ASV un tiek ierobežota viņu piekļuve ES banku pakalpojumiem (piem., kopīgiem kontiem un/vai hipotekārajiem kredītiem);

G.  tā kā “nejaušie amerikāņi”, kuri negrib, ka viņu dzīvi ietekmē FATCA darbības, ir spiesti oficiāli atteikties no ASV pilsonības, kas ir ļoti apgrūtinošs process, kurā nepieciešams ASV sociālā nodrošinājuma numurs vai ASV starptautiskais nodokļu maksātāja identifikācijas numurs, kas, cita starpā, lielākajai daļai “nejaušo amerikāņu” nemaz nav piešķirts;

H.  tā kā ASV interneta platformām, piemēram, AirBnB, Tripadvisor un Amazon, tiek pieprasīts apkopot nodokļa maksātāja informāciju par visiem ES pilsoņiem, kuri izmanto šos tiešsaites pakalpojumus, un nodot tos ASV federālajai nodokļu iestādei — IRS; tā kā šādas prakses mērķis ir noskaidrot, vai lietotājs ir ASV pilsonis, un tādēļ noteikt, vai par ienākumiem, kas gūti ar šo platformu palīdzību, ir jāziņo ASV nodokļu iestādei, ņemot vērā FATCA prasības; tā kā šī prakse acīmredzami neatbilst ES datu aizsardzības noteikumiem;

I.  tā kā Direktīvā 2014/92/ES (Maksājumu kontu direktīva) ir noteikts, ka kredītiestādes nediskriminē patērētājus to valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ;

J.  tā kā dalībvalstīm noteiktais Maksājumu kontu direktīvas transponēšanas termiņš bija 2016. gada 18. septembris;

K.  tā kā Parlaments 2016. gada 6. jūlija rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem ņēma vērā, ka FATCA nolīgumā pastāv būtisks savstarpīguma trūkums starp ASV un ES;

L.  tā kā FATCA un ESAO Kopējais ziņošanas standarts saistībā ar automātisku nodokļu informācijas apmaiņu ir būtiski instrumenti cīņā pret korupciju, pārrobežu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

M.  tā kā Francijas Nacionālā asambleja, pēc tam, kad bija organizējusi divpusēju faktu vākšanas misiju, lai izpētītu konkrētu ASV tiesību aktu, tostarp FATCA, ekstrateritoriālo ietekmi, 2016. gada oktobrī publicēja ziņojumu, iesakot Francijas valdībai vai nu apspriest grozījumu tās ar ASV noslēgtajā nodokļu līgumā vai arī pieprasīt ASV likumdevējiem grozīt ASV tiesību aktus, lai ļautu Francijas “netīšajiem amerikāņiem” bez maksas, reģistrēšanas un sodiem izstāties no šīs ASV sistēmas un atteikties no negribētās ASV pilsonības; tā kā nesen tika izveidota komisija, lai īpaši pētītu, to, kā ASV ekstrateritoriāli apliek ar nodokļiem Francijas “netīšos amerikāņus”, un 2017. gada novembrī gan Senāts, gan Nacionālā asambleja iesniedza rezolūcijas par šo konkrēto jautājumu; tā kā 2018. gada 15. maijā Francijas Senāts ar vienbalsīgu balsojumu pieņēma rezolūciju, aicinot Francijs valdību nekavējoties veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas Francijas “nejaušo amerikāņu” tiesības uz bankas kontu, tiek izbeigta diskriminējošā prakse, ko Francijas bankas ieviesa līdz ar FATCA stāšanos spēkā, un nekavējoties tiek sākta informēšanas kampaņa, lai ASV dzīvojošajiem Francijas pilsoņiem darītu zināmu ietekmi, kādu uz viņu dzīvi atstās ASV tiesību akti pilsonības un nodokļu jomā; tā kā šajā rezolūcijā vēl tiek pieprasīts, lai tiktu veikti stingri diplomātiskie pasākumi ar mērķi rast Francijas “nejaušo amerikāņu” problēmām risinājumu, kas ļautu šiem cilvēkiem bez maksas, dokumentu iesniegšanas un soda atteikties no negribētās ASV pilsonības, un lai ASV pildītu savu solījumu ievērot savstarpīgumu, saskaņā ar kuru Francija piekrita parakstīt šo starpvaldību nolīgumu;

N.  tā kā ASV un Eritreja ir divas vienīgās valstis pasaulē, kas ir pieņēmušas sistēmu, saskaņā ar kuru nodokļi tiek uzlikti, pamatojoties uz pilsonību, un ANO ir nosodījusi Eritreju par tās centieniem īstenot savu “diasporas nodokli”;

O.  tā kā ASV 2017. gada decembrī īstenoja būtisku nodokļu sistēmas reformu, kuras gaitā tomēr netika atcelts princips, ka nodokļi tiek uzlikti, pamatojoties uz pilsonību, bet ieviesa ASV starptautiskajām korporācijām paredzētu sistēmu, saskaņā ar kuru nodokļi tiek uzlikti, pamatojoties uz teritoriju,

1.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka tiek garantēta visu pilsoņu, jo īpaši “nejaušo amerikāņu” pamattiesību ievērošana, it sevišķi tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, privātumu un nediskriminēšanas principa ievērošana, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt Maksājumu kontu direktīvas, jo īpaši tās 15. un 16. panta, pilnīgu un pareizu transponēšanu un garantēt visiem ES pilsoņiem tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, neatkarīgi no viņu valstspiederības;

3.  aicina Komisiju paātrināti izanalizēt to, kā dalībvalstis īsteno Maksājumu kontu direktīvas transponēšanas pasākumus, un savā novērtējumā iekļaut “nejaušo amerikāņu”, dubultpilsoņu un ES likumīgi dzīvojošo ASV pilsoņu situāciju, pievēršot pienācīgu uzmanību diskriminācijai, ko finanšu iestādes vērš pret tiem nodokļu maksātājiem, kuri likumīgi dzīvo ES, bet kurus FATCA vajadzībām ASV finanšu iestādes kvalificē kā “ASV personas”;

4.  mudina Komisiju nekavējoties sākt pārkāpuma procedūras, ja tiek konstatēti Maksājumu kontu direktīvas pārkāpumi un ziņot Eiropas Parlamentam un Padomei par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu minētās direktīvas pareizu īstenošanu;

5.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgu to personas datu aizsardzības līmeni, kas ASV tiek nodoti saskaņā ar FATCA, pilnībā ievērojot valstu un Eiropas datu aizsardzības tiesību aktus; aicina dalībvalstis pārskatīt savus attiecīgos SVN un vajadzības gadījumā tos grozīt, lai tos pielāgotu Vispārīgajā datu aizsardzības regulā paredzētajām tiesībām un principiem; mudina Komisiju un Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju nekavējoties izmeklēt ikvienu pārkāpumu, ko attiecībā uz ES datu aizsardzības noteikumiem pieļāvušas dalībvalstis, kuru tiesību akti ļauj nodot personas datus ASV Iekšzemes ieņēmumu dienestam FATCA vajadzībām, un sākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalstīm, kas neatbilstīgi īsteno ES datu aizsardzības noteikumus;

6.  aicina Komisiju pilnībā novērtēt ietekmi, kādu uz ES pilsoņiem, ES finanšu iestādēm un ES ekonomikām atstāj FATCA un ASV ekstrateritoriālā CBT prakse, ņemot vērā Francijā un citās dalībvalstīs patlaban īstenotos centienus, un paskaidrot, ja pastāv no FATCA un “ASV personas” norādes izrietoša būtiska atšķirība starp dažādās ES dalībvalstīs dzīvojošiem ES pilsoņiem un/vai rezidentiem, jo īpaši attiecībā uz ES datu aizsardzības noteikumiem un pamattiesību standartiem; aicina Komisiju vispusīgi novērtēt FATCA savstarpīguma statusu, vai tā neesamību, visā ES teritorijā, un to, kā ASV ievēro saistības, kas tai paredzētas dažādajos ar dalībvalstīm parakstītajos SVN;

7.  aicina Komisiju novērtēt un vajadzības gadījumā veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka saistībā ar FATCA un automātisku informācijas apmaiņu ar ASV tiek ievērotas ES pamattiesības un vērtības, kas nostiprinātas Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, piemēram, tiesības uz privāto dzīvi un nediskriminācijas princips, kā arī ES datu aizsardzības noteikumi;

8.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu parakstītajos starpvaldību nolīgumos jau no paša sākuma trūkst savstarpīguma, jo īpaši attiecībā uz savstarpēji apmainītās informācijas apjomu, jo dalībvalstīm ir jānosūta plašāka informācija nekā tas jādara ASV; aicina visas dalībvalstis kolektīvi apturēt savu SVN piemērošanu (vai apmainīties tikai ar informāciju par bankas kontiem, ko ES ir atvēruši ASV dzīvojošie ASV pilsoņiem), līdz laikam, kad ASV piekritīs ievērot daudzpusēju pieeju attiecībā uz automātisku informācijas apmaiņu (AIA), vai nu atceļot FATCA un pievienojoties Kopējam ziņošanas standartam, vai arī pārskatot FATCA un veicot to kopīgi ar visām ES dalībvalstīm un piemērojot identiskus savstarpējas apmaiņas pienākumus abos Atlantijas okeāna krastos;

9.  aicina Komisiju un Padomi iesniegt kopīgu ES pieeju FATCA, lai pienācīgi aizsargātu Eiropas pilsoņu (jo īpaši “nejaušo amerikāņu”) tiesības un automātiskajā informācijas apmaiņā ar ASV panāktu vienlīdzīgu savstarpīgumu;

10.  aicina Padomi pilnvarot Komisiju sākt sarunas ar ASV par ES un ASV FATCA nolīgumu, lai nodrošinātu pilnīgu apmaināmās informācijas savstarpīgumu un ES tiesību aktu pamatprincipu, kā arī maksājumu kontu direktīvas ievērošanu un ļautu ES “nejaušiem amerikāņiem” bez maksas, reģistrēšanas un sodiem izstāties no šīs ASV sistēmas un atteikties no negribētās ASV pilsonības;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (2) OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp. (3) OV L 359, 16.12.2014., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0491. (5) OV C 101, 16.3.2018., 79. lpp.

Eiropas Parlamenta 2018. gada 5. jūlija rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par sociālu un uz solidaritāti balstītu uzņēmumu statūtiem (2016/2237(INL))

P8_TA(2018)0317 A8-0231/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. un 50. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu „Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam”(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus „Veicināt sociālo ekonomiku ― vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu „Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva. Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 346/2013(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1296/2013(6), un jo īpaši tās 2. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES(7) un jo īpaši tās 20. pantu,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1435/2003(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas savstarpējās sabiedrības statūtiem(9),

–  ņemot vērā Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzdevumā 2011. gada jūlijā izstrādāto pētījumu “Savstarpējo sabiedrību loma 21. gadsimtā”,

–  ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas sociālās uzņēmējdarbības jautājumos (GECES) 2016. gada oktobra ziņojumu “Social enterprises and the social economy going forward” (“Sociālie uzņēmumi un sociālās ekonomikas progress”)(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C uzdevumā 2017. gada februārī izstrādāto pētījumu “A European Statute for Social and Solidarity-Based Enterprise” (“Eiropas sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu statūti”),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0231/2018),

A.  tā kā termini “sociālais uzņēmums” un “uz solidaritāti balstīts uzņēmums” bieži tiek lietoti kā sinonīmi, lai gan uzņēmumi, kurus tie apzīmē, nav nemainīgi vienādi un var ievērojami atšķirties dažādās dalībvalstīs; tā kā jēdziens “sociālais uzņēmums” pamatā attiecas uz tradicionālām sociālās ekonomikas jomā strādājošām organizācijām, piemēram, kooperatīviem, savstarpējām organizācijām, apvienībām un fondiem; tā kā sociālā uzņēmuma jēdziena robežas ir jautājums, par ko notiek diskusijas sociālo zinātņu speciālistu un juristu aprindās; tā kā šķiet ārkārtīgi svarīgi nekavējoties virzīties uz to, lai labāk tiktu atzīts sociālā un uz solidaritāti balstītā uzņēmuma jēdziens, izveidojot juridisko pamatdefinīciju, kas varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Eiropas Savienības un dalībvalstu centienos attīstīt sociālos un uz solidaritāti balstītos uzņēmumus, lai tie varētu arī izmantot iekšējā tirgus priekšrocības;

B.  tā kā sociālā un uz solidaritāti balstītā ekonomika sniedz būtisku ieguldījumu Savienības ekonomikā; tā kā Parlaments 2009. gada 19. februāra, 2012. gada 20. novembra un 2015. gada 10. septembra rezolūcijās uzsvēra, ka sociālā un uz solidaritāti balstītā ekonomika nodrošina darbu vairāk nekā 14 miljoniem cilvēku jeb aptuveni 6,5% ES strādājošo un 10 % ES uzņēmumu; tā kā šī nozare ir izrādījusies īpaši noturīga pret ekonomikas un finanšu krīzi un tai ir potenciāls radīt sociālas un tehnoloģiskas inovācijas un pienācīgas, iekļaujošas, vietējas un ilgtspējīgas darbvietas, veicināt ekonomikas izaugsmi un vides aizsardzību un stiprināt sociālu, ekonomisku un reģionālu kohēziju; tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi izceļ jaunus veidus, kā risināt sociālās problēmas strauji mainīgā pasaulē; tā kā sociālā un uz solidaritāti balstītā ekonomika turpina attīstīties un tādējādi ir izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēks, un līdz ar to tā būtu jāveicina un jāatbalsta;

C.  tā kā dalībvalstīs būtiski atšķiras sociālo un uz solidaritāti balstītu uzņēmumu regulējums, kā arī to juridiskajās sistēmās paredzētās organizācijas formas, kas pieejamas sociālajiem un uzņēmējiem; tā kā atšķirīgās organizācijas formas, kuras sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi izvēlas savai darbībai, ir atkarīgas no spēkā esošā tiesiskā regulējuma, no labklājības nodrošināšanas un solidaritātes politiskās ekonomikas un no kultūras un vēsturiskajām tradīcijām dalībvalstī;

D.  tā kā dažās dalībvalstīs ir izveidotas īpašas juridiskās formas, vai nu pielāgojot kooperatīvo, savstarpējo, apvienības, fonda vai citus modeļus, vai arī ieviešot juridiskās formas, ar kurām tiek atzīts ļoti daudzu organizāciju ieguldījums sociālajā jomā un kurās ir iekļautas dažas tieši sociālajiem un uz solidaritāti balstītiem uzņēmumiem raksturīgas iezīmes; tā kā citās dalībvalstīs nav izveidota īpaša juridiska forma sociāliem un uz solidaritāti balstītiem uzņēmumiem un tādējādi tie darbojas, pieņemot iepriekš pastāvējušās juridiskās formas, tostarp juridiskās formas, ko izmanto tradicionālie uzņēmumi, piemēram, sabiedrību ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrību; tā kā dažās dalībvalstīs juridiskā forma, ko sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi ir tiesīgi pieņemt, var nebūt obligāta prasība; tā kā būtu jānorāda, ka pat tad, ja tiem ir izstrādātas īpašas juridiskās formas, sociālie un uz solidaritāti balstīti uzņēmumi bieži vien izvēlas citas juridiskās formas, kas labāk atbilst viņu vajadzībām un mērķiem;

E.  tā kā dažādu sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu tiesisko regulējumu pieņemšana daudzās dalībvalstīs apliecina jauna uzņēmējdarbības veida attīstību, kurš balstās uz solidaritātes un atbildības principiem un ir vairāk vērsts uz sociālo pievienoto vērtību radīšanu, vietējiem savienojumiem un ilgtspējīgākas ekonomikas veicināšanu; tā kā šī daudzveidība liecina arī par to, ka sociālā uzņēmējdarbība ir inovatīva un lietderīga joma;

F.  tā kā Parlaments 2015. gada 10. septembra rezolūcijā par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu uzsvēra, ka sociālā inovācija attiecas uz jaunu ideju izstrādi un īstenošanu — vai tie būtu produkti, pakalpojumi, vai arī sociālās organizācijas modeļi, kuri izstrādāti ar mērķi reaģēt uz jaunajām sociālajām, teritoriālajām un vides vajadzībām un problēmām, piemēram, sabiedrības novecošanos, iedzīvotāju skaita samazināšanos, darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, daudzveidības pārvaldīšanu, jauniešu bezdarba novēršanu, no darba tirgus atstumtāko cilvēku integrāciju un klimata pārmaiņu apkarošanu;

G.  tā kā, ņemot vērā šo juridisko formu dažādību, kuras ir pieejamas sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu dibināšanai visās dalībvalstīs, pašlaik Eiropas Savienībā nav vienprātības par īpaša sociālā un uz solidaritāti balstīta uzņēmuma formas izveidi; tā kā Parlaments jau ir uzsvēris jaunu Savienības līmenī izveidotu tiesisko regulējumu nozīmi, taču ir vienmēr norādījis, ka uzņēmumiem vajadzētu būt iespējām izvēlēties valsts tiesisko regulējumu un ka pirms šādu regulējumu izstrādes būtu jāveic ietekmes novērtējums, lai ņemtu vērā dažādus dalībvalstīs pastāvošos sociālās uzņēmējdarbības modeļus; tā kā Parlaments ir uzsvēris arī to, ka ikvienam pasākumam vajadzētu nodrošināt Savienības mēroga pievienoto vērtību;

H.  tā kā sociālajam dialogam ir izšķirīga nozīme gan attiecībā uz sociālās tirgus ekonomikas mērķa sasniegšanu, kas ir pilnīga nodarbinātība līdz ar sociālo progresu, gan attiecībā uz konkurētspēju un taisnīgumu ES vienotajā tirgū; tā kā sociālais dialogs un apspriešanās ar sociālajiem partneriem, veidojot ES politiku, ir ievērojama sociālā inovācija;

I.  tā kā dažādu juridisko formu, starp kurām pastāv izvēles iespējas, pieejamība ir izdevīga, jo tādējādi sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi var veidot savu struktūru, optimāli piemērojoties attiecīgajiem apstākļiem, tradīcijām, kurās šie uzņēmumi sakņojas, un uzņēmējdarbības veidam, kurā tie vēlas iesaistīties;

J.  tā kā, neraugoties uz iepriekš minēto, dalībvalstī gūtā pieredze ļauj saskatīt dažas raksturīgas iezīmes un kritērijus, kuriem sociālajam un uz solidaritāti balstītajam uzņēmumam vajadzētu atbilst neatkarīgi no tā, kāda ir tā juridiskā forma, ja tas vēlas tikt uzskatīts par šādu uzņēmumu; tā kā šķiet, ka ir vēlams Savienības līmenī noteikt vienotu iezīmju un kritēriju kopumu minimuma standartu veidā, tiecoties izveidot efektīvāku un konsekventāku tiesisko regulējumu šādiem uzņēmumiem un nodrošināt, lai visiem sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, neskatoties uz to daudzveidību, būtu vienota identitāte neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī tie dibināti; tā kā šādām institucionālām iezīmēm būtu jāpalīdz saglabāt sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem priekšrocības salīdzinājumā ar alternatīviem veidiem, kā organizēt pakalpojumu, tostarp sociālo pakalpojumu, nodrošināšanu;

K.  tā kā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumā („Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva”) sociālais uzņēmums ir definēts kā “sociālās ekonomikas dalībnieks, kura galvenais mērķis ir drīzāk radīt sociālu ietekmi, nevis nest peļņu saviem īpašniekiem vai akcionāriem. Tas darbojas tirgū, uzņēmējdarbībai raksturīgā un inovatīvā veidā ražojot preces un sniedzot pakalpojumus, un izmanto ienākumus lielākoties sociāliem mērķiem. Šos uzņēmumus vada atbildīgi un pārredzami, proti, iesaistot uzņēmuma ekonomiskajā darbībā tā darbiniekus, klientus un ieinteresētās puses”;

L.  tā kā Regulā (ES) Nr. 1296/2013 sociālais uzņēmums neatkarīgi no tā juridiskās formas ir uzņēmums:

M.  tā kā 2015. gada 10. septembra rezolūcijā Parlaments atzīmēja, ka sociālie un uz solidaritāti balstītie ekonomikas uzņēmumi — kam ne vienmēr jābūt bezpeļņas organizācijām — ir tādi uzņēmumi, kuru uzdevums ir īstenot savu sociālo mērķi, piemēram, radīt darbvietas neaizsargātām sabiedrības grupām, sniegt pakalpojumus saviem dalībniekiem vai arī vispārīgākā ziņā radīt pozitīvu ietekmi uz sociālo jomu un vidi, un kuri savu peļņu galvenokārt iegulda šo mērķu sasniegšanai; tā kā sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem ir raksturīga apņemšanās atbalstīt šādas vērtības:

N.  tā kā iepriekšminētās definīcijas ir savietojamas un apvieno iezīmes, kas ir kopīgas visiem sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tie dibināti, un juridiskās formas, kuras tie izvēlējušās pieņemt saskaņā ar valsts tiesību aktiem; tā kā šādām iezīmēm būtu jāveido pamats transversālai un noteiktākai un Savienības līmenī vispārēji pieņemtai un piemērotai sociālā uzņēmuma juridiskajai definīcijai;

O.  tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi ir no publiskajām iestādēm neatkarīgas privātas organizācijas;

P.  tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi tirgū darbojas saskaņā ar uzņēmējdarbības principiem; tā kā tas nozīmē, ka sociālie uzņēmumi veic ekonomiska rakstura darbības;

Q.  tā kā lauku apvidos ir lielas sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu iespējas un tā kā līdz ar to ir svarīgi, lai visur lauku reģionos būtu pieejama piemērota infrastruktūra;

R.  tā kā izglītībai un apmācībai ir jābūt prioritārām jomām jauniešu uzņēmējdarbības kultūras veidošanā;

S.  tā kā savstarpējās sabiedrības veselības aprūpes un sociālās palīdzības nozarē Eiropas Savienībā nodarbina 8,6 miljonus cilvēku un sniedz atbalstu 120 miljoniem iedzīvotāju; minēto savstarpējo sabiedrību tirgus daļa ir 24 %, un tās rada vairāk nekā 4 % no Savienības IKP;

T.  tā kā sociālā un uz solidaritāti balstītā uzņēmuma galvenajam mērķim ir jābūt ieguldījumam sociālās vērtības radīšanā; tā kā sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem būtu nepārprotami jātiecas uz mērķi nodrošināt labumu visai sabiedrībai vai noteiktai cilvēku grupai, neaprobežojoties tikai ar savu dalībnieku loku; tā kā sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu dibināšanas dokumentos vajadzētu būt nepārprotami norādītam to sociālajam mērķim; tā kā sociālā un uz solidaritāti balstītā uzņēmuma jēdziens būtu skaidri jānošķir no uzņēmumu sociālās atbildības (CSR) jēdziena, kaut arī komercuzņēmumi, kas veic būtiskas CSR darbības, var būt cieši saistīti ar sociālo uzņēmējdarbību; tā kā sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu mērķis nav gūt tradicionālo komerciālo peļņu, bet gan izmantot jebkādu pievienoto vērtību, lai turpinātu izstrādāt projektus, kuru mērķis ir uzlabot vidi savām mērķgrupām;

U.  tā kā digitalizācija, vērienīgi mērķi klimata pārmaiņu jomā, migrācija, nevienlīdzība, kopienu attīstība, jo īpaši marginalizētās teritorijās, sociālās labklājības un veselības aprūpes pakalpojumi, personu ar invaliditāti vajadzības un cīņa pret nabadzību, sociālā atstumtība, ilgstošs bezdarbs un dzimumu nevienlīdzība un konkrēti vides uzdevumi sniedz lielas iespējas sociālajai uzņēmējdarbībai; tā kā lielākā daļa sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu tirgū darbojas saskaņā ar uzņēmējdarbības principiem, uzņemoties saimnieciskus riskus;

V.  tā kā sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem būtu jāveic sociāli lietderīga darbība; tā kā šie uzņēmumi var īstenot plašu darbību spektru; tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi parasti ir iesaistīti tādu pakalpojumu sniegšanā, kuru mērķis ir uzlabot kopienas dzīves apstākļus, jo īpaši sniedzot pakalpojumus, kas sniedz atbalstu personām, kuras ir nedrošā situācijā vai kuras skar sociāli ekonomiskā atstumtība, un veicināt nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekārtošanu darbā; tā kā, ņemot vērā radīto sociālo vērtību un to spēju reintegrēt ilgtermiņa bezdarbniekus, lai turpinātu sociālo kohēziju un ekonomisko izaugsmi, valstu tiesību aktos ir vērojama vispārēja tendence paplašināt to darbību spektru, kurās sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi ir tiesīgi iesaistīties, pastāvot nosacījumam, ka šīs darbības ir vispārējas nozīmes un/vai sociāli lietderīgas, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sniegšana, tostarp izglītības, veselības, mājokļu, brīvā laika, kultūras un vides jomā;

W.  tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi ir 21. gadsimta uzņēmējdarbības modelis, kurā tiek līdzsvarotas finanšu un sociālās vajadzības; tā kā sociālie un uz solidaritāti balstīti uzņēmumi parasti ir saistīti ar sociālo, tehnoloģisko un ekonomisko inovāciju, jo, paplašinot darbību jaunās preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas jomās, tostarp vides, veselības, kultūras, izglītības un atpūtas pakalpojumu jomā, un/vai ieviešot inovatīvas ražošanas vai darba organizācijas metodes, kas izstrādātas, lai ievērotu jaunas prasības sociālajā, teritoriālajā un vides jomā un risinātu tādus problēmuzdevumus kā, piemēram, sabiedrības novecošanās, apdzīvotības sarukšana, darba un privātās dzīves līdzsvars, daudzveidības pārvaldība, bezdarba novēršana jauniešu vidū, to personu integrācija, kas ir visvairāk atstumtas no darba tirgus, un klimata pārmaiņu apkarošana;

X.  tā kā, ņemot vērā to sociālo un integrējošo raksturu, sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi piedāvā nodarbinātību tām darba ņēmēju grupām, kuras visbiežāk ir atstumtas no darba tirgus, un tā kā tie dod ievērojamu ieguldījumu ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrācijā un bezdarba apkarošanā kopumā, tādējādi veicinot sociālo kohēziju un ekonomikas izaugsmi;

Y.  tā kā, lai gan sociālā ekonomika, ņemot vērā tās sastāvā esošo uzņēmumu un organizāciju īpašo raksturu, īpašos noteikumus, sociālās saistības un novatoriskās metodes, daudzos gadījumos ir apliecinājusi, ka var būt noturīga, saskaroties ar ekonomikas grūtībām, un ka tai ir potenciāls ātrāk pārvarēt krīzes;

Z.  tā kā darba ņēmēju finanšu līdzdalībai mazos un vidējos uzņēmumos bieži vien ir sociāla nozīme, par ko liecina “paraugprakses” piemērs ilgtermiņa bezdarbnieku veiksmīgai reintegrācijai Spānijā, izmantojot uzņēmuma “Sociedad Laboral (SL)” modeli, saskaņā ar kuru darba meklētāji var izmantot bezdarbnieka pabalstu, lai izveidotu uzņēmumu, un tādējādi tiek radīts vairāk darbvietu, valstij sniedzot atbalstu un konsultācijas par pārvaldības jautājumiem;

AA.  tā kā sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi ne vienmēr ir bezpeļņas organizācijas un var arī gūt peļņu, ja to darbības pilnībā atbilst kritērijiem, kas noteikti Eiropas sociālās ekonomikas zīmes iegūšanai ; tā kā, neraugoties uz to, sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu darbībai galvenokārt vajadzētu būt vērstai uz sociālajām vērtībām un noturīgas pozitīvas ietekmes radīšanu uz sabiedrības labklājību un ekonomisko attīstību, nevis uz peļņas nodrošināšanu uzņēmuma īpašniekiem, dalībniekiem vai akcionāriem; tā kā šajā ziņā ir būtiski, lai sociālajos un uz solidaritāti balstītajos uzņēmumos pastāvētu būtiski ierobežojumi attiecībā uz peļņas un aktīvu sadali starp dalībniekiem vai akcionāriem — tā dēvētā aktīvu bloķēšana (asset lock); tā kā peļņas sadale ierobežotā apmērā varētu būt pieļaujama, ņemot vērā sociālā un uz solidaritāti balstītā uzņēmuma izvēlēto juridisko formu, taču procedūras un noteikumi, kas regulē šo sadali, būtu jānosaka tā, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēts uzņēmuma primārais mērķis; tā kā jebkurā gadījumā lielākā un nozīmīgākā daļa sociālā vai uz solidaritāti balstītā uzņēmuma gūtās peļņas būtu no jauna jāiegulda vai kā citādi jāizmanto uzņēmuma sociālā mērķa saglabāšanas un sasniegšanas vajadzībām;

AB.  tā kā, lai sadales ierobežojumi būtu efektīvi, tie būtu jāattiecina uz vairākiem aspektiem, it sevišķi periodisku dividenžu izmaksu, uzkrāto rezervju sadali, pārpalikušo aktīvu sadali, izbeidzot organizācijas darbību vai pārveidojot sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu par cita veida organizāciju, ja tas ir atļauts, un šāda uzņēmuma statusa zaudēšanu; tā kā sadales ierobežojumus varētu būt iespējams netieši pārkāpt, maksājot darbiniekiem vai vadītājiem nepamatota apmēra atalgojumu, kas pārsniedz tirgum raksturīgo līmeni;

AC.  tā kā sociālie un uz solidaritāti balstīti uzņēmumi būtu jāpārvalda saskaņā ar demokrātijas pārvaldības modeļiem, iesaistot darba ņēmējus, klientus un ieinteresētās personas, kuras skar šī darbība lēmumu pieņemšanas procesā; tā kā šis līdzdalības modelis ir strukturāla procedūra, kuras mērķis ir kontrolēt to, vai organizācija faktiski darbojas tā, lai sasniegtu savus sociālos mērķus; tā kā pat tajos gadījumos, ja sociālais un uz solidaritāti balstītais uzņēmums ir izvēlējies komercsabiedrības juridisko formu, dalībnieku pilnvarām piedalīties lēmumu pieņemšanā nevajadzētu būt balstītām tikai vai galvenokārt uz to turētajām kapitāla daļām;

AD.  tā kā dažās dalībvalstīs sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi var izraudzīties komercuzņēmuma juridisko formu; tā kā šādu uzņēmumu iespējai tikt atzītiem ES līmenī kā sociāliem un uz solidaritāti balstītiem uzņēmumiem vajadzētu būt atkarīgai no dažādu prasību un nosacījumu izpildes, lai novērstu potenciālās pretrunas starp uzņēmuma darbības formu un sociālā un uz solidaritāti balstītā uzņēmuma modeli;

AE.  tā kā attieksmei pret sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu darbiniekiem vajadzētu būt līdzīgai kā pret tradicionālu uzņēmējdarbību īstenojošu uzņēmumu darbiniekiem;

AF.  tā kā, ņemot vērā sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu pozitīvo ietekmi uz sabiedrību, var būt pamatoti pieņemt konkrētus pasākumus šādu uzņēmumu atbalstam, piemēram, paredzēt subsīdiju izmaksu un pieņemt labvēlīgus nodokļu un publiskā iepirkuma pasākumus; tā kā šādi pasākumi principā būtu jāuzskata par saderīgiem ar Līgumiem, jo to mērķis ir sekmēt tādas saimnieciskās darbības vai jomu attīstību, ar ko galvenokārt ir iecerēts radīt pozitīvu ietekmi uz sabiedrību, un šo uzņēmumu spēja piesaistīt līdzekļus un gūt peļņu ir ievērojami ierobežotāka nekā komercuzņēmumu spēja;

AG.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 346/2013(11) ir iekļauti nosacījumi un prasības attiecībā uz Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondu izveidi,

AH.  tā kā Savienībai būtu jāizveido sertifikāts vai zīme, kas nāktu par labu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, lai tiem nodrošinātu lielāku pamanāmību un sekmētu saskaņotāku tiesisko regulējumu; tā kā ir svarīgi, lai publiskās iestādes pārbaudītu un nodrošinātu to, ka attiecīgais uzņēmums izpilda prasības, lai tas varētu saņemt sociālo un ar solidaritāti saistīto uzņēmumu zīmi un tādējādi gūt labumu no jebkuriem pasākumiem, kas ES līmenī noteikti to interesēs; tā kā gadījumā, ja sociālais un uz solidaritāti balstītais uzņēmums minētās prasības un savas juridiskās saistības neievēro, tam piešķirtais sertifikāts būtu jāanulē;

AI.  tā kā sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem būtu katru gadu jānāk klajā ar ziņojumiem par savu sociālo darbību, sniedzot ziņas vismaz par tādiem aspektiem kā darbība, rezultāti, ieinteresēto personu iesaistīšana, pelņas sadale, algas, subsīdijas un citas saņemtās priekšrocības,

1.  uzsver, cik svarīgi ir apmēram 2 miljoni sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu Eiropā(12), kas nodarbina vairāk nekā 14,5 miljonus darba ņēmēju(13), un uzsver šo uzņēmumu ievērojamo ieguldījumu kvalitatīvu darbvietu radīšanā, sociālajā un reģionālajā kohēzijā un nepārtrauktā iekšējā tirgus ekonomiskajā izaugsmē;

2.  aicina Komisiju Savienības līmenī sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem ieviest Eiropas sociālās ekonomikas zīmi, balstoties uz skaidriem kritērijiem, kas izstrādāti tā, lai uzsvērtu šo uzņēmumu īpašās iezīmes un to sociālo ietekmi, palielinātu to atpazīstamību, sekmētu investīcijas, atvieglotu piekļuvi finansējumam un vienotajam tirgum tiem, kuri vēlas paplašināties savas valsts tirgū vai paplašināties citās dalībvalstīs, bet vienlaikus ņemot vērā juridiskās formas un sistēmas šajā nozarē un dalībvalstīs;

3.  uzskata, ka iespēja saņemt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi būtu jāparedz privātām organizācijām un vienībām, kuras pilnībā izpilda virkni juridisku prasību sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem visā to darbībā, neatkarīgi no tā, kādā juridiskajā formā tās dalībvalstī ir dibinātas; norāda, ka šādas zīmes saņemšana uzņēmumiem nebūtu jānosaka par obligātu prasību;

4.  uzskata, ka uzņēmumiem vajadzētu būt iespējai Eiropas sociālās ekonomikas zīmi izvēlēties brīvprātīgi, taču tā jāatzīst visām dalībvalstīm;

5.  uzskata, ka juridiskās prasības Eiropas sociālās ekonomikas zīmes saņemšanai un paturēšanai būtu jānosaka, atsaucoties uz zināmām iezīmēm un kritērijiem, īpaši tiem, kas izklāstīti šīs rezolūcijas pielikumā;

6.  uzsver — ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem pakalpojumiem, sociālie uzņēmumi Savienībā kļūst arvien svarīgāki sociālo pakalpojumu sniegšanā tādu cilvēku atbalstam, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība vai kuri jau ar to saskaras; uzsver, ka sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem nevajadzētu aizstāt, bet drīzāk papildināt valsts nodrošinātos sociālos pakalpojumus; vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi sociālo, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu sniegšanā un specifisku vides uzdevumu pildīšanā sadarbībā ar vietējām iestādēm un brīvprātīgajiem; uzsver, ka sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi varētu atrisināt noteiktas sociālās problēmas ar augšupēju pieeju;

7.  norāda, ka sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi sniedz nodarbinātības iespējas personām ar invaliditāti, kā arī personām no citām nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

8.  uzsver, ka sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem ir būtiska ietekme vietējā un reģionālā līmenī, kas tiem sniedz priekšrocības, jo tie labāk pārzina konkrētās vajadzības un var piedāvāt attiecīgajai teritorijai nepieciešamos produktus un pakalpojumus, tādējādi uzlabojot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

9.  norāda, ka sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi var veicināt dzimumu līdztiesību un samazināt dzimumu darba samaksas atšķirības;

10.  uzsver, ka ir jānodrošina nodarbinātības iespējas personām, kas visbiežāk ir atstumtas no darba tirgus, reintegrējot ilgtermiņa bezdarbniekus un kopumā izskaužot bezdarbu;

11.  uzskata, ka, iesaistot dalībvalstis, būtu jāizveido mehānisms, kurš būtu izmantojams, lai vienības, kuras izpilda attiecīgās juridiskās prasības, varētu saņemt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi; uzskata, ka tiesībām saņemt šo ES zīmi vajadzētu būt ikvienai juridiskai personai, kas tiek pārvaldīta ar privāttiesībām un izpilda juridiskos kritērijus, neatkarīgi no tā, vai dalībvalstī, kurā tā dibināta, pastāv īpaša sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem paredzēta juridiskā forma;

12.  uzskata, ka ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizveido mehānisms Eiropas sociālās ekonomikas zīmes aizsardzībai un neīstu sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu dibināšanas un darbības novēršanai; minētajam mehānismam būtu jānodrošina regulāra pārraudzība pār to, vai uzņēmumi, kuri saņēmuši Eiropas sociālās ekonomikas zīmi, ievēro šīs zīmes noteikumus; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānosaka efektīvi un samērīgi sodi, lai nodrošinātu, ka šī zīme netiek iegūta vai izmantota nepareizi;

13.  uzskata, ka sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi, kuriem ir piešķirta Eiropas sociālās ekonomikas zīme, būtu jāatzīst par tādiem visās dalībvalstīs atkarībā no to darbības veida, un uz tiem būtu jāattiecina tās pašas priekšrocības, tiesības un pienākumi, kādi ir uzņēmumiem, kas dibināti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas;

14.  uzsver nepieciešamību noteikt plašu un iekļaujošu Savienības līmeņa definīciju, uzsverot to, cik nozīmīgs ir princips, ka ievērojama daļa no uzņēmuma peļņas būtu atkārtoti jāiegulda vai citādi jāizmanto, lai sasniegtu sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu sociālo mērķi; uzsver īpašās problēmas, ar ko saskaras sociālie kooperatīvi un iekļaušanas darba tirgū sociālie uzņēmumi (WISE), pildot savus uzdevumus un palīdzot tiem, kuri parasti no darba tirgus ir izstumti, un uzsver vajadzību piešķirt šīm organizācijām šo jauno zīmi;

15.  uzskata, ka minimālajiem kritērijiem un juridiskajām prasībām attiecībā uz Eiropas sociālās ekonomikas zīmes iegūšanu un saglabāšanu jābūt sociāli lietderīgai darbībai, kas būtu jānosaka Savienības līmenī; norāda, ka šai darbībai vajadzētu būt izmērāmai attiecībā uz sociālo ietekmi tādās jomās kā neaizsargātu personu sociālā integrācija, sociālās atstumtības riskam pakļautu personu iekļaušana darba tirgū kvalitatīvās un ilgtspējīgās darbavietās, dzimumu nelīdztiesības samazināšana, migrantu atstumtības problēmas risināšana, vienlīdzīgu iespēju paplašināšana veselības, izglītības, kultūras un pienācīgu mājokļu ziņā un nabadzības un nevienlīdzības izskaušana; uzsver, ka sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem savā darbībā ir jāievēro paraugprakse attiecībā uz darba un nodarbinātības apstākļiem;

16.  uzsver, ka līdz minimumam jāierobežo ar šīs zīmes iegūšanu saistītās izmaksas un formalitātes, lai izvairītos no nelabvēlīgāku nosacījumu radīšanas sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot maziem un vidējiem sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem; attiecīgi Savienības kopējiem kritērijiem jābūt vienkāršiem, skaidriem un to pamatā jābūt drīzāk būtiskiem, nevis formāliem faktoriem, un attiecīgajām procedūrām nav jārada slogs; norāda ― lai gan ziņošanas pienākumi ir noderīgs rīks, ko izmantot, lai pārbaudītu, vai sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem joprojām ir tiesības uz Eiropas sociālās ekonomikas zīmi, šādu ziņojumu biežums un tajos iekļaujamā obligātā informācija nedrīkst radīt pārmērīgu slogu; uzskata, ka zīmes iegūšanas vai sertificēšanas procesa izmaksas varētu ierobežot, ja centrālo pārvaldību veiktu valstu iestādes, kuras sadarbībā ar sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem varētu nodot šīs zīmes pārvaldību un lietvedību valsts neatkarīgai iestādei atbilstoši Eiropas mērogā noteiktajiem sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu kritērijiem;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi un reklamēt sociālos un ekonomiskos ieguvumus, ko sniedz sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi, tostarp kvalitatīvu darbvietu radīšanu un sociālo kohēziju;

18.  norāda, ka korporatīvās sociālās atbildības stratēģijas kā daļas no uzņēmējdarbības plāna īstenošana nav pietiekama, lai uzņēmumu klasificētu kā sociālu un uz solidaritāti balstītu, un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi skaidri nošķirt sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu no uzņēmuma, kas piemēro uzņēmumu sociālo atbildību;

19.  aicina Komisiju nodrošināt, lai tās politika atspoguļotu apņemšanos radīt labvēlīgu vidi sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem; aicina Komisiju šajā sakarībā sadarbībā ar dalībvalstīm un sociālās uzņēmējdarbības nozari veikt salīdzinošu pētījumu par dažādajiem valstu un reģionālajiem tiesiskajiem regulējumiem, kuri Eiropas Savienībā reglamentē sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu darbību, un par sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu darbības nosacījumiem un raksturīgajām iezīmēm, tostarp lielumu, skaitu un darbības jomu, kā arī par dažādajām valstu sertifikācijas, statusa un zīmju piešķiršanas sistēmām;

20.  uzsver, ka sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem vairumā dalībvalstu ir senas tradīcijas un tie ir kļuvuši par būtiski svarīgiem un nozīmīgiem tirgus dalībniekiem;

21.  uzskata, ka sociālās ekonomikas un sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu investīciju prioritātes nebūtu jāierobežo tikai attiecībā uz sociālo iekļaušanu, bet tajās būtu arī jāiekļauj nodarbinātība un izglītība, lai atspoguļotu šo uzņēmumu plašo saimniecisko darbību klāstu;

22.  prasa turpināt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, efektīvi izlietot tās budžetu, kā arī nodrošināt vieglu piekļuvi informācijai par šo programmu;

23.  prasa vienkāršot sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu izveides procedūras, lai pārmērīga birokrātija neradītu šķēršļus sociālajai uzņēmējdarbībai;

24.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izveidot sarakstu, kuru būtu jāspēj pārskatīt un kurā uzskaitītas dalībvalstīs pastāvošās juridiskās formas ar sociālajiem uzņēmumiem raksturīgām iezīmēm, un šo sarakstu atjaunināt, vienlaikus ievērojot sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu vēsturiskās un juridiskās īpatnības.

25.  aicina Komisiju labāk integrēt sociālo ekonomiku Savienības tiesību aktos, lai izveidotu vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, gan citu veidu uzņēmumiem;

26.  uzsver, ka ir svarīgi veidot sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu tīklus, un aicina dalībvalstis veicināt zināšanu pārnesi un paraugprakses apmaiņu dalībvalstīs (piemēram, izveidojot valstu kontaktpunktus) un visā Savienībā, iesaistot ne tikai pašus sociālos un uz solidaritāti balstītos uzņēmumus, bet arī tradicionālos uzņēmumus, akadēmiskās aprindas un citas ieinteresētās personas; aicina Komisiju ekspertu grupā sociālās uzņēmējdarbības jautājumos un sadarbībā ar dalībvalstīm turpināt apkopot informāciju par paraugprakses piemēriem un dalīties ar to, un analizēt gan kvalitatīvos, gan kvantitatīvos datus par sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu ieguldījumu gan sabiedriskās politikas izstrādē, gan vietējās kopienās;

27.  uzsver, ka Eiropas Komisijai un dalībvalstīm, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu dimensija būtu jāintegrē attiecīgajos politikas virzienos, programmās un praksēs;

28.  stingri uzsver, ka sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu darbības noteikumos jāņem vērā godīgas konkurences principi un ka nedrīkst pieļaut negodīgu konkurenci, lai tradicionālie mazie un vidējie uzņēmumi varētu darboties pienācīgi.

29.  aicina Komisiju izskatīt pastāvošos tiesību aktus un vajadzības gadījumā iesniegt tiesību aktu priekšlikumus par saskanīgāka un pilnīga tiesiskā regulējuma izveidi tādu uzņēmumu atbalstam, kuru pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte, it sevišķi (bet ne tikai) publiskā iepirkuma, konkurences tiesību un nodokļu jomā, lai attieksme pret šiem uzņēmumiem atbilstu to īpašajam raksturam un ieguldījumam sociālajā kohēzijā un ekonomikas izaugsmē; uzskata, ka šādi pasākumi būtu jādara pieejami uzņēmumiem, kuri saņēmuši Eiropas sociālās ekonomikas zīmi, kas garantē tādu kritēriju ievērošanu, lai tos varētu uzskatīt par sociālajiem un uz solidaritāti balstītiem uzņēmumiem; uzskata, ka šādi tiesību aktu priekšlikumi jo īpaši varētu atvieglot sociālo un ar solidaritāti saistītu uzņēmumu sadarbību un darījumus ar citiem šādiem uzņēmumiem pāri robežām;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai atbrīvotu un piesaistītu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem vajadzīgo publisko un privāto finansējumu, tostarp veicināt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi;

31.  prasa tiešsaistē izveidot publisku daudzvalodu Eiropas platformu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, kur tie varētu saņemt informāciju un apmainīties ar idejām par uzņēmuma izveidi, ES finansējuma saņemšanas iespējām un nosacījumiem, dalību publiskajā iepirkumā un iespējamām juridiskajām struktūrām;

32.  uzskata, ka būtu piemēroti, ja Komisija izskatītu iespēju izveidot finansējuma pozīciju inovāciju atbalstam uzņēmumos, kuru pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte, it sevišķi situācijās, kad uzņēmuma darbības inovatīvais raksturs rada grūtības nodrošināt pietiekamu finansējumu atbilstoši parastiem tirgus nosacījumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai uzņēmumiem, kuru pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte, būtu vieglāk piesaistīt līdzekļus, kas tiem nepieciešami, lai turpinātu darbību;

33.  uzsver, ka ir jāatbalsta sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi, nodrošinot tiem pietiekamus finanšu līdzekļus, jo sociālo uzņēmumu finansiālā ilgtspēja ir būtisks to pastāvēšanas faktors; uzsver nepieciešamību veicināt finanšu atbalstu, ko sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem reģionālā, valsts un Savienības līmenī piedāvā privātie investori un publiskās struktūras, īpašu uzmanību pievēršot inovācijas finansēšanai, aicina Komisiju stiprināt pašreizējā Savienības finansējuma sociālo dimensiju nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 2021.–2027. gadam, piemēram, Eiropas Sociālajā fondā, Eiropas Reģionālās attīstības fondā un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmā, lai veicinātu sociālo ekonomiku un sociālo uzņēmējdarbību; aicina Komisiju uzlabot Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) un tās mikrofinansēšanas un sociālās uzņēmējdarbības sadaļas īstenošanu un veicināt finanšu nozares izpratni par sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu īpašībām un ekonomiskajiem un sociālajiem ieguvumiem; turklāt uzskata par nepieciešamu kopumā atbalstīt alternatīvus finansējuma veidus, piemēram, riska kapitāla fondus, jaunuzņēmumu finansējumu, mikrokredītu un kolektīvo finansēšanu, lai palielinātu investīcijas šajā nozarē, pamatojoties uz Eiropas sociālās ekonomikas zīmi;

34.  prasa Savienības finansējumu izlietot efektīvi un uzsver, ka saņēmēju piekļuve minētajam finansējumam ir jāvienkāršo, arī lai atbalstītu sociālos un uz solidaritāti balstītos uzņēmumus un palīdzētu sasniegt to primāro mērķi radīt sociālu ietekmi, nevis palielināt peļņu, kas galu galā ilgtermiņā sabiedrībai nodrošinātu peļņu no kapitāla ieguldījuma; prasa Komisijai saistībā ar nākamo DFS 2021.–2027. gadam pārskatīt sociālo investīciju fondu tiesisko regulējumu, lai sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem atvieglotu piekļuvi finanšu tirgum; šajā sakarībā aicina īstenot efektīvu Eiropas kampaņu, lai ierobežotu birokrātiju un popularizētu Eiropas sociālās ekonomikas zīmi;

35.  šajā ziņā norāda, ka sociālā ekonomika joprojām saskaras ar publiskā iepirkuma pieejamības problēmām, piemēram, šķēršļiem, kas saistīti ar šo uzņēmumu lielumu un finansiālajām spējām; atkārtoti uzsver, ka ir svarīga publiskā iepirkuma tiesību aktu kopuma efektīva īstenošana dalībvalstīs, lai panāktu šādu uzņēmumu plašāku iesaistīšanos konkursa procedūrās uz publisko iepirkumu, uzlabojot iepirkuma noteikumu publiskošanu, kritērijus, informāciju par konkursiem un šādu uzņēmumu piekļuvi līgumu slēgšanas tiesībām, tostarp iekļaujot sociālās klauzulas un kritērijus, vienkāršojot procedūras un sagatavojot konkursus tā, lai tajos varētu piedalīties arī mazāki pakalpojumu sniedzēji;

36.  atzīst, cik svarīgi ir sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas darbojas sociālajā un uz solidaritāti balstītajā ekonomikā; aicina Komisiju ņemt vērā sociālo un uz solidaritāti balstītos uzņēmumu īpatnības gadījumos, kad tie saņem valsts atbalstu; ierosina atvieglot piekļuvi finansējumam, ņemot vērā piemēru ar kategorijām, kas noteiktas Komisijas Regulā (ES) Nr. 651/2014(14);

37.  norāda, ka, tāpat kā finansējums, ļoti svarīga šī sektora izaugsmes veicināšanai ir izglītības un apmācības pakalpojumu sniegšana personām, kuras nodarbina sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi, jo īpaši, lai veicinātu uzņēmējdarbības iemaņas un pamata ekonomisko zinātību uzņēmuma vadīšanā, kā arī sniegtu speciālistu atbalstu un racionalizētu administrāciju; aicina dalībvalstis ieviest politikas virzienus, kuru mērķis ir noteikt labvēlīgu fiskālo režīmu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem;

38.  aicina Komisiju pievērsties kvantitatīvu un kvalitatīvu datu vākšanai par sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem un analizēt šos uzņēmumus un to ieguldījumu sabiedriskajā politikā valstīs un starpvalstu mērogā, ņemot vērā šo uzņēmumu īpatnības un izmantojot piemērotus un atbilstīgus kritērijus, lai tādējādi uzlabotu politikas izstrādi un stratēģisko plānošanu un izveidotu līdzekļus to attīstības atbalstam;

39.  prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 50. pantu, iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par Eiropas sociālās ekonomikas zīmes izveidi uzņēmumiem, kuru pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte, ņemot vērā šā dokumenta pielikumā izklāstītos ieteikumus;

40.  uzskata, ka prasītā priekšlikuma finansiālā ietekme būtu jāsedz no Savienības un dalībvalstu līdzekļiem;

41.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tai pievienotos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1 (Eiropas sociālās ekonomikas zīmes izveide un uzņēmumi, kas kvalificējas tās saņemšanai)

Eiropas Parlaments uzskata, ka pieņemamā tiesību akta mērķim vajadzētu būt Eiropas sociālās ekonomikas zīmes izveidei, ko uzņēmumi, kuru pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte (sociālie un uz solidaritāti balstītie uzņēmumi), varētu pēc izvēles saņemt neatkarīgi no tā, kādā juridiskajā formā saskaņā ar valsts tiesību aktiem tie nolēmuši darboties.

Eiropas Parlaments uzskata, ka Eiropas sociālās ekonomikas zīme būtu jāpiešķir tikai tādiem uzņēmumiem, kuri atbilst turpmāk minētajiem kritērijiem kumulatīvā veidā:

a)  uzņēmumam vajadzētu būt privāttiesību subjektam, kurš dibināts jebkādā dalībvalstīs pastāvošā juridiskā formā un saskaņā ar ES tiesībām, un tam vajadzētu būt neatkarīgam no valsts un publiskajām iestādēm;

b)  uzņēmuma mērķim galvenokārt ir jābūt vispārējas nozīmes vai sociāli lietderīgam;

c)  tam galvenokārt būtu jāīsteno sociāli noderīgas un uz solidaritāti balstītas darbības, t. i., ar tā darbībām būtu jāsniedz atbalsts mazāk aizsargātām grupām, lai cīnītos pret sociālo atstumtību, nevienlīdzību un pamattiesību pārkāpumiem, tostarp starptautiskā līmenī, vai lai palīdzētu aizsargāt vidi, bioloģisko daudzveidību, klimatu un dabas resursus;

d)  uz to būtu jāattiecina vismaz daļējs peļņas sadales ierobežojums un specifiski noteikumi par peļņas un aktīvu sadali visā uzņēmuma darbības laikā, kā arī izbeidzot tā darbību; jebkurā gadījumā lielākā daļa uzņēmuma gūtās peļņas būtu no jauna jāiegulda vai kā citādi jāizmanto uzņēmuma sociālā mērķa sasniegšanas vajadzībām;

e)  tas būtu jāpārvalda saskaņā ar demokrātijas pārvaldības modeļiem, iesaistot tā darbiniekus, klientus un ieinteresētās personas, ko skar tā darbības; dalībnieku pilnvaras un spējas piedalīties lēmumu pieņemšanā nedrīkst būt balstītas uz turēto kapitālu;

Eiropas Parlaments uzskata, ka nav tādu iemeslu, kas liegtu piešķirt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi tradicionāliem uzņēmumiem, ja tie atbilst iepriekš minētajām prasībām, it sevišķi attiecībā uz to darbības mērķi, peļņas sadali, pārvaldību un lēmumu pieņemšanu.

Ieteikums Nr. 2 (Eiropas sociālās ekonomikas zīmes sertifikācijas, uzraudzības un pārraudzības mehānisms)

Tiesību aktā būtu jāparedz šī juridiskā apzīmējuma sertifikācijas, uzraudzības un pārredzamības mehānismu izveide, iesaistot dalībvalstis un sociālās ekonomikas pārstāvjus; šāds mehānisms ir īpaši būtisks, lai aizsargātu uzņēmuma, kura pamatā ir sociālā ekonomika un solidaritāte, juridisko apzīmējumu un saglabātu tam piemītošo vērtību. Eiropas Parlaments uzskata, ka šajā kontrolē būtu jāiesaista organizācijas, kas pārstāv sociālās uzņēmējdarbības nozari.

Attiecīgo tiesību aktu pārkāpšanas gadījumā piemērojamās sankcijas varētu sniegties no vienkārša brīdinājuma līdz pat zīmes anulēšanai.

Ieteikums Nr. 3 (Eiropas sociālās ekonomikas zīmes atzīšana)

Eiropas sociālās ekonomikas zīmei vajadzētu būt derīgai visās dalībvalstīs. Sociālais un uz solidaritāti balstītais uzņēmums, kuram ir minētā zīme, būtu jāatzīst kā sociālais uzņēmums visās dalībvalstīs. Šai zīmei būtu jāļauj ikvienam uzņēmumam, kuram tā piešķirta, veikt savu pamatdarbību citās dalībvalstīs ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts uzņēmumiem ar minēto zīmi. Uz tiem būtu jāattiecina tās pašas priekšrocības, tiesības un pienākumi, kādi ir sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, kas dibināti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas.

Ieteikums Nr. 4 (ziņošanas pienākums)

Tiesību aktā būtu jānosaka prasība sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem, kuri vēlas paturēt piešķirto zīmi, katru gadu nākt klajā ar ziņojumu par savu sociālo darbību, rezultātiem, ieinteresēto personu iesaistīšanu, pelņas sadali, algām, subsīdijām un citām saņemtajām priekšrocībām. Šajā sakarībā Komisija būtu jāpilnvaro izstrādāt attiecīgu modeli, lai palīdzētu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem veikt šo uzdevumu.

Ieteikums Nr. 5 (labas prakses vadlīnijas)

Tiesību aktā Komisija arī būtu jāpilnvaro izstrādāt pamatnostādnes labai sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu praksei Eiropā. Šādā labā praksē būtu jo īpaši jāiekļauj:

a)  efektīvas demokrātiskas pārvaldības modeļi;

b)  konsultāciju procesi efektīvas uzņēmējdarbības stratēģijas izstrādei;

c)  pielāgošanās sociālajām vajadzībām un darba tirgum, jo īpaši vietējā līmenī;

d)  algu politika, profesionālā apmācība, darba drošība un veselības aizsardzība, nodarbinātības kvalitāte;

e)  attiecības ar lietotājiem un klientiem un reaģēšana uz sociālajām vajadzībām, kuras valsts tirgū netiek apmierinātas;

f)  situācija uzņēmumā daudzveidības, nediskriminēšanas un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju ziņā uzņēmuma dalībnieku vidū, tostarp atbildīgos un vadošos amatos;

Ieteikums Nr. 6 (juridisko formu saraksts)

Tiesību aktā būtu jāiekļauj saraksts ar to dalībvalstīs pastāvošo uzņēmējdarbības juridisko formu uzskaitījumu, kurās darbojošies uzņēmumi ir tiesīgi saņemt Eiropas sociālās ekonomikas zīmi. Šāds saraksts būtu regulāri jāpārskata.

Lai nodrošinātu pārredzamību un efektīvu sadarbību starp dalībvalstīm, minētais saraksts būtu jāpublicē Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē.

Ieteikums Nr. 7 (pastāvošo tiesību aktu pārskatīšana)

Komisija tiek aicināta pārskatīt pašreizējos tiesību aktus un vajadzības gadījumā iesniegt likumdošanas priekšlikumus par saskanīgāka un pilnīgāka tiesiskā regulējuma izveidi sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu atbalstam;

Ieteikums Nr. 8 (par sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu ekosistēmu un dalībvalstu sadarbību)

Komisijai būtu jānodrošina, lai tās politika atspoguļotu apņemšanos radīt ekosistēmu sociālajiem un uz solidaritāti balstītajiem uzņēmumiem. Komisija tiek aicināta ņemt vērā to, ka sociālās un uz solidaritāti balstītās ekonomikas uzņēmumiem ir spēcīga ietekme vietējā un reģionālā līmenī, kas tiem sniedz priekšrocības, jo tie labāk pārzina konkrētās vajadzības un var piedāvāt produktus un pakalpojumus (galvenokārt kopienas līmenī), kā arī stiprināt sociālo un teritoriālo kohēziju. Komisija tiek aicināta veikt pasākumus, lai veicinātu sociālo un uz solidaritāti balstīto uzņēmumu sadarbību, kas pārsniedz valstu un nozaru robežas, ar mērķi veicināt zināšanu un prakses apmaiņu tādā veidā, lai atbalstītu šādu uzņēmumu attīstību;

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0062. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0429. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320. (4) 13766/15 SOC 643 EMPL 423. (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regula (ES) Nr. 346/2013 par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (OV L 115, 25.4.2013., 18. lpp.). (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1296/2013 par Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (“EaSI”) un ar kuru groza Lēmumu Nr. 283/2010/ES, ar ko izveido Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai (OV L 347, 20.12.2013., 238. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.). (8) Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.). (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0094. (10) http://ec.europa.eu/growth/tools-databases/newsroom/cf/itemdetail.cfm?item_id=9024 (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regula (ES) Nr. 346/2013 par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (OV L 115, 25.4.2013., 18. lpp.). (12) https://ec.europa.eu/growth/sectors/social-economy_en (13) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7523, 47. lpp (14) Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regula (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.).