Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2018. gada 4. oktobris - StrasbūraGalīgā redakcija
Plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanās Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lieta
 Apvienotie Arābu Emirāti, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvoklis
 Uiguru un kazahu masveida patvaļīga aizturēšana Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā
 Publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopums
 Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) ***I
 Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēja atzīšana ***I
 Nepersonizētu datu brīva aprite Eiropas Savienībā ***I
 ES ieguldījums tāda saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju darbību
 Stāvoklis Jemenā
 Muitas krāpšanas apkarošana un ES pašu resursu aizsardzība

Plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanās Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lieta
PDF 152kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lietu (2018/2861(RSP))
P8_TA(2018)0375RC-B8-0451/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas cilvēktiesību konvencijas, ko Baltkrievija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ES 2016. gada februārī atcēla lielāko daļu no Baltkrievijas ierēdņiem un juridiskajām personām piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tā parādot labo gribu nolūkā sākt iesaistes politiku, lai mudinātu Baltkrieviju ievērot cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principus;

B.  tā kā ES vairākkārt ir atkārtojusi, ka ES un Baltkrievijas attiecības turpmāk var uzlabot tikai tad, ja tās balstās uz uzticēšanos un tādām vērtībām kā demokrātija, tiesiskums un pamatbrīvības;

C.  tā kā pašreizējie politikas virzieni Baltkrievijā ierobežo šīs vērtības, tādējādi liedzot Eiropas Savienībai piedāvāt Baltkrievijai plašāku iesaistīšanos Austrumu partnerībā, ciešākas attiecības vai parakstīt ES un Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumentu;

D.  tā kā Baltkrievijā stāvoklis plašsaziņas līdzekļu un vārda brīvības jomā turpina pasliktināties, par ko liecina neatkarīgu ziņu portālu un žurnālistu nopietna iebiedēšana, kā tas noticis “BelTA” gadījumā;

E.  tā kā nesen Baltkrievijas iestādes ir sākušas iebiedēšanas un aizskaršanas pasākumus, ko policija īsteno pret žurnālistiem;

F.  tā kā organizācija “Reportieri bez robežām” ir konstatējusi, ka 2017. gadā, galvenokārt opozīcijas protestu atspoguļošanas laikā, tika apcietināti vairāk nekā 100 žurnālistu; tā kā ārvalstu plašsaziņas līdzekļu labā strādājošu ārštata žurnālistu iebiedēšana ir sasniegusi vēl nepieredzētu līmeni un šie žurnālisti nevar saņemt akreditāciju;

G.  tā kā vadošā neatkarīgo ziņu tīmekļa vietne Charter 97.org, kuras uzmanības centrā ir cilvēktiesības un ar opozīciju saistīti jautājumi un kuras nosaukums ņemts no žurnālistu, opozīcijas politiķu un tiesību aktīvistu parakstītās 1997. gada deklarācijas “Charter 97”, kurā pausta prasība pēc demokrātijas Baltkrievijā, bija spiesta pārcelties uz Varšavu (Polijā), kur tā darbojas kopš 2011. gada pēc tam, kad Baltkrievijas iestādes vairākkārt tajā pašā gadā bloķēja vietni, tās birojos divas reizes iebruka policija un konfiscēja aprīkojumu;

H.  tā kā kopš 2018. gada 24. janvāra piekļuve Charter 97 tīmekļa vietnei Baltkrievijā bez tiesas sprieduma ir bloķēta uz nenoteiktu laiku un ir arī izteikti neskaidri apgalvojumi par “valsts interešu apdraudējumu”; tā kā saskaņā ar Charter 97 galvenās redaktores Natalya Radina sniegto informāciju nākamajā mēnesī pēc Charter 97 tīmekļa vietnes bloķēšanas vietnes apmeklētāju skaits no Baltkrievijas saruka par 70 %;

I.  tā kā N. Radina ir saņēmusi nāves draudus;

J.  tā kā 2018. gada 16. aprīlī arī Krievijas iestādes bloķēja Charter 97 tīmekļa vietnes darbību Krievijas Federācijas teritorijā;

K.  tā kā 2010. gada septembrī “Charter 97” izveidotājs Aleh Byabenin tika atrasts pakārts savās mājās netālu no Minskas; tā kā 2016. gada jūlijā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, eksplodējot automašīnai, bojā gāja Baltkrievijā dzimušais Pavel Sheremet, kas bija “Charter 97” atbalstošās organizācijas runaspersona;

L.  tā kā 2018. gada augusta sākuma Baltkrievijas iestādes veica reidus vairāku neatkarīgo Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļu redakcijās, sākot ar Tut.by un pēc tam veicot kratīšanas BelaPAN, realty.by, Belaruskaya Navuka un Kultura; tā kā reidu laikā tika apcietināti un aizturēti žurnālisti, tostarp Tut.by galvenā redaktore, pamatojoties uz pieņēmumiem, ka viņi ir nelikumīgi ieguvuši un izmantojuši valsts ziņu aģentūras BelTA nodrošināto tiešsaistes informāciju;

M.  tā kā 2018. gada 7. augustā Baltkrievijas Izmeklēšanas komiteja saskaņā ar Kriminālkodeksa 349. panta 2. daļu pret vairāku tiešsaistes resursu žurnālistiem un redaktoriem ierosināja krimināllietu par pārkāpumiem, par kuriem noteiktais sods ir līdz diviem gadiem apcietinājumā (tāda nelikumīga piekļuve datorinformācijai, kuras mērķis nav personīga labuma gūšana un kura ir radījusi nopietnu kaitējumu), un apcietināja 18 žurnālistus, no kuriem septiņi tika paturēti apcietinājumā uz trim dienām kā aizdomās turamas personas; tā kā ir bijuši gadījumi, kad uz žurnālistiem un viņu radiniekiem tiek izdarīts spiediens, lai viņi sadarbotos ar izlūkdienestu un policiju;

N.  tā kā jaunākie grozījumi 2018. gada jūnijā pieņemtajā Plašsaziņas līdzekļu likumā paplašina valdības kontroli pār tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem; tā kā izmaiņas, kas stāsies spēkā 2018. gada 1. decembrī, radīs vēl lielākus birokrātiskos šķēršļus tām tīmekļa vietnēm, kas vēlas reģistrēties kā oficiāli tiešsaistes plašsaziņas līdzekļi;

O.  tā kā tām tīmekļa vietnēm, kuras, neraugoties uz jauno tiesību aktu, izvēlas nereģistrēties vai neatbilst jaunajiem kritērijiem, valdības iestādes neļauj akreditēties, tādējādi vēl vairāk cenzējot presi; tā kā gan reģistrētajiem, gan nereģistrētajiem tiešsaistes plašsaziņas līdzekļiem arī vajadzēs reģistrētu to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri iesniedz komentārus; tā kā reģistrēto tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu īpašnieki būs arī juridiski atbildīgi par šādu komentāru saturu;

P.  tā kā jaunajā tiesību aktā ir noteikts, ka visus tiešsaistes forumos publicēto ziņu un komentāru autorus vajadzēs identificēt un ka tīmekļa vietņu īpašniekiem vajadzēs būt par šādu komentāru moderatoriem;

Q.  tā kā ANO īpašais referents par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā Miklós Haraszti un EDSO pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos Harlem Désir ir pauduši viedokli, ka šīs izmaiņas tiesību aktos ir nepieņemams vārda brīvības un informācijas pieejamības brīvības ierobežojums;

R.  tā kā Baltkrievija ierindojas 155. vietā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā, kurā katru gadu tiek vērtēta preses brīvība 180 valstīs;

S.  tā kā kopš 2018. gada sākuma Baltkrievijas žurnālisti, kuru tiesības vākt, glabāt un izplatīt informāciju ir garantētas konstitūcijā, ir vairāk nekā 70 reižu sodīti ar naudas sodiem par sadarbību ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem, kuriem nav akreditācijas, un naudas sodu kopējais apmērs pārsniedz 60 000 BYN; tā kā Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22.9 pants ir kļuvis par efektīvu līdzekli neatkarīgu žurnālistu un tādu plašsaziņas līdzekļu kā Belsat TV (kas kopš 2011. gada darbojas Polijā) iebiedēšanai;

T.  tā kā Baltkrievija joprojām ir vienīgā valsts Eiropā, kurā aizvien tiek piespriests nāvessods;

U.  tā kā konkrētu kategoriju cilvēkiem Baltkrievijā nelikumīgi atņem brīvību un viņus tur patvaļīgā apcietinājumā, kur viņiem liedz pienācīgu aprūpi un saziņu ar ģimenes locekļiem, un Baltkrievijas iestādes pret viņiem īsteno valsts atbalstītu fizisku un psiholoģisku vardarbību un vajāšanu, viņus tiesā, pamatojoties uz safabricētām un falsificētām apsūdzībām, nosaka nesamērīgus naudas sodus, administratīvas sankcijas un vērš pret viņiem cita veida represijas; tā kā šo cilvēku kategorijā ir politieslodzītie (sevišķi Mikhail Zhamchuzhny un Dzmitry Paliyenka), pazīstami politiskie oponenti, cilvēktiesību aktīvisti, pilsoniskās sabiedrības locekļi, vides, nevalstisko un pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvisti, neatkarīgi blogeri, žurnālisti un redaktori, miermīlīgi demonstranti no visām sociālajām grupām un jo īpaši neatkarīgu arodbiedrību aktīvisti (sevišķi Henadz Fiadynich un Ihar Komlik),

1.  stingri nosoda žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu sistemātisko iebaidīšanu Baltkrievijā; mudina iestādes izbeigt visa veida iebiedēšanu un draudus, ko pret žurnālistiem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem vērš tiesu iestādes, un ļaut visiem ziņu portāliem brīvi darboties;

2.  uzskata, ka nav pieņemami, ka Baltkrievijas iestādes kopš 2018. gada janvāra ir bloķējušas Charter 97 ziņu tīmekļa vietni; atkārtoti aicina Baltkrievijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem pārtraukt bloķēt interneta piekļuvi ziņu tīmekļa vietnei Baltkrievijā;

3.  stingri nosoda pieņemtos Plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumus, kurus izmanto, lai pastiprināti kontrolētu internetu; atkārtoti pauž nopietnas bažas par neatkarīgo un opozīcijas tīmekļa vietņu, plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā;

4.  uzskata, ka neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi nav drauds iestādēm, bet tie drīzāk ir svarīgi līdzsvara un atsvara sistēmas elementi, tāpēc valdībai pret tiem būtu jāizturas kā pret potenciāliem kritiskiem partneriem, nevis ienaidniekiem;

5.  pauž nožēlu par to, ka Baltkrievija turpina īstenot represīvu un nedemokrātisku politiku pret žurnālistiem, juristiem, politiskajiem aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības locekļiem, arodbiedrību biedriem un citiem, kurus tā uzskata par politiskās sistēmas apdraudētājiem; uzsver, ka šādas represijas ir šķērslis jebkādām ciešākām attiecībām ar ES un plašākai iesaistei Austrumu partnerībā;

6.  atkārtoti aicina Baltkrievijas iestādes saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Baltkrievijas ratificētajiem starptautiskajiem un reģionālajiem instrumentiem cilvēktiesību jomā stiprināt demokrātijas principus, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp respektēt patiesu un objektīvu žurnālistiku;

7.  prasa ES iestādēm ES un Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumentā iekļaut stingras atsauces uz plašsaziņas līdzekļu neatkarību, runas brīvību un pulcēšanās brīvību; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis nodrošināt, lai ES palīdzības programmām un cita veida divpusējai sadarbībai, tostarp finansiālai palīdzībai, būtu sasaiste ar skaidriem un reāliem soļiem virzībā uz demokrātiju un atklātību, tostarp visaptverošu vēlēšanu reformu un pilnīgu plašsaziņas līdzekļu brīvības respektēšanu;

8.  aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk sniegt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām gan Baltkrievijā, gan ārvalstīs; šajā kontekstā uzsver, ka ir jāatbalsta visi neatkarīgie informācijas avoti Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļi, kas raida baltkrievu valodā, un no ārzemēm, piemēram, Charter 97 un Belsat TV;

9.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokli Baltkrievijā, sadarbojoties ar ANO pastāvīgo referentu Baltkrievijas jautājumos;

10.  mudina Baltkrievijas iestādes atļaut pilnībā un neierobežoti darboties politiskajām un sabiedriskajām organizācijām un atcelt Kriminālkodeksa 193/1. pantu, kas ierobežo miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību;

11.  stingri pieprasa bez nosacījumiem un nekavējoties atbrīvot politieslodzītos Mikhail Zhamchuzhny un Dzmitry Paliyenka un pilnībā reabilitēt visus bijušos politieslodzītos; aicina iestādes atļaut, neliekot nekādus šķēršļus, visām neatkarīgajām arodbiedrībām pildīt savus leģitīmos un svarīgos pienākumus pilsoniskajā sabiedrībā; pauž nožēlu par to, ka 2018. gada 24. augustā neatkarīgās arodbiedrības REP aktīvistiem tika piespriests sods ar brīvības ierobežošanu uz četriem gadiem;

12.  pauž atzinību par darbu, ko veicis pašreizējais ANO īpašais referents par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā Miklós Haraszti, un vērš viņa pēcteces Anaïs Marin uzmanību uz daudzajiem varas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, individuālo un kolektīvo brīvību ierobežošanu un pret pilsonisko sabiedrību, neatkarīgajām arodbiedrībām un plašsaziņas līdzekļiem vērstajām represijām, kā skaidri norādīts M. Haraszt ziņojumos;

13.  šajā sakarībā prasa Baltkrievijas iestādēm nekavējoties atzīt ANO īpašā referenta par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā mandātu un prasa Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai paredzēt, ka jebkāda turpmāka finansiāla vai tehniska palīdzība Baltkrievijai ir atkarīga no iepriekš minētajiem apstākļiem, vienlaikus saglabājot ES spēju tieši finansēt Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību;

14.  aizvien pauž bažas par kodolelektrostacijas būvniecību Ostrovecā; norāda uz ziņojumu par stresa testiem un 2018. gada 3. jūlijā publicētajiem ieteikumiem un pieprasa, lai ar stresa testiem saistītie ieteikumi tiktu īstenoti kā priekšnoteikums jebkādai turpmākai ES un Baltkrievijas sadarbības veicināšanai, jo īpaši ES u Baltkrievijas partnerības prioritāšu dokumenta parakstīšanai;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Baltkrievijas prezidentam un valdībai.


Apvienotie Arābu Emirāti, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvoklis
PDF 147kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), jo īpaši cilvēktiesību aizstāvja Ahmed Mansoor stāvokli (2018/2862(RSP))
P8_TA(2018)0376RC-B8-0456/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas, tostarp 2012. gada 26. oktobra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Apvienotajos Arābu Emirātos(1),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas priekšsēdētāja 2018. gada 4. jūnija paziņojumu, kurā viņš nosoda 10 gadu cietumsodu, kas ir piespriests Ahmed Mansoor,

–  ņemot vērā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) konstitūcijas 30. pantu,

–  ņemot vērā Arābu Cilvēktiesību hartu, kuru ir parakstījuši Apvienotie Arābu Emirāti,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. oktobra secinājumus attiecībā uz rīcības plāna par cilvēktiesībām un demokrātiju vidusposma novērtējumu,

–  ņemot vērā ES 2004. gada pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuras ir atjauninātas 2008. gadā,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2018. gada 12. jūnija paziņojumu, kurā pausts aicinājums nekavējoties atbrīvot apcietināto cilvēktiesību aizstāvi Ahmed Mansoor,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības (ES) un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes (GCC) Apvienotās padomes un ministru sanāksmes līdzpriekšsēdētāju 2016. gada 18. jūlija paziņojumu Briselē,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuru ir parakstījuši AAE,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada martā Ahmed Mansoor arestēja AAE drošības spēku darbinieki; tā kā viņš ir pazīstams cilvēktiesību aktīvists un 2015. gada Martin Ennals cilvēktiesību aizstāvjiem paredzētās balvas laureāts; tā kā Ahmed Mansoor varbūt ir pēdējais cilvēktiesību aizstāvis AAE, kurš varēja publiski kritizēt AAE iestādes;

B.  tā kā AAE Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrija 2017. gada 29. marta paziņojumā pauda, ka Valsts prokuratūra elektronisko noziegumu jautājumos pieprasīja aizturēt Ahmed Mansoor, izvirzot apsūdzību par nepatiesas un maldinošas informācijas izplatīšanu internetā nolūkā vairot nepatiku un sektantismu; tā kā šajā un citos AAE iestāžu oficiālajos paziņojumos ir norādīts, ka vienīgais viņa aizturēšanas, tiesāšana un notiesāšanas iemesls bija viņa paustais tiešsaistes saturs, un tā kā viņa apsūdzība balstās uz iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar AAE 2012. gada represīvo kibernoziegumu likumu, kas ļāva AAE iestādēm apklusināt cilvēktiesību aizstāvjus un nodrošināja ilgus apcietinājuma termiņus un smagus finanšu sodus personām, kuras kritizē valsts vadītājus;

C.  tā kā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ir izvērtējis, ka Ahmed Mansoor apcietināšana un slepenā aizturēšana var būt uzskatāma par pretpasākumu viņa saistībai ar ANO cilvēktiesību mehānismiem un pret viņa viedokļiem, kas tika pausti sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tostarp Twitter sociālajā tīklā, kā arī vēršoties pret viņa aktīvo dalību tādās organizācijās kā Persijas līča Cilvēktiesību centrs;

D.  tā kā ANO cilvēktiesību ekspertu grupa ir aicinājusi AAE valdību atbrīvot Ahmed Mansoor, aprakstot viņa arestu kā tiešu uzbrukumu cilvēktiesību aizstāvju leģitīmajam darbam AAE;

E.  tā kā 2018. gada 29. maijā Ahmed Mansoor pēc ārkārtīgi netaisnīga tiesas procesa Abū Dabī tika piespriesti 10 gadi cietumā par vārda brīvības izmantošanu, publicējot sīkziņas Twitter sociālajā tīklā; tā kā viņam tika arī piespriests naudassods viena miljona AAE dirhēmu apmērā (232 475 EUR) un trīs gadu uzraudzības periods pēc viņa atbrīvošanas; tā kā Ahmed Mansoor ir pārsūdzējis šo spriedumu, taču pārsūdzības procesa termiņš joprojām nav skaidrs;

F.  tā kā pēc Ahmed Mansoor apcietināšanas 2017. gada martā tiek ziņots, ka viņam ir aizliegts jebkādā veidā sazināties ar savu ģimeni un ka kopš tās dienas viņam bija atļauts tikties ar sievu tikai četras reizes; tā kā tiek ziņots, ka kopš apcietinājuma viņš tiek turēts viennīcā un, iespējams, tiek spīdzināts; tā kā saskaņā ar AAE iestādēm viņš tiek turēts Al Sadr cietumā Abū Dabī;

G.  tā kā šķiet, ka Ahmed Mansoor nevarēja pēc saviem ieskatiem izraudzīties neatkarīgu juristu, neraugoties uz valdības apgalvojumiem, ka viņš to varētu izdarīt; tā kā tiesības tikties ar juristu ir jebkuras aizturētas personas pamattiesības, kas ir noteiktas 16. pantā Arābu Cilvēktiesību hartā, kuru ir ratificējusi AAE;

H.  tā kā Ahmed Mansoor vairāk nekā sešu gadu garumā iebaidīja un vajāja AAE iestādes un viņš atkārtoti saskārās ar fiziskiem uzbrukumiem, nāves draudiem un fizisku un elektronisko novērošanu; tā kā pēc septiņu mēnešu pirmstiesas apcietinājuma 2011. gadā viņš tika notiesāts uz trim gadiem cietumā par amatpersonu aizskaršanu tiesas procesā, kas tika uzskatīts par netaisnu; tā kā pēc astoņiem mēnešiem prezidenta apžēlošanas rezultātā viņš tika atbrīvots, taču tā arī neatguva no iestādēm savu pasi, kas radīja de facto ceļošanas aizliegumu;

I.  tā kā Ahmed Mansoor pirms aresta bija viens no133 personām, kuras parakstīja lūgumrakstu vispārēju un tieši vēlēšanu ieviešanai AAE un par to, lai piešķirtu likumdošanas pilnvaras valdības padomdevējai padomei, proti, Federālajai nacionālajai padomei; tā kā Ahmed Mansoor vadīja tiešsaistes forumu Al-Hiwar al-Emarati, kurā tika pausta kritika pret AAE valdības politiku un vadītājiem; tā kā viņš ir organizācijas „Human Rights Watch“ Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas padomdevēju komitejas loceklis un aktīvs ANO cilvēktiesību mehānismu dalībnieks;

J.  tā kā AAE iedzīvotāji, kuri ir pauduši viedokli par cilvēktiesību jautājumiem, saskaras ar nopietnu patvaļīgas aizturēšanas, apcietināšanas un spīdzināšanas risku; tā kā joprojām tiek apspiesti miermīlīgie aktīvisti, kuri aicina veikt konstitucionālu reformu un reformēt cilvēktiesību jautājumus; tā kā pēdējo gadu laikā aizvien biežāk notiek uzbrukumi pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tostarp centieni apklusināt, apcietināt vai iebiedēt cilvēktiesību aktīvistus, žurnālistus, juristus un citus dalībniekus;

K.  tā kā pēc 2014. gada AAE apmeklējuma ANO īpašā referente par tiesnešu un advokātu neatkarību norādīja, ka juristi, kas uzņemas ar valsts drošību saistītas lietas tiek iebaidīti, pret viņiem tiek vērsti draudi un izdarīts spiediens; tā kā viņa nosodīja to, ka tiesiskā sistēma joprojām de facto ir valdības izpildvaras kontrolē;

L.  tā kā ir parādījušies pierādījumi, ka ES dalībvalstis ir atļāvušas eksportēt dažādas kibernovērošanas tehnoloģijas uz valstīm ar šausminošu cilvēktiesību situāciju, tostarp uz AAE;

M.  tā kā AAE joprojām tiek piespriests nāvessods; tā kā pašlaik vismaz 19 cilvēku gaida nāvessoda izpildi un 2017. gadā nāvessods tika izpildīts vienai personai,

1.  stingri nosoda Ahmed Mansoor, kā arī citu cilvēktiesību aizstāvju iebaidīšanu, vajāšanu un aizturēšanu, balstoties tikai uz viņu darbu cilvēktiesību jomā un tiešsaistes un bezsaistes vārda brīvības izmantošanu; mudina AAE iestādes veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu par uzbrukumiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai sauktu pie atbildības vainīgos;

2.  aicina iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Ahmed Mansoor un atsaukt visas pret viņu izvirzītās apsūdzības, jo viņš ir ieslodzītais pārliecības dēļ, kurš tika aizturēts par miermīlīgu savas vārda brīvības izmantošanu, tostarp īstenojot savu darbu cilvēktiesību jomā; pieprasa arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos AAE un atsaukt pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

3.  pauž milzīgas bažas par ziņojumiem, ka apcietinājumā Ahmed Mansoor saskārās ar spīdzināšanu un sliktu izturēšanos un ka viņš tiek turēts viennīcā; mudina iestādes izmeklēt šos apgalvojumus un piešķirt viņam tūlītēju un pastāvīgu piekļuvi juristam, viņa ģimenei un jebkurai nepieciešamai medicīniskai aprūpei; atgādina AAE iestādēm, ka pagarināta un nenoteikta atrašanās viennīcā saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām var tikt uzskatīta par spīdzināšanas veidu vai citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību un ka apcietināšanas ordera vai jebkuras citas tiesiskas kontroles trūkums pārkāpj starptautiskajās cilvēktiesībās paredzēto kārtību;

4.  aicina AAE iestādes nodrošināt, ka apcietinātajiem, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņi ir pārkāpuši likumu, tiek piemērota likumā paredzētā kārtība un nodrošināta brīva un taisnīga tiesa atbilstīgi starptautiskajiem standartiem;

5.  aicina AAE pārskatīt federālo likumu par kibernoziegumu apkarošanu, lai panāktu tā atbilstību starptautiskajiem standartiem attiecībā uz ikvienas personas tiesībām meklēt, saņemt, izplatīt un sniegt informāciju un idejas citām personām, uzskatu, vārda un informācijas, interneta piekļuves brīvību un tiesībām uz privātumu; mudina AAE iestādes grozīt pretterorisma likumu, 2012. gadā pieņemto kibernoziegumu likumu un Federālo likumu Nr. 2/2008, kuri atkārtoti tiek izmantoti, lai vajātu cilvēktiesību aizstāvjus;

6.  aicina AAE iestādes pārtraukt jebkuru pret personām vērstu iebiedēšanu un nekavējoties atcelt cilvēktiesību aizstāvju ceļošanas aizliegumu, kā arī pieprasa visos apstākļos garantēt, lai cilvēktiesību aizstāvji AAE gan valsts iekšienē, gan ārpus tās varētu īstenot likumīgus cilvēktiesību pasākumus, nebaidoties no represijām;

7.  aicina visā ES noteikt aizliegumu eksportēt, tirgot, atjaunināt un uzturēt jebkādu AAE paredzētu drošības aprīkojumu, ko var lietot vai kas tiek lietots iekšējām represijām, tostarp interneta novērošanas tehnoloģijas; pauž bažas par atsevišķu kibernovērošanas divējāda lietojuma tehnoloģiju arvien plašāku izmantošanu pret aktīvistiem un žurnālistiem; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES iestāžu pašreizējos centienus atjaunināt divējāda lietojuma eksporta kontroles regulējumu;

8.  pauž bažas par pieaugošo tādu personu skaitu, kuras tiek sodītas par sadarbošanos ar ANO un tās dažādajām struktūrām; mudina AAE iestādes pārtraukt to personu iebiedēšanu un kavēšanu, kuras ir iesaistījušās dažādos ANO cilvēktiesību mehānismos; turklāt mudina iestādes atļaut ANO ekspertiem, starptautiskajām NVO vai ES amatpersonām apciemot Ahmed Mansoor;

9.  aicina panākt AAE lielākas brīvības; uzskata, ka ir svarīgi, lai AAE ievērotu starptautiskajās cilvēktiesībās noteiktās starptautiskās saistības, un mudina iestādes nodrošināt, ka tiek aizsargāta visu AAE iedzīvotāju vārda, uzskatu brīvība un to paušana tiešsaistē un bezsaistē, un pildīt visus ANO Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem noteikumus, īpaši 1. pantu, 6. panta a) apakšpunktu un 12. panta 2) punktu; uzsver, ka šīs brīvības garantē ne tikai vispārējie cilvēktiesību instrumenti, bet arī Arābu Cilvēktiesību harta, kuru ir parakstījusi AAE;

10.  aicina AAE apstiprināt savu nodomu ievērot augstākos standartus cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā, ratificējot ICCPR un tās fakultatīvos protokolus un izsniedzot visiem ANO īpašo procedūru pilnvarotajiem pastāvīgu uzaicinājumu ierasties vizītē;

11.  aicina PV/AP, ES un tās dalībvalstis paust pārliecinošu publisku nostāju par šo kliedzošo cilvēktiesību pārkāpumu, tostarp, pieprasot Ahmed Mansoor atbrīvošanu jebkurā saziņā, kas notiek ar AAE iestādēm; mudina ES delegāciju Abū Dabī sniegt visu atbilstošo atbalstu Ahmed Mansoor, tostarp apciemot viņu ieslodzījumā, uzraudzīt tiesas procesu un sniegt juridisku vai cita veida palīdzību, kas viņam varētu būt vajadzīga; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) ziņot Parlamenta par līdz šim veiktajiem ES delegācijas pasākumiem, lai atbalstītu Ahmed Mansoor;

12.  aicina, lai EĀDD ierosinātu un dalībvalstis pieņemtu mērķtiecīgus ES pasākumus, kas saistīti ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem;

13.  atkārtoti apliecina, ka tas nekādos gadījumos neatbalsta nāvessodu, un aicina noteikt tā moratoriju, lai to atceltu;

14.  mudina turpināt ES, dalībvalstu un AAE dialogu; uzskata, ka regulāras starpparlamentāras sanāksmes starp Parlamentu un tā partneriem Persijas līča reģionā ir nozīmīgs forums, lai veidotu konstruktīvu un atklātu dialogu par visām pusēm svarīgiem jautājumiem; uzsver, ka parlamentārajā diskusijās nevajadzētu pievērst uzmanību tikai drošības un tirdzniecības jautājumiem, bet tajās ir jāiekļauj arī cilvēktiesību ievērošanas aspekti, kuriem ir jābūt būtiskiem šo diskusiju tematiem;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes dalībvalstu valdībām; aicina iztulkot šo rezolūciju arābu valodā.

(1) OV C 72 E, 11.3.2014., 40. lpp.


Uiguru un kazahu masveida patvaļīga aizturēšana Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā
PDF 140kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par Uiguru un kazahu masveida patvaļīgu aizturēšanu Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā (2018/2863(RSP))
P8_TA(2018)0377RC-B8-0460/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Ķīnu, mazākumtautību tiesībām un nāvessoda piemērošanu(1), 2011. gada 10. marta rezolūciju par stāvokli Kašgarā un tās kultūras mantojumu (Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā)(2), 2017. gada 6. jūlija rezolūciju par Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo lietu un Lee Ming-che lietu(3), 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Tibetas budistu akadēmijas Larung Gar un Ilham Tohti lietām(4) un 2018. gada 12. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecību stāvokli(5),

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un 4. pantu, kurā ir ietvertas „mazākumtautības” tiesības,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas tika uzsākta 2003. gadā, un Eiropas Komisijas un EĀDD 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Parlamentam un Padomei “ES jaunās stratēģijas par attiecībām ar Ķīnu elementi” (JOIN(2016)0030),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga 36. kārtu, kura notika 2018. gada 9.–10. jūlijā,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2018. gada 10. septembra uzrunā ANO Cilvēktiesību padomes 39. sesijā iekļautās piezīmes, kurās viņa pauda dziļas bažas par “pāraudzināšanas nometnēm” un pieprasīja Ķīnas valdībai atļaut darboties neatkarīgiem izmeklētājiem,

–  ņemot vērā ANO darba grupas, kas nodarbojas ar personu piespiedu pazušanu, nesen, 2018. gada maijā nosūtīto vēstuli, kurā ir iekļautas vispārīgas aizdomas un paustas bažas par to, ka stāvoklis joprojām pasliktinās un ka palielinās uiguru skaits, kuri tiek patvaļīgi ieslodzīti,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vispārējo cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm nozīmīgajām vērtībām savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā kopš prezidenta Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas stāvoklis cilvēktiesību jomā Ķīnā ir vēl vairāk pasliktinājusies — valdība aizvien naidīgāk vēršas pret miermīlīgu opozīciju, vārda brīvību, ticības brīvību un tiesiskumu,

C.  tā kā iepriekšējos gados strauji ir pasliktinājies stāvoklis Siņdzjanā, kur dzīvo apmēram 11 miljoni uiguru un etnisko kazahu, jo valsts absolūta kontrole pār Siņdzjanu ir kļuvusi par galveno prioritāti, kad papildu problēmas rada uiguru ik pa laikam rīkoti terorakti Siņdzjanā vai it kā saistībā ar Siņdzjanu;

D.  tā kā ANO Diskriminācijas izskaušanas komiteja ir minējusi aplēses, ka “no desmitiem tūkstošu līdz pat miljonam uiguru” var būt ieslodzīti Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā, kaut gan viņi netiek ne tiesāti, ne viņiem piespriests kāds sods, un viņi atrodas ieslodzījumā ar aizbildinājumu, kā tādējādi tiek apkarots terorisms un reliģiskais ekstrēmisms; tā kā tā būtu vislielākā etniskās minoritātes iedzīvotāju ieslodzīšana mūsdienu pasaulē;

E.  tā kā ASV Kongresa iecelta izpildu komisija Ķīnas jautājumos arī ir izskaidrojusi, ka tās rīcībā ir nopietna informācija, saskaņā ar kuru uiguri, kazahi un citas galvenokārt musulmaņu etniskās minoritātes Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā tiek patvaļīgi ieslodzīti, spīdzināti, tiem noteikti rupji ierobežojumi reliģijas un kultūras praktizēšanai, kā arī informācija par digitālu uzraudzības sistēmu, kura ir tik ļoti uzmācīga, ka ar tās starpniecību tiek novērots ikviens ikdienas dzīves aspekts, izmantojot kameras sejas atpazīšanai, mobilo tālruņu skenēšanu, DNS vākšanu, kā arī plašu un uzmācīgu policijas klātbūtni;

F.  tā kā ir saņemta informācija par to, ka ieslodzītie tiek turēti sliktos apstākļos, tiek pakļauti politiski ideoloģiskai apstrādei, tostarp liekot viņiem piedalīties patriotisma kursos un piespiežot noliegt savu etnisko un reliģisko identitāti; tā kā vēl nesen ir saņemta informācija par nāves gadījumiem apcietinājumā, tostarp pašnāvībām;

G.  tā kā ir saņemta informācija, ka tūkstošiem bērnu ir šķirti no saviem vecākiem, kuri ir patvaļīgi ieslodzīti aizturēšanas nometnēs, un ka šie bērni tiek turēti pārpildītos bērnunamos pat tad, ja tikai viens no vecākiem ir ieslodzīts kādā no nometnēm;

H.  tā kā ANO rīkotā uzklausīšana Ženēvā 2018. gada 13. augustā Ķīnas delegācija noraidīja ANO ekspertu paustās apsūdzības par ieslodzīto uiguru musulmaņu “pāraudzināšanas” nometnēm Siņdzjanas rietumu reģionā; tā kā ir iegūti plaši pierādījumi par šo objektu celtniecību un atjaunināšanu;

I.  tā kā daži ārvalstu žurnālisti tika piespiesti atturēties no informācijas sniegšanas par svarīgiem jautājumiem kā, piemēram, uiguru cilvēktiesības un aizturēšanas nometnēm, un dažos gadījumos piespiešana notiek, draudot nepiešķirt vai nepagarināt preses akreditāciju;

J.  tā kā nekur citur pasaulē iedzīvotāji netiek tik stingri novēroti, kā tas ir Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā; tā kā provinces valdība ir papildus pieņēmusi darbā desmitiem tūkstošu apsardzes personālu;

K.  tā kā dati tiek vākti ar “integrētas vienotās darbības platformas starpniecību”, kurā tiek saglabāti arī papildu dati par iedzīvotajiem, tostarp patērētāju paradumiem, bankas darījumiem, veselības stāvokli un DNS profilu attiecībā uz katru atsevišķu iedzīvotāju Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā; tā kā no musulmaņiem šajā reģionā tiek prasīts, lai viņi uz saviem mobilajiem tālruņiem instalētu spiegprogrammatūras aplikāciju, un šādas aplikācijas neesamība tiek uzskatīta par noziegumu;

L.  tā kā tiešo iesaistīto personu mutvārdu liecības un ticami akadēmiski pētījumi liecina par to, ka tīši tiek vajāti uiguri, kuriem ir saites ar cilvēkiem ārzemēs, un tie kuriem ir reliģiska pārliecība;

M.  tā kā uiguri, kas atrodas aizjūras zemēs, ir bijuši spiesti atgriezties Ķīnā, bieži vien ar uzņēmēju valstu atbalstu; tā kā Ķīnas vēstniecības ārvalstīs ir atteikušās atjaunot daudzas uiguru pases, kas rada nedrošu situāciju attiecībā uz darbu un studijām;

N.  tā kā ANO darba grupas, kas nodarbojas ar personu piespiedu pazušanu, ANO augstā cilvēktiesību komisāra un citu ANO ar īpašām pilnvarām apveltītu struktūru pieprasījumus nosūtīt uz Siņdzjanu neatkarīgus izmeklētājus Ķīnas valdība regulāri noraida;

O.  tā kā 2014. gada 23. septembrī uiguru ekonomikas profesoram Ilham Tohti tika piespriests mūža ieslodzījums apsūdzībā par iespējamu separātismu, pēc tam, kad tā paša gada janvārī viņš tika ieslodzīts; tā kā septiņi no viņa bijušajiem studentiem arī tika apcietināti un sodīti ar brīvības atņemšanu no trim līdz astoņiem gadiem par apsūdzību sadarbībā ar I. Tohti; tā kā Ilham Tohti ir vienmēr noraidījis separātismu un vardarbību un mēģinājis panākt izlīgumu, kura pamatā ir cieņa pret uiguru kultūru,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka arvien vairāk izplatās režīms, kas skar dažādas minoritātes, jo īpaši uigurus un kazahus, papildus ierobežojot konstitucionālās garantijas attiecībā uz viņu tiesībām uz kultūras izpausmes brīvību un reliģisko pārliecību, runas un vārda brīvību, mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību; prasa, lai iestādes ievērotu šīs pamatbrīvības;

2.  aicina Ķīnas valdību nekavējoties izbeigt uigiru un kazahu minoritāšu pārstāvju masveida patvaļīgu ieslodzīšanu, slēgt visas nometnes un aizturēšanas centrus, kā arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot ieslodzītās personas; ir ļoti nobažījies par daudziem apgalvojumiem, ka nometnēs ir slikti apstākļi, tiek pielietotas spīdzināšanas un konstatēti nāves gadījumi; atgādina Ķīnas iestādēm, ka pāraudzināšanas iestāžu izveidei nav nekāda juridiska pamata;

3.  ir satraucies par informāciju, kas liecina par Muhammad Salih Hajim, Abdulnehed Mehsum, Ayhan Memet un citu vecāka gadagājuma uiguru, universitāšu absolventu un sabiedrības līderu nāvi aizturēšanas nometnēs;

4.  pauž dziļas bažas par to, ka valsts īsteno pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt reģiona “visaptverošu uzraudzību”, uzstādot Ķīnas elektroniskās uzraudzības sistēmu “Skynet” lielākajās pilsētās, GPS izsekošanas iekārtas mehāniskajos transportlīdzekļos, izmantojot sejas atpazīšanas skenerus kontrolpunktos, vilcienu un degvielas uzpildes stacijās, un par to, ka Siņdzjanas policija ievāc asinis, lai vēl vairāk paplašinātu Ķīnas DNS datubāzi;

5.  uzsver, ka valdības īstenotā kontroles un masveida pilsoņu datu obligāta vākšanas galvenokārt ir vērsta un ietekmē uigurus, kazahus un citas etniskās minoritātes, pārkāpjot starptautiskajās tiesībās paredzēto diskriminācijas aizliegumu;

6.  mudina Ķīnas valdību attiecīgajām ģimenēm pilnībā atklāt detaļas par tiem, kuri Siņdzjanā ir pazuduši piespiedu kārtā, tostarp atklājot viņu vārdus, iespējamo atrašanās vietu un pašreizējo statusu;

7.  ir ļoti nobažījies par Ķīnas Pretterorisma likumu, kuru pieņēma 2015. gadā, un Regulējumu par ekstrēmistu neitralizēšanu, kuros ir iekļauta pārāk plaša definīcija par to, kas ir terorakts; tāpēc aicina Ķīnu noteikt skaidru robežu starp miermīlīgu opozīciju un vardarbīgu ekstrēmismu;

8.  atgādina aicinājumu Ķīnas valdībai nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot uiguru zinātnieku Ilham Tohti un citus, kas tika ieslodzīti vienīgi tāpēc, ka mierīgi īstenojuši savas tiesības uz vārda brīvību, bet līdz viņu atbrīvošanai aicina Ķīnu nodrošināt, ka viņi var regulāri neierobežoti satikties ar savām ģimenēm un ar advokātiem pēc savas izvēles; turklāt aicina atbrīvot Eli Mamut, Hailaite Niyazi, Memetjan Abdulla, Abduhelil Zunun un Abdukerim Abduweli, kā tas jau tika pieprasīts ES un Ķīnas Cilvēktiesību dialoga 36. kārtā, kura notika 2018. gada 9.–10. jūlijā;

9.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis intensīvi novērtēt, kā mainās attīstība cilvēktiesību jomā Siņdzjanā, tostarp pieaugošas valdības represijas pret uiguriem, kazahiem un citam etniskajām minoritātēm, un nepārprotami likt saprast Ķīnas valdības visaugstākajā līmenī, ka šie groteskie cilvēktiesību pārkāpumi ir jāizbeidz;

10.  aicina Ķīnas iestādes pārtraukt brīvu un netraucētu žurnālistu un starptautisko novērotāju piekļuvi Siņdzjanas provincē;

11.  atgādina, cik svarīgi ES un tās dalībvalstīm ir pievērsties jautājumam par cilvēktiesību pārkāpumiem dialogos ar Ķīnas iestādēm, tostarp vadības līmenī, kas atbilstu ES saistībām paust stingru, skaidru un vienotu nostāju tās attieksmē pret šo valsti, tostarp ikgadējā cilvēktiesību dialogā un gaidāmajā Eiropas un Āzijas augstākā līmeņa sanāksmē;

12.  ir dziļi nobažījies par saņemto informāciju, kas liecina, ka Ķīnas iestādes vajā ārvalstīs esošos uigurus nolūkā piespiest viņus būt informantiem pret citiem uiguriem, atgriezties Siņdzjanā vai klusēt par situāciju Siņdzjanā, un reizēm to cenšas panākt turot ieslodzījumā viņu ģimenes locekļus;

13.  atzinīgi vērtē Vācijas un Zviedrijas pieņemto lēmumu pārtraukt visu etnisko uiguru, kazahu vai citu tjurku musulmaņu atgriešanu uz Ķīnu, apsverot patvaļīgas aizturēšanas, spīdzināšanas vai citas cietsirdīgas izturēšanās risku, ar kuru viņi saskartos šajā valstī, un aicina visas pārējās dalībvalstis attiecīgi rīkoties un paātrināt to tjurku musulmaņu iesniegto patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri ir pakļauti piespiedu atgriešanās riskam Ķīnā; turklāt aicina ES dalībvalstis vajadzības gadījumā atsaukties uz vietējiem tiesību aktiem, lai izmeklētu Ķīnas valdības iebiedējumus, ar kuriem Eiropā saskaras tjurku musulmaņu diasporas kopienas;

14.  atgādina Ķīnai par tās saistībām cilvēktiesību jomā, jo tā ir parakstījusi daudzus starptautiskus nolīgumus cilvēktiesību jomā, un tādēļ vēlreiz norāda, ka no Ķīnas tiek sagaidīts, ka tā pildīs šīs saistības;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 285 E, 21.10.2010., 80. lpp.
(2) OV C 199 E, 7.7.2012., 185. lpp.
(3) OV C 334, 19.9.2018., 137. lpp.
(4) OV C 238, 6.7.2018., 108. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0343.


Publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopums
PDF 169kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par publiskā iepirkuma stratēģijas tiesību aktu kopumu (2017/2278(INI))
P8_TA(2018)0378A8-0229/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra paziņojumu “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā” (COM(2017)0572),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra paziņojumu “Lielo infrastruktūras projektu iepirkuma aspektu brīvprātīga priekšvērtēšana — palīgs ieguldītājiem” (COM(2017)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 3. oktobra Ieteikumu (ES) 2017/1805 par publiskā iepirkuma profesionalizāciju. Publiskā iepirkuma profesionalizācijas iestāžu struktūra (C(2017)6654)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 17. maija ziņojumu “Pārskats par Eiropas vienotā iepirkuma procedūras dokumenta (ESPD) praktisko piemērošanu (COM(2017)0242),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/55/ES par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 11. oktobra ziņojumu “Par elektronisko rēķinu Eiropas standarta novērtēšanu atbilstoši Direktīvai 2014/55/ES” (COM(2017)0590),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 14. februāra atzinumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0229/2018),

A.  tā kā vēl nav pilnībā izmantots publiskā iepirkuma potenciāls palīdzēt veidot konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku un tā kā vairāk nekā 250 000 publiskā sektora iestādes Savienībā katru gadu tērē aptuveni 14 % no IKP jeb gandrīz EUR 2 000 miljardus par pakalpojumu, būvdarbu un piegāžu iegādi;

B.  tā kā publiskais iepirkums ir saistīts ar ievērojamām nodokļu maksātāju naudas summām, proti, iepirkumam būtu jānotiek ētiski, pārredzami un godīgi un visefektīvākajā iespējamā veidā attiecībā gan uz izmaksām, gan kvalitāti, lai iedzīvotājiem nodrošinātu kvalitatīvas preces un pakalpojumus;

C.  tā kā pareizi īstenoti publiskā iepirkuma noteikumi ir svarīgs instruments spēcīgāka vienotā tirgus rīcībā, kas Savienībā veicina uzņēmumu izaugsmi un jaunas darbvietas, un tā kā publiskā iepirkuma gudra izmantošana var būt stratēģisks instruments, lai sasniegtu ES mērķus — gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgākām piegādes ķēdēm un uzņēmējdarbības modeļiem;

D.  tā kā, transponējot ES noteikumus par publisko iepirkumu un koncesijām, ES tiesību aktu pilnīga transponēšana un īstenošana ir būtiska, lai mazie un vidējie uzņēmumi varētu vieglāk un lētāk piedalīties publiskā iepirkuma konkursos, pilnībā ievērojot ES pārredzamības un konkurences principus;

E.  tā kā Komisija 2017. gada 3. oktobrī uzsāka īpašu apspriešanu par norādījumu par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu projektu un 2017. gada 7. decembrī — par Komisijas rokasgrāmatu par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu darbības jomu un struktūru;

F.  tā kā saskaņā ar 2016. gada apsekojumu, kā minēts Komisijas paziņojumā COM(2017)0572, tikai četras dalībvalstis izmantoja digitālās tehnoloģijas visiem svarīgākajiem publiskā iepirkuma posmiem, proti, e-paziņojumu, e-piekļuvi iepirkuma procedūras dokumentiem, e-iesniegšanu, e-novērtēšanu, e-piešķiršanu, e-pasūtījumu, e-rēķinu sagatavošanu un e-maksājumu;

G.  tā kā saskaņā ar 2017. gada novembra Eiropas pusgada tematisko faktu lapu par publisko iepirkumu konkursa procedūru ar tikai vienu piedāvājumu īpatsvars laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam ir palielinājies no 14 % līdz 29 % un tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu COM(2017)0572 “MVU saņem tikai 45 % no kopējā to publisko līgumu apjoma, kuri pārsniedz ES slieksni, un tas ir krietni zem MVU īpatsvara ekonomikā”;

H.  tā kā jaunajiem noteikumiem, kas ieviesti ar 2014. gada direktīvām, veicinot publisko iepirkumu un piemērojot lielāku kontroli, vajadzētu palīdzēt īstenot stratēģiju “Eiropa 2020” ilgtspējīgai, sociālākai, inovatīvākai un iekļaujošākai ekonomikai;

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu COM(2017)0572 55 % publiskā iepirkuma procedūru joprojām par vienīgo līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju izmanto zemāko cenu, nevis, piemēram, stratēģiskus sociālos un vides kritērijus;

J.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies izpildīt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

K.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai piegādātāji uzticas, ka Savienības publiskā iepirkuma sistēmas piedāvā vienkāršas un pieejamas digitālas procedūras, pilnīgu pārredzamību, godīgumu un datu drošību,

Tiesiskais regulējums un īstenošana

1.  atzinīgi vērtē — gandrīz četrus gadus pēc Savienības publiskā iepirkuma tiesiskā regulējuma plašās pārskatīšanas — virkni Komisijas ierosināto neleģislatīvo pasākumu un sagaida, ka tie stimulēs labāku īstenošanu;

2.  pauž dziļu vilšanos par tempu, kādā daudzas dalībvalstis ir transponējušas 2014. gada direktīvas publiskā iepirkuma jomā, un par lielo kavējumu skaitu un pauž nožēlu, ka Komisijai pret dažām dalībvalstīm nācās uzsākt pārkāpuma procedūru; mudina ātri pabeigt transponēšanu visās dalībvalstīs bez jebkādas turpmākas kavēšanās;

3.  pauž bažas par direktīvās paredzēto nākamā posma termiņu ievērošanu attiecībā uz elektronisko iepirkumu un dalībvalstu pāreju uz pilnīgu e-iepirkumu, tostarp e-rēķiniem; uzsver, ka dalībvalstu digitalizācijas programmās ir jāiekļauj pārejas uz pilnīgu e-iepirkumu veicināšanu;

4.  aicina Komisiju ātri pabeigt norādījumus par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu un rokasgrāmatu par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu, lai dalībvalstīs atvieglotu attiecīgo tiesību normu īstenošanu;

5.  prasa Komisijai labāk un pārredzamāk organizēt rokasgrāmatas un citus rīkus, kas izstrādāti ar mērķi palīdzēt dalībvalstīm īstenot publiskā iepirkuma regulējumu lietotājam saprotamākā veidā, kurš nodrošina labu pārskatu praktizējošiem speciālistiem, vienlaikus arī pievēršot uzmanību pieejamajām valodām;

6.  atzinīgi vērtē jaunos 2018. gada februāra norādījumus praktizējošiem speciālistiem par publisko iepirkumu, kuru mērķis ir palīdzēt valsts, reģionālā un vietējā līmeņa amatpersonām nodrošināt efektīvas un pārredzamas ES finansēto projektu publiskā iepirkuma procedūras;

Stratēģisks un koordinēts iepirkums

7.  norāda, ka pašreizējie Savienības tiesību akti vairāk nekā jebkad agrāk dod iespēju publisko iepirkumu izmantot kā stratēģisku instrumentu ES politisko mērķu sasniegšanai, un mudina dalībvalstis šo situāciju maksimāli izmantot; atgādina, ka publiskais iepirkums ir arī svarīgs instruments reģionālā un vietējā līmenī, lai papildinātu vietējās un reģionālās stratēģijas, un mudina rīkot atklātas uzklausīšanas un apspriešanos ar produktu un pakalpojumu tiešajiem lietotājiem;

8.   aicina plaši izmantot novatorisku iepirkumu, lai panāktu gudru, zaļu un iekļaujošu izaugsmi un stiprinātu aprites ekonomiku; uzsver aprites ekonomikas nozīmi, un šajā sakarā jaunās iespējas, ko piedāvā jaunās publiskā iepirkuma direktīvas attiecībā uz atkārtoti izmantotām, remontētām, atjaunotām un renovētām precēm un pakalpojumiem un citiem ilgtspējīgiem un resursu ziņā efektīviem produktiem un risinājumiem;

9.  aicina dalībvalstis publisko iepirkumu izmantot stratēģiski, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, tostarp MVU un sociālo uzņēmumu izaugsmi; uzsver, ka tas liek dalībvalstīm sistemātiski izziņot šādu politiku augstākajā līmenī un šajā nolūkā atbalstīt valsts pārvaldē strādājošos iepirkumu rīkotājus un praktizējošos speciālistus;

10.  norāda, ka ir svarīgi tādi iepirkuma nosacījumi, kas nav pārāk apgrūtinoši, lai visiem uzņēmumiem, tostarp MVU, būtu iespēja piekļūt publiskā iepirkuma līgumiem;

11.  atzinīgi vērtē valsts publiskā iepirkuma stratēģiju pieņemšanas piemēru un mudina vairāk dalībvalstis sekot šim piemēram, lai modernizētu un racionalizētu savas publiskā iepirkuma sistēmas un līdz ar to palielinātu efektivitāti; uzsver, ka dažādiem valsts pārvaldes sektoriem publiskais iepirkums ir transversāla joma un tādēļ papildus koordinēšanai ir nepieciešama vadības struktūra, kurā galvenie dalībnieki ir iesaistīti tā, lai uzlabotu sadarbību svarīgāko lēmumu pieņemšanā un to, ka pieņemtos lēmumus atbalsta visas ieinteresētās puses;

12.  atzinīgi vērtē to, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas noteikumus par kvalitātes kritēriju izmantošanu (tostarp labāko cenas un kvalitātes attiecību), un mudina tos sistemātiski piemērot; mudina līgumslēdzējas iestādes piemērot citus kritērijus, nevis tikai cenu vai izmaksu lietderību, ņemot vērā kvalitātes, vides un/vai sociālos aspektus;

13.  lai arī atzīst, ka dažos gadījumos zemā cena ir apvienojama ar inovatīviem risinājumiem un efektīvu pārvaldību, pauž bažas par zemākās cenas pārmērīgu izmantošanu par primāro piešķiršanas kritēriju virknē dalībvalstu, neņemot vērā kvalitāti, ilgtspēju un sociālo iekļaušanu, un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šīs situācijas cēloņus un ziņot par tiem, kā arī vajadzības gadījumā ierosināt piemērotus risinājumus;

14.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai publiskā iepirkuma prakse atbilstu Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām; aicina dalībvalstis šajā sakarā veicināt apspriešanos ar personām ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijām;

15.  aicina pieņemt Eiropas publiskā iepirkuma ētikas kodeksu, kas paredzēts iepirkuma procedūrās iesaistītajiem dalībniekiem;

16.  uzsver, ka līgumslēdzējām iestādēm, pieņemot lēmumus par iepirkumu, vajadzības gadījumā ir svarīgi apsvērt ražojumu pilnu aprites ciklu, tostarp ietekmi uz vidi, un aicina Komisiju palīdzēt izstrādāt metodiku koncepcijas par “aprites cikla izmaksām” ieviešanai;

17.  norāda, ka novatoriski, sociāli un ar vidi saistīti apsvērumi ir pamatoti un būtiski piešķiršanas kritēriji publiskā iepirkuma jomā un ka līgumslēdzējas iestādes var arī īstenot zaļus, inovatīvus vai sociālus mērķus, izmantojot labi pārdomātus nosacījumus un nediskriminējošā veidā nodrošinot variantu piedāvājumus ar nosacījumu, ka šie raksturlielumi ir saistīti ar līguma priekšmetu un ir samērīgi ar tā vērtību un mērķiem;

18.  atgādina, ka Savienības publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums paredz dalībvalstīm nodrošināt, ka līgumslēdzēji un apakšlīgumslēdzēji pilnībā ievēro vides, sociālo un darba tiesību noteikumus, kas ir piemērojami darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas vai preču ražošanas vai piegādes vietā, kā noteikts piemērojamajās starptautiskajās konvencijās, Savienības un valstu tiesību aktos, kā arī koplīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi; aicina Komisiju nodrošināt, ka šis pienākums ir izpildīts, dalībvalstīm transponējot un piemērojot 2014. gada direktīvas, un veicināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

19.  atzīst, ka kvalitatīvai piedāvājumu novērtēšanai ir vajadzīgi kvalificēti iepirkuma rīkotāji, un aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izplatīt vērtēšanas metodiku un praksi, jo īpaši organizējot darbseminārus un apmācības kursus; uzsver, ka šādai palīdzībai vajadzētu būt pieejamai visos administratīvajos līmeņos, kuros notiek darbs pie iepirkuma;

20.  norāda, ka sociāli atbildīgā publiskajā iepirkumā ir jāņem vērā piegādes ķēdes un ar moderno verdzību, sociālo dempingu un cilvēktiesību pārkāpumiem saistītie riski; norāda, ka jāveic pasākumi, kas nodrošinātu, ka publiskajos iepirkumos iegādātās preces un pakalpojumi nebūtu ražoti, pārkāpjot cilvēktiesības; mudina Komisiju jaunajā rokasgrāmatā par sociālajiem apsvērumiem publiskajos iepirkumos iekļaut būtiskus noteikumus par ētiku piegādes ķēdēs;

21.  atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu centienus izveidot iestādes, kas atbild par iepirkumu koordinēšanu, un atzīst, ka tas sekmē stratēģiska un efektīva iepirkuma norisi;

22.  prasa, lai vairāk dalībvalstis izmanto priekšrocības, ko sniedz centralizēts iepirkums un publisko iepirkumu apvienošana, un norāda, ka centralizēto iepirkumu struktūras varētu un tām vajadzētu paātrināt pieredzes, paraugprakses un inovācijas izplatīšanu;

23.  uzsver, ka — it īpaši ar mērķi veicināt jauninājumus — ir svarīgi, ka līgumslēdzējas iestādes sadarbojas ar tirgu un pietiekami izmanto pirmsiepirkuma posmu kā gatavošanos nākamajiem pasākumiem; uzskata, ka pirmsiepirkums ir arī svarīgs posms MVU iesaistīšanas atbalstam;

24.  uzskata, ka jaunā partnerības procedūra palīdzēs sekmēt inovāciju, un mudina līgumslēdzējas iestādes sadarboties ar tirgu, lai izstrādātu pilnīgi jaunas inovatīvas metodes, produktus, būvdarbus vai pakalpojumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka līdz šim ir sāktas 17 inovācijas partnerības procedūras;

25.  atzinīgi vērtē brīvprātīgo ex ante novērtējumu par iepirkuma aspektiem lieliem infrastruktūras projektiem, kā to ierosinājusi Komisija, un aicina Komisiju nekavējoties ieviest palīdzības dienestu, paziņošanas mehānismu un informācijas apmaiņas mehānismu, vienlaikus pilnībā ievērojot konfidencialitātes prasības;

Digitalizācija un iepirkuma procedūru pareiza pārvaldība

26.  pauž nožēlu par digitālo tehnoloģiju lēno ienākšanu publiskā iepirkuma procedūrās Savienībā un aicina dalībvalstis censties ātri pāriet uz digitālām procedūrām un ieviest e-procedūras visiem galvenajiem posmiem, proti, no paziņošanas, piekļuves konkursu piedāvājumiem un iesniegšanas līdz novērtēšanai, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, pasūtījumu veikšanai, rēķinu sagatavošanai un samaksai;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest e-veidlapas līdz, vēlākais, 2018. gada beigām;

28.  atgādina, ka e-iepirkums piedāvā svarīgu ieguvumu klāstu, piemēram, ievērojamus ietaupījumus visām pusēm, vienkāršotas un īsākas procedūras, mazāku birokrātijas un administratīvo slogu, lielāku pārredzamību un vairāk inovāciju, kā arī MVU labāku piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem;

29.  piekrīt Komisijai, ka līgumu reģistri var būt izmaksu ziņā lietderīgs instruments līgumu pārvaldīšanai, pārredzamības, integritātes un datu uzlabošanai un labākai publisko iepirkumu pārvaldībai;

30.  aicina Komisiju novērtēt iespēju savstarpēji savienot valstu publiskā iepirkuma reģistrus ar Eiropas publisko iepirkumu tīmekļa vietni Tenders Electronic Daily (TED), lai līgumslēdzējām iestādēm nebūtu jāpublicē viena un tā pati informācija divās sistēmās;

31.  vērš uzmanību uz grūtībām, kas var rasties pretendentiem un jo īpaši MVU attiecībā uz sertifikātu un paraksta prasībām, un šajā sakarā, lai pretendentiem samazinātu slogu, mudina ieviest vieglu prasību režīmu kopā ar visa pieteikuma vienreizējas iesniegšanas principu;

32.  uzsver, ka visām dalībvalstīm jābūt tiesīgām sniegt visus nepieciešamos datus par publiskā iepirkuma īstenošanu, tostarp datus par piedāvājumiem, procedūrām un līgumiem, un statistikas informāciju, arī lai Komisija spētu novērtēt publisko iepirkumu vienoto tirgu;

33.  aicina dalībvalstis veicināt datu novatorisku izmantošanu atklātā formātā, jo šādi dati ir būtiski jebkuras valsts pārvaldes vadīšanai un vienlaikus nodrošinātu uzņēmumiem iespēju izmantot šo datu ekonomisko potenciālu un arī veicinātu publiskā iepirkuma pārvaldes iestāžu un struktūru pārredzamību un atbildību; uzsver, ka, publicējot šādus datus, vienmēr būtu pienācīgi jāņem vērā proporcionalitātes princips un ES acquis datu aizsardzības un komercnoslēpuma jomā;

Vienotais tirgus un uzlabota piekļuve iepirkumam

34.  norāda, ka iepirkuma konkurss ir svarīgs publiskā iepirkuma jomā, un ar nožēlu norāda uz konkurences intensitātes mazināšanos publiskajos iepirkumos Savienībā pēdējos gados; mudina dalībvalstis, kurās lielā daļā konkursu ir pieteicies tikai viens pretendents, risināt šo problēmu;

35.  mudina dalībvalstis vairāk rīkot kopīgas iepirkuma procedūras, tostarp pārrobežu līmenī, ko atvieglo pārskatītie ES noteikumi, un aicina Komisiju sniegt padziļinātu atbalstu šajā jomā; uzskata, ka šādu procedūru dēļ tomēr nevajadzētu noslēgt tāda apjoma līgumus, saskaņā ar kuriem MVU tiek faktiski izslēgti procedūras sākumā;

36.  pauž nožēlu par to, ka MVU un sociālās ekonomikas uzņēmumi vēl joprojām saskaras ar grūtībām piedalīties publiskajos iepirkumos, un aicina Komisiju izvērtēt 2014. gada direktīvu pasākumu efektivitāti un vajadzības gadījumā nākt klajā ar jauniem risinājumiem;

37.  prasa Komisijai ziņot Parlamentam par Direktīvas 2014/24/ES 46. pantā ietvertā principa “piemēro vai paskaidro” praktisko īstenošanu, jo saskaņā ar to līgumslēdzējām iestādēm jāiekļauj norāde par galvenajiem iemesliem, kas ir bijuši pamatā to lēmumam līguma slēgšanas tiesības piešķirt, nesadalot tās atsevišķās daļās, kas ir sistemātiski jāpaskaidro iepirkuma dokumentos vai atsevišķajā ziņojumā;

38.  aicina dalībvalstis atbalstīt MVU piedalīšanos konkursos, piemēram, paredzot obligātu iedalījumu daļās, kur vien tas iespējams, vai samazinot pieprasīto apgrozījumu, kas nepieciešams dalībai konkursa procedūrā; uzsver, ka publiskā iepirkuma līgumu sadalīšana daļās veicina konkurenci tirgū, kā arī novērš risku kļūt atkarīgiem no viena piegādātāja; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt MVU konsultāciju pakalpojumus un apmācību, kas uzlabotu to dalību konkursa procedūrās;

39.  aicina Komisiju jo īpaši analizēt pārrobežu publisko iepirkumu šķēršļus, kas izriet no valodu, administratīvām, juridiskām vai jebkādām citām barjerām, un ieteikt risinājumus vai iesaistīties, lai nodrošinātu funkcionējošu pārrobežu iepirkumu;

40.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt iegādāto preču un pakalpojumu savietojamību un izvairīties no atkarības no viena pārdevēja, un aicina Komisiju ierosināt pasākumus šajā jomā;

41.  pauž nožēlu par skaidru un konsolidētu publiskā iepirkuma datu trūkumu ES un norāda, ka uzticami dati par piekļuvi publiskajam iepirkumam ir nepieciešami, lai pārbaudītu publiskā sektora iestāžu atbildību, un tie ir līdzeklis cīņā pret krāpšanu un korupciju;

42.  pieņem tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas novērtējuma rezultātus un Komisijas lēmumu neierosināt tiesību akta pārskatīšanu, taču prasa turpināt valsts izvērtēšanas iestāžu sadarbību un Komisijai sniegt vairāk norādījumu attiecībā uz direktīvām;

43.  pauž nožēlu, ka publiskā iepirkuma direktīva aizsardzības jomā vēl nav sniegusi vēlamos rezultātus, jo īpaši starptautiskos infrastruktūras projektos, un mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus labāk īstenot patlaban piemērojamos noteikumus;

44.  uzsver to, cik svarīgi ir, lai publiskā iepirkuma procedūras būtu pārredzamas un nediskriminējošas; atgādina, ka ir svarīgi ieviest pienācīgas pārsūdzības procedūras un nodrošināt piekļuvi pamatnostādnēm par pārsūdzības iesniegšanu;

Starptautiskais publiskais iepirkums

45.  prasa Savienībai rīkoties, lai uzlabotu ES piegādātājiem piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, jo Savienības publiskā iepirkuma tirgus ir viens no atvērtākajiem pasaulē;

46.   pauž bažas par negodīgu konkurenci publiskā iepirkuma procedūrās, kad valsts iejaucas trešo valstu konkurentu darbībās, kas jo īpaši notiek elektrisko transportlīdzekļu un akumulatoru tirgū un arī citos tirgos; uzskata, ka ir nepieciešama tirdzniecības aizsardzības instrumentu un publiskā iepirkuma prakses sasaiste;

47.  uzsver, ka publiskā iepirkuma tirgiem ir liela ekonomiska nozīme, ņemot vērā to, ka iepirkumu izdevumi tiek lēsti 20 % no pasaules IKP apmērā, un uzsver, ka tādējādi piekļuves trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem uzlabošana, kā arī vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana Eiropas uzņēmumiem var būt nozīmīgs dzinulis izaugsmei preču un pakalpojumu tirdzniecībā un arī paplašina izvēli un uzlabo nodokļu maksātāju naudas izmantošanu gan ES, gan trešās valstīs;

48.  norāda, ka trešo valstu publiskā iepirkuma tirgi bieži vien ir de jure un/vai de facto slēgti pretendentiem no ES valstīm; mudina Komisiju vākt un sniegt labākus datus par starptautiskām publiskā iepirkuma procedūrām; atgādina, ka pēc Komisijas aprēķiniem protekcionisma pasākumu rezultātā lielākā daļa pasaules iepirkumu tirgus pašlaik ir slēgta brīvai starptautiskai konkurencei un šādi pasākumi kopumā pieaug, savukārt ES publiskie iepirkumi aptuveni EUR 352 miljardu vērtībā ir pieejami pretendentiem no PTO Nolīguma par valsts iepirkumu dalībvalstīm; uzsver, ka ES šī nelīdzsvarotība jānovērš, neizmantojot protekcionisma pasākumus; prasa Komisijai nodrošināt, ka Eiropas uzņēmumi iegūst līdzvērtīgu piekļuvi tirgum tai, ko saņem mūsu ārvalstu konkurenti ES tirgū, un norāda, ka ierosinātais tā saucamais starptautiskā iepirkuma akts (SIA) noteiktos apstākļos varētu būt veids, kā radīt sviras efektu attiecībā uz lielāku piekļuvi tirgum;

49.  atzinīgi vērtē to, ka viena no Komisijas darbības publiskā iepirkuma jomā sešām prioritātēm ir uzlabot piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem; uzsver, ka uzlabota piekļuve publiskā iepirkuma tirgiem trešās valstīs, tostarp reģionālā un vietējā līmenī, ir ES tirdzniecības sarunu būtiskas aktīvās intereses, ņemot vērā to, ka daudzi ES uzņēmumi ir ar augstu konkurētspēju dažādās nozarēs; uzsver, ka publisko iepirkumu vajadzētu iekļaut visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos, lai nodrošinātu Eiropas uzņēmumu pēc iespējas lielāku līdzdalību ārvalstu iepirkumos; aicina Komisiju nodrošināt atbilsmi ES brīvās tirdzniecības nolīgumu noteikumiem par publiskā iepirkuma tirgiem, kā arī nodrošināt to pienācīgu īstenošanu; atgādina, ka tirdzniecības nolīgumi būtu jāizmanto, lai uzlabotu piekļuvi trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem, un ka uzlabotai piekļuvei trešo valstu publiskā iepirkuma tirgiem un stingrākiem noteikumiem attiecībā uz modernām, efektīvām un pārredzamām iepirkuma procedūrām, kas ir ļoti svarīgas, lai iegūtu lielāku vērtību no iztērētajiem publiskajiem līdzekļiem, vajadzētu būt visu ES turpmāko tirdzniecības nolīgumu pamatelementiem, vienlaikus pilnībā ievērojot leģitīmos publiskās politikas mērķus Savienības publiskā iepirkuma direktīvās; uzsver, ka trešo valstu ekonomikas dalībniekiem ir jāievēro Eiropas sociālie un vides kritēriji, lai tie varētu pretendēt uz publiskā iepirkuma līgumu tiesībām, kā noteikts Direktīvās 2014/23/ES, 2014/24/ES un 2014/25/ES, un mudina saskaņā ar šo izmantot MEAT (saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums) kritērijus šādu līgumu piešķiršanā; norāda, ka divpusējie un apakšreģionālie brīvās tirdzniecības nolīgumi ne vienmēr nodrošina pilnīgu piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem; prasa Komisijai sarunās panākt pēc iespējas lielāku piekļuvi publiskā iepirkuma tirgiem trešās valstīs;

50.  uzsver, ka ikvienā stratēģijā par publiskā iepirkuma tirgu atvēršanu trešās valstīs ir konkrēti jāpievēršas MVU īpašajām vajadzībām un šķēršļiem, ar ko tie saskaras, lai atvieglotu to piekļuvi tirgiem, jo tie ir īpaši nelabvēlīgā situācijā attiecībā uz ieiešanu trešo valstu publiskā iepirkuma tirgos, vienlaikus ir arī pienācīgi jāapsver ietekme uz MVU, ko rada saskare ar jauniem konkurentiem no trešām valstīm; aicina Komisiju veicināt maziem un vidējiem uzņēmumiem draudzīgu iepirkuma procedūru (tostarp pārrobežu iniciatīvas un piedāvājumu sadalīšanu daļās) iekļaušanu tirdzniecības nolīgumos; uzsver sagaidāmos ieguvumus, jo īpaši attiecībā uz MVU, no digitalizācijas un e-iepirkuma izmantošanas visās publiskā iepirkuma procedūrās ar trešām valstīm;

51.  norāda, ka tādas nozīmīgas jaunietekmes valstis kā Brazīlija, Ķīna, Indija un Krievija vēl nepiedalās Nolīgumā par valsts iepirkumu, bet Ķīna un Krievija oficiāli ir pievienošanās procesā, un aicina Komisiju mudināt atbalstīt trešo valstu centienus pievienoties šim nolīgumam, jo daudzpusējie un plurilaterālie nolīgumi ir labākais veids, kā ilgtermiņā panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka divpusēji tirdzniecības nolīgumi ar ambicioziem iepirkuma noteikumiem, kuros ir ievēroti Nolīguma par valsts iepirkumu pamatprincipi, var kalpot par atspēriena punktu ciešākai daudzpusējai sadarbībai;

52.  uzsver Nolīguma par valsts iepirkumu nozīmi ne tikai tāpēc, ka tas sniedz de jure piekļuvi iepirkuma tirgiem trešās valstīs, bet arī uzlabo iepirkuma procedūru pārredzamību un prognozējamību; mudina Komisiju veicināt globālu un vienotu standartu izstrādi pārredzamiem iepirkumiem kā svarīgu instrumentu korupcijas apkarošanā; precīzāk, prasa Komisijai censties panākt, ka tirdzniecības nolīgumos iekļauj kopīgus noteikumus attiecībā uz publisko iepirkumu, kas ļautu ziņot par korupciju, vienkāršotu procedūras un stiprinātu integritāti un pārredzamību attiecībā uz pretendentiem;

Profesionalizācija

53.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumus par profesionalizāciju un aicina dalībvalstis prioritārā kārtā izstrādāt nacionālos plānus; ierosina, ka katrā plānā būtu jānošķir iepirkuma veidi, jo īpaši tādēļ, ka MVU piekļuvi pakalpojumu un digitālās infrastruktūras iepirkumam var veicināt citādi, nekā piekļuvi iepirkumam liela apjoma infrastruktūras līgumu gadījumā;

54.  aicina Komisiju ierosināt veidu, kā sniegt Savienības fondu finansiālo atbalstu attiecīgām profesionalizācijas darbībām dalībvalstīs;

55.  pauž nožēlu par zemo profesionalitātes līmeni to personu vidū, kas ir atbildīgas par publisko iepirkumu, un aicina dalībvalstis uzlabot visos publiskā iepirkuma procedūras posmos iesaistīto personu prasmes;

56.  uzsver, ka gan iepirkuma rīkotājiem, gan piegādātājiem jābūt pietiekami apmācītiem, lai efektīvi strādātu visos iepirkuma procedūras posmos, un ka attiecībā uz profesionalizāciju uzmanība ir jāpievērš visiem valsts pārvaldes līmeņiem un kvalitātes kritērijiem, tostarp sociālajiem un vides kritērijiem; uzskata, ka var sasniegt labākus rezultātus, uzlabojot to, kā publiskā sektora iestādes apsver, ko tās iepirks, kā arī to, kā tās veic iepirkumu; neskarot sarunu procedūru, pauž nožēlu, ka publiskā iepirkuma līgumus bieži iegūst pieredzējušāki uzņēmumi, kas sniedz palīdzību iepirkuma līguma izstrādes posmā, un tādējādi tiem ir vēl labākas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības;

57.  prasa dalībvalstīm mudināt universitātes turpināt attīstīt universitātes kursus Eiropas publisko iepirkumu tiesībās un uzlabot iepirkuma speciālistu apmācību un karjeras vadību, tostarp to speciālistu, kuri strādā MVU, iekļaujot zināšanas par pieejamu IT rīku izstrādi un ieviešanu; atbalsta kopējas Eiropas attiecīgo tehnisko prasmju un datorprasmju sistēmas izveidi;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 259, 7.10.2017., 28. lpp.
(2) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.
(3) OV L 94, 28.3.2014., 243. lpp.
(4) OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.
(5) OV L 133, 6.5.2014., 1. lpp.


Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) ***I
PDF 139kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535 – C7-0240/2013 – 2013/0256(COD))
P8_TA(2018)0379A8-0320/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 85. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0240/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Čehijas parlamenta Senāts, un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0320/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2002/187/TI

P8_TC1-COD(2013)0256


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1727.)


Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēja atzīšana ***I
PDF 124kWORD 56k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu (COM(2016)0819 – C8-0002/2017 – 2016/0412(COD))
P8_TA(2018)0380A8-0001/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0819),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 82. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0002/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Čehijas parlamenta Senāts un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 20. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0001/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu

P8_TC1-COD(2016)0412


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1805.)


Nepersonizētu datu brīva aprite Eiropas Savienībā ***I
PDF 125kWORD 49k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par satvaru nepersonizētu datu brīvai apritei Eiropas Savienībā (COM(2017)0495 – C8-0312/2017 – 2017/0228(COD))
P8_TA(2018)0381A8-0201/2018

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0495),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0312/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Francijas parlamenta Senāts un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 15. februāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 29. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0201/2018),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 4. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/... par satvaru nepersondatu brīvai apritei Eiropas Savienībā

P8_TC1-COD(2017)0228


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2018/1807.)

(1) OV C 227, 28.6.2018., 78. lpp.


ES ieguldījums tāda saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju darbību
PDF 170kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par ES ieguldījumu tāda juridiski saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē transnacionālu korporāciju un citu tādu uzņēmumu darbību, kuriem piemīt transnacionālas iezīmes (2018/2763(RSP))
P8_TA(2018)0382B8-0443/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 30. maija rezolūciju par gada ziņojumu par kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. un 208. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada 16. jūnija rezolūcijā 17/4,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju “Tirdzniecība visiem”,

–  ņemot vērā Komisijas norādījumus nozarēm, kā īstenot UNGP(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. jūlija Komisijas dienestu darba dokumentu “ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana — Pašreizējais stāvoklis” (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atzinumu “Uzlabot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ES līmenī”(4),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju 26/9, ar ko tā nolēma izveidot beztermiņa starpvaldību darba grupu jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā ar mandātu izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, ar kura palīdzību starptautisko cilvēktiesību aktos regulēt transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību,

–  ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) Vispārīgo piezīmi Nr. 24 (2017) par valsts saistībām saskaņā ar Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kontekstā ar uzņēmējdarbību (E/C.12/GC/24),

–  ņemot vērā Māstrihtas principus par valstu eksteritoriālajiem pienākumiem ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā(5),

–  ņemot vērā ANO Globālo līgumu(6),

–  ņemot vērā ESAO Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā 2017. gadā pārskatīto Starptautiskās Darba organizācijas trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas apģērbu un apavu ražošanas nozarei,

–  ņemot vērā UNICEF izstrādātos Bērnu tiesību un uzņēmējdarbības principus,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ISO 26000 Rekomendējošo standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas atbildīgai darījumdarbībai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/95/ES, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un grupu nefinanšu un daudzveidības informācijas atklāšanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/821, ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 2. marta ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību,

–  ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES tirdzniecības nolīgumos(10),

–  ņemot vērā 2017. gada 13. decembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. novembra rezolūciju par ES un Āfrikas kopējo stratēģiju: stimuls attīstībai(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(13),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu(14),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības un ES tirdzniecības politikas ietekmi uz globālajām vērtības ķēdēm(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(16),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(18),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(19),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs(20),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(21),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību(22),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(23),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas pasūtīto pētījumu “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana”(24),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos jautājumus Komisijai un Padomei par ES ieguldījumu tāda juridiski saistoša ANO instrumenta izstrādē, ar kuru no cilvēktiesību ievērošanas viedokļa regulē starptautisku korporāciju un citu tādu uzņēmumu darbību, kuriem piemīt starptautiskas iezīmes (O-000074/2018 – B8-0402/2018, O-000075/2018 – B8-0403/2018 un O-000078/2018 – B8-0404/2018),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana; tā kā tās darbībai starptautiskajā arēnā (tostarp tās attīstības un tirdzniecības politikā) jāvadās pēc šiem principiem un jāatbilst politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principam, kas nostiprināts Lisabonas līguma 208. pantā; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu visās ES ārējās darbībās ir jāievēro PCD princips;

B.  tā kā Eiropas Savienībai ir gan normatīva, gan ekonomiska ietekme; tā kā Savienībai kā tādai ir sevi jāpozicionē kā līderim labākās prakses izplatīšanā un globālu standartu izstrādē;

C.  tā kā Agenda 2030 īstenošana nozīmē to, ka ekonomikas attīstībai jāiet roku rokā ar sociālo taisnīgumu, labu pārvaldību, cilvēktiesību ievērošanu, tostarp sociālajām tiesībām un tiesībām uz cilvēka cieņu un brīvību visiem, kā arī augstiem darba un vides standartiem; tā kā ilgtspējīga attīstība, tirdzniecība un cilvēktiesības var ietekmēt un pastiprināt cita citu;

D.  tā kā cilvēktiesību saistības galvenokārt ir saistītas ar valstīm; tā kā, lai gan valstis per se nav atbildīgas par privātu dalībnieku cilvēktiesību pārkāpumiem, tās var pārkāpt savas starptautisko cilvēktiesību saistības, ja šādus pārkāpumus uz tām var attiecināt vai ja tās neveic pienācīgu pārbaudi, lai novērstu, izmeklētu, sodītu un kompensētu privātu dalībnieku nelikumības; tā kā valstīm parasti ir rīcības brīvība izlemt, kādus pasākumus veikt, un izmantot rīcībpolitiku, tiesību aktus, noteikumus un tiesas procedūras;

E.  tā kā pienācīga pārbaude ir jēdziens, kas minēts ESAO Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem(25);

F.  tā kā valstīm savā teritorijā un/vai jurisdikcijā būtu jāpilda savas cilvēktiesību saistības; tā kā valstīm būtu skaidri jānosaka, ka tās sagaida, ka pienākums aizsargāt nozīmē regulēt tā, lai nodrošinātu, ka visi uzņēmumi, kuru domicils ir to teritorijā un/vai jurisdikcijā, visā to darbību laikā ievēro cilvēktiesības, tostarp to meitasuzņēmumos, kontrolētos uzņēmumos un to piegādes ķēdes struktūrās visā pasaulē;

G.  tā kā ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), kurus vienprātīgi apstiprināja Cilvēktiesību padome, joprojām ir autoritatīvs regulējums, lai nepieļautu un novērstu ar uzņēmējdarbību saistītu negatīvas ietekmes risku uz cilvēktiesībām, un tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas 2017. gadā pasūtītais pētījums “Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām īstenošana” skaidri parāda, ka ES dalībvalstis ANO UNGP īstenošanā ir visattīstītākās visā pasaulē, jo tās ir pieņēmušas visvairāk valsts rīcības plānu vai pie tāda šobrīd strādā;

H.  tā kā UNGP attiecas uz visām valstīm un visiem uzņēmumiem — gan transnacionāliem, gan citiem neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras — un tie pamatojas uz ANO “aizsargāt, respektēt un piedāvāt tiesiskās aizsardzības līdzekļus” tiesiskā regulējuma trim pīlāriem, proti: 1) valsts pienākuma aizsargāt pret cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veic trešās personas, tostarp uzņēmumi; 2) korporatīvo sociālo atbildību par cilvēktiesību ievērošanu; un 3) cietušo lielāku piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai gan tiesas, gan ārpustiesas kārtībā; uzsver — lai gan UNGP nav juridiski saistoši, tie ir plaši atzīti un atbalstīti un ir pamatā politiskajai pieejai uzņēmumiem un cilvēktiesībām starptautiskā līmenī, kā arī atzinumam par valstu saistībām ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības un pamatbrīvības, par uzņēmumu lomu kā specializētu sabiedrības struktūru, kas veic specializētas funkcijas, kuras ir vajadzīgas, lai ievērotu visus piemērojamos tiesību aktus un ievērotu cilvēktiesības, kā arī par nepieciešamību samērot tiesības un pienākumus ar piemērotiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ko izmanto pārkāpuma gadījumā; tā kā pieejamie pierādījumi liecina, ka gadījumos, kad tiek īstenoti UNGP, samazinās ar uzņēmumiem saistīto cilvēktiesību aizskārumu biežums;

I.  tā kā ar ANO Globālais līgums aicina korporācijas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā;

J.  tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā šie uzņēmumi, kā arī nacionālas korporācijas dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas; tā kā tiem var būt arī nozīmīga loma, piedāvājot pozitīvus stimulus cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās sociālās atbildības veicināšanai;

K.  tā kā starp transnacionālo korporāciju tiesības un pienākumi ir asimetriski, jo īpaši investīciju aizsardzības līgumos, kuros investoriem tiek piešķirtas plašas tiesības, piemēram, “taisnīga un vienlīdzīga attieksme”, kas ne vienmēr atbilst saistošiem pienākumiem, kuru ievērošana ir nodrošināma, cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību ievērošanas ziņā visā piegādes ķēdē;

L.  tā kā ir atzīts, ka Eiropas uzņēmumi, kas darbojas globāli un ar savu nediskriminējošo korporatīvo kultūru ir paraugs citiem, ilgtermiņā pozitīvi ietekmē cilvēktiesības;

M.  tā kā ES attiecībā uz tās rīcībpolitiku iekšējo/ārējo saskaņotību ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas globālas atbildības iniciatīvas, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu veicināšanu un ievērošanu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; tā kā ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās arī ieviest vairākus instrumentus, jo īpaši 2011. gada UNGP un Eiropas Padomes 2016. gada ieteikumu par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību;

N.  tā kā pēdējos gados ES un tās dalībvalstis ir sākušas pieņemt tiesību aktus, lai uzlabotu uzņēmumu atbildību un iestrādātu tiesību aktos cilvēktiesību jautājumu pienācīgas pārbaudes (HRDD) elementus; tā kā šie pasākumi tagad palīdz noteikt globālus standartus, bet tos vēl var izstrādāt tālāk kā, piemēram, ES Konfliktu izrakteņu regulā un ES Direktīvā par nefinanšu informācijas atklāšanu (NFR), kā arī Kokmateriālu regulā (EUTR); tā kā Komisija tomēr ir atturējusies ierosināt turpmākus tiesību aktus citām nozarēm, piemēram, apģērbiem, par spīti vairākkārtējiem Parlamenta aicinājumiem; tā kā valstu likumdošanas iniciatīvu daudzējādība varētu radīt neefektīvus un negodīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā; tā kā saistošs ANO Līgums varētu būt nozīmīgs solis šajā sakarā;

O.  tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros ir iesaistīti ES uzņēmumi, var pieprasīt kompensāciju ES valstu tiesās saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012; tā kā šajā regulā paredzētajiem noteikumiem ir vajadzīgs stingrāks starptautisks regulējums, lai uzlabotu to efektivitāti attiecībā uz iesaistītajām personām, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus starp korporācijām, kuru domicils ir ES, un tām, kuru domicils nav ES;

P.  tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā cietušie cilvēktiesību pārkāpumos, kuros iesaistīti transnacionāli uzņēmumiem, saskaras ar daudziem šķēršļiem piekļuvē aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un garantijām, ka šādi pārkāpumi neatkārtosies; tā kā šādi šķēršļi piekļuvē aizsardzības līdzekļiem ir vēl viens nopietns cilvēktiesību pārkāpums; tā kā holistiska pieeja nodrošinātu juridisko noteiktību gan uzņēmumiem, gan privātpersonām saistībā ar valsts pienācīgas pārbaudes iniciatīvu izplatīšanu;

Q.  tā kā dzimumu nevienlīdzība nozīmē to, ka sievietes bieži ir īpaši neaizsargātas pret cilvēktiesību pārkāpumiem un, meklējot piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem;

R.  tā kā Pamattiesību aģentūra 2017. gada atzinumā konstatēja, ka ir iespējams darīt vairāk, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesiskās un ārpustiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret cilvēktiesību pārkāpumiem ES teritorijā vai ārpus tās, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, tostarp cietušajiem vairāk palīdzot piekļūt tiesām un sniedzot iespēju iesniegt kolektīvas prasības, atvieglojot pierādīšanas pienākumu un stimulējot uzņēmumu pienācīgas pārbaudes pienākumus, tostarp attiecībā uz mātessabiedrībām, kas saistītas ar cilvēktiesību izpildi meitasuzņēmumos vai piegādes ķēdēs;

S.  tā kā ES Pamattiesību harta uzliek gan valstu iekšējās, gan ārpusteritoriālās saistības attiecībā uz pienākumu nodrošināt cilvēktiesību pārkāpumu upuriem piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

T.  tā kā korporatīvās atbildības sistēmu pašlaik apspriež ANO Ģenerālās asamblejas izveidotajā ANO Cilvēktiesību padomes atvērtajā starpvaldību darba grupā par transnacionālām korporācijām un cita veida uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām (OEIGWG); tā kā gan ES, gan tās dalībvalstīm ir sava loma OEIGWG, bet Komisijai nav pilnvaru no Padomes ES vārdā risināt sarunas par tās dalību OEIGWG,

1.  norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu globalizācija un pieaugošā internacionalizācija palielina korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau ir radījusi situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs;

2.  uzskata, ka transnacionālām korporācijām ir jāatturas no finansēšanas vai iesaistīšanās darbībās, komerciālās vai nekomerciālās, kas varētu uzkurināt radikalizēšanos vai ekstrēmismu, jo īpaši gadījumos, kad tās saistītas ar manipulācijām ar reliģiskām struktūrām, kā arī jāatturas no jebkāda tieša vai netieša atbalsta jebkurai grupai, kas veicina, aizstāv vai pamato vardarbību;

3.  stingri tic, ka privātais sektors ir nozīmīgs partneris, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un mobilizētu papildu resursus attīstībai; uzsver — ņemot vērā privātā sektora dalībnieku aizvien lielāko lomu attīstības sadarbībā, minētajiem dalībniekiem ir jāpielāgojas attīstības efektivitātes principiem un visā projektu dzīves cikla laikā jāievēro korporatīvās pārskatatbildības principi;

4.  atgādina, ka pienācīga rūpība ir svarīga sastāvdaļa ANO Vadošo principu otrajā pīlārā attiecībā uz korporatīvo atbildību un cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka efektīvas pienācīgas pārbaudes prakse var arī palīdzēt uzlabot piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt saskaņotu sistēmu, kas uzņēmumiem paredzētu obligātas prasības attiecībā uz cilvēktiesību pienācīgu pārbaudi;

5.  atgādina, ka NAP (nacionālais rīcības plāns) attīstības process, ja tas ir labi izstrādāts un pielāgots vietējiem apstākļiem, var palīdzēt ne tikai nodrošināt UNGP efektīvu īstenošanu, bet arī stiprināt valstu cilvēktiesību aizsardzības mehānismus;

6.  atkārto savu aicinājumu ES pārstāvjiem cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz UNGP un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem;

7.  stingri atbalsta to, lai ES un ārpus tās pilnībā īstenotu UNGP, ko Padome vienprātīgi apstiprināja 2011. gada jūnijā, un aicina ES un dalībvalstis izstrādāt un pieņemt vērienīgus un operatīvus rīcības plānus gan ES, gan valstīs, kuros būtu skaidri norādīts, ka no valdībām un visu veidu uzņēmumiem tiek sagaidīta ātra, efektīva un pilnīga minēto principu īstenošana; uzskata, ka NAP būtu jāietver indikatori sasniegumu mērīšanai; uzsver arī to, ka ES būtu jānodrošina dalībvalstu NAP un gūto panākumu neatkarīga un regulāra salīdzinošā izvērtēšana, jo īpaši, lai atvieglotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem; atgādina, ka UNGP var papildināt ar paralēlām saistošām iniciatīvām, lai novērstu to trūkumus;

8.  uzskata par nožēlojamu to, ka joprojām trūkst vispārējas pieejas attiecībā uz to, kādā veidā transnacionālās korporācijas ievēro cilvēktiesības, un kā tiek nodrošināti citi aizsardzības mehānismi, jo šī situācija var veicināt transnacionālo korporāciju nesodāmību cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos un tādējādi kaitēt cilvēku tiesībām un cieņai; pauž nožēlu par to, ka UNGP nav iekļauti obligātajos instrumentos; atgādina, ka UNGP vājā īstenošana, tāpat kā citu starptautiski atzītu standartu gadījumā, lielā mērā tiek skaidrota ar to nesaistošo raksturu;

9.  ar bažām norāda, ka joprojām pastāv daudzi šķēršļi attiecībā uz piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, jo īpaši attiecībā uz transnacionālām korporācijām, piemēram, saistībā ar grūtībām, ar kurām cietušajiem jāsaskaras kompetentās tiesas identificēšanā, atsevišķu cilvēktiesību pārkāpumu kodifikācijas trūkumu kriminālkodeksos vai korupciju, kas var apdraudēt tiesvedību jaunattīstības valstīs; atgādina, ka svarīgi ir arī atbilstoši ārpustiesas aizsardzības līdzekļi, bet bieži vien tie nav pieejami; aicina valstu valdības, izmantojot tiesu, administratīvos, juridiskos vai citus piemērotus līdzekļus, pastiprināt centienus, lai gadījumos, kad to teritorijā un/vai jurisdikcijā notiek cilvēktiesību pārkāpumi, cietušie varētu izmantot efektīvus aizsardzības līdzekļus;

10.  vēlreiz apstiprina, ka steidzami, efektīvi un saskaņoti jārīkojas visos līmeņos, tostarp valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi risinātu cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic transnacionālās korporācijas, nodrošinātu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem, risinātu juridiskas problēmas, kas izriet no uzņēmumu un transnacionālo korporāciju darbību starptautiskā rakstura un transnacionālo korporāciju globālo vērtības ķēžu pieaugošās sarežģītības un eksteritoriālās dimensijas, kā arī ar to saistītās nenoteiktības par to, uz kā gulstas atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem; vēlreiz apstiprina nepieciešamību pilnībā īstenot dalībvalstu ekstrateritoriālos cilvēktiesību pienākumus, kas noteikti Māstrihtas principos, un pamatoties uz dažādiem Eiropas Padomes instrumentiem, īpaši uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK); plašāk — mudina ES īstenot iniciatīvas, lai uzlabotu piekļuvi aizsardzības līdzekļiem eksteritoriālajos gadījumos saskaņā ar ieteikumiem, kas izklāstīti Pamattiesību aģentūras 2017. gada atzinumā;

11.  vēlreiz apstiprina cilvēktiesību prioritāti starptautiskajās tiesībās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 103. pantu un nepieciešamību to konsolidēt, izmantojot skaidru sistēmu, saskaņā ar kuru cilvēktiesību pienākumiem ir priekšroka attiecībā pret citiem konfliktējošu saistību veidiem, un ir paredzēti piemēroti mehānismi cilvēktiesību aktu īstenošanai, uzraudzība un aizsardzības līdzekļi, kā arī atbilstošas sankcijas un kompensācija pārkāpumu gadījumā; uzstāj, ka tas ir būtiski, lai pārvarētu globalizācijas nelīdzsvarotību un nostādītu cilvēku tiesības un planētu pirmajā vietā; uzsver, ka koordinācija un informācijas un labas prakses apmaiņa pozitīvi ietekmēs to uzņēmumu iniciatīvas, kuri ir nolēmuši ievērot cilvēktiesības un sociālos un vides standartus;

12.  uzsver, ka brīvprātīga korporatīvās sociālās atbildības ieviešana draud radīt negodīgu konkurenci tiem, kuri izvēlas ievērot starptautiskos standartus; uzsver, ka saistībā ar rūpības pienākuma īstenošanu nepietiek nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem un saistībām;

13.  šajā kontekstā ļoti atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas sākto darbu OEIGWG ietvaros, lai izveidotu saistošu ANO instrumentu transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām, un uzskata, ka tas ir nepieciešams solis, lai veicinātu cilvēktiesību popularizēšanu un aizsardzību;

14.  uzsver, ka saistošajam līgumam būtu jābalstās uz UNGP sistēmu un jāietver: transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu, tostarp to meitasuzņēmumu, obligātas pienācīgas pārbaudes saistību definīcija, ekstrateritoriālo cilvēktiesību saistību atzīšana valstīs, korporatīvās kriminālatbildības atzīšana, koordinācijas un sadarbības mehānismi starp valstīm attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un pārrobežu lietu izpildi un uzraudzības un izpildes nodrošināšanas starptautisko tiesisko un ārpustiesisko mehānismu izveide; uzskata, ka jaunajam instrumentam būtu jāuzliek valstīm pienākums pieņemt regulatīvus pasākumus, kas prasa uzņēmumiem piemērot pienācīgas pārbaudes rīcībpolitikas un procedūras cilvēktiesību jomā, un ierosina, ka būtu jānodrošina šā pienākuma izpilde, prasot uzņēmumiem atbildēt vai nu forumā, kurā ir nodarīts kaitējums, vai forumā, kurā ir reģistrēta mātesuzņēmums, vai kurā tam ir būtiska klātbūtne;

15.  aicina ANO dalībvalstis, sekojot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) piemēram un PVO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (PKTK) 5. panta 3. punktam, sarunas aizsargāt no komerciālām un citām interesēm, iekļaujot stingrus ētikas noteikumus, kas novērš interešu konfliktus un neētisku lobēšanu, un prasa pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nozares mijiedarbībām ar sarunu pusēm;

16.  atgādina, ka visā procesā jāizmanto dzimumu līdztiesības pieeja un jāpievērš īpaša uzmanība neaizsargātām grupām, piemēram, pamatiedzīvotājiem un bērniem;

17.  atgādina, ka Parlaments ir paudis nepārprotamu atbalstu šim daudzpusējam OEIGWG procesam astoņās dažādās rezolūcijās;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un tās dalībvalstis aktīvi iesaistītos šajā starpvaldību procesā, izveidojot darba grupu, kurā būtu iekļauti visi attiecīgie Komisijas departamenti, EĀDD, Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupa (COHOM) un attiecīgās Parlamenta komitejas, pamatojoties uz politikas saskaņotība attīstībai principu;

19.  vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis patiesi un konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās un starpvaldību procesā, kura mērķis ir pabeigt OEIGWG pilnvaru noteikšanu; uzsver, ka ir ļoti būtiski ES konstruktīvi palīdzēt panākt saistošu līgumu, kas efektīvi risinās jautājumu par korporatīvo atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un ar tiem saistītām problēmām;

20.  aicina ANO dalībvalstis nodrošināt, ka sarunas, kuru rezultātā tiek noslēgts līgums, tiek veiktas pārredzami, apspriežoties ar plašu spektru tiesību subjektu loku, kurus, iespējams, līgums ietekmēs, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cietušo platformām; aicina ES un tās dalībvalstis savā sarunu pozīcijā iekļaut nozīmīgu dzimumu līdztiesības pieeju;

21.  aicina ES nodrošināt, ka ikviens pārskatīšanas vai nākotnes stratēģijas dokuments, kas ir saistīts ar ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, ietver skaidrus mērķus un izmērāmus kritērijus ES dalībai ANO sarunās par līgumu;

22.  nolemj turpināt cieši sekot OEIGWG sarunu procesam;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) OV C 101, 16.3.2018., 19. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0230.
(3) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/publications/european-commission-sector-guides-implementing-un-guiding-principles-business-and-hum-0_en
(4) http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-opinion-01-2017-business-human-rights_en.pdf
(5) http://www.etoconsortium.org/nc/en/main-navigation/library/maastricht-principles/?tx_drblob_pi1%5BdownloadUid%5D=23
(6) https://www.unglobalcompact.org/
(7) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
(8) OV L 330, 15.11.2014., 1. lpp.
(9) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0066.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0494.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0448.
(13) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp.
(14) OV C 252, 18.7.2018., 62. lpp.
(15) OV C 337, 20.9.2018., 33. lpp.
(16) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp.
(17) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(18) OV C 238, 6.7.2018., 57. lpp.
(19) OV C 224, 27.6.2018., 36. lpp.
(20) OV C 215, 19.6.2018., 125. lpp.
(21) OV C 101, 16.3.2018., 47. lpp.
(22) OV C 58, 15.2.2018., 209. lpp.
(23) OV C 399, 24.11.2017., 151. lpp.
(24) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/578031/EXPO_STU(2017)578031_EN.pdf
(25) http://www.oecd.org/corporate/mne/48004323.pdf


Stāvoklis Jemenā
PDF 152kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par stāvokli Jemenā (2018/2853(RSP))
P8_TA(2018)0383RC-B8-0444/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu un jo īpaši 2016. gada 25. februāra(1) un 2017. gada 15. jūnija(2) rezolūcijas par humanitāro situāciju Jemenā un 2015. gada 9. jūlija(3) un 2017. gada 30. novembra(4) rezolūcijas par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Jemenā, tostarp pārkāpumiem un ļaunprātībām kopš 2014. gada septembra, ko 2018. gada 28. augustā publicēja ANO Cilvēktiesību padomes ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupa Jemenas jautājumos,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni un komisāra Hrista Stiljanida 2018. gada 13. jūnija paziņojumu par jaunākajiem notikumiem Hudeidas apkārtnē, Jemenā, un 2018. gada 4. augusta paziņojumu par gaisa uzbrukumiem Hudeidai,

–  ņemot vērā 2018. gada 24. septembra ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos gadskārtējo ziņojumu par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. jūnija secinājumus par Jemenu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2018. gada 15. marta paziņojumu par Jemenu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā 2018. gada 6. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Pasaules Pārtikas programmas izpilddirektores 2018. gada 19. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Rezolūciju Nr. 2201 (2015) un Rezolūciju Nr. 2140 (2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pašreizējais konflikts Jemenā ilgst jau ceturto gadu un vairāk nekā 22 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība; tā kā vairāk nekā 17 miljoniem cilvēku nepietiek pārtikas un viņu vidū vairāk nekā 8 miljoni cilvēku cieš no nopietna pārtikas trūkuma un ir uz bada robežas; tā kā konflikta pašreizējā sašķeltība skaidri liecina par to, ka jūk valsts vienotība; tā kā situācija Jemenā nopietni apdraud arī reģiona stabilitāti;

B.  tā kā konflikts sākās 2015. gadā, kad hūsītu nemiernieki ar Irānas atbalstu gāza valsts starptautiski atzīto prezidentu, kurš pēc tam ieveda daudznacionālo koalīciju Saūda Arābijas vadībā, lai cīnītos ar nemierniekiem un viņu sabiedrotajiem spēkiem;

C.  tā kā kopš 2017. gada novembra Saūda Arābijas vadītā koalīcija bloķē importa piegādi hūsītu kontrolētajām teritorijām un vienīgais izņēmums ir tikai paši nepieciešamākie humānie un stāvokļa atvieglošanas sūtījumi; tā kā saskaņā ar OCHA kopš blokādes sākuma Jemena ir saņēmusi tikai 21 % no degvielas pieprasījuma un 68 % no importētās pārtikas vajadzībām; tā kā dažos gadījumos hūsītu nemiernieki ir bloķējuši būtiski svarīgu medicīnas krājumu, pārtikas un humānās palīdzības piegādi valdības kontrolētajām pilsētām;

D.  tā kā 2018. gada jūnijā Saūda Arābijas un Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) vadītā koalīcija sāka ofensīvu ar mērķi ieņemt Hudeidu; tā kā organizācija “Save the Children” ir ziņojusi par simtiem civiliedzīvotāju bojāeju šajā operācijā; tā kā Hudeida ir svarīgākā Jemenas osta un tranzīta punkts vismaz 70 % no valsts kritiski svarīgās pārtikas un humānās palīdzības; tā kā saskaņā ar ANO datiem kopš 2018. gada jūnija sākuma Hudeidas apgabalu ir pametuši gandrīz 470 000 cilvēku; tā kā vēl viens uzbrukums Hudeidai katastrofāli ietekmētu civiliedzīvotājus; tā kā konflikta pusēm ir pienākums ļaut un sekmēt ātru un netraucētu humānās palīdzības, tostarp zāļu, pārtikas un citu izdzīvošanai nepieciešamu lietu, piegādi;

E.  tā kā sarunās par pamieru, ko vadīja ANO īpašais sūtnis Jemenā Martin Griffiths, tika panākta ofensīvas pagaidu pārtraukšana; tā kā nesenākais mēģinājums rīkot miera sarunas Ženēvā bija neveiksmīgs un noveda pie karadarbības atsākšanās 2018. gada 7. septembrī; tā kā kopš ofensīvas sākuma civiliedzīvotāju bojāejas līmenis ir pieaudzis par 164 %; tā kā par spīti starptautiskajam spiedienam panākt stabilu un iekļaujošu krīzes politisko risinājumu konflikta puses un to reģionālie un starptautiskie atbalstītāji, tostarp Saūda Arābija un Irāna, nav panākušas pamieru vai jebkādu vienošanos un cīņas un neselektīva bombardēšana netraucēti turpinās;

F.  tā kā 2018. gada 9. augustā Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumā ziemeļu provinces Sādas tirgū cieta skolēnu autobuss un bojā gāja daudzi cilvēki, tostarp vismaz 40 bērni, no kuriem lielākā daļa bija jaunāki par 10 gadiem; tā kā divas nedēļas vēlāk, 24. augustā, šim uzbrukumam sekoja jauns Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukums, kurā gāja bojā 27 civiliedzīvotāji, lielākoties bērni, kas bēga no vardarbības ielenktajā dienvidu pilsētā Hudeidā;

G.  tā kā Saūda Arābijas vadītā kampaņa un intensīvā aviobombardēšana, tostarp neselektīvi uzbrukumi blīvi apdzīvotās teritorijās, saasina šā kara ietekmi uz humanitāro situāciju; tā kā saskaņā ar kara tiesībām ir aizliegts ar nolūku vērst neselektīvus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civiliem mērķiem, piemēram, skolām un slimnīcām; tā kā, ņemot vērā neatkarīgu ievērojamu starptautisku un reģionālu ekspertu grupas (IEG) konstatējumus, šādi uzbrukumi var būt uzskatāmi par kara noziegumiem un pret personām, kas tos izdara, var vērst kriminālvajāšanu; tā kā Saūda Arābijas vadītās koalīcijas izmeklēšana par iespējamiem kara noziegumiem Jemenā nav bijusi pietiekami uzticama un nav nodrošinājusi tiesisko aizsardzību cietušajiem civiliedzīvotājiem;

H.  tā kā kopš 2015. gada marta 2500 bērni ir zaudējuši dzīvību un vairāk nekā 3500 bērni ir sakropļoti vai guvuši ievainojumus un bruņotie spēki rekrutē aizvien lielāku skaitu bērnu; tā kā notiekošā karadarbība īpaši ietekmē sievietes un bērnus; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem gandrīz divi miljoni bērnu Jemenā neapmeklē skolu, savukārt tas ierobežotas izglītības pieejamības vai tās nepieejamības dēļ apdraud veselas bērnu paaudzes nākotni, padarot viņus neaizsargātākus pret militāru rekrutēšanu un seksuālu un dzimumbalstītu vardarbību;

I.  tā kā 2018. gada augustā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos sagatavotajā ziņojumā tika secināts, ka ir “pamatots iemesls uzskatīt”, ka visas konflikta puses Jemenā var būt izdarījušas kara noziegumus; tā kā abu konflikta pušu spēki ir apsūdzēti smago ieroču izmantošanā apbūvētās un blīvi apdzīvotās teritorijās, tostarp uzbrukumos slimnīcām un citām nemilitārām struktūrām;

J.  tā kā karš ir izraisījis infrastruktūras iznīcināšanu un Jemenas ekonomikas sabrukumu, kā arī plaša mēroga traucējumus pamatpreču pieejamībā un komunālo pakalpojumu, sanitārijas un tīra dzeramā ūdens piegādē; tā kā 2016. gada beigās līdz 1,4 miljoniem Jemenas nemilitārā publiskā sektora darbinieku faktiski tika pārtraukta regulārās algas izmaksa;

K.  tā kā, liedzot starptautiskajiem medijiem un cilvēktiesību organizācijām izmantot ANO lidojumus, tiek traucēta neatkarīga ziņošana par stāvokli Jemenā un palielināta pasaules vienaldzība par šo konfliktu;

L.  tā kā dzimumbalstītas seksuālās vardarbības līmenis kopš konflikta sākuma ir kāpis eksponenciāli; tā kā krimināltiesību sistēmas jau tā ierobežotā spēja vērsties pret seksuālu un dzimumbalstītu vardarbību ir izsīkusi un nav veikta nekāda izmeklēšana par tādu rīcību kā sieviešu nolaupīšana un izvarošana vai draudi to izdarīt nolūkā izspiest naudu no viņu ģimenēm un kopienām;

M.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji ir saskārušies ar neatlaidīgu vajāšanu, draudiem un nomelnošanas kampaņām, ko veic visas konflikta puses; tā kā sievietes cilvēktiesību aizstāves, žurnālistes un aktīvistes ir saskārušās ar īpašām represijām uz dzimuma pamata,

N.  tā kā hūsītu de facto varas iestādes pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un reliģiskajām minoritātēm ir vērsušas sistēmiskas vajāšanas kampaņas, patvaļīgu un ļaunprātīgu apcietināšanu, piespiedu pazušanu un spīdzināšanu; tā kā 24 bahājiešu minoritātei piederošiem jemeniešiem, starp kuriem ir viens bērns, tikai viņu reliģisko uzskatu un miermīlīgo darbību dēļ ir izvirzītas apsūdzības, par kurām viņiem var piespriest nāvessodu;

O.  tā kā hūsītu nemiernieki ir apsūdzēti par masveida civiliedzīvotāju bojāeju Jemenas trešās lielākās pilsētas Taizas aplenkuma laikā; tā kā valdības kontrolētajos rajonos viņi izmanto novājināšanas kara taktiku pret civiliedzīvotājiem; tā kā viņi ir izmantojuši arī aizliegtās kājnieku mīnas un rekrutējuši bērnus;

P.  tā kā pret Kamel Jendoubi, kurš vada IEG, kas 2018. gada 28. augustā publicēja Cilvēktiesību padomes ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Jemenā, tiek vērsta nomelnošanas kampaņa, kuras mērķis ir iebiedēt IEG un viest šaubas par tās konstatējumiem;

Q.  tā kā Jemena ir parakstījusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, bet nav tos ratificējusi; tā kā vairāki Romas statūtu noteikumi, tostarp par kara noziegumiem, atspoguļo starptautiskās paražu tiesības;

R.  tā kā 2018. gada februārī Krievija noteica veto pret ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā uzsvērta Irānas iesaistīšanās konfliktā;

S.  tā kā ir noteikts starptautisks ieroču embargo pret Irānas atbalstītajiem hūsītu nemierniekiem un saskaņā ar ES 18. gada ziņojumu par ieroču eksportu ES dalībvalstis ir turpinājušas atļaut ieroču pārvietošanu uz Saūda Arābiju arī pēc konflikta eskalācijas, pārkāpjot Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kon(5); tā kā pagājušajā gadā dažas ES dalībvalstis daļēji vai pilnīgi apturēja ieroču nodošanu Saūda Arābijai un AAE; tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis PV/AP nākt klajā ar iniciatīvu noteikt ES ieroču embargo pret Saūda Arābiju, ievērojot Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP;

T.  tā kā lielākā daļa ASV spēku uzbrukumi Jemenā ir letāli dronu uzbrukumi; tā kā lēmums dronu operāciju mērķu sarakstam pievienot konkrētas personas bieži vien tiek pieņemts bez tiesas rīkojuma; tā kā noteiktos apstākļos konkrētu personu noteikšanu par mērķi un nogalināšanu var uzskatīt par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma;

U.  tā kā karš Jemenā ekstrēmistu grupējumiem, tostarp Arābijas pussalas “Al Qaeda” (AQAP), ir pavēris iespēju paplašināt savu ietekmi, tādējādi apdraudot plašāku reģionu; tā kā stabila un droša Jemenas valsts, kam ir pienācīgi funkcionējoša valdība, ir izšķiroši svarīga, lai varētu īstenot starptautiskos centienus ekstrēmisma un vardarbības apkarošanā šajā reģionā un ārpus tā, kā arī lai panāktu mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

V.  tā kā šā reģiona stabilitāte ir ārkārtīgi svarīga Eiropas Savienībai; tā kā ES ir apņēmusies īstenot visaptverošu un stratēģisku pieeju, kurā ir iesaistīti visi attiecīgie reģionālie dalībnieki; tā kā ES un visas starptautiskās sabiedrības prioritātei vajadzētu būt politiskam konflikta risinājumam ANO miera iniciatīvas Jemenā ietvaros;

W.  tā kā ES joprojām ir apņēmusies turpināt sniegt dzīvības glābšanas palīdzību visiem cilvēkiem Jemenā, kuriem tā ir vajadzīga; tā kā tajā pašā laikā ES pievienojas ANO un citu līdzekļu devēju paustajām bažām par pastāvīgi sarūkošo humanitāro telpu; tā kā kopš 2015. gada līdz šim brīdim ES ir Jemenai sniegusi humānās palīdzības finansējumu vairāk nekā 233 miljonu EUR apmērā,

1.  ļoti asi nosoda pašreizējo vardarbību Jemenā un visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai; uzsver bažas par konfliktu, kas pamazām pārvēršas par vienu no visnopietnākajām humānajām, politiskajām un ekonomiskajām krīzēm; atgādina visām iesaistītajām pusēm, tostarp to reģionālajiem un starptautiskajiem atbalstītājiem, ka civiliedzīvotāju un civilās infrastruktūras, tostarp slimnīcu un medicīnas personāla, ūdensapgādes sistēmu, ostu, lidostu un tirgu, apzināta padarīšana par mērķiem ir smags starptautisko tiesību pārkāpums;

2.  pauž dziļu nožēlu par konflikta rezultātā zaudētajām dzīvībām un karadarbības skarto cilvēku ciešanām un izsaka līdzjūtību cietušo ģimenēm; vēlreiz apstiprina apņemšanos arī turpmāk atbalstīt Jemenu un Jemenas tautu;

3.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses nekavējoties pārtraukt karadarbību; mudina Saūda Arābiju un citas iesaistītās puses atcelt pašreizējo Jemenas blokādi; aicina visas tieši vai netieši iesaistītās valstis un attiecīgos dalībniekus, tostarp Irānu, izdarīt maksimālu spiedienu uz visām pusēm, lai strādātu pie eskalācijas novēršanas, un nekavējoties pārtraukt politisku, militāru un finansiālu atbalstu militārajiem dalībniekiem uz vietas, kurš tiek sniegts vai nu tieši, vai ar starpnieku palīdzību;

4.  uzsver, ka tikai politisks, iekļaujošs un sarunu ceļā panākts konflikta risinājums var atjaunot mieru un saglabāt Jemenas vienotību, suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; aicina visus starptautiskos un reģionālos dalībniekus konstruktīvi sadarboties ar Jemenas pusēm, lai panāktu saspīlējuma mazināšanos un atrisinātu konfliktu pie sarunu galda;

5.  atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā Martina Grifitsa centienus atsākt politisko procesu; pieņem zināšanai viņa 2018. gada 11. septembra paziņojumu ANO Drošības padomē, ka, “neraugoties uz to, ka pagājušajā nedēļā Ženēvā notikušajās apspriedēs nepiedalījās viena no pusēm, un pat uz to, ka tās nenoritēja tā, kā plānots, mums tik un tā izdevās atsākt politisko procesu, ko stabili atbalstīja paši Jemenas iedzīvotāji un starptautiskā sabiedrība”; atzinīgi vērtē Martina Grifitsa 2018. gada 16. septembra vizīti Sanā; aicina īpašajam sūtnim piešķirt pilnīgu un netraucētu piekļuvi visām Jemenas teritorijas daļām; aicina PV/AP un visas ES dalībvalstis nodrošināt Grifitsa kungam politisku atbalstu, ņemot vērā sarunu ceļā panāktu un iekļaujošu risinājumu;

6.  visstingrākajā mērā nosoda visus teroristu uzbrukumus; pauž dziļas bažas par aizvien lielāku kriminālo un teroristu grupējumu, tostarp AQAP un ISIS/Da’esh, klātbūtni Jemenā; aicina visas konfliktā iesaistītās puses ar izlēmīgu rīcību vērsties pret šiem grupējumiem; nosoda ārvalstu kaujinieku klātbūtni un aicina izraidīt visus šādus kaujiniekus no Jemenas;

7.  aicina visas konflikta puses nekavējoties nodrošināt humānās palīdzības sniedzējiem pilnīgu piekļuvi konfliktu skartajiem reģioniem, lai varētu palīdzēt iedzīvotājiem, kam šāda palīdzība vajadzīga; aicina Padomi un ANO Drošības padomi, īstenojot ANO Drošības padomes Rezolūciju 2216(2015), noteikt, kuras personas traucē sniegt humāno palīdzību Jemenā, un vērsties pret tām ar konkrētām sankcijām;

8.  uzsver, ka ANO Drošības padome ir paziņojusi par atbalstu ANO verifikācijas un inspekcijas mehānismam (UNVIM) un ka ES pilnībā atbalsta UNVIM turpināšanu un tā mandāta pilnīgu un netraucētu īstenošanu;

9.  aicina visas puses nekavējoties izbeigt visus uzbrukumus vārda brīvībai un atbrīvot visus žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kas apcietināti tikai par savu cilvēktiesību izmantošanu; aicina visas puses vairs nelikt šķēršļus starptautisko mediju un humānās palīdzības sniedzēju darbam šā konflikta sakarā;

10.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses veikt vajadzīgos pasākumus, lai saskaņā ar starptautiskajiem standartiem nodrošinātu efektīvu, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un ļaunprātībām un iespējamiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; pauž dziļas bažas par ziņojumiem par reliģijas vai ticības brīvības liegšanu, tostarp diskrimināciju, nelikumīgu aizturēšanu un vardarbības pielietošanu, cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp seksuālu un cita veida vardarbību pret sievietēm, vīriešiem, meitenēm un zēniem, pārkāpjot starptautiskos standartus;

11.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses beigt vervēt vai izmantot bērnus par karavīriem un izbeigt citus smagus pret viņiem izdarītus pārkāpumus, ar kuriem tiek pārkāptas piemērojamās starptautiskās tiesības un standarti; aicina visas puses atbrīvot jau savervētos bērnus un sadarboties ar ANO, lai varētu šos bērnus rehabilitēt un reintegrēt viņu kopienās; atbalsta nozīmīgo UNICEF darbu Jemenā;

12.  aicina īpašo krimināltiesu, kas atrodas hūsītu kontrolētajā teritorijā Sanā, attaisnot un atbrīvot Asmaa al-Omeissy, Saeed al-Ruwaho un Ahmed Bawazer, kuri bija piespiedu kārtā pazuduši, tika spīdzināti un kuriem pēc ārkārtīgi netaisnīgas tiesas prāvas par iespējamu palīdzību ienaidnieka valstij tika piespriests nāvessods;

13.  aicina Sanas īpašo krimināltiesu nekavējoties atbrīvot 25 bahājiešus, kas ir apcietināti par miermīlīgu savas reliģijas piekopšanu un kam izvirzītas apsūdzības, par kurām iespējams nāvessods;

14.  atgādina visām konflikta pusēm, ka tās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atbildīgas par visiem izdarītajiem noziegumiem; mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sauktu pie atbildības iespējamos vainīgos, jo īpaši valsts vai starptautiskā līmenī saucot pie atbildības personas, grupas un organizācijas, kas tiek turētas aizdomās par šādiem pārkāpumiem, vai piemērojot universālas jurisdikcijas principu un veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz iespējamiem nežēlīgu noziegumu izdarītājiem Jemenā;

15.  uzteic ANO IEG Jemenas jautājumos darbu un pauž pilnīgu solidaritāti ar tās vadītāju Kamel Jendoubi; atzinīgi vērtē ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2018. gada 24. septembra gada ziņojumu par stāvokli Jemenā, kurā ANO Cilvēktiesību padome nolēma pagarināt IEG mandātu vēl par vienu gadu ar iespēju to atjaunināt ar Cilvēktiesību padomes atļauju, lai mandātā iekļautu pierādījumu vākšanu par Jemenā izdarītajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nolūkā sākt kriminālvajāšanu pret vainīgajiem un sodīt viņus par šādiem pārkāpumiem; prasa, lai jautājums par situāciju Jemenā tiktu nosūtīts Starptautiskajai krimināltiesai (ICC); mudina Jemenu, kamēr jautājums vēl nav iesniegts ANO Drošības padomē, pievienoties ICC, kas ļautu saukt pie atbildības visus tos, kuri ir vainīgi konflikta laikā izdarītajos noziegumos;

16.  aicina Eiropas Savienību un visas dalībvalstis sniegt saliedētu, drīzu un efektīvu atbalstu IEG visās attiecīgajās ANO struktūrās un jo īpaši Cilvēktiesību padomē;

17.  mudina Padomi, PV/AP un dalībvalstis iestāties pret sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, tostarp izmantojot dronus, atkārtoti apstiprināt ES nostāju saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un nodrošināt, ka dalībvalstis neveic, neveicina vai citādi neiesaistās nelikumīgās nāvējošās operācijās; mudina Padomi pieņemt kopēju nostāju par bruņotu dronu izmantošanu;

18.  aicina ES nākamajā Cilvēktiesību padomes sanāksmē uzņemties iniciatīvu un aktualizēt jautājumu par tādu valstu dalību, kam ir ļoti apšaubāms sniegums cilvēktiesību jomā;

19.  mudina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis turpināt vest dialogu ar reģiona valstīm par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām; pauž gatavību piedalīties konstruktīvā un atklātā dialogā ar reģiona valstu iestādēm par to starptautisko cilvēktiesību saistību izpildi; aicina apmainīties ar speciālajām zināšanām par tiesiskajiem un juridiskajiem jautājumiem, lai pastiprinātu individuālo tiesību aizsardzību reģiona valstīs;

20.  aicina Padomi efektīvi veicināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā paredzēts attiecīgajās ES pamatnostādnēs; jo īpaši atkārtoti norāda, ka ir nepieciešams, lai visas ES dalībvalstis stingri piemērotu noteikumus, kas paredzēti Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP; šajā sakarā atgādina Parlamenta 2016. gada 25. februāra un 2017. gada 30. novembra rezolūcijas par stāvokli Jemenā; mudina visas ES dalībvalstis šajā sakarā atturēties no ieroču un jebkāda militārā aprīkojuma pārdošanas Saūda Arābijai, AAE un jebkuram citam starptautiskās koalīcijas dalībniekam, kā arī Jemenas valdībai un citām konflikta pusēm;

21.  nosoda Jemenas kultūras mantojuma iznīcināšanu Saūda Arābijas vadītās koalīcijas gaisa uzbrukumos, tostarp Sanas vecpilsētas un Zabidas vēsturiskās pilsētas iznīcināšanu; pauž nožēlu par šo iznīcināšanu, atgādina, ka koalīcija ir vainojama tajā, un uzsver, ka par šādu rīcību tai būs jāatbild; aicina ANO ģenerālsekretāru nodot Drošības padomei izskatīšanai jautājumu par visu Jemenas konflikta apdraudēto kultūras objektu aizsardzību, lai par to pieņemtu rezolūciju;

22.  atzinīgi vērtē ANO 2018. gada Humānās palīdzības plānu Jemenai un 2018. gadā notikušo ANO augsta līmeņa pasākumu līdzekļu devējiem saistībā ar humanitāro krīzi Jemenā, kur starptautiskie līdzekļu devēji pauda apņemšanos piešķirt vairāk nekā 2 miljardus USD; tomēr pauž nožēlu par to, ka Jemenai joprojām trūkst finansējuma; atzinīgi vērtē to, ka ES ir apņēmusies palīdzēt Jemenas konfliktā skartajiem iedzīvotājiem un šim nolūkam ir apsolījusi 107,5 miljonus EUR; aicina visus līdzekļu devējus nekavējoties īstenot savus solījumus; atzinīgi vērtē to, ka ES turpinās sniegt Jemenai attīstības palīdzību, piešķirot prioritāti valsts stabilizācijai paredzētajām intervencēm, un sadarbosies ar vietējām iestādēm stabilos reģionos, lai veicinātu noturību, palīdzētu saglabāt pamatpakalpojumu sniegšanu un veicinātu ilgtspējīgu iztiku kopienām;

23.  patur tiesības jautājumu pārskatīt, līdz būs panākts saskaņotais risinājums; iesaka Cilvēktiesību apakškomitejai uzraudzīt cilvēktiesību situācijas attīstību Jemenā un sagatavot ziņojumu par valstī izdarītajiem cilvēktiesību un civilo tiesību pārkāpumiem;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.

(1) OV C 35, 31.1.2018., 142. lpp.
(2) OV C 331, 18.9.2018., 146. lpp.
(3) OV C 265, 11.8.2017., 93. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0473.
(5) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.


Muitas krāpšanas apkarošana un ES pašu resursu aizsardzība
PDF 126kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 4. oktobra rezolūcija par muitas krāpšanas apkarošanu un ES pašu resursu aizsardzību (2018/2747(RSP))
P8_TA(2018)0384B8-0400/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai septiņpadsmito ziņojumu par 2016. gadu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. jūlija Direktīvu (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības(1),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 12. oktobra Regulu (ES) 2017/1939, ar ko ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras izveidei(2), un Komisijas 2018. gada 1. augusta Lēmumu (ES) 2018/1094, ar ko apstiprina Nīderlandes dalību ciešākā sadarbībā Eiropas Prokuratūras izveidei(3), un 2018. gada 7. augusta Lēmumu (ES) 2018/1103, ar ko apstiprina Maltas dalību ciešākā sadarbībā Eiropas Prokuratūras izveidei(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulu (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu(5), un saistītos deleģētos un īstenošanas aktus,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par rīcības plānu PVN jomā (COM(2016)0148),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 “Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

–  ņemot vērā muitas procedūru Nr. 42, kura paredz atbrīvojumu no PVN precēm, kas ievestas vienā dalībvalstī, ja tās pēc tam tiks nogādātas uz citu dalībvalsti;

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada 5. decembra Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses”,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā tradicionālie pašu resursi, ko galvenokārt veido nodevas importam Eiropas Savienībā no ārvalstīm un cukura nodevas, ir aptuveni 12,8 % no ES pašu resursiem;

B.  tā kā 2017. gada sākumā Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojs (OLAF) pabeidza izmeklēšanu par kādu krāpšanas gadījumu muitas jomā Apvienotajā Karalistē, par ko galvenie secinājumi ir sniegti OLAF 2017. gada darbības pārskatā;

C.  tā kā OLAF aprēķināja, ka pašu resursiem ES budžetā ir nodarīti zaudējumi 1,987 miljardu EUR apmērā, ko veido neiekasēti muitas nodokļi par tekstilpreču un apavu importu no Ķīnas caur Apvienoto Karalisti laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam;

D.  tā kā — salīdzinājumam — OLAF 2016. gadā savu 272 veikto izmeklēšanu rezultātā ieteica atgūt kopsummā 631,1 miljonu EUR;

E.  tā kā minētā krāpšana ietver pārāk zemas vērtības norādīšanu, kā rezultātā importētāji var gūt peļņu no muitas nodokļu un saistīto nodokļu apiešanas, maksājot daudz mazāk par likumīgi pienākošos summu;

F.  tā kā izmeklēšanā turklāt tika atklāta nozīmīga krāpšana PVN jomā saistībā ar importu caur Apvienoto Karalisti, ļaunprātīgi izmantojot PVN nepiemērošanu (tā sauktā muitas procedūra Nr. 42); tā kā tiek lēsts, ka šie zaudējumi laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam summējoties sastāda aptuveni 3,2 miljardus EUR, kas arī nozīmē zaudējumus ES budžetam;

G.  tā kā OLAF ir izdevis finanšu ieteikumu Komisijas Budžeta ģenerāldirektorātam, administratīva rakstura ieteikumu Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātam un tiesiska rakstura ieteikumu AK Karaliskajai prokuratūrai uzsākt tiesvedību pret personām, kas iesaistītas muitas nodokļu apiešanā krāpnieciskā nolūkā, un pret personām, kas apzināti iesaistījušās šajā nodarījumā noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijā;

H.  tā kā OLAF pašlaik izmeklē jaunu pārāk zemas muitojamās vērtības noteikšanas gadījumu, kas saistīts ar Pirejas ostu Grieķijā un kas ir nopietns zaudējums ES resursiem, un par kuru tiek lēsts, ka Itālija nav saņēmusi PVN desmitiem miljonu euro apmērā, lai gan izmeklēšana vēl nav beigusies un tādēļ kopsumma varētu izrādīties daudz lielāka;

I.  tā kā AK un Grieķijas lietas nebūt nav atsevišķi (izolēti) gadījumi un tām vajadzētu iedarbināt mehānismu rīcībai;

J.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir norādījusi, ka dalībvalstīs nepastāv saskaņota un standartizēta muitas kontroles piemērošana un ka tas var stimulēt krāpniekus izvēlēties “vājāko ķēdes posmu”, lai krāpnieciski realizētu importu,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2018. gada 8. martā uzsāka pārkāpumu procedūru kā turpmāko pasākumu attiecībā uz AK muitas nodokļu krāpšanas gadījumu;

2.  aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus neiekasēto ES pašu resursu atgūšanai, lai nodrošinātu ES budžetam ieņēmumus;

3.  aicina Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātu rīkoties, lai novērstu turpmāku muitas procedūras Nr. 42 ļaunprātīgu izmantošanu;

4.  prasa, lai Komisija veic turpmākos pasākumus pēc OLAF ieteikumiem un attiecīgi atskaitās, un ar nožēlu konstatē, ka līdzekļu atgūšana var ilgt līdz pat 10 gadiem;

5.  mudina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā ievērotu Savienības Muitas kodeksa noteikumus, kurš stājās spēkā 2016. gada 1. maijā, un precizēt visus noteikumu punktus, kas varētu radīt neskaidrības; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai kopīgo noteikumu piemērošana muitas iestādēs tiktu organizēta tādā veidā, ka tiek efektīvi novērsta krāpšana, tostarp karuseļveida krāpšana, un tiek pastiprināta kontrole ostās, lidostās un pie sauszemes robežām, kā arī internetā;

6.  aicina Komisiju sniegt ieguldījumu ES muitas informācijas sistēmu pabeigšanā un to finansiālajā ilgtspējā;

7.  aicina Komisiju izstrādāt piemērotu metodoloģiju un sagatavot periodiskas aplēses par muitas maksājumu nesakritībām, sākot no 2019. gada, un ik pēc sešiem mēnešiem atskaitīties par to Parlamentam;

8.  aicina Padomi panākt drīzu vienošanos ar Parlamentu par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, lai varētu saskaņot administratīvās sankcijas un piemērot vienādus kritērijus, lemjot par pārkāpumiem; atgādina, ka Parlaments savu nostāju pieņēma jau 2016. gada oktobrī; aicina Komisiju veicināt šo vienošanos;

9.  pauž nožēlu par to, ka ne visas ES dalībvalstis ir piekritušas iesaistīties Eiropas Prokuratūras darbā;

10.  mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīz pabeigt diskusijas par centieniem īstenot galīgu PVN sistēmu, kuras mērķis ir saskaņot to, kādā veidā visā ES tiek iekasēts un samaksāts PVN, lai cita starpā novērstu krāpšanu;

11.  aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu PVN noteikumu pilnīgas un savlaicīgas īstenošanas nodrošināšanai visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu šo ES pašu resursu ieguves avotu;

12.  aicina Komisiju apsvērt domu par muitas iestāžu atbildības kompetences pārcelšanu no valstu uz ES līmeni attiecībā uz saskaņotu apstrādi visos ES iekļuves punktos, muitas pārvaldes iestāžu darba rezultātu un darbības uzraudzīšanu un muitas datu vākšanu un apstrādi;

13.  atbalsta Regulas (ES) Nr. 1294/2013 (“Muita 2020”)(7) mērķus atbalstīt muitas iestādes Savienības un dalībvalstu finanšu un ekonomisko interešu aizsardzībā, tostarp krāpšanas apkarošanā; uzsver, ka Komisijai ir jāveic pienācīgi pasākumi, nodrošinot, ka Savienības finanšu intereses tiek aizsargātas, piemērojot profilaktiskus pasākumus pret krāpšanu;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV L 198, 28.7.2017., 29. lpp.
(2) OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.
(3) OV L 196, 2.8.2018., 1. lpp.
(4) OV L 201, 8.8.2018., 2. lpp.
(5) OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.
(6) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(7) OV L 347, 20.12.2013., 209. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika