Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2018. gada 15. novembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Vjetnama, jo īpaši politieslodzīto stāvoklis
 Cilvēktiesību stāvoklis Kubā
 Cilvēktiesību stāvoklis Bangladešā
 Dzelzceļa pasažieru tiesības un pienākumi ***I
 Noturīgi organiskie piesārņotāji ***I
 Aprūpes pakalpojumi Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai
 Laimas slimība (Borreliosis)

Vjetnama, jo īpaši politieslodzīto stāvoklis
PDF 136kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par Vjetnamu, jo īpaši politieslodzīto stāvokli (2018/2925(RSP))
P8_TA(2018)0459RC-B8-0526/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2017. gada 14. decembra rezolūciju par vārda brīvību Vjetnamā, jo īpaši par Nguyen Van Hoa lietu(1), un 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par Vjetnamu(2), it īpaši saistībā ar vārda brīvību,

–  ņemot vērā 2012. gada 27. jūnijā parakstīto ES un Vjetnamas Partnerības un sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā 2017. gada 1. decembra 7. ES un Vjetnamas cilvēktiesību dialogu,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2018. gada 9. februāra paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvju notiesāšanu Vjetnamā un 2018. gada 5. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību aktīvistu notiesāšanu Vjetnamā,

–  ņemot vērā vietējo ES 2018. gada 20. augusta paziņojumu par Le Dinh Luong neseno notiesāšanu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO ekspertu 2018. gada 23. februāra paziņojumu, kurā pausts mudinājums atbrīvot aktīvistus, kuri ieslodzīti cietumā par protestu pret toksisku noplūdi, un 2018. gada 12. aprīļa paziņojumu, kurā aicināts izdarīt izmaiņas pēc tiesību aizstāvju ieslodzīšanas cietumā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram Vjetnama pievienojās 1982. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas ombuda 2016. gada 26. februāra lēmumu lietā 1409/2014/MHZ par to, ka Eiropas Komisija nav veikusi ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīguma ietekmes uz cilvēktiesībām iepriekšēju novērtējumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar Vjetnamas politisko cietumnieku datubāzi, ko apkopoja Projekts Nr. 88, aptuveni 160 aktīvistu Vjetnamā izcieš cietumsodu un aptuveni 16 aktīvistu tiek turēti pirmstiesas apcietinājumā;

B.  tā kā Vjetnamas iestādes šajā valstī turpina apcietināt, aizturēt, aizskart un iebiedēt cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus, emuāru autorus, cilvēktiesību advokātus un pilsoniskās sabiedrības aktīvistus; tā kā cilvēktiesību aizstāvjiem, pārkāpjot valsts saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem, ir piespriesti ilgi cietumsodi par viņu aktivitātēm cilvēktiesību jomā un par to, ka viņi gan tiešsaistē, gan bezsaistē izmanto savas pamattiesības uz vārda brīvību;

C.  tā kā politiskie un cilvēktiesību aktīvisti aizturēšanas laikā tiek pakļauti bargiem apstākļiem, tostarp viņiem tiek liegta piekļuve medicīniskajai aprūpei, juridiskajai palīdzībai un saziņai ar ģimeni;

D.  tā kā Vjetnamā tiek apspiesta reliģijas un ticības brīvība, un katoļu baznīca un neatzītās reliģiskās kopienas, piemēram, Vjetnamas apvienotā budistu baznīca, kā arī vairākas protestantu baznīcas un citas kopienas, tostarp centrālajā kalnienē dzīvojošās minoritātes, joprojām tiek nesaudzīgi vajātas reliģijas dēļ;

E.  tā kā Hoang Duc Binh tika piespriests 14 gadu cietumsods par emuāru rakstīšanu par protestiem saistībā ar Formosas ekoloģisko katastrofu; tā kā Nguyen Nam Phong tika piespriests divu gadu cietumsods, jo viņš, aicinot uz protestu, esot atteicies pakļauties valsts ierēdņu rīkojumiem; tā kā šo cilvēku centieni ir bijuši būtiski, lai palielinātu informētību un nodrošinātu saukšanu pie atbildības saistībā ar noplūdi Formosas tērauda rūpnīcā;

F.  tā kā 2018. gada aprīlī Kriminālkodeksa valsts drošības noteikumu izpildes ietvaros Demokrātijas brālības dalībniekiem tika piespriests 7 līdz 15 gadus ilgs cietumsods; tā kā 2018. gada septembrī cits šīs grupas loceklis Nguyen Trung Truc tika notiesāts uz 12 gadiem cietumā, pamatojoties uz apsūdzību par centieniem gāzt valsts varu;

G.  tā kā cilvēktiesību aizstāvim Le Dinh Luong, kurš miermīlīgi iestājās par cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, 2018. gada 16. augustā saskaņā ar Krimināllikuma noteikumiem tika piespriests 20 gadu cietumsods un piecu gadu mājas arests; tā kā ES delegācijas un ES dalībvalstu vēstniecību pārstāvjiem nebija atļauts novērot šo tiesas procesu; tā kā ir daudz citu lietu, kurās cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pārliecības dēļ ieslodzītajiem ir piespriesti līdzīgi sodi;

H.  tā kā 2018. gada 12. aprīlī ANO ekspertu grupa, īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību aizstāvju situāciju, darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos priekšsēdētājs un īpašais referents jautājumos par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību mudināja Vjetnamu neapspiest pilsonisko sabiedrību un neapklusināt opozīciju;

I.  tā kā Vjetnamas Kriminālkodeksā ir ietverti represīvi noteikumi, kas tiek ļaunprātīgi izmantoti, lai apklusinātu, apcietinātu, aizturētu, notiesātu vai ierobežotu cilvēktiesību aktīvistus, disidentus, advokātus, arodbiedrības, reliģiskās grupas un nevalstiskās organizācijas un ierobežotu to darbību, jo īpaši to, kuri pauž kritisku viedokli par Vjetnamas valdību;

J.  tā kā Vjetnamas valdība turpina aizliegt neatkarīgu vai privātu plašsaziņas līdzekļu darbību un stingri kontrolē radio un TV stacijas un drukātos izdevumus; tā kā 2016. gada aprīlī Nacionālā asambleja pieņēma plašsaziņas līdzekļu likumu, kas stingri ierobežo preses brīvību Vjetnamā;

K.  tā kā 2018. gada 12. jūnijā Vjetnamas Nacionālā asambleja pieņēma kiberdrošības likumu, kura mērķis ir pastiprināt kontroli tiešsaistē un kurā ir noteikts, ka pakalpojumu sniedzējiem ir jādzēš ieraksti, kas uzskatāmi par “draudu valsts drošībai”; tā kā šis likums stingri ierobežo vārda brīvību tiešsaistē un tā mērķis ir būtiski apdraudēt tiesības uz privātumu;

L.  tā kā 2018. gada 1. janvārī stājās spēkā Vjetnamas pirmais tiesību akts par ticību un reliģiju, liekot visām valstī pastāvošajām reliģiskajām grupām reģistrēties iestādēs un informēt tās par savu darbību; tā kā iestādes var noraidīt vai apgrūtināt reģistrācijas pieteikumus un aizliegt reliģiskas darbības, ko tās patvaļīgi uzskata par neatbilstīgām „valsts interesēm”, „sabiedriskajai kārtībai” vai „valsts vienotībai”; tā kā saskaņā ar šo likumu valdība ir institucionalizējusi savu iejaukšanos reliģiskajos jautājumos un valsts uzraudzību pār reliģiskajām grupām;

M.  tā kā „Reportieri bez robežām” 2018. gada preses brīvības indeksā no 180 tajā iekļautajām valstīm Vjetnama ir ierindota 175. vietā;

N.  tā kā Vjetnamā joprojām tiek piemērots nāvessods, bet izpildīto nāvessodu skaits nav zināms, jo Vjetnamas iestādes ar nāvessodiem saistīto statistiku klasificē kā valsts noslēpumu; tā kā Vjetnama 2018. gada janvārī no 22 uz 18 samazināja to noziegumu skaitu, par kuriem piespriež nāvessodu;

O.  tā kā Vjetnama vēl nav ratificējusi SDO pamatkonvencijas, proti, Konvenciju Nr. 98 par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt darba koplīgumus, Konvenciju Nr. 105 par piespiedu darba izskaušanu un Konvenciju Nr. 87 par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās;

P.  tā kā ES un Vjetnamas cilvēktiesību dialogs ir svarīgs veids, kā turpināt visaptverošas diskusijas par jautājumiem, kas skar ES, tostarp pamattiesību uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību pilnīgu ievērošanu; tā kā Eiropas Savienības un Vjetnamas attiecību pamatā ir jābūt cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanai un starptautisko standartu ievērošanai šajā jomā;

Q.  tā kā pastāv skaidra saikne starp partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) un ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN), saskaņā ar kuriem abas puses ir apņēmušās pildīt savas saistības cilvēktiesību jomā,

1.  nosoda pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus Vjetnamā, tostarp politisko aktīvistu, žurnālistu, emuāru autoru, disidentu un cilvēktiesību aizstāvju notiesāšanu, politisko iebiedēšanu, novērošanu, aizskaršanu, netaisnīgu tiesāšanu un uzbrukumus šiem cilvēkiem, par to ka viņi izmanto vārda brīvību tiešsaistē vai bezsaistē, jo tādējādi Vjetnama skaidri pārkāp savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā;

2.  aicina Vjetnamas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un ieslodzītos pārliecības dēļ, kuri ir aizturēti vai notiesāti tikai tādēļ, ka izmanto savas tiesības uz vārda brīvību, tostarp Hoang Duc Binh, Nguyen Nam Phong, Nguyen Trung Truc un Le Dinh Luong, un atsaukt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

3.  atkārtoti aicina Vjetnamas iestādes izbeigt jebkādu cilvēktiesību aizstāvju ierobežošanu un viņu vajāšanu, kā arī visos gadījumos garantēt, ka viņi spēj īstenot savas likumīgās darbības cilvēktiesību jomā, nebaidoties no represijām un bez jebkādiem ierobežojumiem, tostarp tiesas vajāšanas; aicina Vjetnamas valdību atcelt visus ierobežojumus attiecībā uz reliģijas brīvību un izbeigt reliģisko kopienu vajāšanu;

4.  uzstāj, ka Vjetnamas valdībai ir jānodrošina, lai izturēšanās pret visiem aizturētajiem atbilst starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka tiesības piekļūt advokātiem, medicīnas darbiniekiem un ģimenes locekļiem ir svarīgs aizsardzības līdzeklis pret spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, un tā ir ļoti svarīga tiesībām uz taisnīgu tiesu;

5.  nosoda tādu represīvo tiesību normu ļaunprātīgu izmantošanu, kuru mērķis ir ierobežot pamattiesības un pamatbrīvības; aicina Vjetnamas iestādes atcelt, pārskatīt vai grozīt visus represīvos tiesību aktus, jo īpaši Kriminālkodeksu, likumu par kiberdrošību un likumu par ticību un reliģiju, un nodrošināt, ka visi tiesību akti atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un saistībām, tostarp ICCPR, kuram Vjetnama ir pievienojusies; aicina valdību saskaņot tiesību aktus, ar kuriem reglamentē publiskas pulcēšanās un demonstrācijas, lai nodrošinātu to atbilstību brīvas pulcēšanās un biedrošanās tiesībām;

6.  aicina Vjetnamu parakstīt un ratificēt visus attiecīgos ANO cilvēktiesību līgumus un Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, kā arī SDO Konvencijas Nr. 87, Nr. 98 un Nr. 105;

7.  mudina Vjetnamu sniegt pastāvīgu uzaicinājumu ANO Cilvēktiesību padomes Īpašajām procedūrām, jo īpaši īpašajam referentam par uzskatu un vārda brīvību un īpašajam referentam cilvēktiesību aizstāvju jautājumos;

8.  aicina Vjetnamas iestādes atzīt neatkarīgas arodbiedrības;

9.  aicina ES sadarboties ar iestādēm un uzraudzīt tās, kā arī sadarboties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju Vjetnamā;

10.  atkārtoti pauž savu jebkādos apstākļos nemainīgo nostāju pret nāvessodu; aicina Vjetnamas iestādes nekavējoties noteikt moratoriju attiecībā uz nāvessoda piemērošanu kā soli virzienā uz tā pilnīgu atcelšanu; aicina Vjetnamas iestādes pārskatīt visus nāvessodus, lai nodrošinātu, ka šie tiesas procesi atbilst starptautiskajiem standartiem;

11.  aicina EĀDD un Komisiju aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības grupas un personas, kas Vjetnamā aizstāv cilvēktiesības, tostarp visos kontaktos ar Vjetnamas iestādēm aicinot atbrīvot cilvēktiesību aizstāvjus un ieslodzītos pārliecības dēļ; mudina ES delegāciju Hanojā sniegt visu nepieciešamo atbalstu ieslodzītajiem cilvēktiesību aizstāvjiem un ieslodzītajiem pārliecības dēļ, tostarp rīkojot apmeklējumus ieslodzījuma vietās, uzraugot tiesas procesus un sniedzot juridisku palīdzību;

12.  aicina ES dalībvalstis pastiprināt centienus, lai Vjetnamā panāktu cilvēktiesību stāvokļa patiesu uzlabošanos, tostarp ANO Cilvēktiesību padomē drīzumā rīkotajā Vispārējā periodiskajā pārskatā par Vjetnamu;

13.  atkārtoti aicina visā ES noteikt aizliegumu eksportēt, tirgot, atjaunināt un uzturēt jebkādu valstīm ar apšaubāmu reputāciju cilvēktiesību jomā paredzētu drošības aprīkojumu, ko var lietot vai kas tiek lietots iekšējām represijām, tostarp interneta novērošanas tehnoloģijas;

14.  atzinīgi vērtē nostiprinātās partnerattiecības un cilvēktiesību dialogu starp ES un Vjetnamu un atgādina, cik svarīgs ir šis dialogs kā būtisks un efektīvi izmantojams instruments, lai iedrošinātu un atbalstītu Vjetnamu nepieciešamo reformu īstenošanā; stingri mudina Komisiju uzraudzīt šā dialoga ietvaros panākto progresu, ieviešot kritērijus un uzraudzības mehānismus;

15.  aicina Vjetnamas valdību un ES kā svarīgus partnerus apņemties uzlabot cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu šajā valstī, jo tas ir stūrakmens Vjetnamas un Savienības divpusējām attiecībām, jo īpaši ņemot vērā ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīguma (EVBTN) ratifikāciju un ņemot vērā ES un Vjetnamas partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN);

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāram, Vjetnamas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 369, 11.10.2018., 73. lpp.
(2) OV C 86, 6.3.2018., 122. lpp.


Cilvēktiesību stāvoklis Kubā
PDF 144kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Kubā (2018/2926(RSP))
P8_TA(2018)0460RC-B8-0528/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kubu, jo īpaši 2004. gada 17. novembra rezolūciju par Kubu(1), 2006. gada 2. februāra rezolūciju par ES politiku attiecībā uz Kubas valdību(2), 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par Kubu(3), 2010. gada 11. marta rezolūciju par pārliecības dēļ ieslodzītajiem Kubā(4) un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses(5), un Parlamenta pausto piekrišanu šim nolīgumam,

–  ņemot vērā Miguel Díaz-Canel ievēlēšanu par Kubas Nacionālās tautas varas asamblejas jauno priekšsēdētāju 2018. gada 19. aprīlī,

–  ņemot vērā ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos secinājumus par Kubu, ko publicēja 2017. gada 17. martā,

–  ņemot vērā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos Atzinumu Nr. 59/2018 par Ariel Ruiz Urquiola, kuru organizācija Amnesty International atzīst par ieslodzīto pārliecības dēļ, un kas tika pieņemts tās 82. sesijā 2018. gada 20.-24. augustā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada maija un 2018. gada maija vispārējos periodiskos pārskatus par Kubu,

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch 2017. gada ziņojumu par Kubu, kā arī organizācijas Amnesty International Amerikas valstu direktores Erika Guewara-Rosas 2018. gada 27. jūlija paziņojumu par Kubas jaunās vadības 100 dienām,

–  ņemot vērā Kubas Cilvēktiesību un nacionālā izlīguma komisijas (CCHRNC) ikmēneša paziņojumus,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citus starptautiskos nolīgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Kubas konstitūciju,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Kuba ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību jautājumi ir iekļauti gan ES politiskajos dialogos, gan arī sadarbības un tirdzniecības nolīgumos; tā kā cilvēktiesību nedalāmībai, tostarp pilsoniskajām, politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, vajadzētu būt vienam no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem attiecībās ar Kubu;

B.  tā kā 2017. gada 5. jūlijā Parlaments sniedza piekrišanu ES un Kubas Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumam (PDCA); tā kā PDCA ir skaidri formulētas lielas bažas par cilvēktiesību stāvokli Kubā, kā arī tajā ir ietverta klauzula par apturēšanu gadījumā, ja tiek pārkāpti cilvēktiesību noteikumi;

C.  tā kā cilvēktiesību dialogs starp ES un Kubu, ko vadīja ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, sākās 2015. gadā; tā kā ceturtajā ES un Kubas cilvēktiesību dialogā 2018. gada 9. oktobrī puses cita starpā pievērsās jautājumam par iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajās lietās, tostarp saistībā ar nesenajiem vēlēšanu procesiem, kā arī par biedrošanās un vārda brīvību un iespēju cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem brīvi apvienoties, paust savu viedokli un piedalīties sabiedriskajā dzīvē; tā kā Parlamentam nav skaidrs, vai šai sanāksmei bijuši jelkādi pārliecinoši rezultāti; tā kā nav panākti taustāmi rezultāti attiecībā uz cilvēktiesībām Kubā, turklāt neraugoties uz cilvēktiesību dialoga izveidi un Kubas atkārtotu ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē laikposmam no 2017. līdz 2019. gadam; tā kā politiskajā dialogā ir jāiekļauj tiešs un intensīvs dialogs ar pilsonisko sabiedrību un opozīciju bez jebkādiem ierobežojumiem;

D.  tā kā Kubas valdība vēl arvien atsakās atzīt cilvēktiesību uzraudzību kā leģitīmu darbību un liedz likumīgu statusu vietējām cilvēktiesību aizstāvju grupām;

E.  tā kā 2019. gada 24. februārī notiks referendums par konstitūciju; tā kā jaunās konstitūcijas izstrādes procesā nenotiek pienācīga apspriešanās visā valstī, nodrošinot, ka Komunistiskā partija saglabā savu ietekmīgo lomu sabiedrībā, kurā nav daudzpartiju sistēmas, pamatbrīvību un politisko un pilsonisko tiesību, tādējādi nostiprinot centralizētu partijas kontroli pār valsti un ekonomiku; tā kā vienpartijas politiskā sistēma 3. pantā ir pasludināta par “neatsaucamu”, savukārt 224. pantā pašreizējai un nākamajām paaudzēm ir aizliegts atteikties no sociālisma un mainīt esošo politisko un sociālo sistēmu; tā kā projektā, šķiet, ir vēl arī citi noteikumi, kas rada ļoti lielas bažas;

F.  tā kā Kubā tiek vajāti, patvaļīgi aizturēti vai ieslodzīti cietumā neatkarīgie žurnālisti, miermīlīgie disidenti un cilvēktiesību aizstāvji, kas dokumentē cilvēktiesību pārkāpumus un galvenokārt ir demokrātiskās opozīcijas dalībnieki; tā kā saskaņā ar CCHRNC datiem 2018. gada oktobrī neapšaubāmu politisku iemeslu dēļ tika veikti vismaz 202 miermīlīgo oponentu un neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības aktīvistu patvaļīgi īstermiņa aresti, kad tie izmantoja savas vārda, pulcēšanās un politiskās biedrošanās pamattiesības;

G.  tā kā viens no šiem cilvēkiem ir Dr. Eduardo Cardet — Kristiešu atbrīvošanās kustības (MCL) valsts koordinators, kuram tika piespriests trīs gadu cietumsods par miermīlīgu vārda brīvības izmantošanu; tā kā 2016. gada novembrī viņu arestēja, atgriežoties valstī pēc brauciena uz Maiami; tā kā par ieslodzīto pārliecības dēļ uzskatāmais Dr. E. Cardet pašlaik tiek turēts apcietinājumā Cuba Si cietumā Holguin, kur viņš atrodas izolācijā un viņam nav atļauti nedz ģimenes apciemojumi, nedz tālruņa zvani;

H.  tā kā neoficiālās politiskās opozīcijas grupas “Kubas Patriotiskā savienība” (Unión Patriótica de Cuba, UNPACU) biedrs Tomás Núñez Magdariaga 62 dienas turpināja bada streiku un 2018. gada 15. oktobrī starptautiskā spiediena rezultātā tika atbrīvots; tā kā T. N. Magdariaga tika apvainots par it kā izteiktiem draudiem valsts amatpersonai, kura vēlāk atzinās, ka šīs apsūdzības bija safabricētas; tā kā viņa lieta ir vēl viens skaidrs piemērs mēģinājumiem apklusināt citādi domājošos;

I.  tā kā 2018. gada oktobrī organizācija „Sievietes baltā” atkal kļuvusi par politisko represiju galveno upuri un vairākās valsts provincēs tika veiktas represijas pret Apvienotā antitotalitārā foruma (FANTU) locekļiem;

J.  tā kā pret visiem ieslodzītajiem Kubā ir jānodrošina humāna attieksme; tā kā Kubas valdība liedz neatkarīgām cilvēktiesību grupām piekļuvi cietumiem; tā kā Kubas iedzīvotājiem nav pienācīgu garantiju uz taisnīgu tiesu, piemēram, tiesības uz taisnīgu un publisku uzklausīšanu, ko veic kompetenta un objektīva tiesa; tā kā varas iestādes bieži vien turpina vajāt nosacīti atbrīvotos agrākos ieslodzītos;

K.  tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos ir skaidri paziņojusi, ka no patvaļīgas aizturēšanas Kubā cietušajiem ir tiesības pieprasīt tiesisko aizsardzību no valdības, kas ietver restitūciju, kompensāciju, rehabilitāciju, prasību apmierināšanu un garantijas, ka šādi pārkāpumi neatkārtosies;

L.  tā kā ir pazīmes, kas liecina par reliģijas brīvības lielāku ievērošanu Kubā; tā kā Kubas varas iestādes vienlaikus joprojām ļoti ierobežo kristiešu baznīcu būvniecību vai rekonstrukciju; tā kā baznīca ir pakāpeniski kļuvusi par lielāko pilsoniskās sabiedrības dalībnieku un galveno nevalstiskā sektora sociālo pakalpojumu sniedzēju Kubā, taču tās darbību joprojām stingri kontrolē iestādes;

M.  tā kā no ES viedokļa ciešākām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām ar Kubu vajadzētu palīdzēt veicināt politiskās reformas valstī saskaņā ar visu tās iedzīvotāju centieniem; tā kā ekonomikas un tirdzniecības liberalizācijai būtu jāļauj valstij pakāpeniski virzīties uz brīvu sociālo telpu, līdzāspastāvēšanu, tehnoloģijām un komunikācijām, ko Kubas iedzīvotāji novērtē un pieprasa;

N.  tā kā Parlaments savu Saharova balvu par domas brīvību trīs reizes piešķīris Kubas aktīvistiem: Oswaldo Payá 2002. gadā, organizācijai „Sievietes baltā” 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā; tā kā Saharova balvas laureātiem vēl arvien regulāri liedz izbraukt no valsts un piedalīties starptautiskos pasākumos;

O.  tā kā Parlaments vairākkārt pieprasījis iespēju nosūtīt oficiālas delegācijas uz Kubu; tā kā Kubas iestādes ik reizi liegušas piekļuvi valstij, turklāt pat pēc PDCA noslēgšanas,

1.  stingri nosoda miermīlīgu disidentu, neatkarīgu žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas pārstāvju patvaļīgo aizturēšanu, vajāšanu un aizskaršanu, kā arī uzbrukumus viņiem; prasa nekavējoties izbeigt šīs darbības un tūlīt atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp Eduardo Cardet, kā arī tos, kuri patvaļīgi apcietināti tikai par savu vārda un pulcēšanās brīvības izmantošanu;

2.  mudina ES dalībvalstis, EĀDD un tā delegāciju Kubā stingri ievērot savus pamatprincipus un politiku attiecībā uz Kubu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu minēto personu atbrīvošanu, nodrošinātu, ka politisko oponentu un cilvēktiesību aizstāvju vajāšana nekavējoties tiek pārtraukta, kā arī palīdzētu šiem cilvēkiem un viņus aizsargātu;

3.  aicina Kubas iestādes uzlabot ieslodzījuma apstākļus un izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī ļaut starptautiskajām cilvēktiesību grupām un neatkarīgām Kubas organizācijām piekļūt valsts cietumiem; uzstāj, ka Kubas disidentu vajāšana un ieslodzīšana viņu ideālu un nevardarbīgās politiskās darbības dēļ ir pretrunā Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai;

4.  pauž nožēlu, ka situācija cilvēktiesību un demokrātijas jomā nav uzlabojusies, pat neraugoties uz PDCA pieņemšanu; aicina izpildīt ES un Kubas PDCA paredzētās saistības, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; uzsver, ka nolīguma panākumi ir atkarīgi no tā īstenošanas un ievērošanas;

5.  atgādina, ka PDCA ir iekļauts noteikums par nolīguma apturēšanu, kas būtu jāpiemēro cilvēktiesību noteikumu neievērošanas gadījumā; tādēļ uzstāj, lai Eiropas Savienība PDCA īstenošanas gaitā cieši sekotu un uzraudzītu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Kubā un lai par to tiktu iesniegti regulāri ziņojumi Parlamentam; aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi Federica Mogherini plenārsēdē detalizēti informēt Parlamentu par konkrētiem pasākumiem, kas veicami iepriekš minēto prasību izpildei;

6.  mudina Kubas valdību no jauna noteikt savu politiku cilvēktiesību jomā, saskaņojot to ar starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā un bez ierobežojumiem ļaujot politiskajā un sociālajā dzīvē aktīvi iesaistīties visai pilsoniskajai sabiedrībai un opozīcijas politiskajiem dalībniekiem; aicina Kubu apstiprināt savu nodomu ievērot visaugstākos standartus cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā un ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to fakultatīvos protokolus;

7.  atgādina Kubas iestādēm, ka saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām tiek garantēta pārvietošanās un pulcēšanās brīvība, un ka tas attiecas arī uz aktīvistiem un demokrātiskās opozīcijas dalībniekiem;

8.  stingri nosoda Dekrēta Nr. 349 pieņemšanu, kas grauj tiesības uz mākslas brīvību Kubā; aicina Kubas iestādes veikt atbilstošus likumdošanas pasākumus, lai atceltu Dekrētu Nr. 349 pirms tā stāšanās spēkā 2018. gada decembrī; uzsver, ka mākslinieciskās izpausmes brīvībai ir izšķiroša nozīme dzīvotspējīgā un dinamiskā kultūras sektorā, kas var radīt darba vietas, attīstīt kultūras nozares un atjaunināt kultūras mantojumu;

9.  aicina Kubas valdību pārtraukt tiešsaistes jomas cenzūru un interneta vietņu blokādi ar vienīgo nolūku ierobežot politisko kritiku un piekļuvi informācijai;

10.  pilnībā atbalsta ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos 2017. gada 17. marta secinājumus par Kubu, aicinot šo valsti veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tās tiesu sistēmas pilnīgu neatkarību, kā arī izveidot neatkarīgu Nacionālo cilvēktiesību institūtu saskaņā ar Parīzes principiem;

11.  pauž nopietnas bažas par jauno konstitūcijas projektu un 2019. gada februārī paredzēto referendumu; uzsver, ka visā procesā trūkst iekļaušanas, tolerances un cieņas pret pilsoniskajām un politiskajām pamattiesībām, kas varētu nodrošināt demokrātisku konstitucionālo procesu; šajā ziņā atkārtoti apliecina apņēmību veicināt gan pāreju uz plurālistisku demokrātiju un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, piedaloties visiem dalībniekiem bez izņēmuma, kā noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan ilgstošu ekonomikas atveseļošanos, kuras mērķis būtu uzlabot Kubas iedzīvotāju dzīves līmeni saskaņā ar viņu vēlmēm; aicina attiecīgās Kubas iestādes jaunajā konstitūcijā paredzēt brīvas un plurālistiskas vēlēšanas;

12.  mudina Eiropas iestādes un dalībvalstis palīdzēt Kubai ekonomiskajā un politiskajā pārejā uz pilnīgi demokrātisku režīmu, kurā tiek ievērotas visas valsts iedzīvotāju pamattiesības; atbalsta dažādu ES ārpolitikas instrumentu un it īpaši Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) izmantošanu, lai stiprinātu ES dialogu ar Kubas pilsonisko sabiedrību un tiem, kuri Kubā atbalsta miermīlīgu pārejas procesu;

13.  aicina Kubas iestādes atcelt nāvessodu par visiem noziegumiem; aicina noteikt nāvessoda moratoriju, līdz šīs juridiskās izmaiņas tiks oficiāli pieņemtas; prasa pārskatīt visus spriedumus par nāvessodu, lai nodrošinātu, ka šie tiesas procesi atbilst starptautiskajiem standartiem un nākotnē vairs netiek izpildīts neviens augstākais soda mērs;

14.  aicina Kubas valdību atļaut baznīcām brīvi veikt sociālās aprūpes pasākumus Kubas sabiedrībā; mudina pilnībā garantēt reliģijas un apziņas brīvību;

15.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi Federica Mogherini atzīt, ka pastāv politiskā opozīcija Kubas valdībai, un atbalstīt opozīcijas iekļaušanu politiskajā dialogā starp ES un Kubu; atgādina Eiropas iestādēm, ka pilsoniskā sabiedrība un tie, kam piešķirta Saharova balva, ir galvenie Kubas demokratizācijas procesa dalībnieki un viņu viedoklis ir jāuzklausa un jāņem vērā divpusējo attiecību ietvaros; šajā sakarā aicina visos ES dalībvalstu pārstāvju apmeklējumos aktualizēt cilvēktiesību jautājumus Kubas varas iestādēm un šīs valsts apmeklējumos tikties ar Saharova balvas laureātiem, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas iekšējo un ārējo saskaņotību;

16.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas iestādes atsakās ļaut Eiropas Parlamenta komitejām, delegācijām un dažām politiskajām grupām apmeklēt Kubu, turklāt neraugoties uz to, ka Parlaments ir devis savu piekrišanu PDCA; aicina iestādes nekavējoties atļaut iebraukšanu valstī, tostarp iespēju apmeklēt to, kad 2019. gada 24. februārī notiks referendums par konstitūciju;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Kubas Republikas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un CELAC dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 201 E, 18.8.2005., 83. lpp.
(2) OV C 288 E, 24.11.2006., 81. lpp.
(3) OV C 146 E, 12.6.2008., 377. lpp.
(4) OV C 349 E, 22.12.2010., 82. lpp.
(5) OV C 334, 19.9.2018., 99. lpp.


Cilvēktiesību stāvoklis Bangladešā
PDF 140kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Bangladešā (2018/2927(RSP))
P8_TA(2018)0461RC-B8-0533/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās 2017. gada 6. aprīļa(1) un 2015. gada 26. novembra(2) rezolūcijas par Bangladešu,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par ilgtspējības pakta īstenošanas pašreizējo stāvokli Bangladešā(3) un ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. septembra ziņojumu par tehnisko stāvokli,

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par ES pamatiniciatīvu attiecībā uz apģērbu ražošanas nozari(4),

–  ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas Republiku par partnerību un attīstību(5),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās,

–  ņemot vērā Ilgtspējības paktu par nepārtrauktiem darba tiesību un rūpnīcu drošības uzlabojumiem Bangladešas gatavo apģērbu ražošanas un trikotāžas nozarē,

–  ņemot vērā 2013. gada Bangladešas vienošanos par ugunsdrošību un ēku drošību un tās atjaunošanu 2018. gadā,

–  ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju, Eiropas Savienības delegācijas un Norvēģijas un Šveices misiju vadītāju kopīgo 2018. gada 27. septembra vietējo paziņojumu par Bangladešas digitālās drošības aktu,

–  ņemot vērā 2018. gada 26. februāra valsts ziņojumu, kas iesniegts ANO Cilvēktiesību padomes vispārējā periodiskajā pārskatā (VPR) par Bangladešu,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2006. gada 20. decembrī un kura stājās spēkā 2010. gada 23. decembrī,

–  ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ko ANO Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada 16. jūnijā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Bangladešas Valsts rīcības plānu 2015. – 2021. gadam bērnu laulību izskaušanai,

–  ņemot vērā ANO Pastāvīgā pirmiedzīvotāju lietu foruma 17. sesijas ieteikumus par pirmiedzīvotājiem (UNPFII),

–  ņemot vērā 2018. gada Pasaules preses brīvības indeksu,

–  ņemot vērā Bangladešas 2018. gada digitālās drošības aktu,

–  ņemot vērā Bangladešas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) aktu, jo īpaši tā 57. sadaļu,

–  ņemot vērā ES 2014. gada 12. maija cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienībai ir ilgstošas attiecības ar Bangladešu, tostarp izmantojot Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību; tā kā cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošana un veicināšana ir pamatā pušu vietējai un starptautiskajai politikai un tām jābūt būtiskai ES ārējās darbības daļai;

B.  tā kā represijas pret pilsoniskās sabiedrības locekļiem, tostarp politiskajiem aktīvistiem, arodbiedrību pārstāvjiem, žurnālistiem, studentiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un minoritātēm, pēdējo gadu laikā Bangladešā ir palielinājušās; tā kā ANO cilvēktiesību eksperti un starptautiskās cilvēktiesību grupas ir ziņojušas, ka Bangladešā notiek sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma, masveida patvaļīgi aresti un piespiedu pazušana, piemēram, Maroof Zaman un Mir Ahmad Bin Quasem lietas;

C.  tā kā pasaules preses brīvības indeksā Bangladeša ieņem 146. vietu no 180 valstīm; tā kā Bangladešā joprojām ir plaši izplatīta žurnālistu un blogeru pamattiesību un cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši vardarbība, vajāšana, iebiedēšana un cenzūra; tā kā Bangladešas IKT akts, jo īpaši tā 57. sadaļa, pēdējos gados ir ticis izmantots, lai arestētu un sauktu pie atbildības aktīvistus un žurnālistus, kuri ir kritizējuši valdību;

D.  tā kā ar digitālās drošības aktu, ko Bangladešas parlaments pieņēma 2018. gada 19. septembrī, netiek grozīta IKT akta 57. sadaļa, neraugoties uz Bangladešas žurnālistu, pilsonisko tiesību aktīvistu un starptautiskās sabiedrības izteikto kritiku;

E.  tā kā starptautiski atzīts un godalgots Bangladešas fotožurnālists Shahidul Alam — skolotājs un aktīvists — tika ar varu nolaupīts no viņa mājām 2018. gada 5. augustā un ieslodzīts saskaņā ar IKT aktu pēc tam, kad viņš pauda viedokli par nesenajiem studentu protestiem Bangladešā un kritizēja to, ka varas iestādes izmanto vardarbību; tā kā viņš ir palicis apcietinājumā un ir vairākkārt noraidīta prasība par atbrīvošanu pret drošības naudu; tā kā viņam, iespējams, ir liegta pienācīga medicīniskā aprūpe un viņš tiek spīdzināts;

F.  tā kā teroristu uzbrukumu dēļ valdība īsteno stingru „nulles tolerances” pieeju; tā kā ir slēgti mobilo sakaru tīkli Bangladešā un tiek ziņots, ka Bangladešas drošības spēki ir mēģinājuši iegādāties elektroniskās novērošanas iekārtas starptautiskajā tirgū; tā kā Bangladešas valdība ir sākusi intensīvu un uzmācīgu sociālo plašsaziņas līdzekļu slepenas novērošanas un uzraudzības kampaņu;

G.  tā kā Bangladešā 2018. gada 30. decembrī notiks vēlēšanas; tā kā opozīcijas līdere un bijusī premjerministre Khaleda Zia pašlaik atrodas apcietinājumā, jo viņai ir piespriesti 10 gadi brīvības atņemšanas par korupciju, un viņai ir liegts piedalīties vēlēšanās; tā kā viņa noliedz šo apsūdzību, kuru viņas atbalstītāji uzskata par politiski motivētu;

H.  tā kā Bangladešā sievietes un meitenes saskaras ar augstu vardarbības līmeni; tā kā Bangladešā ir visaugstākais bērnu laulību rādītājs Āzijā un viens no augstākajiem pasaulē; tā kā 2017. gadā Bangladešas valdība pieņēma Bērnu laulību ierobežošanas likumu, ar ko ievieš izņēmumus "īpašos gadījumos", nedefinējot attiecīgos kritērijus, nedz nosakot šādu laulību minimālo vecumu;

I.  tā kā Bangladešā nāvessodu var piemērot par daudziem un dažādiem noziegumiem; tā kā 2017. gadā nāves sods tika izpildīts sešiem cilvēkiem;

J.  tā kā ir ziņots, ka šogad ir palielinājies vardarbības gadījumu skaits, jo īpaši pret pirmiedzīvotāju sievietēm, kā arī notiek pirmiedzīvotāju tiesību aktīvistu aizskaršana un apcietināšana Chittagong Hill Tracts apvidū;

K.  tā kā ES ir Bangladešas galvenā tirdzniecības partnere un vismazāk attīstītās valstis (VAV) gūst labumu no vislabvēlīgākā režīma, kas pieejams saskaņā ar ES vispārējo preferenču sistēmu, proti, „Viss, izņemot ieročus” (EBA) režīma;

L.  tā kā sagaidāms, ka 2024. gadā Bangladešai vairs nebūs VAV statusa; tā kā turpmākajos gados ir jāpaātrina cilvēktiesību un darba tiesību reformu īstenošana, tostarp bērnu darba izskaušana; tā kā joprojām pastāv bažas par noteikumiem Bangladešas Darba likumā un Eksporta pārstrādes zonu likuma projektā;

M.  tā kā saskaņā ar ilgtspējības paktu vienošanās par ugunsdrošību un ēku drošību Bangladešā tika parakstīta starp pasaules apģērbu zīmoliem, mazumtirgotājiem un arodbiedrībām; tā kā līdz šim mazāk nekā puse rūpnīcu, uz kurām attiecas vienošanās, ir veikušas atbilstošus drošības pasākumus; tā kā vienošanās termiņš beidzās 2018. gada oktobrī, neraugoties uz to, ka vēl ir daudz darāmā; tā kā šo vienošanos nomainīja pārejas vienošanās, ko piemēros trīs gadus;

N.  tā kā šī vienošanās ir jāatbalsta un visām pusēm jāļauj netraucēti turpināt darbu, tostarp arī pēc 2018. gada novembra; tā kā Bangladešas valdība un tās korektīvo pasākumu koordinācijas vienība (RCC) tikai vienreiz ir apliecinājušas gan darbos, gan vārdos, ka ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz gatavību un ka šādu veidu atbildīgās uzņēmumu rīcības iniciatīvas vairs varētu nebūt vajadzīgas;

O.  tā kā 2018. gadā Bangladeša saņēma milzīgu — vairāk nekā 700 000 — rohindžu bēgļu pieplūdumu, kas bēg no Mjanmas militāristu veiktās etniskās tīrīšanas un kuriem joprojām ir izmisīgi nepieciešama humānā palīdzība; tā kā Bangladeša un Mjanma 2018. gada 30. oktobrī panāca vienošanos par rohindžu repatriēšanu uz Mjanmu novembra vidū un tas notika bez apspriešanās ar ANO Bēgļu aģentūru (UNHCR) vai tās iesaistīšanu;

1.  pauž dziļas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Bangladešā un jo īpaši par notiekošo vārda un pulcēšanās brīvības apspiešanu, vēršoties pret plašsaziņas līdzekļiem, studentiem, aktīvistiem un opozīciju; nosoda to, ka cilvēki tiek apcietināti un pakļauti vardarbībai par to, ka viņi īsteno savas tiesības uz vārda brīvību, kritizējot valdību; pauž dziļas bažas par ziņojumiem, ka spīdzināšanas izmantošana kļūst endēmiska;

2.  atzīmē, ka ANO 2018. gada maija VRP slavē Bangladešu par „ievērojamu progresu” cilvēktiesību uzlabošanā pēdējos gados; mudina Bangladešas valdību īstenot VRP ieteikumus, jo īpaši tādās jomās kā tiesu iestāžu neatkarība, pilsoniskās un politiskās tiesības, plašsaziņas līdzekļu brīvība, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un sieviešu un meiteņu tiesības;

3.  aicina Bangladešas varas iestādes veikt neatkarīgu izmeklēšanu par ziņojumiem par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, piespiedu pazušanu un spēka pārmērīgu lietošanu, tostarp par Maroof Zaman un Mir Ahmad Bin Quasem lietām, un saukt vainīgos pie atbildības saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; turklāt aicina Bangladešu ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un iekļaut tās noteikumus valsts tiesību aktos;

4.  aicina Bangladešas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Shahidul Alam, atsaukt visas pret viņu izvirzītās apsūdzības, un atļaut viņam turpināt savu likumīgo darbu cilvēktiesību jomā; uzstāj, ka Bangladešas iestādēm jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai garantētu Shahidul Alam fizisko un garīgo neaizskaramību un drošību, kā arī viņa ģimenes drošību, un jānodrošina, ka, atrodoties apcietinājumā, Shahidul Alam saņem tādu attieksmi, kas atbilst starptautiskajiem principiem un standartiem; aicina Bangladešas varas iestādes nekavējoties sākt izmeklēšanu un izmeklēt apgalvojumus par to, ka Shahidul Alam ir ticis spīdzināts, un saukt vainīgos pie atbildības;

5.  pauž dziļas bažas par IKT aktu, ne tikai tāpēc, ka tas jau ir būtiski ietekmējis žurnālistu, blogeru un komentētāju darbu, bet arī negatīvi ietekmē ikvienas personas tiesības uz vārda brīvību, tostarp sociālajos medijos; uzskata, ka IKT akta 57. sadaļa ir pretrunā pamattiesībām uz vārda brīvību un taisnīgu tiesu;

6.  pauž dziļu nožēlu par valdības lēmumu īstenot digitālās drošības aktu, kas faktiski paplašina un pastiprina policijas pilnvaras apspiest iespēju brīvi izteikties, tostarp sociālajos plašsaziņas līdzekļos, pirms valsts vēlēšanām 2018. gadā; aicina Bangladešas varas iestādes steidzami pārskatīt Digitālās drošības aktu un IKT aktu, un saskaņot tos ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, kurām Bangladeša ir pievienojusies;

7.  cer, ka nākamās vēlēšanas būs mierīgas, pārredzamas un līdzdalīgas, lai pilsoņi varētu paust patiesu politisko izvēli; aicina politiskos spēkus vēlēšanu periodā atturēties no jebkādas vardarbības vai kūdīšanas uz vardarbību;

8.  atzinīgi vērtē Bangladešas konstruktīvo lomu smagajos apstākļos saistībā ar rohindžu bēgļu uzņemšanu; mudina iestādes nodrošināt vairāk platības, lai samazinātu pārblīvētību un sliktos sadzīves apstākļus nometnēs; mudina iestādes mazināt birokrātiskos šķēršļus, kurus tās uzliek humānās palīdzības organizācijām; mudina Bangladešas un Mjanmas valdības nekavējoties pārskatīt lēmumu sākt rohindžu bēgļu repatriāciju, jo vēl nav izpildīti nosacījumi par drošu, cieņpilnu un brīvprātīgu atgriešanos;

9.  aicina ES un citus starptautiskos līdzekļu devējus pastiprināt centienus sniegt nepieciešamo finansiālo un materiālo atbalstu rohindžu bēgļu nometnēm Bangladešā;

10.  uzstāj, ka Bangladešai jāpilda savas saistības saskaņā ar EBA režīmu attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu;

11.  atkārtoti aicina atcelt nāvessodu Bangladešā;

12.  pauž dziļas bažas par pārejas vienošanās atcelšanu, kam jāstājas spēkā 2018. gada 30. novembrī; norāda, ka RCC vēl nav spējīga uzraudzīt veselības un drošības prasības, un nodrošināt to izpildi, un tam ir smaga ietekme uz darba ņēmēju drošību un tiesībām rūpnīcās; mudina Bangladešas valdību nekavējoties atzīt un īstenot pārejas vienošanos un izrādīt lielāku gatavību pārņemt visas vienošanās funkcijas; aicina līdzekļu devējus atbalstīt Bangladešas valdību, lai tas būtu iespējams; turklāt aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) turpināt spēju veidošanas darbu ar RCC;

13.  aicina Bangladešas valdību pieņemt tiesību aktu grozījumus Bangladešas Darba likumā un tā īstenošanas noteikumos, lai tie atbilstu Starptautiskās Darba organizācijas starptautiskajiem darba standartiem un neierobežotu biedrošanās brīvību; aicina Bangladešas valdību veikt nepieciešamos pasākumus, lai efektīvi novērstu jebkādu diskrimināciju, kas vērsta pret arodbiedrībām, tostarp vardarbību un iebiedēšanu;

14.  pauž bažas par to, ka, lai gan 2017. gada Bērnu laulību ierobežošanas likumā ir iekļauti noteikumi par prevencijas stiprināšanu un likumpārkāpēju saukšanu pie atbildības, tajā tomēr ir iekļauta klauzula, saskaņā ar kuru bērni var stāties laulībā arī nesasnieguši 18 gadu vecumu — īpašos apstākļos, ar vecāku piekrišanu un tiesas atļauju; prasa bērnu aizsardzības interesēs steidzami novērst šo nepilnību;

15.  mudina Bangladešas varas iestādes turpināt risināt cilvēktiesību problēmas; norāda, ka cilvēktiesību jautājumi tiks sīkāk izskatīti ES un Bangladešas Apvienotajā komisijā, kas 2019. gada pirmajā pusē notiks Dakā;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Bangladešas valdībai un parlamentam.

(1) Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. aprīļa rezolūcija par Bangladešu, tostarp bērnu laulībām (OV C 298, 23.8.2018., 65. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūcija par vārda brīvību Bangladešā (OV C 366, 27.10.2017., 135. lpp.).
(3) OV C 331, 18.9.2018., 100. lpp.
(4) OV C 298, 23.8.2018., 100. lpp.
(5) OV L 118, 27.4.2001., 48. lpp.


Dzelzceļa pasažieru tiesības un pienākumi ***I
PDF 410kWORD 130k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (pārstrādāta redakcija) (COM(2017)0548 – C8-0324/2017 – 2017/0237(COD))
P8_TA(2018)0462A8-0340/2018

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0548),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 91. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0324/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 18. janvāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2017. gada 24. jūlija vēstuli Transporta un tūrisma komitejai saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un atzinumu Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas (A8-0340/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību;

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2018. gada 15. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) .../... par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (pārstrādāta redakcija)

P8_TC1-COD(2017)0237


(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 91. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1371/2007(4) jāizdara vairāki grozījumi Skaidrības labad minētā, lai uzlabotu pasažieru aizsardzību un veicinātu lielāku dzelzceļa transporta izmantošanu, pienācīgi ņemot vērā jo īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 11., 12. un 14. pantu. Tāpēc Regula (EK) Nr. 1371/2007 būtu jāpārstrādā, gan ņemot vērā šos grozījumus, gan skaidrības labad. [Gr. 1]

(2)  Īstenojot kopējo transporta politiku, ir svarīgi aizsargāt dzelzceļa pasažieru tiesības un uzlabot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti, lai palīdzētu palielināt dzelzceļa transporta daļu attiecībā pret citiem transporta veidiem.

(3)  Lai gan Savienībā gūti ievērojami panākumi patērētāju aizsardzības jomā, dzelzceļa pasažieru tiesību aizsardzība vēl aizvien ir jāuzlabo, jo īpaši attiecībā uz kompensāciju kavējuma, atcelšanas vai mantiska kaitējuma gadījumā. [Gr. 2]

(4)  Ņemot vērā to, ka dzelzceļa pasažieris ir pārvadājuma līguma vājākā puse, pasažieru tiesības šajā ziņā būtu jāaizsargā.

(5)  Vienādu tiesību piešķiršanai dzelzceļa pasažieriem, kuri dodas starptautiskajos un iekšzemes braucienos, būtu jāuzlabo patērētāju aizsardzības pasažieru tiesību līmenis Savienībā, jānodrošina dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vienlīdzīgi konkurences apstākļi un jāgarantē jo īpaši attiecībā uz viņu piekļuvi informācijai un uz kompensāciju kavēšanās vai atcelšanas gadījumā. Pasažieriem vienāda līmeņa tiesībasbūtu jāsaņem pēc iespējas precīzāka informācija par viņu tiesībām. [Gr. 3]

(5a)   Šai regulai nebūtu jāskar dalībvalstu vai kompetento iestāžu pilnvaras noteikt sociālos tarifus pakalpojumiem, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības, kā arī komerciāliem pakalpojumiem. [Gr. 4]

(6)  Pilsētas, piepilsētas un reģionālie dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumi atšķiras no tālsatiksmes pārvadājumu pakalpojumiem. Tāpēc būtu jāatļauj dalībvalstīm attiecībā uz pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, kas nav pārrobežu pārvadājumu pakalpojumi Savienībā, piešķirt atbrīvojumus no dažiem noteikumiem par pasažieru tiesībām. [Gr. 136]

(7)  Šīs regulas mērķis ir uzlabot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu kvalitāti Savienībā. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piešķirt atbrīvojumus pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai reģionos, kur nozīmīgu pakalpojumu daļu sniedz ārpus Savienības, ar nosacījumu, ka tajā pārvadājumu pakalpojumu daļā, ko sniedz šo dalībvalstu teritorijā, ir nodrošināts pienācīgs pasažieru tiesību aizsardzības līmenis saskaņā ar šo dalībvalstu tiesību aktiem.

(8)  Tomēr atbrīvojumiem nebūtu jāattiecas uz šīs regulas noteikumiem, kas personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām atvieglo dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu izmantošanu. Turklāt atbrīvojumiem nebūtu jāattiecas uz tiesībām visiem, kas to vēlas, bez liekiem sarežģījumiem iegādāties biļetes braucieniem pa dzelzceļu, uz noteikumiem par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību attiecībā uz pasažieriem un viņu bagāžu, uz prasību dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būt pienācīgi apdrošinātiem un uz prasību šiem uzņēmumiem veikt atbilstīgus pasākumus pasažieru personiskās drošības nodrošināšanai stacijās un vilcienos un riska pārvaldībai. [Gr. 6]

(9)  Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu izmantotāju tiesības ietver tiesības saņemt informāciju par pakalpojumu attiecīgajiem pakalpojumiem un saistītajiem jautājumiem gan pirms brauciena, gan tā laikā, gan arī pēc brauciena. Ja vien iespējams, Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem būtu jāsniedz šī informācija pirms brauciena un cik drīz vien iespējamsšī informācija cik ātri vien iespējams būtu jāsniedz iepriekš vai vismaz brauciena sākumā. Minētā informācija būtu jāsniedz personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļūstamos formātos un tai vajadzētu būt publiski pieejamai. Šim nolūkam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, pārdodot savus pakalpojumus, sniedz minēto informāciju biļešu pārdevējiem un citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. [Gr. 7]

(9a)   Nediskriminējoša un ērta piekļuve visai reāllaika operatīvajai informācijai un tarifiem padara dzelzceļa transportu pieejamāku jauniem klientiem un sniedz tiem plašāku ceļojuma iespēju un tarifu izvēli. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāsniedz biļešu pārdevējiem operatīvā informācija un informācija par tarifiem, lai padarītu dzelzceļa transporta izmantošanu ērtāku. Būtu jācenšas nodrošināt iespēja pasažieriem rezervēt tranzīta biļetes un optimālas vienota pārvadājuma iespējas. [Gr. 8]

(9b)   Intensīvs multimodāls pasažieru transports palīdzēs sasniegt mērķus klimata jomā. Tāpēc dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu arī jāpopularizē kombinācijas ar citiem transporta veidiem, lai dzelzceļa pasažieri par tām būtu informēti pirms brauciena rezervēšanas. [Gr. 9]

(9c)  Labi attīstītas multimodālas pasažieru transporta sistēmas palīdzēs sasniegt mērķus klimata jomā. Tāpēc dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu arī jāpopularizē kombinācijas ar citiem transporta veidiem, lai dzelzceļa pasažieri par tām būtu informēti pirms brauciena rezervēšanas. [Gr. 10]

(10)  Sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz ceļojuma informācijas sniegšanu izklāstītas savstarpējas izmantojamības tehniskajās specifikācijās (SITS), kas minētas Komisijas Regulā (ES) Nr. 454/2011(5).

(11)  Nostiprinot dzelzceļa pasažieru tiesības, būtu jāņem vērā pastāvošās starptautiskās tiesības, kas ir noteiktas A papildinājumā – Vienotie noteikumi attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu (CIV) –, kurš pievienots 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kura grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Protokolu par grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (1999. gada protokols). Tomēr būtu vēlams paplašināt šīs regulas darbības jomu un aizsargāt ne tikai starptautisko dzelzceļa pārvadājumu pasažierus, bet arī iekšzemes pārvadājumu pasažierus. Savienība pievienojās COTIF 2013. gada 23. februārī.

(12)  Pasažieru pārvadājumu biļešu pārdošanas kontekstā dalībvalstīm būtu jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nepieļautu diskrimināciju uz valstspiederības vai dzīvesvietas pamata neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pasažieris pastāvīgi vai pagaidu kārtā uzturas citā dalībvalstī. Minētajiem pasākumiem būtu jāaptver visas slēptās diskriminācijas formas, kas var dot tādu pašu rezultātu, ja tiek piemēroti citi kritēriji, piemēram, dzīvesvieta, fiziskā vai digitālā atrašanās vieta. Ņemot vērā pasažieru pārvadājumu biļešu pārdošanas tiešsaistes platformu attīstību, dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka diskriminācija nerodas tad, kad notiek piekļuve tiešsaistes saskarnēm, vai biļešu iegādes procesā. Tomēr nebūtu automātiski jāizslēdz transporta shēmas, kas piedāvā sociālos tarifus, ja šīs shēmas ir samērīgas un nav atkarīgas no attiecīgo personu valstspiederības. [Gr. 11]

(13)  Velobraukšanas aizvien lielākā popularitāte visā Savienībā ietekmē mobilitāti un tūrismu kopumā. Gan dzelzceļa transports, gan velobraukšana ieņem aizvien nozīmīgāku vietu modālajā sadalījumā, un tas samazina transporta ietekmi uz vidi. Tāpēc dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, cik vien iespējams, būtu jāvienkāršo velobraukšanas apvienošana ar braucieniem vilcienā, jo īpaši ļaujot tiem vajadzētu nodrošināt pietiekamu skaitu velosipēdu turētāju neizjauktu velosipēdu pārvadāšanai šim nolūkam paredzētās zonās visu veidu vilcienos, tostarp ātrvilcienos, tālsatiksmes vilcienos, pārrobežu un vietējo pārvadājumu vilcienos pārvadāt velosipēdus. Pasažieriem vajadzētu būt informētiem par velosipēdiem paredzēto vietu. Šīs prasības būtu jāpiemēro visiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem no ... [divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās datums]. [Gr. 12]

(14)  Ja vien iespējams, Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, nodrošinot tranzīta biļetes, būtu jāatvieglina dzelzceļa pasažieru pāreja no viena operatora pie cita. [Gr. 13]

(15)  Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un lai personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinātu iespējas braukt pa dzelzceļu, kas ir līdzvērtīgas citiem iedzīvotājiem pieejamajām iespējām, būtu jāizstrādā noteikumi par nediskriminējošu attieksmi un palīdzību brauciena laikā. Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas radušās invaliditātes, vecuma vai kādu citu faktoru dēļ, ir tādas pašas tiesības uz brīvu pārvietošanos un nediskriminējošu attieksmi kā visiem citiem iedzīvotājiem. Tostarp būtu jāpievērš īpaša uzmanība tādas pieejamas informācijas sniegšanai personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kura attiecas uz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu piekļūstamību, nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi ritošajam sastāvam un vilcienā pieejamajām ērtībām. Lai pasažieriem ar maņu orgānu traucējumiem sniegtu vislabāko iespējamo informāciju par kavējumiem, būtu atbilstīgi jāizmanto vizuālās sistēmas un audiosistēmas. Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzētu būt iespējai nopirkt biļetes vilcienā bez papildu piemaksām., kas šiem pasažieriem piemērotas un ko viņi var saprast. Personālam vajadzētu būt pienācīgi apmācītam rīkoties atbilstīgi vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, it sevišķi tad, kad tiek sniegta palīdzība. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus braukšanas apstākļus, stacijās un vilcienos būtu jāsniedz bezmaksas palīdzība šādām personām visā vilcienu kustības laikā, ne tikai noteiktos diennakts laikos.iekāpšanai un izkāpšanai. [Gr. 14]

(15a)  Ja stacijā nav pieejamas biļešu tirdzniecības vietas, personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzētu varēt iegādāties biļetes vilcienā. [Gr. 15]

(16)  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un staciju apsaimniekotājiem būtu jāņem vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un jārīkojas saskaņā ar nodrošinot atbilstību Komisijas Regulai (ES) Nr. 1300/2014 SITS(6), kas attiecas uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un Direktīvai XXX, kad tā papildina SITS. Turklāt saskaņā ar Savienības publiskā iepirkuma noteikumiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES(7), visas ēkas un ritošo sastāvu vajadzētu padarīt piekļūstamu, jaunu materiālu iegādes, būvniecības vai lielu atjaunošanas darbu gadījumā pakāpeniski likvidējot fiziskus un funkcionālus šķēršļus. [Gr. 16]

(17)  Ar šo regulu ir vēlams radīt sistēmu, kas nodrošina pasažieriem kompensāciju par kavējumiem un kas ir saistīta ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma atbildību, šai sistēmai izmantojot to pašu pamatojumu kā starptautiskajai sistēmai, kas paredzēta COTIF, un jo īpaši CIV vienotajos noteikumos par pasažieru tiesībām. Iegādātajām biļetēm vajadzētu būt pilnībā atmaksājamām. Pasažieru pārvadājuma kavējuma gadījumā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jānodrošina pasažieriem kompensācija, kas ir procentuālā daļa līdz 100 % no biļetes cenas. [Gr. 17]

(18)  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vajadzētu būt pienākumam būt apdrošinātiem vai veikt līdzvērtīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu atbildību attiecībā uz dzelzceļa pasažieriem, ja notiek nelaimes gadījums. Ja dalībvalstis nosaka maksimālo zaudējumu atlīdzības summu pasažiera bojāejas vai pasažierim nodarīta personiska aizskāruma gadījumā, minētajai summai vajadzētu būt vismaz līdzvērtīgai CIV vienotajos noteikumos paredzētajai summai. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai jebkurā laikā palielināt zaudējumu atlīdzības summu pasažieru bojāejas vai traumas gadījumā. [Gr. 18]

(19)  Nostiprinātām tiesībām uz kompensāciju un palīdzību kavējuma, nokavētas pārsēšanās vai reisa atcelšanas gadījumā būtu plašāk jāstimulē dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus darbība pasažieru interesēs.

(20)  Kavējuma gadījumā būtu jānodrošina pasažieriem iespējas turpināt braucienu vai braukt pa citu maršrutu ar līdzvērtīgiem pārvadāšanas nosacījumiem. Šādā gadījumā būtu jo īpaši jāņem vērā vajadzības pēc atbilstošas informācijas, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. [Gr. 19]

(20a)   Brauciena vai kombinētā brauciena interpretācijā rezervēšanas brīdī būtu jāiekļauj visas situācijas, kurās, ņemot vērā visus svarīgos faktorus, piemēram, attiecīgo staciju un platformu lielumu un atrašanās vietu, ir reālistiski vai piemērojami minimālie savienojuma laiki. [Gr. 137]

(21)  Tomēr dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam nevajadzētu būt pienākumam maksāt kompensāciju, ja tas var pierādīt, ka kavējumu izraisīja bargi meteoroloģiskie apstākļi vai lielas dabas katastrofas, kas apdraudēja pārvadājuma drošu veikšanu. Katram šādam gadījumam vajadzētu būt ekstremālas dabas katastrofas iezīmēm, kas to atšķir no parastajiem, gadalaikam raksturīgajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, tādiem kā rudens vētras vai regulāra pilsētu applūšana, ko izraisa plūdmaiņas vai sniega kušana. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāpierāda, ka tie nevarēja prognozēt vai novērst kavējumu pat tad, ja tika veikti visi iespējamie pasākumi. [Gr. 20]

(22)  Staciju apsaimniekotājiem sadarbībā ar infrastruktūras pārvaldītājiem un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāsagatavo un jādara publiski pieejami ārkārtas rīcības plāni, kuru mērķis ir, nodrošinot iestrēgušajiem pasažieriem pienācīgu informāciju un aprūpi, līdz minimumam samazināt būtisku darbības traucējumu ietekmi. [Gr. 21]

(23)  Šai regulai nebūtu jāierobežo dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu tiesības saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, biļešu pārdevēju, dzelzceļa staciju apsaimniekotāju vai infrastruktūras pārvaldītāju tiesības attiecīgā gadījumā pieprasīt kompensāciju no jebkuras personas, tostarp no trešām personām, par savu saistību pret pasažieriem izpildi saskaņā ar šo regulu. [Gr. 22]

(24)  Ja dalībvalsts piešķir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem atbrīvojumu no šīs regulas noteikumu piemērošanas, tai būtu jāmudina dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, konsultējoties ar organizācijām, kas pārstāv pasažierus, ieviest mehānismu kompensācijas piešķiršanai un palīdzībai gadījumā, ja ir būtiski traucēta dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšana.

(25)  Tāpat ir vēlams atvieglināt nelaimes gadījumos cietušo personu un viņu apgādājamo īslaicīgas finansiālās grūtības laikā tūlīt pēc nelaimes gadījuma.

(26)  Dzelzceļa pasažieru interesēs ir tas, lai, vienojoties ar valsts iestādēm, tiktu paredzēti atbilstīgi pasākumi nolūkā gan stacijās, gan vilcienos nodrošināt viņu personisko drošību.

(27)  Dzelzceļa pasažieriem vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, biļešu pārdevējam, stacijas apsaimniekotājam vai infrastruktūras pārvaldītājam par tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti ar šo regulu, un viņiem vajadzētu būt tiesībām saņemt atbildi pieņemamā laikposmā. [Gr. 23]

(28)  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un staciju apsaimniekotājiem būtu jānosaka, jāpublisko, jāpārvalda un jāpārrauga dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes standarti, tostarp attiecībā uz personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. [Gr. 24]

(29)  Lai patērētāju aizsardzību dzelzceļa transportā uzturētu augstā līmenī, būtu jāprasa dalībvalstīm norīkot valsts izpildes struktūras, kuru uzdevums ir rūpīgi uzraudzīt un nodrošināt šīs regulas izpildi valsts līmenī. Minētajām struktūrām vajadzētu būt iespējai veikt dažādus izpildes pasākumus un nodrošināt pasažieriem iespēju izvēlēties saistošu procedūru strīdu alternatīvai izšķiršanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES(8). Pasažieriem vajadzētu būt iespējai iesniegt minētajām struktūrām sūdzības par varbūtējiem regulas pārkāpumiem un, ja puses ir vienojušās, izmantot strīdu izšķiršanu tiešsaistē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 524/2013(9). Jāparedz arī, ka sūdzības var iesniegt pasažieru grupas pārstāvošas organizācijas. Lai nodrošinātu šādu sūdzību apmierinošu izskatīšanu, minētajām struktūrām arī būtu savstarpēji jāsadarbojas, un šo regulu arī turpmāk vajadzētu norādīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394(10). pielikumā. Valsts izpildes struktūrām katru gadu savās tīmekļa vietnēs būtu jāpublicē ziņojumi ar statistiku, norādot to saņemto sūdzību skaitu un veidu un sīki izklāstot savu izpildes darbību rezultātus. Turklāt šos ziņojumus būtu jāpublicē arī Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūras tīmekļa vietnē. [Gr. 25]

(30)  Personas datu apstrāde būtu jāveic saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību, jo sevišķi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679(11).

(31)  Dalībvalstīm būtu jāparedz sankcijas, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina to piemērošana. Sankcijām, kas varētu ietvert kompensācijas maksāšanu attiecīgajai personai, vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un atturošām, un tajās vajadzētu ietvert arī minimālo naudas sodu vai attiecīgā uzņēmuma vai organizācijas gada apgrozījuma procentuālo daļu atkarībā no tā, kura summa ir lielāka, taču neaprobežoties tikai ar to. [Gr. 26]

(32)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, attīstīt Savienības dzelzceļus un ieviest pasažieru tiesības – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(33)  Lai nodrošinātu pasažieru tiesību augstu aizsardzības līmeni, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu nolūkā izdarīt grozījumus I, II un III pielikumā attiecībā uz CIV vienotajiem noteikumiem, minimālo informāciju, ko sniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji, un minimālajiem pakalpojumu kvalitātes standartiem un, ņemot vērā inflāciju, koriģēt regulā minētās finanšu summas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(12). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(33a)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz standartizētas Savienības sūdzību veidlapas pieņemšanu, ko pasažieri varētu izmantot kompensācijas pieprasīšanai saskaņā ar šo regulu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(13). [Gr. 27]

(34)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un ņemti vērā principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši 21., 26., 38. un 47. pantā, kas attiecas uz, attiecīgi, jebkāda veida diskriminācijas aizliegumu, personu ar invaliditāti integrēšanu, patērētāju tiesību augstu aizsardzības līmeni un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Dalībvalstu tiesām šī regula jāpiemēro, ievērojot minētās tiesības un principus,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets un mērķi [Gr. 28]

Nolūkā efektīvi nodrošināt pasažieru aizsardzību un veicināt dzelzceļa transporta izmantošanu, ar šo regulu paredz dzelzceļa transportam piemērojamus noteikumus par: [Gr. 29]

a)  nediskriminējošu attieksmi pret pasažieriem attiecībā uz pārvadāšanas un biļešu izsniegšanas nosacījumiem; [Gr. 30]

b)  dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību un apdrošināšanas pienākumiem attiecībā pret pasažieriem un viņu bagāžu;

c)  pasažieru tiesībām, ja noticis nelaimes gadījums, kuru izraisījusi dzelzceļa transporta izmantošana un kura rezultātā pasažieris gājis bojā, pasažierim nodarīts personisks aizskārums vai zudusi vai bojāta pasažiera bagāža;

d)  pasažieru tiesībām un kompensāciju pārvadājumu traucējumu gadījumā, piemēram, reisa atcelšanas vai kavējuma gadījumā; [Gr. 31]

e)  obligāto precīzo un savlaicīgo informāciju, kas pieejamā formātā jāsniedz pasažieriem, tostarp par transporta līgumu slēgšanu un biļešu izsniegšanu; [Gr. 32]

f)  nediskriminējošu attieksmi pret personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un par obligātu palīdzību šīm personām, ko šīm personām sniedz apmācīts personāls; [Gr. 33]

g)  pakalpojumu kvalitātes standartu noteikšanu un pārraudzību un pasažieru personiskās drošības apdraudējumu pārvaldību;

h)  atbilstīgām sūdzību izskatīšanuiesniegšanas un izskatīšanas procedūrām; [Gr. 34]

i)  vispārīgiem izpildes noteikumiem.

2. pants

Darbības joma

1.  Šo regulu piemēro visā Savienībā attiecībā uz iekšzemes un starptautiskajiem dzelzceļa braucieniem un pakalpojumiem, kurus sniedz viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas ir licencēti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/34/ES(14).

2.  Ņemot vērā 4. punktu, dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumu no šīs regulas noteikumu piemērošanas šādiem pārvadājumu pakalpojumiem:

a)  Direktīvā 2012/34/ES minētajiem pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, izņemot pārrobežu pārvadājumu pakalpojumus Savienībā; [Gr. 138]

b)  starptautiskajiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem gadījumā, ja būtiska pārvadājuma daļa, tostarp vismaz viena plānota apstāšanās stacijā, tiek veikta ārpus Savienības, ar nosacījumu, ka pasažieru tiesības ir pienācīgi nodrošinātas saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem tās dalībvalsts teritorijā, kura piešķir atbrīvojumu; [Gr. 36]

ba)  iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, ja dalībvalstis šādu atbrīvojumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1371/2007 piešķīrušas uz ne ilgāk kā 12 mēnešiem pēc ... [šīs regulas spēkā stāšanās datums]. [Gr. 37]

3.  Dalībvalstis informē Komisiju par atbrīvojumiem, kas piešķirti saskaņā ar 2. punkta a) un, b) un ba) apakšpunktu, un par valsts tiesību aktu atbilstību attiecīgās dalībvalsts teritorijā 2. punkta b) apakšpunkta vajadzībām. [Gr. 38]

4.  Šīs regulas 5., 10.6., 11., 12. un 2517. pantu un V nodaļu piemēro visiem 1. punktā minētajiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, arī pakalpojumiem, kam piešķirts atbrīvojums saskaņā ar 2. punkta a) un b) apakšpunktu. [Gr. 39]

4.a  Šī regula neattiecas uz pakalpojumiem, kurus sniedz tikai to vēsturiskās nozīmes dēļ. [Gr. 40]

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)  “dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kā definēts Direktīvas 2012/34/ES 3. panta 1. punktā;

1a)  “pārvadātājs” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, ar ko pasažieris ir noslēdzis pārvadājuma līgumu, vai vairāki secīgi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas ir atbildīgi, pamatojoties uz minēto līgumu; [Gr. 41]

1b)  “pārvadātāja aizvietotājs” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas nav noslēdzis pārvadājuma līgumu ar pasažieri, bet kam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kurš ir līgumslēdzēja puse, daļēji vai pilnīgi ir uzticējis dzelzceļa pārvadājuma veikšanu; [Gr. 42]

2)  “infrastruktūras pārvaldītājs” ir infrastruktūras pārvaldītājs, kā definēts Direktīvas 2012/34/ES 3. pantā;

3)  “stacijas apsaimniekotājs” ir tāda organizatoriska struktūra dalībvalstī, kurai uzlikts pienākums apsaimniekot dzelzceļa staciju un kura var būt infrastruktūras pārvaldītājs;

4)  “ceļojumu rīkotājs” ir organizators vai mazumtirgotājs, kas nav dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302(15) 3. panta 8) un 9) punkta nozīmē; [Gr. 43]

5)  “biļešu pārdevējs” ir jebkurš dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu mazumtirgotājs, kas noslēdz pārvadājuma līgumus un pārdod biļetes, atsevišķas biļetes vai nu tranzīta biļetes viena vai vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vārdā, vai pats savā vārdā; [Gr. 44]

5a)   “izplatītājs” ir dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu mazumtirgotājs, kas pārdod biļetes dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vārdā un kuram nav nekādu saistību saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp pasažieri un dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumu; [Gr. 45]

6)  “pārvadājuma līgums” ir līgums par pārvadāšanu pret atlīdzību vai bez maksas, kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai biļešu pārdevējs un pasažieris noslēdz par viena vai vairāku pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu; [Gr. 46]

6a)   “biļete” ir derīgs pierādījums, kas pasažierim dod tiesības izmantot dzelzceļa transportu, neatkarīgi no tā, vai tā ir papīra biļete, e-biļete, viedkarte vai ceļojuma karte; [Gr. 47]

6b)   “kombinētais pārvadājums” ir biļete vai biļetes, kas ir viens vai vairāki pārvadājuma līgumi par tādu secīgu dzelzceļa pārvadājumu veikšanu, kurus nodrošina viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi; [Gr. 48]

7)  “rezervācija” ir atļauja papīra vai elektroniskā formā, kas dod tiesības uz pārvadāšanu saskaņā ar iepriekš apstiprinātu personalizētu vienošanos par pārvadājumu;

8)  “tranzīta biļete” ir biļete vai atsevišķas biļetes, kas ir viens pārvadājuma līgums līgumi par tādu secīgu dzelzceļa pārvadājumu veikšanu, kurus nodrošina viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, un kas nopirkta no viena biļešu pārdevēja, ceļojumu rīkotāja vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma braucienam no sākumpunkta līdz galapunktam; [Gr. 49]

9)  “pārvadājumu pakalpojums” vai “pārvadājums” ir dzelzceļa pasažieru pārvadājums, kas tiek veikts starp dzelzceļa stacijām vai pieturvietām saskaņā ar kustības grafiku;

10)  “brauciens” ir pasažiera pārvadāšana no iekāpšanas stacijas līdz galamērķa stacijai saskaņā ar vienu pārvadājuma līgumu; [Gr. 50]

11)  “ iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojums” ir dzelzceļa pasažieru pārvadājums ko veic, nešķērsojot dalībvalsts robežu;

12)  “starptautisks dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojums” ir starptautisks pasažieru pārvadājumu pakalpojums, kā definēts Direktīvas 2012/34/ES 3. panta 5. punktā;

13)  “kavējums” ir laiks starp publicētajā kustības grafikā norādīto pasažiera ierašanās laiku un faktisko vai gaidāmo ierašanās laiku pēdējā galamērķa stacijā;

13a)  “ierašanās” ir brīdis, kad galamērķa platformā vilciena durvis tiek atvērtas un ir atļauta izkāpšana; [Gr. 51]

14)  “abonementa biļete” vai “sezonas biļete” ir biļete neierobežotam braucienu skaitam, kas tās īpašniekam dod tiesības braukt pa dzelzceļu konkrētā maršrutā vai maršrutu tīklā noteiktā laikposmā;

15)  “nokavēta pārsēšanās” ir situācija, kad pasažieris, neatkarīgi no tā, vai tas notiek viena pārvadājuma līguma ietvaros vai nē, brauciena vai kombinētā brauciena laikā nokavē vienu vai vairākus reisus tāpēc, ka ir aizkavējies vai atcelts viens vai vairāki iepriekšējie reisi; [Gr. 139]

16)  “persona ar invaliditāti” un “persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām” ir jebkura persona, kurai ir pastāvīgi vai pagaidu fiziski garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var traucēt šai personai pilnvērtīgi un efektīvi izmantot transportu līdzvērtīgi citiem pasažieriem, vai kuras pārvietošanās spējas, izmantojot transportu, ir ierobežotas vecuma dēļ; [Gr. 53]

(17)  “vispārējie pārvadāšanas noteikumi ” ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma noteikumi vispārēju nosacījumu vai tarifu formā, kuri juridiski ir spēkā katrā dalībvalstī un kuri pēc pārvadājuma līguma noslēgšanas ir kļuvuši par tā neatņemamu sastāvdaļu;

(18)  “transportlīdzeklis” ir mehāniskais transportlīdzeklis vai piekabe, ko pārvadā, pārvadājot pasažierus;

(19)  “CIV vienotie noteikumi” ir Vienotie noteikumi attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājumu līgumu (CIV), kas noteikti Konvencijas par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) A papildinājumā.

II nodaļa

Pārvadājuma līgums, informācija un biļetes

4. pants

Pārvadājuma līgums

Ņemot vērā šo nodaļu, pārvadājuma līguma noslēgšanu un izpildi un informācijas un biļešu nodrošināšanu reglamentē I pielikuma II un III sadaļa.

5. pants

Nediskriminējoši pārvadājuma līguma nosacījumi

Neskarot sociālos tarifus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, ceļojumu rīkotāji un biļešu pārdevēji plašai sabiedrībai piedāvā pārvadājuma līguma un biļešu pārdošanas nosacījumus un tarifus, kā arī pārdod biļetes un tranzīta biļetes un pieņem pasažieru rezervācijas saskaņā ar šīs regulas 10. pantu bez tiešas vai netiešas diskriminācijas pēc galalietotāja galapasažiera valstspiederības vai dzīvesvietas vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, ceļojumu rīkotāja vai biļešu pārdevēja uzņēmējdarbības vietas Savienībā, vai līdzekļiem, kurus pasažieri izmantojuši biļešu iegādei. [Gr. 55]

6. pants

Velosipēdi

Pasažieriem ir tiesības vilcienā pārvadāt velosipēdus, attiecīgā gadījumā – par samērīgu samaksu. Pasažieri brauciena laikā uzrauga savus velosipēdus velosipēdus vilcienā, tostarp ātrgaitas, tālsatiksmes un pārrobežu un nodrošina, ka netiek radītas neērtības vietējos vilcienos. Visos jaunajos vai nodarīti zaudējumi citiem pasažieriem, pārvietošanās palīglīdzekļiem, bagāžai vai dzelzceļa transporta darbībai. Velosipēdu pārvadāšanu drīkst atteikt vai ierobežot drošības vai ekspluatācijas apsvērumu dēļ ar nosacījumu, ka modernizētajos pasažieru vilcienos ne vēlāk kā ... [divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās datuma] ir jābūt skaidri norādītai vietai, kas īpaši paredzēta vismaz astoņu neizjauktu velosipēdu pārvadāšanai. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, biļešu pārdevēji, ceļojumu rīkotāji un attiecīgā gadījumā staciju apsaimniekotāji vēlākais biļetes pirkšanas brīdī informē pasažierus par šāda atteikuma vai ierobežojuma nosacījumiem velosipēda pārvadāšanas nosacījumiem visu veidu dzelzceļa transportā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 454/2011. [Gr. 56]

7. pants

Atteikšanās no saistību izpildes un ierobežojumu noteikšanas nepieļaujamība

1.  Šajā regulā paredzētās saistības pret pasažieriem nedrīkst ierobežot un no to izpildes nedrīkst atteikties, jo īpaši paredzot atkāpi vai ierobežojošu klauzulu pārvadājuma līgumā. Jebkādi līguma nosacījumi, kuru tiešais vai netiešais nolūks ir atcelt, atteikt vai ierobežot tiesības, kas paredzētas šajā regulā, pasažierim nav saistoši. [Gr. 57]

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, ceļojumu rīkotāji vai biļešu pārdevēji var pasažierim piedāvāt līguma nosacījumus, kas ir izdevīgāki nekā šajā regulā paredzētie nosacījumi. [Gr. 58]

8. pants

Pienākums sniegt informāciju par pakalpojumu pārtraukšanu

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi vai, attiecīgā gadījumā, kompetentās iestādes, kas atbildīgas par dzelzceļa sabiedrisko pakalpojumu līgumu, ar attiecīgiem līdzekļiem un nekavējoties, tostarp personām ar invaliditāti piekļūstamos formātos saskaņā ar Direktīvā XXX(16) un Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām pieejamības prasībām, un pirms to savlaicīgi pirms īstenošanas publisko lēmumus izbeigt priekšlikumus pilnībā vai uz laiku pārtraukt vai būtiski samazināt pakalpojumus un nodrošina, ka pirms īstenošanas minētie priekšlikumi tiek mērķtiecīgi un pienācīgi apspriesti ar ieinteresētajām personām. [Gr. 59]

9. pants

Ceļojuma informācija

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, ceļojumu rīkotāji un biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus viena vai vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vārdā, pēc pieprasījuma sniedz pasažierim vismaz II pielikuma I daļā noteikto informāciju par braucieniem, par kuriem attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums piedāvā pārvadājuma līgumulīgumus. Šo informāciju sniedz biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus savā vārdā, un ceļojumu rīkotāji šo informāciju sniedz, ja tā ir pieejama. Lai nodrošinātu atbilstību šai regulai, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, pārdodot savus pakalpojumus, sniedz minēto informāciju biļešu pārdevējiem un citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. [Gr. 60]

2.  Brauciena laikā, tostarp pārsēšanās stacijās, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un, ja iespējams, attiecīgā gadījumā, biļešu pārdevēji sniedz pasažierim vismaz II pielikuma II daļā noteikto informāciju. Lai nodrošinātu atbilstību šai regulai, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, pārdodot savus pakalpojumus, sniedz minēto informāciju biļešu pārdevējiem un citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. [Gr. 61]

3.  Šā panta 1. un 2. punktā minēto informāciju dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, ceļojumu rīkotāji un biļešu pārdevēji pasažieriem sniedz visatbilstīgākajā formātā, tostarp izmantojot, izmantojot ērti pieejamas, vispārpieņemtas un — attiecībā uz 2. punktu — reāllaika mūsdienīgas komunikācijas tehnoloģijas, un ja iespējams, rakstiski, lai pasažieri saņemtu visu informāciju, kas prasīta šīs regulas II pielikumā. Īpaši rūpīgi jānodrošina šīs informācijas piekļūstamība personām ar invaliditāti saskaņā ar Direktīvā XXX, Regulā (ES) Nr. 454/2011 un Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām pieejamības prasībām. Uzskatāmi reklamē personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļūstamo formātu pieejamību. [Gr. 62]

4.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji un infrastruktūras pārvaldītāji nediskriminējošā veidā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem dara dara publiski pieejamus reāllaika datus par vilcieniem, tostarp par citu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu ekspluatētajiem vilcieniem, lai tādējādi novērstu jebkādu pasažieru diskrimināciju. [Gr. 63]

4.a  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi sadarbībā ar staciju apsaimniekotājiem un infrastruktūras pārvaldītājiem kustības grafikos norāda informāciju par pieejamiem vilcienu savienojumiem un stacijām. [Gr. 64]

10. pants

Biļešu, tranzīta biļešu un rezervāciju pieejamība

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji piedāvā biļetes un, ja tās ir pieejamas, tranzīta biļetes un rezervācijas. Tie dara visu iespējamo, lai piedāvātu tranzīta biļetes, tostarp braucieniem pāri robežām vai nakts vilcieniem un braucieniem, ko nodrošina vairāk nekā viens dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums. [Gr. 65]

2.  Neskarot 3. un 4. punktu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji izplata biļetes pasažieriem, izmantojot vismaz vienu no šādiem pārdošanas punktiem:

a)  biļešu kases vai biļešu automātus;

b)  tālruni, internetu vai jebkuras citas plaši pieejamas informācijas tehnoloģijas;

c)  vilcienos.

Dalībvalstis Kompetentās iestādes, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1370/2007(17), var prasīt, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi pārvadājumiem, ko veic saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, biļetes nodrošinātu, izmantojot vairāk nekā vienu pārdošanas punktu. [Gr. 66]

3.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi piedāvā iespēju iegādāties attiecīgā pārvadājuma biļetes vilcienā, ja vien šāda iespēja nav ierobežota vai liegta labi pamatotu drošības, krāpšanas apkarošanas, obligātas vilciena biļešu rezervācijas vai pamatotu komerciālu iemeslu dēļ, tajā skaitā tādu, kas saistīti ar vietas ierobežojumiem vai sēdvietu pieejamību. [Gr. 67]

4.  Ja iekāpšanas stacijā nav ne biļešu kases, ne biļešu automāta, pasažieri stacijā jāinformē par:

a)  iespēju iegādāties biļetes pa tālruni, internetā vai vilcienā, kā arī par iegādes procedūru;

b)  tuvāko staciju vai citu vietu, kur atrodamas biļešu kases un/vai biļešu automāti.

5.  Ja iekāpšanas stacijā nav biļešu kases vai piekļūstama biļešu automāta, personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, vai ja nav nekādas citas iespējas iegādāties biļetes pirms brauciena, pasažieriem ir atļauts iegādāties biļetes vilcienā bez papildu izmaksām. [Gr. 68]

6.  Ja pasažieris saņem atsevišķas biļetes vienam braucienam vai kombinētam braucienam, kuru veido secīgi dzelzceļa pārvadājumi, ko nodrošina viens vai vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, pasažiera tiesības uz informāciju, palīdzību, aprūpi un kompensāciju ir līdzvērtīgas tiesībām saskaņā ar tranzīta biļeti un aptver visu braucienu no iekāpšanas stacijas līdz galamērķim, ja vien pasažierim nav rakstiski skaidri sniegta citāda informācija. Šādā informācijā jo īpaši norāda, ka tad, ja pasažieris nokavē pārsēšanos, pasažierim nav tiesību uz palīdzību vai kompensāciju, pamatojoties uz brauciena kopgarumu. Pienākums pierādīt, ka informācija ir sniegta, gulstas uz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, tā pārstāvi, ceļojumu rīkotāju vai biļešu pārdevēju. [Gr. 140]

10.a pants

Ceļojuma informācijas sniegšana, izmantojot lietotņu programmēšanas saskarnes

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, izmantojot lietotņu programmēšanas saskarnes (API), sniedz nediskriminējošu piekļuvi visai ceļojuma informācijai, tostarp reāllaika darbības informācijai par grafikiem un tarifu datiem, kā minēts 9. pantā.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi sniedz ceļojumu rīkotājiem, biļešu pārdevējiem un citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas pārdod to pakalpojumu, nediskriminējošu piekļuvi rezervācijas sistēmām ar API starpniecību, lai tie varētu noslēgt transporta līgumus un izsniegt biļetes, tranzīta biļetes un rezervācijas tādā veidā, ka tie nodrošina visoptimālāko un rentablāko braucienu, tostarp pārrobežu braucienu.

3.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nodrošina, ka API tehniskās specifikācijas ir labi dokumentētas un atklāti pieejamas bez maksas. API izmanto atvērtus standartus, plaši izmantotus protokolus un mašīnlasāmus formātus, lai padarītu tās savstarpēji izmantojamas.

4.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nodrošina, ka, izņemot ārkārtas situācijas, jebkādas izmaiņas to API tehniskajā specifikācijā tiek darītas pieejamas ceļojumu rīkotājiem un biļešu pārdevējiem iepriekš, tiklīdz tas ir iespējams, bet ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms izmaiņu ieviešanas. Ārkārtas situācijas dokumentē, un dokumentāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajām iestādēm.

5.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nodrošina, ka piekļuve API tiek nodrošināta nediskriminējošā veidā un ar tādu pašu pieejamības un veiktspējas līmeni, tostarp atbalstu un piekļuvi visai dokumentācijai, standartiem, protokoliem un formātiem. Ceļojumu rīkotāji un biļešu pārdevēji nav nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

6.  API izveido saskaņā ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2017/1926(18). [Gr. 70]

III NODAĻA

DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMU UZŅĒMUMU ATBILDĪBA PAR PASAŽIERIEM UN VIŅU BAGĀŽU

11. pants

Atbildība par pasažieriem un bagāžu

Ņemot vērā šo nodaļu un neskarot piemērojamos valsts tiesību aktus, ar kuriem piešķir pasažieriem papildu zaudējumu atlīdzību, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē I pielikuma IV sadaļas I, III un IV nodaļa, kā arī VI un VII sadaļa.

12. pants

Apdrošināšana un atbildības segums pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam jābūt atbilstīgi apdrošinātam saskaņā ar Direktīvas 2012/34/ES 22. pantu un uz risku novērtējuma pamata vai jāveic līdzvērtīgi pasākumi nolūkā nodrošināt savas atbildības segumu, kas paredzēts šajā regulā.

13. pants

Avansa maksājumi

1.  Pasažiera bojāejas vai miesas bojājumu gadījumā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kā tas noteikts I pielikuma 26. panta 5. punktā, nekavējoties un katrā ziņā ne vēlāk kā piecpadsmit dienas pēc tam, kad ir noteikta tās fiziskās personas identitāte, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju, proporcionāli ciestajiem zaudējumiem izmaksā avansus, kas ir vajadzīgi, lai segtu tūlītējas ekonomiska rakstura vajadzības.

2.  Neskarot 1. punktu, bojāejas gadījumā attiecībā uz katru pasažieri avansa maksājums nav mazāks par EUR 21 000.

3.  Avansa maksājums nav atbildības atzīšana, un to var atskaitīt no jebkādām summām, ko turpmāk izmaksā, pamatojoties uz šo regulu, bet tas nav atmaksājams, izņemot gadījumus, kad zaudējumi nodarīti pasažiera nolaidības vai vainas dēļ vai ja avansa maksājumu saņēmusī persona nav tā persona, kura ir tiesīga saņemt kompensāciju.

14. pants

Atbildības apstrīdēšana

Pat tad, ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums apstrīd savu atbildību par fizisku kaitējumu, kas nodarīts pasažierim, kuru tas pārvadā, uzņēmums veic visus pamatotos pasākumus, lai palīdzētu pasažierim, kurš pieprasa zaudējumu atlīdzību no trešām personām.

IV NODAĻA

KAVĒJUMI, NOKAVĒTAS PĀRSĒŠANĀS UN ATCELTI REISI

15. pants

Atbildība par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem

Ņemot vērā šo nodaļu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu atbildību par kavējumiem, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem reglamentē I pielikuma IV sadaļas II nodaļa.

16. pants

Atlīdzināšana un maršruta maiņa

1.  Ja atiešanas brīdī vai tāpēc, ka braucienā ar tranzīta biļeti ir nokavēta pārsēšanās, ir pamatoti paredzams, ka ierašanās pārvadājuma līgumā paredzētajā galamērķī aizkavēsies vairāk nekā par 60 minūtēm vai brauciens tiks atcelts, pasažierim tūlīt piedāvā izvēlēties vienu no šādām iespējām: [Gr. 71]

a)  saņemt atlīdzinājumu biļetes pilnas cenas apjomā saskaņā ar iegādes nosacījumiem par brauciena daļu vai daļām, kas nav veiktas, kā arī par daļu vai daļām, kas jau ir veiktas, ja brauciens vairs neatbilst pasažiera sākotnējam brauciena plānam, kā arī – attiecīgos gadījumos – apmaksātu atpakaļbraucienu uz pirmo brauciena sākumpunktu, cik drīz vien iespējams. Atlīdzinājuma izmaksu veic saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem kā 17. pantā minētās kompensācijas izmaksu;

b)  ar līdzvērtīgiem pārvadāšanas nosacījumiem, bez papildu izmaksām un cik drīz vien iespējams, turpināt braucienu līdz galamērķim vai mainīt maršrutu, lai sasniegtu galamērķi; tajā skaitā nokavēta savienojuma gadījumā sakarā ar kavēšanos pasažiera brauciena iepriekšējā posmā vai tā atcelšanu. Šādā gadījumā pasažierim ir atļauts tupināt ceļu ar nākamo pieejamo pārvadājumu uz galamērķi pat tad, ja nav konkrētas rezervācijas vai ja nākamo vilcienu nodrošina cits dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums; [Gr. 72]

c)  ar līdzvērtīgiem pārvadāšanas nosacījumiem kādā vēlākā dienā, kad vien pasažierim ir ērtāk, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc pakalpojuma atjaunošanas, turpināt braucienu līdz galamērķim vai mainīt maršrutu, lai sasniegtu galamērķi. [Gr. 73]

2.  Šā panta 1. punkta b) apakšpunkta nolūkā pārvadājumu līdzvērtīgā mainītā maršrutā var nodrošināt jebkurš dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un tajā var izmantot pārvadājumu augstākā klasē un alternatīvus sauszemes transporta veidus, neradot papildu izmaksas pasažierim. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem jācenšas, cik vien iespējams, nodrošināt, lai nebūtu jāveic papildu pārsēšanās. Brauciena kopilgumam gadījumā, ja brauciena daļai, kas nav pabeigta, kā plānots, tiek izmantots alternatīvs transporta veids, jābūt līdzvērtīgam sākotnējā brauciena plānotajam ilgumam. Pasažieriem nepiedāvā pārvadājumu zemākā klasē, ja vien tā nav vienīgā pieejamā iespēja mainīt maršrutu. [Gr. 74]

3.  Pārvadātāji, kas nodrošina pārvadājumu pakalpojumus mainītajā maršrutā, īpašu uzmanību pievērš tam, lai personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinātu nodrošina līdzvērtīga līmeņa palīdzību un piekļūstamību alternatīvā pārvadājuma līdzvērtīgu piekļūstamību. laikā. Šis alternatīvais pārvadājums var būt kopējs visiem pasažieriem vai tas pēc pārvadātāja lēmuma var būt individuāls transportlīdzeklis, kas pielāgots personu ar invaliditāti vai ar ierobežotām pārvietošanās spējām īpašajām vajadzībām. [Gr. 75]

17. pants

Biļetes cenas kompensēšana

1.  Nezaudējot Saglabājot tiesības uz pārvadāšanu, pasažieris var pieprasīt no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kompensāciju par kavējumiem, ja viņš saskaras ar tādu kavējumu, kas noticis starp pārvadājuma līgumā norādīto iekāpšanas un galamērķa vietu, vietām, kas norādītas biļetē vai biļetēs, kuras ir viens vai vairāki pārvadājuma līgumi, un par kuru biļetes cena nav atlīdzināta saskaņā ar 16. pantu. Minimālās kompensācijas par kavējumiem ir šādas:

a)  25 % 50 % no biļetes cenas, ja kavējums ir 60 līdz 119 90 minūtes;

b)  50 % 75 % no biļetes cenas, ja kavējums ir 91 līdz 120 minūtes vai ilgāks;

ba)  100 % no biļetes cenas, ja kavējums ir 121 minūte vai ilgāks. [Gr. 76]

2.  Šā panta 1. punkts attiecas arī uz pasažieriem, kuriem ir abonementa biļete vai sezonas biļete. Ja šie pasažieri ir pieredzējuši vairākkārtēju kavēšanos vai reisu atcelšanu abonementa biļetes, atlaižu kartes vai sezonas biļetes derīguma termiņā, viņi drīkst pieprasīt atbilstīgu kompensāciju saskaņā ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kompensēšanas pasākumiem. Šie pasākumi paredz kritērijus, lai noteiktu kavējumu un aprēķinātu kompensāciju. Ja kavējumi, kas nepārsniedz 60 minūtes, abonementa biļetes vai sezonas biļetes derīguma termiņā atkārtojas vairākkārt, kavējumu ilgumu summē un pasažieriem piešķir kompensāciju saskaņā ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kompensēšanas pasākumiem. 1punkta a), b) un ba) apakšpunktā paredzēto kārtību. [Gr. 77]

3.  Kompensāciju par pārvadājuma atcelšanu vai kavējumu aprēķina proporcionāli pilnai cenai, kuru pasažieris faktiski samaksājis par atcelto vai aizkavējušos reisu. pārvadājumu. Ja pārvadājuma līgums ir noslēgts par braucienu turp un atpakaļ, kompensāciju par pārvadājuma atcelšanu vai kavējumu turpceļā vai atpakaļceļā aprēķina proporcionāli pusei cenas, kas samaksāta par biļeti. Tāpat proporcionāli pilnai cenai aprēķina cenu par atceltu vai aizkavējušos reisu, pārvadājumu, kuru nodrošina saskaņā ar jebkuras citas formas pārvadājuma līgumu, ar ko atļauj braukšanu vairākos secīgos posmos. [Gr. 78]

4.  Aprēķinot kavējuma ilgumu, neņem vērā nekādus kavējumus, attiecībā uz kuriem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums var pierādīt, ka tie notikuši ārpus Savienības teritorijām.

5.  Biļetes cenas kompensāciju izmaksā viena mēneša laikā pēc kompensācijas pieprasījuma iesniegšanas. Kompensāciju drīkst izmaksāt ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem, ja nosacījumi ir elastīgi (jo īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un galamērķi). Pēc pasažiera pieprasījuma kompensāciju izmaksā naudā.

6.  Biļetes cenas kompensāciju nesamazina, no tās atskaitot ar finanšu darījumiem saistītas izmaksas, piemēram, maksas, tālruņa vai pastmarku izmaksas. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi var noteikt minimālo summu, ko nesasniedzot kompensāciju neizmaksā. Šī minimālā summa nav lielāka par EUR 4 EUR 5 par katru biļeti. [Gr. 79]

7.  Pasažierim Pasažieriem nav nekādu tiesību uz kompensāciju, ja viņu viņus informē par kavējumu pirms biļetes nopirkšanas iegādes vai ja kavējums, kas rodas sakarā ar brauciena turpināšanu, izmantojot citu pārvadājumu vai mainot maršrutu, ir mazāks par 60 minūtēm. [Gr. 80]

8.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam nav pienākuma maksāt kompensāciju, ja tas var pierādīt, ka kavējumu izraisīja bargi meteoroloģiskie apstākļi vai lielas dabas katastrofas, kas apdraudēja pārvadājuma drošu veikšanu, un kavējumu nevarēja prognozēt vai novērst pat tad, ja tika veikti visi iespējamie pasākumi. [Gr. 81]

18. pants

Palīdzība

1.  Ja pienākšana vai atiešana ir aizkavējusies, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, vai biļešu pārdevējs vai stacijas apsaimniekotājs saskaņā ar 9. pantu informē pasažierus par stāvokli, kā arī par paredzamo atiešanas un pienākšanas laiku, tiklīdz šāda informācija ir pieejama. [Gr. 83]

2.  Ja kāds no 1. punktā minētajiem kavējumiem ir ilgāks nekā 60 minūtes, pasažieriem bez maksas piedāvā arī:

a)  maltītes un atspirdzinājumus apjomā, kas pamatoti atbilst gaidīšanas laikam, ja tie ir pieejami vilcienā vai stacijā vai tos iespējams saprātīgā veidā piegādāt , ņemot vērā tādus kritērijus kā attālums līdz piegādātājam, piegādei vajadzīgais laiks un izmaksas;

b)  ja ir jāpārnakšņo viena vai vairākas naktis vai ja ir jāuzturas ilgāk — izmitināšanu viesnīcā vai citur un pārvadāšanu starp dzelzceļa staciju un izmitināšanas vietu, kur un ja vien tas fiziski iespējams, ņemot vērā personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pieejamības prasības un sertificētu pavadošo dzīvnieku vajadzības; [Gr. 84]

c)  ja vilciens iestrēdzis uz sliežu ceļa – pārvadāšanu no vilciena līdz dzelzceļa stacijai, alternatīvam pārvadājuma sākumpunktam vai galamērķim, kur un ja vien tas fiziski iespējams.

3.  Ja dzelzceļa pārvadājumu vairs nevar turpināt, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, cik drīz vien iespējams, noorganizē pasažieriem alternatīvus pārvadājumu pakalpojumus.

4.  Pēc pasažiera lūguma Attiecībā uz skartajiem pasažieriem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi piedāvā uz biļetes viņu biļetēm vai kādā citā veidā apliecina, apliecināt, ka dzelzceļa pārvadājums ir, attiecīgi, aizkavējies, izraisījis nokavētu pārsēšanos vai atcelts. Šo apliecinājumu piemēro saistībā ar 17. pantā izklāstītajiem noteikumiem, un ja pasažieris, kuram ir abonementa biļete vai sezonas biļete, pierāda, ka viņš ir izmantojis attiecīgo pārvadājumu. [Gr. 85]

5.  Piemērojot 1., 2., 3. un 4. punktu, attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums pievērš īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un viņu viņus pavadošajām personām un sertificētiem pavadošajiem dzīvniekiem. [Gr. 86]

6.  Papildus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pienākumiem, kas noteikti Direktīvas 2012/34/ES 13.a panta 3. punktā, dalībvalstis, tādas dzelzceļa stacijas apsaimniekotājs, kurā gada laikā apkalpo vidēji vismaz 10 000 pasažierus dienā, nodrošina, ka stacijas, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji un infrastruktūras pārvaldītāja darbība ar pienācīga ārkārtas rīcības plāna palīdzību tiek koordinēta, pārvaldītāji sadarbojas, lai sagatavotos iespējamībai, nodrošinātu, ka rodas būtisks darbības traucējums un ilgi kavējumi, kuru rezultātā stacijā iestrēgst ievērojams skaits pasažieru. Plāns nodrošina, ka iestrēgušajiem pasažieriem tiek sniegta pienācīga palīdzība un informācija, tostarp piekļūstamos formātos saskaņā ar Direktīvā XXX noteiktajām pieejamības prasībām. Stacijas apsaimniekotājs plānu un visus tā grozījumus pēc pieprasījuma dara pieejamus valsts izpildes struktūrai vai jebkurai citai dalībvalsts norīkotai struktūrai. Tādu dzelzceļa staciju apsaimniekotāji, kurās gada laikā apkalpo vidēji mazāk nekā 10 000 pasažierus dienā, cenšas, cik vien iespējams, nodrošināt stacijas lietotāju rīcības koordinēšanu un iestrēgušajiem pasažieriem šādās situācijās sniegt palīdzību un informāciju. Direktīvas 2012/34/ES 13.a panta 3punktā minētie ārkārtas rīcības plāni ietver prasības attiecībā uz brīdinājumu un informācijas sistēmu pieejamību. [Gr. 87]

19. pants

Regresa tiesības

Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums izmaksā kompensāciju vai pilda citus pienākumus saskaņā ar šo regulu, nevienu šīs regulas vai valsts tiesību aktu noteikumu nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo tā tiesības prasīt izmaksu kompensāciju no jebkuras personas, tostarp no trešām personām, saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem. Jo īpaši šī regula nekādā veidā neierobežo dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma tiesības prasīt atlīdzinājumu no trešās personas, ar kuru tas noslēdzis līgumu un kura veicinājusi notikumu, kura rezultātā nākas maksāt kompensāciju vai pildīt citus pienākumus. Nevienu šīs regulas noteikumu nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo tādas trešās personas, kura nav pasažieris un ar kuru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums noslēdzis līgumu, tiesības prasīt atlīdzinājumu vai kompensāciju no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem. [Gr. 88]

V NODAĻA

PERSONAS AR INVALIDITĀTI UN PERSONAS AR IEROBEŽOTĀM PĀRVIETOŠANĀS SPĒJĀM

20. pants

Tiesības uz pārvadāšanu

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji, aktīvi iesaistot organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, izveido vai īsteno nediskriminējošus transporta piekļūstamības noteikumus attiecībā uz personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām , tostarp viņu personīgajiem asistentiem. Noteikumi ļauj pasažierim bez maksas ņemt līdzi suni-pavadoni sertificētu pavadošo dzīvnieku vai pavadošo personu, ja neatkarīga mobilitāte nav iespējama, saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, un ar tiem nodrošina, ka dzelzceļa transports personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir pieejams nekavējoties, kad vien tas iespējams. [Gr. 89]

2.  Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju un biļetes piedāvā bez papildu maksas. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojumu rīkotājs nedrīkst atteikties pieņemt personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju vai pārdot tai biļeti, vai arī pieprasīt, lai šādu personu pavadītu cita persona, ja vien tas nav obligāti nepieciešams, lai ievērotu 1. punktā minētos piekļūstamības noteikumus.

20.a pants

Ieviešot SITS attiecībā uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji nodrošina, ka stacijas, platformas, ritošais sastāvs un citi objekti ir pieejami personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. [Gr. 90]

21. pants

Informācija personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

1.  Pēc pieprasījuma stacijas apsaimniekotājs, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojumu rīkotājs personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām sniedz informāciju , tostarp piekļūstamos formātos saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 454/2011, un Direktīvā XXX un Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām pieejamības prasībām, par stacijas un tās aprīkojuma un dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu piekļūstamību un par iespējām piekļūt ritošajam sastāvam saskaņā ar 20. panta 1. punktā minētajiem piekļūstamības noteikumiem, kā arī par vilcienā pieejamām ērtībām. [Gr. 91]

2.  Izmantojot 20. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojumu rīkotājs pēc pieprasījuma piecās darbdienās pēc atteikuma apstiprināt rezervāciju vai izsniegt biļeti vai pēc prasības būt ar pavadoni piemērošanas rakstiski informē personu ar invaliditāti vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām par šādas rīcības iemesliem. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs vai ceļojumu rīkotājs, cik vien iespējams, cenšas attiecīgajai personai piedāvāt piedāvā alternatīvu transporta iespēju, ņemot vērā attiecīgās personas vajadzības, kas saistītas ar transporta piekļūstamību. [Gr. 92]

22. pants

Palīdzība dzelzceļa stacijās

1.  Ja persona ar invaliditāti vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām izbrauc no dzelzceļa stacijas, kurā ir personāls, brauc caur to tranzītā vai ierodas tajā, stacijas apsaimniekotājs vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, vai abi bez maksas sniedz palīdzību tā, lai attiecīgā persona varētu iekāpt vilcienā, kas atiet no stacijas, vai izkāpt no vilciena, kas pienāk stacijā un uz kuru nopirkta biļete, neskarot piekļūstamības noteikumus, kas minēti 20. panta 1. punktā. Palīdzības rezervāciju vienmēr sniedz bez papildu maksas neatkarīgi no izmantotā saziņas veida. [Gr. 93]

2.  Gadījumā, ja vilcienā vai stacijā nav pieejams pavadošais personāls, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji veic visus pamatotos pasākumus, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļuvi braukšanai pa dzelzceļu, pildot Direktīvā XXX [Eiropas Pieejamības aktā] un Regulā (ES) Nr. 454/2011 noteiktās pieejamības prasības. [Gr. 94]

3.  Stacijās, kurās nav personāla, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji nodrošina, lai saskaņā ar 20. panta 1. punktā minētajiem piekļūstamības noteikumiem būtu uzrādīta viegli pieejama informācija, tostarp piekļūstamos formātos saskaņā ar Direktīvā XXX un Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām pieejamības prasībām, par tuvākajām stacijām, kurās ir personāls, un tieši pieejamu palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. [Gr. 95]

4.  Palīdzība stacijās ir pieejama visā dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas laikā. [Gr. 96]

23. pants

Palīdzība vilcienā

1.  Neskarot 20. panta 1. punktā minētos piekļūstamības noteikumus, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi bez maksas sniedz palīdzību personām ar invaliditāti vai personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tām atrodoties un iekāpjot vilcienā un izkāpjot no vilciena.

2.  Gadījumā, ja vilcienā nav pieejams pavadošais personāls, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi veic visus pamatotos pasākumus, lai nodrošinātu tomēr nodrošina personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļuvi braukšanai pa dzelzceļu. [Gr. 97]

3.  Šā panta nolūkā palīdzība vilcienā ietver jebkāda veida pienācīgus centienus palīdzēt Personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir jāpiedāvā palīdzība, lai šī persona vilcienā varētu piekļūt tiem pašiem pakalpojumiem, kam var piekļūt citi pasažieri, ja personas invaliditāte vai pārvietošanās spēju ierobežojumi neļauj tai bez citu palīdzības un droši piekļūt minētajiem pakalpojumiem. [Gr. 98]

4.  Palīdzība vilcienā ir pieejama visā dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas laikā. [Gr. 99]

24. pants

Palīdzības sniegšanas nosacījumi

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji, biļešu pārdevēji un ceļojumu rīkotāji sadarbojas, lai atbilstīgi 20. un 21. pantam bez maksas sniegtu palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām saskaņā ar šādiem punktiem: [Gr. 100]

a)  palīdzību sniedz dzelzceļa pakalpojumu darbības laikā ar nosacījumu, ka par personas vajadzību saņemt šādu palīdzību dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, stacijas apsaimniekotājam, biļešu pārdevējam vai ceļojumu rīkotājam, no kura biļete nopirkta, ir paziņots vismaz 48 12 stundas iepriekš, pirms palīdzība ir vajadzīga. Stacijās, kurās dienas plūsma pārsniedz 10 000 pasažierus dienā, iepriekšējs paziņojums nav vajadzīgs, tomēr attiecīgā persona ierodas attiecīgajā stacijā vismaz 30 minūtes pirms vilciena atiešanas. Stacijās, kurās dienas plūsma ir no 2000 līdz 10 000 pasažieru dienā, šāda iepriekšēja paziņojuma termiņu samazina līdz ne vairāk kā trim stundām. Ja biļete vai sezonas biļete ir derīga vairākiem braucieniem, pietiek ar vienu paziņojumu, ja ir sniegta attiecīga informācija par turpmāko braucienu laiku. Šādus paziņojumus pārsūta visiem citiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un staciju apsaimniekotājiem, kas iesaistīti personas braucienā; [Gr. 101]

b)  dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji, biļešu pārdevēji un ceļojumu rīkotāji veic visus vajadzīgos pasākumus paziņojumu saņemšanai;

c)  ja paziņojums saskaņā ar a) punktu nav sniegts, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums un stacijas apsaimniekotājs dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tā varētu doties braucienā;

d)  neskarot citu struktūru pilnvaras attiecībā uz teritorijām ārpus dzelzceļa stacijas, stacijas apsaimniekotājs vai jebkura cita pilnvarota persona dzelzceļa stacijā un ārpus tās norāda vietas, kurās personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām var paziņot par ierašanos dzelzceļa stacijā un, ja vajadzīgs, lūgt palīdzību;

e)  palīdzību sniedz ar nosacījumu, ka persona ar invaliditāti vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām pati ierodas noteiktajā vietā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vai stacijas apsaimniekotāja, kas sniedz šādu palīdzību, iepriekš noteiktā laikā. Šāds laiks nevar būt ilgāks par 60 minūtēm pirms publicētā atiešanas laika vai laika, kurā visiem pasažieriem tiek lūgts reģistrēties. Ja nav noteikts laiks, līdz kuram personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām jāierodas, attiecīgā persona ierodas noteiktajā vietā vēlākais 30 minūtes pirms publicētā atiešanas laika vai laika, kurā visiem pasažieriem tiek lūgts reģistrēties. [Gr. 102]

25. pants

Kompensācija par pārvietošanās palīglīdzekļiem, citām īpašām ierīcēm un palīgierīcēm

1.  Ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi vai staciju apsaimniekotāji izraisa ratiņkrēslu, citu pārvietošanās palīglīdzekļu vai palīgierīču un suņu−pavadoņu, sertificētu pavadošo dzīvnieku, ko izmanto personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, zudumu vai bojājumus, tad dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi vai staciju apsaimniekotāji ir atbildīgi par šo zudumu vai bojājumiem un tos kompensē pēc iespējas ātri. [Gr. 103]

2.  Šā panta 1. punktā minētā kompensācija tiek izmaksāta ātri un ir vienāda ar kopējām ratiņkrēslu aizstāšanas izmaksām atbilstoši pašreizējai vērtībai vai ar visām to remonta izmaksām, zudušā vai bojātā aprīkojuma vai ierīces aizstāšanas vai remonta izmaksām, vai ar sertificētu pavadošo dzīvnieku zaudēšanu vai savainošanu saistītām izmaksām. Kompensācija ietver arī izmaksas par pagaidu aizstāšanu remonta gadījumā, ja šīs izmaksas jāsedz pasažierim. [Gr. 104]

3.  Vajadzības gadījumā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji dara visu iespējamo, lai ātri nodrošinātu īpašā aprīkojuma vai palīgierīces pagaidu aizstājējus, kuru tehniskās un funkcionālās iezīmes, ja iespējams, ir līdzvērtīgas zudušā vai bojātā aprīkojuma vai ierīces iezīmēm. Persona ar invaliditāti vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām pagaidu aizstājēju aprīkojumu vai ierīci drīkst paturēt sev līdz 1. un 2. punktā minētās kompensācijas izmaksāšanai.

26. pants

Personāla apmācība

Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji:

a)  nodrošina, ka viss personāls – tostarp jebkuras citas iesaistītās personas nodarbinātais personāls –, kas sniedz tiešu palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, zina, tiek apmācīts jautājumos par invaliditāti, lai zinātu, kā apmierināt vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tostarp personām ar garīga un intelektuāla rakstura traucējumiem; [Gr. 105]

b)  visam personālam, kas strādā stacijā un tieši saskaras ar pasažieriem, nodrošina apmācību nolūkā uzlabot informētību par vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti.

c)  pieņemot nodrošina, ka pēc pieņemšanas darbā jaunus darbiniekus, visi jaunie darbinieki, nodrošina viņiem invaliditātes tēmai veltītu apmācību kas tieši strādās ar ceļotājiem, saņem ievadinformāciju par jautājumiem, kas pasažieriem un nodrošina, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem saistīti ar invaliditāti, un ka personāls darbinieki, kas sniedz tiešu palīdzību pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, apgūst ar invaliditāti saistītu apmācību un regulāri apmeklē zināšanu atsvaidzināšanas kvalifikācijas celšanas kursus; [Gr. 106]

d)  pēc pieprasījuma piekrīt, var piekrist, ka darbinieki ar invaliditāti iesaistās apmācībās, un var izskatīt iespēju, ka tajās iesaistās arī pasažieri ar invaliditāti vai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un/vai viņus pārstāvošās organizācijas. iesaistās apmācībās. [Gr. 107]

VI NODAĻA

DROŠĪBA, SŪDZĪBAS UN PAKALPOJUMU KVALITĀTE

27. pants

Pasažieru personiskā drošība

Vienojoties ar publiskajām iestādēm, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, infrastruktūras pārvaldītāji un staciju apsaimniekotāji savās attiecīgajās atbildības jomās veic atbilstīgus pasākumus un pielāgo tos publisko iestāžu noteiktajam drošības līmenim, lai nodrošinātu pasažieru personisko drošību dzelzceļa stacijās un vilcienos un lai pārvaldītu riskus. Tie sadarbojas un apmainās ar informāciju par labāko pieredzi tādu starpgadījumu novēršanā, kas varētu samazināt drošības līmeni.

28. pants

Sūdzības

1.  Visi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, biļešu pārdevēji, un tādu staciju apsaimniekotāji un infrastruktūras pārvaldītāji, kurās gada laikā apkalpo vidēji vairāk nekā 10 000 pasažierus dienā, izveido katrs savu sūdzību izskatīšanas mehānismu attiecībā uz šajā regulā paredzētajām tiesībām un pienākumiem savā attiecīgajā atbildības jomā. Tie dara pasažieriem plaši zināmu savu kontaktinformāciju un darba valodu vai valodas. Pasažieriem vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzības tās dalībvalsts oficiālajā(-s) valodā(-s), kurā attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, biļešu pārdevējs un stacijas apsaimniekotājs veic uzņēmējdarbību, un jebkurā gadījumā — angļu valodā. [Gr. 108]

2.  Pasažieri var iesniegt sūdzību jebkuram iesaistītajam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, biļešu pārdevējam, vai stacijas apsaimniekotājam vai infrastruktūras pārvaldītājam. Sūdzības iesniedz sešu mēnešu laikā pēc incidenta, uz kuru attiecas sūdzība. Adresāts viena mēneša laikā pēc sūdzības saņemšanas vai nu sniedz pamatotu atbildi, vai attiecīgi pamatotos gadījumos informē pasažieri par to, līdz kurai dienai, ka pasažieris saņems atbildi, ilgākais, trīs mēnešu laikposmā pēc sūdzības saņemšanas dienas var būt gaidāma atbilde. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, biļešu pārdevēji, staciju apsaimniekotāji un infrastruktūras pārvaldītāji vismaz divus gadus glabā sūdzības izvērtēšanai vajadzīgos datus par incidentu un pēc pieprasījuma dara tos pieejamus valsts izpildes struktūrām. [Gr. 109]

3.  Sīkākai informācijai Sīkāka informācija par sūdzību izskatīšanas procedūru jābūt piekļūstamai ir pasažieriem ērti pieejama un piekļūstama personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Šī informācija pēc pieprasījuma ir pieejama tās dalībvalsts oficiālajā(-ās) valodā(-ās), kurā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums veic uzņēmējdarbību. [Gr. 110]

4.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums 29. pantā minētajā gada ziņojumā publicē saņemto sūdzību skaitu un veidus, izskatītās sūdzības, atbilžu sniegšanas laikus un veiktās darbības, lai iespējami panāktu uzlabojumus.

4.a  Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka standartizētu Savienības sūdzības veidlapu, ko pasažieri var izmantot, lai pieteiktos kompensācijai saskaņā ar šo regulu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 37.a panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru. [Gr. 111]

29. pants

Pakalpojumu kvalitātes standarti

1.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji izstrādā pārvadājumu pakalpojumu kvalitātes standartus un ievieš kvalitātes pārvaldības sistēmu, lai uzturētu pakalpojumu kvalitāti. Pakalpojumu kvalitātes standarti attiecas vismaz uz III pielikumā uzskaitītajiem elementiem.

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji pārrauga savu darbību, kā paredzēts pakalpojumu kvalitātes standartos. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi katru gadu kopā ar gada pārskatu publicē arī ziņojumu par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi ziņojumus par pakalpojumu kvalitāti publicē savā tīmekļa vietnē. Papildus šos ziņojumus publicē arī Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūras tīmekļa vietnē.

2.a   Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji aktīvi sadarbojas ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām nolūkā uzlabot transporta pakalpojumu pieejamību. [Gr. 112]

VII NODAĻA

INFORMĀCIJA UN IZPILDE

30. pants

Pasažieru informēšana par viņu tiesībām

1.  Pārdodot dzelzceļa braukšanas biļetes, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji , biļešu pārdevēji un ceļojumu rīkotāji informē pasažierus par šajā regulā noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Lai izpildītu šo informēšanas prasību, tie var izmantot tiem pieejamo Komisijas sagatavoto šīs regulas noteikumu kopsavilkumu visās oficiālajās Savienības valodās. Turklāt tie sniedz paziņojumu uz biļetes informāciju papīra vai elektroniskā formātā vai jebkādā citā veidā, tostarp personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām piekļūstamos formātos saskaņā ar Direktīvā XXX Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām prasībām., Minētajā paziņojumā norāda, kurā ir norādīts, kur šādu informāciju var saņemt reisa atcelšanas, nokavētas pārsēšanās vai ilga kavējuma gadījumā. [Gr. 113]

2.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un staciju apsaimniekotāji atbilstīgā veidā , tostarp piekļūstamos formātos saskaņā ar Direktīvā XXX Regulā (ES) Nr. 1300/2014 noteiktajām pieejamības prasībām, stacijā, un vilcienā un savā tīmekļa vietnē informē pasažierus par viņu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar šo regulu un par tās struktūras vai to struktūru kontaktinformāciju, ko dalībvalstis norīkojušas saskaņā ar 31. pantu. [Gr. 114]

31. pants

Valstu izpildes struktūru norīkošana

Katra dalībvalsts norīko struktūru vai struktūras, kas atbild par šīs regulas izpildi. Katra no minētajām struktūrām veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu.

Visas struktūras savā uzbūvē, lēmumos par finansējumu, juridiskaj formā un lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgas no jebkura infrastruktūras pārvaldītāja, par maksas iekasēšanu atbildīgās struktūras, par jaudas iedalīšanu atbildīgās struktūras vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.

Dalībvalstis informē Komisiju par struktūru vai struktūrām, kas norīkotas saskaņā ar šo pantu, un par to attiecīgo kompetenci un publicē šo informāciju piemērotā vietā savā tīmekļa vietnē. [Gr. 115]

32. pants

Izpildes uzdevumi

1.  Valstu izpildes struktūras rūpīgi uzrauga atbilstību šīs regulas prasībām un veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu. Šādā nolūkā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, staciju apsaimniekotāji un infrastruktūras pārvaldītāji šīm struktūrām pēc to pieprasījuma nekavējoties un jebkurā gadījumā viena mēneša laikā iesniedz attiecīgos dokumentus un informāciju. Šīs struktūras, veicot savus uzdevumus, ņem vērā informāciju, ko tām iesniegusi struktūra, kas saskaņā ar 33. pantu norīkota izskatīt sūdzības, ja tā ir cita struktūra. Tās arī var pieņemt lēmumus par Dalībvalstis nodrošina, ka valsts izpildes darbībām, pamatojoties uz atsevišķām šādas struktūras pārsūtītām sūdzībām. struktūrai vai sūdzību izskatīšanas struktūrai piešķir pietiekamas pilnvaras un resursus, lai tā varētu pienācīgi un efektīvi panākt, ka tiek izskatītas individuālas pasažieru sūdzības saskaņā ar šo regulu. [Gr. 116]

2.  Valstu izpildes struktūras ne vēlāk kā nākamā kalendārā gada aprīļa beigās publicē ikgadējo statistiku katru gadu savās tīmekļa vietnēs publicē statistikas ziņojumu, kurā tās sniedz sīkāku informāciju par savu saņemto sūdzību skaitu un veidu, kā arī par veikto izpildes darbību rezultātiem, tostarp par piemērotajām sankcijām. Šādu ikgadēju ziņojumu tās publicē ne vēlāk kā nākamā gada aprīļa pirmajā dienā. Turklāt šos ziņojumus publicē arī Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūras tīmekļa vietnē. [Gr. 117]

3.  Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums paziņo savu kontaktinformāciju valsts izpildes struktūrai vai struktūrām dalībvalstīs, kurās tas darbojas.

3.a  Valstu izpildes struktūras sadarbībā ar personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārstāvošajām organizācijām regulāri veic revīziju par saskaņā ar šo regulu sniegtajiem palīdzības pakalpojumiem un publicē rezultātus pieejamos un plaši izmantotos formātos. [Gr. 118]

33. pants

Sūdzību izskatīšana valstu izpildes struktūrās

1.  Neskarot patērētāju tiesības uz alternatīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES, pasažieris pēc tam, kad bez sekmēm ir iesniedzis sūdzību dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, biļešu pārdevējam, stacijas apsaimniekotājam vai infrastruktūras pārvaldītājam saskaņā ar 28. pantu, var iesniegt sūdzību izpildes struktūrai. Izpildes struktūras sūdzību iesniedzējus informē par viņu tiesībām iesniegt sūdzības strīdu alternatīvas izšķiršanas struktūrām individuālas tiesiskās aizsardzības nolūkā. Dalībvalstis nodrošina, ka izpildes vai sūdzību izskatīšanas struktūras tiek atzītas par atbilstīgām Direktīvā 2013/11/ES paredzēto alternatīvo tiesiskās aizsardzības mehānismu izmantošanai un ka gadījumos, kuros pasažieri vēlas panākt alternatīvu tiesisko aizsardzību, attiecīgajiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, biļešu pārdevējiem, staciju apsaimniekotājiem vai infrastruktūras pārvaldītājiem tiek noteikta prasība tajā piedalīties un ka attiecīgais iznākums tiem ir saistošs un tā izpilde attiecībā pret viņiem ir spēkā esoša. [Gr. 119]

2.  Ikviens pasažieris var iesniegt sūdzību par šīs regulas varbūtēju pārkāpumu valsts izpildes struktūrai vai jebkurai citai struktūrai, ko dalībvalsts norīkojusi šādā nolūkā. Sūdzības var iesniegt arī pasažieru grupas pārstāvošas organizācijas. [Gr. 120]

3.  Struktūra divu nedēļu laikā pēc sūdzības saņemšanas apstiprina tās saņemšanu. Sūdzību izskatīšanas procedūra ilgst ne vairāk kā trīs mēnešus. Sarežģītos gadījumos struktūra pēc saviem ieskatiem šo laikposmu var pagarināt līdz sešiem mēnešiem. Šādā gadījumā tā informē pasažieri vai pasažierus pārstāvošo organizāciju par pagarināšanas iemesliem un paredzamo laiku, kas vajadzīgs procedūras pabeigšanai. Tikai lietas, kas saistītas ar tiesvedību, var izskatīt ilgāk nekā sešus mēnešus. Ja struktūra ir arī strīdu alternatīvas izšķiršanas struktūra Direktīvas 2013/11/ES nozīmē, prevalē minētajā direktīvā noteiktie termiņi un var tikt arī nodrošināta strīdu izšķiršanas tiešsaistes iespējas izmantošana saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 524/2013, ja visas iesaistītās puses tam piekrīt. [Gr. 121]

Sūdzību izskatīšanas procedūru dara piekļūstamu personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

4.  Pasažieru sūdzības par incidentu, kurā iesaistīts dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, izskata valsts izpildes struktūra dalībvalstī, kas piešķīrusi attiecīgā uzņēmuma licenci.

5.  Ja sūdzība attiecas uz varbūtējiem staciju apsaimniekotāju vai infrastruktūras pārvaldītāju pārkāpumiem, valsts izpildes struktūra ir tās dalībvalsts struktūra, kuras teritorijā incidents noticis.

6.  Īstenojot sadarbību saskaņā ar 34. pantu, valstu izpildes struktūras var atkāpties no 4. vai 5. punkta, ja pamatotu iemeslu dēļ, jo īpaši valodas vai dzīvesvietas dēļ, tas ir pasažiera interesēs.

33.a pants

Neatkarīgas samierināšanas iestādes

Dalībvalstis izveido pienācīgi nodrošinātas neatkarīgas samierināšanas iestādes, kas būtu ērti pieejamas un izmaksu ziņā pieņemamas pasažieriem gadījumā, ja tiem rodas konflikts ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem saistībā ar savu tiesību īstenošanu. [Gr. 122]

34. pants

Informācijas apmaiņa un pārrobežu sadarbība starp valstu izpildes struktūrām

1.  Ja saskaņā ar 31. un 33. pantu ir norīkotas atšķirīgas struktūras, izveido ziņošanas mehānismus saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, ar kuriem nodrošina informācijas apmaiņu starp tām nolūkā palīdzēt valsts izpildes struktūrai veikt uzraudzības un izpildes uzdevumus un tā, lai saskaņā ar 33. pantu norīkotā sūdzību izskatīšanas struktūra varētu savākt atsevišķu sūdzību izskatīšanai vajadzīgo informāciju.

2.  Valstu izpildes struktūras koordinēšanas nolūkā apmainās ar informāciju par savu darbu un lēmumu pieņemšanas principiem un praksi. Komisija tām palīdz veikt šo uzdevumu.

3.  Valstu izpildes struktūras ievēro IV pielikumā noteikto procedūru.

VIII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

35. pants

Sankcijas

1.  Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas un ietver, bet neaprobežojas ar minimālo naudas sodu vai attiecīgā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma vai organizācijas gada apgrozījuma procentuālo daļu, ja tā ir lielāka par minimālo naudas sodu. Dalībvalstis paziņo Komisijai par šiem noteikumiem un pasākumiem un nekavējoties ziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē. [Gr. 123]

2.  Īstenojot 34. pantā minēto sadarbību, valsts izpildes struktūra, kas ir kompetenta 33. panta 4. vai 5. punkta nolūkā, pēc sūdzību izskatošās valsts izpildes struktūras pieprasījuma izmeklē šīs regulas pārkāpumu, uz ko norādījusi minētā struktūra, un vajadzības gadījumā nosaka sankcijas.

36. pants

Pilnvaru deleģēšana

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 37. pantu nolūkā:

i)   koriģēt 13. pantā minētās finanšu summas, ņemot vērā inflāciju;

ii)  izdarīt grozījumus I, II un III pielikumā, lai ņemtu vērā CIV vienoto noteikumu grozījumus un tehnoloģisko attīstību šajā jomā.

37. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 36. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no ... [šīs regulas spēkā stāšanās dienas]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā brīdī var atsaukt 36. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.  Saskaņā ar 36. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

37.a pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu. [Gr. 124]

38. pants

Ziņojums

Komisija ... [piecus gadus pēc šīs regulas pieņemšanas] ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas īstenošanu un rezultātiem.

Ziņojuma pamatā ir informācija, ko sniedz atbilstīgi šai regulai. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus.

39. pants

Atcelšana

Regulu (EK) Nr. 1371/2007 atceļ.

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu V pielikumā.

40. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

PIELIKUMI

I PIELIKUMS

Izvilkums no Vienotajiem noteikumiem attiecībā uz pasažieru un bagāžas starptautisko dzelzceļa pārvadājuma līgumu (CIV)

A papildinājums

1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kura grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Protokolu par grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem

II SADAĻA

PĀRVADĀJUMA LĪGUMA NOSLĒGŠANA UN IZPILDE

6. pants

Pārvadājuma līgums

1.  Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest pasažieri, kā arī, ja nepieciešams, bagāžu un transportlīdzekļus uz galamērķi un gādāt bagāžu un transportlīdzekļus galamērķī.

2.  Pārvadājuma līgums apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr saskaņā ar 9. pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, uz ko arī turpmāk attiecas šie vienotie noteikumi.

3.  Biļete kalpo kā prima facie pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai un saturam.

7. pants

Biļete

1.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka biļešu formu un saturu, kā arī valodu un rakstzīmes, kuras izmantojamas to sastādīšanā un drukāšanā.

2.  Biļetē jānorāda vismaz šādas ziņas:

a)  pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)  paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)  jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams, lai pierādītu pārvadājuma līguma noslēgšanu un saturu un dotu iespēju pasažierim izmantot tiesības, kas izriet no šī līguma.

3.  Saņemot biļeti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstīgi viņa norādēm.

4.  Biļete ir nododama citam, ja vien tā nav izdota uz pasažiera vārda un ja brauciens nav sācies.

5.  Biļeti var sagatavot, elektroniski reģistrējot datus, ko var pārveidot salasāmās rakstu zīmēs. Procedūrai, kas tiek izmantota datu reģistrēšanai un apstrādei, jābūt līdzvērtīgai no funkcionālā viedokļa, īpaši – ciktāl tas attiecas uz biļetes pierādījuma vērtību, ko sniedz šie dati.

8. pants

Braukšanas maksas samaksa un atmaksāšana

1.  Ja vien starp pasažieri un pārvadātāju nav noslēgta citāda vienošanās, braukšanas maksu apmaksā avansā.

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka, ar kādiem nosacījumiem braukšanas maksu atmaksāt.

9. pants

Tiesības uz pārvadāšanu. Pārvadāšanas atteikums

1.  Pasažierim no brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt:

a)  ka pasažieris, kurš nevar uzrādīt derīgu biļeti, papildus braukšanas maksai maksā soda naudu;

b)  ka pasažierim, kurš atsakās pēc pieprasījuma maksāt braukšanas maksu vai soda naudu, var pieprasīt pārtraukt braucienu;

c)  vai un ar kādiem nosacījumiem var tikt atmaksāta soda nauda.

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt, ka pasažieriem, kuri:

a)  rada draudus brauciena drošībai un veiksmīgai norisei, kā arī citu pasažieru drošībai;

b)  rada citiem pasažieriem neērtības nepieņemamā veidā;

var atteikt pārvadāšanu vai arī tiem var pieprasīt pārtraukt braucienu. Šādiem pasažieriem nav tiesību saņemt atpakaļ braukšanas maksu vai maksu, ko tie ir maksājuši par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu.

10. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jākārto muitas vai citu administratīvo iestāžu prasītās formalitātes.

11. pants

Vilcienu atcelšana un kavēšanās. Nokavētas pārsēšanās

Kur tas nepieciešams, pārvadātājs biļetē apliecina, ka vilciens ticis atcelts vai pārsēšanās tikusi nokavēta.

III SADAĻA

ROKAS BAGĀŽAS, DZĪVNIEKU, REĢISTRĒTĀS BAGĀŽAS UN TRANSPORTLĪDZEKĻU PĀRVADĀŠANA

I nodaļa

Kopīgi noteikumi

12. pants

Atļautie priekšmeti un dzīvnieki

1.  Saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem pasažieris var ņemt līdzi braucienā priekšmetus, kas ir viegli pārnēsājami (rokas bagāžu), kā arī dzīvus dzīvniekus. Turklāt saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem braucienā var ņemt līdzi pārnēsāšanai neērtus priekšmetus. Priekšmeti un dzīvnieki, kas var traucēt vai radīt neērtības citiem pasažieriem vai radīt bojājumus, rokas bagāžā nav iekļaujami.

2.  Priekšmetus un dzīvniekus pasažieri var nodot reģistrētā bagāžā saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem.

3.  Gadījumos, kad tiek pārvadāti pasažieri, saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem pārvadātājs var atļaut transportlīdzekļu pārvadāšanu.

4.  Bīstamu priekšmetu pārvadājumiem rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, kā arī uz transportlīdzekļiem vai tajos, ko veic pa dzelzceļu saskaņā ar šo sadaļu, ir jāatbilst Noteikumuiem par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (RID).

13. pants

Pārbaude

1.  Ja ir pietiekams iemesls aizdomām par iespējamu pārvadāšanas noteikumu neievērošanu, pārvadātājam ir tiesības pārbaudīt priekšmetu (rokas bagāžas, reģistrētās bagāžas un transportlīdzekļu, ieskaitot to kravu) un dzīvnieku atbilstību pārvadāšanas noteikumiem, ja vien tās valsts normatīvie akti, kurā paredzēts veikt šo pārbaudi, neaizliedz šādas pārbaudes. Pasažieris jāuzaicina piedalīties pārbaudē. Ja pasažieris neierodas vai nav sasniedzams, pārvadātājam jāpieaicina divi neatkarīgi liecinieki.

2.  Ja pārbaudes laikā atklājas, ka pārvadāšanas noteikumi nav ievēroti, pārvadātājs var prasīt pasažierim segt ar pārbaudi saistītos izdevumus.

14. pants

Administratīvo formalitāšu nokārtošana

Pasažierim jāpilda muitas un citu administratīvo iestāžu pieprasītās formalitātes, ja brauciena laikā tam ir priekšmeti (rokas bagāža, reģistrētā bagāža, transportlīdzekļi, ieskaitot to kravu) vai dzīvnieki. Pasažierim jābūt klāt šo priekšmetu pārbaudes laikā, izņemot – ja katras valsts normatīvie akti paredz citādi.

II nodaļa

Rokas bagāža un dzīvnieki

15. pants

Uzraudzība

Pasažieris pats atbild par līdzpaņemtās rokas bagāžas un dzīvnieku uzraudzību.

III nodaļa

Reģistrētā bagāža

16. pants

Reģistrētās bagāžas nosūtīšana

1.  Līgumiskās saistības sakarā ar reģistrētās bagāžas nosūtīšanu jānosaka pasažierim izsniegtajā reģistrācijas kvītī.

2.  Saskaņā ar 22. pantu reģistrācijas kvīts neesamība, nepareizība vai nozaudēšana neietekmē ar reģistrētās bagāžas nosūtīšanu saistīto vienošanos esamību vai derīgumu, uz ko arī turpmāk attiecas šie vienotie noteikumi.

3.  Reģistrācijas kvīts kalpo kā prima facie pierādījums bagāžas reģistrēšanai un tās pārvadāšanas nosacījumiem.

4.  Ja netiek pierādīts pretējais, pieņem, ka brīdī, kad pārvadātājs pieņēma reģistrēto bagāžu, tā acīmredzami bija labā kārtībā un bagāžas atsevišķo vienību skaits un masa sakrita ar to, kas norādīts reģistrācijas kvītī.

17. pants

Bagāžas reģistrācijas kvīts

1.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka bagāžas reģistrācijas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstzīmes, kuras izmantojamas tās sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

2.  Reģistrācijas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

a)  pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)  paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)  jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams, lai pierādītu līgumiskās saistības attiecībā uz reģistrētās bagāžas nosūtīšanu un dotu iespēju pasažierim izmantot tiesības, kas izriet no pārvadājuma līguma.

3.  Saņemot bagāžas reģistrācijas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstīgi viņa norādēm.

18. pants

Reģistrēšana un pārvadāšana

1.  Izņemot gadījumus, kad Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz citādi, bagāžu reģistrē tikai, ja uzrādīta biļete, kas derīga vismaz līdz bagāžas galamērķim. Citā ziņā bagāžas reģistrēšanu veic saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā nosūtīšanas vietā.

2.  Ja Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz, ka bagāžu var pieņemt pārvadāšanai bez biļetes uzrādīšanas, vienoto noteikumu prasības, kas nosaka pasažiera tiesības un pienākumus attiecībā uz viņa reģistrēto bagāžu, mutatis mutandis piemēro reģistrētās bagāžas nosūtītājam.

3.  Pārvadātājs var nosūtīt reģistrēto bagāžu ar citu vilcienu vai citu transporta veidu un pa citu maršrutu nekā tas, ko izmanto pasažieris.

19. pants

Reģistrētās bagāžas pārvadāšanas maksas apmaksāšana

Ja vien starp pasažieri un pārvadātāju nav noslēgta citāda vienošanās, maksu par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu apmaksā reģistrēšanas brīdī.

20. pants

Reģistrētās bagāžas marķēšana

Pasažierim uz katras reģistrētās bagāžas vienības skaidri saredzamā vietā un pietiekami skaidrā un neizdzēšamā veidā jānorāda:

a)  savs uzvārds un adrese;

b)  galamērķis.

21. pants

Tiesības atteikties no reģistrētas bagāžas

1.  Ja apstākļi atļauj un ja netiek pārkāptas muitas vai citas administratīvās iestādes prasības, pasažieris var pieprasīt bagāžu atdot atpakaļ nosūtīšanas vietā pret bagāžas reģistrācijas kvīti un, ja tā paredz Vispārējie pārvadāšanas noteikumi, uzrādot biļeti.

2.  Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var ietvert citus noteikumus attiecībā uz tiesībām atteikties no reģistrētas bagāžas, jo īpaši gadījumos, kad mainās galamērķis, un attiecībā uz iespējamām finansiālām sekām, kas var rasties pasažierim.

22. pants

Izsniegšana

1.  Reģistrēto bagāžu izsniedz pret bagāžas reģistrācijas kvīti un attiecīgā gadījumā – pēc summu nomaksas, kas iekasējamas par piegādi.

Pārvadātājam ir tiesības, bet ne pienākums pārliecināties, ka kvīts uzrādītājam ir tiesības sūtījumu saņemt.

2.  Uzskatāms, ka bagāža ir izsniegta bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājam, ja saskaņā ar galamērķī spēkā esošajiem noteikumiem:

a)  bagāža ir nodota muitas vai octroi iestādēm to telpās vai noliktavās, kas nav pārvadātāja pārraudzībā;

b)  dzīvi dzīvnieki ir nodoti trešām personām.

3.  Bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājs var pieprasīt bagāžas izsniegšanu galamērķī, tiklīdz ir pagājis norunātais laiks vai attiecīgajos gadījumos – muitas un citu administratīvo iestāžu formalitāšu kārtošanai nepieciešamais laiks.

4.  Ja netiek uzrādīta bagāžas reģistrācijas kvīts, pārvadātāja pienākums ir izsniegt bagāžu tikai tai personai, kas pierāda savas tiesības uz to. Ja sniegtais pierādījums šķiet nepietiekams, pārvadātājs var pieprasīt drošības naudu.

5.  Bagāžu izsniedz galamērķī, līdz kuram tā tika reģistrēta.

6.  Bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājs, kura bagāža nav izsniegta, var pieprasīt, lai kvītī tiktu atzīmēts datums un laiks, kad viņš pieprasījis sūtījumu atbilstīgi 3. punktam.

7.  Tiesīgā persona var atteikties pieņemt bagāžu, ja pārvadātājs nepilda viņa prasību veikt reģistrētās bagāžas pārbaudi, lai konstatētu iespējamo bojājumu.

8.  Visādā citādā ziņā bagāžas izsniegšana notiek saskaņā ar galamērķī spēkā esošajiem noteikumiem.

IV nodaļa

Transportlīdzekļi

23. pants

Pārvadāšanas noteikumi

Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, ietver nosacījumus attiecībā uz transportlīdzekļu pieņemšanu pārvadāšanai, reģistrēšanu, iekraušanu un pārvadāšanu, izkraušanu un izsniegšanu, kā arī pasažiera pienākumus.

24. pants

Pārvadāšanas kvīts

1.  Līgumiskās saistības attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanu jāatspoguļo pārvadāšanas kvītī, kas tiek izsniegta pasažierim. Pārvadāšanas kvīts var tikt apvienota ar pasažiera biļeti.

2.  Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, nosaka pārvadāšanas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstzīmes, kuras izmantojamas tās sastādīšanā un drukāšanā. 7. panta 5. punktu piemēro mutatis mutandis.

3.  Pārvadāšanas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

a)  pārvadātājs vai pārvadātāji;

b)  paziņojums par to, ka pārvadājums, neraugoties ne uz kādu pretēju klauzulu, tiek veikts saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem; to var atzīmēt ar akronīmu CIV;

c)  jebkāds cits paziņojums, kas nepieciešams, lai pierādītu līgumiskās saistības attiecībā uz transportlīdzekļa pārvadāšanu un dotu iespēju pasažierim izmantot tiesības, kas izriet no pārvadājuma līguma.

4.  Saņemot pārvadāšanas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstīgi viņa norādēm.

25. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šo nodaļu III nodaļas noteikumi attiecībā uz bagāžas pārvadāšanu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV SADAĻA

PĀRVADĀTĀJA ATBILDĪBA

I nodaļa

Atbildība pasažieru bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā

26. pants

Atbildības pamats

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, ko radījusi pasažiera bojāeja, personisks aizskārums vai jebkurš fizisks vai garīgs kaitējums, ko izraisījis nelaimes gadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties dzelzceļa transportlīdzeklī, kas izmanto dzelzceļa infrastruktūru, iekāpjot tajā vai izkāpjot no tā.

2.  Pārvadātāju atbrīvo no atbildības:

a)  ja nelaimes gadījumu izraisījuši apstākļi, kas nav saistīti ar dzelzceļa darbību un no kuriem pārvadātājs, neraugoties uz pienācīgu rūpību atbilstīgi apstākļiem konkrētajā gadījumā, nav varējis izvairīties, un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst;

b)  tiktāl, ciktāl nelaimes gadījums noticis pasažiera vainas dēļ;

c)  ja nelaimes gadījums radies trešās personas rīcības rezultātā, no kuras pārvadātājs, neraugoties uz pienācīgu rūpību atbilstīgi apstākļiem konkrētajā gadījumā, nav varējis izvairīties un kuras sekas tas nebija spējīgs novērst; cits uzņēmums, kurš izmanto to pašu dzelzceļa infrastruktūru, netiek uzskatīts par trešo personu; tas nedrīkst ietekmēt tiesības uz regresa prasību.

3.  Ja nelaimes gadījums radies trešās personas rīcības rezultātā un ja, neskatoties uz to, pārvadātājs netiek pilnībā atbrīvots no atbildības atbilstīgi 2. punkta c) apakšpunktam, tas ir pilnīgi atbildīgs līdz šajos vienotajos noteikumos noteiktajiem limitiem, tomēr nekādā mērā nekaitējot pārvadātāja tiesībām uz regresa prasību pret trešo personu.

4.  Šie vienotie noteikumi neskar atbildību, kāda pārvadātājam var būt gadījumos, kas nav paredzēti 1. punktā.

5.  Ja pārvadājumu, ko nosaka viens pārvadājuma līgums, veic secīgi pārvadātāji, pārvadātājs, kuram saskaņā ar pārvadājuma līgumu ir pienākums sniegt pārvadājuma pakalpojumu maršruta posmā, kurā noticis nelaimes gadījums, ir atbildīgs pasažieru bojāejas vai personisko aizskārumu gadījumā. Ja šo pakalpojumu nav sniedzis pārvadātājs, bet gan pārvadātāja aizvietotājs, abi pārvadātāji ir solidāri atbildīgi saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

27. pants

Zaudējumu atlīdzība nāves gadījumā

1.  Pasažiera nāves gadījumā zaudējumu atlīdzība ietver:

a)  visas nepieciešamās nāves gadījumam sekojošās izmaksas, īpaši ar mirstīgo atlieku transportēšanu un bērēm saistītos izdevumus;

b)  ja nāve neiestājas uzreiz – zaudējumu atlīdzību, kas noteikta 28. pantā.

2.  Ja pasažiera nāves gadījumā personas, kuras pasažierim bija vai būtu bijis juridisks pienākums uzturēt, zaudē šo atbalstu, tad arī minētajām personām ir jāatlīdzina par kaitējumu. Tiesības uz zaudējumu atlīdzību personām, kuras pasažieris uzturēja bez juridiskajām saistībām, nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

28. pants

Zaudējumu atlīdzība personiska aizskāruma gadījumā

Pasažiera personiska aizskāruma vai jebkura cita tam nodarīta fiziska vai garīga kaitējuma gadījumā zaudējumu atlīdzība ietver:

a)  visas nepieciešamās izmaksas, it īpaši tās, kas saistītas ar ārstēšanos un transportēšanu;

b)  kompensāciju par finansiālo zaudējumu pilnīgas vai daļējas darbspējas zaudēšanas vai pieaugušo vajadzību gadījumā.

29. pants

Kompensācijas citu miesas bojājumu gadījumā

Attiecīgās valsts tiesību akti nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā zaudējumu atlīdzību par citiem miesas bojājumiem, kurus neparedz 27. un 28. pants.

30. pants

Zaudējumu atlīdzības forma un apjoms bojāejas un personiska aizskāruma gadījumā

1.  Šo vienoto noteikumu 27. panta 2. punktā un 28. panta b) punktā noteiktā zaudējumu atlīdzība jāpiešķir vienreizējas izmaksas veidā. Taču, ja attiecīgās valsts tiesību akti pieļauj ikgadējas izmaksas, zaudējumu atlīdzību šādā formā piešķir, ja to pieprasa ievainotie pasažieri vai personas, kurām ir uz to tiesības atbilstīgi 27. panta 2. punktam.

2.  Zaudējumu atlīdzības apjomu, ko piešķir saskaņā ar 1. punktu, nosaka atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem. Taču šo vienoto noteikumu nolūkiem maksimālo apjomu vienam pasažierim nosaka 175 000 norēķinu vienību apjomā vienreizējai izmaksai vai ikgadējām izmaksām, kas atbilst šai summai, ja attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais maksimālais apjoms ir mazāks par šo summu.

31. pants

Citi transporta veidi

1.  Ievērojot 2. punktu, noteikumi attiecībā uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā nav attiecināmi uz zaudējumu vai kaitējumu, kas radies maršruta posmā, kurš saskaņā ar pārvadājuma līgumu netika veikts pa dzelzceļu.

2.  Tomēr gadījumos, kad dzelzceļa transportlīdzekļi tiek pārvadāti ar prāmi, noteikumi attiecībā uz atbildību pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā attiecināmi uz 26. panta 1. punktā un 33. panta 1. punktā minēto zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījis nelaimes gadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties minētajā transportlīdzeklī, iekāpjot tajā vai izkāpjot no tā.

3.  Ja izņēmuma apstākļu dēļ dzelzceļa darbība tiek uz laiku pārtraukta un pasažieri tiek vesti, izmantojot citu transporta veidu, pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar šiem vienotajiem noteikumiem.

II nodaļa

Atbildība gadījumos, kad nav ievērots kustības grafiks

32. pants

Atbildība vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par pasažiera zaudējumu vai kaitējumu, kas izriet no tā, ka vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā viņš nevar turpināt savu braucienu tajā pašā dienā vai konkrētajos apstākļos brauciena turpināšana tajā pašā dienā nebūtu lietderīga. Zaudējumu atlīdzība ietver saprātīgus izmitināšanas izdevumus, kā arī saprātīgus izdevumus, kas saistīti ar to personu informēšanu, kuri sagaida pasažieri.

2.  Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības, ja vilciena atcelšana, kavēšanās vai nokavēta pārsēšanās radusies vienā no šādiem gadījumiem:

a)  apstākļos, kas nav saistīti ar dzelzceļa darbību un no kuriem pārvadātājs, neraugoties uz pienācīgu rūpību atbilstīgi apstākļiem konkrētajā gadījumā, nav varējis izvairīties, un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst;

b)  pasažiera vainas dēļ; vai

c)  trešās personas rīcības rezultātā, no kuras pārvadātājs, neraugoties uz pienācīgu rūpību atbilstīgi apstākļiem konkrētajā gadījumā, nav varējis izvairīties un kuras sekas tas nebija spējīgs novērst; cits uzņēmums, kurš izmanto to pašu dzelzceļa infrastruktūru, netiek uzskatīts par trešo personu; tas neietekmē tiesības uz regresa prasību.

3.  Attiecīgās valsts tiesību aktos nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā zaudējumu atlīdzību par citiem zaudējumiem, kas nav paredzēti šā panta 1. punktā. Šis nosacījums neietekmē 44. panta piemērošanu.

III nodaļa

Atbildība attiecībā uz rokas bagāžu, dzīvniekiem, reģistrēto bagāžu un transportlīdzekļiem

1. DAĻA

Rokas bagāža un dzīvnieki

33. pants

Atbildība

1.  Pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā pārvadātājs ir atbildīgs arī par zaudējumiem vai kaitējumu, ko radījis priekšmetu, kuri cietušajam pasažierim bija klāt vai viņam bija līdzi kā rokas bagāža, pilnīgs vai daļējs zaudējums vai tiem nodarītais kaitējums; tas attiecas arī uz dzīvniekiem, kas bija pasažierim līdzi. Mutatis mutandis piemēro 26. panta noteikumus.

2.  Tomēr pārvadātājs nav atbildīgs par priekšmetu, rokas bagāžas un dzīvnieku, kuru uzraudzība saskaņā ar 15. pantu ir pasažiera pienākums, pilnīgu vai daļēju zaudējumu vai tiem nodarīto kaitējumu, ja tas nav noticis pārvadātāja vainas dēļ. Citi IV sadaļas panti, izņemot 51. pantu, un VI sadaļa šajā gadījumā netiek piemērota.

34. pants

Zaudējumu atlīdzības limits mantu zaudējuma vai tām nodarīta kaitējuma gadījumā

Ja pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 33. panta 1. punktu, tas maksā kompensāciju, kas nepārsniedz 1400 norēķinu vienības vienam pasažierim.

35. pants

Atbrīvošana no atbildības

Pārvadātājs nav atbildīgs pasažierim par zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījis tas, ka pasažieris nav izpildījis muitas vai citu administratīvo iestāžu prasītās formalitātes.

2. DAĻA

Reģistrētā bagāža

36. pants

Atbildības pamats

1.  Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies reģistrētās bagāžas pilnīga vai daļēja zaudējuma vai tai nodarīta kaitējuma rezultātā laikā starp tās pieņemšanu pārvadāšanai un tās faktisko piegādi, kā arī par to, kas radies piegādes aizkavēšanas gadījumā.

2.  Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējums, kaitējums vai aizkavēta piegāde notikusi pasažiera vainas dēļ, pasažiera rīkojuma rezultātā, kas dots ne pārvadātāja vainas dēļ, reģistrētajai bagāžai piemītoša defekta dēļ vai arī sakarā ar apstākļiem, no kuriem pārvadātājs nevarēja izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst .

3.  Pārvadātāju atbrīvo no šādas atbildības, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisa īpaši riska faktori, kas piemīt vienam vai vairākiem šādiem apstākļiem:

a)  iesaiņojuma trūkums vai nepiemērotība;

b)  bagāžas īpašā daba;

c)  neatļautu priekšmetu pārvadāšana bagāžā.

37. pants

Pierādīšanas pienākums

1.  Pierādīt to, ka zaudējumu, kaitējumu vai aizkavētu piegādi izraisījis kāds no 36. panta 2. punktā minētajiem iemesliem, ir pārvadātāja pienākums.

2.  Japārvadātājs konstatē, ka, ievērojot apstākļus konkrētajā gadījumā, zaudējums vai kaitējums var būt radies viena vai vairāku 36. panta 3. punktā minēto riska faktoru dēļ, pieņem, ka tas tā ir bijis. Tomēr tiesīgajai personai ir tiesības pierādīt, ka zaudējums vai kaitējums pilnībā vai daļēji nav attiecināms uz šiem riskiem.

38. pants

Secīgie pārvadātāji

Ja pārvadājumu, ko nosaka viens pārvadājuma līgums, veic vairāki secīgi pārvadātāji, katrs pārvadātājs ar to vien, ka pieņem bagāžu saskaņā ar bagāžas reģistrācijas kvīti vai transportlīdzekli saskaņā ar pārvadāšanas kvīti, kļūst par pārvadājuma līguma pusi attiecībā uz bagāžas nosūtīšanu vai transportlīdzekļa pārvadāšanu saskaņā ar bagāžas reģistrācijas kvīts vai pārvadāšanas kvīts noteikumiem un uzņemas tādējādi radušās saistības. Tādā gadījumā katrs pārvadātājs ir atbildīgs par pārvadājumu visa maršruta garumā līdz pat izsniegšanai.

39. pants

Pārvadātāja aizvietotājs

1.  Gadījumos, kad pārvadātājs pārvadājuma izpildi pilnībā vai daļēji uzticējis pārvadātāja aizvietotājam, izmantodams vai neizmantodams pārvadājuma līgumā noteiktās tiesības to darīt, pārvadātājs tomēr saglabā savu atbildību attiecībā uz visu pārvadājumu.

2.  Viss, kas šajos vienotajos noteikumos attiecas uz pārvadātāja atbildību, attiecināms arī uz pārvadātāja aizvietotāja atbildību tā izpildītajā pārvadājuma daļā. Šo vienoto noteikumu 48. un 52. pantu piemēro tad, ja tiek ierosināta lieta pret darbiniekiem vai citām personām, kuru pakalpojumus, veicot pārvadājumu, izmantojis pārvadātāja aizvietotājs.

3.  Jebkāda veida īpaša vienošanās, kas paredz pārvadātājam uzņemties vienotajos noteikumos neparedzētus pienākumus vai atteikties no tiesībām, kas tam piešķirtas saskaņā ar vienotajiem noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, kurš nav tam skaidri un rakstiski piekritis. Neatkarīgi no tā, vai pārvadātāja aizvietotājs ir vai nav pieņēmis šādu vienošanos, pārvadātājam paliek saistoši gan pienākumi, gan atteikšanās no tiesībām, kas radušies šādas īpašas vienošanās rezultātā.

4.  Gadījumos, kad un ciktāl abi – pārvadātājs un pārvadātāja aizvietotājs – ir atbildīgi, to atbildība ir solidāra.

5.  Kompensāciju kopsumma, ko maksā pārvadātājs, pārvadātāja aizvietotājs un to darbinieki un citas personas, kuru pakalpojumus tie izmanto pārvadājuma veikšanai, nedrīkst pārsniegt vienotajos noteikumos paredzētos limitus.

6.  Šā panta noteikumi neietekmē regresa prasības tiesības, kas var pastāvēt starp pārvadātāju un pārvadātāja aizvietotāju.

40. pants

Pieņēmums par zaudējumu

1.  Tiesīgā persona bez nepieciešamības uzrādīt papildu pierādījumus var uzskatīt bagāžas vienību par zaudētu , ja tā nav piegādāta vai nodota tās rīcībā četrpadsmit dienu laikā no brīža, kad atbilstīgi 22. panta 3. punktam bagāža pieprasīta.

2.  Ja bagāžas vienība, kas uzskatīta par zaudētu, tiek atrasta viena gada laikā pēc pieprasījuma izdarīšanas, pārvadātājam par to jāpaziņo tiesīgajai personai , ja tās adrese ir zināma vai var tikt noskaidrota.

3.  Trīsdesmit dienās pēc 2. punktā minētā paziņojuma saņemšanas tiesīgā persona var pieprasīt izsniegt bagāžas vienību. Šajā gadījumā tai jāmaksā maksa par pārvadājumu no nosūtīšanas vietas līdz izsniegšanas vietai, kā arī jāatmaksā saņemtā kompensācija , no kuras attiecīgā gadījumā atskaita tajā iekļautas izmaksas . Neraugoties uz to, tiesīgā persona saglabā tiesības pieprasīt kompensāciju par piegādes kavējumu atbilstīgi 43. pantam.

4.  Ja atrastā bagāžas vienība 3. punktā noteiktajā termiņā netiek pieprasīta vai ja tā atrasta vēlāk nekā vienu gadu no piegādes pieprasījuma, pārvadātājs atbrīvojas no tās atbilstīgi normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā vietā, kurā atrodas bagāžas vienība.

41. pants

Kompensācija zaudējuma gadījumā

1.  Reģistrētās bagāžas pilnīga vai daļēja zaudējuma gadījumā pārvadātājs bez visām pārējām zaudējumu atlīdzībām maksā:

a)  ja zaudējumu vai kaitējuma summa ir noteikta – kompensāciju šīs summas apjomā, bet ne vairāk kā 80 norēķinu vienības par katru pazudušās mantas bruto masas kilogramu vai 1200 norēķinu vienības par vienu bagāžas vienību;

b)  ja zaudējumu vai kaitējuma summa nav noteikta – zaudējumu atlīdzību 20 norēķinu vienību apjomā par katru pazudušās mantas bruto masas kilogramu vai 300 norēķinu vienības par vienu bagāžas vienību.

Kompensāciju metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.  Papildus tam pārvadātājs atmaksā bagāžas pārvadāšanas maksu un citus maksājumus, kas iekasēti saistībā ar pazudušās bagāžas vienības pārvadāšanu , kā arī jau samaksātās muitas un akcīzes nodevas.

42. pants

Kaitējuma atlīdzināšana

1.  Reģistrētās bagāžas bojājuma gadījumā pārvadātājam bez visām pārējām zaudējumu atlīdzībām jāmaksā reģistrētās bagāžas vērtības zudumam atbilstīga zaudējumu atlīdzība .

2.  Kompensācija npārsniedz:

a)  ja bojājuma rezultātā savu vērtību zaudējusi visa bagāža – summu, kura tiktu maksāta bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā;

b)  ja bojājuma rezultātā vērtību ir zaudējusi tikai daļa no bagāžas – summu, kas tiktu maksāta par šīs bagāžas daļas zaudējumu.

43. pants

Kompensācija piegādes kavējuma gadījumā

1.  Reģistrētas bagāžas piegādes kavējuma gadījumā pārvadātājs maksā par katru pilnu divdesmit četru stundu periodu, skaitot no piegādes pieprasījuma brīža, bet nepārsniedzot 14 dienas:

a)  ja tiesīgā persona pierāda, ka tādējādi ir nodarīts zaudējums vai kaitējums, – kompensāciju, kas vienlīdzīga zaudējuma vai kaitējuma summai, nepārsniedzot 0,80 norēķinu vienības par katru aizkavētās bagāžas bruto masas kilogramu vai 14 norēķinu vienības par aizkavētās bagāžas vienību;

b)  ja tiesīgā persona nepierāda, ka tādējādi ir nodarīts zaudējums vai kaitējums, – zaudējumu atlīdzību 0,14 norēķinu vienību apjomā par katru aizkavētās bagāžas bruto masas kilogramu vai 2,80 norēķinu vienības par aizkavētās bagāžas vienību.

Kompensācijas metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.  Bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija netiek maksāta papildus tai, ko paredz 41. pants.

3.  Bagāžas daļēja zaudējuma gadījumā 1. punktā paredzētā kompensācija tiek maksāta attiecībā uz to bagāžas daļu, kas nav zaudēta.

4.  Ja bagāžas bojājums nav radies aizkavētas piegādes rezultātā, šā panta 1. punktā paredzētā kompensācija, ja pienākas, tiek maksāta papildus tai, ko paredz 42. pants.

5.  Kompensācija, ko paredz 1. punkts, un kompensācija, ko paredz 41. un 42. pants , nekādā gadījumā kopā nevar pārsniegt to kompensāciju, kura būtu jāmaksā bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā.

3. DAĻA

Transportlīdzekļi

44. pants

Kompensācija kavējuma gadījumā

1.  Ja pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās, vai arī nokavēta transportlīdzekļa piegāde un tiesīgā persona pierāda, ka tāpēc ir cietusi zaudējumu vai kaitējumu, pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kuras apjoms nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

2.  Ja tiesīgā persona gadījumā, kad pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās, nolemj pārtraukt pārvadājuma līgumu, tai atmaksā pārvadāšanas maksu. Papildus tam, ja tiesīgā persona pierāda, ka šīs aizkavēšanās rezultātā ir cietusi zaudējumu vai kaitējumu, tā var pieprasīt kompensāciju, kas nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

45. pants

Kompensācija zaudējuma gadījumā

Transportlīdzekļa pilnīga vai daļēja zaudējuma gadījumā kompensāciju, kas maksājama tiesīgajai personai par pierādīto zaudējumu vai kaitējumu, aprēķina no transportlīdzekļa parastās vērtības. Tā nedrīkst pārsniegt 8000 norēķinu vienības. Piekrauta vai nepiekrauta autopiekabe tiek uzskatīta par atsevišķu transportlīdzekli.

46. pants

Atbildība attiecībā uz citiem priekšmetiem

1.  Attiecībā uz priekšmetiem, kas atstāti transportlīdzeklī vai atrodas transportlīdzeklim piestiprinātās kastēs (piemēram, bagāžas vai slēpju kastē), pārvadātājs ir atbildīgs tikai par to zaudējumu vai kaitējumu, kas radies tā vainas dēļ. Kopējā izmaksājamā kompensācija nedrīkst pārsniegt 1400 norēķinu vienības.

2.  Ciktāl tas attiecas uz priekšmetiem, kas piestiprināti transportlīdzekļa ārpusē, tostarp uz 1. punktā minētajām kastēm, pārvadātājs ir atbildīgs par transportlīdzekļa ārpusē novietotiem priekšmetiem tikai gadījumos, ja ir pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums ir radies vai nu pārvadātāja darbības vai bezdarbības dēļ ar nodomu izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu, vai arī neapdomības dēļ, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

47. pants

Piemērojamās tiesību normas

Saskaņā ar šīs daļas noteikumiem 2. daļas noteikumi attiecībā uz atbildību par bagāžu piemērojami attiecībā uz transportlīdzekļiem.

IV nodaļa

Kopīgi noteikumi

48. pants

Tiesību zaudēšana pieprasīt atbildības ierobežojumus

Atbildības ierobežojumi, ko paredz vienotie noteikumi, kā arī attiecīgo valstu tiesību akti, kas ierobežo kompensācijas līdz fiksētam apjomam, netiek piemēroti, ja tiek pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums ir radies vai nu pārvadātāja darbības vai bezdarbības dēļ ar nodomu izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu, vai arī neapdomības dēļ, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

49. pants

Konvertēšana un procenti

1.  Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertēšana, to veic atbilstīgi valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2.  Tiesīgā persona var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad tikusi izvirzīta 55. pantā minētā prasība; ja šāda prasība nav izvirzīta – no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

3.  Taču tādas kompensācijas gadījumā, kas tiek maksāta saskaņā ar 27. un 28. pantu, procentu uzkrāšanās sākas tikai no dienas, kad norisinājušies kompensācijas summas novērtēšanai relevantie notikumi , ja šī diena ir vēlāka par prasības pieteikšanas dienu vai arī dienu, kad uzsākta tiesvedība.

4.  Bagāžas gadījumā procenti maksājami tikai tad, ja kompensācija pārsniedz 16 norēķinu vienības uz vienu bagāžas reģistrācijas kvīti.

5.  Bagāžas gadījumā, ja tiesīgā persona tai atvēlētā saprātīgā termiņā neiesniedz pārvadātājam prasījuma summas galīgai nokārtošanai nepieciešamos pavaddokumentus, laika posmam no minētā termiņa beigām līdz faktiskai šādu dokumentu iesniegšanai procenti netiek aprēķināti.

50. pants

Atbildība kodolincidentu gadījumā

Pārvadātāju atbrīvo no atbildības saskaņā ar vienotajiem noteikumiem par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies kodolincidenta gadījumā, ja pēc attiecīgās valsts tiesību aktiem un noteikumiem, kas reglamentē atbildību kodolenerģijas jomā, par zaudējumu vai kaitējumu atbildīgs kodoliekārtu operators vai cita persona, kas to aizvieto.

51. pants

Personas, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs

Pārvadātājs ir atbildīgs par saviem darbiniekiem un jebkurām citām personām, kuru pakalpojumus tas izmanto pārvadājuma veikšanai, kamēr šie darbinieki un citas personas darbojas savu funkciju ietvaros. Tās dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji , kurā notiek pārvadājums, tiek uzskatīti par personām, kuru pakalpojumus pārvadātājs izmanto pārvadājuma veikšanai.

52. pants

Citas prasības

1.  Visos gadījumos, kuriem piemērojami vienotie noteikumi, jebkura atbildības prasība pret pārvadātāju neatkarīgi no pamatojuma var tikt vērsta, tikai ievērojot šajos noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.  Tas pats attiecas uz jebkuru prasību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 51. pantu.

V SADAĻA

PASAŽIERA ATBILDĪBA

53. pants

Īpaši atbildības principi

Pasažieris pret pārvadātāju ir atbildīgs par jebkuru zaudējumu vai kaitējumu:

a)  kas radies, nepildot tā pienākumus saskaņā ar:

1.  10., 14. un 20. pantu;

2.  Vispārējo pārvadāšanas noteikumu īpašajiem noteikumiem par transportlīdzekļu pārvadāšanu; vai

3.  Noteikumiem par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (RID); vai

b)  ko izraisījuši līdzi ņemtie priekšmeti vai dzīvnieki; ja vien viņš nepierāda, ka zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši apstākļi, no kuriem, lai gan viņš rīkojies rūpīgi kā apzinīgs pasažieris, viņš nav varējis izvairīties un kuru sekas nav bijis spējīgs novērst. Šis noteikums neietekmē pārvadātāja atbildību, kas tam noteikta 26. pantā un 33. panta 1. punktā.

VI SADAĻA

TIESĪBU AIZSTĀVĒŠANA

54. pants

Daļēja zaudējuma vai kaitējuma konstatēšana

1.  Gadījumos, kad pārvadātājs atklāj vai pieņem par notikušu pārvadāto mantu (bagāžas, transportlīdzekļu) daļēju zaudējumu vai kaitējumu, vai arī to apgalvo tiesīgā persona , pārvadātājam nekavējoties un, ja iespējams, tiesīgās personas klātbūtnē jāsastāda ziņojums par mantas stāvokli atbilstīgi zaudējuma vai kaitējuma dabai, norādot, ciktāl tas iespējams, zaudējuma vai kaitējuma apjomu, iemeslus un tā izcelšanās laiku.

2.  Ziņojuma kopija par brīvu jānosūta tiesīgajai personai.

3.  Ja tiesīgā persona nepiekrīt ziņojumā apgalvotajam, tā var pieprasīt, lai bagāžas un transportlīdzekļa stāvokli un zaudējuma vai kaitējuma iemeslus un apjomu noteiktu abu pārvadājuma līguma pušu, tiesas vai šķīrējtiesas nozīmēts eksperts. Turpmāko kārtību nosaka tās valsts normatīvie akti, kurā šāda konstatēšana notiek.

55. pants

Prasījumi

1.  Prasījumi, kas attiecas uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā, rakstiski jāadresē pārvadātājam, pret kuru varētu tikt izvirzīta prasība. Gadījumos, kad pārvadājums notiek, pamatojoties uz vienu vienīgu līgumu, bet to veic vairāki secīgi pārvadātāji, prasījumus var adresēt pirmajam vai pēdējam pārvadātājam, kā arī pārvadātājam, kuram valstī, kurā pasažierim ir domicils vai pastāvīga dzīvesvieta, ir galvenā darījumdarbības vieta, filiāle vai aģentūra, kas noslēgusi pārvadājuma līgumu.

2.  Citi prasījumi, kas attiecas uz pārvadājuma līgumu, rakstiski jāadresē 56. panta 2. un 3. punktā norādītajam pārvadātājam.

3.  Dokumenti, kurus tiesīgā persona uzskata par nepieciešamu iesniegt kopā ar prasījumu, jāuzrāda oriģinālu vai kopiju veidā; ja pārvadātājs pieprasa, kopijām jābūt pienācīgi apliecinātām. Prasījuma nokārtošanai pārvadātājs var pieprasīt nodot biļetes, bagāžas reģistrācijas kvīti un pārvadāšanas kvīti.

56. pants

Pārvadātāji, pret kuriem var izvirzīt prasību

1.  Prasība, kas balstīta uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā, var tikt vērsta tikai pret to pārvadātāju, kas ir atbildīgs saskaņā ar 26. panta 5. punktu.

2.  Saskaņā ar 4. punktu citas no pārvadājuma līguma izrietošas prasības pasažieris var vērst pret pirmo pārvadātāju, pēdējo pārvadātāju vai arī pārvadātāju, kurš veica to pārvadājuma daļu, kurā noticis ar prasības ierosināšanu saistītais atgadījums.

3.  Ja, pārvadājumu veicot secīgiem pārvadātājiem, pārvadātājs, kuram bagāža vai transportlīdzeklis jāizsniedz, ar tā piekrišanu ir ierakstīts bagāžas reģistrācijas kvītī vai pārvadāšanas kvītī, prasības saskaņā ar 2. punktu var tikt vērstas pret to pat tad, ja tas bagāžu vai transportlīdzekli nav saņēmis.

4.  Prasība par summu, kas samaksāta saskaņā ar pārvadājuma līgumu, var tikt izvirzīta pret pārvadātāju, kurš šo summu saņēmis vai kura vārdā tā tika iekasēta.

5.  Prasību var vērst pret 2. un 4. punktā neminētu pārvadātāju, ja tā uzsākta kā pretprasība vai kā izņēmums procesā, kas saistīts ar pamatprasību, pamatojoties uz to pašu pārvadājuma līgumu.

6.  Ciktāl vienotie noteikumi attiecas uz pārvadātāja aizvietotāju , prasība var tikt vērsta arī pret to.

7.  Ja prasītājs var izvēlēties starp vairākiem pārvadātājiem, viņa izvēles tiesības tiek anulētas līdz ar viņa vēršanos pret vienu no tiem; tas pats attiecas arī uz gadījumiem, ja prasītājs var izvēlēties starp vienu vai vairākiem pārvadātājiem un pārvadātāja aizvietotāju.

58. pants

Prasības celšanas tiesību izbeigšanās pasažiera bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā

1.  Tiesīgās personas tiesības celt prasību, pamatojoties uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā, izbeidzas, ja tiesīgā persona divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad tā uzzinājusi par zaudējumu vai kaitējumu, nav vienam no pārvadātājiem, pret kuriem saskaņā ar 55. panta 1. punktu var tikt izvirzīti prasījumi, sniegusi paziņojumu par nelaimes gadījumu ar pasažieri. Ja tiesīgā persona sniedz pārvadātājam mutisku paziņojumu par nelaimes gadījumu, pārvadātājs izsniedz tai šāda mutiska paziņojuma apliecinājumu.

2.  Tomēr tiesības celt prasību neizbeidzas, ja:

a)  1. punktā noteiktajā termiņā tiesīgā persona ir izvirzījusi prasījumu pret vienu no 55. panta 1. punktā minētajiem pārvadātājiem;

b)  atbildīgais pārvadātājs 1. punktā minētajā termiņā ir uzzinājis par nelaimes gadījumu ar pasažieri kādā citā veidā;

c)  paziņojums par nelaimes gadījumu netiek sniegts vai tiek sniegts vēlu tādu apstākļu dēļ, par kuriem tiesīgā persona nav atbildīga;

d)  tiesīgā persona pierāda, ka nelaimes gadījums noticis pārvadātāja vainas dēļ.

59. pants

Prasības celšanas tiesību izbeigšanās sakarā ar bagāžas pārvadāšanu

1.  Ja tiesīgā persona bagāžu pieņem, izbeidzas visas tiesības celt prasību pret pārvadātāju, kas izriet no pārvadājuma līguma, daļēja zuduma, bojājuma vai piegādes kavējuma gadījumā.

2.  Tomēr tiesības celt prasību neizbeidzas:

a)  daļēja zaudējuma vai kaitējuma gadījumā, ja:

1.  zaudējums vai kaitējums saskaņā ar 54. pantu konstatēts pirms tam, kad tiesīgā persona pieņēmusi bagāžu;

2.  zaudējuma vai kaitējuma konstatācija, kas bija jāveic saskaņā ar 54. pantu, netika veikta vienīgi pārvadātāja vainas dēļ;

b)  tāda zaudējuma vai kaitējuma gadījumā, kurš nav acīmredzams un ir konstatēts pēc tam, kad bagāžu pieņēmusi tiesīgā persona, ar nosacījumu, ka tā:

1.  lūdz konstatējumu saskaņā ar 54. pantu nekavējoties pēc zaudējuma vai kaitējuma atklāšanas un ne vēlāk kā trīs dienas pēc bagāžas pieņemšanas;

2.  un papildus tam pierāda, ka zaudējums vai kaitējums radies laikā starp bagāžas pieņemšanu pārvadāšanai un tās piegādi;

c)  piegādes aizkavēšanās gadījumā, ja tiesīgā persona divdesmit vienas dienas laikā aizstāvējusi savas tiesības pret vienu no 56. panta 3. punktā minētajiem pārvadātājiem;

d)  ja tiesīgā persona pierāda, ka zaudējums vai kaitējums noticis pārvadātāja vainas dēļ.

60. pants

Prasības celšanas noilgums

1.  Prasības celšanas noilguma termiņš attiecībā uz zaudējumu atlīdzību , pamatojoties uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska aizskāruma gadījumā, ir:

a)  pasažiera gadījumā – trīs gadi no nelaimes gadījuma dienas;

b)  citu tiesīgo personu gadījumā – trīs gadi no pasažiera miršanas dienas, bet ne ilgāk par pieciem gadiem no nelaimes gadījuma dienas.

2.  Noilguma termiņš citām no pārvadājuma līguma izrietošām prasībām ir viens gads. Tomēr noilguma termiņš ir divi gadi tādas prasības gadījumā, kas skar zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījusi darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu, vai arī neapdomība, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

3.  Šā panta 2. punktā paredzētais noilguma termiņš tiek skaitīts:

a)  kompensācijām pilnīga zuduma gadījumā – no četrpadsmitās dienas pēc 22. panta 3. punktā minētā termiņa beigām;

b)  kompensācijām daļēja zuduma, bojājuma vai piegādes kavējuma gadījumā – no faktiskās piegādes dienas;

c)  visos citos gadījumos, kas attiecas uz pasažieru pārvadāšanu, – no dienas, kad beidzas biļetes derīguma termiņš.

Diena, kas norādīta kā noilguma termiņa sākums, šajā termiņā netiek ieskaitīta.

4.  […]

5.  […]

6.  Šeit neminēto noilguma termiņu apturēšanu vai pārtraukšanu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

VII SADAĻA

ATTIECĪBAS STARP PĀRVADĀTĀJIEM

61. pants

Pārvadāšanas maksas sadalījums

1.  Jebkuram pārvadātājam, kurš iekasējis vai kuram būtu jāiekasē pārvadāšanas maksas, jāmaksā iesaistītajiem pārvadātājiem attiecīgā daļa no šīm maksām. Maksājuma metodes nosaka līgumi starp pārvadātājiem.

2.  Šo vienoto noteikumu 6. panta 3. punkts, 16. panta 3. punkts un 25. pants piemērojams arī attiecībās starp secīgiem pārvadātājiem.

62. pants

Regresa prasība

1.  Pārvadātājam, kurš saskaņā ar vienotajiem noteikumiem ir samaksājis kompensāciju, ir tiesības vērsties ar regresa prasību pie citiem pārvadātājiem, kuri piedalījušies pārvadājuma veikšanā, atbilstīgi turpmāk minētajiem noteikumiem:

a)  pārvadātājs, kas izraisījis zaudējumu vai kaitējumu, ir pilnībā par to atbildīgs;

b)  ja zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši vairāki pārvadātāji, katrs no tiem ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, ko tas izraisījis; ja šāds sadalījums nav iespējams, kompensācija jāsadala starp tiem saskaņā ar c) apakšpunktu;

c)  ja nav iespējams pierādīt, kurš no pārvadātājiem izraisījis zaudējumu vai kaitējumu, kompensācija tiek sadalīta starp visiem pārvadātājiem, kuri piedalījās pārvadājumā, izņemot tos, kuri var pierādīt, ka nav izraisījuši zaudējumu vai kaitējumu; šāda sadalīšana notiek proporcionāli to attiecīgajām daļām pārvadāšanas maksā.

2.  Gadījumā, ja kāds no pārvadātājiem ir maksātnespējīgs, uz to attiecinātā nesamaksātā daļa tiek sadalīta starp pārējiem pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem proporcionāli to attiecīgajām daļām pārvadāšanas maksā.

63. pants

Regresa prasības kārtība

1.  Maksājuma pamatotību, kuru veicis pārvadātājs, kas izmanto savas regresa prasības tiesības saskaņā ar 62. pantu, nevar apstrīdēt pārvadātājs , pret kuru tiek vērsta regresa prasība, ja kompensāciju noteikusi tiesa vai šķīrējtiesa un ja šim pārvadātājam, kuram par to savlaicīgi paziņots, ir bijusi iespēja iesaistīties procesā. Tiesa vai šķīrējtiesa, kas pārzina pamatprocesu, nosaka laiku, kāds tiek atvēlēts šādam paziņojumam un iesaistei procesā.

2.  Pārvadātājam, kurš izmanto regresa prasības tiesības, pret visiem iesaistītajiem pārvadātājiem, ar kuriem tas nav panācis risinājumu, prasība jāceļ vienā un tajā pašā procesā, pretējā gadījumā pārvadātājs zaudē savas regresa prasības tiesības pret tiem pārvadātājiem, pret kuriem tas nav cēlis prasību.

3.  Tiesa vai šķīrējtiesa savu lēmumu izsaka vienā spriedumā par visām tai iesniegtajām regresa prasībām.

4.  Pārvadātājs, kurš vēlas izmantot savas regresa prasības tiesības, var iesniegt prasību tās valsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā vienam no pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem ir galvenā darījumdarbības vieta, filiāle vai aģentūra, kura slēgusi pārvadājuma līgumu.

5.  Ja prasība tiek iesniegta pret vairākiem pārvadātājiem, pārvadātājs–prasītājs ir tiesīgs izvēlēties tiesu procesa uzsākšanai no tām, kuras saskaņā ar 4. punktu ir kompetentas.

6.  Regresa prasību tiesvedība nevar tikt apvienota ar tiesvedību, ko nolūkā iegūt kompensāciju, pamatojoties uz pārvadājuma līgumu, uzsākusi tiesīgā persona.

64. pants

Regresa prasības līgumi

Pārvadātāji var slēgt līgumus, kuri atšķiras no 61. un 62. panta noteikumiem.

II PIELIKUMS

MINIMĀLĀ INFORMĀCIJA, KO SNIEDZ DZELZCEĻA PĀRVADĀJUMU UZŅĒMUMI UN BIĻEŠU PĀRDEVĒJI

I daļa. Informācija pirms brauciena

—  Vispārīgie nosacījumi, kas attiecas uz līgumu

—  Laika grafiki un nosacījumi visātrākajam braucienam

—  Laika grafiki un nosacījumi visiem pieejamajiem tarifiem, tostarp vislētākajam braucienam [Gr. 125]

—  Piekļūstamība, piekļuves nosacījumi un vilcienā pieejamās ērtības  personām ar invaliditāti  un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām  saskaņā ar prasībām par piekļūstamību, kas noteiktas Direktīvā XXX

—  Piekļuves nosacījumi kārtība pasažieriem ar velosipēdiem [Gr. 126]

—  Sēdvietu pieejamība smēķētāju un visiem pieejamajiem tarifiem nesmēķētāju (un attiecīgā gadījumā smēķētāju) zonā, pirmās un otrās klases vagonos, kā arī kupejās un guļamvagonos [Gr. 127]

—  Darbības, kas varētu traucēt vai kavēt pakalpojumus Traucējumi un kavēšanās (plānotie un reāllaikā) [Gr. 128]

—  Pakalpojumu pieejamība vilcienā, tostarp bezvadu interneta un tualešu pieejamība [Gr. 129]

—  Procedūras zudušas bagāžas pieprasīšanai

—  Pakalpojumu pieejamība vilcienā, tostarp bezvadu interneta un tualešu pieejamība

II daļa. Informācija brauciena laikā

—  Vilcienā pieejamie pakalpojumi, tostarp bezvadu internets [Gr. 130]

—  Nākamā pietura

—  Kavēšanās Traucējumi un kavēšanās (plānotie un reāllaikā) [Gr. 131]

—  Galvenie savienojumu pakalpojumi

—  Drošības un drošuma jautājumi

III PIELIKUMS

MINIMĀLIE PAKALPOJUMU KVALITĀTES STANDARTI

I.  Prasības dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem

Līdz katra gada 30. jūnijam dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi savā tīmekļa vietnē publicē ziņojumu par sniegto pakalpojumu kvalitāti iepriekšējā saimnieciskajā gadā un nosūta to valsts izpildes struktūrai un Eiropas Dzelzceļu aģentūrai, kas to publicē savā tīmekļa vietnē. Uzņēmumi savā tīmekļa vietnē ziņojumu publicē valsts valodā(-s) un, ja iespējams, citās Savienības valodās, tostarp publicē kopsavilkumu angļu valodā.

Ziņojumi par pakalpojumu kvalitāti satur vismaz šādu informāciju:

1)  Pārvadājumu precizitāte un vispārējie darbības principi, ko dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi ievēro pārvadājumu traucējumu gadījumā

a)  kavējumi

i)  vispārējais vidējais reisu kavējumu rādītājs, ko izsaka procentos par katru pārvadājumu kategoriju (starptautiskie, iekšzemes tālsatiksmes, reģionālie un pilsētas/piepilsētas reisi);

ii)  to reisu īpatsvars procentos, kuru atiešana ir kavējusies;

iii)  to reisu īpatsvars procentos, kuru pienākšana ir kavējusies:

–  to kavējumu īpatsvars procentos, kuri ilgst mazāk par 60 minūtēm;

–  to kavējumu īpatsvars procentos, kuri ilgst 60 –119 91 -120 minūtes; [Gr. 132]

–  to kavējumu īpatsvars procentos, kuri ilgst 120 minūtes vai ilgāk;

b)  reisu atcelšana

reisu atcelšanas rādītājs, ko izsaka procentos par katru pārvadājumu kategoriju (starptautiskie, iekšzemes tālsatiksmes, reģionālie un pilsētas/piepilsētas reisi);

c)  regulas piemērošana attiecībā uz reisu kavējumiem un atcelšanu:

i)  to pasažieru skaits, kam sniegta aprūpe un palīdzība;

ii)  aprūpes un palīdzības sniegšanas izmaksas;

iii)  to pasažieru skaits, kam piešķirta kompensācija;

iv)  kompensāciju piešķiršanas izmaksas.

2)  Klientu apmierinātības izpēte

Jāietver vismaz šādas kategorijas:

(i)  reisu izpildes precizitāte;

(ii)  informācija pasažieriem kavējumu gadījumā;

(iii)  tas, cik precīza un pieejama ir informācija par reisiem;

(iv)  vilcienu uzturētības kvalitāte/stāvoklis;

(v)  drošības līmenis vilcienos;

(vi)  tīrība vilcienos;

(vii)  noderīgas informācijas sniegšana brauciena laikā, tostarp ar bezvadu internetu un citiem vilcienā pieejamiem pakalpojumiem saistītas informācijas sniegšana; [Gr. 133]

(viii)  kvalitatīvu tualešu pieejamība katrā vilcienā;

(ix)  staciju tīrība un uzturētība augstā līmenī;

(x)  vilcienu un vilciena labierīcību piekļūstamība, tostarp viegli piekļūstamas tualetes;

(xi)  incidentu skaits un tas, kādā kvalitātē personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām faktiski sniegta palīdzība vilcienā saskaņā ar 24. pantu neatkarīgi no tā, vai palīdzības pieprasījums ir iesniegts iepriekš.

3)  Sūdzību izskatīšana

(i)  saņemto sūdzību skaits un iznākums;

(ii)  sūdzību kategorijas;

(iii)  izskatīto sūdzību skaits;

(iv)  vidējais reaģēšanas laiks;

(v)  iespējamie uzlabojumi, veiktie pasākumi.

(4)  Palīdzība, kas sniegta personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām

palīdzības gadījumu skaits katrā pārvadājumu kategorijā (starptautiskie, iekšzemes tālsatiksmes, reģionālie un pilsētas/piepilsētas reisi).

(5)  Traucējumi

tas, vai ir ārkārtas rīcības plāni un krīzes vadības plāni, plānu apraksts.

II.  Prasības staciju apsaimniekotājiem un infrastruktūras pārvaldītājiem

Ziņojumi par pakalpojumu kvalitāti satur vismaz šādu informāciju:

1)  Informācija un biļetes

i)  informācijas pieprasījumu apstrādes procedūra stacijā;

ii)  kādu procedūru un līdzekļus izmanto, lai sniegtu informāciju par vilcienu kustības sarakstiem, tarifiem un peroniem; informācijas kvalitāte;

iii)  izvietotā informācija par tiesībām un pienākumiem saskaņā ar šo regulu un par valsts izpildes iestāžu kontaktinformāciju;

iv)  biļešu iegādes iespējas;

v)  stacijā ir pieejams personāls, kas sniedz informāciju un pārdod biļetes;

vi)  informācijas sniegšana personām ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām.

2)  Vispārīgie principi, ko ievēro pakalpojumu traucējumu gadījumos

i)  to pasažieru skaits, kam sniegta aprūpe un palīdzība;

ii)  aprūpes un palīdzības sniegšanas izmaksas.

3)  To pasākumu apraksts, kā nodrošina stacijas labierīcību (tualešu u. c.) tīrību

i)  tīrīšanas biežums;

ii)  tualešu pieejamība.

4)  Klientu apmierinātības izpēte

Jāietver vismaz šādas kategorijas:

i)  informācija pasažieriem kavējumu gadījumā;

ii)  cik precīza, pieejama un piekļūstama ir informācija par vilcienu kustības sarakstiem un peroniem;

iii)  drošības līmenis stacijā;

iv)  cik drīz stacijā tiek sniegta atbilde uz informācijas pieprasījumiem;

v)  kvalitatīvu tualešu pieejamība stacijā (un to piekļūstamība);

vi)  staciju tīrība un uzturētība;

vii)  stacijas un stacijas labierīcību piekļūstamība, tostarp piekļuve bez pakāpieniem, eskalatori, lifti un bagāžas peroni; [Gr. 134]

viii)  incidentu skaits un tas, kādā kvalitātē sniegta palīdzība personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām.

IV PIELIKUMS

SŪDZĪBU IZSKATĪŠANAS PROCEDŪRA VALSTS IZPILDES IESTĀDĒS

Sarežģītos gadījumos, piemēram, gadījumos, kad ir iesniegti vairāki prasījumi vai iesaistīti vairāki operatori, vai kad sūdzības skar pārrobežu braucienus vai nelaimes gadījumus, kas notikuši citas dalībvalsts teritorijā, nevis dalībvalstī, kas izdevusi uzņēmuma licenci, jo īpaši tad, ja nav skaidrs, kura valsts izpildes iestāde ir kompetentā struktūra, vai gadījumos, kad tas atvieglotu vai paātrinātu sūdzības izšķiršanu, valsts izpildes iestādes sadarbojas un noskaidro “vadošo struktūru”, kura kalpos kā vienots kontaktpunkts pasažieriem. Visas iesaistītās valsts izpildes iestādes sadarbojas, lai atvieglotu sūdzības atrisināšanu (tostarp dalās informācijā, palīdz pārtulkot dokumentus un sniedz informāciju par incidentu apstākļiem). Pasažierus informē par to, kura iestāde darbojas kā “vadošā struktūra”. Turklāt visos gadījumos valsts izpildes struktūras vienmēr nodrošina atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2017/2394. [Gr. 135]

V PIELIKUMS

Korelācijas tabula

Regula (EK) Nr. 1371/2007

Šī regula

1. pants

1. pants

1. panta a) punkts

1. panta a) punkts

1. panta b) punkts

1. panta b) punkts

----

1. panta c) punkts

1. panta c) punkts

1. panta d) punkts

----

1. panta e) punkts

1. panta d) punkts

1. panta f) punkts

1. panta e) punkts

1. panta g) punkts

----

1. panta h) punkts

1. panta f) punkts

1. panta i) punkts

2. pants

2. pants

2. panta 1. punkts

2. panta 1. punkts

2. panta 2. punkts

----

2. panta 3. punkts

----

2. panta 4. punkts

----

2. panta 5. punkts

----

2. panta 6. punkts

----

2. panta 7. punkts

----

----

2. panta 2. punkts

----

2. panta 3. punkts

3. pants

3. pants

3. panta 1. punkts

3. panta 1. punkts

3. panta 2. un 3. punkts

----

3. panta 4. punkts

3. panta 2. punkts

3. panta 5. punkts

3. panta 3. punkts

3. panta 6. punkts

3. panta 4. punkts

3. panta 7. punkts

3. panta 5. punkts

3. panta 8. punkts

3. panta 6. punkts

3. panta 9. punkts

3. panta 7. punkts

3. panta 10. punkts

3. panta 8. punkts

----

3. panta 9. punkts

----

3. panta 10. punkts

3. panta 11. punkts

3. panta 11. punkts

----

3. panta 12. punkts

3. panta 12. punkts

3. panta 13. punkts

3. panta 13. punkts

3. panta 14. punkts

3. panta 14. punkts

----

3. panta 15. punkts

3. panta 16. punkts

3. panta 16. punkts

3. panta 17. punkts

3. panta 17. punkts

3. panta 18. punkts

----

3. panta 19. punkts

4. pants

4. pants

----

5. pants

5. pants

6. pants

6. pants

7. pants

7. pants

8. pants

8. pants

9. pants

----

9. panta 4. punkts

9. pants

10. pants

9. panta 3. punkts

----

----

10. panta 5. un 6. punkts

10. pants

----

11. pants

11. pants

12. pants

12. pants

12. panta 2. punkts

----

13. pants

13. pants

14. pants

14. pants

15. pants

15. pants

16. pants

16. pants

----

16. panta 2. un 3. punkts

17. pants

17. pants

----

17. panta 8. punkts

18. pants

18. pants

----

18. panta 6. punkts

----

19. pants

19. pants

20. pants

20. pants

21. pants

21. panta 1. punkts

----

21. panta 2. punkts

22. panta 2. punkts un 23. panta 2. punkts

22. pants

22. pants

22. panta 2. punkts

----

----

22. panta 4. punkts

23. pants

23. pants

----

23. panta 4. punkts

24. pants

24. pants

25. pants

25. panta 1., 2., 3. punkts

----

26. pants

26. pants

27. pants

27. pants

28. pants

----

28. panta 3. punkts

27. panta 3. punkts

28. panta 4. punkts

28. pants

29. pants

29. pants

30. pants

30. pants

31. pants

----

32. pants, 33. pants

31. pants

34. pants

----

34. panta 1. un 3. punkts

32. pants

35. pants

33. pants

----

34. pants

36. pants

35. pants,

----

----

37. pants

36. pants

38. pants

----

39. pants

37. pants

40. pants

I pielikums

I pielikums

II pielikums

II pielikums

III pielikums

III pielikums

----

IV un V pielikums

(1) OV C 197, 8.6.2018., 66. lpp.
(2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.
(3)OV C 197, 8.6.2018., 66. lpp.
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1371/2007 (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp.).
(5)Komisijas Regula (ES) Nr. 454/2011 (2011. gada 5. maijs) par savstarpējas izmantojamības tehnisko specifikāciju attiecībā uz Eiropas dzelzceļu sistēmas pasažieru pārvadājumu telemātikas lietojumprogrammu apakšsistēmu (OV L 123, 12.5.2011., 11. lpp.).
(6) Komisijas Regula (ES) Nr. 1300/2014 (2014. gada 18. novembris) par savstarpējas izmantojamības tehniskajām specifikācijām attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām (OV L 356, 12.12.2014., 110. lpp.).
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.).
(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.).
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).
(12)OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(14)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/34/ES ( 2012. gada 21. novembris ), ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (OV L 343, 14.12.2012., 32. lpp).
(15)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp).
(16)Direktīva XXX par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (Eiropas tiesību akts par pieejamību) (OV L X, X.X.XXXX., X. lpp.).
(17) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 ( 2007. gada 23. oktobris ) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV L 315, 3.12.2007., 1. lpp).
(18) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2017/1926 (2017. gada 31. maijs), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/40/ES attiecībā uz ES mēroga multimodālu maršruta informācijas pakalpojumu sniegšanu (OV L 272, 21.10.2017., 1. lpp.).


Noturīgi organiskie piesārņotāji ***I
PDF 209kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (pārstrādāta redakcija) (COM(2018)0144 – C8-0124/2018 – 2018/0070(COD))(1)
P8_TA(2018)0463A8-0336/2018

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Savienības līmenī īstenojot Konvencijas normas , būtu jānodrošina arī koordinācija un saskanība ar normām, kas ietvertas Roterdamas konvencijā par procedūru, saskaņā ar kuru starptautiskajā tirdzniecībā dodama iepriekš norunāta piekrišana attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem17, ko Savienība apstiprināja 2002. gada 19. decembrī un Bāzeles konvencijā par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, ko Savienība apstiprināja 1993. gada 1. februārī18. Šāda koordinācija un saskanība būtu arī jāievēro, kā dalībniekiem Apvienoto Nāciju Organizācijas satvarā īstenojot un tālāk attīstot Dubajas Pirmajā starptautiskajā ķīmisko vielu apsaimniekošanas konferencē 2006. gada 6. februārī pieņemto Stratēģisko pieeju starptautiskajai ķimikāliju pārzināšanai (SAICM).
(5)  Savienības līmenī īstenojot Konvencijas normas , būtu jānodrošina arī koordinācija un saskanība ar normām, kas ietvertas Roterdamas konvencijā par procedūru, saskaņā ar kuru starptautiskajā tirdzniecībā dodama iepriekš norunāta piekrišana attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem17, ko Savienība apstiprināja 2002. gada 19. decembrī; Bāzeles konvencijā par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, ko Savienība apstiprināja 1993. gada 1. februārī18; Minamatas konvencijā par dzīvsudrabu, ko Savienība apstiprināja 2017. gada 11. maijā18a Šāda koordinācija un saskanība būtu arī jāievēro, kā dalībniekiem Apvienoto Nāciju Organizācijas satvarā īstenojot un tālāk attīstot Dubajas Pirmajā starptautiskajā ķīmisko vielu apsaimniekošanas konferencē 2006. gada 6. februārī pieņemto Stratēģisko pieeju starptautiskajai ķimikāliju pārzināšanai (SAICM).
_________________
_________________
17 OV L 63, 6.3.2003., 29. lpp.
17 OV L 63, 6.3.2003., 29. lpp.
18 OV L 39, 16.2.1993., 3. lpp.
18 OV L 39, 16.2.1993., 3. lpp.
18aOV L 142, 2.6.2017., 4. lpp.
Grozījums Nr. 2
Regulas priekšlikums
10. apsvērums
(10)  Novecojuši vai pavirši apsaimniekoti NOP krājumi var nopietni apdraudēt vidi un cilvēka veselību, piemēram, caur augsnes un pazemes ūdeņu piesārņojumu. Tādēļ attiecībā uz šādu krājumu apsaimniekošanu ir lietderīgi pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par Konvencijas noteikumiem. Ar aizliegtu vielu krājumiem jārīkojas kā ar atkritumiem, bet par to vielu krājumiem, kuru ražošana vai lietošana vēl ir atļauta, būtu jāpaziņo iestādēm, un tie būtu pienācīgi jāuzrauga. Jo īpaši kā atkritumi iespējami drīz jāapsaimnieko esoši krājumi, kas sastāv no aizliegtiem NOP vai tos satur.
(10)  Novecojuši vai pavirši apsaimniekoti NOP krājumi var nopietni apdraudēt vidi un cilvēka veselību, piemēram, caur augsnes un pazemes ūdeņu piesārņojumu. Tādēļ attiecībā uz šādu krājumu apsaimniekošanu ir lietderīgi pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par Konvencijas noteikumiem. Ar aizliegtu vielu krājumiem jārīkojas kā ar atkritumiem, bet par to vielu krājumiem, kuru ražošana vai lietošana vēl ir atļauta, būtu jāpaziņo iestādēm, un tie būtu pienācīgi jāuzrauga. Jo īpaši kā atkritumi iespējami drīz jāapsaimnieko esoši krājumi, kas sastāv no aizliegtiem NOP vai tos satur. Ja nākotnē aizliegs citas vielas, to krājumi arī būs nekavējoties jālikvidē un nedrīkstēs veidot jaunus krājumus. Ņemot vērā dažu dalībvalstu īpašās problēmas, pienācīga finanšu un tehniskā palīdzība būtu jāsniedz, izmantojot esošos Savienības finanšu instrumentus.
Grozījums Nr. 3
Regulas priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Protokols un Konvencija nosaka, ka tādu NOP , kuri ir negribēti rūpniecisko procesu blakusprodukti, izplūdes būtu jāidentificē un tās iespējami drīz jāsamazina ar galamērķi novērst tādus NOP , ja iespējams. Lai varētu pastāvīgi un izmaksefektīvi samazināt izplūdes, ir jāīsteno attiecīgi valstu rīcības plāni, kas aptvertu visus avotus un pasākumus, arī tos, kuri paredzēti esošajos Savienības tiesību aktos. Tālab Konvencijas satvarā jāizstrādā attiecīgi instrumenti.
(11)  Protokols un Konvencija nosaka, ka tādu NOP , kuri ir negribēti rūpniecisko procesu blakusprodukti, izplūdes būtu jāidentificē un tās iespējami drīz jāsamazina ar galamērķi novērst tādus NOP , ja iespējams. Lai varētu pastāvīgi un izmaksefektīvi samazināt izplūdes, cik drīz vien iespējams ir jāīsteno attiecīgi valstu rīcības plāni, kas aptvertu visus avotus un pasākumus, arī tos, kuri paredzēti esošajos Savienības tiesību aktos. Tālab Konvencijas satvarā jāizstrādā attiecīgi instrumenti.
Grozījums Nr. 4
Regulas priekšlikums
15. apsvērums
(15)  Ir jānodrošina šīs regulas tehnisko un administratīvo aspektu efektīva koordinēšana un pārvaldība Savienības līmenī. Ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 izveidotā Eiropas Ķimikāliju aģentūra (“Aģentūra”) ir iemantojusi kompetenci un pieredzi tādu Savienības tiesību aktu un starptautisku nolīgumu īstenošanā, kas reglamentē ķimikālijas. Tāpēc ar šīs regulas izpildes administratīvajiem, tehniskajiem un zinātniskajiem aspektiem un attiecīgās informācijas apmaiņu saistītie uzdevumi būtu jāveic dalībvalstīm un Aģentūrai. Vajadzētu būt tā, ka Aģentūras uzdevumā ietilpst tehniskās dokumentācijas sagatavošana un pārbaudīšana, arī konsultēšanās ar ieinteresētajām personām, un tādu atzinumu izstrādāšana, ko Komisija var izmantot, apsverot, vai kādu vielu neierosināt Konvencijas vai Protokola sarakstā norādīt kā NOP. Turklāt Komisijai, dalībvalstīm un Aģentūrai būtu jāsadarbojas, lai tiktu rezultatīvi īstenotas Savienības starptautiskās saistības, kas izriet no Konvencijas.
(15)  Ir jānodrošina šīs regulas tehnisko un administratīvo aspektu efektīva koordinēšana un pārvaldība Savienības līmenī. Ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 izveidotā Eiropas Ķimikāliju aģentūra (“Aģentūra”) ir iemantojusi kompetenci un pieredzi tādu Savienības tiesību aktu un starptautisku nolīgumu īstenošanā, kas reglamentē ķimikālijas. Tāpēc ar šīs regulas izpildes administratīvajiem, tehniskajiem un zinātniskajiem aspektiem un attiecīgās informācijas apmaiņu saistītie uzdevumi būtu jāveic dalībvalstīm un Aģentūrai. Ir nepieciešams, ka Aģentūras uzdevumā ietilpst tehniskās dokumentācijas sagatavošana un pārbaudīšana, arī konsultēšanās ar ieinteresētajām personām, un tādu atzinumu izstrādāšana, ko Komisija izmanto, apsverot, vai kādu vielu neierosināt Konvencijas vai Protokola sarakstā norādīt kā NOP. Turklāt Komisijai, dalībvalstīm un Aģentūrai būtu jāsadarbojas, lai tiktu rezultatīvi īstenotas Savienības starptautiskās saistības, kas izriet no Konvencijas.
Grozījums Nr. 5
Regulas priekšlikums
16. apsvērums
(16)  Konvencija paredz, ka katrai pusei ir jāizveido un jācenšas attiecīgi īstenot no Konvencijas izrietošo saistību īstenošanas plāns. Dalībvalstīm jānodrošina iespējas sabiedrības līdzdalībai īstenošanas plānu izstrādē, ieviešanā un atjaunināšanā . Tā kā Savienība un dalībvalstis šajā ziņā dala kompetenci, īstenošanas plāni jāizstrādā gan nacionālā, gan Savienības līmenī. Būtu jāveicina sadarbība un informācijas apmaiņa starp Komisiju , Aģentūru un dalībvalstu iestādēm.
(16)  Konvencija paredz, ka katrai pusei ir jāizveido un jācenšas attiecīgi īstenot no Konvencijas izrietošo saistību īstenošanas plāns un tas jānosūta Pušu Konferencei, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk, kā līdz ... [divi gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā dienas]. Dalībvalstīm jānodrošina iespējas sabiedrības līdzdalībai īstenošanas plānu izstrādē, ieviešanā un atjaunināšanā . Tā kā Savienība un dalībvalstis šajā ziņā dala kompetenci, īstenošanas plāni jāizstrādā gan nacionālā, gan Savienības līmenī. Būtu jāveicina sadarbība un informācijas apmaiņa starp Komisiju , Aģentūru un dalībvalstu iestādēm.
Grozījums Nr. 6
Regulas priekšlikums
17. apsvērums
(17)  Šīs regulas I pielikuma A daļas vai II pielikuma A daļas sarakstā norādītās vielas ražot un lietot par slēgtā sistēmā bez vietas maiņas pieļaujamu starpproduktu būtu jāatļauj tikai tad, ja minētajā pielikumā ir speciāli ierakstīta attiecīga norāde un ja ražotājs attiecīgajai dalībvalstij apstiprina, ka vielu ražo un lieto tikai stingri kontrolētos apstākļos.
(17)  Šīs regulas I pielikuma A daļas vai II pielikuma A daļas sarakstā norādītās vielas ražot un lietot par slēgtā sistēmā bez vietas maiņas pieļaujamu starpproduktu būtu jāatļauj tikai tad, ja minētajā pielikumā ir speciāli ierakstīta attiecīga norāde un ja ražotājs attiecīgajai dalībvalstij apstiprina, ka vielu ražo un lieto tikai stingri kontrolētos apstākļos, proti, neradot būtiskus riskus videi vai cilvēku veselībai un nepastāvot tehniski realizējamām alternatīvām.
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums
18. apsvērums
(18)  Saskaņā ar Konvenciju un Protokolu informācija par NOP būtu jāsniedz citām šo nolīgumu pusēm. Būtu jāveicina arī informācijas apmaiņa ar trešām valstīm, kas nav šo nolīgumu puses.
(18)  Saskaņā ar Konvenciju un Protokolu informācija par NOP būtu jāsniedz citām šo nolīgumu pusēm. Būtu jāveicina arī informācijas apmaiņa ar trešām valstīm, kas nav šo nolīgumu puses. Tāpat konvencija paredz, ka katrai pusei jāapņemas izstrādāt piemērotas stratēģijas, lai apzinātu ar NOP piesārņotas vietas, un līdz 2020. gadam Savienības Septītajā vides rīcības programmā ir paredzēts, ka Savienība un tās dalībvalstis apņemas pastiprināt centienus, lai nodrošinātu piesārņoto vietu attīrīšanu.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums
19. apsvērums
(19)   Jo īpaši jaunattīstības valstīs sabiedrībai bieži nav informācijas par apdraudējumu, ko NOP rada tagadējās paaudzes un nākamo paaudžu veselībai un videi, tādēļ ir vajadzīga plaša informēšana, lai palielinātu piesardzību un vairotu sabiedrības izpratni par ierobežojumu un aizliegumu pamatojumu . Saskaņā ar Konvenciju attiecīgi būtu jāveicina un jāatvieglo sabiedrības, jo īpaši vismazāk aizsargāto grupu, informēšanas programmas par minētajām vielām, kā arī strādājošo, zinātnieku, izglītības darbinieku, tehniskā un vadības personāla apmācība.
(19)   Jo īpaši jaunattīstības valstīs sabiedrībai bieži nav informācijas par apdraudējumu, ko NOP rada tagadējās paaudzes un nākamo paaudžu veselībai un videi, tādēļ ir vajadzīga plaša informēšana, lai palielinātu piesardzību un vairotu sabiedrības izpratni par ierobežojumu un aizliegumu pamatojumu . Saskaņā ar Konvenciju attiecīgi būtu jāveicina un jāatvieglo sabiedrības, jo īpaši vismazāk aizsargāto grupu, informēšanas programmas par minētajām vielām attiecībā uz to ietekmi uz veselību un vidi, kā arī strādājošo, zinātnieku, izglītības darbinieku, tehniskā un vadības personāla apmācība. Savienībai būtu jānodrošina pieeja informācijai un sabiedrības līdzdalība, īstenojot ANO/EEK Konvenciju par piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija), kuru Savienība apstiprināja 2005. gada 17. februārī1a .
_________________
1aOV L 124, 17.5.2005., 1. lpp.
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums
2. pants – 1. daļa – j punkts
(j)  “slēgtā sistēmā bez vietas maiņas pieļaujams starpprodukts” ir viela, kuru ražo ķīmiskai pārstrādei un tajā patērē vai izmanto, lai pārveidotu vienā vai vairākās citās vielās, un kuras ražošana un pārveidošana vienā vai vairākās citās vielās notiek stingri kontrolētos apstākļos vienā un tajā pašā ražošanas vietā, kur to ar tehniskiem līdzekļiem stingri notur visu tās dzīvescikla laiku.
(j)  “slēgtā sistēmā bez vietas maiņas pieļaujams starpprodukts” ir viela, kuru ražo ķīmiskai pārstrādei un to patērē vai izmanto, lai pārveidotu citā vielā (turpmāk — “sintēze”), un kuras ražošana un pārveidošana vienā vai vairākās citās vielās notiek ar sintēzi vienā un tajā pašā ražošanas vietā, tostarp vietā, kuru vada viena vai vairākas juridiskas personas, stingri kontrolētos apstākļos, kur to ar tehniskiem līdzekļiem stingri notur visu tās dzīvescikla laiku.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums
4. pants – 3. punkts – 2. daļa – b apakšpunkts
(b)  ražotājs pierāda, ka ražošanas process vielu pārvērš vienā vai vairākās citās vielās, kas neuzrāda NOP īpašības;
(b)  ražotājs pierāda, ka ražošanas process vielu pārvērš vienā vai vairākās citās vielās, kas neuzrāda NOP īpašības, ka nav sagaidāms, ka vai nu cilvēki, vai vide būs pakļauta būtiskiem vielas daudzumiem tās ražošanas un izmantošanas laikā, kā liecina šīs slēgtās sistēmas novērtējums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/20081a un ka nav tehniski iespējamu alternatīvu tādas vielas izmantošanai, kas minēta šīs regulas I pielikuma A daļā vai II pielikuma A daļā;
_________________
1aEiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp.).”;
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums
5. pants – 2. punkts – 2. daļa
Turētājs apsaimnieko krājumu drošā, efektīvā un videi draudzīgā veidā.
Turētājs apsaimnieko krājumu drošā, efektīvā un videi draudzīgā veidā, attiecīgā gadījumā saskaņā ar robežvērtībām un prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/18/ES1a un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/75/ES1b
_________________
1aEiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīva 2012/18/ES par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, ar kuru groza un vēlāk atceļ Padomes Direktīvu 96/82/EK (OV L 197, 24.7.2012., 1. lpp.),
1bEiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums
5. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a   Šā panta 1. punktā minēto informāciju paziņo, izmantojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2150/20021a norādītos kodus.
_________________
1aEiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 2150/2002 par atkritumu statistiku (OV L 332, 9.12.2002., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums
6. pants – 3. punkts
3.  Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES30, dalībvalstis, apsverot priekšlikumus būvēt jaunus objektus vai ievērojami pārveidot esošos objektus, kas izmanto procesus, kuros izplūst III pielikumā uzskaitītās ķimikālijas , prioritāri apsver alternatīvus procesus, tehniskus paņēmienus vai praksi, kura ir līdzīgi lietderīga, bet kura ļauj izvairīties no III pielikumā uzskaitīto vielu veidošanās un izplūdes.
3.  Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES30, dalībvalstis, apsverot priekšlikumus būvēt jaunus objektus vai ievērojami pārveidot esošos objektus, kas izmanto procesus, kuros izplūst III pielikumā uzskaitītās ķimikālijas , prioritāri apsver alternatīvus procesus, tehniskus paņēmienus vai praksi29a, kura ir līdzīgi lietderīga, bet kura ļauj izvairīties no III pielikumā uzskaitīto vielu veidošanās un izplūdes.
_________________
_________________
29aStokholmas konvencija par NOP (2008) Pamatnostādnes par labākajām pieejamām metodēm un sākotnējas pamatnostādnes par labāku vides aizsardzības praksi, kas attiecas uz Stokholmas Konvencijas par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem 5. pantu un C pielikumu. Ženēva, Stokholmas Konvencija par NOP sekretariāts. http://www.pops.int/Implementation/BATandBEP/BATBEPGuidelinesArticle5/tabid/187/Default.aspx
30 Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).
30 Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums
7. pants – 6. punkts
6.  Attiecīgā gadījumā, ņemot vērā tehnikas attīstību un attiecīgās starptautiskās pamatnostādnes un lēmumus un dalībvalsts vai minētās dalībvalsts ieceltās kompetentās iestādes saskaņā ar 4. punktu un V pielikumu piešķirtās atļaujas, Komisija ar īstenošanas aktiem var noteikt papildu pasākumus attiecībā uz šā panta īstenošanu. Konkrētāk, Komisija var noteikt, kāda informācija dalībvalstīm jāiesniedz saskaņā ar 4. punkta b) apakšpunkta iii) daļu . Par šādiem pasākumiem lemj saskaņā ar 20. panta 2. punktā noteikto konsultēšanās procedūru.
6.  Attiecīgā gadījumā, ņemot vērā tehnikas attīstību un attiecīgās starptautiskās pamatnostādnes un lēmumus un dalībvalsts vai attiecīgās dalībvalsts saskaņā ar 4. punktu un V pielikumu ieceltās kompetentās iestādes piešķirtās atļaujas, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai noteiktu informācijas, kas dalībvalstīm jāiesniedz saskaņā ar 4. punkta b) apakšpunkta iii) daļu, formātu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
Grozījums Nr. 15
Regulas priekšlikums
8. pants – 1. punkts – c apakšpunkts
(c)  pēc pieprasījuma Komisijai sniedz tehnisku un zinātnisku atbalstu un informāciju par vielām, kuras varētu atbilst kritērijiem to iekļaušanai Konvencijas vai Protokola sarakstā;
(c)  pēc pieprasījuma Komisijai sniedz spēcīgu tehnisku un zinātnisku atbalstu un informāciju par vielām, kuras varētu atbilst kritērijiem to iekļaušanai Konvencijas vai Protokola sarakstā, tostarp par jaunu NOP ražošanas un izmantošanas novēršanu, kā arī par pašlaik lietošanā esošo pesticīdu vai rūpniecisko ķimikāliju novērtēšanu;
Grozījums Nr. 16
Regulas priekšlikums
8. pants – 1. punkts – f apakšpunkts
(f)  apkopo, reģistrē, apstrādā un dara pieejamu Komisijai un dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu informāciju, kas saņemta vai pieejama atbilstīgi 4. panta 2. un 3. punktam, 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktam, 9. panta 2. punktam un 13. panta 1. punktam. Aģentūra savā tīmekļa vietnē publisko nekonfidenciālo informāciju un sekmē apmaiņu ar šādu informāciju ar attiecīgajām informācijas platformām, piemēram, tām, kas minētas 13. panta 2. punktā;
(f)  apkopo, reģistrē, apstrādā un dara pieejamu Komisijai un dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu informāciju, kas saņemta vai pieejama atbilstīgi 4. panta 2. un 3. punktam, 5. pantam, 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktam, 9. panta 2. punktam un 13. panta 1. punktam. Aģentūra savā tīmekļa vietnē publisko nekonfidenciālo informāciju un sekmē apmaiņu ar šādu informāciju ar attiecīgajām informācijas platformām, piemēram, tām, kas minētas 13. panta 2. punktā;
Grozījums Nr. 17
Regulas priekšlikums
8. pants – 1.a punkts (jauns)
1.a  Aģentūra sāk sniegt 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto palīdzību un tehniskus un zinātniskus norādījumus līdz ... [viens gads pēc šīs regulas stāšanās spēkā dienas].
Grozījums Nr. 18
Regulas priekšlikums
11. pants – 2.a punkts (jauns)
2.a   Komisija organizē informācijas apmaiņu ar dalībvalstīm par valsts līmenī veiktajiem pasākumiem ar NOP piesārņoto vietu konstatēšanai un novērtēšanai, kā arī to būtisko risku novēršanai, ko šāds piesārņojums var izraisīt cilvēka veselībai un videi.
Grozījums Nr. 19
Regulas priekšlikums
11. pants – 3. punkts
3.  Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK32 , 1. un 2. punktā minēto informāciju neuzskata par konfidenciālu. Komisija , Aģentūra un dalībvalstis, kas apmainās ar informāciju ar trešo valsti, aizsargā konfidenciālo informāciju atbilstīgi Savienības tiesību aktiem .
3.  Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK32 , informāciju par cilvēku veselību un cilvēku un vides drošību neuzskata par konfidenciālu. Komisija , Aģentūra un dalībvalstis, kas apmainās ar citu informāciju ar trešo valsti, aizsargā konfidenciālo informāciju atbilstīgi Savienības tiesību aktiem .
_________________
_________________
32 Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 90/313/EEK (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).
32 Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 90/313/EEK (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).
Grozījums Nr. 20
Regulas priekšlikums
13. pants – 1. punkts – 2.a daļa (jauna)
Savienība nodrošina piekļuvi informācijai un sabiedrības līdzdalību visā īstenošanas uzraudzībā.
Grozījums Nr. 21
Regulas priekšlikums
13. pants – 5. punkts
5.  Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, kas sīkāk nosaka saskaņā ar 1. punktu sniedzamās informācijas minimumu, tostarp definē 1. punkta f) apakšpunktā minētos rādītājus, kartes un dalībvalstu apskatus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
5.  Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai noteiktu saskaņā ar 1. punktu sniedzamās informācijas formātu, tostarp definē 1. punkta f) apakšpunktā minētos rādītājus, kartes un dalībvalstu apskatus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
Grozījums Nr. 22
Regulas priekšlikums
18. pants – 2. punkts
2.   Pilnvaras pieņemt 4. panta 3. punktā, 7. panta 5. punktā un 15. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no [...].
2.   Pilnvaras pieņemt 4. panta 3. punktā, 7. panta 5. punktā un 15. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no ... [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.
Grozījums Nr. 23
Regulas priekšlikums
20. pants – 1. punkts
1.  Visos jautājumos attiecībā uz šo regulu Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Regulas (EK) Nr. 1907/2006 133. pantu.
1.   Komisijai palīdz:
(a)  Komiteja, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1907/2006 133. pantu, attiecībā uz 13. panta 5. punktā minēto jautājumu īstenošanu, izņemot gadījumus, kad tas attiecas uz īstenošanas aktiem, kuros noteikts 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās informācijas formāts attiecībā uz 7. panta un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, ja tas attiecas uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar 5. panta 2. punktu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu; kā arī:
(b)  Komiteja, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK1a 39. pantu, attiecībā uz 7. panta 6. punktā un 13. panta 5. punktā minēto jautājumu īstenošanu, kad tas attiecas uz īstenošanas aktiem, kuros noteikts 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās informācijas formāts attiecībā uz 7. panta un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, ja tas attiecas uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar 5. panta 2. punktu un 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu;
_________________
1aEiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.).
Grozījums Nr. 24
Regulas priekšlikums
I pielikums – A daļa – tabula – 17. rinda

Komisijas ierosinātais teksts

polihlorbifenili (PHB)

1336-36-3 un citi

215-648-1 un citi

Neskarot Direktīvu 96/59/EK, ir atļauts lietot izstrādājumus, ko jau lieto šās regulas spēkā stāšanās brīdī.

 

 

 

Dalībvalstis apzina un izņemt no lietošanas aprīkojumu (piemēram, transformatorus, kondensatorus vai citas tvertnes, kurā uzglabā šķidruma krājumus), kurā PHB koncentrācija ir vismaz 0,005 % un apjomā pārsniedz 0,05 dm3, – pēc iespējas drīzāk, bet, vēlākais, līdz 2025. gada 31. decembrim;

Grozījums

polihlorbifenili (PHB)

1336-36-3 un citi

215-648-1 un citi

Neskarot Direktīvu 96/59/EK, ir atļauts lietot izstrādājumus, ko jau lieto šās regulas spēkā stāšanās brīdī.

 

 

 

Dalībvalstis cenšas apzināt un izņemt no lietošanas aprīkojumu (piemēram, transformatorus, kondensatorus vai citas tvertnes, kurā uzglabā šķidruma krājumus), kurā PHB koncentrācija ir vismaz 0,005 % un apjomā pārsniedz 0,05 dm3, – pēc iespējas drīzāk, un vēlākais, līdz 2025. gada 31. decembrim;

Grozījums Nr. 25
Regulas priekšlikums
I pielikums – A daļa – 24.a rinda (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Viela

CAS Nr.

EK Nr.

Īpašs izņēmums lietošanai par starpproduktu vai cita specifikācija

Bis(pentabromfenil)ēteris (dekabromdifenilēteris; decaBDE)

1163-19-5.

214-604-9.

1.  Sakarā ar šo ierakstu 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz decaBDE koncentrācijā, kas nepārsniedz 10 mg/kg (0,001 masas %), ja tas ir vielās, maisījumos, izstrādājumos vai kā izstrādājumu liesmu slāpētāju daļu sastāvdaļa.

 

 

 

2.  DecaBDE ražošana, laišana tirgū un lietošana ir atļauta šādos izņēmuma gadījumos:

 

 

 

(a)  tādu gaisa kuģu, kuru tipa apstiprinājums ir pieteikts pirms stāšanās spēkā, un ir saņemts pirms 2022. gada decembra, ražošanā pirms 2027. gada 2. marta;

 

 

 

(b)  tādu rezerves daļu ražošanā, kas paredzētas:

 

 

 

(i)  gaisa kuģiem, kuru tipa apstiprinājums ir pieteikts pirms stāšanās spēkā un saņemts pirms 2022. gada decembra un kuri ražoti pirms 2027. gada 2. marta, līdz šādu gaisa kuģu darbmūža beigām;

 

 

 

(ii)  mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK darbības jomā, kas ražoti pirms ... [šīs regulas stāšanās spēkā datums], vai nu līdz 2036. gadam vai līdz to darbmūža beigām atkarībā no tā, kurš datums ir agrāks.

 

 

 

3.  Rezerves daļām mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas minēti 2. punkta b) apakšpunkta ii) daļā piemēro īpašus izņēmumus attiecībā uz decaBDE ražošanu un izmantošanu komerciālos nolūkos, ja tās ietilpst vienā vai vairākās no turpmāk minētajām kategorijām:

 

 

 

(i)  spēka piedziņas sastāvdaļas un dzinēja nodalījumā izvietotās sastāvdaļas, kā, piemēram, akumulatoru baterijas “masas” pievadi, akumulatoru baterijas starpsavienojumu vadi, automobiļa gaisa kondicionēšanas (MAC) sistēmas caurules, transmisija, izplūdes kolektora ieliktņi, dzinēja nodalījuma pārsega izolācija, dzinēja nodalījumā esošā elektroinstalācija un vadu saišķi (dzinēja elektroinstalācija utt.), apgriezienu devēji, šļūtenes, ventilatoru moduļi un detonācijas devēji;

 

 

 

(ii)  degvielas sistēmas sastāvdaļas, kā, piemēram, degvielas šļūtenes, degvielas tvertnes un zem korpusa novietotas degvielas tvertnes;

 

 

 

(iii)  pirotehniskās ierīces un sastāvdaļas, ko ietekmē pirotehniskās ierīces, kā, piemēram, drošības gaisa spilvenu aizdedzes vadi, sēdekļu pārvalki/apšuvums (tikai tad, ja tie saistīti ar drošības gaisa spilveniem) un drošības gaisa spilveni (priekšējie un sānu);

 

 

 

(iv)  atsperojums un iekšējais pielietojums, piemēram, apdares materiāli un drošības jostas;

 

 

 

(v)  nostiprināta plastmasa (instrumentu paneļi un iekšējā apdare);

 

 

 

(vi)  zem pārsega vai paneļa (terminālie/drošinātāja kontakti, augstāka strāvas stipruma vadi un kabeļu pārklājums (aizdedzes sveces vadi));

 

 

 

(vii)  elektriskās un elektroniskās iekārtas (bateriju apvalki un bateriju paliktņi) dzinēja vadības elektriskie savienotāji, radio disku sastāvdaļas, navigācijas satelītu sistēmas, globālās pozicionēšanas sistēmas un datorizētas informācijas sistēmas);

 

 

 

(viii)  audumi, piemēram, aizmugures nodalījumi, polsterējums, galvas atbalsta pārvalki, sēdekļi, roku atbalsti, saules aizsargi, apdares paneļi, paklāji.

 

 

 

3.  DecaBDE ražošana un tā izmantošana izstrādājumu ražošanā un šo izstrādājumu laišana tirgū ir atļauta šādos gadījumos:

 

 

 

(a)  izstrādājumi, kas laisti tirgū pirms ... [šīs regulas stāšanās spēkā diena];

 

 

 

(b)  gaisa kuģi, kas ražoti saskaņā ar 2. punkta a) apakšpunktu;

 

 

 

(c)  gaisa kuģu rezerves daļas, kas ražotas saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu;

 

 

 

(d)  elektriskas un elektroniskas ierīces Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/65/ES darbības jomā.

 

 

 

4.  Šajā ierakstā “gaisa kuģis” ir viens no šiem:

 

 

 

(a)  civilās aviācijas gaisa kuģis, kas ražots atbilstoši tipa sertifikātam, kas izdots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 2018/11391c, vai projekta apstiprinājumam, kas izdots saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) līgumslēdzējas valsts nacionālajiem noteikumiem, vai kuram ICAO līgumslēdzēja valsts ir izdevusi lidojumderīguma sertifikātu saskaņā ar Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 8. pielikumu;

 

 

 

(b)  militārais gaisa kuģis.

 

 

 

___________

 

 

 

1aEiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (Pamatdirektīva) (OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp.).";

 

 

 

1bEiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/65/ES (2011. gada 8. jūnijs) par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (OV L 174, 1.7.2011., 88. lpp.).

 

 

 

1cEiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1139 (2018. gada 4. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un ar ko izveido Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūru, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2111/2005, (EK) Nr. 1008/2008, (ES) Nr. 996/2010, (ES) Nr. 376/2014 un Direktīvas 2014/30/ES un 2014/53/ES, un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 552/2004 un (EK) Nr. 216/2008 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 3922/91 (OV L 212, 22.8.2018., 1. lpp.).”

Grozījums Nr. 26
Regulas priekšlikums
I pielikums – A daļa – 24.b rinda (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Viela

CAS Nr.

EK Nr.

Īpašs izņēmums lietošanai par starpproduktu vai cita specifikācija

Hloralkāni, C10-C13 (īsās ķēdes hlorparafīni) (SCCP)

85535-84-8.

287-476-5.

1.  Piemērojot atkāpi, ir atļauts ražot, laist tirgū un lietot tādas vielas vai preparātus, kuru sastāvā SCCP ir mazāk par 1 % (masas), vai tādus izstrādājumus, kuru sastāvā SCCP ir mazāk par 0,15 % (masas).

 

 

 

2.  Lietošana ir atļauta attiecībā uz:

 

 

 

(a)  SCCP saturošām konveijera lentēm kalnrūpniecībā un aizsprostu blīvējumiem, kuri jau tika lietoti 2015. gada 4. decembrī vai pirms tā; kā arī:

 

 

 

(b)  citiem SCCP saturošiem izstrādājumiem, kuri nav minēti a) apakšpunktā un kuri jau tika lietoti 2012. gada 10. jūlijā vai pirms tā.

 

 

 

3.  4. panta 2. punkta trešo un ceturto daļu piemēro 2. punktā minētajiem izstrādājumiem.

Grozījums Nr. 27
Regulas priekšlikums
I pielikums – B daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Viela

CAS Nr.

EK Nr.

Īpašs izņēmums lietošanai par starpproduktu vai cita specifikācija

4

4

4

4

4

 

 

4

5 Hloralkāni, C10-C13 (īsās ķēdes hlorparafīni) (SCCP)

5 85535-84-8

5 287-476-5

5 1.  Piemērojot atkāpi, ir atļauts ražot, laist tirgū un lietot tādas vielas vai maisījumus, kuru sastāvā SCCP ir mazāk par 1 % (masas), vai tādus izstrādājumus, kuru sastāvā SCCP ir mazāk par 0,15 % (masas).

 

 

 

2.  Lietošana ir atļauta attiecībā uz:

 

 

 

(a)  SCCP saturošām konveijera lentēm kalnrūpniecībā un aizsprostu blīvējumiem, kuri jau tika lietoti 2015. gada 4. decembrī vai pirms tā; kā arī:

 

 

 

(b)  citiem SCCP saturošiem izstrādājumiem, kuri nav minēti a) apakšpunktā un kuri jau tika lietoti 2012. gada 10. jūlijā vai pirms tā.

 

 

 

3.  4. panta 2. punkta trešo un ceturto daļu piemēro 2. punktā minētajiem izstrādājumiem.

Grozījums

svītrots

Grozījums Nr. 28
Regulas priekšlikums
III pielikums
TO VIELU SARAKSTS, UZ KURĀM ATTIECAS IZLAIŠANAS SAMAZINĀŠANAS NOTEIKUMI
TO VIELU SARAKSTS, UZ KURĀM ATTIECAS IZLAIŠANAS SAMAZINĀŠANAS NOTEIKUMI
VIELA (CAS Nr.)
VIELA (CAS Nr.)
Polihlorētie dibenz-p-dioksīni un dibenzfurāni (PHDD/PHDF)
Polihlorētie dibenz-p-dioksīni un dibenzfurāni (PHDD/PHDF)
Heksahlorbenzols (HHB) (CAS Nr. 118-74-1)
Heksahlorbenzols (HHB) (CAS Nr. 118-74-1)
Polihlorbifenili (PHB)
Polihlorbifenili (PHB)
Policikliski aromātiski ogļūdeņraži (PAH)37
Policikliski aromātiski ogļūdeņraži (PAH)37
37.  Emisiju uzskaišu nolūkiem izmanto šādu četru savienojumu indikatorus: benzo(a)pirēns, benzo(b)fluorantēns, benzo(k)fluorantēns un indeno(1,2,3-cd)pirēns.
37.  Emisiju uzskaišu nolūkiem izmanto šādu četru savienojumu indikatorus: benzo(a)pirēns, benzo(b)fluorantēns, benzo(k)fluorantēns un indeno(1,2,3-cd)pirēns.
Pentahlorbenzols (CAS Nr. 608-93-5).
Pentahlorbenzols (CAS Nr. 608-93-5).
Polihlornaftalīni37a
37a Polihlornaftalīni ir ķīmisko vielu savienojumi, kuru pamatā ir naftalīna gredzenu sistēma, kurā viens vai vairāki ūdeņraža atomi ir aizstāti ar hlora atomiem.
Heksahlorbutadiēns (CAS Nr. 87-68-3).
Grozījums Nr. 37
Regulas priekšlikums
IV pielikums – 5. – 8. rinda

Komisijas ierosinātais teksts

 

Viela

CAS Nr.

EK Nr.

7. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētā koncentrācijas robeža

 

Tetrabromdifenilēteris

C12H6Br4O

40088-47-9 un citi

254-787-2 un citi

Tetrabromdifenilētera, pentabromdifenilētera, heksabromdifenilētera un heptabromdifenilētera koncentrācijas summa: 1000 mg/kg

 

Pentabromdifenilēteris

C12H5Br5O

32534-81-9 un citi

251-084-2 un citi

 

Heksabromdifenilēteris

C12H4Br6O

36483-60-0 un citi

253-058-6 un citi

 

Heptabromdifenilēteris

C12H3Br7O

68928-80-3 un citi

273-031-2 un citi

 

Grozījums

 

Viela

CAS Nr.

EK Nr.

7. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētā koncentrācijas robeža

 

Tetrabromdifenilēteris

C12H6Br4O

40088-47-9 un citi

254-787-2 un citi

Tetrabromdifenilētera, pentabromdifenilētera, heksabromdifenilētera, heptabromdifenilētera un dekabromdifenilētera koncentrācijas summa: 500 mg/kg

 

Pentabromdifenilēteris

C12H5Br5O

32534-81-9 un citi

251-084-2 un citi

 

Heksabromdifenilēteris

C12H4Br6O

36483-60-0 un citi

253-058-6 un citi

 

Heptabromdifenilēteris

C12H3Br7O

68928-80-3 un citi

273-031-2 un citi

 

Dekabromdifenilēteris

C12Br10O

1163-19-5 un citi

214-604-9 un citi

 

Grozījums Nr. 29
Regulas priekšlikums
IV pielikums – 1. tabula – kolonna “7. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētā robežkoncentrācija” – rinda “Polihlorētie” – 7. atsauce

Komisijas ierosinātais teksts

7.  Robeža aprēķināta kā PHCDD un PHCDF, izmantojot šādus toksiskuma ekvivalences koeficientus (TEF):

PHCDD

TEF

PHCDF

TEF

PHCDD

TEF

2,3,7,8-TeHCDD

1

1,2,3,7,8-PeHCDD

1

1,2,3,4,7,8-HxHCDD

0,1

1,2,3,6,7,8-HxHCDD

0,1

1,2,3,7,8,9-HxHCDD

0,1

1,2,3,4,6,7,8-HpHCDD

0,01

OHCDD

0,0003

2,3,7,8-TeHCDF

0,1

1,2,3,7,8-PeHCDF

0,03

2,3,4,7,8-PeHCDF

0,3

1,2,3,4,7,8-HxHCDF

0,1

1,2,3,6,7,8-HxHCDF

0,1

1,2,3,7,8,9-HxHCDF

0,1

2,3,4,6,7,8-HxHCDF

0,1

1,2,3,4,6,7,8-HpHCDF

0,01

1,2,3,4,7,8,9-HpHCDF

0,01

OHCDF

0,0003

Grozījums

7.  Robeža aprēķināta kā PHCDD un PHCDF, izmantojot šādus toksiskuma ekvivalences koeficientus (TEF):

 

PHCDD

TEF

 

2,3,7,8-TeHCDD

1

 

1,2,3,7,8-PeHCDD

1

 

1,2,3,4,7,8-HxHCDD

0,1

 

1,2,3,6,7,8-HxHCDD

0,1

 

1,2,3,7,8,9-HxHCDD

0,1

 

1,2,3,4,6,7,8-HpHCDD

0,01

 

OHCDD

0,0003

 

PHCDF

TEF

 

2,3,7,8-TeHCDF

0,1

 

1,2,3,7,8-PeHCDF

0,03

 

2,3,4,7,8-PeHCDF

0,3

 

1,2,3,4,7,8-HxHCDF

0,1

 

PHCDD

TEF

 

1,2,3,6,7,8-HxHCDF

0,1

 

1,2,3,7,8,9-HxHCDF

0,1

 

2,3,4,6,7,8-HxHCDF

0,1

 

1,2,3,4,6,7,8-HpHCDF

0,01

 

1,2,3,4,7,8,9-HpHCDF

0,01

 

OHCDF

0,0003

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajai komitejai starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0336/2018).


Aprūpes pakalpojumi Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai
PDF 196kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai (2018/2077(INI))
P8_TA(2018)0464A8-0352/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu "Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam" (COM(2017)0252),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (COM(2017)0253),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 5., 27., 31., 32., 33. un 47. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas pieņemta 1979. gada 18. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ratificējusi Eiropas Savienība un visas tās dalībvalstis,

–  ņemot vērā 5. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) — panākt dzimumu līdztiesību un palielināt visu sieviešu un meiteņu iespējas, un īpaši 5.4 IAM mērķi — atzīt un novērtēt bezmaksas aprūpi un mājsaimniecības darbus, nodrošinot sabiedriskos pakalpojumus, infrastruktūru un sociālās aizsardzības politiku un veicinot dalītu atbildību mājsaimniecībās un ģimenēs atbilstoši valstīs pieņemtajām normām,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2018. gada 10. maija ziņojumu "Panākumi virzībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu",

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 7. decembra secinājumus "Uzlabot dzīvesvietā sniegtu atbalstu un aprūpi neatkarīgai dzīvei",

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi — kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. novembra paziņojumu "ES rīcības plāns 2017.–2019. gadam. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības likvidēšana" (COM(2017)0678),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu "Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam" (SWD(2015)0278) un jo īpaši tā 3.1. nodaļu "Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību",

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 8. maija ziņojumu par mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū, līdzsvarotu darba un privāto dzīvi strādājošiem vecākiem un panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā ("Barselonas mērķi") (COM(2018)0273),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija ziņojumu "Barselonas mērķi. Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei" (COM(2013)0322),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 17. februāra paziņojumu "Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei" (COM(2011)0066),

–  ņemot vērā Komisijas ceļvedi par agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes kvalitāti (Ares(2018)1505951),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu "Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana"(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu "Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei" (COM(2010)2020), 2013. gada 20. februāra paziņojumu "Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā" (COM(2013)0083) un 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu "Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide" (COM(2017)0250),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 6. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

–  ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES(4),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. jūnija rezolūciju par nepieciešamību pēc ES stratēģijas no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības izbeigšanai un novēršanai(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā(10),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem(11),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. maija priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām (COM(2018)0271) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas sagatavots šajā pašā datumā (SWD(2018)0173),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu "Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: Politikas pārskats",

–  ņemot vērā Eurofound 2011. gada 7. decembra ziņojumu "Uzņēmumu iniciatīvas, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti",

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada 14. jūlija informatīvo dokumentu "Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru",

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada 17. jūnija ziņojumu "Aprūpes sektors — darba apstākļi un nodarbinātības kvalitāte",

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada 22. oktobra ziņojumu "Darbs un aprūpes pienākumi — saskaņošanas pasākumi demogrāfisku pārmaiņu apstākļos",

–  ņemot vērā Eurofound 2016. gada 17. novembra pārskata ziņojumu "Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums",

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada 28. novembra pētījumu "Aprūpes nami gados vecākiem eiropiešiem. Sabiedriskie, peļņas un bezpeļņas pakalpojumu sniedzēji",

–  ņemot vērā Eurofound 2018. gada 23. janvāra pētījumu "2016. gada Eiropas dzīves kvalitātes pārskats — dzīves kvalitāte, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte un sabiedrības kvalitāte",

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu "Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā",

–  ņemot vērā Ekonomikas politikas komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2016. gada 7. oktobra ziņojumu par veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmām un fiskālo ilgtspēju,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 21. septembra atzinumu par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku tiesībām(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 16. oktobra atzinumu par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā(13),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 26. maija atzinumu "Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā"(14),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta ziņojumu "Dzimumu līdztiesības indekss 2017. gadā — dzimumu līdztiesības novērtējums Eiropas Savienībā 2005.–2015. gadā",

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījumu "Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā" un 2016. gada novembra pētījumu "Līdzekļu izmantošana dzimumu līdztiesībai atsevišķās dalībvalstīs",

–  ņemot vērā 2012. gadā publicēto WeDo projektu attiecībā uz gados vecāku cilvēku labklājību un cieņu pret tiem "Eiropas kvalitātes pamatprogramma ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Principi un vadlīnijas labklājības un cieņas nodrošināšanai vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem vajadzīga aprūpe un palīdzība",

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0352/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu un Pamattiesību hartas 21. pantu sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no pamatvērtībām, uz kurām balstās ES; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu, "veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību"; tā kā virzība uz dzimumu līdztiesību tomēr ir bijusi lēna;

B.  tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ko Parlaments, Padome un Komisija kopīgi pasludināja 2017. gada 17. novembrī, ir noteikti būtiski principi, un tā mērķis ir nodrošināt Savienības iedzīvotājiem jaunas tiesības, tostarp dzimumu līdztiesības, vienādu iespēju, atbalsta bērniem un personu ar invaliditāti iekļaušanas jomā, kuras vienprātīgi atbalsta ES iestādes un dalībvalstis; tā kā 9. princips par darba un privātās dzīves līdzsvaru nosaka, ka "vecākiem un personām ar aprūpes pienākumiem ir tiesības uz piemērotu atvaļinājumu, elastīgu darba režīmu un piekļuvi aprūpes pakalpojumiem";

C.  tā kā Eiropas Savienībā kopējais sieviešu nodarbinātības īpatsvars ir par gandrīz 12 % mazāks nekā attiecībā uz vīriešiem, un 31,5 % strādājošo sieviešu ir nepilna laika darba ņēmējas salīdzinājumā strādājošiem vīriešiem — 8,2 %; tā kā ES atšķirība starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību joprojām veido 12 %; tā kā pierādījumi liecina, ka šajā saistībā viens no galvenajiem cēloņiem ir nesamērīgi aprūpes pienākumi sievietēm; tā kā vairāku pārtraukumu to sieviešu karjerā, kurām ir aprūpes pienākumi, kumulatīvais efekts ir būtisks algas samazinājums un īsāka karjera, un veido sieviešu un vīriešu darba samaksas un pensiju atšķirību attiecīgi par 16 % un 37 %; tā kā tas palielina sieviešu nabadzības un sociālās atstumtības risku un nelabvēlīgi ietekmē arī viņu bērnus un ģimenes; tā kā ir svarīgi novērst atšķirību starp sieviešu un vīriešu nodarbinātību, samaksu un pensijām, ņemot vērā, ka ekonomiskie zaudējumi, ko rada atšķirības sieviešu un vīriešu nodarbinātībā, veido 370 miljardus EUR gadā; tā kā aprūpes pakalpojumu sniegšana var būt izšķirīgi svarīga, efektīvi reaģējot uz darbaspēka trūkumu;

D.  tā kā aprūpe jāuztver kā darbs, ko veic privātpersonas valsts vai privātās iestādēs vai privātā mājsaimniecībā vai mājsaimniecībās, aprūpējot bērnus, vecus cilvēkus, slimniekus vai personas ar invaliditāti; tā kā ideālā situācijā aprūpes darbu vajadzētu veikt profesionāliem aprūpētājiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir nodarbināti valsts vai privātās iestādēs vai ģimenēs, vai strādā kā pašnodarbinātas personas, bet šo darbu neoficiāli un bez atalgojuma veic neprofesionāli aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

E.  tā kā vidēji laikposms, kas pavadīts, veicot neatalgotus mājsaimniecības un aprūpes pienākumus, sievietēm ir vairāk nekā trīs reizes ilgāks nekā vīriešiem, un it īpaši ģimenēs, kurās jaunākais bērns ir vecumā līdz septiņiem gadiem, sievietes strādā algotu darbu vidēji 32 stundas nedēļā, bet neatalgotais darbs aizņem 39 stundas salīdzinājumā ar vīriešiem, kuri strādā atalgotu darbu 41 stundu nedēļā un neatalgotu darbu — 19 stundas nedēļā;

F.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas datiem 2010. gadā mājsaimniecības darbā un aprūpes nozarē bija nodarbināti 52 miljoni cilvēku visā pasaulē, kā arī vēl 7,4 miljoni mājsaimniecības darba veicēju vecumā līdz 15 gadiem, veidojot 5–9 % no kopējās nodarbinātības īpatsvara rūpnieciski attīstītajās valstīs;

G.  tā kā ar aprūpi saistītais darbs daudzās dalībvalstīs ir slikti apmaksāts un bieži vien netiek slēgti oficiāli līgumi vai nodrošinātas citas darba pamattiesības, kā arī šāds darba nav pievilcīgas lielās fiziskās slodzes un emocionālā stresa, izdegšanas riska un profesionālās izaugsmes pilnveides iespēju trūkuma dēļ; tā kā šajā nozarē tiek piedāvātas ļoti ierobežotas apmācības iespējas, un tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un migrējošie darba ņēmēji;

H.  tā kā atbalsta pasākumi, piemēram, nodokļu samazināšana mājsaimniecības pakalpojumiem Zviedrijā, pakalpojumu apmaksas čeki Francijā vai pakalpojumu kuponi Beļģijā, ir izrādījušies efektīvi nedeklarēta darba samazināšanā, darba apstākļu uzlabošanā un parastu darba tiesību piešķiršanā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

I.  tā kā pierādījumi liecina, ka 80 % no aprūpes pakalpojumiem ES sniedz neatalgoti neformālie aprūpētāji, no kuriem 75 % ir sievietes; tā kā 27,4% sieviešu strādā nepilna laika darbu, lai aprūpētu bērnus vai pieaugušos, kuriem vajadzīga aprūpe, salīdzinājumā ar 4,6 % vīriešu(15); tā kā aprūpes pakalpojumu sniegšanas dēļ neformālajiem aprūpētājiem nevajadzētu būt spiestiem veikt aprūpes pienākumus savā brīvajā laikā, jo tiem, kuri strādā arī algotā darbā, jau ir jāsaskaņo dažādie pienākumi un viņu laika izmantošana;

J.  tā kā daži dalībvalstu statistikas dati liecina, ka apmēram 6–7 % aprūpētāju dalībvalstīs ir vecumā līdz 17 gadiem un ka aprūpes darbā iesaistīto jauno sieviešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem īpatsvars ir piecas reizes lielāks nekā aprūpes darbu strādājošo jauno vīriešu skaits šajā vecuma grupā; tā kā jaunieši aprūpētāji var uzņemties galvenos pieaugušo pienākumus, sniedzot aprūpi, palīdzību un atbalstu vecākam, brāļiem, vecvecākiem vai citiem radiniekiem, kuri ir personas ar invaliditāti vai kuri sirgst ar hroniskām slimībām, vai kuriem ir garīgās veselības problēmas; tā kā jaunieši aprūpētāji saskaras ar konkrētiem šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībām un cenšoties saskaņot izglītību ar aprūpes pienākumiem, kas ietekmē arī viņu veselību un iztiku;

K.  tā kā daudzās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu profesionālās aprūpes pakalpojumu, kas ir pieejama visiem neatkarīgi no ienākumiem;

L.  tā kā daudzi apgādājamie ģimenes locekļi, kuriem vajadzīga aprūpe, dzīvo apgabalos, kuros pastāvīgi nav pieejami pakalpojumi un izolācijas vai citu apstākļu dēļ ir apgrūtināta viņu piekļuve profesionālās aprūpes pakalpojumiem; tā kā daudzos gadījumos šīs personas aprūpē tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien ir viņu ģimenē esošās sievietes;

M.  tā kā Eiropai jāpārvar demogrāfiskās pārmaiņas, kas aizvien vairāk palielina ar vecumu saistītu slimību gadījumu skaitu un sabiedrības novecošanu un tādējādi arī palielina aprūpes vajadzības; tā kā, palielinoties aprūpes vajadzībām, aprūpes pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem nav samērīgs un sievietēm jāuzņemas lielākais slogs sabiedrībā dominējošo stereotipisko priekšstatu par sieviešu un vīriešu pienākumiem dēļ; tā kā aizvien lielākais vecu cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un taupības režīma izraisītie budžeta ierobežojumi būtiski ietekmē sociālos pakalpojumus, kas skars arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos nākas apvienot darbu un aprūpes pienākumus;

N.  tā kā ir paredzams, ka, palielinoties ES iedzīvotāju vecumam, to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecumā virs 65 gadiem, palielināsies no 17,1 % 2008. gadā līdz 30 % 2060. gadā un to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecumā virs 80 gadiem, šajā pašā laikposmā palielināsies no 4,4 % līdz 12,1 %;

O.  tā kā veciem cilvēkiem draud lielāks nabadzības risks nekā pārējai sabiedrības daļai, un 2008. gadā šādam riskam bija pakļauti aptuveni 19 % personu vecumā virs 65 gadiem salīdzinājumā ar 17 % īpatsvaru 2000. gadā; tā kā šis īpatsvars sievietēm ir par pieciem procentpunktiem lielāks nekā vīriešiem;

P.  tā kā vecie cilvēki dažkārt saskaras ar diskrimināciju vecuma un dzimuma dēļ, un slikta izturēšanās pret veciem cilvēkiem aprūpes iestādēs ir sociāla problēma visās dalībvalstīs;

Q.  tā kā lielākā daļa valsts politikas modeļu sociālās aprūpes jomā patlaban nav piemēroti Savienības novecojošās sabiedrības vajadzību apmierināšanai, un tā kā lielākā daļa dalībvalstu līdz šim nav pievērsušas uzmanību demogrāfisko problēmu risināšanai attiecīgajās politikas jomās un sociālās aprūpes iniciatīvās un sistēmās;

R.  tā kā gandrīz visās dalībvalstīs pēdējos 10 gados ir palielinājies vecu cilvēku aprūpes iestāžu skaits, taču pieprasījums joprojām pārsniedz neatkarīgu mājokļu un aprūpes piedāvājumu; tā kā steidzami vajadzīgi turpmāki ieguldījumi ilgtermiņa sabiedrisko vai mājas aprūpes pakalpojumu jomā, ņemot vērā, ka ikvienam ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi, atbalsta pakalpojumiem un iekļaušanu sabiedrībā; tā kā šo svarīgo aprūpes infrastruktūras daļu turklāt ir grūti uzraudzīt, novērtēt un sagatavot ieteikumus lēmumu pieņemšanai, jo trūkst dalībvalstu līmenī sadalītu datu, arī par finanšu ieguldījumiem, kā arī kvalitātes rādītāju;

S.  tā kā Barselonas mērķrādītāji — nodrošināt aprūpi vismaz 33 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem (1. mērķrādītājs) un vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam (2. mērķrādītājs) — kopš 2002. gada ir sasniegti vien 12 dalībvalstīs, turklāt dažās dalībvalstīs līmenis ir satraucoši zems;

T.  tā kā aizvien lielāka sieviešu līdzdalība darba tirgū liek nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu aprūpi bērniem, un pieprasījums pēc vietām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes iestādēs visā Eiropā pārsniedz piedāvājumu; tā kā pierādījumi liecina, ka lielākajā daļā dalībvalstu aprūpe bērniem vecumā no 0 līdz 3 gadiem galvenokārt tiek izmantota, strādājot nepilna laika darbu (mazāk nekā 30 stundas nedēļā); tā kā, lai panāktu sieviešu līdzdalību darba tirgū pilnā apmērā, jānodrošina, lai bērnu aprūpe būtu pieejama visu laiku un atbilstu prasībām vecāku darba laikā;

U.  tā kā trūkst atbilstīgas infrastruktūras, kas nodrošinātu ģimenēm ar dažādu ienākumu līmeni kvalitatīvu un pieejamu aprūpi bērniem, ņemot vērā, ka no vairāk nekā 32 miljoniem bērnu, kas jaunāki par obligātās izglītības apguves vecumu ES, tikai 15 miljoniem bērnu ir pieejami agrīnās pirmsskolas pakalpojumi(16), un lielākajā daļā dalībvalstu valsts izdevumi par bērnu aprūpi ir paredzēti bērniem vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības apguves vecumam; tā kā jāpalielina visu nozaru ieguldījumi, jo pierādījumi ESAO valstīs liecina, ka lielāks IKP ieguldījums aprūpes pakalpojumos palielinātu sieviešu nodarbinātību; tā kā ieguldījumi bērnu aprūpē ir visiem izdevīga stratēģija, kas radītu papildu nodokļu ieņēmumus no vecāku lielākas līdzdalības darba tirgū; tā kā, papildinot ģimenes galveno nozīmi, kvalitatīvi pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumi sniedz arī daudzus īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumus gan atsevišķām personām, gan sabiedrībai kopumā, tostarp personām no sociāli un ekonomiski nelabvēlīgas vides vai personām ar īpašām izglītības vajadzībām, un tā efektīvi mazina nevienlīdzību, ar ko bērni saskaras jau agrīnā vecumā, kā arī novērš mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu;

V.  tā kā kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšana ir efektīvs ieguldījums, kas nodrošina pamatu sekmīgai mūžizglītībai un novērš nevienlīdzību un problēmas, ar kurām saskaras nelabvēlīgā situācijā esoši bērni;

W.  tā kā ES dzīvo vairāk nekā 80 miljoni personu ar invaliditāti, un šis skaits turpina palielināties, un katram ceturtajam Eiropas iedzīvotājam kādam no ģimenes locekļiem ir invaliditāte; tā kā ES, 2011. gadā kļūdama par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) dalībnieci, apņēmās veicināt un aizsargāt personu ar invaliditāti tiesības; tā kā, ņemot vērā šīs tiesības un visu vecuma grupu personu ar invaliditāti vajadzības, pēdējā laikā ir vērojama pāreja no personu ar invaliditāti aprūpes iestādēs uz aprūpi kopienā;

X.  tā kā saskaņā ar CRPD 19. pantu visām personām ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā, un šajā saistībā jānodrošina ne vien neatkarīgs mājoklis, bet arī atbalsta pakalpojumi, kas atspoguļo personu ar invaliditāti vajadzības;

Y.  tā kā bērni un pieaugušie, kuri sirgst ar zemu funkcionālo spēju autismu, visticamāk, nespēs vieni tikt galā ar ikdienas rūpēm, un parasti tiem vajadzīga palīdzība attiecībā uz lielāko daļu darbību;

Z.  tā kā ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi un bērnu aprūpe bieži ir nepietiekami novērtēti, un daudzās dalībvalstīs šo profesiju uzskata par samērā nepievilcīgu un tais ir zems statuss, par ko liecina zemais atalgojuma līmenis, nevienlīdzīgā sieviešu un vīriešu pārstāvība personālā, sliktie darba apstākļi;

AA.  tā kā formālai aprūpei, tostarp aprūpei mājās, vajadzīgs kvalificēts personāls, kam jāsaņem atbilstīgs atalgojums(17); tā kā jānodrošina atbilstīgs kvalificētu aprūpētāju piedāvājums, jo kvalitatīvas formālās aprūpes pakalpojumu izveide bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti ir saistīta ar kvalitatīvām darba attiecībām, pienācīgu atalgojumu un ieguldījumiem darbiniekos, kuri sniedz šos pakalpojumus, tostarp ieguldījumiem bērnu aprūpes darbinieku apmācībā; tā kā profesionālās darba attiecības ar aprūpētājiem labvēlīgi ietekmē šo darbinieku spēju līdzsvarot darbu un privāto dzīvi;

AB.  tā kā tiem, kuriem vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, var būt grūtības apmaksāt privātas aprūpes pakalpojumus, kuri parasti ir dārgāki nekā aprūpes pakalpojumi, ko nodrošina publiskais sektors; tā kā salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes vienmēr vairāk cieš darba samaksas un pensiju atšķirību dēļ un viņām nākas veltīt lielāko daļu savu ienākumu ilgtermiņa aprūpei;

AC.  tā kā ir ziņots, ka cilvēki no nelabvēlīgas vides, kā arī maznodrošinātās ģimenes, lauku iedzīvotāji un bērni no etnisko minoritāšu vai migrantu ģimenēm saskaras ar īpašām problēmām, jo trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu,

Darba un privātās dzīves līdzsvara konteksts

1.  norāda, ka nodarbinātības dzimumšķirtne būtiski paplašinās, tiklīdz ģimenē ienāk bērni, un tas parāda, ar kādām grūtībām jāsaskaras sievietēm, mēģinot bērna audzināšanas un aprūpes pienākumus saskaņot ar darbu, jo trūkst atbilstīgas publiskās aprūpes infrastruktūras un pastāvīga darba dalīšana atkarībā no dzimuma, lielāko daļu aprūpes pienākumu uzliek galvenokārt sievietēm, kuras velta neapmaksātam aprūpes darbam divas līdz desmit reizes ilgāku laiku nekā vīrieši(18);

2.  norāda, ka ceturtā daļa no visām sievietēm joprojām aprūpē ģimenes locekļus, nesaņemot tiešu atlīdzību, un ir skaidra segregācija attiecībā uz sievietēm nozarēs, kurām parasti raksturīgs zems atalgojums, garas darba stundas un bieži vien neoficiālas darba attiecības, un tādējādi sievietes saņem mazākus finanšu, sociālos un strukturālos ieguvumus;

3.  uzsver, ka sievietes arvien vairāk tiek pakļautas nabadzībai vairāku faktoru rezultātā, tostarp no dzimuma atkarīgu darba samaksas atšķirību, pensiju atšķirību, aprūpes pienākumu un ar tiem saistītu profesionālās darbības pārtraukumu; uzsver, ka daudzkārša diskriminācija, ar ko sievietes saskaras savas dzimumidentitātes, dzimuma izpausmju un dzimumam raksturīgo īpašību dēļ, veicina nabadzības feminizāciju;

4.  atzinīgi vērtē iestāžu kopīgo proklamāciju "Eiropas sociālo tiesību pīlārs" un atgādina tās principus, tostarp:

   vienāda attieksme pret sievietēm un vīriešiem un vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem, arī attiecībā uz dalību darba tirgū;
   tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nodarbinātības iespējām neatkarīgi no vecuma vai invaliditātes;
   vecākiem un personām ar aprūpes pienākumiem ir tiesības uz piemērotu atvaļinājumu, elastīgu darba režīmu un piekļuvi aprūpes pakalpojumiem;
   tiesības uz kvalitatīviem un cenas ziņā pieņemamiem ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem;

5.  pauž bažas par nelabvēlīgām norisēm bērna kopšanas atvaļinājuma un vecāku tiesību jomā, piemēram, direktīvas projekta par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma pagarināšanas atcelšanu un neseno Tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru grūtnieces atlaišana no darba kolektīvās atlaišanas ietvaros ir uzskatāma par likumīgu; aicina Komisiju steidzami novērst šīs nepilnības ES tiesību aktos;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par darba un privātās dzīves līdzsvaru darba ņēmējiem un aprūpētājiem un šajā kontekstā uzsver, cik svarīgas ir individuālās tiesības uz atvaļinājumu un elastīgu darba režīmu, kas strādājošām personām palīdz organizēt privāto un darba dzīvi; atgādina, ka politika darba un privātās dzīves līdzsvara jomā mudina vīriešus uzņemties aprūpes pienākumus vienlīdzīgi ar sievietēm; uzskata, ka turpmākas attīstības nolūkos būtu jātiecas pakāpeniski paplašināt paternitātes un aprūpes atvaļinājumus(19) un tā apmaksas līmeni, kuram jābūt atbilstīgam, nodrošināt nenododamu vecāku atvaļinājumu, garantijas, kas attiektos uz atlaišanu, atgriešanos tajā pašā vai līdzvērtīgā amatā un aizsardzību pret diskrimināciju uz atvaļinājumu ņemšanas pamata, un tiesību attiecināšanu uz pašnodarbinātām personām un personām, kurām vajadzīgs pienācīgi apmaksāts atvaļinājums, lai aprūpētu apgādājamos, kas nav bērni;

7.  aicina visas dalībvalstis mudināt tēvus pilnībā izmantot paternitātes atvaļinājumu, kas ir efektīvs veids, kā mudināt viņus uzņemties atbildību par bērnu un ģimenes aprūpi, un ir noderīgs instruments patiesas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanai;

8.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu sniegšanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt aprūpētāja sociālos vai pensijas pabalstus; šajā saistībā aicina veicināt dzimumu līdztiesību, īstenojot darba un privātās dzīves līdzsvara politiku;

9.  vērš uzmanību uz sarežģīto situāciju, kādā atrodas ģimenes, kas aprūpē bērnu vai radinieku ar invaliditāti, ņemot vērā, ka šādos gadījumos aprūpe ilgst visu mūžu;

10.  vērš uzmanību uz to, ka trūkst atslogošanas pakalpojumu vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte; norāda, ka šāda atbalsta trūkums bieži vien pilnībā liedz vecākiem strādāt algotu darbu; šajā saistībā norāda uz satraucošo faktu, ka trūkst aprūpes iestāžu cilvēkiem, kuri sirgst ar smagiem autiskā spektra traucējumiem;

11.  uzskata, ka visām personām, kam vajadzīga aprūpe, jābūt subjektīvām tiesībām izvēlēties kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus, kas vislabāk atbilst viņu aprūpes prasībām, un ir piemērotas un pieejamas šīm personām un to aprūpētājiem; uzskata, ka, neņemot vērā lietotāju un viņu vajadzību atšķirības, aprūpes pakalpojumi jāizstrādā tā, lai tie būtu vērsti uz konkrētu personu, individuāli un visaptveroši; norāda, ka ģimenes nav vienādas un ka politika un plānošana jāpielāgo dažādām situācijām;

12.  uzskata, ka, pilnveidojot aprūpes pakalpojumu izvēli, tajā jāatspoguļo darba mainīgais raksturs;

13.  uzskata, ka saskaņā ar tiesībām uz ilgtermiņa aprūpi, kas ietvertas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ilgtermiņa aprūpe jāuzskata par sociālās aizsardzības jomu, kurā jāpanāk, ka visiem ir tiesības uz kvalitatīvu un uz personu vērstu aprūpi; turklāt uzskata, ka steidzami jāveic turpmāki ieguldījumi kvalitatīvos un pieejamos ilgtermiņa aprūpes pakalpojumos, tostarp aprūpē mājās un kopienā, saskaņā ar sociālo tiesību pīlāru un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; šajā saistībā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka veciem cilvēkiem, bērniem un personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgts ar hroniskām slimībām un kurām ir vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, tiek nodrošināta vienlīdzīga piekļuve aprūpei un taisnīga attieksme aprūpē, īpašu uzmanību veltot personām no nelabvēlīgas vides;

14.  uzsver, ka daudzveidīgu, kvalitatīvu, piekļuves un izmaksu ziņā pieejamu valsts un privātās aprūpes infrastruktūru, pakalpojumu un atbalsta nodrošināšana bērniem, veciem cilvēkiem, personām ar invaliditāti un personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām vai kurām vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, mājās vai kopienā mājas apstākļiem līdzīgos apstākļos, ir izšķirīgi svarīgs aspekts darba un privātās dzīves līdzsvara politikas jomās un ir galvenais faktors, kas veicina atvaļinājuma ņemšanas iespēju vecākiem un neformālajiem aprūpētājiem, kā daļu no centieniem palīdzēt sievietēm ātri atgriezties un palikt darba tirgū; atzinīgi vērtē pāreju uz kopienā balstītiem pakalpojumiem saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, vienlaikus norādot, ka šie pakalpojumi jāuzrauga to kvalitātes nodrošināšanas nolūkā; uzskata, ka kvalitatīvu aprūpi nosaka sniegto pakalpojumu kvalitāte un tas, cik lielā mērā tajos ievērota cieņa pret aprūpējamo personu un tās cilvēktiesības un kā tie nodrošina aprūpējamo personu iekļaušanu sabiedrībā;

15.  atgādina, ka aprūpes pakalpojumu trūkums ir galvenais faktors sieviešu nepietiekamajai pārstāvībai darba tirgū, jo ir apgrūtināta darba un ģimenes pienākumu līdzsvarošana un tādējādi dažas sievietes pilnībā aiziet no darba tirgus, strādā mazāk stundas atalgotās darbvietās un vairāk laika pavada, veicot neatalgotus aprūpes pienākumus, kas nelabvēlīgi atsaucas uz viņu sociālā nodrošinājuma tiesībām, īpaši pensijām, un rada lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku, it īpaši pensijas gados;

Aprūpes veidi

16.  norāda, ka ir dažādi aprūpes pakalpojumi, tostarp agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe, aprūpes pakalpojumi veciem cilvēkiem un aprūpe vai atbalsts personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām, kam vajadzīga ilgstoša veselības aprūpe un aprūpe, un norāda, ka tādējādi ir izstrādātas atšķirīgas politikas pieejas; uzskata, ka aprūpi varētu nodrošināt formāli un neformāli aprūpētāji;

17.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu izstrādes pieejā būtu jāņem vērā visas lietotāju kategorijas un viņu atšķirības un dažādās prioritātes nepieciešamo aprūpes pakalpojumu veidu ziņā, tostarp personas no nelabvēlīgas vides, piemēram, etnisko minoritāšu vai migrantu ģimenes, attālo apgabalu un lauku iedzīvotāji un maznodrošinātas ģimenes; atgādina, ka tiesību aktos un politikas nostādnēs minētais ģimenes jēdziens jāsaprot plašā nozīmē;

18.  atzīst, ka zemais sociāli ekonomiskais statuss un zemais izglītības līmenis daudzām personām liedz saņemt aprūpes pakalpojumus, kas vēl vairāk palielina problēmas, ar kurām šīs personas saskaras, cenšoties panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru; uzskata, ka šajā saistībā jāizstrādā konkrēts plāns un politika;

19.  norāda, ka privātajam sektoram ir liela nozīme ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā personām ar invaliditāti un veciem cilvēkiem un ka visā ES ir problēmas saistībā ar šo pakalpojumu pieejamību un kvalitāti; aicina Komisiju novērtēt situāciju aprūpes pakalpojumu tirgū un izstrādāt vajadzīgās regulatīvās iniciatīvas, lai kontrolētu un uzraudzītu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti;

Aprūpes kvalitāte, pieejamība un piekļūstamība

20.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumi būtu jāizstrādā tā, lai visiem aprūpējamajām personām, to ģimenes locekļiem un aprūpētājiem būtu pieejamas izvēles iespējas neatkarīgi no tā, vai šīs personas ir nodarbinātas uz pilnu laiku, nepilnu laiku, pašnodarbinātas personas vai bezdarbnieki;

21.  uzskata, ka aprūpes pakalpojumu plānotājiem, veidotājiem un sniedzējiem ir pienākums ņemt vērā aprūpējamo personu vajadzības un ka vecu cilvēku un personu ar invaliditāti aprūpes pakalpojumi jāplāno un jāizstrādā, aktīvi un jēgpilni iesaistot aprūpējamās personas, un šie pakalpojumi jāizstrādā un jāīsteno, izmantojot uz tiesībām pamatotu pieeju; norāda uz personu ar garīgās veselības un intelektuālās attīstības traucējumiem pozitīvo pieredzi, piedaloties tādas infrastruktūras un pakalpojumu izstrādē, kas uzlabo viņu neatkarīgu dzīvi un dzīves kvalitāti;

22.  norāda, ka kvalitatīvas aprūpes nodrošināšana ES ievērojami atšķiras gan dalībvalstīs, gan starp dalībvalstīm, starp privātām un valsts iestādēm, pilsētām un lauku rajoniem un starp dažādām vecuma grupām; ņem vērā to, ka lielu daļu bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pienākumu uzņemas ģimenes, īpaši vecvecāki bērnu aprūpes gadījumā, kā tas īpaši vērojams Dienvideiropā un Austrumeiropā(20);

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu aprūpes pakalpojumu spektru pilsētās un lauku rajonos, lai uzlabotu piekļuvi pakalpojumiem un pakalpojumu pieejamību personām no nelabvēlīgas vides, tostarp personām, kas dzīvo lauku rajonos un attālos rajonos;

24.  uzskata, ka piekļūstamība izriet no izmaksu un elastīguma kombinācijas un ka tāpēc vajadzīgs gan sabiedrisku, gan privātu aprūpes pakalpojumu sniedzēju klāsts, kas nodrošinātu gan aprūpi mājās, gan līdzīgos apstākļos; turklāt uzskata, ka ģimenes locekļiem vajadzētu būt iespējai aprūpi uzņemties brīvprātīgi vai arī viņiem jāpiešķir finansējums aprūpes pakalpojumu iegādei;

25.  uzsver, ka aprūpes pakalpojumu kvalitāte var izpausties dažādi, piemēram, iestāžu un pakalpojumu kvalitāte, bērnu mācību programmu kvalitāte, aprūpētāju profesionālisms, telpu un vides kvalitāte, aprūpētāju izglītības līmenis un darba apstākļi;

26.  norāda, ka aprūpes pakalpojumi būtu jāizstrādā tā, lai uzlabotu aprūpes nepārtrauktību, profilaktisko veselības un sociālo aprūpi, rehabilitāciju un neatkarīgu dzīvi; uzskata, ka jāveicina tieša aprūpe mājās, lai personas, kurām vajadzīga aprūpe, varētu saņemt kvalificētu aprūpes speciālistu sniegtus pakalpojumus savās mājās un dzīvot pēc iespējas neatkarīgu dzīvesveidu; uzskata, ka aprūpes pakalpojumiem attiecīgā gadījumā jābūt vērstiem uz visaptverošu atbalstu ģimenēm, piemēram, palīdzību mājsaimniecībā, apmācību un bērnu aprūpi;

27.  uzsver, ka vecākiem, veciem cilvēkiem, personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām un kurām vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, kā arī neformāliem aprūpētājiem jāsaņem informācija par pieejamajiem aprūpes pakalpojumiem un šo pakalpojumu sniedzējiem;

28.  uzsver, ka pakalpojumu trūkums un pārmērīgi augstas bērnu aprūpes izmaksas negatīvi ietekmē bērnus no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, jau agrīnā vecumā radot tiem nelabvēlīgus apstākļus; uzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz kvalitatīvu aprūpi un bērnu agrīno attīstību, tostarp pilnīgu sociālo stimulu klāstu; norāda, ka aprūpes pakalpojumu pārmērīgi augstās izmaksas ietekmē arī apgādājamās personas maznodrošinātās ģimenēs, radot tām nelabvēlīgu situāciju;

29.  uzskata, ka ieguldījumu neveikšana bērnu vecumā līdz trīs gadiem kvalitatīvā aprūpē palielina sieviešu karjeras pārtraukuma ilgumu un rada sarežģījumus, viņām atgriežoties darbā;

30.  uzskata, ka jāpastiprina valsts programmas, lai uzlabotu vecāka gadagājuma sieviešu, jo īpaši personu ar atmiņas traucējumiem un šo personu aprūpētāju, kas bieži vien arī ir vecāka gadagājuma sievietes, dzīves kvalitāte; ierosina, plānojot un īstenojot šos pasākumus, apspriesties ar Alcheimera slimības apvienībām;

31.  aicina Komisiju saskaņā ar šo priekšlikumu izstrādāt norādes dalībvalstīm par vispusīgu, ar darbu savienojamu, uz personu vērstu, kopienā balstītu un piekļūstamu aprūpes pakalpojumu izstrādi, kuri ietvertu bērnu aprūpi, vecu cilvēku aprūpi un personu ar invaliditāti un/vai personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpi, un kuru pamatā būtu šo pakalpojumu lietotāju līdzdalība un apspriešanās ar tiem, lai nodrošinātu piekļuvi šiem pakalpojumiem un apmierinātu paredzamo pakalpojumu lietotāju vajadzības;

32.  norāda uz atšķirīgo praksi dalībvalstīs un uzsver, ka sadarbība un apmaiņa ar paraugpraksi Eiropas līmenī var sekmēt mācīšanos no līdzbiedriem un līdzbiedru konsultēšanu dalībvalstīs, kā arī veicināt kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu izstrādāšanu, atbalstot un papildinot reģionālā un valsts līmeņa pasākumus, kā arī palīdzot dalībvalstīm risināt kopīgas problēmas; aicina Komisiju darboties kā platformai, kas sekmē apmaiņu ar pieredzi un labu praksi saistībā ar aprūpes pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un pieņemamību cenas ziņā, kā arī saistībā ar dažādiem aprūpes pakalpojumu modeļiem, kas pielāgoti konkrētiem apstākļiem un finansiālajām iespējām, lai novērstu ar aprūpi saistītās problēmas;

33.  pauž bažas par daudzu aprūpes dienestu darba apstākļiem, piemēram, ilgo darba laiku, nepietiekamo atalgojumu, apmācības trūkumu un nepilnīgo arodveselības un darba drošības politiku; pauž bažas, ka aprūpes darbs tiek uzskatīts par nepievilcīgu nodarbinātības sektoru, kurā galvenokārt tiek iesaistītas sievietes un migrējošie darba ņēmēji; uzsver, ka šie apstākļi arī ietekmē sniegtās aprūpes kvalitāti; šajā saistībā aicina dalībvalstis pārvērtēt aprūpi kā karjeras izvēli un aicina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt tiesisko regulējumu attiecībā uz minimālajiem standartiem šajā nozarē nodarbinātajiem un sagatavot iniciatīvu par ilgtermiņa aprūpes kvalitāti, ņemot vērā pieejamos pilsoniskās sabiedrības virzītos brīvprātīgos instrumentus un iniciatīvas, piemēram, Eiropas kvalitātes sistēma ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu jomā, un jaunāko Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām;

34.  aicina dalībvalstis uzraudzīt un nodrošināt, lai aprūpes iestādes un citi aprūpes centri būtu drošas un motivējošas darbvietas un lai tiktu sniegts pienācīgs ieguldījums aprūpes pakalpojumu sniedzēju labklājības un arodveselības nodrošināšanā; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt aprūpētāju labklājību, lai nepieļautu sliktu izturēšanos pret aprūpējamām personām; šajā saistībā atbalsta likumdošanas iniciatīvas profesionālo aprūpētāju sertificēšanai un atzīšanai un aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai uzlabotu aprūpētāju darba apstākļus, piemēram, nodrošinot tiem tiesības slēgt oficiālu darba līgumu un saņemt apmaksātu atvaļinājumu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sabiedrības informētību par aprūpes pakalpojumu vērtību, lai paaugstinātu aprūpes profesijas statusu un sekmētu vīriešu iesaistīšanos aprūpes pasākumos;

35.  mudina Komisiju iesniegt Padomē apstiprināšanai Eiropas aprūpētāju programmu, kuras mērķis būtu apzināt un atzīt dažādus Eiropā izplatītus aprūpes veidus un garantēt finansiālu atbalstu aprūpētājiem, kā arī pakāpeniski uzlabot viņu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

36.  atgādina, ka 2013. gada 4. jūlija rezolūcijā par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(21) tiek īpaši aicināts sagatavot direktīvu par aprūpētāju atvaļinājumu; norāda, ka neoficiālajiem aprūpētājiem, kuri izvēlas sniegt neformālu aprūpi saviem radiniekiem, būtu jāsaņem pienācīga kompensācija un piekļuve sociālajām tiesībām, kas būtu salīdzināma ar citiem aprūpes sniedzējiem; turklāt aicina pieņemt visaptverošu pieeju neformālo aprūpētāju problēmu risināšanai, kas ietver aspektus, kuri nav ietverti nodarbinātības tiesību aktos, piemēram, pastāvīgs ienākumu atbalsts, piekļuve veselības aprūpei, ikgadējā atvaļinājuma iespēja un pensijas tiesību uzkrāšana, lai tās būtu pietiekamas arī tajā gadījumā, kad aprūpētāju ienākumu līmenis uz laiku ir samazinājies neformālās aprūpes nodrošināšanas dēļ — šāda situācija galvenokārt skar sievietes; uzskata, ka aprūpes pakalpojumu sniegšana nedrīkst negatīvi ietekmēt neformālo aprūpētāju veselību un labklājību; šajā saistībā aicina dalībvalstis sniegt atbilstīgus atslogošanas pakalpojumus un konsultācijas, līdzbiedru konsultēšanu, psiholoģisko atbalstu, dienas aprūpes iestādes un atgūšanās aprūpes iestādes neformāliem aprūpētājiem, kas palielinātu viņu līdzdalību nodarbinātībā;

37.  aicina dalībvalstis ar tiesību aktiem darba un sociālās apdrošināšanas jomā ieviest aprūpes kredītpunktus, kas būtu paredzēti gan sievietēm, gan vīriešiem un kas pensijas uzkrāšanā būtu līdzvērtīgi darba periodiem, lai aizsargātu tos, kas pārtrauc strādāt nolūkā neformāli bez atlīdzības aprūpēt apgādājamu personu vai ģimenes locekli, lai atzītu labumu, ko šādi aprūpētāji turpina sniegt sabiedrībai;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka neformālie aprūpētāji tiek atzīti par līdztiesīgiem dalībniekiem aprūpes pakalpojumu sniegšanā, un mūžizglītības programmu ietvaros izstrādāt apmācību neformālajiem aprūpētājiem un atzīt to iegūtās prasmes; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar NVO un izglītības iestādēm sniegt atbalstu jaunajiem aprūpētājiem; aicina Komisiju ierosināt rīcības plānu, kurā ietverti šie un citi pasākumi, lai nodrošinātu aprūpes kvalitāti un aprūpētāju dzīves kvalitāti;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pētījumu par gados jaunu aprūpētāju skaitu un šo pienākumu ietekmi uz viņu labklājību un iztiku, un, pamatojoties uz šo pētījumu, sadarbībā ar NVO un izglītības iestādēm sniegt atbalstu gados jauniem aprūpētājiem un apmierināt viņu īpašās vajadzības;

40.  aicina Komisiju, izstrādājot pētījumu un politikas nostādnes attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un Veselības programmu pienācīgāk ņemt vērā aprūpes pakalpojumus un aprūpētājus;

Aprūpes mērķrādītāji

41.  uzsver, ka pašreizējais uzdevums Barselonas mērķu sasniegšanā ir aprūpes nodrošināšana bērniem no trīs līdz četru gadu vecumam; atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu paplašināt Izglītības un apmācības stratēģijas 2020. gadam mērķi, lai nodrošinātu vietas bērnu aprūpes iestādēs vismaz 95 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam; aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp dalībvalstīm, vēlāk pārskatīt un paaugstināt Barselonas mērķus un mērķus attiecībā uz agrīnās pirmsskolas izglītību; aicina dalībvalstis palielināt centienus sasniegt šos mērķus un veltīt aprūpes sniegšanai galveno uzmanību savās politikas programmās; aicina dalībvalstis uzlabot pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu valsts kvalitātes sistēmas, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvām agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes sistēmām, un mudina dalībvalstis pārskatīt priekšlikumā minētās piecas svarīgākās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu jomas: piekļuve, darbaspēks, mācību programma, novērtēšana un uzraudzība, un pārvaldība un finansējums. aicina dalībvalstis, nodrošinot pirmsskolas bērnu aprūpi, likt uzsvaru ne tikai uz šīs aprūpes pieejamību, bet arī uz tās kvalitāti, jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides un bērniem ar invaliditāti;

42.  aicina Komisiju noteikt rādītājus un atbilstīgus kvalitātes mērķus attiecībā uz aprūpes pakalpojumiem veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti un/vai personām, kas sirgst ar hroniskām slimībām, un kurām vajadzīga aprūpe, līdzīgi Barselonas mērķiem, nodrošinot uzraudzības līdzekļus šo pakalpojumu novērtēšanai kvalitātes, pieejamības un pieņemamības cenas ziņā;

43.  aicina Komisiju iekļaut vecu cilvēku un personu ar invaliditāti un/vai personu kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpi uzraudzības un datu izvērtēšanas darbā, ko tā veic Eiropas pusgada ietvaros, un gada ziņojumā par dzimumu līdztiesību; aicina dalībvalstis savos valstu ziņojumos iekļaut vecu cilvēku un personu ar invaliditāti un/vai personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, aprūpes pakalpojumu novērtējumu, ņemot vērā aprūpētāju un aprūpējamo personu atsauksmes; aicina Komisiju iekļaut datus par šo aprūpi sociālās attīstības rādītāju kopumā, kas būtu jāuzrauga saistībā ar Eiropas pusgadu; aicina Komisiju un Padomi iekļaut šos sociālos rādītājus Eiropas pusgada noteikumos; mudina dalībvalstis pieņemt un izmantot korektīvos pasākumus, ja panākumi tiek gūti pārāk lēnu;

44.  turklāt aicina Komisiju uzlabot datu apkopošanu sadalījumā pēc dzimuma un izstrādāt nozares statistiku, salīdzināmas definīcijas un rādītājus, lai novērtētu dzimumu aspektus bērnu, personu ar invaliditāti, personu, kas sirgst ar hroniskām slimībām, un vecu cilvēku aprūpes pakalpojumu piekļūstamības, kvalitātes, pieejamības un efektivitātes jomā ES līmenī, vienlaikus cenšoties rast veidu, kā novērst aprūpes speciālistu uzraudzības sloga palielināšanu; aicina Komisiju uzraudzīt aprūpes pakalpojumu pilnveidi un vajadzības gadījumā sagatavot ieteikumus korektīvu pasākumu veikšanai;

45.  aicina dalībvalstis apkopot kvalitatīvus datus par pieejamo aprūpes pakalpojumu sniegšanu, izmantojot publisko un privāto finansējumu bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, lai uzraudzītu situāciju kopumā un uzlabotu aprūpes pakalpojumus, pievēršot uzmanību ne vien aprūpējamo vajadzībām, bet arī daudzo aprūpētāju darba un privātās dzīves saskaņošanai darba apstākļiem; aicina dalībvalstis pieņemt efektīvus politikas instrumentus un vajadzības gadījumā veikt korektīvus pasākumus;

Aprūpes finansējums

46.  aicina dalībvalstis, lai cita starpā novērstu pašreizējo ieguldījumu deficītu, palielināt publiskā sektora ieguldījumus aprūpes pakalpojumos un infrastruktūrā bērniem, jo īpaši bērniem agrīnā vecumā, kā arī nodrošināt aprūpi citām apgādājamām personām, lai nodrošinātu vispārēju piekļuvi šādiem pakalpojumiem, uzlabotu aprūpes kvalitāti un palielinātu ieguldījumus īpašos pasākumos, kas ļauj aprūpētājiem saglabāt aktīvu darba dzīvi;

47.  norāda uz nepietiekamā ieguldījuma aprūpes struktūrās un pakalpojumos nesamērīgo ietekmi uz vientuļajiem vecākiem, kas lielākoties ir sievietes, un uz nabadzīgām ģimenēm, kurām draud sociālā atstumtība;

48.  norāda, ka ir svarīgi integrēt dzimumu līdztiesības principu visos politikas īstenošanas posmos un jo īpaši plānošanas posmā; aicina dalībvalstis nodrošināt dzimumu dimensijas pilnīgu integrēšanu valstu reformu plānos (VRP), piešķirot atbalstu ne vien no ESF, bet arī no citiem ES fondiem, kas nodrošina līdzekļus vispārējai sociālajai infrastruktūrai, ko dalībvalstīm vajadzētu izmantot, pilnveidojot aprūpes pakalpojumus;

49.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas pusgada process palīdz īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ļaujot dalībvalstīm efektīvi finansēt aprūpes pakalpojumus un saglabāt šo finansējumu;

50.  atbalsta tādu pasākumu iekļaušanu Komisijas konkrētai valstij adresētos ieteikumos (KVAI), kas vērsti uz ieguldījumiem bērnu aprūpes iestādēs un fiskālajiem šķēršļiem, novēršot situāciju, kad otrie pelnītāji (galvenokārt sievietes) strādā vairāk vai pārstrādājas, un citiem pasākumiem, lai novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības;

51.  aicina Komisiju stiprināt finansējumu visu veidu aprūpes pakalpojumiem, attiecīgā gadījumā īpaši pārejai no institucionālās aprūpes uz aprūpi vietējās kopienas līmenī, izmantojot ESF+ un citus finanšu instrumentus, kuru mērķis ir finansēt sociālo infrastruktūru; aicina Komisiju arī palielināt Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) dotācijas, lai atbalstītu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu lauku rajonos, kā arī turpināt izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai finansētu agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes projektus; turklāt aicina Komisiju stingri uzraudzīt ES finansējuma izlietojumu, it īpaši Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) ietvaros, sociālās aprūpes pakalpojumu un ilgtermiņa aprūpes jomā, kā arī nodrošināt ieguldījumu atbilstību no cilvēktiesībām izrietošajiem pienākumiem saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Pamattiesību hartu;

52.  aicina Komisiju apsvērt sociālā nodrošinājuma iemaksu piemērošanu pāri robežām, lai personas izcelsmes dalībvalsts varētu finansēt sava pilsoņa ievietošanu sociālās aprūpes iestādē citā dalībvalstī (gadījumos, kad šāda iespēja nav pieejama izcelsmes dalībvalstī);

53.  norāda, ka jāveic pilnīgāka analīze par iespējām veikt publiskā un privātā sektora ieguldījumus aprūpes pakalpojumu sniegšanā saistībā ar pašreizējām uzņēmumu iniciatīvām, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti;

54.  aicina dalībvalstis pieņemt visaptverošu pieeju attiecībā uz visiem aprūpes pakalpojumu veidiem un uzlabot noteikumus par attiecīgo ES finanšu instrumentu efektīvu un sinerģisku izmantošanu mūžizglītības, pētniecības un infrastruktūras attīstības jomā; mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes finansējumam, izmantojot nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) pieejamos finanšu instrumentus līdztekus patlaban pieejamajiem ESIF, ESI fondiem, piemēram, ESF un Eiropas Reģionālās attīstības fondu un ELFLA; turklāt mudina dalībvalstis efektīvāk sadalīt savus resursus, lai palielinātu mazāk aizsargātu un neaizsargātu grupu piekļuvi aprūpes pakalpojumiem un šo pakalpojumu pieņemamību cenas ziņā, kā arī izstrādātu efektīvus finansēšanas modeļus, tostarp mērķtiecīgu finansējumu, kas nodrošinātu precīzu līdzsvaru starp publiskā un privātā sektora ieguldījumu saskaņā ar valsts un vietējiem apstākļiem;

55.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam ir pieejami pietiekami līdzekļi, lai uzraudzītu aprūpes infrastruktūras attīstību un darba un privātās dzīves līdzsvara politikas īstenošanu, kā arī analizētu, vai un kādā veidā šī politika panāk vēlamos uzlabojumus dzimumu līdztiesības jomā;

56.  atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu lēmumu ieviest fiskālos stimulus uzņēmumiem, kuri nodrošina bērnu aprūpi saviem darbiniekiem, lai uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(2) OV C 175, 15.6.2011., 8. lpp.
(3) OV L 59, 2.3.2013., 59. lpp.
(4) OV C 346, 27.9.2018., 6. lpp.
(5) OV C 331, 18.9.2018., 60. lpp.
(6) OV C 204, 13.6.2018., 76. lpp.
(7) OV C 76, 28.2.2018., 93. lpp.
(8) OV C 66, 21.2.2018., 30. lpp.
(9) OV C 50, 9.2.2018., 15. lpp.
(10) OV C 308 E, 20.10.2011., 49. lpp.
(11) OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.
(12) OV C 487, 28.12.2016., 7. lpp.
(13) OV C 12, 15.1.2015., 16. lpp.
(14) OV C 21, 21.1.2011., 39. lpp.
(15) Eiropas Komisija, 2018. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību ES.
(16) Eiropas Komisijas ceļvedis 2018. gadam, Eiropas Politiskās stratēģijas centrs (2017. gads), "Izglītības — kādu mēs to zinām — pārveidošanas 10 tendences".
(17) Eurofound, "Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru".
(18) Eurostat 2010. gada dati; Komisijas 2015. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2016. gads).
(19) Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (OV C 70 E, 8.3.2012., 162. lpp.).
(20) Eurofound, 2016. gada Eiropas dzīves kvalitātes pārskats.
(21) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.


Laimas slimība (Borreliosis)
PDF 142kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par Laimas slimību (boreliozi) (2018/2774(RSP))
P8_TA(2018)0465B8-0514/2018

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Laimas slimību (boreliozi) (O-000088/2018 – B8-0417/2018),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra ziņojumu par sistemātisku literatūras apskatu par Laimas boreliozes seroloģisko testu diagnostisko precizitāti,

–  ņemot vērā 2016. gada janvārī Stokholmā notikušo ekspertu tīkla apspriešanās sanāksmi par Laimas boreliozes uzraudzību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 24. septembra Lēmumu Nr. 2119/98/EK par epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas slimību kontroles tīkla izveidošanu Kopienā(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā tiesības uz veselību ir pamattiesības, kas atzītas ES Līgumos un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantā;

B.  tā kā Laimas slimība jeb Laimas borelioze ir bakteriāla slimība, ko izraisa baktērija Borrelia burgdorferi un ar ko cilvēki inficējas ar baktēriju inficētas ērces koduma rezultātā; tā kā Laimas slimība ir cilvēku un vairāku mājas un savvaļas dzīvnieku infekcijas slimība;

C.  tā kā Laimas borelioze ir Eiropā visizplatītākā zoonozā slimība — aptuvenais saslimšanas gadījumu skaits ir 650 000 - 850 000, un Centrāleiropā saslimstība ir biežāka; tā kā inficēšanās notiek pavasara – vasara sezonā (no aprīļa līdz oktobrim) un borelioze ir atzīta kā arodslimība lauksaimniekiem, mežsaimniecības darbiniekiem un pētniekiem valstīs, kurās tā sastopama;

D.  tā kā inficētās ērces un slimība, šķiet, izplešas ģeogrāfiski, un saslimstības gadījumi tagad ir reģistrēti arī lielākos augstuma un platuma grādos, kā arī mazpilsētās un pilsētās; tā kā ir aizdomas par to, ka cēloņi tam, citstarp, ir zemes izmantojuma maiņa, kas, citstarp, saistīta ar zemas kvalitātes zemes apmežošanu vai invazīvu augu pavairošanos, klimata pārmaiņām, globālo sasilšanu, pārmērīgu mitrumu un citām ar cilvēku ietekmi saistītām darbībām;

E.  tā kā Eiropā nav vienprātības par to, kā nodrošināt Laimas slimības ārstēšanu, diagnosticēšanu un skrīningu, un attiecīgā prakse valstīs ir atšķirīga;

F.  tā kā inficētas ērces kodums un Laimas slimības simptomi var palikt nemanīti un dažos gadījumos slimības norise var būt pat asimptomātiska, kas dažkārt var novest pie smagām komplikācijām un hroniskai slimībai līdzīgiem neatgriezeniskiem veselības bojājumiem, jo īpaši tad, ja slimība pacientam nav ātri diagnosticēta;

G.  tā kā, ticamāk, Laimas slimības agrīnā diagnostika ievērojami samazinās vēlāku gadījumu skaitu, tādējādi uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti; tā kā tas samazinās arī slimības radīto finansiālo slogu, radot veselības aprūpes izmaksu ietaupījumus aptuveni EUR 330 miljonu apmērā jau pirmajos 5 gados, saskaņā ar ES pētniecības projekta DualDur vadītāju sniegtajiem datiem;

H.  tā kā daudziem pacientiem netiek nedz savlaicīgi noteikta diagnoze, nedz nodrošināta piekļuve piemērotai ārstēšanai; tā kā viņi jūtas valsts iestāžu novārtā atstāti un ignorēti un dažiem joprojām ir nepārejoši simptomi, kuru rezultātā slimība var kļūt hroniska;

I.  tā kā pašlaik pret Laimas slimību vakcīnas nav;

J.  tā kā nav zināms, kāds ir Laimas boreliozes radītais patiesais slogs Eiropas Savienībā, jo trūkst statistikas datu par šo slimību, un izmantotās gadījumu definīcijas un laboratoriju metodes, kā arī uzraudzības sistēmas nav viendabīgas;

K.  tā kā Laimas slimības sākuma fāzes no vēlākām slimības attīstības fāzēm ar ICD kodiem netiek nošķirtas; tā kā nav atsevišķu ICD kodu dažādiem ielaistas Laimas slimības simptomiem;

L.  tā kā ILADS — Starptautiskajai Laimas slimības un ar to saistīto slimību apvienībai un ASV Infekcijas slimību apvienībai — IDSA ir atšķirīgas pamatnostādnes attiecībā uz ārstniecības praksi un šīs divas dažādās pieejas vienai slimībai ietekmē arī ārstniecības praksi Eiropas Savienībā;

M.  tā kā nav visaptverošas izpratnes par to, kādā veidā Laimas slimība var kļūt par hronisku slimību;

N.  tā kā par šo veselības problēmu veselības aprūpes speciālisti jau gandrīz desmit gadus ir cēluši trauksmi, tāpat kā to ir darījušas pacientu apvienības un trauksmes cēlēji;

O.  tā kā Laimas slimība, kas medicīnas zinātnē ir labi pazīstama, joprojām bieži netiek diagnosticēta, sevišķi tāpēc, ka ir grūtības ar simptomu atklāšanu un nav piemērotu diagnostisko testu;

P.  tā kā skrīninga testi, ko izmanto Laimas slimībai, ne vienmēr sniedz precīzu rezultātu — piemēram, imūnfermentatīvā analīze (ELISA tests), ar ko vienā reizē var atklāt tikai vienu infekciju;

Q.  tā kā daudzi Eiropas iedzīvotāji, veicot profesionālo darbību, pastāvīgi ir pakļauti saskarei ar Laimas boreliozi (lauksaimnieki, mežstrādnieki, pētnieki un studenti, kas veic lauka pētniecību, piemēram, biologi, ģeologi, mērnieki vai arheologi);

R.  tā kā attiecībā uz Laimas slimību mediķi bieži vien vadās pēc novecojušiem ieteikumiem, kuros nav pietiekami ņemts vērā pētniecības nozarē panāktais progress,

1.  pauž bažas par to, ka satraucoši liela ir Laimas slimības izplatība Eiropas iedzīvotāju vidū, jo izmantotās uzskaites metodes liecina, ka ar šo slimību slimo aptuveni 1 miljons iedzīvotāju;

2.  atgādina, ka dažādā mērā saslimstība ar Laimas boreliozi palielinās visās dalībvalstīs, un tas nozīmē, ka tā ir Eiropas mēroga veselības problēma;

3.  atzinīgi vērtē to, cik lielu finansējumu Savienība līdz šim ir atvēlējusi pētniecībai, kas vērsta uz Laimas boreliozes agrīnu atklāšanu un turpmāku ārstēšanu (gandrīz EUR 16 miljoni, īstenojot tādus projektus kā ANTIDotE, ID-LYME un LYMEDIADEX);

4.  prasa vairāk finansējuma atvēlēt Laimas slimības diagnosticēšanas un ārstēšanai; tādēļ mudina atvieglot centienus, kas tiek īstenoti pētniecības jomā, gan piešķirot tiem lielāku finansējumu, gan sekmējot apmaiņu ar epidemioloģiskajiem datiem, tostarp datiem par patogēnu un nepatogēnu genosugu izplatību un prevalenci;

5.  pieprasa plašāku starptautisko sadarbību attiecībā uz Laimas slimības pētniecību;

6.  mudina Komisiju vākt pēc iespējas vairāk informācijas par dalībvalstīs izmantotajām skrīninga metodēm vai ārstniecības praksi;

7.  prasa noteikt obligātu ziņošanas pienākumu visās dalībvalstīs, kuras skar Laimas slimība;

8.  aicina Komisiju veicināt sadarbību un labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm Laimas slimības monitoringa, diagnostikas un ārstniecības jomā;

9.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir iekļāvušas Laimas slimību valsts uzraudzības sistēmās, pamatojoties uz īpašu metodiku;

10.  aicina Komisiju ieviest vienotas uzraudzības programmas un sadarboties ar dalībvalstīm, lai sekmētu diagnostisko testu un ārstniecības metožu standartizāciju; prasa Komisijai atzīt boreliozi kā arodslimību lauksaimniecības un mežsaimniecības darbiniekiem, kā arī zinātniekiem (piemēram, biologiem, ģeologiem, mērniekiem vai arheologiem);

11.  aicina dalībvalstīs veikt ērču profilakses un kontroles pasākumus, lai ierobežotu Borrelia baktēriju izplatību;

12.  prasa izstrādāt uz pierādījumiem balstītas pamatnostādnes par Laimas boreliozes klīnisko un laboratorisko diagnostiku; prasa ar ICD kodiem nošķirt Laimas slimības sākuma un vēlākas attīstības fāzes; pieprasa arī atsevišķus ICD kodus dažādiem ielaistas Laimas slimības simptomiem;

13.  prasa Komisijai publicēt pamatnostādnes, kas balstītos uz labākās prakses piemēriem Eiropas Savienībā, attiecībā uz ģimenes ārstu apmācību, lai tādējādi sekmētu Laimas slimības diagnosticēšanu un skrīningu;

14.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka plašāk tiek izmantoti klīniskie izmeklējumi, lai ārsti Laimas slimību varētu diagnosticēt pat tad, ja seroloģisko testu rezultāts ir negatīvs, un tādējādi palīdzēt pacientiem izkļūt no „terapeitiskā strupceļa”;

15.  aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā ir izplatīta tāda parādība kā ilgstoši pacientu centieni rast atbilstošas Laimas slimības diagnosticēšanas un ārstniecības iespējas, jo īpaši saistībā ar pacientu pārrobežu plūsmām, cenšoties rast ārstēšanu, un ar to saistītajām finansiālajām sekām;

16.  prasa plānot un veidot novatoriskus projektus, ar kuru palīdzību varētu uzlabot datu vākšanu un palielināt izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumu efektivitāti;

17.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 22. jūnija Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/945 par infekcijas slimībām un ar tām saistītajiem īpašajiem veselības jautājumiem, uz kurām jāattiecina epidemioloģiskā uzraudzība, kā arī attiecīgās gadījumu definīcijas(2), kas iekļauj Laimas neiroboreliozi infekcijas slimību sarakstā;

18.  uzsver, ka Laimas slimības iekļaušana Eiropas epidemioloģiskās uzraudzības tīklā dod iespēju pacientiem gūt labumu no robustas un strukturētas veselības aprūpes sistēmas, kas nozīmē arī saziņu starp kompetentajām valsts iestādēm, to, ka ātri un ticami varēs atklāt saslimšanas gadījumus ar Laimas boreliozi Savienībā, būs nodrošināta savstarpēja palīdzība attiecībā uz savākto uzraudzības datu analīzi un interpretāciju un iespējas sākt izmantot paņēmienus, kas ir nepieciešami, lai apturētu slimības izplatību cilvēku vidū;

19.  aicina dalībvalstis, kuras tagad varēs pieprasīt Komisijas sniegtu loģistikas atbalstu, rīkot informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņas, lai brīdinātu sabiedrību un visus attiecīgos cilvēkus par Laimas slimību, pirmkārt un galvenokārt reģionos, kuros slimība ir visvairāk izplatīta;

20.  aicina Komisiju izstrādāt tādu Eiropas plānu, kā cīnīties pret Laimas slimību, kas atbilst šīs klusās epidēmijas nopietnībai; mudina izveidot Eiropas tīklu attiecībā uz Laimas slimību, kurā būtu iesaistītas attiecīgās ieinteresētās personas;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis publicēt kopējas pamatnostādnes par profilaksi tiem, kuriem ir liels risks saslimt ar Laimas slimību, piemēram, cilvēkiem, kuri strādā ārā, brīvā dabā, kā arī pamatnostādnes attiecībā uz standartizētu diagnostiku un ārstniecību;

22.  aicina Komisiju ieviest preventīvus testus un metodi, lai ātri ārstētu un uzraudzītu Laimas boreliozes infekciju agromežsaimniecības nozares profesionāļiem un zinātniekiem, kas nodarbojas ar datu vākšanu brīvā dabā;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV L 268, 3.10.1998., 1. lpp.
(2) OV L 170, 6.7.2018., 1. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika