Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2018/0256M(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0478/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0478/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 16/01/2019 - 12.3

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2019)0016

Pieņemtie teksti
PDF 154kWORD 57k
Trešdiena, 2019. gada 16. janvāris - Strasbūra Galīgā redakcija
ES un Marokas nolīgums par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam (rezolūcija)
P8_TA(2019)0016A8-0478/2018

Eiropas Parlamenta 2019. gada 16. janvāra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par grozījumu izdarīšanu 1. un 4. protokolā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (10593/2018 – C8-0463/2018 – 2018/0256M(NLE))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (10593/2018),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta i) apakšpunktu (C8-0463/2018),

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses,

–  ņemot vērā Nolīgumu starp ES un Maroku par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem, kas dēvēts arī par Liberalizācijas nolīgumu, kurš stājās spēkā 2013. gada 1. septembrī,

–  ņemot vērā Vispārējās tiesas 2015. gada 10. decembra spriedumu (lieta T-512/12),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) 2016. gada 21. decembra spriedumu (lieta C-104/16 P),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2018. gada 11. jūnija darba dokumentu SWD(2018)0346, kurš pievienots Padomes lēmuma priekšlikumam,

–  ņemot vērā 1969. gada 23. maija Vīnes Konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām un tās 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei par stāvokli attiecībā uz Rietumsahāru (S/2018/277),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 2414 (2018) par stāvokli attiecībā uz Rietumsahāru (S/RES/2414 (2018)),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, jo īpaši to 73. pantu XI nodaļā par teritorijām, kurām nav savas pārvaldes,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā V sadaļas 1. nodaļas 21. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra normatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus un Zivsaimniecības komitejas nostāju grozījumu veidā (A8-0478/2018),

A.  tā kā Eiropas Savienībai un Marokas Karalistei ir savas vēsturiskās attiecības un tās turpina ciešu sadarbību, kas attīstīta, pamatojoties uz plašu partnerību, kura aptver politiskos, ekonomiskos un sociālos aspektus, un to pastiprina īpašais statuss un abu pušu vēlme arī turpmāk to attīstīt;

B.  tā kā ES un Marokas Liberalizācijas nolīgums stājās spēkā 2013. gada 1. septembrī; tā kā kustība Front Polisario 2012. gada 19. novembrī vērsās Eiropas Savienības Tiesā par to, ka nolīgums pārkāpj starptautiskās tiesības, jo tiek attiecināts uz Rietumsahāras teritoriju;

C.  tā kā 2015. gada 10. decembrī Pirmās instances tiesa atcēla Padomes lēmumu noslēgt Liberalizācijas nolīgumu; tā kā Padome 2016. gada 19. februārī vienbalsīgi pārsūdzēja šo spriedumu;

D.  tā kā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa 2016. gada 21. decembra spriedumā noteica, ka Liberalizācijas nolīgumā nav juridiska pamata Rietumsahāras iekļaušanai un tādēļ to nevar attiecināt uz šo teritoriju;

E.  tā kā sprieduma 106. punktā ir teikts, ka Rietumsahāras iedzīvotāji nolīguma izpratnē ir jāuzskata par “trešām personām” — nolīgumu relatīvās iedarbības principa nozīmē —, no kuriem ir jāsaņem piekrišana, lai nolīgumu piemērotu attiecībā uz šo teritoriju; tā kā tādēļ šis nolīgums nevar paplašināt piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz Rietumsahāras teritoriju, ja nav panākta papildu vienošanās;

F.  tā kā uzņēmēji joprojām var eksportēt no Rietumsahāras uz Eiropas Savienību, bet kopš 2016. gada 21. decembra produktiem ar izcelsmi šajā teritorijā nepiemēro tarifa preferences;

G.  tā kā nav pieejama pietiekama informācija, kas ļautu ES muitas dienestiem noteikt, vai no Marokas eksportēto produktu izcelsme ir Rietumsahārā, tādējādi nedodot iespēju nodrošināt atbilstību EST spriedumam;

H.  tā kā saskaņā ar EST spriedumu Padome pilnvaroja Komisiju grozīt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīguma 1. un 4. protokolu, lai tos varētu attiecināt arī uz Rietumsahāras produktiem; tā kā šo produktu iekļaušanai pēc definīcijas ir vajadzīga noteikta izsekojamības iespēja, lai tos varētu identificēt;

I.  tā kā ir izšķiroši svarīgi nodrošināt nolīguma atbilstību Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedumam lietā C-104/16P;

J.  tā kā Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) Briselē un Rabatā apspriedās ar vēlētām amatpersonām un vairākiem pārstāvjiem, kā arī pilsoniskās sabiedrības apvienībām no Rietumsahāras teritorijas, kam nav savas pārvaldes;

K.  tā kā Parlaments uzskatīja par nepieciešamu doties turp un tiešā veidā novērtēt situāciju, un saprast iedzīvotāju atšķirīgos viedokļus; tā kā Parlaments atgādināja par Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas (INTA) faktu vākšanas misijas secinājumiem par šo teritoriju 2018. gada 2. un 3. septembrī;

L.  tā kā grozījumi Liberalizācijas nolīgumā tiek veikti plašākā politiskā un ģeopolitiskā kontekstā;

M.  tā kā pēc Spānijas koloniālisma beigām Rietumsahārā šajā reģionā vairāk nekā četrdesmit gadus ilgst konflikts;

N.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija uzskata Rietumsahāru par teritoriju, kas nav dekolonizēta;

O.  tā kā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2440 (2018) MINURSO mandāts tika pagarināts vēl uz sešiem mēnešiem;

P.  tā kā ES un tās dalībvalstis neatzīst Marokas suverēno varu pār Rietumsahāras teritoriju; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija un Āfrikas Savienība atzīst Front Polisario par Rietumsahāras tautas pārstāvi,

Q.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija uzskata Rietumsahāru par teritoriju, kam nav savas pārvaldes tās Statūtu 73. panta nozīmē;

1.  atgādina, ka Maroka ir priviliģēts ES partneris dienvidu kaimiņreģionā, ar kuru ES ir izveidojusi spēcīgu, stratēģisku un ilglaicīgu partnerību, kas aptver politiskos, ekonomiskos un sociālos aspektus, kā arī drošību un migrāciju; uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP) Marokai ir piešķirts īpašs statuss;

2.  uzsver, ka ir svarīgi, lai šis nolīgums sniegtu garantijas attiecībā uz starptautisko tiesību, tostarp cilvēktiesību, ievērošanu un lai tas izpildītu attiecīgos Tiesas spriedumus;

3.  atgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu ES un tās dalībvalstīm ir pienākums ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principus; šajā saistībā uzsver, ka ANO Statūtu 1. panta 2. punkts paredz tautu pašnoteikšanās principa ievērošanu;

4.  atgādina, ka saskaņā ar LES 21. pantu Savienības starptautiskās darbības pamatā ir jābūt tādiem principiem kā demokrātija, tiesiskums, universālas un nedalāmas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

5.  norāda, ka šis nolīgums nenozīmē nekāda veida Marokas suverēnās varas pār Rietumsahāru atzīšanu, ko Apvienoto Nāciju Organizācija patlaban ir iekļāvusi sarakstā kā teritoriju, kam nav savas pārvaldes, un kuras lielāko daļu pašlaik pārvalda Marokas Karaliste, un uzskata, ka ES nostāja joprojām ir atbalstīt ANO centienus panākt taisnīgu, ilgstošu un abpusēji pieņemamu Rietumsahāras konflikta politisko risinājumu, kas nodrošinās Rietumsahāras tautas pašnoteikšanos saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ANO Statūtiem un attiecīgajām ANO rezolūcijām; tādējādi atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu ANO ģenerālsekretāra personīgajam sūtnim Rietumsahārā Horst Köhler, palīdzot pusēm atkal sanākt pie ANO sarunu galda nolūkā panākt šo izlīgumu; aicina puses godprātīgi un bez priekšnosacījumiem atsākt šīs sarunas; uzsver, ka grozītā Liberalizācijas nolīguma starp ES un Maroku ratificēšana nedrīkst ietekmēt miera procesa rezultātus attiecībā uz Rietumsahāru;

6.  norāda, ka pēc ANO iniciatīvas un ar Alžīrijas un Mauritānijas līdzdalību decembra sākumā Ženēvā notika konfliktā iesaistīto pušu tikšanās, un cer, ka šī tikšanās sekmēs miera procesa atsākšanu;

7.  atzīst abus nosacījumus, kas noteikti ES Tiesas spriedumā, — skaidri minēt Rietumsahāru nolīguma tekstā un saņemt iedzīvotāju piekrišanu, kā arī kā trešo kritēriju, ko pievienoja Padome un kas ir nepieciešamība nodrošināt, ka nolīgums sniedz labumu vietējiem iedzīvotājiem;

8.  kā norādīts Komisijas ziņojumā, uzsver, ka ir veikti visi pamatoti un iespējami pasākumi, lai minētajās iekļaujošajās apspriedēs vaicātu par attiecīgo iedzīvotāju piekrišanu;

9.  uzsver, ka visā apspriežu procedūrā Komisija un EĀDD regulāri kontaktējās ar ANO ģenerālsekretāra personīgā sūtņa Rietumsahārā komandu;

10.  ņem vērā iedzīvotāju likumīgās intereses attiecīgajā teritorijā un uzskata, ka ir vajadzīgs respektēts un akceptēts pašreizējā konflikta risinājums, lai nodrošinātu šīs teritorijas ekonomisko attīstību; vienlaikus ir arī pārliecināts, ka Rietumsahāras tautai ir tiesības attīstīties, kamēr tā gaida politisku risinājumu;

11.  norāda, ka sarunās ar dažādiem vietējiem dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem ir noskaidrojies, ka dažas puses pauž atbalstu nolīgumam, aizstāvot savas tiesības uz ekonomikas attīstību, savukārt citas uzskata, ka politiskā konflikta atrisināšanai jānotiek pirms tirdzniecības preferenču piešķiršanas; norāda, ka Komisijas un EĀDD iekļaujošo apspriežu laikā ar dažādām Rietumsahāras organizācijām un citām organizācijām un struktūrām lielākā daļa iesaistīto pušu izteica atbalstu sociālekonomiskajiem ieguvumiem, ko sniegtu ierosinātās tarifa preferences;

12.  atgādina, ka EST spriedumā nenorādīja, kā jāpauž iedzīvotāju piekrišana, un tādēļ uzskata, ka attiecībā uz šo kritēriju saglabājas zināma nenoteiktība;

13.  atzīst, ka nolīgums var veicināt sociālu un ilgtspējīgu attīstību, kas būtiski veicinātu pašreizējo ekonomisko, sociālo un vides attīstību un iespēju radīt gan zemas kvalifikācijas, gan augsti kvalificētas vietējās nodarbinātības iespējas; atzīmē — tiek lēsts, ka aptuveni 59 000 darbvietu ir atkarīgas no eksporta, un tas atbilst aptuveni 10 % iedzīvotāju, kuri dzīvo šajā teritorijā;

14.  uzskata, ka ES tarifa preferences ir pozitīvi ietekmējušas lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu nozares un to eksporta līmeni Rietumsahāras teritorijā, kam nav savas pārvaldes; tomēr aicina ievērot piesardzību, pārbaudot, vai tas rada vietējo pievienoto vērtību, vai no jauna tiek veiktas investīcijas vietējā līmenī un nodrošinātas pienācīgas nodarbinātības iespējas vietējiem iedzīvotājiem;

15.  ir pārliecināts, ka neatkarīgi no miera procesa iznākuma vietējie iedzīvotāji gūs labumu no ekonomikas attīstības un papildu ietekmes, ko rada investīcijas infrastruktūrā, nodarbinātībā, veselības aprūpē un izglītībā;

16.  atzinīgi vērtē pašreizējos ieguldījumus vairākās nozarēs un centienus izstrādāt videi draudzīgas tehnoloģijas, piemēram, atjaunojamos energoresursus un jūras ūdens atsāļošanas iekārtas, taču uzstāj, ka jāturpina darbs, lai nodrošinātu lielāku iekļaušanu visās vietējās ekonomikas jomās;

17.  atzinīgi vērtē Rietumsahāras iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, no kuriem daudzas ir sievietes, uzņēmējdarbības iniciatīvas un uzsver vajadzību paplašināt eksporta iespējas un juridisko noteiktību, lai varētu turpināt investēt nozarēs, kurās ir liels pieprasījums pēc nodarbinātības, piemēram lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un infrastruktūrā;

18.  atzīst Rietumsahāras kā investīciju centra stratēģisko potenciālu pārējai Āfrikas kontinenta daļai;

19.  brīdina par tarifa preferenču nepiemērošanas negatīvo ietekmi uz Rietumsahāras teritorijas, kam nav savas pārvaldes, produktiem un par to, kādu vēstījumu tas dos jaunākai paaudzei, kura investē vai vēlas investēt šajā teritorijā, un kā tas ietekmēs tās potenciālu teritorijas attīstīšanā; uzsver risku, ka ekonomiskās aktivitātes varētu tikt pārceltas uz reģioniem, kur tās gūtu labumu no preferencēm; norāda, ka Komisija uzskata, ka tarifa preferenču nepiemērošana varētu pasliktināt attiecīgo teritoriju vietējo iedzīvotāju ekonomisko un sociālo situāciju;

20.  ir pārliecināts, ka ES klātbūtne, tostarp ar šo nolīgumu, ir vēlamāka nekā aiziešana, ja runa ir par iesaistīšanos cilvēktiesību un individuālo brīvību veicināšanā un uzraudzībā, un prasa veikt stingru izvērtējumu un nodrošināt dialogu ar Maroku par šiem jautājumiem;

21.  atgādina, ka citas pasaules daļas ar mazāk vērienīgu pieeju ilgtspējīgai attīstībai, augstiem darba un sociālajiem standartiem, kā arī cilvēktiesībām, tā vien gaida uz jaunām tirdzniecības iespējām un to ietekme pieaugs, ja ES aizies;

22.  uzsver, ka ES pašreizējā iesaistīšanās šajā teritorijā radīs pozitīvu daudzkāršojošu ietekmi uz tās ilgtspējīgu attīstību;

23.  uzsver, ka juridiskā noteiktība ir būtiska, lai piesaistītu ilgtspējīgas un ilgtermiņa investīcijas šajā teritorijā un tādējādi veicinātu vietējās ekonomikas dinamiku un diversifikāciju;

24.  atgādina, ka kopš ES Tiesas sprieduma dalībvalstis nevar likumīgi piemērot tirdzniecības preferences attiecībā uz produktiem no Rietumsahāras teritorijas, kam nav savas pārvaldes, un ka juridiskā nenoteiktība, kas ietekmē ekonomikas dalībniekus, ir jāizbeidz;

25.  izprot to un pauž dziļas bažas, ka vēl joprojām ir ārkārtīgi grūti noteikt, kuri produkti tiek eksportēti no Rietumsahāras teritorijas, kam nav savas pārvaldes;

26.  uzsver, ka galvenais Parlamenta kritērijs, lai varētu piekrist nolīgumam, ir tas, lai būtu nodrošināts mehānisms, ar kura palīdzību dalībvalstu muitas iestādēm būtu pieejama uzticama informācija par Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kas importēti uz ES, nodrošinot pilnīgu atbilstību ES tiesību aktiem muitas jomā; uzsver, ka šāds mehānisms darīs pieejamus detalizētus un sadalītus statistikas datus, kas savlaicīgi sniegti par šādu eksportu; pauž nožēlu, ka Komisijai un Marokai ir bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai vienotos par šādu mehānismu, un aicina Komisiju izmantot visus pieejamos korektīvos pasākumus, ja nolīguma īstenošana nebūs apmierinoša; mudina Komisiju iesniegt Parlamentam ikgadēju novērtējumu par šā mehānisma atbilstību ES tiesību aktiem muitas jomā;

27.  uzsver, ka bez šā nolīguma pieņemšanas, tostarp bez mehānisma, kas ļautu identificēt produktus, nebūs iespējams uzzināt, vai un cik daudz produktu ar izcelsmi Rietumsahāras teritorijā, kurai nav savas pārvaldes, nonāk Eiropas tirgū;

28.  uzsver — lai novērtētu nolīguma darbības jomu un tā ietekmi uz attīstību un vietējām iedzīvotāju grupām, ir nepieciešams īstenot ES un Marokas vienošanos par ikgadēju savstarpēju informācijas apmaiņu un statistiku attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas vēstuļu apmaiņa;

29.  aicina Komisiju un EĀDD cieši uzraudzīt nolīguma īstenošanu un rezultātu un regulāri ziņot Parlamentam par konstatējumiem;

30.  aicina Komisiju izpētīt veidus, kādos tirdzniecības preferences turpmāk var efektīvi piešķirt visiem Rietumsahārā dzīvojošajiem cilvēkiem;

31.  atgādina, ka ES un Maroka atbilstoši sākotnējam 2012. gada nolīgumam ir vienojušās par vērienīgu un izsmeļošu nolīgumu par lauksaimniecības produktu, pārstrādātu lauksaimniecības produktu, zivju un zivsaimniecības produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību, kas paredz, ka Maroka aizsargā visu Savienības ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sarakstu; turklāt norāda, ka minētā nolīguma noslēgšanas procedūra, kas sākās 2015. gadā, tika apturēta pēc Tiesas 2016. gada 21. decembra sprieduma; aicina ES un Maroku nekavējoties atsākt šo procedūru un drīzumā atgriezties pie DCFTA sarunām;

32.  uzsver, ka Eiropas lauksaimniecības nozarei ļoti jutīgs jautājums ir Marokas augļu un dārzeņu eksports Savienībā, kam piemēro preferences, kuras paredzētas 2012. gada 8. marta nolīgumā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem;

33.  uzsver, ka visu trešo valstu piekļuvei ES iekšējam tirgum būtu jāatbilst ES sanitārajiem, fitosanitārajiem, izsekojamības un vides noteikumiem un standartiem;

34.  prasa Komisijai veicināt pasākumu un kontroles līdzvērtību Marokā un Eiropas Savienībā attiecībā uz sanitārajiem, fitosanitārajiem, izsekojamības un vides standartiem, kā arī izcelsmes marķējuma noteikumiem, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp šiem diviem tirgiem;

35.  atgādina, ka atjauninātais nolīgums neparedz grozīt iepriekš noteiktās tarifu kvotas un preferenciālo importa režīmu, bet tikai sniedz Eiropas ražotājiem skaidrību par nolīguma ģeogrāfisko tvērumu;

36.  vērš uzmanību uz to, ka daļa augļu un dārzeņu produkcijas, kas, izmantojot preferences, saskaņā ar minēto nolīgumu tiek eksportēta uz Savienību (tostarp tomāti un melones), ir no Rietumsahāras, un norāda, ka pastāv vērienīgi plāni šo produkciju un eksportu attīstīt vēl vairāk;

37.  tomēr pieņem zināšanai jaunā nolīguma viesto skaidrību un cer, ka tas turpmāk kalpos par stabilu un neapšaubāmu satvaru nolīguma pusēm un attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem abās Vidusjūras pusēs;

38.  atzīmē, ka sensitīvu lauksaimniecības produktu uzraudzība un stingra kvotu piemērošana ir pamats tam, lai nolīgums darbotos līdzsvaroti; norāda, ka 2012. gada nolīguma 1. protokola 7. pantā iekļauta drošības klauzula, kas ļauj veikt attiecīgus pasākumus, kad tādu lauksaimniecības produktu imports, kuri nolīgumā noteikti par sensitīviem, ir sasniedzis tādus apmērus, ka tas rada būtiskus tirgus izkropļojumus un/vai smagu kaitējumu attiecīgajai ražošanas nozarei; vēlas, lai Marokas un Rietumsahāras izcelsmes sensitīvu lauksaimniecības produktu preferenciālajam importam Savienībā Komisija rūpīgi un vispusīgi seko līdzi un lai Komisija ir gatava vajadzības gadījumā nekavējoties piemērot minēto klauzulu;

39.  pieņem zināšanai to, ka ES zvejas kuģiem, kas darbojas attiecīgajos ūdeņos, ir juridisks pienākums nodrošināt kuģu satelītnovērošanas sistēmu (VMS) un ka kuģa pozīcijas dati ir jāpārraida Marokas iestādēm, lai varētu pilnībā izsekot kuģiem un reģistrēt, kur notiek to zvejas darbības;

40.  aicina ES pastiprināt centienus veicināt Magribas valstu reģionālo sadarbību, kas var ļoti pozitīvi ietekmēt situāciju reģionā un ārpus tā;

41.  norāda, ka ir stratēģiski svarīgi ES ciešāk sadarboties ar Magribas reģiona valstīm un veicināt saikni ar tām; šajā saistībā uzskata, ka asociācijas nolīguma paplašināšana ir loģisks šādas stratēģijas elements;

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0017.

Pēdējā atjaunošana: 2019. gada 13. decembrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika