Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(2),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada ES pretkorupcijas ziņojumu (COM(2014)0038),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu "Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā" (COM(2011)0308),

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas otro apsekojumu (EU-MIDIS II),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 30. augusta paziņojumu "ES programmas attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām vidusposma pārskats" (COM(2017)0458),

–  ņemot vērā atsauces, kas iekļautas iepriekšējos ziņojumos par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Parlamenta un citu Eiropas un starptautisko iestāžu un aģentūru agrāk pieņemtās rezolūcijas,

–  ņemot vērā valsts, Eiropas un starptautiskā līmeņa NVO ziņojumus,

–  ņemot vērā darbu, ko veikusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), Eiropas Padome un Venēcijas komisija,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2017. gada pamattiesību ziņojumu(6),

–  ņemot vērā FRA ziņojumu "Antisemītisms: Eiropas Savienībā pieejamo 2006.–2016. gada datu pārskats",

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

–  ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī(7),

–  ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par antisemītisma apkarošanu(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(10),

–  ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs(11),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas paveikto darbu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0466/2018),

A.  tā kā tiesiskuma ievērošana ir pamattiesību aizsardzības priekšnoteikums un tā kā dalībvalstis ir galvenās atbildīgās par visu personu cilvēktiesību ievērošanu, kas darāms, ratificējot un īstenojot starptautiskos cilvēktiesību nolīgumus un konvencijas; tā kā tiesiskums, demokrātija un pamattiesības ir nemitīgi jāstiprina; tā kā jebkurš mēģinājums šos principus pārkāpt kaitē ne tikai attiecīgajai dalībvalstij, bet arī Savienībai kopumā; tā kā korupcija nopietni apdraud demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un rada kaitējumu visām dalībvalstīm un ES kopumā; tā kā pretkorupcijas tiesiskā regulējuma īstenošana dalībvalstīs joprojām ir nevienlīdzīga;

B.  tā kā Parlaments rezolūcijās un ziņojumos daudzkārt ir prasījis dalībvalstīm ieviest piemērotu politiku, lai nodrošinātu sociālo, politisko un ekonomisko tiesību ievērošanu attiecībā pret personām ar invaliditāti, veciem cilvēkiem un neaizsargātākajām personām; tā kā pastāv cieša saikne starp minoritāšu tiesībām un tiesiskuma principu; tā kā LES 2. pantā ir skaidri minētas pie minoritātēm piederošu personu tiesības un tā kā pret šīm tiesībām ir jāattiecas tāpat kā pret citām tiesībām, kas nostiprinātas Līgumos;

C.  tā kā 2017. gadā turpinājās migrantu un patvēruma meklētāju pieplūdums Eiropā, taču robežas un ostas ir arvien slēgtākas; tā kā šā fakta dēļ nepieciešama īstena ES solidaritāte, lai ieviestu pienācīgas uzņemšanas struktūras personām, kam ir vislielākās vajadzības un kas ir vismazāk aizsargātas; tā kā daudzi migranti un patvēruma meklētāji, kuri meklē patvērumu Eiropā, riskē ar dzīvību, paļaujoties uz cilvēku kontrabandistiem un noziedzniekiem, un nav aizsargāti pret pārkāpumiem, kas apdraud viņu tiesības, tostarp pret vardarbību, ļaunprātīgu izturēšanos un ekspluatāciju; tā kā sievietes un bērnus vairāk apdraud cilvēku tirdzniecība un seksuāla izmantošana no cilvēku kontrabandistu puses un tā kā šā iemesla dēļ ir jāizstrādā un jāpastiprina bērnu aizsardzības sistēmas, lai nepieļautu vardarbību pret bērniem, ļaunprātīgu un nevērīgu izturēšanos pret bērniem un bērnu ekspluatāciju un reaģētu uz šiem pārkāpumiem saskaņā Valletas rīcības plānā noteiktajām saistībām, kā arī Eiropas Parlamenta 2018. gada 3. maija rezolūciju par bērnu migrantu aizsardzību(12);

D.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā ziņojumā pausts, ka valstīm ir pienākums aizsargāt iedzīvotājus pret terorisma aktiem, taču drošības pasākumi, tostarp terorisma apkarošanas pasākumi, jāīsteno, ievērojot tiesiskuma principu un pamattiesības;

E.  tā kā FRA 2014. gada martā publicētajā ziņojumā "Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums" ir secināts, ka viena trešdaļa sieviešu Eiropā vismaz vienu reizi savas dzīves pieaugušajā posmā ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 20 % sieviešu ir piedzīvojušas uzmākšanos tiešsaistē, katra divdesmitā sieviete ir izvarota un vairāk nekā viena desmitdaļa sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību ar spēka izmantošanu, kā arī uzsvērts, ka vardarbība pret sievietēm ir jāapkaro visās ES dalībvalstīs — arī tajās, kas vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), — ņemot vērā šīs problēmas apmēru, vardarbības smagās sekas un ietekmi uz sieviešu dzīvi, kā arī sabiedrību kopumā; tā kā sievietes ar invaliditāti biežāk nekā sievietes bez invaliditātes cieš no vardarbības ģimenē un seksuāliem uzbrukumiem;

F.  tā kā ES sievietes un meitenes saskaras ar strukturālu dzimumu nelīdztiesību, kas izpaužas dažādos veidos un vidēs, tostarp kā dzimumdiskriminācija, seksuāla uzmākšanās, dzimumbalstīta vardarbība un mizoginiska naida runa, un kas būtiski ierobežo viņu iespējas izmantot savas tiesības un vienlīdzīgi līdzdarboties sabiedrībā; tā kā 2017. gadā #MeToo kustība vērsa uzmanību uz to, ar cik plašu un intensīvu seksuālo uzmākšanos un seksuālo un dzimumbalstītu vardarbību saskaras sievietes; tā kā #MeToo kustība deva nelielu pozitīvu stimulu dzimumu līdztiesībai, bet seksuālas uzmākšanās un seksuālas un dzimumbalstītas vardarbības gadījumi joprojām ir bieži sastopami; tā kā pēdējos gados ziņojumos ir ticis norādīts uz pieaugošu pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību ES; tā kā sievietes Savienībā nav līdztiesīgas saistībā ar tiesībām uz abortu, jo dalībvalstīs ir atšķirīgi politikas virzieni un tiesību akti;

G.  tā kā demokrātiskās sabiedrībās runas un pulcēšanās brīvība ir viens no rīkiem, kas dod iespēju piedalīties sabiedriskajās diskusijās un panākt sociālas pārmaiņas; tā kā mediju brīvība, plurālisms un neatkarība ir izšķirīgi svarīgi vārda brīvības tiesību komponenti, bez kuriem nav iespējama ES un tās dalībvalstu demokrātiskā darbība; tā kā gan valstiski, gan nevalstiski dalībnieki pret žurnālistiem un citiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem Eiropas Savienībā ir vērsuši vairākus uzbrukumus, draudus, spiedienu un pat slepkavības; tā kā Maltā tika noslepkavota žurnāliste Daphne Caruana Galizia, kura specializējās tādu skandālu izmeklēšanā, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, krāpšanas nodokļu jomā, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, un kura bija vairākkārt ziņojusi par draudu gadījumiem, un tā kā ir jāveic neatkarīga izmeklēšana, lai pilnībā varētu identificēt un saukt pie atbildības vainīgās personas; tā kā preses, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiski svarīga nozīme demokrātijā;

H.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, invaliditātes, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, reliģijas vai pārliecības un valodas dēļ, kā arī diskriminācija piederības nacionālajai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, vecuma vai sociālās orientācijas dēļ; tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvību nodrošina Pamattiesību hartas 10. pants un Eiropas Pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pants, un tai būtu jāpiešķir īpaša aizsardzība Eiropas Savienības vērtību ievērošanas kontekstā; tā kā noturīgi rasistiski un ksenofobiski uzskati dalībvalstīs arvien biežāk tiek uzskatīti par normu un šādus uzskatus pauž viedokļu veidotāji un politiķi visā ES, līdzveidodami tādu sociālo klimatu, kurā zeļ rasisms, diskriminācija un naida noziegumi; tā kā šādi uzskati ir pretrunā Eiropas kopīgajām vērtībām, kurām ir pievienojušās visas dalībvalstis;

I.  tā kā migranti, viņu pēcteči un sociāli kulturālo minoritāšu grupām piederīgās personas joprojām cieš no plaša mēroga diskriminācijas visā Eiropas Savienībā un visās dzīves jomās; tā kā FRA pētījumos uzsvērts, ka cietušie, kam nav atbilstīga uzturēšanās statusa, atturas ziņot par ļaunprātīgu rīcību valsts iestādēm un ka imigranta statuss palielina noziedzīgas viktimizācijas risku; tā kā, neskatoties uz daudzkārtējiem Komisijai adresētiem aicinājumiem, veiktās darbības nav pietiekamas, lai nodrošinātu minoritāšu efektīvu aizsardzību;

J.  tā kā FRA ir kļuvusi par izcilības centru attiecībā uz pamattiesību informācijas sniegšanu ES iestādēm un dalībvalstīm,

Tiesiskums, demokrātija un pamattiesības

1.  apstiprina, ka ikvienā sabiedrībā patiesi funkcionējoša tiesiskuma priekšnoteikums ir varas dalīšana un tiesu neatkarība; atgādina, ka tas ir paredzēts 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ES Pamattiesību hartas 47. pantā, un it īpaši tādos principos kā vienlīdzība likuma priekšā, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā; atgādina, ka šīs pamatvērtības kalpoja par pamatu ievadpantiem Eiropas Līgumos, kuriem visas dalībvalstis ir brīvprātīgi piekritušas un kurus tās ir apņēmušās ievērot; uzstāj, ka ne ar valstu suverenitāti, ne subsidiaritāti nevar pamatot kādas dalībvalsts sistēmisku atteikšanos ievērot Eiropas Savienības pamattiesības un Līgumus;

2.  atgādina, ka tiesiskums ir visu LES 2. pantā minēto vērtību aizsardzības daļa un priekšnoteikums; aicina visus attiecīgos ES un valsts līmeņa dalībniekus, tostarp valdības, parlamentus un tiesu iestādes, intensīvāk strādāt pie tiesiskuma ievērošanas un stiprināšanas; atgādina, ka šiem dalībniekiem ir pienākums izskatīt ar tiesiskumu saistītas bažas un ka tiem ir svarīga loma tiesiskuma erozijas novēršanā, ar tiesiskumu saprotot nevis pieņemto likumu beznosacījuma piemērošanu, bet gan to, ka mēs demokrātiski pieņemam likuma varu, stingri ievērojot starptautiskās konvencijas un jo īpaši tiesības demokrātiski iebilst un minoritāšu tiesības;

3.  stingri nosoda dažu dalībvalstu valdību centienus vājināt varas dalīšanu un tiesu iestāžu neatkarību; pauž bažas, ka, neņemot vērā tādu tiesību aktu pieņemšanu lielākajā daļā dalībvalstu, kas nodrošina tiesu iestāžu neatkarību un objektivitāti saskaņā ar Eiropas Padomes standartiem, tās joprojām sastopas ar problēmām šo standartu piemērošanā, neaizsargājot valsts tiesu iestādes pret politisko ietekmi un veicinot sabiedrībā uztveri par politiskās varas iejaukšanos tiesu procesos un par atsevišķu tiesnešu ieinteresētību; atgādina, ka saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu Komisijai kā Līgumu sargātājai ir tiesības un pilnvaras gādāt par Līgumu piemērošanu un par to, lai iestāžu pieņemtie pasākumi atbilstu Līgumiem, tostarp tiesības un pilnvaras nodrošināt, lai visas dalībvalstis ievērotu tiesiskuma principus un citas LES 2. pantā minētās vērtības;

4.  ņem vērā Komisijas un Padomes centienus nodrošināt, ka visas dalībvalstis pilnībā ievēro tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību ievērošanas principu, taču arī norāda, ka saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu ierosinātajām procedūrām ir ierobežota ietekme; uzskata, ka ES jābūt iespējai uzsākt pārkāpumu procedūras pret dalībvalstīm, kuras vairs neievēro LES 2. pantā paredzētās vērtības un ka būtu jāizmanto LES 7. pants, ja visi citi līdzekļi nav devuši rezultātu; uzskata, ka ES neefektivitāte smagu un pastāvīgu LES 2. pantā minēto vērtību pārkāpumu izbeigšanā vairākās dalībvalstīs vājina uzticību starp dalībvalstīm, kā arī ticamību ES; turklāt uzsver, ka pastāvīgā nesodāmība par šādiem pārkāpumiem ir iedrošinājusi citas dalībvalstis rīkoties tāpat; aicina Padomi izvērtēt visus Komisijas un Parlamenta priekšlikumus saistībā ar pārkāpumu procedūrām un iespējamajām sankcijām un attiecīgi rīkoties;

5.  atgādina par nepieciešamību veikt objektīvu un regulāru tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību situācijas novērtējumu visās dalībvalstīs; uzsver, ka šāda novērtējuma pamatā jābūt objektīviem kritērijiem; šajā saistībā atgādina, ka arī Padomei ir būtiski svarīga nozīme tiesiskuma un citu LES 2. pantā minēto vērtību saglabāšanā, un atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu centienus panākt, lai Padomē tiktu veikts periodisks novērtējums par tiesiskuma situāciju katrā dalībvalstī; aicina Padomi nekavējoties rīkoties nolūkā sasniegt šo mērķi; atgādina arī par Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(13); vēlreiz aicina Komisiju uz LESD 295. panta pamata iesniegt priekšlikumu par Savienības demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pakta (ES DTP pakts) noslēgšanu tāda iestāžu nolīguma veidā, ar ko paredz pasākumus, kuri atvieglotu sadarbību starp Savienības iestādēm un dalībvalstīm saskaņā ar LES 7. pantu; uzskata, ka tas būtu taisnīgs, līdzsvarots, regulārs un preventīvs mehānisms LES 2. pantā norādīto vērtību pārkāpumu novēršanai, kas darbotos līdzīgi Eiropas pusgadam ekonomikas politikas jomā; atgādina par tiesiskuma un pamattiesību nesaraujamo saikni un nepieciešamību stiprināt visu Eiropas iedzīvotāju informētību par ES kopējām vērtībām un Hartu; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments nosūtītu ad hoc delegācijas uz dalībvalstīm gadījumos, kuros pastāv nepārprotami pierādījumi tam, ka ir pārkāpti demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību principi;

6.  piekrīt, ka tiesiskuma novērtējums vienmēr būtu jāveic uz konkrētu, objektīvu un salīdzināmu datu un analīzes pamata; atgādina, ka pamattiesības būtu jāiekļauj kā daļa novērtējumā, ko veic attiecībā uz visiem tiesību aktu priekšlikumiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē FRA jauno Eiropas Savienības pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS), kura apkopos visu pastāvošo ar pamattiesībām saistīto informāciju, kas iegūta dažādo ANO, Eiropas Padomes un ES līmeņa mehānismu ietvaros;

7.  norāda, ka viena no Eiropas Savienības galvenajām prioritātēm joprojām ir valstu tiesu sistēmu kvalitātes, neatkarības un efektivitātes uzlabošana, it īpaši attiecībā uz tiesnešiem, prokuroriem un advokātiem; uzsver, ka dalībvalstu tiesību un tiesu sistēmās steidzami ir jāievieš dzimumsensitīva perspektīva, tostarp visu tiesu iestāžu darbinieku apmācības programmās jāizstrādā un jāinstitucionalizē dzimumaspekti;

8.  uzsver, ka korupcija ir ne tikai būtisks sistēmisks šķērslis demokrātisko vērtību īstenošanai un tiesiskuma ievērošanai, bet var arī izraisīt daudzus pamattiesību pārkāpumus, un tāpēc ir nopietns drauds vienlīdzīgai attieksmei pret visiem iedzīvotājiem; pauž bažas par tiesību aktu iniciatīvām, kas ir ierosinātas dažās dalībvalstīs un ar kurām var tikt panākta korupcijas novēršanas stiprināšanai iepriekš īstenoto reformu atcelšana; šajā sakarībā aicina visas dalībvalstis un ES iestādes stingri cīnīties pret sistēmisku korupciju un izstrādāt efektīvus instrumentus korupcijas novēršanai, apkarošanai un sankciju piemērošanai, un krāpšanas apkarošanai, kā arī regulāri pārbaudīt publiskā finansējuma izmantošanu; šajā nolūkā aicina dalībvalstis un ES iestādes sekmēt ātru Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav paziņojušas par nodomu pievienoties EPPO, to izdarīt; pauž nožēlu par Komisijas lēmumu ik pēc diviem gadiem nepublicēt ziņojumu par korupciju ES un mudina Komisiju turpināt tās pretkorupcijas ziņojumu publicēšanu; uzsver, ka pretkorupcijas faktu lapu izstrāde Eiropas pusgada ietvaros nav pietiekami efektīvs pasākums, lai korupcijas apkarošana nepārprotami būtu iekļauta darba kārtībā; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā "Korupcijas apkarošana ES" pausto, ka tā centīsies panākt apstiprināšanu dalībai GRECO — Eiropas Padomes izveidotajā korupcijas apkarošanas tīklā;

9.  uzsver, cik būtiska nozīme ir pārvietošanās un uzturēšanās brīvībai kā vienai no pamattiesībām, ko garantē ES; uzsver, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības tieši ietekmē miljoniem Eiropas iedzīvotāju dzīvi, it īpaši ES valstspiederīgos, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes iedzīvotājus, kuri dzīvo ES 27 dalībvalstīs, un uzsver, ka cilvēku pamattiesību aizsardzībai vajadzētu būt tikpat svarīgai kā citiem aspektiem; aicina pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības aizsargāt to ES pilsoņu un viņu ģimeņu pamattiesības, kuri Savienībā pārvietojās, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos;

10.  uzsver, ka nekādi pasākumi pret organizēto noziedzību vai terorismu nedrīkst apdraudēt demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības Eiropas Savienībā; ar satraukumu konstatē, ka valsts iestādes arvien vairāk izmanto ar tiesiskuma principiem nesaderīgus administratīvos pasākumus un ka šajā jomā īstenotā politika tiek paplašināta līdz augošam noziegumu un nodarījumu skaitam, īpaši saistībā ar pasākumiem, kas veikti ārkārtas situācijas vārdā; prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka visi ārkārtas tiesību akti atbilst mērķa, proporcionalitātes un nepieciešamības principam un ka šajā saistībā veiktie pasākumi ir skaidri ierobežoti laikā un tiek demokrātiski un regulāri kontrolēti; noraida imigrācijas un terorisma jēdziena jaukšanu un pretterorisma pasākumu izmantošanu, lai kontrolētu konkrētas migrācijas kustības;

Migrācija

11.  nosoda ļaunprātīgu izmantošanu un cilvēktiesību pārkāpumus, no kuriem cietuši migranti un bēgļi, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi teritorijai, uzņemšanas apstākļiem, patvēruma procedūrām, imigrantu aizturēšanu un neaizsargātu personu un bērnu aizsardzību, un uzsver, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis ievērotu un pilnībā transponētu Savienības pieņemto kopējo pasākumu kopumu patvēruma jomā; norāda, ka bērni veido gandrīz trešo daļu no patvēruma meklētājiem un ir īpaši neaizsargāti; aicina ES un dalībvalstis pastiprināt savus centienus, lai novērstu nepavadītu nepilngadīgo pazušanu; atgādina, ka tiesības uz patvērumu ir skaidri aizsargātas saskaņā ar Hartas 18. pantu; ar bažām norāda uz to, ka Dublinas procedūrās paredzētās paātrinātās procedūras un drošo valstu saraksts, kā arī deportēšanas procedūra, palielina risku patvērumu meklējošām LGBTI personām, pirms tām tiek dota iespēja pamatot savu patvēruma pieteikumu ārvalstīs vai citās dalībvalstīs, tikt deportētām uz valstīm, kur tām draud vajāšana viņu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes, dzimuma pašizpausmes vai seksuālo iezīmju dēļ;

12.  aicina dalībvalstis pieprasīt, lai to iestādes novērtētu, vai izvirzītos likumīgos mērķus varētu sasniegt, neizmantojot tādus piespiedu līdzekļus kā brīvības atņemšana, un gadījumus, kad brīvības atņemšanu piemēro patvēruma meklētājiem, bēgļiem un migrantiem, pilnībā pamatot ar faktiem un juridiskiem apsvērumiem; atgādina, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas Ženēvas Konvencijas un tādēļ tām ir pienākums nodrošināt visu šajās konvencijās paredzēto noteikumu ievērošanu neatkarīgi no situācijas; uzsver divkāršo diskrimināciju, ar ko migrantu sievietes saskaras gan kā migrantes, gan kā sievietes, un īpašos apstākļus, kuros viņas var nonākt sava migrācijas ceļa laikā, tostarp aizturēšanas vai uzņemšanas centros, jo īpaši uzmākšanos un apdraudējumus viņu drošībai un fiziskajai integritātei, kā arī privātajai dzīvei, un vajadzību pēc piekļuves sieviešu higiēnas precēm un reproduktīvajai aprūpei; prasa ieviest un nostiprināt sieviešu aizsardzības sistēmas, lai saskaņā ar Valletas rīcības plāna saistībām novērstu un apkarotu vardarbību, seksuālu izmantošanu, nevērīgu izturēšanos un ekspluatāciju, no kuras viņas cieš;

13.  norāda, ka ANO Bērnu fonds ir vairākkārt atgādinājis, ka aizturēšana nekādā gadījumā nevar būt bērna interesēs un ka būtu jāizstrādā alternatīvas aizturēšanai neatkarīgi no tā, vai attiecīgos bērnus pavada vai nepavada ģimene; prasa izstrādāt un ieviest īpašas procedūras, lai nodrošinātu visu bērnu aizsardzību saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām; uzsver arī to, ka ģimenes locekļu nošķiršana, pat aizturēšanas gadījumā, rada lielāku risku sievietēm un bērniem; uzsver arī, ka ir svarīgi visos ar bērniem saistītos aspektos ņemt vērā bērna interešu principu, kā arī ir svarīgi praksē īstenot tiesības tikt uzklausītam; atgādina, ka ES Pamattiesību hartas 14. pants un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 28. pants katram bērnam, arī pavadītiem un nepavadītiem bērniem migrantiem un bērniem bēgļiem, neatkarīgi no viņu statusa garantē tiesības uz izglītību bez nošķiršanas un segregācijas; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt, ka bērniem migrantiem un bērniem bēgļiem uzreiz pēc viņu ierašanās tiek piešķirta piekļuve oficiālai un arī neoficiālai izglītībai; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērniem migrantiem un bērniem bēgļiem tiek sniegta lietderīga palīdzība individuālu vajadzību novērtējumā balstīta valodiskā, sociālā un psiholoģiskā atbalsta veidā; pauž bažas par to patvēruma meklētāju īpašajām vajadzībām un neaizsargātību, kuri ir no atstumtām sabiedrības grupām, un aicina dalībvalstis nodrošināt to īpašo drošības un veselības aprūpes vajadzību ievērošanu un juridiskā statusa atzīšanu;

14.  norāda, ka solidaritātei jābūt principam, uz ko balstīta Savienības darbība migrācijas jomā, un nosoda tās dalībvalstis, kuras rīkojas, pārkāpjot minēto principu; aicina Padomi nekavējoties panākt virzību Dublinas Regulas reformēšanas procesā, ko tā patlaban bloķē, tādējādi kavējot pareizu kopējās Eiropas patvēruma sistēmas darbību; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāapvieno ar aizsardzību saistītas shēmas, piemēram, pārmitināšana un humanitārā uzņemšana, lai personas, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, varētu nokļūt ES, lai lūgtu patvērumu; aicina dalībvalstis atvieglot humanitāro vīzu piešķiršanu un veicināt parasto mobilitātes shēmu īstenošanu, lai it īpaši personas, kam vajadzīga aizsardzība, nokļūšanai ES vairāk izmantotu likumīgus un drošus ceļus, un nodrošināt šīm personām piekļuvi pakalpojumiem un pamattiesībām neatkarīgi no viņu statusa; uzsver, ka dalībvalstīm jāuzņemas atbildība par ES migrācijas politikas eksternalizāciju, it īpaši par sadarbību ar trešām valstīm, kurās saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos ziņojumu plaši izplatīti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un cilvēku ļaunprātīga izmantošana; uzskata, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma pārmitināšanas centienos pasaules līmenī; atgādina, ka dalībvalstij, rīkojoties ES tiesību jomā, vienmēr ir jāievēro Pamattiesību hartā paredzētās tiesības un principi; aicina ES dalībvalstis patiešām nodrošināt patvēruma tiesības un no dalībvalstīm, kurās ierodas visvairāk bēgļu, pieņemt bēgļus pārcelšanai; turklāt aicina dalībvalstis ievērot neizraidīšanas principu un savās patvēruma un robežu procedūrās ieviest pienācīgas procesuālās garantijas; stingri nosoda to, ka dažas dalībvalstis neievēro ES tiesību aktus patvēruma un atgriešanas jomā un pārkāpj migrantu un patvēruma meklētāju tiesības, piemēram, nenodrošinot viņiem efektīvu piekļuvi patvēruma procedūrām, nesniedzot skaidru informāciju par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem pēc lēmuma par atgriešanu pieņemšanas, un tādējādi tās migrantiem un patvēruma meklētājiem liedz piekļuvi pārtikai vai automātiski un sistemātiski piemēro tiem aizturēšanu;

15.  atzīst darbu, ko Vidusjūras reģionā veic dažādas NVO, glābdamas dzīvību un sniegdamas humāno palīdzību tiem, kam tā nepieciešama; atgādina, ka glābšana jūrā ir juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši ANO Jūras tiesību konvencijas (ko ratificējusi ES, kā arī visas tās dalībvalstis) 98. pantu, kas liek sniegt palīdzību jebkurai personai, kura nonākusi bīstamā situācijā jūrā; atgādina par 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par dalībvalstīm paredzētām pamatnostādnēm par to, lai nepieļautu kriminālatbildības noteikšanu par humānās palīdzības sniegšanu(14); aicina dalībvalstis atbalstīt NVO, nevis kavēt to darbu, un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un nodrošināt meklēšanas un glābšanas operācijas; prasa ES un dalībvalstīm piešķirt pietiekamus līdzekļus meklēšanas un glābšanas darbībām Eiropas mēroga humānās darbības kontekstā; aicina dalībvalstis transponēt Veicināšanas direktīvā paredzēto humānās palīdzības izņēmumu, lai mazinātu Veicinātāju paketes neplānoto ietekmi uz iedzīvotājiem un organizācijām, kas sniedz humāno palīdzību migrantiem, un uz uzņēmējas sabiedrības sociālo kohēziju;

16.  uzsver, ka visu migrantu neaizsargātības aspektu un īpašo vajadzību ņemšanai vērā jābūt būtiskai integrācijas procesa daļai; atgādina, ka migrantu vajadzību novērtējums būtu jāveic regulāri un tik ilgi, cik vien nepieciešams, jo viņu apstākļi un vajadzības var mainīties un būtiski atšķirties atkarībā no viņu izcelsmes valsts; uzsver, ka ģimenes locekļu atkalapvienošanās ir iedarbīgs līdzeklis, kā iespēcināt migrantus un ļaut viņiem justies gataviem sākt dzīvot un integrēties jaunajā uzņēmējā sabiedrībā; norāda, ka ar uzņemšanas politiku vien nepietiek un ka izaicinājums, kas jārisina ES, ir īstenot efektīvu integrācijas politiku; šajā saistībā aicina pastiprināt integrācijas paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā;

17.  ņem vērā vairāku jaunu lielapjoma informācijas sistēmu izveidi, kā arī mērķi uzlabot to sadarbspēju, vienlaikus saglabājot nepieciešamos aizsardzības pasākumus, tostarp attiecībā uz datu aizsardzību un privātumu; aicina dalībvalstis ieviest īpašas garantijas, kas gādātu, ka lielapjoma IT sistēmu sadarbspēja tiek veicināta, nodrošinot visu iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu un pievēršot īpašu vērību bērniem un neaizsargātām personām, piemēram, starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem un saņēmējiem, kā arī profilēšanai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sadarbspēja tiek īstenota, arī lai pildītu bērnu aizsardzības uzdevumus, piemēram, identificētu pazudušus bērnus un palīdzētu ģimenei atkalapvienoties;

Sieviešu tiesības

18.  ar bažām atzīmē, ka FRA 2017. gada publikācija "Izaicinājumi sieviešu cilvēktiesībām Eiropas Savienībā" apstiprina, ka ES sievietes un meitenes saskaras ar noturīgu dzimumdiskrimināciju, seksistisku naida runu un dzimumbalstītu vardarbību, kas būtiski ierobežo viņu iespējas izmantot savas tiesības un vienlīdzīgi līdzdarboties sabiedrībā;

19.  ar bažām norāda, ka Eiropas Invaliditātes foruma ziņojumā "Ending forced sterilisation of women and girls with disabilities" (Sieviešu un meiteņu ar invaliditāti piespiedu sterilizācijas izbeigšana) ir secināts, ka sievietes ar invaliditāti joprojām cieš no patvaļīgiem lēmumiem par sterilizāciju, viņām par to nezinot, tam nepiekrītot vai to neatļaujot;

20.  šajā sakarā aicina ES dalībvalstis nolūkā pastiprināt centienus sargāt sieviešu un meiteņu cieņu un tiesības izskatīt intervences iespējas sešās galvenajās jomās, kuras ierosinātas FRA ziņojumā, un tās ir: iespēcināt līdztiesības struktūras, lai tās varētu risināt visus problēmjautājumus, kas ietekmē sieviešu tiesības, — no dzimumu līdztiesības līdz vardarbībai pret sievietēm; uzlabot drošību tiešsaistē; iedarbīgāk veicināt dzimumu līdztiesību izglītībā un mūžizglītībā; sperot drosmīgu soli pozitīvās rīcības virzienā, ieviest dzimumu kvotas; izmantojot Eiropas pusgadu, integrēt dzimumu līdztiesības aspektu ekonomikas politikas koordinācijā visā ES; uzlabot datu vākšanu un zināšanu izplatīšanu attiecībā uz visu veidu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

21.  stingri nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un tādēļ aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un dzimumbalstītas vardarbības novēršanā un izskaušanā; aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu dzimumbalstīta vardarbība) ir noziegumu joma, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā; atzinīgi vērtē to, ka 2017. gada 13. jūnijā ES pievienojās Stambulas konvencijai — lai gan tikai attiecībā uz divām jomām —, jo tā ir pirmais vispārējais juridiski saistošais instruments vardarbības pret sievietēm un ar dzimumbalstītas vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē, novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī; pauž nožēlu par to, ka līdz šim tikai 20 dalībvalsts ir ratificējušas konvenciju; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs apspriedes par Stambulas konvencijas ratificēšanu papildina maldinoša jēdzienu "dzimumbalstīta vardarbība" un "dzimums" definīciju interpretēšana; aicina pārējās dalībvalstis un Padomi bez kavēšanās pabeigt ES pievienošanos konvencijai un vienoties par attiecīgu rīcības kodeksu, kas nodrošinās šīs konvencijas īstenošanu ES; mudina Komisiju un dalībvalstis visos iespējamos veidos atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru uzdevums ir sniegt palīdzību cietušajiem no dzimumbalstītas vardarbības, tostarp regulāri nodrošinot finansiālu atbalstu;

22.  uzsver, ka seksisms un dzimuma stereotipi ir izraisījuši dominēšanu pār sievietēm un viņu diskriminēšanu un ka tam ir smaga ietekme uz sieviešu pamattiesībām visās dzīves jomās; atgādina, ka sievietes bieži cieš no daudzkārtējas diskriminācijas, kas cita starpā saistīta ar viņu piederību etniskai minoritātei, seksuālo orientāciju, invaliditāti vai migranta statusu; uzsver, ka ir vajadzīga izglītība visos līmeņos un vecumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību, par dzimumu lomām bez stereotipiem un par personas integritāti, lai varētu iedarbīgi risināt visu veidu diskrimināciju; aicina dalībvalstis attiecīgi pievērsties šim jautājumam skolu programmās; pauž nožēlu par to, ka sievietes joprojām cieš no nevienlīdzības darbā, piemēram, viņas mazāk iesaistās nodarbinātībā, saskaras ar darba samaksas atšķirībām, lielāku nepilnas darba dienas īpatsvaru, sliktākiem pensijas nosacījumiem, kā arī karjeras segregāciju un nepietiekamu tās attīstības līmeni; aicina dalībvalstis novērst būtiskākos strukturālos šķēršļus sieviešu ekonomiskajai spēcināšanai un nepietiekamai sieviešu pārstāvībai darba tirgū, lēmumu pieņemšanā un politikā, ko rada daudzkārtēja un intersekcionāla nevienlīdzība, stereotipi un diskriminācija privātajā un publiskajā jomā; aicina dalībvalstis ierosināt pasākumus, lai iedarbīgi novērstu seksuālu uzmākšanos un vardarbību sabiedriskās vietās, darbvietā, bezsaistē un tiešsaistē, un nodrošināt pietiekamu patvēruma vietu skaitu un mērķtiecīgus un integrētus atbalsta pakalpojumus personām, kas cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, tostarp atbalstu saistībā ar gūto traumu un psihologa konsultācijas; aicina dalībvalstis savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi un nodrošināt regulāru apmācību policijas un tiesu iestāžu darbiniekiem par jauniem pret sievietēm vērstas vardarbības veidiem;

23.  atbalsta demonstrācijas, kas 2017. gadā norisinājās vairākās dalībvalstīs pēc regresa saistībā ar seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām un seksuālas uzmākšanās gadījumu plašo atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos; stingri uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu, tostarp drošu un likumīgu abortu, liegšana ir pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids; atgādina, ka sievietēm un meitenēm ir pašām jākontrolē jautājumi saistībā ar viņu ķermeni un seksualitāti; mudina ES dalībvalstis iedarbīgi rīkoties, lai tiktu ievērotas un aizsargātas sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesības, arī pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, tostarp tiesības uz fizisko integritāti, uz veselību, tiesības netikt pakļautai spīdzināšanai un nežēlīgai attieksmei, tiesības uz privātumu, līdztiesību un nediskriminēšanu; šajā sakarā uzsver, ka personām ar invaliditāti tieši tāpat kā visiem citiem ir tiesības izmantot visas savas pamattiesības; aicina dalībvalstis nodrošināt sievietēm vispusīgu izglītošanu par seksualitāti, brīvu piekļuvi ģimenes plānošanai un visiem reproduktīvās un seksuālās veselības pakalpojumiem, tostarp mūsdienīgām kontracepcijas metodēm un drošiem un likumīgiem abortiem; norāda, ka ar to būtu jāsaprot arī tādu likumu, politikas un prakses likvidēšana, kas ir pretrunā šīm tiesībām, kā arī pastāvošās aizsardzības vājināšanās nepieļaušana; uzsver Savienības nozīmi informētības un paraugprakses veicināšanā šajā jomā;

Mediju brīvība, vārda brīvība un pulcēšanās brīvība

24.  atgādina, ka Pamattiesību hartas 11. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz uzskatu brīvību bez iejaukšanās, tiesības uz vārda brīvību un tiesības meklēt, saņemt un sniegt informāciju un idejas, izmantojot jebkādus medijus un neatkarīgi no robežām;

25.  uzsver, ka publiskas apspriedes un debates ir ļoti svarīgas demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai, un šajā sakarā mudina ES un dalībvalstis darīt vairāk, lai saglabātu un sargātu runas un pulcēšanās brīvību kā pamattiesības un demokrātisko procesu pamatprincipus; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2017. gada ziņojumu par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma stāvokli miermīlīgas protestēšanas iespējas ir ierobežotas, ja publiskām sanākšanām piemēro nepamatotus ierobežojumus; šajā sakarā asi nosoda aizvien lielākos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, ko iestādes dažos gadījumos piemērojušas, piemēram, izmantojot nesamērīgu spēku pret mierīgiem protestētājiem; atgādina, ka, pildot savus pienākumus, tiesībaizsardzības ierēdņiem ir jāievēro un jāaizsargā cilvēka cieņa un jāuztur visu personu cilvēktiesības; uzsver, ka policijas spēki galvenokārt kalpo cilvēku drošībai un aizsardzībai un ka ikvienas dalībvalsts attiecīgajām iestādēm ir objektīvi un izsmeļoši jāizmeklē visi gadījumi, kad tiesībaizsardzības ierēdņi ir pārmērīgi un nepamatoti izmantojuši spēku;

26.  aicina dalībvalstis veikt pienācīgus pasākumus, lai aizsargātu un veicinātu plurālistiskus, neatkarīgus un brīvus plašsaziņas līdzekļus; stingri nosoda pasākumus dažās dalībvalstīs, lai plašsaziņas līdzekļu izdevumus koncentrētu valdībai draudzīgu uzņēmēju rokās un ļaunprātīgi izmantotu sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus vienpusēju valdības vēstījumu izplatīšanai; norāda, ka plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir mudināt kritisko domāšanu, un tādēļ tie ir demokrātijas pīlārs;

27.  pauž bažas par to, ka ES dalībvalstīs pastāv vien daži īpaši valsts līmeņa tiesiskie regulējumi vai politikas satvari, kas aizsargā žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu darbiniekus pret vardarbību, draudiem un iebiedēšanu; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Padomes sniegto informāciju pret žurnālistiem vērstas vardarbības un noziegumu sekas var būt pārmērīgas pašcenzūras veicināšana, kas negatīvi ietekmē vārda brīvību un apdraud iedzīvotāju tiesības uz informāciju un līdzdalību; pauž dziļas bažas par žurnālistu slepkavībām dalībvalstīs; mudina valstu tiesībaizsardzības iestādes īstenot visus pasākumus, lai novērstu šādu vardarbību, pastiprināt sadarbību ar Eiropolu un paātrināt žurnālistu nāves gadījumu izmeklēšanu Eiropas Savienībā; pauž bažas arī par daudzu žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu darbinieku nedrošajiem darba apstākļiem un to, cik lielā mērā viņiem nākas pieredzēt fizisko un psiholoģisko vardarbību, kas mazina viņu spēju strādāt un līdz ar to negatīvi ietekmē kvalitatīvu žurnālistiku un žurnālistiskās daudzveidības izpausmi; uzsver ES līmeņa projektu, piemēram, plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta un plašsaziņas līdzekļu brīvības apzināšanas instrumenta, nozīmi, kas uzrauga plašsaziņas līdzekļu plurālisma riskus Eiropā, apzina plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežojumus, apdraudējumus un pārkāpumus, īsteno informētības vairošanas kampaņas un sniedz atbalstu apdraudētiem žurnālistiem un pārrobežu pētnieciskajai žurnālistikai; uzsver, ka finansējums šādiem un līdzīgiem jautājumiem būtu jāparedz jaunajā DFS;

28.  uzsver trauksmes cēlēju nozīmīgo lomu sabiedrības interešu aizsardzībā un sabiedriskās pārskatatbildības un integritātes kultūras veicināšanu gan publiskajās, gan privātajās iestādēs; uzsver, ka trauksmes celšana ir būtisks pētnieciskās žurnālistikas un preses brīvības elements; nosoda draudus, atriebību un notiesāšanas gadījumus, ar ko joprojām saskaras trauksmes cēlēji ES; šajā sakarā atgādina par 2017. gada 24. oktobra rezolūciju par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs(15); norāda, ka saskaņā ar Komisijas 2018. gada 23. aprīļa paziņojumu par trauksmes cēlēju aizsardzības stiprināšanu ES līmenī(16) tikai desmit dalībvalstis ir pieņēmušas vispusīgus tiesību aktus, lai aizsargātu trauksmes cēlējus; atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 23. aprīļa priekšlikumu horizontālai direktīvai par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem(17), un uzsver, ka ir svarīga likumdevēju ātra turpmākā rīcība, lai priekšlikumu varētu pieņemt pirms šā sasaukuma beigām;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 26. aprīļa paziņojumu "Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja"(18) un tajā ietvertās darbības, kuru mērķis ir radīt pārredzamāku, uzticamāku un pārskatatbildīgāku tiešsaistes ekosistēmu, uzlabot vēlēšanu procesu drošību un noturīgumu, sekmēt izglītību un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, palielināt atbalstu kvalitatīvai žurnālistikai un stiprināt Savienības stratēģiskās saziņas spējas; pauž bažas par potenciālo apdraudējumu, ko viltus ziņu jēdziens varētu radīt runas un vārda brīvībai un plašsaziņas līdzekļu neatkarībai, tomēr uzsver negatīvo ietekmi, kāda viltus ziņu izplatībai varētu būt uz politisko diskusiju kvalitāti un iedzīvotāju labi informētu līdzdalību demokrātiskajā sabiedrībā; uzskata, ka veidot savu viedokli galvenokārt ļauj izglītības attīstība un apmācība kritiskajā domāšanā; uzsver, ka politiskos profilus, dezinformāciju un informācijas manipulēšanu var izmantot politiskās partijas un privātas vai publiskas struktūras ES un ārpus tās un ka šāda rīcība var apdraudēt ES demokrātiskās vērtības, kā to parādīja Facebook un Cambridge Analytica skandāls; aicina Komisiju īstenot darbības, lai novērstu šādu praksi un nodrošinātu datu aizsardzību, pārredzamību un kiberdrošību;

30.  pauž bažas par šķēršļiem, ar kuriem saskaras cilvēktiesību aizstāvji, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas pamattiesību un demokrātijas jomā, ietverot biedrošanās un runas brīvības nopietnus ierobežojumus attiecībā uz šīm organizācijām un iedzīvotājiem un finansējuma ierobežojumus; atzīst, ka šīs organizācijas pilda svarīgu lomu, palīdzēdamas pamattiesības un vērtības darīt pieejamas ikvienam, un uzsver, ka tām vajadzētu varēt veikt savu darbu drošā vidē un ar labu atbalstu; pauž bažas par pilsoniskās sabiedrības telpas sarukšanu dažās dalībvalstīs; aicina ES un dalībvalstis proaktīvi vērsties pret pilsoniskās sabiedrības telpas sarukšanas pamatcēloņiem un sargāt pamattiesības; atkārtoti norāda, ka ir vajadzīgs atbilstīgs ES finansējums, kā noteikts Eiropas Parlamenta 2018. gada 19. aprīļa rezolūcijā par Eiropas vērtību instrumenta (EVI) izveidi(19), lai sniegtu atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas ir iesaistītas pamattiesību veicināšanā Eiropas Savienībā, kā arī lai novērstu šāda finansējuma neatbilstīgu izmantošanu;

Rasisms, ksenofobija, diskriminācija, naida runa un citi neiecietības veidi

31.  norāda, ka ES un tās dalībvalstīm būtu iedarbīgi jāvēršas pret diskriminējošiem un vardarbīgiem gadījumiem, kas vērsti pret bērnu migrantu un bērnu bēgļu, romu bērnu un minoritātēm piederīgu bērnu skološanu, gan izmantojot tiesisku reakciju, gan veicinot savstarpēju izpratni un sociālo kohēziju; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai standarta skolu programmās būtu iedarbīgi pasākumi, kuri sniedz garantijas cieņai pret daudzveidību, starpkultūru izpratnei un cilvēktiesībām un veicina to ievērošanu; šajā nolūkā aicina ES dalībvalstis veicināt iekļaujošu izglītību skolās, sākot no agrīna vecuma;

32.  norāda, ka vardarbība un noziegumi, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija vai reliģiskā neiecietība, vai aizspriedumi pret personas invaliditāti, seksuālo orientāciju vai dzimtisko identitāti, ir naida noziegumu piemēri; nosoda Eiropas Savienībā ik dienas notiekošos visu veidu naida noziegumu un naida runas gadījumus, kas dažās dalībvalstīs jau ir kļuvuši par ikdienišķu parādību; īpaši stingri nosoda galēji labējo kustību spēka pieaugumu un pauž bažas par naida runas banalizēšanu, ko veic vairākas politiskās personas; aicina ievērot nulles tolerances pieeju visu veidu diskriminācijai; aicina Padomi nekavējoties atsākt un pabeigt sarunas attiecībā uz Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu; atgādina, ka Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmums 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, kurš dalībvalstīm bija jāīsteno līdz 2010. gada 28. novembrim, nodrošina tiesisko pamatu soda sankciju piemērošanai juridiskām personām, kas publiski pauž aicinājumu uz vardarbību vai naidu pret minoritāšu grupām;

33.  atgādina, ka dalībvalstīm, kuras sistemātiski reģistrē, vāc un ik gadu publisko neapkopotus datus par visu veidu diskrimināciju un naida noziegumiem, tas būtu jādara tikai un vienīgi, lai atklātu cēloņus un cīnītos pret diskrimināciju, un ka šādiem datiem jābūt pilnībā anonīmiem, lai novērstu jebkādu profilēšanu vai tā dēvēto etnisko statistiku, dodot iespēju dalībvalstīm kopā ar citām svarīgām ieinteresētajām personām izstrādāt iedarbīgus un pierādījumos balstītus juridiskos un politiskos atbildes pasākumus; atgādina, ka visi dati būtu jāvāc saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu un ES datu aizsardzības tiesību aktiem; atzinīgi vērtē pamatprincipu apkopojumu attiecībā uz naida noziegumu izmeklēšanu tiesībaizsardzības un krimināltiesiskajās iestādēs, kā arī attiecībā uz naida noziegumos cietušo piekļuvi tiesu iestādēm, viņu aizsardzību un atbalstīšanu, ko ir izstrādājusi ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanā; atkārtoti norāda, ka iedraudzināšana, iebiedēšana tiešsaistē un pornogrāfisku materiālu izplatīšana tiešsaistē atriebības nolūkos ir jauni noziegumu tiešsaistē veidi un tiem var būt ļoti nopietna ietekme, jo īpaši jauniešu un bērnu vidū; šajā saistībā atgādina par medijpratības un informācijpratības nepieciešamību, it īpaši bērniem, lai nodrošinātu atbildīgu interneta izmantošanu; pauž bažas par to, ka cietušie neziņo par naida noziegumiem, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un atbildīgās iestādes dalībvalstīs pienācīgi neizmeklē naida noziegumus un netiesā par tiem; tādēļ uzsver nepieciešamību iedrošināt cietušos ziņot par naida noziegumu vai diskriminācijas gadījumiem un sniegt viņiem pienācīgu aizsardzību un atbalstu;

34.  aicina dalībvalstis arī turpmāk censties panākt, ka praksē tiek pildīta Padomes Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (Rasu līdztiesības direktīva)(20), un nodrošināt Pamatlēmuma par rasismu un ksenofobiju efektīvu izpildi, lai vērstos pret romu noturīgo diskrimināciju, antisemītismu, islamofobiju, afrofobiju un antičigānismu; norāda, ka dalībvalstīm būtu jāierosina vai jāpārskata un, ja vajadzīgs, jāgroza savas valsts integrācijas stratēģijas, lai nodrošinātu, ka integrācijas procesā aktīvi var iesaistīties visi cilvēki, veicinot un aizsargājot viņu pamattiesības;

35.  pauž bažas, ka 2017. gadā nav panākti ievērojami uzlabojumi romu integrācijas valsts stratēģijās izvirzīto mērķu sasniegšanā; norāda, ka ESI fondu līdzekļi nav piesaistīti romu integrācijas valsts stratēģijām un bieži vien romiem nenodrošina nekādus ieguvumus; nosoda diskriminācijas, segregācijas, naida runas, naida motivētu noziegumu un sociālās atstumtības gadījumus, ar kuriem saskaras romi; nosoda romu pastāvīgo diskrimināciju tādās jomās kā mājokļu pieejamība (it īpaši piespiedu izlikšana no mājokļiem), kā arī veselības aprūpes, izglītības, darba tirgus un tiesiskuma pieejamība un vienlīdzības likuma priekšā; brīdina, ka īpaši neaizsargāti ir romu bērni un sievietes;

36.  pauž nožēlu par to, ka 2017. gadā LGBTI joprojām cieta no iebiedēšanas, seksuālas uzmākšanās un vardarbības un saskārās ar daudzkārtēju diskrimināciju, tostarp izglītības, veselības, mājokļu pieejamības un nodarbinātības jomā; pauž bažas par to, ka turpinās LGBTI personu dzimumbalstīta stigmatizēšana, vardarbība un diskriminācija, un par nepietiekamām zināšanām un tiesībaizsardzības iestāžu iejaukšanos, jo īpaši attiecībā uz transpersonām un atstumtām LGBTI personām, un mudina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus un politiku homofobijas un transfobijas apkarošanai; stingri nosoda LGBTI personu pārveidošanas terapiju veicināšanu un īstenošanu praksē un aicina dalībvalstīs kriminalizēt šādu praksi; stingri nosoda arī transpersonu un interseksuāļu identitātes patoloģizāciju; atgādina, ka ar dzimumidentitāti, dzimumizpausmi, dzimuma raksturojumu vai seksuālo orientāciju saistītas vardarbības novēršana pret personu ir ES dzimumbalstītas vardarbības novēršanas kompetences jomā; aicina Komisiju tajā integrēt dzimumidentitātes perspektīvu; mudina visas dalībvalstis pieņemt līdzīgus pasākumus, ar kuriem īsteno un aizstāv tiesības uz dzimumidentitāti, dzimumizpausmi, fizisko integritāti un pašnoteikšanos; aicina dalībvalstis atjaunot kriminālkodeksu atbilstīgi Rasu līdztiesības direktīvai; uzskata, ka seksuālā orientācija un invaliditāte būtu jāiekļauj jebkurā pret diskrimināciju aizsargājamo iezīmju katalogā; atzinīgi vērtē dažu to pasākumu īstenošanu, kas ir ietverti Komisijas pasākumu sarakstā LGBTI līdztiesības sekmēšanai (2014.–2019. gads); aicina Eiropas Komisiju saglabāt vērienīgu daudzgadu plānu šajā jomā un to īstenot ciešā sadarbībā ar šajā jomā iesaistītajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

37.  uzsver nepieciešamību cīnīties pret jebkuru reliģisko minoritāšu diskrimināciju; pauž bažas par antisemītisma un islamofobijas pieaugumu; uzsver, ka naida runa un naida noziegumi ir jāapkaro, lai cīnītos pret rasistu un ksenofobu skaita pieaugumu un radikalizāciju; atgādina, ka rasisms un ksenofobija ir noziegumi, nevis uzskati;

38.  atgādina, ka ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) ir juridiski saistošs starptautisks līgums, kuru ES ir parakstījusi un ratificējusi un kura pašreiz tiek īstenota, ieviešot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020), lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas šādās jomās: piekļūstamība, līdzdalība, vienlīdzība, nodarbinātība, izglītība un apmācība, sociālā aizsardzība, veselība un ES ārējā darbība; uzsver, ka Komisija savā 2017. gada februārī publicētajā ziņojumā par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu norādīja, ka, neraugoties uz šajā jomā gūtajiem sasniegumiem, jo īpaši saistībā ar 2015. gadā ierosināto Eiropas Pieejamības aktu, personas ar invaliditāti joprojām ir nelabvēlīgā situācijā un tiek diskriminētas nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļaušanas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka minētās stratēģijas mērķi joprojām ir spēkā, ka laikposmā no 2017. līdz 2020. gadam ir jāīsteno īpaši pasākumi un ka Eiropas Parlamenta 2017. gada 30. novembra rezolūcijā par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu(21) ir ietverti šādi ieteikumi: obligātas prasības attiecībā uz piekļūstamību publiskajā telpā, minimālais personu ar invaliditāti nodarbinātības īpatsvars, iekļaujošas izglītības, tostarp piekļuves tādām iniciatīvām kā programma "Erasmus+", garantēšana un īpašas uzmanības pievēršana sievietēm un bērniem ar invaliditāti;

39.  aicina visas dalībvalstis izstrādāt valsts plānu visu veidu vardarbības pret bērniem apkarošanai; atgādina par aicinājumu Komisijai no jauna paust apņemšanos izstrādāt jaunu ES programmu par bērna tiesībām, kā arī jaunu stratēģiju par bērna tiesībām un bērna tiesības integrēt ES politikas jomās, tiesību aktos un finanšu lēmumos, kā arī ņemt tās vērā, plānojot un īstenojot reģionālo un kohēzijas politiku;

40.  pauž nožēlu par to, ka novecojošā Eiropas sabiedrībā vecāka gadagājuma cilvēki ir pakļauti multiplai un krusteniskai diskriminācijai; aicina visu līmeņu valdības labāk integrēt šo dimensiju, izstrādājot un īstenojot savas rīcībpolitikas, tostarp Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanas jomā;

41.  uzskata, ka digitālās pasaules straujā attīstība liek nodrošināt spēcīgāku aizsardzību personas datiem un privātumam; uzskata — lai gan internets, sociālie un citi plašsaziņas līdzekļi ir lieliski saziņas rīki, jo īpaši kā informācijas avots sabiedrībai, vienlaikus tie ir arī tehnoloģiski rīki, kas ļauj kontrolēt pilsonisko sabiedrību, apdraudēt neaizsargātus iedzīvotājus, jo īpaši bērnus un sievietes, jo īpaši izsekošanas, uzmākšanās un seksuālu vai kailfoto publicēšanas bez piekrišanas gadījumos; prasa dalībvalstīm efektīvi nodrošināt tiesības saņemt un izplatīt informāciju saskaņā ar Hartas 11. pantu, izmantojot līdzsvarotu pieeju, reglamentējot tiešsaistes saturu; ņem vērā Komisijas priekšlikumu regulai ar mērķi novērst teroristiska satura izplatīšanu tiešsaistē un aicina Padomi un Parlamentu strādāt pie teksta, lai nodrošinātu iespēju tiesā pārskatīt lēmumus par satura dzēšanu tiešsaistē;

FRA loma un pilnvaras

42.  atzinīgi vērtē pozitīvos konstatējumus, kas ietverti FRA otrajā neatkarīgajā ārējā izvērtējumā par 2013.–2017. gadu (2017. gada oktobris), un attiecīgos FRA valdes ieteikumus;

43.  atzinīgi vērtē operatīvo darbu, ko Pamattiesību aģentūra veic dažādās jomās, piemēram, migrācijas karstajos punktos Grieķijā un Itālijā, izpratnes veicināšanas pasākumus un apmācību cilvēktiesību jomā; aicina paplašināt aģentūras vispārējos iestādes statūtos noteiktos uzdevumus, iekļaujot arī operatīvo uzdevumu sniegt tehnisko palīdzību, apmācību un spēju pilnveidošanu pamattiesību jomā ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm ES tiesību ieviešanā;

44.  ņem vērā dažādos Pamattiesību aģentūras sniegtos atzinumus un īpaši mudina dalībvalstis ņemt vērā un īstenot Aģentūras ieteikumus, lai efektīvi nodrošinātu pamattiesību ievērošanu Eiropas Savienībā;

45.  vēlreiz aicina FRA pilnvaras saskaņot ar Lisabonas līgumu, tostarp skaidri noteikt, ka izveides regula aptver policijas un tiesu iestāžu sadarbību;

46.  atzinīgi vērtē FRA atzinumus par ES tiesību aktu projektiem un piekrīt FRA valdes ieteikumam: "ja ES likumdevējs darbojas ar likumdošanas procedūrām, kuras raisa pamattiesību jautājumus, aģentūrai vajadzētu varēt sniegt palīdzību un piedāvāt savas īpašās zināšanas, ja un kad vajadzīgs, nevis tikai pēc oficiāla pieprasījuma" un, "lai likumdošanas procesā pilnīgi izmantotu aģentūras īpašās zināšanas, izveides regulai vajadzētu ļaut aģentūrai pēc savas iniciatīvas sniegt nesaistošus atzinumus par ES tiesību aktu projektiem";

47.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāuzlabo konsultēšanas pakalpojumi, ietekmes novērtējumi un tiesiskā kontrole, tostarp aicinot šīs konsultācijas sniegt neatkarīgām ekspertu struktūrām, piemēram, FRA, ikreiz, kad likumdošanas procedūra varētu veicināt vai nelabvēlīgi ietekmēt pamattiesības; šajā sakarībā uzskata, ka FRA varētu sniegt regulārākas konsultācijas par iestāžu nolīguma par labāku tiesību aktu pieņemšanu pārstrādāto redakciju;

48.  iesaka ES likumdevējiem lūgt FRA neatkarīgu un ārēju cilvēktiesību konsultāciju ikreiz, kad likumdošanas procedūra raisa būtiskas bažas par pamattiesībām; prasa Komisijai gādāt par to, lai Aģentūras rīcībā būtu vajadzīgie mehānismi, kas tai ļautu pilnībā veikt savu uzdevumu;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp. (2) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (3) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (4) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (5) Eiropas Komisija, Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/aid_development_cooperation_fundamental_rights/1_en_act_part1_v4_2.pdf. (6) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), 2017. gada pamattiesību ziņojums, http://fra.europa.eu/en/publication/2017/fundamental-rights-report-2017. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0095. (8) OV C 346, 27.9.2018., 171. lpp. (9) OV C 307, 30.8.2018., 183. lpp. (10) OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp. (11) OV C 463, 21.12.2018., 21. lpp. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0201. (13) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0314. (15) OV C 346, 27.9.2018., 143. lpp. (16) COM(2018)0214. (17) COM(2018)0218. (18) COM(2018)0236. (19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0184. (20) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (21) OV C 356, 4.10.2018., 110. lpp.