(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0337),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8–0220/2018),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 12. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 6. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0044/2019),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts. (2) OV C 86, 7.3.2019., 353. lpp.

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 192. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Savienības ūdens resursi tiek aizvien vairāk noslogoti, un tas noved pie ūdens trūkuma un kvalitātes pasliktināšanās. Pilsētu attīstības un lauksaimniecības dēļ situācija ar saldūdens pieejamību kļūst aizvien spiedīgāka, un problēmu saasina klimata pārmaiņas, neprognozējami laikapstākļi un sausums. [Gr. 1]

(2)  Savienības iespējas reaģēt uz augošo ūdens resursu noslodzi vairotu varētu palielināt attīrītu notekūdeņu plašāka atkalizmantošana, kas mazinātu ūdens ieguvi no ūdensobjektiem un gruntsūdeņiem, mazinātu attīrītu notekūdeņu novadīšanas ūdensobjektos ietekmi un veicinātu ūdens taupīšanu, vairākkārt izmantojot komunālos notekūdeņus, un vienlaikus nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK(4) minēts, ka ūdens atkalizmantošana ūdens atkārtota izmantošana apvienojumā ar ūdeni lietderīgi izmantojošu tehnoloģiju izmantošanas veicināšanu rūpniecībā un ūdeni taupošu apūdeņošanas sistēmu izmantošanu ir minēta kā viens no papildu pasākumiem, papildpasākumiem, ko dalībvalstis var izmantot izvēlēties īstenot, lai sasniegtu direktīvas mērķus — panākt labu virszemes ūdeņu un pazemes ūdeņu labi gruntsūdeņu kvalitatīvo un kvantitatīvo stāvokli. Padomes Direktīva 91/271/EEK(5) paredz, ka attīrītus notekūdeņus vajadzīgs atkalizmantot, kad vien tas iespējams. [Gr. 2]

(2a)  Īpaša problēma daudzās jomās ir attīrītu notekūdeņu sadales infrastruktūras vecums un sliktais stāvoklis, kas izraisa milzīgu šo attīrīto notekūdeņu zudumu un līdz ar to šādā ūdens attīrīšanā ieguldīto finanšu līdzekļu izšķiešanu. Tāpēc par prioritāti būtu jānosaka visas šādas cauruļvadu infrastruktūras modernizēšanu. [Gr. 3]

(3)  Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns”(6) norādīts, ka uz nepieciešamību izveidot instrumentu ūdens atkalizmantošana apūdeņošanas vai rūpnieciskām vajadzībām ir atkārtotas izmantošanas standartu regulēšanai Savienības līmenī un novērst šķēršļus šādas alternatīvas ūdensapgādes alternatīva, iespējas plaši izplatītai izmantošanai, kas pelnījusi Savienības uzmanību. jo īpaši var palīdzēt mazināt ūdens trūkumu un apgādes sistēmu neaizsargātību. [Gr. 4]

(4)  Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”(7) izklāstīts, kāda ir to pasākumu hierarhiskā kārtība, ko dalībvalstis varētu izmantot, lai tiktu galā ar ūdens trūkumu un sausumu. Šajā pašā nolūkā būtu ieteicams Direktīvā 2000/60/EK noteikt saistošu pasākumu hierarhiju pareizai ūdens apsaimniekošanai. Tajā minēts, ka reģionos, kuros ir ieviesti visi preventīvie pasākumi atbilstīgi ūdens hierarhijai, bet pieprasījums joprojām pārsniedz pieejamo apjomu, papildu ūdensapgādes infrastruktūru dažos gadījumos, turklāt ņemot vērā rentabilitātes aspektu, var uzskatīt par iespējamo ceļu liela sausuma ietekmes mazināšanai. [Gr. 5]

(4a)  Eiropas Parlaments 2008. gada 9. oktobra rezolūcijā par risinājumu meklēšanu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā(8) atgādina, ka ūdens resursu apsaimniekošanā priekšroka būtu dodama uz pieprasījumu orientētai pieejai, un uzskata, ka Savienībai ūdens resursu apsaimniekošanā būtu jāīsteno holistiska pieeja, apvienojot pieprasījuma pārvaldības pasākumus un pasākumus, lai optimizētu pašreizējos resursus ūdens ciklā, kā arī pasākumus jaunu resursu radīšanai, un ka šādā pieejā būtu jāintegrē vides, sociālie un ekonomiskie apsvērumi. [Gr. 6]

(5)  Aprites ekonomikas rīcības plānā(9) Komisija apņēmās veikt virkni pasākumu, ar ko veicinātu attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu, tostarp sagatavot likumdošanas priekšlikumu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām. Komisijai būtu jāatjaunina savs rīcības plāns un ūdens resursi jāsaglabā kā prioritāra intervences jomā. [Gr. 7]

(6)  Uzskata, ka pienācīgi attīrītu notekūdeņu (piemēram, no komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijām vai rūpnieciskām stacijām) atkalizmantošana vidi ietekmē mazāk nekā citas alternatīvās ūdensapgādes metodes, piemēram, ūdens resursu pārdale vai ūdens atsāļošana., tomēr šāda veida atkalizmantošanu Tomēr šādu atkalizmantošanu, kas varētu mazināt ūdens izšķērdēšanu un ļautu ietaupīt ūdeni, Savienībā praktizē reti. Zināmā mērā tas skaidrojams ar notekūdeņu atkalizmantošanas sistēmas būtiskajām izmaksām, to, ka nav vienotu Savienības vidisko vai un veselības aizsardzības standartu attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu, un ka pastāv potenciāli šķēršļi tādu specifisku lauksaimniecības — īpaši attiecībā uz lauksaimniecības produktiem — potenciāliem veselības un vides apdraudējumiem un potenciāliem šķēršļiem šādu ar pārgūtu ūdeni apūdeņotu produktu brīvai apritei. , kas apūdeņoti ar pārgūtu ūdeni. Tajā pašā laikā būtu jāpatur prātā, ka atsevišķās dalībvalstīs apūdeņošanas infrastruktūra ir neatbilstoša vai šādas infrastruktūras nav vispār. [Gr. 8]

(6a)  Ūdens atkalizmantošana varētu veicināt barības vielu, ko satur attīrīti notekūdeņi, atgūšanu, un pārgūta ūdens izmantošana apūdeņošanai lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā varētu būt veids, kā dabiskos bioģeoķīmiskos ciklos atjaunot tādas barības vielas kā slāpeklis, fosfors un kālijs. [Gr. 9]

(6b)  Atbilstoši attīrīta pārgūta ūdens izmantošanai apūdeņošanas nolūkā saskaņā ar šo regulu vajadzētu būtu videi nekaitīgai. Tādēļ tai nevajadzētu palielināt slāpekļa un fosfora noplūdi, jo šādu barības vielu pārmērīga koncentrācija izraisa augsnes un virszemes ūdens un gruntsūdens objektu eitrofikāciju, tādējādi nodarot kaitējumu ekosistēmām un veicinot bioloģiskās daudzveidības mazināšanos. [Gr. 10]

(6c)   Lai garantētu komunālo notekūdeņu resursu efektīvu atkalizmantošanu, būtu jāatzīst, ka ne visu veidu reciklētu ūdeni var izmantot visiem kultūraugiem. Tāpēc lauksaimnieki būtu jāapmāca optimāli izmantot dažādus reciklēta ūdens veidus kultūraugiem, attiecībā uz kuriem izmantotā ūdens kvalitātei nav ietekmes no sabiedrības veselības viedokļa. [Gr. 11]

(7)  Nodrošināt līdzvērtīgus veselības aizsardzības standartus attiecībā uz tādu lauksaimniecības produktu pārtikas higiēnu, kas apūdeņoti ar pārgūtu ūdeni, ir iespējams tikai tad, ja kvalitātes prasības, kas piemērojamas lauksaimnieciskā apūdeņošanā izmantojamam pārgūtam ūdenim, dalībvalstu starpā būtiski neatšķiras. Prasību saskaņošana arī veicinās iekšējā tirgus efektīvu darbību saistībā ar šādiem produktiem. Tāpēc ir lietderīgi ieviest minimālu saskaņotību, proti, noteikt nosakot minimālās prasības attiecībā uz ūdens kvalitātes kvalitāti, monitoringa biežumu un monitoringa minimālās prasības. būtiskākajiem riska pārvaldības uzdevumiem. Šīs minimālās prasības sastāvētu no pārgūtajam ūdenim noteiktiem minimālajiem parametriem un citām stingrākām vai papildu prasībām, ko vajadzības gadījumā paredz kompetentās iestādes kopā ar jebkādiem relevantiem preventīviem pasākumiem. Lai noskaidrotu, kādas stingrākas vai papildu prasības jānosaka ūdens kvalitātei, Pārgūšanas iekārtas operatoram sadarbībā ar attiecīgajām iesaistītajām personām būtu jāizstrādā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāns, un šim operatoram vajadzētu būt atļautam noteikt stingrākas vai papildu prasības attiecībā uz pārgūtā ūdens kvalitāti. Pārgūšanas staciju operatoriem iekārtas operatoram sadarbībā vismaz ar pārgūtā ūdens sadales operatoru un pārgūtā ūdens uzglabāšanas operatoru būtu jāpilda būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi. Ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāns būtu pastāvīgi jāatjaunina un jāizstrādā saskaņā ar starptautiski atzītām standartizētām procedūrām. Parametru pamatā ir Komisijas Kopīgā pētniecības centra sagatavotais tehniskais ziņojums, un tie atspoguļo starptautiskos standartus ūdens atkalizmantošanas jomā. Komisijas Kopīgajam pētniecības centram būtu jāizstrādā parametri un mērīšanas metodes, lai noteiktu mikroplastmasas un farmaceitisko atliekvielu klātbūtni pārgūtā ūdenī. [Gr. 12]

(7a)  Mikroplastmasas klātbūtne var radīt apdraudējumu cilvēka veselībai un videi. Tādēļ mikroplastmasas izcelšanās avotu, sadales, aprites un ietekmes padziļinātas pārskatīšanas ietvaros notekūdeņu attīrīšanas kontekstā Komisijai būtu jāizstrādā metodika mikroplastmasas satura mērīšanai komunālajos notekūdeņos, kas attīrīti saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK un pārgūti saskaņā ar šo regulu. [Gr. 13]

(7b)  Nepietiekami attīrītu notekūdeņu izmantošana sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, ielu tīrīšanai vai parku un golfa laukumu apūdeņošanai, var būt kaitīga veselībai. Tādēļ Komisijai būtu jānosaka kvalitātes mērķi attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu sabiedriskiem pakalpojumiem, lai aizsargātu cilvēka un dzīvnieku veselību, kā arī gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu kvalitāti. [Gr. 14]

(7c)   Nosakot kvalitātes prasības attiecībā uz apūdeņošanai izmantotu ūdeni, būtu jāņem vērā zinātnes attīstība, jo īpaši attiecībā uz mikropiesārņotāju un jaunu nesen parādījušos vielu testēšanu, lai garantētu drošu ūdens izmantošanu un aizsargātu vidi un sabiedrības veselību. [Gr. 15]

(7d)  Nosakot ūdens kvalitātes prasības, būtu jāņem vērā veiktie eksperimenti, it īpaši attiecībā uz notekūdeņu dūņu un metanizācijas efluentu izmantošanu lauksaimniecībā. [Gr. 16]

(8)  Ja tiktu ievērotas ūdens atkalizmantošanas minimālās prasības, tas palīdzētu Ūdens atkalizmantošanas minimālo prasību ievērošanai būtu jāatbilst Savienības ūdens politikai un jāpalīdz sasniegt ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 6. mērķi — nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ikvienam, kā arī visā pasaulē ievērojami kāpināt ūdens reciklēšanu un tā drošu atkalizmantošanu, lai veicinātu Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 12 — kas attiecas uz ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu — sasniegšanu. Bez tam viens no šīs regulas uzdevumiem ir nodrošināt, ka tiek īstenots arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pants par vides aizsardzību. [Gr. 17]

(8a)  Kvalitātes prasības attiecībā uz dzeramos ūdeni ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) .../...(10). Lai nepieļautu dzeramā ūdens kvalitātes pasliktināšanos, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka dzeramā ūdens ieguvei izmantotie ūdens resursi nav piesārņoti ar pārgūtu ūdeni. [Gr. 18]

(8b)  Dažos gadījumos pārgūšanas iekārtu operatori pirms pārgūtā ūdens piegādes nākamajiem ķēdes dalībniekiem, tādiem kā pārgūtā ūdens sadales operatori, pārgūtā ūdens uzglabāšanas operatori vai galaizmantotāji, pārgūto ūdeni joprojām transportē un uzglabā aiz pārgūšanas iekārtas izejas punkta. Ir jānosaka atbilstības punkts, lai precizētu, kur beidzas pārgūšanas iekārtu operatora atbildība un kur sākas nākamā ķēdes dalībnieka atbildība. [Gr. 19]

(9)  Riska pārvaldībai būtu jāietver gan proaktīva risku identificēšana un pārvaldība, gan tāda pārgūta ūdens sagatavošanas, sadales, uzglabāšanas un izmantošanas koncepcija, kura kvalitāte atbilst konkrētu izmantojumu vajadzībām. Riska novērtējumā būtu jābalstās uz būtiskākajiem riska pārvaldības uzdevumiem un arī uz piesardzības principa stingru piemērošanu, un tajā būtu jānorāda jebkādas tādas ūdens kvalitātes prasības, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vides, cilvēka veselības un dzīvnieku veselības aizsardzību. Riska pārvaldībai vajadzētu būt visu attiecīgo ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā iesaistīto personu kopīgai atbildībai. Iesaistīto personu loma un atbildība būtu skaidri jānorāda ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā. Piešķirot atļauju, kompetentajai iestādei vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai attiecīgās ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā iesaistītās personas veiktu turpmākus riska pārvaldības pasākumus. [Gr. 20]

(9a)  Sadarbība un mijiedarbība starp dažādajām ūdens pārgūšanā iesaistītajām personām būtu jāizvirza par priekšnosacījumu pārgūšanas procedūru noteikšanai saskaņā ar prasībām attiecībā uz konkrētiem izmantojumiem un lai varētu plānot pārgūta ūdens piegādi atbilstoši galaizmantotāju pieprasījumam. [Gr. 21]

(10)  Lai patiešām aizsargātu vidi, tostarp augsnes kvalitāti, un cilvēka veselību, pārgūšanas staciju iekārtu operatoriem vajadzētu būt primāri atbildīgiem par pārgūtā ūdens kvalitāti atbilstības punktā. Lai izpildītu minimālās prasības un jebkādus kompetentās iestādes noteiktos noteiktus papildu nosacījumus, pārgūšanas staciju iekārtu operatoriem vajadzētu veikt būtu jāveic pārgūtā ūdens kvalitātes monitoringu. monitorings saskaņā ar minimālajām prasībām un jebkādiem kompetentās iestādes noteiktiem papildu nosacījumiem. Tāpēc ir lietderīgi noteikt minimālās monitoringa prasības, proti, prasības par parastā (rutīnas) monitoringa biežumu un validācijas monitoringa grafiku un veikuma mērķrādītājiem. Dažas no parastā (rutīnas) monitoringa prasībām ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK. [Gr. 22]

(11)  Ir jānodrošina pārgūtā ūdens droša piegāde, uzglabāšana un izmantošana, jo tas veicinās ūdens atkalizmantošanu tādējādi veicinot ūdens atkalizmantošanas attīstību Savienības līmenī, mudinot jo īpaši Savienības lauksaimniekus pieņemt šo praksi un vairos vairojot sabiedrības uzticēšanos tai. Izmantoto attīrīto notekūdeņu apjomam, veidam, apstrādes metodēm un raksturlielumiem — neatkarīgi no tā, kā tie tiek izmantoti, — vajadzētu būt tādam, ka to apstrāde, izmantošana un uzglabāšana, tostarp izsmidzināšana, pilienveida apūdeņošana, ar uzglabāšanu vai bez tās, nedz tieši, nedz netieši neietekmē cilvēka vai dzīvnieku veselību un augsnes un ūdens vides kvalitāti īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Tāpēc pārgūta ūdens piegāde un uzglabāšana konkrētiem izmantojumiem būtu atļaujama tikai ar nosacījumu, ka dalībvalstu kompetentās iestādes ir piešķīrušas atļauju. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju Savienības līmenī, izsekojamību un pārredzamību, būtiskākie noteikumi attiecībā uz šādu atļauju būtu jānosaka Savienības līmenī. Tomēr atļauju piešķiršanas kārtība būtu sīkāk jānosaka pašām dalībvalstīm, kuru kompetentās iestādes pašas ir atbildīgas par tādu risku novērtēšanu, kuri ir saistīti ar ūdens atkalizmantošanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļauju piešķiršanā izmantot jau esošās procedūras, kas būtu jāpielāgo tā, lai tiktu ņemtas vērā ar šo regulu ieviestās prasības. [Gr. 23]

(11a)  Pārgūta ūdens piegāde un uzglabāšana, kā arī tā izmantošana galaizmantotāju vajadzībām ir neatņemama daļa no ūdens atkalizmantošanas sistēmas. Izmaiņas ūdens sastāvā pārgūtā ūdens piegādes un uzglabāšanas procesā var negatīvi ietekmēt tā ķīmisko un bioloģisko kvalitāti. Pārgūtais ūdens būtu atbilstoši jāizmanto, ņemot vērā pārgūtā ūdens kategorijas, kultūraugu īpašības un apūdeņošanas metodes. Nosakot būtiskākos riska pārvaldības uzdevumus, būtu jāņem vērā iespējamā negatīvā ietekme uz veselību un vides matricām, kas saistītas ar pārgūtā ūdens piegādi, uzglabāšanu un paredzēto izmantošanu. Šajā sakarā Komisijai būtu jāizstrādā norādījumu dokumenti, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm pārgūtā ūdens piegādes, uzglabāšanas un izmantošanas kontroles un monitoringa veikšanā. [Gr. 24]

(11b)  Ja ir nepieciešami pārgūta ūdens sadales operators un pārgūta ūdens uzglabāšanas operators, ikviena šāda operatora darbības priekšnosacījumam vajadzētu būt atļaujas saņemšanai. Ja ir izpildītas visas atļaujas saņemšanai nepieciešamās prasības, dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jāizsniedz atļauja, kurai būtu jāietver visi riska novērtējumā noteiktie nosacījumi un pasākumi, kas nepieciešami, lai garantētu galaizmantotājiem paredzēta pārgūta ūdens drošu sadali un uzglabāšanu. [Gr. 25]

(12)  Šīs regulas noteikumi papildina prasības citos Savienības tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz iespējamiem veselības un vidiskajiem riskiem. Lai nodrošinātu, ka iespējamie riski cilvēka, dzīvnieku un dzīvnieku augu veselībai papildus attiecīgā gadījumā ar vides aizsardzību saistītiem riskiem tiek risināti ar holistisku pieeju, pārgūšanas staciju operatoriem un kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā jāievēro prasības, kas noteiktas citos relevantos attiecīgos Savienības tiesību aktos, proti, Padomes Direktīvās 86/278/EEK(11), 91/676/EEK(12) un 98/83/EK(13), Direktīvās 91/271/EEK un 2000/60/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 178/2002(14), (EK) Nr. 852/2004(15), (EK) Nr. 183/2005(16), (EK) Nr. 396/2005(17) un (EK) Nr. 1069/2009(18), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2006/7/EK(19), 2006/118/EK(20), 2008/105/EK(21) un 2011/92/ES(22), Komisijas Regulās (EK) Nr. 2073/2005(23), (EK) Nr. 1881/2006(24) un (ES) Nr. 142/2011(25). [Gr. 26]

(12a)  Šīs regulas piemērošanas nolūkā būtu jāparedz iespēja komunālo notekūdeņu attīrīšanas un pārgūšanas darbības veikt vienā fiziskā vietā, izmantojot vienu iekārtu vai dažādas atsevišķas iekārtas. Turklāt būtu jāparedz, ka ūdens attīrīšanas iekārtas operators un ūdens pārgūšanas iekārtas operators var būt viena un tā pati persona. [Gr. 27]

(13)  Regulā (EK) Nr. 852/2004 ir noteiktas vispārīgās prasības pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmumiem, un tā aptver cilvēka patēriņam paredzētas pārtikas ražošanu, pārstrādi, izplatīšanu un laišanu tirgū. Minētā regula veltīta pārtikas sanitārajai kvalitātei, un viens no tās galvenajiem principiem ir tāds, ka primāro atbildību par pārtikas nekaitīgumu uzņemas pārtikas apritē iesaistītais uzņēmums. Par minēto regulu sagatavoti arī sīki norādījumi, un te īpaši jāmin Komisijas paziņojums “Vadlīnijas par mikrobioloģisko risku novēršanu svaigu augļu un dārzeņu primārajā ražošanā, ievērojot labu higiēnu” (2017/C 163/01). Šajā regulā paredzētie pārgūtā ūdens veikuma mērķrādītāji neliedz pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem panākt tādu ūdens kvalitāti, kas nepieciešama, lai izpildītu Regulu (EK) Nr. 852/2004, proti, vēlākos posmos izmantot vairākus ūdens attīrīšanas paņēmienus vienus pašus vai kombinācijā ar citiem paņēmieniem, kas nav attīrīšana.

(13a)  Lai labāk veicinātu ūdens atkalizmantošanas darbības, konkrētu izmantošanas veidu norādīšanai šajā regulā nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju pārgūto ūdeni izmantot citiem mērķiem, tostarp atkalizmantošanu rūpnieciskiem, ar komunālajiem pakalpojumiem saistītiem un ar vidi saistītiem mērķiem ar noteikumu, ka dalībvalstis nodrošina, ka tiek pildīts pienākums nodrošināt augstu cilvēka un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni. [Gr. 28]

(14)  Lai vairotu uzticēšanos ūdens atkalizmantošanai, būtu jāinformē sabiedrība. Skaidras, visaptverošanas un atjauninātas informācijas par ūdens atkalizmantošanu publiskošanai būtu jānodrošina aizvien lielāka pārredzamība un izsekojamība, un tā arī varētu sevišķi noderēt citām attiecīgajām iestādēm, kuras skar konkrētais ūdens atkalizmantojums. Lai veicinātu ūdens atkalizmantošanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek izstrādātas īpašas dažādām iesaistītajām personām pielāgotas informatīvas izpratnes veicināšanas kampaņas, kuru mērķis ir uzlabot šo personu informētību par pilsētu ūdens aprites ciklu, nepieciešamību pēc ūdens atkalizmantošanas un no tās izrietošajām priekšrocībām, tādējādi veicinot to, ka ieinteresētās personas pieņem atkalizmantošanuas praksi un iesaistās tajā. [Gr. 29]

(14a)  Lauksaimnieciskajā apūdeņošanā iesaistīto galaizmantotāju izglītošanai un apmācībai ir svarīga nozīme kā preventīvu pasākumu īstenošanas un uzturēšanas komponentiem. Galaizmantotāji būtu pilnībā jāinformē par pārgūta ūdens atbilstošu izmantošanu, jo tie ir īpaši neaizsargāti. Būtu jāīsteno virkne ar iedarbību uz cilvēkiem saistītu preventīvu pasākumu, piemēram, individuālu aizsardzības līdzekļu izmantošana, roku mazgāšana un personīgā higiēna. Šādu pasākumu pienācīgas piemērošanas uzraudzībai vajadzētu būt daļai no būtiskākajiem riska pārvaldības uzdevumiem. [Gr. 30]

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK(26) mērķis ir dalībvalstīs garantēt pieeju vidiskajai informācijai saskaņā ar Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem(27) (Orhūsas konvenciju). Direktīvā 2003/4/EK noteikti plaši pienākumi vidisko informāciju gan darīt pieejamu pēc pieprasījuma, gan to aktīvi izplatīt. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK(28) attiecas uz dalīšanos ar telpisko informāciju, tostarp datu kopām par dažādiem vidiskiem jautājumiem. Ir svarīgi, lai šīs regulas noteikumi par piekļuvi informācijai un datu koplietošanas kārtību minētās direktīvas papildinātu, nevis veidotu atsevišķu tiesisko režīmu. Tāpēc šīs regulas noteikumi par informācijas sniegšanu sabiedrībai un par īstenošanas monitoringu nedrīkstētu skart Direktīvas 2003/4/EK un 2007/2/EK.

(16)  Lai esošās minimālās prasības un būtiskākos riska pārvaldības pasākumus pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam, Komisijai būtu deleģējamas pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt aktus, ar kuriem groza minimālās prasības un būtiskākos riska pārvaldības uzdevumus, tajā pašā laikā neapdraudot pienācīgi apstrādātu notekūdeņu atkalizmantošanas iespējas. Turklāt, lai nodrošinātu vides un cilvēka veselības augsta līmeņa aizsardzību, Komisijai būtu jābūt iespējai pieņemt deleģētos aktus, ar ko pieņem tehniskās specifikācijas, ar kurām papildina būtiskos riska pārvaldības uzdevumus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(29). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. [Gr. 31]

(17)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, Komisijai vajadzētu piešķirt īstenošanas pilnvaras pieņemt sīkus noteikumus par tās informācijas formātu un izklāstu, kas dalībvalstīm jāsniedz sabiedrībai, par tās informācijas formātu un izklāstu, kas dalībvalstīm jāsniedz par šīs regulas īstenošanas monitoringu, un par Eiropas Vides aģentūras sagatavotā Savienības mēroga pārskata formātu un izklāstu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(30).

(18)  Kompetentajām iestādēm būtu jāverificē, vai pārgūtais ūdens atbilst atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem. Ja konstatēta neatbilstība, tām būtu jāprasa, lai pārgūšanas stacijas iekārtas operators veic atbilstības atjaunošanai nepieciešamos pasākumus. Ja neatbilstība pārsniedz noteiktās maksimālās vērtības un tā rezultātā rada nopietnu būtisku risku videi vai cilvēka veselībai, pārgūšanas stacijas iekārtu operatoriem būtu nekavējoties jāaptur jebkādas turpmākas pārgūtā ūdens piegāde. Kompetentajām iestādēm būtu cieši jāsadarbojas ar galaizmantotājiem, lai atvieglotu pienācīgi attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu. Kompetentajām iestādēm būtu jākontrolē un jāuzrauga pārgūtā ūdens piegāde, uzglabāšana un izmantošana, ņemot vērā attiecīgos veselības un vides apdraudējumus. [Gr. 32]

(19)  Kompetentajām iestādēm būtu jāsadarbojas ar citām relevantajām iestādēm, proti, jāapmainās ar informāciju, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajām Savienības un valstu prasībām.

(20)  Dalībvalstu iesniegtie dati ir ļoti vajadzīgi, lai Komisija varētu monitorēt un novērtēt regulējuma spēju sasniegt iecerētos mērķus.

(21)  Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktu Komisijai būtu šī regula jāizvērtē. Izvērtēšanu vajadzētu veikt, pamatojoties uz pieciem kritērijiem — lietderību, efektivitāti, būtiskumu, saskaņotību un ES pievienoto vērtību —, un tai būtu jāveido pamats iespējamo turpmāko pasākumu ietekmes novērtējumiem.

(22)  Saskaņā ar Orhūsas Konvenciju ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt iespējai vērsties tiesu iestādēs, lai tiktu labāk aizsargātas tiesības dzīvot veselībai un labklājībai piemērotā vidē.

(23)  Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sodiem, kas ir piemērojami par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina to īstenošana. Sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem.

(24)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, aizsargāt vidi un cilvēka veselību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(25)  Ir nepieciešams paredzēt pienācīgu laiku, lai dalībvalstis varētu izveidot administratīvo infrastruktūru, kas nepieciešama šīs regulas piemērošanai, bet operatori — sagatavoties jauno noteikumi piemērošanai.

(25a)   Lai pēc iespējas vairāk attīstītu un veicinātu pienācīgi attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu, Eiropas Savienībai ar programmas “Apvārsnis Eiropa” palīdzību būtu jāatbalsta pētniecība un izstrāde šajā jomā nolūkā panākt ievērojamus uzlabojumus attiecībā uz pienācīgi attīrītu notekūdeņu drošumu un dzīvotspējīgiem izmantošanas paņēmieniem. [Gr. 33]

(25b)  Lai efektīvi aizsargātu vidi un cilvēka veselību, dalībvalstīm sadarbībā ar ieinteresētajām personām būtu jāievieš augsnes kvalitātes pārbaudes īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. [Gr. 34]

(25c)  Šīs regulas mērķis ir veicināt ūdens ilgtspējīgu izmantošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, Komisijai būtu jāuzņemas izmantot Savienības programmas, tostarp LIFE programmu, lai atbalstītu vietējās iniciatīvas, kuras paredz pienācīgi attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu. [Gr. 35]

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un mērķis

1.  Šajā regulā ir noteiktas pārgūta ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības un pienākums veikt norādītos būtiskākos riska pārvaldības uzdevumus ar mērķi nodrošināt attīrītu komunālo notekūdeņu drošu atkalizmantošanu integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas kontekstā, un tā veicina Direktīvā 2000/60/EK noteikto mērķu sasniegšanu. [Gr. 36]

2.  Šīs regulas mērķis ir garantēt, ka pārgūtais ūdens ir droši izmantojams paredzētajām vajadzībām, tam paredzētajam nolūkam, un tādējādi koordinēti visā Savienībā nodrošināt tādā veidā nodrošinot cilvēka un dzīvnieku veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību, risināt un vienlaikus mazinot ūdens resursu izmantošanas negatīvo ietekmi un uzlabojot tās efektivitāti, koordinēti visā Savienībā risinot ar ūdens trūkuma trūkumu, klimata pārmaiņām un no tā izrietošās Savienības vides mērķiem saistītos jautājumus un izrietošo ūdens resursu noslodzes problēmu, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu ūdens izmantošanas risinājumu lietošanu, atbalstot pāreju uz aprites ekonomiku un tādējādi sekmēt arī nodrošinot Savienības ilgtermiņa konkurētspēju un efektīvu iekšējā tirgus netraucētu darbību. [Gr. 37]

2.a  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka dzeramā ūdens ieguvei izmantotie ūdens resursi nav piesārņoti ar pārgūtu ūdeni. [Gr. 38]

2. pants

Darbības joma

Šo regulu piemēro pārgūtam ūdenim, kas paredzēts kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem.

Šo regulu nepiemēro izmēģinājuma projektiem, kuros galvenā uzmanība veltīta ūdens atkalizmantošanai pārgūšanas stacijās. [Gr. 39]

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1.  “kompetentā iestāde” ir iestāde vai struktūra, ko dalībvalsts norīkojusi pildīt no šīs regulas izrietošos pienākumus;

2.  “ūdeņu iestāde” ir iestāde vai iestādes, kuras noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 3. panta 2. vai 3. punktu;

3.  “galaizmantotājs” ir fiziska vai juridiska persona, publiska vai privāta vienība, kas izmanto pārgūto ūdeni tam paredzētajā nolūkā; [Gr. 40]

4.  “komunālie notekūdeņi” ir komunālie notekūdeņi, kas definēti Direktīvas 91/271/EEK 2. panta 1. punktā;

4.a  “attīrīti notekūdeņi” ir komunālie notekūdeņi, kas ir attīrīti saskaņā ar Direktīvā 91/271/EEK noteiktajām prasībām; [Gr. 41]

5.  “pārgūtais ūdens” ir komunālie attīrīti notekūdeņi, kas attīrīti saskaņā ar Direktīvā 91/271/EEK izklāstītajām prasībām kuri iegūti pārgūšanas iekārtā veiktas tālākas attīrīšanas rezultātā un kuru kvalitāte pēc tam tālāk attīrīti pārgūšanas stacijā; šādas attīrīšanas ir atbilstoša izmantošanai nolūkam, kādam tie ir paredzēti; [Gr. 42]

5.a  “ūdens atkalizmantošana” ir tāda noteiktas kvalitātes pārgūta ūdens izmantošana, kurš ir piemērots I pielikuma 1. iedaļā minētam izmantojumam ar sadales sistēmas palīdzību, tādējādi daļēji vai pilnībā aizstājot virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu izmantošanu; [Gr. 43]

6.  “pārgūšanas stacija” iekārta” ir daļa no komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacija stacijas vai cita stacija, citas iekārtas, kurā tālāk attīra Direktīvas komunālos notekūdeņus, kuri pirms tam ir attīrīti saskaņā ar Direktīvā 91/271/EEK noteiktajām prasībām, atbilstošus komunālos notekūdeņus nolūkā sagatavot lai sagatavotu pārgūtu ūdeni, kas ir piemērots kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem, un tā ietver jebkādu uzglabāšanas infrastruktūru un jebkādu infrastruktūru, kura ir paredzēta pārgūtā ūdens nogādāšanai uz pārgūtā ūdens sadales infrastruktūru vai galaizmantotājam; [Gr. 44]

7.  “pārgūšanas stacijas iekārtas operators” ir fiziska vai juridiska persona, kas ekspluatē vai kontrolē pārgūšanas staciju; iekārtu; [Gr. 45]

7.a  “pārgūta ūdens sadales infrastruktūra” ir īpaši šim nolūkam paredzētu cauruļvadu un sūkņu sistēma vai citas īpaši šim nolūkam paredzētas transportēšanas iekārtas, kas projektētas pārgūtā ūdens nogādāšanai galaizmantotājam, tostarp jebkādas iekārtas izlīdzināšanai, tālākai attīrīšanai un uzglabāšanai ārpus attiecīgās pārgūšanas iekārtas; [Gr. 46]

7.b  “pārgūta ūdens sadales operators” ir fiziska vai juridiska persona, kas ekspluatē vai kontrolē pārgūtā ūdens sadales infrastruktūru; [Gr. 47]

7.c  “pārgūta ūdens uzglabāšanas infrastruktūra” ir pārgūtā ūdens uzglabāšanai paredzētu uzglabāšanas iekārtu sistēma; [Gr. 48]

7.d  “pārgūta ūdens uzglabāšanas operators” ir fiziska vai juridiska persona, kas ekspluatē vai kontrolē pārgūtā ūdens uzglabāšanas infrastruktūru; [Gr. 49]

8.  “apdraudējums” ir bioloģisks, ķīmisks, fizikāls vai radioloģisks aģents, kas var nodarīt kaitējumu cilvēkiem, dzīvniekiem, kultūraugiem vai citiem augiem, citai sauszemes biotai, ūdens biotai, augsnei vai videi kopumā;

9.  “risks” ir varbūtība, ka identificētie apdraudējumi konkrētā periodā nodarīs kaitējumu, kombinācijā ar seku smagumu;

10.  “riska pārvaldība” ir sistemātiska pārvaldība, ar ko pastāvīgi nodrošina ūdens atkalizmantošanas drošumu specifiskā kontekstā;

11.  “preventīvs pasākums” ir jebkāda atbilstoša darbība vai rīcība, ko var izmantot, lai risku veselībai un videi novērstu vai likvidētu, vai samazinātu līdz pieņemamam līmenim; [Gr. 50]

11.a  “atbilstības punkts” ir punkts, kurā pārgūšanas iekārtas operators pārgūto ūdeni piegādā nākamajam ķēdes dalībniekam; [Gr. 51]

11.b  “mikropiesārņotājs” ir nevēlama viela, ko vidē iespējams atklāt ļoti zemā koncentrācijā, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikumā. [Gr. 52]

4. pants

Pārgūšanas staciju iekārtu operatoru pienākumi attiecībā uz ūdens kvalitāti [Gr. 53]

1.  Pārgūšanas staciju iekārtu operatori nodrošina, ka pārgūtais ūdens, kas paredzēts kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem, pārgūšanas stacijas izejas punktā (atbilstības punktā) atbilst šādiem nosacījumiem:

a)  I pielikuma 2. iedaļā noteiktās ūdens kvalitātes minimālās prasības;

b)  jebkādi papildu nosacījumi, ko attiecībā uz ūdens kvalitāti attiecīgajā atļaujā paredzējusi kompetentā iestāde saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu. [Gr. 54]

2.  Lai nodrošinātu atbilstību 1. punktā minētajām prasībām un nosacījumiem, pārgūšanas stacijas operators veic ūdens kvalitātes monitoringu saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

a)  I pielikuma 2. iedaļa;

b)  jebkādi papildu nosacījumi, ko attiecībā uz monitoringu attiecīgajā atļaujā paredzējusi kompetentā iestāde saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu.

2.a  Pārgūšanas iekārtu operatori nodrošina arī to, ka pārgūšanas iekārtā pilnībā tiek īstenoti vismaz tie riska pārvaldības pasākumi, kas izklāstīti 5. panta -1. punktā minētajā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā. [Gr. 55]

2.b   Pēc atbilstības punkta par ūdens kvalitāti vairs nav atbildīgs pārgūšanas iekārtas operators, bet gan nākamais ķēdes dalībnieks. [Gr. 56]

3.  Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko groza šo regulu, lai I pielikuma 2. iedaļā noteiktās minimālās prasības pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam. [Gr. 57]

4.a pants

Pārgūta ūdens sadales operatoru, pārgūta ūdens uzglabāšanas operatoru un galaizmantotāju pienākumi

1.  Pārgūta ūdens sadales operators pārgūta ūdens kvalitāti pārgūta ūdens sadales infrastruktūrā saglabā vismaz tādā pašā līmenī, kāds noteikts I pielikuma 2. iedaļā. Pārgūta ūdens sadales operators nodrošina arī to, ka pārgūta ūdens sadales infrastruktūrā pilnībā tiek īstenoti vismaz tie riska pārvaldības pasākumi, kas izklāstīti 5. panta -1. punktā minētajā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā.

Piešķirot atļauju saskaņā ar 7. pantu, kompetentā iestāde var pieprasīt veikt turpmākus riska pārvaldības pasākumus attiecībā uz uzdevumiem, kas jāveic pārgūta ūdens sadales operatoram, un precizēt papildu prasības un preventīvus pasākumus, kuri nepieciešami saskaņā ar II pielikuma b) un c) punktu.

2.  Pārgūta ūdens uzglabāšanas operators pārgūta ūdens kvalitāti pārgūta ūdens uzglabāšanas infrastruktūrā saglabā vismaz tādā pašā līmenī, kāds noteikts I pielikuma 2. iedaļā. Pārgūta ūdens uzglabāšanas operators nodrošina arī to, ka pārgūta ūdens uzglabāšanas infrastruktūrā pilnībā tiek īstenoti vismaz tie riska pārvaldības pasākumi, kas izklāstīti 5. panta -1. punktā minētajā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā.

Piešķirot atļauju saskaņā ar 7. pantu, kompetentā iestāde var pieprasīt veikt turpmākus riska pārvaldības pasākumus attiecībā uz uzdevumiem, kas jāveic pārgūtā ūdens uzglabāšanas operatoram, un precizēt papildu prasības un preventīvus pasākumus, kuri nepieciešami saskaņā ar II pielikuma b) un c) punktu.

3.  Galaizmantotāju izmantotā pārgūtā ūdens kvalitāte ir vismaz tādā pašā līmenī, kāds noteikts I pielikuma 2. iedaļā. Kompetentā iestāde papildus I pielikuma 2. iedaļā noteiktajām prasībām var paredzēt turpmākas prasības galaizmantotājiem.

4.  Komisija izstrādā norādījumu dokumentus, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm īstenot prasības, kas saistītas ar pārgūtā ūdens sagatavošanas, sadales, uzglabāšanas un izmantošanas kontroli un monitoringu. [Gr. 58]

5. pants

Riska pārvaldība

-1.  Pārgūšanas iekārtas operators sadarbībā ar šā panta 1. punktā minētajām attiecīgajām personām izstrādā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu. Ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāns balstās uz II pielikuma a)punktā izklāstītajiem būtiskākajiem riska pārvaldības uzdevumiem, un tajā nosaka jebkādas prasības papildus tām, kas izklāstītas I pielikumā saskaņā ar II pielikuma b) punktu, un identificē apdraudējumus, riskus un atbilstošus preventīvus pasākumus saskaņā ar II pielikuma c) punktu. [Gr. 59]

1.  Pārgūtā Pārgūta ūdens drošas sagatavošanas, sadales, uzglabāšanas un piegādes izmantošanas vajadzībām pārgūšanas stacijas operators veic kompetentā iestāde pārrauga riska pārvaldību, apspriežoties saziņā ar šādiem aktoriem: [Gr. 60]

a)  tās(-o) komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijas(-u) operators, kas piegādā ūdeni attīrītus notekūdeņus pārgūšanas stacijai, iekārtai saskaņā ar Direktīvā 91/271/EEK noteiktajām kvalitātes prasībām, ja tas nav arī pārgūšanas stacijas iekārtas operators; [Gr. 61]

aa)  pārgūšanas iekārtas operators; [Gr. 62]

ab)  pārgūta ūdens sadales operators; [Gr. 63]

ac)  pārgūta ūdens uzglabāšanas operators; [Gr. 64]

b)  galaizmantotājs(-i);

c)  citas puses, ko pārgūšanas stacijas operators kompetentā iestāde uzskata par relevantām. būtisku. [Gr. 65]

2.  Pārgūšanas stacijas iekārtas operators, pārgūta sagatavo ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, kura pamatā ir II pielikumā izklāstītie būtiskākie sadales operators un pārgūta ūdens uzglabāšanas operators veic vismaz -1. punktā minētajā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības uzdevumi. Ūdens atkalizmantošanas plānā noteiktos riska pārvaldības plānā ierosina, kādas prasības papildus I pielikumā minētajām ir jānosaka, lai vēl vairāk mazinātu riskus, un cita starpā norāda apdraudējumus, riskus un piemērotus preventīvos pasākumus. uzdevumus. Pārgūšanas iekārtas operatora, pārgūta ūdens sadales operatora un pārgūta ūdens uzglabāšanas operatora izmantotās riska pārvaldības metodes balstās uz starptautiski atzītām metodikām. [Gr. 66]

2.a  Attiecīgajā atļaujā, kas piešķirta saskaņā ar 7. pantu, kompetentā iestāde var precizēt dažādus uzdevumus un pienākumus dažādajām ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā iesaistītajām personām. [Gr. 67]

2.b  Ja apūdeņojamo kultūraugu veidu paredzēts tirgot vairākos atšķirīgos veidos un tas ietilpst vairākās atšķirīgās pārgūta ūdens kvalitātes klasēs, pārgūšanas iekārtas operatoram tiek prasīts nodrošināt lauksaimnieku ar ūdeni, kas atbilst visaugstākajai no attiecīgajām kvalitātes klasēm. [Gr. 68]

3.  Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko šo regulu groza, lai II pielikumā izklāstītos būtiskos riska pārvaldības pasākumus pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam. [Gr. 69]

Komisija ir arī pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko šo regulu papildina, lai noteiktu II pielikumā izklāstīto būtisko riska pārvaldības pasākumu tehniskās specifikācijas. [Gr. 70]

Līdz ... [viens gads pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 14. pantu, lai papildinātu šo regulu, ieviešot metodiku mikroplastmasas klātbūtnes mērīšanai pārgūtā ūdenī, uz ko var attiecināt papildu prasības, pamatojoties uz II pielikuma 4. punktā minēto riska novērtējumu. [Gr. 133]

3.a  Ja galaizmantotājam rodas aizdomas, ka saskaņā ar 4.a panta 2. punktu uzglabātais ūdens neatbilst šajā regulā noteiktajām minimālajām prasībām, tas:

a)  par to nekavējoties informē attiecīgo veselības aizsardzības iestādi un attiecīgā gadījumā tai sniedz visu pieejamo informāciju;

b)  pilnībā sadarbojas ar attiecīgo kompetento iestādi, lai pārbaudītu un noteiktu aizdomu pamatu un I pielikuma 2. iedaļas 2. un 4. tabulā minēto neatļauto vielu vai vērtību iespējamu klātbūtni. [Gr. 71]

6. pants

Pieteikums atļaujai piegādāt sagatavot, sadalīt un uzglabāt pārgūto ūdeni [Gr. 72]

1.  Lai veiktu jebkādu pārgūto ūdeni pārgūta ūdens piegādātu sagatavošanu, sadali un uzglabāšanu kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem, norādīta izmantojuma nolūkā, ir vajadzīga atļauja. [Gr. 73]

2.  Operators Pārgūšanas iekārtas operators pieteikumu 1. punktā minētās atļaujas saņemšanai vai esošas atļaujas grozīšanai iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā notiek vai tiek plānota pārgūšanas stacijas iekārtas ekspluatācija. [Gr. 74]

3.  Pieteikumā iekļauj:

a)  ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, kas sagatavots saskaņā ar 5. panta 2. -1. punktu; [Gr. 75]

aa)  jaunākos pieejamos datus, kas uzskatāmi parāda attīrīto notekūdeņu atbilstību Direktīvas 91/271/EEK nozīmē notekūdeņu attīrīšanas stacijā, kas ir pārgūstamā ūdens izcelsmes avots; [Gr. 76]

b)  aprakstu par to, kā pārgūšanas stacijas iekārtas operators atbilstības punktā izpildīs I pielikuma 2. iedaļā izklāstītās ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības; [Gr. 77]

c)  aprakstu par to, kā pārgūšanas stacijas iekārtas operators atbilstības punktā izpildīs ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā ierosinātās papildu prasības. [Gr. 78]

3.a  Pārgūta ūdens sadales operators tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā darbojas vai tiek plānots, ka darbosies attiecīgā pārgūta ūdens sadales infrastruktūra, iesniedz pieteikumu 1. punktā minētās atļaujas saņemšanai vai jau piešķirtas atļaujas grozīšanai. Šajā pieteikumā iekļauj aprakstu par to, kā pārgūta ūdens sadales operatoram ir jāievēro 4.a panta 1. punktā noteiktās prasības. [Gr. 79]

3.b  Pārgūta ūdens uzglabāšanas operators tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā darbojas vai tiek plānots, ka darbosies attiecīgā pārgūta ūdens uzglabāšanas infrastruktūra, iesniedz pieteikumu 1. punktā minētās atļaujas saņemšanai vai jau piešķirtas atļaujas grozīšanai. Šajā pieteikumā iekļauj aprakstu par to, kā pārgūta ūdens uzglabāšanas operatoram ir jāievēro 4.a panta 2. punktā noteiktās prasības. [Gr. 80]

7. pants

Atļaujas piešķiršana

1.  Lai novērtētu pieteikumu, kompetentā iestāde vajadzības gadījumā konsultējas un apmainās ar relevanto informāciju ar:

a)  citām relevantām iestādēm tajā pašā dalībvalstī, jo īpaši ar ūdeņu iestādi, ūdens apsaimniekošanas un veselības aizsardzības jomas iestādēm, ja tā tās nav tā pati attiecīgā kompetentā iestāde; [Gr. 81]

b)  potenciāli skarto dalībvalstu kontaktpunktiem, kas nozīmēti saskaņā ar 9. panta 1. punktu.

2.  Kompetentā iestāde izvērtē pieteikumu, šajā procesā izmantojot atbilstošu zinātnisko atbalstu, un 3 mēnešu laikā pēc pilnīga 6. panta 2., 3., 3.a un 3.b punktā 3. punkta a) apakšpunktā minētā pilnīgā pieteikuma saņemšanas nolemj, vai piešķirt atļauju piešķirt. vai ne. Ja pieteikuma sarežģītības dēļ kompetentajai iestādei vajadzīgs vairāk laika lēmuma pieņemšanai, tā par to nekavējoties informē pieteikuma iesniedzēju, un norāda paredzamo atļaujas piešķiršanas vai tās atteikšanas datumu un izklāsta sniedz šādas termiņa pagarinājuma pagarināšanas iemeslus. Jebkurā gadījumā kompetentā iestāde pieņem lēmumu ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc 6. panta 2., 3., 3.a un 3.b punktā minētā pilnīgā pieteikuma saņemšanas. [Gr. 82]

3.  Ja kompetentā iestāde nolemj atļauju piešķirt, tā nosaka piemērojamos nosacījumus, kuru starpā vajadzības gadījumā ir šādi:

a)  nosacījumi, kuri saistīti ar I pielikuma 2. iedaļā noteiktajām ūdens kvalitātes un monitoringa minimālajām prasībām;

b)  nosacījumi, kuri saistīti ar papildu prasībām, kas ierosinātas ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā;

c)  jebkādi citi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai vēl vairāk mazinātu izskaustu jebkādu nepieņemamu risku cilvēka un dzīvnieku veselībai un videi. [Gr. 83]

3.a  Ja nosacījumi, kas līdzvērtīgi 3. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, jau nav iekļauti 5. pantā minētajā ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā, kompetentā iestāde nekavējoties šo plānu atjaunina. [Gr. 84]

4.  Atļauju regulāri un vismaz reizi piecos gados pārskata un vajadzības gadījumā groza.

8. pants

Atbilstības pārbaude

1.  Kompetentā iestāde verificē, vai pārgūtais ūdens atbilstības punktā atbilst atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem. nosacījumiem, kas izklāstīti saskaņā ar 7. pantu piešķirtajās atļaujās. Atbilstības pārbaudi veic ar šādiem paņēmieniem: [Gr. 85]

a)  pārbaudes uz vietas;

b)  saskaņā ar šo regulu, Direktīvu 91/271/EEK un Direktīvu 2000/60/EK iegūto monitoringa datu izmantošana;

c)  jebkādi citi piemēroti paņēmieni.

2.  Ja ir konstatēta neatbilstība, tad kompetentā iestāde prasa, lai atkarībā no konkrētā gadījuma pārgūšanas stacijas iekārtas operators, pārgūta ūdens sadales operators vai pārgūta ūdens uzglabāšanas operators veic visus nepieciešamos pasākumus, lai bez kavēšanās ātri atjaunotu atbilstību, atjaunotu. un nekavējoties par to informē galaizmantotājus, uz kuriem tas attiecas. [Gr. 86]

3.  Ja neatbilstība rada nopietnu risku videi vai cilvēka veselībai, kāda parametra individuālā vērtība pārsniedz I pielikuma 2. iedaļas a) punktā minētās minimālās prasības attiecībā uz ūdens kvalitāti, pārgūšanas stacijas iekārtas operators nekavējoties aptur jebkādas turpmākas pārgūtā jebkādu turpmāku atgūtā ūdens piegādes līdz brīdim, piegādi. Kompetentā iestāde atbilstības atjaunošanu var noteikt tikai pēc tam, kad kompetentā iestāde konstatē, vismaz trīs secīgās pārbaudēs ir konstatēts, ka atbilstība parametra vai parametru individuālā vērtība, kas pārsniedza attiecīgās minimālās ūdens kvalitātes prasības, ir atjaunota. zemāka par maksimālo pieļaujamo vērtību. [Gr. 87]

4.  Ja notiek incidents, kas ietekmē atbilstību atļaujas nosacījumiem, atkarībā no konkrētā gadījumā pārgūšanas stacijas iekārtas operators, pārgūta ūdens sadales operators vai pārgūta ūdens uzglabāšanas operators nekavējoties informē kompetento iestādi un potenciāli skartos galaizmantotājus un kompetentajai iestādei sniedz šāda incidenta seku novērtēšanai nepieciešamo informāciju. [Gr. 88]

4.a  Pēc atļaujas piešķiršanas saskaņā ar 7. pantu kompetentā iestāde regulāri pārbauda to, ka pārgūšanas iekārtas operators, pārgūta ūdens sadales operators un pārgūta ūdens uzglabāšanas operators īsteno ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā izklāstītos pasākumus. [Gr. 89]

4.b  Ja pārgūtais ūdens atbilstības punktā neatbilst noteiktajām prasībām un šāda prasībām neatbilstoša ūdens sadales vai uzglabāšanas rezultātā ir noticis augsnes vai lauksaimniecības produktu piesārņojums, kas rada apdraudējumu veselībai un videi, par kaitējuma nodarīšanu un radušos zaudējumu atlīdzināšanu ir atbildīgs attiecīgais pārgūšanas iekārtas operators. [Gr. 134]

9. pants

Dalībvalstu sadarbība

1.  Dalībvalstis nozīmē kontaktpunktu sadarbībai ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem un kompetentajām iestādēm. Kontaktpunktu uzdevums ir pēc pieprasījuma sniegt palīdzību un koordinēt saziņu starp kompetentajām iestādēm. Kontaktpunkti saņem un nodod tālāk palīdzības pieprasījumus.

2.  Dalībvalstis uz šādiem palīdzības pieprasījumiem reaģē bez liekas kavēšanās.

9.a pants

Informatīvas izpratnes veicināšanas kampaņas

1.   Dalībvalstis rīko informatīvas izpratnes veicināšanas kampaņas, kuru mērķauditorija ir potenciālie galaizmantotāji, tostarp iedzīvotāji, un kuru temats ir ūdens atkalizmantošanas drošums un ūdens atkalizmantošanas radīti ūdens resursu ietaupījumi.

2.   Dalībvalstis rīko arī lauksaimniekiem paredzētas informēšanas kampaņas, lai nodrošinātu, ka viņi optimāli izmanto pārgūtu ūdeni kultūraugu apūdeņošanai un tādējādi novērš jebkādu kaitīgu šādas izmantošanas ietekmi uz veselību vai vidi. [Gr. 91]

10. pants

Sabiedrības informēšana

1.  Neskarot Direktīvu 2003/4/EK, un Direktīvu 2007/2/EK, un Direktīvas 2000/60/EK 9. panta 4. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai tiešsaistē vai ar citādu viegli izmantojamu metožu palīdzību, ievērojot datu aizsardzības noteikumus, ir pieejama pienācīga, jaunākā atjaunināta un pieejama informācija par ūdens atkalizmantošanu. Šī informācija ietver šādas ziņas: [Gr. 92]

a)  saskaņā ar šo regulu piegādātā pārgūtā ūdens daudzums un kvalitāte;

aa)  pārgūta ūdens izmantošana procentos no kopējā šajā regulā paredzētajiem mērķiem izmantotā saldūdens apjoma; [Gr. 93]

b)  saskaņā ar šo regulu piegādātā pārgūtā ūdens procentuālais daudzums dalībvalstī salīdzinājumā ar attīrīto komunālo notekūdeņu kopējo daudzumu;

ba)  saskaņā ar šo regulu piegādātā pārgūtā ūdens īpatsvars attiecīgajā dalībvalstī no attīrīto komunālo notekūdeņu kopējā apjoma; [Gr. 94]

c)  saskaņā ar šo regulu piešķirtās vai grozītās atļaujas, tostarp nosacījumi, ko saskaņā ar 7. panta 3. punktu noteikušas kompetentās iestādes;

d)  saskaņā ar 8. panta 1. punktu veiktās atbilstības pārbaudes iznākums;

e)  saskaņā ar 9. panta 1. punktu nozīmētie kontaktpunkti.

2.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju atjaunina vismaz reizi gadā.

2.a   Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 852/2004, ar ko nosaka vispārīgus noteikumus, kas piemērojami pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem un kas attiecas uz cilvēka patēriņam paredzētu pārtikas produktu ražošanu, pārstrādi, izplatīšanu un tirdzniecību, kompetentās iestādes informē lietotājus par maksimālo barības vielu saturu piegādātajos pienācīgi attīrītajos notekūdeņos, lai lietotāji, tostarp lauksaimnieki, varētu pārliecināties, ka tas atbilst attiecīgajos Savienības noteikumos paredzētajiem barības vielu līmeņiem. [Gr. 95]

3.  Komisija var ar īstenošanas aktiem paredzēt sīkus noteikumus par atbilstīgi 1. punktam sniedzamās informācijas formātu un izklāstu. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. pantā minēto pārbaudes procedūru. [Gr. 96]

11. pants

Informācija par īstenošanas monitoringu

1.  Neskarot Direktīvu 2003/4/EK un Direktīvu 2007/2/EK, katra dalībvalsts ar Eiropas Vides aģentūras palīdzību:

a)  līdz [trīs četri gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā] izveido un publicē, un pēc tam ik pēc sešiem gadiem atjaunina datu kopu, kas satur informāciju par tās atbilstības pārbaudes iznākumu, kas veikta saskaņā ar 8. panta 1. punktu, un citu informāciju, kas saskaņā ar 10. pantu jādara pieejama sabiedrībai tiešsaistē; [Gr. 97]

b)  izveido, publicē un pēc tam katru gadu atjaunina datu kopu, kas satur saskaņā ar 8. panta 1. punktu ievākto informāciju par gadījumiem, kad nav izpildīti atļaujā paredzētie nosacījumi, un informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 8. panta 2. un 3. punktu.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka Komisijai, Eiropas Vides aģentūrai un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram ir piekļuve 1. punktā minētajām datu kopām.

3.  Pamatojoties uz 1. punktā minētajiem datiem, Eiropas Vides aģentūra regulāri vai pēc Komisijas pieprasījuma sagatavo, publicē un atjaunina Savienības pārskatu, kurā pēc vajadzības norāda šīs regulas izlaides, rezultātu un ietekmes rādītājus, kartes un dalībvalstu ziņojumus.

4.  Komisija var ar īstenošanas aktiem paredzēt sīkus noteikumus par atbilstīgi 1. punktam sniedzamās informācijas formātu un izklāstu, kā arī sīkus noteikumus par 3. punktā minētā Savienības pārskata formātu un izklāstu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. pantā minēto pārbaudes procedūru.

12. pants

Tiesu iestāžu pieejamība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka fiziskas vai juridiskas personas vai to apvienības, organizācijas vai grupas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi var pārsūdzēt tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā institūcijā ar 4. līdz 8. panta īstenošanu saistīta lēmuma, darbības vai bezdarbības materiāltiesisko vai procesuālo likumību, ja ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem:

a)  tās ir pietiekami ieinteresētas;

b)  tās uzskata, ka noticis to tiesību aizskārums, ja šāds priekšnoteikums ir attiecīgās dalībvalsts administratīvi procesuālajās tiesībās.

2.  Dalībvalstis nosaka, kurā posmā lēmumus, darbību vai bezdarbību var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

3.  To, kas uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, nosaka dalībvalstis, ievērojot mērķi nodrošināt, ka attiecīgajai sabiedrības daļai tiesu iestādes ir plaši pieejamas.

Tādēļ ikvienas tādas nevalstiskās organizācijas ieinteresētību, kura iestājas par vides aizsardzību un atbilst valsts tiesību aktu prasībām, atzīst par pietiekamu 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

Tāpat atzīst, ka šādām organizācijām ir tiesības, ko iespējams aizskart 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

4.  Šā panta 1., 2. un 3. punkts neliedz lietu nodot sākotnējai apstrīdēšanai administratīvā iestādē un neietekmē prasību pirms pārsūdzības tiesā izsmelt administratīvās apstrīdēšanas iespējas, ja valsts tiesību aktos šāda prasība noteikta.

5.  Ikviena 1. un 4. punktā minētā apstrīdēšanas vai pārsūdzības procedūra ir taisnīga, objektīva, savlaicīga un ne pārmērīgi dārga.

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama informācija par iespējām lietu apstrīdēt administratīvi un pārsūdzēt tiesā.

13. pants

Izvērtēšana

1.  Komisija līdz [6 pieci gadi pēc regulas stāšanās spēkā] šo regulu izvērtē. Izvērtējuma pamatā ir vismaz šādi elementi: [Gr. 98]

a)  šīs regulas īstenošanā gūtā pieredze;

b)  dalībvalstu saskaņā ar 11. panta 1. punktu izveidotās datu kopas un Eiropas Vides aģentūras saskaņā ar 11. panta 3. punktu sagatavotais Savienības pārskats;

c)  relevantie zinātniskie, analītiskie un epidemioloģiskie dati;

d)  tehniskās un zinātniskās zināšanas;

e)  Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi, ja tādi ir;

ea)   veiktie eksperimenti, jo īpaši attiecībā uz notekūdeņu dūņu un metanizācijas efluentu izmantošanu lauksaimniecībā.

2.  Šā panta 1. punktā minētajā izvērtējumā Komisija īpašu vērību velta šādiem aspektiem:

a)  I pielikumā izklāstītās minimālās prasības;

b)  II pielikumā izklāstītie būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi;

c)  papildu prasības, ko kompetentās iestādes noteikušas saskaņā ar 7. panta 3. punktu;

d)  ūdens atkalizmantošanas ietekme uz vidi un cilvēka veselību;

da)   arvien pieaugošā mikropiesārņotāju un jaunu nesen parādījušos vielu klātbūtne atkalizmantotā ūdenī. [Gr. 100]

2.a  Šā panta 1. punktā minētās izvērtēšanas ietvaros Komisija izvērtē, vai ir iespējams:

a)  paplašināt šīs regulas darbības jomu, iekļaujot tajā pārgūtu ūdeni, kas paredzēts turpmākiem konkrētiem izmantojumiem, tostarp atkalizmantošanai rūpnieciskiem nolūkiem;

b)  paplašināt šīs regulas prasību piemērošanas jomu, tās attiecinot arī uz attīrītu komunālo notekūdeņu netiešu izmantošanu;

c)  noteikt minimālās prasības, kas piemērojamas ūdens nesējslāņa papildināšanai paredzētu attīrītu komunālo notekūdeņu kvalitātei. [Gr. 101]

2.b  Attiecīgā gadījumā Komisija 1. punktā minēto izvērtējumu papildina ar leģislatīva akta priekšlikuma. [Gr. 102]

14. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 4. panta 3. punktā un 5. panta 3. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 4. panta 3. punktā un 5. panta 3. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi, saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.  Saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 5. panta 3. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

15. pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

16. pants

Sodi

Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši. Dalībvalstis līdz … [trīs četri gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā] par šiem noteikumiem un pasākumiem paziņo Komisijai un tai paziņo arī par jebkādiem turpmākiem grozījumiem vai izmaiņām, kas tos skar. [Gr. 103]

17. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no ... [viens gads divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas]. [Gr. 104]

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

IZMANTOJUMI UN MINIMĀLĀS PRASĪBAS

1. iedaļa. 2. pantā minētie pārgūtā ūdens izmantojumi

a)  Lauksaimnieciskā apūdeņošana

Lauksaimnieciskā apūdeņošana ir šādu kultūru apūdeņošana:

–  svaigā veidā patērējami pārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas paredzēti cilvēka patēriņam un ēdami svaigi vai nepārstrādāti;

–  pārstrādātā veidā patērējami pārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas paredzēti cilvēka patēriņam un ēdami nevis svaigi, bet gan apstrādāti (piem., termiski apstrādāti, rūpnieciski pārstrādāti);

–  nepārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas nav paredzēti cilvēka patēriņam (piem., ganības, lopbarības augi, šķiedraugi, dekoratīvi augi, sēklas kultūraugi, enerģētiskie kultūraugi, zālāji).

Neskarot attiecīgos Savienības tiesību aktus vides un veselības jomā, dalībvalstis pārgūtu ūdeni var izmantot turpmākiem nolūkiem, tādiem kā rūpnieciska ūdens atkalizmantošana, un ar komunālajiem pakalpojumiem un vidi saistītiem nolūkiem. [Gr. 105]

2. iedaļa. Minimālās prasības

2.1.  Minimālās prasības attiecībā uz pārgūto ūdeni, ko kas paredzēts izmantot lauksaimnieciskajā apūdeņošanā lauksaimnieciskai apūdeņošanai [Gr. 106]

Pārgūtā ūdens kvalitātes klases un katras klases ūdens pieļaujamie izmantojumi un apūdeņošanas metodes ir izklāstītas 1. tabulā. Ūdens kvalitātes minimālās prasības ir izklāstītas a) punktā, 2. tabulā. Pārgūtā ūdens monitoringa minimālais biežums un veikuma mērķrādītāji ir izklāstīti b) punktā, 3. tabulā (parastais jeb rutīnas monitorings) un 4. tabulā (validācijas monitorings).

1. tabula. Pārgūtā ūdens kvalitātes klases, pieļaujamie lauksaimnieciskie izmantojumi un apūdeņošanas metodes

(*) Pilienveida apūdeņošana ir mikroapūdeņošanas sistēma, kur ūdeni augiem padod pilienu vai sīku tērcīšu veidā; ūdeni ļoti lēni (2–20 l/h) pilina uz augsnes vai tieši zem augsnes virskārtas pa maza diametra plastmasas caurulītēm, kam ir speciālas izlaides — pilinātāji.

a)  Ūdens kvalitātes minimālās prasības

2. tabula. Kvalitātes prasības pārgūtam ūdenim, ko izmanto lauksaimnieciskajā apūdeņošanā

Pārgūto ūdeni uzskata par atbilstošu 2. tabulā izklāstītajām prasībām, ja mērījumi atbilst visiem šiem kritērijiem:

–  norādītās vērtības attiecībā uz E. coli, Legionella spp. un zarnu nematodēm nav pārsniegtas vismaz 90 % paraugu. Neviena maksimālā vērtība paraugos nedrīkst pārsniegt maksimālo novirzes robežu — 1 logaritmisko vienību — no attiecībā uz E. coli un Legionella norādītās vērtības un 100 % no attiecībā uz zarnu nematodēm norādītās vērtības. Prasību nodrošināt salmonellas neesamību piemēro pilnīgi visiem paraugiem. [Gr. 109]

–  norādītās vērtības attiecībā uz A klases ūdeņu BSP5, KSC un duļķainību nav pārsniegtas vismaz 90 % paraugu. Neviena maksimālā vērtība paraugos nedrīkst pārsniegt maksimālo novirzes robežu — 100 % no norādītās vērtības. [Gr. 110]

b)  Minimālās monitoringa prasības

Pārgūšanas staciju iekārtu operatori veic parasto (rutīnas) monitoringu, lai verificētu, ka pārgūtais ūdens atbilst a) punktā noteiktajām ūdens kvalitātes minimālajām prasībām. Parasto (rutīnas) monitoringu iekļauj ūdens atkalizmantošanas sistēmas projekta verifikācijas procedūrās. [Gr. 111]

Paraugus, ko izmanto, lai pārbaudītu atbilstību mikrobioloģiskajiem parametriem atbilstības punktā, ņem saskaņā ar EN ISO 19458 standartu. [Gr. 112]

3. Lauksaimnieciskajai apūdeņošanai domātā pārgūtā ūdens parastā (rutīnas) monitoringa minimālais biežums

Validācijas monitoringu veic pirms pārgūšanas stacijas iekārtas laišanas ekspluatācijā, kā arī tad, ja aprīkojums tiek modernizēts vai tiek ieviests jauns aprīkojums vai procesi, un jebkurā gadījumā tad, kad tiek piešķirta jauna atļauja vai tiek grozīta jau piešķirta atļauja. [Gr. 113]

Validācijas monitoringu veic tai pārgūto ūdeņu klasei, kam noteiktas visstingrākās prasības (proti, A klasei), lai novērtētu, vai tiek izpildīti veikuma mērķrādītāji (log10 samazinājums). Validācijas monitorings ietver ar katru patogēnu grupu (baktērijas, vīrusi, protozoji) saistīto indikatormikroorganismu monitoringu. Izvēlētie indikatormikroorganismi ir šādi: patogēniskām baktērijām — E. coli; patogēniskiem vīrusiem — F-specifiskie kolifāgi, somatiskie kolifāgi vai kolifāgi; protozojiem — Clostridium perfringens sporas vai sporveidotājas sulfātreducējošās baktērijas. Izvēlēto indikatormikroorganismu validācijas monitoringa veikuma mērķrādītāji (log10 samazinājums) ir norādīti 4. tabulā, un tie ir jāsasniedz pārgūšanas stacijas iekārtas izejas punktā (atbilstības punktā), ņemot vērā koncentrācijas neattīrītajos notekūdeņos, kas ieplūst komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijā. Vismaz 90 % no validācijas paraugiem sasniedz vai pārsniedz veikuma mērķrādītāju. [Gr. 114]

Ja bioloģiskais indikators neattīrītos notekūdeņos nav pietiekamā daudzumā, lai sasniegtu log10 samazinājumu, šāda bioloģiskā indikatora neesamība neattīrītajos notekūdeņos nozīmē to, ka ir ievērotas validācijas prasības. Atbilstību veikuma mērķrādītājam var noteikt, veicot analītisku kontroli, saskaitot veikumu, kas piešķirts individuāliem attīrīšanas posmiem, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem attiecībā uz vispāratzītiem standartprocesiem (piemēram, publicētie testēšanas pārskatu dati, konkrētu gadījumu analīze u. c.) vai balstoties uz laboratorijas testiem kontrolētos apstākļos inovatīvas attīrīšanas nolūkā. [Gr. 115]

4. tabula. Lauksaimnieciskajai apūdeņošanai domātā pārgūtā ūdens validācijas monitorings

(*) Validācijas monitoringā šo mikroorganismu vietā var izmantot arī references patogēnus Campylobacter, Rotavirus un Cryptosporidium. Tādā gadījumā piemēro šādus veikuma mērķrādītājus (log10 samazinājums): Campylobacter (≥ 5,0), Rotavirus (≥ 6,0) un Cryptosporidium (≥ 5,0). Nacionālā veselības aizsardzības iestāde var noteikt papildu rādītājus, kas saistīti ar konkrēto gadījumu, ja ir pierādījumi par nepieciešamību nodrošināt augstu cilvēka un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni. [Gr. 116]

(**) Par vispiemērotāko vīrusindikatoru ir izraudzīts “visi kolifāgi”. Tomēr, ja visu kolifāgu analīze nav iespējama, jāanalizē vismaz viens no tiem (F-specifiskie vai somatiskie kolifāgi). Ja neattīrītos notekūdeņos “visi kolifāgi” nav pietiekošā daudzumā, atbilstību veikuma mērķrādītājam var noteikt, saskaitot veikumu, kas piešķirts individuāliem attīrīšanas posmiem, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem attiecībā uz vispāratzītiem standartprocesiem (piemēram, publicētie testēšanas pārskatu dati, konkrētu gadījumu analīze u. c.) vai balstoties uz laboratorijas testiem kontrolētos apstākļos inovatīvas attīrīšanas nolūkā. [Gr. 117]

(***) Par vispiemērotāko protozoju indikatoru ir izraudzīts Clostridium perfringens sporas. Tomēr, ja Clostridium perfringens sporu koncentrācija nav tāda, lai būtu iespējams validēt vajadzīgo log10 samazinājumu, kā alternatīvu var izmantot sporveidotājas sulfātreducējošās baktērijas. Ja neattīrītos notekūdeņos Clostridium perfringens nav pietiekošā daudzumā, atbilstību veikuma mērķrādītājam var noteikt, saskaitot veikumu, kas piešķirts individuāliem attīrīšanas posmiem, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem attiecībā uz vispāratzītiem standartprocesiem (piemēram, publicētie testēšanas pārskatu dati, konkrētu gadījumu analīze u. c.) vai balstoties uz laboratorijas testiem kontrolētos apstākļos inovatīvas attīrīšanas nolūkā. [Gr. 118]

Operators monitoringā izmantojamās analīzes metodes validē un dokumentē saskaņā ar EN ISO/IEC-17025 vai citiem nacionāliem vai starptautiskiem standartiem, kas nodrošina līdzvērtīgu kvalitāti. Pārgūšanas stacijas operators nodrošina, ka validācijas monitoringam atlasītās laboratorijas īsteno kvalitātes vadības praksi atbilstoši ISO/IEC-17025 standartam. [Gr. 119]

II PIELIKUMS

a)  Būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi [Gr. 120]

-1.  Veikt paredzētās pārgūšanas iekārtas īstenojamības analīzi, kurā ņem vērā vismaz iekārtas attīstības izmaksas saistībā ar teritoriālo pieprasījumu pēc pārgūta ūdens, potenciālajiem galalizmantotājiem un vajadzības pēc ūdens, kas attīrīts ar šo iekārtu, un izvērtē iekārtā ieplūstošo apstrādāto notekūdeņu kvalitāti. [Gr. 121]

1.  Aprakstīt ūdens atkalizmantošanas sistēmu no notekūdeņu ieplūšanas komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijā līdz izmantošanas punktam, tostarp norādīt notekūdeņu avotus, attīrīšanas posmus un tehnoloģijas pārgūšanas stacijā, padeves un uzkrāšanas infrastruktūru, paredzēto izmantojumu, izmantošanas vietu un piegādājamos pārgūtā ūdens daudzumus. Šā uzdevuma mērķis ir sagatavot detalizētu aprakstu par ūdens atkalizmantošanas sistēmu kopumā.

2.  Identificēt potenciālos apdraudējumus, jo īpaši piesārņotāju un patogēnu klātbūtni, un bīstamu notikumu (attīrīšanas atteices, nejaušas noplūdes vai kontaminācija aprakstītajā ūdens atkalizmantošanas sistēmā) iestāšanās potenciālu.

3.  Identificēt vides, populācijas un indivīdus, ko apdraud tieša vai netieša eksponētība identificētajiem potenciālajiem apdraudējumiem, ņemot vērā gan specifiskus vidiskos faktorus (piem., vietējā hidroģeoloģija, topoloģija, augsnes tips, ekoloģija), gan ar kultūraugiem un lauksaimniecisko praksi saistītos faktorus. Visos notekūdeņu atkalizmantošanas sistēmas posmos ņem vērā veselības risku novērtējumu, tostarp apdraudējuma identificēšanu, devas–atbildes reakciju, eksponētības novērtējumu un riska raksturojumu. Jāapsver arī ūdens pārguves operāciju, iespējamās neatgriezeniskās tādu kā sadale, uzglabāšana un izmantošana, iespējamā neatgriezeniskā vai ilgtermiņa negatīvās sekas. negatīvā ietekme uz vidi vai veselību, tostarp iespējamā negatīvā ietekme uz ekoloģisko caurplūdumu. [Gr. 122]

4.  Veikt riska novērtējumu, kas aptver gan vidiskos riskus, gan riskus cilvēka un dzīvnieku veselībai, ņemot vērā identificēto potenciālo apdraudējumu raksturu, identificētās vides, populācijas un indivīdus, ko apdraud tieša vai netieša eksponētība identificētajiem potenciālajiem apdraudējumiem, apdraudējumu iespējamās ietekmes smagumu, kā arī visus attiecīgos Savienības un nacionālos tiesību aktus, norāžu dokumentus un minimālās prasības, kas saistītas ar pārtikas un barības nekaitīgumu un darba aizsardzību, un vides jomā noteiktos mērķus. Riska novērtēšanā var izmantot kvalitatīvus pētījumus. Riska raksturošanai piemītošo zinātnisko nenoteiktību ņem vērā saskaņā ar piesardzības principu. [Gr. 123]

Riska novērtējums sastāv no šādiem elementiem.

a)  Vidisko risku novērtējums, tostarp visi šie elementi:

i.  apdraudējumu rakstura konstatācija, tostarp attiecīgā gadījumā prognozētais bezietekmes līmenis (PNEL);

ii.  eksponētības potenciālā diapazona novērtējums;

iii.  riska raksturojums.

b)  Cilvēka veselību apdraudošo risku novērtējums, tostarp visi šie elementi:

i.  apdraudējumu rakstura konstatācija, tostarp attiecīgā gadījumā devas–atbildes reakcijas sakarība, sadarbībā ar veselības iestādēm; [Gr. 124]

ii.  devas vai eksponētības potenciālā diapazona novērtējums;

iii.  riska raksturojums.

Riska novērtējumā ņem vērā izpilda vismaz šādas prasības un pienākumus: [Gr. 125]

c)  prasība samazināt un novērst ūdeņu piesārņojumu ar nitrātiem saskaņā ar Direktīvu 91/676/EEK;

d)  pienākums nodrošināt, ka aizsargājamās dzeramā ūdens iegūšanas teritorijas atbilst Direktīvas 98/83/EK prasībām;

e)  prasība izpildīt Direktīvā 2000/60/EK nospraustos vidiskos mērķus;

f)  prasība novērst pazemes ūdeņu piesārņojumu saskaņā ar Direktīvu 2006/118/EK;

g)  prasība izpildīt Direktīvā 2008/105/EK nospraustos vidiskās kvalitātes standartus prioritārajām vielām un dažiem citiem piesārņotājiem;

h)  prasība izpildīt vidiskās kvalitātes standartus, kas attiecībā uz nacionālā līmenī nozīmīgiem piesārņotājiem (t. i., upju baseiniem specifiskiem piesārņotājiem) noteikti Direktīvā 2000/60/EK;

i)  prasība izpildīt Direktīvā 2006/7/EK noteiktos peldūdeņu kvalitātes standartus;

j)  prasības par vides, īpaši augsnes, aizsardzību gadījumos, kad lauksaimniecībā tiek izmantotas notekūdeņu dūņas, saskaņā ar Direktīvu 86/278/EEK;

k)  pārtikas produktu higiēnas prasības, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 852/2004 un Komisijas Vadlīnijās par mikrobioloģisko risku novēršanu svaigu augļu un dārzeņu primārajā ražošanā, ievērojot labu higiēnu;

l)  barības higiēnas prasības, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 183/2005;

m)  prasība izpildīt attiecīgos mikrobioloģiskos kritērijus, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 2073/2005;

n)  prasības attiecībā uz kontaminantu maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1881/2006;

o)  prasības attiecībā uz maksimāli pieļaujamajiem pesticīdu atlieku līmeņiem pārtikā un barībā, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 396/2005;

p)  dzīvnieku veselības prasības, kas noteiktas Regulās (EK) Nr. 1069/2009 un (ES) Nr. 142/2011.

b)  Nosacījumi attiecībā uz papildu prasībām

5.  Ja tas ir vajadzīgi un lietderīgi, lai nodrošinātu vides un cilvēka veselības pienācīgu aizsardzību, norādīt ūdens kvalitātes un monitoringa prasības, kas ir papildus I pielikumā noteiktajām vai stingrākas par tām.

Atkarībā no 4. punktā minētā riska novērtējuma iznākuma Šādas papildu prasības var jo īpaši attiekties uz:

a)  smagajiem metāliem;

b)  pesticīdiem;

c)  dezinfekcijas blakusproduktiem;

d)  zālēm;

da)  mikroplastmasas klātbūtni;

e)  citām bažas raisošām vielām; citiem piesārņotājiem, kas izrādījušies nozīmīgi saskaņā ar vietējā līmenī veiktām ar vidi un sabiedrības veselību saistītām analīzēm;

f)  rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem. [Gr. 127]

c)  Preventīvi pasākumi [Gr. 128]

6.  Identificēt preventīvos pasākumus, kas jau ir ieviesti vai būtu ieviešami, lai visus identificētos riskus varētu pienācīgi pārvaldīt.

Šādi preventīvie pasākumi var būt:

a)  piekļuves kontrole;

b)  papildu dezinfekcija vai piesārņotāju aizvākšanas pasākumi;

c)  specifiska apūdeņošanas tehnoloģija, kas mazina aerosolu veidošanās risku (piem., pilienveida apūdeņošana);

d)  atbalsts patogēnu iznīkšanai pirms ražas novākšanas;

e)  minimālo drošības atstatumu noteikšana.

1. tabulā ir norādīti potenciāli relevantie specifiskie preventīvie pasākumi.

1. tabula. Specifiskie preventīvie pasākumi

7.  Nodrošināt, ka ir ieviestas pienācīgas kvalitātes kontroles sistēmas un procedūras, tostarp pārgūtā ūdens monitorings attiecībā uz relevantajiem parametriem, un ka ir ieviestas pienācīgas iekārtu apkopes programmas.

8.  Nodrošināt, ka ir ieviestas tādas vidiskā monitoringa sistēmas, ar ko var konstatēt jebkādu ūdens atkalizmantošanas negatīvo ietekmi, un nodrošināt, ka tiek saņemta monitoringā gūtā informācija un ka visi procesi un procedūras tiek pienācīgi validēti un dokumentēti.

Pārgūšanas stacijas operatoram ieteicams izveidot un uzturēt ISO 9001 vai līdzvērtīgu kvalitātes vadības sistēmu.

8.a  Nodrošināt, ka pārgūšanas iekārta ir aprīkota ar alternatīviem līdzekļiem to apstrādāto notekūdeņu novadīšanai, kuri netiek izmantoti atkal. [Gr. 129]

9.  Nodrošināt, ka ir ieviesta pienācīga incidentu un ārkārtas situāciju pārvaldības sistēma, tostarp kārtība, kā visas skartās puses pienācīgi informēt par šādu notikumu, un uzturēt regulāri atjauninātu ārkārtas situāciju plānu.

9.a  Nodrošināt, ka pārgūta ūdens sadales infrastruktūra ir nodalīta un uzbūvēta tā, ka tā novērš cilvēka patēriņam paredzēta ūdens piegādes un sadales sistēmas piesārņošanas risku. [Gr. 130]

9.b  Nodrošināt, ka pārgūta ūdens sadales infrastruktūra ir atbilstoši iezīmēta un ka gadījumos, kad tā ir uzbūvēta, izmantojot atklātus pārvadus, tā ir atbilstoši aprīkota ar pietiekami redzamām zīmēm, tostarp tad, ja šie notekūdeņi tiek jaukti ar ūdeni no citiem izcelsmes avotiem. [Gr. 131]

9.c  Nodrošināt, ka starp dažādajiem ķēdes dalībniekiem ir izveidoti koordinācijas mehānismi, lai garantētu pārgūta ūdens drošu sagatavošanu un izmantošanu. [Gr. 132]

(1) OV C ... (2) OV C 86, 7.3.2019., 353.lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2019. gada 12. februāra nostāja. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.). (5) Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.). (6) COM(2012)0673. (7) COM(2007)0414. (8) OV C 9 E, 15.1.2010., 33. lpp. (9) COM(2015)0614. (10) Direktīvā (ES) .../... par dzeramā ūdens kvalitāti (OV ...). (11) Padomes Direktīva 86/278/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas (OV L 181, 4.7.1986., 6. lpp.). (12) Padomes Direktīva 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 31.12.1991., 1. lpp.). (13) Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.). (15) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.). (16) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 183/2005 (2005. gada 12. janvāris), ar ko paredz barības higiēnas prasības (OV L 35, 8.2.2005., 1. lpp.). (17) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 396/2005 (2005. gada 23. februāris), ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.). (18) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula) (OV L 300, 14.11.2009., 1. lpp.). (19) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/7/EK (2006. gada 15. februāris) par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību un Direktīvas 76/160/EEK atcelšanu (OV L 64, 4.3.2006., 37. lpp.). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (OV L 372, 27.12.2006., 19. lpp.). (21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/105/EK (2008. gada 16. decembris) par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (OV L 348, 24.12.2008., 84. lpp.). (22) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.). (23) Komisijas Regula (EK) Nr. 2073/2005 (2005. gada 15. novembris) par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem (OV L 338, 22.12.2005., 1. lpp.). (24) Komisijas Regula (EK) Nr. 1881/2006 (2006. gada 19. decembris), ar ko nosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos (OV L 364, 20.12.2006., 5. lpp.). (25) Komisijas Regula (ES) Nr. 142/2011 (2011. gada 25. februāris), ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un īsteno Padomes Direktīvu 97/78/EK attiecībā uz dažiem paraugiem un precēm, kam uz robežas neveic veterinārās pārbaudes atbilstīgi minētajai direktīvai (OV L 54, 26.2.2011., 1. lpp.). (26) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.). (27) OV L 124, 17.5.2005, 4. lpp. (28) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.). (29) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp. (30) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.). (31) Padomes Direktīva 91/271/EEK (1991. gada 21. maijs) par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).