Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Finansiālā atbalsta instrumenta muitas kontroles iekārtām izveide Integrētās robežu pārvaldības fonda satvarā ***I |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Statusa nolīguma noslēgšana starp ES un Albāniju par darbībām, ko Albānijā veic Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra *** |
| ||||||
(Piekrišana) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (10302/2018), – ņemot vērā projektu statusa nolīgumam starp Eiropas Savienību un Albānijas Republiku par darbībām, ko Albānijas Republikā veic Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (10290/2018), – ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktu, 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C8-0433/2018), – ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0463/2018), 1. sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai; 2. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Albānijas Republikas valdībai un parlamentam. | |||||||
| Protokols ES un Kirgizstānas Partnerības un sadarbības nolīgumam (Horvātijas pievienošanās) *** |
| ||||||
(Piekrišana) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12564/2017), – ņemot vērā protokola projektu Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgizstānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (12659/2017), – ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. pantu, 100. panta 2. punktu, 207. un 209. pantu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8‑0033/2018), – ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu, – ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0443/2018), 1. sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai; 2. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kirgiztānas Republikas valdībai un parlamentam. | |||||||
| ES un Kirgizstānas visaptverošs nolīgums |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, — ņemot vērā Padomes 2017. gada 9. oktobra Lēmumu (ES) 2017/… , ar ko Eiropas Komisiju un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pilnvaro Eiropas Savienības vārdā sākt un risināt sarunas par visaptveroša nolīguma starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgizstānas Republiku, no otras puses, noteikumiem, kas ir Savienības kompetencē (11436/1/17 REV 1), — ņemot vērā Padomē 2017. gada 9. oktobrī sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmumu, ar ko Eiropas Komisiju pilnvaro dalībvalstu vārdā sākt un risināt sarunas par visaptveroša nolīguma starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgizstānas Republiku, no otras puses, noteikumiem, kas ir dalībvalstu kompetencē (11438/1/17 REV 1); — ņemot vērā jaunā visaptverošā nolīguma ierosinātos juridiskos pamatus, kuri ir Līguma par Eiropas Savienību 37. pants un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 91. pants, 100. panta 2. punkts, 207. un 209. pants, — ņemot vērā ES un Kirgizstānas Republikas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas ir spēkā kopš 1999. gada, — ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā(1) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES un Vidusāzijas stratēģijas īstenošanu un pārskatīšanu(2), — ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Kirgizstānu, tostarp tās, ko pieņēma 2015. gada 15. janvārī(3), 2010. gada 8. jūlijā(4) un 2010. gada 6. maijā(5), — ņemot vērā 2017. gada 16. oktobra PV/AP paziņojumu par prezidenta vēlēšanām Kirgizstānas Republikā, — ņemot vērā Eiropas Parlamenta, starptautiskas vēlēšanu novērošanas misijas (IEOM), Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/ODIHR) secinājumus par prezidenta vēlēšanām, — ņemot vērā ES un Kirgizstānas 13. parlamentārās sadarbības komitejas deklarāciju, kas tika pieņemta 2018. gada 3. maijā, — ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. gada 2. februāra lēmumu piešķirt Kirgizstānas Republikai VPS + statusu, — ņemot vērā tā 2013. gada 22. oktobra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu par makroekonomiskās finansiālās palīdzības piešķiršanu Kirgizstānas Republikai(6), – ņemot vērā Reglamenta 113. pantu, – ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0450/2018), A. tā kā 2017. gada decembrī ES un Kirgizstāna uzsāka sarunas par visaptverošu nolīgumu, ar ko aizstātu pašreizējo ES un Kirgizstānas PSN, ar mērķi pastiprināt un padziļināt sadarbību savstarpēji interesējošās jomās, pamatojoties uz kopīgām vērtībām — demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību — jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros; B. tā kā vispusīgajam nolīgumam būs vajadzīga Parlamenta piekrišana, lai tas stātos spēkā, 1. iesaka Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos:
2. uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Kirgizstānas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Transportlīdzekļu autonomā vadīšana Eiropas transportā |
| |||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas 2018. gada 17. maija paziņojumu “Pretim automatizēto transportlīdzekļu mobilitātei.” ES nākamības mobilitātes stratēģija” (COM(2018)0283); – ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. novembra paziņojumu “Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģija — liels solis ceļā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos” (COM(2016)0766), – ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 1. jūnija rezolūciju par interneta savienojamību izaugsmei, konkurētspējai un kohēzijai: Eiropas gigabitu sabiedrība un 5G(1); – ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģiju(2), – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Juridiskās komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0425/2018), A. tā kā ES stratēģija par satīklotu un automatizētu mobilitāti ir cieši saistīta ar Komisijas politiskajām prioritātēm, it īpaši tās programmām tādās jomās kā nodarbinātība, izaugsme un investīcijas, pētniecība un inovācija, vide un klimata pārmaiņas, tīra un droša mobilitāte un transports, ceļu satiksmes drošība un satiksmes sastrēgumu samazināšana, digitālais vienotais tirgus un enerģētikas savienība; B. tā kā straujais tehnoloģiju attīstības temps gan transporta nozarē, gan robotikā un mākslīgā intelekta jomā būtiski ietekmē ekonomiku un sabiedrību; tā kā autonomie transportlīdzekļi būtiski mainīs mūsu ikdienas dzīvi, noteiks pasaules autotransporta nākotni, samazinās transporta izmaksas, stiprinās ceļu satiksmes drošību, uzlabos mobilitāti un samazinās ietekmi uz vidi; tā kā autotransporta nozare varētu pavērt iespējas jauniem pakalpojumiem un transporta veidiem, tādējādi apmierinot augošo pieprasījumu pēc individuālās mobilitātes un kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un varētu pat palīdzēt veikt apvērsumu pilsētvides plānošanā; C. tā kā Komisijas nolūks ir līdz 2020. gadam uz pusi samazināt ES ik gadu bojāgājušo skaitu salīdzinājumā ar 2010. gadu, rīkojoties saskaņā ar t. s. nulles vīzijas mērķi; tā kā šķiet, ka kopējais bojāgājušo un ievainoto skaits pēdējā laikā vairs nesamazinās, un 2016. gadā uz ES ceļiem dzīvību zaudēja vairāk nekā 25 000 cilvēku, savukārt 135 000 guva nopietnus savainojumus; tā kā mūsu pilsētas pieredz lielas mobilitātes problēmas, ko vēl saasina piesārņojums un klimata pārmaiņas; D. tā kā uzlabotas autovadītāja palīdzības sistēmas, piemēram, brīdinājums par novirzīšanos no braukšanas joslas un automātiska avārijas bremzēšana, jau ir pierādījušas spēju uzlabot ceļu satiksmes drošību un samazināt smagu negadījumu skaitu; E. tā kā lielākā daļa ceļu satiksmes negadījumu notiek cilvēku kļūdu dēļ un tādēļ ir ļoti būtiski samazināt šādu negadījumu iespējamību, pieprasot izmantot uzlabotas transportlīdzekļu sistēmas, kas palielina drošību, vienlaikus saglabājot personu mobilitāti; F. tā kā ir palēninājušās pozitīvās pārmaiņas ceļu satiksmes drošības jomā, ko ES pieredzēja pēdējos desmit gados; tā kā siltumnīcefekta gāzu un gaisa piesārņotāju vielu ziņā autotransports joprojām rada lielāko daļu transporta nozares emisiju; G. tā kā visā pasaulē pieaug gan pasažieru, gan kravu pārvadājumu vajadzības, vienlaikus augot izpratnei par mūsu planētas ierobežotajiem resursiem, un tāpēc transporta efektivitāte kļūs par arvien svarīgāku tēmu; H. tā kā ES būtu jāatbalsta un jāturpina attīstīt digitālās tehnoloģijas, kas vajadzīgas automatizētai mobilitātei, lai labotu cilvēku kļūdas un samazinātu ceļu satiksmes negadījumu un tajos bojāgājušo skaitu; I. tā kā automatizācija un jaunu tehnoloģiju ieviešana palielinās transporta un transporta sistēmu drošību un daļēji novērsīs iesaistītos cilvēka faktorus; tā kā vienlaikus ar automatizāciju būtu jāņem vērā gan transporta sistēmu dažādība, gan to stāvoklis dažādās dalībvalstīs; tā kā pirms automatizācijas procesa uzsākšanas ir jāizveido jaunas transporta sistēmas un gan jaunās, gan esošās šādas sistēmas jāapgādā ar atbilstošu drošības aprīkojumu; J. tā kā automatizācija jau pastāv un tās pirmā un otrā līmeņa risinājumi ir pieejami tirgū, savukārt nosacītas, augstas un pilnīgas automatizācijas (kad transportlīdzeklis vadīšana ir autonoma) līmeņi varētu būt pieejami vien ap 2020.-2030. gadu, un tādēļ autovadītāju palīdzības sistēmas ir svarīgas kā pamattehnoloģija ceļā uz pilnīgu automatizāciju; K. tā kā ir nepieciešams investēt gan pētniecības posmā, gan turpmākajā attīstības posmā, lai uzlabotu pieejamās tehnoloģijas un ieviestu drošu intelektisku transporta infrastruktūru; L. tā kā vairākas valstis visā pasaulē (piemēram, ASV, Austrālija, Japāna, Koreja un Ķīna) strauji virzās uz to, lai tirgū darītu pieejamus satīklotas un automatizētas mobilitātes risinājumus; tā kā Eiropai aktīvāk jāreaģē uz straujajām pārmaiņām šajā nozarē, jāatbalsta iniciatīvas un jāveicina stingras drošības prasības visiem satiksmes dalībniekiem, kas ceļo pa jūru, ūdensceļiem, autoceļiem, gaisu vai dzelzceļu un izmanto jaukta veida transportu; M. tā kā Komisija sagaida jaunā automatizēto un satīkloto transportlīdzekļu tirgus strauju pieaugumu un lēš, ka ES autobūves nozares ieņēmumi līdz 2025. gadam pārsniegs EUR 620 miljardus, bet ES elektronikas nozares — EUR 180 miljardus, N. tā kā Amsterdamas deklarācija (2016. gads) paredz sadarbību starp dalībvalstīm, Komisiju un nozares pārstāvjiem satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu vadīšanas jomā; O. tā kā autonomais transports ietver visus iespējamos tālvadības, automatizētos un autonomos ceļa, dzelzceļa, gaisa, ūdens un iekšējo ūdensceļu transportlīdzekļu veidus; P. tā kā Komisijas paziņojums par virzību uz automatizēto mobilitāti ir svarīgs posms ES stratēģijā attiecībā uz satīklotu un automatizētu mobilitāti; Q. tā kā uzsvars jāliek uz autonomu mobilitāti, ņemot vērā to, ka pilnībā autonomi transportlīdzekļi dos lielu ieguvumu ceļu satiksmes drošībai un būs darbināmi bez funkcijām saistībā ar satīklotību; tā kā palīgspējām un pakalpojumiem arī turpmāk varētu būt nepieciešama digitālā komunikācija; R. tā kā autonomo transportlīdzekļu ieviešana, kas sagaidāma jau sākot no 2020. gada, dos ievērojamu labumu, taču ir saistīta arī ar dažādiem jauniem riskiem, proti, attiecībā uz ceļu satiksmes drošību, civiltiesisko atbildību un apdrošināšanu, kiberdrošību, intelektuālā īpašuma tiesībām, datu aizsardzību un datu piekļuves jautājumiem, tehnisko infrastruktūru, standartizāciju un nodarbinātību; tā kā nav iespējams pilnībā paredzēt autonomās mobilitātes ilgtermiņa ietekmi uz nodarbinātību un vidi; tā kā ir ļoti svarīgi gan nodrošināt ES tiesiskā regulējuma atbilstību, lai varētu pienācīgi reaģēt uz šīm problēmām, gan arī palielināt sabiedrības informētību un gatavību pieņemt autonomus transportlīdzekļus, S. tā kā ar šo tehnoloģiju izmantošanu saistītie ētikas jautājumi rada vajadzību izstrādāt gan vadlīnijas mākslīgā intelekta ieviešanai, gan sistēmas, lai nodrošinātu šo ētikas jautājumu saskaņotu risināšanu; Vispārīgie principi 1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par virzību uz automatizētu mobilitāti, kurā izklāstīta pieeja, lai ES padarītu par pasaules līderi drošu automatizētas mobilitātes sistēmu ieviešanā, uzlabojot ceļu satiksmes drošību un efektivitāti, cīnoties ar sastrēgumiem, mazinot enerģijas patēriņu un emisijas no transportlīdzekļiem, kā arī pakāpeniski pārtraucot fosilā kurināmā izmantošanu; 2. novērtē Komisijas un dalībvalstu veiktos sākotnējos pasākumus nākotnes automatizētas mobilitātes jomā, kā arī atzīst likumdošanas iniciatīvas saistībā ar ITS direktīvu(3) un ierosināto Direktīvas par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību(4) un Regulas par motorizēto transportlīdzekļu vispārīgo drošību(5) pārskatīšanu; 3. apstiprina sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu (S-ITS) svarīgo nozīmi savienojamības nodrošināšanā automobiļu inženieru apvienības (SAE) 2., 3. un, iespējams, 4. līmeņa automatizētiem/autonomiem transportlīdzekļiem; mudina dalībvalstis un nozari turpināt ieviest S-ITS un aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis un nozari S-ITS pakalpojumu ieviešanā, jo īpaši izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas strukturālos un investīciju fondus un programmu InvestEU; 4. uzsver inovācijas potenciālu, kas saistīts ar visu veidu autotransporta, dzelzceļa, ūdens un gaisa transporta autonomajiem veidiem; uzsver, ka Eiropas dalībniekiem ir jāapvieno spēki, lai sasniegtu un saglabātu pasaules mērogā vadošo pozīciju autonomā transporta jomā; atzīmē, ka autonomās mobilitātes straujai attīstībai, jo īpaši autotransporta jomā, vajadzīga daudzu Eiropas ekonomikas nozaru sinerģiju veicinoša sadarbība, tostarp jāsadarbojas transportlīdzekļu ražotājiem un digitālajām nozarēm; 5. atzīst automatizētās mobilitātes ievērojamo potenciālu daudzās nozarēs, radot jaunas uzņēmējdarbības iespējas jaunuzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kā arī nozarei un uzņēmumiem kopumā, jo īpaši saistībā ar jaunu mobilitātes pakalpojumu un nodarbinātības iespēju radīšanu; 6. uzsver nepieciešamību radīt tādus autonomos transportlīdzekļus, kas ir pieejami personām ar invaliditāti un ierobežotām pārvietošanās spējām; 7. mudina Komisiju nākt klajā ar stratēģiju, it īpaši saistībā ar datiem, to pieejamību un kiberdrošību, kā tas prasīts Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcijā par Eiropas S-ITS stratēģiju, nodrošinot tehnoloģiski neitrālu, atvērtu un uz tirgu vērstu pieeju; atzinīgi vērtē iespējas, ko nodrošinās gaidāmie Komisijas ieteikumi par piekļuvi transportlīdzekļa datiem un resursiem; 8. apstiprina nepieciešamību noskaidrot, kādi likumdošanas pasākumi būtu nepieciešami, lai nodrošinātu dažu trešo pušu struktūru taisnīgu, drošu, reāllaika un tehnoloģiski neitrālu piekļuvi transportlīdzekļa datiem; uzskata, ka šādai piekļuvei vajadzētu dot iespēju galalietotājiem un trešām personām gūt labumu no digitalizācijas un veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un drošību attiecībā uz transportlīdzekļa datu glabāšanu; 9. norāda, ka autonomajā mobilitātē līdzīgi kā citās jomās saistībā ar mākslīgo intelektu radīsies jautājumi par intelektuālā īpašuma tiesībām un saistītajām lietošanas tiesībām, piemēram, īpašumtiesības vai lietošanas tiesības uz kodu, datiem un izgudrojumiem, ko radījis pats mākslīgais intelekts; tomēr uzskata, ka šajos jautājumos ir jārod pēc iespējas vispārīgi risinājumi; 10. vērš uzmanību uz to, ka jauna tiesiskā regulējuma par autonomo mobilitāti izstrādāšanā ir jānodrošina, lai būtu iespējams pārvarēt jebkuru šķērsli, kas kavē tehnikas attīstību, pētniecību un inovāciju. 11. norāda, ka Komisijas paziņojumā par virzību pretim automatizētai mobilitātei nav iekļauta analīze attiecībā uz autonomiem transportlīdzekļiem visos transporta veidos un priekšlikumi šajā jomā; aicina Komisiju nodrošināt analīzi un stratēģijas pa transporta veidiem, tostarp intermodālā transporta un mobilitātes jomā; 12. aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt savu politiku attiecībā uz transportlīdzekļu autonomo vadīšanu, ietverot arī kolektīvo transportu, kā arī paplašināt savu skatījumu un attiecināt to uz visiem transporta veidiem. 13. atzinīgi vērtē darbu, kas paveikts Padomes augsta līmeņa sanāksmēs par transportlīdzekļu autonomo vadīšanu, un vēlas, lai darbs tiktu paplašināts, pievēršoties arī citiem transporta veidiem, nevis tikai autotransportam; 14. uzsver, ka būtu jāizstrādā un starptautiskā, ES un valsts līmenī jāsaskaņo transportlīdzekļu un infrastruktūras (piemēram, satiksmes signāli, ceļa marķējums, signalizācijas sistēmas un S-ITS) tehniskie standarti, balstoties uz jau paveikto darbu un forumiem, lai novērstu dublēšanos, kā arī izmantojot atvērtu, pārredzamu un tehnoloģiju ziņā neitrālu pieeju, ar ko uzlabo ceļu satiksmes drošību, vienlaikus nodrošinot netraucētu pārrobežu sadarbspēju; 15. norāda, ka uzticami transportlīdzekļu un maršrutu dati ir pamatelementi, kas vajadzīgi, lai gan ieviestu transportlīdzekļu autonomu un satīklotu vadīšanu Eiropas vienotajā transporta telpā, gan nodrošinātu konkurētspējīgus pakalpojumus galalietotājiem; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu likvidēti šķēršļi šādu datu izmantošanai, un panākt, lai šajā jomā līdz 2020. gada 1. janvārim tiktu ieviesta stingra tiesiskā regulējuma sistēma, visās dalībvalstīs nodrošinot līdzvērtīgu datu kvalitāti un pieejamību; 16. norāda, ka ir steidzami jānodrošina juridiskā noteiktība gan lietotājiem, gan ieinteresētajām personām attiecībā uz autonomo transportlīdzekļu atbilstību galvenajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz e-privātuma tiesību aktiem un Vispārīgo datu aizsardzības regulu(6); aicina Komisiju precizēt, kuras autonomās mobilitātes nozares radītās informācijas kategorijas uzskatīs par atklātiem datiem un padarīs tos pieejamus reāllaika režīmā, un ar kuriem datiem būs jārīkojas kā ar konfidenciāliem; 17. uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai lietotāji varētu kontrolēt gan savus personas datus, gan transportlīdzekļa datus, ko radījuši, savākuši un paziņojuši satīklotie un automatizētie transportlīdzekļi, un piekļūt šiem datiem; uzsver, ka patērētājiem ir jāpiedāvā maksimālais kiberaizsardzības līmenis; 18. uzsver, ka sagaidāms ievērojams tādu datu apjoma pieaugums, ko rada, vāc un pārraida autonomi transportlīdzekļi, un uzsver arī nepieciešamību izmantot šādus datus, jo īpaši tos, kas nav personas dati un ir anonimizēti, lai atvieglotu autonomo transportlīdzekļu ieviešanu un turpinātu attīstīt inovāciju saistībā ar jauniem mobilitātes risinājumiem; norāda, ka autonomo transportlīdzekļu radīto privāto un sensitīvo datu aizsardzībai ir jābūt absolūtai prioritātei; 19. uzsver, ka pilnībā autonomi vai augsta līmeņa automatizēti transportlīdzekļi būs komerciāli pieejami tuvākajos gados un ka pēc iespējas drīzāk jāpieņem atbilstīgs tiesiskais regulējums, kas nodrošina to drošu darbību un paredz skaidru atbildības režīmu, lai reaģētu uz gaidāmajām pārmaiņām, tajā skaitā mijiedarbību starp autonomajiem transportlīdzekļiem un gan infrastruktūru, gan citiem lietotājiem; 20. atzīmē, ka spēkā esošie noteikumi par atbildību, piemēram, Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīva 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem(7) (Produktatbildības direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību(8) (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīva), netika izstrādāti tādu problēmu risināšanai, ko rada autonomo transportlīdzekļu izmantošana, un uzsver, ka ir arvien vairāk pierādījumu tam, ka pašreizējais tiesiskais regulējums, jo īpaši attiecībā uz atbildību, apdrošināšanu, reģistrāciju un personas datu aizsardzību, vairs nebūs pietiekams vai atbilstošs, saskaroties ar jaunajiem riskiem, kas rodas no transportlīdzekļu automatizācijas, satīklotības un sarežģītības palielināšanās; 21. uzskata, ka, ņemot vērā dinamiskās tehnoloģiskās pārmaiņas šajā nozarē, ir nepieciešams precizēt, kam vajadzētu atbildēt par kaitējumu pilnīgi autonomu transportlīdzekļu izraisītu negadījumu gadījumā, un, ja autonomijas līmenis ir tāds, ka transportlīdzeklis var vai nu darboties pilnībā neatkarīgi, vai to var vadīt transportlīdzekļa vadītājs, ir pilnīgi nepārprotami jānosaka, kura ir atbildīgā puse katrā konkrētajā gadījumā; uzsver, ka ir īpaši jāpārbauda, vai uzskats, ka ļoti neliela daļa no visiem negadījumiem līdz šim bijusi saistāma ar tehniskiem faktoriem, būtu pamats atbildības pārvirzīšanai uz ražotāju, jo tas nav vis riska faktors, kas būtu atkarīgs no nolaidības, bet var būt saistāms tikai ar risku, ko rada pati autonomā transportlīdzekļa laišana tirgū; uzsver arī nepieciešamību pētīt to, vai transportlīdzekļa īpašnieka konkrētie ceļu satiksmes drošības pienākumi un instrukcijas, kas katrā konkrētā gadījumā jāpiemēro transportlīdzekļa vadītājam, varētu adekvāti kompensēt šo atbildības maiņu; tādēļ aicina Komisiju veikt visaptverošu novērtējumu, pielāgot pašreizējo ES tiesisko regulējumu un vajadzības gadījumā ieviest jaunus noteikumus, uz kuru pamata tiek noteikta atbildība un saistības; aicina Komisiju novērtēt un uzraudzīt iespēju ieviest papildu ES instrumentus, lai neatpaliktu no attīstības mākslīgā intelekta jomā; 22. turpina uzsvērt, ka uz globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) balstītām tehnoloģijām un Galileo projektam ir svarīga nozīme, lai uzlabotu transportlīdzekļa iekārtu un tīkla digitālo sistēmu mijiedarbību un sadarbspēju; mudina pabeigt un līdzko iespējams palaist atlikušos satelītus, lai Eiropas Galileo pozicionēšanas sistēmu varētu izmantot kā standarta pozicionēšanas sistēmu automatizētos transportlīdzekļos; 23. atzīmē, ka vispārēja piekļuve automatizētas mobilitātes tehnoloģijām nebūs iespējama bez piekļuves ātrgaitas internetam un 5G tīkliem; pauž nožēlu, ka pastāv reģioni, kuros pašreizējās paaudzes 4G tīklu ieviešana joprojām atpaliek no iecerētā, jo īpaši lauku apvidos; Autotransports 24. atgādina par jaunajiem drošības noteikumiem, kas iekļauti pamatprincipos cilvēka un mašīnas saskarnes jomā, kuri ierosināti augsta līmeņa grupas “GEAR 2030” galaziņojumā; 25. uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (UNECE), ES un valstu līmenī ir nepieciešami ceļu satiksmes drošības tiesību akti, lai, cik drīz vien iespējams, atbalstītu tehnoloģiskās inovācijas un autonomo braukšanu, tādējādi samazinot cilvēka kļūdu, satiksmes negadījumu un satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu; 26. uzsver to, cik svarīgi ir pieņemt vērienīgu jaunu regulu par mehānisko transportlīdzekļu vispārīgo drošību, ņemot vērā to, cik liels potenciāls dzīvību glābšanai jau īstermiņā būtu prasībai obligāti uzstādīt jaunās transportlīdzekļu drošības tehnoloģijas, kuras turpmāk var izmantot arī satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu (CAV) ieviešanai; 27. atgādina, ka CAV attīstību lielā mērā veicinājusi tehnoloģiju attīstība; uzsver, ka ir nepieciešams izpētīt un atzīt ar CAV attīstību saistītos cilvēka un sociālos aspektus un nodrošināt, ka to izvēršana pilnībā atbilst sabiedrības, cilvēka un vides vērtībām un mērķiem; 28. paturot prātā mobilitātes nozīmi ES, aicina Komisiju un dalībvalstis panākt kopēju nostāju un sadarboties, lai ES varētu uzņemties un saglabāt vadošo lomu automatizēto transportlīdzekļu tehnisko standartu starptautiskās saskaņošanas jomā atbilstīgi ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) satvaram un Vīnes konvencijai, it īpaši visās diskusijās, kas notiek ANO/EEK Pasaules foruma par transportlīdzekļu noteikumu saskaņošanu (29. panta darba grupa) un Darba grupas jautājumos par automatizētiem/autonomiem un satīklotiem transportlīdzekļiem (GRVA) sanāksmēs; 29. uzsver, ka tirgus uzraudzības procedūrām, kas saistītas ar automatizētiem transportlīdzekļiem visā to aprites ciklā, vajadzētu būt pēc iespējas standartizētām, pārredzamām un pārbaudāmām, tostarp attiecībā uz pārrobežu testiem, ko veic uz publiskiem ceļiem un reālos braukšanas apstākļos, kā arī periodiskajām tehniskajām apskatēm; 30. uzsver, ka vajadzīgi skaidri tiesību akti, tas tiek regulāri pārskatīti, vajadzības gadījumā atjaunināti un saskaņoti, un kas paredz pienākumu uzstādīt notikumu reģistrēšanas ierīces atbilstīgi pārskatītajai regulai par mehānisko transportlīdzekļu vispārīgo drošību, lai uzlabotu negadījumu izmeklēšanu un varētu noskaidrot un pēc iespējas drīzāk atrisināt jautājumus par atbildību; norāda, ka šīs notikumu datu reģistrācijas iekārtas ir nepieciešamas, lai noteiktu dažādu negadījumā iesaistīto dalībnieku atbildību; 31. uzsver nepieciešamību ieviest nodrošinājuma sistēmas jau no pārejas posma, kamēr līdzās pastāvēs automatizētie transportlīdzekļi un transportlīdzekļi, kuri pilnīgi nemaz nav satīkloti un automatizēti; uzsver, cik svarīgas ir autovadītāja palīdzības sistēmas kā solis ceļā uz pilnībā automatizētu braukšanu, lai jau tagad ar aktīvām drošības sistēmām novērstu ceļu satiksmes negadījumus vai arī mazinātu to smagumu ar pasīvām drošības sistēmām; 32. aicina dalībvalstis garantēt drošu un kvalitatīvu ceļu infrastruktūru, kas atvieglos automātisko un autonomo transportlīdzekļu izmantošanu; 33. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visas sistēmas, kas ietver tiešsaistes informāciju par ceļu satiksmi, ir sadarbspējīgas; 34. uzsver jaunās problēmas saistībā ar lietotāju neapdomību, kad viņi izmantojot transportlīdzekļus, kuru vadīšanā tomēr nepieciešama zināma transportlīdzekļa vadītāja iesaistīšanās; aicina labāk precizēt prasību definēšanu un diferencēšanu attiecībā uz “transportlīdzekļiem ar uzlabotām vadītāja palīdzības sistēmām” (SAE 1.-3. līmenis) salīdzinājumā ar “automatizētiem transportlīdzekļiem” (SAE 4.-5. līmenis) tiesību aktos, kas attiecas uz ceļu satiksmes drošību, un turpināt pētījumus par 3. līmeņa automatizēto transportlīdzekļu tehniskajiem aspektiem un drošību, it īpaši saistībā ar jautājumu par iesaistīšanās nepieciešamības signalizēšanu vadītājam un apdraudējumiem, kas var rasties, ja iesaistīšanās kavējas; 35. aicina Komisiju izstrādāt skaidras ētikas pamatnostādnes mākslīgā intelekta jomā; 36. aicina Komisiju izstrādāt atbildības kritērijus un nodrošinājuma sistēmas cilvēku aizsardzībai, lai tādējādi īstenotu saskaņotu pieeju ētikas jautājumiem, kas saistīti ar automatizēto transportlīdzekļu autonomajām sistēmām; 37. uzsver, ka likumdevējam ir jāpievēršas autonomo transportlīdzekļu ētiskajiem aspektiem un tie jāatrisina, pirms šos transportlīdzekļus var pilnībā pieņemt un darīt pieejamus satiksmes situācijās; tādēļ uzsver, ka šo ētisko aspektu risināšanas nolūkā ir jāveic iepriekšējs automatizēto transportlīdzekļu novērtējums; 38. uzsver, ka autonomu transportlīdzekļu plaša izmantošana var radīt ar sastrēgumiem saistītas problēmas pilsētu mobilitātes jomā; uzskata, ka šīs problēmas būtu novēršamas ar autonomo transportlīdzekļu ieviešanu un tādiem risinājumiem kā, piemēram, automobiļu koplietošana un kopbraukšana; aicina iestādes izstrādāt tādus politikas virzienus, ar kuriem nodrošināt, ka autonomie transportlīdzekļi uzlabo visu iedzīvotāju ceļošanas iespējas, tostarp sabiedriskā transporta un citus risinājumus; 39. uzsver, ka transportlīdzekļu sasaiste kolonnās ir daudzsološs nākotnes risinājums, jo tā ietaupa degvielu un enerģiju un uzlabo ceļu satiksmes drošību, un tādēļ aicina dalībvalstis, Komisiju un nozares pārstāvjus īstenot Amsterdamas deklarācijā minētos pasākumus; aicina Komisiju ierosināt tiesisko regulējumu, lai veicinātu transportlīdzekļu vispārēju savienojamību (vehicle-to-everything, V2X) augsti un pilnībā automatizētos transportlīdzekļos (piemēram, transportlīdzekļu sasaiste kolonnās), jo īpaši tālsatiksmes autotransportā; 40. norāda, ka gan pasīvajam, gan aktīvajam drošības aprīkojumam autonomajos transportlīdzekļos ir svarīga nozīme sadursmju skaita un sadursmju rezultātā radušos traumu un nāves gadījumu skaita samazināšanā, jo sadursmes joprojām var notikt, jo īpaši laikā, kad uz ceļiem būs jaukta veida satiksme; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot ceļu satiksmes drošību; 41. uzsver riskus, kas saistīti ar jaukta veida satiksmes pieaugošo tendenci, kurā piedalās gan tradicionālie, gan autonomie transportlīdzekļi, un tādējādi aicina veikt vairāk testu uz vietas, lai atbalstītu valsts un privāto uzņēmumu un struktūru veiktu nākotnes vajadzībām piemērotu pētniecību un attīstību, kā arī lai sniegtu konkrētus datus, kas palīdzētu pienācīgi pielāgot civiltiesiskās atbildības noteikumus; 42. uzsver, ka iespējamais risinājums esošo trūkumu un nepilnību novēršanai varētu būt ar atbildību neatkarīgi no vainas saistītas apdrošināšanas sistēmas izveide attiecībā uz autonomo transportlīdzekļu nodarīto kaitējumu; 43. uzsver 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par Civiltiesību noteikumiem par robotiku(9), norādīto, proti, nedrīkst ne ierobežot zaudējumu veidu vai apmēru, ne ierobežot kompensācijas veidus, lai tā garantētu cietušo pienācīgu aizsardzību; Gaisa transports 44. uzsver nesen pieņemto EASA regulu(10) par atjauninātajiem aviācijas drošības noteikumiem, kas cita starpā ietver noteikumus, kuri nodrošina pārdomātu tiesisko pamatu pirmajam visaptverošam ES noteikumu kopumam par visu veidu civilajiem bezpilota lidaparātiem; atgādina, ka EASA regulas pieņemšanai bija ļoti būtiska nozīme, ņemot vērā to, ka jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezpilota lidaparāti (UAV), tiek arvien biežāk izmantoti arī Eiropas gaisa telpā un ka tādēļ bija jāpielāgo spēkā esošais ES tiesiskais regulējums un atšķirīgie valstu noteikumi; 45. mudina Komisiju nekavējoties nākt klajā arī ar sīki izstrādātiem noteikumiem par automatizētiem lidaparātiem, kuriem vajadzīgas konkrētas un īpaši pielāgotas specifikācijas, jo vienota pieeja bezpilota lidaparātiem un to darbībai nav piemērota, lai nodrošinātu automatizēto lidaparātu drošu integrēšanu gaisa telpā, ko izmanto arī pilotu vadīti gaisa kuģi; atgādina, ka UAV būs vajadzīgas drošas un vajadzības gadījumā sertificētas intelekta sistēmas, kā arī īpaša gaisa telpas pārvaldības vide; uzsver, ka šādos UAV piemērojamos noteikumos būtu jāņem vērā ekspluatācijas vai darbības veida radītais risks, attiecīgā bezpilota gaisa kuģa ekspluatācijas īpašības un ekspluatācijas teritorijas raksturojums, piemēram, iedzīvotāju blīvums, zemes virsmas īpašības un ēku un citas jutīgas infrastruktūras pastāvēšana; 46. norāda uz to, cik svarīgi ir aizsargāt personas datus, kad aviācijas nozarē izmanto automatizētus gaisa kuģus; 47. atgādina par 2016. gada Varšavas deklarāciju par bezpilota lidaparātiem, kas var būt instruments darbvietu un jaunu uzņēmējdarbības iespēju radīšanai; atkārto, ka, lai izveidotu ES bezpilota lidaparātu ekosistēmu, ko plānots pabeigt līdz 2019. gadam, būtiska nozīme ir plānotām darbībām, kā arī ir svarīgi balstīties uz Rīgas deklarācijā noteiktajiem pamatprincipiem; 48. norāda uz to, cik svarīgi ir koordinēt tehnoloģiju un darbības koncepciju izstrādi, kas ļaus gaisa kuģus droši integrēt gaisa satiksmes pārvaldības pakalpojumu nolūkā atbilstīgi U-Space mērķiem, kas ir kopuzņēmuma SESAR īstenota programma; novērtē kopuzņēmuma SESAR līdz šim paveikto, un šis uzņēmums arī turpmāk būtu jāatbalsta; 49. atgādina, ka finansējums pašreizējām pētniecības un eksperimentu programmām attiecībā uz UAV nākamajos budžeta periodos būs jāpalielina; ņem vērā, ka šos eksperimentus, kas ir devuši iespēju pārbaudīt lielas bezpilota gaisa kuģu flotes izmantošanu reālos apstākļos, vienlaikus garantējot maksimālu drošību gaisa satiksmes pārvaldībā un ar tiem saistītos drošības nosacījumus, varētu izmantot kā piemēru eksperimentiem ar autonomiem virszemes transportlīdzekļiem; 50. norāda, ka ir jāizveido piemērotas izmēģinājumu zonas autonomajām gaisa kuģu tehnoloģijām, tostarp bezpilota lidaparātiem, lai nodrošinātu drošus apstākļus jaunu tehnoloģisko risinājumu simulēšanai pirms to galīgās ieviešanas; Jūras un iekšējo ūdensceļu transports 51. uzsver iespējas un pievienoto vērtību, ko var nodrošināt autonomie kuģi, it īpaši iekšzemes ūdensceļu un tuvsatiksmes kuģošanā, veicinot kuģošanas negadījumu skaita samazināšanos jūrā un ūdensceļos, jo lielāko daļu šādu negadījumu izraisa cilvēku kļūdas; 52. uzsver, ka automatizācijai ir potenciāls novērst daļu cilvēku kļūdu un sniegt personālam uz komandtiltiņa vairāk laika optiskiem novērojumiem, jo īpaši šauros jūras kuģošanas ceļos un ostu zonās; tomēr uzsver, ka informācijas apmaiņa un komunikācija ir ļoti svarīgas drošībai, jo īpaši esot tuvu citiem kuģiem, un tādēļ arī turpmāk jānodrošina pietiekams personāls uz komandtiltiņa; 53. atzinīgi vērtē PIANC darba grupas par viedo kuģniecību un starptautisko autonomo kuģu tīklu paveikto darbu; 54. aicina Komisiju ieskicēt un noteikt automatizācijas līmeņus iekšzemes un jūras kuģošanas jomā, kā arī kopīgus standartus, tajā skaitā ostām, lai saskaņotu un veicinātu autonomo kuģu ieviešanu mijiedarbībā ar automatizētiem un neautomatizētiem lietotājiem un infrastruktūru; 55. uzsver, cik svarīgi ir attīstīt un paplašināt digitālos centrus un satīklotos TEN-T koridorus, izmantojot mūsdienīgas termināļu iekārtas un efektīvas elektroniskās satiksmes vadības sistēmas, piemēram, upju informācijas pakalpojumus un Reinas ostu informācijas sistēmu (RPIS), lai panāktu pilnībā multimodālu autonomo transporta sistēmu. 56. aicina Komisiju darbā pie digitālo iekšējo ūdensceļu zonas (DINA) sagatavošanas izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai veicinātu iekšzemes kuģošanas, tās infrastruktūras, automatizētu ostu, kuģu ceļu un satiksmes pārvaldības turpmāku automatizāciju un automatizētu ostu attīstību, ņemot vērā iekšzemes ostu kā multimodālu transporta mezglu nozīmi; 57. prasa vairāk atbalstīt un veicināt pārrobežu izmēģinājumu zonas, kā arī vairāk tādus projektus kā NOVIMAR un “Kuģošana bez cilvēka klātbūtnes, izmantojot viedos tīklus” (MUNIN), ko līdzfinansē ES, īstenojot Septīto pamatprogrammu un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” ar nolūku turpināt attīstīt autonomās kuģošanas un automatizētās infrastruktūras tehnoloģijas ES; 58. uzsver, ka kuģiem piemērojamie standarti jāizstrādā atbilstoši Starptautiskās jūrniecības organizācijas standartiem un jāsaskaņo ar tiem, lai izveidotu starptautisku tiesisko regulējumu kuģu drošai ekspluatācijai; Dzelzceļa pārvadājumi 59. aicina Komisiju, apspriežoties un koordinējot darbību ar nozares pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām, izstrādāt kopīgus protokolus un standartus, kas nodrošinātu autonomo vilcienu un vieglā tipa sliežu sistēmu darbību; 60. aicina uzlabot pamatnosacījumus autonomiem transportlīdzekļiem dzelzceļa transportā un paātrināt pāreju uz digitālo dzelzceļa nozari; norāda, ka Eiropas vilcienu kustības vadības sistēma (ETCS) ir pamats dzelzceļa nozares automatizācijai, ko nodrošina, savienojot ETCS ar automātisko vilciena vadības sistēmu (ATO); mudina Komisiju paātrināt Eiropas vilcienu kontroles sistēmas (ETCS) ieviešanu un noteikt to par prioritāti pašreizējās un turpmākajās ES finansēšanas shēmās; 61. uzsver, cik svarīgi ir digitālie signalizācijas posteņi kā jauns nozīmīgs atskaites punkts, lai veicinātu dzelzceļa infrastruktūras digitalizāciju, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to ieviešanu; 62. aicina Komisiju turpināt Shift2Rail programmas darbību, lai virzītos uz digitalizētu dzelzceļa tīklu un pilnībā automatizētu braukšanu pa dzelzceļu, tostarp izmantojot ATO standartu ETCS standarta vietā, kā arī garantēt kiberdrošību. 63. uzsver arvien pieaugošās problēmas pilsētu mobilitātes jomā saistībā ar sastrēgumiem, kā arī iespējas, ko šādu problēmu risināšanā sniedz uz dzelzceļu balstītas automatizētās sabiedriskā transporta sistēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt projektus ar mērķi risināt minētās problēmas, izmantojot inovācijas uz dzelzceļu balstītā automatizēta sabiedriskā transporta jomā; Patērētāju tiesības un konkurences nosacījumi 64. aicina Komisiju izstrādāt visaptverošus noteikumus, nosakot ražotāju, transportlīdzekļu vadītāju un pārvadātāju atbildību katrā automatizācijas līmenī visos transporta veidos; uzsver, ka šāda atbildība jādara zināma transportlīdzekļu vadītājiem un pārvadātājiem skaidrā un pašpaskaidrojošā veidā, izmantojot tirdzniecības marķējumu vai citas komunikācijas formas; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt transportlīdzekļu drošību un to regulāru uzturēšanu visā to dzīves ciklā, un norāda, ka veicinoša nozīme šajā sakarībā būs attiecīgo ieinteresēto personu taisnīgai piekļuvei transportlīdzekļa datiem un resursiem; 65. aicina Komisiju nodrošināt, ka visas sistēmas, kas atrodas autonomos transportlīdzekļos, ir konstruētas tā, lai transportlīdzekļu īpašnieki vai lietotāji varētu brīvi izvēlēties starp konkurējošiem pakalpojumu sniedzējiem un nebūtu spiesti paļauties tikai uz transportlīdzekļa ražotāja piedāvātajiem pakalpojumiem; 66. uzsver, ka ir jānodrošina neatkarīgiem transporta pakalpojumu sniedzējiem taisnīga piekļuve autonomo transportlīdzekļu apkopes un remonta tirgum; atgādina, ka šāda veida uzņēmumi, jo īpaši detaļu ražotāji, mazas darbnīcas un apkopes centri, ir svarīgs konkurences elements automobiļu tirgū un tiem ir pozitīva ietekme uz šo pakalpojumu pieejamību un cenām; 67. norāda, ka digitalizētā automobiļu tirgū tieša un savlaicīga piekļuve datiem un funkcijām transportlīdzeklī noteiks, vai automatizēto un kombinēto mobilitātes pakalpojumu tirgū valdīs godīga konkurence; atgādina, ka neatkarīgiem pārvadātājiem ir ļoti svarīga nozīme visā automobiļu piegādes ķēdē; 68. prognozē, ka konkurence vienotajā tirgū nozarē, kas apkalpo autonomos transportlīdzekļus, varētu tikt apdraudēta, ja ražotāji apgrūtinātu neatkarīgo remontētāju piekļuvi šajos transportlīdzekļos uzstādītajām sistēmām; uzsver, ka uz šo tirgus segmentu būtu jāattiecina Komisijas Regulas (ES) Nr. 461/2010(11) noteikumi; 69. uzsver, ka patērētāji būtu iepriekš jāinformē par transportlīdzekļiem, kurus viņi iegādājas, un par remonta pakalpojumiem, ko viņi var izmantot. 70. uzskata, ka pāreja uz automatizētiem transportlīdzekļiem papildus tās pozitīvai ietekmei uz ceļu satiksmes drošību, degvielas patēriņu, vidi un jaunu darbvietu radīšanu telesakaru un autobūves nozarē, varētu izraisīt arī darbavietu zaudējumu transporta nozarē, kā arī negatīvi ietekmēt apdrošināšanas nozari, un šie jautājumi būtu jārisina pēc iespējas drīzāk, lai nodrošinātu raitu pāreju; Pētniecības un izglītības vajadzības 71. uzsver, ka jāizstrādā autonomās pamattehnoloģijas (piemēram, tehnoloģijas, kas apstrādā un simulē cilvēka domāšanu un uztveri transportlīdzekļa vadīšanas laikā, kā arī vides uztveres sistēmas un mākslīgo intelektu) ES, lai nodrošinātu konkurētspēju pasaules mērogā un radītu jaunas darbvietas; 72. uzsver, ka līdz ar automatizēto transportlīdzekļu ieviešanu tirgū tiem būs ievērojama ietekme uz preču izplatīšanu un patēriņu; tādēļ uzskata, ka ir steidzami jānovērtē šī ietekme un jānodrošina pasākumi, lai atbalstītu skartās nozares un cilvēkus; 73. aicina īstenot iniciatīvas, lai, veicot izglītības pārkārtošanu, plānotu un risinātu jautājumus saistībā ar piedāvājuma un pieprasījuma izmaiņām nodarbinātības jomā, ņemot vērā to, ka vajadzīgas jaunas un specializētas prasmes gan transportlīdzekļu ražošanas, gan arī to profesionālas izmantošanas nozarē (piemēram, rīkojot kursus un apmācības nodarbības), lai atvieglotu pāreju uz jaunām mobilitātes formām; 74. mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm ierosināt iniciatīvas ar mērķi veicināt nepieciešamās prasmes, izglītību un apmācību, lai ES varētu saglabāt vadošo pozīciju autonomā transporta nozarē; uzsver, ka dalībvalstīm ir svarīgi ņemt vērā šīs jaunās tendences savās izglītības programmās, lai apmierinātu vajadzību pēc augsti kvalificēta un prasmīga darbaspēka dažādās transporta nozarēs; 75. atgādina, ka EUR 300 miljoni no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020 ”finansējuma 2014.–2020. gadā ir atvēlēti pētniecības un inovācijas programmām automatizēto transportlīdzekļu jomā, un iesaka turpināt un paplašināt šīs programmas, lai ietvertu visus transporta veidus nākamajā daudzgadu finanšu periodā 2021.–2027. gadā (“Apvārsnis Eiropa”); 76. uzsver sadarbīgās pētniecības lielo nozīmi, lai nodrošinātu raitu transporta automatizāciju, iesaistot visu inovācijas ekosistēmu; 77. aicina Komisiju izveidot kopuzņēmumu, rīkojoties līdzīgi kā ar Shift2Rail izveidi dzelzceļa transportam un CleanSky — aeronautikas nozarē, lai izveidotu uz rūpniecību virzītu stratēģisku iniciatīvu autonomā transporta jomā, kam vajadzētu stiprināt ES iedzīvotāju pārliecību, būt nopietni pamatotam no komerciālā viedokļa, stiprināt ES pētniecības un inovācijas potenciālu, pamatojoties uz rūpniecības, publiskā un akadēmiskā sektora plašu sadarbību, un veicināt tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu saskaņotā un sadarbspējīgā veidā, lai izveidotu globāli pielāgojamu multimodālo pārvadājumu sistēmu autonomam transportam; 78. uzsver, ka visā ES ir vajadzīgas reālajiem apstākļiem atbilstīgas izmēģinājumu teritorijas, lai rūpīgi pārbaudītu un attīstītu jaunās tehnoloģijas; mudina visas dalībvalstis līdz 2020. gadam izraudzīties teritorijas pilsētās un ārpus tām, kur reālos satiksmes apstākļos iespējams izmēģināt autonomus izpētes procesā esošus transportlīdzekļus, vienlaikus šajās teritorijās garantējot satiksmes drošību, un nodrošināt pārrobežu ES mēroga un sadarbspējīgas izmēģinājumu sistēmas izveidi; 79. norāda, ka daļa ES iedzīvotāju ir pauduši neuzticību automatizētai mobilitātei; tādēļ uzsver, ka likumdevējiem ir jāpievēršas ētikas aspektam, lai šajā sakarībā panāktu lielāku sabiedrības atbalstu; aicina veikt investīcijas plašos pētījumos par mākslīgo intelektu un par automatizētas mobilitātes citiem aspektiem; 80. aicina veikt vērienīgu izpēti par autonomo transportlīdzekļu ilgtermiņa ietekmi uz tādiem aspektiem kā patērētāju pielāgošanās, pieņemšana sabiedrībā, psiholoģiskā un fiziskā reakcija un sabiedrības mobilitāte, negadījumu skaita samazināšana un transporta uzlabošana kopumā; 81. mudina visas ieinteresētās personas, tostarp transportlīdzekļu ražotājus, detaļu piegādātājus un programmatūras un projektēšanas pakalpojumu sniedzējus, kā arī dalībvalstis un iesaistītās iestādes sadarboties inovācijas veicināšanā, nodrošinot investīcijas automatizētai mobilitātei piemērotā infrastruktūrā gan uz automaģistrālēm, gan pilsētu ceļiem un atvieglojot pārrobežu testēšanu; uzsver, ka ir jāpalielina investīcijas pašreizējās infrastruktūras pielāgošanā, jaunas infrastruktūras izbūvē un Eiropas ceļu satīklotības uzlabošanā; norāda, ka ir vērojama Eiropas iedzīvotāju neuzticēšanās autonomai transportlīdzekļu vadīšanai un ka tādēļ būtu jāveic izpratnes veicināšanas kampaņas, kuru mērķis ir palielināt viņu uzticēšanos; aicina veikt investīcijas plašos pētījumos par mākslīgo intelektu un autonomā un satīklotā transporta ētisko dimensiju; o 82. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||
| Bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošana kravu autopārvadājumiem ***I |
| ||||||||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0282), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 91. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0172/2017), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 6. decembra atzinumu(1), – pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju, – ņemot vērā Reglamenta 59. pantu, – ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0193/2018), 1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2); 2. prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt; 3. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 15. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/..., ar ko groza Direktīvu 2006/1/EK par bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanu kravu autopārvadājumiem
(Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 91. panta 1. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3), pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4), tā kā: (1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/1/EK(5) paredz tirgus minimālu atvēršanu bez transportlīdzekļa vadītājiem nomātu transportlīdzekļu izmantošanai kravu autopārvadājumiem. (2) Nomātu transportlīdzekļu izmantošana var samazināt izmaksas, kas rodas uzņēmumiem, kuri veic kravas pašpārvadājumus vai komercpārvadājumus, un vienlaikus palielināt to darbības elastību. Tas Nomātu transportlīdzekļu izmantošana var palīdzēt palielināt attiecīgo uzņēmumu efektivitāti un konkurētspēju. Turklāt nomātie transportlīdzekļi mēdz būt jaunāki nekā parkā vidēji, un tāpēc ir arī bieži vien tie var būt drošāki un mazāk piesārņo piesārņot vidi. [Gr. 1] (3) Direktīva 2006/1/EK neļauj uzņēmumiem pilnībā gūt labumu no priekšrocībām, ko sniedz nomātu transportlīdzekļu izmantošana. Minētā direktīva atļauj dalībvalstīm to uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, noteikt ierobežojumus tādu nomātu transportlīdzekļu izmantošanai pašpārvadājumiem, kuru maksimālā pieļaujamā pilnā masa ir vairāk nekā sešas tonnas. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma atļaut izmantot nomātu transportlīdzekli to attiecīgajās teritorijās, ja transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar tiesību aktiem citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību. [Gr. 2] (4) Lai uzņēmumi varētu gūt lielāku labumu no priekšrocībām, ko sniedz nomātu transportlīdzekļu izmantošana, tiem ir jābūt iespējai izmantot jebkurā dalībvalstī nomātus transportlīdzekļus, ne tikai tajā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību. Tādā veidā tiem būtu vieglāk apmierināt īstermiņa, sezonas vai pagaidu pieprasījuma pieaugumu vai aizstāt bojātus transportlīdzekļus. (4a) Nevajadzētu ļaut dalībvalstīm ierobežot iespēju savā attiecīgajā teritorijā izmantot nomātu transportlīdzekli, ko nomā uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā, ar nosacījumu, ka šis transportlīdzeklis ir reģistrēts un atbilst darbības standartiem un drošuma prasībām vai laists ekspluatācijā saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem un to ir atļāvusi ekspluatēt dalībvalsts, kurā atbildīgais uzņēmums veic uzņēmējdarbību. [Gr. 3] (5) Autoceļu transporta nodokļu līmenis Savienībā joprojām ievērojami atšķiras. Tādēļ daži ierobežojumi, kas netieši ietekmē arī transportlīdzekļu nomas pakalpojumu sniegšanas brīvību, joprojām ir pamatoti ar mērķi novērst fiskālus traucējumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu jābūt iespējai, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus, to attiecīgajā teritorijā ierobežot laikposmu, kurā uzņēmējdarbību veicošais uzņēmums var izmantot nomātu transportlīdzekli, kas nomāts reģistrēts vai laists ekspluatācijā citā dalībvalstī. kura nav tā, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, var izmantot to attiecīgajā teritorijā. Tām vajadzētu ļaut arī ierobežot šādu transportlīdzekļu skaitu, ko var nomāt uzņēmums, kas to teritorijā veic uzņēmējdarbību. [Gr. 4] (5a) Lai īstenotu šos pasākumus, informācija par nomātā transportlīdzekļa reģistrācijas numuru būtu jāsniedz dalībvalstu elektroniskajos reģistros, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1071/2009(6). Operatora uzņēmējdarbības dalībvalsts kompetentās iestādes, kas tiek informētas par tāda transportlīdzekļa izmantošanu, kuru šis operators nomā un kurš ir reģistrēts vai nodots ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, informē par to šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI). [Gr. 5] (6) Lai ļautu efektīvāk veikt pašpārvadājumus, vairs nebūtu jāļauj dalībvalstīm ierobežot iespēju izmantot izīrētus transportlīdzekļus šādām darbībām. (6a) Lai saglabātu darbības standartus, izpildītu drošuma prasības un nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus transportlīdzekļu vadītājiem, ir svarīgi garantēt pārvadātājiem piekļuvi līdzekļiem un tieša atbalsta infrastruktūrai tajā valstī, kurā tie veic darbību. [Gr. 6] (7) Šīs direktīvas īstenošanu un ietekmi Komisijai būtu jāuzrauga un jādokumentē ziņojumā. Visas turpmākas darbības ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs direktīvas transponēšanas. Ziņojumā būtu pienācīgi jāņem vērā ietekme uz ceļu satiksmes drošību, nodokļu ieņēmumiem un vidi. Ziņojumā būtu arī jāizvērtē visi šīs direktīvas pārkāpumi, tostarp pārrobežu pārkāpumi. Visu turpmāko darbību nepieciešamība šajā jomā būtu jāizskata, ievērojot šā ziņojuma saturu. [Gr. 7] (8) Tā kā šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā autotransporta pārvadājumu pārrobežu raksturs un problēmas, ko šī direktīva tiecas risināt, bet var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu šajā direktīvā nosaka vienīgi to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai. (9) Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/1/EK, IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU. 1. pants Direktīvu 2006/1/EK groza šādi: 1. Direktīvas 2. pantu groza šādi: a) 1. punktu groza šādi: i) ievadteikumu aizstāj ar šādu:" "Katra dalībvalsts atļauj savā teritorijā izmantot transportlīdzekļus, kurus nomā uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā, ar noteikumu, ka:"; "ii) tā a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:" "a) transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, tostarp darbības standartiem un drošuma prasībām;"; [Gr. 8] "b) iekļauj šādu 1.a punktu:" "1.a Ja transportlīdzeklis nav reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā veic uzņēmējdarbību uzņēmums, kurš nomā transportlīdzekli, dalībvalstis var savā attiecīgajā teritorijā ierobežot nomāta transportlīdzekļa izmantošanas laiku. Tomēr dalībvalstis šādos gadījumos atļauj to izmantot vismaz četrus mēnešus jebkurā kalendārajā gadā." [Gr. 9] "2. Direktīvas 3. pantu aizstāj ar šādu:" "3. pants 1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka to uzņēmumi, kas to teritorijā veic uzņēmējdarbību, kravu pārvadāšanai pa autoceļiem nomātus transportlīdzekļus var izmantot ar tādiem pašiem noteikumiem kā tiem piederošos transportlīdzekļus, ar nosacījumu, ka ir izpildītas 2. pantā izklāstītās prasības. [Gr. 10] 1.a Ja transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, dalībvalsts, kurā uzņēmums veic uzņēmējdarbību, var:
1b. Dalībvalstis 1. punkta noteikumus var neattiecināt uz pašpārvadājumiem, ko veic ar transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā pilna masa pārsniedz 6 tonnas. [Gr. 28 un 34] "2.a iekļauj šādu 3.a pantu:" “3.a pants 1. Informāciju par nomātu transportlīdzekļa reģistrācijas numuru ieraksta valsts elektroniskajā reģistrā, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1071/2009* 16. pantā. 2. Operatora uzņēmējdarbības dalībvalsts kompetentās iestādes, kas ir informētas par tāda transportlīdzekļa izmantošanu, kuru šis operators nomā un kurš ir reģistrēts vai nodots ekspluatācijā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, informē par to šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes. 3. Administratīvajai sadarbībai saskaņā ar 2. punktu izmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 1024/2012**. ________________ * Atsaucoties uz Regulas (EK) Nr. 1071/2009 16. pantu, ņemot vērā reģistrējamās informācijas paplašināšanu, kā ierosinājusi Komisija. ** OV L 316, 14.11.2012., 1. lpp.” [Gr. 12] "3. direktīvai pievieno šādu 5.a pantu:" "5.a pants Līdz [PB: lūdzam ievietot datumu – 5 [3 gadi gadi pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām] Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas īstenošanu un rezultātiem. Ziņojumā iekļauj informāciju par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas nomāti citā dalībvalstī, kura nav tā, kurā uzņēmums, kurš tos nomā, veic uzņēmējdarbību. Ziņojumā īpašu uzmanību pievērš ietekmei uz ceļu satiksmes drošību un nodokļu ieņēmumiem, tostarp fiskālajiem traucējumiem, un kabotāžas noteikumu izpildei saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1072/2009*. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija novērtēs, vai ir nepieciešams ierosināt papildu pasākumus.” [Gr. 13] _______________ * Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1072/2009 ( 2009. gada 21. oktobrīs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.). "2. pants 1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu līdz ... [20 mēneši pēc šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā [PB: lūdzam ievietot datumu – 18 mēneši pēc spēkā stāšanās spēkā] dienas] izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu. [Gr. 14] Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce. 2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 3. pants Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 4. pants Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm. ..., Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā — priekšsēdētājs priekšsēdētājs
| |||||||||||||||||||||||||||
| Preferenču pagaidu atcelšana konkrētos nolīgumos, kas noslēgti starp ES un konkrētām trešām valstīm ***I |
| ||||||||||
| |||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2018)0206), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0158/2018), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, – ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2018. gada 5. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu, – ņemot vērā Reglamenta 59. pantu, – ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A8-0330/2018), 1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju; 2. apstiprina Parlamenta un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai un kas kopā ar galīgo leģislatīvo aktu tiks publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijas izdevumā; 3. prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt; 4. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem. Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019. gada 15. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/..., ar ko īsteno divpusējas aizsardzības pasākumu klauzulas un citus mehānismus, kuri ļauj pagaidu kārtā atcelt preferences konkrētos tirdzniecības nolīgumos, kas noslēgti starp Eiropas Savienību un trešām valstīm
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2019/287.) NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES KOPĪGS PAZIŅOJUMS Eiropas Parlaments un Komisija piekrīt, ka ir svarīga cieša sadarbība, īstenojot nolīgumus, kas uzskaitīti pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 13. februāra Regulai (ES) 2019/287(1), ar ko īsteno aizsardzības pasākumu klauzulas un citus mehānismus, kuri ļauj pagaidu kārtā atcelt preferences konkrētos nolīgumos, kas noslēgti starp Eiropas Savienību un konkrētām trešām valstīm. Tāpēc tās ir vienojušās, ka, ja Eiropas Parlaments pieņem ieteikumu, lai uzsāktu izmeklēšanu par iespējamu aizsargpasākumu ieviešanu, Komisija rūpīgi izmeklēs, vai ir ievēroti regulā paredzētie nosacījumi ex-officio uzsākšanai. Ja Komisija uzskatīs, ka šie nosacījumi nav izpildīti, tā iesniegs Eiropas Parlamenta atbildīgajai komitejai ziņojumu, tostarp paskaidrojumu par visiem faktoriem, kas attiecas uz šādas izmeklēšanas sākšanu.
| |||||||||||
| Programmas “Muita” izveide sadarbībai muitas jomā ***I |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Eiropas Investīciju bankas statūtu grozīšana * |
| ||||||
(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas priekšlikumu Padomei grozīt Eiropas Investīciju bankas statūtus (13166/2018), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 308. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0464/2018), – ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu, – ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0476/2018), 1. apstiprina šo priekšlikumu; 2. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā; 3. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu; 4. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai un dalībvalstu parlamentiem. | |||||||
| Integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Eiropas Parlamentā |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, kur noteikts, ka dzimumu līdztiesības princips ir viena no Savienības pamatvērtībām, – ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 8. un 19. pantu, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu, kurā ir iekļauti īpaši noteikumi par dzimumu līdztiesības horizontālo principu, un LES 6. pantu, kurā atzīts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, – ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), – ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), – ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ("Stambulas konvencija"), – ņemot vērā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(1), – ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO "Pekina+5" (2000. gadā), "Pekina+10" (2005. gadā) un "Pekina+15" (2010. gadā) īpašajās sanāksmēs, un "Pekina+20" pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentu, – ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2009. gadā(2), 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2010. gadā(3), 2012. gada 13. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2011. gadā(4), 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(5) un 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(6), – ņemot vērā 2003. gada 13. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamentā(7), – ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju darbā(8), – ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa rezolūciju par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju un delegāciju darbā(9), – ņemot vērā 2009. gada 7. maija rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ES ārējās attiecībās un miera/valsts nostiprināšanā(10), – ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā(11), – ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(12), – ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada(13), – ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā(14), – ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(15), – ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē(16), – ņemot vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, ko nosaka ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68(17), un jo īpaši tās 1. panta c) un d) punktu, – ņemot vērā 2018. gada brošūru par sievietēm Eiropas Parlamentā, – ņemot vērā 2018. gada augustā publicēto Eiropas Parlamenta ziņojumu par cilvēkresursiem 2017. gadā, – ņemot vērā norādījumus par dzimumneitrālu valodu Eiropas Parlamentā, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka un Augsta līmeņa grupas dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos priekšsēdētāja Dimitrios Papadimoulis ziņojumu Eiropas Parlamenta Prezidijam "Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā — pašreizējais stāvoklis un perspektīvas 2017.–2019. gadā", ko pieņēma Prezidija 2017. gada 16. janvāra sanāksmē, – ņemot vērā ceļvedi 2017.–2019. gadam par to, kā īstenot ziņojumu "Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā — pašreizējais stāvoklis un perspektīvas 2017.–2019. gadā", – ņemot vērā Rīcības plānu dzimumu līdztiesības un dažādības veicināšanai Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā 2014.–2019. gadam, – ņemot vērā Augsta līmeņa grupas dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos pilnvarojumu, – ņemot vērā norādījumus par atlases komisiju locekļu/darbinieku atlases speciālistu līdztiesību, – ņemot vērā Komisijas 2017. gada 19. jūlija paziņojumu "Labāka darba vide visiem: no vienlīdzīgām iespējām uz dažādību un iekļaušanu" (C(2017)5300)(18) un tās dažādības un iekļaušanas hartu(19), – ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu "Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam" (SWD(2015)0278)(20), – ņemot vērā Eiropas Padomes Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2018.–2023. gadam(21), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 19. novembra kopīgo paziņojumu par dzimumu līdztiesību, kas pievienots Eiropas Parlamenta normatīvajai rezolūcijai par projektu Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(22), – ņemot vērā Parlamentu savienības 2011. gada ziņojumu "Gender-sensitive Parliaments: A Global Review for Good Practice" (Parlamenti, kuru darbā tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts — vispārējs labas prakses pārskats), kas publicēts 2011. gadā, – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0429/2018), A. tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir nostiprināts ES Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā LESD 8. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienība, veicot savas darbības, tiecas novērst nevienlīdzību, veicināt dzimumu līdztiesību un, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkarot diskrimināciju; B. tā kā dzimumu līdztiesībai kopumā ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību, demokrātijas pastāvēšanu, tiesiskuma ievērošanu, ekonomikas izaugsmi, sociālo iekļautību un ilgtspēju un tā kā dzimumu dimensijas integrācija attiecas uz visām politikas jomām, kuras ir ES kompetencē; C. tā kā tiesības uz līdztiesību un nediskriminācijas garantija ir pamatprincipi, kas jāievēro, lai īstenotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai; tā kā, īstenojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, ir jānodrošina sieviešu, meiteņu, LGBTIK personu un visu dzimtisko identitāšu personu tiesības, izredzes un labklājība; D. tā kā progress dzimumu līdztiesības nodrošināšanā ES ir ne vien apstājies visā Savienībā, bet arī noslīdējis līdz ievērojamam regresam dažās dalībvalstīs; E. tā kā Stambulas konvencijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir mainīt mentalitāti un attieksmi, lai izbeigtu visu ar dzimumu saistītas vardarbības veidu turpināšanos; tā kā tādēļ visos līmeņos un vecuma grupās ir nepieciešama izglītošana par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kurā nav stereotipu par dzimumu lomām, un par tiesībām uz personas neaizskaramību; F. tā kā netiek piešķirti pietiekami līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu īstu progresu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā ES politikas jomās, programmās, iniciatīvās un darbībās; G. tā kā puse no Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir sievietes un puse — vīrieši, bet Eiropas Parlamenta sastāvā sieviešu skaits ir ievērojami mazāks, jo tikai 36,1 % Eiropas Parlamenta deputātu ir sievietes; tā kā šī atšķirība vēl krasāka ir Parlamenta Prezidija sastāvā, kur ir 7 sievietes un 13 vīrieši; tā kā līdzsvarota dzimumu pārstāvība un dažādība Parlamenta struktūrās palīdz likvidēt stereotipus, samazina diskrimināciju un uzlabo ES pilsoņu demokrātisko pārstāvību un Parlamenta lēmumu leģimitāti; H. tā kā Parlamenta augstākās vadības amatos (ģenerāldirektori un direktori) 2016. gadā bija tikai 11 % sieviešu, bet 2017. gadā — 33 %; I. tā kā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) piekto mērķi tiecas līdz 2030. gadam "panākt dzimumu vienlīdzību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas visām sievietēm un meitenēm" un tā kā tas ir visu 17 IAM transversālais mērķis; tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai palīdzēs sasniegt efektīvu, ilgstošu un ilgtspējīgu taisnīgu attīstību, tādējādi pozitīvi ietekmējot nabadzības samazināšanas mērķu sasniegšanu; tā kā tomēr daudzās valstīs visā pasaulē(23) un arī Eiropā dzimumu līdztiesības jomā ir tikai ļoti lēns progress un minimālas pārmaiņas; tā kā 5. IAM sasniegšanas progress ES dalībvalstīs un to starpā atšķiras un tā kā sieviešu īpatsvars valstu parlamentos un ar lēmumu pieņemšanu saistītajos amatos joprojām nav vienāds ar vīriešu īpatsvaru(24); J. tā kā ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumi ir vajadzīgi, lai novērtētu un identificētu iespējamību, vai kāds konkrēts lēmums varētu negatīvi ietekmēt dzimumu līdztiesības stāvokli; tā kā līdz ar to ir svarīgi analizēt budžetu no dzimumu līdztiesības viedokļa, lai sniegtu informāciju par dažādajām sekām, kādas uz dzimumu līdztiesību varētu atstāt attiecīgie budžeta piešķīrumi un sadale, kā arī lai palielinātu pārredzamību un pārskatatbildību; K. tā kā ir atzīts, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir efektīva un globāli atzīta stratēģija virzībā uz dzimumu līdztiesības īstenošanu, reorganizējot, uzlabojot, izstrādājot un izvērtējot politikas procesus tā, lai visi politikas veidošanā iesaistītie dalībnieki dzimumu līdztiesības perspektīvu visos līmeņos un posmos integrētu visās politikas jomās, regulatīvos pasākumos un izdevumu programmās; tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai nodrošina galvenos instrumentus, kurus izmantot, lai sistemātiski ņemtu vērā visu politikas jomu un darbību apstākļu, situāciju un vajadzību atšķirības, kā arī atbalstītu dzimumu līdztiesību un veicinātu vienlīdzīgas tiesības un līdzsvarotu dzimumu pārstāvību dažādos administratīvajos, politiskajos, sociālajos un ekonomiskajos līmeņos un lēmumu pieņemšanā; L. tā kā saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentam, Padomei un Komisijai ir vairāk jāsadarbojas iestāžu līmenī, lai garantētu, ka visos Savienības budžeta posmos, politikas jomās, programmās un iniciatīvās var iekļaut dzimumu perspektīvu, kas atvieglotu paša Parlamenta darbu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā; M. tā kā grozījumi attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, kurus pieņēmusi Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja un kuri ir iesniegti pieņemšanai pārējās komitejās, ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka Parlamenta ziņojumos un rezolūcijās pienācīgi tiek ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts; N. tā kā dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušana budžeta plānošanā un programmu izstrādē palīdz veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesību īstenošanu un ir viens no galvenajiem instrumentiem, kuru politikas veidotāji izmanto, lai sekmētu dzimumu līdztiesību, bet kuru tomēr joprojām sistemātiski nepiemēro neviena ES iestāde; O. tā kā jaunākie pieejamie dati(25) liecina, ka 59 % no Parlamenta personāla ir sievietes, taču joprojām visos pārvaldības līmeņos to īpatsvars nav pietiekams; tā kā sieviešu skaits augstākā līmeņa vadošajos amatos kopš 2017. gada jūnija ir pat samazinājies un sieviešu skaits vidējā līmeņa vadošajos amatos ir tikai nedaudz palielinājies; P. tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Dimitrios Papadimoulis 2017. gada ziņojumā par dzimumu līdztiesību tika izvirzīti trīs mērķi attiecībā uz sieviešu pārstāvību vidējā un augstākajā vadības līmenī, kuri jāsasniedz līdz 2019. gadam: 30 % ģenerāldirektoru līmenī, 35 % direktoru līmenī un 40 % nodaļu vadītāju līmenī, un tā kā pēc tam sagatavotajā ceļvedī ir izklāstīts, kā šos mērķus sasniegt; Q. tā kā, lai veicinātu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamenta komiteju un delegāciju darbā, katrā komitejā un Delegāciju priekšsēdētāju konferencē ir iecelts loceklis, kurš atbild par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un kurš pieredzi un paraugpraksi izplata Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tīklā; R. tā kā nodrošināt saskaņotību starp iekšējo cilvēkresursu politiku un ārējām darbībām dzimumu līdztiesības un LGBTIK tiesību veicināšanas jomā ir svarīgi Parlamenta un citu ES iestāžu uzticamībai; S. tā kā kopš 2014. gada Parlamenta Reglamentā ir noteikts, ka Parlamenta daudzveidība ir jāatspoguļo katras Parlamenta komitejas biroja sastāvā un ka nav pieļaujami biroji, kuros ir tikai vīrieši vai tikai sievietes; T. tā kā par augstākā vadības līmeņa amatiem Parlamentā var lemt tikai Eiropas Parlamenta Prezidijs; U. tā kā integrētā pieejā dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Eiropas Parlamentā ir pienācīgi jāņem vērā LGBTIK personu un visu dzimtisko identitāšu personu tiesības, izredzes un labklājība, tā kā, lai gan Parlaments aizvien lielāku nozīmi piešķir LGBTIK jautājumiem, LGBTIK aktīvisti tomēr nav sevišķi pamanāmi un viņu iesaistīšanās ir vāja; V. tā kā ir jāatzīst sieviešu organizāciju un sieviešu vides sociālā un politiskā vērtība, to vēsture un darbs, kā arī to galvenā loma ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanā un dzimumu līdztiesības, sieviešu pašnoteikšanās un starpkultūru dialoga veicināšanā; tā kā apzināta integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai nav iespējama bez vietām, kas spētu radīt sieviešu pašnoteikšanos un autoritāti un izskaust vardarbību pret sievietēm; W. tā kā joprojām ik pa laikam tiek apstrīdēta sieviešu leģitimitāte politikā un sievietes cieš no stereotipu ietekmes, kura attur viņas no iesaistīšanās politikā, kas jo īpaši skaidri ir pamanāms politikas jomās, kurās sievietes ir mazāk pārstāvētas; X. tā kā sievietēm ES ir tādas pašas politiskās un pilsoniskās tiesības kā vīriešiem un tā kā sievietes tomēr bieži saskaras ar sociālo, sabiedrības vai ekonomisko nevienlīdzību; Y. tā kā dzimumu līdztiesība veicina plašākas debates un labāku lēmumu pieņemšanas procesu, jo tā pie sarunu galda sniedz visaptverošu viedokļu klāstu; Z. tā kā iestādēm ir jāatbild par vertikālas un horizontālas dzimumu segregācijas novēršanu; AA. tā kā Parlaments ilgus gadus ir apņēmies veicināt dzimumu līdztiesību un tā kā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja atbild par to, lai visās politikas jomās īstenotu un pilnveidotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; AB. tā kā Parlamentam jāturpina cīnīties pret seksuālu uzmākšanos un jāīsteno saskaņotie pasākumi; AC. tā kā Parlamentā ir daudzas un dažādas struktūras, kas atbild par integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai izstrādi un īstenošanu un dzimumu līdztiesības un dažādības veicināšanu gan politikas, gan administratīvajā līmenī, piemēram, Augsta līmeņa grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja, tīkls dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, Līdztiesības un dažādības nodaļa, Vienlīdzīgu iespēju un dažādības komiteja (COPEC), égalité, apvienības LGBTI+ personāls ES iestādēs, Profilakses un darba aizsardzības padomdevēja komiteja un Līdztiesības un dažādības koordinatoru grupa; tā kā tomēr šo struktūru starpā nav skaidras koordinācijas vai saskaņotības; AD. tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ir process, kura īstenošanai vajadzīgas īpašas prasmes un zināšanas, kā arī apņemšanās, un tāpēc tā var būt efektīva tikai tad, ja to papildina izpratnes veicināšanas un spēju veidošanas pasākumi iestādēs un darbiniekiem; AE. tā kā Parlaments jau 2003. gadā ir paudis apņemšanos pieņemt un īstenot politikas plānu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentā, prioritāti piešķirot dzimumu līdztiesības integrācijai komiteju un delegāciju darbā, izmantojot konkrētus instrumentus, lai popularizētu dzimumu līdztiesības integrācijas principu, veidotu izpratni par to un īstenotu to savā ikdienas darbā, Vispārīgas piezīmes 1. atkārtoti apstiprina savu stingro apņemšanos attiecībā uz dzimumu līdztiesības integrāciju gan ES politikas, iniciatīvu un programmu saturā, gan visos Savienības politikas, budžeta, administratīvajos un izpildes līmeņos; 2. prasa arī jaunajai DFS, tāpat kā iepriekšējai DFS, pievienot Parlamenta, Komisijas un Padomes kopīgo deklarāciju, kurā šīs iestādes apņemas nodrošināt, ka ikgadējās budžeta procedūrās, ko piemēro DFS, attiecīgi tiks integrēti dzimumsensitīvi elementi, ņemot vērā to, kā Savienības vispārējā finanšu shēma palīdz sasniegt dzimumu līdztiesības mērķi un nodrošināt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai; 3. atkārto aicinājumu Komisijai iesniegt reālu Dzimumu līdztiesības stratēģiju, izdodot paziņojumu, kurā ir izvirzīti skaidri un — cik vien iespējams — skaitliski izmērāmi mērķi, nodrošināt tā tulkojumu visās ES oficiālajās valodās, lai panāktu plašāku izplatību un izpratni iedzīvotāju un sociālās jomas un ekonomikas dalībnieku vidū; 4. uzskata, ka Parlamentam būtu jārada un jāsekmē dažādības un iekļaušanas kultūra un droša darba vide visiem un ka transversāliem pasākumiem, ar kuriem nodrošina labus apstākļus visiem darbiniekiem un Eiropas Parlamenta deputātiem, vajadzētu būt cieši saistītiem ar mērķtiecīgiem pasākumiem nolūkā panākt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību gan administratīvā, gan politiskā līmenī; 5. uzstāj, ka, īstenojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, varētu būt jāievieš arī sievietēm vai vīriešiem paredzēti īpaši pasākumi, lai novērstu pastāvošo nevienlīdzību vai vispārējās politikas izmaiņas, ņemot vērā katras personas vai grupas atšķirīgos apstākļus; 6. uzteic sieviešu un vīriešu lomu modeļus dzimumu līdztiesības jomā, kā arī iniciatīvas gan Parlamenta administrācijā, gan politikas līmenī, kas aktīvi veicina dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgas iespējas; mudina arī turpmāk popularizēt dažādus lomu modeļus visu veidu dzimumu stereotipu pārvarēšanai; 7. uzsver, ka dzimumu līdztiesības panākšana nav sieviešu problēma, bet gan jautājums, kura risināšanā būtu jāiesaista visa sabiedrība; 8. pauž nožēlu, ka Parlamenta vizuālajā komunikācijā dažkārt izmanto dzimumu stereotipus, kā arī stereotipus, kuru pamatā ir seksuālā orientācija un dzimtiskā identitāte; šajā ziņā atgādina, ka komunikācijas materiālos ir svarīgi pārstāvēt un veicināt dzimumu līdztiesību visās politikas jomās; 9. atgādina, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ietver politikas izvēli, lēmumu pieņemšanas procesu, procedūras un praksi, kā arī īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu; tādēļ uzsver — lai visaptveroši novērtētu pašreizējo stāvokli attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentā, būtu jāņem vērā ne tikai politikas saturs, bet arī dzimumu pārstāvība administrācijā un lēmumu pieņemšanā; 10. pauž bažas, ka sieviešu pārstāvība Parlamenta svarīgākajos amatos, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu, politiskā un administratīvā līmenī joprojām ir maza un ka Parlamentam ir jānodrošina, lai ar lēmumu pieņemšanu saistītajos amatos būtu vienlīdzīgs dzimumu sadalījums; 11. pauž nožēlu par saskaņotības un koordinācijas trūkumu starp dažādām struktūrām, kas Parlamentā risina dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumus; atkārtoti aicina uzlabot iekšējo koordināciju, lai panāktu integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai plašāku īstenošanu, cita starpā personāla atlasē, darba organizācijā, operatīvajos lēmumos un procedūrās; 12. uzteic Parlamenta lēmumu godināt Simone Veil — pirmo sievieti ES iestādes priekšsēdētājas amatā un sieviešu tiesību, jo īpaši tiesību uz legālu abortu un reproduktīvo tiesību, nelokāmu aizstāvi —, pārdēvējot Līdztiesības un dažādības balvu par godu viņai, lai tādējādi uzsvērtu un atzītu labu praksi un lomu modeļus vienlīdzīgu iespēju jomā Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā; iesaka palielināt šīs svarīgās balvas pamanāmību un nodrošināt labāku informētību par to; 13. uzsver — lai izstrādātu instrumentus un vāktu datus, ir svarīgs dialogs ar ārējām ieinteresētajām personām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības vietējo aktīvistu grupām, sieviešu kustībām, starptautiskajām iestādēm, akadēmiskajām aprindām un valstu parlamentiem; atgādina, ka to iesaistīšana ir svarīga, lai uzlabotu ES integrēto pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un veicinātu savstarpēju pieredzes apmaiņu un tādējādi popularizētu labāko praksi; Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai instrumenti 14. aicina veikt efektīvus pasākumus, lai Eiropas Parlamentā nodrošinātu reālu vīriešu un sieviešu līdztiesību; šajā ziņā uzsver, ka vissvarīgākie ir pasākumi, kuru mērķis ir izskaust seksuālu uzmākšanos; īpaši uzsver, ka ir vajadzīgi izpratnes veicināšanas un apmācības pasākumi; 15. atzinīgi vērtē pārskatītos norādījumus par dzimumneitrālu valodu Eiropas Parlamentā, kuri publicēti 2018. gada jūlijā un kuri tagad labāk atspoguļo lingvistiskas un kultūras tendences un visās ES oficiālajās valodās sniedz praktiskus padomus par dzimumtaisnīgas un iekļaujošas valodas lietošanu; atgādina, ka Parlaments bija viena no pirmajām starptautiskajām organizācijām, kas 2008. gadā pieņēma daudzvalodu norādījumus par dzimumneitrālas valodas lietošanu; atgādina, cik svarīgi ir veidot plašu sabiedrības atbalstu norādījumiem, un aicina visus Eiropas Parlamenta deputātus, kā arī ierēdņus popularizēt minētos norādījumus un konsekventi tos izmanot savā darbā; 16. atzīst darbu, ko veic Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tīkls, atzinīgi vērtē Delegāciju priekšsēdētāju konferences pārstāvju iekļaušanu Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tīklā un aicina turpināt šā tīkla pilnveidi; 17. atzinīgi vērtē to, ka vairākums Parlamenta komiteju ir pieņēmušas rīcības plānus par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai savā darbā un daudzas jau ar tiem ir iepazīstinājušas Integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai tīklu; tāpēc aicina dažas atlikušās komitejas sekot šim piemēram; tomēr norāda, ka šie plāni ir neviendabīgi un netiek īstenoti; aicina pieņemt kopēju Eiropas Parlamenta rīcības plānu dzimumu līdztiesības jomā, kurā būtu jāiekļauj vismaz noteikumi par dzimumu vienlīdzīgu pārstāvību visā Parlamenta darbā un visās Parlamenta struktūrās, dzimumu līdztiesības aspekta ieviešanu visos tā politikas pasākumos un darba organizācijā, kā arī par dzimumneitrālas valodas izmantošanu visos dokumentos; prasa attiecīgi grozīt Reglamentu; 18. pauž nožēlu, ka pēdējā Reglamenta reformā netika iekļautas procedūras, lai īstenotu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; 19. atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados vairākumā Parlamenta komiteju ir sekmīgi pieņemti rīcības plāni dzimumu līdztiesības jomā; 20. prasa Parlamenta komitejām ciešāk sadarboties, lai savos ziņojumos iekļautu reālu dzimuma dimensiju, un uzsver, ka ir svarīgi, lai visas Parlamenta komitejas atzītu Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas pilnvaras, gan pieņemot šīs komitejas iesniegtos grozījumus attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, gan strādājot kopā, lai novērstu kompetenču konfliktus; 21. atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir visos budžeta izstrādes līmeņos iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu; pauž nožēlu par to, ka ES iestādēs nav mehānismu, ar kuriem budžeta plānošanā iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu, lai gan tās ir stingri apņēmušās tādus ieviest; mudina Parlamenta atbildīgās struktūras, sagatavojot un pieņemot Parlamenta aplēses, kā arī apstiprinot budžeta izpildi, integrēt dzimumu līdztiesības aspektu un izmantot dzimumu līdztiesības rādītājus; 22. atzinīgi vērtē Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā; uzsver, ka seksuāla uzmākšanās ir smags noziegums, par ko vairākumā gadījumu netiek ziņots, galēja diskriminācijas dzimuma dēļ izpausme un viens no lielākajiem šķēršļiem dzimumu līdztiesībai; atzinīgi vērtē Prezidija 2018. gada 2. jūlija lēmumu pārskatīt padomdevējas komitejas darbību, kura izskata sūdzības par aizskarošu izturēšanos saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātiem, un tās sūdzību izskatīšanas procedūras, vienlaikus stingri apstiprinot 6. pantu, kurā noteikts, ka ģenerālsekretārs ieceļ divus padomdevējus ekspertus — vienu medicīnas darbinieku no medicīnas dienesta un vienu juridiskā dienesta locekli —, kā arī Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu papildināšanu ar 34.a pantu attiecībā uz finansiālām sekām, ja tiek pierādīta aizskaroša izturēšanās pret reģistrētu deputāta palīgu; 23. atzinīgi vērtē jaunos, pret uzmākšanos vērstos pasākumus, kurus Parlaments veica saskaņā ar 2017. gada 26. oktobra rezolūciju un kuri stājās spēkā 2018. gada 1. septembrī, proti:
24. tomēr pauž dziļu nožēlu par lēno un nepietiekamo progresu citu būtiski svarīgu Parlamenta rezolūcijas ieteikumu īstenošanā; prasa, lai Parlamenta priekšsēdētājs un administrācija pievērstu pilnīgu un nedalītu uzmanību pilnīgai visu prasīto pasākumu īstenošanai, jo īpaši, izmantojot 2017.–2019. gada ceļvedi par preventīviem un agrīniem atbalsta pasākumiem nolūkā risināt konfliktu un aizskaršanas gadījumus starp deputātiem un reģistrētiem deputātu palīgiem, praktikantiem vai citiem darbiniekiem, kurš pēc iespējas drīz būtu jāpārskata, lai tajā pienācīgi iekļautu vismaz šādas rezolūcijas prasības ar skaidri noteiktu īstenošanas grafiku:
25. šajā saistībā aicina Komisiju turpināt uzraudzīt, kā tiek regulāri piemērota un īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(26), kura paredz mainīt pierādīšanas pienākumu dzimumu diskriminācijas gadījumos; 26. atkārto aicinājumu Eiropas Parlamenta izpētes dienestam veikt regulāru un detalizētu kvalitatīvu un kvantitatīvu izpēti par progresu, kas panākts attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Parlamentā un tai veltītās organizatoriskās struktūras darbību, kā arī izstrādāt ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus un uz dzimumu balstītu analīzi; prasa politikas ietekmes novērtējumos un politikas veidošanas procesā vairāk, sistemātiski un periodiski vākt pēc dzimuma iedalītus datus un statistiku, lai analizētu dzimumu līdztiesības jomā panākto progresu, sniegtu precīzu pārskatu par dzimumu nevienlīdzību, novērtētu sasniegto vai regresu un palīdzētu pieņemt ar pierādījumiem pamatotus lēmumus; 27. atkārtoti aicina nodrošināt obligātu apmācību par cieņu un godu visiem Eiropas Parlamenta deputātiem un darbiniekiem, kā arī jebkurā gadījumā jauno pilnvaru termiņa sākumā; 28. atgādina, cik svarīgi ir visās ES iestādēs veidot spēju īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, garantējot, ka sniegtajā apmācībā ir ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts, un nodrošinot īpašas apmācības programmas par dzimumu līdztiesību visās politikas jomās; pauž pilnīgu atbalstu mērķtiecīgai un regulārai apmācībai par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un īpašām apmācības programmām sievietēm, kurām ir vadības spējas; mudina Personāla ģenerāldirektorātu Eiropas Parlamenta deputātiem, asistentiem un darbiniekiem nodrošināt apmācību par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, kā arī Parlamenta politiskās grupas nodrošināt saviem darbiniekiem apmācību par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; 29. atzinīgi vērtē Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumneitrāliem parlamentiem izstrādāto rīku, lai palīdzētu Eiropas Parlamentam, valstu un reģionālajiem parlamentiem novērtēt un uzlabot dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu; aicina Parlamenta administrāciju un politiskās grupas nodrošināt atbilstīgus turpmākos pasākumus saistībā ar novērtēšanas un izvērtēšanas konstatējumiem; 30. aicina EIGE regulāri sniegt informāciju Parlamenta komitejām un Komisijai, lai uzsvērtu dzimuma perspektīvu visās politikas veidošanas jomās, un, īstenojot plašāku spēju veidošanas pasākumu, kas paredzēts arī darbiniekiem un deputātu palīgiem, darīt pieejamus datus un izstrādātos instrumentus, tostarp par dzimumu līdztiesības aspektu budžeta plānošanā, piemēram, ievietojot tos platformā integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai; Politiskais līmenis 31. uzteic, ka 2016. gadā Eiropas Parlamentā tika iecelts pastāvīgais referents integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai jautājumos, un pastāvīgā referenta aktīvo iesaisti Augsta līmeņa grupas dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos darbā; tādēļ iesaka, lai Parlaments šo nostāju saglabātu 2019.–2024. gada Parlamenta sasaukumā; 32. uzskata, ka ciešākas iestāžu attiecības integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai jomā var palīdzēt izstrādāt ES politiku, kurā ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts; pauž nožēlu, ka vēl nav izveidota strukturēta sadarbība ar citiem institucionālajiem partneriem, piemēram, Komisiju un EIGE, jautājumos, kas saistīti ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; 33. norāda, ka ir svarīgi vēlēšanu kandidātu sarakstos iekļaut nepietiekami pārstāvētu dzimumu, kas bieži vien ir sievietes; stingri mudina Eiropas politiskās partijas un partiju locekļus nodrošināt dzimumu ziņā līdzsvarotu kandidātu pārstāvību Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā, izmantojot saspiestus sarakstus vai citas metodes, piemēram, paritātes sarakstus; apņemas nodrošināt vīriešu un sieviešu skaita līdzsvaru visos līmeņos; 34. aicina Parlamenta politiskās grupas līdz 2019.–2024. gada Parlamenta sasaukumam nodrošināt līdzsvarotu sastāvu struktūrās, kuras pārvalda Eiropas Parlamentu, un, lai sasniegtu šo mērķi, iesaka par priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un Prezidija locekļu, kā arī komiteju, delegāciju un grupu priekšsēdētāju amatu kandidātiem izvirzīt gan vīriešus, gan sievietes; 35. iesaka Parlamenta politiskajām grupām 2019.–2024. gada Parlamenta sasaukumam grupas līdzpriekšsēdētāja amatam ievēlēt divus deputātus — vienu vīrieti un vienu sievieti; 36. mudina Parlamenta politiskās grupas, 2019.–2024. gada Parlamenta sasaukumam izvirzot visu komiteju un delegāciju locekļus, ņemt vērā mērķi sasniegt dzimumu vienādu pārstāvību un jo īpaši izvirzīt dzimuma ziņā vienādu skaitu parlamentāriešu par Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas locekļiem un aizstājējiem, lai sekmētu vīriešu iesaisti dzimumu līdztiesības politikā; 37. ierosina izpētīt, kā Parlamentā varētu izveidot sieviešu tīklu, integrējot valstu tīklus, jo formālie vai neformālie tīkli ne vien uzlabo darba procesus, bet ir arī galvenais elements, kas sniedz informāciju, savstarpēju atbalstu un apmācību, kā arī nodrošina lomu modeļus; 38. mudina Parlamenta politiskās grupas pieņemt stratēģiju integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai, izstrādājot priekšlikumus, ņemtu vērā šo priekšlikumu ietekmi uz dzimumu līdztiesību; 39. aicina ģenerālsekretāru un Prezidiju, lemjot par augstākās vadības amatiem, piemērot to pašu principu, ko piemēro, lemjot par nodaļu vadītāju amatiem, proti, noteikt, ka atlases sarakstos obligāti ir jāiekļauj trīs piemēroti kandidāti, no kuriem katram dzimumam pieder vismaz viens kandidāts, vienlaikus nosakot, ka, ja visi pārējie faktori ir vienādi (piemēram, kvalifikācija, pieredze), priekšroka būtu jādod nepietiekami pārstāvētajam dzimumam; norāda — ja šīs prasības netiek izpildītas, konkurss uz amata vietu būtu jāizsludina atkārtoti; 40. kategoriski nosoda mizogīnu runu, kas vairākos gadījumos lietota plenārsēžu zālē; atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja noteiktās un Prezidija apstiprinātās sankcijas pret Eiropas Parlamenta deputātu par sieviešu cieņu aizskarošām piezīmēm, kas izteiktas 2017. gada 1. marta plenārsesijā; pauž bažas par Vispārējās tiesas 2018. gada 31. maija lēmumu atcelt priekšsēdētāja un Prezidija lēmumu, pamatojoties gan uz Reglamenta attiecīgo noteikumu interpretāciju, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz ECTK 10. pantu (vārda brīvība); mudina Parlamenta komiteju, kura atbild par jautājumiem, kas saistīti ar Reglamentu, pārskatīt piemērojamos noteikumus, lai plenārsēžu zālē vienmēr nodrošinātu cieņu un godu, un jo īpaši iekļaut noteikumu, ka deputātiem parlamentārajās debatēs ir jāatturas no tādas valodas lietošanas, kas mudina uz naidu vai diskrimināciju, pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, piederību pie nacionālas minoritātes, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju, un šā noteikuma neievērošanas gadījumā piemērot atturošu sodu; 41. atzinīgi vērtē to, ka ir pieejami profesionālās apmācības kursi par neziņas izraisītiem aizspriedumiem un uzmākšanos, uzsver, ka šādos apmācības kursos īpaša uzmanība būtu jāpievērš dzimumu līdztiesības un LGBTIK jautājumiem un ka vadītājiem un atlases komisijas locekļiem tie būtu jāapmeklē obligāti, kā arī visi pārējie darbinieki stingri jāmudina tos apmeklēt; 42. uzteic Komisijas izstrādāto dažādības un iekļautības stratēģiju, kas publicēta 2017. gadā; mudina Parlamentu izmantot šo labo piemēru, lai pilnībā aptvertu dažādības pārvaldību un atzītu, novērtētu un iekļautu darbiniekus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju vai dzimtisko identitāti; Administratīvais līmenis 43. atzinīgi vērtē Dimitrios Papadimoulis ziņojumu "Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātā — pašreizējais stāvoklis un perspektīvas 2017.–2019. gadā" un ceļvedi šā ziņojuma īstenošanai; uzteic progresu, kas panākts konkrētu ceļvedī paredzēto darbību īstenošanā, un tā skaidro konkrētu pasākumu grafiku, kuri saistīti ar pārvaldību, profesionālo apmācību, informētības par dzimumu līdztiesību vairošanu, darba un privātās dzīves līdzsvara pasākumiem un regulāru dzimumu līdztiesības uzraudzīšanu, izmantojot statistikas datus; aicina paātrināt progresu, lai sasniegtu 2019. gadam izvirzītos mērķus dzimumu līdztiesības jomā; 44. mudina Augsta līmeņa darba grupu dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos reizi divos gados, pamatojoties uz Personāla ģenerāldirektorāta (PERS ĢD) izklāstu, veikt strukturālu novērtējumu par dzimumu līdztiesības ceļveža īstenošanu, rūpīgi izvērtējot katru punktu atsevišķi; 45. pauž bažas par to, ka, neraugoties uz stingriem institucionāliem un politiskiem paziņojumiem, dzimumu līdztiesības mērķi nav skaidri noteikti Parlamenta budžeta dokumentos un nav ņemti vērā visos budžeta plānošanas procesa posmos; 46. Ierosina, lai PERS ĢD sagatavotu anketu, ko brīvprātīgi aizpildītu sievietes, jo īpaši sievietes vidējā vadības līmenī, atbildot uz jautājumiem par viņu motivāciju, profesionālajiem šķēršļiem un iespējām, lai labāk izprastu šķēršļus, kas kavē pieteikties uz augstākā līmeņa vadošiem amatiem; 47. atzinīgi vērtē Parlamenta sagatavoto ikgadējo ziņojumu par cilvēkresursiem; 48. atgādina, ka attiecībā uz to pasākumu izmantošanu, ar kuriem uzlabo darba un privātās dzīves līdzsvaru, īpaši būtu jāveicina, lai vadītāji tos akceptētu un lai attiecīgā gadījumā tos līdzvērtīgi uzņemtos abi partneri; norāda, ka sabiedrības informētība par darba un privātās dzīves līdzsvaru Parlamentā būtu jāpalielina, izmantojot seminārus, apmācības kursus un publikācijas; uzsver, ka deputātiem un darbiniekiem jāsaņem izsmeļoša informācija par to, ka pasākumi darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošanai, piemēram, maternitātes un paternitātes atvaļinājums, vecāku atvaļinājums, aprūpētāja atvaļinājums un elastīgs darba režīms, palīdzētu Parlamentā panākt dzimumu līdztiesību, veicinātu labāku aprūpes pienākumu sadali sieviešu un vīriešu starpā, uzlabotu sieviešu nodarbinātības kvalitāti un labjutību, kā arī ilgtermiņā ietekmētu sociālo un ekonomisko attīstību; 49. iesaka Parlamenta Komunikācijas ģenerāldirektorātam savos ziņojumos par Parlamenta politikas izstrādi iekļaut spēcīgāku dzimuma perspektīvu, jo īpaši, sagatavojot kampaņu Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā; 50. uzteic progresu, kas Parlamenta Ģenerālsekretariātā panākts dzimumu līdztiesības uzlabošanā augstākā un vidējā līmeņa vadītāju amatos, taču norāda, ka, lai gan lielākā daļa Parlamenta ierēdņu ir sievietes, viņu pārstāvība augstākā vai vidējā līmeņa vadītāju amatos joprojām ir ļoti zema: 2017. gada beigās Parlamenta Ģenerālsekretariātā ģenerāldirektores bija 15,4 %, direktores — 30,4 % un nodaļu vadītājas — 36,2 %; tādēļ atgādina, ka, izvēloties no kandidātiem, kuriem ir vienāds profils (pieredze, kvalifikācija utt.), priekšroka būtu jādod nepietiekami pārstāvētā dzimuma kandidātam; 51. prasa uzaicinājumos uz darbinieku vietām un personāla atlases procesā zināšanas vai pieredzi saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai uzskatīt par priekšrocību; 52. aicina Parlamenta komiteju sekretariātus palīdzēt saviem locekļiem komiteju uzklausīšanā nodrošināt dzimumu ziņā līdzsvarotu runātāju sastāvu, ierosinot dzimumu ziņā līdzsvarotu ekspertu sarakstu; 53. uzsver — lai patiešām panāktu dzimumu līdztiesību Parlamenta Ģenerālsekretariātā un politiskajās grupās, ir nepieciešamas tādas pārmaiņas kultūrā, kuras maina attieksmi priekšstatu līmenī un tās izpausmes uzvedībā un kuras turpmāk attīsta līdztiesības kultūru Ģenerālsekretariātā; o 54. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Eiropas Kopuzņēmums ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām un piešķir tam priekšrocības (COM(2018)0445), – ņemot vērā Padomes Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām un piešķir tam priekšrocības(1), – ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2017. gada 13. novembra ziņojumu par Eiropas Kopuzņēmuma ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām 2016. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi, – ņemot vērā Komisijas 2017. gada 14. jūnija paziņojumu par ES ieguldījumu reformētajā ITER projektā (COM(2017)0319), – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0393/2018), A. tā kā nākotnē kodolsintēzei Eiropas un globālajā enerģētikas kartē varētu būt liela nozīme kā potenciāli neizsmeļamam, drošam, klimatam draudzīgam, vidiski atbildīgam un ekonomiski konkurētspējīgam enerģijas avotam; B. tā kā kodolsintēze jau tagad sniedz konkrētas iespējas nozarei un labvēlīgi ietekmē darbvietu radīšanu, ekonomikas izaugsmi un inovāciju, un tās labvēlīgā ietekme pārsniedz kodolsintēzes un enerģētikas jomu; C. tā kā Eiropas Kopuzņēmums ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām koordinē zinātniskos un tehnoloģiskos pētījumus un izstrādes darbības kodolsintēzes jomā; D. tā kā Eiropai no pašā sākuma bijusi vadošā loma ITER projektā, ko izstrādā ciešā sadarbībā ar ITER nolīguma ārpuseiropas parakstītājpusēm (ASV, Krievija, Japāna, Ķīna, Dienvidkoreja un Indija), un tā kā Eiropas ieguldījums, ko sniedz ar Kopuzņēmuma starpniecību, ir 45 % no projekta būvniecības izmaksām; E. tā kā Komisijas priekšlikuma grozīt Padomes lēmumu 2007/198/Euratom mērķis ir nodrošināt finansējumu turpmākai Eiropas dalībai ITER projektā uz visu nākamās daudzgadu finanšu shēmas laiku, lai garantētu projekta nepārtrauktību, kura uzdevums ir panākt būtisku zinātnes izrāvienu civila izmantojuma kodolsintēzes izstrādē, kam galu galā būtu jāsekmē drošas, noturīgas enerģijas ražošana, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem, 1. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru groza Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām un piešķir tam priekšrocības, jo ar šo priekšlikumu tiks radīts pamats Kopuzņēmuma darbību finansēšanai laikposmā no 2021. līdz 2027. gadam saskaņā ar Euratom līgumu; 2. pauž nožēlu, ka Padome nav apspriedusies ar Parlamentu, un atzinīgi vērtē Komisijas publikācijā “Stāvoklis Savienībā 2018. gadā” pausto nodomu apsvērt risinājumus “attiecībā uz uzlabotu kvalificēta vairākuma balsošanu un iespējamu Euratom līguma reformu”; sagaida, ka šādas reformas rezultātā Parlamentam tiks piešķirtas līdztiesīga likumdevēja pilnvaras; 3. atgādina, ka šī eksperimentālā reaktora būvniecība ir novilcināta, jo sākotnēji bija plānots, ka ITER jāuzbūvē līdz 2020. gadam, taču 2016. gadā ITER padome apstiprināja jaunu grafiku, saskaņā ar kuru posms “Pirmā plazma” ir jāpabeidz 2025. gada decembrī, kas ir agrākais termiņš, kādā tehniski iespējams uzbūvēt ITER; 4. uzsver, ka Euratom ieguldījumu Kopuzņēmumā laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam nedrīkst pārsniegt; 5. uzsver — lai nepieļautu, ka katrā nākamajā pārskatīšanā projekta izmaksas tiek paaugstinātas, lai novērstu paredzēto operatīvo termiņu nokavējumus un nodrošinātu, ka noteiktais darbu grafiks ir maksimāli uzticams, ITER organizācijai ikvienā pārskatītajā grafikā būtu jāparedz saprātīgas rezerves neparedzētiem gadījumiem; šajā ziņā atbalsta Komisijas ierosinātos noteikumus par rezervēm neparedzētiem gadījumiem, proti, attiecībā uz darbu grafiku papildus paredzēt laikposmu līdz pat 24 mēnešiem un attiecībā uz budžetu — 10–20 % līdzekļu; 6. atzinīgi vērtē ITER organizācijas ieviesto jauno riska pārvaldības pieeju un mudina ITER padomi vēl vairāk samazināt apakškomiteju skaitu, saskaņot to funkcijas un nepieļaut pienākumu pārklāšanos; 7. aicina Padomi apstiprināt Komisijas priekšlikumu, iekļaujot šādas izmaiņas:
8. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Novērtējums attiecībā uz to, kā ES budžets izmantots publiskā sektora reformas īstenošanā |
| |||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gadā publicēto pētījumu Public Sector Reform: How the EU budget is used to encourage it („ES budžeta izmantošana publiskā sektora reformas veicināšanai”)(1); – ņemot vērā stratēģiju „Eiropa 2020”, – ņemot vērā pašreizējo ES finansēšanas periodu (2014–2020) un Komisijas priekšlikumu attiecībā uz jauno daudzgadu finanšu shēmu (2021–2028); – ņemot abu likumdevēju 2018. gada jūlijā panākto vienošanos par Strukturālo reformu atbalsta programmas (SRSP) budžeta palielināšanu, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 197. pantu, – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0378/2018), A. tā kā publiskajai pārvaldei dalībvalstīs ir ārkārtīgi liela nozīme ES budžeta īstenošanā un, darbojoties efektīvi, tā var palīdzēt nodrošināt modernas sistēmas pārticības un labklājības uzlabošanai Eiropas Savienībā; B. tā kā priekšlikuma par jauno daudzgadu finanšu shēmu (DFS) pašreizējā redakcijā nav paredzēts atsevišķs publiskajai pārvaldei veltīts mērķis, 1. norāda, ka ar publiskās pārvaldes jautājumiem nodarbojas dažādi Komisijas dienesti un ka tādēļ ir sarežģītāk efektīvi koordinēt kompetentos dienestus, ES finansētās programmas un iniciatīvas; prasa ciešāk koordinēt visas tehniskās palīdzības programmas, lai novērstu pārklāšanos un lai pasākumi nebūtu tik neefektīvi, ka padarītu veltīgus visus Komisijas centienus sinerģijas nodrošināšanas nolūkā veicināt fondu kombinēšanu; aicina Komisiju uzlabot labas prakses apmaiņas sistēmas, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot paraugpraksi, neuzspiežot politiku, kas vērsta uz algu devalvāciju un reformām, kuras nav sociāli ilgtspējīgas; 2. aicina nākamo Komisijas priekšsēdētāju nodot jautājumus, kas saistīti ar labāku publisko pārvaldi un pārvaldību, viena komisāra atbildībā; 3. uzskata, ka efektīvai publiskā sektora reformai ir būtiska nozīme, lai palīdzētu dalībvalstīm pielāgoties mainīgiem apstākļiem, palielināt noturību pret turpmākām krīzēm, paplašināt e-pārvaldi un uzlabot pakalpojumu sniegšanu visā Eiropas Savienībā, it īpaši attiecībā uz jaunām tehnoloģijām un IT sistēmām, un ka tā ievērojami palīdzētu mazināt Savienības līdzekļu izšķērdēšanu un iespējas tos izšķērdēt, kā arī šo līdzekļu zaudēšanu vai krāpnieciskus tēriņus; tādēļ prasa arī turpmākajos plānošanas periodos paredzēt finansējumu e-pārvaldes ieviešanas veicināšanas pasākumiem, ievērojot ES e-pārvaldes rīcības plānā minētos principus un prioritātes; 4. konstatē, ka birokrātiskā sloga, ar administratīvo spēju saistītu problēmu vai pārkāpumu dēļ bieži vien pastāv grūtības piekļūt finansējumam vai to izmantot, it sevišķi atpalikušos reģionos; tāpēc cer, ka dalībvalstīs tiks īstenotas iekšējas reformas ar mērķi konkretizēt labas pārvaldības principa īstenošanu un paātrināt tiesvedību; 5. norāda, ka ES budžetā ir paredzēti aptuveni 9 miljardi EUR publiskās pārvaldes reformu atbalstam ES dalībvalstīs; mudina Komisiju saskaņot šo finansiālo atbalstu ar zināšanu, pieredzes un paraugprakses mērķtiecīgu apmaiņu starp dalībvalstīm; 6. aicina Komisiju pastiprināt sadarbību ar dalībvalstīm, lai sniegtu atbalstu atpalikušiem reģioniem, uzlabojot to spējas un administratīvo pārvaldību; 7. prasa veikt pasākumus tādu programmu īstenošanas veicināšanai, kuras sekmētu cilvēkresursu stratēģiju izstrādi un īstenošanu, piemēram, izmantojot paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm un iesaistot arī vadītājus un citas augsti stāvošas personas; 8. uzsver — bieži ir konstatēts, ka konkrētas darbības programmas un citi ES finanšu resursi daudzējādā ziņā pārklājas, un prasa iesniegt priekšlikumus; šajā sakarībā pauž cerību, ka tiks uzlaboti palīdzības pasākumi, lai nodrošinātu koordināciju, papildināmību un vienkāršošanu; 9. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai darbības programmas tiktu īstenotas pēc iespējas efektīvāk un lietotājiem draudzīgākā veidā; uzskata, ka ir būtiski, lai dalībvalstis atturētos no papildu prasību izvirzīšanas, kas saņēmējiem apgrūtinātu līdzekļu izmantošanu; 10. norāda, ka Komisijai nav nedz standartizēta un kopēja publiskās pārvaldes novērtēšanas satvara, nedz arī sistemātiskas datu vākšanas metodes; ar bažām norāda, ka šo instrumentu neesamības dēļ Komisija sagatavo nepilnīgas analīzes par dalībvalstu problēmjautājumiem; ierosina gada izaugsmes pētījumā atkal ieviest publiskajai pārvaldei un pārvaldībai veltītu sadaļu; 11. aicina Komisiju iepriekš novērtēt to struktūru administratīvo spēju, kuras ir atbildīgas par attīstības politikas īstenošanu, un saistībā ar īpaši nozīmīgiem stratēģiskiem projektiem rosināt izmantot tādas valsts struktūras un aģentūras, kuras spēj pilnveidot un paātrināt programmu un atsevišķu pasākumu īstenošanu; 12. uzskata, ka DFS būtu jāizmanto, lai stimulētu programmas, kas nodrošina labāku publisko pārvaldi un pārvaldību, it sevišķi nolūkā palīdzēt dalībvalstīm ekonomikas lejupslīdes laikā, atzīstot, ka šādā situācijā skartajām dalībvalstīm var palīdzēt publiskās pārvaldes sistēmu jomā veiktas reformas; 13. atzinīgi vērtē to, ka nākamajā DFS ir iekļauti priekšlikumi, kuru mērķis ir novērst programmu pārklāšanos un veicināt vēl lielāku vienkāršošanu; 14. mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt īpašu novērtēšanas satvaru, kurš aptvertu augstas kvalitātes publiskās pārvaldes kvantitatīvos un kvalitatīvos aspektus, un veidot pašai savu analītisko kapacitāti; uzsver, ka ir jānovērtē katras dalībvalsts problēmas un pieejamo resursu ietvaros jāveicina problēmu pārvarēšanas pasākumi, stiprinot ex ante nosacījumu izvirzīšanas kritēriju un nosakot mērķus; 15. ierosina Komisijai pilnveidot politikas dialogu ar dalībvalstīm, nodrošinot īpaši šim nolūkam paredzēta foruma izveidi; 16. ierosina atvēlēt Parlamenta darba kalendārā laiku strukturētam dialogam ar valstu parlamentiem jautājumos, kas saistīti ar publiskās pārvaldes uzlabošanu visā ES; aicina ES uzlabot saskaņā ar tematisko mērķi Nr. 11 izmantoto Eiropas strukturālo un investīciju fondu („ESI fondi”) uzraudzību un novērtējumu, ietverot specifiskus rādītājus, ar ko novērtēt progresu ar publiskās pārvaldes reformu saistīto ES mērķu un prioritāšu sasniegšanā; 17. atzinīgi vērtē kritērija izstrādi, kurš paredzēts, lai novērtētu ES kandidātvalstu publiskās pārvaldes spēju uzņemties ar dalību Eiropas Savienībā saistītos pienākumus; cer, ka dalībvalstīs tiks īstenotas iekšējas reformas ar mērķi vēl vairāk konkretizēt labas pārvaldības principa īstenošanu; 18. norāda, ka Komisija un dažas dalībvalstis līdzfinansē Eiropas Publiskā sektora balvu (EPSA), pulcējot labākā, inovatīvākā un rezultatīvākā snieguma nodrošinātājus Eiropas publiskajā sektorā; uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina vērienīgāka mācīšanās un informācijas apmaiņa un jātiecas paplašināt tvērumu visā Eiropā; 19. uzskata, ka publiskajā pārvaldē būtu jāveicina inovācijas procesi, lai nodrošinātu labāku savienojamību, digitalizāciju un kvalitatīvus digitālos pakalpojumus iedzīvotājiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, vienlaikus neatpaliekot no straujās jauno tehnoloģiju attīstības minētajās jomās; atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Kopīgo noteikumu regulas (KNR) priekšlikumā ir paredzēts nodrošināt turpmākajiem saņēmējiem nepieciešamo informāciju, lai viņi varētu iespējami ātri sākt izmantot sistēmas; 20. atzīst, ka atsaucīga vietējās pārvaldes iesaistīšanās ir priekšnoteikums ES līmeņa mērķu sasniegšanai šajā jomā; vērš uzmanību uz Tallinas deklarācijā iekļauto priekšlikumu valstu līmenī pilnveidot kopīgas pārvaldības struktūras ar vietējām un reģionālajām iestādēm(2); 21. atzinīgi vērtē pastāvošos tīklus(3), kuri apvieno dalībvalstu pārstāvjus — jo īpaši ES finansējuma saņēmējus —, lai uzlabotu publisko pārvaldi, daloties paraugpraksē un īstenojot savstarpēju mācīšanos; 22. uzskata, ka pastāvošie tīkli varētu ievērojami uzlabot savu darbību, izvirzot vērienīgākus mērķus un izvēršot aktīvāku pieeju, piemēram, attīstot salīdzinošu mācīšanos, kurā dalībvalstu pašnovērtējums apvienots ar pilnveidotu salīdzinošās izvērtēšanas sistēmu; 23. uzskata, ka augstas kvalitātes publiskā pārvalde ir būtisks priekšnoteikums ES politikas mērķu sasniegšanai DFS kontekstā un citās jomās; uzsver labas komunikācijas un politiskās informētības svarīgo nozīmi uzticēšanās veidošanā un pozitīvu reformas pasākumu un programmu stimulēšanā; 24. uzskata, ka ir pastāvīgi jānovērtē, vai kohēzijas politikā tiek ievērots pievienotās vērtības un papildināmības princips salīdzinājumā ar darbībām, kuras finansē no parastajiem līdzekļiem, šādu novērtējumu cita starpā veicot arī tādēļ, lai nodrošinātu, ka ar kohēzijas politiku netiek aizstāti parastie valstu resursi; 25. norāda — lai gan pēdējā plānošanas periodā kvantitatīvā izteiksmē ir tikuši palielināti reģionālajam īstenošanas plānam paredzētie ESI fondu līdzekļi, būtu vēlams uzlabot uzraudzību, lai novērtētu šā finansējuma ietekmi uz minēto plānu; 26. prasa turpināt darbu, ko veic Komisijas darba grupas, kuru atbildībā ir palīdzēt dalībvalstu iestādēm uzlabot kohēzijas politikas līdzekļu izmantošanu tajās dalībvalstīs, kuras ESI fondu līdzekļu apguves ziņā atpaliek; 27. uzsver Reformu atbalsta programmas svarīgo nozīmi un pauž cerību, ka nākamajā plānošanas periodā tā tiks pilnveidota, skaidri nosakot, ka tās uzdevums ir darboties kā veicinātājai, nevis sniegt tehnisku palīdzību, un ka tiks uzlabota arī tās efektivitāte un lietderība, nesamazinot kohēzijas budžetu tādā apmērā, kā Komisija to patlaban ir ierosinājusi 2021.–2027. gada DFS; 28. konstatē, ka Eiropas Savienība, lai gan tai nav tiešas juridiskas kompetences administratīvajā jomā, pozitīvi ietekmē dalībvalstu publisko pārvaldi un jo īpaši dara to netieši, proti, definējot administratīvos standartus Kopienas acquis, paverot iespējas apmainīties ar paraugpraksi visā Savienībā un nodrošinot budžeta instrumentus, kuru mērķis ir atbalstīt un veicināt publiskās pārvaldes reformu, stiprinot administratīvo spēju un pārvaldes iestāžu efektivitāti un sekmējot inovāciju publiskajā sektorā; 29. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||
| ES pamatnostādnes un pilnvaras ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES |
| |||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvības starptautisko juridisko aizsardzību, kas garantēta ar 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 18. pantu, 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 18. pantu, 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 22. pantu, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 1993. gada 30. jūlija komentāru Nr. 22 par 1948. gada UDHR 18. pantu un tās 2011. gada 12. aprīļa Rezolūciju 16/18 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju un kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ, – ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2. un 21. pantu, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. pantu, – ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ, – ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko Padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā, un ES 2015.–2019. gada rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, – ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(1), – ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību(2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(3) un 2017. gada 14. decembra rezolūciju par rohindžu stāvokli(4), – ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par ES jauno pieeju cilvēktiesībām un demokrātijai — darbību, ko Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) veicis kopš tā izveides(5), novērtējums, jo īpaši tās 27. un 28. punktu, – ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(6) un 2017. gada 23. novembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(7), jo īpaši 2016. gada rezolūcijas 14. punktu attiecībā uz 2015. gadu un jo īpaši 2017. gada rezolūcijas 8. punktu attiecībā uz 2016. gadu, – ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2012. gada 5. oktobrī publicēto Rabātas rīcības plānu par jebkādas tādas rīcības aizliegšanu, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, – ņemot vērā pilnvaras, kas ir ES īpašajam sūtnim domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 235/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē(8), – ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības, un Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu “Instrumentu kopums. Tiesībās balstīta pieeja, ar ko aptver visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152 galīgā redakcija), – ņemot vērā 2015. gada Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanu Saūda Arābijas blogerim un aktīvistam Raif Badawi par viņa ievērojamo darbu ar mērķi veicināt šajā valstī atklātu diskusiju par reliģiju un politiku; ņemot vērā, ka viņš joprojām atrodas apcietinājumā pēc notiesāšanas uz 10 gadiem cietumā, tūkstoš pletnes cirtieniem un lielu naudas sodu par it kā “islāma zaimošanu”, – ņemot vērā Pakistānas kristietes Asia Bibi lietu, kura tika ieslodzīta un kurai tika piespriests nāvessods par zaimošanu, un viņas neseno attaisnošanu, – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0449/2018), A. tā kā tiesības uz domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvību jeb, kā tās parasti dēvē ES satvarā un šajā rezolūcijā, tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ir cilvēktiesības, kas piemīt visiem cilvēkiem, un indivīdu pamattiesības, līdzvērtīgas visām citām, un tās nebūtu jāpakļauj nekāda veida diskriminācijai, kā tas nostiprināts starptautiskos un Eiropas pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tā kā ikvienam ir tiesības uz visu to cilvēktiesību ievērošanu, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ES Pamattiesību hartā, nepieļaujot diskrimināciju rases, etniskās piederības, spēju, dzimuma, seksuālās orientācijas un reliģisko uzskatu vai to neesamības dēļ; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi; tā kā saskaņā ar Līguma 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz sabiedrībām, kurās valda plurālisms un tolerance; B. tā kā baznīcas un valsts nodalīšanas princips ir viens no konstitucionālajiem pamatprincipiem pasaulē un Eiropā; C. tā kā Eiropas Parlaments ir definējis sekulārismu kā stingru reliģiskās un politiskās varas nodalītību, kas nozīmē, ka netiek pieļauta nekāda reliģiska iejaukšanās publisko iestāžu darbībā un nekāda valsts iejaukšanās reliģiskās lietās, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts nolūkā nodrošināt sabiedriskās drošības un kārtības saglabāšanas noteikumu ievērošanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), un ka visiem — ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem — tiek garantēta vienāda apziņas brīvība; D. tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka indivīdam ir tiesības izvēlēties, kam ticēt vai neticēt, ir tiesības bez jebkādiem ierobežojumiem mainīt reliģiju un ticību vai atteikties no tās, kā arī tiesības praktizēt un paust domu, apziņu, reliģiju un ticību pēc savas izvēles gan individuāli, gan kopā ar citiem un gan privāti, gan publiski; tā kā domu, apziņu, reliģiju vai ticību var paust lūgšanā, ievērošanā, praksē un mācīšanā; tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka ticīgo un neticīgo kopienām ir tiesības saglabāt vai pamest savu ētosu un rīkoties saskaņā ar to, kā arī tiesības reliģiskajām, sekulārajām un nekonfesionālajām organizācijām tikt atzītām par juridiskām personām; tā kā to cilvēku aizsardzība, kuri ir piederīgi kādai reliģijai vai nevienai reliģijai, un efektīva vēršanās pret reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem, piemēram, diskrimināciju vai juridiskiem ierobežojumiem, kuru pamatā ir reliģija vai ticība, ir pamatnosacījumi, lai nodrošinātu, ka indivīdi var vienlīdzīgi izmantot reliģijas vai ticības brīvību; E. tā kā teistiski, neteistiski un ateistiski uzskati, kā arī tiesības nepiekopt nekādu reliģiju vai ticību ir arī aizsargāti saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu; tā kā piederēt vai nepiederēt pie kādas reliģijas vai ticības ir absolūtas tiesības, un tās nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot; F. tā kā visas cilvēktiesības un pamatbrīvības ir nedalāmas un savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā reliģijas vai ticības brīvība ietver elementus no daudzām citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, vārda brīvības un pulcēšanās un biedrošanās brīvības, un ir atkarīga no tiem, un kopā tām ir svarīga nozīme cīņā pret visa veida neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ; G. tā kā reliģijas brīvībai ir jābeidzas brīdī, kad tās izmantošana pārkāpj citu tiesības un brīvības, un tā kā reliģijas praktizēšana vai sekošana pārliecībai nekādā gadījumā nedrīkst pamatot vardarbīgu ekstrēmismu vai kropļošanu, kā arī nedrīkst ļaut nevienam brīvi rīkoties, ar savu rīcību graujot cilvēkam piemītošo cieņu; H. tā kā reliģijas vai ticības brīvības ievērošana tieši veicina demokrātiju, attīstību, tiesiskumu, mieru un stabilitāti; tā kā reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi ir izplatīti, tie skar cilvēkus visās pasaules daļās, aizskar cilvēka dzīves cienīšanu un rada vai saasina neiecietību, kas bieži vien jau iepriekš liecina par iespējamu vardarbību un konfliktiem; tā kā valstīm ir jāīsteno pienācīga rūpība, lai novērstu un izmeklētu vardarbības aktus vai draudus veikt šādus aktus un sodītu par tiem, ja tie vērsti pret personām to reliģijas vai ticības dēļ, kā arī nodrošinātu saukšanu pie atbildības šādu pārkāpumu gadījumā; I. tā kā saskaņā ar LES 21. pantu ES kā daļu no savas ārpolitikas pamatprincipiem veicina un aizstāv cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu un nedalāmību, kā arī cilvēka cieņas ievērošanu; J. tā kā daudzās valstīs joprojām ir reliģiski ierobežojumi un antagonisms, ko rada valdības vai sabiedrības; tā kā noteiktas reliģiskās minoritātes ir saskārušās ar lielākiem draudiem un vajāšanu gan no valsts, gan nevalstisko aktoru puses; tā kā visā pasaulē cilvēktiesību aizstāvji, kas cīnās par reliģijas vai ticības brīvību, tiek aizvien vairāk apdraudēti un piedzīvo aizvien vairāk uzbrukumu; K. tā kā, tiecoties sasniegt mērķi ar ES ārpolitiku sekmēt domas, apziņas un reliģijas brīvību, Padome 2013. gada jūnijā pieņēma ES pamatnostādnes par domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanu un aizsardzību un Komisija 2016. gada maijā uz vienu gadu iecēla pirmo īpašo sūtni domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES, un viņa pilnvaras kopš tā laika ir tikušas divas reizes atjaunotas uz vienu gadu; L. tā kā ES ir veicinājusi reliģijas vai ticības brīvību gan starptautiskā līmenī, gan daudzpusējos forumos, jo īpaši uzņemoties vadību par tematiskām rezolūcijām par reliģijas vai ticības brīvību ANO Ģenerālajā asamblejā (UNGA) un ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC) un atbalstot ANO īpašā reliģijas vai ticības brīvības referenta pilnvaras, kā arī sadarbojoties ar viņu un līdzīgi domājošām trešām valstīm; M. tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšana, tostarp izmantojot pilsoniskās sabiedrības atbalstu ticīgo, neticīgo un jo īpaši to personu tiesību aizsardzībai, kas pieder reliģiskām un ticības minoritātēm, atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un cīņu pret diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, kā arī kultūru un reliģiju dialoga veicināšana ir finansēšanas prioritāte saskaņā ar 2014.–2020. gada Eiropas instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR); tā kā no Eiropas Attīstības fonda (EAF) un ES finanšu instrumentiem, piemēram, Attīstības sadarbības instrumenta (ASI), Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI), Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta (IcSP) un Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA), ir atbalstīti arī projekti, ar kuriem sekmē domas, apziņas un reliģijas brīvības stāvokļa uzlabošanu, 1. uzsver, ka domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvība jeb, kā to parasti dēvē ES satvarā un šajā rezolūcijā, reliģijas vai ticības brīvība ir universālas cilvēktiesības, ES vērtība un svarīgs un nenoliedzams cilvēka cieņas balsts, kas lielā mērā ietekmē visus cilvēkus, viņu personisko identitāti un attīstību, kā arī sabiedrību; uzsver, ka cilvēkiem ir jābūt iespējai brīvi organizēt savu personīgo dzīvi saskaņā ar savu pārliecību; uzsver, ka tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ietver tiesības neticēt, atbalstīt teistiskus, neteistiskus, agnostiskus vai ateistiskus uzskatus un tiesības uz apostāzi; apstiprina, ka visiem aktoriem reliģijas vai ticības brīvība ir pienācīgi jāaizsargā, jāveicina un jānodrošina, kā arī jāsekmē, izmantojot reliģiju un kultūru dialogu, saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu un Eiropas Savienības vērtībām, kas noteiktas LES un ES Pamattiesību hartā; uzsver valstu pienākumu garantēt reliģijas vai ticības brīvību un izturēties pret visiem cilvēkiem vienādi bez diskriminācijas reliģijas vai ticības dēļ, lai saglabātu mierīgas, demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības, kurās tiek respektēta daudzveidība un uzskati; 2. pauž nopietnas bažas par to, ka pēdējos gados visā pasaulē ir bijis ievērojami vairāk reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumu, kā arī ticīgo un neticīgo vajāšanas gadījumu; nosoda reliģisko jautājumu izmantošanu politiskiem mērķiem, kā arī vardarbību, aizskaršanu vai sociālo spiedienu pret jebkuru cilvēku vai cilvēku grupu domas, apziņas, reliģijas vai ticības dēļ; nosoda etnisko un reliģisko grupu, neticīgo, ateistu un citu minoritāšu vajāšanu un uzbrukumus tiem, kā arī sieviešu un meiteņu vajāšanu un personu vajāšanu seksuālās orientācijas dēļ; nosoda piespiedu pāriešanu citā ticībā un kaitējošu praksi, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī piespiedu laulības un atsevišķas citas darbības, kas ir saistītas ar reliģiju vai ticību vai tiek uzskatītas par reliģijas vai ticības izpausmi, un prasa nekavējoties saukt pie atbildības par šādiem pārkāpumiem; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi bieži izraisa vai vēl vairāk saasina karus vai citus bruņotu konfliktu veidus, kā rezultātā tiek pārkāptas humanitārās tiesības, tostarp notiek masveida slepkavības vai genocīds; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi apdraud demokrātiju, kavē attīstību un negatīvi ietekmē citu pamatbrīvību un tiesību izmantošanu; uzsver, ka tas liek starptautiskajai sabiedrībai, kā arī ES un tās dalībvalstīm atkārtoti apliecināt apņemšanos un pastiprināt savas darbības visu cilvēku reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai; 3. uzsver, ka saskaņā ar LES 21. pantu ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās sekmēt cilvēktiesību ievērošanu, kas ir ES ārpolitikas pamatprincips; ļoti atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada ES pamatnostādnēs reliģijas vai ticības brīvības veicināšana un aizsargāšana ir iekļauta ES ārpolitikas un ārējo darbību jomā, un šajā sakarā aicina vēl vairāk stiprināt pasākumus, kuri paredzēti izpratnes veidošanai un pamatnostādņu īstenošanai; 4. uzsver, ka saskaņā ar LESD 17. pantu ES ir apņēmusies uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar baznīcām un reliģiskām, filozofiskām un nekonfesionālām organizācijām; uzsver šo dialogu ietekmi uz citu cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka daži ES starptautiskie partneri šādus reliģiju un kultūru dialogus bieži uztver ar lielāku atvērtību un rada izejas punktu progresam citās jomās; 5. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt kontaktus ar neticīgajiem valstīs, kurās viņi nevar organizēties un izmantot pulcēšanās brīvības sniegtās priekšrocības; ES stratēģija reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai un aizsardzībai ar starptautisko attiecību un sadarbības palīdzību 6. atzinīgi vērtē to, ka pēdējo gadu laikā reliģijas vai ticības brīvība ES ārpolitikā un ārējās darbībās tiek vairāk veicināta, jo īpaši ar ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un ES 2015.–2019. gada rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā; atzinīgi vērtē to, ka daudzas partnervalstis uz to reaģē, apņemoties ievērot attiecīgi UDHR un ICCPR 18. pantu; 7. pieņem zināšanai to, ka 2016. gadā Komisijas priekšsēdētājs, atbildot uz Parlamenta 2016. gada 4. februāra rezolūciju, iecēla īpašo sūtni reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES; uzskata, ka īpašā sūtņa iecelšana ir nozīmīgs solis uz priekšu un tādējādi reliģijas vai ticības brīvība tiek skaidri atzīta kā ES ārpolitikas un ārējo darbību darba kārtības daļa — gan divpusēji, gan daudzpusēji, kā arī saistībā ar attīstības sadarbību; mudina īpašo sūtni kopā ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos turpināt līdzdalību un sadarbību, kā arī rīcības papildināmību šajā jautājumā, tostarp ES pamatnostādņu veicināšanā; atzinīgi vērtē to, ka starptautiskās sadarbības un attīstības komisārs un DG DEVCO aktīvi atbalsta īpašo sūtni; 8. uzsver, ka ir svarīgi centienus veicināt reliģijas vai ticības brīvību un dialogus reliģiju starpā un iekšienē, kā arī dialogus ticību, pārliecību, kultūru un filozofiju starpā apvienot ar reliģiska ekstrēmisma novēršanu, pasākumus savstarpēji papildinot un atbalstot, kas ir veids, kā aizstāvēt reliģijas un ticības brīvību pasaulē, jo īpaši kaimiņos esošajās un citās valstīs, ar kurām ES ir īpašas attiecības; uzsver, ka nekonfesionālām, humānistu un laicīgām organizācijām arī ir svarīga loma reliģiska ekstrēmisma novēršanā; 9. aicina vairāk sadarboties, lai novērstu minoritāšu vajāšanu domas, apziņas, reliģijas vai ticības dēļ, radītu apstākļus mierīgai līdzāspastāvēšanai sabiedrībās, kurās valda dažādība, un nodrošinātu pastāvīgu dialogu starp reliģiskiem līderiem un aktoriem, zinātniekiem, baznīcām un citām ticībā balstītām organizācijām, neticīgo grupām, valstu cilvēktiesību iestādēm, cilvēktiesību aizstāvjiem, sieviešu tiesību un jauniešu organizācijām, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem; aicina EĀDD un ES delegācijas kopā ar to dažādajiem partneriem noteikt vienotu mērķu kopumu reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ar cilvēktiesību dialoga palīdzību; 10. uzskata, ka reliģiska neizglītotība, kā arī zināšanu trūkums un tās lomas neatzīšana, kāda reliģijai piemīt lielas cilvēces daļas acīs, uztur aizspriedumus un stereotipus, kuri veicina lielāku saspīlējumu, pārpratumus un necienīgu un netaisnīgu attieksmi pret lielu iedzīvotāju daļu nostāju un izturēšanos; uzsver izglītības nozīmi reliģijas vai ticības brīvības saglabāšanā un stiprināšanā visā pasaulē un cīņā pret neiecietību; aicina komunikācijas plašsaziņas līdzekļu un sociālo plašsaziņas līdzekļu atbildīgos darbiniekus dot pozitīvu un cieņpilnu ieguldījumu publiskās debatēs, izvairoties no negatīviem aizspriedumiem un stereotipiem attiecībā uz reliģiju un ticīgajiem, un atbildīgi izmantot savu vārda brīvību, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā; 11. pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs ir krimināllikuma normas, kas paredz sodīt par zaimošanu, pāriešanu citā reliģijā vai apostāzi, tostarp ar nāvessodu, vai arī tās piemēro vai grib ieviest šādas krimināllikuma normas; pauž nožēlu par to, ka šo tiesību aktu mērķis kopumā ir ierobežot reliģijas vai ticības brīvību un vārda brīvību, un tos bieži izmanto kā minoritāšu un politiskās apspiešanas veidu; vērš uzmanību arī uz to dažu citu valstu situāciju, kurās notiek konflikti vai kuras ir pakļautas tādu konfliktu riskam, kur reliģiski jautājumi virza konfliktus vai tiek izmantoti tajos; aicina ES pastiprināt polisko apņemšanos piešķirt prioritāti ārpolitikas centieniem saistībā ar visām attiecīgajām valstīm, lai šādus diskriminējošus tiesību aktus atceltu, kā arī izbeigtu represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju mazināšanos reliģisku iemeslu dēļ; mudina ES visās sarunās, kas notiek ar mērķi noslēgt jebkādus nolīgumus ar trešām valstīm, iekļaut cilvēktiesību dialogu, kas attiektos arī uz reliģijas vai ticības brīvības ievērošanu; 12. nosoda Saharova balvas laureāta Raif Badawi turēšanu apcietinājumā pēc nelikumīgas tiesas un mudina Saūda Arābijas varas iestādes nekavējoties viņu atbrīvot, neizvirzot nekādus nosacījumus; 13. aicina Pakistānas varas iestādes nodrošināt Asia Bibi un viņas ģimenes drošību; ES īpašais sūtnis reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES 14. atzinīgi vērtē to, ka īpašais sūtnis ir izveidojis efektīvus darba tīklus Komisijā, kā arī ar Padomi, Eiropas Parlamentu un citām ieinteresētajām personām; aicina īpašo sūtni katru gadu ziņot par apmeklētajām valstīm un tematiskajām prioritātēm; 15. aicina Padomi un Komisiju īpašā sūtņa pilnvaru atjaunošanas procesā pārredzami un visaptveroši novērtēt īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību; aicina Padomi un Komisiju, pamatojoties uz šo novērtējumu, pienācīgi atbalstīt īpašā sūtņa institucionālās pilnvaras, kapacitāti un pienākumus, izskatot iespēju noteikt daudzgadu pilnvaru termiņu, kas tiktu katru gadu pārskatīts, un izveidojot darba tīklus visās attiecīgajās ES iestādēs; 16. uzsver, ka īpašā sūtņa pienākumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvības veicināšanai, kā arī tiesībām uz neticību, apostāzi un ateisku uzskatu atbalstīšanu, pievēršot uzmanību arī apdraudēto neticīgo situācijai; iesaka, ka īpašā sūtņa kompetencē varētu būt šādi pienākumi: veicināt ES reliģijas vai ticības brīvības politikas redzamību, efektivitāti, saskaņotību un pārskatatbildību ārpus ES; iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijai ikgadēju progresa ziņojumu un pilnvaru termiņa beigās visaptverošu ziņojumu par īpašā sūtņa pilnvaru īstenošanu; cieši sadarboties ar Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM); 17. atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, tostarp saistībā ar reliģijas vai ticības brīvību; uzsver, ka ir svarīgi attīstīt institucionālās pilnvaras, lai izvairītos no pienākumu un kompetenču dublēšanās starp īpašo sūtni un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; 18. norāda, ka vairākas dalībvalstis nesen ir izveidojušas jaunus amatus, kuri paredz atbildību par reliģijas vai ticības brīvību un kuru loma ir līdzīga īpašajam sūtnim; uzsver nepieciešamību īstenot konsekventu pieeju, kas aptvertu visu reliģisko kopienu un arī neticīgo tiesības; mudina īpašo sūtni un valsts amatpersonas, kuras ir atbildīgas par reliģijas vai ticības brīvību ārpus savas valsts, kā arī COHOM un Eiropas Parlamentu sadarboties; aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības ciešāk sadarboties un īstenot kopīgus un savstarpējus centienus, lai nodrošinātu konsekventu un vienotu nostāju reliģijas vai ticības brīvības veicināšanā ārpus ES un atbalstītu kopienas un personas, kas saskaras ar reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem; 19. iesaka apsvērt iespēju izveidot neformālu konsultatīvu darba grupu, kurā būtu dalībvalstu reliģijas vai ticības brīvības un citu attiecīgo iestāžu pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta pārstāvji un eksperti, zinātnieki un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp baznīcas un citas ticības organizācijas, kā arī nekonfesionālās organizācijas; 20. iesaka īpašajam sūtnim vēl vairāk attīstīt sadarbību ar partneriem ārpus ES, jo īpaši strādājot ciešā sadarbībā ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos un dažādiem ANO īpašajiem referentiem, sevišķi referentu par reliģijas vai ticības brīvību, un atbalstot viņu darbu, kā arī izpētot iespēju, ka ES un ANO varētu pieņemt kopīgas iniciatīvas par diskrimināciju pret reliģiskajām grupām un minoritātēm, kā arī neticīgajiem un cilvēkiem, kas maina un kritizē reliģiju vai atsakās no tās, arī izstrādājot kopīgus priekšlikumus par to, kā šādu diskrimināciju izbeigt; pieņem zināšanai priekšlikumu noteikt oficiālu ikgadēju ANO vadītu starptautisko dienu reliģiskās vajāšanas upuru un izdzīvojušo piemiņai; ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību 21. uzskata, ka ES pamatnostādnēs ir izklāstīts skaidrs politisko virzienu, principu, normu un tēmu kopums attiecībā uz prioritāriem pasākumiem, kā arī instrumentu kopums uzraudzībai, novērtēšanai, ziņošanai un demaršiem, ko var veikt ES pārstāvji trešās valstīs, un tā ir stabila stratēģiska pieeja tam, kā ES un tās dalībvalstis var īstenot iedarbīgu lomu domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES; 22. aicina steidzami efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību, lai ES kļūtu ietekmīgāka attiecībā uz reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu visā pasaulē; uzsver, ka izpratne par to, kā idejas, reliģijas un citi kultūras un ticības veidi, tostarp neticība, var veidot un ietekmēt sabiedrību, ir ārkārtīgi svarīga, lai labāk saprastu, kā veicināt reliģijas vai ticības brīvību ES ārpolitikā un starptautiskajā sadarbībā; prasa tikpat lielu uzmanību pievērst neticīgo, ateistu un apostātu situācijai, jo viņi saskaras ar vajāšanu, diskrimināciju un vardarbību; 23. aicina uzlabot zināšanas par reliģijas vai ticības brīvību un šajā sakarā atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas līdzšinējos centienus nodrošināt ES amatpersonām un dalībvalstu diplomātiem apmācību par reliģijas un ticības pratību un vēsturi, kā arī par reliģisko minoritāšu un neticīgo situāciju, vienlaikus ievērojot plurālisma un neitralitātes principus; tomēr uzsver, ka ir vajadzīgas plašākas un sistemātiskākas apmācības programmas, kas ES un dalībvalstu ierēdņu un diplomātu vidū palielinātu informētību par ES pamatnostādnēm un to izmantošanu un stiprinātu sadarbību ar īpašo sūtni; iesaka šajā apmācības procesā iesaistīt akadēmiskās aprindas, baznīcas un reliģiskās kopienas un apvienības visā to daudzveidībā, kā arī nekonfesionālās organizācijas, cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības organizācijas; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt pienācīgus līdzekļus šādām apmācības programmām; 24. aicina Komisiju un EĀDD ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, kā arī progresa ziņojumos par ES pamatnostādņu īstenošanu, iekļaut nodaļu par reliģijas vai ticības brīvību, par to paziņojot Parlamentam un Padomei; norāda — ES pamatnostādnēs ir paredzēts, ka COHOM pēc trim gadiem izvērtē to īstenošanu, bet par šādu novērtējumu nav paziņots un tas nav publiskots; prasa novērtējumu nekavējoties publiskot; uzskata, ka novērtējumā būtu jāuzsver labākā prakse, jānosaka jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un jāsniedz konkrēti ieteikumi par īstenošanu saskaņā ar noteiktu grafiku un atskaites punktiem, kas tiktu regulāri katru gadu izvērtēti; aicina novērtējumu iekļaut ES gada ziņojumos par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē; 25. uzsver pienākumus, ko pilda cilvēktiesību, tostarp reliģijas vai ticības brīvības, kontaktpunkti visās ES delegācijās un KDAP misijās; aicina minētajām delegācijām un misijām piešķirt pietiekamus līdzekļu, lai tās varētu veikt darbu, kas paredz uzraudzīt un novērtēt problemātiskas cilvēktiesību situācijas, tostarp attiecībā uz ticības vai reliģijas brīvības ievērošanu, un ziņot par tām; 26. atgādina, ka liela nozīme ir cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijām attiecībā uz konkrētām valstīm, ar ko ES rīcība tiek pielāgota katras valsts īpašajai situācijai un vajadzībām; aicina pienācīgu uzmanību pievērst ar domas, apziņas un reliģijas brīvību saistītiem jautājumiem, izstrādājot ES rīcību tā, lai, kad vien tiek apdraudēta domas, apziņas un reliģijas brīvības ievērošana, tos varētu risināt, izmantojot cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijas attiecībā uz konkrētām valstīm; atkārtoti aicina piešķirt Eiropas Parlamenta deputātiem piekļuvi cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijām attiecībā uz konkrētām valstīm; ES rīcība saistībā ar domas, apziņas un reliģijas brīvību daudzpusējos forumos 27. atzinīgi vērtē ES apņemšanos veicināt reliģijas vai ticības brīvību daudzpusējos forumos, jo īpaši ANO, Eiropas Padomē, EDSO un Islāma sadarbības organizācijā (OIC); šajā sakarā atbalsta ES sadarbību ar ANO īpašo referentu reliģijas vai ticības brīvības jautājumos un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju; iesaka turpināt ES praksi uzņemties vadību attiecībā uz ANO Ģenerālajā asamblejā un ANO Cilvēktiesību padomē iesniegtajām rezolūcijām par reliģijas vai ticības brīvību un censties veidot alianses un aizstāvēt kopējas nostājas ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām; aicina ES un OIC apsvērt iespēju ANO sistēmā sagatavot kopīgu rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību; ES finanšu instrumenti 28. pauž gandarījumu par to, ka reliģijas vai ticības brīvība ir atzīta par Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) prioritāti; norāda, ka kopš ES pamatnostādņu pieņemšanas ir palielinājies EIDHR finansējums, kas piešķirts ar reliģijas vai ticības brīvību saistītiem projektiem; aicina Komisiju un EĀDD nodrošināt, ka ES diplomātiskais darbs cilvēktiesību, tostarp reliģijas vai ticības brīvības, un no EIDHR finansēto projektu veicināšanai ir savstarpēji pastiprinošs, un finansējuma piešķiršanā ievērot plurālisma, neitralitātes un taisnīguma principus; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvību var atbalstīt arī ar citiem instrumentiem, ne tikai tiem, kas orientēti uz cilvēktiesībām, tostarp ar līdzekļiem, kuri veltīti konfliktu novēršanas dimensijai vai izglītībai un kultūrai; aicina Komisiju un Padomi 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā (DFS) ES ārējos finanšu instrumentos saglabāt pietiekamu finansējumu projektiem, kas saistīti ar reliģijas vai ticības brīvību; aicina EIDHR arī piešķirt līdzekļus, lai no tā varētu finansēt to brīvdomātāju un cilvēktiesību aktīvistu aizsardzību vai eksfiltrāciju, kurus apdraud vai vajā viņu izcelsmes valstī; 29. aicina censties nodrošināt pārredzamu finansējuma piešķiršanu un uzraudzīt to, kā reliģiskās organizācijas šo finansējumu izmanto, un to darbības; 30. uzsver, ka ES politikas pasākumi miera, drošības un konfliktu novēršanas, attīstības un sadarbības jomā saskaras ar problēmām, kuru risinājumus var izstrādāt, piedaloties cita starpā baznīcām, reliģiskiem līderiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem, reliģiskām un ticības kopienām un apvienībām, kā arī gan ticības, gan nekonfesionālām organizācijām, kas visas ir būtiska daļa no pilsoniskās sabiedrības; norāda — ir svarīgi apzināties, ka ir ļoti daudz dažādu baznīcu, reliģisko un ticības kopienu un apvienību, kā arī ticības un nekonfesionālo organizāciju, kas veic faktisku attīstības un humanitāro darbu kopienām un ar tām; aicina Padomi un Komisiju attiecīgā gadījumā tādu finansēšanas instrumentu plānošanā, kuri saistīti ar minētajiem politikas pasākumiem, proti, EAF, ASI, EKI, IcSP un IPA, iekļaut mērķus un darbības, kas attiecas uz reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, kā arī jebkurus citus instrumentus, kuri varētu tikt izveidoti attiecīgajās jomās pēc 2020. gada; o 31. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD, dalībvalstu valstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO.
| ||||||||||||||||||||||||
| Dzimumu līdztiesība un nodokļu politika Eiropas Savienībā |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 11., 153. un 157. pantu, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu, – ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015. gadam, – ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par dzimumu līdztiesību (00337/2016), – ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, kas pievienots Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem (07166/2011), – ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), it īpaši tās 14. pantu, kas aizliedz diskrimināciju, – ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un ANO 2016. gada 15. janvāra ziņojumu "Final study on illicit financial flows, human rights and the 2030 Agenda for Sustainable Development" (Galīgais pētījums par nelikumīgām finanšu plūsmām, cilvēktiesībām un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam), ko sagatavoja neatkarīgais eksperts jautājumos, kas attiecas uz valstu ārējā parāda un citu starptautisko finanšu saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā, – ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), – ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas 1995. gada 15. septembrī pieņemta ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kuri pieņemti ANO īpašajās sanāksmēs "Pekina +5" (2000), "Pekina +10" (2005), "Pekina +15" (2010) un "Pekina +20" (2015), – ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un tās 3. pantu, kurā ar terminu "sociālais dzimums (dzimte)" tiek saprastas "sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem", kā arī ņemot vērā 1994. gada Amerikas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu, sodīšanu un izskaušanu (Belenas konvencija), – ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju Nr. 70/1 "Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam", – ņemot vērā svarīgākās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas par dzimumu līdztiesību, tostarp Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), Konvenciju par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos (Nr. 111), Konvenciju par darbiniekiem ar ģimenes pienākumiem (Nr. 156) un Maternitātes aizsardzības konvenciju (Nr. 183), – ņemot vērā kopīgo CEDAW adresēto iesniegumu "Swiss Responsibility for the Extraterritorial Impacts of Tax Abuse on Women’s Rights" (Šveices atbildība par nodokļu ļaunprātīgas izmantošanas eksteritoriālo ietekmi uz sieviešu tiesībām), kuru iesniedza Ekonomisko un sociālo tiesību centrs (CESR), organizācija Alliance Sud, Ņujorkas Universitātes Tiesībzinātņu skolas semināra par taisnīgumu pasaulē organizatori, organizācija Public Eye and organizācija Tax Justice Network un kurā uzsvērts nesamērīgais nodokļu slogs, kas uzlikts sievietēm, jo īpaši sievietēm ar maziem ienākumiem un sievietēm no jaunattīstības valstīm, un kas saistīts ar zaudētiem valsts ieņēmumiem pārrobežu nodokļu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, – ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu "Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016.–2019. gadā" (SWD(2015)0278), – ņemot vērā Komisijas stratēģiju "Eiropa 2020" gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, – ņemot vērā Komisijas 2018. gada Eiropas pusgada ziņojumus par valstīm, – ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā, – ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Taxation Trends in the European Union – Data for the EU Member States, Iceland and Norway, 2018 Edition" (Nodokļu politikas tendences Eiropas Savienībā — dati par ES dalībvalstīm, Islandi un Norvēģiju, 2018. gada redakcija), – ņemot vērā Komisijas 2018. gada 8. maija ziņojumu par mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū, līdzsvarotu darba un privāto dzīvi strādājošiem vecākiem un panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi Eiropā ("Barselonas mērķi") (COM(2018)0273), – ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, – ņemot vērā 2018. gada 18. janvāra priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa likmēm (COM(2018)0020), – ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indeksu, – ņemot vērā UN Women 2015. gada ziņojumu "Progress of the world’s women 2015-2016. Transforming economies, realising rights" (Pasaules sieviešu progress 2015.–2016. gadā. Pārmaiņas ekonomikā, tiesību īstenošana), – ņemot vērā Eiropas Padomes speciālistu grupas 2005. gada galīgo ziņojumu par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā, kurā dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā definēta kā uz dzimumu līdztiesību balstīta budžetu novērtēšana, visos budžeta plānošanas procesa līmeņos ietverot dzimumu perspektīvu un pārstrukturējot ieņēmumus un izdevumus, lai veicinātu dzimumu līdztiesību, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada pētījumu "Bringing transparency, coordination and convergence to corporate tax policies in the European Union - I - Assessment of the magnitude of aggressive corporate tax planning" (Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšana Eiropas Savienībā. I daļa. Agresīvas uzņēmumu ienākumu nodokļa plānošanas apmēra novērtējums), – ņemot vērā CEDAW komitejas noslēguma secinājumus par eksteritoriālajām saistībām sakarā ar nelikumīgu finanšu plūsmu un uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešanas ietekmi uz dzimumu līdztiesību Šveicē 2016. gadā un Luksemburgā 2018. gadā(1), – ņemot vērā "Institute of Development Studies" 2016. gada politikas ziņojumu "Redistributing Unpaid Care Work – Why Tax Matters for Women’s Rights" (Neapmaksāta aprūpes darba pārdale — kādēļ nodokļiem ir nozīme sieviešu tiesību aizsardzībā), – ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta C 2017. gada aprīļa pētījumu "Gender equality and taxation in the European Union" (Dzimumu līdztiesība un nodokļu politika Eiropas Savienībā), – ņemot vērā UN Women 2018. gada aprīļa ziņojumu par sievietēm "Gender, taxation and equality in developing countries" (Dzimums, nodokļi un līdztiesība jaunattīstības valstīs), – ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā(2), – ņemot vērā ESAO ziņojumu par ESAO dzimumu līdztiesības ieteikuma (2017. gada jūnijs) un nodokļu un atvieglojumu modeļu (2015. gads) īstenošanu, – ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(3), – ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(4), – ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(5), – ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(6), – ņemot vērā 2017. gada 13. decembra ieteikumu Padomei un Komisijai pēc izmeklēšanas attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(7), – ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, – ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu, – ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0416/2018), A. tā kā LES 2. un 3. pantā ir atzīts, ka nediskriminēšana un sieviešu un vīriešu līdztiesība ir būtiskas ES vērtības un mērķi, kas ir Savienības pamatā; tā kā LESD 8. un 10. pantā Eiropas Savienībai ir noteikts pienākums tiekties novērst nevienlīdzību, veicināt dzimumu līdztiesību un apkarot diskrimināciju, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības; tā kā Pamattiesību harta ietver tiesības un principus, kas attiecas uz tiešas un netiešas diskriminācijas aizliegumu (21. panta 1. punkts) un vīriešu un sieviešu līdztiesību (23. pants); tā kā ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības ir tieši attiecināmas uz dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesību aktus (51. pants); B. tā kā Eiropas Savienībā sievietes joprojām nav pietiekami pārstāvētas darba tirgū — sieviešu kopējais nodarbinātības rādītājs joprojām ir par gandrīz 12 % zemāks nekā vīriešu nodarbinātības rādītājs; tā kā ES 31,5 % no strādājošām sievietēm strādā nepilnu darba laiku (salīdzinājumā ar 8,2 % strādājošu vīriešu); C. tā kā ir ļoti svarīgi risināt vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirības un samazināt vīriešu un sieviešu pensiju atšķirības, kas ES ir vidēji gandrīz 40 % un izriet no pastāvīgas nevienlīdzības sieviešu dzīves laikā un laikposmiem, kad viņas nav iesaistītas darba tirgū; D. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības ES ir 16 %, kas nozīmē, ka sievietes ES visās ekonomikas nozarēs stundā nopelna par vidēji 16 % mazāk nekā vīrieši; E. tā kā dažādo atšķirību kopējā ietekme, kas skar sievietes (vīriešu un sieviešu darba samaksas, nodarbinātības rādītāju, karjeras un bērnu kopšanas atvaļinājuma, pilnas darba dienas un nepilnas darba dienas attiecības atšķirības) būtiski palielina vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, izraisot lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku sievietēm, kura negatīvā ietekme skar arī viņu bērnus un ģimenes; F. tā kā Pekinas Rīcības platformā ir uzsvērts, ka dažādas politikas jomas un programmas, tostarp nodokļu politika, ir jāanalizē no dzimumu līdztiesības perspektīvas un jāpielāgo tā, lai veicinātu produktīvo aktīvu, bagātības, iespēju, ienākumu un pakalpojumu vienlīdzīgāku sadalījumu; G. tā kā CEDAW ir noteikts, ka ģimenes pamatā ir jābūt katra ģimenes locekļa līdztiesības, tiesiskuma un personiskās izaugsmes principiem, arī nodokļu tiesību jomā sievietes uztverot tāpat kā vīriešus, proti, kā patstāvīgus cilvēkus un neatkarīgas iedzīvotājas, nevis vīriešu aprūpētas personas; H. tā kā dalībvalstis kā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām parakstītājas ir apņēmušās pildīt pienākumu mobilizēt maksimālus pieejamos resursus, lai iegūtu līdzekļus ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakāpeniskai īstenošanai; I. tā kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteikumi, kuru dēļ sievietēm netieši ir nelabvēlīgāks stāvoklis saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un tās nosacījumiem, kā arī ar darba devēja nodrošinātajām pensijām, var būt pretrunā 14. pantam 2006. gada 5. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK(8) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(9); J. tā kā Komisijas dienestu darba dokumentā "Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016.–2019. gadā" ir norādītas dzimumu līdztiesībai svarīgas jomas, tostarp nodokļu politika, taču tajā nav saistošu noteikumu vai aicinājuma dalībvalstu līmenī īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; K. tā kā nodokļu politikā var būt iekļauta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā tieša diskriminācija nozīmē, ka nodokļu noteikumi tieši attiecas vai nu uz vīriešiem, vai arī sievietēm kādā noteiktā veidā, savukārt netieša diskriminācija nozīmē, ka nodokļu noteikumi teorētiski visiem tiek piemēroti vienādi, taču faktiski ir diskriminējoši pret sievietēm, jo politika mijiedarbojas ar uzvedības/ienākumu modeļiem, kas atšķirīgi ietekmē dzimumus; tā kā lielākā daļa dalībvalstu ir atcēlušas tādus noteikumus nodokļu jomā, kas nepārprotami paredz atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, taču netieša nodokļu diskriminācija dzimuma dēļ joprojām ir izplatīta visā ES, jo nodokļu noteikumi mijiedarbojas ar sociālekonomisko situāciju; L. tā kā politikas izvēles, kas paredz palielināt un pārdalīt ieņēmumus, var nesamērīgi ietekmēt sieviešu ienākumus un ekonomisko drošību un samazināt viņu piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, tā apdraudot viņu spēju īstenot savas ekonomiskās un sociālās tiesības un virzību uz dzimumu līdztiesību; M. tā kā dzimumperspektīvas trūkums ES un valstu nodokļu politikā pastiprina pašlaik pastāvošo plaisu starp dzimumiem (nodarbinātība, ienākumi, neapmaksāts darbs, pensija, nabadzība, bagātība utt.), neveicina sieviešu iekļūšanu un palikšanu darba tirgū un atbalsta tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus; N. tā kā nodokļu politikas izstrāde ir būtisks stratēģijas "Eiropa 2020" elements; tā kā Eiropas pusgada galvenais mērķis joprojām ir nodrošināt atbilstību Stabilitātes un izaugsmes paktam un tā kā ar dzimumu saistīti aspekti bieži netiek ņemti vērā prioritātēs un ieteikumos, jo īpaši attiecībā uz nodokļiem; O. tā kā regresīvas izmaiņas, kas pēdējās desmitgadēs ir vērojamas dalībvalstīs attiecībā uz darbaspēka, uzņēmumu ienākuma, patēriņa un īpašuma nodokļiem, ir novājinājušas nodokļu sistēmu pārdales spēju un sekmējušas ienākumu nevienlīdzības saasināšanos; tā kā šīs strukturālās pārmaiņas ir pārvirzījušas nodokļu slogu uz grupām ar zemiem ienākumiem — tātad it īpaši sievietēm —, jo ienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem ir nevienlīdzīgs, augstāko ienākumu pelnītāju vidū ir maz sieviešu, pamatpreču un pamatpakalpojumu patēriņa rādītājs sieviešu vidū ir lielāks nekā sabiedrības vidējais rādītājs, un salīdzinoši lielu daļu no sieviešu kopējiem ienākumiem veido no darba gūtie ienākumi, bet salīdzinoši mazu daļu — ienākumi no kapitāla(10); P. tā kā jo īpaši sievietes var saskarties ar ekonomisku nevienlīdzību, ko izraisa ienākumu nevienlīdzīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, nelielais sieviešu īpatsvars lielāko ienākumu guvēju vidū un salīdzinoši lielais darba ienākumu īpatsvars un mazais kapitāla ienākumu īpatsvars no sieviešu kopējiem ienākumiem(11); Q. tā kā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem uzņēmumu ienākuma nodokļa vidējās likmes ir būtiski samazinājušās — no vairāk nekā 40 % līdz 21,9 % 2018. gadā, savukārt patēriņa nodokļu (no kuriem PVN veido būtisku daļu) likmes kopš 2009. gada ir palielinājušās, 2016. gadā sasniedzot 20.6 %(12); R. tā kā pašreizējā makroekonomikas politikā lielāka vērība būtu jāpievērš neapmaksātas aprūpes un mājsaimniecības darba nozīmei un tā kā pierādījumi rāda, ka 80 % gadījumu aprūpi ES veic neapmaksāti neoficiāli aprūpētāji un 75 % no tiem ir sievietes; tā kā atsevišķi nodokļu politikas veidi, nepietiekami finansēti sabiedriskie pakalpojumi un apgrūtināta sociālo pakalpojumu pieejamība nesamērīgi ietekmē grupas ar zemiem ienākumiem un it īpaši sievietes, jo viņas bieži nodrošina trūkstošo aprūpi, izglītību un cita veida ģimenes atbalstu, parasti par to nesaņemot atlīdzību, tādēļ nesamērīgi liela atbildība par aprūpi joprojām gulstas uz sievietēm; tā kā tieši nabadzīgākās un neaizsargātākās sievietes ES dalībvalstīs saskaras ar dubultu slogu, proti, neoficiālu aprūpes darbu un slikti apmaksātu nestabilu nodarbinātību(13); S. tā kā gandrīz visas dalībvalstis ir savām ienākuma nodokļa sistēmām piemērojušas divējādu pieeju, proti, nosakot augstāku nodokļu robežlikmi otrā naudas pelnītāja ienākumiem un ieviešot vienotas nodokļu likmes lielākajai daļai kapitāla ienākumu veidu; tā kā lielākajā daļā dalībvalstu nesamērīgi lielais nodokļu slogs, kas tiek piemērots otrajam naudas pelnītājam ģimenē tieša progresīvā nodokļa grafiku dēļ, kurus piemēro darba algai, ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē sieviešu dalību darba tirgū(14), papildus citiem nodokļu un pabalstu nosacījumiem un bērnu aprūpes vispārējo pakalpojumu izmaksām un nepietiekamībai; T. tā kā neaktivitātes "slazda" līmeni (pašreiz 40 %) un zema atalgojuma "slazda" līmeni, kas nesamērīgi ietekmē sievietes un nemotivē viņu pilnvērtīgu dalību nodarbinātībā, savā ziņā nosaka tiešo nodokļu noteikumi, kas papildina pabalstu zaudēšanu; U. tā kā dažās dalībvalstīs ģimenes var izmantot nodokļu samazinājumus arī saistībā ar apgādājamu laulāto draugu, pabalstiem precētiem pāriem un/vai nodokļu kredītiem pāriem ar vienu pelnītāju, un tas saglabā asimetriju salīdzinājumā ar viena vecāka, galvenokārt sieviešu, ģimenēm un neņem vērā ES ģimeņu situāciju atšķirības; tā kā šādi nodokļu atvieglojumi parasti nemotivē precētu sieviešu ienākšanu darba tirgū un tieši vai netieši sekmē sieviešu laika pārdali nevis apmaksāta darba veikšanai, bet gan neapmaksātam darbam; V. tā kā pētniecība par nodokļu ietekmi uz dzimumu nevienlīdzību uzņēmumu pārticības, individuālās pārticības un īpašumu ziņā nav pietiekami attīstīta, ir steidzami jānodrošina, lai šajās jomās būtu pieejami pēc dzimumiem sadalīti dati, 1. aicina Komisiju atbalstīt dzimumu līdztiesību visās nodokļu politikas jomās un izdot īpašas pamatnostādnes un ieteikumus dalībvalstīm, lai izskaustu ar nodokļiem saistītu dzimumu diskrimināciju un lai nodrošinātu, ka netiek pieņemti jauni tiesību akti, programmas vai prakse nodokļu un finansējuma izlietojuma jomā, kas palielina dzimumu nevienlīdzību tirgū vai vīriešu un sieviešu ienākumu nevienlīdzību pēc nodokļu atskaitīšanas; 2. uzsver, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts LES 5. panta 3. punktā, dalībvalstis var brīvi paredzēt savas nodokļu politikas noteikumus ar nosacījumu, ka tiek ievēroti ES noteikumi; uzsver arī, ka, lai pieņemtu ES lēmumus par nodokļu jautājumiem, ir vajadzīga visu dalībvalstu vienprātīga piekrišana; 3. aicina Komisiju veicināt CEDAW konvencijas ratifikāciju Eiropas Savienībā, tāpat kā tā veicināja Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratifikāciju un veicina Stambulas konvencijas ratifikāciju; 4. mudina Komisiju paaugstināt darba dokumenta par stratēģisko iesaistīšanos dzimumu līdztiesības veicināšanā statusu, pieņemot to kā paziņojumu(15), un iekļaut skaidrus mērķus un pamatdarbības sieviešu un vīriešu līdztiesības uzlabošanai, veicot visu ES darbību analīzi pa nozarēm, ietverot nodokļu aspektus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai tiktu pienācīgi īstenoti ES tiesību akti par netiešu un tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, un sistemātiski uzraudzīt šādas īstenošanas progresu, lai pārliecinātos, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi dalībnieki; Tiešie nodokļi Fizisko personu nodokļi 5. norāda, ka nodokļu politika ietekmē dažādu veidu mājsaimniecības (piemēram, divu pelnītāju mājsaimniecības, viena pelnītāja un vienas pelnītājas mājsaimniecības u. c.); uzsver negatīvo ietekmi uz sieviešu nodarbinātības un ekonomiskās neatkarības veicināšanu, kā arī vērš uzmanību uz lielajām sieviešu un vīriešu pensijas atšķirībām, kas izriet no kopīgas nodokļu sistēmas; uzsver, ka turpmāk nodokļu sistēmas nevajadzētu balstīt pieņēmumā, ka mājsaimniecības locekļi apkopo savus līdzekļus un vienlīdzīgi ar tiem dalās, un ka, lai panāktu sievietēm piemēroto nodokļu taisnīgumu, būtiska nozīme ir individuālu nodokļu sistēmai; uzskata, ka ir ļoti svarīgi panākt, lai vīrieši un sievietes būtu vienlīdzīgi pelnītāji un vienlīdzīgi aprūpes sniedzēji; aicina visas dalībvalstis pakāpeniski ieviest individuālu nodokļu sistēmu, nodrošinot, ka pilnībā tiek saglabāti visi finansiālie un cita veida pabalsti, kas saistīti ar vecāku stāvokli un ko nodrošina pastāvošās kopīgās nodokļu sistēmas; atzīst, ka dažās dalībvalstīs šādas individuālas nodokļu sistēmas ieviešanai var būt vajadzīgs pārejas periods; prasa, lai šādu pārejas periodu laikā tiktu likvidēti visi nodokļu izdevumi, kas balstās kopīgos ienākumos, un norāda — ir jānodrošina, ka visi nodokļu atvieglojumi, naudas pabalsti un valdības pakalpojumi natūrā tiek piešķirti indivīdiem, lai nodrošinātu viņu finansiālo un sociālo neatkarību; 6. pieņem zināšanai Komisijas 2017. gada 20. novembra paziņojumu "ES rīcības plāns 2017.–2019. gadam. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības likvidēšana" (COM(2017)0678), kurā atzītas astoņas rīcības jomas, un aicina dalībvalstis palielināt centienus, lai efektīvi novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības nolūkā uzlabot sieviešu ekonomisko situāciju un aizsargāt viņu ekonomisko neatkarību; 7. norāda, ka 2014. gadā vidējā neto iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme otrajam pelnītājam ar diviem bērniem ES ESAO dalībvalstīs bija 31 %, savukārt visās ESAO valstīs — 28 %; aicina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt un stiprināt vienādas darba samaksas par vienādu un līdzvērtīgu darbu principa piemērošanu sievietēm un vīriešiem dalībvalstīs, lai nodrošinātu nevienlīdzības izskaušanu gan darba tirgū, gan nodokļu jomās; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt horizontālo un vertikālo segregāciju darba tirgū, novēršot dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju nodarbinātībā, kā arī mudinot — jo īpaši, īstenojot izglītības un informētības vairošanu meiteņu un sieviešu vidū — uzsākt mācības, iekārtoties darbā un virzīt karjeru inovatīvās izaugsmes nozarēs, tostarp IKT un STEM; 8. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai ar nodarbinātību un pašnodarbinātību saistītie nodokļu atvieglojumi neradītu diskrimināciju dzimuma dēļ, un izskatīt iespēju piemērot nodokļu atvieglojumus un citus finanšu ieguvumus vai pakalpojumus otrajiem pelnītājiem un vientuļajiem vecākiem; turklāt aicina dalībvalstis izskatīt dažādas iespējas, kā risināt jautājumu par sieviešu nepietiekamu dalību darba tirgū, un risināt iespējamos ekonomiskos šķēršļus, kas kavē otro naudas pelnītāju ģimenē ienākšanu darba tirgū; norāda, ka dzimumu diskrimināciju var radīt arī ar darbu saistītu nodokļu samazinājumu un atbrīvojumu piemērošana, piemēram, labvēlīgs nodokļu režīms virsstundu darbam, kas nodrošina ieguvumu galvenokārt tajās profesijās, kurās patlaban strādā vīrieši; 9. aicina dalībvalstis nemazināt to iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmas progresīvo raksturu, piemēram, cenšoties vienkāršot iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmu; 10. prasa iedzīvotāju ienākuma nodokli (likmju struktūru, atbrīvojumus, atskaitījumus, pabalstus, kredītus utt.) izstrādāt tā, lai tiktu aktīvi veicināts apmaksāta un neapmaksāta darba, ienākumu un pensiju tiesību vienlīdzīgs sadalījums starp sievietēm un vīriešiem, un izskaust atvieglojumus, kas veicina dzimumu nevienlīdzību; 11. uzskata, ka darba tirgū valdošās nevienlīdzības dēļ sievietes var būt nesamērīgi pakļautas kādām konkrētām nodokļu politikas nostādnēm; uzskata, ka piemērots veids, kā risināt šo problēmu, ir darba tirgus instrumentu reforma, ar kuru risināt jautājumu par sieviešu ekonomisko neatkarību; prasa dalībvalstīm un Savienības iestādēm veicināt pētniecību par dzimuma atšķirību ietekmi uz pensijām un sieviešu finansiālo neatkarību, ņemot vērā tādus jautājumus kā sabiedrības novecošana, veselības stāvokļa atšķirības un paredzamais mūža ilgums, to, ka ir mainījušās ģimenes struktūras un ka ir palielinājies vienas personas mājsaimniecību skaits, kā arī atšķirības sieviešu individuālajā situācijā; Nodokļu uzlikšana uzņēmumiem 12. prasa dalībvalstīm, kuru agresīvā nodokļu plānošana ir konstatēta Eiropas pusgada ziņojumos, grozīt savus tiesību aktus un pēc iespējas drīzāk svītrot attiecīgos nosacījumus(16); pauž bažas par pastāvošo risku saistībā ar to, ka pat sadarbojoties nolūkā koordinēt ienākuma nodokļa bāzes, dalībvalstis vienlaikus var atklāt jaunus noteikumus, kas veicina agresīvu nodokļu plānošanu uzņēmumos, liekot dalībvalstīm meklēt citus nodokļu iekasēšanas avotus (tostarp patēriņa nodokļu jomā), kas nesamērīgi ietekmē sievietes; 13. aicina dalībvalstis racionalizēt nodokļu stimulus vai atbrīvojumus, ko tās piešķir uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka attiecīgie nodokļu stimuli un atvieglojumi galvenokārt nodrošina ieguvumus mazajiem uzņēmumiem un veicina patiesu inovāciju, un ex ante un a posteriori izvērtēt šādu stimulu iespējamo ietekmi uz dzimumu līdztiesību; Nodokļu uzlikšana kapitālam un īpašumam 14. norāda, ka uzņēmumu un īpašuma nodokļiem ir būtiska loma nevienlīdzības mazināšanā, veicot pārdali nodokļu sistēmas ietvaros, kā arī tādu ieņēmumu nodrošināšanā, ar kuriem tiek finansēts sociālais nodrošinājums un sociālie pārvedumi; 15. norāda, ka bērna aprūpes pakalpojumu nepieejamība, ierobežojošas izmaksas un tādas infrastruktūras nepietiekamība, kura piedāvā kvalitatīvus bērna aprūpes pakalpojumus, joprojām ir būtiski šķēršļi, kas kavē galvenokārt sieviešu vienlīdzīgu dalību visās sabiedrības jomās, tostarp nodarbinātībā; aicina dalībvalstis pilnveidot nodokļu politiku, lai uzlabotu cenas ziņā pieejamu kvalitatīvu bērna aprūpes pakalpojumu nodrošinājumu un pieejamību, piedāvājot nodokļu stimulus, lai samazinātu šķēršļus, kas kavē sieviešu iesaistīšanos apmaksātā nodarbinātībā, un veicināt apmaksāta un neapmaksāta darba vienlīdzīgāku dalīšanu mājsaimniecībās, tādējādi mazinot sieviešu un vīriešu darba samaksas un pensijas atšķirības; uzsver, ka šai politikai būtu jāveicina sieviešu integrācija darba tirgū, īpašu vērību pievēršot ģimenēm ar zemiem ienākumiem, viena vecāka ģimenēm un citām nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām; 16. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, ar kuru cita starpā novērš un aizliedz uz dzimumu balstītu diskrimināciju attiecībā uz finanšu preču un pakalpojumu piedāvājumu apdrošināšanā un ar to saistītās jomās; prasa vākt datus, lai iegūtu precīzu informāciju par iespējamiem trūkumiem īstenošanas procesā; uzsver, ka īpašumtiesības ir pakļautas subsidiaritātes principam un ka ES nepastāv īpašumtiesību normas, kas būtu diskriminējošas sievietēm vai vīriešiem, jo tiesības uz īpašumu pieder tā īpašniekam; 17. pauž nožēlu par to, ka kopumā uz īpašumiem balstītu nodokļu ieguldījums kopējos nodokļu ieņēmumos ir bijis samērā neliels, veidojot 5,8 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem ES 15 dalībvalstīs un 4,3 % ES 28 dalībvalstīs(17); 18. pauž nožēlu par to, ka kopš 2002. gada ir samazinājusies kapitāla nodokļu daļa — to cita starpā ir izraisījusi daudzās dalībvalstīs vērojamā vispārējā tendence vairs nepiemērot regulāru iedzīvotāju ienākuma nodokļu grafiku kapitāla ienākumiem, bet drīzāk tiem piemērot samērā mērenas vienotas likmes(18); Netiešie nodokļi 19. norāda, ka no 2009. līdz 2016. gadam Savienībā pieauga patēriņa nodokļu īpatsvars; norāda, ka dalībvalstīs PVN parasti veido divas līdz trīs ceturtdaļas no patēriņa nodokļiem un ka PVN vidēji ES ir sasniedzis aptuveni vienu piektdaļu no kopējiem nodokļu ieņēmumiem(19); 20. norāda, ka dzimumu diskriminācija sākas brīdī, kad nodokļu tiesību aktos tiek skartas attiecības starp dzimumiem, ar dzimumu saistītas normas un saimnieciskā rīcība; norāda, ka PVN piemīt dzimumu diskriminējošs elements, jo sieviešu patēriņa paradumi atšķiras no vīriešu paradumiem — sievietes iegādājas vairāk preču un pakalpojumu, kas saistīti ar veselību, izglītību un uzturu(20); pauž bažas par to, ka šis faktors apvienojumā ar sieviešu zemākiem ienākumiem rada situāciju, kurā sievietēm ir lielāks PVN slogs; aicina dalībvalstis nodrošināt atbrīvojumus no PVN, mazāku PVN likmi un PVN nulles likmi precēm un pakalpojumiem, kam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību, veselību un/vai vidi, saskaņā ar pašlaik notiekošo ES PVN direktīvas pārskatīšanu; 21. uzskata, ka menstruālās higiēnas preču nabadzība ir aktuāla problēma ES, — Plan International UK lēš, ka katra desmitā meitene nevar atļauties sanitārās preces; pauž nožēlu, ka sieviešu higiēnas preces un aprūpes produkti un pakalpojumi bērniem, vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti visās dalībvalstīs joprojām netiek uzskatīti par pamatprecēm; aicina visas dalībvalstis atcelt tā dēvēto aprūpes un tamponu nodokli, izmantojot elastību, ko paredz PVN direktīva un piemērojot atbrīvojumus vai 0 % PVN likmes šīm būtiskajām pamatprecēm; atzīst, ka cenas samazinājums, ņemot vērā šo preču atbrīvojumu no PVN, būtu nenovērtējams ieguvums jaunām sievietēm; atbalsta pausto apņemšanos veicināt plašu sanitāro preču pieejamību un mudina dalībvalstis nodrošināt papildu sieviešu higiēnas preces konkrētās (sabiedriskās) vietās, piemēram, skolās, universitātēs un bezpajumtnieku patvērumos, sabiedriskajās tualetēs, kā arī sievietēm ar maziem ienākumiem, lai visā ES pilnībā izskaustu menstruālās higiēnas preču nabadzību; Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas ietekme uz dzimumu līdztiesību 22. norāda, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana būtiski veicina dzimumu nevienlīdzību Savienībā un pasaulē, jo ierobežo resursus, kas pieejami valdībām, lai uzlabotu situāciju līdztiesības jomā valsts un starptautiskā līmenī(21); 23. atgādina 2017. gada 13. decembra ieteikumus pēc izmeklēšanas attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(22) un iepriekšējo īpašo komiteju (TAX un TAX2) ieteikumus, kas tika izstrādāti, lai cīnītos ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu ES; aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk pieņemt publiskus pārskatus par katru valsti, ES KKUINB un pārskatīto Procentu un honorāru maksājumu direktīvu; 24. aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt dzimumu ziņā līdztiesīgas nodokļu reformas visos starptautiskajos forumos, tostarp ESAO un ANO, un atbalstīt ANO starpvaldību nodokļu struktūras izveidi, kurā pārstāvētas visas pasaules valstis un kurā sievietēm un vīriešiem un vienādas balsošanas tiesības un kurā sievietes un vīrieši ir vienādi pārstāvēti; uzsver, ka šādai struktūrai jābūt labi nodrošinātai, lai apgūtu īpašās zināšanas dzimumu ziņā līdztiesīgas nodokļu politikas jomā; 25. norāda, ka nodokļu dubultās uzlikšanas nolīgumi, kas noslēgti starp dalībvalstīm un jaunattīstības valstīm, parasti neveicina nodokļu uzlikšanu to izcelsmes vietā, tādējādi nodrošinot ieguvumu daudznacionāliem uzņēmumiem, jo jaunattīstības valstis nemobilizē vietējos resursus; norāda, ka nespēja mobilizēt vietējos resursus šādās valstīs liedz pilnībā finansēt sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpes vai izglītības jomā, un šāda situācija nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes; mudina dalībvalstis pilnvarot Komisiju pārskatīt spēkā esošos nodokļu dubultās uzlikšanas nolīgumus, lai izvērtētu un risinātu problēmas šajā jomā, un nodrošināt, ka turpmākie nodokļu dubultās uzlikšanas nolīgumi papildus vispārīgajiem noteikumiem par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu ietver noteikumus par dzimumu līdztiesību; 26. aicina īpašo komiteju TAX3, sagatavojot savu ieteikumus, ņemt vērā dzimumu aspektu; Dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana nodokļu politikā 27. aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri veikt fiskālās politikas ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus šajā aspektā, pievēršot uzmanību palielinošai ietekmei un netiešai diskriminācijai, lai nodrošinātu, ka fiskālās politikas jomās ES nav nedz tiešas, nedz arī netiešas diskriminācijas; 28. aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz darba tirgu un nodokļu sistēmu struktūru, lai palīdzētu samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, tādējādi veicinot lielāku taisnīgumu un vienlīdzību vīriešiem un sievietēm piemēroto nodokļu ziņā; 29. atgādina Komisijai, ka kopš saskaņā ar Lisabonas līgumu ES Pamattiesību harta ir integrēta primārajos tiesību aktos, dzimumu līdztiesības veicināšana ES politikas jomās un darbībās ir juridiski saistošs pienākums; 30. atzīst, ka daudzas interešu pārstāvības un pilsoniskās sabiedrības grupas jūtas izslēgtas no apspriedēm par nodokļu politiku, jo tām trūkst zināšanu, un ka tādējādi daudzās dalībvalstīs budžeta konsultāciju procesos ir pārmērīgi pārstāvētas rūpniecības un finanšu interešu grupas; aicina dalībvalstis risināt šo jautājumu, papildus reālas apspriešanās iespējām ar pilsonisko sabiedrību arī izglītojot par budžeta procesiem; 31. aicina Komisiju pildīt savu juridisko pienākumu veicināt dzimumu līdztiesību, tostarp savos novērtējumos par nodokļu pamatpolitikas struktūru; uzsver — lai Eiropas pusgada ietvaros pārskatītu dalībvalstu nodokļu sistēmas, kā arī sagatavotu konkrētām valstīm adresētus ieteikumus, tie šajā jomā ir rūpīgi jāizanalizē; 32. aicina Komisiju izmantot stratēģijas "Eiropa 2020" prioritātes, lai risinātu strukturālas nepilnības Eiropas ekonomikā, novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, uzlabotu ES konkurētspēju un produktivitāti, kā arī atbalstītu ilgtspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, kas nodrošina ieguvumus visām sievietēm un vīriešiem; 33. atgādina savu nostāju par priekšlikumu direktīvai par publisku pārskatu sniegšanu par katru valsti(23), šajā direktīvā ierosinot vērienīgus pasākumus, lai uzlabotu nodokļu pārredzamību un sabiedrības uzraudzību attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem, jo tas ļautu plašākai sabiedrības daļai piekļūt informācijai par gūto peļņu, saņemtajām subsīdijām un samaksāto nodokli jurisdikcijās, kurās tie darbojas; iesaka visu pašreizējo un nākamo nodokļu taisnīguma pētījumu un politikas centrā izvirzīt visaptverošu dzimumu aspekta analīzi, lai panāktu lielāku nodokļu pārredzamību un pārskatatbildību; mudina Padomi panākt kopēju vienošanos par priekšlikumu sākt sarunas ar pārējām ES iestādēm, lai pieņemtu prasību par publisku pārskatu sniegšanu par katru valsti, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, lai panāktu lielāku pārredzamību par uzņēmumu nodokļu informāciju visiem iedzīvotājiem; atgādina, ka dalībvalstīm regulāri jāveic analīze par šādu pasākumu būtisku seku plašāku ietekmi, tostarp analīze par dzimumu diskrimināciju nodokļu politikā, un to spēju gūt iekšzemes ieņēmumus sieviešu tiesību finansēšanai, par to ietekmi uz citām dalībvalstīm un jaunattīstības valstīm, atzīstot, ka šajā jomā jau ir veikts darbs labas nodokļu pārvaldības platformas darbības ietvaros; 34. norāda, ka dzimumu līdztiesība ir ne tikai pamata cilvēktiesības, bet ka tās panākšana arī veicinātu iekļaujošāku un ilgtspējīgāku izaugsmi; uzsver, ka dzimumu līdztiesības principa ievērošanas analīze budžeta plānošanā ļautu iegūt pilnīgāku informāciju par publisko investīciju sadalošo ietekmi uz vīriešiem un sievietēm; aicina Komisiju un dalībvalstis, plānojot budžetu, ievērot dzimumu līdztiesības principu, proti, skaidri noteikt, kāda publiskā finansējuma daļa ir paredzēta sievietēm, un nodrošināt, ka visi politikas pasākumi, kas ir vērsti uz resursu mobilizēšanu un izdevumu sadali, veicina dzimumu līdztiesību; 35. aicina Komisiju sekmēt nodokļu politikas paraugpraksi, kas ņem vērā ietekmi uz dzimumiem un veicina dzimumu līdztiesību, jo īpaši saistībā ar mājsaimniecību ienākumu nodokļiem un PVN; aicina Komisiju dzimumu aspekta analīzi ietvert savā gada ziņojumā par nodokļu tendencēm Eiropas Savienībā; 36. atgādina, ka, neraugoties uz Regulai par DFS 2014.–2020. gadam pievienoto kopīgo deklarāciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, šajā jomā nav gūti vērā ņemami panākumi un ka Komisija saistībā ar DFS vidusposma novērtēšanu neņēma vērā tās īstenošanu; prasa gada budžeta procedūrās izvērtēt un integrēt ES politikas virzienu ietekmi uz dzimumu līdztiesību (dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā); cer, ka Parlaments, Padome un Komisija atjaunos apņemšanos attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai nākamajā DFS un ka to efektīvi uzraudzīs, tostarp DFS vidusposma pārskatīšanā, pienācīgi ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantā noteikto sieviešu un vīriešu līdztiesības principu; 37. aicina dalībvalstis pildīt juridisko pienākumu saskaņā ar ES Pamattiesību hartu un veicināt dzimumu līdztiesību, īstenojot ES tiesību aktus un valstu politikas virzienus, ko reglamentē ES tiesību akti; 38. uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki pētījumi un pa dzimumiem apkopoti dati, lai noteiktu nodokļu sistēmā paredzētā sadalījuma un piešķīruma ietekmi uz katru dzimumu; jo īpaši aicina dalībvalstis apkopot arī individuālus, ne tikai mājsaimniecību, nodokļu datus un novērst pēc dzimumiem dalītu datu trūkumu par patēriņa ieradumiem un samazinātu likmju izmantošanu, darījumdarbības ienākumu sadalījumu un saistītajiem nodokļu maksājumiem, kā arī par neto ienākumu sadalījumu, kapitāla ienākumiem un saistītajiem nodokļu maksājumiem; 39. pauž nožēlu par to, ka vairums dalībvalstu neapkopo un nenovērtē individuālus ienākumu nodokļa datus un ka daudzas dalībvalstis joprojām apkopo mājsaimniecību līmeņa datus, izmantojot tikai kopīgus nodokļu sistēmas noteikumus; 40. mudina dalībvalstis izstrādāt atbilstīgu nodokļu un pabalstu atvieglojumu struktūru visos politikas pasākumos, kas mudinātu migrantes atgriezties/iesaistīties apmācībā vai nodarbinātībā; o 41. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |