Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 21. novembra paziņojumu "2019. gada izaugsmes pētījums: stiprāka Eiropa globālas nenoteiktības apstākļos" (COM(2018)0770),

–  ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus, ko 2015. gada septembrī pieņēma pasaules valstu vadītāji un apstiprināja Padome, kas apliecināja savas saistības attiecībā uz to īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko 2017. gada novembrī izsludināja Eiropadome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija,

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2018. gada 21. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2019. gada izaugsmes pētījumu (COM(2018)0761),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 21. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2018)0759),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 21. novembra ziņojumu "Brīdināšanas mehānisma ziņojums par 2019. gadu" (COM(2018)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 21. novembra paziņojumu "2019. gada budžeta plāna projekti: vispārējs novērtējums" (COM(2018)0807),

–  ņemot vērā 2018. gada 29. novembra rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 15. novembra rezolūciju par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm(3),

–  ņemot vērā 2018. gada 14. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2018. gada izaugsmes pētījumā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Digitālā plaisa starp dzimumiem",

–  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2018. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0162/2019),

A.  tā kā 2017. gadā nodarbinātības līmenis personām vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija 73,2 %, kas liecina par to, ka ES ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu stratēģijā "Eiropa 2020" izvirzīto 75 % nodarbinātības līmeni;

B.  tā kā pienācīgas kvalitātes nodarbinātība un nodarbinātības drošība ir svarīgs faktors cīņā pret sociālo atstumtību un tā būtu jāveicina, lai palīdzētu risināt bezdarba problēmu ES, palielinātu iekšzemes pieprasījumu un stimulētu izaugsmi; tā kā laikposmā no 2008. līdz 2017. gadam nepilnu darba laiku strādājošo īpatsvars palielinājās no 16,8 % līdz 18,7 % no kopējā nodarbinātības līmeņa un tā kā jauniešu vidū šis līmenis bija augstāks un palielinājās straujāk;

C.  tā kā visā ES ir vērojamas būtiskas nodarbinātības līmeņa atšķirības ne tikai dalībvalstu starpā, bet arī to iekšienē, turklāt ir vērojamas atšķirības attiecībā uz darba kvalitāti;

D.  tā kā, lai gan ilgtermiņa bezdarba un jauniešu bezdarba līmenis ES mērogā samazinās, vairākās dalībvalstīs tas joprojām ir augsts;

E.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis ES mērogā ir 18,6 % un joprojām ir augstāks nekā 2008. gadā; tā kā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) aplēses liecina, ka jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (jaunieši NEET situācijā), ES gadā rada izmaksas 153 miljardu EUR apmērā, toties Garantijas jauniešiem izveides kopējās aprēķinātās izmaksas ir 21 miljards EUR gadā; tā kā 2017.–2020. gadā Garantijai jauniešiem patlaban ir piešķirti 2 miljardi EUR;

F.  tā kā rodas un paplašinās jauni nodarbinātības veidi, tostarp darbs tiešsaistes platformā un pašnodarbinātība, būs jāturpina modernizēt un pielāgot sociālo aizsardzību, kas tradicionāli orientēta uz pilnslodzes darba ņēmējiem ar beztermiņa darba līgumiem;

G.  tā kā reformu dēļ nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos dalībvalstīs papildina nestandarta, nestabilu un neoficiālu nodarbinātības veidu, tostarp nulles stundu līgumu, pieaugums, sociālā dialoga vājināšanās un kolektīvu sarunu decentralizācija dažās dalībvalstīs, kas negatīvi ietekmē darba ņēmēju tiesības;

H.  tā kā nestabilākie nodarbinātības veidi liedz cilvēkiem iespējas izmantot savas tiesības, ja nav sociālās apdrošināšanas aizsardzības, ja ir apdraudēta darba drošība un ja darbs nenodrošina pietiekamus ienākumus, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; tā kā nedrošība ir vēl viens būtisks nestabilitātes elements, kas ietver nestabilu nodarbinātību, ienākumu nepietiekamību, aizsardzības pret atlaišanu trūkumu, nezināmu nodarbinātības ilgumu un neskaidrību par turpmāko nodarbinātību;

I.  tā kā — lai gan ienākumu nevienlīdzība 2017. gadā ES nedaudz samazinājās, strādājošu personu nabadzības līmenis joprojām ir nepieņemami augsts, proti, nabadzībai ir pakļauti 9,6 % no strādājošiem iedzīvotājiem, galvenokārt sievietes;

J.  tā kā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu (AROPE) kopējais skaits ir 22,5 % un, lai gan tas ir zemāks par pirmskrīzes līmeni, joprojām nav sasniegts stratēģijas "Eiropa 2020" pamatmērķis — par 20 miljoniem samazināt AROPE īpatsvaru; tā kā AROPE īpatsvars attiecībā uz bērniem turpina samazināties, tomēr joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā AROPE īpatsvars attiecībā uz bērniem, kam ir viens vecāks, ir divas reizes lielāks par vidējo rādītāju attiecībā uz bērniem kopumā; tā kā augsts nevienlīdzības līmenis samazina ekonomikas rezultātus un ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu;

K.  tā kā globalizācija ir palīdzējusi veicināt ekonomikas izaugsmi, bet gūtās priekšrocības tiek sadalītas nevienlīdzīgi gan dalībvalstu starpā, gan to iekšienē; tā kā Eiropas izaugsmes iekļaušanas modelis būtu jāpārskata un jāstiprina, jo īpaši attiecībā uz sociālo un vides ilgtspēju;

L.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā ir uzsvērts, ka steidzami jārīkojas, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, jo trīs gadu laikā klimata pārmaiņas var kļūt neatgriezeniskas; tā kā, lai modernizētu un dekarbonizētu rūpniecības, transporta un enerģētikas nozari, budžets būtu jānodrošina visos pārvaldības līmeņos (gan publiskie, gan privātie ieguldījumi);

M.  tā kā ES ekonomikā jau sesto gadu pēc kārtas notiek pastāvīga izaugsme, palielinās ieguldījumu apmērs, pieaug patērētāju pieprasījums un rodas aizvien vairāk jaunu darbvietu, toties izaugsmes rādītāju izkliede visā eurozonā ir vismazākā EMS vēsturē; tā kā tomēr ir žēl, ka izaugsmes sniegtās priekšrocības tiek sadalītas nevienlīdzīgi;

N.  tā kā mājsaimniecību ienākumi ir palielinājušies lēnāk nekā IKP, tādējādi liekot apšaubīt nesenās izaugsmes iekļaušanu;

O.  tā kā demogrāfiskās pārmaiņas un paredzamā mūža ilguma palielināšanās rada lielas problēmas saistībā ar pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu ilgtspēju un atbilstību;

P.  tā kā labi funkcionējošs sociālais dialogs ir būtisks Eiropas sociālās tirgus ekonomikas elements, kas stiprina sociālo kohēziju un mazina konfliktus sabiedrībā, un tas ir izdevīgi gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem un valdībām;

Q.  tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlāra iekļaušana Eiropas pusgadā no 2018. gada ir palīdzējusi sekmēt iekļaujošu izaugsmi un nodarbinātību, kā arī mazināt makroekonomikas nelīdzsvarotību;

R.  tā kā Eiropas pusgadam būtu jāpalīdz pabeigt Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem, kā arī atbalstītu sieviešu un vīriešu tiesības uz vienādu samaksu par vienādu darbu un tiesības uz kvalitatīvu un cenas ziņā pieņemamu veselības aprūpi;

S.  tā kā ne vien 80 miljoni Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti, bet arī vairākas īpašas iedzīvotāju grupas, tostarp sociāli atstumti jaunieši un kopienas, cilvēki, kuriem ir hroniskas slimības, un cilvēki no minoritāšu kopienām, saskaras ar īpašiem šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un ir pakļauti lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas sniedz būtisku ieguldījumu, nodrošinot integrācijas pakalpojumus, kā arī nodrošinot pārstāvību politikas veidošanā;

T.  tā kā pastāvīgās nevienlīdzības veselības aprūpes jomā un pieaugošā hronisku slimību radītā sloga dēļ pieaug priekšlaicīgas mirstības līmenis visā ES, ietekmējot darbaspēku, ražīgumu un sociālās drošības sistēmas;

U.  tā kā dzimumu līdztiesības princips ir viena no ES pamatvērtībām un ir iekļauts Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. un 19. pantā, kurā noteikti pienākumi izskaust nelīdztiesību, veicināt dzimumu līdztiesību un apkarot diskrimināciju dzimuma dēļ, kā arī nodrošināt dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanu visās ES rīcībpolitikas jomās un darbībās;

V.  tā kā 2017. gadā sieviešu nodarbinātības līmenis bija 66,5 %, tomēr vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa atšķirība, kas ir 12 %, joprojām ir būtiska, tāpat arī vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un attiecīgi vīriešu un sieviešu vecuma pensiju atšķirība; tā kā sievietēm ir lielāks nabadzības risks nekā vīriešiem un sievietēm vecumdienās ir lielāks atstumtības risks, jo dzīves laikā uzkrāto dzimumu nevienlīdzības faktoru dēļ sieviešu pensijas ienākumi ir gandrīz par 40 % mazāki, un tas rada problēmas daudzām sievietēm un sabiedrībai; tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu dalību darba tirgū var sekmēt, nodrošinot cenas ziņā pieņemamu augstas kvalitātes sociālās aprūpes pakalpojumu pieejamību;

W.  tā kā lielāka sieviešu klātbūtne lēmumu pieņemšanas procesos uzlabotu dzimumu līdztiesību,

X.  tā kā neformāliem vai ģimenes aprūpētājiem ir lielāks nabadzības risks gan laikā, kad viņi veic aprūpi, gan saistībā ar piekļuvi pensiju tiesībām; tā kā ģimenes aprūpētājas ir galvenokārt sievietes; tā kā Eiropas Savienībā 80 % aprūpes nodrošina neformāli aprūpētāji, kuriem nemaksā algu, un 75 % no viņiem ir sievietes;

Y.  tā kā aprūpes pakalpojumu kvalitāte ir ļoti atšķirīga dalībvalstīs un to starpā, privātajās un publiskajās struktūrās, pilsētās un lauku apvidos un dažādās vecuma grupās; tā kā sievietes izjūt sabiedrisko pakalpojumu, tostarp veselības aprūpes, izglītības un mājokļu, samazināšanu, kas viņas ietekmē gan tieši — kā šādu pakalpojumu izmantotājas un darbinieces —, gan netieši, jo viņas rūpējas par apgādājamiem ģimenes locekļiem, kuri ir atkarīgi no sabiedriskiem pamatpakalpojumiem;

Z.  tā kā ģimenes lomas dēļ sievietes var pārtraukt profesionālo darbību un tā kā sievietes daudz biežāk aiziet no darba, lai rūpētos par bērnu vai slimu ģimenes locekli; tā kā šāda sieviešu loma var kavēt viņu profesionālo izaugsmi; tā kā pastāvīgi notiek diskusijas par darba un privātās dzīves līdzsvaru;

AA.  tā kā ievērojams progress ir panākts virzībā uz 2020. gada pamatmērķi, proti, panākt, ka priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis nepārsniedz 10 % un augstākās izglītības ieguvēju īpatsvars ir 40 %, tomēr joprojām pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā dalībvalstis būtu jāmudina uzlabot arodapmācības pieejamību un palielināt sabiedrības atbalstu tai, vienlaikus nodrošinot, ka, sasniedzot 2020. gada pamatmērķus, augstākās izglītības kvalitāte joprojām ir prioritāte;

AB.  tā kā digitālajā laikmetā digitālās prasmes ir ārkārtīgi vajadzīgas, lai varētu izpildīt visus personiskos vai profesionālos uzdevumus, un 40 % pieaugušo ES nav digitālo pamatprasmju; tā kā 60 miljoniem pieaugušo nav pamata lasītprasmes un rēķinātprasmes; tā kā atšķirība starp dzimumiem, mērot digitālās prasmes virs pamata līmeņa, ir 12,9 %;

AC.  tā kā ir krietni mazāka iespējamība, ka mazkvalificēti darbinieki un veci darbinieki piedalīsies pārkvalifikācijas un apmācību programmās; tā kā mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MMVU) bieži trūkst līdzekļu, lai rīkotu savu darbinieku apmācību un pārkvalifikāciju;

AD.  tā mājokļu trūkums, bezpajumtniecība un mājokļu pieejamība ir ievērojama problēma daudzās dalībvalstīs, kurās reģistrētais pārapdzīvotības rādītājs ir desmit reizes augstāks par Eiropas vidējo rādītāju; tā kā lielākos izdevumus Eiropas iedzīvotājiem rada mājoklis un tā kā vairākumā dalībvalstu mājokļu cenas pieaug straujāk nekā ienākumi; tā kā nevienlīdzība un mājokļu trūkums ir savstarpēji pastiprinoši faktori, jo sievietes, bērni un personas ar migranta izcelsmi ir neaizsargātākās pret mājokļu trūkuma un bezpajumtniecības problēmu;

AE.  tā kā joprojām ir steidzami jārisina ilgtermiņa problēmas, piemēram, sabiedrības novecošana, digitalizācija un tās ietekme uz darbu, klimata pārmaiņas un dabas resursu neilgtspējīga izmantošana,

1.  atzinīgi vērtē sociālo rezultātu pārskatā uzrādīto progresu, taču atzīmē, ka vairākums dalībvalstu saskaras ar problēmām vismaz vienā pamatrādītāja jomā un ka visos novērtējumos apsekotās situācijas 10 % gadījumu ir atzītas par "kritiskām";

2.  uzsver, ka ES mērķi un saistības sociālajā jomā ir tikpat svarīgi kā mērķi ekonomikā; uzsver, ka investīcijas sociālajā attīstībā nav tikai veids, kā nodrošināt ekonomikas izaugsmi un panākt konverģenci, bet arī mērķis pats par sevi; atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta sociālā pīlāra nozīmība, un to, ka ir jāstiprina ES sociālā dimensija un jārisina nevienlīdzības problēmas starp reģioniem un reģionos; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sociālās tiesības, īstenojot Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP) tā, lai izveidotu reālu ES sociālo dimensiju, cita starpā ņemot vērā neseno pētījumu rezultātus(5) un uzlabojot rezultātu pārskata par rādītājiem nodarbinātības un sociālajā jomā politisko pārredzamību un ietekmi, vienlaikus izpildot visus konkrētai valstij adresētos ieteikumus, tostarp tos, kuros ieteikts īstenot pārveides darbības, lai nodrošinātu sociāli taisnīgu un vides ziņā ilgtspējīgu Savienību; aicina Komisiju izmantot ESTP 20 principus kā rādītājus, lai novērtētu, kā valstīm savas sociālā pīlāra saistības ir izdevies integrēt ekonomikas politikā, kā arī stiprināt savu sociālās situācijas uzraudzības spēju;

3.  prasa Eiropas pusgadā pilnībā ievērot ESTP saistības, uzsverot, ka ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un vienlīdzīgas iespējas abiem dzimumiem, tiesības uz vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu un tiesības uz kvalitatīviem aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu;

4.  norāda, ka dažu dalībvalstu darba tirgos ir strukturālas problēmas, piemēram, zema līdzdalība, darba tirgus segmentācija, kā arī prasmju un kvalifikāciju neatbilstība; norāda, ka arvien vairāk palielinās nepieciešamība darba tirgū īstenot efektīvus pasākumus neaktīvā darbaspēka, tostarp migrantu, integrācijai vai reintegrācijai;

5.  aicina ievērot lielāku konsekvenci Eiropas pusgadā, tostarp nodrošināt, ka vienotajā nodarbinātības ziņojumā uzsvērtās problēmas tiek pienācīgi ietvertas gada izaugsmes pētījumā un konkrētai valstij adresētajos ieteikumos un ka prioritātes tiek saglabātas katru gadu, ja vien tās neuzskata par atrisinātām;

6.  atzīmē — tiek prognozēts, ka visās dalībvalstīs ekonomika turpinās pieaugt, taču lēnākā tempā; uzsver, ka ir jāpārvar ieguldījumu trūkums ar infrastruktūru saistītā pētniecībā un inovācijā, tostarp sociālajos, veselības un aprūpes pakalpojumos, kā arī veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumos un pienācīgas kvalitātes energoefektīvos mājokļos un cilvēkkapitālā; aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli palielināt centienus ieguldīt izmaksu ziņā pieejamā, iegūstamā un mērķorientētā kvalitatīvā izglītībā un apmācībā, stiprinot kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalificēšanās pasākumus, kas ietver digitālās un nododamās prasmes, un aicina veicināt mūžizglītību un prasmju pilnveidošanu; uzsver, cik būtiski ir paredzēt konkrētus pasākumus sievietēm un meitenēm digitālajā nozarē, kā arī zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) nozarē, kur sieviešu skaits joprojām nav pietiekams, kā arī pastiprināt skolotāju un pasniedzēju sākotnējo apmācību un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu; aicina dalībvalstis stiprināt profesionālās izglītības, māceklības un apmācības sistēmas, kā arī uz realitāti balstītu mācīšanos, vienlaikus uzlabojot to atbilstību pašreizējām un prognozētajām darba tirgus vajadzībām; turklāt norāda uz ikdienējas mācīšanās vidē iegūtu prasmju un kompetenču nozīmi un aicina dalībvalstis izveidot ikdienējo prasmju validēšanas sistēmas, jo īpaši attiecībā uz tādām prasmēm, kas iegūtas brīvprātīgās darbībās;

7.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka pašreizējai ekonomikas izaugsmei vajadzētu nodrošināt ieguldījumu pārcelšanu uz Eiropas rūpniecības, transporta un enerģētikas sistēmu dekarbonizācijas programmas sākumposmu; aicina Komisiju un dalībvalstis intensīvāk strādāt, lai nodrošinātu pareizajam prasmju kopumam atbilstīgu un pieejamu apmācību, tostarp atbalstītu uzņēmumus, kuros veic darbaspēka apmācību, pārkvalifikāciju un kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumus, kā arī izglītības un apmācības sistēmu jaunu pielāgošanu;

8.  norāda, ka dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis joprojām ir augsts, jo nav izaugsmes un ir strukturālas nepilnības, ko lielā mērā rada neefektīvs un daudzos gadījumos neelastīgs darba tirgus tiesiskais regulējums;

9.  norāda, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, ekonomikas atveseļošanas un progresa ziņā gan dalībvalstu, gan reģionu starpā ir vērojamas būtiskas atšķirības, kuru cēlonis ir iepriekšējās strukturālas nepilnības vairākās dalībvalstīs, proti, nodarbinātības un ražīguma jomās; šajā ziņā uzskata, ka ar pakāpenisku konverģenci visā ES ir jānovērš arī atšķirības dalībvalstīs, jo, tā kā daudzas politikas nostādnes un pakalpojumi tiek nodrošināti reģionālā līmenī, reģionālās atšķirības ietekmē Eiropas izaugsmes potenciālu;

10.  uzskata — ja sociālajam pīlāram pievienoto rezultātu pārskatu izmanto kā norādes politikas ieteikumiem, to vajadzētu izmantot arī kā piemēru atsevišķu valstu snieguma līdzīgai analīzei saistībā ar vides un klimata pārmaiņu politiku, lai minēto politiku varētu novērtēt vienlīdz stingri;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi analizēt darba ņēmēju nabadzības problēmu un ierosināt risinājumus gan ES, gan valstu līmenī, lai izskaustu šo sarežģīto problēmu; uzskata, ka nekavējoties un saskaņoti jārīkojas, lai pagrieztu pretējā virzienā šo tendenci, kas draud sadrumstalot sociālo kohēziju un paaudžu solidaritāti; atkārtoti pauž bažas par nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku lielo skaitu, lai gan šai problēmai ir tendence samazināties; jo īpaši pauž bažas par bērnu nabadzības augsto līmeni, nabadzību laukos, kā arī nabadzību vecumdienās, kas daudz lielākā mērā skar sievietes; prasa Komisijai un dalībvalstīm pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai būtiski samazinātu nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību; aicina Komisiju un dalībvalstis atzinīgāk vērtēt NVO, nabadzības apkarošanas un sociālās iekļaušanas organizāciju un cilvēku, kuri paši piedzīvojuši nabadzību, veikto darbu un gūto pieredzi, mudinot viņus piedalīties labas prakses apmaiņā; norāda, ka augsts nevienlīdzības līmenis samazina ekonomikas rezultātus un ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes potenciālu;

12.  atgādina, ka pienācīgas algas ir svarīgs faktors ne tikai sociālās kohēzijas ziņā, bet arī spēcīgas ekonomikas un ražīga darbaspēka saglabāšanai; aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai uzlabotu darbvietu kvalitāti un samazinātu darba samaksas atšķirības, tostarp paaugstinātu minimālo darba algu, attiecīgā gadījumā arī nosakot pienācīgu minimālās algas līmeni; šajā ziņā prasa izstrādāt politiku, kura ievēro, veicina un pastiprina sarunas par darba koplīguma slēgšanu un darba ņēmēju ietekmi algu noteikšanas sistēmās, jo tam ir būtiska nozīme augstu darba apstākļu standartu nodrošināšanā; uzskata, ka tas viss būtu jādara ar mērķi atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanos, mazinot algu atšķirības un apkarojot nodarbinātu personu nabadzību; šajā ziņā uzsver, ka Eiropas tiesību aktos un politikas nostādnēs ir jāņem vērā arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem;

13.  uzsver — lai gan bezdarba līmenis ES ir sasniedzis viszemāko līmeni, brīvo darbvietu rādītājs Savienībā 2018. gadā bija 2,2 %, paaugstinoties no 1,9 % 2017. gadā; ar bažām norāda, ka prasmju neatbilstība ir ievērojama; atgādina, ka dalībvalstu uzdevums ir garantēt kvalitatīvas izglītības un apmācības pieejamību; aicina dalībvalstis par prioritāti noteikt publiskos ieguldījumus, lai nodrošinātu, ka ikviens cilvēks var izmantot tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību un apmācību; uzskata, ka profesionālā orientācija un apmācība var sekmēt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; uzsver, ka prasmju un kvalifikāciju savienošana ar darba iespējām ir konkurētspējīga ES darba tirgus izveides priekšnosacījums, un tā būtu jāpanāk, sekmējot ciešāku sadarbību starp izglītības sistēmām, uzņēmumiem un arodbiedrībām, piemēram, veicinot duālo izglītību, māceklību, mācīšanos darbvietā un reālajā dzīvē balstītu mācīšanos visos izglītības veidos un līmeņos, tostarp augstākajā izglītībā;

14.  aicina Komisiju turpināt atbalstīt darbvietu mobilitātes portālu EURES un citas programmas, kuras sekmē izglītības un apmācības mobilitāti; norāda, ka kvalifikāciju savstarpēja atzīšana vairo nodarbinātības iespējas, jo īpaši valstīs ar augstiem brīvo darbvietu rādītājiem;

15.  uzsver, ka ilgtermiņa bezdarbnieku integrācija, izmantojot individuāli pielāgotus pasākumus, ir izšķirošs faktors cīņā pret nevienlīdzību, nabadzību un sociālo atstumtību un galu galā palīdzēs nodrošināt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju; šajā ziņā aicina veidot darba tirgus vajadzībām atbilstīgākas prasmes, kā arī ievērojami palielināt ar darbu saistītas praktiskas apmācības īpatsvaru, lai sasniegtu nodarbinātības mērķi; uzskata, ka ir jāņem vērā šo iedzīvotāju sociālā situācija un viņu vajadzības, jo īpaši pietiekamu ienākumu, pienācīga mājokļa, sabiedriskā transporta, veselības un bērnu aprūpes ziņā, kā arī Eiropas līmenī jānodrošina labāka valstu līmenī īstenotās politikas pārraudzība;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka jaunieši NEET situācijā, tostarp jaunieši, kuriem ir invaliditāte un kuriem ir sarežģītas vajadzības, atbilstīgi Eiropas Komisijas un Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem var reāli un jēgpilni izmantot Garantijas jauniešiem sniegtās iespējas un gūt no tām labumu; uzsver, ka ir svarīgi novērst pašreizējās nepilnības, kas ietekmē piedāvājumu kvalitāti un informētību par šo shēmu; uzskata, ka ir jāiegulda intensīvākas pūles, lai izveidotu kvalitātes standartus, pastāvīgi nodrošinātu lielāku finansiālo atbalstu, izmantojot gan ES finansēšanas instrumentus, gan valstu budžeta līdzekļus, un nodrošinātu jauniešu un jauniešu organizāciju jēgpilnu iesaisti Garantijas jauniešiem pasākumu izstrādē, īstenošanā un pārraudzībā; uzsver — ir jāatzīst, ka vecuma kritērija dēļ vairāki bezdarbnieki vai jaunībā nepietiekami nodarbinātas personas nav iekļauti pasākumos, kuri bija paredzēti jaunajiem darba ņēmējiem, tāpēc šiem cilvēkiem ir jādod iespēja atjaunināt savas prasmes; uzsver, ka izglītība ir svarīgs faktors, kas novērš nabadzības iespējamību; uzskata, ka izglītības iestādēs izšķiroša nozīme ir pastiprinātai tādu pamatprasmju apmācībai kā digitālo plašsaziņas līdzekļu lietošana un programmēšanas pamatzināšanas; šajā ziņā uzsver ka izglītības iestādēs ir vajadzīgs pienācīgs tehniskais aprīkojums un attiecīga digitālā infrastruktūra; aicina dalībvalsti, lieki nekavējoties, ieviest duālās izglītības sistēmu, kas ES ir nostiprinājusies kā vadošais modelis, vienlaikus atzīstot, ka tā ir jāpielāgo jau esošajām dalībvalstu sistēmām;

17.  uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt, cik liela no kopskaita ir to iedzīvotāju procentuālā daļa, kurus pieskaita pie NEET un kuru vecums ir no 15 līdz 24 gadiem, kā arī citus papildu rādītājus, un īpašu uzmanību pievērst jaunietēm un meitenēm, jo dzimumu tvērumā ievērojami atšķiras to jauniešu īpatsvars, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu;

18.  norāda, ka ES joprojām cieš no strukturālām problēmām, kuras jārisina; atzīst, ka taupības pasākumi nav spējuši nodrošināt ilgtspējīgus risinājumus šīm problēmām; uzsver, ka ir būtiski svarīgi stimulēt iekšzemes pieprasījumu, veicinot valsts un privātos ieguldījumus, kā arī atbalstot sociāli un ekonomiski līdzsvarotas strukturālās reformas, kas mazina nevienlīdzību un atbalsta kvalitatīvas un iekļaujošas darbvietas, ilgtspējīgu izaugsmi un sociālos ieguldījumus, kā arī atbildīgu fiskālo konsolidāciju, tādējādi sekmējot virzību uz plašāku kohēziju un augšupējas sociālās konverģences vidi uzņēmumiem un valsts pārvaldei, lai radītu vairāk kvalitatīvu darbvietu, vienlaikus līdzsvarojot sociālās un ekonomiskās dimensijas; uzsver, ka šīs prioritātes tiks īstenotas tikai tad, ja ieguldījumi cilvēkkapitālā kopējā stratēģijā būs atzīti par prioritāti;

19.  uzsver, ka sociāli atbildīgu reformu pamatā ir jābūt solidaritātei, integrācijai, sociālajam taisnīgumam un taisnīgam bagātības sadalījumam, tādējādi izveidojot modeli, kas nodrošina vienlīdzību un sociālo aizsardzību, aizsargā neaizsargātas iedzīvotāju grupas un uzlabo visu iedzīvotāju dzīves līmeni; turklāt uzsver, ka Savienības ekonomikas politikas programmas ir jāpārorientē uz sociālo tirgus ekonomiku;

20.  aicina Komisiju veikt ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumu attiecībā uz strukturālajām reformām;

21.  aicina Komisiju un visas dalībvalstis ierosināt un/vai nostiprināt regulējumu, ko piemērotu jaunajiem nodarbinātības veidiem; šajā ziņā pauž bažas par to, kā regulējumā tiks ietverti nestandarta darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kuriem bieži vien nav pilnīgas piekļuves sociālās aizsardzības sistēmai; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt pasākumus, kuru efektivitāte nedeklarēta darba samazināšanā ir pierādīta, tādējādi dodot iespēju atzīt to personu darba tiesības, kuras ir nodarbinātas mājsaimniecībā un nodrošina aprūpi, un uzlabot darba apstākļus; aicina dalībvalstis un Komisiju aizliegt nulles stundu darba līgumus;

22.  aicina dalībvalstis, cieši sadarbojoties ar valstu nodarbinātības dienestiem, sociālajiem partneriem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp attiecīgos gadījumos pilsonisko sabiedrību, palielināt aktīva darba tirgus politikas tvērumu un efektivitāti, tostarp padarot to vairāk vērstu uz rezultātiem;

23.  uzsver, cik svarīga ir labklājības sistēmu automātiskās stabilizācijas dimensija, lai absorbētu ārēju faktoru, piemēram, recesijas, izraisītos sociālā šoka viļņus; tādēļ aicina dalībvalstis ieviest politikas programmas, lai atjaunotu nodarbinātības drošību, garantējot proaktīvu aizsardzību, tostarp atlaišanas gadījumā; turklāt aicina dalībvalstis, ņemot vērā SDO Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu, nodrošināt un palielināt ieguldījumus sociālās aizsardzības sistēmās, lai garantētu nabadzības un nevienlīdzības apkarošanu un novēršanu, vienlaikus nodrošinot šo sistēmu ilgtspēju;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai darba tirgū iekļautu vairāk cilvēku ar invaliditāti, novēršot likumdošanas šķēršļus, lai radītu stimulus viņu nodarbinātībai un nodrošinātu darbavietu pieejamību, plašāk izmantojot jaunās atbalsta tehnoloģijas, lai nodrošinātu, piemēram, personām ar invaliditāti saziņas un mobilitātes iespējas; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai darba tirgū vēl vairāk iekļautu tās personu grupas, kuras ir vistālāk no darba tirgus, piemēram, vientuļos vecākus, neformālos aprūpētājus, cilvēkus ar ilgstošu slimību, invaliditāti, veselības problēmām vai sarežģītām hroniskām slimībām, migrantus un bēgļus, kā arī cilvēkus no etniskajām vai reliģiskajām minoritātēm; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pilnveidotu darba ņēmēju prasmes un sekmētu pienācīgas kvalitātes darbvietu izveidi, tādējādi radot kvalitatīvu nodarbinātību;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visi romu iekļaušanas pasākumi ir saskaņā ar vispārējiem principiem, kuri izklāstīti saskaņotajās romu integrācijas valsts stratēģijās;

26.  norāda, ka mikrouzņēmumi un mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU) ir ārkārtīgi svarīgi ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai, ekonomikas izaugsmei un darbvietu radīšanai Eiropā; aicina pastiprināt atbalstu, lai MMVU saviem darbiniekiem varētu rīkot atbilstīgu apmācību; aicina Komisiju un dalībvalstis politikas veidošanas procesā vairāk un labāk ņemt vērā MMVU intereses, izstrādājot pareizu tiesisko regulējumu uzņēmumiem, tostarp mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, lai radītu darbvietas, piemēram, īstenojot lietpratīgu regulējumu;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus nodrošināt taisnīgākas nodokļu sistēmas, tostarp digitālajā ekonomikā, jo tas ir priekšnosacījums labvēlīgākas iekļaušanas veicināšanai;

28.  pauž bažas par to, ka gada izaugsmes pētījumā darba un privātās dzīves līdzsvaram ir pievērsta pārāk maza uzmanība; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru un veicinātu dzimumu līdztiesību; prasa izstrādāt pieejamus un cenas ziņā pieņemamus augstas kvalitātes aprūpes pakalpojumus visā dzīves ciklā, kā arī bērnu aprūpes un agrīnās izglītības pakalpojumus, vienlaikus turpinot tiekties sasniegt 2002. gadā Barselonā izvirzītos mērķus bērnu aprūpes jomā, un nodrošināt tiesību aktus, ar ko veicina elastīgu darba režīmu; prasa atzīt neformālos aprūpētājus, kā arī nodrošināt labākus darba apstākļus un atbilstīgus atbalsta un atzīšanas veidus neformāliem aprūpētājiem, kuri ES veic lielāko aprūpes daļu, ar tādiem pasākumiem kā, piemēram, iekļaušana vecuma pensijas un sociālā nodrošinājuma sistēmā, kā arī apmācības un ikdienējo prasmju atzīšana; aicina popularizēt elastīgus darba režīmus un iespēju izmantot priekšrocības, ko sniedz grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes, bērna kopšanas un aprūpētāja atvaļinājums; atzīst, ka šai problēmai ir vajadzīga visaptveroša pieeja, un aicina dalībvalstis nekavējoties pievērsties tās risināšanai; pauž stingru nostāju, ka ir svarīgi pieņemt direktīvu par vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvaru, lai panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru;

29.  aicina dalībvalstis uzlabot dzimumu līdztiesību attiecīgajās nozarēs un uzņēmumos, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot sievietēm ar invaliditāti, jo viņas darba tirgū ir sevišķi neaizsargātas;

30.  pauž bažas par to, ka darba tirgus ir vertikāli un horizontāli nošķirts visā ES, ka pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas un pensiju atšķirības un ka maz sieviešu ir iesaistītas lēmumu pieņemšanā; uzsver, ka sieviešu nodarbinātības līmenis joprojām ir zemāks nekā vīriešu nodarbinātības līmenis; turklāt uzsver, ka šīs nodarbinātības līmeņa atšķirības īpaši izteiktas ir to sieviešu vidū, kuras ir mātes un kurām ir aprūpes pienākumi;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos, stabilitātes un konverģences programmās un valstu reformu programmās tiktu iekļauta integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, ieviešot kvalitatīvus mērķus un pasākumus, ar ko pievēršas pastāvīgajām dzimumu aspektu atšķirībām, un aicina sistemātiski piemērot dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā;

32.  aicina dalībvalstis savās valsts reformu programmās (VRP) noteikt īpašus kvantitatīvus mērķus attiecībā uz sieviešu nodarbinātību kopumā;

33.  aicina Komisiju un Padomi stratēģijā "Eiropa 2020" iekļaut dzimumu līdztiesības pīlāru un visaptverošu dzimumu līdztiesības mērķuzdevumu;

34.  aicina Komisiju iekļaut dzimumu līdztiesības indeksu kā vienu no Eiropas pusgada rīkiem, ar ko uzraudzīt virzību uz mērķrādītāju sasniegšanu nodarbinātības un sociālajā jomā;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastāvīgi pievērst uzmanību sieviešu līdzdalībai darba tirgū; turklāt aicina dalībvalstis izbeigt Direktīvas par sieviešu pārstāvību valdēs bloķēšanu;

36.  aicina dalībvalstis un Komisiju novērst visus šķēršļus sieviešu līdzdalībai darba tirgū un atcelt visus neobjektīvos nodokļu režīmus, kuru atšķirības izriet no dzimumiem, un citus stimulus, kas rada dzimumu nevienlīdzību;

37.  prasa īstenot politiku, ar ko atbalsta uzņēmējdarbību sieviešu vidū, nodrošinot viņām piekļuvi finansējumam un uzņēmējdarbības iespējām, sniedzot atbilstīgu apmācību un ieviešot pasākumus, kas nodrošinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

38.  uzsver, ka joprojām ir diskriminācija dzimuma dēļ, par ko liecina vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības (darbinieku vīriešu vidējā bruto izpeļņa stundā ir par aptuveni 16 % lielāka nekā sievietēm) un vīriešu un sieviešu vecuma pensijas atšķirība, kas ir 37 %; uzsver, ka vecuma pensijas atšķirība, kas ir svarīgākais dzimumu nevienlīdzības rādītājs, ir saistīta ar nepietiekamo sieviešu skaitu labi apmaksātās nozarēs, diskrimināciju darba tirgū un to sieviešu augsto īpatsvaru, kuras strādā nepilna darba laika darbu, un ir saistīta ar to, ka trūkst pienācīgu mehānismu, kas palīdzētu saskaņot vīriešu un sieviešu pienākumus darbā un ģimenes dzīvē;

39.  atgādina, ka saistībā ar pārmaiņām iedzīvotāju vecumsastāvā un tādējādi dzīves ilguma palielināšanās dēļ ir jāpielāgo pensiju sistēmas un dažās dalībvalstīs ir jāīsteno attiecīgas reformas, lai nodrošinātu ilgtspējīgas un pienācīgas pensijas; atkārtoti aicina pensiju sistēmās ieviest aprūpes kredītus, lai kompensētu cilvēku zaudētās iemaksas saistībā ar bērnu aprūpes un ilglaicīgas aprūpes pienākumiem, kā līdzekli, ko izmantot, lai samazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības un aizsargāt taisnīgumu paaudžu starpā; aicina ES un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un dzimumu līdztiesības organizācijām izveidot un īstenot politiku sieviešu un vīriešu darba samaksu un pensiju atšķirību novēršanai; aicina dalībvalstis papildināt šos centienus ar periodiski veiktiem algu apsekojumiem; atgādina par Eiropadomes aicinājumu izmantot dzimumu līdztiesības gada ziņojumus Eiropas pusgada kontekstā, lai palielinātu dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanu;

40.  uzsver, ka vispārēja piekļuve valsts, solidārajām un pienācīgām pensionēšanās un vecuma pensijām ir jānodrošina visiem; apzinās dalībvalstu grūtības stiprināt pensiju sistēmu ilgtspēju, tomēr uzsver, ka ir svarīgi šajās sistēmās aizsargāt solidaritāti; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgas, drošas un atbilstīgas pensijas sievietēm un vīriešiem, ir paaugstināt vispārējo nodarbinātības līmeni un nodrošināt kvalitatīvākas darbvietas visās vecuma grupās, uzlabot darba un nodarbinātības apstākļus un veikt nepieciešamos papildu publiskos izdevumus; uzskata, ka pensiju sistēmu reformās cita starpā būtu jākoncentrējas uz faktisko pensionēšanās vecumu un būtu jāatspoguļo darba tirgus tendences, dzimstības rādītāji, veselības un labklājības situācija, darba apstākļi un demogrāfiski ekonomiskās slodzes koeficients; uzskata, ka šādās reformās ir jāņem vērā arī situācija, kādā Eiropā ir miljoniem strādājošo, īpaši sievietes, jaunieši un pašnodarbinātas personas, kuras cieš no nedrošas, netipiskas nodarbinātības, piespiedu bezdarba periodiem un saīsināta darba laika;

41.  norāda, ka sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi ir svarīgi, lai palīdzētu cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ieguldījumu un fiskālo telpu, lai izveidotu minētos pakalpojumus un nodrošinātu, ka tie ir cenas ziņā pieņemami, pieejami un ļoti kvalitatīvi;

42.  pauž nožēlu, ka galvenajās 2019. gada politikas prioritātēs nav iekļauta mājokļu krīze, un aicina Komisiju un dalībvalstis labāk izmantot pusgadu, lai pārraudzītu un atbalstītu progresu jautājumā par mājokļu pieejamību un bezpajumtniecību, jo tās ir milzīgas problēmas, kas rada bažas; aicina Komisiju atbilstīgi Eiropas sociālo tiesību pīlāra 19. principam vispirms sociālo rezultātu pārskatā iekļaut Eiropas Savienības statistikas attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) mājokļa izmaksu pārmērīga sloga rādītāju; uzsver, ka augstais pārapdzīvotības rādītājs jauniešu starpā (15–29 gadus veci jaunieši) negatīvi ietekmē izglītību, personīgo un profesionālo attīstību un dzīves kvalitāti; uzskata, ka par prioritāti būtu jāizvirza valsts finansējumu piešķiršana jauniešiem, kuri nedzīvo pienācīgos apstākļos;

43.  uzskata, ka kohēzijas politika kā viena no galvenajām Eiropas Savienības ieguldījumu politikas jomām ir uzskatāmi parādījusi, kā tā ir efektīvs instruments, ar ko uzlabot sociālo kohēziju un mazināt nevienlīdzību; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai pieejamos līdzekļus;

44.  atkārtoti aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai tās vairāk izmantotu struktūrfondus, veicot ieguldījumus publiskās aprūpes struktūrās un bērnu, vecu cilvēku un citu apgādājamo aprūpes pakalpojumos, kas ļautu sievietēm atgriezties darba tirgū un panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru;

45.  atgādina, ka gada izaugsmes pētījumā ir pausts atbalsts vairākām sociālo ieguldījumu jomām, tostarp veselības aprūpei, ilgtermiņa aprūpes sistēmām un valsts mājokļiem; uzsver, ka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aizstāvēja daudzos rūpīgi plānotu, efektīvu, lietderīgu un uz nākotni vērstu sociālo ieguldījumu pozitīvos aspektus;

46.  aicina dalībvalstis, Komisiju un Eiropas Parlamentu atzinīgāk vērtēt NVO zināšanas sociālajā jomā un pusgada procesā vairāk sekmēt pilsonisko dialogu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā;

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0484. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0464. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0432. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0078. (5) Sk. ESAO ziņojumu ("Apvienot centienus: kāpēc no nevienlīdzības mazināšanas ieguvēji būtu visi?", 2015. gads) un IVF ziņojumu par ienākumu nevienlīdzības cēloņiem un sekām, 2015. gada jūnijs.