Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2008. gada 18. decembra(1), 2009. gada 26. novembra(2), 2017. gada 16. februāra(3) un 2018. gada 31. maija rezolūcijas(4),

–  ņemot vērā ES un Centrālamerikas 2012. gadā noslēgto asociācijas nolīgumu,

–  ņemot vērā ES stratēģijas dokumentu un daudzgadu indikatīvo programmu 2014.–2020. gadam attiecībā uz Nikaragvu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2004. gada jūnija ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Nikaragvas konstitūciju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2019. gada 21. janvāra secinājumus par Nikaragvu,

–  ņemot vērā ES vārdā paustās Savienības augstās pārstāves 2018. gada 2. oktobra, 2018. gada 15. maija, 2018. gada 22. aprīļa un 2018. gada 15. decembra deklarācijas par stāvokli Nikaragvā, kā arī 2019. gada 1. marta deklarāciju par nacionālā dialoga atsākšanu,

–  ņemot vērā 2019. gada 18. februārī pieņemtos Padomes secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2019. gadā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas 2018. gada 21. jūnijā apstiprināto ziņojumu “Rupji cilvēktiesību pārkāpumi saistībā ar sociālajiem protestiem Nikaragvā”,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres ziņojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem saistībā ar protestiem Nikaragvā no 2018. gada 18. aprīļa līdz 18. augustam,

–  ņemot vērā neatkarīgo ekspertu starpdisciplinārās grupas (GIEI) 2018. gada 20. decembra ziņojumu par vardarbīgajiem notikumiem, kas risinājās Nikaragvā no 2018. gada 18. aprīļa līdz 30. maijam,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2019. gada 22. februāra paziņojumu par kriminālatbildības noteikšanu par opozīcijas uzskatu paušanu Nikaragvā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Parlaments 2018. gada 31. maijā pieņēma rezolūciju par krīzi Nikaragvā, stingri nosodot stāvokli valstī; tā kā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas EP deputātu delegācija 11 locekļu sastāvā 2019. gada 23.–26. janvārī apmeklēja šo valsti, lai novērtētu situāciju uz vietas;

B.  tā kā delegācija varēja izpildīt savu programmu un Nikaragvas valdība ļāva apmeklēt visas EP deputātu pieprasītās vietas, arī divas ieslodzījuma vietas; tā kā Nikaragvas valdība sniedza garantijas, ka pret tiem, kas nosoda pašreizējo situāciju, netiks sāktas nekādas represijas; tā kā delegācija bija lieciniece vajāšanas, nomelnošanas un iebiedēšanas kampaņai, kas vērsta pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ar kurām tā apmainījās viedokļiem; tā kā valdības vadītas iebiedēšanas un draudu dēļ daudzas organizācijas noraidīja aicinājumu tikties ar delegāciju; tā kā kopš brīža, kad delegācija apmeklēja valsti, represijas ir aizvien pastiprinājušās;

C.  tā kā delegācija publiski noraidīja Nikaragvas valdības nostāju, kurā tā apgalvo, ka Nikaragvas valdība ir cietusi ASV vadīta valsts apvērsuma un dezinformācijas kampaņu dēļ; tā kā galvenie iemesli, kas izraisīja demonstrācijas, ir dziļa demokrātijas, institucionāla un politiska krīze, kas pēdējā desmitgadē valstī ir ietekmējusi tiesiskumu un ierobežojusi pamatbrīvības, piemēram, biedrošanās brīvību, brīvību piedalīties demonstrācijās un pulcēšanās brīvību;

D.  tā kā daudziem iedzīvotājiem ir stingri ierobežots īstenot vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un brīvību piedalīties demonstrācijās, tostarp izmantot valsts himnu; tā kā ievērojams skaits politieslodzīto atrodas cietumā tikai tādēļ, ka ir īstenojuši savas tiesības; tā kā ir saņemti vairāki satraucoši ziņojumi par apcietināto personu stāvokļa pasliktināšanos, arī par necilvēcīgu attieksmi;

E.  tā kā tiesas procesi, kas ierosināti pret šīm apcietinātajām personām, uzskatāmi par starptautisko standartu pārkāpumiem, jo īpaši attiecībā uz tiesību uz taisnīgu tiesu garantēšanu procesuālajā un krimināltiesiskajā aspektā; tā kā arī ieslodzījuma apstākļi pietiekami neatbilst starptautiskajiem standartiem; tā kā Nikaragvā ir acīmredzams pilnvaru nošķiršanas trūkums;

F.  tā kā tiesības uz informāciju ir nopietni apdraudētas; tā kā žurnālisti tiek aizturēti un izsūtīti un viņiem tiek draudēts; tā kā audiovizuālie plašsaziņas līdzekļi tiek slēgti vai pārmeklēti bez iepriekšējas tiesas atļaujas; tā kā Nikaragvas valdības konfiscētā papīra un tintes trūkums apdraud laikrakstu publicēšanu;

G.  tā kā Nikaragvas valdība ir izraidījusi no valsts starptautiskas organizācijas, piemēram, GIEI un īpašo Nikaragvas uzraudzības mehānismu (MESENI), kuras centās panākt miermīlīgu konflikta atrisinājumu un nacionālo izlīgumu; tā kā ir pastiprinājušās represijas pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atņemot tām juridisko statusu valstī ar vāju iestāžu sistēmu, tādējādi represijās cietušos sodot divtik smagi;

H.  tā kā ir apdraudēta arī akadēmiskā brīvība; tā kā gandrīz 200 studentu ir izslēgti no augstākajām mācību iestādēm par to, ka viņi ir piedalījušies demonstrācijās, atbalstot demokrātiju un plašākas brīvības un cilvēktiesības;

I.  tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas attīstīšanai un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp Eiropas Savienību un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai; tā kā šajā nolīgumā ir iekļauta demokrātijas klauzula, kas ir būtisks nolīguma elements;

J.  tā kā 2018. gada 16. maijā sāktajā nacionālajā dialogā starp prezidentu D. Ortega un Nikaragvas opozīciju un pilsoniskās sabiedrības grupām, Katoļu baznīcai darbojoties kā vidutājai, neizdevās rast krīzes risinājumu; tā kā 2019. gada 27. februārī starp Nikaragvas valdību un grupas Alianza Civica pārstāvjiem tika atsāktas sarunas nolūkā izpētīt nacionālā dialoga risināšanas iespējas; tā kā grupa Alianza Civica ir noteikusi, ka sarunās ir jāpanāk šādi trīs galvenie mērķi: jāatbrīvo politieslodzītie un jāievēro individuālās brīvības, jāveic nepieciešamās vēlēšanu reformas, tās noslēdzot ar vēlēšanu rīkošanu, un jāpanāk tiesiskums; tā kā Nikaragvas valdība ir atbrīvojusi 100 politieslodzītos, piekrītot viņu cietumsodus aizstāt ar mājas arestu; tā kā liela daļa no viņiem tiek aizskarti un apcietināšana turpinās; tā kā liels skaits ieslodzīto (vairāk nekā 600) joprojām atrodas apcietinājumā; tā kā nacionālais dialogs 2019. gada 10. martā tika pārtraukts pēc tam, kad grupa Alianza Civica izstājās no sarunām,

1.  uzsver, ka Nikaragvā pēc 2018. gada aprīļa un maija notikumiem notiek smagi demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un tiesiskuma pārkāpumi; atkārtoti uzsver 2018. gada 31. maijā pieņemtās rezolūcijas nozīmību;

2.  nosoda visas represīvās darbības, ko īsteno Nikaragvas valdība; norāda, ka Parlamenta delegācijas vizīte ļāva gūt patiesu priekšstatu par pašreizējo situāciju; norāda arī, ka nav šaubu par to, ka nesenajos mēnešos un jo īpaši pēc delegācijas vizītes ir pastiprinājušās represijas pret opozīciju un ir noteikti stingrāki pamatbrīvību ierobežojumi; šajā sakarībā nosoda vispārējās represijas un vārda brīvības, pulcēšanās brīvības un brīvības piedalīties demonstrācijās ierobežošanu, likumīgo tiesību atņemšanu nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, starptautisku organizāciju izraidīšanu no valsts, plašsaziņas līdzekļu slēgšanu un pret tiem vērstus uzbrukumus, tiesību uz informāciju ierobežojumus, studentu izslēgšanu no augstākajām mācību iestādēm, situācijas pasliktināšanos ieslodzījuma vietās un necilvēcīgas attieksmes izrādīšanu;

3.  uzskata, ka šādas darbības, ko veic valdība, tās pakļautības iestādes un politizētās organizācijas, atbilst plānotai stratēģijai sagraut politisko opozīciju, izraisot pagājušajā gadā notikušos protestus; uzskata, ka šī stratēģija tiek metodiski, sistemātiski un selektīvi piemērota pret visiem līderiem, NVO, plašsaziņas līdzekļiem un sociālajām kustībām, kas cenšas paust savas leģitīmās prasības panākt mieru un demokrātiju;

4.  pauž bažas par milzīgajiem demokrātijas, politiskajiem un ekonomiskajiem riskiem, ar kuriem saskaras iedzīvotāji un valsts un kuri, ņemot vērā pašreizējās iekšējās konfrontācijas, sociālos traucējumus un ekonomikas lejupslīdi, pastiprināsies, ja steidzami netiks kas darīts; prasa steidzami risināt jēgpilnu iekšējo dialogu, lai rastu noturīgu un miermīlīgu risinājumu, kas ļautu visiem sabiedrības dalībniekiem brīvi darboties un brīvi paust savus uzskatus un kas ļautu atjaunot viņu pilsoniskās tiesības, piemēram, tiesības uz miermīlīgu protestu; atkārtoti norāda, ka risinājumam jābūt tādam, kas paredz saukt pie atbildības visus, kuri vainojami vardarbībā; aicina visas politiskās partijas, sociālās kustības, līderus, studentus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas saglabāt un atkārtoti paust nelokāmu apņemšanos atrisināt krīzi miermīlīgā ceļā; vēlreiz pauž pilnīgu atbalstu tiesu sistēmas un vēlēšanu likuma reformai un aicina PV/AP atbilstīgi rīkoties; aicina PV/AP un ES delegāciju cieši uzraudzīt sarunas, kas valstī tiek risinātas starp valdību un grupu Alianza Civica, un turpināt risināt humanitāros sarežģījumus, ko valstī rada situācija, kādā atrodas ieslodzītie, studenti, protestētāji, žurnālisti u. c.;

5.  pauž nožēlu par MESENI darbības pārtraukšanu un Amerikas Cilvēktiesību komisijas GIEI pilnvaru izbeigšanu; stingri nosoda to personu vajāšanu, apcietināšanu un iebiedēšanu, kuras sadarbojas ar ANO un citām starptautiskām struktūrām;

6.  aicina Nikaragvas valdību steidzami īstenot trīs pasākumus, tādējādi parādot savu vēlmi iesaistīties notiekošajā dialogā, proti: nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot politieslodzītos, nekavējoties izbeigt visu veidu represijas pret Nikaragvas iedzīvotājiem, tostarp izbeigt vajāt, iebiedēt un izspiegot opozīcijas vadītājus, un pēc tam atcelt visus iepriekšminēto brīvību ierobežojumus, atjaunot cilvēktiesību organizāciju juridisko statusu un atdot tām to īpašumu, un ļaut starptautiskajām organizācijām atgriezties valstī;

7.  norāda, ka, ievērojot šos nosacījumus, šajā procesā ir jāpanāk pret politieslodzītajiem vērsto juridisko procedūru atcelšana un jāgarantē viņu fiziskā un morālā neaizskaramība, viņu privātums un pienācīgs process, jānodrošina izraidīto personu, tostarp žurnālistu un studentu, atgriešanās, jādemilitarizē ielas un jāatbruņo bruņotie grupējumi, un jāizveido skaidrs ceļvedis brīvu, godīgu un pārredzamu vēlēšanu rīkošanai tuvākajā nākotnē, tajās klātesot starptautiskajiem novērotājiem;

8.  prasa nekavējoties izdot Itālijai Alessio Casimirri, kurš, Nikaragvas valdības aizsargāts, dzīvo Managvā un kuram Itālijā galīgā veidā ir piespriesti seši mūža ieslodzījumi par Aldo Moro — bijušā Kristīgo Demokrātu Partijas priekšsēdētāja, Ministru padomes priekšsēdētāja un Eiropadomes priekšsēdētāja — nolaupīšanu un par viņa apsardzes locekļu noslepkavošanu, kas notika 1978. gada 16. martā Romā;

9.  prasa, lai Eiropas Ārējās darbības dienests un dalībvalstis pakāpeniski īstenotu mērķtiecīgas un individuāli vērstas sankcijas, piemēram, vīzu aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu, kuras nenodarītu kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem, bet tiktu noteiktas Nikaragvas valdībai un par cilvēktiesību pārkāpumiem atbildīgajām personām, saskaņā ar Padomes 2019. gada 21. janvāra secinājumiem, līdz valstī tiek pilnībā ievērotas cilvēktiesības un pilnībā atjaunotas un īstenotas pamatbrīvības, kā tas prasīts dialogā; tāpēc šajos apstākļos mudina aktivizēt Nikaragvas parakstītā ES un Centrālamerikas asociācijas nolīguma demokrātijas klauzulu, apturot Nikaragvas dalību nolīgumā;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, Limas grupai un Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 45 E, 23.2.2010., 89. lpp. (2) OV C 285 E, 21.10.2010., 74. lpp. (3) OV C 252, 18.7.2018., 189. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0238.