Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par stāvokli Turcijā, jo īpaši par ievēlēto mēru atcelšanu no amata (2019/2821(RSP))

P9_TA(2019)0017 RC-B9-0049/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES un Turcijas attiecībām(1), 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu stāvokli Turcijā(2), 2018. gada 8. februāra rezolūciju par pašreizējo stāvokli cilvēktiesību jomā Turcijā(3) un 2019. gada 13. marta rezolūciju par Komisijas 2018. gada ziņojumu par Turciju(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ES paplašināšanās politiku (COM(2019)0260) un 2019. gada ziņojumam par Turciju pievienoto dienestu darba dokumentu (SWD(2019)0220),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 18. jūnija secinājumus un iepriekšējos attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskos secinājumus,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas ieteikumus un Turcijas apņemšanos ievērot Eiropas vietējo pašvaldību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 24. janvārī pieņemto rezolūciju 2260 “Turcijas opozīcijas politiķu stāvokļa pasliktināšanās: kā aizsargāt viņu pamattiesības Eiropas Padomes dalībvalstī?”,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2019. gada 19. augusta paziņojumus par ievēlēto mēru atcelšanu no amata un simtiem cilvēku aizturēšanu Turcijas dienvidaustrumos,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Selahattin Demirtaş pret Turciju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju 2156 (2017) par demokrātijas institūciju darbību Turcijā,

–  ņemot vērā to, ka tādas ES pamatā esošās vērtības kā tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir vērtības, kas attiecas arī uz visām ES kandidātvalstīm,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECHR) un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem ir pievienojusies arī Turcija,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Turcija ir svarīgs ES partneris un tiek sagaidīts, ka tā kā kandidātvalsts ievēros visaugstākos standartus attiecībā uz demokrātiju, tostarp cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, ticamām vēlēšanām, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu;

B.  tā kā Turcijā 2019. gada 31. martā notika pašvaldību vēlēšanas, kas pēc Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa vēlēšanu novērošanas delegācijas provizoriskajiem secinājumiem “noritēja mierīgi un bez starpgadījumiem”; tā kā tika novērots, ka pašvaldību vēlēšanās piedalījās ievērojams skaits vēlētāju; tā kā vēlēšanas izpelnījās plašu vēlēšanu novērotāju kritiku par plašsaziņas līdzekļu neobjektivitāti par ´valdībā esošajai Tautas aliansei;

C.  tā kā 2019. gada 31. marta pašvaldības vēlēšanās Dijarbakiras mērs Adnan Selçuk Mızraklı saņēma 63 % balsu vairākuma, Mardinas mērs Ahmet Türk saņēma 56 % balsu vairākum un Vanas mērs Bedia Özgökçe saņēma 54 % balsu vairākuma, kas nozīmē, ka visi trīs mēri bija saņēmuši acīmredzamu tautas atbalstu pildīt mēra pienākumus;

D.  tā kā visi trīs mēri bija saņēmuši Turcijas Republikas Augstākās vēlēšanu padomes apstiprinājumu, ka viņi var kandidēt vēlēšanās;

E.  tā kā demokrātiski ievēlētos Turcijas dienvidaustrumu pašvaldību Dijabakiras, Vanas un Mardinas mērus aizstāja ar valdības ieceltiem provinču gubernatoriem/ pilnvarotiem pārstāvjiem, pamatojoties uz to, ka norit kriminālizmeklēšana par šo mēru iespējamo saikni ar terorismu;

F.  tā kā Adnan Selçuk Mızraklı, Ahmet Türk, un Bedia Özgökçe Ertan aizstāšana ar valsts gubernatoriem ir nopietna problēma, jo rodas šaubas par to, vai ir ievēroti 2019. gada 31. marta vēlēšanu demokrātiskie rezultāti; tā kā 2019. gada 18. augustā ar līdzīgām nepamatotām apsūdzībām 29 dažādās Turcijas provincēs tika aizturēti vēl 418 civiliedzīvotāji, galvenokārt pašvaldību padomes deputāti un darbinieki;

G.  tā kā 2016. gada septembrī ar ārkārtas stāvokļa dekrētu tika grozīts Turcijas pašvaldību likums, lai varētu administratīvi no amata atcelt tos mērus, kuriem ir izvirzītas apsūdzības par saikni ar terorismu, un viņus aizstāt ar provinču gubernatoriem; tā kā Venēcijas komisija aicināja Turcijas iestādes atcelt ar Turcijas 2016. gada 1. septembra dekrētlikumu Nr. 674 ieviesto kārtību — kura pieņemšanu principā nevar attaisnot ar ārkārtas stāvokli — , jo īpaši attiecībā uz noteikumiem, kas ļauj aizpildīt vakantās mēra, mēra vietnieka un pašvaldības padomes deputāta amata vietas, ieceļot citas personas;

H.  tā kā 2019. gada 9. aprīlī Turcijas Republikas Augstākās vēlēšanu padome atzina par neatbilstīgiem ieņemt amatu vēl četrus citus Turcijas dienvidaustrumu pašvaldībās ievēlētos mērus un pašvaldības padomes deputātus, lai arī tā pirms 2019. gada 31. marta vēlēšanām bija apstiprinājusi viņu kandidatūras, atzinumu par neatbilstību pamatojot ar faktu, ka šie kandidāti iepriekš ir bijuši ierēdņi un atlaisti no darba ar valdības dekrētu; tā kā pēc šī lēmuma Turcijas Republikas Augstākās vēlēšanu padome minētos amatus piešķīra Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) kandidātiem; tā kā represijas pret Turcijas politisko opozīciju izpaužas kā demokrātisko izpausmju iespēju sašaurināšana laikā, kad Turcijas iestādes nepārtraukti cenšas apklusināt cilvēkus ar atšķirīgiem viedokļiem, tostarp žurnālistus, cilvēktiesību aizstāvjus, akadēmiķus, tiesnešus un juristus;

I.  tā kā daudzi no veiktajiem pasākumiem ir nesamērīgi, pārkāpj Turcijas tiesību aktus un Turcijas kā Eiropas Padomes locekles saistības, kā arī ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; tā kā pēc valsts apvērsuma mēģinājuma tika aizturēti vairāk nekā 150 000 cilvēku un 78 000 ir apcietināti, pamatojoties uz apsūdzībām terorismā, un vairāk nekā 50 000 cilvēku joprojām atrodas apcietinājumā, lielākajā daļā gadījumu bez pārliecinošiem pierādījumiem; tā kā 2018. gada decembrī apcietinājumā atradās aptuveni 57 000 cilvēku, kuriem vēl nebija izvirzīta apsūdzība vai kuri gaidīja tiesu; tā kā vairāk nekā 20 % cietumā esošo personu, tostarp žurnālistu, politisko aktīvistu, juristu un cilvēktiesību aizstāvju, bija izvirzītas ar terorismu saistītas apsūdzības, kas rada aizvien lielākas bažas par tiesu iestāžu neatkarību;

J.  tā kā Turcijas Republikas Augstākās vēlēšanu padomes lēmumi atkārtoti rīkot Stambulas metropoles mēra vēlēšanas un atsevišķu Turcijas dienvidaustrumu pašvaldību mēru amatos iecelt otro lielāko balsu skaitu saņēmušos kandidātus raisa nopietnas bažas, jo īpaši attiecībā uz vēlēšanu procesa likumību un integritāti un iestādes neatkarību no politiskas iejaukšanās;

K.  tā kā 2019. gada 3. septembrī Turcijas iekšlietu ministrs paziņoja, ka sekos turpmāki rīkojumi atcelt no amata vēlētas amatpersonas, konkrēti draudot atcelt no amata Stambulas mēru Ekrem İmamoğlu;

L.  tā kā 2019. gada 6. septembrī Republikas tautas partijas (CHP) provinces nodaļas vadītājs Canan Kaftancıoğlu tika notiesāts uz 9 gadiem un 8 mēnešiem cietumā par prezidenta apvainošanu, valsts amatpersonu apvainošanu, valsts pazemošanu, naida kurināšanu un sociālo mediju kanālu izmantošanu, lai 2012.–2017. gadā izplatītu teroristu organizācijas propagandu;

M.  tā kā vairākas publiskās demonstrācijas pret mēru atcelšanu no amata tika aizliegtas drošības apsvērumu dēļ un tās, kuras tomēr izdevās rīkot, policija vardarbīgi izklīdināja un daudzus dalībniekus aizturēja un sauca pie atbildības; tā kā tas notika, pamatojoties uz tiesību aktu, kas tika pieņemts tūlīt pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas;

N.  tā kā Turcija ir piedzīvojusi vairākus uzbrukumus un 2016. gadā notika mēģinājums gāzt valdību, kurā tika nogalināti 248 cilvēki,

1.  pauž nosodījumu par Turcijas iestāžu lēmumu atcelt no amata demokrātiski ievēlētus mērus, pamatojoties uz apšaubāmiem pierādījumiem; uzsver, ka šāda rīcība turpina kaitēt politiskās opozīcijas spējai izmantot savas tiesības un īstenot savu demokrātisko lomu; aicina Turcijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot opozīcijas locekļus, kas arestēti ar mērķi valstī represēt visus, kas pauž iebildumus, un atcelt pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

2.  stingri kritizē lēmumu patvaļīgi aizvietot pašvaldību vēlēšanās ievēlētos pārstāvjus ar neievēlētām pilnvarotām personām, kas vēl vairāk apdraud Turcijas demokrātijas struktūru; aicina Turcijas iestādes atjaunot amatā visus mērus un citas ievēlētas amatpersonas, kuras uzvarēja 2019. gada 31. marta pašvaldību vēlēšanās un kurām neļāva stāties amatā, atcēla no amata vai aizstāja ar neievēlētām pilnvarotām personām, pamatojoties uz nepamatotām apsūdzībām;

3.  stingri nosoda politiski motivēto spriedumu Canan Kaftancıoğlu, kurš acīmredzami tika sodīts par svarīgo lomu Stambulas mēra veiksmīgajā priekšvēlēšanu kampaņā, un prasa šo spriedumu nekavējoties anulēt;

4.  pauž nožēlu par Turcijas iestāžu draudiem atcelt no amata citas ievēlētas amatpersonas un aicina Turciju atturēties no turpmākas iebiedēšanas taktikas;

5.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi uzturēt labas attiecības ar Turciju, kas pamatotos uz kopīgām vērtībām, cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, brīvām un demokrātiskām vēlēšanām, tostarp vēlēšanu rezultātu ievērošanu, pamatbrīvībām un vispārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu; prasa, lai Turcijas valdība nodrošinātu visu Turcijā dzīvojošo un strādājošo cilvēku, tostarp personu, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, cilvēktiesību ievērošanu;

6.  atkārtoti pauž dziļas bažas par pastāvīgu Turcijas pamatbrīvību un tiesiskuma eroziju un nosoda patvaļīgu aizturēšanu, tiesisku un administratīvu vajāšanu, ceļošanas aizliegšanu un citus veidus, kā tiek vajāti tūkstošiem Turcijas pilsoņu, tostarp politiķu un ievēlētu amatpersonu, cilvēktiesību aizstāvju, ierēdņu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju locekļu, akadēmiķu un neskaitāmu vienkāršo iedzīvotāju; pauž bažas par ziņojumiem, ka pastāvīgi notiek kriminālvajāšana un izmeklēšana pārāk izplūdušās un neskaidrās apsūdzībās terorismā;

7.  mudina Turciju savus terorisma apkarošanas tiesību aktus padarīt atbilstīgus starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; atkārto, ka Turcijas plaši definētos terorisma apkarošanas tiesību aktus nebūtu jāizmanto iedzīvotāju un plašsaziņas līdzekļu sodīšanai par to, ka viņi īsteno savas tiesības uz vārda brīvību, un ievēlētu pārstāvju patvaļīgai atcelšanai no amata un aizvietošanai ar valdības pilnvarotajām personām;

8.  aicina Turcijas iestādes ievērot starptautiskos principus, kas nodrošina plurālismu, biedrošanās un vārda brīvību, paraugpraksi un garantē labvēlīgu vidi personām, kuras ir ievēlētas, Turcijai tautai brīvi un taisnīgi paužot savu viedokli; uzsver, ka šie lēmumi pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās tiesības uz brīvām vēlēšanām, tiesības uz politisko līdzdalību un tiesības uz vārda brīvību;

9.  atkārtoti pauž bažas par pārmērīgu tiesvedības izmantošanu pret Turcijas pašvaldību vēlēšanās ievēlētajiem pārstāvjiem un viņu aizstāšanu ar ieceltām amatpersonām — praksi, kas apdraud vietējās demokrātijas pienācīgu darbību;

10.  aicina Turcijas valdību nodrošināt, ka visām personām ir tiesības uz taisnīgu tiesu un uz to, lai viņu lietas tiek pārskatītas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem neatkarīgā tiesā, kas var nodrošināt tiesisko aizsardzību, tostarp kompensāciju par materiālo un morālo kaitējumu; aicina Turciju nodrošināt Turcijas Cilvēktiesību un līdztiesības iestādes un Turcijas Ombuda iestādes darbības, strukturālo un finansiālo neatkarību, lai garantētu to spēju nodrošināt reālas pārskatīšanas un tiesiskās aizsardzības iespējas un ievērot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus;

11.  pauž nosodījumu par to, ka apcietinājumā joprojām atrodas opozīcijas līderis un prezidenta kandidāts Selahattin Demirtaş, un prasa nekavējoties un bez nosacījumiem viņu atbrīvot; pieņem zināšanai attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu, kurā Turcijas iestādēm tiek prasīts viņu nekavējoties atbrīvot;

12.  pauž nopietnas bažas par to, ka Turcijas iestādes uzrauga sociālo mediju platformas un slēdz sociālo mediju kontus;

13.  aicina EĀDD un Komisijai visaptveroši informēt Parlamentu par ES un Turcijas 2019. gada 13. septembra sociālajā dialogā apspriestajiem jautājumiem;

14.  mudina Komisijas priekšsēdētājas vietnieci/ Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisiju un dalībvalstis turpināt sarunās ar Turcijas pārstāvjiem izvirzīt jautājumus par arestēto un apcietināto opozīcijas locekļu, cilvēktiesību aizstāvju, politisko aktīvistu, juristu, žurnālistu un akadēmiķu stāvokli un sniegt viņiem diplomātisko un politisko atbalstu, tostarp novērojot tiesas procesus un uzraugot lietas; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ārkārtas dotācijas cilvēktiesību aizstāvjiem un nodrošināt ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem pilnīgu īstenošanu;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Turcijas prezidentam, Turcijas valdībai un parlamentam, kā arī lūdz pārtulkot šo rezolūciju turku valodā.

(1) OV C 224, 27.6.2018., 93. lpp. (2) OV C 215, 19.6.2018., 199. lpp. (3) OV C 463, 21.12.2018., 56. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0200.

Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par Mjanmu, jo īpaši rohindžu stāvokli (2019/2822(RSP))

P9_TA(2019)0018 RC-B9-0050/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu un rohindžu stāvokli, jo īpaši rezolūcijas, kas pieņemtas 2015. gada 21. maijā(1), 2016. gada 7. jūlijā(2), 2016. gada 15. decembrī(3), 2017. gada 14. septembrī(4), 2018. gada 14. jūnijā(5) un 2018. gada 13. septembrī(6),

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 26. februāra secinājumus par Mjanmu/Birmu un 2018. gada 10. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā piekto Eiropas Savienības un Mjanmas cilvēktiesību dialogu, kas 2019. gada 14. jūnijā notika Nepjido, Mjanmā,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

–  ņemot vērā nobeiguma ziņojumu un ieteikumus, ko sagatavojusi Kofi Annan vadītā padomdevēja komisija, par Rakhainas pavalsti,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes ģenerālsekretāra 2018. gada 23. marta ziņojumu par seksuālu vardarbību, kas saistīta ar konfliktu (S/2018/250),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2018. gada 8. augusta ziņojumu (A/HRC/42/50) par neatkarīgas starptautiskas faktu vākšanas misijas Mjanmā (UNIFFM) sīki izstrādātiem secinājumiem, ANO Cilvēktiesību padomes 2018. gada 3. oktobra rezolūciju par rohindžu musulmaņu un citu Mjanmas minoritāšu cilvēktiesību stāvokli (A/HRC/RES/39/2) un ANO Cilvēktiesību padomes 2019. gada 7. augusta ziņojumu par ANO Neatkarīgo izmeklēšanas mehānismu Mjanmai (A/HRC/42/66),

–  ņemot vērā UNIFFM 2019. gada 22. augusta ziņojumu par seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību Mjanmā un etnisko konfliktu ietekmi uz dzimumu līdztiesību (A/HRC/42/CRP.4),

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš 2017. gada vairāk nekā 700 000 rohindžu ir pametuši Mjanmu, lai rastu drošību kaimiņvalstī Bangladešā un izbēgtu no represijām, pastāvīgiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp plaši izplatītām slepkavībām, izvarošanas gadījumiem un ciematu dedzināšanas, kurus Mjanmas bruņotie grupējumi ir pastrādājuši Rakhainas pavalstī, kurā dzīvo vairāk nekā 1 miljons rohindžu;

B.  tā kā tiek plaši uzskatīts, ka rohindži ir viena no visvairāk vajātajām minoritātēm un ir lielākā bezvalstnieku grupa, jo daudzi no viņiem dzīvo pasaulē lielākajā bēgļu nometnē Kutupalongā, kas atrodas Koksbazarā Bangladešā;

C.  tā kā Bangladešas bēgļu nometnes ir pārpildītas un tajās ir ārkārtīgi antisanitāri apstākļi, ierobežota piekļuve mātes aprūpei un veselības aprūpei sievietēm un bērniem un tās ir pilnībā neaizsargātas pret dabas katastrofām, tostarp zemes nogruvumiem un plūdiem; tā kā rohindžu iedzīvotāji bēgļu nometnēs joprojām saskaras ar draudiem savai dzīvībai un, ņemot vērā nekvalitatīvo pārtiku un ūdeni, viņus nopietni apdraud dažādas slimības un infekcijas; tā kā rohindžu bērniem nav pietiekami pieejama formālā izglītība; tā kā pēdējo nedēļu laikā rohindžu bēgļi Bangladešā ir cietuši no ierobežojumiem attiecībā uz viņu tiesībām uz vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tā kā komandantstundas un sakaru slēgšana varētu veicināt turpmākus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus pret viņiem;

D.  tā kā tiek lēsts, ka Rakhainas pavalstī joprojām ir aptuveni 600 000 rohindžu, kuri tiek pakļauti nepārtrauktai diskriminējošai politikai un praksei, sistemātiskiem pārkāpumiem attiecībā uz viņu pamattiesībām, patvaļīgiem arestiem, ieslodzīšanai pārpildītās nometnēs, pārvietošanās brīvības liegšanai un kuriem ir ļoti ierobežota piekļuve izglītībai un veselības aprūpei;

E.  tā kā kopš 2019. gada jūnija Mjanmas iestādes ir atslēgušas telesakarus Rakhainas pavalsts ziemeļu un centrālajā daļā un Palevā Činas pavalstī; tā kā Rakhainas pavalstī tiek īstenota stingra militārās kontrole, kas ierobežo piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un notikumu atspoguļojumu tajos;

F.  tā kā Mjanma un Bangladeša ir paziņojušas par repatriācijas plāniem, kas tika atcelti garantiju trūkuma dēļ; tā kā bēgļi ir nopietni traumēti un viņiem ir bail atgriezties; tā kā jebkura atgriešanās ir jāīsteno drošā, brīvprātīgā, cieņpilnā, ilgtspējīgā veidā un saskaņā ar neizraidīšanas principu;

G.  tā kā ANO UNIFFM 2018. gada 27. augustā publicēja savu ziņojumu, kurā tika pausti secinājumi, ka pret rohindžiem tika vērsti visnopietnākie cilvēktiesību pārkāpumi un pastrādāti smagākie starptautiskie noziegumi, tostarp noziegumi pret cilvēci un, iespējams, genocīds; tā kā 2018. gada 10. decembrī Padome pauda dziļas bažas saistībā ar UNIFFM konstatējumiem; tā kā līdz šim Mjanma nav atļāvusi savā valstī ieceļot faktu vākšanas misijai, ko izveidojusi ANO Cilvēktiesību padome, kā arī ANO īpašajam referentam Mjanmas cilvēktiesību jautājumos;

H.  tā kā saskaņā ar jaunāko UNIFFM 2019. gada 16. septembra ziņojumu Mjanmas valdības rīcība joprojām ir daļa no plaši izplatīta un sistemātiska uzbrukuma, kas ir uzskatāms par vajāšanu un citiem noziegumiem pret cilvēci, kuri vērsti pret atlikušajiem rohindžiem Rakhainas pavalstī; tā kā turklāt 2019. gada 22. augusta ziņojumā UNIFFM norādīja uz nopietniem un pastāvīgiem apzinātas seksuālas vardarbības un ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumiem, tostarp sistemātisku izvarošanu, grupveida izvarošanu un piespiedu seksuālām darbībām, ko Mjanmas militārie un drošības spēki ir veikuši pret rohindžu sievietēm, bērniem un transpersonām, īstenojot tīrīšanas kampaņu, lai terorizētu un sodītu etniskās minoritātes; tā kā seksuālā vardarbība tiek izmantota, lai šķirtu veselas kopienas un atturētu sievietes un meitenes no atgriešanās savās mājās; tā kā bēgļu nometnēs izvarošanas upuri var saskarties ar sociālo atstumtību no savām kopienām;

I.  tā kā ES ir konsekventi aicinājusi saukt pie atbildības tos, kas ir atbildīgi par šādiem noziegumiem, un tā ir iesniegusi un atbalstījusi rezolūcijas, kas pieņemtas ANO Cilvēktiesību padomē 2018. gada 27. septembrī un ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā 2018. gada 16. novembrī; tā kā Mjanmas iestādes atsakās nopietni izmeklēt pret rohindžiem veiktos cilvēktiesību pārkāpumus un saukt pie atbildības vainīgos; tā kā Mjanma turpina noliegt, ka šie tiesību pārkāpumi ir jebkad notikuši; tā kā augstākā ranga militārpersonas, kuras uzraudzīja uzbrukumus rohindžiem, joprojām ieņem savus amatus; tā kā iestādes atsakās sadarboties ar ANO mehānismiem;

J.  tā kā 2019. gada 29. aprīlī Padome par vienu gadu līdz 2020. gada 30. aprīlim pagarināja Mjanmai piemērotos ierobežojošo pasākumus, tostarp aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumus Mjanmas 14 augstākā ranga militārajām, robežsardzes un policijas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, etnisko minoritāšu ciemu iedzīvotājiem un civiliedzīvotājiem Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstī;

K.  tā kā rohindžas kopš 1982. gada Birmas pilsonības tiesību aktu pieņemšanas oficiāli ir bezvalstnieki, kas liedz rohindžām izmantot civilās, politiskās un sociālekonomiskās tiesības, piemēram, pārvietošanās brīvību, politisko līdzdalību, nodarbinātību un sociālo labklājību; tā kā tiek lēsts, ka aptuveni 1,1 miljonam rohindžu tiek liegtas tiesības iegūt pilsonību; tā kā rohindžas, kuri atgrieztos, būtu spiesti parakstīt nacionālās pārbaudes kartes, kas tām atņemtu Mjanmas pilsonību,

1.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par visiem iepriekšējiem un pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem un sistemātiskajiem un plaši izplatītajiem uzbrukumiem, tostarp slepkavībām, aizskarošu izturēšanos, izvarošanu un īpašuma iznīcināšanu, kas saskaņā ar UNIFFM un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja datiem liecina par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko ir veikuši bruņotie spēki pret rohindžu iedzīvotājiem; stingri nosoda militāro un drošības spēku nesamērīgo reakciju; uzsver, ka militārais personāls pastāvīgi neievēro starptautiskās cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

2.  pauž visdziļākās bažas par notiekošo konfliktu, pārkāpumiem un paziņojumiem par seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību pret rohindžiem Mjanmā, ko veic bruņotie spēki; nosoda šādus starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus un atkārto savus aicinājumus Mjanmas valdībai Aung San Suu Kyi vadībā un drošības spēkiem nekavējoties pārtraukt notiekošos pārkāpumus, slepkavības un seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību pret rohindžiem un citām etniskām grupām;

3.  nosoda rohindžu diskrimināciju un viņiem piemērotos stingros pārvietošanās brīvības ierobežojumus, kā arī pamata pakalpojumu liegšanu Mjanmā; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība un analītiska žurnālistika ir būtiski demokrātijas pīlāri un tiem ir svarīga nozīme labas pārvaldības, pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā; aicina Mjanmas valdību nodrošināt starptautiskajiem novērotājiem, tostarp ANO īpašajai referentei par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā, neatkarīgiem novērotājiem un cilvēktiesību un humānās palīdzības organizācijām, pilnīgu un netraucētu piekļuvi Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstīm, lai nodrošinātu neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par visu pušu nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, un atcelt Interneta atslēgšanu pārējās četrās pilsētās, proti Pounnadžunā, Mrauu, Kyuaktaw un Minbya;

4.  aicina Mjanmas iestādes izveidot apstākļus un garantijas, lai ANO pārraudzībā būtu iespējams īstenot to rohindžu drošu, brīvprātīgu, cieņpilnu un ilgtspējīgu atgriešanos, kuri vēlas atgriezties savā dzimtajā zemē; mudina Mjanmas un Bangladešas valdības pilnībā ievēro neizraidīšanas principu; mudina Mjanmas valdību apliecināt un atzīt rohindžu pilntiesīgu pilsonību, tostarp attiecīgās tiesības un konstitucionālās garantijas, un nekavējoties pilnībā īstenot Rakhainas konsultatīvās komisijas ieteikumus; turklāt aicina Mjanmas valdību sākt dialogu ar rohindžu amatpersonām un atzīt rohindžus par vienu no Mjanmā likumīgi atzītajām 135 etniskajām grupām;

5.  atzīst darbu, kas paveikts piektajā Eiropas Savienības un Mjanmas cilvēktiesību dialogā; norāda, ka diskusijas aptvēra plašu cilvēktiesību jautājumu loku, tostarp atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem, stāvokli Rakhainas, Kačinas un Šanas pavalstīs, tostarp humānās palīdzības piekļuvi, pamattiesības un pamatbrīvības, pārvietoto personu vajadzības, ekonomiskās un sociālās tiesības, migrāciju un sadarbību daudzpusējos forumos cilvēktiesību jautājumos; pauž nožēlu par to, ka šis dialogs nav ietekmējis situāciju uz vietas;

6.  aicina Mjanmas valdību un bruņotos spēkus ļaut veikt ticamu un neatkarīgu izmeklēšanu par iespējamiem nopietniem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka šādu noziegumu veicēji ir nekavējoties jāsauc pie atbildības;

7.  atkārtoti aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis censties panākt daudzpusējos forumos noziegumu veicēju pārskatatbildību Mjanmā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES vadošo lomu, izveidojot ANO Neatkarīgo izmeklēšanas mehānismu Mjanmai (IIMM), lai apkopotu, konsolidētu, saglabātu un analizētu pierādījumus par vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem un pārkāpumiem, kas kopš 2011. gada ir izdarīti Mjanmā; aicina Mjanmu pievienoties starptautiskiem centieniem, lai nodrošinātu pārskatatbildību, tostarp nodrošinot valsts piekļuvi no jauna darbspējīgajam IIMM; aicina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt, lai IIMM būtu nepieciešamais atbalsts, tostarp finansiāls atbalsts, lai īstenotu savas pilnvaras;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ES Ārlietu padome 2018. gada 24. jūnijā un 2018. gada 21. decembrī pieņēma sankcijas pret Mjanmas bruņoto spēku (Tatmadaw) militārpersonām un amatpersonām, robežsardzes un policijas darbiniekiem, kas atbildīgi par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohindžu iedzīvotājiem, un sagaida, ka par šīm personām tiks veikta pastāvīgas pārbaudes saskaņā ar sankciju režīmu; atkārtoti aicina ANO Drošības padomi noteikt visaptverošu ieroču embargo Mjanmai un pieņemt mērķtiecīgas sankcijas pret fiziskām un juridiskām personām, kuras, šķiet, ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem;

9.  atgādina Mjanmas valdībai, ka tai ir jāpilda savi pienākumi un saistības attiecībā uz demokrātijas principiem un pamata cilvēktiesībām, kuras ir būtiska daļa no „Viss, izņemot ieročus” (EBA) režīma; sagaida, ka Komisija šajā jomā uzsāks izmeklēšanu; pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav uzsākusi šādu izmeklēšanu;

10.  atzinīgi vērtē Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) lēmumu par tās jurisdikciju attiecībā uz rohindžu izraidīšanu no Mjanmas un SKT galvenā prokurora lēmumu sākt iepriekšēju izmeklēšanu par noziegumiem, kas kopš 2016. gada oktobra pastrādāti pret rohindžu iedzīvotājiem saskaņā ar SKT jurisdikciju; aicina Mjanmas iestādes sadarboties ar SKT; aicina Mjanmu kļūt par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu parakstītājvalsti; aicina ANO Drošības padomi vērsties SKT saistībā ar Mjanmas situāciju, tostarp par visiem tās jurisdikcijā pastrādātajiem noziegumiem pret rohindžām, vai par starptautiskas ad hoc krimināltiesas izveidi; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis uzņemties vadību ANO Drošības padomē attiecībā uz prasību par situāciju Mjanmā vērsties SKT; turklāt aicina pievienoties šai prasībai ES un tās dalībvalstis un atbalstīt centienus, lai Starptautiskā Tiesa atvērtu lietu par Mjanmas iespējamiem pārkāpumiem attiecībā uz Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu;

11.  aicina ES un tās dalībvalstis veicināt to, lai nākamajā ANO Cilvēktiesību padomes sesijā tiktu pieņemta rezolūcija par Mjanmu;

12.  atzinīgi vērtē Bangladešas valdības un iedzīvotāju centienus nodrošināt rohindžu bēgļiem patvērumu un drošību un mudina tās turpināt sniegt humāno palīdzību bēgļiem no Mjanmas; aicina Bangladešas iestādes garantēt rohindžu bērniem pilnīgu un nediskriminējošu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, atcelt ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi Internetam, tiešsaistes saziņai un pārvietošanās brīvībai, kā arī nodrošināt, ka drošības spēki, kas darbojas nometnēs, ievēro visus standartus, lai aizsargātu bēgļu personisko drošību;

13.  atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada septembra sākumā ES izmaksāja 2 miljonus EUR pārtikas palīdzībai, kas paredzēta ANO Pasaules pārtikas programmai rohindžu nometnēs Koksbazārā, taču, ņemot vērā vajadzības uz vietas, prasa Padomei un Komisijai turpināt centienus šajā jomā; atgādina, ka Bangladeša nedrīkst izjust nesamērīgi lielu finansiālo slogu, sniedzot palīdzību bēgļiem; aicina pastiprināt starptautisko atbalstu bēgļu uzņēmējkopienām, tostarp pievēršoties vietējām sociālajām, izglītības, ekonomikas un veselības aprūpes problēmām;

14.  turklāt atgādina, ka bēgļu nometnēs ir jāsniedz medicīniska un psiholoģiska palīdzība, un tai ir jābūt īpaši pielāgotai neaizsargātajām grupām, tostarp sievietēm un bērniem; prasa nodrošināt vairāk atbalsta pakalpojumu personām, kas cietušas no izvarošanas un seksuālas vardarbības;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Mjanmas valdībai un parlamentam, valsts padomniecei Aung San Suu Kyi, Bangladešas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajai referentei par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) OV C 353, 27.9.2016., 52. lpp. (2) OV C 101, 16.3.2018., 134. lpp. (3) OV C 238, 6.7.2018., 112. lpp. (4) OV C 337, 20.9.2018., 109. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0261. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0345.

Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par Irānu, jo īpaši sieviešu tiesību aizstāvju un apcietināto ES dubultpilsoņu stāvokli (2019/2823(RSP))

P9_TA(2019)0019 RC-B9-0089/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši tās, kas attiecas uz cilvēktiesībām, sevišķi 2019. gada 14. marta rezolūciju par Irānu, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvju lietu(1), 2018. gada 13. decembra rezolūciju par Irānu, jo īpaši Nasrin Sotoudeh lietu(2), 2018. gada 31. maija rezolūciju par ieslodzīto ar ES un Irānas dubultpilsonību stāvokli Irānā(3), 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā(4), 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu(5), 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(6) un 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Irānu — nesen notikušie cilvēktiesību pārkāpumi(7),

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 4. februāra secinājumus par Irānu un Padomes 2019. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) 2019/560, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 359/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Irānā, ar ko pagarina ierobežojošos pasākumus saistībā ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā uz vienu gadu — līdz 2020. gada 13. aprīlim(8),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2019. gada 8. februāra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā īpašā referenta 2018. gada septembra, 2019. gada 30. janvāra un 2019. gada 18. jūlija ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā, un viņa 2019. gada 16. augusta paziņojumu par to trīs irāņu sieviešu: Mojgan Keshavarz, Monireh Arabshahi un Yahaman Aryani, aizturēšanu un piespriesto ilgstošo cietumsodu, kuras tika patvaļīgi aizturētas par publisku protestēšanu pret obligātu pienākumu valkāt plīvurus,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2018. gada 29. novembra paziņojumu „Irānai ir jāaizsargā sieviešu tiesību aizstāvji”,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē un cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2019. gada 12. marta paziņojumu par Irānas cilvēktiesību juristes Nasrin Sotoudeh notiesāšanu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies arī Irāna,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gada 17. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā jauno ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu pamata elementiem,

–  ņemot vērā 1988. gada ANO principu kopumu par visu to personu aizsardzību, kurām piemērots jebkāds apcietinājuma vai brīvības atņemšanas veids,

–  ņemot vērā ANO 2015. gada Standarta minimālos noteikumus attiecībā uz attieksmi pret ieslodzītajiem (Nelson Mandela noteikumi)

–  ņemot vērā Irānas prezidenta Hartu par pilsoņu tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Irānas revolucionārās tiesas pēdējos mēnešos ir ievērojami pastiprinājušas represijas pret to sieviešu tiesību aizstāvju miermīlīgo pretošanos, kas protestē pret pienākumu valkāt hidžābu, tostarp ir palielinājušas brīvības atņemšanas soda ilgumu; tā kā saskaņā ar ANO datiem kopš 2018. gada ir aizturēti vismaz 32 cilvēki un ir apcietināti vismaz 10, jo ir protestējuši pret to, ka ir obligāti jāvalkā hidžābs;

B.  tā kā Irānas aktīvistes Mojgan Keshavarz, Monireh Arabshahi un Yamaman Aryani tika patvaļīgi aizturētas 2019. gada aprīlī pēc tam, kad tika publicēts tiešsaistes video, kurā viņas ir redzamas bez saviem galvas lakatiem un miermīlīgi protestēja pret Irānas obligātās plīvura valkāšanas likumiem, 2019. gada 8. martā — Starptautiskajā sieviešu dienā — izdalot ziedus Teherānas metro; tā kā irāniete Sahar Khodayari, kura ir apcietināta par mēģinājumu skatīties futbola spēli stadionā, sadedzināja sevi, lai protestētu pēc tam, kad uzzināja, ka viņai ir piespriests sešu mēnešu cietumsods par šādu rīcību;

C.  tā kā 2019. gada augustā Mojgan Keshavarz, Yahaman Aryani, Monireh Arabshahi un Saba Kord-Afshasi tika piespriesti cietumsodi no 16 līdz 24 gadiem; tā kā viņām sākotnējās izmeklēšanas posmā piekļuve juristiem tika liegta un pēc dažām ziņām viņu likumīgajiem pārstāvjiem ir aizliegts viņas pārstāvēt tiesas procesā; tā kā viņu spriedumi ir tieši saistīti ar to, ka viņas miermīlīgi īstenoja tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, lai aizsargātu dzimumu līdztiesību Irānā;

D.  tā kā 2019. gada 27. augustā pirmās instances tiesa notiesāja trīs sievietes — darba tiesību aktīvistes — Sepideh Gholian, Sanaz Allahyari un Asal Mohammadi, pamatojoties uz apsūdzībām, viena no kurām bija apsūdzība „pulcēšanās un sazvērestībā pret valsts drošību”; tā kā 24. un 31. augustā izrādījās, ka divas sieviešu darba tiesību aizstāves — Marzieh Amiri un Atefeh Rangriz —, kas atradās apcietinājumā kopš viņu aresta miermīlīgas Darba svētku dienas protesta laikā, ir notiesātas attiecīgi uz 10 ar pusi gadiem cietumā un 148 pletnes sitieniem un uz 11 gadiem cietumsoda un 74 pletnes sitieniem, pamatojoties uz apsūdzībām, tostarp par „pulcēšanos un sazvērestību pret valsts drošību” un „sabiedriskās kārtības traucējumiem”;

E.  tā kā Irāna nav ratificējusi ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu; tā kā Irānai ir vairāki diskriminējoši tiesību akti, jo īpaši attiecībā uz tiesību normām, kas attiecas uz personas statusu;

F.  tā kā joprojām tiek aizturēti ES pilsoņi, kuriem ir arī Irānas pilsonība, un ilgstoši pēc tam turēti vieninieku kamerā, pakļaujot viņus nopratināšanai bez tiesiska procesa un taisnīgas tiesas, un piespriežot ilgus cietumsodus, kuru pamatā ir neskaidras vai neprecīzas apsūdzības „valsts drošības apdraudēšanā“ un „spiegošanā“, kā arī, tā kā pret apcietinātajām personām tiek īstenotas valsts atbalstītas nomelnošanas kampaņas; tā kā Irāna neatzīst dubultpilsonību, tādējādi ierobežojot ārvalstu vēstniecību piekļuvi saviem dubultpilsoņiem, kas Irānā atrodas apcietinājumā;

G.  tā kā Irānā patlaban ieslodzījumā atrodas vismaz seši ES un Irānas dubultpilsoņi: Nazanin Zaghari-Ratcliffe, Ahmadzisa Djalali, Kamal Ahmadi, Kamran Ghaderi, Massud Mossaheb un Morad Tahbaz;

H.  tā kā Nazanin Zagi-Ratcliffe — Apvienotās Karalistes un Irānas pilsone —, kas strādā Thomson Reuters fondā, mēnešiem ilgi tiek nelikumīgi apcietināta kopš 2016. gada 3. aprīļa, jo ir apsūdzēta spiegošanā, un vēlāk viņai tika liegta neatkarīga un taisnīga tiesa; tā kā viņai vairākkārt ir liegta medicīniskā aprūpe, kā rezultātā pasliktinājās viņas fiziskā un garīgā veselība; tā kā nesen viņai tika liegta piekļuve starptautiskiem telefona sakariem un viņa ģimenes apmeklējumi bija ierobežoti līdz tikai vienai reizei mēnesī;

I.  tā kā Irānas un Apvienotās Karalistes sociālantropologs Kaemel Ahmal’Ahmadi atrodas apcietinājumā Teherānā kopš 2019. gada 11. augusta un viņam izvirzītās apsūdzības publiskotas nav; tā kā uzņēmējs Morad Tahbaz, kuram ir Irānas, Apvienotās Karalistes un ASV pilsonība, 2018. gada janvārī tika aizturēts kopā ar vismaz 9 vides aizstāvjiem saistībā ar apsūdzību iespējamā spiegošanā;

J.  tā kā irāņu izcelsmes zviedru zinātnieks un ārsts Ahmadinisa Djalali ir atradies Evinas cietumā kopš 2016. gada aprīļa un 2017. gada oktobrī tika notiesāts uz nāvi par spiegošanu, pamatojoties uz iespējamu piespiedu atzīšanos;

K.  tā kā Austrijas IT uzņēmuma izpilddirektoru Kamran Ghaderi, kam ir gan Irānas, gan Austrijas pilsonība, 2016. gada 2. janvārī arestēja izlūkošanas ministrijas darbinieki, kad viņš ieradās Teherānas starptautiskajā lidostā, un viņam piesprieda 10 gadu cietumsodu par „spiegošanu ienaidnieka valstu labā”;

L.  tā kā 2019. gada 11.  martā 2012. gada Saharova balvas laureātei, cilvēktiesību aizstāvei un juristei Nasrin Sotoudeh aizmuguriski tika piespriests 38 gadu cietumsods un 148 sitieni ar pletni par cita starpā viņas darbu, aizstāvot sievietes, kas tiek apsūdzētas protestos pret obligāto hidžāba valkāšanu; tā kā vairāk nekā viens miljons cilvēku 2019. gada jūnijā pievienojās globālai kampaņai, pieprasot, lai Irānas valdība atbrīvotu Nasrin Sotoudeh;

M.  tā kā 2016. gada oktobrī Atena Daemi un Golck Ebrahimi Iraee tika piespriests sešu gadu cietumsods; tā kā viņām piespriestais sods 2019. gada septembrī tika papildināts ar vēl diviem gadiem pēc tam, kad viņas tika apsūdzētas „augstākā vadītāja apvainošanā”; tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju šis spriedums tika pieņemts kā represijas par sieviešu tiesību aizstāvju protestiem cietumā;

N.  tā kā daudzkārt tika ziņots par nežēlīgiem un pazemojošiem cietuma apstākļiem, jo īpaši Evinas cietumā, un pienācīgas medicīniskās aprūpes nepieejamību apcietinājumā Irānā, kas ir uzskatāms par ANO Ieslodzīto režīma standarta minimālo noteikumu pārkāpumu;

O.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti, juristi un vides, arodbiedrību un tiešsaistes aktīvisti Irānā joprojām saskaras ar represijām, patvaļīgu aizturēšanu, apcietināšanu un kriminālvajāšanu par sava darba veikšanu;

P.  tā kā varas iestādes cilvēktiesību aizstāvību joprojām uzskata par krimināli sodāmu un izmanto Irānas Kriminālprocesa likuma 48. pantu, lai ierobežotu aizturēto personu piekļuvi pašu izvēlētiem juridiskiem padomdevējiem un liegtu viņiem konsulāro palīdzību; tā kā nav neatkarīgu mehānismu, lai nodrošinātu pārskatatbildību tiesu iestādēs;

Q.  tā kā ES ir noteikusi ierobežojošus pasākumus, reaģējot uz cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, aktīvu iesaldēšanu un vīzu izsniegšanas aizliegumus attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī aizliegumu uz Irānu eksportēt aprīkojumu, ko varētu izmantot iekšējām represijām, un eksportēt telekomunikāciju uzraudzības aprīkojumu; tā kā šie pasākumi tiek regulāri atjaunināti un paliek spēkā;

R.  tā kā Irāna turpina bieži piemērot nāvessodu; tā kā Narges Mohammadi — Pēra Angera balvas laureāte — pašlaik izcieš sešpadsmit gadu cietumsodu, ko viņai piesprieda par viņas kampaņu par nāvessoda atcelšanu un viņas darbu ar Nobela prēmijas laureāti Shirin Ebadi,

1.  aicina Irānas varas iestādes atcelt visus šos spriedumus un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Mojgan Keshavarz, Yamaan Aryani, Monireh Arabshahi, Saba Kordi un Atena Dami — viņas ir sieviešu tiesību aizstāves, kuras protestē pret obligāto hidžāba valkāšanu; prasa arī atbrīvot Nasrin Sotoudeh, Narges Mohammadi, Seideh Gholian, Sanaz Allahyari, Asal Mohammadi, Marzieh Amiri un Atefeh Rangrz, kā arī visus cilvēktiesību aizstāvjus, kuri atrodas ieslodzījumā un kuriem ir piespriesti sodi par to vien, ka viņi izmantot savas tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību;

2.  stingri nosoda patlaban notiekošās represijas pret sievietēm par to, ka viņas iebilst pret obligāto prasību valkāt plīvuru un īsteno savas tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; aicina Irānas valdību respektēt Irānas sieviešu brīvību izvēlēties savu apģērbu;

3.  uzsver, ka Irānas varas iestādēm visos gadījumos ir jānodrošina, lai cilvēktiesību aizstāvji, juristi un žurnālisti varētu veikt savu darbu, nebaidoties no draudiem, iebiedēšanas un šķēršļiem, un pieprasa, lai Irānas tiesu iestādes pārtrauktu pastāvīgās represijas; mudina Irānas tiesu iestādes pārtraukt tiešsaistes cenzūru un ievērot visu cilvēku vispārējās cilvēktiesības, jo īpaši viņu tiesības uz vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

4.  atzinīgi vērtē un atbalsta Irānas sievietes cilvēktiesību aizstāves, kas turpina iestāties par cilvēktiesībām, neraugoties uz grūtībām un personīgajām sekām, ar kurām viņas saskaras;

5.  pauž dziļu nožēlu par progresa trūkumu attiecībā uz Irānā apcietināto ES un Irānas dubultpilsoņu lietām; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus ES un Irānas dubultpilsoņus, tostarp Nazanin Zaghari-Ratcliffe, Ahmadzisa Djalali, Kamal Ahmadi, Kamran Ghaderi, Massud Mossaheb un Morad Tahbaz, kas pašlaik atrodas Irānas cietumos, ja vien viņu lietas netiek atkārtoti skatītas tiesas procesos, kuros ievēro starptautiskos standartus; nosoda Irānas tiesu varas iestāžu joprojām piekopto praksi pēc netaisnīgas tiesas prāvas turēt ieslodzījumā personas ar ES un Irānas dubultpilsonību;

6.  mudina Irānas varas iestādes neizvairīties un sadarboties ar Teherānā esošajām ES dalībvalstu vēstniecībām, lai varētu izveidot visaptverošu sarakstu ar ES un Irānas dubultpilsoņiem, kurus pašlaik tur Irānas cietumos, un cieši uzraudzīt katru atsevišķu gadījumu, ņemot vērā to, ka iedzīvotāju drošība un viņu pamattiesību aizsardzība Eiropas Savienībā tiek vērtētas kā vissvarīgākās;

7.  mudina Irānas varas iestādes pārskatīt tiesību normas, kas diskriminē sievietes, jo īpaši normas, kas attiecas uz sieviešu personisko statusu; atzinīgi vērtē to, ka Irānas parlamentā ir iesniegts likumprojekts par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, un uzsver, ka ir vajadzīgi visaptveroši tiesību akti, lai konkrēti definētu visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un paredzētu kriminālatbildības iestāšanos par to;

8.  aicina Irānas varas iestādes nodrošināt, ka sievietēm ir atļauta piekļuve visiem stadioniem, nepieļaujot diskrimināciju vai represiju risku;

9.  atkārtoti aicina Irānas varas iestādes grozīt valsts Kriminālprocesa likuma 48. pantu, lai nodrošinātu, ka visiem atbildētājiem tiek garantētas tiesības uz viņu izvēlēta jurista pārstāvību un uz taisnīgu tiesu saskaņā ar saistībām, kuras Irāna ir uzņēmusies, ratificējot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

10.  aicina Irānas parlamentu izdarīt grozījumus valsts tiesību aktos par drošības noziegumiem, kurus regulāri izmanto, lai sauktu pie atbildības cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus, vides un arodbiedrību aktīvistus un reliģisko un etnisko minoritāšu pārstāvjus, un kuri ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Irāna ir ratificējusi;

11.  nosoda pastāvīgo praksi ieslodzītajiem tīši liegt medicīnisko aprūpi; pauž nožēlu par sistemātisko spīdzināšanu Irānas cietumos un prasa nekavējoties pārtraukt visu veidu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret visiem ieslodzītajiem; nosoda to, ka ieslodzītajiem ir liegts izdarīt telefona zvanus un liegtas iespējas apciemot ģimenes;

12.  mudina Irānas varas iestādes nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenots Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuru Irāna ir parakstījusi; mudina Irānu kļūt par Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu dalībvalsti;

13.  norāda uz grozījumiem Narkotiku tirdzniecības likumā, ar kura palīdzību būtu jāierobežo nāvessoda piespriešanas gadījumu skaits;

14.  stingri nosoda nāvessoda izmantošanu, tostarp tā piemērošanu mazgadīgiem likumpārkāpējiem; aicina Irānas varas iestādes nekavējoties ieviest moratoriju kā būtisku soli virzībā uz nāvessoda atcelšanu;

15.  aicina Irānas valdību sadarboties ar ANO īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Irānā, tostarp ļaujot viņam ieceļot šajā valstī;

16.  mudina īstenot ciešu Teherānā akreditēto ES vēstniecību koordināciju; mudina visas dalībvalstis, kurām ir diplomātiskā pārstāvniecība Teherānā, izmantot mehānismus, kas ir paredzēti ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, lai atbalstītu un aizsargātu šīs personas, jo īpaši sieviešu tiesību aizstāvjus un ES dubultpilsoņus, tostarp izmantojot publiskus paziņojumus, diplomātiskus soļus, tiesu prāvu uzraudzību un cietumu apmeklējumus;

17.  prasa ES, tostarp Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, turpināt problemātisku cilvēktiesību jautājumu apspriešanu ar Irānas iestādēm divpusējos un daudzpusējos forumos un šajā nolūkā izmantot visus plānotos kontaktus ar Irānas varas iestādēm, jo īpaši īstenojot ES un Irānas augsta līmeņa politisko dialogu;

18.  aicina EĀDD ziņot par pasākumiem, kas ir veikti saistībā ar Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām par Irānu;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Irānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0204. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0525. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0231. (4) OV C 215, 19.6.2018., 86. lpp. (5) OV C 408, 30.11.2017., 39. lpp. (6) OV C 349, 17.10.2017., 41. lpp. (7) OV C 153E, 31.5.2013., 157. lpp. (8) OV L 98, 9.4.2019., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par augu un pēc būtības bioloģisku procesu patentspēju (2019/2800(RSP))

P9_TA(2019)0020 RC-B9-0040/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2012. gada 10. maija rezolūciju par pēc būtības bioloģisku procesu patentēšanu(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par patentiem un augu selekcionāru tiesībām(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(3), jo īpaši tās 4. pantu, kurā noteikts, ka pēc savas būtības bioloģiskos procesos iegūti produkti nav patentējami,

–  ņemot vērā 1973. gada 5. oktobra Eiropas Patentu konvenciju (EPK), jo īpaši tās 53. panta b) punktu,

–  ņemot vērā EPK īstenošanas noteikumus, jo īpaši to 26. pantu, kurā noteikts, ka attiecībā uz Eiropas patentu pieteikumiem un patentiem attiecībā uz biotehnoloģijas inovācijām Direktīva 98/44/EK ir jāizmanto kā interpretācijas palīglīdzeklis,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. novembra paziņojumu par dažiem pantiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(4),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 1. marta secinājumus par Komisijas paziņojumu par dažiem pantiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Patentu organizācijas Administratīvās padomes 2017. gada 29. jūnija lēmumu, ar ko tiek grozīts Eiropas Patentu konvencijas (EPK) īstenošanas noteikumu 27. un 28. pants (CA/D 6/17)(6),

–  ņemot vērā atzinuma pieprasījumu, ko EPO priekšsēdētājs(7) ir nosūtījis EPI Paplašinātās apelācijas padomei (3.3.04.) saistībā ar vairākiem jautājumiem, kas skar Eiropas Patentu iestādes (EPI) Tehniskās apelācijas padomes 2018. gada 5. decembra lēmumu lietā T-1063/18,

–  ņemot vērā Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību(8) (turpmāk — Padomes Regula (EK) Nr. 2100/94), jo īpaši tās 15. panta c) un d) punktu, kas paredz izņēmumu attiecībā uz selekcionāriem,

–  ņemot vērā Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem, tostarp tirdzniecību ar viltotām precēm (TRIPS) un jo īpaši Nolīguma 27. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā brīva piekļuve bioloģiskam materiālam (tostarp augu pazīmēm) ir būtiska, lai veicinātu Eiropas augu selekcijas nozares un lauksaimniecības nozares inovācijas spēju, to konkurētspēju un jaunu augu šķirņu izstrādi ar mērķi pasaulē garantēt pārtikas nodrošinājumu, novērst klimata pārmaiņas un nepieļaut monopolus selekcijas nozarē, vienlaikus nodrošinot vairāk iespēju MVU un lauksaimniekiem;

B.  tā kā jebkāds aizliegums vai mēģinājums ierobežot ģenētisko resursu pieejamību var novest pie pārmērīgas tirgus koncentrācijas augu selekcijas jomā, un tas kaitētu konkurencei tirgū, patērētājiem, Eiropas iekšējam tirgum un pārtikas nodrošinājumam;

C.  tā kā patenti, kas piešķirti pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtiem produktiem, vai tradicionālajai selekcijai vajadzīgam ģenētiskajam materiālam, ir par iemeslu tam, ka netiek piemērots EPK 53. panta b) apakšpunktā un Direktīvas 98/44/EK 4. pantā noteiktais izņēmums;

D.  tā kā nedrīkst ļaut patentēt pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtus produktus, piemēram, augus, sēklas, dabiskās pazīmes un gēnus;

E.  tā kā augu un dzīvnieku selekcionēšana ir process, ko lauksaimnieki un lauku iedzīvotāji ir praktizējuši kopš lauksaimniecības pirmsākumiem, un tā kā nepatentētu šķirņu un selekcionēšanas metožu neierobežota lietošana ir svarīga ģenētiskajai daudzveidībai;

F.  tā kā Direktīva 98/44/EK reglamentē biotehnoloģiskās inovācijas un jo īpaši gēnu inženieriju;

G.  tā kā savā 2016. gada 8. novembra paziņojumā Komisija secina, ka ES likumdevēju nodoms, pieņemot Direktīvu 98/44/EK, bija nepieļaut patentu piešķiršanu produktiem, kas iegūti, izmantojot pēc būtības bioloģiskus procesus;

H.  tā kā savos 2017. gada 3. februāra secinājumos Padome atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu; tā kā visi iesaistītie ES likumdevēji ir skaidri pauduši to, ka ES likumdevēju nodoms, pieņemot Direktīvu 98/44/EK, bija nepieļaut patentu piešķiršanu produktiem, kuri iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos;

I.  tā kā EPI Administratīvā padome 2017. gada 29. jūnijā grozīja EPK īstenošanas noteikumu(9) 27. un 28. pantu, lemjot, ka aizliegts patentēt augus un dzīvniekus, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos;

J.  tā kā 38 EPK līgumslēdzējas puses ir apstiprinājušas, ka to valsts likumi un prakse ir pielāgoti tam, lai no patentspējas efektīvi izslēgtu pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtus produktus;

K.  tā kā EPK līgumslēdzējas puses ir paudušas bažas saistībā ar juridisko nenoteiktību, ko izraisījis EPI Tehniskās apelācijas padomes (3.3.04) 2018. gada 5. decembra lēmums lietā T-1063/18(10),

L.  tā kā šo lēmumu EPO priekšsēdētājs 2019. gada martā Administratīvā padomes 159. sanāksmes laikā iesniedza izskatīšanai EPI Paplašinātajai apelācijas padomei,

M.  tā kā daudzi pieteikumi produktiem, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos, tiks izskatīti tikai pēc EPI attiecīgā lēmuma pieņemšanas, liekot pieteikumu iesniedzējiem, kā arī visiem tiem, kurus skars šie patenti, nepacietīgi gaidīt juridisko noteiktību attiecībā uz 28. panta 2. punkta spēkā esamību;

N.  tā kā gan saskaņā ar UPOV konvenciju izveidotās starptautiskās augu šķirņu aizsardzības sistēmas, gan saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2100/94 izveidotās ES sistēmas pamatprincips ir — augu šķirnes īpašnieks nevar liegt citiem izmantot ar patentu aizsargātu augu šķirni turpmākās selekcijas darbībās,

1.  pauž nopietnas bažas par EPI Tehniskās apelācijas padomes (3.3.04.) 2018. gada 5. decembra lēmumu (T 1063/18), kas rada juridisku nenoteiktību,

2.  atgādina, ka augu un dzīvnieku šķirnes, tostarp to daļas un pazīmes, pēc būtības bioloģiski procesi un šādos procesos iegūti produkti saskaņā ar Direktīvu 98/44/EK un ar ES likumdevēju nodomu nekādā gadījumā nedrīkst būt patentējami;

3.  uzskata, ka EPI iekšējie lēmumu pieņemšanas noteikumi nedrīkst mazināt Eiropas patenta tiesību demokrātiski leģitīmo kontroli un to interpretāciju, kā arī likumdevēju nolūku, kas tika izskaidrots Komisijas 2016. gada 8. novembra paziņojumā par dažiem pantiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā,

4.  uzskata, ka jebkādi centieni patentēt tradicionālās selekcijas, tostarp krustošanas un selekcionēšanas, rezultātā iegūtus produktus vai tradicionālai selekcijai nepieciešamo ģenētisko materiālu apdraud iespēju piemērot EPK 53. panta b) punktā un Direktīvas 98/44/EK 4. pantā noteikto izņēmumu;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu juridisku skaidrību par to, ka EPI ir aizliegts patentēt produktus, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 8. novembra paziņojumu, kurā precizēts, ka ES likumdevēju nodoms, pieņemot Direktīvu 98/44/EK, bija nepieļaut patentu piešķiršanu produktiem, kuri iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos; atzinīgi vērtē to, ka EPK līgumslēdzējas valstis pieskaņo savus tiesību aktus un praksi, kā arī EPI Administratīvās padomes lēmumu precizēt EPK 53. panta b) punkta darbības jomu un nozīmi attiecībā uz izņēmumiem no patentspējas;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt Eiropas augu selekcijas nozares un lauksaimniecības nozares inovācijas spēju un visas sabiedrības intereses, kā arī nodrošināt, ka Savienība efektīvi saglabā garantētu piekļuvi materiālam, kas iegūts pēc būtības bioloģiskos procesos, un tā izmantošanu augu selekcionēšanai, lai tādējādi attiecīgos gadījumos neliktu šķēršļus dalībvalstu praksei — garantēt lauksaimnieku tiesības un izņēmumu attiecībā uz selekcionāriem;

8.  mudina Komisiju līdz 2019. gada 1. oktobrim iesniegt amicus curiae vēstuli EPI Paplašinātajai apelācijas padomei, apstiprinot secinājumus, kas iekļauti Komisijas 2016. gada paziņojumā par to, ka ES likumdevēju nodoms, pieņemot Direktīvu 98/44/EK, bija nepieļaut patentu piešķiršanu produktiem, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos, un pievienot šo rezolūciju savam paziņojumam;

9.  aicina EPI Paplašināto apelācijas padomi selekcionāru, lauksaimnieku un visas sabiedrības interesēs nekavējoties atjaunot juridisko noteiktību, sniedzot pozitīvu atbildi uz jautājumiem, ko EPO priekšsēdētājs ir nosūtījis Paplašinātajai apelācijas padomei;

10.  aicina Komisiju aktīvi sadarboties ar trešām valstīm, vedot sarunas par tirdzniecības un partnerattiecību nolīgumu noslēgšanu, lai panāktu, ka pēc būtības bioloģiskiem procesiem un to rezultātā iegūtiem produktiem nav patentspējas;

11.  aicina Komisiju daudzpusējās sarunās par patentu tiesību saskaņošanu censties panākt, lai tiktu noteikts, ka pēc būtības bioloģiskiem procesiem un to rezultātā iegūtiem produktiem nav patentspējas;

12.  aicina Komisiju ziņot par to, kā attīstās patentu tiesības biotehnoloģijas un gēnu inženierijas jomā un kāda ir šo tiesību ietekme, kā noteikts Direktīvas 98/44/EK 16. panta c) punktā un kā to pieprasījis Parlaments savā 2015. gada 17. decembra rezolūcijā par patentiem un augu selekcionāru tiesībām, un turpināt analizēt jautājumus, kas saistīti ar patentu aizsardzības darbības jomu;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai iekļaušanai rakstiskā paziņojumā EPI Paplašinātajai apelācijas padomei līdz 2019. gada 1. oktobrim, kā arī nosūtīt to Padomei.

(1) OV C 261 E, 10.9.2013., 31. lpp. (2) OV C 399, 24.11.2017., 188. lpp. (3) OV L 213, 30.7.1998., 13. lpp. (4) OV C 411, 8.11.2016., 3. lpp. (5) OV C 65, 1.3.2017., 2. lpp. (6) EPO Oficiālais Vēstnesis, A56, 31.7.2017. (7) EPO Oficiālais Vēstnesis, A52, 31.5.2019. (8) OV L 227, 1.9.1994., 1. lpp. (9) EPO Oficiālais Vēstnesis, A56, 31.7.2017. (CA/D 6/17). (10) https://www.epo.org/news-issues/news/2019/20190329.html.

Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei (2019/2819(RSP))

P9_TA(2019)0021 RC-B9-0097/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā vispārējos cilvēktiesību principus un Eiropas Savienības kā uz kopīgām vērtībām balstītas kopienas pamatprincipus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja pirmā vietnieka Fransa Timmermansa un komisāres Veras Jourovas 2019. gada 22. augusta paziņojumu pirms visu totalitāro un autoritāro režīmu upuru Eiropas atceres dienas,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2005. gada 12. maija rezolūciju par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā 1945. gada 8. maijā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2006. gada 26. janvāra rezolūciju Nr. 1481 par nepieciešamību starptautiski nosodīt totalitāro komunistisko režīmu noziegumus,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(2),

–  ņemot vērā 2008. gada 3. jūnijā pieņemto Prāgas deklarāciju par Eiropas sirdsapziņu un komunismu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra deklarāciju par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu(3),

–  ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 22. decembra ziņojumu “Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā” (COM(2010)0783),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 9.-10. jūnija secinājumus attiecībā uz atmiņām par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā,

–  ņemot vērā 2011. gada 23. augusta Varšavas deklarāciju par totalitāro režīmu upuru Eiropas atceres dienu,

–  ņemot vērā ES dalībvalstu valdību pārstāvju 2018. gada 23. augusta kopīgo paziņojumu par komunisma upuru atceri,

–  ņemot vērā Parlamenta vēsturisko rezolūciju par stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas tika pieņemta 1983. gada 13. janvārī kā atbilde uz 45 šo valstu iedzīvotāju parakstīto “Baltijas memorandu”,

–  ņemot vērā vairāku valstu parlamentu pieņemtās rezolūcijas un deklarācijas par totalitāro komunistisko režīmu noziegumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā šogad aprit 80. gadadiena, kopš sākās Otrais pasaules karš, kas radīja vēl nepieredzētas cilvēku ciešanas un pakļāva Eiropas valstis gadu desmitiem ilgai okupācijai;

B.  tā kā pirms 80 gadiem, 1939. gada 23. augustā, komunistiskā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija parakstīja Līgumu par neuzbrukšanu, kas pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts, un tā slepenos protokolus, sadalot Eiropu un neatkarīgu valstu teritorijas starp šiem diviem totalitārajiem režīmiem un iekļaujot tās savās interešu sfērās, tādējādi sekmējot Otrā pasaules kara izcelšanos;

C.  tā kā tiešās sekas Molotova-Ribentropa paktam, pēc kura 1939. gada 28. septembrī tika noslēgts nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības līgums par draudzību un robežu, bija tādas, ka Polijas Republikā vispirms iebruka hitleriskā Vācija, bet divas nedēļas vēlāk — staļiniskā Padomju Savienība, laupot šai valstij neatkarību un izraisot nepieredzētu poļu tautas traģēdiju, savukārt 1939. gada 30. novembrī komunistiskā Padomju Savienība sāka agresīvu karu ar Somiju, bet 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja daļu no Rumānijas teritorijas, kas tā arī nekad Rumānijai netika atdota, un anektēja neatkarīgās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas republikas;

D.  tā kā pēc nacistu režīma sakāves un Otrā pasaules kara beigām vienas Eiropas valstis varēja atkopties pēc kara un īstenot izlīguma procesu, savukārt citas pusgadsimtu bija pakļautas diktatūrai, tostarp dažas no tām bija vai nu tiešā padomju okupācijā vai padomju ietekmē, un tām bija liegta brīvība, demokrātija, cieņa, cilvēktiesības un sociāli ekonomiskā attīstība;

E.  tā kā nacistiskā režīma noziegumi tika izmeklēti Nirnbergas procesā un tajos vainīgie tika sodīti, taču vēl arvien ir akūti nepieciešams veicināt informētību par staļinisma un citu diktatūru veiktajiem noziegumiem, sniegt to morālo izvērtējumu un veikt juridisku izmeklēšanu;

F.  tā kā dažās dalībvalstīs komunistiskā un nacistiskā ideoloģija ir aizliegta ar likumu;

G.  tā kā Eiropas integrācija jau kopš pašiem tās pirmsākumiem bija reakcija gan uz ciešanām, ko izraisīja divi pasaules kari un nacistu tirānija, kas noveda pie holokausta, gan arī uz totalitāro un nedemokrātisko komunistisko režīmu izplatīšanos Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī veids, kā ar sadarbību un integrāciju pārvarēt dziļo sašķeltību un naidīgumu Eiropā, nepieļaut jaunu karu un nodrošināt demokrātiju Eiropā; tā kā tām Eiropas valstīm, kuras cieta no padomju okupācijas un komunistiskajām diktatūrām, ES paplašināšanās pēc 2004. gada nozīmē atgriešanos Eiropas valstu saimē, kurai tās ir piederīgas;

H.  tā kā Eiropas traģiskā pagātne ir vienmēr jāsaglabā atmiņā, lai tādējādi tiktu godināti upuri, nosodīti noziegumu izdarītāji un likti pamati izlīgumam, kura pamatā ir patiesība un piemiņa;

I.  tā kā Eiropas un tās iedzīvotāju vienotības stiprināšanai un Eiropas noturības veidošanai pret aktuālajiem ārējiem draudiem ir izšķiroši svarīgi godināt totalitāro režīmu upurus un atzīt un izprast to, ka staļinistu, nacistu un citu diktatūru izdarītie noziegumi ir kopīga Eiropas vēstures pieredze;

J.  tā kā pirms 30 gadiem, 1989. gada 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta 50. gadadienu un totalitāro režīmu upurus pieminēja Baltijas ceļā, kas bija vēsturē nepieredzēta manifestācija ar divu miljonu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju piedalīšanos, kuri sadevās rokās, izveidojot cilvēku ķēdi no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai;

K.  tā kā, neraugoties uz to, ka 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu kongress nosodīja Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu un citus līgumus, kas tika noslēgti ar nacistisko Vāciju, 2019. gada augustā Krievijas varas iestādes atteicās uzņemties atbildību par šo vienošanos un tās sekām un pašlaik popularizē uzskatu, ka patiesie Otrā pasaules kara izraisītāji esot Polija, Baltijas valstis un rietumvalstis;

L.  tā kā Eiropas un tās iedzīvotāju vienotības stiprināšanai un Eiropas noturības veidošanai pret aktuālajiem ārējiem draudiem ir izšķiroši svarīgi godināt totalitāro un autoritāro režīmu upurus un atzīt un izprast to, ka staļinistu, nacistu un citu diktatūru izdarītie noziegumi ir kopīga Eiropas vēstures pieredze;

M.  tā kā atklāti radikālas, rasistiskas un ksenofobiskas grupas un politiskās partijas ir kurinājušas naidu un vardarbību sabiedrībā, piemēram, izplatot naida runu tiešsaistē, kas nereti sekmē vardarbības, ksenofobijas un neiecietības pieaugumu;

1.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; tā kā šīs ir visām dalībvalstīm kopējas vērtības,

2.  uzsver, ka Otrais pasaules karš — postošākais karš Eiropas vēsturē — bija tiešas sekas bēdīgi slavenajam nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta līgumam par neuzbrukšanu, kas pazīstams arī kā Molotova-Ribentropa pakts, un tā slepenajiem protokoliem, ar kuriem abi totalitārie režīmi, kurus vienoja mērķis iekarot pasauli, sadalīja Eiropu savās ietekmes zonās;

3.  atgādina, ka nacistiskie un komunistiskie režīmi veica masu slepkavības, genocīdu un deportācijas, kuru rezultātā 20, gadsimtā dzīvību vai brīvību zaudēja nepieredzēti liels cilvēku skaits, un atgādina par nacistiskā režīma pastrādāto šausminošo noziegumu — holokaustu; pauž visstingrāko nosodījumu par nacistiskā un komunistiskā režīma un citu totalitāro režīmu pastrādātajiem agresijas aktiem, noziegumiem pret cilvēci un masveida cilvēktiesību pārkāpumiem;

4.  pauž dziļu cieņu ikvienam šo totalitāro režīmu upurim, un aicina visas ES iestādes un dalībniekus darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šausminošos totalitāros noziegumus pret cilvēci un sistemātiskos un rupjos cilvēktiesību pārkāpumus atcerētos un par tiem sauktu pie atbildības, un garantēt, ka šādi noziegumi nekad netiks atkārtoti; uzsver to, cik svarīgi ir atcerēties pagātnes notikumus, jo nav iespējams panākt samierināšanos bez pagātnes notikumu atceres, un atkārtoti un vienoti iestājas pret jebkādu totalitāru iekārtu neatkarīgi no tā, uz kādu ideoloģiju tā būtu balstīta;

5.  aicina visas ES dalībvalstis skaidri un principiāli izvērtēt totalitāro komunistisko režīmu un nacistiskā režīma pastrādātos noziegumus un agresijas aktus;

6.  nosoda tādu totalitārisma ideoloģiju kā nacisms un staļinisms simbolikas un ideju izplatīšanu Eiropas Savienībā;

7.  nosoda vēstures revizionismu un nacistu kolaborantu cildināšanu, kas vērojama dažās ES dalībvalstīs; pauž dziļas bažas par to, ka Eiropas Savienībā atkal par pieņemamām arvien vairāk tiek uzskatītas radikālas ideoloģijas un atkal plašumā vēršas fašisms, rasisms, ksenofobija un citi neiecietības veidi, un pauž satraukumu par ziņojumiem, ka dažās dalībvalstīs notiek politisko līderu, politisko partiju un tiesībaizsardzības iestāžu slepena sadarbība ar radikālām, rasistiskām un ksenofobiskām kustībām, kurām ir dažādas politiskās noslieces; aicina dalībvalstis cik vien bargi iespējams nosodīt šādu rīcību, jo tā kaitē tādām ES vērtībām kā miers, brīvība un demokrātija;

8.  aicina visas dalībvalstis 23. augustā gan Eiropas Savienības, gan valsts līmenī atzīmēt Eiropas atceres dienu totalitāro režīmu upuru piemiņai un vairot jaunākās paaudzes iedzīvotāju informētību par šiem jautājumiem, nodrošinot, lai visu Eiropas skolu mācību programmās un mācību grāmatās būtu iekļauta totalitāro režīmu vēsture un šo režīmu izraisīto seku analīze; aicina dalībvalstis atbalstīt Eiropas nemierīgās pagātnes dokumentēšanu, piemēram, visās ES valodās iztulkojot Nirnbergas tribunāla procesuālos dokumentus;

9.  aicina dalībvalstis nosodīt jebkāda veida holokausta noliegšanu un vērsties pret to, tajā skaitā mēģinājumiem trivializēt nacistu un viņu līdzdalībnieku noziegumus un mazināt to nozīmi, tostarp nepieļaujot šādu trivializēšanu politiskajās diskusijās un plašsaziņas līdzekļos;

10.  aicina veidot kopēju atceres kultūru, kas nosodītu fašisma, staļinisma un citu pagātnes totalitāro un autoritāro režīmu noziegumus, lai tādējādi stiprinātu noturību pret aktuālajiem draudiem demokrātijai, un šajā ziņā īpašu uzmanību pievērst jaunajai paaudzei; mudina dalībvalstis ar populārās kultūras palīdzību veicināt izglītošanu par mūsu sabiedrības daudzveidību un kopējo vēsturi, tajā skaitā par tādām Otrā pasaules kara nežēlībām kā holokausts, kā arī vērsties pret aizvadītajos gados pieredzēto tā upuru sistemātisku dehumanizēšanu;

11.  turklāt prasa noteikt 25. maiju (Aušvicas varoņa rotmistra Vitolda Pilecka nāvessoda gadadienu) par Starptautisko dienu varonīgo cīnītāju pret totalitārismu atcerei, kas apliecinātu cieņu un godinātu visus tos, kas, cīnoties pret tirāniju, izrādījuši savu varonību un patiesu mīlestību pret cilvēci, kā arī nodrošinātu, ka nākamajām paaudzēm tiek sniegts pareizas attieksmes paraugs, ko izmantot, pretojoties totalitāras paverdzināšanas draudiem;

12.  aicina Komisiju sniegt efektīvu atbalstu vēsturiskās atmiņas un piemiņas veicināšanas projektiem dalībvalstīs un Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas darbībām, kā arī piešķirt atbilstošus finanšu resursus programmas “Eiropa pilsoņiem” satvarā, lai varētu atbalstīt totalitāru režīmu upuru godināšanu un iemūžināt viņu piemiņu, kā noteikts Parlamenta nostājā par programmu “Tiesības un vērtības” 2021.–2027. gadam;

13.  paziņo, ka Eiropas integrācija kā miera un samierināšanas modelis bija brīva visu Eiropas tautu izvēle apņemties veidot kopīgu nākotni un ka Eiropas Savienība ir īpaši atbildīga par demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību ne tikai Eiropas Savienības teritorijā, bet arī ārpus tās;

14.  norāda, ka, pievienojoties Eiropas Savienībai un NATO, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir ne tikai atgriezušās brīvu un demokrātisku Eiropas valstu saimē, bet arī sekmīgi ar ES palīdzību ir īstenojušas reformas un uzsākušas sociāli ekonomiskās attīstības procesu; tomēr uzsver, ka arī citām Eiropas valstīm, kā noteikts LES 49. pantā, ir jābūt pieejamai šai iespējai;

15.  uzskata, ka Krievija vēl joprojām ir komunistiskā totalitārisma lielākais upuris un ka Krievijas attīstība virzībā uz demokrātisku valsti būs kavēta tikmēr, kamēr vien valdība, politiskā elite un politiskā propaganda turpinās attaisnot komunistiskos noziegumus un glorificēt padomju totalitāro režīmu; tādēļ aicina Krievijas sabiedrību apzināties un pieņemt savu traģisko pagātni;

16.  pauž nopietnas bažas par Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus un mazināt padomju totalitārā režīma noziegumu smagumu un uzskata, ka tie ir bīstami elementi pret demokrātisko Eiropu vērstā informācijas karā, kura mērķis ir sašķelt Eiropu, un tādēļ aicina Komisiju izlēmīgi vērsties pret šiem centieniem;

17.  pauž bažas par to, ka totalitāro režīmu simboli joprojām tiek izmantoti gan publiskajā telpā, gan komerciāliem nolūkiem, un atgādina, ka vairākas Eiropas valstis ir aizliegušas gan nacistiskās, gan komunistiskās simbolikas lietošanu;

18.  norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina totalitāros režīmus, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sekām un popularizēt totalitārismu kā politisku iekārtu;

19.  nosoda to, ka ekstrēmiski un ksenofobiski politiskie spēki Eiropā arvien plašākā mērā sagroza vēstures faktus un izmanto simbolus un izteiksmes līdzekļus, kas līdzinās totalitārisma propagandai un kuros tiek pausts rasisms, antisemītisms un naids pret seksuālajām un citām minoritātēm;

20.  mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstību Padomes pamatlēmuma noteikumiem, lai vērstos pret organizācijām, kas publiskajā telpā un tiešsaistē izplata naida runu un aicina uz vardarbību, un patiešām aizliegt neofašistisku un neonacistisku grupējumu darbību, kā arī citu tādu nodibinājumu un asociāciju darbību, kas slavina un glorificē nacismu un fašismu vai jebkāda cita veida totalitārismu, vienlaikus ievērojot vietējo tiesisko kārtību un jurisdikciju;

21.  uzsver, ka Eiropas traģiskajai pagātnei arī turpmāk vajadzētu būt morālai un politiskai iedvesmai, risinot mūsdienu pasaulē aktuālas problēmas, tostarp cenšoties panākt lielāku taisnīgumu pasaulē, veidojot atvērtas un iecietīgas sabiedrības un kopienas, kuras neatstumj etniskās, reliģiskās un seksuālās minoritātes, un cenšoties panākt, ka Eiropas vērtības dod labumu visiem;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Domei un Austrumu partnerības valstu parlamentiem.

(1) OV C 92 E, 20.4.2006., 392. lpp. (2) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (3) OV C 8 E, 14.1.2010., 57. lpp. (4) OV C 137 E, 27.5.2010., 25. lpp.

Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija par to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā (2019/2820(RSP))

P9_TA(2019)0022 B9-0045/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK(1) un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (Ceturtā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva)(2), un kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīvu (ES) 2018/843, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES (Piektā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvu (ES) 2019/1153, ar ko paredz noteikumus, lai atvieglotu finanšu un citas informācijas izmantošanu noteiktu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 2000/642/TI(4), Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2018/1673 par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām(5) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23. oktobra Regulu (ES) 2018/1672 par Savienības teritorijā ievestās skaidras naudas vai no tās izvestās skaidras naudas kontroli un par Regulas (EK) Nr. 1889/2005 atcelšanu(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 24. jūlija nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas paketi, ko veido politisks paziņojums “Ceļā uz ES tiesiskā regulējuma nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā labāku īstenošanu” (COM(2019)0360), ziņojums par tādu neseno iespējamas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījumu novērtēšanu, kuros iesaistītas ES kredītiestādes (“post-mortem”) (COM(2019)0373), ziņojums par novērtējumu attiecībā uz pārrobežu darbībām piemītošajiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem, kuri skar iekšējo tirgu (ziņojums par riska novērtējumu pārvalstiskā līmenī (SNRA)) (COM(2019)0370) un tam pievienotais darba dokuments (SWD(2019)0650) un ziņojums par dalībvalstu bankas kontu centralizētu automatizētu valsts mēroga mehānismu (centrālo reģistru vai centrālo elektronisko datu izguves sistēmu) savstarpējo savienojamību (COM(2019)0372),

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes 2019. gada 24. jūlijā publicēto atzinumu par paziņojumiem uzraudzītajām struktūrām attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem prudenciālajā uzraudzībā,

–  ņemot vērā Komisijas ceļvedi “Virzība uz jaunu ES metodiku augsta riska trešo valstu izvērtēšanai saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai vai teroristu finansēšanai”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2018. gada 22. jūnija darba dokumentu “Metodika augsta riska trešo valstu identificēšanai atbilstoši Direktīvai (ES) 2015/849” (SWD(2018)0362),

–  ņemot vērā Komisijas pieņemtās četras deleģētās regulas — (ES) 2016/1675, (ES) 2018/105, (ES) 2018/212 un (ES) 2018/1467, kuras papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849, identificējot augsta riska trešās valstis, kurām ir stratēģiskas nepilnības,

–  ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par nepieciešamību steidzami izveidot ES melno sarakstu ar trešām valstīm atbilstīgi Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai(7),

–  ņemot vērā 2019. gada 26. marta rezolūciju par finanšu noziegumiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu(8),

–  ņemot vērā 2019. gada 5. septembra viedokļu apmaiņu Ekonomikas un monetārajā komitejā ar Komisiju un Eiropas Banku iestādi,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā Savienības sistēma cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu līdz šim ir tikusi pakāpeniski nostiprināta, 2015. gada maijā pieņemot Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu un 2018. gada aprīlī — Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu un tās attiecīgi transponējot dalībvalstu tiesību aktos līdz 2017. gada jūnijam un 2020. gada janvārim, kā arī pieņemot citus tiesību aktus un veicot pasākumus;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropolu līdz pat 0,7–1,28 % no Savienības gada IKP ir iesaistīti aizdomīgās finanšu darbībās(9), piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, kas saistīta ar korupciju, ieroču tirdzniecību, cilvēku tirdzniecību, narkotiku tirdzniecību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanos, terorisma finansēšanu vai citām nelikumīgām darbībām, kuras ietekmē ES iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

C.  tā kā saskaņā ar Ceturtās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas 9. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu augsta riska trešās valstis, ņemot vērā stratēģiskas nepilnības vairākās jomās; tā kā Parlaments atbalsta to, ka Komisija izveido jaunu metodiku, kas ne tikai balstās uz ārējiem informācijas avotiem tādu augsta riska trešo valstu identificēšanā, kurām ir stratēģiskas nepilnības attiecībā uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kas apdraud ES finanšu sistēmu un attiecībā uz ko ES atbildīgajiem subjektiem saskaņā ar Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu un Piekto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu ir nepieciešams veikt pastiprinātus klientu uzticamības pārbaudes pasākumus;

D.  tā kā Trešā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva, kas stājās spēkā 2007. gada 15. decembrī, tika atcelta, pieņemot Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu; tā kā vairāku Trešās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas noteikumu īstenošana, tostarp valsts kompetento iestāžu pienācīgu pilnvaru un personāla nodrošināšana, iepriekš netika pienācīgi pārbaudīta un tā būtu jāuzskata par prioritāti pašreizējās pilnīguma un pareizības pārbaudēs un pārkāpumu procedūrās, ko Komisija veic Ceturtās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas īstenošanas kontekstā;

E.  tā kā Padome un Parlaments noraidīja trīs ierosinātās grozošās deleģētās regulas(10), pamatojoties uz to, ka vai nu priekšlikumi netika izstrādāti pārredzamā un elastīgā procedūrā, kas aktīvi mudina skartās valstis veikt izšķirošus pasākumus, vienlaikus ievērojot viņu tiesības tikt uzklausītām, vai arī Komisijas process augsta riska trešo valstu noteikšanai nebija pietiekami autonoms;

F.  tā kā 2019. gada 13. februārī Komisija pieņēma jaunu sarakstu ar 23 trešām valstīm, kurām saskaņā ar jauno metodiku ir stratēģiskas nepilnības nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmās, proti, Afganistāna, ASV Samoa, Bahamu salas, Botsvānu, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, Etiopija, Gana, Guama, Irāna, Irāka, Lībija, Nigērija, Pakistāna, Panama, Puertoriko, Samoa, Saūda Arābija, Šrilanka, Sīrija, Trinidāda un Tobāgo, Tunisija, ASV Virdžīnu salas un Jemena; tā kā 2019. gada 7. martā Tieslietu un iekšlietu padome noraidīja šo deleģēto aktu;

G.  tā kā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūras pret lielāko daļu dalībvalstu, jo tās nav pienācīgi transponējušas Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu valsts tiesību aktos;

H.  tā kā 2019. gada 24. jūlijā Komisija pieņēma nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas paketi, informējot Parlamentu un Padomi par līdzšinējiem panākumiem un nenovērstajiem trūkumiem Savienības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanu, un tādējādi radīja pamatu turpmākiem uzlabojumiem spēkā esošo tiesību aktu izpildē un īstenošanā, kā arī iespējamām turpmākām likumdošanas un institucionālajām reformām;

I.  tā kā viedokļu apmaiņā ar Komisiju un Eiropas Banku iestādi (EBI) Ekonomikas un monetārajā komitejā 2019. gada 5. septembrī EBI priekšsēdētājs José Manuel Campa norādīja, ka EBI nav uzraudzības iestāde nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, bet gan iestāde, kuras pienākums ir izstrādāt pamatnostādnes, kas veicinātu sadarbību un koordināciju, kā arī novērtēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas tiesību aktu īstenošanu; tā kā viņš arī uzsvēra, ka galvenā atbildība par īstenošanu ir valsts iestādēm;

J.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2019. gada 24. jūlija paziņojumu “Ceļā uz ES tiesiskā regulējuma nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā labāku īstenošanu” varētu apsvērt iespēju turpmāk saskaņot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanas noteikumus, piemēram, pārveidojot Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu par regulu, kas sniegtu iespēju izveidot saskaņotu, tieši piemērojamu Savienības tiesisko regulējumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā;

K.  tā kā saskaņā ar Komisijas iepriekš minēto paziņojumu novērtējumi liecina, ka ir vajadzīgs stingrāks mehānisms, kas koordinētu un atbalstītu pārrobežu sadarbību un analīzi, ko veic finanšu izlūkošanas vienības,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka daudzas dalībvalstis nepietiekami īsteno Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, pamatojoties uz tās pilnīguma pārbaužu rezultātiem; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk pabeigt pilnīgas pareizības pārbaudes un vajadzības gadījumā sākt pārkāpuma procedūras; mudina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk pienācīgi transponēt Ceturto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu savos valsts tiesību aktos;

2.  pauž bažas par to, ka dalībvalstis neievēros Piektās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas transponēšanas termiņu, kas ir 2020. gada 10. janvāris, un attiecīgos termiņus, proti, 2020. gada 10. janvāri attiecībā uz uzņēmumu un citu juridisko personu faktiskajiem īpašniekiem un 2020. gada 10. martu attiecībā uz trastiem un līdzīgiem juridiskiem veidojumiem; aicina dalībvalstis steidzami rīkoties, lai paātrinātu transponēšanas procesu;

3.  atzinīgi vērtē EBI Savienības tiesību pārkāpumu ekspertu grupas ieteikumu, kas tika apspriests 2019. gada 5. septembrī Ekonomikas un monetārajā komitejā rīkotajā viedokļu apmaiņā ar EBI priekšsēdētāju José Manuel Campa par Danske Bank nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas gadījumu, kas līdz šim ir visapjomīgākais zināmais gadījums ES un ietver aizdomīgus darījumus vērtībā virs 200 miljardiem EUR; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu uzraudzības iestādes kā EBI Uzraudzības padomes balsstiesīgie locekļi noraidīja priekšlikumu ieteikumam par Savienības tiesību pārkāpumiem; aicina Komisiju sekot līdzi šai lietai un attiecīgā gadījumā sākt pārkāpuma procedūru;

4.  ir ārkārtīgi nobažījies par regulatīvo un uzraudzības sadrumstalotību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā, kas nav piemērota aizvien pieaugošajai pārrobežu aktivitātei Savienībā un centralizētai prudenciālai uzraudzībai banku savienībā un citos nebanku sektoros;

5.  uzsver, ka pašreizējā ES nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanas sistēmā ir trūkumi ES noteikumu izpildē, kā arī efektīvas uzraudzības trūkums; vērš uzmanību uz to, ka ir atkārtoti uzsvērts, ka “minimālo standartu” tiesību akti attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanu varētu radīt risku efektīvai uzraudzībai, netraucētai informācijas apmaiņai un koordinācijai; aicina Komisiju izvērtēt — kontekstā ar nepieciešamo ietekmes novērtējumu jebkādu turpmāko tiesību aktu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā pārskatīšanai —, vai regula būtu piemērotāks tiesību akts nekā direktīva;

6.  norāda uz nepieciešamību uzlabot sadarbību starp administratīvajām, tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm ES un jo īpaši dalībvalstu finanšu izlūkošanas vienībām (FIU), kā uzsvērts Komisijas ziņojumā; atkārtoti aicina Komisiju tuvākajā laikā veikt ietekmes novērtējumu, lai konstatētu koordinācijas un atbalsta mehānisma izveides iespējamību un lietderību; uzskata, ka būtu jādod papildu impulss iniciatīvām, ar kurām varētu nodrošināt ES un valstu pasākumu īstenošanu attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanu;

7.  norāda uz Komisijas novērtējumu, kas sniegts tās 2019. gada 24. jūlija post-mortem ziņojumā, ka konkrēti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzības uzdevumi varētu tikt uzticēti kādai Savienības struktūrai;

8.  uzskata — lai nodrošinātu augsta riska trešo valstu saraksta integritāti, pārbaudes un lēmumu pieņemšanas procesu nedrīkstētu ietekmēt apsvērumi, kas pārsniedz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanas jomā konstatēto trūkumu jomu; uzsver, ka lobēšana un diplomātiskais spiediens nedrīkst apdraudēt ES iestāžu spēju efektīvi un autonomi apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kad tie ir saistīti ar ES; aicina Komisiju turpināt izvērtēt iespēju izveidot potenciāli augsta riska trešo valstu “pelēko sarakstu”, pamatojoties uz analoģisku Savienības pieeju attiecībā uz tādu jurisdikciju saraksta izveidi, kas nesadarbojas nodokļu iekasēšanas vajadzībām; pauž bažas par to, ka 12 mēnešu procesa ilgums, kas ir vajadzīgs, lai nonāktu līdz galīgajam novērtējumam to trešo valstu identificēšanā, kurās ir stratēģiskas nepilnības, var nevajadzīgi aizkavēt efektīvu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanu;

9.  aicina Komisiju nodrošināt pārredzamu procesu ar skaidriem un konkrētiem kritērijiem valstīm, kuras apņemas veikt reformas, lai izvairītos no iekļaušanas minētajā sarakstā; turklāt aicina Komisiju publicēt tās sākotnējos un galīgos sarakstā iekļauto valstu novērtējumus, kā arī piemērotos kritērijus, lai nodrošinātu publisku kontroli tā, ka tos nevar izmantot ļaunprātīgi;

10.  prasa atvēlēt vairāk cilvēkresursu un finanšu līdzekļu attiecīgajai kompetentā ģenerāldirektorāta nodaļai un atzinīgi vērtē EBI resursu palielināšanu;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK (2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (Trešā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva), OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.). (2) OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp. (3) OV L 156, 19.6.2018., 43. lpp. (4) OV L 186, 11.7.2019., 122. lpp. (5) OV L 284, 12.11.2018., 22. lpp. (6) OV L 284, 12.11.2018., 6. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0216. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0240. (9) EUROPOL Financial Intelligence Group Report “From suspicion to action” (Eiropola Finanšu izlūkošanas grupas ziņojums “No aizdomām uz rīcību”), 2017. gads. (10) C(2019)1326, C(2016)7495 un C(2017)1951.