Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2019. gada 28. novembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Stāvoklis brīvību jomā Alžīrijā
 Kuba, Jose Daniel Ferrer lieta
 Haiti
 ES un ASV nolīgums, ar kuru iedala daļu no tarifa likmes kvotas augstas kvalitātes liellopu gaļas importam ***
 ES un ASV nolīgums, ar kuru iedala daļu no tarifa likmes kvotas augstas kvalitātes liellopu gaļas importam (rezolūcija)
 Stāvoklis Bolīvijā
 Ārkārtas situācija klimata un vides jomā
 ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konference (COP 25)
 ES pievienošanās Stambulas konvencijai un citi pasākumi ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai
 Krievijas Federācijas nesenās darbības pret Lietuvas tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem, kas iesaistīti 1991. gada 13. janvārī Viļņā notikušo traģisko notikumu izmeklēšanā
 Pasākumi nolūkā novērst "Airbus" strīdā pieņemtā PTO nolēmuma ietekmi uz Eiropas lauksaimniecību
 PTO Apelācijas institūcijas krīze
 Pašreizējās sarunas par jauno ES un ĀKK partnerības nolīgumu

Stāvoklis brīvību jomā Alžīrijā
PDF 158kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par brīvību ievērošanu Alžīrijā (2019/2927(RSP))
P9_TA(2019)0072RC-B9-0193/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Alžīriju, jo īpaši 2015. gada 30. aprīļa par cilvēktiesību un strādnieku tiesību aktīvistu ieslodzīšanu Alžīrijā(1) un 2019. gada 27. marta rezolūciju par situāciju pēc Arābu pavasara: Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona turpmākā attīstība(2),

–  ņemot vērā atjaunināto informāciju par Alžīriju ES 2018. gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Eiropadome pieņēma 2019. gada 18. martā,

–  ņemot vērā ES un Alžīrijas Asociācijas padomes 11. sesiju 2018. gada 14. maijā,

–  ņemot vērā trešo vispārējo periodisko pārskatu (VPP) par Alžīriju, ko ANO Cilvēktiesību padome pieņēma 36. sesijā 2017. gada 21. un 22. septembrī,

–  ņemot vērā kopīgās partnerības prioritātes, ko Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika un Eiropas Savienība pieņēma 2017. gada 13. martā saskaņā ar pārskatīto Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP), galveno uzmanību pievēršot konstitucionālās pārskatīšanas īstenošanai un ES atbalstam demokrātijas un cilvēktiesību progresam Alžīrijā,

–  ņemot vērā ES un Alžīrijas asociācijas nolīgumu(3) un jo īpaši tā 2. pantu, kurā noteikts, ka demokrātijas principu un cilvēka pamattiesību ievērošanai ir jābūt nolīguma būtiskam elementam un jāveicina nolīguma pušu iekšējā un starptautiskā politika,

–  ņemot vērā 2016. gada 7. februārī pārskatīto Alžīrijas konstitūciju un jo īpaši tās 2., 34. līdz 36., 39., 41., 42., 48. un 54. pantu,

–  ņemot vērā ES vadlīnijas par cilvēktiesību aizstāvjiem, par nāvessodu, par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un par cilvēktiesību aizstāvjiem, un jauno ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, kura mērķis ir visu ES politikas virzienu uzmanības centrā izvirzīt cilvēktiesību aizsardzību un uzraudzību,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kā arī Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Alžīrijas Likumu 12-06 par asociācijām un Rīkojumu 06-03, ar kuru reglamentē nemusulmaņu reliģiskās darbības,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā Alžīrija ir tuva kaimiņvalsts un nozīmīga Eiropas Savienības un Ziemeļāfrikas reģiona partnervalsts;

B.  tā kā 2019. gada 16. februārī desmit dienas pēc tam, kad Abdelaziz Bouteflika paziņoja par savas kandidatūras izvirzīšanu uz piekto prezidenta pilnvaru termiņu, Alžīrijā sākās miermīlīgi protesti, kas pazīstami kā Hirak (“kustība”) Alžīrijā; tā kā 2019. gada 2. aprīlī Bouteflika atkāpās no amata; tā kā valsts vadītāja amatu uzņēmās Nācijas padomes priekšsēdētājs Abdelkader Bensalah; tā kā kopš Bouteflika atkāpšanās no amata valstī atklāti varu uzņēmusies ir militārā vadība ģenerālleitnanta Ahmed Gaïd Salah vadībā;

C.  tā kā Abdelaziz Bouteflika bija prezidents kopš 1999. gada; tā kā 2016. gadā veiktā konstitucionālā pārskatīšana ierobežoja prezidenta pilnvaru maksimālo skaitu, turpmākajiem prezidentiem atļaujot ne vairāk kā divus termiņus; tā kā konstitucionālo pārskatīšanu nevarēja piemērot ar atpakaļejošu spēku, kas nozīmēja, ka Bouteflika varēja kandidēt uz piekto pilnvaru termiņu; tā kā prezidenta vēlēšanas, kas sākotnēji bija paredzētas 2019. gada 18. aprīlī, vispirms tika atliktas uz 2019. gada 4. jūliju un pēc tam uz 2019. gada 12. decembri;

D.  tā kā miermīlīgās demonstrācijas visā valstī notika 2019. gada februārī, martā un aprīlī un pēc tam katru otrdienu un piektdienu pēdējo 40 nedēļu laikā; tā kā pēdējās nedēļās protestētāji visā valstī organizē nakts gājienus;

E.  tā kā Hirak saņem plašu sabiedrības atbalstu un tā ir lielākā protesta kustība Alžīrijā; tā kā lielākā daļa demonstrantu ir jaunieši; tā kā demonstranti pieprasa novērst korupciju, politiskas iesaistes iespēju trūkumu, augstu bezdarba līmeni un demonstrāciju apspiešanu, kā arī nodrošināt plurālistiskāku un iekļaujošāku sistēmu, lai sagatavotos brīvām vēlēšanām, kas būs daļa no plašākām politiskajām pārmaiņām;

F.  tā kā 2019. gada pasaules preses brīvības indeksā Alžīrija ierindojas 141. vietā no 180 apsekotajām valstīm, preses brīvība valstī tika raksturota kā apdraudēta un tika norādīts, ka žurnālisti bieži tiek vajāti; tā kā neatkarīgas plašsaziņas līdzekļu organizācijas, pilsoņi reportieri sociālajos plašsaziņas līdzekļos un citas ziņu izplatīšanas vietas saskaras ar Alžīrijas iestāžu īstenotu strukturālu cenzūru attiecībā uz jebkurām ziņām, kas tiek uzskatītas par tādām, kuras atbalsta protestētāju viedokļus;

G.  tā kā kopš 2018. gada janvāra Alžīrijas iestādes ir slēgušas vairākas baznīcas, no kurām lielākā daļa pieder pie Église protestante d’Algérie (EPA), kas juridiski atzīta par protestantu baznīcu jumta organizāciju Alžīrijā;

H.  tā kā valsts radiostacijas La Chaîne 3 galvenais redaktors Meriem Abdou 2019. gada 23. februārī atkāpās no amata, protestējot par neobjektīvo attieksmi pret Hirak; tā kā vairāki citi žurnālisti ir aizturēti vai pakļauti iebiedēšanai, piemēram, bijušais France 24 arābu korespondents Sofiane Merakchi un žurnālisti Azeb El Sheihk un Abdelmouji Khelladi, kas ir apcietinājumā attiecīgi kopš 2019. gada 26. septembra un 2019. gada 14. oktobra;

I.  tā kā 2019. gada 4. martā Nadia Madassi, kura pēdējos 15 gadus bija Canal Algérie raidījumu vadītāja, atkāpās no amata saistībā ar apgalvojumiem, ka viņa ir tikusi cenzēta; tā kā 2019. gada 5. martā Komunikācijas ministrija laikrakstam Echorouk un TV kanālam El Bilad uzlika sodu ar demonstrāciju atspoguļošanu; tā kā Facebook grupa “Algérie – Debout!” ar vairāk nekā 500 000 dalībniekiem tika slēgta un tās dibinātājs un administrators Sofiane Benyounes tika vajāts un vairākas reizes nopratināts pirms apsūdzības izvirzīšanas; tā kā Jeune Afrique, Tout Sur l’Algerie, Algérie Part, Interlignes un Observ’Algérie publikācijas ir tikušas cenzētas;

J.  tā kā Hirak protestētāji, cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un emuāristi arvien biežāk tiek vajāti vai arestēti, lai nepieļautu viņu vārda, biedrošanās vai miermīlīgas pulcēšanās brīvības izmantošanu;

K.  tā kā Alžīrijas advokātu kamera (Union nationale des ordres des avocats, UNOA) vienprātīgi nosodīja Hirak aktīvistu apcietināšanu un brīvību apspiešanu; tā kā 2019. gada 24. oktobrī aptuveni 500 juristi demonstrācijā Alžīrā pieprasīja ievērot protestētāju tiesības uz taisnīgu tiesu un ievērot tiesu iestāžu neatkarību; tā kā UNOA izveidoja komiteju to juristu atbalstīšanai, kuri aizstāv apcietinātos protestētājus un disidentus;

L.  tā kā saskaņā ar Alžīrijas Cilvēktiesību aizsardzības līgas (Ligue algérienne pour la défense des droits de l’homme, LADDH) ziņām kopš Hirak sākuma saistībā ar miermīlīgiem protestiem ir arestēti un aizturēti vairāk nekā simts cilvēku; tā kā tiem izvirzītās apsūdzības — “nacionālās vienotības un teritoriālās integritātes graušana”, “kūdīšana uz pulcēšanos” un “armijas morāles vājināšana” — ir neskaidras un pārkāpj starptautiskos cilvēktiesību standartus;

M.  tā kā 2019. gada 29. jūnijā par armijas vadītāja kritizēšanu tika arestēts 87 gadus vecais neatkarības kara veterāns Lakhdar Bouregaa; tā kā 22 gadus vecā jurisprudences studente Nour el Houda Dahmani tika atbrīvota 2019. gada 25. novembrī pēc sešu mēnešu cietumsoda piespriešanas saistībā ar studentu gājienu 2019. gada 17. septembrī un ir kļuvusi par studentu iknedēļas gājienu ikonu; tā kā Ibrahim Daouadji un četri citi aktīvisti 2019. gada 12. oktobrī tika arestēti par jaunatnes ministra vizītes kritizēšanu;

N.  tā kā ārsts, cilvēktiesību aizstāvis, Amazigh At-Mzab kopienas aizstāvis un bijušais LADDH loceklis Kamal Eddine Fekhar nomira apcietinājumā 2019. gada 28. maijā pēc tam, kad tika arestēts plašo protestu laikā, un pēc 53 dienas ilga badastreika, un tiek uzskatīts, ka viņa nāvi izraisīja apcietinājuma apstākļi un medicīniska nolaidība; tā kā 22 gadus vecais Ramzi Yettou nomira no ievainojumiem pēc tam, kad 2019. gada aprīlī policija viņu brutāli piekāva;

O.  tā kā 2019. gada 12. septembrī tika aizturēts Karim Tabbou, vadošs opozīcijas dalībnieks, bijušais opozīcijas partijas Sociālistisko spēku fronte (Front des forces socialistes, FFS) ģenerālsekretārs un neatzītās partijas Sociālā un demokrātiskā savienība pašreizējais vadītājs; tā kā Tibāzas tiesa 2019. gada 26. septembrī viņu atbrīvoja un pēc mazāk nekā 14 stundām citā jurisdikcijā (Sidi M'Hamed), bet līdzīgos apstākļos viņu atkal apcietināja, un viņš tiek turēts de facto vieninieku kamerā;

P.  tā kā vairāki asociācijas Rassemblement actions jeunesse (RAJ) biedri, tostarp tās dibinātājs Hakim Addad, prezidents Abdelouahab Fersaoui un locekļi Massinissa Aissous, Djalal Mokrani, Ahmed Bouider, Kamel Ouldouali, Karim Boutata, Ahcene Kadi, Wafi Tigrine un Khireddine Medjani, tika apcietināti miermīlīgas demonstrācijas laikā, kad tie atbalstīja pārliecības dēļ ieslodzītos Alžīrijā;

Q.  tā kā vairāki protestētāji, piemēram, Samir Belarbi, Fodil Boumala, Fouad Ouicher, Saida Deffeur un Raouf Rais, kuri joprojām ir apcietinājumā, un cilvēktiesību aizstāvji, tostarp Said Boudour, Hamid Goura un Slimane Hamitouche, tiek krimināli vajāti par “armijas morāles vājināšanu”;

R.  tā kā 2019. gada 11. novembrī Sidi M’Hamed tiesa Alžīrā uzsāka tiesas procesu pret 42 aktīvistiem, tostarp pret Wilaya Tautas provinces asamblejas locekli Samira Messouci, ko apsūdz “valsts teritorijas integritātes apdraudēšanā” par berberu karoga vicināšanu; tā kā šis karogs ik nedēļas tiek izmantots visā valstī demonstrāciju laikā kopā ar valsts karogu; tā kā vairākas tiesas šajā valstī ir atbrīvojušas demonstrantus, kas arestēti par vienu un to pašu apsūdzību;

S.  tā kā Alžīrijas konstitūcijā ir noteiktas pamatbrīvības, tostarp biedrošanās brīvība, kas ir sīkāk definēta Likumā 12-06; tā kā Likumā 12-06 ir pieprasīts visām asociācijām, tostarp tām, kas jau ir veiksmīgi reģistrējušās, pārreģistrēties un no Iekšlietu ministrijas saņemt reģistrācijas apliecinājumu, kas garantē darbības likumību; tā kā vairāku pilsoniskās sabiedrības, nevalstisko, reliģisko un labdarības organizāciju, piemēram, LADDH, EuromedRights, RAJ, Amnesty International, Alžīrijas protestantu asociācijas, Nacionālās nemusulmaņu reliģisko grupu komisijas un Feministu personiskās attīstības un pilsonības tiesību īstenošanas asociācijas (AFEPEC) pieteikumi uz pirmsreģistrāciju joprojām tiek izskatīti, neraugoties uz to, ka šīs organizācijas atbilst visām juridiskajām prasībām; tā kā līdz ar to tām nav oficiāla juridiska statusa;

T.  tā kā saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Alžīrija ir ratificējusi, valdībām ir jānodrošina tiesības uz reliģijas, domas un pārliecības brīvību visām to jurisdikcijā esošām personām, jo īpaši reliģiskajām minoritātēm; tā kā šīs tiesības paredz brīvu reliģijas vai ticības izvēli, individuāli vai kopā ar citiem,

1.  stingri nosoda patvaļīgos un nelikumīgos žurnālistu, arodbiedrību locekļu, juristu, studentu, cilvēktiesību aizstāvju, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un visu miermīlīgo protestētāju, kas piedalās miermīlīgās Hirak demonstrācijās, arestus un aizturēšanas, uzbrukumus viņiem un viņu iebiedēšanu;

2.  aicina Alžīrijas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus, kas tiek apsūdzēti par savu tiesību uz vārda brīvību izmantošanu, jo īpaši Hakim Addad, Abdelouahab Fersaoui, Massinissa Aissous, Djalal Mokrani, Ahmed Bouider, Kamel Ould Ouali, Karim Boutata, Ahcene Kadi, Wafi Tigrine, Khireddine Medjani, Samir Belarbi, Karim Tabbou, Fodil Boumala, Lakhdar Bouregaa, Samira Messouci, Ibrahim Daouadji, Salah Maati, Sofiane Merakchi, Azeb El Cheikh, Fouad Ouicher, Saïda Deffeur, un pārējos miermīlīgos protestētājus, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus, kuri ir patvaļīgi ieslodzīti, neraugoties uz to, ka viņu darbība ir atļauta Alžīrijas tiesību aktos atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, kurus Alžīrija ir ratificējusi; aicina Alžīrijas iestādes atcelt ceļošanas aizliegumu un pārbaudes laiku, kas noteikts Slimane Hamitouche, Abdelmonji Khelladi un Mustapha Bendjama;

3.  aicina Alžīrijas iestādes izbeigt jebkāda veida iebiedēšanu, tostarp vajāšanu no tiesas iestāžu vai likumdošanas puses, atcelt pret miermīlīgiem protestētājiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, nozīmīgiem žurnālistiem un emuāristiem paredzēto kriminālatbildību un izbeigt viņu apcietināšanas un aizturēšanas, kā arī veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu viņu fizisko un psiholoģisko aizsardzību, drošumu, drošību un brīvību īstenot savas likumīgās un miermīlīgās darbības; aicina Alžīrijas iestādes nodrošināt un garantēt tiesības uz vārda, biedrošanās, miermīlīgas pulcēšanās un plašsaziņas līdzekļu brīvību, ko garantē Alžīrijas konstitūcija un ICCPR, kuru Alžīrija ir parakstījusi un ratificējusi;

4.  aicina izbeigt kristiešu, ahmadiešu un citu reliģisko minoritāšu pārstāvju reliģijas brīvības pārkāpšanu; atgādina Alžīrijas valdībai, ka Rīkojums 06-03 garantē brīvas lūgšanas; aicina Alžīrijas iestādes no jauna atvērt attiecīgās baznīcas ēkas;

5.  aicina Alžīrijas iestādes grozīt 1991. gada 2. decembra Aktu 91-19, lai atceltu visus miermīlīgu demonstrāciju ierobežojumus, kas nav absolūti nepieciešami vai samērīgi ICCPR 21. panta nozīmē; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz 2016. gadā veiktās konstitucionālās pārskatīšanas noteikumiem, 2001. gada 18. jūnija dekrēts, ar ko ir aizliegtas demonstrācijas galvaspilsētā, nav ticis atcelts un tiek piemērots visā valstī;

6.  aicina Alžīrijas iestādes efektīvi atcelt un novērst jebkāda veida pārmērīga spēka izmantošanu no tiesībaizsardzības spēku puses publiskas pulcēšanās dalībnieku izklīdināšanas laikā; stingri nosoda pārmērīgo spēka izmantošanu, kuras rezultātā bojā gāja Ramzi Yettou; aicina Alžīrijas iestādes veikt neatkarīgu izmeklēšanu par visiem gadījumiem, kad drošības spēku locekļi pārmērīgi izmanto spēku, un saukt vainīgos pie atbildības;

7.  uzsver, ka neatkarīga tiesu sistēma ir viens no demokrātijas funkcionēšanas pamatelementiem, un aicina Alžīrijas iestādes veicināt un nodrošināt tiesu iestāžu neatkarību;

8.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pilsoniskās sabiedrības grupas, cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un protestētājus, tostarp organizējot apmeklējumus cietumos, uzraugot tiesas procesus un publicējot publiskus paziņojumus, atbalstīt UNOA Komisiju un citas organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību aizsardzības jomā, un cieši uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Alžīrijā, izmantojot visus pieejamos instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

9.  mudina Alžīrijas iestādes atcelt Likumu 12-06 par asociācijām un iesaistīties īstenā un iekļaujošā dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai izstrādātu jaunu likumu, kas atbilst starptautisko cilvēktiesību standartiem un Alžīrijas konstitūcijai;

10.  aicina Alžīrijas iestādes visiem nodrošināt pilnīgu domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību, ko garantē Alžīrijas konstitūcija un ICCPR;

11.  pauž bažas par administratīvajiem šķēršļiem, ar kuriem Alžīrijā saskaras reliģiskās minoritātes, jo īpaši saistībā ar Rīkojumu 06-03; mudina Alžīrijas valdību pārskatīt Rīkojumu 06-03 un to saskaņot ar konstitūciju un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, proti, ICCPR 18. pantu;

12.  atzinīgi vērtē to, ka 2016. gadā berberu valoda konstitūcijā tika atzīta par oficiālo valodu, un mudina to īstenot praksē; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot tos 42 protestētājus, kuri tiek turēti apcietinājumā par berberu karoga vicināšanu;

13.  prasa rast krīzes risinājumu, pamatojoties uz miermīlīgu un iekļaujošu politisko procesu; ir pārliecināts, ka demokrātiskas reformas un konstruktīvs un iekļaujošs dialogs, kas nodrošina Alžīrijas politisko, ekonomisko un sociālo stabilitāti, varētu būt veids, kā atjaunot bagāto Arābu Magribas Savienību, kas ir svarīgi veiksmīgai sadarbībai starp abiem Vidusjūras krastiem;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES delegācijai Alžīrā, Alžīrijas valdībai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Eiropas Padomei.

(1) OV C 346, 21.9.2016., 106. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0318.
(3) OV L 265, 10.10.2005., 2. lpp.


Kuba, Jose Daniel Ferrer lieta
PDF 152kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par Kubu, Jose Daniel Ferrer lietu (2019/2929(RSP))
P9_TA(2019)0073RC-B9-0200/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kubu, jo īpaši 2004. gada 17. novembra rezolūciju par Kubu(1), 2006. gada 2. februāra rezolūciju par ES politiku attiecībā uz Kubas valdību(2), 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par Kubu(3), 2010. gada 11. marta rezolūciju par pārliecības dēļ ieslodzītajiem Kubā(4) un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses(5), kā arī 2018. gada 15. novembra rezolūciju(6),

–  ņemot vērā Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu (PDSN) starp Eiropas Savienību un Kubu, kas parakstīts 2016. gada decembrī un provizoriski tiek piemērots no 2017. gada 1. novembra,

–  ņemot vērā otro ES un Kubas Apvienotās padomes sanāksmi, kas notika 2019. gada 9. septembrī Havanā,

–  ņemot vērā otro oficiālo ES un Kubas cilvēktiesību dialogu, kas ES un Kubas PDSN ietvaros tika rīkots 2019. gada 3. oktobrī Briselē,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2018. gada maijā publicēto Vispārējo periodisko pārskatu par Kubu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un citus starptautiskos nolīgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1984. gada 10. decembrī un kurai ir pievienojusies arī Kuba,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Kuba ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2019. gada 1. oktobrī patvaļīgi un bez kādām apsūdzībām tika aizturēts Kubas Patriotiskās savienības (UNPACU) opozīcijas līderis José Daniel Ferrer un viņam vismaz 72 stundas tika liegta jebkāda saziņa ar ārpasauli;

B.  tā kā Kubas iestādes viņu viņa miermīlīgā politiskā aktīvisma dēļ ir ieslodzījušas, iebiedējušas un izturējušās pret viņu aizskaroši jau vairāk nekā desmit gadus; tā kā 2018. gadā viņš 10 dienas tika turēts vieninieka kamerā;

C.  tā kā 2019. gada 2. novembrī J. D. Ferrer izdevās nogādāt ārpasaulē vēstuli, kurā viņš raksta, ka apcietinājumā ir ticis spīdzināts, pret viņu slikti izturējušies, viņa dzīvība tikusi apdraudēta un viņam tiek liegta pienācīga medicīniskā palīdzība; tā kā saskaņā ar informāciju, ko viņa ģimene sniedza 2019. gada 15. novembrī, viņš tiek turēts Agvadoresas cietumā Santjago de Kubā, kur ievietots karcerī; tā kā 2019. gada 7. novembrī viņa sieva viņu īsu brīdi redzēja un apstiprina, ka viņa veselība ir kritiskā stāvoklī — uzsāktā bada streika rezultātā viņš ir zaudējis pusi ķermeņa svara;

D.  tā kā saskaņā ar vairāku NVO sniegto informāciju viņš ir tikai viens no aptuveni 120 politieslodzītajiem Kubā; tā kā daudzi neatkarīgie žurnālisti, miermīlīgi disidenti un cilvēktiesību aizstāvji, kuri galvenokārt ir demokrātiskās opozīcijas locekļi, īpaši José Guía Piloto, Silverio Portal Contreras, Mitzael Díaz Paseiro, Orlando Zapata Tamayo, Eliecer Bandera Barrera, Edilberto Ronal Azuaga un Roberto de Jesús Quiñones Haces, Kubā tiek vajāti, patvaļīgi aizturēti vai turēti apcietinājumā;

E.  tā kā 2019. gada 28. oktobrī nomira Armando Sosa Fortuny — visilgāk ieslodzītais Kubas politieslodzītais —, kurš apcietinājumā bija pavadījis 43 gadus; tā kā Kubas varas iestādes nepiekrita viņa atbrīvošanai, neraugoties uz to, ka viņa veselība pasliktinājās;

F.  tā kā saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem ikviena persona, kura tiek aizturēta vai apcietināta, aizturēšanas brīdī ir jāinformē par aizturēšanas iemesliem un lieta bez vilcināšanās jānodod izskatīšanai tiesnesim;

G.  tā kā Kubas valdības rīcība ir pretrunā Eiropas Savienības un Kubas 2016. gadā parakstītā PDSN 1. panta 5. punkta un 22  panta noteikumiem, kuros Kubas valdība apņemas ievērot un uzlabot cilvēktiesības;

H.  tā kā Parlaments savu piekrišanu PDSN deva 2017. gada 5. jūlijā; tā kā, dodot piekrišanu PDSN, Parlaments nepārprotami norādīja, ka ir nobažījies par cilvēktiesību stāvokli Kubā, un panāca, ka tajā ir ietverta apturēšanas klauzula gadījumiem, kad tiek pārkāpti cilvēktiesību noteikumi;

I.  tā kā cilvēktiesību dialogs starp ES un Kubu, ko vada ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, aizsākās 2015. gadā un 2018. gada 9. oktobrī notika tā piektā kārta; tā kā 2019. gada 3. oktobrī notika otrais oficiālais ES un Kubas cilvēktiesību dialogs; tā kā tas nav vēl devis nekādus taustāmus rezultātus, neraugoties uz Kubas atkārtotu ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam; tā kā politiskajā dialogā ir jāiekļauj tiešs un intensīvs dialogs ar pilsonisko sabiedrību un visiem politiskās opozīcijas aktoriem bez jebkādiem ierobežojumiem;

J.  tā kā 2019. gada 9. septembrī, kad Havanā notika otrā ES un Kubas Apvienotās padomes sanāksme, patvaļīgi tika arestēti vairāk nekā 100 aktīvisti; tā kā ES klusēja gan par to, gan par J. D. Ferrer lietu;

K.  tā kā Parlaments savu Saharova balvu par domas brīvību trīs reizes piešķīris Kubas aktīvistiem: Oswaldo Payá 2002. gadā, organizācijai „Sievietes baltā” 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā; tā kā Saharova balvas laureāti un viņu radinieki joprojām tiek regulāri vajāti un iebiedēti un viņiem tiek liegta iespēja izceļot no valsts un piedalīties starptautiskos pasākumos;

L.  tā kā cilvēktiesības, brīvība un cilvēku cieņa un intereses vislabāk tiek pārstāvētas un aizstāvētas demokrātijā,

1.  nosoda Jose Daniel Ferrer patvaļīgo aizturēšanu un aicina Kubas iestādes nekavējoties viņu atbrīvot; pieprasa viņam piešķirt piekļuvi viņa izvēlētam advokātam, ļaut sazināties ar ģimenes locekļiem un piekļūt visai dokumentācijai, kas saistīta ar viņa aizturēšanu un tās pamatojumu;

2.  nosoda spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, ko piedzīvojis J. D. Ferrer, kā viņš norādījis vēstulē; atgādina, ka Kubas varas iestādēm ir pienākums novērst spīdzināšanu un sliktu izturēšanos un nodrošināt ātru un objektīvu izmeklēšanu; mudina Kubas iestādes nekavējoties nodrošināt J. D. Ferrer piekļuvi viņa izvēlētai medicīniskajai aprūpei un garantēt pienācīgiem sanitārajiem standartiem atbilstošu pārtiku un ūdeni;

3.  atkārtoti pauž dziļas bažas par miermīlīgu disidentu, neatkarīgo žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas pārstāvju patvaļīgo aizturēšanu, vajāšanu un aizskaršanu, kā arī uzbrukumiem viņiem; prasa nekavējoties izbeigt šīs darbības un atbrīvot visus politieslodzītos, kā arī tos, kuri patvaļīgi apcietināti tikai tādēļ vien, ka viņi izmantojuši savu vārda un pulcēšanās brīvību; aicina efektīvāk garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesu iestāžu neatkarību un nodrošināt, ka personām, kurām atņemta brīvība, ir piekļuve neatkarīgam advokātam;

4.  atkārtoti aicina dalībvalstis, EĀDD un tās delegāciju Kubā stingri un publiski nosodīt J. D. Ferrer un pārējo iepriekš minēto personu patvaļīgu apcietināšanu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu demokrātiju un cilvēktiesības;

5.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz pieņemto PDSN, situācija demokrātijas un cilvēktiesību jomā nav uzlabojusies; aicina izpildīt saistības, kas noteiktas ES un Kubas PDSN, un šajā sakarā prasa noteikt skaidrus kritērijus;

6.  atgādina, ka PDSN ir iekļauts noteikums par nolīguma apturēšanu, kas būtu jāpiemēro cilvēktiesību noteikumu neievērošanas gadījumā; tādēļ uzstāj, lai Eiropas Savienība PDSN īstenošanas gaitā cieši sekotu un uzraudzītu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Kubā un lai par to tiktu iesniegti regulāri ziņojumi Parlamentam; uzskata, ka José Daniel Ferrer un citu politieslodzīto turēšana ieslodzījumā un izturēšanās pret viņiem ir neatliekami risināms jautājums, kā noteikts nolīguma 85. panta 3. punkta b) apakšpunktā, un šajā sakarā aicina ES sasaukt steidzamu sanāksmi;

7.  prasa Kubas valdībai īstenot tiesību sistēmas reformas, lai garantētu preses, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, un uzsākt politiskās reformas, kas vajadzīgas, lai būtu iespējamas brīvas, godīgas un demokrātiskas vēlēšanas, kurās tiktu ņemta vērā kubiešu suverēnā un brīvi paustā griba; mudina Kubas valdību saskaņot savu cilvēktiesību politiku ar starptautiskajiem standartiem, kas noteikti hartās, deklarācijās un starptautiskajos instrumentos, kuru puse ir arī Kuba, un bez ierobežojumiem ļaut pilsoniskajai sabiedrībai un politiskajai opozīcijai aktīvi piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē; aicina valdību ļaut neatkarīgiem vietējiem un starptautiskajiem cilvēktiesību novērotājiem netraucēti piekļūt Kubai un uzaicināt ANO īpašos referentus tādos jautājumos kā tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos ievērošanas veicināšana un aizsardzība, vārda brīvība un cilvēktiesību aizstāvju situācija;

8.  atgādina, ka kopš 2003. gada Kubā ir spēkā nāvessoda moratorijs; aicina Kubas iestādes atcelt nāvessodu par visiem noziegumiem; prasa pārskatīt visus piespriestos nāvessodus, lai nodrošinātu, ka to tiesas prāvas atbilst starptautiskajiem standartiem;

9.  aicina Kubas iestādes garantēt plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda brīvību, tostarp atceļot dekrēta Nr. 349, kas ierobežo mākslinieciskās izpausmes brīvību, un pārtraukt neatkarīgo žurnālistu vajāšanu un aizturēšanu; aicina Kubas valdību pārtraukt piemērot interneta cenzūru un pārtraukt interneta vietņu bloķēšanu un piekļuves informācijai ierobežošanu;

10.  pauž nožēlu par to, ka vairākām Eiropas un Kubas pilsoniskās sabiedrības organizācijām tika liegta iespēja piedalīties pilsoniskās sabiedrības dialogā, kas bija daļa no plašāka ES un Kubas cilvēktiesību dialogā, kas notika 2019. gada 2. oktobrī, jo Kubas valdība atteicās apstiprināt viņu dalību; turklāt līdzīgi kā dialogā ar citām valstīm, ar kurām ES ir noslēgusi sadarbības nolīgumus, prasa izveidot institucionalizētu, oficiālu, atklātu un publisku dialogu starp īsteni neatkarīgu ES un Kubas pilsonisko sabiedrību;

11.  aicina AP/PV atzīt, ka pastāv politiskā opozīcija Kubas valdībai, un atbalstīt opozīcijas iekļaušanu politiskajā dialogā starp ES un Kubu; šajā sakarā aicina visu dalībvalstu pārstāvjus, tiekoties ar Kubas varas iestāžu pārstāvjiem, apspriest cilvēktiesību jautājumus un vizīšu laikā Kubā tikties ar Saharova balvas laureātiem, lai tā panāktu ES cilvēktiesību politikas iekšējo un ārējo konsekventu piemērošanu un uzlabotu neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

12.  aicina EĀDD un Komisiju aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības grupas un privātpersonas, kas aizsargā cilvēktiesības Kubā, tostarp organizējot cietumu apmeklējumus, uzraugot tiesas procesus un paužot publiskus paziņojumus; aicina jauno PV/AP ziņot Parlamentam par ES delegācijas līdz šim veiktajiem pasākumiem;

13.  aicina jauno PV/AP pieprasīt Kubas iestādēm pēc gadiem ilgušās bezdarbības beidzot sākt reformas, kuru rezultātā tiktu veikta valsts demokrātiska pārveide, kā to paredz PDSN; norāda, ka pašreizējā situācija Kubā apdraud tos cilvēktiesību un demokrātijas principus, uz kuriem šis nolīgums balstīts;

14.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas iestādes atsakās ļaut Parlamentam, tā delegācijām un dažām politiskajām grupām apmeklēt Kubu, neraugoties uz to, ka Parlaments ir devis savu piekrišanu PDSN; aicina iestādes nekavējoties atļaut iebraukt valstī;

15.  nosoda Kubas valdības iejaukšanās politiku un pieprasa pārtraukt iejaukšanos dažādu Latīņamerikas valstu iekšējās lietās;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Kubas Republikas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un CELAC dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 201 E, 18.8.2005., 83. lpp.
(2) OV C 288 E, 24.11.2006., 81. lpp.
(3) OV C 146 E, 12.6.2008., 377. lpp.
(4) OV C 349 E, 22.12.2010., 82. lpp.
(5) OV C 334, 19.9.2018., 99. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0460.


Haiti
PDF 148kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par Haiti (2019/2928(RSP))
P9_TA(2019)0074RC-B9-0214/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Haiti, jo īpaši 2011. gada 19. janvāra rezolūciju par stāvokli Haiti gadu pēc zemestrīces — humanitārā palīdzība un rekonstrukcija(1) un 2018. gada 8. februāra rezolūciju par bērnu verdzību Haiti(2),

–  ņemot vērā ES 2018. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un jo īpaši tajā iekļauto sadaļas par Haiti atjauninājumu, ko Padome pieņēma 2019. gada 13. maijā,

–  ņemot vērā 2018. gada 19.–23. novembrī uz Haiti nosūtītās ES pēcvēlēšanu misijas nobeiguma ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Stabilizācijas misijas Haiti (MINUSTAH) un Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (ANO OHCHR) 2017. gada jūlijā publicēto gada ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Haiti no 2015. gada 1. jūlija līdz 2016. gada 31. decembrim,

–  ņemot vērā MINUSTAH un ANO OHCHR ziņojumu par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un vardarbību 2018. gada 13. un 14. novembrī Portoprensas La Saline rajonā,

–  ņemot vērā vispārējo regulāro pārskatu par Haiti, ko ANO Cilvēktiesību padome pieņēma savā 34. sesijā 2017. gada 17. martā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1966. gada 16. decembrī un kura dalībvalsts ir arī Haiti,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Konvenciju par bērna tiesībām, kuru ir parakstījusi arī Haiti,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2019. gada 25. jūnija Rezolūciju 2476 (2019),

–  ņemot vērā 2015. gada ES vēlēšanu novērošanas misijas nobeiguma ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā sniegto Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2019. gada 7. novembra deklarāciju par stāvokli Haiti,

–  ņemot vērā Amnesty International 2019. gada 31. oktobrī publicēto rakstu, kurā sniegti pierādījumi par pārmērīgu spēka pielietošanu pret protestētājiem,

–  ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja 2019. gada 1. oktobra ziņojumu par stāvokli Haiti,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas Haiti 2019. gada 28. maija paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā valdības 2018. gada jūlija paziņojums, ka tā likvidēs subsīdijas, ļaujot palielināt degvielas cenas par līdz pat 50 %, izraisīja plašus protestus un daudzu gadu laikā šīs valsts smagākos pilsoniskos nemierus; tā kā šis pasākums tika veikts, reaģējot uz samazinājumiem, par kuriem 2018. gada februārī bija notikusi vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) apmaiņā pret finanšu aizdevumiem 96 miljonu USD apmērā, lai palīdzētu valstij samaksāt tās ārējo parādu;

B.  tā kā opozīcijas vadītāju rīkotajās demonstrācijās tika prasīta prezidenta Jovenel Moïse atkāpšanās, ņemot vērā galopējošo inflāciju, apgalvojumus par sistemātisku valdības korupciju, kurā iesaistīts arī bijušais prezidents Michel Martelly, ekonomisko nedrošību un pārtikas trūkumu, kam nav pievērsta īpaša pārējās pasaules uzmanība; tā kā demonstrācijās, kas sākās pirms vairāk nekā gada, protestējot pret korupcijas skandāliem, kuros iesaistītas Haiti iestādes, ir cietuši aptuveni simts cilvēki un tās ir pāraugušas nozīmīgā konfliktā; tā kā korupcija, šķiet, ir Haiti sabiedrībā un politikā dziļi iesīkstējusi problēma;

C.  tā kā drošības spēki apspieda protestus, izmantojot kaujas munīciju un asaru gāzi; tā kā saskaņā ar ANO OHCHR datiem februāra protestos gāja bojā 41 cilvēks un 100 tika ievainoti; tā kā saskaņā ar jaunākajiem ANO OHCHR sniegtajiem skaitļiem līdzīgos protestos laikposmā 2019. gada 15. septembris–1. novembris dzīvību zaudēja vismaz 42 cilvēki, no kuriem 19 nogalināja tiesībaizsardzības spēki un 86 cilvēki tika ievainoti;

D.  tā kā Haiti nav valdības kopš 2019. gada marta un šis apstāklis traucē valstij saņemt starptautiskās palīdzības finansējumu un Pasaules bankas aizdevumus; tā kā 2020. gada janvārī Haiti nebūs parlamenta, jo Haiti nespēja sarīkot parlamentārās vēlēšanas 2019. gada oktobrī; tā kā Jovenel Moïse norādīja uz savu vēlmi veikt konstitucionālās reformas, ar kurām stiprina prezidenta amata pilnvaras;

E.  tā kā, neraugoties uz demonstrācijām, nav veikti nekādi tiesiskie pasākumi; tā kā šī nesodāmība un starptautiskās kopienas uzmanības trūkums vardarbību ir pastiprinājušas vēl vairāk; tā kā ieilgusī un ilgstošā krīze papildus tam ir vēl vairāk ierobežojusi piekļuvi veselības aprūpei, pārtikai, izglītībai un citām vajadzībām un ir izraisījusi vēl lielāku elektrības un degvielas trūkumu;

F.  tā kā daudzām kopienām joprojām nav piekļuves elektrotīklam pēc 2010. gada zemestrīces un tās ir atkarīgas no elektroenerģijas ražotājiem, lai apmierinātu viņu ikdienas vajadzības; tā kā degvielas cenu pieaugums ekonomiskās iespējas ierobežo vēl vairāk;

G.  tā kā ir gūti ticami pierādījumi par to, ka policija, kas ir bruņota ar pusautomātiskām šautenēm, protestu laikā izmantoja kaujas munīciju, pārkāpjot starptautiskās cilvēktiesības un standartus par spēka lietošanu; tā kā žurnālisti cieš no nemitīgas vajāšanas un fiziskiem uzbrukumiem; tā kā Néhémie Joseph, žurnālists Radio Méga, kas atspoguļoja protestus, tika nošauts viņa automašīnā 2019. gada 11. oktobrī; Associated Press fotožurnālists Chery Dieu-Nalo tika nošauts 2019. gada septembrī, Radio Sans Fin reportieris Pétion Rospide tika nošauts viņa automašīnā 2019. gada jūnijā un žurnālists Vladjimir Legagnur pazuda 2018. gada martā;

H.  tā kā nesodāmību baudīja arī personas, kas sarīkoja slaktiņu La Saline — galvaspilsētas Portoprensas priekšpilsētā, kur 2018. gada oktobrī tika patvaļīgi nogalināti 70 cilvēki un 13 sievietes izvarotas; tā kā valdība vainu par slaktiņu uzvēla bandu bruņotajam konfliktam; tā kā Amerikas valstu organizācija (OAS) un ANO misija tiesiskuma atbalstam Haiti (MINUJUSTH), pamatojoties uz informāciju, kas tika iegūta, Nacionālajā cilvēktiesību tīklā (RNDDH), šo slaktiņu skaidro ar prezidenta sievas Martine Moïse un vairāku valdības pārstāvju mēģinājumu piekukuļot la Saline iedzīvotājus, lai apturētu demonstrācijas pret prezidentu Jovenel Moïsu, un apgalvo, ka slaktiņu izraisīja viņu atteikums pieņemt kukuli; tā kā Haiti cilvēktiesību organizācijas ir aicinājušas OAS veikt šā slaktiņa izmeklēšanu;

I.  tā kā drošības situācija valstī kopš 2017. gada oktobra ir ievērojami kritusies — tajā laikā Apvienoto Nāciju Organizācijas Stabilizācijas misiju Haiti (UNSTAMIH) aizstāja ar MINUJUSTH, kuras personāla policijas prasmes ir ierobežotas;

J.  tā kā diskriminācija dzimuma dēļ šajā valstī joprojām rada nopietnas bažas; whereas Haiti has a gender inequality index (GII) of 0.593, which places the country in the 142nd position out of 159 in the 2015 index; tā kā diskriminācija, stigmatizācija, atstumtība un vardarbība Haiti pret LGBTI ir sistēmiska un plaši izplatīta; tā kā jaunas meitenes iegūst niecīgu izglītību vai to neiegūst vispār; tā kā tiesību akti, kuros būtu paredzēti sodi par izvarošanu un vardarbību ģimenē, netika pieņemti līdz 2005. gadam, kriminālkodekss nav pārskatīts kopš 1835. gada, un sievietes un meitenes bieži saskaras ar nevienlīdzīgu tiesisko aizsardzību; tā kā 2019. gada 7. novembrī Gonaives cietumā tika izvarotas 10 ieslodzītās sievietes, tostarp 15 gadus veca meitene; tā kā kopš protestu sākuma Haiti cietumu sistēmā valda pārblīvētība, pārtikas trūkums, ģimenes apmeklējumu trūkums un citi necilvēcīgi apstākļi;

K.  tā kā kopš mācību gada sākuma septembrī lielākā daļa bērnu Haiti nav varējuši apmeklēt skolu; tā kā analfabētisms un izglītības pieejamība ir galvenās Haiti problēmas, jo aptuveni puse no visiem Haiti iedzīvotājiem, kuriem ir 15 gadi vai vairāk, ir analfabēti un vismaz 350 000 bērni un jaunieši visā valstī neapmeklē pamatskolu un vidusskolu;

L.  tā kā Restavèk sistēma, kas ir mūsdienu verdzības veids, joprojām ir izmantota prakse, saskaņā ar kuru Haiti nabadzīgāko mājsaimniecību vecāki savus bērnus nosūta dzīvot citās ģimenes un strādāt tajās par mājkalpotājiem, kur šie bērni bieži cieš no vardarbības un sliktas izturēšanās, liedzot viņiem izglītības pieejamību;

M.  tā kā Haiti, kas Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības indeksā ierindojās 168. vietā pasaules valstu vidū, proti, zemākā vietā nekā iepriekš, ir vajadzīga pastāvīga humānā palīdzība un palīdzība attīstības jomā; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem Haiti joprojām ir visnabadzīgākā valsts Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā un viena no visnabadzīgākajām valstīm pasaulē, kuras 59 % iedzīvotāji dzīvo zem valsts nabadzības sliekšņa, 24 % ir zem nacionālās galējās nabadzības robežas un vairāk nekā 40 % iedzīvotāju ir bez darba; tā kā valdības korupcija ir plaši izplatīta un organizācijas „Transparency International“ korupcijas uztveres indekss 2018. gadā ir ierindojis Haiti 161. vietā no 180 apsekotajām valstīm,

1.  stingri nosoda Haiti iestāžu represijas pret miermīlīgiem protestiem, kā arī nāvējoša spēka, patvaļīgas aizturēšanas, iebiedēšanas, aizskarošas izturēšanās un seksuālas vardarbības izmantošanu; prasa, lai Haiti iestādes nekavējoties pārtrauktu pretlikumīgi izmantot spēku, jo īpaši šaujamieročus un munīciju, pret miermīlīgiem protestētājiem un aizsargātu iedzīvotāju tiesības brīvi un miermīlīgi piedalīties demonstrācijās; atbalsta Haiti tautas prasību izbeigt korupciju un nesodāmību;

2.  uzsver — lai novērstu turpmāku nestabilitāti un iedzīvotāju ciešanas, visām iesaistītajām pusēm jāatturas no vardarbības; aicina visas puses iesaistīties godīgā, atvērtā un visus Haiti iedzīvotājus iekļaujošā dialogā, lai labāk rastu atbildi iedzīvotāju pamatvajadzībām un vēlmēm, un nodrošinātu ilglaicīgus risinājumus pašreizējai politiskajai, ekonomiskajai un humanitārajai krīzei;

3.  atgādina, ka tiesu reformai un ilgstoša pirmstiesas apcietinājuma izbeigšanai, kā arī cīņai pret korupciju arī turpmāk jābūt prioritātei, kā norādīts pēdējā vispārējā regulārajā pārskatā; aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt Haiti iedzīvotājus, stiprinot neatkarīgu un stabilu tiesu sistēmu, kas spēj saukt pie atbildības un sodīt vainīgos, neatkarīgi no viņu sociālā statusa;

4.  aicina veikt neatkarīgu izmeklēšanu par „La Saline” slaktiņu, žurnālistu iebiedēšanu un pret viņiem vērstajiem uzbrukumiem, kā arī par dzīvības zaudēšanas gadījumiem, kuri notika 2019. gada septembra vidū; prasa saukt pie atbildības un sodīt visus vainīgos; atkārtoti uzsver, cik svarīga ir plašsaziņas līdzekļu brīvība ziņot par situāciju; mudina visas iesaistītās puses atturēties no vēršanās pret žurnālistiem un ļaut viņiem ziņot par stāvokli valstī; atgādina, ka ir jāgarantē tiesības uz miermīlīgu viedokļa un kritikas paušanu;

5.  atbalsta aicinājumu nosūtīt uz Haiti Amerikas valstu organizācijas (OAS) neatkarīgu ekspertu misiju ilgstošākam darba periodam, lai palielinātu skaidrību par daudziem cilvēktiesību pārkāpumiem valstī un īstenotu objektīvu, rūpīgu, pārredzamu un neatkarīgu izmeklēšanu, kā arī uzlabotu pārskatatbildību, nodrošinātu taisnīgumu un patiesību ģimenēm un upuriem, kā to pieprasa valsts cilvēktiesību organizācijas;

6.  noraida jebkuru dažu spēku mēģinājumu atjaunot diktatūru; uzsver steidzamo nepieciešamību veikt strukturālas pārvaldības un ekonomikas reformas, lai atjaunotu ticību valsts politiskajai sistēmai; uzsver, ka ir jāizskauž sistēmiska valdības korupcija, klientelisms un tiesiskuma iziršana;

7.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES vēstniecību Portoprensā atbalstīt pilnīgu valsts demokrātisko stabilizāciju un palīdzēt korupcijas un citu noziedzības veidu apkarošanā;

8.  atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2019. gada 16. oktobrī izveidoto ANO Integrēto biroju Haiti (BINUH), kura uzdevums ir konsultēt Haiti valdību par politiskās stabilitātes un labas pārvaldības uzlabošanu; aicina ANO turpināt aktīvi iesaistīties miera uzturēšanas un miera veidošanas procesā, neatkārtojot iepriekšējās kļūdas; aicina ANO un tās dalībvalstis efektīvi izmeklēt lietas, kad, iespējams, MINUSTAH miera uzturēšanas spēki un nevalstiskās organizācijas ir īstenojušas seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību, un saukt pie atbildības vainīgos šajos noziegumos, kā arī sniegt upuriem atbalstu un kompensāciju;

9.  aicina ES stiprināt un atbalstīt Haiti organizāciju spēju uzņemties vadību, pieņemot lēmumu par valstij sniegtās palīdzības veidu, kā arī par tās atbalsta saņēmējiem;

10.  aicina Haiti valdību steidzami atļaut humānās palīdzības organizācijām netraucēti piekļūt valstij, lai tās varētu veikt savu darbu, palīdzēt grūtībās nonākušajiem un izplatīt pārtiku un sniegt citu būtisku palīdzību;

11.  aicina izbeigt Restavèk praksi; aicina Haiti valdību īstenot pasākumus, kas nodrošina bērnu reģistrāciju un fizisko un psiholoģisko aizsardzību, kā arī nodrošināt izglītību; aicina ES sadarboties ar Haiti valdību, lai ieviestu tiesisko regulējumu bērnu tiesību aizsardzībai;

12.  uzsver nepieciešamību apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm, pieņemt tiesību aktus pret jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību un dekriminalizēt abortu, kas pašlaik ir aizliegts jebkuros apstākļos, tostarp seksuālās vardarbības gadījumos; uzskata, ka ir nepieciešams veikt steidzamus pasākumus, lai aizsargātu un atbalstītu sievietes un bērnus, kas cietuši no seksuālas vardarbības, piemēram, medicīnisko un psiholoģisko aprūpi un īpašas sociālās iekļaušanas un rehabilitācijas programmas; nosoda sieviešu grupveida izvarošanu Gonaivas cietumā; prasa veikt ātru, objektīvu, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem; atgādina, ka gadījumos, kad valstis atņem cilvēkiem brīvību, tās ir atbildīgas par ieslodzīto integritātes garantēšanu un aizsardzību pret vardarbību;

13.  nosoda to, ka 2017. gadā tika pieņemti pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT) vērsti likumi, kas aicināja aizliegt geju laulību un iekļaut homoseksualitāti kā kritēriju, ar ko pamato atteikumu pilsoņiem izsniegt apliecību par labu reputāciju, līdzās tādiem kritērijiem kā bērnu pornogrāfija, incests un bērnu komerciāla seksuālā izmantošana; pauž bažas par apstākļiem, kas saistīti ar LGBTQi interešu aizstāvības grupas “Kouraj” priekšsēdētāju Charlot Jeudy;

14.  aicina Haiti valdību ieviest administratīvu sistēmu, kas nodrošinātu visu jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kā arī pasākumus, kuru nolūks būtu reģistrēt tos, kuri netika reģistrēti piedzimstot;

15.  aicina sistemātiski cīnīties pret vardarbību pret vecāka gadagājuma cilvēkiem;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ĀKK un ES Ministru padomei, Cariforum institūcijām, Haiti valdībai un parlamentam un ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 136 E, 11.5.2012., 46. lpp.
(2) OV C 463, 21.12.2018., 40. lpp.


ES un ASV nolīgums, ar kuru iedala daļu no tarifa likmes kvotas augstas kvalitātes liellopu gaļas importam ***
PDF 119kWORD 42k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu nolīgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību, ar kuru Amerikas Savienotajām Valstīm iedala daļu no augstas kvalitātes liellopu gaļas tarifa likmes kvotas, kas minēta pārskatītajā saprašanās memorandā par tādas liellopu gaļas importu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem nav izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni, un par paaugstinātiem nodokļiem, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Savienības produktiem (2014) (10681/2019 – C9-0107/2019 – 2019/0142(NLE))
P9_TA(2019)0075A9-0038/2019

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (10681/2019),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību, ar kuru Amerikas Savienotajām Valstīm iedala daļu no augstas kvalitātes liellopu gaļas tarifa likmes kvotas, kas minēta pārskatītajā saprašanās memorandā par tādas liellopu gaļas importu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem nav izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni, un par paaugstinātiem nodokļiem, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Savienības produktiem (2014) (10678/2019),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C9-0107/2019),

–  ņemot vērā 2019. gada 28. novembra(1) nenormatīvo rezolūciju par lēmuma projektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 114. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A9‑0038/2019),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Amerikas Savienoto Valstu valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0076.


ES un ASV nolīgums, ar kuru iedala daļu no tarifa likmes kvotas augstas kvalitātes liellopu gaļas importam (rezolūcija)
PDF 135kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu nolīgumu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību, ar kuru Amerikas Savienotajām Valstīm iedala daļu no augstas kvalitātes liellopu gaļas tarifa likmes kvotas, kas minēta pārskatītajā saprašanās memorandā par tādas liellopu gaļas importu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem nav izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni, un par paaugstinātiem nodokļiem, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Savienības produktiem (2014) (10681/2019 – C9-0107/2019 – 2019/0142M(NLE))
P9_TA(2019)0076A9-0037/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (10681/2019),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību, ar kuru Amerikas Savienotajām Valstīm iedala daļu no tarifa likmes kvotas, kas minēta pārskatītajā Saprašanās memorandā par tādas liellopu gaļas importu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem nav izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni, un par paaugstinātiem nodokļiem, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Savienības produktiem (2014) (10678/2019),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C9-0107/2019),

–  ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par ES un ASV attiecību stāvokli(1), 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par klimata diplomātiju(2) un 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu(3),

–  ņemot vērā kopīgo 2018. gada 25. jūlija ASV un Eiropas Savienības paziņojumu pēc Komisijas priekšsēdētāja Ž. Junkera vizītes Baltajā namā(4),

–  ņemot vērā Progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenots ES un ASV 2018. gada 25. jūlija kopīgais paziņojums(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 28. novembra normatīvo rezolūciju(6) par lēmuma projektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A9-0037/2019),

A.  tā kā ES un ASV veido lielāko divpusējās tirdzniecības un ieguldījumu partnerību pasaulē, tām ir visintegrētākās ekonomiskās attiecības pasaulē un ir kopīgas nozīmīgas vērtības un politiskās un ekonomiskās intereses, neraugoties uz pašreizējo tirdzniecības spriedzi;

B.  tā kā 2009. gadā ES un ASV noslēdza saprašanās memorandu (pārskatīts 2014. gadā(7)), paredzot pagaidu risinājumu ieilgušajam strīdam Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) attiecībā uz pasākumiem, ko ES 1989. gadā noteica tādam ASV gaļas eksportam, kas satur mākslīgus liellopu augšanu veicinošus hormonus(8); tā kā saprašanās memorandā tika noteikta tarifa likmes kvota 45 000 tonnu apmērā liellopu gaļai, kas nav apstrādāta ar hormoniem, attiecinot šo kvotu uz visiem kvalificētajiem piegādātājiem no PTO dalībvalstīm;

C.  tā kā 2019. gadā Komisija veda sarunas par jaunu tarifa likmes kvotu piešķiršanu ASV (35 000 tonnas ASV no kopējā 45 000 tonnu apjoma), citiem piegādātājiem (Austrālijai, Urugvajai un Argentīnai) piekrītot kopīgi izmantot pārējo kvotas daļu;

D.  tā kā šis nolīgums ir jāskata, ņemot vērā ES un ASV tirdzniecības attiecību saspīlējuma mazināšanos, par ko tika panākta vienošanās 2018. gada 25. jūlija kopīgajā ASV un ES paziņojumā;

E.  tā kā ASV, atsaucoties uz valsts drošības apsvērumiem, 2018. gada martā noteica papildu tarifus tērauda un alumīnija importam un draud piemērot līdzīgus tarifus attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un automobiļu detaļu importu no ES (saskaņā ar ASV 1962. gada Tirdzniecības paplašināšanas akta 232. pantu);

F.  tā kā ES PTO apstrīd to, ka ASV piemēro Spānijas olīvām kompensācijas un antidempinga maksājumus(9);

G.  tā kā ASV, pamatojoties uz 2019. gada 2. oktobrī izplatīto PTO šķīrējtiesas lēmumu(10) un atbildot uz nelikumīgām ES subsīdijām gaisa kuģu ražotājam Airbus, 2019. gada 18. oktobrī piemēroja importam no ES tarifus 7,5 miljardu USD vērtībā, izvēloties ar 25 % tarifu apgrūtināt lielāko daļu ES lauksaimniecības nozaru, nevis kādu no rūpniecības nozarēm, tostarp gaisa kuģu nozari, ar tarifu 10 % apmērā;

H.   tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti mudinājis ES apsvērt veidus, kā vēl vairāk paaugstināt Parīzes nolīguma vērienīgumu un integrēt klimata mērķus visās ES politikas jomās, tostarp tirdzniecības politikā, un mudina Komisiju nodrošināt, ka visi ES parakstītie tirdzniecības nolīgumi ir pilnībā saderīgi ar Parīzes nolīgumu,

1.  atzinīgi vērtē šo nolīgumu ar ASV par tarifa likmes kvotas daļas piešķiršanu augstas kvalitātes liellopu gaļai, kas ir ilgstoša tirdzniecības strīda risinājums un pozitīvs piemērs sarunu ceļā panāktam risinājumam starp ES un ASV;

2.  atzinīgi vērtē un atzīst to, ka citas PTO dalībvalstis, kas uz ES eksportē liellopu gaļu, kura nav apstrādāta ar hormoniem, piekrita atbalstīt šo nolīgumu, piekrītot, ka lielākā daļa kvotas tiks piešķirta ASV; atzīst, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju šīm PTO dalībvalstīm nav piešķirta kompensācija par nolīguma atbalstīšanu;

3.  norāda, ka nolīgums neietekmē pašreizējo liellopu gaļas tirgus piekļuves līmeni ES tirgum un ka nedrīkst palielināt vispārējo ES tirgus piekļuves kvotu liellopu gaļai, kura nav apstrādāta ar hormoniem; atzīst, ka nolīgumam nevajadzētu ietekmēt kvotas tehniskās īpašības, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 481/2012 2. pielikumā(11), tostarp produktu kvalitāti un izsekojamību, lai ES patērētājiem garantētu pēc iespējas augstāku aizsardzības līmeni; norāda, ka nolīgums neietekmē ES aizliegumu importēt liellopu gaļu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni;

4.  atbalsta Komisijas centienus rast taisnīgu un līdzsvarotu risinājumu, lai mazinātu pašreizējo tirdzniecības spriedzi, tostarp izmantojot šo nolīgumu; uzsver, ka ir svarīgi sarunu ceļā rast vienotus risinājumus; norāda, ka ES ir darījusi visu iespējamo, lai mazinātu pašreizējo tirdzniecības spriedzi; aicina ASV sadarboties ar ES šajā jautājumā; pauž nožēlu par to, ka ASV 2019. gada 4. novembrī oficiāli paziņoja par izstāšanos no Parīzes nolīguma; atgādina, ka ES kopējai tirdzniecības politikai jāveicina Parīzes nolīguma īstenošana;

5.   uzsver, ka ir svarīgi nošķirt šo nolīgumu no citām pašreizējām ASV un ES tirdzniecības sarunām, kurās lauksaimniecības nozari nevajadzētu iekļaut;

6.  ņem vērā, ka kopīgā paziņojuma īstenošanā nav panākta virzība, kaut arī ES īsteno tajā noteiktos mērķus mazināt tirdzniecības spriedzi;

7.  pauž nožēlu par to, ka ASV līdz šim ir atteikusies strādāt ar ES, lai rastu taisnīgu un līdzsvarotu risinājumu mūsu attiecīgajām gaisa kuģu nozarēm saistībā ar ilgstošo strīdu par Airbus/Boeing, un aicina ASV sākt sarunas, lai šo risinājumu atrastu; pauž bažas par pasākumiem, ko veikušas Amerikas Savienotās Valstis un kas ietekmē Eiropas aviācijas nozari un daudzus lauksaimniecības pārtikas produktus; aicina Komisiju ieviest atbalsta pasākumus Eiropas ražotājiem;

8.  aicina ASV atcelt tās papildu vienpusējos tarifus tēraudam un alumīnijam, kā arī olīvām un atsaukt draudus piemērot līdzīgus tarifus automašīnām un automašīnu detaļām;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Amerikas Savienoto Valstu valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0342.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0280.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0217.
(4) http://europa.eu/rapid/press-release_STATEMENT-18-4687_lv.htm
(5) https://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2019/july/tradoc_158272.pdf
(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0075.
(7) Pārskatīts Saprašanās memorands ar Amerikas Savienotajām Valstīm par tādas liellopu gaļas importu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuriem nav izēdināti daži augšanu veicinoši hormoni, un par palielinātām muitas nodevām, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Savienības produktiem (OV L 27, 30.1.2014., 2. lpp.).
(8) Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu 2014. gada 17. aprīļa kopīgais paziņojums par pasākumiem attiecībā uz gaļu un gaļas produktiem (hormoni) (WT/DS26/29).
(9) Kompensācijas un antidempinga maksājumi, ko piemēro gatavajām olīvām no Spānijas. Eiropas Savienības pieprasījums izveidot ekspertu grupu (2019. gada 17. maijs) (WT/DS577/3).
(10) Eiropas Kopiena un dažas dalībvalstis – pasākumi, kas ietekmē tirdzniecību ar lieliem civilās aviācijas gaisa kuģiem — Amerikas Savienoto Valstu 2019. gada 4. oktobra regresa tiesības saskaņā ar SKP nolīguma 7. panta 9. punktu un Vienošanās par strīdu izšķiršanu 22. panta 7. punktu (WT/DS316/42).
(11) Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 481/2012 (2012. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka noteikumus tarifa kvotas pārvaldīšanai augstas kvalitātes liellopu gaļai (OV L 148, 8.6.2012., 9. lpp.).


Stāvoklis Bolīvijā
PDF 134kWORD 45k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par stāvokli Bolīvijā (2019/2896(RSP))
P9_TA(2019)0077RC-B9-0187/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2019. gada 22. oktobra paziņojumu par vēlēšanu procesu Bolīvijā un 2019. gada 15. novembra paziņojumu par stāvokli Bolīvijā,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) Vēlēšanu novērošanas misijas Bolīvijā 2019. gada 21. oktobra paziņojumu,

–  ņemot vērā vēlēšanu procesa Bolīvijā revidentu grupas 2019. gada 10. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Augstās cilvēktiesību komisāres Michelle Bachelet 2019. gada 16. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā referendumu par konstitūciju, kas Bolīvijā notika 2016. gada 21. februārī,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Bolīvijā,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas jaunākos paziņojumus presei par Bolīviju, jo īpaši 2019. gada 23. oktobra, 12. novembra un 19. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Bolīvijas konstitūciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2019. gada 20. oktobra prezidenta un likumdevēja vēlēšanas notika ļoti polarizētā vidē, jo prezidents Evo Morales ir ļoti pretrunīga personība un arī lēmuma ļaut viņam kandidēt šajās vēlēšanās pieņemšana bija ļoti pretrunīga;

B.  tā kā pēc tam, kad Evo Moralesam neizdevās uzvarēt 2016. gada referendumā par Bolīvijas konstitūcijas grozīšanu, viņš ar Konstitucionālās tiesas atbalstu kandidēja uz ceturto prezidenta pilnvaru termiņu, un tas apliecina, ka Bolīvijas tiesu iestādes nepārprotami nav pietiekami neatkarīgas;

C.  tā kā pēc tam, kad provizorisko rezultātu ātras un drošas nosūtīšanas sistēma (TREP) bija saskaitījusi vairāk nekā 80 % balsu, Augstākā vēlēšanu tiesa apturēja provizorisko rezultātu izziņošanu; tā kā tobrīd dati skaidri rādīja, ka būs vajadzīga otrā balsošanas kārta; tā kā pēc 24 stundām Augstākā vēlēšanu tiesa “nāca klajā ar datiem, kuri uzrādīja neizskaidrojamu pavērsienu, kas krasi mainīja vēlēšanu rezultātu, un līdz ar to uzticēšanās vēlēšanu procesam tika zaudēta”, kā apgalvo OAS; tā kā Konstitucionālā tiesa nolēma atteikties no vēlēšanu otrās kārtas ar pamatojumu, ka starp abiem kandidātiem jau panākta vajadzīgā 10 % lielā atšķirība;

D.  tā kā Augstākās vēlēšanu tiesas rīcība izraisīja ne tikai opozīcijas kandidātu atbalstītāju, bet arī valstu un starptautisko novērotāju un starptautiskās sabiedrības vairākuma neapmierinātību un radīja aizdomas par krāpšanu;

E.  tā kā prezidents E. Morales pasludināja sevi par vēlēšanu uzvarētāju pat pirms bija saņemti un publiski paziņoti visi oficiālie rezultāti;

F.  tā kā OAS, ES un starptautiskās sabiedrības paziņojumos turpināts paust lielas bažas par nepamatotu balsu skaitīšanas pārtraukšanu, norādot uz iespējamo vēlēšanu komisijas novērotāju neobjektīvo pieeju; tā kā vietējie un starptautiskie starpnieki ieteica organizēt vēlēšanu otro kārtu kā risinājumu šai politiskajai krīzei;

G.  tā kā negaidītā balsu skaitīšanas pārtraukšana un prezidenta E. Morales pasludināšana par vēlēšanu uzvarētāju izraisīja masveida protestus un opozīcijas, kā arī prezidenta E. Morales atbalstītāju mobilizāciju; tā kā šādas demonstrācijas ir ļoti satraukušas visu starptautisko sabiedrību un tajās līdz šim ir gājuši bojā vismaz 32 cilvēki, simtiem ievainoti un aizturēti vairāk nekā 600 cilvēku; tā kā E. Morales atbalstītāju ielu blokāžu dēļ valstī trūka pārtikas un degvielas, bet tas smagi skar civiliedzīvotājus; tā pastāv bažas par vardarbības saasināšanos, tiek izteikti apgalvojumi par iespējamu nevajadzīgu un nesamērīgu spēka izmantošanu no bruņoto spēku puses un sabiedrības sašķelšanos,

H.  tā kā valda neuzticēšanās par vēlēšanu rīkošanu atbildīgajai struktūrai un viens tās loceklis balsu skaitīšanas laikā atkāpās no amata; tā kā opozīcija neatzina šādos apstākļos rīkoto vēlēšanu rezultātus un izvirzīja apsūdzības par iespējamu vēlēšanu rezultātu viltošanu;

I.  tā kā ES nenosūtīja pilntiesīgu vēlēšanu novērošanas misiju, bet to pārstāvēja vien neliela tehniska grupa, kurā bija trīs zemākas pakāpes ierēdņi;

J.  tā kā ar mērķi atjaunot uzticību gan valdība, gan vēlēšanu iestādes piekrita, ka OAS speciālisti veic saistošu tehnisko revīziju; tā kā šādai revīzijai atbalstu pauda arī ANO ģenerālsekretārs;

K.  tā kā 2019. gada 10. novembrī OAS revīzijā atklājās, ka vēlēšanās notikuši lieli pārkāpumi un manipulācijas, un revidenti aicināja anulēt vēlēšanu rezultātu un ieteica jaunu vēlēšanu procesu, kurā vajadzētu darboties jaunām vēlēšanu iestādēm, lai nodrošinātu, ka tās norit uzticami;

L.  tā kā pēc 2019. gada 10. novembrī publiskotā OAS revīzijas ziņojuma, kurā tika aicināts atcelt vēlēšanu rezultātus un rīkot vēlēšanas vēlreiz, atkāpās daudzas augstas valsts amatpersonas, tostarp prezidents, viceprezidents, Senāta priekšsēdētājs, kā arī vēlēšanu iestādes pārstāvji; tā kā E. Morales un vairāki citi viņa valdības locekļi bija spiesti atstāt savus amatus un pamest valsti; tā kā augsta ranga bruņoto spēku virsnieki rosināja bijušo prezidentu E. Morales atkāpties; tā kā bruņotajiem spēkiem un policijai vajadzētu atturēties no politisko procesu ietekmēšanas un pakļauties civilai kontrolei;

M.  tā kā J. Añez ir parakstījusi pretrunīgu dekrētu par bruņoto spēku aizsardzību pret kriminālvajāšanu saistībā ar to veiktajām sabiedriskās kārtības atjaunošanas darbībām;

N.  tā kā vairāku amatpersonu atkāpšanās ļāva otrajai priekšsēdētāja vietniecei J. Áñez uzņemties pagaidu prezidenta pilnvaras ar pienākumu ātri izsludināt jaunas prezidenta vēlēšanas, jo tas ir vienīgais demokrātiskais un konstitucionālais veids, kā atrisināt pašreizējo krīzi;

O.  tā kā gan Bolīvijas parlamenta apakšpalāta, gan tā augšpalāta 2019. gada 23. novembrī apstiprināja tiesību aktu, kas ļauj rīkot prezidenta vēlēšanas un ko pēc tam parakstīja pagaidu prezidente J. Añez; tā kā apstiprinātais tiesību akts aizliedz kandidēt vēlēšanās tiem, kuri ir bijuši šajā amatā divus termiņus pēc kārtas, tādējādi liedzot E. Morales tiesības kandidēt,

1.  atzinīgi vērtē to, ka abas palātas ir apstiprinājušas gatavošanos nākamajām prezidenta vēlēšanām, taču uzskata, ka atgriešanās pie stabilitātes Bolīvijā prasa jaunas vēlēšanas, cik drīz vien iespējams, un tāpēc atbalsta mērķi iecelt jaunu neatkarīgu vēlēšanu tiesu, lai garantētu pārredzamas vēlēšanas; aicina jaunās pagaidu iestādes uzņemties atbildību par uzticēšanās nodrošināšanu šai procedūrai, rīkojot pienācīgi organizētas iekļaujošas vēlēšanas, kurās politiskajiem dalībniekiem būtu iespēja konkurēt saskaņā ar Bolīvijas likumiem un konstitucionālo kārtību;

2.  nosoda Bolīvijas iestādēs pastāvošo pārredzamības un ticamības trūkumu un to centienus krāpties ar vēlēšanu rezultātiem, tādējādi pārkāpjot Bolīvijas pilsoņu tiesības brīvi un demokrātiski ievēlēt savas valsts prezidentu; uzskata, ka mēģinājums viltot vēlēšanu rezultātus ir smags noziegums; atgādina, ka saskaņā ar Bolīvijas tiesību aktiem šīs vēlēšanas ir jāpasludina par spēkā neesošām un personas un organizācijas, kas iesaistītas šādās nelikumīgās darbībās, automātiski jāizslēdz no vēlēšanu struktūrām;

3.  pauž vislielāko noraidījumu vardarbībai un destrukcijai, kas sākās pēc 2019. gada 20. oktobra vēlēšanām, izsaka līdzjūtību visu upuru tuviniekiem un prasa saukt vainīgos pie atbildības;

4.  pauž pilnīgu atbalstu Bolīvijā īpaši sarežģītos apstākļos strādājošo OAS vēlēšanu novērotāju darbam un augstu to novērtē;

5.  atzinīgi vērtē lēmumu atsaukt armiju no protestu zonas un atcelt likumu, kas piešķir tiem rīcības brīvību spēka lietošanā; aicina drošības spēkus drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā rīkoties samērīgi un piesardzīgi; prasa nekavējoties, objektīvi, pārredzami un rūpīgi izmeklēt visus vardarbības aktus un saukt vainīgos pie atbildības;

6.  aicina jaunās pagaidu iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai mainītu situāciju un atjaunotu uzticību vēlēšanu procesam, un kā galveno savu uzdevumu — organizēt vēlēšanu procesu; prasa sākt dialogu ar mērķi nekavējoties organizēt jaunas demokrātiskas, iekļaujošas, pārskatāmas un godīgas vēlēšanas, tostarp no jauna izveidot vēlēšanu struktūras, kas būtu izeja no pašreizējās krīzes, vienlaikus novēršot politisku atriebību; aicina pagaidu valdību neveikt nekādus destabilizējošus pasākumus, kas varētu situāciju vēl pasliktināt;

7.  atzinīgi vērtē ES un katoļu baznīcas vidutāja lomu, veicinot pušu vienošanos par brīvu, iekļaujošu un pārredzamu vēlēšanu rīkošanu noteiktajā termiņā un saskaņā ar Bolīvijas Konstitūciju;

8.  šajā sakarā atkārto, ka tiesu iestāžu neatkarība, politiskais plurālisms un visu bolīviešu, tostarp zemnieku pirmiedzīvotāju tautu, pulcēšanās un vārda brīvība ir pamattiesības un demokrātijas un tiesiskuma pamatpīlāri;

9.  prasa, lai jaunais vēlēšanu process notiktu uzticamu un pārredzamu starptautisku novērotāju klātbūtnē, kuri var brīvi darboties un dalīties ar saviem neatkarīgajiem novērojumiem;

10.  pauž gatavību palīdzēt šādā vēlēšanu procesā un aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi izvietot pilnvērtīgu ES vēlēšanu novērošanas misiju;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Bolīvijas valdībai, Andu parlamentam un EUROLAT asamblejai.


Ārkārtas situācija klimata un vides jomā
PDF 124kWORD 43k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (2019/2930(RSP))
P9_TA(2019)0078RC-B9-0209/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma UNFCCC Pušu konferences (COP 21) 21. sesijā Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

–  ņemot vērā jaunākos un aptverošākos zinātniskos pierādījumus par klimata pārmaiņu graujošo ietekmi, kuri izklāstīti Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašajā ziņojumā “Globālā sasilšana 1,5°C robežās”, tās piektajā novērtējuma ziņojumā (AR5) un tā kopsavilkuma ziņojumā, tā īpašajā ziņojumā par klimata pārmaiņām un zemi un tā īpašajā ziņojumā par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā,

–  ņemot vērā milzīgos bioloģiskās daudzveidības zuduma draudus, kas minēti politikas veidotājiem domātajā kopsavilkumā 2019. gada 29. maija globālajā novērtējuma ziņojumā, ko sagatavojusi Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā,

–  ņemot vērā UNFCCC (COP 25) Pušu 25. konferenci, ko paredzēts rīkot Madridē, Spānijā 2019. gada 2.–13. decembrī,

–  ņemot vērā UNFCCC Pušu 26. konferenci, kura notiks 2020. gada decembrī un to, ka visām UNFCCC pusēm ir jāpalielina savs nacionāli noteiktais devumu saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem,

–  ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu 15. konferenci (COP 15), kura notiks 2020. gada oktobrī Kuņminā (Ķīnā) un kurā pusēm būs jālemj par globālo regulējumu pēc 2020. gada bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanai,

–  ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē, Spānijā(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tūlītēja un vērienīga rīcība ir būtiska, lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5 °C un novērstu masveida bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

B.  tā kā minētajai rīcībai ir jābūt zinātniski pamatotai un tajā sociāli līdzsvarotā un ilgtspējīgā veidā ir jāiesaista iedzīvotāji un visas sabiedrības un ekonomikas nozares, tostarp rūpniecība; tā kā ar to ir jāatbalsta mūsu ekonomikas konkurētspēja un tai papildus ir jāveic spēcīgi sociāli un iekļaujoši pasākumi, lai nodrošinātu taisnīgu un vienlīdzīgu pāreju, kas veicina darbvietu veidošanu, vienlaikus ievērojot vajadzību nodrošināt augstu labklājības līmeni un augstas kvalitātes darbvietas un apmācību;

C.  tā kā nevienu ārkārtas stāvokli nekad nedrīkst izmantot tam, lai vājinātu demokrātiskās iestādes vai mazinātu pamattiesības; tā kā visi pasākumi vienmēr būs jāpieņem demokrātiskā procesā,

1.  paziņo par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā; aicina Komisiju, dalībvalstis un visus globālos dalībniekus steidzami veikt konkrētus pasākumus, kas vajadzīgi, lai cīnītos un ierobežotu šos draudus, kamēr vēl nav par vēlu, un paziņo par savu apņemšanos tā rīkoties;

2.  mudina jauno Komisiju pilnībā novērtēt visu tiesību aktu un budžeta priekšlikumu ietekmi uz klimatu un vidi un nodrošināt, ka tie visi ir pilnībā saskaņoti ar mērķi ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 °C un ka tie neveicina bioloģiskās daudzveidības zudumu;

3.  atzīst Parlamenta institucionālo atbildību samazināt savu oglekļa pēdu; ierosina tam pieņemt savus pasākumus, lai samazinātu emisijas, tostarp aizstājot sava automobiļu parka transportlīdzekļus ar bezemisiju transportlīdzekļiem, un aicina visas dalībvalstis vienoties par vienu Eiropas Parlamenta darba vietu;

4.  mudina jauno Komisiju novērst neatbilstības spēkā esošajās Savienības politikas nostādnēs, kuras attiecas uz ārkārtas situāciju klimata un vides jomā, un tādēļ jo īpaši veikt tālejošu savas politikas reformu tādās jomās kā lauksaimniecība, tirdzniecība, transports, enerģētika un ieguldījumi infrastruktūrā;

5.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0217.
(2) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0079.


ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konference (COP 25)
PDF 245kWORD 72k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē (Spānijā) (2019/2712(RSP))
P9_TA(2019)0079B9-0174/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma UNFCCC Pušu konferences (COP 21) 21. sesijā Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–  ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 24. sesiju (COP 24), Kioto protokola pušu 14. sesiju (CMP 14) un kā Parīzes nolīguma pušu sanāksmi rīkoto Pušu konferences pirmās sesijas trešo daļu (CMA 1.3), kas notika Katovicē (Polijā) 2018. gada 2.–14. decembrī,

–  ņemot vērā UNFCCC COP biroja 2019. gada 1. novembra lēmumu pieņemt Čīles valdības kā nākamās prezidējošās valsts priekšlikumu COP 25 sanāksmi rīkot Madridē (Spānijā) no 2019. gada 2. līdz 13. decembrim;

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2019. gada 23. septembrī noorganizēto samitu par klimata rīcību,

–  ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)(1),

–  ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 28. novembra paziņojumu “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” (COM(2018)0773),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 20. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2019. gada 4. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā 2015. gada 6. martā Latvijas un Eiropas Komisijas UNFCCC iesniegto dokumentu "Iecerētais ES un tās dalībvalstu noteiktais ieguldījums",

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 °C robežās”, tās piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un kopsavilkuma ziņojumu, īpašo ziņojumu par klimata pārmaiņām un zemi un īpašo ziņojumu par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā,

–  ņemot vērā Globālās pielāgošanās komisijas pamatziņojumu par pielāgošanos klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2018. gada novembra devīto kopsavilkuma ziņojumu (“Emisiju neatbilstības ziņojums 2018”) un tās ceturto ziņojumu par pielāgošanās nepietiekamību 2018. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2019. gada 2. aprīlī publicēto rādītāju novērtējumu “Ekonomiskie zaudējumi, ko radījuši ekstremāli klimatiskie apstākļi Eiropā”,

–  ņemot vērā Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (PMO) 2019. gada marta paziņojumu par klimata stāvokli pasaulē 2018. gadā un tās 2018. gada 22. novembra 14. biļetenu par siltumnīcefekta gāzēm,

–  ņemot vērā Silēzijas deklarāciju par solidaritāti un taisnīgu pāreju, Silēzijas Ministru deklarāciju “Meži klimatam” un partnerību “Kopīga pārmaiņu īstenošana” (Driving Change Together) elektromobilitātes un nulles emisijas transporta jomā, ko parakstīja,

–  ņemot vērā politikas veidotājiem paredzēto kopsavilkumu attiecībā uz 2019. gada 29. maija globālo novērtējuma ziņojumu, ko sagatavojusi Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(3),

–  ņemot vērā augsta līmeņa kopsavilkuma ziņojumu “Vienoti zinātnē” ar jaunāko klimata zinātnes informāciju, ko apkopojusi ANO 2019. gada samita par rīcību klimata jomā zinātniskā konsultatīvā grupa,

–  ņemot vērā 2019. gada aprīļa Eirobarometra aptauju par klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā jautājumu Padomei (O-000029/2019 – B9‑0055/2019) un Komisijai (O-000030/2019 – B9‑0056/2019) par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē (Spānijā)

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī; tā kā 2019. gada 19. novembrī 187 no 197 UNFCCC pusēm bija iesniegušas ANO savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus;

B.  tā kā 2015. gada 6. martā ES un tās dalībvalstis iesniedza UNFCCC savus iecerētos nacionāli noteiktos devumus, ar kuriem tās uzņēmās saistošu mērķi, proti, līdz 2030. gadam vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG);

C.  tā kā ar saistībām, ko Parīzes nolīguma parakstītāji līdz šim ir apņēmušies izpildīt, būs par maz, lai sasniegtu tā kopējo mērķi; tā kā pašreizējais ES un tās dalībvalstu iesniegtais nacionāli noteiktais devums (NND) neatbilst arī Parīzes nolīgumā nospraustajiem mērķiem un tāpēc ir jāpārskata;

D.  tā kā IPCC ziņojums par globālo sasilšanu par 1,5 °C liecina, ka pie 1,5 °C temperatūras pieauguma sekas, visticamāk, nebūs tik ļoti nopietnas kā pie 2 °C pieauguma;

E.  tā kā iepriekšējie četri gadi (2015.–2018. gads) pasaulē bijuši vissiltākie četri gadi un tā kā 2018. gadā pasaulē tika reģistrēts oglekļa emisiju rekordlīmenis; tā kā 2019. gada jūlijs bija karstākais jebkad reģistrētais mēnesis un 2019. gads turpina pašreizējo tendenci, novedot pie tā, ka 2015.–2019. gada piecgade ir karstākā, ko PMO ir jebkad reģistrējusi;

F.  tā kā saskaņā ar PMO sniegto informāciju globālā CO2 koncentrācija 2018. gadā bija 407,8 daļas uz miljonu (ppm), kas ir 2,2 ppm vairāk nekā 2017. gadā, un ir sagaidāms, ka CO2 koncentrācija līdz 2019. gada beigām sasniegs vai pat pārsniegs 410 ppm;

G.  tā kā klimata streiki ir notikuši 185 valstīs visā pasaulē kā daļa no pasaules mēroga kustības, kuras ietvaros 2019. gada septembrī ielās izgāja 7,6 miljonu rekordliels cilvēku skaits, kas ir vēsturē lielākā mobilizācija saistībā ar klimatu;

H.  tā kā Parīzes nolīguma preambulā ir atzīts, "cik svarīgi ir nodrošināt visu ekosistēmu — tostarp okeānu — integritāti"; uzsver, ka UNFCCC 4. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka jāveicina siltumnīcefekta gāzu piesaistītājsistēmu un krātuvju, tai skaitā biomasas, mežu un okeānu, kā arī citu sauszemes, piekrastes un jūras ekosistēmu ilgtspējīga apsaimniekošana, saglabāšana un pilnveidošana;

I.  tā kā Čīle kā COP 25 uzņēmējvalsts jau ir norādījusi, ka tā uzsvērs okeānu nozīmi cīņā pret globālo sasilšanu un ka šim lēmumam ir jo lielāka nozīme pēc jauna satraucoša IPCC ziņojuma par okeānu sasilšanu publicēšanas;

J.  tā kā meži būtiski palīdz mazināt klimata pārmaiņas un tām pielāgoties; tā kā aptuveni 10 % no ES SEG emisijām absorbē augoši meži; tā kā atmežošanas radīto emisiju īpatsvars ir gandrīz 20 % no pasaules SEG emisiju apjoma un atmežošanu jo īpaši veicina lauksaimniecības dzīvnieku, sojas un palmu eļļas plašāka rūpnieciskā audzēšana, cita starpā arī ES tirgus vajadzībām; tā kā ES būtu jāpanāk, ka tā mazāk veicina netiešo atmežošanu (“materializētā atmežošana”), par ko tā ir atbildīga;

K.  tā kā Parlaments vairākas reizes, tostarp 2019. gada 14. marta rezolūcijā par klimata pārmaiņām, ir aicinājis Komisiju izskatīt CO2 cenu noteikšanu nozarēs, uz kurām vēl neattiecas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS);

L.  tā kā klimata pārmaiņas nesamērīgi ietekmē jaunattīstības valstis, neraugoties uz to, ka tās emitē daudz mazāk CO2 nekā attīstītās valstis,

1.  atgādina, ka klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām cilvēces problēmām un ka visām valstīm un dalībniekiem visā pasaulē jādara viss iespējamais, lai pret tām cīnītos; uzsver, ka savlaicīga starptautiskā sadarbība, solidaritāte, kā arī saskaņota un pastāvīga apņemšanās rīkoties kopīgi ir vienīgais risinājums, kā izpildīt kolektīvās saistības un nosargāt visu planētu;

2.  atzīst, ka nopietnie klimata pārmaiņu apdraudējumi cilvēkus ļoti satrauc; atgādina, ka saskaņā ar Eirobarometra aptauju 93 % ES iedzīvotāju klimata pārmaiņas uzskata par nopietnu problēmu; atzinīgi vērtē to, ka cilvēki visā pasaulē, bet jo īpaši jaunākā paaudze, arvien aktīvāk iesaistās cīņā pret klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē viņu aicinājumus izvirzīt vērienīgākus kolektīvos mērķus un strauji rīkoties, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus un nepārsniegtu 1,5 °C pieauguma ierobežojumu; mudina valstu valdības, reģionālās un vietējās pašvaldības, kā arī ES šos aicinājumus ņemt vērā;

3.  atzīst, ka bez sabiedrības atbalsta nav iespējams veiksmīgi īstenot vērienīgu un iekļaujošu ES klimata politiku un pasākumus; uzskata, ka tas būtu jāatspoguļo ES centienos novērst klimata pārmaiņas;

4.  atzīst, ka klimata pārmaiņu radītais slogs jau tagad spēcīgi ietekmē un arī turpmāk ietekmēs galvenokārt globālo dienvidu valstis, ka šīs valstis ir neaizsargātākas pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi nekā globālo ziemeļu valstis, ka tās jau saskaras ar zaudējumiem un postījumiem, tām ir arī mazākas spējas pielāgoties un ka globālo dienvidu valstis ir daudz mazāk vainojamas klimata pārmaiņu izraisīšanā nekā globālo ziemeļu valstis;

5.  atgādina, ka Parīzes nolīguma preambulā “tiesības uz veselību” ir atzītas kā vienas no galvenajām tiesībām; uzsver, ka UNFCCC 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “visiem tās pušu projektiem vai pasākumiem, ko tās veic, lai mazinātu klimata pārmaiņas vai pielāgotos tām, būtu jāizmanto piemērotas metodes, piemēram, ietekmes novērtējumi, kas ir formulēti un noteikti valsts līmenī, lai līdz minimumam samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz ekonomiku, sabiedrības veselību un vides kvalitāti”; uzskata, ka veselība jāiekļauj valstu pielāgošanās plānos un valstu UNFCCC sniegtajos paziņojumos;

6.  pauž nožēlu par to, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) attiecībā uz klimata pārmaiņām rādītāji neietver veselību; tomēr norāda, ka šī situācija tiek novērsta akadēmiskās pētniecības iniciatīvās, ko veic Pasaules Veselības organizācija (PVO) un ANO UNFCCC sekretariāts; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta ANO augsta līmeņa 2019. gada 23. septembra politiskā deklarācija par vispārējo veselības apdrošināšanu;

7.  atzīst, ka turpmāk nebūs iespējams īstenot lielāko daļu IAM, ja netiks sasniegti klimata un vides mērķi, par kuriem panākta vienošanās COP 21;

8.  uzsver, ka klimata pārmaiņu tiešā ietekme jau ir jūtama; uzsver, ka saskaņā ar Globālās pielāgošanās komisijas ziņojumu klimata pārmaiņas līdz 2030. gadam varētu novest nabadzībā vairāk nekā 100 miljonus cilvēku un kultūraugu raža līdz 2050. gadam varētu samazināties par 5–30 %, novedot pārtikas trūkumā īpaši neaizsargātas teritorijas;

9.  uzsver, ka neierobežota sasilšana, visticamāk, mainīs pasaules ekonomiku, līdz 2100. gadam samazinot vidējos ienākumus pasaulē par 23 % un palielinot ienākumu nevienlīdzību visā pasaulē; uzsver, ka pretēji agrākām aplēsēm sagaidāmie globālie zaudējumi gandrīz lineāri atbilst globālajai vidējai temperatūrai, mediānajiem zaudējumiem sasniedzot daudzas reizes lielāku apmēru par to, ko uzrāda vadošie modeļi(4);

Zinātniskais pamatojums rīcībai klimata politikas jomā

10.  uzsver, ka IPCC īpašais ziņojums par 1,5 °C ir visaptverošākais un jaunākais ietekmes mazināšanas paņēmienu zinātniskais novērtējums atbilstīgi Parīzes nolīgumam; uzsver — no šā ziņojuma izriet, ka, lai būtu iespējams līdz 2100. gadam globālo sasilšanu noturēt 1,5 °C robežās, šīs robežas nepārsniedzot vai pārsniedzot tikai nedaudz, visā pasaulē ne vēlāk kā līdz 2067. gadam jāpanāk, ka SEG neto emisijas ir nulles līmenī, un līdz 2030. gadam globālās ikgadējās SEG emisijas nedrīkst pārsniegt 27,4 Gt CO2eq gadā; uzsver — ņemot vērā šos konstatējumus un saskaņā ar Parīzes nolīgumu, ES kā vienam no pasaules līderiem un pārējām ekonomiski spēcīgākajām valstīm jācenšas panākt, lai SEG neto emisiju nulles līmeni sasniegtu pēc iespējas drīzāk, taču ne vēlāk kā 2050. gadā;

11.  uzsver, ka IPCC īpašajā ziņojumā par klimata pārmaiņām un zemi ir uzsvērta globālās sasilšanas īpaši dramatiskā ietekme uz zemi; pauž bažas par to, ka cilvēka darbības izraisītā augsnes degradācija, kas galvenokārt saistīta ar neilgtspējīgu lauksaimniecības praksi, un zemes izmantošanai radītie traucējumi, piemēram, meža ugunsgrēki, vēl vairāk pasliktina zemes spēju būt oglekļa piesaistītājsistēmai; uzsver, ka ir sagaidāms, ka šīs dramatiskās sekas vēl pasliktināsies, ja pasaules mērogā dominējošās tendences saglabāsies;

12.  uzsver, ka IPCC īpašajā ziņojumā “Okeāns un kriosfēra klimata pārmaiņu laikā” izcelts, ka klimata mehānismi ir atkarīgi no tā, cik veselīgs ir okeāns un jūras ekosistēmas, kuras pašlaik ietekmē globālā sasilšana, piesārņojums, jūras bioloģiskās daudzveidības pārmērīga izmantošana, jūras līmeņa celšanās, paskābināšanās, atskābekļošana, jūras karstuma viļņi, vēl nepieredzēta ledāju un jūras ledāju kušana un piekrastes erozija; turklāt uzsver ziņojuma konstatējumus par pastiprinātajiem riskiem, kas apdraud jūras ekosistēmas, piekrastes kopienas un iztikas līdzekļus; atgādina, ka okeāns ir daļa no risinājuma, kā mazināt klimata pārmaiņu sekas un pielāgoties tām; uzsver, ka COP 25 būs pirmā “zilā COP”; tādēļ aicina okeānam piešķirt būtisku nozīmi Eiropas zaļajā kursā un izvirzīt okeāna aizsardzību pašreizējo starptautisko klimata sarunu darba kārtības priekšplānā;

13.  pauž bažas par ANO Vides komitejas 2018. gada Emisiju nepietiekama samazinājuma ziņojumā iekļautajiem konstatējumiem, ka pašreizējie brīvprātīgie nacionāli noteiktie devumi (NND) ir pilnīgi nepietiekami, lai ievērotu Parīzes nolīgumā noteikto sasilšanas robežu, kam jābūt krietni zem 2 °C, un līdz ar to tiek lēsts, ka līdz 2100. gadam temperatūra celsies par 3,2°C(5), pieņemot, ka klimata politika konsekventi tiks īstenota visa 21. gadsimta laikā; uzsver, ka pastāv liels risks, ka līdz ar temperatūras paaugstināšanos par 3,2 °C tiks pārsniegti noteikti kritiskie punkti un ka tas izraisīs milzīgu papildu sasilumu;

14.  pauž bažas par konstatējumiem augsta līmeņa kopsavilkuma ziņojumā “Vienoti zinātnē”, ko apkopoja ANO 2019. gada klimata politikas samitam, jo īpaši par to, ka 2017. gadā atkal pieauga ogļu emisijas un ka ikgadējais CO2 emisiju pieaugums no fosilā kurināmā 2018. gadā sasniedza jaunu rekordlīmeni, tādējādi radot satraucoši augstu un nepieredzētu SEG koncentrāciju atmosfērā;

15.  uzsver, ka pašreizējais NND saistību līmenis būs jāpalielina pieckārt, lai nepārsniegtu 1,5 °C pieauguma ierobežojumu; uzsver, ka šis vispārējais mērķis joprojām ir tehniski iespējams un ka tas radītu daudzus papildu ieguvumus videi un sabiedrības veselībai;

16.  uzsver, ka saskaņā ar PVO datiem klimata pārmaiņas ietekmē sociālos un vidiskos veselības determinantus — tīru gaisu, nekaitīgu dzeramo ūdeni, pārtikas pietiekamību un drošu pajumti — un ka no 2030. gada līdz 2050. gadam papildus ik gadu būs 250 000 nāves gadījumu nepietiekama uztura, malārijas, diarejas un karstuma nepanesības dēļ, turklāt ārkārtīgi augsta gaisa temperatūra tieši veicinās mirstību no sirds, asinsvadu un elpošanas ceļu slimībām, jo īpaši vecāku un citu riskam pakļautāko personu vidū; uzsver, ka klimata pārmaiņas, kas izpaužas kā plūdi, karstuma viļņi, sausums un ugunsgrēki, būtiski ietekmē cilvēku veselību, tostarp ar uztura nepietiekamību, garīgo veselību, izraisa sirds un asinsvadu slimības un elpošanas ceļu slimības, kā arī vektoru pārnēsātas slimības; uzsver, ka sliktāki higiēnas standarti un ierobežota piekļuve dzeramajam ūdenim un veselības aprūpes pakalpojumiem apdraud sieviešu veselību, jo īpaši grūtniecības laikā;

17.  uzsver, ka IPBES 2019. gada globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, IPCC īpašajā ziņojumā par klimata pārmaiņām un zemi, IPCC īpašajā ziņojumā par okeānu un kriosfēru klimata pārmaiņu laikā un Globālās komisijas par pielāgošanos pamatziņojumā klimata pārmaiņas atzītas par vienu no galvenajiem faktoriem, kas veicina bioloģiskās daudzveidības izzušanu un zemes degradāciju, uzsver, ka klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz dabu un bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī uz okeāniem un nodrošinātību ar pārtiku nākamajās desmitgadēs kļūs aizvien būtiskāka;

18.  atkārtoti norāda, ka augstu oglekļa emisiju ekosistēmu, piemēram, kūdrāju, mitrāju, savvaļas ganību, mangrovju un neskarto mežu, stingra aizsardzība ir viena no reaģēšanas iespējām ar tūlītēju ietekmi, kuru nekādā gadījumā nevar aizstāt ar apmežošanu, mežu atjaunošanu un noplicinātas zemes atjaunošanu, jo tām nav tūlītējas ietekmes;

19.  norāda, ka saskaņā ar IPBES globālo novērtējumu par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem vienam miljonam sugu mūsdienās draud izmiršana; atgādina bioloģiskās daudzveidības izšķirošo nozīmi cilvēku spējām pielāgoties un cīnīties pret globālo sasilšanu; pauž bažas par bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ietekmi uz mūsu noturības līmeni; uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir ne tikai vides jautājums, bet tai ir arī plašāka sociālā un ekonomiskā ietekme;

Vērienīga ES klimata politika: ES NND un ilgtermiņa stratēģija

20.  aicina visas UNFCCC puses, sadarbībā ar reģioniem un nevalstiskajiem dalībniekiem, konstruktīvi iesaistīties šajā procesā, kas jāīsteno līdz 2020. gadam, kad valstīm jāatjaunina savi NND, lai nodrošinātu, ka tās ievēro Parīzes nolīgumā izvirzīto ilgtermiņa temperatūras mērķi; atzīst, ka dotie solījumi vēl joprojām nav pietiekami, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus; tādēļ uzsver, ka globālās SEG emisiju saistības jāpaaugstina pēc iespējas drīz un ka visām pusēm, jo īpaši ES un visām G20 valstīm, jādara vairāk un savi NND jāatjaunina līdz 2020. gada sākumam, kā to paredz Parīzes nolīgums;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada ANO Klimata rīcības samitā tika izveidota Klimata mērķu alianse, kurā ietilpst 59 UNFCCC dalībvalstis, kas ir paudušas savu nodomu līdz 2020. gadam iesniegt uzlabotu NND, kā paredzēts Parīzes nolīgumā, kā arī 65 līgumslēdzējas puses, tostarp ES, kuras strādā, lai līdz 2050. gadam sasniegtu SEG neto nulles emisiju līmeni; tomēr pauž nožēlu, ka ne visas dalībvalstis bija gatavas atbalstīt ES NND mērķu vērienīguma paplašināšanu, neraugoties uz Eiropas Parlamenta izteikto prasību;

22.  uzsver, cik būtiski ir, lai ES būtu vērienīga un iekļaujoša klimata politika un ES pasaules līmenī darbotos kā uzticams un konsekvents partneris, un cik svarīgi ir saglabāt ES globālo līderību klimata jomā; tādēļ uzsver, ka ES ir jāiegulda un jāpanāk ievērojams progress pētniecībā un rūpniecībā izmantojamajās inovācijās;

23.  vēlreiz mudina ES vadītājus Eiropadomes sanāksmē, kas notiks 2019. gada 12.–13. decembrī, atbalstīt Savienības ilgtermiņa mērķi pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā 2050. gadā sasniegt iekšzemes SEG neto nulles emisiju līmeni; aicina Padomes prezidentvalsti un Komisiju pēc tam šo mērķi pēc iespējas drīzāk paziņot UNFCCC sekretariātam; uzsver — lai līdz 2050. gadam iekšzemes neto SEG emisiju nulles līmeni sasniegtu visrentablākajā veidā un lai izvairītos no paļaušanās uz oglekļa dioksīda piesaistes tehnoloģijām, kas radītu būtisku apdraudējumu ekosistēmām, bioloģiskajai daudzveidībai un nodrošinātībai ar pārtiku, 2030. gadam izvirzītie mērķi būs jāpaaugstina; uzsver, ka dabā rodami risinājumi ir būtisks ES rīcības instruments SEG samazināšanas mērķu sasniegšanā; pauž nožēlu, ka 2019. gada septembra ANO Klimata samitā ES neizmantoja iespēju noteikt vērienīgākus mērķus un uzņemties līdera lomu Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Savienība COP 25 paustu skaidru nostāju, ka tā ir gatava palielināt savu ieguldījumu Parīzes nolīguma īstenošanā;

24.  atbalsta ierosinājumu atjaunināt ES NND, nosakot, ka līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā ir jāpanāk iekšzemes SEG emisijas apjoma samazināšanās par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; tādēļ aicina ES vadītājus atbalstīt ES izvirzīto NND mērķu vērienīguma paplašināšanu; uzskata, ka tas būtu jādara, ES tiesību aktos iekļaujot šo mērķi pēc iespējas ātrāk un vēlākais līdz 2050. gadam panākt oglekļa neitralitāti; aicina arī pārējās pasaules valstis atjaunināt savus NND, lai panāktu globālus uzlabojumus;

25.  sagaida, ka Eiropas zaļais kurss piedāvās visaptverošu un vērienīgu stratēģiju, lai vēlākais līdz 2050. gadam sasniegtu klimata ziņā neitrālu Eiropu, tostarp mērķi līdz 2030. gadam panākt vietēji radīto SEG emisiju samazinājumu 55 % apmērā; aicina Komisiju atbilstīgi pielāgot visas attiecīgās politikas jomas, jo īpaši klimata, lauksaimniecības un kohēzijas politiku;

26.  uzsver, ka, lai īstenotu Parīzes nolīguma mērķus, ir nepieciešami konkrēti īstenošanas pasākumi valstu un ES līmenī, piemēram, efektīva 2030. gada mērķu atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā īstenošana;

27.  uzsver, ka visas klimata politikas nostādnes būtu jāīsteno, ievērojot taisnīgas pārejas principu un cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem; tādēļ uzskata, ka pastiprinātas sociālās partnerības un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās valsts un ES līmenī ir būtisks nosacījums, lai panāktu visu sabiedrības sektoru oglekļa neitralitāti taisnīgā, iekļaujošā un sociāli ilgtspējīgā veidā; uzskata, ka dabā rodami risinājumi, kā arī ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības atjaunošana un saglabāšana ir būtiski faktori, kas veicina klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

28.  uzskata — lai nodrošinātu lielāku stabilitāti tirgiem, ES būtu lietderīgi noteikt arī emisiju samazināšanas starpposma mērķi 2040. gadam, kas sniegtu papildu stabilitāti un nodrošinātu, ka līdz 2050. gadam tiek sasniegts SEG neto nulles emisiju mērķis; atgādina, ka šādi mērķi ir regulāri jāatjaunina, lai nodrošinātu to atbilstību Parīzes nolīguma īstenošanai;

29.  uzskata, ka ir jāturpina izstrādāt uzticamu modeli, ar ko novērtēt patēriņa ietekmi uz klimatu; pieņem zināšanai Komisijas padziļinātajā analīzē izdarīto secinājumu, ka ES centieni samazināt emisijas no tās ražošanas tiek nedaudz samazināti, importējot preces ar augstāku oglekļa dioksīda pēdu, bet ka ES tomēr ir ievērojami palīdzējusi samazināt emisijas arī citās valstīs, jo pieaug tirdzniecības plūsmas un palielinās tās eksporta oglekļa dioksīda emisiju efektivitāte;

30.  uzsver, ka ir vajadzīgs spēcīgāks starptautiskais satvars, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību pasaulē, apturētu tās stāvokļa pašreizējo pasliktināšanos un pēc iespējas to atjaunotu; uzskata, ka šāda satvara pamatā vajadzētu būt mērķiem un stingrām saistībām, ko veido NND un citi piemēroti instrumenti, finanšu saistības un uzlabotas spēju veidošanas garantijas, kā arī 5 gadu pārskatīšanas mehānisms, īpašu uzmanību pievēršot vērienīgāku mērķu izstrādei;

COP 25 Madridē, Spānijā

31.  atzīst Katovices COP 24 sasniegumus, ar ko pastiprināja rīcību klimata jomā, un uzsver Parīzes nolīguma darba programmas (Katovices noteikumu kopuma) pabeigšanu, kurā izklāstīti operacionāli norādījumi Parīzes nolīguma īstenošanai; tomēr atzīmē, ka daži uzdevumi, kas netika pabeigti Katovicē, ir jāpabeidz COP 25, proti, saistībā ar Parīzes nolīguma 6. panta mehānismiem; turklāt uzskata, ka COP 25 būs jāpieņem vairāki īstenošanas lēmumi, jo īpaši klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas, pielāgošanās, pārredzamības un atbalsta jomā; ar nepacietību gaida, ka COP 25 laikā tiks sekmīgi pārskatīts Varšavas Starptautiskais mehānisms par zaudējumiem un kaitējumu, kā arī rezultatīvi pabeigtas sarunas par Dzimumu līdztiesības rīcības plānu; atzīst, ka notiks turpmākas diskusijas, lai COP 25 laikā vienotos par kopīgiem termiņiem;

32.  uzsver, ka ir svarīgi noteikt vienotus īstenošanas termiņus attiecībā uz NND, lai gan daudzām UNFCCC pusēm ir noteikts piecu vai desmit gadu termiņš, savukārt citām ir īsāki īstenošanas periodi vai tie vispār nav noteikti; norāda, ka šādu atšķirīgu termiņu saglabāšana varētu negatīvi ietekmēt turpmākās sarunas par klimata mērķu vērienīgum; uzskata, ka vienoti īstenošanas periodi attiecībā uz NND nodrošinātu, ka visas puses vienlaicīgi atjaunina un paziņo savas saistības, kā arī uzlabo globālo centienu apjomu un atvieglo to mērīšanu; atbalsta vienota piecu gadu termiņa noteikšanu visiem NND pēc 2030. gada, kas atbilst Parīzes nolīguma vērienīgajam mērķim un neskar papildu ilgtermiņa saistības, kuras puses var uzņemties vietējā līmenī;

33.  atzinīgi vērtē to, ka Čīle ir viena no jaunietekmes valstīm, kas visveiksmīgāk īsteno pāreju uz tīru enerģiju, un jo īpaši to, ka Čīle ir panākusi vislielāko saules enerģijas ražošanas pieaugumu pasaulē; uzskata, ka Čīles saistībām risināt ārkārtas situāciju klimata jomā vajadzētu iedvesmot daudzas valstis Dienvidamerikā un visā pasaulē;

34.  uzsver, ka turpmāko 10 gadu laikā veiktie globālie pasākumi ietekmēs cilvēces nākotni nākamajos 10 000 gados; tādēļ aicina Komisiju un visas COP 25 puses īstenot drosmīgus un vērienīgus pasākumus;

35.  atzīst sadarbīgu pieeju nozīmi, lai sasniegtu vērienīgākus mērķus klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās jomā un veicinātu ilgtspējīgu attīstību un vides integritāti; uzsver, ka šie centieni vajadzīgi, lai panāktu vispārēju emisiju samazinājumu un izvairītos no tā, ka pieaug emisiju apjoms NND posmos vai starp tiem; pauž bažas par nelielo progresu, kāds panākts UNFCCC 50. starpsesiju sanāksmē Bonnā par tirgus un ārpustirgus mehānismiem;

36.  tādēļ attiecībā uz Parīzes nolīguma 6. pantu aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt stingrus un stabilus starptautiskus noteikumus; atzīst daudzās problēmas, ko vides integritātei un ilgtspējai ir radījis Kioto protokolā paredzētais lielais skaits tīras attīstības mehānisma (TAM) un kopīgas īstenošanas (KĪ) projektu; aicina novērst nepilnības emisiju samazināšanas uzskaitē vai divkāršajā uzskaitē un nepieļaut emisiju samazināšanas papildsamazinājumu; pauž bažas par to, ka NND mērķiem varētu tikt izmantotas Kioto protokolā ietvertās vienības, kas būtiski pasliktinātu vides integritāti turpmākajos mehānismos, kuri noteikti saskaņā ar 6. pantu; uzsver, ka emisijas tiesībām, ko tirgo saskaņā ar jaunajiem tirgus mehānismiem, ir jābūt papildinošām un jāpalielina pašreizējo un turpmāko NDD mazināšanas centieni; atbalsta to, ka daļu no 6. panta mehānismu radītajiem ieņēmumiem novirza, lai atbalstītu nepietiekami finansēto Pielāgošanās fondu;

37.  uzskata, ka COP 25 būtu jānosaka jauns vērienīguma līmenis gan attiecībā uz centieniem īstenot Parīzes nolīgumu, gan saistībā ar nākamo NND kārtu, kurā būtu jāatspoguļo lielākas klimata rīcības saistības visām nozarēm, kas darbojas gan uz cietzemes, gan okeānos;

38.  uzsver, cik būtiski ir, lai ES COP 25 paustu vienotu un saskaņotu viedokli, tādējādi saglabājot savu politisko ietekmi un uzticamību; mudina visas dalībvalstis atbalstīt ES mandātu sarunās un divpusējās sanāksmēs ar citiem dalībniekiem;

Mežu nozīme

39.  atgādina, ka Parīzes nolīgumā ir prasīts visām pusēm rīkoties, lai saglabātu un palielinātu siltumnīcefekta gāzu piesaistītājus, arī mežus; norāda, ka, apturot atmežošanu un meža degradāciju un ļaujot mežiem atjaunoties, tiktu veikti vismaz 30 % no visiem klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, kas vajadzīgi, lai panāktu, ka globālā sasilšana nepārsniedz 1,5 ˚C; uzsver, ka ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem ir ārkārtīgi liela nozīme cīņā pret klimata pārmaiņām, jo, mežam augot, palielinās CO2 uztveršana, oglekļa uzkrāšana koksnes produktos un fosilās izejvielas un enerģiju aizstāšana, vienlaikus samazinot meža ugunsgrēku, kaitīgo organismu invāzijas un slimību riskus; uzsver, ka ir svarīgi stimulēt praksi, ar ko saglabā dabiskās oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmas, tostarp pirmatnējos mežus un neskartu mežu augsnes, un kas Komisijas paziņojumā "Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus" atzītas par neaizvietojamām;

40.  aicina visas puses, tostarp ES un tās dalībvalstis ievērot savas starptautiskās saistības, cita starpā saistības, ko tās uzņēmušās ANO Mežu foruma, ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību, Ņujorkas deklarācijas par mežiem un 15. IAM — jo īpaši 15.2. mērķa — satvarā, proti, veicināt visu meža tipu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, apturēt atmežošanu, atjaunot degradētos mežus un būtiski palielināt apmežošanu un meža atjaunošanu visā pasaulē līdz 2020. gadam; aicina visos politiskajos līmeņos darīt vairāk, lai Eiropā novērstu mežu stāvokļa pasliktināšanos un vajadzības gadījumā panāktu, ka tiek atjaunots labs mežu stāvoklis; prasa Komisijai un dalībvalstīm atbalstīt mežu atjaunošanas pasākumus degradētās augsnēs un lauksaimniecībai nepiemērotās augsnēs;

41.  ņemot vērā mežu būtisko nozīmi cīņā pret klimata pārmaiņām un problēmām, ko dažiem mežu īpašnieki Eiropā rada ārkārtējs sausums un kaitēkļi, uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver stimulu sistēma gadījumā, ja ilgtspējīga mežu apsaimniekošanas vairs nav ekonomiski izdevīga;

Noturība pret klimata pārmaiņām, tām pielāgojoties

42.  atzinīgi vērtē Komisijas publicēto ziņojumu par ES stratēģijas īstenošanu attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, kas liecina par nelielu progresu katrā no stratēģijā izklāstītajām astoņām atsevišķajām darbībām; tomēr norāda, ka, neraugoties uz pasaules mēroga centieniem samazināt emisijas, klimata pārmaiņu ietekme ir neizbēgama un ir ļoti svarīgi turpināt pielāgošanās pasākumus; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt šo stratēģiju, ņemot vērā ziņojumā izdarītos konstatējumus, ka ES joprojām ir neaizsargāta pret klimata pārmaiņu ietekmi gan savā teritorijā, gan ārpus tās robežām; uzsver, ka apdrošināšanas nozarei ir jāiegulda pielāgošanās darbībās un jāveic publiski un privāti ieguldījumi pētniecībā un inovācijā; uzskata, ka prioritāras ir tādas darbības kā cilvēku veselības un drošības aizsardzība, bioloģiskās daudzveidības zuduma un augsnes degradācijas apturēšana un pielāgošanās darbību veicināšana pilsētvidē;

43.  norāda, ka Parīzes nolīguma 8. pants (par zaudējumiem un kaitējumu) nosaka, ka pusēm būtu jāīsteno uz sadarbību vērsta pieeja attiecībā uz zaudējumiem un kaitējumu, kas saistīti ar klimata pārmaiņu negatīvajām sekām; tāpēc uzsver, ka liela nozīme ir globālai atbalstošai rīcībai jomās, kas ir īpaši neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi;

44.  atgādina, ka pielāgošanās darbības ir absolūti nepieciešamas visām valstīm, ja tās vēlas mazināt nelabvēlīgo ietekmi un pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz pret klimata pārmaiņām noturīga izaugsme un ilgtspējīga attīstība; uzsver, ka jāizstrādā vienotas sistēmas un instrumenti, ar ko sekot līdzi progresam un valstu pielāgošanās plānu un darbību efektivitātei; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu nacionālo enerģētikas un klimata plānu (NECP) projektiem trūkst vērienīguma attiecībā uz energoefektivitātes un atjaunojamo resursu enerģijas mērķiem; atgādina, ka atjaunojamie energoresursi, tostarp atjaunojamo jūras energoresursu enerģija, kā aprites ekonomikas elements ir daļa no risinājuma, kā mazināt klimata pārmaiņu sekas un pielāgoties tām; aicina dalībvalstis pilnveidot to nacionālos enerģētikas un klimata plānus, lai pilnībā īstenotu Parīzes nolīgumu;

Finansējums klimata pārmaiņu jomā un citi īstenošanas līdzekļi

45.  atzinīgi vērtē COP 24 pieņemto lēmumu, ka Pielāgošanās fonds arī turpmāk būtu jāizmanto Parīzes nolīguma mērķiem; atzīst, ka šis fonds sevišķi nozīmīgs ir kopienām, kuras ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņām, un tādēļ atzinīgi vērtē dalībvalstu jaunās brīvprātīgi uzņemtās saistības 2019. gadā piešķirt fondam 10 miljonus USD;

46.  atzīst, ka pašlaik 37 % no ES budžeta tiek novirzīti kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) finansēšanai, no kā varētu mobilizēt ievērojamus līdzekļus, lai stimulētu un atalgotu klimatam un videi draudzīgu metožu izmantošanu lauksaimniecības nozarē;

47.  atkārtoti uzsver, ka KLP vairs nevajadzētu piešķirt subsīdijas darbībām, kas ir kaitīgas videi un klimatam, tostarp kūdrāju nosusināšanai un pārmērīgai ūdens ieguvei apūdeņošanas vajadzībām, kā arī nevajadzētu sodīt par koku saglabāšanu lauksaimniecības zemēs;

48.  atzīst, ka ES un tās dalībvalstis nodrošina lielāko daļu no publiskā sektora finansējuma klimata jomā; atzinīgi vērtē COP 24 lēmumu, ar ko apņemas no 2025. gada īstenot daudz vērienīgāku mērķi, kas pārsniedz pašreizējās saistības, proti, no 2020. gada mobilizēt 100 miljardus USD gadā, taču pauž bažas, ka attīstīto valstu pašreizējie solījumi joprojām ievērojami atpaliek no to kolektīvā mērķa — ik gadu piešķirt 100 miljardus USD; sagaida, ka jaunietekmes ekonomikas, sākot ar 2025. gadu, sniegs ieguldījumu, tādējādi paaugstinot turpmākā starptautiskā klimata finansējuma apjomu;

49.  atzīst, ka klimata pārmaiņas nav vietēja mēroga problēma un ka klimata ietekme ārpus ES ietekmē arī pašu ES, jo tādi notikumi kā viesuļvētras, sausums, plūdi un mežu ugunsgrēki var ietekmēt ES pārtikas un ūdens nodrošinājumu, kā arī preču un pakalpojumu piegādes ķēdes; aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti noteikt starptautiskā finansējuma palielināšanu darbībām, kuru mērķis ir pielāgoties klimata pārmaiņām, lai palielinātu šo finansējumu līdz līmenim, kas piešķirts klimata pārmaiņu mazināšanai, kā arī nodrošināt finansējumu klimata pārmaiņu radīto zaudējumu un kaitējuma jomā;

50.  uzsver, cik liela nozīme ir globālā pielāgošanās mērķa īstenošanai praksē un tam, ka tiek rasts apjomīgs jaunu līdzekļu apjoms pielāgošanās vajadzībām jaunattīstības valstīs; prasa no ES un tās dalībvalstīm apņemšanos ievērojami palielināt pielāgošanās finansējumu, kuru tās nodrošina; atzīst, ka progress ir jāpanāk, risinot jautājumu par zaudējumiem un kaitējumu, kuru kompensēšanai būtu jārod papildu līdzekļi no novatoriskiem publiskā sektora finanšu avotiem, izmantojot Varšavas Starptautisko kompensēšanas mehānismu;

51.  uzsver ilgtspējīga finansējuma nozīmi un uzskata, ka ir svarīgi, lai galvenās starptautiskās finanšu iestādes ātri pieņemtu un attīstītu zaļo finansējumu nolūkā panākt pasaules ekonomikas veiksmīgu dekarbonizāciju; uzsver nepieciešamību īstenot ES ilgtspējīgas finansēšanas rīcības plānu un atzinīgi vērtē starptautiskas platformas izveidi ilgtspējīgas finansēšanas jomā;

52.  turklāt uzsver arī privātā sektora, tostarp korporāciju un finanšu tirgu, lomu ilgtspējas mērķu sasniegšanā; atzinīgi vērtē centienus ieviest tiesību aktus par finanšu ilgtspējību un mudina Komisiju nodrošināt ieguldījumu saņēmēju uzņēmumiem pārredzamību un pārskatatbildību, jo īpaši attiecībā uz ilgtspējas un cilvēktiesību apdraudējumiem jaunattīstības valstīs;

53.  atzinīgi vērtē to, ka COP 14 sesijā 196 valstu valdības saistībā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību vienojās līdz 2020. gadam un pēc tam palielināt ieguldījumus dabā un cilvēkos; uzsver, ka ekonomikas izaugsme var sekmēt ilgtspējīgu attīstību tikai tad, ja tā neizraisa kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un dabas spējai kalpot cilvēkiem;

54.  uzsver, ka būtu jānodrošina ES budžeta atbilstība ES starptautiskajām saistībām attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un arī vidējā termiņā un ilgtermiņā īstenojamiem ES mērķiem klimata un enerģētikas jomā un ka tas nedrīkstētu būt pretrunā šiem mērķiem un traucēt to sasniegšanu; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt ES ieguldījumu atbilstību uzdevumiem klimata un bioloģiskās daudzveidības jomā un attiecīgā gadījumā nākt klajā ar saskaņotiem un saistošiem noteikumiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka nākamā daudzgadu finanšu shēma (DFS) pilnībā atbilst Parīzes nolīgumam un ka neviens izdevums nav pretrunā ar šā nolīguma mērķiem; uzsver, ka ir svarīgi papildināt Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu, un mudina dalībvalstis vismaz divkāršot to ieguldījumus sākotnējā resursu piesaistē; atzinīgi vērtē EIB Direktoru padomes lēmumu no 2021. gada beigām izbeigt finansējumu lielākajai daļai fosilā kurināmā enerģētikas projektu un pakāpeniski palielināt tā finansējuma daļu, kas paredzēts pasākumiem klimata jomā un vides ilgtspējai, līdz 2025. gadam sasniedzot 50 % no tās operācijām; uzskata, ka tas ir pirmais vērienīgais solis ceļā uz EIB pārveidi par Eiropas Klimata banku; aicina dalībvalstis piemērot šo pašu principu attiecībā uz eksporta kredītu garantijām; prasa noteikt īpašas publiskā sektora garantijas zaļajiem ieguldījumiem, zaļā finansējuma fondiem paredzētajam zaļā finansējuma marķējumam un fiskālajām priekšrocībām, kā zaļo obligāciju emitēšanai; uzsver, ka ir nepieciešams vērienīgāks finansējums pētniecībai un rūpnieciski piemērojamai inovācijai;

55.  aicina EIB 2020. gadā pārskatīt savu klimata stratēģiju un pieņemt konkrētus un vērienīgus rīcības plānus, lai izpildītu apņemšanos pielāgot visas finansēšanas darbības Parīzes nolīgumam, kā arī steidzami pielāgot visas nozares aizdevumu politikas nostādnes un vadlīnijas Parīzes nolīguma mērķiem;

56.  uzsver, cik būtiski ir īstenot taisnīgu pāreju uz klimatneitrālu ekonomiku un ka ir jāīsteno apsteidzoša un līdzdalību veicinoša pieeja, lai nodrošinātu, ka šī pāreja nes labumu iedzīvotājiem un atbalsta visneaizsargātākos reģionus un kopienas; uzskata, ka ES līmenī izveidots taisnīgas pārejas fonds ir viens no līdzekļiem, ko var izmantot, lai nodrošinātu iekļaujošu un uz informāciju balstītu pāreju tiem ES iedzīvotājiem un reģioniem, kurus visvairāk ietekmē dekarbonizācija, piemēram, pārejas posmā esošiem ogļu ieguves reģioniem; atzīst, ka kompensācijas fondi vien nav garantija taisnīgai pārejai un ka ikvienas pārejas politikas pamatā vajadzētu būt visaptverošai Eiropas stratēģijai šādu ogļu ieguves reģionu attīstībai un modernizācijai un atbalsta sniegšanai tiem reģioniem, kurus šī pāreja skar vissmagāk; uzskata, ka ES pielāgošanās klimata pārmaiņām ir jāīsteno ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgā veidā; šajā sakarībā aicina ES un dalībvalstis ieviest atbilstošas politikas nostādnes un piešķirt finansējumu, kas būtu atkarīgs no skaidrām, ticamām un izpildāmām īstermiņa un ilgtermiņa kopējās ekonomikas dekarbonizācijas saistībām, ko uzņēmušās attiecīgās dalībvalstis, tostarp vai tās savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos būs iekļāvušas konkrētas politikas nostādnes, kuru mērķis ir pakāpeniski pārtraukt ogļu, citu fosilo kurināmo un fosilo kurināmo subsīdiju izmantošanu laikposmā, kas atbilst ES saistībām ierobežot globālo sasilšanu saskaņā ar Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem un 2050. gada klimata neitralitātes mērķi;

57.  uzskata, ka enerģētikas sistēmas demokratizācijai ir izšķiroša nozīme, nodrošinot veiksmīgu un ilgtspējīgu enerģētikas pārkārtošanu; tādēļ aicina uzlabot iedzīvotāju tiesības un iespējas, lai viņi varētu piedalīties drošas un tīras enerģijas ražošanā;

58.  uzsver, ka ir svarīgi sākt sarunas ar tām pasaules valstīm, kas pašlaik ir atkarīgas no fosilā kurināmā eksporta, ar mērķi noteikt veidus, kā varētu īstenot kopīgu enerģētikas un klimata drošības stratēģiju, lai šiem reģioniem uzlabotu nākotnes perspektīvas;

59.  uzskata, ka kodolenerģijai var būt būtiska nozīme klimata mērķu sasniegšanā, jo tā nerada siltumnīcefekta gāzes, un turklāt tās īpatsvars Eiropas elektroenerģijas ražošanā var būt ievērojams; tomēr uzskata, ka šai enerģijai tās radīto atkritumu dēļ ir vajadzīga vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģija, kurā ņemti vērā tehnoloģiskie sasniegumi (lāzertehnoloģijas, kodolsintēze utt.), lai uzlabotu visas nozares ilgtspēju;

60.  atbalsta finanšu ministru koalīcijas klimata jomā darbu un mudina visas valdības pieņemt koalīcijas saistības, lai saskaņotu visas politikas jomas un praksi, kas ir finanšu ministriju kompetencē, ar Parīzes nolīguma mērķiem, un pieņemtu efektīvas oglekļa cenas, kā noteikts Helsinku principos;

61.  atgādina pusēm, ka ir jāpiešķir pietiekami resursi, lai pārietu no saistībām uz darbībām un īstenotu nepieciešamos pasākumus, kuru mērķis ir sasniegt Parīzes nolīguma mērķus; atbalsta arvien pieaugošo impulsu ieviest oglekļa korekcijas mehānismu pie ES robežām importam uz ES, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starptautiskajā tirdzniecībā un novērstu oglekļa emisiju pārvirzi;

Nevalstisko dalībnieku loma

62.  atzinīgi vērtē apņēmīgo un arvien plašāko jauniešu kustību pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka ir svarīgi iesaistīties jēgpilnā dialogā ar jauniešiem un veicināt viņu līdzdalību politikas veidošanā visos līmeņos; atzinīgi vērtē to, ka visā pasaulē aizvien aktīvāk darbojas plaša spektra nevalstiskie dalībnieki, kas klimata politikas jomā apņēmušies sasniegt konkrētus un izmērāmus rezultātus; uzsver pilsoniskās sabiedrības, privātā sektora un pašvaldību būtisko nozīmi sabiedrības viedokļa un valsts rīcības ietekmēšanā un virzīšanā, kā arī zināšanu un labākās prakses apmaiņā par ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumu izstrādi un īstenošanu; aicina ES, dalībvalstis un visas puses veicināt, atvieglot un koordinēt sadarbību ar nevalstiskajiem dalībniekiem, kuri arvien vairāk kļūst par līderiem cīņā pret klimata pārmaiņām; turklāt uzskata, ka būtu jāiesaista iedzīvotāji un būtu jāpalielina to informētība par šiem jautājumiem;

63.  uzsver pilsētu izšķirošo nozīmi Parīzes nolīguma mērķu īstenošanā, jo saskaņā ar ANO 2018. gada kopsavilkuma ziņojumu par 11. IAM „Vērtējot virzību uz iekļaujošām, drošām, noturīgām un ilgtspējīgām pilsētām un citām cilvēku apdzīvotām vietām” pilsētas rada vairāk nekā 70 % no visām SEG emisijām, atkritumiem un gaisa piesārņojuma; atzinīgi vērtē to, ka ANO augstākā līmeņa sanāksmē par rīcību klimata jomā 102 pilsētas apņēmās līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti; aicina puses to emisiju samazināšanas plānos ciešāk iesaistīt pilsētas;

Atklātība, iekļaušanas spēja un pārredzamība

64.  uzsver, ka vajadzīga visu pušu efektīva līdzdalība, lai nepieļautu planētas vidējās temperatūras celšanos vairāk kā par 1,5 °C, kas savukārt nozīmē, ka jārisina nostiprinātu vai konfliktējošu interešu problēma; šajā sakarībā atkārtoti pauž atbalstu īpašas interešu konflikta politikas ieviešanai UNFCCC satvarā; aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties šā procesa vadību, vienlaikus nemazinot UNFCCC un Parīzes nolīguma mērķu un uzdevumu vērienīgumu;

65.  uzsver, ka 80 % cilvēku, kas pārvietoti klimata pārmaiņu dēļ, ir sievietes un bērni, ko klimata pārmaiņas skar vairāk nekā vīriešus un kam nākas izturēt vairāk, tomēr šīs personas ir mazāk iesaistītas, kad tiek pieņemti galvenie lēmumi par rīcību klimata politikas jomā; tāpēc uzsver, ka ir būtiski nodrošināt visiem marginalizētajiem dzimumiem pilnvērtīgas iespējas un panākt, lai tie kā līdztiesīgi dalībnieki un līderi varētu piedalīties starptautiskos forumos, piemēram, UNFCCC, kā arī iesaistīties pasākumos, kas klimata jomā īstenojami valsts, reģionu un vietējā līmenī, un līdz ar to attiecīgie pasākumi būtu sekmīgi un efektīvi; uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu pilnībā jāatbalsta UNFCCC Dzimumu līdztiesības rīcības plāna īstenošana, jo īpaši, integrējot dzimumu līdztiesības aspektu ES klimata un attīstības politikā, un būtu jāveicina pirmiedzīvotāju sieviešu un sieviešu tiesību aizstāvju līdzdalība UNFCCC procesā;

66.  norāda, ka klimata pārmaiņu ietekme, cita starpā uz izdzīvošanu, uzturu un izglītības pieejamību, būtiski ietekmē bērnu un pusaudžu veselību, aizsardzību un attīstību; uzskata, ka ir jārīkojas, lai ierobežotu šo kaitīgo ietekmi;

Visaptveroši centieni visās nozarēs

67.  iesaka Komisijai izpētīt saiknes un citas sadarbības iespējas ar ieinteresētajām personām trešo valstu un reģionu oglekļa tirgos, kā arī stimulēt papildu oglekļa tirgu izveidi un citus oglekļa cenas noteikšanas mehānismus, kas uzlabos efektivitāti, nodrošinās izmaksu ietaupījumus un samazinās oglekļa emisiju pārvirzes risku, tādējādi radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā pasaulē; aicina Komisiju ieviest aizsardzības mehānismus, lai jebkāda sasaiste ar ES ETS arī turpmāk palīdzētu vēl vairāk un noturīgi mazināt klimata pārmaiņas un netiktu mazinātas saistības, kādas ES uzņēmusies attiecībā uz SEG emisiju apjomu;

68.  atgādina, ka visām nozarēm ir jāsniedz savs ieguldījums, lai panāktu klimatneitrālu ekonomiku, un ka ES ekonomikas dekarbonizācijai nevajadzētu novest pie tā, ka ar oglekļa emisiju pārvirzes palīdzību oglekļa emisijas tiek pārceltas uz trešām valstīm, bet tai vajadzētu kļūt par mūsu ekonomikas un rūpniecības veiksmes stāstu, pateicoties atbilstošiem ieguldījumiem, piemērotiem instrumentiem un iespējām izstrādāt nepieciešamās radikālās inovācijas un tehnoloģijas; tic, ka uz tirgu balstītas pieejas būs veiksmīgas; uzskata, ka oglekļa cenas pielāgošanas uz robežas pasākumi ir jābalsta uz priekšizpēti un tiem jāatbilst PTO noteikumiem;

69.  ņem vērā Komisijas jaunievēlētās priekšsēdētājas Ursula von der Leyen paziņojumu par to, ka ETS tiks attiecināta arī uz nozarēm, uz kurām ES tirdzniecības sistēma vēl neattiecas; noraida tiešu iekļaušanu ES ETS;

70.  uzsver, ka transports ir vienīgā nozare, kurā emisiju apjoms kopš 1990. gada ir palielinājies; uzsver, ka šī situācija nav savienojama ar ilgtermiņa klimatneitralitātes mērķi, jo, lai to sasniegtu, emisijām no visiem sabiedrības sektoriem, tostarp aviācijas un kuģniecības nozares, jāsamazinās daudz ātrāk un vēl lielākā apjomā; atgādina, ka līdz 2050. gadam ir jāpanāk transporta nozares pilnīga dekarbonizācija; norāda, ka Komisijas veiktā analīze liecina, ka pašreizējie starptautiskie mērķi un pasākumi, kurus attiecīgi noteikusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO) un Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO), pat ja tie tiks pilnībā īstenoti, neradītu nepieciešamo emisiju samazinājumu, un ka ir vajadzīga būtiska turpmākā rīcība, kas atbilst visu ekonomikas jomu noteiktajam mērķim — neto nulles līmeņa SEG emisijām; uzskata — lai panāktu NND atbilstību saistībām, kuras saskaņā ar Parīzes nolīgumu jāpilda visai ekonomikai kopumā, būtu jāmudina nolīguma Puses ņemt vērā arī starptautiskās kuģniecības un aviācijas radītās emisijas un vienoties par īstenošanas pasākumiem, kas šo nozaru radīto emisiju samazināšanai jāveic starptautiskā, reģionu un valstu līmenī;

71.  atgādina — tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam starptautiskās aviācijas emisiju apjoms pasaulē būs aptuveni par 70 % lielāks nekā 2005. gadā un līdz 2050. gadam varētu pieaugt vēl par 300–700 %; pauž bažas par vērienīguma līmeni ICAO Starptautiskās gaisa satiksmes radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēmā (CORSIA), ņemot vērā pašreizējo darbu pie standartiem un ieteicamās prakses, kas jāievēro, sākot no šīs shēmas ieviešanas 2019. gadā; uzsver, ka līdz šim ierosinātie standarti ir neapmierinoši un CORSIA shēmas turpmāka vājināšana nav pieļaujama; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai stiprinātu CORSIA noteikumus un atbalstītu ilgtermiņa mērķa pieņemšanu nolūkā būtiski samazināt aviācijas nozares radītās emisijas, vienlaikus saglabājot ES leģislatīvo autonomiju, īstenojot ETS direktīvu; turklāt uzsver, ka ES un starptautiskajās shēmās ir jārisina jautājums par aviācijas radītajām SEG emisijām, kas nav oglekļa emisijas;

72.  pauž dziļas bažas par rezolūcijas A40-19 pieņemšanu ICAO 40. asamblejā un tā dēvēto CORSIA ekskluzivitātes klauzulu; mudina dalībvalstis iesniegt oficiālu atrunu attiecībā uz šo rezolūcijas daļu, lai tādējādi saglabātu Savienības likumdošanas autonomiju attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti SEG emisiju samazināšanai aviācijas nozarē;

73.  atgādina, ka Komisijai ir juridisks pienākums iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei 12 mēnešu laikā pēc tam, kad ICAO ir pieņēmusi attiecīgos instrumentus un pirms CORSIA sākusi darboties, turklāt šajā ziņojumā cita starpā jāanalizē CORSIA centienu vērienīgums un vispārējā vides integritāte, tostarp tās vispārējos centienus attiecībā uz Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu; uzsver, ka Eiropas Parlaments un Padome kā likumdevēji ir vienīgās iestādes, kas var lemt par jebkādiem turpmākiem ETS direktīvas grozījumiem; uzsver, ka ETS direktīva būtu jāgroza tikai tad, ja tas ir saskaņā ar visas ES ekonomikā uzņemtajām saistībām samazināt SEG emisijas, ņemot vērā, ka pēc 2020. gada netiek paredzēts pielietot CO2 emisiju izlīdzināšanas mehānismu;

74.  atzinīgi vērtē pieaugošo atbalstu saskaņotai ES mēroga pieejai attiecībā uz aviācijas cenu noteikšanu un aicina Komisiju pēc iespējas drīz nākt klajā ar vērienīgu Enerģētikas nodokļu direktīvas pārskatīšanu šajā jomā, tostarp par to nodokļu atbrīvojumu atcelšanu, kurus pašlaik piemēro petrolejai un kuģu degvielai;

75.  atgādina, ka saskaņā ar aplēsēm kuģniecības radītās CO2 emisijas periodā līdz 2050. gadam varētu palielināties par 50 %–250 %; atzinīgi vērtē vienošanos par sākotnējo SJO stratēģiju, lai samazinātu kuģu radītās SEG emisijas, kā nozares pirmo soli Parīzes nolīguma temperatūras mērķa sasniegšanā; mudina SJO aktīvi rīkoties un pieņemt īstermiņa un vidēja termiņa pasākumus, kas palīdzētu sasniegt šīs stratēģijas mērķus; uzsver, cik svarīgi un neatliekami ir līdz 2023. gadam īstenot īstermiņa un vidēja termiņa pasākumus; aicina ES, Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai atbalstītu ātru Vidusjūras zonas atzīšanu par kombinēto SOx un NOx emisiju kontroles zonu, kas būtu būtisks solis, lai Eiropā samazinātu kuģošanas radītās emisijas; uzsver, ka ir nekavējoties jāizpēta papildu pasākumi un darbības, tostarp oglekļa cenas noteikšanas instrumenti, lai risinātu jautājumu par emisijām jūrā saskaņā stratēģiju par šīs nozares pāreju uz zemām emisijām; tādēļ pauž pārliecību, ka ES un dalībvalstīm būtu cieši jāuzrauga sākotnējās SJO stratēģijas ietekme un īstenošana; atzinīgi vērtē priekšlikumu ES regulai, lai pienācīgi ņemtu vērā vispārējo datu vākšanas sistēmu attiecībā uz kuģu degvielas patēriņa datiem (MZV) un SJO vispārējo datu vākšanas sistēmu attiecībā uz kuģu degvielas patēriņu; atgādina, ka MZV ir pirmais solis, kas galu galā ļautu ES pieņemt obligātus emisiju samazināšanas mērķus; mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk ierosināt ES papildu pasākumus, kas būtu daļa no tās 2050. gada dekarbonizācijas stratēģijas, piemēram, jūrniecības nozares iekļaušanu ETS un kuģu efektivitātes standarta un kuģu marķējuma ieviešanu, un ierosināt stratēģiju sadarbībai ar citām pusēm, kuras vēlas rīkoties pēc iespējas agrāk, lai samazinātu jūras transporta emisijas atbilstoši Parīzes nolīguma temperatūras mērķim;

76.  uzsver, ka jau pastāv vienkārši risinājumi, kā samazināt emisijas, piemēram, ātruma ierobežojumi vai emisiju kontroles zonu izveide, kas paredzētas saskaņā ar starptautisko MARPOL konvenciju; uzskata, ka dekarbonizācijas stratēģijai un Eiropas zaļajam kursam būtu jāveicina ieguldījumi, vērienīgi pētījumi par nulles emisijas kuģiem un videi nekaitīgiem kuģiem ar ekokomponentiem, labāka atkritumu apsaimniekošana un ūdens resursu apsaimniekošana, kā arī infrastruktūras uzlabojumi, kas vajadzīgi, lai stimulētu tirgu laikposmā pirms 2030. gada, piemēram, ostu elektrifikācija;

77.  mudina palielināt finansējumu alternatīvo degvielu izpētei un ieviešanai tirgū;

78.  atgādina, ka 23 % no pasaules SEG emisijām rada lauksaimniecība; uzsver — lai pabarotu strauji augošo cilvēku skaitu pasaulē, ir jāiegulda viedās lauksaimniecības metodēs un ražošanas paņēmienos, tādos kā kūtsmēslu radītā metāna uztveršana, efektīvāka mēslojuma izmantošana, cikliska biomasas izmantošana un efektīvākas gaļas un piena produktu ražošanas metodes;

79.  atgādina — lai gan lauksaimniecība rada aptuveni 10 % no ES SEG emisijām, tā var palīdzēt ES samazināt emisijas ar tādiem paņēmieniem kā laba augsnes pārvaldība, agromežsaimniecība, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un citas zemes apsaimniekošanas metodes; konstatē — lauksaimniecība var nodrošināt, ka laikposmā līdz 2050. gadam ik gadu tiek ietaupītas aptuveni 3,9 gigatonnas CO2 ekvivalenta, kas ir aptuveni 8 % no pašreizējām kopējām SEG emisijām;

80.  norāda, ka aptuveni 60 % no pasaules metāna emisijām rada tādi avoti kā lauksaimniecība, atkritumu poligoni un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kā arī fosilā kurināmā ražošana un transportēšana pa cauruļvadiem; atgādina, ka metāns ir spēcīga SEG, kas globālo sasilšanu var veicināt 100 gadus un iedarbojas 28 reizes spēcīgāk nekā CO2; atgādina, ka Komisijai ir juridisks pienākums pēc iespējas drīz apzināt politikas iespējas, kā ES metāna emisiju stratēģiskā plāna ietvaros strauji samazināt metāna emisijas; aicina Komisiju iesniegt attiecīgos likumdošanas priekšlikumus Parlamentam un Padomei sava pilnvaru termiņa pirmajā pusē;

81.  atzīst, ka lauksaimniecībai var būt pozitīva un nozīmīga loma cīņā pret klimata pārmaiņām, un uzsver KLP reformas nozīmi, palīdzot lauksaimniekiem izstrādāt un īstenot klimata ziņā viedas lauksaimniecības metodes, piemēram, oglekļa dioksīda piesaisti un oglekļa emisiju atkārtotu izmantošanu;

82.  uzsver, cik būtiski ir dabiskie piesaistītāji, lai ES panāktu SEG neitralitāti; aicina Komisiju izstrādāt detalizētu ES stratēģiju, kā saskaņā ar 2050. gada SEG neitralitātes mērķi ilgtspējīgi uzlabot dabiskos piesaistītājus; mudina dalībvalstis šo aspektu pilnībā iekļaut savās ilgtermiņa stratēģijās, kā tas prasīts Pārvaldības regulas 15. panta 4. punkta b) apakšpunktā;

83.  atzīst lomu, kāda gandrīz visos 1,5 °C scenārijos piešķirta oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai IPCC 1,5 °C īpašajā ziņojumā un Komisijas paziņojumā “Tīru planētu visiem”;

84.  atbalsta aktīvāku rīcību, lai sasniegtu mērķus, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar stratēģisko energotehnoloģiju plānu nolūkā komerciālā mērogā īstenot oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu ES enerģētikas un rūpniecības nozarēs, kā arī izstrādāt stingru tiesisko regulējumu, kas palīdzētu līdz 2022. gadam no atmosfēras tieši piesaistīt un droši uzglabāt CO2 emisijas;

85.  pauž nožēlu par to, ka fosilā kurināmā subsīdijas ES joprojām palielinās un sasniedz aptuveni 55 miljardus EUR gadā; aicina visas dalībvalstis savos galīgajos valsts enerģētikas un klimata plānos steidzami integrēt konkrētas politikas nostādnes, termiņus un pasākumus, lai līdz 2020. gadam pakāpeniski likvidētu visas tiešās un netiešās subsīdijas fosilajam kurināmajam, un tādējādi izpildītu ES globālās saistības un atbrīvotu resursus, kurus varētu izmantot, lai panāktu klimata ziņā neitrālu sabiedrību; aicina visas pārējās puses veikt līdzīgus pasākumus;

86.  atzinīgi vērtē Monreālas protokola Kigali grozījuma stāšanos spēkā; uzskata, ka tam būtu jādod jauns stimuls ES ātri pārskatīt F-gāzu regulu, lai novērstu ES mērķus klimata jomā apdraudošos zināmos trūkumus, tādus kā nelikumīga fluorogļūdeņražu (HFC) tirdzniecība un nepietiekami pasākumi pret sēra heksafluorīda (SF6) izmantošanu;

Rūpniecība un konkurētspēja

87.  uzskata, ka ekonomikas uzplaukumam, rūpniecības konkurētspējai, ilgtspējīgai attīstībai un klimata politikai vajadzētu būt savstarpēji pastiprinošiem; uzsver, ka ES būtu jārāda ceļš pārejā uz nulles līmeņa SEG emisiju ekonomiku līdz 2050. gadam, tādējādi nodrošinot konkurences priekšrocības ES nozarēm;

88.  uzsver, cik būtiski ir sasniegt Parīzes nolīgumā noteiktos mērķus, vienlaikus ES saglabājot darbvietas un rūpniecības bāzi, lai cilvēkiem šajā nozarē būtu labvēlīgas izredzes un lai parādītu pasaulei, ka rūpniecība un klimatneitralitāte nav nesavienojamas; ļoti atzinīgi vērtē daudzu Eiropas rūpniecības dalībnieku apņemšanos un centienus kļūt oglekļneitrāliem un mudina nozares vai uzņēmumus, kas joprojām vilcinās, sekot šiem daudzajiem labajiem piemēriem;

89.  turklāt atzinīgi vērtē centienus un progresu, ko līdz šim ES iedzīvotāji, uzņēmumi un nozares īstenojuši, lai pildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības saskaņā ar Katovices noteikumu kopumu; tomēr norāda, ka šie centieni nav pietiekami, lai līdz 2050. gadam sasniegtu nulles līmeņa SEG emisiju līmeni; tādēļ mudina dalībvalstis un to reģionus un pašvaldības, kā arī uzņēmumus un nozares noteikt un aktīvi īstenot vērienīgākus mērķus, izmantojot Eiropas zaļo kursu, lai risinātu klimata problēmas un pilnībā izmantotu Parīzes nolīguma sniegtās iespējas;

90.  uzsver, ka stabils un uzticams tiesiskais regulējums un skaidri politikas signāli gan ES, gan pasaules līmenī veicina un uzlabo ar klimatu saistītus ieguldījumus un var palīdzēt novērst oglekļiesīksti; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi un savlaicīgi īstenot tiesību aktus “Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem”, un aicina izstrādāt ES ilgtermiņa rūpniecības politikas stratēģiju un ES klimata tiesību aktus atbilstīgi saistībām, ko ES uzņēmās saskaņā ar Parīzes nolīgumu, lai nodrošinātu ES rūpniecības attīstību īstermiņā un ilgtermiņā, jo īpaši atbalstot MVU, radot kvalitatīvas darbvietas un nodrošinot ekoloģisko pāreju, vienlaikus nodrošinot, ka ES rūpniecība ir konkurētspējīga pasaules mērogā un ka ES līdz 2050. gadam sasniedz nulles līmeņa siltumnīcefekta gāzu emisijas, un neviens netiek atstāts novārtā;

91.  atzinīgi vērtē to, ka vairākas valstis, kurās atrodas ES energoietilpīgo nozaru lielākie konkurenti, ir ieviesušas oglekļa emisijas kvotu tirdzniecības vai citus oglekļa emisiju cenas noteikšanas mehānismus; mudina arī citas valstis sekot šim piemēram; prasa šos mehānismus attiecināt uz visām energoietilpīgajām nozarēm;

92.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt kvalitatīvu darbvietu un kvalificētu darba ņēmēju skaitu ES rūpniecībā, lai veicinātu inovāciju un pāreju uz ilgtspējīgiem ražošanas procesiem; uzsver, ka ir jāatbalsta reģioni, kuri ir ļoti atkarīgi no ogļu izmantošanas un oglekļietilpīgām darbībām un kuros liela daļa darba ņēmēju ir iesaistīti oglekļietilpīgās nozarēs, jāveic ieguldījumi šajos reģionos un jāattīsta pārkvalificēšanās un prasmju uzlabošanas programmas, lai piesaistītu jaunus un inovatīvus uzņēmumus, jaunuzņēmumus un nozares ar mērķi veidot ilgtspējīgu reģionālo ekonomiku, vienlaikus nodrošinot, ka neviens netiek atstāts novārtā;

93.  uzsver, ka ne visi reģioni cīņu pret klimata pārmaiņām sāk ar vienādiem nosacījumiem, ne visos reģionos ir vienādi instrumenti un ka sekas attiecīgi atšķiras; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešama pāreja, kurā tiek ņemtas vērā visneaizsargātāko reģionu, iedzīvotāju un nozaru īpatnības;

Enerģētikas politika

94.  uzsver enerģētikas centrālo lomu pārejā uz SEG neto nulles emisiju ekonomiku;

95.  uzsver, ka, īstenojot ilgtspējīgu enerģētikas pārkārtošanu, enerģētiskās nabadzības problēma ir jārisina, nostiprinot enerģijas patērētāju tiesības un sniedzot viņiem pilnīgāku informāciju, uzlabojot energoefektivitātes pasākumus ēkās, jo īpaši mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, un novēršot sociālās problēmas;

96.  uzsver energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas nozīmi SEG emisiju samazināšanā, energoapgādes drošībā un enerģētiskās nabadzības mazināšanā;

97.  uzsver, ka visām nozarēm ir efektīvi jāsadarbojas, lai dekarbonizētu ES ekonomiku un sasniegtu nulles līmeņa SEG emisijas; uzsver, ka valstīm vajadzētu būt elastīgām attiecībā uz to, kā tās dekarbonizē savu ekonomiku, lai būtu vieglāk mazināt ar pāreju saistītās sociālās izmaksas un gūtu sabiedrības piekrišanu un atbalstu;

98.  uzskata, ka būtiska nozīme būs turpmākai ES iekšējā enerģijas tirgus integrācijai, jo īpaši, lai panāktu nulles līmeņa SEG emisiju ekonomiku;

99.  atgādina, ka prioritātes noteikšana energoefektivitātei, jo īpaši īstenojot principu „energoefektivitāte pirmajā vietā”, un pasaules mēroga līderpozīcijas atjaunojamo energoresursu jomā ir divi no galvenajiem ES enerģētikas savienības mērķiem; uzsver, ka ES 2030. gada mērķis atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā ir noteikts 32 % vai augstāks un ka tās energoefektivitātes mērķis ir 32,5 % vai augstāks; uzsver, ka šie mērķi, lai gan rada lielāku SEG emisiju samazinājumu nekā iepriekš prognozēts, neatbilst 50—55 % samazinājumam, ko ierosināja jaunā Komisijas priekšsēdētāja, vai arī lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5 °C; aicina Komisiju un Padomi noteikt papildu centienus, kas nepieciešami, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu un energoefektivitāti saskaņā ar SEG emisiju samazināšanas mērķi; aicina pasaules mērogā veicināt energoefektivitātes pasākumus un savlaicīgi sākt izmantot atjaunojamos energoresursus;

100.  atzinīgi vērtē atjaunojamo energoresursu pieaugošo īpatsvaru pasaules energoapgādē, jo īpaši enerģētikas nozarē; pauž bažas par atjaunojamo energoresursu izmantošanas lēno ieviešanu siltumapgādes, dzesēšanas un transporta nozarē, jo īpaši aviācijas un jūrniecības nozarē; pauž nopietnas bažas par attīstības tempu palēnināšanos (kopš 2014. gada), paplašinot kopējo atjaunojamo energoresursu tirgus daļu ES, jo šī palēnināšanās apdraud ES enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanu; uzsver, ka, lai sasniegtu ilgtermiņa ilgtspējas mērķus, visām nozarēm ir jāpalielina atjaunojamo energoresursu izmantošana;

Pētniecība, inovācija, digitālās tehnoloģijas un kosmosa politika

101.  atzīst zinātnes un zinātniski pamatotu inovāciju būtisko nozīmi, lai gūtu panākumus cīņā pret klimata pārmaiņām un īstenotu Parīzes nolīguma un jebkādas citas vērienīgas klimata programmas stratēģisko mērķus; uzsver, ka ES ir jāuzņemas vadība gan cīņā pret klimata pārmaiņām, gan tehnoloģiskās attīstības veicināšanā, lai nodrošinātu pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību;

102.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt un stiprināt pētniecību un inovāciju tādās jomās kā klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās politika, resursu efektīva izmantošana, mazoglekļa un bezemisiju tehnoloģijas, otrreizējo izejvielu ilgtspējīga izmantošana (aprites ekonomika) un klimata pārmaiņu datu apkopošana šīs parādības apkarošanas nolūkā; uzsver, ka par prioritāti ir jānosaka ilgtspējīgu enerģētikas projektu finansēšana saskaņā ar jauno programmu „Apvārsnis Eiropa”, ņemot vērā ES saistības, kas jāpilda enerģētikas savienības kontekstā un īstenojot Parīzes nolīgumu;

103.  atgādina, ka pētniecība, inovācija un konkurētspēja ir viens no pieciem ES Enerģētikas savienības stratēģijas pīlāriem; tādēļ atgādina, ka pētniekiem ir būtiska loma cīņā pret globālo sasilšanu, un uzsver, ka šajā jomā ir svarīgi īstenot starptautisko partneru ciešu zinātnisko sadarbību;

104.  atgādina par digitālo tehnoloģiju būtisko nozīmi enerģētikas un rūpniecības pārmaiņu atbalstīšanā, jo īpaši uzlabojot energoefektivitāti un ietaupījumus un samazinot emisijas; uzsver ieguvumus vides jomā, ko var nodrošināt Eiropas rūpniecības nozaru digitalizācija, uzlabojot resursefektivitāti, tostarp atkritumu pārstrādi, un samazinot materiālietilpību; uzsver ieguvumus, ko klimata jomā sniedz pārvades un sadales tīklu pilnīga digitalizācija un enerģijas tirdzniecības centri, kā arī pieprasījuma reakcijas programmas, ko pārvalda, izmantojot lietojumprogrammas;

105.  atzīst jaunās ES kosmosa programmas nozīmi, atbalstot ES cīņu pret klimata pārmaiņām un to ietekmi; atgādina par Eiropas Zemes novērošanas sistēmas Copernicus datu un informācijas pakalpojumu būtisko nozīmi zemes uzraudzībā; uzsver Copernicus nozīmi novērošanas sistēmu starptautiskās koordinācijas veicināšanā un ar to saistītajā datu apmaiņā;

Klimata pārmaiņas un attīstība

106.  atgādina, ka saskaņā ar ANO īpašā referenta galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos 2019. gada 25. jūnija ziņojumu par klimata pārmaiņām un nabadzību „klimata pārmaiņas draud iznīcināt progresu, kas pēdējos 50 gadus panākts attīstības, vispārējās veselības un nabadzības mazināšanas jomā”, un tiek lēsts, ka „jaunattīstības valstīm būs jāsedz 75–80 % no izmaksām, kas saistītas ar klimata pārmaiņām”;

107.  uzsver, ka jaunattīstības valstis ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņām un ir visvairāk tām pakļautas, kā arī tām trūkst nepieciešamā aprīkojuma, lai spētu izturēt arvien postošākās sekas, tostarp kritisku pārtikas un ūdens trūkumu, dabas katastrofu izraisītos postījumus, cilvēku pārvietošanu un spriedzes palielināšanos saistībā ar nepietiekamajiem resursiem; atgādina, ka klimata pārmaiņām ir dramatiska ietekme uz jaunattīstības valstu, bet jo īpaši uz vismazāk attīstīto valstu ilgtermiņa ekonomisko attīstību;

108.  norāda uz tropiskajiem cikloniem Idai un Kenneth, no kuriem pēdējais bija spēcīgākais ciklons, kāds jebkad skāris Āfrikas kontinentu — tie 2019. gada pirmajā pusē radīja masveida postījumus Komoru salās, Malāvijā, Mozambikā un Zimbabvē, nogalinot daudzus cilvēkus un izraisot akūtu humanitāro krīzi, kura skāra vairāk nekā divus miljonus cilvēku un kuras izmaksas sasniedza gandrīz 400 miljonus USD, šīs summas lielāko daļu piešķīra ES, bet atjaunošanas izmaksas tiek lēstas 3 miljardu USD apmērā;

109.  norāda, ka infrastruktūras noturībai jaunattīstības valstīs būs izšķiroša nozīme to spējā pielāgoties klimata pārmaiņām; tādēļ uzstāj, ka ir jāveicina ieguldījumi jaunattīstības valstu infrastruktūras noturīguma palielināšanā, lai palīdzētu tām pārvarēt aizvien postošākās dabas katastrofas;

110.  atgādina savu nostāju, ka vismaz 45 % no finansējuma, kas laikposmā no 2021. līdz 2027. gadam paredzēts kaimiņattiecību un attīstības sadarbības instrumentam, būtu jāpiešķir mērķiem klimata un vides jomā;

111.  uzstāj uz vienotu pieeju Parīzes nolīguma un 2030. gada ilgtspējīgas attīstības programmas īstenošanai gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, pilnībā ievērojot principu par politikas saskaņotību attīstībai, jo īpaši attīstības, tirdzniecības, lauksaimniecības, enerģētikas un klimata jomā;

112.  uzsver klimata, ekonomikas un sabiedrības savstarpējo atkarību; jo īpaši uzsver klimata pārmaiņu tiešo ietekmi uz pirmiedzīvotāju kopienām un akūtos draudus to eksistencei, ar ko saskaras daudzas no šīm kopienām, tostarp kopienas, kas vēl nav saskārušās ar mūsdienu civilizāciju; uzsver, ka saskaņā ar IPCC datiem vietējās un tradicionālās zināšanas ir būtisks resurss klimata pārmaiņu novēršanai, jo īpaši tāpēc, ka aptuveni 80 % no pasaules atlikušās bioloģiskās daudzveidības ir pirmiedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās; pauž sašutumu par pirmiedzīvotāju vadoņa Emrya Wajãpi neseno nogalināšanu Brazīlijas ziemeļos un atzinīgi vērtē ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos 2019. gada 29. jūlija paziņojumu, kurā teikts, ka „Brazīlijas valdībai ir jāaptur invāzija pirmiedzīvotāju teritorijās un jānodrošina, ka viņi var miermīlīgi īstenot savas kolektīvās tiesības uz zemi ” saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 169;

113.  aicina attīstītās valstis, tostarp ES dalībvalstis, palielināt atbalstu zināšanu apmaiņai, spēju veidošanai un tehnoloģiju nodošanai jaunattīstības valstīm un tādējādi ievērot Parīzes nolīguma 9. — 11. pantu un Adisabebas rīcības programmas 49., 116. un 120. pantu par attīstības finansēšanu, vienlaikus pildot savas saistības attiecībā uz 17. IAM, tostarp uz 17.6. — 17.8. mērķi; šajā nolūkā uzsver ieguvumus, ko var dot lielāki ES ieguldījumi daudzsološos zinātniskās pētniecības projektos; turklāt aicina ES veicināt tādas deklarācijas pieņemšanu, kas ir salīdzināma ar 2001. gada Dohas deklarāciju par TRIPS līgumu un sabiedrības veselību, lai veicinātu klimatam nekaitīgu tehnoloģiju likumīgu nodošanu jaunattīstības valstīm;

114.  uzsver privāto ieguldījumu un izaugsmes izšķirošo nozīmi pārejā uz klimatam nekaitīgu infrastruktūru un ražošanas metodēm; uzsver nepieciešamību maksimāli palielināt šādu ieguldījumu pienesumu klimata politikā un centienos sasniegt IAM, tostarp izmantojot stimulus un veicinot publiskā un privātā sektora partnerības; uzskata, ka būtisks instruments šajā ziņā ir ārējo ieguldījumu plāns; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama iekļaujoša un ilgtspējīga attīstība un izaugsme, lai jaunattīstības valstis varētu piedalīties klimata pārmaiņu mazināšanā, cita starpā izmantojot inovācijas stratēģijas un tehnoloģiju attīstību; pauž pārliecību, ka ES būtu ātri jāveicina atbildīgs un ilgtspējīgs privātais finansējums, jo īpaši attiecībā uz pienākumiem cilvēktiesību jomā un iemaksām jaunattīstības valstu iekšzemes ekonomikā; tomēr iesaka pārmērīgi nepaļauties uz brīvprātīgiem privātā sektora centieniem;

115.  ņem vērā to, ka pieaug interese par standartu izstrādi klimatam draudzīgiem un ilgtspējīgiem ieguldījumiem, un atkārtoti pauž bažas par to, ka privātā sektora iniciatīvu skaita palielināšanās apgrūtina salīdzināšanu un pārbaudi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas un starptautiskās sabiedrības iniciatīvas atbalstīt ieguldījumus un politisko dialogu par klimata politiku jaunattīstības valstīs, piemēram, Pasaules klimata pārmaiņu aliansi plus (PKPA+) un Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu; šajā sakarībā mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt iesaistīties starptautiskos forumos, lai veicinātu efektivitāti un taisnīgumu klimata politikas ieguldījumu jomā;

Klimata diplomātija

116.  stingri atbalsta ES politikas pasākumu un klimata diplomātijas turpmāku un vēl spēcīgāku īstenošanu, kas ir ļoti svarīga, lai mobilizētu partnervalstis rīcībai klimata politikas jomā un veidotu starptautiskās sabiedrības izpratni; tomēr uzskata, ka veiktie centieni, acīmredzami, nav bijuši atbilstīgi un ka Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta piešķirtie cilvēkresursi nebūt nav pietiekami; tādēļ ierosina ievērojami palielināt cilvēkresursus šajā jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot holistisku pieeju ES klimata diplomātijai, izveidojot saikni starp klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību, lauksaimniecību, konfliktu risināšanu, migrāciju un humānajām problēmām, lai veicinātu vispārēju pāreju uz nulles līmeņa emisijām, noturību pret klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu attīstību un pārtikas un ūdens nodrošinājumu;

117.  uzsver, ka klimata pārmaiņas aizvien pamatīgāk ietekmē starptautisko drošību un reģionālo stabilitāti, un tam par iemeslu ir vides degradācija, iztikas zudums, klimata pārmaiņu izraisīta pārvietošanās un ar to saistīti nemieru veidi, kuru gadījumā klimata pārmaiņas bieži vien var uzskatīt par apdraudējuma pavairotāju; tāpēc mudina ES un dalībvalstis sadarboties ar saviem partneriem visā pasaulē, lai labāk izprastu, integrētu, prognozētu un pārvaldītu klimata pārmaiņu destabilizējošo ietekmi; mudina īstenot agrīnas brīdināšanas programmu saistībā ar lielo iespējamību, ka veidosies kritiskas situācijas, kas varētu apdraudēt ilgtspējīgas struktūras un ekosistēmas lielākos reģionos vai kontinentos;

118.  atzinīgi vērtē daudzviet pasaulē pausto apņemšanos un īstenotās konkrētās darbības SEG emisiju samazināšanai, piemēram, ļoti vērienīgās saistības, ko uzņēmušās daudzas jaunattīstības valstis un mazās salu valstis; tomēr pauž nožēlu, ka daudzām lielām ekonomikām trūkst vērienīguma un tajās nenotiek debates par NND palielināšanu; atgādina, ka ES rada 9 % no pasaules SEG emisijām, bet ir mājvieta tikai 6,7 % pasaules iedzīvotāju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai ES uzņemtos lielākas saistības, jo īpaši ņemot vērā tās vēsturisko atbildību par klimata pārmaiņām un nepieciešamību rādīt labu piemēru pārējai pasaulei; uzsver, ka Parīzes nolīguma mērķus nebūs iespējams sasniegt un novērst kritiskas situācijas, ja arī citas lielās ekonomikas nesekos šim piemēram;

119.  prasa Komisijai nekavējoties izanalizēt iespēju veikt papildu pasākumus, lai motivētu citas lielākās ekonomikas palielināt savus NND, īstenot konkrētus papildu pasākumus un apsvērt inovatīvas pieejas;

120.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos instrumentus (piemēram, starptautiskās sarunas, tirdzniecības un reģionālos nolīgumus, starptautiskās partnerības), lai palīdzētu popularizēt un veicināt sadarbību globālajā pārejā uz neto nulles emisijām, klimatnoturību, ilgtspējīgu attīstību un pārtikas un ūdens drošību;

121.  uzsver, ka klimata mērķi ir jāiekļauj visās ES politikas jomās, tostarp tirdzniecības politikā; aicina Komisiju nodrošināt, ka visi jaunie tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi, ko parakstījusi ES, pilnībā atbilst Parīzes nolīgumam un IAM un ka vides un klimata nosacījumi ir juridiski saistoši un obligāti izpildāmi; aicina Komisiju veikt un publicēt visaptverošu novērtējumu par spēkā esošo un turpmāko nolīgumu atbilstību Parīzes nolīgumam; aicina Komisiju nodrošināt, ka visos tirdzniecības nolīgumos tiek ietverti saistoši noteikumi par Parīzes nolīguma ievērošanu, tostarp noteikumi par mežu apsaimniekošanu un ilgtspējīgu saglabāšanu; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tirdzniecības preču dzīves ciklam no izstrādes brīža līdz pat patēriņam, lai aizsargātu dabas resursus un ņemtu vērā kumulatīvo, tostarp transporta, ietekmi;

122.  aicina Komisiju un Padomi tirdzniecības nolīgumos iekļaut Parīzes nolīgumu, lai motivētu tirdzniecības partnerus sasniegt Parīzes nolīgumā noteiktos mērķus; turklāt aicina Komisiju un Padomi pārskatīt tirdzniecības nolīgumus, lai šajos divpusējos nolīgumos ietvertu vērienīgas klimata aizsardzības saistības un tādējādi motivētu partnerus pieņemt klimata stratēģijas saskaņā ar Parīzes nolīgumu;

123.  ļoti atzinīgi vērtē Krievijas paziņojumu, kā tā īstenos Parīzes nolīgumu;

124.  atzīst, cik būtiska ir ES un ASV partnerība, lai sasniegtu Parīzes nolīguma stratēģiskos mērķus un citas vērienīgas stratēģijas; tādēļ atkārtoti pauž nožēlu par ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumu par savu nodomu izstāties no Parīzes nolīguma; ļoti atzinīgi vērtē to, ka lielākie ASV štati, pilsētas, augstskolas un citi nevalstiskie dalībnieki turpina aktīvi iesaistīties pasākumos rīcības atbalstam klimata politikas jomā, īstenojot kampaņu ar lozungu „Mēs vēl piedalāmies!”; pauž cerību, ka ASV reiz atkal iesaistīsies cīņā pret klimata pārmaiņām un partnerībā ar ES kopīgi vadīs sarunas par starptautiskiem līgumiem tirdzniecības, rūpniecības un enerģētikas jomā atbilstoši Parīzes nolīguma principiem;

125.  stingri nosoda Brazīlijas prezidenta Jair Bolsonaro un Brazīlijas valdības lēno reaģēšanu uz bezprecedenta meža ugunsgrēku skaitu un mērogu Brazīlijas Amazones baseinā; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm, izmantojot starptautisko sadarbību un palīdzību, ir jādara viss iespējamais, lai cīnītos pret vides izpostīšanu Amazones baseinā un citās nozīmīgās pasaules ekosistēmas teritorijās un ņemtu vērā savas tirdzniecības politikas potenciālo omu;

Eiropas Parlamenta loma

126.  uzskata — tā kā starptautisku nolīgumu noslēgšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana un tā kā Parlamentam kā līdztiesīgam likumdevējam ir liela loma Parīzes nolīguma īstenošanā ES teritorijā, Parlaments ir jāiekļauj ES delegācijas sastāvā; tāpēc sagaida, ka Parlaments saņems atļauju piedalīties ES koordinācijas sanāksmē, kas notiks Madrides COP 25 laikā, un ka Parlamentam no paša sarunu sākuma būs garantēta pieeja visiem sagatavošanās dokumentiem;

o
o   o

127.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī UNFCCC sekretariātam ar pieprasījumu to izsūtīt visām trešo valstu līgumslēdzējām pusēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0430.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0217.
(3) OV C 356, 4.10.2018., 38. lpp.
(4) Burke, M. et al., ‘Global non-linear effect of temperature on economic production’ (“Pasaules temperatūras nelineārā ietekme uz saimniecisko ražošanu”, Nature , Vol 527, 235. — 239. lpp.
(5) ANO Vides programma, “2018. gada emisiju nepietiekama samazinājuma ziņojums”, 21. lpp.


ES pievienošanās Stambulas konvencijai un citi pasākumi ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai
PDF 151kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (2019/2855(RSP))
P9_TA(2019)0080B9-0225/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (šeit un turpmāk ”Stambulas konvencija”),

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām 1995. gada 15. septembrī, kā arī noslēguma dokumentus, kas pēc tam tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” 2005. gadā, “Pekina +15” 2010. gadā un “Pekina +20” 2015. gadā,

–  ņemot vērā noteikumus, kas paredzēti ANO tiesību instrumentos cilvēktiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām;

–  ņemot vērā 2016. gada 4. marta priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0109),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. maija Lēmumu (ES) 2017/865 par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās(1),

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. maija Lēmumu (ES) 2017/866 par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz patvērumu un neizraidīšanu(2),

–  ņemot vērā 1969. gada 23. maija Vīnes Konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām, un jo īpaši tās 26. un 27. pantu,

–  ņemot vērā attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(4) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(6), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(8), un Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(9), kuros sniegta jēdzienu “uzmākšanās” un “seksuālā uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām,

–  ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa rezolūciju par lūgumu Tiesai sniegt atzinumu par ES pievienošanos Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(10),

–  ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 26. oktobra rezolūciju par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par ES pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)01092016/0062(NLE))(13)

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(14),

–  ņemot vērā ES 2008. gada 8. decembra pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu "Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016.–2019. gadā" (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada marta ziņojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga apsekojums”,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2019. gada 14. oktobra atzinumu par Armēniju attiecībā uz Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ratifikācijas konstitucionālajām sekām,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas Līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro;

B.  tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indekss liecina, ka neviena ES dalībvalsts vēl nav pilnībā sasniegusi sieviešu un vīriešu līdztiesību; tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušana ir priekšnoteikums minētā mērķa sasniegšanai;

C.  tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošana ir viena no prioritātēm saistībā ar ES stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

D.  tā kā Stambulas konvencijā noteikts, ka ar jēdzienu “vardarbība pret sievietēm” tiek saprasts cilvēktiesību pārkāpums un viens no sieviešu diskriminācijas veidiem, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītas vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē;

E.  tā kā jēdzienu “feminicīds” Belenas konvencijas uzraudzības mehānisms (MESECVI) definēja kā sievietes vardarbīgu nāvi, kas saistīta ar dzimumu, neatkarīgi no tā, vai nāve iestājusies ģimenē, kopdzīvē ar partneri vai jebkādās citās cilvēku savstarpējās attiecībās kopienā, kādas personas rīcības rezultātā, vai arī to ar aktīvu darbību vai bezdarbību ir izraisījusi vai pieļāvusi valsts vai tās pārstāvji”(16);

F.  tā kā Stambulas konvencija paredz, ka visus tās noteikumus, jo īpaši pasākumus no vardarbības cietušo tiesību aizsardzībai, īsteno ”bez jebkādas diskriminācijas dzimuma, dzimtes, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politisko vai citu uzskatu, nacionālās piederības, sociālās izcelsmes, piederības mazākumtautībai, īpašuma, izcelšanās, dzimumorientācijas, dzimuma identitātes, vecuma, veselības stāvokļa, invaliditātes, ģimenes stāvokļa, migranta vai bēgļa statusa vai cita statusa dēļ”;

G.  tā kā fiziska un psiholoģiska vardarbība pret sievietēm un ar dzimumu saistīta vardarbība ir izplatīta un skar visu sabiedrības slāņu sievietes neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības un ienākumu līmeņa, sociālā stāvokļa vai izcelsmes vai mītnes valsts;

H.  tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība ir gan strukturālas nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas, ar ko sievietes saskaras daudzos dzīves aspektos — darbā, saistībā ar veselību un finansējuma pieejamību, varu un zināšanām, kā arī personiskā laika pārvaldību; tā kā, lai apkarotu ar dzimumu saistītu vardarbību, ir jāizprot tās iemesli un veicinošie faktori;

I.  tā kā ir svarīgi atzīt strukturālu jeb institucionālu vardarbību, ko var definēt kā sieviešu subordināciju ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā dzīvē, mēģinot izskaidrot vardarbības pret sievietēm izplatību mūsu sabiedrībā;

J.  tā kā sievietes visā ES nav vienādā mērā aizsargātas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, dalībvalstu atšķirīgo politisko ieviržu un tiesību aktu dēļ;

K.  tā kā tiesu sistēmas bieži nenodrošina pietiekamu atbalstu sievietēm; tā kā daudzkārt cietušajai personai no tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem nākas uzklausīt pazemojošas piezīmes vai arī šī persona ir atkarīga no pāridarītāja, un tādēļ šīm personām ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

L.  tā kā šī desmitgade piedzīvo redzamu un organizētu globāla un Eiropas mēroga uzbrukumu dzimumu līdztiesībai un sieviešu tiesībām, tostarp seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un ar to saistītajām tiesībām (SRHR);

M.  tā kā 2014. gada FRA aptaujas dati liecina, ka viena trešdaļa visu sieviešu Eiropā kopš 15 gadu vecuma vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 55 % sieviešu ir saskārušās ar vienu vai vairākiem seksuālas uzmākšanās veidiem, 11 % ir cietušas no kiberuzmākšanās, viena no divdesmit (5 %) — ir izvarota un vairāk nekā viena desmitdaļa sieviešu ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību ar spēka izmantošanu; tā kā daudzās dalībvalstīs vairāk nekā pusi no noslepkavotajām sievietēm nogalināja tuvākais partneris, radinieks vai ģimenes loceklis; tā kā tikai 14 % gadījumu upuri ziņoja policijai par visnopietnākajiem vardarbības ģimenē gadījumiem un tikai 13 % gadījumu — par visnopietnākajiem vardarbības gadījumiem, kas nav notikuši ģimenē, kas liecina par nepietiekamu ziņošanu daudzos gadījumos; tā kā #metoo kustība pēdējos gados ir iedrošinājusi sievietes un meitenes ziņot par ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbības un uzmākšanās gadījumiem;

N.  tā kā ES joprojām pastāv mūsdienu verdzības un cilvēktirdzniecības formas, kas galvenokārt skar sievietes; tā kā 71 % no visiem cilvēku tirdzniecības upuriem visā pasaulē ir sievietes un meitenes, un trīs no četrām šādām sievietēm un meitenēm tiek seksuāli izmantotas(17);

O.  tā kā kibervardarbībai un vajāšanai bieži ir fiziskas sekas, un tā rada nopietnu šādas vardarbības izraisīšanas risku, rosinot tiešsaistes lietotājus imitēt vardarbību un uzmākšanos, par ko viņi ir lasījuši, un turklāt veikt šādas darbības;

P.  tā kā dažas sieviešu un meiteņu grupas, piemēram, migrantes, sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, sievietes un meitenes ar invaliditāti, LBTI un romu sievietes, saskaras ar diskrimināciju daudzējādos un savstarpēji saistītos veidos un tāpēc ir vēl vairāk pakļautas ar dzimumu saistītas vardarbības riskam, un viņām nav iespējas vērsties tiesā un pie palīdzības un aizsardzības dienestiem un īstenot savas pamattiesības;

Q.  tā kā sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, un viņu bērniem bieži vien ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo ar šādu vardarbību ir saistīts ļoti liels risks cietušajiem atkārtoti kļūt par vardarbības upuriem, ciest no iebiedēšanas vai atriebības, kas saistīta ar šādu vardarbību;

R.  tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība apdraud cilvēktiesības, sociālo stabilitāti un drošību, sabiedrības veselību, sieviešu izglītības un nodarbinātības iespējas, kā arī bērnu un kopienu labklājību un attīstības iespējas;

S.  tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska vardarbība un ļaunprātīga izmantošana smagi ietekmē cietušās personas un var radīt ilgstošu fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus un finansiālus zaudējumus;

T.  tā kā joprojām vērojami gadījumi, kad pret sievietēm vērstu noziegumu izdarītāji paliek nesodīti, un tie ir jāizskauž, nodrošinot to, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un ka sievietes un meitenes, kas pārcietušas vardarbību, saņem pienācīgu tiesu sistēmas atbalstu un atzīšanu; tā kā ir būtiski nodrošināt mācību kursus pakalpojumu sniedzējiem, kas risina problēmas saistībā ar vardarbību pret sievietēm, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, tiesnešiem vai politikas veidotājiem;

U.  tā kā ES sadarbībā ar dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai veicinātu un aizsargātu visu sieviešu un meiteņu tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā jomā;

V.  tā kā, lai gan kopš Stambulas konvencijas apstiprināšanas ir pagājuši astoņi gadi, to joprojām nav ratificējušas visas dalībvalstis un ES,

1.  nosoda visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību un pauž nožēlu par to, ka sievietes un meitenes joprojām ir pakļautas psiholoģiskai, fiziskai, seksuālai un ekonomiskai vardarbībai, tostarp vardarbībai ģimenē, seksuālas uzmākšanās gadījumiem, kibervardarbībai, vajāšanai, izvarošanai, agrīnām un piespiedu laulībām, sieviešu dzimumorgānu kropļošanai (FGM), noziegumiem, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto “godu”, piespiedu abortiem, piespiedu sterilizācijai, seksuālas izmantošanas gadījumiem un cilvēku tirdzniecībai, kā arī citiem vardarbības veidiem, kas ir nopietns viņu cilvēktiesību un cilvēka cieņas pārkāpums; pauž dziļas bažas par Eiropā vērojamo feminicīdu, kas ir visekstremālākais vardarbības pret sievietēm veids;

2.  aicina Padomi steidzami pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju ES, pamatojoties uz plašu pievienošanos bez jebkādiem ierobežojumiem, un atbalstīt to, lai visas dalībvalstis to ratificētu; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt minētās konvencijas pilnīgu integrāciju ES leģislatīvajā un politikas satvarā; atgādina, ka ES pievienošanās Stambulas konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no Konvencijas ratifikācijas valsts līmenī; aicina dalībvalstis paātrināt sarunas par Stambulas konvencijas ratifikāciju un īstenošanu un aicina jo īpaši Apvienoto Karalisti, Bulgāriju, Čehiju, Latviju, Lietuvu, Slovākiju un Ungāriju, kas ir parakstījušas, bet nav ratificējušas šo konvenciju, to nekavējoties izdarīt;

3.  stingri nosoda dažu dalībvalstu mēģinājumus atcelt pasākumus, kas jau veikti, īstenojot Stambulas konvenciju un apkarojot vardarbību pret sievietēm;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu Konvencijas īstenošanu un izpildi un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu upurus; mudina dalībvalstis ņemt vērā Eiropas Padomes Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (GREVIO) ieteikumus un uzlabot savus tiesību aktus, lai tie vairāk atbilstu Stambulas konvencijas noteikumiem;

5.  uzsver, ka Stambulas konvencija joprojām ir starptautiskais standarts un galvenais instruments, lai izskaustu ar dzimumu saistītas vardarbības uzliesmojumu, īstenojot vienotu, visaptverošu un saskaņotu pieeju un piešķirot prioritāti cietušās personas tiesībām, no dažādām perspektīvām risinot jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, nodrošinot tādus pasākumus kā vardarbības novēršana, cīņa pret diskrimināciju, krimināltiesiski pasākumi nesodāmības novēršanai, cietušo aizsardzība un atbalsts viņiem, bērnu aizsardzība, sieviešu patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība, un ieviešot riska novērtēšanas procedūras un riska aplēses, labāku datu vākšanu, kā arī izpratnes veicināšanas kampaņas vai programmas, tostarp sadarbībā ar valstu cilvēktiesību un līdztiesības struktūrām, pilsonisko sabiedrību un NVO;

6.  nosoda uzbrukumus un kampaņas, kas vērstas pret Stambulas konvenciju, pamatojoties uz tās tīšu nepareizu interpretāciju un tās satura nepatiesu atspoguļojumu sabiedrībai;

7.  stingri uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību pakalpojumu liegšana ir pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids, un uzsver, ka ECT ir vairākkārt lēmusi, ka ierobežojošie tiesību akti par abortiem un to neīstenošana pārkāpj sieviešu cilvēktiesības;

8.  uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņas, lai apkarotu dzimumu stereotipus un patriarhālu vardarbību un veicinātu pilnīgu neiecietību pret uzmākšanos un vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, ir minētā cilvēktiesību pārkāpuma apkarošanas pamatinstrumenti; uzskata, ka svarīgs līdzeklis, kā novērst visu veidu vardarbību, sevišķi ar dzimumu saistītu vardarbību un jo īpaši pusaudžu vecumā, ir vispusīgas, uz diskriminācijas apkarošanu balstītas izglītības stratēģijas;

9.  uzsver — lai pasākumi, kuru mērķis ir apkarot ar dzimumu saistītu vardarbību, būtu efektīvāki, tiem papildus būtu jāveic pasākumi, kuru mērķis ir veicināt pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu no vardarbības cietušām sievietēm un viņu ekonomisko neatkarību;

10.  prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt visiem speciālistiem, kas strādā ar personām, kas cietušas no jebkāda veida ar dzimumu saistītas vardarbības, atbilstošu, dzimumu līdztiesības aspektu akcentējošu apmācību, procedūras un pamatnostādnes, lai izvairītos no diskriminācijas, traumēšanas vai atkārtotas viktimizācija tiesas procesu, ārstniecības procedūru un lietu izskatīšanas policijā laikā; prasa veikt šādus uzlabojumus, lai veicinātu to, ka par šādiem noziegumiem ziņo biežāk;

11.  atkārtoti pauž nostāju par atbalstu īpašai rezervei 193,6 miljonu EUR apmērā darbībām, ar kurām novērš un apkaro visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību un veicina Stambulas konvencijas pilnīgu īstenošanu programmā “Tiesības un vērtības”, un uzsver, ka ir svarīgi piešķirt pietiekamu finansējumu arī dalībvalstu līmenī;

12.  atkārtoti aicina Komisiju pēc ietekmes novērtēšanas pārskatīt spēkā esošo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, lai tajā iekļautu naida kurināšanu dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;

13.  aicina dalībvalstis nodrošināt attiecīgo spēkā esošo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu un izpildi;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Konvencijā paredzētajiem pienākumiem, kas attiecas uz datu vākšanu un pētniecību, sadarbībā ar Eurostat, EIGE un FRA uzlabot tādu kvalitatīvu sadalītu datu pieejamību un salīdzināmību, kuri attiecas uz vardarbību, kas saistīta ar dzimumu; atkārtoti aicina Komisiju izveidot Eiropas novērošanas centru ar dzimumu saistītas vardarbības uzraudzībai (līdzīgu pašreizējam EIGE Novērošanas centram vardarbības pret sievietēm novēršanai), kas nodrošinātu precīzus un salīdzināmus datus;

15.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot oficiālas procedūras, lai ziņotu par seksuālu uzmākšanos darbavietā, un īpašas apmācības un izpratnes veicināšanas kampaņas kā vienu no iespējām īstenot principu par cieņu darbā un to, lai pilnīgas neiecietības pieeja tiktu īstenota kā norma; uzskata, ka šajā sakarībā Eiropas iestādēm būtu jākļūst par piemēru;

16.  aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju, Prezidiju un Parlamenta administrāciju turpināt darbu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments ir darba telpa, kurā nav nedz uzmākšanās, nedz seksisma, un īstenot šādus pasākumus saskaņā ar prasībām, kas pieņemtas 2017. gada rezolūcijā par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā: 1) uzdot veikt abu pašreizējo aizskarošas izturēšanās novēršanas komiteju ārēju revīziju Eiropas Parlamentā un publiskot šīs revīzijas rezultātus; 2) pārstrukturēt aizskarošas izturēšanās apkarošanas struktūras, iekļaujot tajās ārējus juridiskos, medicīnas un terapijas ekspertus, kuriem būtu pilnas balsstiesības; un 3) ieviest visiem EP deputātiem un visu kategoriju darbiniekiem paredzētus obligātus apmācības kursus par respektu un cieņu darbavietā;

17.  atzinīgi vērtē ievēlētās Komisijas priekšsēdētājas apņemšanos aktīvāk vērsties pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, uzlabot atbalstu upuriem, jautājumu par ES pievienošanos Stambulas konvencijai noteikt par Komisijas prioritāti un izmantot Līgumā paredzētās iespējas, lai vardarbību pret sievietēm iekļautu ES atzīto noziegumu katalogā;

18.  prasa, lai Komisija nākamajā Eiropas Dzimumu līdztiesības stratēģijā kā vienu no prioritātēm iekļautu ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanu, paredzot minētajā stratēģijā attiecīgus politikas, likumdošanas un neleģislatīvos pasākumus;

19.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu par visu veidu ar dzimumu saistītas vardarbības, tostarp pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības, novēršanu un apkarošanu; šajā sakarībā apņemas izpētīt visus iespējamos pasākumus, tostarp saistībā ar kibervardarbību, izmantojot LESD 225. pantā paredzētās likumdošanas iniciatīvas tiesības;

20.  aicina Komisiju un Padomi aktivizēt LESD 83. panta 1. punktā nostiprināto “pārejas klauzulu”, lai ES atzīto noziegumu katalogā iekļautu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus ar dzimumu saistītas vardarbības veidus;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV L 131, 20.5.2017., 11. lpp.
(2) OV L 131, 20.5.2017., 13. lpp.
(3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(4) OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.
(5) OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.
(6) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(7) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(8) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(9) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0357.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0331.
(12) OV C 346, 27.9.2018., 192. lpp.
(13) OV C 337, 20.9.2018., 167. lpp.
(14) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.
(15) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
(16) https://www.oas.org/es/mesecvi/docs/DeclaracionFemicidio-EN.pdf
(17) https://www.un.org/en/events/endviolenceday/


Krievijas Federācijas nesenās darbības pret Lietuvas tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem, kas iesaistīti 1991. gada 13. janvārī Viļņā notikušo traģisko notikumu izmeklēšanā
PDF 139kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par Krievijas Federācijas nesenajām darbībām pret Lietuvas tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem, kas iesaistīti 1991. gada 13. janvārī Viļņā notikušo traģisko notikumu izmeklēšanā (2019/2938(RSP))
P9_TA(2019)0081RC-B9-0182/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krievijas Federāciju,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvenciju),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par savstarpējo palīdzību krimināllietās,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Pamatprincipus par tiesu varas neatkarību,

–  ņemot vērā 2019. gada 12. novembra viedokļu apmaiņu Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Molotova–Rībentropa pakta tiešas sekas bija fakts, ka komunistiskā PSRS anektēja Lietuvas Republiku, tāpat kā citas valstis;

B.  tā kā Krievijas Federācijai saskaņā ar tās saistībām atbilstoši Vispārējo cilvēktiesību deklarācijai un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pilntiesīgai loceklei ir pienākums ievērot demokrātijas principus, tiesiskumu, kā arī pamatbrīvības un cilvēktiesības;

C.  tā kā laikā no 1991. gada 11. līdz 13. janvārim PSRS bruņotie spēki īstenoja agresiju pret neatkarīgo Lietuvas valsti un cilvēkiem, kuri miermīlīgi mēģināja aizstāvēt Viļņas TV torni, kā rezultātā 14 cilvēki gāja bojā un gandrīz 800 tika ievainoti; tā kā padomju bruņoto spēku apspiedošās darbības turpinājās līdz brīdim, kad Maskavā 1991. gada augustā notika apvērsuma mēģinājums;

D.  tā kā šāda asinsizliešana tika nosodīta visā pasaulē, tostarp nosodījumu pēc dažām dienām Maskavā notikušās masu demonstrācijas laikā izteica arī Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs;

E.  tā kā Krievijas Federācija 1991. gada 29. jūlija Līgumā starp Lietuvas Republiku un Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku par pamatu attiecībām starp valstīm atzina neatkarīgas Lietuvas Republikas atjaunošanu 1990. gada 11. martā;

F.  tā kā Krievijas Federācija uzņēmās bijušās Padomju Savienības tiesības un pienākumus un ir tās pēctece valsts;

G.  tā kā 2019. gada 27. martā Viļņas apgabaltiesa pasludināja spriedumu tā dēvētajā 13. janvāra lietā, kurā bijušais Padomju Savienības aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, padomju armijas bijušais Viļņas garnizona komandieris Vladimirs Ušopčiks, bijušais VDK īpašo spēku komandieris Mihails Golovatovs un 64 Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņi tika atzīti par vainīgiem kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci par to, ka viņi bija piedalījušies agresijā pret Lietuvas valsti;

H.  tā kā visi šajā agresijā apsūdzētie tika tiesāti aizmuguriski, izņemot divus bijušos padomju armijas virsniekus Juriju Meļu un Genādiju Ivanovu, un apsūdzētajiem tika noteikts cietumsods uz laiku līdz 14 gadiem; tā kā 2019. gada pavasarī pasludinātie spriedumi attiecas uz traģiskajiem notikumiem pēc Lietuvas neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 11. martā un uz tiem padomju varas mēģinājumiem piespiest Lietuvu atsaukt neatkarības deklarāciju, kas sākās ar ekonomisko blokādi 1990. gada pirmajā pusē un noslēdzās ar brutālajiem centieniem gāzt Lietuvas valdību 1991. gada janvārī;

I.  tā kā, veicot 13. janvāra lietas pirmstiesas izmeklēšanu, Lietuvas Republikas iestādes ir aktīvi pieprasījušas, lai Krievijas Federācijas kompetentās iestādes sniegtu tiesisko palīdzību šajā kriminālprocesā, taču Krievijas Federācija nesadarbojās;

J.  tā kā tiek uzskatīts, ka Krievijas Federācija aktīvi piesedz un aizsargā vadošās amatpersonas un cilvēkus, kas piedalījās bruņotā agresijā pret nevainīgiem un neapbruņotiem civiliedzīvotājiem, piemēram, 1991. gada janvāra notikumu laikā atbildīgo militārpersonu Mihailu Golovatovu, un veic visus iespējamos pasākumus, lai palīdzētu viņiem izvairīties no atbildības;

K.  tā kā Krievijas sākotnējā reakcija uz tiesas spriedumu bija negatīva un Krievijas Valsts dome apgalvoja, ka tiesas process ir “politiski motivēts”, “mēģinājums pārrakstīt vēsturi”, un Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka “tam noteikti sekos turpmāka reakcija”;

L.  tā kā laikā no 2018. gada jūlija līdz 2019. gada aprīlim Krievijas Federācijas Izmeklēšanas komiteja ierosināja vairākas krimināllietas pret Lietuvas Republikas prokuroriem, izmeklētājiem un tiesnešiem, kas bija iesaistīti 13. janvāra lietas izmeklēšanā un iztiesāšanā, pamatojoties uz Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 299. un 305. pantu, kas paredz kriminālatbildību par “nevainīgas personas tīšu saukšanu pie kriminālatbildības” un par “tiesneša (tiesnešu) taisītu apzināti netaisnu tiesas spriedumu, lēmumu vai citu tiesu iestādes nolēmumu”;

M.  tā kā šī Krievijas Federācijas veiktā politiski motivētā kriminālvajāšana var izraisīt centienus ļaunprātīgi izmantot Interpola sistēmu un citus divpusējus un daudzpusējus sadarbības nolīgumus, lai ierobežotu 13. janvāra lietas izmeklēšanā un iztiesāšanā iesaistīto prokuroru un tiesnešu tiesības kratīšanas, pratināšanas un apcietināšanas laikā; tā kā Krievijas Federācija var mēģināt prasīt starptautiskus apcietināšanas orderus šajos tiesas procesos iesaistītajām Lietuvas amatpersonām;

N.  tā kā Krievijas Federācijas valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, kā arī valsts oficiālie pārstāvji īsteno propagandas un dezinformācijas kampaņu, kuras mērķis ir izplatīt sazvērestības teorijas saistībā ar 13. janvāra lietu, un tā ir daļa no hibrīddraudiem pret ES un demokrātiskām iekārtām;

O.  tā kā tiesiskums, tostarp tiesu varas neatkarība, ir viena no kopīgajām vērtībām, uz ko balstās Eiropas Savienība; tā kā Komisija kopā ar Parlamentu un Padomi saskaņā ar Līgumiem ir atbildīga par to, lai tiktu garantēta tiesiskuma kā Savienības pamatvērtības ievērošana un nodrošinātu, ka tiek ievēroti ES tiesību akti, vērtības un principi;

P.  tā kā jebkuras dalībvalsts tiesneši ir arī visas Eiropas Savienības tiesneši;

Q.  tā kā tiesu varas neatkarība ir tiesiskuma pamatā un ir būtiska demokrātijas darbībai un cilvēktiesību ievērošanai; tā kā tiesu varas neatkarība ir nostiprināta Pamattiesību hartas 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā;

R.  tā kā ANO Pamatprincipi par tiesu varas neatkarību paredz, ka visu valdības un citu iestāžu pienākums ir respektēt un ievērot tiesu varas neatkarību; tā kā tie arī paredz, ka nav pieļaujama neatbilstīga vai nepamatota iejaukšanās tiesas procesā(2);

S.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir jo īpaši noteikti tādi principi kā vienlīdzība likuma priekšā, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā;

T.  tā kā 1. pants Eiropas Konvencijā par savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko Krievijas Federācija ir ratificējusi, nosaka, ka “Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem apņemas sniegt cita citai visu iespējamo palīdzību procesuālajās darbībās attiecībā uz nodarījumiem, sodu piemērošana par kuriem laikā, kad tiek lūgta palīdzība, piekrīt Pieprasītājas Puses tiesu varas iestāžu jurisdikcijai”;

U.  tā kā Krievijas Federācija arvien vairāk pārkāpj starptautiskās tiesības, neievēro starptautiskās saistības un ieņem nostājas, kas ir pretrunā labām kaimiņattiecībām, tādējādi mazinot jebkādas turpmākas sadarbības izredzes,

1.  pauž solidaritāti ar 13. janvāra lietas cietušo ģimenēm, kuri tika nogalināti un ievainoti demonstrāciju laikā, un izsaka savu līdzjūtību;

2.  norāda, ka Krievijas Federācijas varas iestāžu rīcība attiecībā uz Lietuvas tiesnešiem un prokuroriem pārkāpj juridiskās pamatvērtības, jo īpaši tiesu varas neatkarību, kā arī principu, ka cilvēktiesības un brīvības drīkst likumīgi ierobežot tikai tādiem nolūkiem, kādiem šādi ierobežojumi ir paredzēti starptautiskajās tiesībās;

3.  atgādina, ka prokuroru un tiesnešu kriminālvajāšana par viņu profesionālo darbību ir nepieņemamas ārējās ietekmes veids, kas ir pretrunā tiesību prioritātei;

4.  uzsver, ka tiesvedību šādās krimināllietās, kas vērstas pret prokuroriem un tiesnešiem, nevar uzskatīt par likumīgu;

5.  stingri nosoda šos Krievijas varas iestāžu izdarītos starptautisko tiesību pamatprincipu un normu pārkāpumus un iebilst pret šiem politiski motivētajiem kriminālvajāšanas gadījumiem;

6.  pauž solidaritāti ar Lietuvas prokuroriem, izmeklētājiem un tiesnešiem, ko Krievijas Federācija apsūdz šajā lietā, un ar Lietuvas valdības centieniem informēt par šo lietu un ierobežot kaitējumu un apdraudējumu, ar kādu saskaras Krievijas varas iestāžu nelikumīgi apsūdzētās personas;

7.  uzsver, ka vispārēji atzītās tiesnešu un prokuroru neatkarības garantijas aizliedz tiesām jebkādā veidā iejaukties tiesas spriešanā vai realizēt pat visniecīgāko ietekmi uz spriedumu, kā arī saukt pie atbildības tiesnesi par viņa pieņemto spriedumu vai iejaukties prokuratūras darbā lietu izmeklēšanas laikā;

8.  aicina Krievijas Federācijas valsts pārvaldes iestādes izbeigt kriminālprocesus, kas sākti pret 13. janvāra lietā iesaistītajiem Lietuvas prokuroriem, izmeklētājiem un tiesnešiem;

9.  aicina Krievijas Federācijas varas iestādes, īstenojot Lietuvas Republikas un Padomju Savienības Federatīvās Sociālistiskās Republikas 1991. gada 29. jūlija Līgumu par pamatu attiecībām starp valstīm, izvērtēt to personu atbildību, kuras 1991. gada 11. līdz 13. janvārī vadīja agresiju pret Lietuvas valsti vai piedalījās tajā, un palīdzēt Lietuvas Republikas tiesībaizsardzības iestādēm panākt taisnīgumu 13. janvāra lietā;

10.  aicina Krievijas Federācijas un Baltkrievijas varas iestādes atsaukties uz Lietuvas Republikas savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumiem 13. janvāra lietā;

11.  aicina Krievijas varas iestādes nodrošināt, ka Krievijas Federācijas amatpersonas pārtrauc bezatbildīgo dezinformāciju un propagandas paziņojumu sniegšanu par 13. janvāra lietu;

12.  aicina dalībvalstis gadījumā, ja no Krievijas Federācijas tiek saņemti pieprasījumi par savstarpēju tiesisko palīdzību saistībā ar 13. janvāra lietā iesaistīto Lietuvas prokuroru un tiesnešu kriminālvajāšanu Krievijas Federācijā, uzskatīt šo lietu par politiski motivētu, cieši sadarboties ar Lietuvas varas iestādēm un atteikties šajā lietā Krievijas Federācijai sniegt tiesisku palīdzību;

13.  aicina Interpola lietu kontroles komisiju (CCF), kura ir atbildīga par to, lai netiktu pieļauti politiska rakstura ļaunprātīgi apcietināšanas orderi, ziņot par jebkuru starptautisku apcietināšanas orderi, kas tiek pieprasīts par apsūdzētajām Lietuvas amatpersonām; aicina visas dalībvalstis un citus ICPO–Interpola Statūtu parakstītājus ignorēt visus starptautiskos apcietināšanas orderus par apsūdzētajām Lietuvas amatpersonām; aicina Interpolu neņemt vērā nevienu Krievijas pieprasījumu izsniegt orderi saistībā ar 13. janvāra lietu;

14.  aicina visas dalībvalstis nenodot Krievijai personas datus, ko tā varētu izmantot kriminālprocesos pret Lietuvas tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem;

15.  aicina dalībvalstis Eiropas līmenī pilnībā sadarboties jautājumā par to politikas nostādnēm attiecībā uz Krieviju, jo lielāka saskaņotība un labāka koordinācija ir svarīgi, lai panāktu efektīvāku ES politiku, un pielikt lielākas pūles noturības izveidei, kā arī strādāt pie praktiskiem risinājumiem, kuru mērķis ir atbalstīt un stiprināt demokrātiskos procesus un neatkarīgu tiesu varu;

16.  aicina Padomes un Komisijas priekšsēdētājus, PV/AP un dalībvalstis turpināt cieši sekot šādām lietām, ierosināt šo jautājumu izskatīšanu dažādos formātos un sanāksmēs ar Krievijas Federāciju un ziņot Parlamentam par viedokļu apmaiņu ar Krievijas varas iestādēm, vienlaikus pilnībā tās informējot par Eiropas Savienības vienotību un solidaritāti šajā lietā, tāpat kā arī citās saistītās lietās; mudina dalībvalstis pieminēt šo lietu, sazinoties ar Krievijas varas iestādēm;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, kā arī Krievijas Federācijas un Baltkrievijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) https://www.europarl.europa.eu/ep-live/lv/committees/video?event=20191112-0900-COMMITTEE-LIBE
(2) https://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/IndependenceJudiciary.aspx


Pasākumi nolūkā novērst "Airbus" strīdā pieņemtā PTO nolēmuma ietekmi uz Eiropas lauksaimniecību
PDF 132kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par pasākumiem nolūkā novērst "Airbus" strīdā pieņemtā PTO nolēmuma ietekmi uz Eiropas lauksaimniecību (2019/2895(RSP))
P9_TA(2019)0082RC-B9-0197/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lēmumu, ko 2019. gada 2. oktobrī pieņēma Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) šķīrējtiesnesis strīdā par “Airbus” subsīdijām (DS316), atļaujot ASV veikt pretpasākumus attiecībā uz ES eksportu 7,5 miljardu USD (6,8 miljardi EUR) vērtībā,

–  ņemot vērā PTO Strīdu izšķiršanas padomes 2019. gada 14. oktobrī pieņemto oficiālo lēmumu, ar kuru tiek atļauts piemērot šos pretpasākumus,

–  ņemot vērā ASV lēmumu no 2019. gada 18. oktobra ieviest jaunu 25 % ad valorem tarifu dažiem lauksaimniecības pārtikas produktiem un dažiem nelauksaimniecības produktiem un 10 % ad valorem tarifu nelauksaimniecības produktiem,

–  ņemot vērā attiecīgos pantus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1144/2014 (2014. gada 22. oktobris) par tādiem informācijas un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, ko īsteno iekšējā tirgū un trešās valstīs, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 3/2008(1) (turpmāk “Veicināšanas regula”), un Komisijas Īstenošanas lēmumu (2019. gada 18. novembris), ar ko pieņem darba programmu 2020. gadam par tādiem informācijas un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, ko īsteno iekšējā tirgū un trešās valstīs,

–  ņemot vērā attiecīgos pantus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju(2) (Vienotas tirgu kopīgas organizācijas (vienotas TKO) regula),

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ASV ir galvenais ES-28 lauksaimniecības eksporta galamērķis, kura apjoms 2018. gadā sasniedza sasniedza 22,3 miljardus EUR (16,2 % no visa ES lauksaimniecības pārtikas eksporta), un tāpēc tas ir neaizstājams tirgus gan vērtības, gan apjoma ziņā;

B.  tā kā lauksaimniecības pārtikas produktu eksportam 4,3 miljardu EUR vērtībā (60 % no kopējās pretpasākumu vērtības) tiks piemēroti jaunie tarifi, kuru apmērs būs 1,1 miljards EUR;

C.  tā kā ASV lēmums visspēcīgāk skars Apvienoto Karalisti, Franciju, Spāniju, Itāliju, Vāciju un Īriju un negatīvi ietekmēs arī citu ES dalībvalstu lauksaimniecības pārtikas nozares;

D.  tā kā galvenie lauksaimniecības produkti, kurus skars ASV sankcijas, būs labi pazīstami ES produkti, kuriem ir ļoti augsta pievienotā vērtība un kurus bieži vien aizsargā ES kvalitātes shēmas (vīns un stiprie alkoholiskie dzērieni, piemēram, single malt viskijs, olīveļļa un piena produkti, piemēram, sviests un siers);

E.  tā kā minētie pasākumi, lai gan mazākā mērā, skars arī citus lauksaimniecības pārtikas produktus, piemēram, galda olīvas, cūkgaļu, kafiju, saldos cepumus, pārstrādātus augļus, citrusaugļus, ēdamgliemenes un kašmira izstrādājumus;

F.  tā kā lauksaimnieki un lauksaimniecības pārtikas ķēdes dalībnieki pēc Krievijas embargo atkal ir kļuvuši par nelauksaimnieciskās tirdzniecības konflikta, kuru tie nevar ietekmēt, upuri un tā kā ASV lēmums piemērot šos tarifus būs spēkā nenoteiktu laiku līdz brīdim, kad dalībvalstis sāks ievērot PTO rezolūciju par “Airbus” strīdu;

G.  tā kā ASV pretpasākumi radīs ekonomisko un juridisko nenoteiktību Eiropas ražotājiem nozarē, kas jau ir nestabils pēc sava rakstura, un lielāku nestabilitāti ES iekšējā tirgū, kam jau tagad nākas saskarties ar Krievijas embargo radītajiem traucējumiem un kam ir jāgatavojas iespējamām ekonomiskajām sekām, kuras var radīt Apvienotās Karalistes iespējamā izstāšanās no ES;

H.  tā kā ASV var saskaņā ar savu tiesību aktu noteikumiem ieviest tā dēvēto “tarifu karuseli”, kas radītu domino efektu attiecībā uz citiem produktiem un pastiprinātu pretpasākumu ekonomiskās sekas, kā arī radītu nesamērīgu ietekmi uz lauksaimniecības pārtikas nozari;

I.  tā kā PTO vēl nav izskatījusi strīdu par “Boeing” subsīdijām,

J.  tā kā ASV lēmums dažās nozarēs, piemēram, galda olīvu nozarē (kuru jau skar ASV tarifu piemērošana no 2017. gada novembra) un olīveļļas nozarē, vēl vairāk apdraudēs jau tā nestabilo situāciju iekšējā tirgū, savukārt citās nozarēs, piemēram, vīna, viskija un piena produktu nozarē var radīt nopietnus traucējumus visā tirgū; tā kā šāds lēmums tādējādi apdraudētu izaugsmi, ieguldījumus un darba vietu radīšanu un ievērojami samazinātu konkurētspēju un tirgus daļu, kuras izveidei bija nepieciešami gadi un no kuras zaudējuma būs grūti atgūties;

K.  tā kā tarifi radīs ievērojamus cenu pieaugumus patērētājiem, kā arī ekonomiskos un darba vietu zaudējumus uzņēmumiem abpus Atlantijas okeānam, tādējādi dodot labumu ražotājiem no valstīm ārpus ES un ASV,

L.  tā kā saskaņā ar pašreizējiem ES noteikumiem noieta veicināšanas kampaņas, kas jau ir apstiprinātas un ir vērstas uz ASV tirgu, nevar pārplānot, un daži pasākumi, kas jau ir veikti, lai popularizētu ļoti augstas vērtības produktu izmantošanu, var izrādīties veltīgi, ja tiks piemēroti ASV tarifi;

M.  tā kā ES lauksaimniecība, kurai pēc savas būtības ir īpaši sensitīvi aspekti, arvien vairāk tiek integrēta starptautiskajos tirgos un tādējādi ir svarīgi veidot konstruktīvas tirdzniecības attiecības kopumā un saglabāt pārtikas piegādes ķēdi, kurā ir ietverti augstas kvalitātes produkti, kas atbilst patērētāju pieprasījumam,

1.  pauž nopietnas bažas par netiešo kaitējumu, ar ko saskaras ES lauksaimniecības pārtikas nozare visā lauksaimniecības pārtikas piegādes ķēdē, kas ir sekas tam, kas izriet no ASV pieņemtā lēmuma piemērot pretpasākumus „Airbus” strīda dēļ; uzskata par nepieņemamu to, ka lauksaimniecības nozarei jāsedz liela daļa sloga no juridiska strīda, kura izcelsme ir pilnīgi nesaistītā nozarē; pauž nožēlu par lēmumu noteikt nodevas tik daudziem lauksaimniecības produktiem;

2.  pauž dziļu nožēlu par to, ka ASV nav reaģējušas uz ES centieniem sarunu ceļā panākt savlaicīgu risinājumu, pirms tiek sākta tarifu piemērošana; uzsver savas bažas par to, ka līdz šim ASV ir atteikušās strādāt ar ES, lai savlaicīgi rastu abu pušu gaisa kuģu nozarēm pieņemamu risinājumu saistībā ar ieilgušo “Airbus” un “Boeing” strīdu;

3.  atbalsta Komisiju tās centienos un mudina to turpināt sarunu ceļā meklēt risinājumus, lai mazinātu pašreizējo tirdzniecības saspīlējumu starp abām pusēm;

4.  uzsver, ka ir nepieciešama koordinēta un vienota ES reakcija, jo īpaši tāpēc, ka tarifi ir izstrādāti tā, lai atšķirīgi ietekmētu dažādas dalībvalstis, mēģinot šķelt Savienības nostāju;

5.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt ES lauksaimniecības pārtikas tirgu, lai savlaicīgi konstatētu traucējumus, ko rada tarifu piemērošana, kumulatīvo ietekmi, kas rodas apvienojumā ar citām tirgus attīstības tendencēm, tostarp spēkā esošo Krievijas embargo, kā arī domino efektu, ko attiecībā uz pārtikas piegādes ķēdi var radīt no tās izslēgtie produkti;

6.  mudina Komisiju izpētīt šo pretpasākumu ietekmi uz attiecīgajām nozarēm un iekšējo tirgu un pamatotos gadījumos saskaņā ar PTO noteikumiem un budžeta ierobežojumiem mobilizēt ātru atbalstu visvairāk skartajām nozarēm; šajā sakarībā pauž dziļu nožēlu par to, ka 2020. gada budžetā šiem mērķiem trūkst pienācīga finansējuma;

7.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izmantot Vispārējās TKO instrumentus, piemēram, privātās uzglabāšanas shēmas un izņemšanu no tirgus, kā arī jebkādus jaunus vai citus pieejamus instrumentus un attiecīgus pasākumus, lai novērstu traucējumus iekšējā tirgū;

8.  aicina Komisiju pārskatīt pašreizējos sekundāros tiesību aktus, ko aptver Vispārējās TKO, lai ļautu tirgus dalībniekiem pagarināt noieta veicināšanas kampaņu ASV ilgumu un nodrošinātu lielāku elastību attiecībā uz to, kā šādas publicitātes kampaņas tiek pārvaldītas trešās valstīs, un tādējādi radītu tirgus dalībniekiem iespējas reaģēt un pastiprināt savas darbības ASV un mazinātu ietekmi uz patērētājiem, vai vajadzības gadījumā pārorientētos uz alternatīviem tirgiem, pārplānojot pasākumus, kas jau ir apstiprināti ASV tirgum; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ieviest šīs izmaiņas un pieņemt papildu pasākumus, lai nodrošinātu lielāku elastību veicināšanas kampaņu vadībā saskaņā ar veicināšanas regulu;

9.  uzstāj, ka ASV sankcijas ir ārkārtēji apstākļi, kurus tirgus dalībnieki nevarēja paredzēt un pārvaldīt; tādēļ aicina Komisiju pielāgot kontroles un revīzijas noteikumus tā, lai tirgus dalībnieki neciestu no neizbēgamiem pielāgojumiem, kas tiem būs jāveic saistībā ar veicināšanas pasākumiem vai jau plānotiem veicināšanas pasākumiem;

10.  aicina Komisiju veikt horizontālus informēšanas un noieta veicināšanas pasākumus, kas varētu izpausties kā augsta līmeņa misijas, piedalīšanās gadatirgos un starptautiskas nozīmes izstādēs, lai uzlabotu attiecīgo produktu tēlu un veicinātu to noietu saskaņā ar Veicināšanas regulas 2. un 9. pantu;

11.  norāda, ka, ņemot vērā šo specifisko tirgus problēmu, Komisijai būtu jāapsver veicināšanas regulas 15. un 19. pantā paredzēto noteikumu izmantošana, lai atbalstītu uzņēmējus, kuriem būs jāpastiprina centieni iekļūt ASV tirgū un palīdzēt mazināt šķēršļus ienākšanai tirgū;

12.  prasa Komisijai pieejamo robežlielumu ietvaros apstiprināt papildu uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus, papildinot tos ar piešķīrumu palielināšanu noieta veicināšanas pasākumiem par 2019. gadu, jo gada budžets jau ir piešķirts, lai novērstu jebkādu kavēšanos ātri reaģēt uz ASV pretpasākumiem;

13.  atbalsta to, ka tiek pilnveidota horizontālā noieta veicināšanas regula, balstoties uz valstu tirdzniecības veicināšanas biroju lietpratību, lai palīdzētu tirgus dalībniekiem paplašināt un konsolidēt savu pozīciju trešo valstu tirgos un atrast jaunus noieta tirgus ES produktiem, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu un Veicināšanas regulas gaidāmo pārskatīšanu;

14.  uzsver, ka šādos apstākļos ir būtiski izvairīties no turpmākas līdzekļu samazināšanas KLP budžetā un turpināt KLP krīzes rezerves reformu, jo lauksaimniecības nozari arvien vairāk ietekmē nestabilitāte un politiski motivētas starptautiskās krīzes, kuru risināšanai ir nepieciešama spēcīga un efektīva budžeta reakcija;

15.  uzsver to, ka ir nepieciešams dažādot eksporta tirgus un nodrošināt attiecīgo lauksaimniecības pārtikas produktu, ko skāruši ASV tarifi, piekļuvi tirgum, novēršot pastāvīgos tehniskos šķēršļus, kas traucē uzņēmējiem pilnībā izmantot eksporta iespējas saskaņā ar citiem tirdzniecības nolīgumiem;

16.  atkārto savu apņemšanos attiecībā uz brīvu tirdzniecību un atvērtiem tirgiem, jo tie ir paplašinājuši ekonomiskās un nodarbinātības iespējas daudziem maziem un vidējiem uzņēmumiem ASV un ES, un uzsver, cik svarīgas ir konstruktīvas tirdzniecības attiecības, kas ir abpusēji izdevīgas ES un ASV;

17.  uzsver savu atbalstu uz noteikumiem balstītas tirdzniecības sistēmas saglabāšanai un PTO kā iestādei, vienlaikus atzīstot nepieciešamību pēc visaptverošas reformas, jo īpaši attiecībā uz PTO Apelācijas institūciju;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 317, 4.11.2014., 56. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.


PTO Apelācijas institūcijas krīze
PDF 124kWORD 42k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par PTO Apelācijas institūcijas krīzi (2019/2918(RSP))
P9_TA(2019)0083B9-0181/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Marrākešas 1994. gada 15. aprīļa līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu,

–  Ņemot vērā Vienošanās par noteikumiem un procedūrām, kas reglamentē strīdu izšķiršanu (VSI), ar ko izveido PTO Strīdu izšķiršanas padomes Pastāvīgo apelācijas institūciju, 17. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības, Ķīnas, Kanādas, Indijas, Norvēģijas, Jaunzēlandes, Šveices, Austrālijas, Korejas Republikas, Islandes, Singapūras, Meksikas, Kostarikas un Melnkalnes 2018. gada 11. decembra paziņojumu PTO Ģenerālpadomei (WT/GC/W/752/Rev. 2) un Eiropas Savienības, Ķīnas, Indijas un Melnkalnes 2018. gada 11. decembra paziņojumu PTO Ģenerālpadomei (WT/GC/W/753/Rev.1),

–  ņemot vērā 2019. gada 25. jūlija pagaidu strīdu izšķiršanas kārtību starp ES un Kanādu saskaņā ar VSI 25. pantu, kā arī 2019. gada 21. oktobrī noslēgto vienošanos ar Norvēģiju par līdzīgu kārtību,

–  ņemot vērā neformālo procesu jautājumos saistībā ar Apelācijas institūcijas darbību Ģenerālpadomes ietvaros un ziņojumus, ko Jaunzēlandes vēstnieks David Walker sniedza PTO Ģenerālpadomei 2019. gada 28. februārī (JOB/GC/215), 2019. gada 7. maijā (JOB/GC/217), 2019. gada 23. jūlijā (JOB/GC/220) un 2019. gada 15. oktobrī (JOB/GC/222), kā arī Projektu Ģenerālpadomes lēmumam par Apelācijas institūcijas darbību, ko vēstnieks D. Walker iesniedza Ģenerālpadomei 2019. gada 15. oktobrī, pievienojot to pielikumā savam tā paša datuma ziņojumam,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 26. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā PTO tika izveidota, lai stiprinātu daudzpusējību, veicinātu iekļaujošu pasaules ekonomisko kārtību un veicinātu atvērtu, uz noteikumiem balstītu un nediskriminējošu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu;

B.  tā kā PTO strīdu izšķiršanas sistēma, pateicoties tās saistošajam raksturam, diviem iztiesāšanas līmeņiem un tiesnešu neatkarībai un objektivitātei, ir veiksmīgi palīdzējusi nodrošināt PTO noteikumu ievērošanu un daudzpusējās tirdzniecības sistēmas drošību un paredzamību, tādējādi izvairoties no vienpusēju pasākumu veikšanas;

C.  tā kā PTO Apelācijas institūcijai ir būtiska loma PTO strīdu izšķiršanas sistēmā;

D.  tā kā kopš 2017. gada Amerikas Savienotās Valstis bloķē jebkura no septiņiem Apelācijas institūcijas locekļiem aizstāšanu un ir noraidījušas daudzus priekšlikumus sākt atlases procesu, lai aizpildītu atlikušās brīvās vietas;

E.  tā kā 2019. gada 10. decembrī beigsies pilnvaru termiņš diviem no trijiem atlikušajiem Apelācijas institūcijas locekļiem un Apelācijas institūcija vairs nevarēs uzklausīt jaunas apelācijas, jo tam ir nepieciešams, lai būtu trīs locekļi,

1.  pauž dziļas bažas par to, ka, ja tas netiks atrisināts, pēc 2019. gada 10. decembra Apelācijas institūcija vairs nebūs spējīga funkcionēt, kas varētu ļoti nopietni ietekmēt uz noteikumiem balstītu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu;

2.  pauž nožēlu, ka notiekošās diskusijas starp PTO dalībvalstīm vēl nav vainagojušās ar pozitīvu rezultātu;

3.  pilnībā atbalsta neformālo procesu, ko koordinē vēstnieks D. Walker, un uzskata viņa priekšlikumus par ļoti labu pamatu, lai rastu apmierinošu risinājumu, kas pievērstos kopīgajām bažām par Apelācijas institūcijas darbību un nepieciešamību to reformēt; aicina visas PTO dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās diskusijās, lai pēc iespējas drīz varētu aizpildīt brīvās vietas, vienlaikus nodrošinot, ka PTO ir finanšu resursi un cilvēkresursi atbilstoši tās vajadzībām;

4.  aicina Eiropas Komisiju turpināt sadarbību ar visām PTO dalībvalstīm, tostarp ASV, lai prioritārā kārtā atbloķētu iecelšanas procedūru — pat pēc 2019. gada 10. decembra, ja nepieciešams;

5.  atbalsta nesenās ES iniciatīvas pagaidu risinājumu noslēgšanai ar mūsu galvenajiem tirdzniecības partneriem, ar ko tiktu saglabātas Eiropas Savienības tiesības PTO risināt tirdzniecības strīdus ar saistoša divu līmeņu, neatkarīgas un objektīvas lietas izskatīšanu, vienlaikus atgādinot, ka Pastāvīga apelācijas institūcija joprojām ir ES stratēģijas galvenais mērķis;

6.  atgādina, ka parlamentu dialogs ir svarīgs kā veids, kā dot ieguldījumu notiekošajās diskusijās un panākt, lai tās noslēdzas pozitīvi;

7.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, PTO dalībvalstu valdībām un parlamentiem un PTO ģenerāldirektoram.


Pašreizējās sarunas par jauno ES un ĀKK partnerības nolīgumu
PDF 135kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūcija par notiekošajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm (2019/2832(RSP))
P9_TA(2019)0084B9-0175/2019

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (“Kotonū nolīgums”)(1), un tā pārskatīšanu 2005. un 2010. gadā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. decembra ieteikumu Padomes Lēmumam, ar ko pilnvaro sākt sarunas par partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra rezolūciju par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām pēc 2020. gada(4) un 2018. gada 14. jūnija rezolūciju par gaidāmajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu(5),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par notiekošajām sarunām par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm (O-000035/2019 – B9‑0057/2019 un O-000036/2019 – B9‑0058/2019),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā sarunas par jauno partnerības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas valstīm joprojām turpinās, un paredzams, ka tās prasīs ilgāku laiku, nekā sākotnēji paredzēts;

B.  tā kā Kotonū nolīguma spēka un acquis pamatā ir vairākas unikālas iezīmes, kas ir jāsaglabā un jāstiprina;

C.   tā kā ĀKK un ES attiecības ir ļoti svarīgas, jo īpaši šobrīd, kad daudzpusējā tirdzniecības sistēma ir pakļauta spiedienam un tiek apšaubīta; tā kā Kotonū nolīgums ir būtisks mūsu daudzpusējās sistēmas elements, ņemot vērā to, cik daudzas valstis tas vieno, un tā reglamentēto partnerattiecību saturu un struktūru, un tā kā vajadzētu palielināt šo partnerattiecību nozīmi un redzamību Apvienoto Nāciju Organizācijā un citos starptautiskos forumos; tā kā 2015. gadā starptautiskā sabiedrība saistībā ar Programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), Parīzes nolīgumu un Adisabebas programmu ir uzņēmusies vērienīgas vispārējas saistības, un tā kā šo vispārējo mērķu sasniegšanā būtiski svarīga būs ĀKK un ES sadarbība;

D.   tā kā ar efektivitātes un reprezentativitātes palielināšanu panāktai stiprākai parlamentārajai dimensijai starp ES un ĀKK valstu grupu vajadzētu būt nozīmīgam jaunās ĀKK un ES partnerības elementam;

E.  tā kā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) sanāksmju biežums un dažādība gadu gaitā ir nodrošinājusi pastāvīgu dialogu, tādējādi dodot iespēju efektīvi stiprināt parlamentāro diplomātiju, tā kā pašreizējam starptautiskajam klimatam vajadzētu stimulēt ĀKK un ES valstis turpināt attīstīt šo parlamentāro dialogu un uzlabot tā efektivitāti,

1.  atzinīgi vērtē līdz šim panākto progresu sarunās par fonda stratēģiskajām prioritātēm un darbu pie reģionālajiem protokoliem;

2.  pieņem zināšanai, ka būs nepieciešams vairāk laika, lai vienotos par pārējām nolīguma daļām, un ka sarunas netika pabeigtas, kā sākotnēji plānots, līdz 2019. gada oktobra beigām;

3.  ņemot vērā, ka Kotonū nolīguma termiņš beigsies 2020. gada februārī, atzinīgi vērtē ĀKK un ES Ministru padomes lēmumu deleģēt ĀKK un ES Vēstnieku komitejai pilnvaras pieņemt pārejas pasākumus līdz brīdim, kad stāsies spēkā jaunā ĀKK un ES partnerība;

4.  stingri no jauna apstiprina nostāju, kas pausta tā divās rezolūcijās par laikposmu pēc Kotonū nolīguma darbības beigām, kas pieņemtas attiecīgi 2016. gada oktobrī un 2018. gada jūnijā, un uzskata, ka daži Kotonū nolīguma būtiski elementi ir stingri jāatkārto, lai tos varētu pilnībā ņemt vērā atlikušajā sarunu laikā;

5.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi stiprināt parlamentāro dimensiju gaidāmajā nolīgumā, kuram nepieciešams nodrošināt demokrātisku pārskatatbildību visos līmeņos; uzsver, ka ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja būtu jāiekļauj iestāžu sistēmā; uzskata, ka šī prasība nav apspriežama, ņemot vērā to, ka Eiropas Parlamentam ir jāsniedz piekrišana gaidāmajam nolīgumam;

6.  atgādina, ka ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai ir svarīga loma gaidāmā nolīguma demokrātiskas pārraudzības nodrošināšanā, un atkārto savus aicinājumus stiprināt APA konsultatīvo un kontroles lomu; pauž pārliecību, ka ĀKK un ES līmenī ir nepieciešams rīkot regulāras sanāksmes, lai nodrošinātu spēcīgu partnerību;

7.  uzskata, ka ĀKK un ES APA ir būtiska nozīme IAM sasniegšanā un politikas saskaņotības attīstībai novērtēšanā; ir pārliecināts, ka APA veicina viedokļu apmaiņu par tādiem globāliem uzdevumiem kā cilvēktiesības, demokrātija, laba pārvaldība, dzimumu līdztiesība un miers un drošība, kā arī klimats, vide un biodaudzveidība;

8.  atkārtoti pauž apņemšanos atbalstīt multilaterālismu un prasa jo īpaši ar APA starpniecību koordinēt darbu, lai starptautiskajos forumos varētu ieņemt saskaņotu ĀKK un ES nostāju; uzsver vajadzību, gatavojoties daudzpusējām sarunām, stiprināt sadarbību ar citiem starptautiskajiem partneriem, kā arī ar pilsonisko sabiedrību;

9.  uzskata, ka Apvienotās parlamentārās asamblejas sastāvā ir jābūt vienādam Eiropas Savienības un ĀKK valstu pārstāvju skaitam un ka asamblejas plenārsēdēm ir jānotiek divreiz gadā pārmaiņus Eiropas Savienībā un kādā no ĀKK valstīm;

10.  uzsver, ka reģionālās partnerības parlamentārajām komitejām jātiekas reizi gadā un to sanāksmēm nav jābūt atkarīgām no tā, vai tiek sasaukta reģionālās partnerības Ministru padome; Turklāt uzsver, ka jaunajā nolīgumā paredzētā ES un ĀKK partnerattiecību reģionalizācija, kas ir iecerēta kā stimuls ĀKK valstu reģionālās integrācijas nostiprināšanai, nebūtu jāīsteno tādā veidā, kas kaitētu nolīguma vispārējo virsmērķu sasniegšanai;

11.  atkārtoti norāda, ka ir jāsaglabā un jāstiprina dažas no Kotonū nolīguma unikālajām iezīmēm — proti, cieņa pret cilvēktiesībām, demokrātiju, pamatbrīvībām, labu pārvaldību un tiesiskumu;

12.  uzsver, ka jaunajā nolīgumā būtu vēl vairāk jānostiprina ideja par vienlīdzīgām partnerattiecībām, vienlaikus ņemot vērā katras valsts īpatnības, un par daudzpusējā sistēmā īstenotu sadarbību starp ĀKK valstīm un ES kā starp vienotiem partneriem, kuri cits citu savstarpēji atbalsta; norāda, ka jaunajā nolīgumā būtu jārod iespēja pāriet attiecību nākamajā stadijā, atsakoties no līdzekļu devēja un līdzekļu ņēmēja attiecību modeļa;

13.  atkārtoti norāda uz politiskā dialoga gan kā mūsu kopīgo vērtību aizstāvēšanas instrumenta, gan kā neatņemamas partnerības sastāvdaļas nozīmīgumu, un aicina to izmantot efektīvāk, sistemātiskāk un aktīvāk, lai novērstu politiskās krīzes;

14.  pauž nožēlu par to, ka pilsoniskajai sabiedrībai dažās valstīs ir aizvien grūtāk strādāt, un atkārto, ka nākamajā nolīgumā būtu jāpiešķir nozīmīgāka loma pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp NVO, cilvēktiesību aizstāvības un kopienu grupām, diasporām, baznīcām un reliģiskajām apvienībām un kopienām, kā arī jo īpaši jauniešu un sieviešu pārstāvjiem, lai aizsargātu personu ar invaliditāti, kā arī sociālo kustību un arodbiedrību, pirmiedzīvotāju un viņu fondu intereses, kā arī neaizsargātu, atstumtu un diskriminētu personu intereses, un tas būtu jāpanāk politiskā dialogā visos līmeņos;

15.  prasa nabadzības izskaušanu un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu paredzēt kā ĀKK un ES sadarbības virsmērķi atbilstīgi principam “nevienu neatstāt novārtā”; atkārto, ka šī nolīguma pamatā ir jābūt cīņai pret atstumtību, diskrimināciju un nevienlīdzību;

16.  atgādina, ka gaidāmā nolīguma cilvēktiesību sadaļā būtu jāiekļauj skaidrs formulējums attiecībā uz cīņu pret diskrimināciju jebkādu iemeslu, tostarp seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, vai diskrimināciju pret bērniem, pārceļojošiem cilvēkiem, vecākiem cilvēkiem vai personām ar invaliditāti;

17.  uzsver dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēcināšanas kā attīstību virzoša faktora nozīmīgumu, un prasa ES un ĀKK valstīm nolīgumā kā transversālu jautājumu iekļaut dzimumu līdztiesību; uzsver, cik svarīga ir partneru apņemšanās veicināt seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītās tiesības un pilnībā īstenot Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) rīcības programmu;

18.  sagaida, ka ES, kad tā piešķirs finansiālo palīdzību, pievērsīs pienācīgu uzmanību partnervalstu politikas virzieniem un risināmajām problēmām, jo īpaši ņemot vērā to, ka lielākā daļa migrācijas plūsmu ir starp pašām ĀKK valstīm; atkārto, ka gaidāmajā nolīgumā ir jāpiedāvā palīdzība uzņēmējkopienām, kuras uzņem lielas pārvietotu cilvēku grupas, un jārisina piespiedu pārvietošanas pamatcēloņi, ievērojot visaptverošu un uz tiesībām balstītu pieeju;

19.  atzinīgi vērtē to, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana tiek uzskatīta par gaidāmā nolīguma galveno mērķi, un atkārtoti prasa izveidot spēcīgus uzraudzības mehānismus, lai nodrošinātu, ka nolīguma īstenošana efektīvi sekmē IAM sasniegšanu un veicina to; uzsver nepieciešamību integrēt tādus transversālus jautājumus kā vides ilgtspēja, klimata pārmaiņu mērķi, dzimumu līdztiesība un sociālais taisnīgums un iekļaut tos visās gaidāmā nolīguma politikas jomās, plānos un intervences pasākumos;

20.  atkārto ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) galveno mērķi, proti, veicināt ilgtermiņa attīstību un reģionālo integrāciju; uzsver, ka tirdzniecības nolīgumiem būtu jāveicina ilgtspējīga attīstība un cilvēktiesības, un uzstāj, ka šiem elementiem ir jābūt gaidāmā nolīguma neatņemamai daļai;

21.  prasa visos EPN, par kuriem pašlaik notiek sarunas vai kas tiks slēgti nākotnē, sistemātiski iekļaut tādus noteikumus par ilgtspējīgu attīstību un cilvēktiesību ievērošanu, kuru izpildi var kontrolēt, un veikt padziļinātu analīzi par EPN ietekmi uz vietējo ekonomiku un starpreģionu tirdzniecību, lai kliedētu bažas par to īstenošanu saistībā ar reģionālo integrāciju un industrializāciju;

22.  uzskata, ka Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un IAM efektīvai īstenošanai ir nepieciešama augsts vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku līdzdalības līmenis nolūkā stiprināt demokrātisko līdzatbildību; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai būtu lietderīgi ieviest ĀKK un ES salīdzinošās uzraudzības, pārskatatbildības un pārskatīšanas mehānismu, kurā būtu iesaistīti valstu, reģionu un vietējo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un zinātnisko aprindu pārstāvji un kura uzdevums būtu ik gadu sagatavot secinājumus un ieteikumus turpmākajām darbībām;

23.  atgādina, ka privātais sektors ir būtiski svarīgs partneris ilgtspējīgas attīstības panākšanā, ekonomikas izaugsmes veicināšanā un nabadzības samazināšanā; prasa gaidāmajā nolīgumā paredzēt skaidrus noteikumus par to uzņēmumu lomu un atbildību, kuri iesaistīti partnerībās attīstības jomā, un veicināt korporatīvās sociālās atbildības principus, ANO Globālo līgumu, ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, Starptautiskās Darba organizācijas darba pamatstandartus, vides standartus un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju;

24.  atgādina sarunu pusēm iekļaut jaunajā nolīgumā vērienīgus noteikumus par cīņu pret nelikumīga kapitāla plūsmām un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un par finansiālo un tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās varētu pielāgoties jauniem globāliem standartiem cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp automātiskai informācijas apmaiņai, informācijas sniegšanai par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem un, pamatojoties uz G20 un ESAO paraugiem, ziņojumu publicēšanai par katru valsti, lai apturētu nodokļu bāzes mazināšanos un peļņas novirzīšanu;

25.  atkārto, ka noteikums, ka atbalsta piešķiršana ir atkarīga no sadarbības ar ES migrācijas jautājumos, nav saderīgs ar saskaņotajiem efektīvas attīstības principiem;

26.  atgādina, ka Eiropas Parlaments ir nekavējoties un pilnībā jāinformē par visiem sarunu procesa posmiem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 10. punktu, un atkārtoti norāda, ka nepieciešams vienoties par uzlabotu praktisko sadarbību un informācijas apmaiņu visā starptautisko nolīgumu dzīves ciklā;

27.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ĀKK Ministru padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienības Komisijai, Panāfrikas parlamentam, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Prezidijam.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(2) OV L 287, 4.11.2010., 3. lpp.
(3) COM(2017)0763.
(4) OV C 215, 19.6.2018., 2. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0267.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika