Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2019/2125(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0051/2019

Iesniegtie teksti :

A9-0051/2019

Debates :

PV 14/01/2020 - 9
CRE 14/01/2020 - 9

Balsojumi :

PV 15/01/2020 - 10.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2020)0007

Pieņemtie teksti
PDF 230kWORD 70k
Trešdiena, 2020. gada 15. janvāris - Strasbūra Galīgā redakcija
2018. gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā
P9_TA(2020)0007A9-0051/2019

Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par 2018. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2019/2125(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. un 207. pantu,

–  ņemot vērā Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kas tika iesniegta 2016. gada 28. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam un tā vidusposma novērtējumu, kas publicēts 2017. gada jūnijā,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES vadlīnijas lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes jautājumā par nāvessodu, par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā pārskatītās ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kuras pieņemtas 2019. gada 16. septembrī,

–  ņemot vērā 2019. gada 17. jūnijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk “Stambulas konvencija”), kuru ne visas dalībvalstis ir ratificējušas,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (CETS Nr. 197) un Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (CETS Nr. 201),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā 2015. gada 21. septembra ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu II (GAP II) “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā”,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un abus tās fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā 2007. gada 30. marta ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–   ņemot vērā ANO Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, un Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām 2017. gada 8. augusta ziņojumu ANO Cilvēktiesību padomei(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 16. jūnija ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par atsevišķu personu, grupu un sabiedrības iestāžu tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kas pieņemta 1998. gada 9. decembrī,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Pekinas Rīcības platformu un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu, kā arī šo iniciatīvu pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres paziņojumu ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas sanāksmē Ņujorkā 2019. gada 15. oktobrī,

–  ņemot vērā Jogjakartas principus (par starptautisko cilvēktiesību piemērošanu seksuālās orientācijas un dzimtiskās identitātes jomā), kas pieņemti 2006. gada novembrī, un 10 papildu principus (“plus 10”), kuri pieņemti 2017. gada 10. novembrī,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 28. maija lēmumu, ar ko 22. augustu pasludina par ANO Starptautisko dienu reliģijas vai ticības dēļ vardarbībā cietušo piemiņai,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijas,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gada 10. un 11. decembrī pieņemto globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2018. gada 17. decembrī apstiprināto Globālo paktu par bēgļiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2018. gada 10. oktobra protokolu, ar ko groza Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. jūnija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 73. sesijā,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 17. jūlija secinājumus par Starptautisko Krimināltiesu, atzīmējot Romas statūtu pieņemšanas 20. gadskārtu,

–   ņemot vērā Komisijas 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu “Cieņpilna dzīve — atkarības no atbalsta vietā stājoties pašpaļāvībai” (COM(2016)0234) un attiecīgos Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par ES pieeju attiecībā uz piespiedu pārvietošanos un attīstību,

–  ņemot vērā 2019. gada 14. oktobrī pieņemtos Padomes secinājumus par demokrātiju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un 13 ANO dalībvalstu ārlietu ministru vai pārstāvju 2018. gada 27. septembra kopīgo deklarāciju par iniciatīvu “Cilvēktiesību veiksmes stāsti”,

–  ņemot vērā ES 2018. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē,

–  ņemot vērā 2018. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3), kā arī iepriekšējās rezolūcijas par agrākajiem gada ziņojumiem,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 23. novembra rezolūciju par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai(4) un 2019. gada 13. marta ieteikumu Padomei un PV/AP izvērtēt turpmākos pasākumus, ko Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pieņēmis divus gadus pēc EP ziņojuma par ES stratēģisko paziņojumu pret to vērstas trešo personu propagandas apkarošanai(5),

–  ņemot vērā 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES(6),

–   ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos(7),

–  ņemot vērā 2019. gada 14. februāra rezolūciju par turpmāko pasākumu sarakstu LGBTI līdztiesības sekmēšanai (2019–2024)(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 13. februāra rezolūciju par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā(9),

–   ņemot vērā visas 2018. gadā pieņemtās Parlamenta rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem (pazīstamas kā steidzamās rezolūcijas), kas pieņemtas saskaņā ar Reglamenta 144. pantu,

–  ņemot vērā Saharova balvu par domas brīvību, ko 2018. gadā piešķīra ukraiņu kinorežisoram Oļegam Sencovam, kas politisku iemeslu dēļ atrodas apcietinājumā Krievijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0051/2019),

A.  tā kā ES, 2018. gadā atzīmējot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 70. gadadienu, uzsvēra politisko nozīmi, kas saistīta ar tādas pasaules kārtības izveidi, kuras pamatā ir cilvēktiesību ievērošana, un atkārtoti apliecināja savu nopietno un ciešo apņemšanos veicināt un aizsargāt cilvēktiesības visā pasaulē; tā kā Eiropas Parlaments 2018. gada novembrī pirmo reizi vēsturē rīkoja cilvēktiesību nedēļu, kurā tika uzsvērti kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas sasniegtie starpposma mērķi, kā arī pašreizējās problēmas cilvēktiesību jomā;

B.  tā kā cilvēktiesību ievērošana un to nedalāmības un universāluma aizsardzība, kā arī demokrātisko principu un vērtību, tostarp tiesiskuma, cilvēka cieņas neaizskaramības un vienlīdzības un solidaritātes principa, veicināšana ir ES ētiskā un tiesiskā acquis un tās kopējās ārlietu un drošības politikas (KĀDP), kā arī visu tās ārējo darbību stūrakmeņi; tā kā ES būtu jāturpina centieni ieņemt vadošu lomu cilvēktiesību vispārējā veicināšanā un aizsardzībā, tostarp daudzpusējas sadarbības līmenī, un tas jo īpaši būtu panākams, aktīvi un konstruktīvi darbojoties dažādās ANO struktūrās un ievērojot ANO Statūtus, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un starptautiskās tiesības, kā arī saistības cilvēktiesību jomā un saistības, kas pieņemtas saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un IAM;

C.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas ir ANO dalībvalstu universālo vērtību, principu un normu kopums, cilvēktiesību aizsardzība tiek uzskatīta par vienu no labas pārvaldības pamatelementiem; tā kā, ievērojot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un LES 21. pantu, ES ir uzņēmusies vadošo lomu uz cilvēktiesībām balstītu politiku īstenošanā un pastāvīgi iesaistās cilvēktiesību pārkāpumu novēršanā;

D.  tā kā ES, īstenojot divpusējas un daudzpusējas darbības, 2018. gadā ir turpinājusi atbalstīt cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu, jo īpaši stiprinot politisko dialogu ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, tostarp tām, kuras vēlas integrēties Eiropā, un citām reģionālām institūcijām, piemēram, Āfrikas Savienību, un veidojot jaunus starptautiskus nolīgumus, tostarp tirdzniecības un ekonomiskās partnerības; tā kā vērienīgās saistības prasa, lai ES rīkotos konsekventi un rādītu piemēru;

E.  tā kā ar ES rīcībpolitikām ir jānodrošina visneaizsargātāko grupu, piemēram, etnisko, lingvistisko un reliģisko minoritāšu, personu ar invaliditāti, LGBTI kopienas, sieviešu, bērnu, patvēruma meklētāju un migrantu cilvēktiesību aizsardzība; tā kā, godinot ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, ES ir atzinusi izšķirīgo lomu, kāda cilvēktiesību aizstāvjiem ir demokrātijas un tiesiskuma veicināšanā; tā kā pasaules cilvēktiesību aizstāvju samitā tika izstrādāts rīcības plāns ar cilvēktiesību aizsardzības prioritātēm; tā kā 2018. gadā notika mērķtiecīga vēršanās pret daudziem cilvēktiesību aizstāvjiem, daudzi no viņiem tika nogalināti un daudzi tika pakļauti uzbrukumiem, draudiem un vajāšanai; tā kā vairākas privātas militāras un drošības struktūras ir bijušas iesaistītas virknē cilvēktiesību pārkāpumu, kuri ir pienācīgi jāizmeklē, saucot pie atbildības vainīgās personas;

F.  tā kā pat šajā desmitgadē mēs esam liecinieki acīmredzamiem ierobežojumiem un uzbrukumiem, kas vērsti pret dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām starptautiskā līmenī; tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības balstās cilvēka pamattiesībās un ir būtiski svarīgi cilvēka cieņas aspekti; tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no pasaulē visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas sastopams visos sabiedrības slāņos un ir ievērojams šķērslis dzimumu līdztiesības panākšanai; tā kā visaptverošā un saistošā ES dzimumu līdztiesības stratēģijā — tieši tādā, kādu ir prasījis Parlaments, — ir jāparedz dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana visās ES politikas jomās un jāpastiprina gaidāmā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plāna III ietekme;

G.  tā kā starptautiskā miera un drošības veicināšana ir daļa no ES raison d’être; tā kā ES ir apņēmusies starptautiskajā arēnā rīkoties tās izveidi iedvesmojušo principu vārdā un atbalstot ANO Statūtu un starptautisko tiesību principus;

H.  tā kā vides katastrofas, tostarp globālā sasilšana un mežu iznīcināšana, ir cilvēku darbības rezultāts un izraisa ne tikai to personu cilvēktiesību pārkāpumus, kuras tiek skartas tieši, jo zaudē mājas un dzīves telpu, bet arī visas cilvēces cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā ir svarīgi atzīt saikni starp cilvēktiesībām, veselību un vides aizsardzību; tā kā nodrošināt piekļuvi ūdenim ir ļoti svarīgi, lai novērstu spriedzi atsevišķos reģionos;

I.  tā kā labāka saskaņotība starp ES iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem, kā arī ES ārpolitikas jomām ir sekmīgas un efektīvas ES cilvēktiesību politikas obligāts priekšnoteikums; tā kā cilvēktiesību un demokrātijas atbalstam paredzētas rīcībpolitikas būtu jāiekļauj visās pārējās ES rīcībpolitikās, kurām piemīt ārēja dimensija, tādās kā attīstība, migrācija, drošība, cīņa pret terorismu, sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība, paplašināšanās un tirdzniecība, jo īpaši īstenojot cilvēktiesību aizsardzības principu; tā kā lielāka konsekvence ļautu ES straujāk reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem to agrīnajos posmos un kļūt par aktīvāku un uzticamāku cilvēktiesību aizstāvi globālā līmenī;

J.  tā kā pāreja uz demokrātiju un tiesiskuma iedibināšana vai konsolidācija daudzās valstīs ir ilgs un smags process, kura veiksmīgai norisei būtisks ir ārējs atbalsts ilgākā laika posmā, tostarp no ES,

Cilvēktiesības un demokrātija: vispārējās tendences un galvenās problēmas

1.  pauž dziļas bažas par 2018. gadā visā pasaulē notikušajiem uzbrukumiem demokrātijai un tiesiskumam, kas liecina par autoritārisma kā politiska projekta pastiprināšanos un nozīmē cilvēktiesību ignorēšanu, opozīcijas apspiešanu, tiesiskuma politizēšanu, iepriekš noteiktus vēlēšanu rezultātus, mazākas iespējas darboties pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī ierobežojumus attiecībā uz pulcēšanās brīvību un vārda brīvību; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme, lai elastīgi, laikus un efektīvi atbildētu režīmiem, kuros tiek pārkāptas starptautiskās tiesības, cilvēktiesības un demokrātijas principi;

2.  uzskata, ka valstis, kas kļūst par autoritāriem režīmiem, kļūst uzņēmīgākas pret nestabilitāti, konfliktiem, korupciju, vardarbīgu ekstrēmismu un iesaistīšanos ārējos militāros konfliktos; pauž bažas par to, ka joprojām pastāv režīmi, kuri noliedz jebkādas starptautiskajās tiesībās atzītas vispārējas cilvēktiesības; tomēr atzinīgi vērtē to, ka vairākas valstis ir sākušas miera un demokratizācijas procesus, īstenojušas konstitucionālas un tiesu sistēmas reformas un kopā ar pilsonisko sabiedrību iesaistījušās atklātās un publiskās debatēs ar mērķi veicināt pamatbrīvības un cilvēktiesības, tostarp nāvessoda atcelšanu; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz aizvien lielāko virzību uz nāvessoda atcelšanu visā pasaulē, vairākas valstis vēl nav ieviesušas moratoriju;

3.  uzsver, ka visām valstīm, kas ievēro starptautiski atzītas pamatbrīvības, uzskatot tās par demokrātijas stūrakmeņiem, ir jābūt priekšgalā gan tādas demokrātiskas pārvaldības prakses izplatīšanā, kuras pamatā ir cilvēktiesības un tiesiskums visā pasaulē, gan cilvēktiesību aizsardzībai paredzēto starptautisko likumdošanas instrumentu stiprināšanā; uzsver problēmas, ko rada kaitīgas ietekmes, kuras grauj demokrātisku pārvaldību un cilvēktiesībām būtiskas vērtības, tādējādi apdraudot demokrātisko valstu pozitīvos centienus; pauž dziļas bažas par saiknēm starp autoritāriem režīmiem un populistiskām nacionālistiskām partijām un valdībām; uzskata, ka šādas saiknes mazina uzticību ES centieniem veicināt pamatvērtības;

4.  atgādina, ka cilvēktiesībās nevar būt hierarhijas; uzsver, ka ir pilnībā jāievēro un jāaizsargā princips, ka cilvēktiesības ir vispārējas un neatņemamas, nedalāmas, savstarpēji papildinošas un saistītas; uzsver, ka mēģinājumi izmantot atsevišķu grupu tiesības, lai marginalizētu pārējās grupas, ir pilnīgi nepieņemami;

5.  uzsver bruņoto konfliktu un militāru uzbrukumu, tostarp etnisko tīrīšanu, postu, kas turpina prasīt civiliedzīvotāju dzīvības un izraisa masveida pārvietošanos, valstīm un nevalstiskajiem dalībniekiem atsakoties no pienākuma ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības; uzsver, ka karadarbībā vai konfliktos iesaistītos reģionos notiek smagi cilvēktiesību pārkāpumi, kuriem ir īpašs raksturs, kuru mērķis ir pazemot cilvēka cieņu un kuri iznīcinoši iedarbojas uz upuriem un vienlaikus degradē vainīgos; kā piemēru uzsver spīdzināšanas un citas nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas rīcības, piespiedu pazušanas, nogalināšanas bez tiesas sprieduma, vardarbības un tīšas mērdēšanas badā izmantošanu kā kara ieroci, lai iznīcinātu, destabilizētu un demoralizētu indivīdus, ģimenes, kopienas un sabiedrības, īpaši bērnus; uzsver sieviešu no etniskām un reliģiskām minoritātēm un jo īpaši konvertītu neaizsargātību pret seksuālu vardarbību; stingri nosoda nāvējošos uzbrukumus slimnīcām, skolām un citiem civiliem objektiem, kas 2018. gadā bruņotu konfliktu laikā ir notikuši daudzviet visā pasaulē; atgādina, ka tiesības uz dzīvību ir nozīmīgas cilvēktiesības un tādēļ nelegāla karadarbība vienmēr ir vienprātīgi jānosoda un pret to ir efektīvi jācīnās;

6.  nosoda vēršanos pret daudzpusējām attiecībām un uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību, jo tas rada nopietnas problēmas cilvēktiesību jomā visā pasaulē; pauž stingru pārliecību, ka pieeja un lēmumi, kas pieņemti, sadarbojoties daudzpusējā sistēmā, jo īpaši ANO struktūrās, un esošās apstiprinātās sarunvešanas struktūras reģionālās organizācijās, tādās kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), ir visefektīvākais veids, kā nodrošināt cilvēces interešu ievērošanu, rast ilgtspējīgus konfliktu risinājumus, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām un principiem, ANO Statūtiem un Helsinku Nobeiguma aktu, un sekmēt progresu cilvēktiesību jomā; ir ļoti nobažījies par to, ka dažādās ANO ar cilvēktiesībām saistītās struktūrās, tostarp ANO Cilvēktiesību padomē, darbojas valstis, par kurām ir pierādījumi, ka tās pastrādājušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus;

7.  pauž nopietnas bažas par to, ka pieaug to slepkavību un gan fizisku uzbrukumu, gan nomelnošanas gadījumu skaits, kā arī to nāvessoda izmantošanas, vajāšanas, apcietināšanas, aizskaršanas un iebiedēšanas gadījumu skaits, kuros notikusi vēršanās pret cilvēktiesību aizstāvjiem visā pasaulē, jo īpaši žurnālistiem, zinātniekiem, juristiem, politiķiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, tostarp sieviešu tiesību aktīvistiem, vides un zemes aizstāvjiem un reliģisko minoritāšu aizstāvjiem, galvenokārt valstīs ar augstu korupcijas līmeni un sliktu reputāciju tiesiskuma uzturēšanas un tiesu uzraudzības jomā; pauž īpašas bažas par to, ka aizvien biežāk notiek uzbrukumi, kas pastrādāti ārvalstīs, dažos gadījumos pārkāpjot ar diplomātiskām privilēģijām un imunitāti saistītos likumus un normas; prasa nodrošināt tiesiskumu un pārskatatbildību par minētajiem uzbrukumiem visaugstākajā lēmumu pieņemšanas līmenī; norāda, ka visi cilvēktiesību aizstāvji, īpaši sievietes, saskaras ar īpašiem riskiem un viņiem ir vajadzīga pienācīga aizsardzība; nosoda to, ka atsevišķas valdības ir pieņēmušas tiesību aktus, ar ko ierobežo pilsoniskās sabiedrības vai sociālas kustības darbības, tostarp slēdzot NVO vai iesaldējot to līdzekļus; ir dziļi nobažījies par represīvu kiberdrošības un pretterorisma tiesību aktu izmantošanu, lai ierobežotu cilvēktiesību aizstāvju darbības;

8.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu un meiteņu tiesības visā pasaulē; uzsver, ka, neraugoties uz progresu, sievietes un meitenes joprojām cieš no diskriminācijas un vardarbības; uzsver, ka vairumam sabiedrību joprojām ir grūti nodrošināt sievietēm un meitenēm vienlīdzīgas tiesības saskaņā ar likumu, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, vienlīdzīgai darba samaksai un politiskai un ekonomiskai pārstāvībai; pauž bažas par pastāvīgo plašo vēršanos pret sieviešu tiesībām un seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, kā arī par šīs tiesības ierobežojošiem tiesību aktiem daudzviet pasaulē; uzsver, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana un bērnu laulības ir vieni no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem; pauž bažas par to, ka sievietes, kuras izrāda ticību vai pārliecību, ir pakļautas dubultam vajāšanas riskam; atzinīgi vērtē ES un ANO iniciatīvu “Spotlight”, kas paredzēta vardarbības pret sievietēm un meitenēm izbeigšanai, un prasa to nostiprināt;

9.  uzsver, ka bērnu tiesību ievērošanai un veicināšanai, cīņai pret visu veidu vardarbību, nevērību un sliktu izturēšanos pret bērniem, bērnu tirdzniecību un ekspluatāciju, tostarp piespiedu laulībām un bērnu kareivju rekrutēšanu vai izmantošanu bruņotos konfliktos, kā arī bērnu aprūpes un izglītības nodrošināšanai ir izšķiroša nozīme cilvēces nākotnes veidošanā; šajā sakarībā atbalsta ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 1612 par bērniem un bruņotu konfliktu izveidoto uzraudzības un ziņošanas mehānismu;

10.  uzsver, ka ir svarīgi pilnībā ņemt vērā personu ar invaliditāti specifiskās vajadzības; aicina ES iekļaut ārējās darbības un attīstības palīdzības politikā cīņu pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, kā arī cīņu par vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum un piekļuvi izglītībai un apmācībai, un veicināt risinājumus, kas personām ar invaliditāti atvieglotu iesaistīšanos sabiedrībā;

11.  vērš uzmanību uz vajāšanas un diskriminācijas gadījumiem, kuru pamatā ir etniskā izcelsme, valstspiederība, sociālā šķira, kasta, reliģija, pārliecība, valoda, vecums, dzimums, seksualitāte un dzimtiskā identitāte un kuri joprojām ir plaši izplatīti daudzās valstīs un sabiedrībās; pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēki, kas cietuši no šiem cilvēktiesību pārkāpumiem, arvien biežāk saskaras ar neiecietīgu un naidpilnu reakciju; prasa saukt pie atbildības tos, kas vainojami minētajos pārkāpumos;

12.  norāda, ka 2018. gadā piespiedu kārtā pārvietoto cilvēku skaits pārsniedza 70 miljonus, no kuriem 26 miljoni bija bēgļi, 41 miljons — iekšzemē pārvietotas personas un 3,5 miljoni — patvēruma meklētāji(10); norāda arī to, ka pasaulē ir ap 12 miljoniem bezvalstnieku; uzskata, ka kari, konflikti, terorisms, vardarbība, politiskā apspiešana, vajāšana reliģijas vai pārliecības dēļ, nabadzība un ūdens un pārtikas trūkums palielina jaunu konfliktu risku un iedzīvotāju turpmākas pārvietošanas risku; atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme uz vidi, piemēram, ierobežotāka piekļuve drošam dzeramajam ūdenim, var ievērojami palielināt iedzīvotāju pārvietošanos;

13.  uzsver, ka ārkārtas stāvoklis klimata jomā un bioloģiskās daudzveidības masveida zudums ir nozīmīgs drauds iedzīvotājiem; atgādina, ka bez veselīgas vides ir apdraudētas cilvēka pamattiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku un drošu ūdeni; vērš uzmanību uz vides izpostīšanas ietekmi uz cilvēktiesībām, gan attiecībā uz skartajiem iedzīvotājiem, gan attiecībā uz visas cilvēces tiesībām uz vidi; uzsver, ka valstīm un citiem lēmumu pieņēmējiem ir būtiskas saistības un pienākumi ievērot 2015. gada Parīzes nolīguma mērķus cīnīties pret klimata pārmaiņām, vērsties pret to iedarbību, novērst šo pārmaiņu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām un veicināt attiecīgu politiku, ievērojot saistības cilvēktiesību jomā; atgādina par valstu saistībām aizsargāt bioloģisko daudzveidību un nodrošinot piekļuvi iedarbīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem bioloģiskās daudzveidības zuduma un degradācijas gadījumos; pauž atbalstu jaunajiem starptautiska līmeņa likumdošanas centieniem attiecībā uz noziedzību vides jomā;

14.  uzsver, ka vārda un izteiksmes brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir noturīgu demokrātisku sabiedrību pamatā; nosoda tādu leģitīmu mērķu kā cīņa pret terorisma, valsts drošība un tiesībaizsardzība izmantošanu vārda brīvības ierobežošanai; nosoda plašsaziņas līdzekļu propagandu un maldinošu informāciju, kas vērsta pret minoritātēm; prasa nodrošināt labākos iespējamos aizsardzības pasākumus pret autoritāru valstu un nevalstisku dalībnieku, piemēram, teroristisku grupējumu, naida runu un radikalizāciju, dezinformācijas kampaņām un naidīgu propagandu, gan ES, gan starptautiskā līmenī izstrādājot tiesisku regulējumu ar mērķi apkarot hibrīddraudus, tostarp kiberkaru un informācijas karu, vienlaikus neapdraudot pamattiesības; atgādina, ka plašsaziņas līdzekļos ir jāatspoguļojas dažādu viedokļu plurālismam un šiem plašsaziņas līdzekļiem būtu jāatbalsta un jāievēro nediskriminācijas princips; šajā sakarībā uzsver, ka personām, kas pieder pie minoritātēm, vajadzētu būt tādai pat piekļuvei apraides līdzekļiem kā pārējiem iedzīvotājiem, tostarp viņu dzimtajā valodā;

ES ārpolitikas cilvēktiesību jomā efektivitātes uzlabošana

15.  atgādina, ka ES ir apņēmusies cilvēktiesību un demokrātijas jautājumam piešķirt būtisku nozīmi attiecībās ar trešām valstīm; tādēļ uzsver, ka mērķis veicināt cilvēktiesības un demokrātiju visā pasaulē liek šos jautājumus integrēt visās ES politikas jomās, kurām ir ārējā dimensija; aicina ES pildīt šīs saistības un nodrošināt, ka tās iesaistīšanās netīši neveicina autoritāru režīmu stiprināšanu;

16.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis turpmākajiem pieciem gadiem pieņemt jaunu, vērienīgu, visaptverošu un saistošu rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā; uzstāj, ka jaunajā rīcības plānā ir pienācīgi jāpievēršas visiem cilvēktiesību problēmjautājumiem, tostarp digitālajām tiesībām, vides tiesībām, vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām, sportam un cilvēktiesībām, kā arī migrantu tiesībām; prasa izveidot stingru uzraudzības mehānismu, lai izvērtētu rīcības plāna īstenošanu un ietekmi; aicina dalībvalstis uzņemties lielāku atbildību par šo rīcības plānu un atskaitīties par tā īstenošanu;

17.  norāda uz Parlamenta rezolūciju par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem un tā Cilvēktiesību apakškomitejas darba svarīgumu; stingri iesaka Komisijai un EĀDD pastiprināt sadarbību ar Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, lai tā varētu iesaistīties topošajā rīcības plānā un uzraudzīt tā īstenošanu; aicina EĀDD regulāri ziņot Parlamentam par turpmākajiem pasākumiem, kas veikti saistībā ar visām steidzamajām rezolūcijām un/vai attiecīgajiem ieteikumiem;

18.  uzsver, ka tirdzniecība, ES politika šajā jomā un cilvēktiesības var pastiprināt cita citu un tā tam ir jānotiek, un ka darījumu aprindām ir svarīga loma pozitīvu stimulu piedāvāšanā saistībā ar cilvēktiesību, demokrātijas un korporatīvās atbildības veicināšanu; mudina Komisiju un EĀDD starptautiskos nolīgumos efektīvi izmantot cilvēktiesību klauzulas, ne tikai izmantojot politisko dialogu, regulārus progresa novērtējumus un konsultāciju procedūras pēc pieprasījuma, bet arī izveidojot efektīvu mehānismu tādu smagu cilvēktiesību pārkāpumu uzraudzībai, kurus varētu izraisīt uzņēmējdarbība; prasa pienācīgi izpildīt un attiecīgi uzraudzīt cilvēktiesību klauzulas, izmantojot izmērāmus kritērijus un iesaistot Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un attiecīgās starptautiskās organizācijas; prasa izveidojot efektīvu un neatkarīgu sūdzību mehānismu iedzīvotāju un ieinteresēto personu grupām, kuras skar cilvēktiesību pārkāpumi; uzsver, ka ES un tās dalībvalstis nedrīkst pieļaut nekādus korporatīvus cilvēktiesību pārkāpumus un negatīvu uzņēmējdarbības ietekmi;

19.  atbalsta cilvēktiesību dialogus ar trešām valstīm kā būtisku instrumentu, ar ko veicināt divpusēju iesaisti cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā; atgādina, ka ES pamatnostādnēs cilvēktiesību dialogiem ar trešām valstīm ir izklāstīta virkne kritēriju dialoga sākšanai, kuru vidū ir tādi kritēriji kā valdības vēlme uzlabot situāciju, valdības saistību pakāpe attiecībā uz starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, valdības gatavība sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību procedūrām un mehānismiem, kā arī valdības attieksme pret pilsonisko sabiedrību; aicina EĀDD regulāri izvērtēt ikvienu dialogu, kā tas paredzēts iepriekš minētajās pamatnostādnēs, un nodrošināt, ka gadījumos, kad nav panākts jūtams progress, ES koriģē savus mērķus un pārskata savu pieeju; aicina Komisiju un EĀDD, vairāk iesaistot pilsoniskās sabiedrības grupas un attiecīgas starptautiskās organizācijas, apvienot spēkus, risinot cilvēktiesību un ar tām saistīto pienākumu jautājumus dialogos vai sarunās ar valstu, kas nav ES dalībvalstis, valdībām jebkurā politikas un ekonomikas jomā, lai pastiprinātu cilvēktiesību dialogu ietekmi; iesaka ņemt vērā bažas, kas paustas par cilvēktiesību situāciju minētajās valstīs, un atbilstoši rīkoties, tostarp cilvēktiesību dialogu kontekstā izskatot konkrētus gadījumus; prasa aktīvāk iesaistīt Parlamentu cilvēktiesību dialogu darba kārtību noteikšanā; uzsver, ka cilvēktiesību stratēģijām attiecībā uz konkrētu valsti un to īstenošanas gada ziņojumi ir būtisks instruments konsekventas politikai nodrošināšanai, nosaka galvenās stratēģiskās prioritātes, definē ilgtermiņa un īstermiņa mērķus un izklāsta konkrētas darbības cilvēktiesību veicināšanai; atkārtoti aicina nodrošināt Eiropas Parlamenta deputātu piekļuvi cilvēktiesību stratēģiju attiecībā uz konkrētu valsti saturam; atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības seminārus, kas notiek pirms cilvēktiesību dialogiem, un mudina veikt turpmākus pasākumus, ņemot vērā to secinājumus un īpaši iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO);

20.  stingri prasa ES konsekventi vērsties pret diskrimināciju, optimāli izmantojot ES cilvēktiesību instrumentus, tostarp risinot dialogus un paužot nosodījumu, atbalstot pilsonisko sabiedrību un kopīgas iniciatīvas ANO līmenī atbilstoši nesen pieņemtajām ES pamatnostādnēm par nediskriminēšanu ārējā darbībā un 2017. gadā publicētajam ANO norādījumu instrumentam par izcelsmē balstītu diskrimināciju;

21.  pilnībā atbalsta darbu un pūles, ko ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos (ESĪP) iegulda cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā pasaulē; uzsver, ka ESĪP pilnvaras ietver svarīgo mērķi uzlabot ES efektivitāti šajā jomā; aicina ESĪP īstenot pilnvaras, tā palīdzot palielināt ES ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā; uzstājīgi prasa pārskatīt ESĪP pilnvaras, paredzot tam pastāvīgu statusu un lielāku pārskatatbildību un piešķirot ESĪP pašiniciatīvas pilnvaras, pienācīgus resursus un iespējas uzrunāt sabiedrību, lai ziņotu par panākumiem, kas gūti, apmeklējot trešās valstis, un lai darītu zināmu ES nostāju cilvēktiesību jautājumos; atkārtoti prasa nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz ESĪP darbību un uzdevumiem un uzstāj, lai arī Parlamentam tiktu darīti pieejami ziņojumi, kurus ESĪP regulāri sniedz Padomei; atzinīgi vērtē ESĪP pilnvaru paplašināšanu, iekļaujot tajās atbalsta starptautiskajai kriminālajai tiesvedībai veicināšanu, un sagaida, ka ESĪP šajā jomā būs īpaši aktīvs;

22.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas centienus pastāvīgi pilnveidot ES ierēdņu izpratni par cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē to, ka visās ES delegācijās tagad ir cilvēktiesību kontaktpunkti un sadarbības koordinatori cilvēktiesību aizstāvju jautājumos; aicina EĀDD sniegt Parlamentam detalizētu ziņojumu par šī kontaktpunktu tīkla izveides pabeigšanu, lai to novērtētu un nodrošinātu tā saskaņotu īstenošanu visās ES delegācijās; aicina visas ES delegācijas un attiecīgās cilvēktiesību kontaktpersonas konsekventi izpildīt pienākumu tikties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, apmeklēt aizturētos aktīvistus, uzraudzīt viņu tiesas procesus un atbalstīt viņu aizsardzību uz vietas;

23.  atzīst panākumus, kas gūti saistībā ar ES 2018. gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē procedūru un formātu, taču sagaida, ka Padome un PV/AP vēl vairāk ņems vērā attiecīgajās Parlamenta rezolūcijās un/vai ieteikumos pausto Parlamenta nostāju, lai nodrošinātu, ka ES iestāžu mijiedarbība cilvēktiesību jautājumos kļūst dziļāka un efektīvāka; lūdz Padomi turpināt centienus pabeigt šo gada ziņojumu izstrādi agrākā gada posmā; mudina Padomi nodrošināt, lai nākamais gada ziņojums tiktu pieņemts, pamatojoties uz atbilstošu apspriešanās procesu;

Cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanas un aizsardzības risinājumu izstrāde

Demokrātiska pārvaldība un pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga telpa

24.  aicina ES un dalībvalstis turpināt cieši uzraudzīt norises, kas visā pasaulē negatīvi ietekmē pārvaldību un pilsoniskās sabiedrības telpu bez izņēmumiem, kā arī, izmantojot visus piemērotos līdzekļus, sistemātiski reaģēt uz autoritāro valdību vadītām politikas un tiesību aktu izmaiņām, kuru mērķis ir graut demokrātijas pamatprincipos balstītu pārvaldību un mazināt pilsoniskās sabiedrības darbības iespējas; uzskata, ka saistībā ar šo jautājumu būtu jāpastiprina sinerģija starp Komisiju, EĀDD un Parlamentu; atzinīgi vērtē nenovērtējamo palīdzību, ko pilsoniskās sabiedrības organizācijām visā pasaulē sniedz Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), kas joprojām ir galvenais ES instruments ārējās cilvēktiesību politikas īstenošanai; prasa turpināt palielināt finansējumu pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesībām no instrumenta, kas kļūs par EIDHR pēcteci; uzsver, ka 2018. gadā simtiem mierīgo demonstrētāju tika arestēti, piedzīvoja nežēlīgu izturēšanos un patvaļīgu aizturēšanu un bija spiesti maksāt sodus saskaņā ar tiesas procesos nolemto;

ES pieeja konfliktiem un pārskatatbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem

25.  uzsver saikni starp cilvēktiesību pārkāpumu pieaugumu un plaši izplatīto nesodāmību un pārskatatbildības trūkumu valstīs un reģionos, kurus izpostījuši konflikti vai kuru raksturīga iezīme ir politiski motivēta iebiedēšana, diskriminācija, aizskaršana un uzbrukumi, nolaupīšana, vardarbīgas policijas darbības, patvaļīgi aresti un spīdzināšanas gadījumi un nogalināšana; aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt pasākumus ar mērķi cīnīties pret nesodāmību un veicināt pārskatatbildību, jo īpaši tajos reģionos un valstīs, kur nesodāmības dinamika ir izdevīga tiem, kuriem ir vislielākā atbildība un kuri apspiež cietušos; uzsver arī to, ka konflikti bieži vien īpaši smagi ietekmē minoritātes un marginalizētas grupas;

26.  atgādina par savām rezolūcijām, kur nosodīti konkrētie atbildīgie par konfliktiem, no kuriem 2018. gadā cieta simtiem bērnu, kad tika veikti apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un humānās palīdzības infrastruktūrām; aicina visas ES dalībvalstis stingri ievērot ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu un jo īpaši pārtraukt nodot jebkādus ieročus vai uzraudzības un izlūkošanas iekārtas, ko valdības var izmantot, lai apspiestu cilvēktiesības, sevišķi bruņotu konfliktu apstākļos; uzstāj, ka ir nepieciešama pilnīga pārredzamība un ES dalībvalstu regulāra ziņošana par ieroču nodošanu; atgādina par 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu(11); pauž nopietnas bažas par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, neievērojot starptautisko tiesisko regulējumu; turklāt aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par turpmāku ES līdzekļu izmantošanu jebkādiem pētniecības un izstrādes projektiem, kas saistīti ar bezpilota lidaparātu projektēšanu; mudina AP/PV aizliegt tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kuri ļauj izdarīt uzbrukumu bez cilvēka iejaukšanās;

27.  stingri nosoda visus šaušalīgos noziegumus un cilvēktiesību pārkāpumus, kurus veikuši gan valsts, gan nevalstiski rīcībspēki, tostarp pret pilsoņiem, kas miermīlīgi īsteno savas cilvēktiesības; prasa ES un tās dalībvalstīm izmantot visu savu politisko ietekmi, lai novērstu jebkuru rīcību, ko varētu uzskatīt par genocīdu, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, efektīvi un saskaņoti reaģētu uz gadījumiem, kad šādi noziegumi notiek, un mobilizētu visus nepieciešamos resursus, lai sauktu pie atbildības visus vainīgos, kā arī palīdzētu upuriem un atbalstītu stabilizācijas un samierināšanas procesus; aicina starptautisko sabiedrību izveidot instrumentus, tādus kā ES agrīnās brīdināšanas sistēma, ar ko līdz minimumam samazināt laiku starp brīdinājumu un reakciju, lai novērstu vardarbīgu konfliktu rašanos, atkārtošanos vai eskalāciju; aicina EĀDD un Komisiju trešajā ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā iekļaut vērienīgu stratēģiju cīņai pret nesodāmību; ļoti iesaka izveidot Eiropas prevencijas, pārskatatbildības un nesodāmības apkarošanas novērošanas centru; atkārtoti aicina PV/AP iecelt ES īpašo pārstāvi starptautisko humanitāro tiesību un starptautiskā taisnīguma jomā ar pilnvarām popularizēt, iekļaut un pārstāvēt ES apņemšanos cīnīties pret nesodāmību;

28.  atzinīgi vērtē ES centienus veicināt Romas statūtu universālumu 2018. gadā, kad tika atzīmēta to pieņemšanas 20. gadadiena, un atkārtoti apstiprina savu nelokāmo atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT); norāda, ka starptautiskā tiesību sistēma pašlaik ir pakļauta nopietnam spiedienam; ņemot vērā SKT plašo jurisdikciju, pauž bažas par to, ka no 193 ANO dalībvalstīm tikai 122 ir SKT dalībvalstis un tikai 38 ir ratificējušas Kampalas grozījumu, ar ko SKT tiek piešķirtas pilnvaras saukt pie atbildības par agresijas noziegumu; prasa, lai ES un dalībvalstis mudina visas ANO dalībvalstis ratificēt un piemērot Romas statūtus, un pauž sašutumu par izstāšanos no šiem statūtiem un draudiem izstāties no tiem; aicina arī visus Romas statūtu parakstītājus saskaņot savu rīcību ar SKT un sadarboties ar to; aicina ES un tās dalībvalstis sistemātiski atbalstīt SKT pārbaudes, izmeklēšanas un lēmumus un veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nesadarbošanos ar SKT; prasa sniegt atbalstu organizācijām, kas vāc, glabā un aizsargā gan digitālus, gan cita veida pierādījumus par noziegumiem, kurus izdarījušas jebkuras konfliktos iesaistītas puses, ar mērķi atvieglot apsūdzības celšanu pret tām starptautiskā līmenī; aicina ES dalībvalstis un ES Genocīda apkarošanas tīklu atbalstīt ANO izmeklēšanas grupas centienus savākt, saglabāt un uzglabāt pierādījumus par patlaban notiekošajiem vai tikko pastrādātajiem noziegumiem, lai šie pierādījumi neietu zudībā; aicina Komisiju un EĀDD izpētīt veidus un iesniegt jaunus instrumentus, lai palīdzētu no starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem cietušajiem piekļūt starptautiskajām tiesām un saņemt tiesisko aizsardzību un atlīdzību, tostarp palielinot valstu, kas nav ES dalībvalstis, spēju piemērot universālās jurisdikcijas principu savās valsts tiesību sistēmās;

29.  atzinīgi vērtē sākotnējās izpētes diskusijas Padomē un aicinājumus tās turpināt saistībā ar iespējām izveidot globālu ES cilvēktiesību sankciju mehānismu, tā saukto Magņitska sarakstu, kas ļautu mērķtiecīgi piemērot sankcijas personām, kuras ir līdzatbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā to daudzkārt prasījis Parlaments, jo īpaši 2019. gada martā; aicina Padomi paātrināt diskusijas, lai pēc iespējas ātrāk pieņemtu vajadzīgos tiesību aktus, izveidotu šo mehānismu un piešķirtu tam pienācīgu finansējumu; uzsver, ka ir svarīgi, lai šī sistēma atbilstu ES likumības pārbaudes mehānismam; kā ievērības cienīgu piemēru uzsver arī to, ka dažas ES dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kas paredz piemērot sankcijas personām, kuras tiek uzskatītas par vainīgām cilvēktiesību pārkāpumos;

30.  aicina PV/AP un Padomi pievērst īpašu uzmanību cilvēktiesību situācijai nelegāli okupētās teritorijās; atkārtoti norāda, ka teritorijas vai tās daļas nelikumīga okupācija ir pastāvīgs starptautisko tiesību pārkāpums; uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām okupācijas spēkiem ir pienākums uzņemties atbildību pret civiliedzīvotājiem; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā ir atjaunoti pārstāvji no valsts, kura ir okupējusi citas valsts teritoriju;

Cilvēktiesību aizstāvji

31.  uzsver nenovērtējamo un būtisko lomu, ko, riskējot ar savu dzīvību, uzņemas cilvēktiesību aizstāvji, jo īpaši sieviešu cilvēktiesību aizstāvji; uzsver, ka ir nepieciešama stingra ES koordinācija attiecībā uz sadarbību ar trešo valstu iestādēm cilvēktiesību aizstāvju jautājumos; uzsver, ka 2018. gadā tika atzīmēta ANO Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem 20. gadadiena; iesaka stiprināt sadarbību starp ES iestādēm un dalībvalstīm, lai tās varētu sniegt pastāvīgu atbalstu un aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem; atzinīgi vērtē mehānismu “protectdefenders.eu”, kas tika izveidots, lai aizsargātu ļoti apdraudētus cilvēktiesību aizstāvjus, un prasa to pastiprināt;

32.  uzsver, ka ir vajadzīga stratēģiska, redzama un uz ietekmi vērsta ES pieeja cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai; aicina Padomi publicēt ikgadējos Ārlietu padomes secinājumus par ES rīcību cilvēktiesību aizstāvju atbalstīšanai un aizsargāšanai ES ārpolitikā; aicina Padomi un Komisiju izveidot koordinētu procedūru vīzu piešķiršanai cilvēktiesību aizstāvjiem un attiecīgā gadījumā atvieglot pagaidu patvēruma iegūšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai pietiekamu finansējumu nākamā kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumenta (NDICI) tematiskajās programmās un nodrošināt, lai tas būtu pieejams tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams un kas ir visvairāk marginalizēti; aicina Komisiju turpmāk pilnībā izmantot šo instrumentu un uzstāj, ka ES delegācijām un dalībvalstīm būtu jāpalielina savs finansējums un spējas saistībā ar apdraudētu cilvēktiesību aizstāvju ārkārtas aizsardzību un atbalstu; nosoda to, ka joprojām tiek noteikti ceļošanas aizliegumi cilvēktiesību aktīvistiem, kuri vēlas apmeklēt ANO Cilvēktiesību padomes sesijas Ženēvā un citās starptautiskās iestādēs; aicina attiecīgās valdības tos atcelt;

Sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība

33.  stingri atbalsta ES stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā un tās pašreizējos centienus uzlabot sieviešu un meiteņu stāvokli cilvēktiesību jomā saskaņā ar 2030. gada IAM; uzsver, ka dzimumu līdztiesībai vajadzētu būt būtiskai prioritātei visās ES darba attiecībās, politikas nostādnēs un ārējās darbībās, jo saskaņā ar Līgumiem tā ir viens no ES un tās dalībvalstu principiem; prasa ES pēc stratēģiskās iesaistes termiņa beigām pieņemt visaptverošu dzimumu līdztiesības stratēģiju; aicina Komisiju sagatavot un pieņemt paziņojumu par dzimumu līdztiesības rīcības plāna atjaunošanu laikposmam pēc 2020. gada, jo tas ir svarīgs ES instruments sieviešu un meiteņu tiesību veicināšanai visā pasaulē; aicina dalībvalstis apstiprināt Padomes secinājumos iekļauto Dzimumu līdztiesības rīcības plānu III; aicina Komisiju un EĀDD vēl vairāk veicināt dzimumu līdztiesību un meiteņu un sieviešu iespējas, cieši sadarbojoties ar starptautiskām organizācijām, valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu un īstenotu jaunu tiesisko regulējumu dzimumu līdztiesības jomā;

34.  uzsver satraucošo vardarbības pret sievietēm un meitenēm pieaugumu; nosoda visa veida ar dzimumu saistītu fizisku, seksuālu un psiholoģisku vardarbību; pauž nopietnas bažas par to, ka spīdzināšana seksuālas un ar dzimumu saistītas vardarbības veidā arvien vairāk tiek izmantota kā kara ierocis; atgādina, ka seksuāli noziegumi un ar dzimumu saistīta vardarbība Romas statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai darbības, kas ir genocīda vai spīdzināšanas būtiska sastāvdaļa; mudina valstis padarīt stingrākus savus tiesību aktus, lai risinātu šos jautājumus; atkārtoti aicina ES dalībvalstis un Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras Stambulas konvenciju vēl nav ratificējušas un īstenojušas, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; prasa veikt turpmākus pasākumus, lai izskaustu jebkādu ar dzimumu saistītu vardarbību un pret sievietēm un meitenēm vērstu kaitīgu praksi, piemēram, piespiedu vai agrīnas laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, seksuālu vardarbību un piespiedu pāriešanu citā reliģijā; atbalsta ES un ANO kopīgās iniciatīvas “Spotlight” turpināšanu; aicina ES delegācijas nodrošināt datu vākšanu par vardarbību pret sievietēm, izstrādāt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus un veicināt aizsardzības mehānismus un cietušo atbalsta struktūras;

35.  apstiprina, ka piekļuve veselībai ir viens no cilvēktiesību veidiem un ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības balstās cilvēka pamattiesībās un ir būtiski cilvēka cieņas elementi; norāda, ka nepietiekama piekļuve vitāli svarīgām precēm un sociālajiem pakalpojumiem (piemēram, ūdenim, uzturam, veselības aprūpei, izglītībai un sanitārijai), kā arī grūtības piekļūt seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei ir nepieļaujams cilvēktiesību pārkāpums; nosoda sieviešu seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumus, tostarp piekļuves liegšanu attiecīgiem pakalpojumiem; uzsver, ka būtu jānodrošina visām sievietēm pienācīga un cenas ziņā pieejama veselības aprūpe, tostarp garīgās veselības aprūpe, piemēram, psiholoģiskais atbalsts, viņu seksuālo un reproduktīvo tiesību vispārēja ievērošana un iespējas tās īstenot un iegūt izglītību, kā arī iespējas brīvi pieņemt atbildīgus lēmumus par savu veselību, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību; norāda, ka šiem pakalpojumiem ir būtiska nozīme sieviešu dzīvību glābšanā un zīdaiņu un bērnu mirstības mazināšanā; uzskata par nepieņemamu to, ka sieviešu un meiteņu seksuālās un reproduktīvās tiesības joprojām ir ideoloģisku cīņu krustpunktā, tostarp daudzpusējos apstākļos; uzsver, ka bruņotos konfliktos cietušām sievietēm un meitenēm ir tiesības saņemt nepieciešamo medicīnisko aprūpi; uzsver sieviešu lomu konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera uzturēšanā, humānajā palīdzībā un pēckonflikta atjaunošanas darbībās, kā arī cilvēktiesību un demokrātisko reformu veicināšanā;

36.  aicina ES sadarboties ar citām valstīm, pastiprinot to pasākumus izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu, datu vākšanas, finansēšanas un programmu izstrādes jomā, lai visā pasaulē labāk novērstu seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību un reaģētu uz to; norāda, ka izglītība ir būtisks instruments, lai apkarotu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un bērniem; prasa veikt pasākumus, lai atvieglotu sieviešu un meiteņu piekļuvi izglītībai un darba tirgum, un īpašu uzmanību pievērst dzimumu līdzsvaram, aizpildot vadošus amatus uzņēmumos; turklāt prasa iekļaut meiteņu izglītību ES nolīgumos ar jaunattīstības valstīm;

Bērnu tiesības

37.  uzsver, ka nepilngadīgie bieži vien ir pakļauti īpašiem vardarbības veidiem, piemēram, bērnu piespiedu laulībai, bērnu prostitūcijai, bērnu kareivju izmantošanai, dzimumorgānu kropļošanai, bērnu darbam un bērnu tirdzniecībai, jo īpaši humanitāro krīžu un bruņotu konfliktu laikā, un tāpēc viņiem ir vajadzīga pastiprināta aizsardzība; vērš īpašu uzmanību uz bērniem bezvalstniekiem un bērniem migrantiem un bērniem bēgļiem; prasa ES sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai izbeigtu agrīnās, bērnu un piespiedu laulības, nosakot 18 gadus kā minimālo vecumu laulībām, pieprasot abu laulāto vecuma pārbaudi un viņu pilnīgu un brīvu piekrišanu, ieviešot obligātus laulības reģistrācijas ierakstus un nodrošinot šo noteikumu izpildi; prasa izstrādāt jaunas ES iniciatīvas, lai veicinātu un aizsargātu bērnu tiesības, tostarp nepieļautu un apkarotu bērnu ļaunprātīgu izmantošanu visā pasaulē, rehabilitētu un reintegrētu konfliktu skartos bērnus, jo īpaši tos, kas cietuši no ekstrēmistu grupām, un tos, kas cieš no multiplās un krusteniskās diskriminācijas, un nodrošinātu viņiem aizsargātu ģimenē un kopienā balstītu vidi kā dabisku dzīves vidi, kurā būtiska nozīme ir aprūpei un izglītībai; aicina ES aizsākt starptautisku kustību ar mērķi aizstāvēt bērnu tiesības, cita starpā organizējot starptautisku konferenci par bērnu aizsardzību nestabilā vidē; atkārtoti apstiprina steidzamo nepieciešamību globāli ratificēt un efektīvi īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvos protokolus;

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības

38.  nosoda LGBTI patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu, vajāšanu un nogalināšanu; norāda, ka vairākās pasaules valstīs LGBTI joprojām tiek vajāti un pakļauti vardarbībai savas seksuālās orientācijas dēļ; pauž nožēlu, ka daudzās valstīs homoseksuālisms joprojām tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu un ka dažās no šīm valstīm par homoseksuālismu ir paredzēts nāvessods; uzskata, ka prakse un vardarbības akti, kas vērsti pret personām, pamatojoties uz viņu seksuālo orientāciju, nedrīkst palikt nesodīti un ir jāizskauž; prasa īstenot ES pamatnostādnes lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu visu cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai;

Personu ar invaliditāti tiesības

39.  atzinīgi vērtē to, ka tiek ratificēta ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi to efektīvi īstenot gan ES dalībvalstīs, gan ES iestādēs; jo īpaši uzsver nediskriminācijas svarīgumu un nepieciešamību pārliecinoši integrēt vispārējās pieejamības principu un nodrošināt visas personu ar invaliditāti tiesības visās attiecīgajās ES politikas jomās, tostarp attīstības politikā; prasa izveidot globālu izcilības centru, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu nākotnes prasībām atbilstošas prasmes un uzņēmējdarbības prasmes;

Kastu diskriminācijas apkarošana

40.  ar lielām bažām norāda uz kastu hierarhijas, kastu diskriminācijas izplatību un sekām un ilgstošajiem šāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp liegumu piekļūt tiesu sistēmai vai nodarbinātībai, ilgstošu segregāciju, nabadzību un stigmatizāciju, kā arī ar kastām saistītiem šķēršļiem pamattiesību īstenošanā un cilvēces attīstības veicināšanā; atkārtoti aicina izstrādāt ES politiku attiecībā uz kastu diskrimināciju un aicina ES rīkoties, ņemot vērā tās nopietnās bažas par kastu diskrimināciju; prasa pieņemt ES instrumentu kastu diskriminācijas nepieļaušanai un izskaušanai; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus un atbalstīt iniciatīvas ANO un delegāciju līmenī, lai izskaustu kastu diskrimināciju; norāda, ka šādās iniciatīvās būtu jāietver īpašu rādītāju, sadalītu datu un īpašu pasākumu veicināšana, lai risinātu kastu diskriminācijas problēmu, īstenojot un uzraugot 2030. gada ilgtspējīgas attīstības mērķus un ievērojot jauno ANO norādījumu instrumentu par izcelsmē balstītu diskrimināciju un atbalstu valstīm;

Pirmiedzīvotāji

41.  pauž dziļas bažas par to, ka pirmiedzīvotāju tautas saskaras ar plašu un sistemātisku diskrimināciju un vajāšanu visā pasaulē, tostarp cilvēktiesību aizstāvju patvaļīgu apcietināšanu un nogalināšanu, piespiedu pārvietošanu, zemes sagrābšanu un korporatīviem savu tiesību pārkāpumiem; norāda, ka lielākā daļa pirmiedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa; aicina visas valstis iesaistīt pirmiedzīvotājus lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz stratēģijām cīņai pret klimata pārmaiņām; aicina dalībvalstis ratificēt SDO Konvencijas Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām noteikumus;

Domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvība

42.  vēlreiz apstiprina, ka visā pasaulē ir jāgarantē un bez nosacījumiem jāsaglabā domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvība (plašāk pazīstama kā reliģijas vai ticības brīvība), tostarp tiesības ticēt vai neticēt, pieņemt teistiskus, neteistiskus, agnostiskus vai ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības uz apostāzi un tiesības nepieņemt nekādu reliģiju; mudina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis pastiprināt atbalstu saistībā ar reliģijas vai ticības brīvību un uzsākt dialogu ar valstīm un pilsoniskās sabiedrības un reliģisko, nekonfesionālo, humānistisko un filozofisko grupu un baznīcu, reliģisko asociāciju un kopienu pārstāvjiem, lai novērstu vardarbības aktus, vajāšanu, neiecietību un diskrimināciju pret personām domas, apziņas, filozofisko uzskatu un reliģijas vai ticības dēļ; nosoda tiesību aktus, kas vērsti pret konvertēšanos un zaimošanu un kas efektīvi ierobežo un pat liedz reliģiskajām minoritātēm un ateistiem reliģijas vai ticības brīvību; turklāt mudina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis pilnībā īstenot ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību;

43.  aicina ES un tās dalībvalstis turpināt veidot alianses un stiprināt sadarbību ar daudzām valstīm un reģionālajām organizācijām, lai panāktu pozitīvas izmaiņas reliģijas vai ticības brīvības jomā, jo īpaši konflikta zonās, kur ticīgo grupas, piemēram, kristieši Tuvajos Austrumos, ir visneaizsargātākās; pilnībā atbalsta ES praksi uzņemties vadību saistībā ar tematiskām rezolūcijām ANO Cilvēktiesību padomē un saistībā ar reliģijas vai ticības brīvību — ANO Ģenerālajā asamblejā;

44.  atbalsta īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES darbu un centienus; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju veikt pārredzamu un visaptverošu novērtējumu par īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību, darot to saistībā ar Komisijas īstenoto šo sūtņu pilnvaru un amata atjaunošanas un nostiprināšanas procesu; uzstāj, ka viņu darbam ir jāpiešķir pienācīgi resursi, lai uzlabotu ES efektivitāti šajā jomā; atgādina Padomei un Komisijai, ka, pastāvīgi apspriežoties ar reliģiskām un filozofiskām organizācijām, ir pienācīgi jāatbalsta īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES institucionālās pilnvaras, spējas un pienākumi, izskatot iespēju noteikt daudzgadu pilnvaru termiņu, kas tiktu katru gadu pārskatīts, un izveidojot darba tīklus visās attiecīgajās ES iestādēs saskaņā ar 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES;

Vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un tiesības uz informāciju

45.  asi kritizē un nosoda daudzu žurnālistu, blogeru un trauksmes cēlēju nogalināšanu, nolaupīšanu, apcietināšanu un iebiedēšanu, kā arī pret viņiem vērstos uzbrukumus, tostarp ar fiziskiem un tiesiskiem līdzekļiem, un draudus, ar kuriem viņi saskārušies 2018. gadā; aicina ES darīt visu iespējamo, lai turpmāk nodrošinātu viņu aizsardzību; atgādina, ka vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība veicina plurālisma kultūru un ir būtisks demokrātiskas sabiedrības pamatelements; atgādina, ka žurnālistiem vajadzētu būt iespējai brīvi veikt savu profesionālo darbību, nebaidoties no kriminālvajāšanas vai brīvības atņemšanas; uzsver, ka jebkādi vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības izmantošanas ierobežojumi, piemēram, tiešsaistes satura dzēšana, ir jāpiemēro izņēmuma kārtā, īpašu uzmanību pievēršot nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, tiem jābūt paredzētiem tiesību aktos un apstiprinātiem ar tiesas lēmumu;

46.  prasa ES, tās dalībvalstīm un jo īpaši ESĪP pašu uzmanību pievērst vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības, neatkarības un plurālisma aizsardzībai visā pasaulē, labāk uzraudzīt visus vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežojumu (gan tiešsaistē, gan bezsaistē) veidus, sistemātiski nosodīt šādus ierobežojumus un izmantot visus pieejamos diplomātiskos līdzekļus un instrumentus šādu ierobežojumu izbeigšanai; uzsver, ka ir svarīgi nosodīt un apkarot naida runu un kūdīšanu uz vardarbību tiešsaistē un bezsaistē, jo tas ir tiešs drauds tiesiskumam un vērtībām, ko iemieso cilvēktiesības; atbalsta iniciatīvas, kas palīdz nošķirt viltus ziņas vai propagandas nolūkos veiktu dezinformāciju no informācijas, kura iegūta, veicot patiesu un neatkarīgu žurnālistisko darbu; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ES pamatnostādņu par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē efektīvu un sistemātisku īstenošanu un regulāri uzraudzīt to ietekmi;

Nāvessods, spīdzināšana un citi nežēlīgas izturēšanās veidi

47.  nosoda spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un nāvessoda izmantošanu, kas joprojām tiek pieļauta daudzās valstīs visā pasaulē; pauž satraukumu par tādas notiesāšanas un nāvessoda izpildes gadījumu skaitu, kuru iemesli neatbilst smagu noziegumu definīcijai un ir pretrunā starptautiskajām tiesībām; aicina valstis, kas vēl nav noteikušas moratoriju nāvessodam, to nekavējoties izdarīt, tādējādi pavirzoties soli tuvāk tā atcelšanai; prasa ES pastiprināt centienus, lai izskaustu spīdzināšanu un nāvessodu; prasa ES un tās dalībvalstīm būt īpaši modrām attiecībā pret valstīm, kuras draud atjaunot nāvessodu tiesību aktos vai praksē; prasa nekavējoties izbeigt globālo tirdzniecību ar precēm, ko izmanto spīdzināšanai un nāvessoda izpildei;

48.  uzskata, ka ir būtiski cīnīties pret jebkādiem spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās veidiem, tostarp psiholoģisku vardarbību, kas vērsti pret cietumos vai citās ieslodzījuma vietās ieslodzītajām personām, stiprināt centienus panākt attiecīgo starptautisko tiesību ievērošanu šajā jomā un nodrošināt kompensācijas cietušajiem; pauž nopietnas bažas par cietumu stāvokli un ieslodzījuma apstākļiem vairākās valstīs, tostarp par aprūpes un zāļu pieejamību, jo īpaši saistībā ar tādām slimībām kā hepatīts vai HIV; atgādina, ka liegums ieslodzītajiem piekļūt aprūpei un zālēm ir vērtējams kā nežēlīga izturēšanās vai pat spīdzināšana un var tikt uzskatīts par palīdzības nesniegšanu apdraudētai personai; atzinīgi vērtē pārskatītās ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm saistībā ar spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu; aicina dalībvalstis visos savos pasākumos un politikas virzienos iekļaut aizsardzības pasākumus pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas izturēšanās veidiem;

49.  atzinīgi vērtē ES Spīdzināšanas izskaušanas koordinācijas grupas izveidi 2017. gadā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES tiesību aktu atjaunināšanu, kas prasīta 2018. gada 29. novembra normatīvajā rezolūcijā par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai rīcībai vai sodīšanai(12); uzsver, ka ir svarīgi vēl vairāk stiprināt sadarbību ar ANO mehānismiem, reģionālajām struktūrām un attiecīgajiem dalībniekiem, piemēram, SKT, PSO un cilvēktiesību aizstāvjiem, cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas izturēšanās veidiem;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

50.  atkārtoti apstiprina, ka visu uzņēmumu darbībai — neatkarīgi no tā, vai tie darbojas iekšzemē vai pāri robežām, — ir pilnībā jāatbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; turklāt atkārtoti apstiprina, ka ir svarīgi veicināt korporatīvo sociālo atbildību; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas uzņēmumi uzņemtos vadošo lomu, veicinot starptautiskos standartus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; atgādina par uzņēmumu atbildību nodrošināt, ka to darbības un piegādes ķēdes nav iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos, tādos kā piespiedu un bērnu darbs, pamatiedzīvotāju tiesību pārkāpumi, zemes sagrābšana, draudi un uzbrukumos cilvēktiesību aizstāvjiem un vides degradācija;

51.  uzsver nepieciešamību izveidot starptautiski saistošu instrumentu, ar kura palīdzību starptautiskajās cilvēktiesībās reglamentēt transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības; prasa izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par korporatīvajām cilvēktiesībām un pienācīgu rūpību, lai novērstu pārkāpumus uzņēmumu globālajā darbībā un uzlabotu tiesiskās aizsardzības pieejamību no uzņēmumu pārkāpumiem cietušajām personām; atgādina, ka ir svarīgi visām valstīm īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, un aicina tās ES dalībvalstis, kuras vēl nav pieņēmušas valsts rīcības plānus uzņēmējdarbības tiesību jomā, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; mudina ES un tās dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties darbā, ko veic ANO starpvaldību darba grupa jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā; uzskata to par nepieciešamu soli cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā;

52.  mudina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) atbalstītie projekti atbilst ES politikas nostādnēm un saistībām cilvēktiesību jomā un ka pastāv pārskatatbildības mehānismi, ko var izmantot personas, lai publiskotu ar EIB un ERAB darbībām saistītos pārkāpumus; uzskata, ka ES iestāžu darba grupa uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos būtu noderīgs papildu instruments; aicina privāto sektoru, jo īpaši finanšu, apdrošināšanas un transporta uzņēmumus, sniegt savus pakalpojumus humānās palīdzības sniedzējiem, kuri veic atbalsta pasākumus, pilnībā ievērojot atbrīvojumus humānu iemeslu dēļ un ES tiesību aktos paredzētos atbrīvojumus; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota neatkarīga Kanādas ombuda institūcija atbildīgu uzņēmumu jautājumos;

53.  pozitīvi vērtē preferenču sistēmu VPS+ kā mehānismu, kura mērķis ir veicināt 27 starptautisko pamatkonvenciju par cilvēktiesībām un darba standartiem efektīvu īstenošanu; atzīst, ka globālās vērtību ķēdes palīdz uzlabot starptautiskos darba, vides un sociālos pamatstandartus un sniedz iespēju panākt ilgtspējīgu progresu, it sevišķi jaunattīstības valstīs un valstīs, kurās klimata pārmaiņas rada lielākus apdraudējumus; uzsver, ka valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas gūst labumu no VPS + preferenču sistēmas, būtu jāapliecina progress visos cilvēktiesību aspektos; norāda, ka uzlaboti un efektīvi uzraudzības mehānismi varētu palielināt tirdzniecības preferenču sistēmu sviras potenciālu, reaģējot uz cilvēktiesību pārkāpumiem; atbalsta cilvēktiesību nosacījumu klauzulu ieviešanu un īstenošanu starptautiskajos nolīgumos starp ES un valstīm, kas nav ES dalībvalstis, tostarp tirdzniecības un ieguldījumu jomā; aicina Komisiju sistemātiski uzraudzīt šo klauzulu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka saņēmējvalstis tās ievēro, un regulāri sniegt Parlamentam ziņojumus par cilvēktiesību ievērošanu partnervalstīs;

Jaunās tehnoloģijas un cilvēktiesības

54.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt ES stratēģiju ar mērķi panākt, ka tādas jaunas tehnoloģijas kā mākslīgais intelekts kalpo cilvēkiem, un pievērsties cilvēktiesību apdraudējumiem, ko varētu radīt jaunās tehnoloģijas, tostarp dezinformācijai, masveida novērošanai, viltus ziņām, naida runai, valsts sponsorētiem ierobežojumiem un ļaunprātīgai mākslīgā intelekta izmantošanai; turklāt uzsver īpašo apdraudējumu, ko šīs tehnoloģijas varētu radīt, kontrolējot, ierobežojot un kavējot leģitīmas darbības; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pareizo līdzsvaru starp cilvēktiesībām, jo īpaši tiesībām uz privātumu, un citiem leģitīmiem apsvērumiem, tādiem kā drošība vai noziedzības, terorisma un ekstrēmisma apkarošana; pauž bažas par atsevišķu kibernovērošanas divējāda lietojuma tehnoloģiju arvien plašāku izmantošanu pret cilvēktiesību aktīvistiem, žurnālistiem un politiskajiem oponentiem un juristiem;

55.  prasa ES un dalībvalstīm sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi un represīvus tiesību aktus kiberdrošības un cīņas pret terorismu jomā; atgādina par pienākumu katru gadu atjaunināt Padomes Regulas (EK) Nr. 428/2009(13) I pielikumu, kurā uzskaitītas divējāda lietojuma preces, kam nepieciešams apstiprinājums; uzsver, ka ir nepieciešama efektīva digitālā sadarbība starp valdībām, privāto sektoru, pilsonisko sabiedrību, akadēmiskajām aprindām, tehniskajām kopienām, sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu drošu un iekļaujošu digitālo nākotni visiem saskaņā ar starptautiskajiem aktiem cilvēktiesību jomā;

Migranti un bēgļi

56.  uzsver, ka ir steidzami jārisina tādi migrācijas plūsmu pamatcēloņi kā kari, konflikti, vajāšana, autoritāri režīmi, vajāšanas, nelegālās migrācijas tīkli, cilvēku tirdzniecība, kontrabanda, nabadzība, ekonomiskā nevienlīdzība un klimata pārmaiņas un jārod ilgtspējīgi risinājumi, kas pamatojas cilvēktiesību un cieņas principu ievērošanā; uzsver, ka ir jārada likumīgi migrācijas kanāli un ceļi un jāveicina brīvprātīga atgriešanās, kad tas ir iespējams, tostarp saskaņā ar neizraidīšanas principu;

57.  prasa pievērsties bēgļu krīzes ārējai dimensijai un cita starpā rast ilgtspējīgus konfliktu risinājumus, veidojot sadarbību un partnerības ar attiecīgajām trešām valstīm; uzskata, ka starptautisko bēgļu un cilvēktiesību tiesību aktu ievērošana ir būtisks sadarbības ar trešām valstīm pamatelements; uzsver, ka atbilstoši globālajiem paktiem par migrāciju un bēgļiem ir jāveic reāli pasākumi, lai uzlabotu bēgļu iespējas pašnodrošināties, paplašinātu piekļuvi trešo valstu risinājumiem, uzlabotu cilvēktiesību stāvokli migrācijas pārvaldībā, jo īpaši izcelsmes vai tranzīta valstīs, un nodrošinātu drošu un cieņpilnu atgriešanos; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz politiku sadarbībai ar trešām valstīm un līdzekļu piešķiršanu šīm valstīm sadarbībai migrācijas jomā; uzskata, ka ir svarīgi, lai attīstībai un sadarbībai paredzētie resursi netiktu novirzīti no to mērķiem un lai no tiem labumu negūtu tie, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina ES atbalstīt UNHCR iniciatīvu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību ES iekšienē un ārpus tās;

58.  pauž nosodījumu par bēgļu un migrantu nāves gadījumiem un viņu tiesību pārkāpumiem Vidusjūrā; nosoda arī uzbrukumus NVO, kuras palīdz šiem cilvēkiem; aicina ES un tās dalībvalstis palielināt humāno palīdzību piespiedu kārtā pārvietotajām personām; aicina ES un tās dalībvalstis sniegt atbalstu bēgļus uzņemošajām kopienām; uzstāj, ka globālo paktu par migrāciju un bēgļiem īstenošanai tāpēc ir jānotiek saskaņoti ar ANO Programmas 2030. gadam īstenošanu, kā noteikts IAM, un papildus ir jāveic lielāki ieguldījumi jaunattīstības valstīs;

59.  uzsver, ka ārkārtas stāvoklis klimata jomā un bioloģiskās daudzveidības masveida zudums lielā mērā apdraud cilvēktiesības; aicina Komisiju un EĀDD izstrādāt ES stratēģiju veselīgas vides aizsardzībai, cieši sadarbojoties ar trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām, piemēram, UNHCR, kas nesen ir uzsācis kopīgu stratēģiju ar ANO Vides programmu (UNEP); uzsver — ANO ir aplēsusi, ka līdz 2050. gadam būs ļoti daudz personu, kas pārvietotas vides pārmaiņu dēļ; atgādina par pienākumiem un atbildību, kas jāuzņemas valstīm un citām struktūrām, kuras ir atbildīgas par klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu un to, lai nepieļautu šo pārmaiņu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē starptautiskos centienus ciešāk saistīt vides jautājumus, dabas katastrofas un klimata pārmaiņas ar cilvēktiesībām; aicina ES aktīvi piedalīties starptautiskajās debatēs par iespējamu normatīvo regulējumu vides un klimata iemeslu dēļ pārvietotu personu aizsardzībai;

Atbalsts demokrātijai

60.  uzsver, ka ES būtu jāturpina aktīvi atbalstīt demokrātisku un efektīvu politisko plurālismu cilvēktiesību institūcijās, neatkarīgos plašsaziņas līdzekļos, parlamentos un pilsoniskajā sabiedrībā, kas cenšas veicināt demokratizāciju kontekstuālā veidā, ņemot vērā attiecīgo trešo valstu kultūras un nacionālo situāciju, lai stiprinātu dialogu un partnerību; atgādina, ka cilvēktiesības ir viens no demokratizācijas procesa stūrakmeņiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) konsekvento darbību Rietumbalkānos un ES austrumu un dienvidu kaimiņreģionos, lai veicinātu demokrātiju un pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu; atgādina, ka pieredze un atziņas, kas gūtas pārejas procesā uz demokrātiju, īstenojot paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas pasākumus, varētu palīdzēt apzināt paraugpraksi, kuru varētu izmantot, lai atbalstītu un nostiprinātu citus demokratizācijas procesus visā pasaulē; atgādina, ka ir apliecinājies, ka ES paplašināšanās ir pats efektīvākais instruments demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību atbalstam Eiropas kontinentā, tādēļ būtu jāsaglabā iespēja iestāties ES tām valstīm, kuras vēlas pievienoties un ir īstenojušas reformas, kā noteikts LES 49. pantā; mudina ES visos paplašināšanās procesos cieši sekot līdzi to noteikumu īstenošanai, kas aizsargā cilvēktiesības un to cilvēku tiesības, kuri pieder pie minoritātēm;

61.  atzinīgi vērtē Padomes 2019. gada 14. oktobra secinājumus par demokrātiju, uzskatot, ka tas ir sākums ES demokrātijas stiprināšanas pieejas atjaunināšanai un nostiprināšanai; šajā sakarībā uzsver, ka izglītība cilvēktiesību un demokratizācijas jomā ir būtisks instruments šo vērtību konsolidācijai gan ES, gan ārpus tās; uzsver, ka ir svarīgi pieņemt īpašus finansēšanas noteikumus ES demokrātijas atbalsta programmām, ņemot vērā demokrātisko pārmaiņu būtību; uzsver, ka ir jāiegulda pietiekami resursi, lai labāk koordinētu demokrātijas atbalsta programmas un politikas prioritātes; atbalsta centienus nodrošināt šajā jomā sniegtās ES palīdzības pārredzamību; apņemas veicināt demokrātisko procesu lielāku pārredzamību, jo īpaši dažādu nevalstisko dalībnieku rīkotu politisko un tematisko kampaņu finansēšanas pārredzamību;

62.  atkārtoti izsaka atzinību par ES pastāvīgo atbalstu vēlēšanu procesiem, kā arī par palīdzības sniegšanu vēlēšanās un atbalstu vietējiem novērotājiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Parlamenta Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupas darbu; atgādina, ka ir svarīgi veikt atbilstošus turpmākus pasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem, tādā veidā palielinot to ietekmi un stiprinot ES atbalstu demokrātijas standartiem attiecīgajās valstīs; uzsver nepieciešamību atbalstīt demokrātiju visā vēlēšanu ciklā, izmantojot ilgtermiņa un elastīgas programmas, kas atbilst demokrātisko pārmaiņu būtībai; mudina veikt stingrus turpmākus pasākumus attiecībā uz vēlēšanu procesa laikā pret kandidātiem vērstiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši saistībā ar kandidātiem, kas pieder pie neaizsargātām grupām vai minoritātēm;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 74. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un ES delegāciju vadītājiem.

(1) https://undocs.org/A/HRC/36/46/Add.2
(2) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0515.
(4) OV C 224, 27.6.2018., 58. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0187.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0013.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0279.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0129.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0111.
(10) UNHCR, ziņojums “Global Trends 2018” (“Globālās tendences 2018. gadā”), 2019. gada 19. jūnijs.
(11) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0467.
(13) OV L 134, 29.5.2009., 1. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 24. aprīlisJuridisks paziņojums - Privātuma politika