Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2020. gada 16. janvāris - StrasbūraGalīgā redakcija
Burundi, jo īpaši vārda brīvība
 Nigērija, it īpaši nesenie teroristu uzbrukumi
 Stāvoklis Venecuēlā pēc nelikumīgajām jaunās Nacionālās asamblejas prezidentūras un Prezidija vēlēšanām (parlamentārais apvērsums)
 Notiekošās uzklausīšanas saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju
 Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (CBD) Pušu konferences 15. sesija (COP 15) Kuņminā 2020. gadā
 Eiropas Ombuda darbība 2018. gadā
 Ekonomiskās un monetārās savienības institūcijas un struktūras: iespējamā interešu konflikta novēršana pēc nodarbinātības publiskajā sektorā

Burundi, jo īpaši vārda brīvība
PDF 160kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par Burundi, jo īpaši vārda brīvību (2020/2502(RSP))
P9_TA(2020)0011RC-B9-0054/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi, jo īpaši 2015. gada 9. jūlija(1), 2015. gada 17. decembra(2), 2017. gada 19. janvāra(3), 2017. gada 6. jūlija(4) un 2018. gada 5. jūlija(5) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 30. oktobra lēmumu par 2019. gada rīcības programmas Burundi Republikai finansēšanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2019. gada 29. novembra paziņojumu ES vārdā par ar dažu trešo valstu pievienošanos ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 23. februāra, 2018. gada 25. janvāra un 2019. gada 24. oktobra ziņojumu par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes izmeklēšanas komisijas 2019. gada septembra ziņojumu par Burundi,

–  ņemot vērā 2019. gada 9. decembra vēstuli, kuru parakstījuši 39 Eiropas Parlamenta deputāti un kurā prasīts atbrīvot žurnālistus no Burundi ziņu izdevuma Iwacu,

–  ņemot vērā PV/AP 2019. gada 10. decembra paziņojumu ES vārdā par cilvēktiesību dienu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra rezolūciju Nr. 2248 un 2016. gada 29. jūlija rezolūciju Nr. 2303  par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Burundi jautājumā ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada 15. jūnija sanāksmē izklāstīto ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 13. marta paziņojumu presei par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ANO neatkarīgo izmeklēšanas ziņojumu par Burundi (UNIIB), kas publicēts 2016. gada 20. septembrī,

–  ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās nolīgumu attiecībā uz Burundi (Arušas nolīgums),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada 29. septembra rezolūciju Nr. 36/19 par izmeklēšanas komisijas Burundi jautājumā pilnvaru pagarināšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755(6), kā arī Padomes 2015. gada 1. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1763(7), 2016. gada 29. septembra lēmumu (KĀDP) 2016/1745(8) un 2019. gada 24. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2019/1788(9) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā PV/AP 2018. gada 8. maija paziņojumu Eiropas Savienības vārdā par stāvokli Burundi pirms konstitucionālā referenduma,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem (ĀKK), no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (Kotonū nolīgums),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru pieņēma 1981. gada 27. jūnijā, kura stājās spēkā 1986. gada 21. oktobrī un kuru ratificēja Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. marta Lēmumu (ES) 2016/394 par to, lai beigtu apspriežu procedūru ar Burundi Republiku saskaņā ar Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, 96. pantu(10),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch 2019. gada ziņojuma par stāvokli pasaulē sadaļu par Burundi,

–  ņemot vērā organizācijas „Reportieri bez robežām” 2019. gada pasaules preses brīvības indeksu,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada prezidenta vēlēšanas Burundi izraisīja pilsoņu nemierus, Apvienoto Nāciju Organizācijas vēlēšanu novērošanas misija Burundi uzskatīja, ka vēlēšanās pastāvēja būtiski šķēršļi efektīvai balsstiesību izmantošanai, un opozīcija tās boikotēja;

B.  tā kā neatkarīgās radiostacijas joprojām ir slēgtas, desmitiem žurnālistu joprojām nav spējīgi atgriezties no pašizvēlētas piespiedu trimdas un tiem, kuri ir palikuši, ir grūti brīvi strādāt, bieži vien drošības spēku vajāšanas dēļ, ko veicina oficiāla retorika nepakļāvīgos plašsaziņas līdzekļus pasludināt par valsts ienaidniekiem;

C.  tā kā stāvoklis Burundi joprojām ir satraucošs, jo tiek ziņots par daudziem pilsonisko un politisko pamatbrīvību pārkāpumiem, un vienlaikus cenu kāpumam ir negatīva ietekme uz ekonomiskajām un sociāli kulturālajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni, tiesībām uz izglītību, tiesībām uz pienācīgu pārtiku un brīvību no bada, sieviešu tiesībām, tiesībām uz darbu un arodbiedrību tiesībām;

D.  tā kā strupceļš virzībā uz politisku risinājumu Burundi ar iekšēja dialoga starpniecību nopietni apdraud 2020. gada maijā paredzēto vēlēšanu rīkošanu; tā kā bez jēgpilna politiskā dialoga šīs vēlēšanas var vēl vairāk nostiprināt Burundi ieslīgšanu autoritārismā; tā kā joprojām pastāv neskaidrība par visu ieinteresēto personu līdzdalību procesā, jo politiskā telpa sarūk un ir jārada apstākļi, kas ļauj rīkot mierīgas, pārredzamas un ticamas vēlēšanas;

E.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes pilnvarotā izmeklēšanas komisija Burundi jautājumā (COIB) savā 2019. gada 4. septembra ziņojumā uzsvēra, ka dažus mēnešus pirms 2020. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām valdīja bailes un pret tiem, kuri iestājās pret valdošo CNDD-FDD partiju, tika vērsta iebiedēšana, un, lai gan spriedze turpināja pieaugt, tuvojoties 2019. gada maija vēlēšanām, vietējās iestādes un valdošās partijas bēdīgi slavenās jauniešu līgas (Imbonerakure) locekļi turpināja īstenot politiski motivētu vardarbību un nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā, lai gan COIB ir atkārtoti izteikusi lūgumus, Burundi valdība ir atteikusies ar to sadarboties;

F.  tā kā ANO Cilvēktiesību birojs Burundi, kas sadarbojās ar Burundi valdību miera veidošanas, drošības sektora reformas un tieslietu sektora reformas jomā un palīdzēja veidot iestāžu un pilsoniskās sabiedrības spējas cilvēktiesību jautājumos, tika slēgts 2019. gada martā Burundi valdības uzstājības dēļ, kura jau 2016. gada oktobrī apturēja visu veidu sadarbību ar šo biroju;

G.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm Burundi ekonomikas izaugsme 2019. gadā bija 1,8 % salīdzinājumā ar 1,7 % 2018. gadā; tā kā kopējais valsts budžets 2019.–2020. gadā uzrāda deficītu 189,3 miljardu FBu apmērā (14,26 %) salīdzinājumā ar 163,5 miljardu FBu deficītu 2018.– 2019. gadā; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem 2019. gada 30. septembrī 369517 Burundi bēgļi atradās kaimiņvalstīs; tā kā kopš 2017. gada septembra Burundi brīvprātīgi ir atgriezušies 78 000 bēgļu; tā kā kopš 2019. gada 28. februāra iekšzemē tika pārvietoti 130562 Burundi iedzīvotāju;

H.  tā kā organizācijas „Reportieri bez robežām” 2019. gada pasaules preses brīvības indeksā Burundi ieņem 159. vietu no 180 valstīm; tā kā viedokļa paušanas brīvība un vārda brīvība ir būtiski svarīgas, lai nodrošinātu brīvas un uz informāciju balstītas vēlēšanas; tā kā brīva, neatkarīga un objektīva žurnālistika izriet no cilvēka pamattiesībām uz vārda brīvību; tā kā valsts kontrolētie tradicionālie plašsaziņas līdzekļi, piemēram, radio un laikraksti, joprojām ir galvenie informācijas avoti; tā kā ir jāstiprina plašsaziņas līdzekļu lietotprasme un piekļuve internetam un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, lai nodrošinātu pieeju informācijai un stiprinātu sociālo un politisko stabilitāti un dialogu, tādējādi nodrošinot brīvas, uz informāciju balstītas un taisnīgas vēlēšanas;

I.  tā kā Burundi ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, kurā 74,7 % iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, un tautas attīstības indeksā tā ierindojas 185. vietā no 189 valstīm; tā kā vairāk nekā 50 % Burundi iedzīvotāju cieš no hroniska pārtikas trūkuma, gandrīz puse iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem un 2019. gadā vien vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku saslima ar malāriju, no kuriem 3000 mira no šīs slimības; tā kā nabadzība, nekvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi, augsts jauniešu bezdarba līmenis un iespēju trūkums valstī turpina izraisīt vardarbību;

J.  tā kā 2018. gada 27. septembrī Burundi Nacionālā drošības padome paziņoja par starptautisko nevalstisko organizāciju (NVO) darbības apturēšanu uz trim mēnešiem, tādējādi nopietni kavējot aptuveni 130 starptautisko NVO darbību, no kurām dažas sniedz palīdzību dzīvības glābšanā;

K.  tā kā 2019. gada 18. jūlijā valdība pieņēma divus dekrētus, ar ko izveido ministriju līmeņa uzraudzības un novērtēšanas komiteju attiecībā uz starptautiskām NVO, kas darbojas Burundi;

L.  tā kā valdība ir atteikusies atzīt jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) slēgšanas Burundi 2019. gada 28. februārī un nav izrādījusi nekādu apņemšanos turpināt jebkādu sadarbību ar šo biroju; tā kā COIB pašlaik ir vienīgais neatkarīgais starptautiskais mehānisms, kas izmeklē Burundi izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus;

M.  tā kā Burundi iestādes ir turpinājušas pilnībā un sistemātiski liegt COIB iespējas veikt tās darbu un ir atteikušās ļaut tai iekļūt valstī, uzskatot to par politiski neobjektīvu, bet nav sniegušas nekādus pierādījumus, lai pamatotu savas apsūdzības;

N.  tā kā 2017. gada oktobrī Burundi izstājās no Romas statūtiem, ar ko izveido Starptautisko Krimināltiesu; tā kā, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības aicinājumiem sākt procedūru, lai vēlreiz pievienotos Romas statūtiem, Burundi valdība nav veikusi nekādus pasākumus;

O.  tā kā Tanzānija un Burundi 2019. gadā parakstīja vienošanos līdz 2019. gada 31. decembrim brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nosūtīt Tanzānijā atrodošos 180 000 Burundi bēgļus atpakaļ uz to izcelsmes valsti; tā kā 2019. gada augustā UNHCR ziņoja, ka apstākļi Burundi neveicina bēgļu atgriešanu, jo lielākā daļa cilvēktiesību pārkāpumos cietušo ir personas, kas atgriežas;

P.  tā kā 2019. gada 30. decembrī Burundi prokurors lūdza piespriest 15 gadu cietumsodu četriem Iwacu preses grupas žurnālistiem Christine Kamikazi, Agnès Ndirubusa, Térence Mpozenzi, Egide Harerimana un viņu šoferim Adolphe Masabarakiza, kuri 2019. gada 22. oktobrī tika arestēti Musigati komūnā, Bubanza provincē un gatavoja reportāžu par sadursmēm starp nemierniekiem un valdības iekšējiem spēkiem Burundi ziemeļaustrumos, apsūdzot viņus par līdzdalību valsts iekšējās drošības apdraudēšanā;

Q.  tā kā Iwacu reportieris Jean Bigirimana atrodas bezvēsts prombūtnē kopš 2016. gada 22. jūlija un saskaņā ar pieejamo informāciju pēdējo reizi tika redzēts, kad viņu apcietināja Valsts izlūkošanas dienesta (SNR) locekļi Muramvya, 45 km uz austrumiem no galvaspilsētas Budžumburas; tā kā Burundi varas iestādes nekad nav sniegušas informāciju par viņa pazušanu;

R.  tā kā 2015. gada 13. oktobrī viņu mājā Budžumburā tika nogalināts žurnālists Christophe Nkezabahizi un viņa sieva, kā arī divi bērni; tā kā varas iestādes nav pielikušas patiesas pūles, lai izmeklētu šo vardarbīgo noziegumu un sauktu vainīgos pie atbildības;

S.  tā kā Burundi konstitūcijas 31. pantā ir garantēta vārda brīvība, tostarp preses brīvība; tā kā Burundi ir pievienojusies arī Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartai, kas garantē katra Burundi pilsoņa tiesības saņemt un izplatīt informāciju; tā kā Burundi valdībai ir pienākums veicināt un aizsargāt tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību, kas noteiktas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram Burundi ir pievienojusies;

T.  tā kā pilsoniskās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu telpa pēdējos gados ir kļuvusi daudz ierobežotāka un daudzi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti un neatkarīgie žurnālisti joprojām atrodas trimdā; tā kā daudzi no tiem, kuri ir palikuši Burundi, tiek iebiedēti, aizturēti vai tiesāti, pamatojoties uz safabricētām apsūdzībām;

U.  tā kā valdība un valdošās partijas jaunatnes spārna Imbonerakure locekļi organizēja valsts mēroga kampaņu, kuras mērķis bija no iedzīvotājiem iekasēt “brīvprātīgas” iemaksas, lai palīdzētu finansēt 2020. gada vēlēšanas; tā kā Human Rights Watch 2019. gada 6. decembra ziņojumā tika konstatēts, ka šajā nolūkā Imbonerakure locekļi un pašvaldību amatpersonas bieži izmanto vardarbību un iebiedēšanu, pārvietošanās iespēju ierobežojumus un ierobežotu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī piekauj tos, kuri nepakļaujas;

V.  tā kā organizācijas Action by Christians for the Abolition of Torture (ACAT) loceklim un cilvēktiesību aktīvistam Germain Rukukuki 2019. gada aprīlī tika piespriests 32 gadu cietumsods, pamatojoties uz apsūdzībām par sacelšanos un valsts drošības apdraudēšanu, piedalīšanos nemiernieku kustībā un uzbrukumiem valsts vadītājam; tā kā 2018. gada augustā Cilvēktiesību un apcietināto personu aizsardzības asociācijas (APRODH) novērotājam Nestor Nibitanga tika piespriests piecu gadu cietumsods par valsts drošības apdraudēšanu;

W.  tā kā BBC un Voice of America (VOA) ir liegtas apraides iespējas Burundi kopš 2019. gada maija, kad sākotnēji uz sešiem mēnešiem tika apturētas to licences, kā tolaik ziņoja Žurnālistu aizsardzības komiteja; tā kā 2019. gada 29. martā Burundi plašsaziņas līdzekļu regulators — Valsts komunikācijas padome (CNC) — paziņoja, ka ir anulējusi BBC darbības licenci un atjaunojusi VOA darbības apturēšanu; tā kā CNC arī aizliedza visiem Burundi žurnālistiem tieši vai netieši sniegt informāciju, ko varētu pārraidīt vai nu BBC, vai VOA;

X.  tā kā 2019. gada 24. oktobrī Padome līdz 2020. gada 24. oktobrim pagarināja ES ierobežojošos pasākumus pret Burundi;

Y.  tā kā šie pasākumi aptver ieceļošanas aizliegumu ES un aktīvu iesaldēšanu četriem cilvēkiem, kuru darbības tika novērtētas kā tādas, kas kaitē demokrātijai vai traucē rast politisku risinājumu krīzei Burundi;

Z.  tā kā Austrumāfrikas valstu kopiena (EAC) joprojām kavējas īstenot pasākumus, lai ar starpniecības palīdzību rastu risinājumu politiskajai krīzei, ko izraisīja prezidenta 2015. gada lēmums kandidēt uz trešo pilnvaru termiņu; tā kā prezidents Pierre Nkurunziza vairākkārt ir atkārtojis, ka nekandidēs uz nākamo pilnvaru termiņu, bet valdošajai partijai vēl ir jāieceļ savs kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām,

1.  stingri nosoda pašreizējos vārda brīvības ierobežojumus Burundi, tostarp plašākus sabiedrības brīvību ierobežojumu kopumus, kā arī plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumus, žurnālistu iebiedēšanu un patvaļīgu apcietināšanu un apraides aizliegumus, kas ir pastiprinājuši baiļu gaisotni, kurā atrodas Burundi plašsaziņas līdzekļi, palielinājuši ziņošanas ierobežojumus un kavējuši pienācīgu atspoguļojumu, jo īpaši pirms 2020. gada vēlēšanām;

2.  joprojām pauž dziļas bažas par cilvēktiesību stāvokli Burundi, kas apdraud ikvienu samierināšanas, miera un tiesiskuma iniciatīvu, jo īpaši par to, ka joprojām turpinās patvaļīgi aresti un nāvessodu izpilde bez tiesas sprieduma;

3.  pauž dziļu nosodījumu par cilvēktiesību situācijas pastāvīgo pasliktināšanos valstī, jo īpaši attiecībā uz reāliem un aizdomās turētiem opozīcijas atbalstītājiem, tostarp Burundi iedzīvotājiem, kuri atgriežas no ārvalstīm; atgādina, ka Burundi ir saistoša Kotonū nolīguma cilvēktiesību klauzula; mudina Burundi iestādes nekavējoties mainīt šo pārkāpumu izdarīšanas tendenci un ievērot valsts saistības cilvēktiesību jomā, tostarp tās, kas noteiktas Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā, ICCPR un citos starptautiskos mehānismos, ko valdība ir ratificējusi;

4.  atgādina Burundi valdībai, ka nosacījumi iekļaujošu, uzticamu, mierīgu un pārredzamu vēlēšanu rīkošanai ietver tiesības uz vārda brīvību, piekļuvi informācijai, preses brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un brīvas telpas pastāvēšanu, kurā cilvēktiesību aizstāvji var paust savu viedokli bez iebiedēšanas vai bailēm no represijām; tādēļ mudina Burundi iestādes atcelt pasākumus, kas ierobežo vai kavē pilsoniskās sabiedrības darbu un ierobežo piekļuvi neatkarīgiem tradicionāliem un moderniem plašsaziņas līdzekļiem un to brīvību;

5.  aicina Burundi iestādes atcelt apsūdzības pret nesen apcietinātajiem Iwacu žurnālistiem un visiem pārējiem žurnālistiem, kas arestēti par pamattiesību īstenošanu, un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot viņus;

6.  uzsver pilsoniskās sabiedrības un žurnālistu būtisko nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, jo īpaši saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām, un aicina Burundi iestādes pārtraukt žurnālistu, cilvēktiesību aktīvistu un opozīcijas pārstāvju iebiedēšanu, vajāšanu un patvaļīgu apcietināšanu; turklāt aicina iestādes ļaut cilvēktiesību aktīvistiem un žurnālistiem netraucēti veikt viņu likumīgo pienākumu izmeklēt cilvēktiesību pārkāpumus un ziņot par tiem;

7.  ar lielām bažām norāda uz to, ka pieaug iekšzemē pārvietoto personu skaits no Burundi un kaimiņvalstīm; aicina ES palielināt finansējumu un citus humānās palīdzības pasākumus Burundi iedzīvotājiem, kuri ir pārvietotas personas vai bēgļi;

8.  aicina Burundi iestādes izbeigt izdzīvotāju izstumšanu un nodrošināt, lai nevienam cilvēkam nebūtu liegta piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, pārtikai, ūdenim un izglītībai, kā arī ļaut humānās palīdzības sniedzējiem darboties neatkarīgi un sniegt palīdzību atbilstoši pienākumam apmierināt vissteidzamākās vajadzības;

9.  uzsver, ka ticamu vēlēšanu nodrošināšanai ir nepieciešami ievērojami uzlabojumi politiskajā un cilvēktiesību situācijā, jo īpaši attiecībā uz tādām pamatbrīvībām kā vārda brīvība, preses brīvība, biedrošanās un pulcēšanās brīvība, kā arī ir jāpanāk progress izlīguma jomā; aicina Burundi valdību nodrošināt, ka šo tiesību pārkāpumi tiek objektīvi izmeklēti un vainīgie tiek saukti pie atbildības starptautiskajiem standartiem atbilstošā tiesā;

10.  mudina iestādes veikt rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu, lai taisnīgā un ticamā tiesas procesā sauktu pie atbildības visus, kas, iespējams, vainojami par slepkavībām, pazušanām, izspiešanu, piekaušanu, patvaļīgiem arestiem, draudiem, vajāšanu vai cita veida ļaunprātībām; pauž nopietnas bažas par to, ka vēl arvien nav sodīti organizācijas Imbonerakure veikto cilvēktiesību pārkāpumu izdarītāji; mudina Burundi iestādes sākt neatkarīgu izmeklēšanu par žurnālista Jean Bigirimana pazušanu, par kuru nav ziņu kopš 2016. gada 22. jūlija, un par žurnālista Christophe Nkezabahzi lietu, kuru kopā ar sievu un diviem bērniem noslepkavoja 2015. gada 13. oktobrī;

11.  atzīst reģiona dalībnieku, proti, Austrumāfrikas kopienas un Āfrikas Savienības (AS), būtisko lomu Burundi politiskās krīzes ilgtspējīga risinājuma meklējumos un uzsver nepieciešamību pēc aktīvākas pieejas un lielākiem centieniem, lai izbeigtu krīzi un aizsargātu Burundi iedzīvotājus un arī lai nepieļautu turpmāku stāvokļa saasināšanos šajā reģionā; aicina ĀS steidzami nosūtīt savus cilvēktiesību novērotājus uz Burundi un nodrošināt, lai viņiem visā valstī būtu neierobežotas iespējas savu pilnvaru īstenošanai;

12.  pauž nožēlu par strupceļu Arušas nolīguma īstenošanā un mudina nolīguma garantētājus censties panākt izlīgumu; pauž apņemšanos turpināt sekmēt Burundi iekšējo dialogu; aicina PV/AP atbalstīt Austrumāfrikas kopienu Burundi iekšējā dialoga veicināšanā; mudina visus šā dialoga dalībniekus konstruktīvi sadarboties un ļaut netraucēti piedalīties opozīcijai, cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

13.  mudina Burundi atgriezties pie reģionālās un starptautiskās sabiedrības darba kārtības, lai vienotos par kompromisu ANO un ĀS līmenī pieņemto lēmumu ieviešanā, proti, īstenotu Rezolūciju 2303, parakstītu saprašanās memorandu ar ĀS novērotājiem un atsāktu sadarbību ar OHCHR;

14.  pauž nožēlu par to, ka Burundi joprojām atsakās sadarboties ar ANO Izmeklēšanas komisiju un dot piekrišanu Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja vietējās pārstāvniecības darbības atsākšanai;

15.  aicina ANO turpināt objektīvu izmeklēšanu par visiem iespējamiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, ieskaitot tiem, kurus veikuši valsts struktūru pārstāvji un Imbonerakure jauniešu līga, un pienācīgi saukt pie atbildības vainīgos; uzsver, ka noziedznieki un slepkavas ir jāsauc pie atbildības neatkarīgi no tā, kuram grupējumam viņi pieder, un ka jānodrošina pienācīga tiesiskā aizsardzība Burundi notikušo smago cilvēktiesību pārkāpumu upuriem un cietušajiem;

16.  mudina ES dalībvalstis sniegt elastīgu un tiešu finansiālu atbalstu pilsoniskās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu organizācijām, tostarp sieviešu organizācijām, kas joprojām darbojas šajā jomā, kā arī trimdā strādājošām organizācijām, jo īpaši tām, kas veicina un aizsargā politiskās, pilsoniskās, ekonomiskās, sociālās un plašsaziņas līdzekļu tiesības;

17.  aicina ES un ES dalībvalstu diplomātus Burundi nodrošināt ES pamatnostādņu par cilvēktiesību aizstāvjiem pilnīgu īstenošanu, tostarp piedaloties visu Burundi žurnālistu, jo īpaši Iwacu žurnālistu, kā arī politieslodzīto un cilvēktiesību aizstāvju tiesas sēdēs, un apmeklējot cilvēktiesību aizstāvjus, aktīvistus un žurnālistus cietumā;

18.  aicina paplašināt ES mērķtiecīgās sankcijas un mudina arī ANO Drošības padomi noteikt mērķtiecīgas sankcijas, ieskaitot ceļošanas aizliegumus un līdzekļu iesaldēšanu, pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietno cilvēktiesību pārkāpumu turpināšanos Burundi; aicina PV/AP steidzami sagatavot paplašinātu to personu sarakstu, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumu plānošanu, organizēšanu un izpildi, lai šos cilvēkus iekļautu to Burundi amatpersonu sarakstā, kurām jau piemēro ES sankcijas;

19.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Burundi nav veikusi nekādus pasākumus, lai atkal pievienotos Romas statūtiem; mudina Burundi valdību nekavējoties uzsākt šādu procedūru; aicina ES atbalstīt visus Starptautiskās Krimināltiesas centienus izmeklēt Burundi pastrādātos noziegumus un saukt vainīgos pie atbildības;

20.  pauž nožēlu par joprojām nepietiekamo finansējumu Burundi bēgļu krīzei, kas nopietni ietekmē bēgļu drošību un labklājību; aicina starptautisko sabiedrību un humānās palīdzības organizācijas palielināt palīdzību visiem tiem, kuri patlaban ir bēgļi vai konflikta dēļ ir pārvietoti; mudina ES un tās dalībvalstis saskaņā ar ANO Burundi izmeklēšanas komisijas ieteikumu piešķirt bēgļa statusu patvēruma meklētājiem no Burundi, kā arī cieši sekot situācijai šajā valstī saistībā ar 2020. gada vēlēšanām;

21.  pauž dziļas bažas par ziņojumiem, kas liecina par arvien pieaugošu spiedienu uz Burundi bēgļiem, lai viņi atgrieztos mājās pirms 2020. gada vēlēšanām; aicina reģiona valdības nodrošināt, ka bēgļu atgriešanās notiek brīvprātīgi, balstoties uz apzinātiem lēmumiem un nodrošinot drošību un cieņu; atgādina par UNHCR viedokli, ka nav izpildīti drošas, cieņpilnas un brīvprātīgas atgriešanās nosacījumi;

22.  aicina Burundi valdību ļaut trimdā esošajiem politiskajiem oponentiem atgriezties un brīvi piedalīties priekšvēlēšanu kampaņā bez iebiedēšanas, arestiem vai vardarbības, kā arī ļaut ārējiem novērotājiem uzraudzīt vēlēšanu sagatavošanu un balsošanas un balsu skaitīšanas procedūras;

23.  atkārtoti uzsver, ka starptautisko starpnieku palīdzību rīkots iekļaujošs politiskais dialogs saskaņā ar Arušas nolīgumu un Burundi konstitūciju vēl arvien uzskatāms par vienīgo veidu, kā nodrošināt ilgstošu mieru Burundi; tāpēc aicina Austrumāfrikas kopienu kā galveno Burundi iekšējā dialoga starpnieku veikt atbilstošus pasākumus, lai stingri un nekavējoties iesaistītu Burundi valdību iekļaujošā dialogā ar mērķi panākt mierīgu un ilgstošu pašreizējās krīzes risinājumu;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Burundi Republikas prezidentam, Burundi parlamenta priekšsēdētājam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, kā arī Āfrikas Savienībai un tās iestādēm.

(1) OV C 265, 11.8.2017., 137. lpp.
(2) OV C 399, 24.11.2017., 190. lpp.
(3) OV C 242, 10.7.2018., 10. lpp.
(4) OV C 334, 19.9.2018., 146. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0305.
(6) OV L 257, 2.10.2015., 1. lpp.
(7) OV L 257, 2.10.2015., 37. lpp.
(8) OV L 264, 30.9.2016., 29. lpp.
(9) OV L 272, 25.10.2019., 147. lpp.
(10) OV L 73, 18.3.2016., 90. lpp.


Nigērija, it īpaši nesenie teroristu uzbrukumi
PDF 150kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par Nigēriju, it īpaši nesenajiem teroristu uzbrukumiem (2020/2503(RSP))
P9_TA(2020)0012RC-B9-0056/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nigēriju, no kurām pēdējā pieņemta 2018. gada 18. janvārī(1),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2019. gada 24. decembra paziņojumu par Nigēriju,

–  ņemot vērā īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus Eiropas Savienības 2019. gada 25. novembra ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi 2019. gada 2. septembra Nigērijas apmeklējuma noslēguma paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2019. gada 31. jūlija paziņojumu presei par terorisma aktiem Nigērijas ziemeļaustrumos,

–  ņemot vērā AP/PV runaspersonas 2018. gada 29. jūlija paziņojumu par Boko Haram teroristu uzbrukumu Borno štatā Nigērijas ziemeļaustrumos,

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch 2019. gada ziņojuma par stāvokli pasaulē sadaļu par Nigēriju,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību komitejas 2019. gada 29. augusta noslēguma apsvērumus par Nigēriju, nesaņemot tās otro periodisko ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 2013. gada ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā, ka 2005. gadā Eiropas Parlamenta Saharova balva par domas brīvību tika piešķirta cilvēktiesību aizstāvim Hauwa Ibrahim,

–  ņemot vērā 2019. gada globālo terorisma indeksu,

–  ņemot vērā AP/PV un komisāram humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas jautājumos adresēto DEVE komitejas priekšsēdētāja vēstuli par pasākumu ierobežojumiem Nigērijas ziemeļaustrumos,

–  ņemot vērā Nigērijas Federatīvās Republikas Konstitūciju, it īpaši tās IV nodaļas noteikumus par reliģijas brīvības aizsardzību un tiesībām uz domas, apziņas un reliģijas brīvību,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām, kuru Nigērija ratificēja 1991. gada aprīlī,

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā drošības situācija Nigērijā pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies, radot nopietnus draudus reģionālajai un starptautiskajai drošībai; tā kā cilvēktiesību pārkāpumi un masveida slepkavības ir plaši izplatītas, jo īpaši valsts ziemeļaustrumu reģionā; tā kā kopš 2009. gada Boko Haram nemiernieki Nigērijā ir nogalinājuši vairāk nekā 36 000 cilvēku;

B.  tā kā rit jau 10. gads, kad šajā valstī norisinās reģionāls bruņots konflikts; tā kā pieaug vardarbīgs ekstrēmisms un jo īpaši teroristu darbības, tādiem džihādistu grupējumiem kā Boko Haram un Islāma valsts Rietumāfrikas provincei (ISWAP) kļūstot varenākiem un ietekmīgākiem; tā kā Boko Haram kopš 2009. gada arvien biežāk ir uzbrucis Nigērijas policijai un militārajiem spēkiem, politiķiem, skolām, reliģiskām ēkām, publiskām iestādēm un civiliedzīvotājiem; tā kā lielākā daļa upuru ir musulmaņi;

C.  tā kā Nigērija pasaules terorisma indeksā no 163 valstīm ierindojas trešajā vietā aiz Irākas un Afganistānas, kas nozīmē, ka tā ir trešā to valstu sarakstā, kuras terorisms skāris visvairāk;

D.  tā kā drošības situāciju ir pasliktinājusi reliģiskās un etniskās vardarbības eskalācija dažās valsts daļās, tostarp konflikts lauksaimnieciski attīstītajā centrālajā daļā, kur lauksaimnieki un nomadu ganāmpulku turētāji ir konfliktā par zemes un ūdens resursiem;

E.  tā kā tiek uzskatīts, ka ISWAP pašlaik nebrīvē tur desmitiem personu, tostarp kristiešu līderus, drošības spēku darbiniekus un humānās palīdzības sniedzējus;

F.  tā kā Nigērijas iedzīvotāju skaits, kas ir vislielākais Āfrikā, sadalās gandrīz vienādi starp musulmaņiem un kristiešiem; tā kā valstī dzīvo reģiona lielākā kristiešu kopiena un Nigērijas ziemeļos dzīvo gandrīz 30 miljoni kristiešu; tā kā līdz ar radikālā islāma izplatīšanos ir krasi pastiprinājusies vēsturiskā sāncensība starp galvenokārt musulmaņiem ziemeļos un kristiešiem dienvidos;

G.  tā kā ISWAP uzņēmās atbildību par videomateriālā, kas tika publiskots 2019. gada 26. decembrī, redzamā nāvessoda izpildi 11 cilvēkiem; tā kā grupējums apgalvoja, ka visi nogalinātie bija kristieši un ka uzbrukums bija atriebība par IS līdera Abu Bakr al-Baghdadi nāvi Sīrijā;

H.  tā kā šīs slepkavības ir daļa no plašākas teroristu uzbrukumu sērijas, kas ietver arī 2019. gada 24. decembra uzbrukumu kristiešu ciematam pie Čibokas, kura rezultātā tika nogalināti septiņi ciemata iedzīvotāji un nolaupīta pusaudžu meitene, trīs civiliedzīvotāju nogalināšanu ārpus Biu 2019. gada 23. decembrī un septiņu civiliedzīvotāju nogalināšanu Nganzai 2019. gada 22. decembrī;

I.  tā kā saskaņā ar organizācijas Humanitarian Aid Relief Trust datiem kopš 2015. gada vairāk nekā 6000 kristiešu ir vai nu džihādistu grupējumu nogalināti, vai gājuši bojā Fulani kaujinieku īstenotās politikas “Jūsu zeme vai jūsu asinis” rezultātā; tā kā šariata valstīs kristieši tiek pastāvīgi diskriminēti un bieži tiek uzskatīti par otrās šķiras pilsoņiem;

J.  tā kā, lai gan prezidents Muhammadu Buhari ir nosodījis slepkavības un mudinājis iedzīvotājus nešķelties reliģiski, šie uzbrukumi ir veikti pilnīgi nesodīti un vainīgie pie atbildības tiek saukti reti; tā kā Amnesty International ziņojums ir apliecinājis Nigērijas drošības spēku tīšu nolaidību saistībā ar nāvējošajiem uzbrukumiem lauksaimnieku kopienām;

K.  tā kā Human Rights Watch ir ziņojis, ka Nigērijas armija ir aizturējusi vairāk nekā 3600 bērnu, no kuriem puse ir meitenes un par kuriem ir aizdomas, ka tie ir saistīti ar islāmistu un nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem, bieži vien pamatojoties uz nenozīmīgiem pierādījumiem vai pat iztiekot bez tiem; tā kā daudzi aizturētie ir cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp seksuālas vardarbības, un ir miruši ieslodzījumā no slimībām, bada, dehidratācijas vai šautām brūcēm; tā kā armija ir sistemātiski liegusi piekļuvi objektiem, kur atrodas aizturētie, un iespēju pārbaudīt apstākļus, kādos bērni tiek turēti;

L.  tā kā meiteņu un sieviešu stāvoklis Nigērijā ir īpaši problemātisks, jo pastāv vispārēja diskriminējoša prakse, ierobežota piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītībai, plaši izplatīta sieviešu dzimumorgānu kropļošana un bērnu laulības;

M.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa (SKT) ir paziņojusi, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka saskaņā ar Romas Statūtu 7. pantu Boku Haram un Nigērijas drošības spēki Nigērijā ir pastrādājuši noziegumus pret cilvēci, tostarp slepkavības un vajāšanu; tā kā 2019. gada ziņojumā par sākotnējām pārbaudēm Starptautiskā Krimināltiesa secina, ka, neraugoties uz vairākiem Nigērijas iestāžu veiktajiem pasākumiem, lai noskaidrotu iespējamo vainīgo kriminālatbildību, izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas pasākumi, kas līdz šim veikti attiecībā uz Boko Haram un Nigērijas drošības spēkiem, šķiet, ir bijuši ierobežoti gan apjoma, gan dziļuma ziņā;

N.  tā kā kopš 2015. gada valdība tiek kritizēta par tās nepietiekamu rīcību pret islāma nemierniekiem visā valstī; tā kā Nigērijas militārie spēki un policija saskaras ar daudziem drošības apdraudējumiem un šķiet pārslogoti un nespēj vienlaicīgi risināt drošības krīzes;

O.  tā kā daudznacionālā apvienotā taktiskā grupa kopš tās izveides 2015. gadā ir padzinusi teroristu grupējumus no daudzām to kontrolē esošām teritorijām, lai gan šis reģions joprojām ir ļoti nestabils; tā kā nesenā 1200 Čadas karavīru atvilkšana, kas sakrita ar vardarbības uzliesmojumu Ziemeļaustrumu reģionā, ir izraisījusi iedzīvotāju bažas; tā kā simtiem tuvākajā apkārtnē apmetušos Nigērijas civiliedzīvotāju no šī reģiona aizbēga, baidoties no jauniem džihādistu uzbrukumiem pēc šīs atvilkšanas;

P.  tā kā ES, Vācijas Federatīvā Republika un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) 2019. gada oktobrī uzsāka projektu par miera un drošības arhitektūru un operācijām (EPSAO); tā kā projekta mērķis ir stiprināt ECOWAS mehānismus un spējas pārvaldīt konfliktus un atbalstīt pēckonflikta vidi Rietumāfrikā;

Q.  tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) datiem situācija Nigērijā ir izraisījusi vēl nepieredzētu humanitāro krīzi un novedusi pie vairāk nekā 2 miljonu cilvēku piespiedu pārvietošanu uz ziemeļaustrumiem; tā kā saskaņā ar organizācijas Human Rights Watch sniegto informāciju lielākā daļa iekšzemē pārvietoto personu nevar izmantot savas pamattiesības uz pārtiku, mājokli, izglītību, veselību, aizsardzību pret kaitējumu, kā arī tiesības uz pārvietošanās brīvību; tā kā ES ir piešķīrusi 28,3 miljonus EUR humānās palīdzības atbalstam šajā valstī; tā kā humānās palīdzības vajadzības ne tuvu netiek apmierinātas ar pašreizējiem līdzekļiem;

R.  tā kā saskaņā ar Human Rights Watch 2019. gada ziņojuma par stāvokli pasaulē sadaļu par Nigēriju 2018. gadā vairāk nekā 35 000 iekšzemē pārvietotu personu atgriezās ziemeļaustrumu kopienās, neraugoties uz bažām par drošību un pamatlietu, tostarp pārtikas un pajumtes, trūkumu;

S.  tā kā gandrīz puse no Nigērijas iedzīvotājiem dzīvo ārkārtīgā nabadzībā; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 7 miljoniem nigēriešu ir steidzami nepieciešama palīdzība dzīvības glābšanā;

T.  tā kā tūkstošiem nigēriešu riskē ar dzīvību migrācijas ceļos uz ES cerībā uz labākiem dzīves apstākļiem ekonomiskajā, sociālajā un drošības ziņā;

U.  tā kā valstī ir sašaurinājusies humanitārā telpa, jo ir nolaupīti un nogalināti vairāki palīdzības sniedzēji; tā kā 2019. gadā tika nogalināti 8 palīdzības sniedzēji un kopumā kopš 2011. gada šajā konfliktā dzīvību ir zaudējuši 26 palīdzības sniedzēji; tā kā drošības riski bieži vien apgrūtina palīdzības sniegšanu un ir bijuši par iemeslu daudzu humānās palīdzības organizāciju aizbraukšanai no šīs valsts;

V.  tā kā turklāt valdība ir aizliegusi vairāku starptautisku palīdzības un labdarības organizāciju darbību, apgalvojot, ka tās ir veikušas islāmistu grupējumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju; tā kā 2019. gada septembrī Nigērijas bruņotie spēki pieprasīja bez brīdinājuma pārtraukt NVO “Action Against Hunger” (“Rīcība cīņai pret badu”) un “Mercy Corps” (“Labdarības korpuss”) darbību, atstājot 400 000 cilvēku bez iespējas saņemt palīdzību;

W.  tā kā saskaņā ar pārskatītā Kotonū nolīguma 8. pantu ES uzņemas iesaistīties regulārā politiskā dialogā ar Nigēriju par cilvēktiesībām un demokrātijas principiem, tostarp par etnisko, reliģisko un rasu diskrimināciju,

1.  pauž nožēlu par valstī notikušajiem teroristu uzbrukumiem; atkārtoti pauž bažas par Nigērijā ieilgušo krīzi un nestabilo drošības situāciju valsts ziemeļaustrumu daļā un stingri nosoda atkārtotus cilvēktiesību, starptautisko un humanitāro tiesību pārkāpumus, kas pamatojas uz reliģisko pārliecību vai etnisko izcelsmi;

2.  jo īpaši pauž nosodījumu nesen pieaugušo vardarbību pret etniskajām un reliģiskajām kopienām, tostarp uzbrukumus reliģiskajām ēkām un dievlūdzējiem;

3.  pauž līdzjūtību upuru ģimenēm un pauž solidaritāti ar Nigērijas iedzīvotājiem, kas jau vairāk nekā desmit gadus cieš no terorisma šajā reģionā;

4.  mudina Nigērijas iestādes garantēt cilvēktiesību ievērošanu šajā valstī un aizsargāt civiliedzīvotājus no terorisma un vardarbības; prasa, lai šie centieni notiktu, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un tiesiskumu un valsts starptautiskās saistības;

5.  uzskata, ka jebkāda cilvēku nogalināšana vai etniskā tīrīšana ir barbariska un uzskatāma par noziegumu pret cilvēci; mudina Nigērijas valdību risināt vardarbības pamatiemeslus, nodrošinot vienlīdzīgas tiesības visiem iedzīvotājiem un nediskriminējošus tiesību aktus; šajā sakarībā prasa vairāk veicināt reliģiju dialogu un iedzīvotāju mierīgu līdzāspastāvēšanu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp Nigērijas Reliģiju padomi;

6.  atgādina, ka pret valstī valdošo konfliktu, terorismu un vardarbību visneaizsargātākie ir sievietes un bērni; pauž nožēlu par to, ka teroristu grupējumi aizvien vairāk vervē bērnus, lai viņus izmantotu par bērniem kareivjiem vai pašnāvniekiem spridzinātājiem;

7.  pauž dziļas bažas par ziņojumiem par sliktu izturēšanos pret militārajos objektos ieslodzītajiem bērniem; aicina Nigērijas iestādes sniegt atļauju ANO piekļūt militārajām ieslodzījuma vietām, parakstīt oficiālu nodošanas protokolu, lai nodrošinātu, ka militāro spēku aizturētie bērni tiek ātri nodoti pienācīgām bērnu aizsardzības iestādēm, un izbeigt bērnu militāru aizturēšanu; prasa, lai pretterorisma atbildes pasākumi un tiesu varas un tiesībaizsardzības sistēma būtu jāpielāgo tam, lai tiktu aizsargātas visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu, tostarp bērnu, tiesības;

8.  atgādina Nigērijas iestādēm par to pienākumu aizsargāt bērnu tiesības un nodrošināt aizsardzību un aprūpi terorisma vai konflikta skartajiem iedzīvotājiem, tostarp nodrošinot izglītības pieejamību; turklāt atgādina, ka izglītība un ekonomiskās iespējas ir iedarbīgi ieroči pret radikalizāciju, un mudina starptautiskos partnerus atbalstīt pieejamas un kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu kā daļu no pretterorisma stratēģijas šajā reģionā;

9.  pauž dziļas bažas par to, ka Nigērijas sievietes joprojām cieš no diskriminācijas, vardarbības, seksuālas vardarbības un izvarošanas; mudina Nigēriju pilnībā īstenot ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu; mudina sniegt lielāku atbalstu, tostarp psiholoģisko atbalstu, personām, kas ir cietušas no plaši izplatītās seksuālās vardarbības un dzimumu vardarbības;

10.  uzsver — lai valstī panāktu stabilitāti un ilgstošu mieru, ir ļoti svarīgi cīnīties ar nesodāmību; tādēļ aicina Nigērijas iestādes nekavējoties veikt rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu, lai vainīgos nodotu tiesai un sauktu pie atbildības; aicina arī veikt pasākumus, lai uzlabotu Nigērijas tiesu sistēmas jaudu un neatkarību un tādējādi veicinātu krimināltiesību efektīvu izmantošanu vardarbības, terorisma un korupcijas apkarošanai;

11.  pauž nožēlu par stagnāciju cīņā ar grupējumu Boko Haram un ISWAP un aizvien biežākiem un smagākiem pašnāvnieku uzbrukumiem un tiešiem uzbrukumiem militārajām pozīcijām; atgādina, ka Nigērijas prezidents Muhammadu Buhari 2019. gadā tika atkārtoti ievēlēts tādēļ, ka viņš solīja apkarot Boko Haram un citu teroristu grupējumu popularizēto vardarbīgo ekstrēmismu, un mudina prezidentu pildīt savus priekšvēlēšanu kampaņas solījumus;

12.  pauž atbalstu ES un ECOWAS īstenotā Miera un drošības arhitektūras operāciju projekta mērķiem; mudina dalībvalstis sniegt spēcīgu atbalstu spēju veidošanai un konfliktu risināšanai Rietumāfrikā;

13.  atkārtoti pauž atbalstu reģionālajai daudznacionālajai apvienotajai taktiskajai grupai un atzinīgi vērtē tās centienus efektīvi apkarot terorismu un atjaunot stabilitāti Čadas ezera reģionā; atgādina, ka terorisms nepazīst robežas, un aicina reģiona valstis koordinēt centienus, lai panāktu drošību visā reģionā;

14.  mudina Nigērijā īstenot turpmāku drošības sektora reformu, lai stiprinātu valsts un reģionālo dalībnieku spējas apkarot terorismu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis arī turpmāk sniegt ES tehnisko palīdzību šajā jomā;

15.  brīdina par lauksaimnieku un ganu lopkopju konflikta izmantošanu, lai izplatītu reliģiju naidu; mudina Nigērijas valdību īstenot nacionālo pārveides plānu lauksaimniecības dzīvnieku jomā, kas paredz aizsargāt gan lauksaimnieku, gan ganu lopkopju intereses; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, piemēram, ir jāstiprina konfliktu mediācijas un risināšanas, samierināšanas un miera veidošanas mehānismi;

16.  uzsver attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības un drošības savstarpējo saistību šajā valstī; uzskata, ka terorismu nevar efektīvi apkarot tikai ar militāro spēku; aicina Nigērijas valdību izstrādāt visaptverošu stratēģiju terorisma pamatcēloņu risināšanai, koncentrējoties uz preventīvu pieeju, kas paredz likvidēt teroristu ideoloģijas pievilcību, ierobežot rekrutēšanas un radikalizācijas iespējas un likvidēt finansējuma iespējas, kā arī atbalstot un finansējot pilsoniskās sabiedrības organizāciju kopienu atbalsta programmas;

17.  aicina ES, Āfrikas Savienību un starptautisko sabiedrību pastiprināt atbalstu terorisma apkarošanai Nigērijā un sniegt šai valstij un visam reģionam pastāvīgu politisko un drošības atbalstu;

18.  pauž dziļas bažas par valsts drošības stāvokļa ietekmi uz humānās palīdzības un attīstības palīdzības efektivitāti; aicina ES turpināt humanitāros un attīstības palīdzības centienus ne tikai Nigērijā, bet arī visā reģionā; atzinīgi vērtē ES 2019. gadā pausto apņemšanos piešķirt papildu 50 miljonus EUR, lai atbalstītu Nigērijas atveseļošanu un izturētspēju;

19.  atzīst, ka Nigērija un tās kaimiņvalstis saskaras ar reģionālās pārvietošanas spiedienu; prasa palielināt atbalstu Nigērijā piespiedu pārvietotajām personām un šajā jomā īstenot labāku līdzekļu devēju koordināciju, tostarp aicina starptautisko sabiedrību šim mērķim piešķirt papildu finanšu resursus; atgādina, ka attīstības finansējums nebūtu jānovirza citām vajadzībām, bet gan jāizmanto sākotnējam mērķim, proti, visa veida nabadzības izskaušanai;

20.  nosoda visus uzbrukumus humānās palīdzības darbiniekiem un struktūrām un mudina īstenot pasākumus, lai nodrošinātu palīdzības sniedzēju drošību un garantētu drošu vidi, kurā humānās palīdzības organizācijas varētu veiktu savu svarīgo darbu;

21.  pauž ārkārtīgas bažas par strauji pieaugošajām klimata pārmaiņām un to ietekmi uz dzīvi un iztiku, jo īpaši valsts dienvidu daļā; atkārto, ka ir jārod ilgtermiņa risinājums, kā aizsargāt dabas resursus un nodrošināt to pieejamību; atgādina — lai reģionā nodrošinātu ekonomisko stabilitāti un mieru, ir izšķiroši svarīgi risināt ārkārtas situāciju klimata jomā;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam un Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Nigērijas prezidentam un parlamentam, Āfrikas Savienībai, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Panāfrikas parlamentam.

(1) OV C 458, 19.12.2018., 43. lpp.


Stāvoklis Venecuēlā pēc nelikumīgajām jaunās Nacionālās asamblejas prezidentūras un Prezidija vēlēšanām (parlamentārais apvērsums)
PDF 131kWORD 44k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par stāvokli Venecuēlā pēc nelikumīgajām jaunās Nacionālās asamblejas prezidentūras un Prezidija vēlēšanām (parlamentārais apvērsums) (2020/2507(RSP))
P9_TA(2020)0013RC-B9-0048/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2019. gada 31. janvāra rezolūciju(1), ar ko Juan Guaidó tiek atzīts par Venecuēlas pagaidu prezidentu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Venecuēlu, jo īpaši 2020. gada 9. janvāra deklarāciju ES vārdā par jaunākajām norisēm Venecuēlā un viņa runaspersonas 2020. gada 5. janvāra paziņojumu par notikumiem Venecuēlas Nacionālajā asamblejā,

–  ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas Venecuēlas jautājumos 2020. gada 9. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu (KĀDP) Nr. 2019/1893 (2019. gada 11. novembris), ar ko groza Lēmumu (KĀDP) Nr. 2017/2074 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Venecuēlā(2), un ar kuru līdz 2020. gada 14. novembrim pagarina šo pašlaik spēkā esošo mērķtiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu,

–  ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) Ģenerālsekretariāta 2020. gada 5  janvāra paziņojumu par stāvokli Venecuēlā un OAS Pastāvīgās padomes 2020. gada 10. janvārī pieņemto rezolūciju ar nosaukumu “Par nesenajiem notikumiem Venecuēlā”,

–  ņemot vērā Limas grupas 2020. gada 5. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ES, dalībvalstis un Eiropas Parlaments ir atkārtoti norādījuši, ka Nacionālā asambleja ir vienīgā leģitīmā un demokrātiski ievēlētā struktūra Venecuēlā; tā kā saskaņā ar Venecuēlas Konstitūcijas 194. pantu Nacionālā asambleja no savu deputātu vidus uz viena gada pilnvaru termiņu ievēlē vienu priekšsēdētāju un izpildprezidiju;

B.  tā kā 2019. gada janvārī Juan Guaidó tika ievēlēts par Nacionālās asamblejas priekšsēdētāju un vēlāk viņš nodeva zvērestu, stājoties Venecuēlas pagaidu prezidenta amatā saskaņā ar Venecuēlas Konstitūcijas 233. pantu; tā kā vairāk nekā 50 valstis, tostarp 25 ES dalībvalstis, un ES kā tāda ir atzinušas viņu par Venecuēlas pagaidu prezidentu;

C.  tā kā saistībā ar ieplānotajām 2020. gada 5. janvāra Venecuēlas Nacionālās asamblejas priekšsēdētāja vēlēšanām nelikumīgais Maduro režīms mēģināja sarīkot parlamentāra apvērsuma mēģinājumu, kas noveda pie smagiem pārkāpumiem un vēršanās pret Nacionālās asamblejas demokrātisko un konstitucionālo darbību;

D.  tā kā bruņoti spēki brutāli liedza Nacionālās asamblejas priekšsēdētājam Juan Guaidó vadīt sesiju, vairākiem opozīcijas deputātiem neļāva iekļūt Nacionālajā asamblejā un tika bloķēta arī preses piekļuve šai ēkai;

E.  tā kā mēģinājumi par jaunā Prezidija vadītāju iecelt Maduro režīmam labvēlīgo Luis Parra neizdevās, jo sesija tā arī netika oficiāli atklāta, sanāksmei nebija vadītāja, netika veikta klātesošo skaitīšana, lai konstatētu kvorumu, un netika oficiāli pārbaudīta balsošana pēc saraksta, kā noteikts Nacionālās asamblejas reglamenta 7., 8. un 11. pantā un Venecuēlas Konstitūcijas 221. pantā;

F.  tā kā vairākas stundas vēlāk, apstākļu spiesti, pārliecinošs vairākums deputātu noturēja ārkārtas sanāksmi laikraksta El Nacional redakcijas telpās, kas bija saskaņā ar Venecuēlas Konstitūciju un Nacionālās asamblejas reglamentu, jo tajos ir pieļauta sesiju organizēšana ārpus likumdevējas iestādes telpām; tā kā 100 no 167 deputātiem, kas atbilst Venecuēlas Konstitūcijas 221. panta prasībām par kvorumu un balsošanu pēc saraksta, atkārtoti ievēlēja Juan Guaidó par priekšsēdētāju un atkārtoti nobalsoja par viņa Prezidiju, uzticot viņiem parlamenta vadību 2020.–2015. gada sasaukuma pēdējā gadā;

G.  tā kā Nacionālās asamblejas 2020. gada 7. janvāra oficiālā sēde noslēdzās ar J. Guaidó zvērestu, stājoties priekšsēdētāja amatā, un tas notika, neraugoties uz Maduro režīmam lojālo spēku mēģinājumiem nepieļaut sesijas norisi, tostarp kavējot iekļūšanu ēkā un atslēdzot tai elektrības padevi;

H.  tā kā Nacionālās asamblejas locekļiem ir jāspēj bez jebkādas iebiedēšanas vai represijām īstenot savas parlamentārās pilnvaras, kas saņemtas no Venecuēlas iedzīvotājiem;

I.  tā kā 2018. gada 20. maijā rīkotās prezidenta vēlēšanas notika, neievērojot minimālos starptautiskos standartus uzticama vēlēšanu procesa nodrošināšanai; tā kā ne ES, ne citas reģionālās organizācijas un demokrātiskās valstis nav atzinušas nedz vēlēšanas, nedz šajā nelikumīgajā procesā ieceltās amatpersonas;

J.  tā kā turpinās vēršanās pret Nacionālās asamblejas locekļiem, tostarp 59 deputātu vajāšana un iebiedēšana, ko veic gan neoficiāli grupējumi, gan drošības struktūras, 29 deputāti ir patvaļīgi aizturēti un 27 devušies piespiedu trimdā un tā kā tas kavē Nacionālās asamblejas konstitucionālo darbu;

K.  tā kā cilvēktiesību, likuma varas un demokrātijas situācija Venecuēlā daudzus gadus ir turpinājusi būtiski pasliktināties, jo īpaši pēc Maduro nākšanas pie varas apstrīdētajās 2013. gada vēlēšanās; tā kā valstī ir būtiski saasinājusies politiskā, ekonomiskā, institucionālā, sociālā un daudzdimensionālā humanitārā krīze,

1.  atzīst pārredzamā un demokrātiskā Nacionālās asamblejas balsojumā ievēloto Juan Guaidó par likumīgo Nacionālās asamblejas priekšsēdētāju un likumīgo Venecuēlas Bolivāra Republikas pagaidu prezidentu saskaņā ar Venecuēlas konstitūcijas 233. pantu un pauž atbalstu viņam;

2.  stingri nosoda Maduro režīma un tā sabiedroto īstenoto parlamenta apvērsuma mēģinājumu un viņu centienus neļaut Nacionālajai asamblejai, kas ir vienīgā leģitīmā Venecuēlas demokrātiskā struktūra, pienācīgi īstenot savas konstitucionālās pilnvaras, ko tai piešķīruši Venecuēlas iedzīvotāji;

3.  pauž nožēlu par šiem nopietnajiem pārkāpumiem, kas nav savienojami ar likumīgu Nacionālās asamblejas priekšsēdētāja vēlēšanu procesu un ir jauns solis ceļā uz Venecuēlas krīzes saasināšanos; asi nosoda pārkāpumus, kas traucē demokrātiskai, konstitucionālai un pārredzamai Nacionālās asamblejas darbībai, kā arī pastāvīgo, pret deputātiem vērsto iebiedēšanu, kukuļošanu, izspiešanu, vardarbību un patvaļīgi pieņemtos lēmumus;

4.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Nacionālajai asamblejai, kura ir Venecuēlas vienīgā likumīgi ievēlētā demokrātiskā struktūra un kuras pilnvaras, kā arī tās deputātu prerogatīvas un drošība, ir jārespektē; uzstāj, ka miermīlīgu un politisku risinājumu iespējams panākt tikai tad, ja tiks pilnībā ievērotas Nacionālās asamblejas konstitucionālās prerogatīvas;

5.  atgādina, ka ES ir gatava atbalstīt patiesu procesu, lai rastu miermīlīgu un demokrātisku krīzes risinājumu, pamatojoties uz Venecuēlas Nacionālajā asamblejā pieņemto ceļvedi; uzsver, ka iepriekšējie mēģinājumi risināt krīzi sarunu un dialoga ceļā nav devuši taustāmus rezultātus, prasa, lai Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) turpinātu darbu, izmantojot tādas iniciatīvas kā Starptautiskā kontaktgrupa;

6.  atgādina, ka demokrātijas institūciju un principu respektēšana un tiesiskuma nodrošināšana ir svarīgi nosacījumi, lai rastu mierīgu un ilgtspējīgu Venecuēlas krīzes risinājumu tās iedzīvotāju labā;

7.  aicina PV/AP pastiprināt ES reakciju nolūkā atjaunot demokrātiju Venecuēlā, tostarp paplašinot mērķtiecīgas sankcijas pret personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem un represijām, un attiecinot šīs sankcijas arī uz viņu ģimenes locekļiem; atbalsta ES paziņojumu šajā jautājumā;

8.  aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, atzīt prezidenta Juan Guaidó likumīgās pilnvaras un atzinīgi vērtē to, ka Augstais pārstāvis ir apstiprinājis, ka viņš ir vienīgā ES atzītā demokrātiskā autoritāte; tādēļ prasa atzīt Juan Guaidó ieceltos politiskos pārstāvjus;

9.  pieprasa situācijas novērtēšanai nosūtīt faktu vākšanas misiju uz šo valsti;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgajam pagaidu prezidentam un Nacionālās asamblejas priekšsēdētājam, Limas grupas valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0061.
(2) OV L 291, 12.11.2019., 42. lpp.


Notiekošās uzklausīšanas saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju
PDF 129kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par notiekošajām uzklausīšanām saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju (2020/2513(RSP))
P9_TA(2020)0014B9-0032/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 7. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā 2018. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu, kurā Padome tiek aicināta saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. decembra pamatoto priekšlikumu saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu par tiesiskumu Polijā: priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu (COM(2017)0835),

–  ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par Komisijas lēmumu piemērot LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz stāvokli Polijā(2),

–  ņemot vērā 2019. gada 14. novembra rezolūciju par seksuālās izglītības kriminalizāciju Polijā(3),

–  ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām(4),

–  ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(6),

–  ņemot vērā 2019. gada 4. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs(7),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru,

–  ņemot vērā LES 7. panta 1. punktā minēto uzklausīšanu standarta kārtību, ko Padome apstiprināja 2019. gada 18. jūlijā,

–  ņemot vērā, ka 2019. gada 20. decembrī Polijas Sejms pieņēma likumprojektu, ar ko tiek grozīts Vispārējo tiesu likums, Augstākās tiesas likums un daži citi likumi; ņemot vērā Polijas Senāta lūgumu Venēcijas komisijai sniegt steidzamu atzinumu par šo likumprojektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A.  tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un kā norādīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un starptautiskajos cilvēktiesību līgumos; tā kā šīs vērtības, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm un ko visas dalībvalstis ir brīvprātīgi apņēmušās ievērot, ir Savienības iedzīvotāju tiesību pamats;

B.  tā kā droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt LES 2. pantā minētās vērtības, skar ne tikai konkrēto dalībvalsti, kurā šī varbūtība īstenojas, bet ietekmē arī citas dalībvalstis, to savstarpējo uzticēšanos, pašu Savienības būtību un tās iedzīvotāju pamattiesības saskaņā ar Savienības tiesībām;

C.  tā kā LES 7. panta 1. punktā paredzēts preventīvs posms, kas ES sniedz spēju iejaukties, ja pastāv droša varbūtība, ka varētu tikt nopietni pārkāptas kopīgās vērtības; tā kā šāda preventīva rīcība paredz dialogu ar attiecīgo dalībvalsti un tās mērķis ir novērst iespējamas sankcijas;

D.  tā kā pēc tam, kad tika konstatēta droša varbūtība, ka varētu tikt nopietni pārkāptas vērtības, uz kuru pamata Savienība ir dibināta, Komisija un Parlaments sāka LES 7. panta 1. punkta procedūru pret attiecīgi Poliju un Ungāriju;

E.  tā kā Padome līdz šim ir rīkojusi trīs Polijas uzklausīšanas un divas Ungārijas uzklausīšanas Vispārējo lietu padomē;

F.  tā kā 2019. gada 11. decembrī prezidentvalsts Somija pieprasīja rakstisku paskaidrojumu par to, ka Ungārijas delegācijas amatpersona varētu būt pārkāpusi noteikumus par sanāksmju konfidencialitāti, ko paredz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 339. pants un Padomes reglamenta 6. panta 1. punkts,

1.  pieņem zināšanai uzklausīšanas, ko Padome rīko saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu, reaģējot uz kopīgo Eiropas vērtību apdraudējumu Polijā un Ungārijā; ar bažām atzīmē, ka šīs uzklausīšanas netiek rīkotas regulāri, strukturēti un atklāti; mudina prezidentvalsti Horvātiju un nākamās prezidentvalstis uzklausīšanas rīkot regulāri; uzsver, ka uzklausīšanām jābūt objektīvām, balstītām faktos un pārredzamām un ka attiecīgajām dalībvalstīm procesa gaitā ir godprātīgi jāsadarbojas saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu; iesaka Padomei pēc uzklausīšanām sniegt konkrētus ieteikumus attiecīgajām dalībvalstīm, kā paredzēts LES 7. panta 1. punktā, un norādīt šo ieteikumu īstenošanas termiņus; norāda, ka dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos būs iespējams atjaunot vien tad, kad tiks nodrošināta LES 2. pantā paredzēto vērtību ievērošana, un aicina Padomi rīkoties, lai to panāktu; aicina dalībvalstis ievērot ES tiesību pārākumu;

2.  ir ļoti nobažījies par to, ka LES 7. panta 1. punktā minēto uzklausīšanu standarta kārtība attiecībā uz pamatota priekšlikuma iesniegšanu nenodrošina pret Parlamentu tādu pašu attieksmi kā pret Komisiju un vienu trešdaļu dalībvalstu; atgādina, ka LES 7. panta 1. punkts vienai trešdaļai dalībvalstu, Parlamentam un Komisijai piešķir vienādas tiesības un procesuālo statusu attiecībā uz procedūras sākšanu; atzinīgi vērtē prezidentvalsts Somijas centienus risināt neoficiālu dialogu ar Parlamentu, bet uzskata, ka neoficiāls dialogs nevar aizstāt oficiālu pamatota priekšlikuma iesniegšanu Padomē; uzstāj, ka Parlaments ir jāuzaicina piedalīties oficiālā Padomes sanāksmē, pamatojoties uz iniciatīvas tiesībām un LES 4. panta 3. punktā paredzēto iestāžu lojālas sadarbības principu; vēlreiz aicina Padomi nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu katrā procedūras posmā;

3.  pauž nožēlu par to, ka ar uzklausīšanām vēl nav nodrošināts, ka abas minētās dalībvalstis panāk būtisku progresu LES 2. pantā minēto vērtību nopietna pārkāpuma drošas varbūtības novēršanā; ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas un starptautisko organizāciju, piemēram, ANO, EDSO un Eiropas Padomes, ziņojumiem un paziņojumiem stāvoklis Polijā un Ungārijā kopš LES 7. panta 1. punkta procedūras sākšanas ir pasliktinājies; norāda, ka tas, ka Padome LES 7. pantu neizmanto iedarbīgi, apdraud kopīgo Eiropas vērtību integritāti, savstarpējo uzticēšanos un Savienības uzticamību kopumā; atkārto savu nostāju attiecībā uz Komisijas lēmumu sākt LES 7. panta 1. punkta procedūru sakarā ar stāvokli Polijā un attiecībā uz savu priekšlikumu, kurā Padome tiek aicināta, ievērojot LES 7. panta 1. punktu, izvērtēt drošu varbūtību, ka Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība; tāpēc aicina Padomi nodrošināt, ka LES 7. panta 1. punktā minētajā uzklausīšanā tiek izskatīta arī jaunākā notikumu attīstība un novērtēti riski, ka tiek pārkāpta tiesu sistēmas neatkarība, vārda brīvība, tostarp mediju brīvība, mākslas un zinātnes brīvība, biedrošanās brīvība, kā arī tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi; aicina Komisiju pilnībā izmantot pieejamos instrumentus, lai novērstu drošu varbūtību, ka Polija un Ungārija varētu nopietni pārkāpt vērtības, uz kuru pamata ir dibināta Savienība, it īpaši paātrinātās pārkāpuma procedūras un pagaidu pasākumu piemērošanu Tiesā;

4.  atzīmē, ka Komisijas pamatotajam priekšlikumam par tiesiskumu Polijā ir ierobežots tvērums; aicina Padomi pārdomāt, kā pamattiesību pārkāpumus Polijā varētu izskatīt tās pašreizējās uzklausīšanās;

5.  uzskata, ka jaunākā notikumu attīstība pašlaik notiekošajās uzklausīšanās saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu jau atkal rāda, ka neatliekami ir vajadzīgs ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību (DTP) mehānisms, kas atbilstoši Parlamenta priekšlikumam būtu veidots kā iestāžu nolīgums un kas paredzētu ikgadēju neatkarīgu, uz pierādījumiem balstītu, nediskriminējošu pārskatu, kurā ar vienlīdzīgiem nosacījumiem tiktu novērtēta visu ES dalībvalstu atbilstība LES 2. pantā noteiktajām vērtībām un konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem, kam sekotu starpparlamentāras debates un pastāvīgs DTP politikas cikls ES iestādēs; šajā sakarā aicina Komisiju un Padomi nekavējoties sākt sarunas ar Parlamentu par šādu iestāžu nolīgumu saskaņā ar LESD 295. pantu; atkārto, ka šim mehānismam jāpapildina un jāstiprina, nevis jāaizstāj pašreizējās un turpmākās procedūras saskaņā ar LES 7. pantu;

6.  atkārto savu nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības budžeta aizsardzību vispārēju trūkumu gadījumā saistībā ar tiesiskumu dalībvalstīs un aicina Padomi pēc iespējas drīz sākt iestāžu sarunas;

7.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei, Polijas un Ungārijas prezidentiem, valdībām un parlamentiem, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 433, 23.12.2019., 66. lpp.
(2) OV C 129, 5.4.2019., 13. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0058.
(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0101.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0032.
(6) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0349.


Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (CBD) Pušu konferences 15. sesija (COP 15) Kuņminā 2020. gadā
PDF 205kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 15. sesiju (COP15) (2019/2824(RSP))
P9_TA(2020)0015B9-0035/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu un Parlamenta 2016. gada 2. februāra rezolūciju par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu(1),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz vidi, cilvēkiem un ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 14. sanāksmi (COP14)(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. maija ziņojumu “Pārskats par dabas stāvokli Eiropas Savienībā. Ziņojums par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas aptverto biotopu un sugu saglabāšanās stāvokli un tā attīstības tendencēm 2007.–2012. gada laikposmā, sagatavots saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu un Putnu direktīvas 12. pantu” (COM(2015)0219),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā(4) (Jūras stratēģijas pamatdirektīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(5) (Ūdens pamatdirektīva),

–  ņemot vērā IPBES 2019. gada 31. maija globālo novērtējuma ziņojumu par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem,

–  ņemot vērā Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības apdraudēto sugu sarkano sarakstu,

–  ņemot vērā 2019. gada 6. maija Mecas hartu par bioloģisko daudzveidību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kā arī Komisijas 2019. gada 30. janvāra pārdomu dokumentu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam” (COM(2019)0022),

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašos ziņojumus par klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanos, zemes degradāciju, ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, nodrošinātību ar pārtiku un siltumnīcefekta gāzu plūsmām zemes ekosistēmās, tās 2019. gada 25. septembra īpašo ziņojumu par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā, un IPCC īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5 °C robežās”, piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un 2018. gada septembra kopsavilkuma ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2019. gada 23. jūlija paziņojumu “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus”(COM(2019)0352) un Komisijas 2013. gada 20. septembra paziņojumu “Jauna ES meža stratēģija mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai (COM(2013)0659),

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2019. gada ziņojumu “Pasaules bioloģiskās daudzveidības stāvoklis attiecībā uz pārtiku un lauksaimniecību”,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2019. gada 15. oktobra paziņojumu ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas sanāksmē Ņujorkā,

–  ņemot vērā 2019. gada 6. novembra Pekinas prasību pievērsties bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2019. gada 4. decembra ziņojumu “Eiropas vide — stāvoklis un perspektīva 2020. gadam” (SOER 2020);

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā jautājumus Komisijai un Padomei par Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 15. sanāksmi (COP15), kas 2020. gadā notiks Kuņminā (Ķīnā) (O-000044/2019 un O-000043/2019),

A.  tā kā stratēģiskajā plānā bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam ietvertais pamatmērķis ir nekavējoties efektīvi rīkoties, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un lai nodrošinātu, ka līdz 2020. gadam ekosistēmas kļūst izturīgas un turpina sniegt būtiskus pakalpojumus, tādējādi nodrošinot un saglabājot dzīvības daudzveidību uz planētas un veicinot cilvēku labklājību, un izskaužot nabadzību;

B.  tā kā Bioloģiskās daudzveidības redzējums 2050. gadam (Redzējums 2050. gadam), kas pieņemts saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD), ir “dzīvošana saskaņā ar dabu”, un tajā noteikts, ka “līdz 2050. gadam bioloģiskā daudzveidība tiek novērtēta, saglabāta, atjaunota un izmantota saprātīgi, saglabājot ekosistēmas pakalpojumus un veselīgu planētu un nodrošinot ieguvumus, kas svarīgi visiem cilvēkiem” un nākamajām paaudzēm;

C.  tā kā saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību pieņemtais Redzējums 2050. gadam balstās uz pieciem vispārējiem mērķiem, kas arī ietver 2020. gada Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā: (a) novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēloņus, integrējot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas principus valdības politikā un sabiedrības rīcībā; (b) samazināt tiešo spiedienu uz bioloģisko daudzveidību un veicināt ilgtspējīgu izmantošanu; (c) uzlabot bioloģiskās daudzveidības stāvokli, aizsargājot ekosistēmas, sugas un ģenētisko daudzveidību; (d) uzlabot bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu nodrošinātos ieguvumus visiem; (e) uzlabot īstenošanu ar līdzdalības plānošanu, zināšanu pārvaldību un spēju veidošanu;

D.  tā kā ― kā uzsvērts IPBES Globālajā novērtējumā par bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumiem ― pašreizējās negatīvās tendences bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu jomā vājinās virzību uz 80 % no novērtētajiem mērķlielumiem, kas noteikti ilgtspējīgas attīstības mērķos, kuri attiecas uz nabadzību, badu, veselību, ūdeni, pilsētām, klimatu, okeāniem un sauszemi; tā kā tiek prognozēts, ka primāri un smagāk cietīs pirmiedzīvotāji un daudzas pasaules nabadzīgākās kopienas; tā kā tāpēc bioloģiskās daudzveidības izzušana un degradācija ir jāuzskata ne tikai par vides jautājumiem, bet arī par attīstības, ekonomiskiem, sociāliem un morāliem jautājumiem;

E.  tā kā tādu plaša spektra sistēmisku herbicīdu kā glifosāts plaša izmantošana ir tieši atbildīga par masveidīgu bioloģiskās daudzveidības zudumu;

F.  tā kā saskaņā ar IPCC un Starpvaldību zinātnes politikas platformu bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā nav iespējami ilgstoši klimata pārmaiņu problēmas risinājumi bez plašākas saskaņotu un efektīvu dabā rodamu risinājumu īstenošanas;

G.  tā kā tiek atzīts, ka klimata pārmaiņas ir virzītājspēks, kura dēļ ir palielinājies ekstrēmu laikapstākļu notikumu biežums, kas izraisa dabas katastrofas, tostarp dabas ugunsgrēkus, visā pasaulē;

H.  tā kā Nagojas protokols par piekļuvi un ieguvumu sadali nodrošina pārredzamu tiesisko regulējumu, lai taisnīgi un vienlīdzīgi sadalītu ieguvumus, ko rada ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošana;

I.  tā kā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2020. gadam mērķis ir apturēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu zudumu ES un palīdzēt līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē,

J.  tā kā ES un dalībvalstis ir pieņēmušas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās septiņpadsmit IAM un ir pilnībā apņēmušās tos īstenot;

K.  tā kā Eiropas Komisija savās 2019.–2024. gada politikas pamatnostādnēs ir izvirzījusi mērķi Eiropas Savienībai sadarboties ar globālajiem partneriem, lai nākamo piecu gadu laikā ierobežotu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

L.  tā kā meži ir neaizstājami iztikas līdzekļu nodrošināšanai pasaulē un tie, kaut arī aizņem 30 % Zemes virsmas, nodrošina 80 % bioloģiskās daudzveidības;

M.  tā kā klimata pārmaiņas rada draudus dzīvotnēm un sugām, ko apliecina tas, ka bojā ir gājusi lielākā daļa no Austrālijas Lielā barjerrifa, kā arī tādi ekstrēmi laikapstākļu notikumi kā lielais mežu ugunsgrēks Austrālijā, kurā ir gājis bojā vairāk nekā viens miljards dzīvnieku; tā kā dabas aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšana ir ļoti svarīga, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām;

N.  tā kā ir pārkāptas četras no deviņām Stokholmas Izturētspējas centra noteiktajām planētas iespēju robežām;

Vispārīgas piezīmes

1.  ar bažām atzīmē, ka IPBES globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem ir skaidri uzsvērti ekoloģiskās krīzes apmēri un vajadzība steidzami un saskaņoti rīkoties, lai rosinātu pārveidojošas izmaiņas, jo visā pasaulē daba iet bojā cilvēces vēsturē vēl nepieredzēti straujos tempos un sugu izzušanas ātrums aizvien pieaug — izmiršana draud vienam miljonam dzīvnieku un augu sugu — , kas nopietni ietekmēs cilvēkus visā pasaulē un ietekmēs mūsu turpmāko paaudžu dzīvi;

2.  pauž dziļas bažas par to papildu stresu bioloģiskajai daudzveidībai, ko rada klimata pārmaiņas uz sauszemes, kā izklāstīts IPCC 2019. gada 8. augusta īpašajā ziņojumā; pauž dziļas bažas par jūras zīdītāju skaita un citu zivju krājumu samazināšanos, kā arī koraļļu rifu straujo izzušanu, kā konstatēts IPCC 2019. gada 24. septembra īpašajā ziņojumā, norādot, ka IPCC īpašajā ziņojumā par globālo sasilšanu par 1,5 °C tiek prognozēts, ka saskaņā ar 2 °C scenāriju panīks vairāk nekā 99 % koraļļu rifu;

3.  pauž nopietnas bažas pēc tam, kad IPCC ir publicējusi ziņojumu par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā, kurā klimata pārmaiņas ir atzītas par vienu no galvenajiem tiešajiem faktoriem, kas veicina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un uzsver, ka nākamajos gadu desmitos klimata pārmaiņu negatīvā ietekme uz dabu un bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem, okeāniem un nodrošinātību ar pārtiku kļūs arvien spēcīgāka; pasvītro, ka IPCC brīdina arī par to, ka okeāna un jūras ekosistēmu veselību pašlaik ietekmē globālā sasilšana, piesārņojums, jūras bioloģiskās daudzveidības pārmērīga izmantošana, jūras līmeņa celšanās, paskābināšanās, atskābekļošana, jūras karstuma viļņi, nepieredzēta ledāju un jūras ledus kušana un piekrastes erozija, kā arī biežākas dabas katastrofas, kas ietekmē jūras un piekrastes ekosistēmas, mainot to darbību un paātrinot jūras zīdītāju un zvejas resursu izzušanu, kā arī novedot pie koraļļu rifu un mangrovju audžu dramatiskas izzušanas; atgādina, ka okeāns ir daļa no risinājuma, kā mazināt klimata pārmaiņu sekas un pielāgoties tām; tādēļ aicina ES izvirzīt okeānu par vienu no bioloģiskās daudzveidības stratēģijas prioritātēm un aicina visas KBD puses (turpmāk “puses”) atzīt okeānu par kopēju cilvēces labumu nolūkā izstrādāt jaunu pieeju, kas, lai nodrošinātu tā saglabāšanu, nostāda individuālo un kolektīvo atbildību ievērojami augstāk par tradicionālajiem brīvības un okeāna īpašumtiesību principiem;

4.  uzskata, ka mēs saskaramies ar ārkārtēju situāciju vides jomā, kas prasa ievērojamus pasākumus gan Eiropā, gan pasaulē; aicina Komisiju dabas aizsardzību un atjaunošanu noteikt par vienu no galvenajām prioritātēm Eiropas Zaļajā kursā līdztekus klimata pārmaiņām;

5.  pauž bažas, ka Aiči bioloģiskās daudzveidības mērķi 2020. gadam netiks sasniegti, ja bioloģiskā daudzveidība turpinās samazināties pašreizējā tempā, un atkārtoti aicina visas puses steidzami pastiprināt centienus; pauž nožēlu, ka ES nespēj sasniegt savu pamatmērķi līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu degradāciju; mudina Komisiju un dalībvalstis apņemties veikt tūlītējus, būtiskus un papildu pasākumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un atjaunošanai, lai sasniegtu globālos un ES mērķus un dotu ieguldījumu Aiči mērķu sasniegšanā;

6.  atgādina, ka bioloģiskā daudzveidība un veselīgas ekosistēmas, tostarp okeāni, kas absorbē vairāk nekā 25 % no CO2 emisijām un ir galvenais skābekļa piegādātājs, ir svarīgi, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus un stiprinātu ES spēju pretoties klimata pārmaiņām un pielāgoties tām; ar nožēlu norāda, ka tikai 7 % okeānu platību tiek oficiāli aizsargāti; atgādina, cik būtiski ir izstrādāt un īstenot dabā rodamus risinājumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, vienlaikus pilsētās mazinot klimata pārmaiņas un pielāgojoties tām, jo īpaši ar oglekļa absorbcijas palīdzību; tāpēc aicina uzlabot konsekvenci un sinerģiju starp visām trim Riodežaneiro konvencijām(6) un uzlabot to saskaņotību ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; aicina Komisiju nodrošināt bioloģiskās daudzveidības aspekta pilnīgu integrēšanu tās klimata politikas virzienos;

7.  atzinīgi vērtē 2019. gada 6. novembra Pekinas prasību pievērsties bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un klimata pārmaiņām;

8.  uzsver, ka vienmēr būtu jāizvairās no kompromisa starp klimata un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, jo īpaši bioekonomikas nozarē, kurai var būt galvenā nozīme pārejā uz klimatneitrālu ekonomiku, ar noteikumu, ka tā neapdraud ekosistēmu kvalitāti; pauž bažas par to, ka nesenās politikas diskusijās šis kompromiss nav pietiekami ņemts vērā; aicina Komisiju un visas ieinteresētās personas izstrādāt saskaņotu pieeju, lai veidotu patiesi ilgtspējīgu bioekonomiku, kas būtu balstīta uz dabas aizsardzību un citiem uz ekosistēmām balstītiem risinājumiem, jo šāda pieeja dod vislabākos rezultātus gan klimatam, gan bioloģiskajai daudzveidībai;

9.  uzsver, ka bioloģiskā daudzveidība ir ne vien nepieciešama pārtikas, degvielas un zāļu ražošanai, bet arī kopā ar veselīgu dabisko vidi ir svarīga ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai;

10.  atzinīgi vērtē Urzulas fon der Leienas politiskajās pamatnostādnēs nākamajai Eiropas Komisijai 2019.–2024. pilnvaru termiņā un par vides un okeānu jomu atbildīgajam komisāram adresētajā 2019. gada 10. septembra pilnvarojuma vēstulē pausto apņemšanos jaunās Komisijas pilnvaru termiņa pirmajās 100 dienās nākt klajā ar vērienīgu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam kā daļu no Eiropas zaļā kursa un viņas ieceri panākt, lai 2020. gada KBD pušu konferencē ES uzņemtos pasaulē vadošo lomu tāpat kā Parīzes klimata konferencē 2015. gadā; uzstāj, lai šī būtu jaunās Komisijas augsta prioritāte un lai ES izvirzītu globālu mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā pirms COP15; aicina Komisiju, ņemot vērā nesenajā IPBES ziņojumā uzsvērto globālo bioloģiskās daudzveidības krīzi, ieviest jaunu pieeju — atteikties no brīvprātīgajām saistībām un ierosināt vērienīgu un iekļaujošu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam, kurā būtu noteikti juridiski saistoši mērķi ES un tās dalībvalstīm, tostarp konkrēti mērķi Savienībā līdz 2030. gadam vismaz 30 % sauszemes un jūras teritoriju klasificēt kā aizsargājamās teritorijas un atjaunot vismaz 30 % degradēto ekosistēmu;

11.  uzskata, ka šajā jaunajā stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš ekosistēmu, dzīvotņu un sugu atjaunošanai, jo īpaši ar pētniecības un inovācijas palīdzību, lai veicinātu uz dabu balstītas ekonomikas attīstīšanu visās nozarēs, kam ir būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis prasīt COP15 pieņemt noteikumus par potenciālo scenāriju analīzi, tehnoloģiju novērtēšanu un jaunu tehnoloģiju attīstības uzraudzību, tostarp sintētiskās bioloģijas jomā;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis COP15 sanāksmē pieprasīt noteikt globālu moratoriju gēnu forsāžai pakļautu organismu izplatīšanai vidē, tostarp lauka eksperimentiem, lai nepieļautu šo jauno tehnoloģiju priekšlaicīgu izplatīšanu, ievērojot piesardzības principu, kas ir paredzēts gan Līgumā par Eiropas Savienības darbību, gan KBD;

14.  uzsver, ka globālās bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un saglabāšana ir būtiska problēma, kas ir ES stratēģiskajās interesēs un kam būtu jāpievērš vislielākā politiskā uzmanība; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi sadarboties — jo īpaši izmantojot savus ārējos instrumentus, piemēram, Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI), — ar trešām valstīm, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus un pārvaldību un nospraustu tiem mērķus, jo īpaši daudzpusējos un tirdzniecības nolīgumos, kā arī pasākumos pret neizpildi; tāpēc aicina Komisiju visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut saistošas un obligāti izpildāmas tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļas;

15.  atgādina par savu nostāju, proti, ka 45 % NDICI līdzekļu būtu jāpiešķir investīcijām, kas veicina klimata mērķu sasniegšanu, vides pārvaldību un aizsardzību, bioloģisko daudzveidību un cīņu pret pārtuksnešošanos;

16.  uzsver vajadzību pēc visaptverošas daudzlīmeņu pārvaldības pieejas, kas pievērstos bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai, atjaunošanai un ilgtspējīgai izmantošanai; aicina ES un dalībvalstis saglabāt stingru apņemšanos turpināt sekmēt KBD un uzņemties vadošo lomu saistībā ar gatavošanos laikposmam pēc 2020. gada, jo īpaši pirms gatavošanās COP15, apņemties sasniegt Parīzes klimata nolīguma 1,5 °C mērķa bioloģiskās daudzveidības ekvivalentu un pārredzamā veidā izklāstīt savu redzējumu un prioritātes attiecībā uz globālo bioloģiskās daudzveidības satvaru laikposmam pēc 2020. gada;

17.  atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu saglabāšana pēc būtības ir sinerģiska un būtiska ANO IAM sasniegšanai; uzsver nepieciešamību efektīvi integrēt dabas un bioloģiskās daudzveidības aspektu ar bioloģiskās daudzveidības mērķiem visās nozarēs, padarīt ilgtspējīgāku ekonomikas modeli, pievēršoties ES pēdai, un labāk saskaņot vides politiku visās ES iekšpolitikas un ārpolitikas jomās, tostarp lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, atjaunojamās enerģijas un transporta jomā, tirdzniecībā un daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 2021.–2027. gadam, un aicina Komisiju un dalībvalstis to visu darīt; uzskata, ka ir nepieciešama pastiprināta sadarbība visās nozarēs, lai labāk integrētu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, saglabāšanu un atjaunošanu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš preču dzīves ciklam no izstrādes brīža līdz pat patēriņam, lai aizsargātu dabas resursus un bioloģisko daudzveidību un ņemtu vērā kumulatīvo, tostarp transporta, ietekmi;

18.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērsties galvenajiem bioloģiskās daudzveidības izzušanas faktoriem, īstenojot ilgtermiņa stratēģisku pieeju, un steidzami noteikt un aizsargāt kritiskākās un stratēģiskākās bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu zonas un augstas integritātes ekosistēmas, pamatojoties uz teritorijas jutīgumu, apdraudēto sugu klātbūtni, zināšanu trūkumu un/vai efektīvu pārvaldību, kā arī tādu parasto sugu klātbūtni, kurām ir būtiska nozīme ekoloģiskajā procesā, un ierobežot bioloģiskās daudzveidības zudumu un negatīvo ietekmi uz pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu teritorijām un iztikas līdzekļiem;

19.  aicina Komisiju dalībvalstis COP15 sanāksmē censties panākt, lai pirms jebkuru tādu tehnoloģiju izplatīšanas vidē, kas var ietekmēt pirmiedzīvotāju tautu un vietējo kopienu tradicionālās zināšanas novatorismu, praksi, iztikas līdzekļus un zemes, resursu un ūdens lietojumu, tiek lūgta šo pirmiedzīvotāju tautu vai vietējo kopienu iepriekšēja, brīva un uz informāciju balstīta piekrišana; uzskata, ka tas ir jādara, ievērojot līdzdalības pieeju un pirms šādu tehnoloģiju pielietošanas iesaistot visas kopienas, kuras varētu tikt ietekmētas;

20.  atkārtoti norāda, ka, neraugoties uz atjaunošanas nozīmi, tā ir faktors, ko ES dalībvalstis saistībā ar Bonnas uzdevumu faktiski ignorē;

21.  uzsver, ka ārkārtas stāvoklis klimata jomā un bioloģiskās daudzveidības masveida zuduma sekas nopietni apdraud cilvēktiesības; atgādina, ka bez veselīgas vides ir apdraudētas cilvēka pamattiesības uz dzīvību, veselību, pārtiku un drošu ūdeni; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) izstrādāt ES stratēģiju tiesību uz veselīgu vidi aizsardzībai, cieši sadarbojoties ar trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām, piemēram, ar Augstā cilvēktiesību komisāra biroju (OHCHR), kas nesen uzsācis kopīgu stratēģiju ar ANO Vides programmu (UNEP);

Konvencijas un Stratēģiskā plāna bioloģiskajai daudzveidībai 2011.–2020. gadam īstenošana

22.  atzinīgi vērtē Ēģiptē rīkotās COP14 sanāksmes pieņemto lēmumu, kas mudina puses, inter alia, ievērojami paātrināt centienus īstenot stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam un apsvērt iespēju veikt valsts līmeņa novērtējumus par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu funkcijām un pakalpojumiem; uzskata, ka ir ļoti svarīgi pastiprināt centienus, lai īstenotu stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam, koncentrēties uz Aiči bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanu un Nagojas protokola par piekļuvi un ieguvumu sadali īstenošanu, kā arī strādāt pie vērienīga stratēģiskā plāna laikposmam pēc 2020. gada un īstenošanas mehānisma, kas oficiāli ietver vietējās un reģionālās pašvaldības, un, attiecībā uz 2050. gada scenāriju, ņemt vērā jaunos izaicinājumus bioloģiskās daudzveidības jomā saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķiem;

23.  ar bažām norāda, ka Eiropas Savienībā novērtējumos par aizsargājamo sugu un dzīvotņu saglabāšanās stāvokli(7) ir konstatēts, ka tikai 7 % jūras sugu un 9 % jūras dzīvotņu ir “labvēlīgs saglabāšanās stāvoklis” un 27 % sugu novērtējumos un 66 % dzīvotņu novērtējumos konstatēts “nelabvēlīgs saglabāšanās stāvoklis”; turklāt uzsver, ka saskaņā ar šiem pašiem novērtējumiem 48 % no jūras dzīvnieku un augu sugām ar zināmām populācijas tendencēm pēdējo desmit gadu laikā ir pastāvīgi samazinājušās, tādējādi palielinot uzraugāmo sugu izzušanas risku;

Globālais bioloģiskās daudzveidības satvars laikposmam pēc 2020. gada

24.  atzinīgi vērtē COP14 sanāksmē panākto progresu attiecībā uz visaptverošu un uz līdzdalību vērstu procesu, lai izstrādātu globālo bioloģiskās daudzveidības satvaru laikposmam pēc 2020. gada; atbalsta Mecas bioloģiskās daudzveidības hartu, ko pieņēma G7;

25.  uzsver, ka jāpalielina globālā bioloģiskās daudzveidības satvara laikposmam pēc 2020. gada vēriens un iekļautspēja un jāuzlabo tā īstenošana; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt KBD īstenošanas mehānismus, aktīvi izstrādāt vērienīgus juridiski saistošus mērķus, precīzus grafikus, skaidrus snieguma rādītājus, uzraudzības instrumentus un salīdzinošās pārskatīšanas/ziņošanas mehānismus, kas būtu balstīti uz kopīgiem standartiem, ideālā gadījumā sadarbojoties ar reģionālajām pašvaldībām, lai pusēm nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī nākamā globālā stratēģiskā plāna bioloģiskās daudzveidības jomā vispārējo efektivitāti;

26.  uzsver, ka ir vajadzīgs starptautisks satvars globāla juridiski saistoša nolīguma veidā, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību pasaulē, apturētu tās stāvokļa pašreizējo pasliktināšanos un atjaunotu visus bioloģiskās daudzveidības aspektus; uzskata, ka šāda satvara pamatā vajadzētu būt īpašiem, izmērāmiem, skaitliski izsakāmiem, vērienīgiem, reāliem, pa sektoriem noteiktiem un termiņos iekļautiem mērķiem un stingrām saistībām, ko veido nostiprinātas valsts līmeņa bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un rīcības plāni, kā arī citi piemēroti instrumenti, piemēram, subnacionāli rīcības plāni, finanšu saistības un uzlabotas spēju veidošanas garantijas, kā arī 5 gadu uzraudzības un pārskatīšanas mehānisms, īpašu uzmanību pievēršot vērienīgāku mērķu izstrādei; uzsver, ka laba uzraudzības procesa nodrošināšanai pusēm ir nepieciešams regulāri atskaitīties un saskaņoti vākt un apstrādāt salīdzināmus un konsekventus datus un rādītājus;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis prasīt, lai globālajā bioloģiskās daudzveidības satvarā laikposmam pēc 2020. gada kā galvenos pīlārus paredzētu piesardzības principu, uz tiesībām balstītu pieeju un potenciālo scenāriju analīzi, tehnoloģiju novērtēšanu un uzraudzību attiecībā uz jaunu tehnoloģiju pieņemšanu;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt jauna globāla mērķa noteikšanu, lai no 2030. gada globālās bioloģiskās daudzveidības zuduma līkni pagrieztu pretējā virzienā, dabas attīstības gaitu pavēršot atjaunošanās virzienā, kas nāks par labu visiem, kā arī palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību, mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām, palīdzētu cīnīties pret pārtuksnešošanos un augsnes degradāciju un uzlabotu nodrošinātību ar pārtiku; aicina ES censties sarunu laikā izvirzīt vērienīgākus mērķus, varbūt pat pieprasot, lai 2050. gadā tiktu aizsargāta puse planētas; uzskata, ka satvarā laikposmam pēc 2020. gada būtu jāparedz līdz 2030. gadam sasniedzams skaidrs globāls vismaz 30 % dabas teritoriju saglabāšanas mērķis, kā arī vismaz 30 % to degradēto ekosistēmu atjaunošanas mērķis, kuras ir iespējams atjaunot, un ka ES būtu jāizvirza līdzīgi mērķi vietējā līmenī;

29.  uzsver, ka starptautiskie centieni un vienošanās tiks īstenotas tikai tad, ja aktīvi iesaistīsies visas ieinteresētās personas; aicina izveidot ieinteresēto personu koalīciju gan no privātā, gan publiskā sektora, lai izstrādātu globālo bioloģiskās daudzveidības satvaru laikposmam pēc 2020. gada; norāda uz “Risinājumu programmas”, kas izstrādāta saskaņā ar Parīzes nolīgumu, noderīgumu tam, lai izstrādātu pozitīvu darba kārtību visām ieinteresētajām personām, uz kurām attiecas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, un aicina satvarā laikposmam pēc 2020. gada iekļaut līdzīgas darbības;

30.  uzsver, ka ir svarīgi līdz minimumam samazināt laiku, kas pēc globālā bioloģiskās daudzveidības satvara laikposmam pēc 2020. gada pieņemšanas paies, līdz valstis uz tā pamata izstrādās savus mērķus un subnacionālos rīcības plānus bioloģiskās daudzveidības jomā, un tādējādi izvairīties no kavējumiem konkrētu darbību veikšanā, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030. gadam

31.  mudina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kura pievērstos bioloģiskās daudzveidības izzušanas galvenajiem dzinējspēkiem iekšzemes un pasaules mērogā;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt “no lauka līdz galdam” iniciatīvas un nulles piesārņojuma stratēģijas saskaņotību ar kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2020. gada, jo īpaši nolūkā samazināt pesticīdu lietošanu;

33.  aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku (EIB) savos finanšu instrumentos paredzēt pārbaudi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; aicina EIB atjaunināt savus vides un sociālos standartus atbilstīgi noteikumiem, kas iekļauti ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2030. gadam;

34.  prasa noteikt ES mēroga juridiski saistošu mērķi līdz 2030. gadam atjaunot degradētās dzīvotnes, atjaunojot dabiskos mežus, kūdrājus, palienes, mitrājus, bioloģiski daudzveidīgas pļavas, piekrastes zonas un jūras teritorijas; pauž nožēlu par to, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gadam nesasniedza mērķi atjaunot 15 % degradēto ekosistēmu;

35.  mudina Komisiju un EIB savā ārējā darbībā, jo īpaši ārējā finanšu instrumentā, iekļaut ietekmes uz bioloģisko daudzveidību pārbaudi, lai nodrošinātu, ka nekāds ES finansējums vai finansēšanas shēma neveicina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

36.  uzskata, ka ES globālajam mērķim jābūt saskaņotam ar tās iekšzemes rīcību saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam;

37.  aicina Komisiju iekļaut ES globālā pēdas nospieduma samazināšanu ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030. gadam uzmanības centrā, lai izvairītos no neatbilstības starp tās iekšzemes un starptautiskajām darbībām;

Ekonomiskie apsvērumi un finansējums

38.  atzinīgi vērtē to, ka Pušu konferences COP14 sanāksmē 196 valstu valdības vienojās līdz 2020. gadam un pēc tam palielināt ieguldījumus dabā un cilvēkos; uzsver, ka ekonomikas izaugsme var sekmēt ilgtspējīgu attīstību tikai tad, ja tā neizraisa nekādu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un dabas spējai veicināt cilvēku labsajūtu;

39.  uzsver, ka ir jāparedz pienācīgs un pietiekams finansējums bioloģiskajai daudzveidībai; prasa nākamajā DFS iekļaut bioloģiskās daudzveidības uzlabošanas un ietekmes uz klimatu pārbaudes pasākumus un visās politikas jomās pastiprināt bioloģiskās daudzveidības komponenta integrāciju, lai panāktu ievērojamu un pozitīvu progresu ceļā uz Redzējuma 2050. gadam sasniegšanu; aicina Komisiju un Padomi noteikt skaidru izdevumu mērķi attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības integrēšanu vismaz 10 % apmērā no DFS, papildinot klimata aspektu integrēšanai atvēlētos izdevumus; turklāt uzsver arī nepieciešamību izveidot pārredzamāku, visaptverošāku un stingrāku metodoloģiju bioloģiskās daudzveidības un klimata izdevumu izsekošanai; atkārtoti aicina vismaz divkāršot pašreizējo programmas “LIFE” finansējumu; turklāt aicina pārtraukt kaitīgās subsīdijas un nodrošināt visu ES fondu un programmu saskaņotību, lai nekādi ES budžeta izdevumi neveicinātu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

40.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības integrācija ir jāpapildina ar datu vākšanu; ar bažām norāda, ka fundamentālajiem pētījumiem, tostarp taksonomijas jomā, kas ir būtiska šim nolūkam, ir piešķirti ļoti nepietiekami resursi un nepietiekams politikas un pētniecības finansējums; prasa piešķirt pienācīgu finansējumu no programmas “Apvārsnis Eiropa” fundamentālās pētniecības projektiem un spēju veidošanai, kā arī šim nolūkam izmantot citu ES fondu tehniskās palīdzības virzienus;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ar KBD saistītu papildinošu starptautisku finanšu mehānismu izveidi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un saglabāšanai, vienlaikus darot visu iespējamo, lai bioloģisko daudzveidību integrētu esošajos fondos; norāda, ka saimnieciskās darbības var būt nozīmīgi faktori, kas veicina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē un dabas kapitāla zudumu; tāpēc aicina uzņēmumus un finanšu organizācijas uzņemties kopīgas stingras saistības un veikt ieguldījumu bioloģiskajā daudzveidībā, tostarp veicot savu darbību pārbaudi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, un uzsver, ka ir svarīgi izmantot privātā finansējuma iniciatīvas šajā jomā; pauž nožēlu par nekonsekvenci datu kopās, kas saistītas ar bioloģiskās daudzveidības finansējuma plūsmu no valsts un starptautiskiem publiskiem un privātiem avotiem — šis apstāklis apdraud izsekošanas un ziņošanas sistēmas un negatīvi ietekmē visas iespējamās reformas; tāpēc aicina Komisiju, dalībvalstis un EIB izstrādāt saskaņotus standartus attiecībā uz datu kopām par finanšu plūsmām, kas paredzētas bioloģiskajai daudzveidībai; uzsver, ka nākamajam ilgtspējīgas izaugsmes finanšu plānam būs jāpalīdz finanšu tirgus dalībniekiem izprast ar bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu saistītos riskus, iekļaujot bioloģisko daudzveidību finanšu informācijas izpaušanas prasībās;

42.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt ieguldījumus, tostarp dabā rodamos risinājumos un atbilstošās iniciatīvās, kas radītu papildu ieguvumus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību un klimata pasākumiem un kas savukārt mazinās klimata pārmaiņu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, vienlaikus pakāpeniski izbeidzot videi kaitīgos ieguldījumus; atgādina, ka vairākums saskaņā ar Parīzes nolīgumu veikto investīciju ir jāizmanto, lai saglabātu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz dabisko klimata risinājumu potenciālu, oglekļa sekvestrēšanai ar augsnes palīdzību tiek piešķirts tikai aptuveni 2,5 % no globālā klimata pārmaiņu mazināšanas budžeta; prasa ES un starptautisko finansējumu klimata jomā vairāk izmantot dabisko ekosistēmu aizsardzībai un atjaunošanai, tādējādi nodrošinot kopīgus ieguvumus no bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās tām;

43.  atzinīgi vērtē EIB grupas lēmumu saskaņot visas finansēšanas darbības ar Parīzes nolīguma mērķiem un nodrošināt vismaz 50 % no EIB finansējuma klimata pasākumiem; aicina EIB tās finansējumā turpināt paplašināt bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un saglabāšanas pasākumus; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un finanšu nozari, lai saskaņotu savu darbību ar Parīzes nolīgumu, un nodrošināt atbilstību klimata un bioloģiskās daudzveidības prasībām darījumos un ieguldījumos ES līmenī un ārpus tā;

44.  norāda, ka tādas starptautiskas organizācijas kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), UNEP un ESAO ir vienisprātis, ka vides nodokļi ir būtisks instruments tādu vides problēmu risināšanā kā bioloģiskās daudzveidības zudums; atzinīgi vērtē iniciatīvas, piemēram, UNEP un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) Zaļās fiskālās politikas tīklu, kura mērķis ir veicināt zināšanu apmaiņu un dialogu par zaļo fiskālo reformu; vērš uzmanību uz Aiči trešo mērķi un nepieciešamību nodrošināt pozitīvus stimulus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai, kā arī uz 15. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un nepieciešamību mobilizēt un ievērojami palielināt finanšu resursus no visiem avotiem, lai saglabātu un ilgtspējīgi izmantotu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas; tāpēc uzsver, ka taisnīgi vides nodokļi, kas atbilst principam “piesārņotājs maksā”, potenciāli var samazināt kaitējumu videi un radīt finanšu resursus dabas aizsardzībai; aicina ES un tās dalībvalstis pārorientēt nodokļu sistēmas uz dabas aizsardzības nodokļu piemērošanas paplašināšanu;

45.  ar bažām norāda, ka tikai 8,3 % kopējo finanšu saistību ir saistītas ar bioloģiskās daudzveidības izzušanas apturēšanu, kas ir viszemākais rādītājs kopš 2015. gada, neraugoties uz novērojumu, ka sugu izzušana notiek vēl nepieredzētā un aizvien lielākā ātrumā; prasa Komisijai palielināt resursu piešķiršanu, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības ilgtermiņa un konsekventu aizsardzību visā Eiropas Savienībā; uzsver, ka nākamajai DFS vajadzētu būt balstītai uz stingru metodiku, lai sekotu līdzi bioloģiskajai daudzveidībai un novērstu pārāk augstu aplēšu risku attiecībā uz rīcību bioloģiskās daudzveidības jomā;

Mežsaimniecība, lauksaimniecība, zivsaimniecība un augsne

46.  uzsver, ka lauksaimniecības un zivsaimniecības darbības, veselīgas augsnes un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir cieši saistītas; norāda uz ilgtnespējīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības negatīvo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; tomēr uzsver, ka ilgtspējīga lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība var lielā mērā mazināt negatīvo ietekmi uz sugām, dzīvotnēm un ekosistēmām un klimata pārmaiņu ietekmi;

47.  tāpēc aicina ES un Puses uzņemties stingras saistības attiecībā uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, tostarp paredzēt prasības un stratēģijas attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu un barības vielu ilgtspējīgu izmantošanu, tās augsnes, dzīvotņu un sugu aizsardzību, kas nodrošina svarīgus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, apputeksnēšanu, un lielāku selektivitāti, lai mazinātu kumulatīvo ietekmi uz jūras un piekrastes ekosistēmām, un dot ieguldījumu zivju krājumu atjaunošanā sensitīvos un pārzvejas apgabalos; aicina Komisiju gaidāmajā ES Direktīvas par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu (2009/128/EK) pārskatīšanā iekļaut ES mēroga saistošus mērķus samazināt pesticīdu lietošanu un aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās valdības lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs virzīt atbalstu uz ilgtspējīgu praksi un ekoshēmām;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis finansiāli atbalstīt lauksaimniecības un mežsaimniecības prakses, kas saskaņoti atbilst bioloģiskās daudzveidības mērķiem, piemēram, integrētu kaitēkļu un barības vielu pārvaldību, bioloģisko lauksaimniecību, agroekoloģiskās prakses, augsnes un ūdens saglabāšanas prakses, saglabājošo lauksaimniecību, agromežsaimniecību, meža ganību sistēmas, apūdeņošanas pārvaldību, mazas vai jauktas sistēmas un dzīvnieku labturības uzlabošanas prakses;

49.  atgādina, ka saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus” meži ir neaizstājamas mūsu planētas dzīvības atbalsta sistēmas, kas aptver 30 % sauszemes teritorijas un uztur 80 % no tās bioloģiskās daudzveidības; uzsver, ka atmežošana ir viens no galvenajiem bioloģiskās daudzveidības zuduma cēloņiem pasaulē un ka zemes izmantojuma maiņas un mežsaimniecības radītās emisijas, kas rodas atmežošanas dēļ, ir būtisks klimata pārmaiņu cēlonis; pauž bažas par ES patēriņa ietekmi uz atmežošanu, jo ES ir galapatērētājs 10 % produktu, kas saistīti ar atmežošanu; aicina Komisiju pieņemt vienotu definīciju jēdzienam “ar mežu iznīcināšanu nesaistīts”;

50.  aicina Komisiju ierosināt visaptverošu pasākumu kopumu (tostarp tiesību aktus), kas paredzētu samazināt ES patēriņa ietekmi uz zemi un kuru pamatā būtu pienācīgas rūpības pienākums, kas palīdzēs panākt ilgtspējīgas un ar atmežošanu nesaistītas piegādes ķēdes ES tirgū laistajiem produktiem, kā arī ES rīcības plānu attiecībā uz palmu eļļu; uzskata, ka ES rīcībai pret atmežošanu būtu jāpievēršas tās galvenajiem cēloņiem, piemēram, palmu eļļai, sojai, liellopu gaļai un kakao; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk pakāpeniski atteikties no tādām ES izmantotām biodegvielām, kurām ir augsts netiešas zemes izmantošanas maiņas izraisīšanas risks;

51.  uzsver, ka meža politikai jābūt konsekventai, vienlīdz jāvēršas pret bioloģiskās daudzveidības zudumu un klimata pārmaiņu ietekmi, kā arī jāpalielina ES dabiskās piesaistītājsistēmas, vienlaikus aizsargājot, saglabājot un uzlabojot bioloģisko daudzveidību;

52.  uzsver, ka uz mežu balstītu produktu aizstāšanas efekts nevar kompensēt zaudētās vecās meža audzes un pirmatnējos mežus, kas atzīti par neaizstājamiem(8), un ka tie būtu jāaizsargā, izmantojot juridiskus un motivējošus instrumentus, kas vērsti uz to sarežģītību, savienojamību un reprezentativitāti;

53.  norāda, ka saskaņā ar Pasaules iedzīvotāju skaita 2019. gada jūnija prognozēm ir sagaidāms, ka turpmākajos 30 gados pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs par 2 miljardiem cilvēku, palielinot zemes un jūras izmantošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un oglekļa piesaisti; norāda, ka pieaugošais bioloģiskās daudzveidības zudums apdraud nodrošinātību ar pārtiku un uzturu; aicina puses veicināt bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu izmantošanu programmās, kas veicina nodrošinātību ar pārtiku un cilvēku uztura uzlabošanu, vienlaikus palīdzot sasniegt IAM mērķus, īpašu uzmanību pievēršot 2. IAM (bada izskaušanai);

Apdzīvotas vietas

54.  norāda, ka citi galvenie bioloģiskās daudzveidības izzušanas cēloņi ir piesārņojums, pilsētu izplešanās, augsnes noslēgšana un biotopu izzušana; atgādina, ka IPBES globālais novērtējuma ziņojums par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem liecina, ka kopš 1992. gada pilsētu teritoriju platības ir dubultojušās un ka divi no trim ES iedzīvotājiem dzīvo lielpilsētu teritorijās; prasa labāk novērtēt pilsētu un pilsētu lomu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un vairāk iesaistīt pilsētas un vietējās pašvaldības bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu aizsardzības un saglabāšanas politikas noteikšanā, kā arī attiecībā uz monitoringu, ziņošanu un verifikāciju;

55.  uzsver, ka pilsētu potenciāls palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus tiek novērtēts par zemu; atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmu pakalpojumu un pilsētu un piepilsētu teritoriju zaļās infrastruktūras sniegto ieguvumu palielināšana uzlabo cilvēku veselību; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu funkciju iekļaušanu un turpmāku integrāciju pilsētplānošanā, politikā un plānošanā, vienlaikus samazinot oglekļa emisijas un veicinot pielāgošanos klimata pārmaiņām;

56.  norāda, ka pilsētu teritorijām Eiropas Savienībā var būt pārveidojoša loma bioloģiskās daudzveidības ziņā; uzsver, ka plastmasa un ūdens piesārņojums būtiski veicina bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu; uzskata, ka spēcīga aprites ekonomika kontekstā ar jauno rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku varētu būt noderīga ES centienos atjaunot bioloģisko daudzveidību;

57.  pauž nožēlu par to, ka plastmasa un piesārņojums, piemēram, no ūdens attīrīšanas iekārtām, farmakoloģiskiem produktiem un ilgtnespējīgiem lauksaimniecības prakses veidiem, piemēram, intensīvas barības vielu izmantošanas, smagi ietekmē okeānu ekosistēmu veselību;

ES aizsargājamās teritorijas

58.  aicina veikt padziļinātu analīzi par visām ES aizsargājamajām teritorijām, tostarp Natura 2000 teritorijām, un uzlabot šo teritoriju kvalitāti un savstarpējo saikni un tās paplašināt; uzsver, ka Eiropas Savienībā ir nepieciešama standartizēta metode aizsargājamo teritoriju aprēķināšanai un skaidra definīcija jēdzienam “aizsargājama teritorija”; uzsver, ka, ņemot vērā IPCC neseno ziņojumu par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā, ir nepieciešams visaptverošs ES aizsargājamo piekrastes un jūras teritoriju un to pārvaldības novērtējums un šo teritoriju paplašināšana; prasa paplašināt ES aizsargājamās jūras teritorijas, iekļaujot tajās vairāk jūras piekrastes ūdeņu; uzsver, ka līdztekus kvantitātei arī aizsargājamo teritoriju kvalitātei ir būtiska nozīme, lai nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu, un ka tādēļ ir vairāk jāuzsver to laba un ilgtspējīga pārvaldība;

59.  aicina Komisiju arī turpmāk uzsākt tiesvedību, ja tā konstatē, ka netiek ievēroti ES dabas aizsardzības tiesību akti; norāda, ka ir jāuzlabo procedūru efektivitāte vides pārkāpumu jomā, jo pastāv risks, ka videi tiks nodarīts neatgriezenisks kaitējums; uzsver, ka ir steidzami jānodrošina dabas direktīvu pienācīga īstenošana un pārredzami pēcpasākumi attiecībā uz sūdzībām par tiesību aktu pārkāpumiem;

60.  norāda, ka dabas saglabāšanas regulējums, ja tā īstenošana ir vāja, potenciāli rada naidīgu vidi aktīvistiem un dabas aizsardzības aktīvistiem un tieši vai netieši rada draudus viņu dzīvībai; uzsver, ka ES būtu aktīvi jānosoda vides aktīvistu un dabas aizsardzības aktīvistu slepkavības;

61.  uzsver, ka zaļā infrastruktūra sniedz ekosistēmu pakalpojumus, kas atbalsta bioloģisko daudzveidību, piemēram, palielinot ekoloģisko koridoru skaitu pilsētvidē;

Inovācija, pētniecība un izglītība

62.  atgādina par inovācijas, pētniecības un izstrādes nozīmi to mērķu sasniegšanā, kas izvirzīti Redzējumā 2050. gadam; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt pētniecību un līdzdalības zinātnes, lai nostiprinātu zināšanas, jo īpaši attiecībā uz okeāniem, no kuriem lielākā daļa līdz šim nav izpētīta; aicina Komisiju un Padomi nākamajā DFS palielināt budžeta piešķīrumu programmai “Apvārsnis Eiropa” līdz 120 miljardiem, lai jo īpaši dotu labumu dabas resursu kopai, atbalstot gan fundamentālos, gan lietišķos pētījumus, piemēram, taksonomijas jomā, un programmā “Apvārsnis Eiropa” iekļaut uzdevumu aizsargāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību; aicina puses jo īpaši koncentrēties uz saikni starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ieguvumiem cilvēka veselībai un ekonomiskajai labklājībai un koordinēt datu vākšanas pasākumus;

63.  aicina Komisiju atbalstīt turpmākus pētījumus par zemes izmantošanas un zemes izmantošanas maiņas, tostarp atmežošanas un bioenerģijas ražošanas, ietekmi uz SEG emisijām un rezultātus ņemt vērā turpmākajā politikas veidošanā;

64.  norāda, ka 2018. gada 16. janvārī pieņemtajā Eiropas stratēģijā attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā minēts, ka 150 miljoni tonnu plastmasas, kas ir uzkrājušies pasaules okeānos, līdz 2030. gadam varētu divkāršoties, apdraudot vairāk nekā 660 sugu un negatīvi ietekmējot vidi; aicina Komisiju īstenot pamatiniciatīvas, kas vērstas pret plastmasas piesārņojumu un tās ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka jūras bioloģisko daudzveidību jo īpaši apdraud mikroplastmasa, kas veido vairāk nekā 80 % no savāktā jūras piedrazojuma; tādēļ atzinīgi vērtē Urzulas fon der Leienas apņemšanos izvērst jaunu fronti mūsu cīņā pret plastmasas atkritumiem, risinot mikroplastmasas problēmu; uzsver, ka ir vajadzīga aprites ekonomikas pieeja, kurā uzsvars likts uz ilgtspējīgu produktu pētniecību un inovāciju;

65.  uzsver izglītības nozīmi izpratnes veicināšanā par bioloģisko daudzveidību un vides aizsardzību; norāda, ka izglītojošas aizsargājamās teritorijas ir būtisks un efektīvs instruments sabiedrības informētības palielināšanai un saglabāšanas veicināšanai;

Spēju veidošana, sabiedrības informētība un visu dalībnieku iesaistīšana

66.  uzsver, ka spēju veidošana un informētības veicināšana ir sekmīgas īstenošanas pamatā un ir nepieciešama, lai palielinātu izpratni par bioloģiskās daudzveidības svarīgumu; tāpēc atzinīgi vērtē COP14 lēmumu, kas aicina puses, citas valdības un līdzekļu devējus, kam ir tāda iespēja to darīt, nodrošināt finanšu resursus spēju veidošanai, tehniskajai palīdzībai un tehnoloģiju nodošanai;

67.  uzsver, cik būtiski ir sniegt plašu informāciju un censties ciešāk iesaistīt sabiedrības locekļus no dažādām vecuma grupām un pilsonisko sabiedrību ES un globālo mērķu sasniegšanā;

68.  aicina puses veicināt sabiedrības informētību un daudzu ieinteresēto personu iesaistīšanu, lai izstrādātu īpaši pielāgotus risinājumus sadarbībā ar vietējām kopienām un pirmiedzīvotāju tautām nolūkā veicināt zemes ilgtspējīgu izmantošanu lielākai bioloģiskajai daudzveidībai, tādējādi pilnībā ievērojot ainavu un biotopu reģionālās atšķirības;

69.  atzinīgi vērtē nodomu aktīvi īstenot daudzu ieinteresēto personu pieeju, kas ir būtiska, lai novērtētu, aizsargātu, saglabātu, ilgtspējīgi izmantotu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību, un uzsver, ka labāka sadarbība ar un starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, nozarēm un privātajiem dalībniekiem radīs iespējas integrēt bioloģiskās daudzveidības mērķus citās politikas jomās; uzskata, ka ir ļoti svarīgi iesaistīt uzņēmumus un finanšu organizācijas, un šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas centienus iesaistīt privāto sektoru bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, jo īpaši ar ES Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformas starpniecību; šajā ziņā atzinīgi vērtē tādas privātā sektora iniciatīvas kā ANO klimata rīcības samitā Ņujorkā uzsāktā koalīcija One Planet Business for Biodiversity (OP2B — “Viena planēta. Uzņēmējdarbības nozare bioloģiskās daudzveidības atbalstam”);

70.  aicina Komisiju apsvērt saskaņotu metodoloģiju ES uzņēmumu ekoloģiskās ietekmes, kā arī ietekmes uz bioloģisko daudzveidību aprēķināšanai;

71.  uzskata, ka sabiedrībās ir vajadzīgas transformējošas pārmaiņas, lai varētu cīnīties pret klimata pārmaiņām, vides degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu; uzsver, ka ir svarīgi ievērot taisnīgas pārejas principu, lai nodrošinātu, ka šis process ir iekļaujošs un taisnīgs;

72.  norāda, ka sabiedrības informētība un piekļuve visaptverošai un viegli saprotamai informācijai palīdz patērētājiem veikt uz informāciju balstītu izvēli un veicina ilgtspējīgu patēriņu, tāpēc uzsver, ka šiem elementiem ir jāveido visaptverošs pasākumu kopums, jo īpaši attiecībā uz produktiem, kas izraisa atmežošanu, ekosistēmu iznīcināšanu un cilvēktiesību pārkāpumus; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot produktu izsekojamību un kontroli, izmantojot to vērtību un piegādes ķēdes, tādējādi nodrošinot pilnīgu pārredzamību patērētājiem;

73.  uzsver nepieciešamību izstrādāt labāku ekomarķējuma un atmežošanas apkarošanas sertifikāciju;

74.  atzinīgi vērtē Starptautiskās dabas saglabāšanas savienības 2020. gada sanāksmi Marseļā; aicina Komisiju šajā forumā skaidri demonstrēt piekrišanu tās saistībām attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 35, 31.1.2018., 2. lpp.
(2) OV C 356, 4.10.2018., 38. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0431.
(4) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.
(5) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.
(6) Konvencija par bioloģisko daudzveidību, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām.
(7) Reģionālais novērtējuma ziņojums par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem Eiropā un Vidusāzijā. https://ipbes.net/sites/default/files/2018_eca_full_report_book_v5_pages_0.pdf
(8) Komisijas 2019. gada 23. jūlija paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus” (COM(2019)0352).


Eiropas Ombuda darbība 2018. gadā
PDF 170kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2018. gadā (2019/2134(INI))
P9_TA(2020)0016A9-0032/2019

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2018. gadā,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. pantu, 24. panta trešo daļu un 228. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Hartas) 11., 41., 42. un 43. pantu,

—  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(1),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu,

—  ņemot vērā Pamatnolīgumu par sadarbību, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

—  Eiropas Parlamenta 2019. gada 17. janvāra rezolūcija par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu OI/2/2017 par ES Padomes darba sagatavošanas struktūrās notiekošo leģislatīvo diskusiju pārredzamību(2),

—  ņemot vērā 2019. gada 13. februāra rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas apspriežu rezultātiem 2018. gadā(3),

—  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

—  ņemot vērā Reglamenta 54. pantu un 232. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Konstitucionālās komitejas vēstuli,

—  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A9-0032/2019),

A.  tā kā 2019. gada 2. oktobrī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli tika iesniegts gada ziņojums par Eiropas Ombuda darbību 2018. gadā un tā kā ombude Emily O’Reilly 2019. gada 4. septembrī Briselē ar šo ziņojumu iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju;

B.  tā kā ar LESD 24. un 228. pantu Eiropas Ombuds tiek pilnvarots pieņemt sūdzības par Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, ir pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

C.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka “katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē” un ka “lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie, cik iespējams, ir tuvināti pilsoņiem”;

D.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantā ir paredzēts, ka, “lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskas sabiedrības līdzdalību, Savienības iestādes un struktūras darbojas iespējami atklāti”, un ka “jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem”;

E.  tā kā Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā ir noteikts: „Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

F.  tā kā Pamattiesību hartas 43. pantā ir teikts, ka „ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

G.  tā kā 2018. gadā ombude uzsāka 490 izmeklēšanas, no kurām 482 tika sāktas, pamatojoties uz sūdzībām, bet 8 — pēc pašu iniciatīvas, un vienlaikus tika pabeigtas 545 izmeklēšanas (534 bija ierosinātas, pamatojoties uz sūdzībām, un 11 — pēc pašu iniciatīvas); tā kā lielākā daļa izmeklēšanas procedūru attiecās uz Komisiju (285 izmeklēšanas vai 58,2 %), kam seko sūdzību skaits par ES aģentūrām (43 izmeklēšanas vai 8,8 %), un pārējās tika sadalītas šādi: Parlaments (30 izmeklēšanas jeb 6,1 %), Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) (23 izmeklēšanas jeb 4,7 %) Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) (23 izmeklēšanas jeb 4,7 %), Eiropas Investīciju banka (16 izmeklēšanas vai 3,3 %), Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (14 izmeklēšanas jeb 2,8 %) un citas iestādes (56 izmeklēšanas jeb 11,4 %);

H.  tā kā 2018. gadā ombudes pabeigtajās izmeklēšanas lietās galvenie trīs problēmjautājumi bija šādi: pārredzamība, pārskatabildība un publiska piekļuve informācijai un dokumentiem (24,6 %), pakalpojumu sniegšanas kultūra (19,8 %) un rīcības brīvības robežu pienācīga ievērošana (16,1 %); tā kā citi jautājumi ietvēra procesuālo tiesību ievērošanu, piemēram, attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam, pamattiesībām, personāla atlasi, ētikas aspektiem, sabiedrības līdzdalību ES lēmumu pieņemšanā, tostarp pārkāpuma procedūrās, ES iepirkumu konkursu, dotāciju un līgumu pareizu finanšu vadību un ES personāla jautājumu labu pārvaldību;

I.  tā kā ombudes ieteikumus par labu pārvaldību 2018. gadā Eiropas Komisija izpildīja tikai par 76 %, kas ir uzskatāms par pakāpenisku samazinājumu attiecīgi no 82 % 2016. gadā un 77 % 2017. gadā;

J.  tā kā 2018. gadā ombudes aparāta palīdzību ir saņēmuši 17 996 iedzīvotāju; tā kā 14 596 iedzīvotājiem tika sniegti ieteikumi, izmantojot ombudes tīmekļa vietnē atrodamo interaktīvo ceļvedi; tā kā 1220 pieprasījumi tika nosūtīti citur informācijas ieguves nolūkā; tā kā ombude rīkojās, reaģējot uz 2180 saņemtajām sūdzībām;

K.  tā kā savā stratēģiskajā darbā 2018. gadā Ombuda iestāde uzsāka piecas jaunas stratēģiskas izmeklēšanas, proti, par personu ar invaliditāti ārstēšanu saskaņā ar kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, par Komisijas tīmekļa vietņu pieejamību personām ar invaliditāti, par Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) darbībām pirms pieteikumu iesniegšanas, par to, kā Komisija pārzina „virpuļdurvju efekta” situācijas attiecībā uz ES iestāžu personālu, un par Padomes likumdošanas darba pārskatatbildību; tā kā ombude 2018. gadā ierosināja desmit stratēģiskas iniciatīvas: cita starpā par valodu izmantošanu ES civildienestā, ES civildienestā īstenotajiem aizskaršanas apkarošanas politikas virzieniem un bērnu-migrantu aizsardzību;

L.  tā kā Ombudam ir izšķirīga nozīme ES likumdošanas procesu lielākas atklātības un pārskatatbildības nodrošināšanā iedzīvotāju acīs, viņiem radot iespēju izmantot savas tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē un tādējādi sekmējot viņu iesaistīšanos un uzticēšanos;

M.  tā kā Ombudam ir izšķirīga nozīme ES iestāžu pārskatatbildības, kā arī ES pārvaldības un lēmumu pieņemšanas procesu pilnīgas pārredzamības un objektivitātes nodrošināšanā, lai aizsargātu iedzīvotāju tiesības, tādējādi vairojot viņu uzticēšanos, iesaistīšanos un līdzdalību Savienības demokrātiskajā dzīvē;

N.  tā kā Eiropas Ombuda galvenā prioritāte ir nodrošināt, lai pilsoņu tiesības tiktu ievērotas pilnībā;

O.  tā kā 2018. gadā ombude publiskoja jaunu tīmekļa vietni, kas ietver pārskatītu un iespējamiem sūdzību iesniedzējiem domātu, viegli lietojamu saskarni; tā kā ombudes „paātrinātā procedūra” attiecībā uz sūdzību izskatīšanu par publisku piekļuvi dokumentiem iemieso ombudes apņemšanos sniegt palīdzību un pieņemt lēmumus 40 dienu laikā visās 24 ES oficiālajās valodās par personām, kuras lūdz palīdzību; tā kā šī jaunā iniciatīva veido daļu no stratēģijas, ar ko uzlabo ombudes iestādes efektivitāti;

P.  tā kā, ombudes ierosinātajā stratēģiskajā izmeklēšanā OI/2017/TE tika secināts, ka Padome nenodrošina pārredzamību attiecībā uz publisku piekļuvi tās normatīvajiem dokumentiem un tās pašreizējo praksi savā lēmumu pieņemšanas procesā — sevišķi sagatavošanas posmā Pastāvīgo pārstāvju komitejā (COREPER) un darba grupu līmenī; tā kā, ņemot vērā to, ka Padome ombudes ieteikumus īstenot nevēlējās, ombude 2018. gada 16. maijā iesniedza īpašo ziņojumu OI/2/2017/TE par Parlamenta iespējām pārraudzīt Padomes likumdošanas procesu; tā kā Parlaments 2019. gada 17. janvārī pieņēma savu ziņojumu par Ombuda stratēģisko izmeklēšanu, kurā ombudes ieteikumiem ir apliecināts nedalīts atbalsts; tā kā Padomē prezidējošā valsts Somija ir paudusi apņemšanos uzlabot Padomes atvērtību un likumdošanas procesa pārredzamību;

Q.  tā kā Parlaments 2019. gada 12. februārī apstiprināja projektu Eiropas Parlamenta regulai, ar kuru nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (Eiropas Ombuda statūti), un atceļ Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom(4) un kuras galvenais likumdevējs ir Parlaments; tā kā Padome pagaidām šo jauno regulu apstiprinājusi nav;

R.  tā kā lielāka atklātība un pārredzamība par nostājām, kuras valstu valdības pauž Padomē, uzlabos uzticību Eiropas Savienībai un samazinās eiroskepticismu un populismu;

S.  tā kā lielākas pārredzamības nodrošināšana trialogos īstenotajā lēmumu pieņemšanas procesā palielinātu iedzīvotāju uzticēšanos ES iestādēm;

T.  tā kā ombude 2018. gadā uzsāka tās aizskaršanas apkarošanas stratēģiskās iniciatīvas īstenošanu, kuras sakarā viņa pārbaudīja, vai ES pārvaldē tiek īstenoti aizskaršanas apkarošanas politikas virzieni; tā kā ombude nolēma 2018. gadā rakstiski vērsties pie 26 ES iestādēm un aģentūrām, lūdzot sniegt sīkāku informāciju par minētajiem politikas virzieniem un to īstenošanas veidu;

U.  tā kā 2018. gadā ombude uzsāka izmeklēšanu par dzimumu diskrimināciju un iespēju vienlīdzības trūkumiem Eiropas Investīciju bankā (EIB); tā kā EIB ombudes rekomendācijas un ieteikumus attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām un dzimumu līdztiesību izpildīja;

V.  tā kā ombude darbojas ES tiesiskā regulējuma ietvaros saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), lai aizsargātu, veicinātu un uzraudzītu šīs konvencijas īstenošanu ES iestāžu līmenī,

W.  tā kā 2018. gada martā tika rīkota konference, kurā piedalījās Eiropas ombudu sadarbības tīkls un Eiropas Parlamenta Lūgumraksta komiteja, un viens no galvenajiem diskusijas tematiem bija par to, kā ombudi varētu stiprināt savu sadarbību,

1.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda iesniegto ziņojumu par 2018. gadu;

2.  izsaka atzinību Emily O’Reilly par viņas izcilo darbu un konstruktīvajiem centieniem uzlabot ES pārvaldes kvalitāti un to pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, kurus minētā pārvalde sniedz iedzīvotājiem;

3.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Padomes rīcībā esošo dokumentu pārredzamību un publisko piekļuvi tiem; uzsver, ka augsta līmeņa pārredzamība likumdošanas procesā ir vajadzīga, lai iedzīvotāji, plašsaziņas līdzekļi un ieinteresētās personas varētu no savām ievēlētajām amatpersonām un valdībām prasīt atbildību; atzīst nozīmīgo lomu, kāda Ombudam ir sazinoties ar ES iestādēm un iedzīvotājiem un īstenojot starpniecību starp šīm un iestādēm un iedzīvotājiem; uzskata, ka Padomei konfidencialitātes politika ir jāpārskata; uzteic ombudes darbu — ES likumdošanas procesa lielākas pārskatatbildības nodrošināšanu sabiedrības acīs;

4.  uzsver vajadzību pēc aktīvākas iedzīvotāju līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā un minētās līdzdalības nozīmi lielākas pārredzamības attiecībā uz to, kā pārvalde īsteno pasākumus, ar kuriem stiprina to Savienības iestāžu demokrātisko leģitimitāti, kuru mērķis ir atjaunot uzticību;

5.  mudina ombudu trialogos īstenotajā lēmumu pieņemšanas procesā nodrošināt lielāku pārredzamību;

6.  uzsver, ka iedzīvotāju uzticības Savienības iestādēm atjaunošana ir viens no galvenajiem Eiropas Parlamenta uzdevumiem un ka tam ir vislielākā sociāli politiskā un ētiskā nozīme;

7.  uzsver vajadzību papildus Savienības struktūru, iestāžu un iedzīvotāju dialogam uzlabot un stiprināt sociālo dialogu;

8.  pilnībā piekrīt Eiropas Ombuda ieteikumiem, kas ir adresēti Padomei, un mudina Padomi veikt visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai, cik vien ātri iespējams, minētos ieteikumus īstenotu;

9.  mudina ombudi ES iestādēm piedāvāt papildu norādījumus, kā uzlabot saziņu ar iedzīvotājiem visās oficiālajās ES valodās; mudina ombudi sniegt iestādēm norādījumus par to, kā attīstīt savu valodu politiku veidā, kas nodrošinātu attiecīgā satura un informācijas sniegšanu pēc iespējas lielākā skaitā valodu versiju;

10.  atzinīgi vērtē ombudes stratēģiju, kuras mērķis ir ES iedzīvotāju vidū vairot viņas amata ietekmi un atpazīstamību;

11.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda tīmekļa vietnes veidola pārveidi, pateicoties kurai, tā ir kļuvusi par praktiskāku un iedzīvotājiem pieejamāku līdzekli;

12.  prasa, lai Padome kā viena no Eiropas likumdošanas iestādēm savas darba metodes saskaņotu ar Līgumos noteiktajiem parlamentārās demokrātijas standartiem, nevis darbotos kā diplomātisks forums, kas neatbilst Līgumos tai paredzētajai funkcijai; atgādina, ka, pabeigusi savu stratēģisko izmeklēšanu OI/2017/TE, ombude secināja, ka prakse, ko Padome piekopj pārredzamības jomā, ir uzskatāma par administratīvu kļūmi; mudina Padomi nekavējoties īstenot ombudes rekomendācijas, kuras tika formulētas, pamatojoties uz viņas stratēģisko izmeklēšanu, tostarp tās, kuras izstrādāja Parlaments savā īpašajam ziņojumam veltītajā patstāvīgajā ziņojumā; mudina ombudi arī turpmāk pārraudzīt to, kas tiek darīts, reaģējot uz viņas stratēģisko izmeklēšanu;

13.  atkārtoti prasa atjaunināt ES tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem un prasa pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(5), lai vienkāršotu Ombuda darbu, kas tiek veikts, pārbaudot, vai Parlaments, Padome un Komisija nodrošina piekļuvi dokumentiem; pauž nožēlu par to, ka Padome ir bloķējusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu, un mudina Padomi atsākt diskusijas, pamatojoties uz Parlamenta otrajā lasījumā pieņemto nostāju, kā ir noteikts 2013. gada 12. jūnija rezolūcijā par strupceļu Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanā(6);

14.  atkārtoti prasa pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1049/2001, jo tā ir ļoti novecojusi un vairs neatspoguļo pašreizējo tiesisko situāciju un ES iestāžu, biroju, struktūru un aģentūru īstenoto institucionālo praksi;

15.  atzinīgi vērtē to, ka ir oficiāli sākta paātrinātā procedūra attiecībā uz izmeklēšanu par piekļuvi dokumentiem, un uzteic par sūdzības iesniedzēju lietās sasniegtajiem labajiem rezultātiem;

16.  īpaši uzsver, cik nozīmīgi ir tas, lai Ombuds arī turpmāk cieši uzraudzītu Komisijas pārredzamību un attiecībā uz to īstenotu stratēģiskas izmeklēšanas; dara zināmu, ka ir informēts par to, ka “virpuļdurvju efekta” parādība joprojām ir novērojama, jo īpaši iestāžu augsta ranga amatpersonu vidū; mudina Ombudu arī turpmāk uzraudzīt to, kā tiek īstenoti Komisijas pārskatītie “virpuļdurvju efekta” noteikumi, kas tika pieņemti ombudes patstāvīgi veiktās izmeklēšanas rezultātā un stājās spēkā 2018. gada septembrī;

17.  uzsver, ka interešu konflikta jautājums ir plašāks par “virpuļdurvju efekta” lietām, un uzstāj, lai tiktu izstrādāti papildu noteikumi un noteikti stingrāki kritēriji nolūkā viennozīmīgi garantēt, ka lēmumi un tiesību akti tiek pieņemti vispārējās interesēs;

18.  atgādina, ka ES likumdošanas procesu raksturo publiskuma, atklātības un pārredzamības princips, saskaņā ar kuru iedzīvotāji var noskaidrot apsvērumus, ar kuriem ir pamatotas likumdošanas darbības, tādējādi nodrošinot viņiem iespēju reāli īstenot savas demokrātiskās tiesības(7); atzīst vajadzību nodrošināt ES lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību; atbalsta to, ka trīs iestāžu dienesti izveido kopīgu likumdošanas portālu, kura mērķis būtu lietotājiem piedāvāt viņiem draudzīgu līdzekli, ar kura palīdzību nespeciālisti varētu iegūt informāciju par attiecīgajā brīdī notiekošām likumdošanas procedūrām;

19.  atbalsta trialoga dokumentu publiskošanu galīgajā versijā; uzsver, ka 2018. gada marta spriedumā De Capitani lietā (T-540/15) ir teikts, ka uz iestādes uzskatiem, kas ir atspoguļoti “četru sleju” dokumentā, vispārējā prezumpcija par neizpaušanu neattiecas; konstatē, ka trialoga dokumentu satura jutīgā iedaba pati par sevi nebija uzskatāma par publiskas pieejas atteikuma pietiekamu pamatu; uzskata, ka, lai nodrošinātu trialogu pārredzamību, visām trim iestādēm ir jādod ieguldījums; atzīst, ka sabiedrības tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem ir ikviena ES pilsoņa aizsargātas un neatņemamas tiesības, kas automātiski izriet no demokrātijas principa un vārda brīvības pamattiesībām, un līdz ar to rodas attiecīgs Savienības pienākums nodrošināt šo tiesību ievērošanu un pārskatatbildību; uzsver vajadzību vēl vairāk atbalstīt konkrētās par pārredzamību atbildīgās iestādes, piemēram, Ombuda iestādi, nolūkā panākt, ka Savienība izpilda iepriekš minēto pienākumu;

20.  atkārtoti norāda, ka ir jānodrošina ECB godīgums un neatkarība no privātām finansiālām interesēm; uzsver, ka minētās bankas Valdes locekļi nedrīkst vienlaikus darboties arī forumos vai citās organizācijās, kurās piedalās arī ECB uzraudzītu banku vadītāji, un viņi nedrīkst piedalīties forumos, kas nav publiski; atzinīgi vērtē ombudes 2018. gada 5. jūlija atzinumu;

21.  pauž nožēlu, ka ECB vēl joprojām nav pieņēmusi un nepiemēro pārskatatbildības noteikumu minimumu, kā tas bija ieteikts; uzskata, ka ECB darbības pārredzamības nenodrošināšana varētu likt apšaubīt tās neatkarību no privātām finansiālām interesēm;

22.  atbalsta ombudes 2018. gada 15. janvāra ieteikumus par Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja un tās lēmējstruktūru locekļu dalību G30 valstu forumā, un mudina ECB grozīt attiecīgos noteikumus, lai nodrošinātu, ka praksē tiek īstenoti augstākie ētikas un pārskatatbildības standarti;

23.  aicina Komisiju tās un dalībvalstu neoficiālā dialoga laikā nodrošināt lielu pārredzamību un piekļuvi dokumentiem un informācijai attiecībā uz EU Pilot un pārkāpuma procedūrām, jo sevišķi tām, kurās tiek izmeklēti saņemtie lūgumraksti, kā arī, izmantojot piemērotus līdzekļus, — pilnīgu piekļuvi EU Pilot un pārkāpuma procedūrām, kas jau ir izbeigtas; aicina Komisiju mainīt nostāju attiecībā uz ES tiesību pārkāpumu izmeklēšanu un uzsākt pārkāpuma procedūras, kuru ierosināšana nav atkarīgas tikai no EU Pilot mehānisma;

24.  uzsver, cik svarīgi ir pasākumi, kas ir veikti, lai vairotu to lēmumu pārskatatbildību, kuri ir pieņemti pārkāpuma procedūru ietvaros; atgādina, ka Komisija 2014  gadā Eiropas tīmekļa vietnē izveidoja centralizētu platformu ar visaptverošu informāciju par pārkāpumiem; uzsver, ka Komisija savos gada ziņojumos par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību Eiropas Parlamentam un sabiedrībai sniedz informāciju par EU Pilot mehānisma darbību un pārkāpumu lietām;

25.  pilnībā atbalsta ombudes apņemšanos uzlabot ES lobēšanas pārredzamību; atbalsta Komisijas solījumu īstenot pārskatītos horizontālos noteikumus par ekspertu grupām, tostarp attiecībā uz pārredzamību un interešu konfliktu; uzsver tādu fizisko personu un organizāciju reģistrēšanas svarīgumu, kas pārredzamības reģistrā pārstāv privātās intereses, lai iecelšanas amatā notiktu saskaņā ar horizontālajiem noteikumiem;

26.  uzsver vajadzību pēc Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas trīspusēja nolīguma, kas būtu uzskatāms par soli uz priekšu spēkā esošo noteikumu par lobēšanu stiprināšanā un likuma robu novēršanā; tomēr tam šķiet, ka iestādēm nevajadzētu apstāties pie šā nolīguma, bet gan turpināt darbu pie tā, lai tiktu pieņemti visām ES iestādēm un aģentūrām saistoši likumdošanas akti;

27.  uzsver, cik nozīmīga ir sabiedrībai pilnībā saprotamas un vienkārši pieejamas visas informācijas par lobistu ietekmi publiskošana bez maksas un datu precizitātes uzlabošana ES Pārredzamības reģistrā; uzsver, ka ir jānodrošina visu interešu pārstāvju finansējuma pilnīga pārredzamība un prasa, lai tiktu apturēta visu to organizāciju dalība, kuras pārkāpj “virpuļdurvju efekta” regulējumu;

28.  uzsver nepieciešamību pieņemt normatīvo aktu, lai noteiktu, ka Pārredzamības reģistrs ir pilnībā obligāts un juridiski saistošs visām ES iestādēm un aģentūrām, kā arī trešajām pusēm, tādējādi nodrošinot lobēšanas pilnīgu pārredzamību; mudina ES iestādes apsvērt, kādi varētu būt praktiskie pasākumi, ar kuru palīdzību var nonākt pie ātra un efektīva nolīguma;

29.  pauž nožēlu par to, ka ES iestādēs dzimumu diskriminācija un dzimumu pārstāvība joprojām pilnībā nodrošināta netiek; ar bažām pieņem zināšanai lietā 366/2017/AMF gūtos konstatējumus un cieši piekodina EIB pilnībā ievērot ombudes ieteikumus attiecībā uz visu dzimumu līdzsvarotu pārstāvību vadošajos amatos;

30.  atzinīgi vērtē ombudes 2018. gadā veikto izmeklēšanu par bijušā Komisijas ģenerālsekretāra iecelšanas amatā procedūru un cildinoši izsakās par viņas konstatētajiem četriem administratīvo kļūmju gadījumiem; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz Parlamenta pausto atbalstu ombudes rekomendācijām, iepriekšējā Komisija tās vērā ņēmusi nav; ar sevišķām bažām konstatē, ka tā nav ieviesusi īpašu amatā iecelšanas procedūru, un prasa, lai jaunā Komisija to izdarītu, tādējādi nodrošinot augstāko standartu ievērošanu gan no pārredzamības, gan ētikas, gan tiesiskas valsts principa viedok;

31.  ar bažām konstatē, ka Komisija aizvien mazāk ņem vērā Ombuda ierosinātos ieteikumus, rekomendācijas un risinājumus; aicina Komisiju arī turpmāk apliecināt apņemšanos novērst visu Ombuda Komisijas darbībā konstatēto administratīvās kļūmju gadījumu sekas;

32.  mudina Ombudu uzraudzīt Parlamenta jaunā reglamenta īstenošanu attiecībā uz izraudzīto komisāru uzklausīšanu, jo īpašo minētā reglamenta VII pielikuma 2. punktā izklāstīto noteikumu īstenošanu attiecībā uz finanšu interešu izskatīšanu, ņemot vērā pārredzamību un objektivitāti;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada 31. janvārī pieņemto jaunā Eiropas Komisijas locekļu rīcības kodeksa priekšlikumu; uzskata, ka šā kodeksa normas ir jāpadara vēl stingrākas;

34.  atkārtoti pauž uzskatu un ir cieši pārliecināts, ka stingri ētikas noteikumi un standarti ir jāpiemēro visās ES iestādēs, lai nodrošinātu godprātības robežu ievērošanas pienākuma izpildi;

35.  ir cieši pārliecināts, ka pārredzamība ir būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa un ka tā ir jānodrošina visā likumdošanas procesā, jo pārredzamība ietekmē tādu tiesību praktisko īstenošanu kā tiesības vēlēt un būt ievēlētam, kā arī citas tiesības, (piemēram, izpausmes brīvību, vārda brīvību un brīvību saņemt informāciju); uzskata, ka aktīva ES pilsoniskuma veidošanas nolūkā būtu nepieciešama sabiedriska likumdošanas procesa kontrole, pārskatīšana un izvērtēšana, paredzot arī iespēju iznākumu apstrīdēt; uzsver, ka šāds risinājums pakāpeniski veicinātu iedzīvotāju izpratni par likumdošanas procesa pamatjēgumiem un stiprinātu līdzdalības elementus Savienības demokrātijas norisēs;

36.  atzinīgi vērtē ombudes neatslābstošos centienus panākt izmaiņas ES iestādēs, piedaloties sabiedriskās apspriešanās, kas skar viņas kompetences jomas; atzinīgi vērtē viņas ieteikumus uzlabot ES riska novērtējuma modeļa pārredzamību pārtikas apritē, starp kuriem ir tādi, saskaņā ar kuriem Eiropas Pārtikas nekaitīguma aģentūrai būtu jāpublicē to sanāksmju programmas un protokoli, kas ir saistītas ar riska novērtējumu;

37.  mudina Ombudu turpināt viņas patstāvīgo izmeklēšanu par to, cik pārredzama ir Eiropas Zāļu aģentūras un zāļu uzņēmumu saziņa, pirms pēdējie iesniedz pieteikumus tirgus atļaujām, un sabiedrisko apspriešanu, kas notika līdz 2019. gada janvārim;

38.  atzinīgi vērtē viņas izmeklēšanu par to, kā Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) izskata drošības ziņojumus, kā rezultātā minētā aģentūra mainīja savu praksi, personām, kas sūdzas par drošību, sniedzot atsauksmes;

39.  mudina Ombudu arī turpmāk uzraudzīt kopīgās veselības apdrošināšanas shēmas (JSIS) atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD); mudina Komisiju atjaunināt to vispārīgu īstenošanas noteikumu (GIP) tekstu, kuri reglamentē JSIS darbību attiecībā uz personu ar invaliditāti vai smagu slimnieku medicīnas izdevumiem un tēriņiem par minēto personu darba vietas saprātīgu iekārtošanu; aicina Ombudu nodrošināt, lai visa Eiropas Savienības pārvalde UNCPRD īstenotu pilnībā;

40.  atzinīgi vērtē ombudes praktiskos ieteikumus attiecībā uz amata kandidātu ar redzes invaliditāti iespējām piedalīties Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) īstenotajās atlases procedūrās; aicina Ombudu uzraudzīt, vai EPSO pilnībā ievēro minētās dalības prasības attiecībā uz atlases procedūras īstenošanu tiešsaistē; aicina Ombudu uzraudzīt savu priekšlikumu īstenošanu par palīgtehnoloģijām, kuras izmanto to datorizēto testu veikšanas laikā, kas tiek rīkoti visā pasaulē;

41.  atbalsta ombudes darbību — ES iestāžu izpratnes veidošanu attiecībā uz nepieciešamību ieviest stingrākus aizskaršanas apkarošanas politikas virzienus;

42.  atbalsta ombudes iniciatīvu sekot līdzi #MeToo kustībai un aicina arī turpmāk novērot, kādus aizskaršanas apkarošanas politikas virzienus ES pārvalde piemēro praksē;

43.  atbalsta ombudes centienus atvieglināt iedzīvotāju dalību ES politikas veidošanā; vēlas, lai Ombuds turpinātu uzraudzīt, kā tiek izmantots Eiropas Pilsoņu iniciatīvas (EPI) instruments, tostarp uzraudzītu to, kā tiek īstenota pārskatītā EPI regula;

44.  norāda, ka Eiropas Ombuda nozīme kopš šā institūta izveides ir attīstījusies —, administratīvo kļūmju novēršanas vietā laika gaitā pievēršoties labas pārvaldības veicināšanai; uzskata, ka šīs tendences loģiskā virzība liek arī turpmāk savlaicīgi aktīvi sekmēt labāku pārvaldi un labākos pārvaldes paņēmienus;

45.  atzinīgi vērtē ombudes iniciatīvu iedibināt balvu par labu pārvaldību, ar ko cildina ES civildienesta centienus rast inovatīvus veidus, kā īstenot iedzīvotājiem draudzīgus politikas virzienus;

46.  atkārto savu jau izsenis izteikto aicinājumu paaugstināt patlaban spēkā esošā Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa statusu, to padarot par īsteni saistošu regulējumu, kurš būtu jāpiemēro visām ES iestādēm, aģentūrām;

47.  atgādina par ombudes apņemšanos nodrošināt ļoti augstu pārredzamības līmeni no Eiropas Savienības puses visā sarunu par AK izstāšanās no Eiropas Savienības nolīgumu laikā;

48.  mudina ombudi turpināt sadarbību ar valstu ombudiem, izmantojot Eiropas ombudu tīklu; uzsver vajadzību dažādo valstu ombudu sadarbības piemērus padziļināt arī turpmāk;

49.  atgādina, ka jaunais Eiropas Ombuda statūtu projekts, kuru Parlaments nesen pieņēma, satur normu par 3 gadus ilgu nogaidīšanas laikposmu, kura laikā Eiropas Parlamenta deputāts ieņemt Ombuda amatu nedrīkst;

50.  atkārtoti norāda uz to, cik izšķiroši svarīgi ir arī turpmāk nodrošināt Ombuda neatkarību un godprātību, un garantēt, lai šo amatu ieņemtu persona, kurai nebūtu acīmredzamas partijiskās piesaistes, interešu konflikta un kurai būtu augsta ētiskā apziņa;

51.  pauž gandarījumu par ombudes un viņas komandas izcilo un rezultatīvo sadarbības pieredzi ar Lūgumrakstu komiteju;

52.  uzteic izcilo sadarbības ar ombudi pieredzi viņas pilnvaru laikā un aicina nākamo Ombudu šāda līmeņa sadarbību un strukturālo dialogu ar Lūgumrakstu komiteju turpināt, lai arī turpmāk uzlabotu ES pārvaldes kvalitāti un to pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, kurus tā sniedz mūsu iedzīvotājiem;

53.  uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0045.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0114.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0080.
(5) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0271.
(7) Apvienotās lietas C-39/05 un C-52/05 P, Zviedrijas Karaliste un Maurizio Turco / Eiropas Savienības Padome, Krājums, 2008.g., I-04723. lpp.


Ekonomiskās un monetārās savienības institūcijas un struktūras: iespējamā interešu konflikta novēršana pēc nodarbinātības publiskajā sektorā
PDF 144kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2020. gada 16. janvāra rezolūcija par ekonomiskās un monetārās savienības institūcijām un struktūrām: iespējamā interešu konflikta novēršana pēc nodarbinātības publiskajā sektorā (2019/2950(RSP))
P9_TA(2020)0017B9-0047/2020

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 298. pantu,

–  ņemot vērā Regulu Nr. 31 (EEK), 11 (EAEK), ar kuru nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (Civildienesta noteikumus), un it īpaši tās 11. panta a) punktu un 12., 16. un 17. pantu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 10. maija rezolūciju par 2009. gada budžeta izpildes apstiprināšanu — ES aģentūru darbību, finanšu pārvaldību un kontroli(2),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 15/2012 “Interešu konfliktu pārvaldība revīzijai atlasītajās ES aģentūrās”(3),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2018. gada 29. jūnija lēmumu par ārējām darbībām un uzdevumiem un par profesionālo darbību pēc aiziešanas no Civildienesta (C(2018)4048),

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) 2019. gada 17. septembra paziņojumu presei par Adam Farkas atkāpšanos no Eiropas Banku iestādes (EBI) izpilddirektora amata, sākot ar 2020. gada 31. janvāri(4),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par EBI izpilddirektora Adam Farkas iecelšanu par Eiropas Finanšu tirgu asociācijas (AFME) izpilddirektoru (O-000031/2019 – B9-0054/2019) un Komisijas 2019. gada 24. oktobrī sniegtās atbildes(5),

–  ņemot vērā EBI priekšsēdētāja sniegtās atbildes uzklausīšanā, ko Ekonomikas un monetārā komiteja noturēja 2019. gada 4. novembrī,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2010. gada 23. augusta ziņojumu “Amata ieņemšana pēc nodarbinātības publiskajā sektorā: paraugprakse interešu konflikta novēršanai”(6),

–  ņemot vērā Transparency International darba dokumentu 06/2010 “Virpuļdurvju parādības regulēšana”(7),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda ieteikuma projektus pret Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA) iesniegtās sūdzības 775/2010/ANA izskatīšanā(8),

–  ņemot vērā Ombuda 2017. gada 13. jūnija vēstuli Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras direktoram par ES Civildienesta noteikumu 16. panta īstenošanu(9),

–  ņemot vērā Ombuda 2017. gada 13. jūnija vēstuli EBI direktoram par ES Civildienesta noteikumu 16. panta īstenošanu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2019. gada 28. februāra ziņojumu par informācijas par bijušajiem augstākā līmeņa darbiniekiem publicēšanu, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots lobēšanas un interešu pārstāvēšanas viena gada aizliegums: SI/2/2017/NF(11),

–  ņemot vērā 2019. gada 12. februāra rezolūciju par projektu Eiropas Parlamenta regulai, ar kuru nosaka noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (Eiropas Ombuda statūti)(12),

–  ņemot vērā nākamās Eiropas Komisijas politiskās pamatnostādnes 2019.–2024. gadam(13),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai “Ekonomiskās un monetārās savienības institūcijas un struktūras: iespējamā interešu konflikta novēršana pēc nodarbinātības publiskajā sektorā (O-000048/2019 – B9-0001/2020),

–  ņemot vērā Reglamenta 136. panta 5. punktu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

A.  tā kā LESD 298. panta 1. punkts paredz, ka, “[v]eicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu”;

B.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1093/2010(14) 68. panta 1. punktā ir noteikts, ka “[u]z iestādes personālu, tostarp uz tās izpilddirektoru un tās priekšsēdētāju, attiecas Civildienesta noteikumi, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība un Savienības iestāžu kopīgi pieņemtie piemērošanai paredzētie noteikumi”;

C.  tā kā it īpaši ES Civildienesta noteikumu 16. un 17. pantā ir izklāstīti principi, kas piemērojami darbiniekiem, kas atstāj institūcijas, tostarp noteikumi par interešu konflikta novēršanu;

D.  tā kā EBI izpilddirektors ir piekritis, ka viņu ieceļ par AFME ģenerāldirektoru, sākot ar 2020. gada 1. februāri, un ir paziņojis par atkāpšanos no EBI izpilddirektora amata, sākot ar 2020. gada 31. janvāri;

E.  tā kā EBI Valde un Uzraudzības padome ir nolēmušas, ka būtu jāsniedz piekrišana EBI izpilddirektora iecelšanai jaunajā — AFME ģenerāldirektora — amatā; tā kā Uzraudzības padome ir pieņēmusi lēmumu noteikt diezgan nelielus ierobežojumus izpilddirektoram, kuri EBI ieskatā novērš interešu konfliktu, ko rada viņa piekrišana ieņemt jauno amatu AFME; tā kā šie ierobežojumi attiecas gan uz darbībām, kas veiktas, ieņemot amatu EBI, gan uz darbībām, kas tik veiktas pēc aiziešanas no EBI;

F.  tā kā Eiropas Parlamenta rīkotā uzklausīšanā EBI priekšsēdētājs uzsvēra grūtības nodrošināt to, ka tiek ievēroti ierobežojumi attiecībā uz šādām darbībām, kas tiek veiktas pēc nodarbinātības publiskajā sektorā;

G.  tā kā augstākā līmeņa vadošie darbinieki, kas atstāj uzraudzības iestādes, pašlaik nesaņem pagaidu pabalstu;

H.  tā kā nodarbinātības pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā un “virpuļdurvju” interešu konflikta situācijas periodiski rada bažas un tās ir izvērtējušas un analizējušas starptautiskas un ES struktūras, it īpaši ES Ombuds un Eiropas Revīzijas palāta;

I.  tā kā šādi “virpuļdurvju” gadījumi interešu grupām sniedz iespēju atalgot regulatorus par pagātnes rīcību, tādējādi paverot iespējas kaitējošiem stimuliem,

1.  uzsver atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas nozīmi ES kopumā, tostarp ekonomiskās un monetārās savienības institūcijām, struktūrām un aģentūrām;

2.  pauž bažas par interešu konfliktu, kas radies saistībā ar EBI izpilddirektora iecelšanu par AFME ģenerāldirektoru, sākot ar 2020. gada 1. februāri; atzīmē, ka šī nodarbinātība pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā bez nogaidīšanas perioda apdraud ne tikai EBI reputāciju un neatkarību, bet arī visas ES institūcijas un Eiropas projektu kopumā;

3.  atgādina, ka neatrisinātas interešu konflikta situācijas var ne tikai apdraudēt augstu ētikas standartu ievērošanu visā Eiropas administrācijā, bet arī tiesības uz labu pārvaldību, tādējādi apdraudot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas nepieciešami vienotā tirgus pienācīgai darbībai;

4.  prasa efektīvi un konsekventi piemērot Civildienesta noteikumus, it īpaši to 16. pantu, lai novērstu interešu konfliktus, it īpaši, bet ne tikai, attiecībā uz augstākā līmeņa ierēdņiem; uzsver, ka 16. pants ļauj ES institūcijām noraidīt bijušā ierēdņa pieprasījumu ieņemt konkrētu amatu, ja ierobežojumi nav pietiekami, lai aizsargātu institūciju leģitīmās intereses; uzsver, ka A. Farkas gadījumā saskaņā ar Komisijas Lēmuma C(2018)4048 21. panta 3. punkta b) apakšpunktu varēja tikt apsvērts aizliegums tieši pāriet darbā uz AFME, jo AFME var uzskatīt par pretējo pusi;

5.  pauž bažas, ka bieži vien nav iespējams īstenot nosacījumus nodarbinātībai pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā; tādēļ mudina ES institūcijas un aģentūras apsvērt plašo instrumentu klāstu, ko dara pieejamu Civildienesta noteikumu 16. pants;

6.  apšauba EBI Uzraudzības padomes un EBI valdes lēmumu atļaut A. Farkas ieņemt AFME ģenerāldirektora amatu; aicina tās pārskatīt savu lēmumu;

7.  atzīmē — lai gan pieredze privātajā sektorā var būt vērtīga darbam institūcijās, “virpuļdurvju” situāciju var radīt arī nodarbinātība privātajā sektorā pirms amata ieņemšanas publiskajā sektorā, kad pastāv tieša saikne starp bijušo darba devēju un jauno amatu attiecīgajā institūcijā, un tas var apdraudēt ES institūciju integritāti un mazināt iedzīvotāju uzticēšanos tām; tādēļ uzsver steidzamo nepieciešamību izvērtēt to, kā amatu ieņemšana pirms nodarbinātības publiskajā sektorā vai pirms iecelšanas amatā, kas saistīts ar regulatīviem vai uzraudzības pienākumiem, var radīt interešu konfliktu, un iesaka šo jautājumu izpētīt sīkāk;

8.  uzsver, ka nodarbinātības pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā un “virpuļdurvju” interešu konflikta situācijas ir problēma, kas ir kopīga visām ES un tās dalībvalstu institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām; tādēļ uzsver nepieciešamību pēc vienota tiesiskā regulējuma, lai efektīvi risinātu šos jautājumus;

9.  atzīmē darbu, kas paveikts starptautiskā līmenī (ESAO), lai nodrošinātu saskaņotu satvaru nodarbinātībai pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā; norāda uz darbu, ko šajā nolūkā ES līmenī veic Eiropas Revīzijas palāta un ES Ombuds; atzīmē, ka šo ieteikumu savlaicīga īstenošana varētu novērst līdzīgu problēmu rašanos nākotnē;

10.  uzsver — lai gan pieredze, ko regulatīvas vai uzraudzības struktūras darbinieki ieguvuši, strādājot privātajā sektorā, var būt tai noderīga, Savienības struktūrām un institūcijām vajadzētu vadīties pēc stingra civildienesta ētosa, lai pēc iespējas labāk kalpotu Eiropas iedzīvotājiem;

11.  aicina Eiropas Revīzijas palātu veikt visaptverošu analīzi par ekonomiskās un monetārās savienības struktūru un aģentūru izmantoto pieeju tādu situāciju pārvaldībai, kurās ir iespējams interešu konflikts; aicina Eiropas Revīzijas palātu apzināt paraugpraksi;

12.  aicina Komisiju izvērtēt pašreizējo ES un valsts līmenī piekopto praksi attiecībā uz amata ieņemšanu pēc nodarbinātības publiskajā sektorā, lai identificētu stingrākus pasākumus tādu interešu konfliktu novēršanai, kuri rodas, ES struktūru augstākā līmeņa ierēdņiem atstājot amatu, lai sāktu strādāt privātajā sektorā, vai indivīdiem, kas pirms tam strādājuši privātajā sektorā, tiekot ieceltiem vadošā amatā kādā no ES institūcijām, un iegūtos konstatējumus ņemt vērā, kad tiks apsvērta saskaņota tiesiskā regulējuma ieviešana interešu konflikta novēršanai pēc nodarbinātības publiskajā sektorā;

13.  atgādina Komisijas 2019. gada 24. oktobra plenārsēdes debatēs pausto apņemšanos pārskatīt pēcnodarbinātības tiesisko regulējumu; aicina Komisiju ieviest saskaņotu tiesisko regulējumu interešu konflikta situācijas novēršanai pēc nodarbinātības publiskajā sektorā, lai nodrošinātu augstus ētikas standartus; uzsver nepieciešamību ES praksi saskaņot ar starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka ES un valsts līmenī būtu jāpiemēro vienādi standarti;

14.  aicina Komisiju, pārskatot satvaru nodarbinātībai pēc amata ieņemšanas publiskajā sektorā, noteikt konkrētas riska jomas, kurās varētu būt nepieciešami uzlabojumi, tostarp paplašinot iespēju bloķēt profesionālo darbību, un apsvērt iespēju pagarināt augstākā līmeņa ierēdņiem piemērojamo nogaidīšanas periodu proporcionāli katram konkrētajam gadījumam, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantu; uzsver, ka Civildienesta noteikumu 11. pantā izklāstītā prasība pirms pieņemšanas darbā atklāt informāciju par interešu konfliktiem būtu īstenojama tā, lai nodrošinātu, ka kandidāta iespējamie interešu konflikti tiek darīti zināmi labu laiku pirms stāšanās darbā ES institūcijā; turklāt uzsver, ka visām ES struktūrām savā tīmekļa vietnē būtu jāpublicē iekšējie noteikumi par interešu konfliktu novēršanu un jāņem vērā Eiropas Ombuda 2017. gada ieteikumi par Civildienesta noteikumu 16. panta 4. punktā prasītās ikgadējās informācijas publicēšanu;

15.  aicina Komisiju paplašināt šo pārskatīšanu, to attiecinot arī uz iespējamiem interešu konfliktiem, kas saistīti ar nodarbinātību pirms amata ieņemšanas publiskajā sektorā, un apsvērt iespēju pastiprināt esošos pasākumus, piemēram, obligātu līdzdalības atsavināšanu uzņēmumos, kuri ir pakļauti tās institūcijas pilnvarām, kurā strādā jaunieceltais ierēdnis, vai kuriem ir darīšanas ar šo institūciju, un apsvērt iespēju ieviest jauna veida preventīvus pasākumus, tādus kā obligāta atstādināšana no amata gadījumos, kad tiek risināti jautājumi, kas skar bijušo darba devēju privātajā sektorā;

16.  uzskata, ka aizliegums mainīt darbu gadījumos, kad attiecīgā persona tobrīd ir nodarbināta un aizliegums ir pietiekami precizēts un pamatots, nav uzskatāms par tādu, ar ko tiek pārkāptas tiesības uz nodarbinātību;

17.  norāda — ja tiktu ieviesti ilgāki nogaidīšanas periodi attiecībā uz augstākā līmeņa ierēdņiem, kas atstāj aģentūru, varētu apsvērt arī iespēju viņiem piešķirt atbilstošu pagaidu pabalstu; uzsver, ka šāda pagaidu pabalsta izmaksa būtu jāpārtrauc, ja nogaidīšanas periodā attiecīgā persona sāk strādāt jaunā darbā;

18.  aicina Komisiju izvērtēt, vai ir atbilstoši tas, ka attiecīgās ES aģentūras pašas lemj par interešu konflikta novēršanas noteikumu izpildes nodrošināšanu, un apsvērt, kā varētu nodrošināt attiecīgo noteikumu konsekventu piemērošanu; uzskata, ka Komisijas priekšsēdētājas Urzulas von der Leienas iecerētā neatkarīgā ētikas struktūra ir vispiemērotākā struktūra lēmumu pieņemšanai nākotnē par interešu konfliktiem, kas skar ES institūciju darbiniekus;

19.  ierosina visiem Eiropas Parlamenta deputātiem un visiem Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes pārstāvjiem atturēties no kontakta ar pašreizējo izpilddirektoru, ja un kad viņš sāks strādāt AFME ģenerāldirektora amatā, kura pilnvaru termiņš ir divi gadi; aicina dienestus, kas atbild par pastāvīgas (“brūnās”) caurlaides izsniegšanu iekļūšanai Parlamenta telpās, rūpīgi iepazīties ar A. Farkas lietu, ņemot vērā iespēju nepiešķirt šādu caurlaidi uz tādu pašu laikposmu (diviem gadiem), lai izvairītos no iespējama interešu konflikta;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Revīzijas palātai un Eiropas Ombudam.

(1) OV 45, 14.6.1962., 1385. lpp.
(2) OV L 250, 27.9.2011., 268. lpp.
(3) https://www.eca.europa.eu/lists/ecadocuments/sr12_15/sr12_15_lv.pdf.
(4) https://eba.europa.eu/adam-farkas-steps-down-as-eba-executive-director.
(5) https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/O-9-2019-000031_LV.html.
(6) https://read.oecd-ilibrary.org/governance/post-public-employment_9789264056701-en#page7.
(7) https://www.transparency.org/whatwedo/publication/working_paper_06_2010_regulating_the_revolving_door.
(8) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/recommendation/en/11089.
(9) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/correspondence/en/80697.
(10) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/correspondence/en/80699.
(11) https://www.ombudsman.europa.eu/lv/report/en/110521.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0080.
(13) https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/political-guidelines-next-commission_lv.pdf.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi) (OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika