Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eritreju, jo īpaši 2017. gada 6. jūlija rezolūciju(1),

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā 2020. gada 11. maija ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā 2020. gada 30. jūnija paziņojumu Cilvēktiesību padomes 44. sesijā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2018. gada 14. novembra Rezolūciju Nr. 2444, ar ko nekavējoties izbeidz visas ANO noteiktās sankcijas pret Eritreju (ieroču embargo, aktīvu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums),

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/1944 (2018. gada 10. decembris), ar ko atceļ Lēmumu 2010/127/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Eritreju(2),

–  ņemot vērā lietu Nr. 428/12 (2012), kas Dawit Isaak un citu politieslodzīto vārdā iesniegta Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijai,

–  ņemot vērā nobeiguma deklarāciju, kuru pieņēma 2017. gada 22. maijā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 66. sesijā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā 1997. gadā pieņemto Eritrejas konstitūciju, kas garantē pilsoniskās brīvības, tostarp reliģijas brīvību,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā 2005. gadā un 2010. gadā pārskatīto ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumu (“Kotonū nolīgums”)(3), kuru Eritreja ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2001. gada 23. septembrī Eritrejas iestādes kopā ar 21 citu personu aizturēja arī žurnālistu un Eritrejas pirmā neatkarīgā laikraksta – plaši lasītā Setit – līdzīpašnieku, Eritrejas un Zviedrijas dubultpilsoni Dawit Isaak, kas tādējādi ir arī Eiropas Savienības pilsonis; tā kā Eritrejas valdība apsūdz Dawit Isaak nodevībā, lai gan pret viņu nekad nav izvirzīta apsūdzība vai uzsākta tiesvedība; tā kā Dawit Isaak no Zviedrijas atgriezās Eritrejā pēc tās neatkarības iegūšanas 1992. gadā, lai palīdzētu nostiprināt valsts jaunizveidoto demokrātiju;

B.  tā kā viņš tika apcietināts pēc tam, kad bija publicējis atklātu vēstuli, kurā nosodīja režīmu un aicināja prezidentu Isaias Afwerki veikt demokrātiskas reformas; tā kā apcietināšanas dienā valdība paziņoja par visu neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu aizliegšanu; tā kā ieslodzītajiem nav izvirzīta apsūdzība par noziedzīgu nodarījumu;

C.  tā kā 2005. gada 19. novembrī Dawit Isaak tika atbrīvots no apcietinājuma cita starpā pēc Zviedrijas valdības būtiskas iejaukšanās viņa vārdā; tā kā divas dienas vēlāk viņu ceļā uz slimnīcu atkārtoti apcietināja un Eritrejas iestādes apgalvoja, ka viņš bija atbrīvots tikai uz ārstēšanās laiku; tā kā kopš tā laika Eritrejas iestādes ir turējušas Dawit Isaak apcietinājumā bez saziņas iespējām un atsacījušās atklāt viņa precīzu atrašanās vietu vai sniegt ziņas par viņa veselību un labjutību;

D.  tā kā 2008. gada decembrī tika saņemtas neapstiprinātas ziņas par to, ka Dawit Isaak ir pārvietots uz augstākās drošības cietumu Embatkalā, un drīz pēc tam — 2009. gada 11. janvārī — par to, ka viņš ir ievietots gaisa spēku slimnīcā Asmarā, jo esot smagi slims; tā kā viņa slimības veids un smaguma pakāpe joprojām nav zināmi un Eritrejas valdība atsakās apstiprināt viņa ievietošanu slimnīcā;

E.  tā kā Dawit Isaak ģimene, tostarp viņa trīs bērni, kopš viņa pazušanas izjūt milzīgas ciešanas un neskaidrību, nezinot gandrīz neko par to, kā viņam klājas, kur viņš atrodas vai kas viņu sagaida; tā kā Dawit Isaak meita Betlehem Isaak turpina pieprasīt tēva atbrīvošanu; tā kā Betlehem Isaak 2020. gadā apstiprināja, ka viņas tēvs ir dzīvs;

F.  tā kā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija lēma, ka 2001. gada septembrī Eritrejā arestētie žurnālisti, tostarp Dawit Isaak, tiek turēti patvaļīgā un nelikumīgā apcietinājumā, un mudināja Eritrejas iestādes viņus atbrīvot vai vismaz nodrošināt taisnīgu tiesu;

G.  tā kā situācija Eritrejas pārpildītajos un sanitārajām prasībām neatbilstošajos aizturēšanas centros ir uzskatāma par cietsirdīgu un necilvēcīgu izturēšanos; tā kā šie apstākļi palielina ieslodzīto inficēšanās ar Covid-19 risku; tā kā piekļuve veselības aprūpei, pārtikai un sanitārijai ir ārkārtīgi ierobežota vai tās trūkst pilnībā, jo aizturētās personas pirmās nepieciešamības preces var saņemt vienīgi no apmeklētājiem; tā kā pārvietošanās ierobežojumi ieslodzījuma vietās ar mērķi apkarot pandēmiju ir veicinājuši uztura nepietiekamības un ar to saistītu garīgu un fizisku slimību saasināšanos; tā kā vēl daudz vairāk ieslodzīto tiek turēti pārvadāšanas konteineros, kur viņi dzīvo temperatūras ziņā ārkārtīgi smagos apstākļos;

H.  tā kā kopš neatkarības iegūšanas Eritreja Isaias Afwerki vadībā ir sistemātiski ieslodzījusi tūkstošiem cilvēku par viņu politiskajiem uzskatiem vai žurnālista darbu, vai arī par savas reliģijas piekopšanu; tā kā piespiedu pazušana tiek veikta organizēti; tā kā aizturētās personas parasti tiek patvaļīgi un nelikumīgi apcietinātas un aizturētas bez apsūdzības izvirzīšanas un viņām ir liegta piekļuve juristiem un ģimenes apciemojumi;

I.  tā kā Eritreja 2019. gada tautas attīstības indeksā ieņēma 182. vietu pasaulē no 189 valstīm saskaņā ar ANO Attīstības programmas 2019. gada pārskatu par cilvēces attīstību; tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” pasaules preses brīvības indeksā Eritreja 2020. gadā tika ierindota 178. vietā no 180 valstīm; tā kā Žurnālistu aizsardzības komiteja 2019. gadā atzina Eritreju par cenzētāko valstī pasaulē;

J.  tā kā ANO Izmeklēšanas komisijas Eritrejas cilvēktiesību jautājumos ziņojumā, kas publicēts 2016. gada 9. maijā, ir norādīts, ka pēdējo 25 gadu laikā ir plaši un sistemātiski izdarīti noziegumi pret cilvēci aizturēšanas centros, militārās apmācības nometnēs un citās vietās visā valstī;

K.  tā kā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā 2019. gada 16. maija ziņojumā teikts, ka pozitīvais impulss virzībai uz mieru un drošību reģionā palielināja cerības Eritrejā un starptautiskajā sabiedrībā par to, ka Eritrejas valdība īstenos politiskas un institucionālas reformas, tomēr Eritrejas iestādes vēl nav iesaistījušās iekšzemes reformu procesā un cilvēktiesību situācija nav mainījusies; tā kā ANO īpašajai referentei kopš 2009. gada ir aizliegts iebraukt Eritrejā apmeklējumu veikšanai uz vietas;

L.  tā kā 2019. gada maijā Eritrejas iestādes veica represijas pret neatzītām kristiešu draudzēm un pārņēma katoļu skolas un veselības aprūpes iestādes, tādējādi negatīvi ietekmējot iedzīvotāju tiesības uz veselību un izglītību;

M.  tā kā Eritrejas prezidents joprojām atsakās rīkot vēlēšanas un īstenot valsts konstitūciju, neraugoties uz to, ka tā tika ratificēta 1997. gadā, bet Eritrejas vēlēšanu likums — 2002. gadā; tā kā pagaidu valdība nav sanākusi kopš 2002. gada un tiesu iestādes ir valdības kontrolē;

N.  tā kā tika sagaidīts, ka nesenā virzība uz mieru un drošību reģionā novedīs pie reformu ieviešanas Eritrejas valsts dienestā un iesaucamo personu demobilizācijas; tā kā līdz šim nav bijuši oficiāli paziņojumi par valsts dienesta ilguma saīsināšanu vai jebkādiem demobilizācijas plāniem; tā kā valsts dienests joprojām ir pēc būtības piespiedu un beztermiņa; tā kā valsts dienests daudzus pilsoņus, tostarp sievietes un meitenes, nostāda verdzības situācijā, kur viņu dzīvi pilnībā kontrolē citi un kur viņi cita starpā cieš no fiziskas, seksuālas un verbālas vardarbības un var būt spiesti strādāt par mājkalpotājiem;

O.  tā kā 2018. gada jūlijā Eritreja un Etiopija parakstīja vēsturisku miera līgumu, tā beidzot divdesmit gadus ilgo konfliktu; tā kā 2018. gada jūlija miera līgums pavēra jaunas iespējas valsts sociālekonomiskajai attīstībai saistībā ar reģionālās ekonomiskās integrācijas attīstību Āfrikas ragā;

P.  tā kā pēc miera līguma starp Eritreju un Etiopiju ES mainīja savu pieeju Eritrejai no tādas, kuras pamatā ir iesaistes principi un kura iepriekš nepieļāva ne politisko dialogu, ne ES attīstības sadarbību ar Eritreju, uz tā dēvēto divējādo pieeju;

Q.  tā kā ES partnerattiecības ar Eritreju reglamentē Kotonū nolīgums un tā kā visām šā nolīguma pusēm ir pienākums ievērot un īstenot tā noteikumus, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu;

R.  tā kā, neraugoties uz to, ka Eritreja rupji un sistemātiski pārkāpj Kotonū nolīguma svarīgākos elementus un pamatelementus cilvēktiesību jomā, ES vēl nav sākusi apspriešanos, kā noteikts tā 96. pantā, lai gan Parlaments ir uz to mudinājis;

S.  tā kā ES ir svarīga līdzekļu devēja Eritrejai attīstības atbalsta jomā; tā kā pēc Eritrejas un Etiopijas 2018. gada miera līguma ES un Eritreja vienojās par jaunu attīstības sadarbības stratēģiju 2019.–2020. gadam, saskaņā ar kuru ES tai piešķīra 180 miljonus EUR;

T.  tā kā autokrātiskā valdība mēģina kontrolēt Eritrejas diasporu, piemērojot 2 % ienākuma nodokli ekspatriantiem, izspiegojot diasporas pārstāvjus un vēršoties pret viņu radiniekiem, kas palikuši Eritrejā,

1.  prasa Eritrejā nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas apcietinātas pārliecības dēļ, jo īpaši ES pilsoni Dawit Isaak un citus kopš 2001. gada septembra apcietinātos žurnālistus; prasa nekavējoties sniegt informāciju par Dawit Isaak atrašanās vietu un labjutību; mudina Eritrejas iestādes nodrošināt viņam piekļuvi ES, dalībvalstu un Zviedrijas pārstāvjiem, lai konstatētu viņa veselības aprūpes vajadzības un sniegtu jebkādu citu nepieciešamo atbalstu;

2.  kategoriski nosoda sistemātiskos, plaši izplatītos un rupjos cilvēktiesību pārkāpumus Eritrejā; aicina Eritrejas valdību izbeigt opozicionāru, žurnālistu, reliģisko līderu un nevainīgu civiliedzīvotāju aizturēšanu;

3.  aicina Āfrikas Savienību kā ES partneri, kas ir skaidri apņēmusies ievērot vispārējās demokrātijas un cilvēktiesību vērtības, pastiprināt savu rīcību attiecībā uz nožēlojamo situāciju Eritrejā un strādāt kopā ar ES, lai panāktu Dawit Isaak un citu politisko ieslodzīto atbrīvošanu;

4.  uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo Covid-19 veselības krīzi, sliktos sanitāros apstākļus Eritrejas cietumos un aizturēto personu augsto inficēšanās risku, nekavējoties ir jānodrošina pienācīga pārtika, ūdens un medicīniskā aprūpe; pauž bažas par to, ka Covid-19 pandēmija saasina bada un nepietiekama uztura situāciju dažās valsts daļās un veicina pārtikas trūkumu;

5.  prasa Eritrejas valdībai sniegt dzīvības apliecinājumu un detalizētu informāciju par visu to personu likteni un atrašanās vietu, kas atrodas nebrīvē; prasa nodrošināt taisnīgu tiesu apsūdzētajiem, nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus ieslodzītos, kas nav apsūdzēti noziegumos, un pārtraukt spīdzināšanu un citu pazemojošu izturēšanos, piemēram, pārtikas, ūdens un medicīniskās aprūpes ierobežojumus; atgādina Eritrejas valdībai par tās pienākumu vērsties pret visiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp izmeklējot nogalināšanas bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanas gadījumus, kā arī pret nāvessodu, kas būtu jāatceļ saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada ziņojumā sniegtajiem ieteikumiem;

6.  pauž nožēlu par to, ka Eritreja neļauj darboties ne neatkarīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem, politiskās opozīcijas pārstāvjiem, ne arī neatkarīgiem žurnālistiem; tādēļ aicina Eritrejas valdību atvērt pilsonisko telpu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ļaut valstī izveidot citas politiskās partijas; atgādina, ka SDO konvencijās Eritrejai ir noteiktas saistības, jo īpaši attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības un arodbiedrību tiesībām apvienoties, miermīlīgi piedalīties demonstrācijās, piedalīties publisko lietu risināšanā un iestāties par labākām darba ņēmēju tiesībām;

7.  pieprasa, lai Eritrejas valdība atturētos no savu pilsoņu izmantošanas par piespiedu darbaspēku, ko tā īsteno ar valsts dienestu uz nenoteiktu laiku, un atceltu obligāto praksi militārās apmācības nometnē visiem pēdējās klases skolēniem;

8.  aicina Komisiju pārliecināties, vai ir ievēroti ES atbalsta nosacījumi, un nodrošināt, ka Eritrejas valdība nesaņem nekādu finansējumu projektiem Eritrejā, jo īpaši tiem, kas tiek īstenoti, izmantojot valsts dienestu darbaspēku; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka Komisija turpina finansēt “ceļu projektu”, un aicina stingri reaģēt uz Eritrejas iedzīvotāju vajadzībām attīstības, demokrātijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības, drošības un vārda, preses un pulcēšanās brīvības jomā, kā arī novērtēt reālos rezultātus cilvēktiesību jomā, kas izriet no ES un Eritrejas stratēģijas un tā dēvētās divējādās pieejas;

9.  prasa nekavējoties īstenot Eritrejas 1997. gada konstitūciju, kas izstrādāta, pilnībā apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām un pilsonisko sabiedrību, un ir pienācīgi pieņemta;

10.  nosoda to, ka Eritrejas valdība piemēro ekstrateritoriālo diasporas nodokli; mudina valdību ievērot pārvietošanās brīvību un izbeigt “kopējās vainas” politiku, kas vērsta pret to personu ģimenes locekļiem, kuras izvairās no valsts dienesta, cenšas bēgt no Eritrejas vai nemaksā 2 % ienākuma nodokli, ko valdība noteikusi Eritrejas emigrantiem, tostarp ES pilsoņiem;

11.  aicina Eritreju atcelt neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu aizliegumu un ļaut veidot politiskās partijas, kas ir galvenais instruments demokrātijas veicināšanai valstī; prasa atļaut cilvēktiesību organizācijām brīvi darboties valstī;

12.  pieprasa Eritrejas iestādēm izbeigt opozicionāru, žurnālistu, reliģisko līderu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un nevainīgu civiliedzīvotāju aizturēšanu; mudina Eritreju pilnībā ievērot un aizsargāt reliģijas brīvību un pārtraukt pašreizējo vajāšanu ticības dēļ;

13.  atkārto steidzamo prasību par globālu ES cilvēktiesību mehānismu – tā dēvēto Eiropas Magņitska aktu; aicina Padomi pieņemt šo mehānismu ar lēmumu par Savienības stratēģiskajām interesēm un mērķiem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 22. panta 1. punktu;

14.  prasa Eritrejai pilnībā ievērot un nekavējoties īstenot ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kā arī pilnībā ievērot saistības, kas noteiktas divos dokumentos, ar kuriem aizliedz spīdzināšanu, — Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Eritrejas prezidentam, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 334, 19.9.2018., 140. lpp. (2) OV L 314, 11.12.2018., 60. lpp. (3) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.