Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/770 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/771 par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 1. marta Ieteikumu (ES) 2018/334 par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē(10), un Komisijas 2017. gada 28. septembra paziņojumu “Cīņa pret nelikumīgu saturu tiešsaistē. Tiešsaistes platformu atbildības kāpināšana” (COM(2017)0555),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” (COM(2018)0236), kur skatīta nepatiesa un maldinoša informācija, kas tiek sagatavota, publiskota un izplatīta, lai gūtu ekonomisku labumu vai maldinātu sabiedrību, un var radīt kaitējumu sabiedrībai,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. jūnija Saprašanās memorandu par viltotu preču tirdzniecību internetā un tā pārskatīšanu Komisijas 2017. gada 29. novembra paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Līdzsvarota intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēma, kas reaģē uz mūsdienu sabiedrības problēmām” (COM(2017)0707),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2019. gada 5. decembra atzinumu (ECON-VI/048) “Eiropas satvars regulējumam sadarbīgās ekonomikas jomā”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvu 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību(14), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā(15) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(16),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “MVU stratēģija ilgtspējīgai un digitālai Eiropai” (COM(2020)0103),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra publikāciju “Baltā grāmata par mākslīgo intelektu. Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās” (COM(2020)0065),

–  ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

–  ņemot vērā saistības, ko Komisija uzņēmusies “Politikas pamatnostādnēs nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024)”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumu “Mapping the cost of Non-Europe 2019-2024” (“Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu kartēšana 2019–2024”), kas rāda, ka ieguvums no digitālā vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanas varētu sasniegt 100 miljardus EUR,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta pētījumu “The e-commerce Directive as the cornerstone of the Internal Market” (“Elektroniskās tirdzniecības direktīva kā iekšējā tirgus stūrakmens”), kur uzsvērtas četras prioritātes Elektroniskās tirdzniecības direktīvas uzlabošanai,

–  ņemot vērā pētījumus, ko Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments sagatavojis darbsemināram par digitālajam laikmetam piemērotiem e-komercijas noteikumiem, kuru rīkoja Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības (IMCO) komiteja,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma pētījumu “Digital Services Act: European Added Value Assessment” (“Digitālo pakalpojumu tiesību akts: Eiropas pievienotās vērtības novērtējums”)(17),

–  ņemot vērā rokasgrāmatu par Direktīvu 98/48/EK, kur paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu pārredzamības mehānisms,

–  ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0181/2020),

A.  tā kā e-komercija Savienībā ietekmē iedzīvotāju, uzņēmumu un patērētāju ikdienas dzīvi un, ja tā darbojas taisnīgos un regulētos vienlīdzīgos konkurences apstākļos, var dot pozitīvu ieguldījumu digitālā vienotā tirgus potenciāla atraisīšanā, palielināt patērētāju uzticēšanos un nodrošināt jaunienācējiem, tostarp mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, jaunas tirgus iespējas ilgtspējīgai izaugsmei un darbvietām;

B.  tā kā Direktīva 2000/31/EK (“E-komercijas direktīva”) ir bijusi viens no veiksmīgākajiem Savienības tiesību aktiem un ir veidojusi digitālo vienoto tirgu pašreizējā formā; tā kā E-komercijas direktīva tika pieņemta pirms 20 gadiem, digitālo pakalpojumu tiesību akta paketē (DPA) būtu jāņem vērā e-komercijas straujā pārveidošanās un paplašināšanās visos tās veidos, daudzie dažādie jaunie pakalpojumi, produkti, pakalpojumu sniedzēji un sarežģījumi, kā arī dažādi nozarspecifiski tiesību akti; tā kā kopš E-komercijas direktīvas pieņemšanas Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir pieņēmusi vairākus ar to saistītus spriedumus;

C.  tā kā pašlaik dalībvalstīm ir sadrumstalota pieeja cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē; tā kā tāpēc uz attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem var attiekties vairākas atšķirīgas tiesību aktu prasības, kas ir dažādas pēc satura un piemērošanas jomas; tā kā šķiet, ka nav pietiekama izpildes panākšana un sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī pastāv ar pastāvošo tiesisko regulējumu saistītas problēmas;

D.  tā kā digitālajiem pakalpojumiem ir pilnībā jāatbilst noteikumiem par pamattiesībām, jo īpaši privātumu, personas datu aizsardzību, nediskriminēšanu un vārda un informācijas brīvību, kā arī bērnu tiesībām, ko paredz Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”);

E.  tā kā paziņojumā “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” Komisija ir apņēmusies DPA ietvaros pieņemt jaunus un pārskatītus noteikumus tiešsaistes platformām un informācijas pakalpojumu sniedzējiem, pastiprināt Savienībā platformu satura politikas pārraudzību un apsvērt ex ante noteikumus;

F.  tā kā Covid-19 pandēmija ir radījusi jaunas sociālās un ekonomiskās grūtības, kas ārkārtīgi ietekmē iedzīvotājus un ekonomiku; tā kā tajā pašā laika Covid-19 pandēmija apliecina e-komercijas nozares noturību un tās potenciālu kalpot par Eiropas ekonomikas atdzīvināšanas virzītājspēku; tā kā pandēmija ir arī atklājusi pašreizējā tiesiskā regulējuma trūkumus, īpaši attiecībā uz patērētāju aizsardzības acquis; tā kā tas prasa rīkoties Savienības līmenī, lai nodrošinātu saskaņotāku un koordinētāku pieeju, kā vērsties pret apzinātajām grūtībām un nepieļaut to atkārtošanos nākotnē;

G.  tā kā Covid-19 pandēmija ir arī pierādījusi, cik neaizsargāti ir ES patērētāji pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko īsteno negodīgi tirgotāji, kuri tiešsaistē pārdod nelikumīgus produktus, kas neatbilst Savienības drošuma noteikumiem, vai uzspiež patērētājiem citus negodīgus nosacījumus; tā kā Covid-19 pandēmija ir īpaši apliecinājusi, ka platformām un tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem ir jāpieliek lielākas pūles, lai atklātu un izdzēstu nepatiesus apgalvojumus un konsekventi un koordinēti cīnītos pret negodīgu tirgotāju maldinošu rīcību, jo īpaši viltota medicīniskā aprīkojuma pārdošanu tiešsaistē; tā kā Komisija, 2020. gada 23. martā nosūtījusi platformām vēstules, atzinīgi novērtēja to pieeju; tā kā ir jārīkojas Savienības līmenī, lai veidotu saskaņotāku un koordinētāku pieeju šādas maldinošas rīcības apkarošanai un patērētāju aizsardzībai;

H.  tā kā DPA būtu jānodrošina vispusīga patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzība Savienībā un tāpēc tās teritoriālajai piemērošanas jomai būtu jāaptver trešās valstīs uzņēmējdarbību veicošu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbības, ja to pakalpojumi, kas ir DPA piemērošanas jomā, ir paredzēti patērētājiem vai lietotājiem Savienībā;

I.  tā kā DPA būtu jāprecizē tā piemērošanas jomā esošo digitālo pakalpojumu būtība, vienlaikus paturot E-komercijas direktīvas horizontālo raksturu, un DPA būtu jāpiemēro ne tikai tiešsaistes platformām, bet arī visiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos;

J.  tā kā DPA nedrīkstētu skart Regulu (ES) 2016/679 (GDPR), kas nosaka tiesisko regulējumu personas datu aizsardzībai, Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū, Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu, un Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē;

K.  tā kā DPA nedrīkstētu ietekmēt Direktīvu 2005/29/EK, kas grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/2161, kā arī Direktīvas (ES) 2019/770 un (ES) 2019/771 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu un preču pārdošanas līgumu aspektiem un Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos;

L.  tā kā DPA nedrīkstētu skart satvaru, ko nosaka Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū;

M.  tā kā daži nelikumīga satura veidi, kas rada nopietnas bažas, jau ir definēti valsts un Savienības tiesību aktos, piemēram, nelikumīga naida runa, un DPA tie nebūtu jādefinē no jauna;

N.  tā kā pārredzamības uzlabošana un palīdzība iedzīvotājiem apgūt medijpratību un digitālo pratību attiecībā uz kaitīga satura, naida runas un dezinformācijas izplatīšanu, kā arī attīstīt kritisko domāšanu un neatkarīgas profesionālas žurnālistikas un kvalitatīvu mediju stiprināšana palīdzēs popularizēt daudzveidīgu un kvalitatīvu saturu;

O.  tā kā WHOIS datubāze ir publiski pieejama datubāze, kas kalpojusi par noderīgu instrumentu, ar ko internetā atrast konkrēta domēna nosaukuma īpašnieku, kā arī katra domēna nosaukuma informāciju un kontaktpersonu;

P.  tā kā DPA būtu jātiecas nodrošināt juridisko noteiktību un skaidrību, arī īstermiņa nomas tirgū un mobilitātes pakalpojumos, stimulējot pārredzamību un skaidrākus informēšanas pienākumus;

Q.  tā kā Komisijas 2020. gada martā panāktā vienošanās ar dažām īstermiņa nomas nozares platformām par datu kopīgošanu ļaus vietējām iestādēm labāk izprast sadarbīgās ekonomikas attīstību un pavērs ceļu uzticamai un pastāvīgai datu kopīgošanai un pierādījumos balstītai politikas veidošanai; tā kā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai izveidotu vispusīgāku datu kopīgošanas sistēmu īstermiņa nomas tiešsaistes platformām;

R.  tā kā Covid-19 pandēmija ir smagi ietekmējusi Savienības tūrisma nozari un apliecinājusi, ka arī turpmāk ir jāatbalsta sadarbība zaļo koridoru jomā, lai nodrošinātu ES piegādes ķēžu netraucētu darbību un preču apriti visā Savienības transporta tīklā;

S.  tā kā interneta platformu attīstība un izmantošana dažādam darbībām, tostarp komercdarbībai, transportam, tūrismam un preču un pakalpojumu koplietošanai, ir mainījusi to, kā lietotāji un uzņēmumi mijiedarbojas ar satura nodrošinātājiem, tirgotājiem un citām privātpersonām, kas piedāvā preces un pakalpojumus; tā kā bez lietotāju uzticēšanās tiešsaistes platformām, kas ievēro visus piemērojamos tiesību aktus un lietotāju leģitīmās intereses, digitālais vienotais tirgus nevar darboties sekmīgi; tā kā jebkuram turpmākam tiesiskajam regulējumam būtu jāpievēršas arī intruzīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp manipulācijām ar rīcību un diskriminējošām praksēm, kas būtiski kaitē vienotā tirgus darbībai un apdraud lietotāju pamattiesības;

T.  tā kā dalībvalstīm būtu jāuzlabo piekļuve tiesu un tiesībaizsardzības sistēmām, kā arī šo sistēmu efektivitāte attiecībā uz tiešsaistes satura nelikumības noteikšanu un strīdu izšķiršanu par satura izņemšanu vai piekļuves liegšanu tam;

U.  tā kā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem DPA prasībām vajadzētu būt viegli īstenojamām praksē; tā kā tiešsaistes starpnieki, tostarp mitināšanas starpnieki, kas glabā saturu, var saturu šifrēt vai citādi liegt trešām pusēm tam piekļuvi;

V.  tā kā iedarbīgs veids, kā vērsties pret nelikumīgām darbībām, ir ļaut plaukt jauniem inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem un stiprināt digitālo vienoto tirgu, likvidējot nevajadzīgus šķēršļus digitālā satura brīvai apritei; tā kā šķēršļi, kas sadrumstalo valstu tirgus, palīdz radīt pieprasījumu pēc nelikumīga satura;

W.  tā kā digitālajiem pakalpojumiem būtu jānodrošina patērētājiem tieši un efektīvi lietotājdraudzīgas, viegli identificējamas un piekļūstamas saziņas līdzekļi, piemēram, e-pasta adreses, elektroniskās saziņas veidlapas, sarunboti, tūlītējā ziņapmaiņa vai tālruņa atzvana sistēma, un būtu jānodrošina, ka informācija, kas saistīta ar šiem saziņas līdzekļiem, ir piekļūstama patērētājiem skaidrā, saprotamā un, ja iespējams, vienotā veidā un ka patērētāju pieprasījumi tiek pārsūtīti starp dažādiem digitālo pakalpojumu sniedzēja pamatā esošajiem digitālajiem pakalpojumiem;

X.  tā kā DPA būtu jāgarantē patērētāju tiesības būt informētiem, ja pakalpojums balstās uz mākslīgo intelektu (MI), izmanto automatizētus lēmumpieņemšanas vai mašīnmācīšanās rīkus vai automatizētus satura atpazīšanas rīkus; tā kā DPA būtu jāpiedāvā iespēja atteikties, ierobežot vai personalizēt jebkādu automatizētu personalizācijas funkciju izmantošanu, jo īpaši ņemot vērā ranžējumus, un, konkrētāk, jāpiedāvā iespēja apskatīt saturu nesaliktā secībā un jāpiešķir lietotājiem lielāka kontrole pār to, kā saturs tiek ranžēts;

Y.  tā kā tādu personas datu aizsardzību, kuri pakļauti automatizētiem lēmumpieņemšanas procesiem, cita starpā jau reglamentē GDPR un DPA nevajadzētu mēģināt šādus pasākumus atkārtot vai grozīt;

Z.  tā kā Komisijai būtu jānodrošina, ka DPA saglabā uz cilvēku vērstu pieeju MI saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem par MI pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus ievērojot Līgumos noteiktās pamatvērtības un pamattiesības;

AA.  tā kā valsts uzraudzības iestādēm, ja to atļauj Savienības tiesību akti, vajadzētu būt piekļuvei pārbaudāmo algoritmu programmatūras dokumentācijai un datu kopām;

AB.  tā kā algoritmu pārredzamības un izskaidrojamības jēdzieni būtu jāsaprot tā, ka tie prasa, lai lietotājam sniegtā informācija tiek sniegta kodolīgi, pārredzami, saprotami un viegli piekļūstami, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu;

AC.  tā kā ir svarīgi noteikt pasākumus, kas nodrošinātu iedarbīgu izpildes panākšanu un uzraudzību; tā kā noteikumu ievērošana būtu jānostiprina ar iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem sodiem, tostarp samērīgu naudas sodu uzlikšanu;

AD.  tā kā DPA būtu jālīdzsvaro visu lietotāju tiesības un jānodrošina, ka tā pasākumi netiek izstrādāti, lai atbalstītu vienas leģitīmas intereses uz citu rēķina, un nevajadzētu pieļaut, ka pasākumi tiek izmantoti kā ieroči konfliktos starp uzņēmumiem vai nozarēm;

AE.  tā kā ex ante iekšējā tirgus mehānisms būtu jāizmanto gadījumos, kad ar konkurences tiesībām vien nepietiek, lai pienācīgi novērstu konstatētās tirgus nepilnības;

AF.  tā kā likumdošanas pasākumiem, kas ierosināti kā DPA daļa, vajadzētu būt balstītiem pierādījumos; tā kā Komisijai būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, balstoties uz relevantiem datiem, statistiku, analīzēm un pētījumiem par dažādajām pieejamajām iespējām; tā kā minētajā ietekmes novērtējumā būtu arī jānovērtē un jāanalizē nedroši un bīstami produkti, ko pārdod tiešsaistes tirdzniecības vietās; tā kā ietekmes novērtējumā būtu jāņem vērā arī pieredze, kas gūta Covid-19 pandēmijas laikā, un jāņem vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas; tā kā DPA būtu jāpapildina ar īstenošanas vadlīnijām,

Vispārīgie principi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iesniegt digitālo pakalpojumu tiesību akta paketes (“DPA”) priekšlikumu, kurā vajadzētu būt priekšlikumam par grozījumiem E-komercijas direktīvā un priekšlikumam par ex ante noteikumiem sistēmiskiem operatoriem ar vārtziņa funkciju, balstoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu; aicina Komisiju šādu paketi iesniegt, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu, 62. un 114. pantu, ievērojot šīs rezolūcijas pielikumā izklāstītos ieteikumus, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu, kurā būtu jāiekļauj informācija par priekšlikumu finansiālo ietekmi un kurš būtu jābalsta relevantos datos, statistikā un analīzēs;

2.  atzīst, cik svarīgs ir E-komercijas direktīvas noteiktais tiesiskais regulējums Savienības tiešsaistes pakalpojumu attīstībā, un uzskata, ka principi, ko likumdevēji ievēroja, deviņdesmito gadu nogalē reglamentēdami informācijas sabiedrības pakalpojumus, joprojām ir derīgi un būtu jāizmanto, izstrādājot jebkādus turpmākus priekšlikumus; uzsver, ka juridiskā noteiktība, ko rada E-komercijas direktīva, ir devusi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) iespēju paplašināt uzņēmējdarbību un vieglāk darboties pāri robežām;

3.  uzskata, ka, sniedzot pakalpojumus Savienībā, visiem digitālo pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, ir jāievēro DPA noteikumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas un trešo valstu digitālo pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju papildus izvērtēt, vai pastāv trešo valstu pretpasākumu risks, vienlaikus palielinot informētību par to, kā Savienības tiesību akti piemērojami tādiem pakalpojumu sniedzējiem no trešām valstīm, kuri orientējas uz Savienības tirgu;

4.  uzsver centrālo lomu, ko digitālā vienotā tirgus attīstībā pildījusi iekšējā tirgus klauzula, kura paredz izcelsmes valsts kontroli un dalībvalstu pienākumu nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti; uzsver, ka ir jānovērš atlikušie nepamatotie un nesamērīgie šķēršļi digitālo pakalpojumu sniegšanai, piemēram, sarežģītas administratīvās procedūras, dārga pārrobežu strīdu izšķiršana un apgrūtināta piekļuve informācijai par attiecīgajām regulatīvajām prasībām, tostarp nodokļu jomā, kā arī jānodrošina, ka netiek radīti nekādi jauni nepamatoti un nesamērīgi šķēršļi;

5.  atzīmē, ka saskaņā ar Savienības noteikumiem par pakalpojumu brīvu apriti dalībvalstis var veikt pasākumus, lai aizsargātu leģitīmus mērķus sabiedrības interesēs, piemēram, sabiedriskās kārtības aizsardzības, sabiedrības veselības, sabiedriskās drošības, patērētāju aizsardzības, īres mājokļu trūkuma apkarošanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas novēršanas jomā, ar noteikumu, ka šie pasākumi atbilst nediskriminēšanas un proporcionalitātes principiem;

6.  uzskata, ka būtu jāsaglabā E-komercijas direktīvas galvenie principi, piemēram, iekšējā tirgus klauzula, brīvība veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvība un aizliegums noteikt vispārēju pārraudzības pienākumu; uzsver, ka principam “kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē”, kā arī patērētāju aizsardzības un lietotāju drošības principiem būtu jākļūst arī par nākotnes tiesiskā regulējuma pamatprincipiem;

7.  uzsver sadarbīgās ekonomikas platformu nozīmi, arī transporta un tūrisma nozarē, kur pakalpojumus sniedz gan privātpersonas, gan profesionāļi; aicina Komisiju pēc apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām ierosināt saprotamāku nepersondatu apmaiņu un koordinācijas sistēmu starp platformām un valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, īpaši nolūkā apmainīties ar paraugpraksi un noteikt informācijas sniegšanas pienākumu kopu saskaņā ar ES datu stratēģiju;

8.  norāda, ka kopš E-komercijas direktīvas pieņemšanas datu aizsardzības režīms ir būtiski atjaunināts, un uzsver, ka digitālo pakalpojumu straujajai attīstībai ir vajadzīgs stingrs nākotnes vajadzībām atbilstošs tiesiskais regulējums, lai aizsargātu personas datus un privātumu; šajā sakarā uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro Savienības datu aizsardzības tiesību aktu prasības, proti, GDPR un Direktīva 2002/58/EK (“E-privātuma direktīva”), kas pašlaik tiek pārskatītas, un plašā pamattiesību sistēma, tostarp vārda brīvība, cieņa un nediskriminēšana, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un jānodrošina savu sistēmu un pakalpojumu drošība un drošums;

9.  uzskata, ka DPA būtu jānodrošina patērētāju uzticēšanās un skaidri jānosaka, ka tiek ievērotas patērētāju tiesību un produktu drošuma prasības, lai nodrošinātu juridisko noteiktību; norāda, ka DPA īpaša uzmanība būtu jāpievērš lietotājiem ar invaliditāti un jāgarantē viņiem piekļuve informācijas sabiedrības pakalpojumiem; aicina Komisiju mudināt pakalpojumu sniedzējus izstrādāt tehniskus rīkus, kas ļautu personām ar invaliditāti faktiski piekļūt informācijas sabiedrības pakalpojumiem, tos izmantot un gūt labumu no tiem;

10.  uzsver, cik svarīgi ir saglabāt E-komercijas direktīvas horizontālo pieeju; uzsver, ka universāla pieeja nav piemērota, lai risinātu visas mūsdienu digitālās vides jaunās problēmas, un ka tiešsaistes aktoru un pakalpojumu daudzveidībai ir vajadzīga īpaši pielāgota regulatīvā pieeja; iesaka nošķirt saimnieciskas un nesaimnieciskas darbības un dažādus digitālo pakalpojumu veidus, ko mitina platformas, nevis koncentrēties uz platformas veidu; šajā kontekstā uzskata, ka visiem turpmākajiem tiesību aktu priekšlikumiem būtu jācenšas nodrošināt, ka jaunie Savienības pienākumi attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem ir samērīgi un skaidri;

11.  atgādina, ka daudzos likumdošanas un administratīvos lēmumos un līgumattiecībās tiek izmantotas E-komercijas direktīvas definīcijas un noteikumi un ka tādēļ jebkurām izmaiņām tajos būs būtiskas sekas;

12.  uzsver, ka bez paredzama, nākotnes vajadzībām atbilstoša, skaidra un visaptveroša Savienības līmeņa regulējuma un godīgas konkurences nebūs iespējams veicināt visu Eiropas uzņēmumu, tostarp mazo platformu, MVU, tostarp mikrouzņēmumu, uzņēmēju un jaunuzņēmumu izaugsmi, palielināt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, izbeigt tirgus sadrumstalotību un nodrošināt Eiropas uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas tiem ļautu pilnībā izmantot digitālo pakalpojumu tirgu un būt konkurētspējīgiem pasaules mērogā;

13.  uzsver, ka gaidāmais iekšējā tirgus instruments attiecībā uz ex ante noteikumiem par sistēmiskām platformām un izziņotais jaunais konkurences instruments, kura mērķis ir novērst nepilnības konkurences tiesībās, būtu jāpatur kā atsevišķi juridiskie instrumenti;

14.  atgādina, ka E-komercijas direktīva tika izstrādāta tehnoloģiski neitrālā veidā, lai nodrošinātu, ka tā nenoveco IT nozares straujās inovācijas izraisītās tehnoloģiskās attīstības dēļ, un uzsver, ka DPA arī turpmāk vajadzētu būt piemērotai nākotnes vajadzībām un piemērojamai tādu jaunu tehnoloģiju izveidei, kas ietekmē digitālo vienoto tirgu; aicina Komisiju nodrošināt, ka tehnoloģiskā neitralitāte saglabājas arī visās pārskatīšanās, lai garantētu ilgstošus ieguvumus uzņēmumiem un patērētājiem;

15.  uzskata, ka iekšējā tirgū ir vajadzīgi vienlīdzīgi konkurences apstākļi starp platformu ekonomiku un bezsaistes ekonomiku, kuru pamatā būtu vienādas tiesības un pienākumi visām ieinteresētajām personām — patērētājiem un uzņēmumiem; uzskata, ka DPA nevajadzētu pievērsties platformas darbinieku problēmai; tāpēc uzskata, ka darba ņēmēju, tostarp platformu vai sadarbīgās ekonomikas darbinieku, sociālā aizsardzība un sociālās tiesības būtu pienācīgi jārisina atsevišķā instrumentā, lai pienācīgi un vispusīgi reaģētu uz mūsdienu digitālās ekonomikas izaicinājumiem;

16.  uzskata, ka DPA būtu jābalstās uz Savienības kopīgajām vērtībām, kas paredz pilsoņu tiesību aizsardzību, un jātiecas veicināt bagātīgas un daudzveidīgas tiešsaistes ekosistēmas izveidi ar plašu tiešsaistes pakalpojumu klāstu, konkurenciālu digitālo vidi, pārredzamību un juridisko noteiktību, lai pilnībā atraisītu digitālā vienotā tirgus potenciālu;

17.  uzskata, ka DPA Savienībai dod iespēju ne tikai veidot digitālo ekonomiku Savienības līmenī, bet arī noteikt standartus pārējai pasaulei;

Pamattiesības un pamatbrīvības

18.  atzīmē, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un jo īpaši tiešsaistes platformām, tostarp sociālās tīklošanās vietnēm, ir plašas spējas sasniegt un ietekmēt plašāku auditoriju, uzvedību, viedokļus un paradumus, tostarp tādas neaizsargātas grupas kā nepilngadīgie, un būtu jāievēro Savienības tiesību akti par lietotāju, viņu datu un visas sabiedrības aizsardzību;

19.  atgādina, ka nesenie skandāli sakarā ar datu vākšanu un pārdošanu, piemēram, Cambridge Analytica, viltus ziņām, dezinformāciju, manipulācijām ar balsotājiem un neskaitāmiem citāda kaitējuma gadījumiem tiešsaistē (no naida runas līdz teroraktu pārraidīšanai), liecina, ka ir jāstrādā pie labākas izpildes panākšanas un ciešākas sadarbības starp dalībvalstīm, lai izprastu pastāvošo noteikumu priekšrocības un trūkumus un nostiprinātu pamattiesību aizsardzību tiešsaistē;

20.  šajā sakarā atgādina, ka dažas izveidotās pašregulācijas un kopregulācijas shēmas, piemēram, Savienības prakses kodekss dezinformācijas jomā, ir palīdzējušas strukturēt dialogu ar platformām un regulatoriem; ierosina, ka tiešsaistes platformām vajadzētu ieviest iedarbīgus un piemērotus aizsardzības pasākumus, īpaši, lai nodrošinātu, ka tās rīkojas rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši, un lai novērstu netīšu tāda satura izņemšanu, kas nav nelikumīgs; šādiem pasākumiem nevajadzētu novest pie obligātas satura “augšupielādes filtrēšanas”, kas neatbilst vispārējas pārraudzības pienākumu aizliegumam; ierosina regulāri izvērtēt un pilnveidot pasākumus cīņai pret kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju;

21.  atgādina, cik svarīgi ir garantēt vārda, informācijas un uzskatu brīvību un cik svarīga ir brīva un daudzveidīga preses un mediju vide, arī neatkarīgas žurnālistikas aizsardzības aspektā; uzstāj uz vārda brīvības aizsardzību un veicināšanu un to, cik svarīga ir uzskatu, informācijas, preses, mediju un mākslas un kultūras izpausmju daudzveidība;

22.  uzsver, ka DPA būtu jāstiprina iekšējā tirgus brīvības un jāgarantē Hartā noteiktās pamattiesības un principi; uzsver, ka patērētāju un lietotāju, tostarp nepilngadīgo, pamattiesības būtu jāaizsargā pret kaitīgiem tiešsaistes uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp tiem, kuri izplata digitālo reklāmu, kā arī pret manipulācijām ar rīcību un pret diskrimināciju;

23.  uzsver, cik svarīga ir lietotāju iespēcināšana attiecībā uz viņu pašu pamattiesību īstenošanu tiešsaistē; atkārto, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro un jānodrošina lietotāju tiesības uz datu pārnesamību, kas noteiktas Savienības tiesību aktos;

24.  norāda, ka biometriskos datus uzskata par īpašu personas datu kategoriju ar īpašiem apstrādes noteikumiem; atzīmē, ka biometriju var izmantot un to aizvien vairāk izmanto personu identifikācijai un autentificēšanai, kas, neraugoties uz potenciālajām priekšrocībām, nozīmē būtiskus riskus un nopietnu iejaukšanos tiesībās uz privātumu un datu aizsardzību, īpaši tad, ja tā notiek bez datu subjekta piekrišanas, kā arī paver ceļu identitātes viltošanai; aicina DPA nodrošināt, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji biometriskos datus glabā tikai pašā ierīcē, ja vien tiesību aktos nav atļauta centralizēta glabāšana, lai digitālo pakalpojumu lietotājiem vienmēr būtu alternatīva pēc noklusējuma noteiktu biometrisko datu izmantošanai pakalpojuma darbībai, kā arī pienākumu skaidri informēt klientus par riskiem, ko rada biometrisko datu izmantošana;

25.  uzsver, ka saskaņā ar judikatūru par komunikācijas metadatiem piekļuve lietotāja abonenta datiem un metadatiem publiskajām iestādēm dodama tikai tad, ja tā vajadzīga, lai veiktu izmeklēšanu par personām, kuras tiek turētas aizdomās par smagiem noziegumiem, un ja iestādes iepriekš saņēmušas tiesas atļauju; tomēr ir pārliecināts, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nedrīkst uzglabāt datus tiesībaizsardzības nolūkos, ja vien individuāla lietotāja datu mērķtiecīgu uzglabāšanu nav tieši noteikusi neatkarīga kompetenta publiskā iestāde saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

26.  uzsver, cik svarīgi ir datiem piemērot efektīvu galšifrēšanu, jo tā ir būtiska uzticībai internetam un drošībai tajā un efektīvi novērš neatļautu trešo pušu piekļuvi;

Pārredzamība un patērētāju aizsardzība

27.  atzīmē, ka Covid-19 pandēmija ir parādījusi, cik svarīga un noturīga ir e-komercijas nozare un kāds ir tās potenciāls kalpot par Eiropas ekonomikas atdzīvināšanas virzītājspēku, bet tajā pašā laikā arī to, cik neaizsargāti ir ES patērētāji pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko īsteno negodīgi tirgotāji, kuri tiešsaistē pārdod viltotus, nelikumīgus vai nedrošus produktus un sniedz pakalpojumus, kas neatbilst Savienības drošuma noteikumiem, vai uzspiež patērētājiem nepamatoti un ļaunprātīgi augstākas cenas vai citus negodīgus nosacījumus; uzsver, ka steidzami jāintensificē Savienības noteikumu izpildes panākšana un jāuzlabo patērētāju aizsardzība;

28.  uzsver, ka šo problēmu saasina grūtības noteikt krāpniecisku komerciālo lietotāju identitāti un līdz ar to patērētājiem ir grūti pieprasīt kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem un kaitējumu;

29.  uzskata, ka vajadzētu pastiprināt pašreizējās pārredzamības un informācijas prasības, kas E-komercijas direktīvā noteiktas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un to komerciālajiem klientiem, kā arī minimālās informācijas prasības par komercpaziņojumiem, vienlaikus veicot pasākumus, kas palielinātu pastāvošo noteikumu ievērošanu, nekaitējot MVU konkurētspējai;

30.  aicina Komisiju pastiprināt E-komercijas direktīvas 5. pantā noteiktās informācijas prasības un prasīt, lai mitināšanas pakalpojumu sniedzēji salīdzina informāciju un to komerciālo lietotāju identitāti, ar kuriem tiem ir tiešas komercattiecības, ar identifikācijas datiem attiecīgajās pastāvošajās un pieejamajās Savienības datubāzēs saskaņā ar datu protokola regulējumu; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa saviem komerciālajiem lietotājiem nodrošināt, ka to sniegtā informācija ir precīza, pilnīga un atjaunināta, un tiem vajadzētu būt tiesībām un pienākumam atteikt vai izbeigt savu pakalpojumu sniegšanu komerciālajiem lietotājiem, ja informācija par to identitāti ir nepatiesa vai maldinoša; komerciālajiem lietotājiem vajadzētu būt atbildīgiem par pakalpojumu sniedzēja informēšanu par visām izmaiņām to uzņēmējdarbībā (piemēram, uzņēmējdarbības izbeigšanu);

31.  aicina Komisiju noteikt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem pienākumus, kuru mērķis būtu palielināt pārredzamību, informācijas daudzumu un pārskatatbildību un kuru izpilde būtu panākama; aicina Komisiju nodrošināt, ka izpildes panākšanas pasākumi ir orientēti tā, ka tiek ņemti vērā dažādie pakalpojumi un tie nenozīmē neizbēgamu privātuma un tiesiskā procesa pārkāpumu; uzskata, ka minētajiem pienākumiem vajadzētu būt samērīgiem un to izpilde būtu jāpanāk ar atbilstošām, iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām;

32.  uzsver, ka būtu jāpastiprina pastāvošie pienākumi, ko attiecībā uz komercpaziņojumu un digitālās reklāmas pārredzamību paredz E-komercijas direktīva un Negodīgas komercprakses direktīva; norāda, ka satraucošās bažas patērētāju aizsardzības jomā, kuras raisa profilēšana, mērķorientēšana un personalizēta cenu noteikšana, būtu jākliedē cita starpā ar pārredzamības pienākumiem un informācijas prasībām;

33.  uzsver, ka tiešsaistes patērētāji nav vienlīdzīgā situācijā ar pakalpojumu sniedzējiem un tirgotājiem, kas piedāvā pakalpojumus, kurus uztur ieņēmumi no reklāmas un reklāmas, kas tiek tieši orientētas uz individuāliem patērētājiem, izmantojot informāciju, kura savākta ar lielo datu un MI mehānismiem; atzīmē personalizētas reklāmas, jo īpaši mikroorientētas reklāmas un uz uzvedību balstītas reklāmas, iespējamo negatīvo ietekmi; tāpēc aicina Komisiju ieviest papildu noteikumus par mērķorientētu reklāmu un mikroorientēšanu, kuras pamatā ir personas datu vākšana, un apsvērt iespēju stingrāk reglamentēt mikroorientētu un uz uzvedību balstītu reklāmu par labu mazāk intruzīviem reklāmas veidiem, kuriem nav nepieciešams plaši izsekot lietotāju darbībām ar saturu; mudina Komisiju apsvērt arī ieviest likumdošanas pasākumus, ar ko reklāmu tiešsaistē padarīt pārredzamāku;

34.  uzsver, ka, ņemot vērā digitālo pakalpojumu attīstību, ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu pienākums nodrošināt, ka to tiesību sistēma ļauj slēgt līgumus elektroniski, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni; aicina Komisiju pārskatīt pastāvošās prasības par līgumiem, kas noslēgti elektroniski, tostarp par dalībvalstu paziņojumiem, un vajadzības gadījumā tās atjaunināt; minētajā kontekstā atzīmē, ka populārāki kļūst “viedlīgumi”, piemēram, tādi, kuru pamatā ir sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas, un aicina Komisiju novērtēt sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju, tostarp “viedlīgumu”, attīstību un izmantošanu, piemēram, jautājumus par viedlīgumu derīgumu un izpildes panākšanu pārrobežu situācijās, sniegt norādījumus par tiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību uzņēmumiem un patērētājiem, un ar likumdošanas iniciatīvām nākt klajā tikai tad, ja minētajā novērtējumā tiek konstatēti konkrēti trūkumi;

35.  aicina Komisiju ieviest minimālos standartus līguma noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību, piekļūstamību, taisnīgumu un nediskriminējošiem pasākumiem, un dziļāk pārskatīt tādu iepriekš formulētu līguma noteikumu un nosacījumu standartklauzulu praksi, par ko iepriekš nav notikusi atsevišķa apspriešanās, tostarp attiecībā uz galapatērētāju licences līgumiem, rast risinājumus, kā tos padarīt taisnīgākus, un nodrošināt atbilstību Savienības tiesību aktiem, lai patērētājiem būtu vieglāk iesaistīties, tostarp klauzulu izvēlē, tādējādi dodot iespēju saņemt labāk informētu piekrišanu;

36.  uzsver, ka ir jāuzlabo uzņēmumu un patērētāju elektroniskās saziņas efektivitāte, ņemot vērā virtuālās identifikācijas tehnoloģiju attīstību; uzskata, ka nolūkā nodrošināt DPA efektivitāti Komisijai būtu jāatjaunina arī digitālās identifikācijas tiesiskais regulējums, proti, Regula (ES) Nr. 910/2014(18) (“eIDAS regula”); uzskata, ka vispārēji atzītu, uzticamu digitālās identitātes un uzticamu autentifikācijas sistēmu izveide būtu lietderīgs instruments, kas ļautu droši noteikt fizisku personu, juridisku personu un iekārtu individuālo identitāti, lai aizsargātu pret viltus profilu izmantošanu; šajā kontekstā atzīmē, ka patērētājiem ir svarīgi droši izmantot vai iegādāties produktus un pakalpojumus tiešsaistē bez vajadzības izmantot nesaistītas platformas un lieki kopīgot datus, tostarp personas datus, ko vāc šīs platformas; aicina Komisiju veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu par vispārpieņemtas publiskās elektroniskās identitātes izveidi kā alternatīvu privātām vienas pieteikšanās sistēmām un uzsver, ka šis pakalpojums būtu jāizstrādā tā, lai datu vākšana būtu absolūti minimāla; uzskata, ka Komisijai būtu jānovērtē iespēja izveidot vecuma verifikācijas sistēmu digitālo pakalpojumu lietotājiem, jo īpaši nolūkā aizsargāt nepilngadīgos;

37.  uzsver, ka DPA nedrīkstētu ietekmēt GDPR noteikto datu minimizēšanas principu un, ja vien īpašos tiesību aktos nav noteikts citādi, digitālo pakalpojumu starpniekiem būtu jāļauj savus pakalpojumus izmantot anonīmi, cik vien iespējams, un jāapstrādā tikai tādi dati, kas vajadzīgi lietotāja identifikācijai. ka šādus savāktos datus nedrīkstētu izmantot nekādiem citiem digitālajiem pakalpojumiem, izņemot tos, kam nepieciešama personas identifikācija, autentifikācija vai vecuma verifikācija, un ka tie būtu jāizmanto tikai leģitīmiem mērķiem un nekādā ziņā ne nolūkā ierobežot vispārēju piekļuvi internetam;

MI un mašīnmācīšanās

38.  uzsver, ka, lai gan pašlaik E-komercijas reglamentētajiem MI pakalpojumiem un pakalpojumiem, kas izmanto automatizētus lēmumpieņemšanas instrumentus vai mašīnmācīšanās rīkus, ir milzīgs potenciāls dot labumu patērētājiem un pakalpojumu sniedzējiem, DPA būtu jārisina konkrētas problēmas, ko tie rada tādos pastāvošajā regulējumā neskatītos aspektos kā nediskriminēšanas nodrošināšana, pārredzamība, tostarp attiecībā uz izmantotajām datu kopām un vēlamajiem rezultātiem, saprotams algoritmu skaidrojums, kā arī atbildība;

39.  turklāt uzsver, ka pamatā esošajiem algoritmiem ir pilnībā jāatbilst prasībām par pamattiesībām, jo īpaši privātumu, personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un bērnu tiesībām, ko paredz Līgumi un Harta;

40.  uzskata, ka ir būtiski nodrošināt augstas kvalitātes, nediskriminējošu un objektīvu pamatā esošo datu kopu izmantošanu, kā arī palīdzēt indivīdiem iegūt piekļuvi daudzveidīgam saturam, uzskatiem, augstas kvalitātes produktiem un pakalpojumiem;

41.  aicina Komisiju ieviest pārredzamības un pārskatatbildības prasības attiecībā uz automatizētajiem lēmumpieņemšanas procesiem, vienlaikus nodrošinot atbilstību prasībām par lietotāju privātumu un komercnoslēpumiem; norāda, ka ir jādod iespēja kompetentajām iestādēm veikt ārējas normatīvas revīzijas, atsevišķu gadījumu pārraudzību un atkārtotus riska novērtējumus, kā arī jānovērtē saistītie riski, jo īpaši riski patērētājiem vai trešām personām, un uzskata, ka pasākumiem, kas veikti šo risku novēršanai, vajadzētu būt pamatotiem un samērīgiem un nevajadzētu kavēt inovāciju; uzskata, ka ir jāievēro “cilvēka īstenota procesa kontroles princips”, cita starpā — lai nepieļautu, ka palielinās veselības un drošības riski, diskriminācija, nepamatota novērošana un ļaunprātība, un novērstu potenciālos pamattiesību un pamatbrīvību apdraudējumus;

42.  uzskata, ka saskarē ar automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmām un citiem inovatīviem digitālajiem pakalpojumiem vai lietotnēm patērētājiem un lietotājiem vajadzētu būt tiesībām tikt laikus, kodolīgi, saprotami un viegli uztverami informētiem un būtu faktiski jāgarantē viņu tiesības; pauž bažas par pašreizējo pārredzamības trūkumu attiecībā uz virtuālo palīgu un sarunbotu izmantošanu, kas var īpaši kaitēt neaizsargātiem patērētājiem, un uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem patērētāju atbalstam nevajadzētu izmantot tikai automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmas;

43.  šajā kontekstā uzskata, ka patērētājiem vajadzētu būt iespējai tikt skaidri informētiem par saskari ar automatizētu lēmumpieņemšanu un par to, kā sasniegt cilvēku ar lēmumpieņemšanas pilnvarām, lai pieprasītu pārbaudes un labojumus attiecībā uz iespējamām kļūdām, kuras izriet no automatizētiem lēmumiem, kā arī prasīt kompensāciju par jebkādu kaitējumu, kas saistīts ar automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmu izmantošanu;

44.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt patērētāju izvēles iespējas, patērētāju īstenotu kontroli un patērētāju uzticēšanos MI pakalpojumiem un lietotnēm; tāpēc uzskata, ka patērētāju tiesību kopa būtu jāpaplašina, lai digitālajā pasaulē viņus labāk aizsargātu, un aicina Komisiju īpaši apsvērt pārskatatbildības un taisnīguma kritērijus un kontroli un tiesības uz nediskriminēšanu un objektīvām MI datu kopām; uzskata, ka patērētājiem un lietotājiem vajadzētu būt lielākai kontrolei pār to, kā tiek izmantots MI, un iespējai atteikt, ierobežot vai personalizēt jebkādu MI balstītu personalizācijas funkciju izmantošanu;

45.  atzīmē, ka automatizēti satura moderācijas rīki nespēj faktiski izprast konteksta un nozīmes nianses cilvēku saziņā, bet tas ir nepieciešams, lai noteiktu, vai novērtētais saturs var tikt uzskatīts par tiesību akta vai pakalpojumu sniegšanas noteikumu pārkāpumu; tāpēc uzsver, ka DPA nedrīkstētu uzspiest šādu rīku izmantošanu;

Cīņa pret nelikumīgu saturu un darbībām tiešsaistē

46.  uzsver, ka nelikumīga satura un darbību pastāvēšana un izplatīšana tiešsaistē ir nopietns drauds, kas mazina iedzīvotāju uzticēšanos digitālajai videi un paļaušanos uz to, kaitē veselīgu digitālo ekosistēmu attīstībai un var arī nopietni un ilgstoši ietekmēt cilvēku drošību un pamattiesības; atzīmē, ka tajā pašā laikā nelikumīgu saturu un darbības var viegli izplatīt un to negatīvā ietekme var pastiprināties ļoti ātri;

47.  atzīmē, ka viena risinājuma, kas derētu visam nelikumīgajam saturam un darbībām, nav; uzsver, ka saturs, kas dažās dalībvalstīs var būt nelikumīgs, citās tāds var nebūt, jo Savienībā ir saskaņoti tikai daži nelikumīga satura veidi; aicina stingri nošķirt, no vienas puses, nelikumīgu saturu, sodāmas darbības un nelikumīgi kopīgotu saturu un, no otras puses, kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju, kas ne vienmēr ir nelikumīgi un aptver daudzus dažādus aspektus, pieejas un noteikumus, kuri piemērojami katrā atsevišķā gadījumā; uzskata, ka juridiskās atbildības režīmam būtu jāattiecas tikai uz nelikumīgu saturu, kas definēts Savienības vai valstu tiesību aktos;

48.  tomēr uzskata, ka, neskarot pamattiesību plašo satvaru un pastāvošos nozarspecifiskos tiesību aktus, saskaņotāka un koordinētāka pieeja Savienības līmenī, kas ņemtu vērā dažādus nelikumīga satura un darbību veidus un balstītos sadarbībā un paraugprakses apmaiņā starp dalībvalstīm, palīdzēs iedarbīgāk vērsties pret nelikumīgu saturu; turklāt uzsver, ka pakalpojumu sniedzējiem veicamo pasākumu smagums ir jāpielāgo pārkāpuma smagumam, un aicina uzlabot sadarbību un informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm un mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem;

49.  uzskata, ka brīvprātīgas tiešsaistes platformu darbības un pašregulācija Eiropā ir devušas zināmus ieguvumus, taču ir vajadzīgs skaidrs nelikumīga satura un darbību izņemšanas tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu ātru ziņošanu par šādu tiešsaistes saturu un tā izņemšanu; uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem nedrīkst uzlikt vispārējas pārraudzības pienākumu pārraudzīt informāciju, ko tie pārsūta vai uzglabā, un nedrīkst pieļaut aktīvu visa satura un darbību meklēšanu, moderāciju un filtrēšanu ne de jure, ne de facto; uzsver, ka nelikumīgs saturs būtu jāizņem no mitināšanas vietas un ka nevajadzētu izvirzīt prasību piekļuves sniedzējiem bloķēt piekļuvi saturam;

50.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiešsaistes starpnieki, kas pēc savas iniciatīvas iespējami nelikumīgu saturu izņem no tiešsaistes, to dara rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši, visos apstākļos pienācīgi ievērojot lietotāju pamattiesības un pamatbrīvības; uzsver, ka visi šādi pasākumi būtu jāpapildina ar stingru procesuālo garantiju un jēgpilnām pārredzamības un pārskatatbildības prasībām; aicina gadījumos, kad pastāv šaubas par satura “nelikumīgo” raksturu, šo saturu pārbaudīt cilvēkam un neizņemt bez dziļākas izmeklēšanas;

51.  aicina Komisiju nākt klajā ar pētījumu par satura un datu izņemšanu automatizētas lēmumpieņemšanas ceļā pirms Covid-19 pandēmijas un tās laikā, kā arī par gadījumiem, kad saturs izņemts kļūdas dēļ (pseidopozitīvi rezultāti) un kas iekļauti izņemto vienību skaitā;

52.  aicina Komisiju novērst aizvien pieaugošās atšķirības un sadrumstalotību dalībvalstu noteikumos un pieņemt skaidrus un paredzamus saskaņotus noteikumus un pārredzamu, efektīvu un samērīgu paziņošanas un rīcības mehānismu; tam būtu jānodrošina pietiekamas garantijas, jādod lietotājiem iespēja informēt tiešsaistes starpniekus par iespējami nelikumīgu tiešsaistes saturu vai darbībām un jāpalīdz tiešsaistes starpniekiem ātri reaģēt un būt pārredzamākiem attiecībā uz darbībām, kas veiktas ar potenciāli nelikumīgu saturu; uzskata, ka šādiem pasākumiem vajadzētu būt tehnoloģiski neitrāliem un viegli piekļūstamiem visiem aktoriem, lai garantētu augsta līmeņa lietotāju un patērētāju aizsardzību;

53.  uzsver, ka šādam paziņošanas un rīcības mehānismam jābūt vērstam uz cilvēku; uzsver, ka būtu jāievieš aizsardzības pasākumi pret sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp pret atkārtotiem viltus signāliem, negodīgu komercpraksi un citām shēmām; mudina Komisiju nodrošināt piekļuvi pārredzamiem, efektīviem, taisnīgiem un ātriem pretpaziņošanas un sūdzību mehānismiem un ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismiem un garantēt iespēju vērsties tiesā pret satura izņemšanu, lai īstenotu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību;

54.  atzinīgi vērtē centienus ieviest pārredzamību satura izņemšanas jomā; aicina Komisiju nodrošināt, ka ziņojumi ar informāciju par paziņošanas un rīcības mehānismiem, piemēram, par paziņojumu skaitu, to struktūru veidu, kuras ziņo par saturu, sūdzības satura veidu, starpnieka atbildes laiku, pārsūdzību skaitu, kā arī to gadījumu skaitu, kad saturs nepareizi identificēts kā nelikumīgs vai nelikumīgi kopīgots, būtu jādara publiski pieejami;

55.  atzīmē problēmas ar tādu juridisku rīkojumu izpildes panākšanu, kas izdoti dalībvalstī, kura nav pakalpojumu sniedzēja izcelsmes valsts, un uzsver, ka šīs jautājums ir jāizskata dziļāk; uzskata, ka mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam izņemt informāciju, kas izcelsmes valstī ir likumīga, vai liegt tai piekļuvi;

56.  uzsver, ka atbildība par regulējuma izpildes panākšanu, lemšanu par tiešsaistes darbību un satura likumību, kā arī pienākuma uzlikšanu mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pēc iespējas drīzāk izņemt nelikumīgu saturu vai liegt tam piekļuvi ir jāuzņemas neatkarīgām publiskā sektora iestādēm un ka šādiem rīkojumiem jābūt precīziem, labi pamatotiem un jāatbilst pamattiesībām;

57.  uzsver, ka, lai atvieglotu digitālo pakalpojumu brīvu apriti, nodrošinātu satura pieejamību tiešsaistē un aizsargātu lietotāju pamattiesības, ir būtiski svarīgi un ir jāsaglabā mitināšanas starpniekiem paredzētie aizsardzības pasākumi pret tiesiskās atbildības režīmu, ko paredz E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pants, un vispārējās pārraudzības aizliegums, ko paredz E-komercijas direktīvas 15. pants; šajā kontekstā uzsver, ka juridiskās atbildības režīmu un vispārējās pārraudzības aizliegumu nevajadzētu vājināt ar iespējamiem jauniem tiesību aktiem vai ar citu E-komercijas direktīvas sadaļu grozījumiem;

58.  atzīst principu, ka tādu digitālo pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir neitrāla un pasīva loma, piemēram, aizmugursistēmas un infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji, nav atbildīgi par pakalpojumos pārsūtīto saturu, jo tie šādu saturu nekontrolē, tiem nav aktīvas mijiedarbības ar to un tie to neoptimizē; tomēr uzsver, ka ir sīkāk jāprecizē, ko nozīmē aktīva un pasīva loma, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jautājumā;

59.  aicina Komisiju apsvērt iespēju uzlikt mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pienākumu ziņot kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei par nelikumīgu saturu, kas varētu būt smags noziegums, tiklīdz tas par šo saturu uzzina;

Tiešsaistes tirdzniecības vietas

60.  atzīmē, ka, lai gan tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietu, izveidošanās ir devusi labumu gan patērētājiem, gan tirgotājiem, jo īpaši — uzlabojot izvēles iespējas, samazinot izmaksas un pazeminot cenas, tā ir arī padarījusi patērētājus neaizsargātākus pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko izmanto aizvien vairāk pārdevēju, tostarp no trešām valstīm, kuri var tiešsaistē piedāvāt nelikumīgus, nedrošus vai viltotus produktus un pakalpojumus, kas bieži vien neatbilst Savienības noteikumiem un standartiem produktu drošuma jomā, un nepietiekami garantē patērētāju tiesības;

61.  uzsver, ka patērētājiem vajadzētu būt vienlīdz aizsargātiem gan iepērkoties tiešsaistē, gan veikalos uz vietas; uzsver, ka Savienības patērētāju eksponētība nelikumīgiem, viltotiem un nedrošiem produktiem, kas satur bīstamas ķimikālijas, kā arī citiem drošības apdraudējumiem, kas rada risku cilvēku veselībai, nav pieņemama; uzstāj, ka ir jāievieš atbilstoši aizsardzības pasākumi un produktu drošuma un patērētāju aizsardzības pasākumi, lai nepieļautu neatbilstīgu produktu un pakalpojumu pārdošanu tiešsaistes tirdzniecības vietās, un aicina Komisiju pastiprināt atbildības režīmu tiešsaistes tirdzniecības vietām;

62.  uzsver, cik svarīgi ir Regulā (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību izklāstītie noteikumi par tādu produktu atbilstību, kuri Savienībā ienāk no trešām valstīm; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai uzlabotu ārpus Savienības uzņēmējdarbību veicošo pārdevēju atbilstību tiesību aktiem gadījumos, kad nav Savienībā uzņēmējdarbību veicoša ražotāja, importētāja vai izplatītāja, un novērst visas pašreizējās juridiskās nepilnības, kas ļauj ārpus Savienības uzņēmējdarbību veicošiem piegādātājiem Eiropas patērētājiem tiešsaistē pārdot produktus, kas neatbilst Savienības noteikumiem par drošumu un patērētāju aizsardzību, nesaņemot nekādu sodu, neatbildot par savu rīcību un nedodot patērētājiem nekādas juridiskas iespējas panākt savu tiesību izpildi vai saņemt kompensāciju par kaitējumu; šajā kontekstā uzsver nepieciešamību nodrošināt iespēju vienmēr identificēt trešo valstu produktu ražotājus un pārdevējus;

63.  uzsver, ka tirdzniecības vietām tūlīt jāinformē patērētāji, tiklīdz produkts, kuru viņi ir iegādājušies, ir izņemts no tirdzniecības vietas pēc paziņojuma par tā neatbilstību Savienības produktu drošības vai patērētāju aizsardzības noteikumiem;

64.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji izmanto RAPEX un informē kompetentās iestādes, tiklīdz uzzina par nelikumīgiem, nedrošiem un viltotiem produktiem savās platformās;

65.  uzskata, ka tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāuzlabo sadarbība ar tirgus uzraudzības iestādēm un muitas dienestiem, piemēram, apmainoties ar informāciju par nelikumīgu, nedrošu un viltotu produktu pārdevējiem;

66.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis veikt vienotākus tirgus uzraudzības pasākumus un pastiprināt sadarbību ar muitas iestādēm, lai pārbaudītu tiešsaistē pārdodamo produktu drošumu vēl pirms tie nonāk pie patērētājiem; aicina Komisiju izpētīt iespēju izveidot starptautisku patērētāju centru tīklu, lai palīdzētu ES patērētājiem risināt strīdus ar tirgotājiem, kas atrodas ārpussavienības valstīs;

67.  aicina Komisiju nodrošināt, ka gadījumos, kad tiešsaistes tirdzniecības vietas piedāvā profesionālus pakalpojumus, ar aizsardzības pasākumiem un informācijas prasībām tiek panākts pietiekams patērētāju aizsardzības līmenis;

68.  uzskata, ka tūrisma un transporta tirgū ar DPA būtu jācenšas nodrošināt juridisko noteiktību un skaidrību, izveidojot pārvaldības satvaru, kas formalizē sadarbību starp platformām un valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, jo īpaši ar mērķi dalīties paraugpraksē, un nosakot īstermiņa nomas un mobilitātes platformu informācijas pienākumu kopumu attiecībā uz to pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar attiecīgajiem valsts, reģionālajiem un vietējiem tiesību aktiem; aicina Komisiju turpināt novērst nepamatotus šķēršļus un izstrādāt ES līmenī koordinētus nozaru centienus ar visu ieinteresēto personu iesaisti, lai vienotos par to kritēriju, piemēram, atļauju, licenču vai attiecīgā gadījumā vietēja vai valsts līmeņa pakalpojuma sniedzēja reģistrācijas numuru, kopumu saskaņā ar vienotā tirgus noteikumiem, kas nepieciešami, lai piedāvātu pakalpojumus īstermiņa īres vai mobilitātes platformā; uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no nesamērīgu informēšanas pienākumu un nevajadzīga administratīvā sloga uzlikšanas visiem pakalpojumu sniedzējiem, īpaši uzsverot vienādranga pakalpojumu sniedzējus un MVU;

69.  aicina panākt, ka DPA saskaņā ar Eiropas zaļo kursu veicina e-komercijas ilgtspējīgu izaugsmi un ilgtspēju; uzsver tiešsaistes tirdzniecības vietu nozīmi ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu veicināšanā un centienos rosināt ilgtspējīgu patēriņu; aicina veikt pasākumus, lai apkarotu maldinošu praksi un dezinformāciju attiecībā uz tiešsaistē piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, tostarp nepatiesus apgalvojumus par vidi, vienlaikus aicinot tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājus veicināt e-komercijas ilgtspēju, sniedzot patērētājiem skaidru un viegli saprotamu informāciju par tiešsaistē iegādāto produktu vai pakalpojumu ietekmi uz vidi;

70.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, cik skaidrs un konsekvents ir pašreizējais tiesiskais regulējums, ko piemēro produktu un pakalpojumu tirdzniecībai tiešsaistē, lai noteiktu iespējamās nepilnības un pretrunas, kā arī tā nepietiekami efektīvu izpildi; aicina Komisiju veikt rūpīgu analīzi par mijiedarbību starp DPA un Savienības tiesību aktiem par produktu drošumu un ķimikālijām; aicina Komisiju nodrošināt konsekvenci starp jaunajiem noteikumiem par tiešsaistes tirdzniecības vietām un Direktīvas 2001/95/EK(19) (“Produktu vispārējas drošības direktīva”) un Direktīvas 85/374/EEK(20) (“Produktatbildības direktīva”) pārskatīšanu;

71.  norāda uz joprojām pastāvošajām problēmām saistībā ar selektīvās izplatīšanas nolīgumu ļaunprātīgu izmantošanu vai nepareizu piemērošanu ar mērķi ierobežot produktu un pakalpojumu pārrobežu pieejamību vienotajā tirgū un starp platformām; aicina Komisiju rīkoties šajā jautājumā, veicot plašāku vertikālā bloka atbrīvojumu un citu politikas nostādņu pārskatīšanu saskaņā ar LESD 101. pantu, vienlaikus atturoties no tā iekļaušanas DPA;

Sistēmisko operatoru ex ante regulējums

72.  atzīmē, ka pašlaik dažiem tirgiem ir raksturīgi lieli operatori ar būtiskiem tīkla efektiem, kuri spēj darboties kā digitālās ekonomikas de facto “tiešsaistes vārtziņi” (“sistēmiskie operatori”); uzsver, ka patērētāju labklājības veicināšanā ļoti svarīga ir godīga un efektīva konkurence starp tiešsaistes operatoriem ar nozīmīgu digitālo klātbūtni un citiem pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju rūpīgi analizēt dažādās tirgū līdz šim novērotās situācijas un to sekas, tostarp attiecībā uz patērētājiem, MVU un iekšējo tirgu;

73.  uzskata, ka, samazinot šķēršļus ienākšanai tirgū un reglamentējot sistēmiskos operatorus, iekšējā tirgus instrumentam, kas attiecībā uz minētajiem sistēmiskajiem operatoriem ar būtisku ietekmi tirgū piemēro ex ante regulatīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ir iespēja atvērt tirgus jaunienācējiem, tostarp MVU, uzņēmējiem un jaunuzņēmumiem, tādējādi uzlabojot patērētāju izvēles iespējas un veicinot inovāciju lielākā mērā, nekā iespējams ar konkurences tiesību izpildes panākšanu vien;

74.  atzinīgi vērtē Komisijas sabiedrisko apspriešanu par iespēju kā daļu no topošā DPA ieviest mērķtiecīgu ex ante regulējumu, lai risinātu sistēmiskus jautājumus, kas raksturīgi tieši digitālajiem tirgiem; uzsver iekšējā tirgus regulējuma un konkurences politikas savstarpējo papildināmību, kā uzsvērts Komisijas īpašo padomdevēju ziņojumā “Konkurences politika digitālajā laikmetā”;

75.  aicina Komisiju izmantot skaidrus rādītājus un noteikt “sistēmisko operatoru” definīciju;

76.  uzskata, ka ex ante regulējumam būtu jābalstās uz Regulu (ES) 2019/1150 (“Regula par platformu uzņēmējdarbībai”) un ka tā pasākumiem vajadzētu būt saskaņā ar Savienības pretmonopola noteikumiem un Savienības konkurences politiku, kas pašlaik tiek pārskatīta, lai labāk risinātu digitālā laikmeta uzdevumus; ex ante regulējumam būtu jānodrošina taisnīgi tirdzniecības nosacījumi, kas piemērojami visiem operatoriem, tostarp iespējamās papildu prasības un slēgts saraksts ar pozitīvajām un negatīvajām darbībām, kuras šādiem operatoriem ir jāievēro un/vai kuras tiem ir aizliegts veikt;

77.  aicina Komisiju jo īpaši analizēt pārredzamības trūkumu attiecībā uz sistēmisko operatoru rekomendāciju sistēmām, tostarp attiecībā uz šādu sistēmu darbības noteikumiem un kritērijiem, un to, vai ir jānosaka papildu pārredzamības pienākumi un informācijas prasības;

78.  uzsver, ka ex ante regulatīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošana citās nozarēs konkurenci tajās ir uzlabojusi; norāda, ka līdzīgu sistēmu varētu izstrādāt, lai identificētu sistēmiskos operatorus, kuriem ir “vārtziņa” loma, ņemot vērā digitālās nozares specifiku;

79.  vērš uzmanību uz to, ka sistēmisko operatoru komerciālo lietotāju lielums ir atšķirīgs — no starptautiskiem lieluzņēmumiem līdz mikrouzņēmumiem; uzsver, ka ex ante regulējumam par sistēmiskiem operatoriem nevajadzētu novest pie papildu prasību piemērošanas arī uzņēmumiem, kas tos izmanto;

80.  uzsver, ka liela apjoma datu uzkrāšana un vākšana un šādu datu izmantošana, ko veic sistēmiskie operatori, lai paplašinātu darbību no viena tirgus uz citu, kā arī papildu iespēja piespiest lietotājus izmantot viena operatora e-identifikāciju vairākām platformām var radīt nelīdzsvarotību spējā panākt sev izdevīgus nosacījumus un līdz ar to radīt konkurences izkropļojumus vienotajā tirgū; uzskata, ka nolūkā garantēt ex ante noteikumu regulējuma darbību ir izšķiroši svarīgi palielināt pārredzamību un uzlabot datu apmaiņu starp sistēmiskiem operatoriem un kompetentajām iestādēm;

81.  uzsver, ka sadarbspējai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu konkurētspējīgu tirgu, lietotāju izvēli un inovatīvus pakalpojumus, turklāt ierobežotu risku, ka lietotāji un patērētāji var nonākt tehnoloģiskajā “slazdā”; aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu sadarbspējas līmeni sistēmiskiem operatoriem un izpētīt dažādas tehnoloģijas un atvērtos standartus un protokolus, tostarp iespēju izveidot tehnisku saskarni (lietojumprogrammu saskarne);

Uzraudzība, sadarbība un izpilde

82.  uzskata, ka, ņemot vērā digitālo pakalpojumu pārrobežu raksturu, iedarbīga uzraudzība un sadarbība starp dalībvalstīm, tostarp informācijas un paraugprakses apmaiņa, ir izšķirīgi svarīga, lai nodrošinātu DPA pienācīgu izpildes panākšanu; uzsver, ka Savienības tiesību aktu nepilnīga transponēšana, īstenošana un izpilde dalībvalstīs rada nepamatotus šķēršļus digitālajā vienotajā tirgū; aicina Komisiju risināt šos jautājumus ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm;

83.  aicina Komisiju panākt, ka dalībvalstis nodrošina valsts uzraudzības iestādēm pienācīgus finanšu līdzekļus, cilvēkresursus un izpildes pilnvaras, lai tās varētu efektīvi veikt savas funkcijas un sniegt ieguldījumu to attiecīgajā darbā;

84.  uzsver, ka valstu, kā arī citu dalībvalstu iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un patērētāju organizāciju sadarbība ir ārkārtīgi svarīga, lai panāktu DPA efektīvu izpildi; ierosina stiprināt izcelsmes valsts principu, pastiprinot dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu digitālo pakalpojumu regulatīvo uzraudzību un panāktu efektīvu tiesībaizsardzību pārrobežu lietās; mudina dalībvalstis apkopot un apmainīties ar paraugpraksi un datiem starp valstu regulatoriem, kā arī nodrošināt regulatoriem un juridiskajām iestādēm drošus sadarbspējīgus saziņas veidus;

85.  aicina Komisiju izvērtēt vispiemērotāko uzraudzības un izpildes modeli, lai piemērotu noteikumus par DPA, un apsvērt hibrīdsistēmas izveidi, kuras pamatā būtu valstu un Savienības iestāžu koordinācija un sadarbība, lai nodrošinātu DPA efektīvu izpildes uzraudzību un īstenošanu; uzskata, ka šādai uzraudzības sistēmai vajadzētu būt atbildīgai par DPA pārraudzību, atbilstību, uzraudzību un piemērošanu un ka tai vajadzētu būt papildu pilnvarām uzņemties pārrobežu iniciatīvas un izmeklēšanu, un tai būtu jāpiešķir izpildes un revīzijas pilnvaras;

86.  uzskata, ka, risinot sarežģītus pārrobežu jautājumus, prioritāte būtu jāpiešķir ES koordinācijai sadarbībā ar valstu iestāžu tīklu;

87.  atgādina, cik svarīgi ir atvieglot nepersonizētu datu apmaiņu un veicināt ieinteresēto personu dialogu; turklāt mudina izveidot un uzturēt Eiropas pētniecības repozitoriju, lai veicinātu šādu datu apmaiņu ar publiskām iestādēm, pētniekiem, NVO un augstskolām pētniecības nolūkos; aicina Komisiju veidot šādu instrumentu, balstoties uz jau esošu paraugpraksi un iniciatīvām, piemēram, platformu novērošanas centru vai ES blokķēžu novērošanas centru;

88.  uzskata, ka Komisija ar Kopīgā pētniecības centra starpniecību būtu jāpilnvaro pēc pieprasījuma sniegt dalībvalstīm ekspertu palīdzību, lai analizētu tehnoloģiskos, administratīvos vai citus jautājumus saistībā ar digitālā vienotā tirgus tiesību akta izpildi; turklāt aicina valstu regulatorus un Komisiju sniegt papildu ieteikumus un palīdzību Savienības MVU par viņu tiesībām;

89.  aicina Komisiju stiprināt un modernizēt pašreizējo Savienības regulējumu par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā saskaņā ar E-komercijas direktīvu, ņemot vērā izmaiņas atbilstīgi Direktīvai 2013/11/ES(21), kā arī par tiesvedību, lai nodrošinātu rezultatīvu izpildes panākšanu un patērētāju tiesību aizsardzību; uzsver nepieciešamību atbalstīt patērētājus tiesu sistēmas izmantošanā; uzskata, ka jebkāda pārskatīšana nedrīkst vājināt mazo uzņēmumu un tirgotāju tiesisko aizsardzību, ko nodrošina valstu tiesību sistēmas;

Noslēguma aspekti

90.  uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma jebkāda finansiāla ietekme būtu jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

o
o   o

91.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (2) OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp. (3) OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp. (4) OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp. (5) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp. (6) OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp. (7) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (8) OV C 50 E, 21.2.2012., 1. lpp. (9) OV C 331, 18.9.2018., 135. lpp. (10) OV L 63, 6.3.2018., 50. lpp. (11) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (12) OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp. (13) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp. (14) OV L 77, 27.3.1996., 20. lpp. (15) OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp. (16) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp. (17) https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2020/654180/EPRS_STU(2020)654180_EN.pdf (18) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 910/2014 (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK (OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.). (19) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.). (20) Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.). (21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).

IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

I.  VISPĀRĪGI PRINCIPI

Digitālo pakalpojumu tiesību akta (DPA) paketei būtu jāpalīdz stiprināt iekšējo tirgu, nodrošinot digitālo pakalpojumu brīvu apriti un darījumdarbības brīvību, turklāt vienlaikus garantējot patērētāju aizsardzības augstu līmeni, tostarp lietotāju drošības, drošuma un uzticēšanās uzlabošanu tiešsaistē.

Digitālo pakalpojumu tiesību aktam būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme pret tiešsaistes un bezsaistes darījumdarbību un tās norise vienlīdzīgos konkurences apstākļos, pilnībā ievērojot principu, saskaņā ar kuru tas, kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē, vienlaikus ņemot vērā darbības specifiku tiešsaistes vide.

DPA būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un pārredzamība patērētājiem un ekonomikas dalībniekiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Ar DPA būtu jāpalīdz atbalstīt inovāciju un novērst nepamatotus un nesamērīgus šķēršļus un ierobežojumus digitālo pakalpojumu sniegšanai.

DPA nevajadzētu skart lietotāju un patērētāju pamattiesību un brīvību plašo satvaru, piemēram, privātās dzīves aizsardzību un personas datu aizsardzību, nediskrimināciju, cieņu, vārda brīvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

DPA būtu jāpilnveido noteikumi, kas tiešsaistes platformām piemērojami pašlaik, proti, E-komercijas direktīva un regula par platformu uzņēmējdarbībai.

DPA būtu jāaptver:

—  E-komercijas direktīvas vispusīga pārskatīšana, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu, 62. pantu un 114. pantu, kas paredz:

—  pārskatītu satvaru ar skaidriem pienākumiem attiecībā uz pārredzamību un informācijas sniegšanu;

—  skaidras un sīki izstrādātas procedūras un pasākumus par nelikumīga tiešsaistes satura konstatēšanu un izņemšanu, tostarp saskaņota, juridiski saistoša Eiropas paziņošanas un rīcības mehānisma ieviešana;

—  efektīva uzraudzība, sadarbība un samērīgas, efektīvas un atturošas sankcijas;

—  uz LESD 114. panta balstīts juridisks iekšējā tirgus instruments, kas uzliek ex ante pienākumus lielām platformām, kuras digitālajā ekosistēmā pilda vārtziņa lomu (“sistēmiskiem operatoriem”), un ko papildinātu iedarbīgs institucionāls izpildes mehānisms.

II.  DARBĪBAS JOMA

Juridiskās noteiktības labad ar DPA būtu jāprecizē, kuri digitālie pakalpojumi ietilpst tā darbības jomā. DPA būtu jāveido pēc E-komercijas direktīvas horizontālā rakstura parauga, un tas būtu jāpiemēro ne tikai tiešsaistes platformām, bet arī visiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos.

Būtu jāizvairās no standartizētas pieejas. Var būt vajadzīgi dažādi pasākumi attiecībā uz digitālajiem pakalpojumiem, ko piedāvā tikai uzņēmumu savstarpējās attiecībās, pakalpojumiem, kuriem trešās personas vai plaša sabiedrība var piekļūt vien ierobežoti vai nevar piekļūt vispār, un pakalpojumiem, kas ir tieši paredzēti patērētājiem un plašai sabiedrībai.

DPA teritoriālā darbības joma būtu jāpaplašina, aptverot arī to uzņēmumu, pakalpojumu sniedzēju un informācijas sabiedrības pakalpojumu darbības, kuri uzņēmējdarbību veic trešās valstīs, ja to darbība ir saistīta ar pakalpojumu vai preču piedāvāšanu patērētājiem vai lietotājiem Savienībā un ir uz tiem vērsta.

Ja Komisija pēc pārskatīšanas uzskata, ka ar DPA jāgroza E-komercijas direktīvas pielikums attiecībā uz tajā noteiktajām atkāpēm, tad jo īpaši atkāpe par līgumsaistībām attiecībā uz patērētāju līgumiem tomēr jāgroza nebūtu.

DPA būtu jānodrošina, ka Savienība un dalībvalstis saglabā augstu patērētāju aizsardzības līmeni un ka dalībvalstis var īstenot leģitīmus sabiedrības interešu mērķus, ja tas ir nepieciešami, samērīgi un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

DPA būtu saskaņoti jānosaka, kā tā noteikumi mijiedarbojas ar citiem juridiskiem instrumentiem, kuru mērķis ir veicināt pakalpojumu brīvu apriti, lai tur, kur tas nepieciešams, precizētu tiesisko režīmu, ko piemēro profesionāliem un neprofesionāliem pakalpojumiem visās nozarēs, tostarp darbībām, kuras saistītas ar transporta pakalpojumiem un īstermiņa nomu.

DPA būtu arī saskaņoti jāprecizē, kā tā noteikumi mijiedarbojas ar nesen pieņemtajiem noteikumiem par, citstarp, ģeobloķēšanu, produktu drošumu, tirgus uzraudzību, platformu un uzņēmumu attiecībām, patērētāju aizsardzību, preču pārdošanu un digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi(1), un ar citām izziņotām iniciatīvām, piemēram, mākslīgā intelekta (MI) tiesisko regulējumu.

DPA būtu jāpiemēro, neskarot noteikumus, kas paredzēti citos instrumentos, piemēram, Vispārīgajā datu aizsardzības regulā (GDPR), Direktīvā (ES) 2019/790 (“Autortiesību direktīvā”) un Direktīvā 2010/13/ES (“Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā”).

III.  DEFINĪCIJAS

Ar DPA iekļaujamām definīcijām būtu:

—  jāprecizē, kādā mērā jaunie digitālie pakalpojumi, piemēram, sociālo mediju tīkli, sadarbīgās ekonomikas pakalpojumi, meklētājprogrammas, Wi-Fi tīklāji, tiešsaistes reklāma, mākoņpakalpojumi, tīmekļa mitināšana, ziņapmaiņas pakalpojumi, lietotņu veikali, salīdzināšanas rīki, MI vadīti pakalpojumi, satura piegādes tīkli un domēna nosaukuma pakalpojumi ietilpst tā darbības jomā;

—  jāprecizē satura mitināšanas starpnieku (mitina tekstu, attēlus, video vai audio saturu) raksturs, no vienas puses, un komerciālu tiešsaistes tirdzniecības vietu (pārdod preces, toskait preces ar digitāliem elementiem, vai pakalpojumus) raksturs, no otras puses;

—  skaidri jānošķir darījumdarbība un pret atlīdzību sniegts saturs vai darījumi, kā to noteikusi Tiesa (kas ietver arī reklāmas un mārketinga darbības), no vienas puses, un darbības un saturs, kam nav darījumdarbības raksturs, no otras puses;

—  jāprecizē, kas ietilpst nelikumīga satura definīcijā, skaidri norādot, ka nelikumīga satura definīcijā ietilpst arī Savienības noteikumu pārkāpumi tādās jomās kā patērētāju aizsardzība, produktu drošums un pārtikas vai tabakas izstrādājumu, kosmētikas un viltotu zāļu vai arī savvaļas dzīvnieku izcelsmes produktu piedāvāšana vai pārdošana;

—  jādefinē termins “sistēmisks operators”, nosakot skaidru rādītāju kopumu, kas ļautu regulatīvajām iestādēm identificēt platformas, kurām ir būtisks stāvoklis tirgū un “vārtziņa” loma, un kurām tādējādi ir sistēmiska funkcija tiešsaistes ekonomikā; šādi rādītāji varētu būt, piemēram, tas, vai uzņēmums būtiskā mērā darbojas daudzpusējos tirgos, vai tas spēj panākt lietotāju un patērētāju nonākšanu tehnoloģiskajā “slazdā”, kā arī tā tīkla lielumu (lietotāju skaitu) un tīkla iedarbības pastāvēšanu; šķēršļi ienākšanai tirgū, tā finansiālais stāvoklis, spēja piekļūt datiem, no dažādiem avotiem iegūto datu uzkrāšana un kombinēšana; vertikālā integrācija un tā kā nenovēršama partnera loma, kā arī tā darbības nozīme trešo personu piekļuvei piegādēm un tirgiem utt.;

—  vajadzības gadījumā jāmēģina kodificēt Tiesas lēmumus, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā galvenos tiesību aktus, kuros izmanto šīs definīcijas.

IV.  PĀRREDZAMĪBAS UN INFORMĀCIJAS PRASĪBAS

Ar DPA būtu jāievieš skaidri un samērīgi pārredzamības un informēšanas pienākumi; šiem pienākumiem nevajadzētu radīt nekādas atkāpes vai jaunus atbrīvojumus no pašreizējā atbildības režīma, ko paredz E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pants, un tiem būtu jāaptver zemāk aprakstītie aspekti.

1.  Vispārējas informācijas prasības 

E-komercijas direktīvas pārskatītajiem noteikumiem vispārējās informācijas prasības būtu jāstiprina ar šādām saistībām:

—  būtu jāpastiprina E-komercijas direktīvas 5. un 6. un 10. pantā noteiktās informācijas prasības;

—  komerciālajiem lietotājiem būtu jāievieš princips “pazīsti sava uzņēmumu klientu”, kas attiektos tikai uz mitināšanas pakalpojumu sniedzēja tiešajām komerciālajām attiecībām; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsalīdzina savu komerciālo lietotāju sniegtie identifikācijas dati ar ES PVN un ekonomikas dalībnieka identifikācijas un reģistrācijas datubāzēm, kurās ir PVN vai EORI numurs; ja uzņēmums ir atbrīvots no PVN vai EORI reģistrācijas, būtu jāiesniedz identifikācijas apliecinājums; ja komerciālais lietotājs darbojas kā citu uzņēmumu aģents, tam attiecīgi šādi jādeklarējas; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa saviem komerciālajiem lietotājiem nodrošināt, ka visa sniegtā informācija ir precīza un aktuāla, ņemot vērā jebkādas izmaiņas, un mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu ļaut sniegt pakalpojumus komerciālajiem lietotājiem, ja informācija ir nepilnīga vai kompetentās iestādes ir ziņojušas mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem, ka to komerciālā lietotāja identitāte ir nepatiesa, maldinoša vai citādi nederīga;

—  iepriekš minētais izņēmums no pakalpojumu sniegšanas būtu jāpiemēro tikai līgumattiecībām starp uzņēmumiem, un tam nebūtu jāskar datu subjektu tiesības saskaņā ar GDPR. Minētajam pasākumam nebūtu jāietekmē tiešsaistes anonimitātes aizsardzība lietotājiem, kas nav komerciālie lietotāji. Jaunajām vispārējām informācijas prasībām būtu vēl vairāk jāuzlabo E-komercijas direktīvas 5., 6. un 10. pants, lai šos pasākumus saskaņotu ar informācijas prasībām, kas noteiktas nesen pieņemtajos tiesību aktos, jo īpaši Direktīvā 93/13/EEK(2) (“Negodīgu līguma noteikumu direktīvā”), Direktīvā 2011/83/ES(3) („ Patērētāju tiesību direktīvā”) un Regulā par platformu uzņēmējdarbībai;

—  būtu papildus jāatjaunina E-komercijas direktīvas 5. pants, pieprasot digitālo pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt patērētājiem tiešus un efektīvus saziņas līdzekļus, piemēram, elektroniskas kontaktveidlapas, tērzēšanas robotus, tūlītējo ziņapmaiņu vai atzvanīšanu, ja patērētājiem ir pieejama skaidra un saprotama informācija par šiem saziņas līdzekļiem.

2.  Taisnīgi līguma noteikumi un vispārējie nosacījumi

Ar DPA būtu jānosaka pakalpojumu sniedzēju obligātie standarti, lai tie pieņemtu taisnīgus, pieejamus, nediskriminējošus un pārredzamus līguma noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas atbilst vismaz šādām prasībām:

—  skaidri un nepārprotami līguma noteikumi un vispārējie nosacījumi ir izklāstīti vienkāršā un saprotamā valodā;

—  līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos skaidri norādīts, kas ir uzskatāms par nelikumīgu saturu vai rīcību saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, un izskaidrotas juridiskās sekas, ar kurām jāsaskaras lietotājiem, apzināti glabājot vai augšupielādējot nelikumīgu saturu;

—  lietotājus informē, ja līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos tiek veiktas būtiskas izmaiņas, kas var ietekmēt lietotāju tiesības, un sniegt to skaidrojumu;

—  tiek nodrošināts, ka iepriekš formulētas standartklauzulas līguma noteikumos un vispārējos nosacījumos, kas nav iepriekš atsevišķi pārrunātas, tostarp galalietotāja licencēšanas nolīgumos, sākas ar kopsavilkuma paziņojumu, kura pamatā ir saskaņots paraugs, kas jāizstrādā Komisijai;

—  tiek nodrošināts, ka līguma anulēšanas process ir tikpat vienkāršs kā līguma noslēgšanas process (neizmantojot maldinošas saskarnes vai citus patērētāju lēmumu ietekmēšanas paņēmienus);

—  ja tiek izmantotas automatizētas sistēmas, to līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos skaidri un nepārprotami norāda automatizēto sistēmu ievades un mērķorientētu rezultātu elementus un galvenos parametrus, pēc kuriem nosaka ranžējumu, kā arī iemeslus, kāpēc šie galvenie parametri ir salīdzinoši nozīmīgi salīdzinājumā ar citiem parametriem, vienlaikus nodrošinot saskaņotību ar Regulu par platformu uzņēmējdarbībai;

—  nodrošina, ka prasības par līguma noteikumiem un vispārējie nosacījumi atbilst un papildina Savienības tiesību aktos noteiktās informācijas prasības, tostarp tās, kas noteiktas Negodīgu līguma noteikumu direktīvā, Negodīgas komercprakses direktīvā, Patērētāju tiesību direktīvā, kas grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/2161, un GDPR;

3.  Pārredzamības prasības attiecībā uz komercpaziņojumiem

—  E-komercijas direktīvas pārskatītajiem noteikumiem būtu jāstiprina pašreizējās pārredzamības prasības par komercpaziņojumiem, nosakot integrētas pārredzamības un pārredzamības pēc noklusējuma principus.

—  Pilnveidojot E-komercijas direktīvas 6. un 7. pantu, jaunajiem pasākumiem būtu jāizveido jauns platformu un patērētāju attiecību satvars attiecībā uz tiešsaistes reklāmu, digitālu ievirzīšanu, individualizētu pieeju mērķauditorijai, ieteikumu sistēmu reklāmai un labvēlīgākiem nosacījumiem; ar šiem pasākumiem būtu:

—  jāparedz prasība atklāt skaidri noteiktus informācijas veidus par tiešsaistes reklāmu, lai nodrošinātu efektīvu revīziju un kontroli, piemēram, informāciju par reklāmas devēja identitāti un tiešajiem un netiešajiem maksājumiem vai jebkādu citu atlīdzību, ko saņem pakalpojumu sniedzēji; patērētājiem un publiskām iestādēm tā būtu jāvar arī noskaidrot, kas būtu jāsauc pie atbildības, piemēram, nepatiesas vai maldinošas reklāmas gadījumā; pasākumiem arī būtu jāpalīdz nodrošināt, ka nelikumīgas darbības nevar finansēt ar ieņēmumiem no reklāmas pakalpojumiem;

—  precīzi jānošķir komerciāla un politiska reklāma tiešsaistē un jānodrošina mērķa grupu profilēšanas un reklāmas kampaņu optimizācijas kritēriju pārredzamība; jānodrošina, ka patērētāji pēc noklusējuma netiek izsekoti vai netiek veikta mikropielāgošana, un tiek dota iespēja piekrist uzvedības datu izmantošanai reklāmas nolūkā, kā arī iespēja piekrist politiskās reklāmas un reklāmas saņemšanai;

—  jānodrošina patērētājiem iespēja piekļūt viņu dinamiskā mārketinga profiliem, lai viņi būtu informēti par to, vai un kādā nolūkā viņi tiek izsekoti un vai saņemtā informācija ir nosūtīta reklāmas nolūkā, kā arī garantēt viņu tiesības apstrīdēt lēmumus, kas tās apdraud;

—  jānodrošina, ka apmaksāta reklāma un apmaksāta vieta meklēšanas rezultātu ranžējumā ir skaidri, kodolīgi un saprotami identificēta atbilstīgi Direktīvai 2005/29/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu (ES) 2019/2161;

—  jānodrošina nediskriminācijas principa un minimālo diversifikācijas prasību ievērošana un jāapzina agresīvas reklāmas prakse, vienlaikus veicinot patērētājiem draudzīgas mākslīgā intelekta tehnoloģijas;

—  jāievieš pārskatatbildības un taisnīguma kritēriji attiecībā uz algoritmiem, ko izmanto mērķtiecīgai reklāmai un reklāmas optimizācijai, un jāļauj kompetentajām iestādēm veikt ārējas regulatīvas revīzijas un pārbaudīt algoritmiskās dizaina izvēles, kas ietver informāciju par personām, neapdraudot lietotāju privātumu un komercnoslēpumus;

—  jānodrošina piekļuve reklāmas piegādes datiem un informācijai par reklāmas devēju pamanāmību jautājumos par to, kur un kad reklāmas tiek izvietotas, un par apmaksātas un neapmaksātas reklāmas veikšanu.

4.  Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās

Pārskatītajos noteikumos būtu jāievēro turpmāk uzskaitītie principi attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, ko nodrošina MI vai ko veic izmantojot automatizētus lēmumu pieņemšanas instrumentus vai mašīnmācīšanās rīkus:

—  garantēt patērētāju tiesības būt informētiem, ja pakalpojumu nodrošina MI, tiek izmantoti automatizētas lēmumu pieņemšanas vai mašīnmācīšanās rīki vai automatizēti satura atpazīšanas rīki, turklāt papildus tiesībām netikt pakļautam lēmumam, kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde, un iespēja atteikt, ierobežot vai personalizēt jebkādu ar MI saistītu personalizācijas funkciju izmantošanu, jo īpaši pakalpojumu ranžēšanas nolūkā;

—  izstrādāt visaptverošus noteikumus par nediskrimināciju un algoritmu un datu kopu pārredzamību;

—  nodrošināt, ka algoritmi ir izskaidrojami kompetentajām iestādēm, kuras var pārbaudīt, kad tām ir pamats uzskatīt, ka pastāv algoritmiska neobjektivitāte;

—  paredzēt algoritmu pārraudzību katrā gadījumā atsevišķi un atkārtotu riska novērtēšanu, ko veic kompetentās iestādes, kā arī cilvēku kontroli pār lēmumu pieņemšanu, lai garantētu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni; šādām prasībām vajadzētu būt saskanīgām ar cilvēku kontroles mehānismiem un riska novērtēšanas pienākumiem attiecībā uz pakalpojumu automatizāciju, kas izklāstīti spēkā esošajos noteikumos, piemēram, Direktīvā (ES) 2018/958(4) (“Samērīguma novērtēšanas direktīva”), un tām nevajadzētu radīt nepamatotus vai nesamērīgus ierobežojumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību;

—  izveidot skaidrus pārskatatbildības, atbildības un tiesiskās aizsardzības mehānismus, kuri attiektos uz iespējamo kaitējumu, ko var radīt MI lietojumprogrammu un mašīnmācīšanās rīku izmantošana;

—  ieviest drošuma, integrētas drošības un drošības pēc noklusējuma principu un noteikt efektīvas un lietderīgas tiesības un procedūras MI izstrādātājiem gadījumos, kad algoritmi pieņem sensitīvus lēmumus par indivīdiem, un pienācīgi risināt un izmantot gaidāmās tehnoloģiskās attīstības ietekmi;

—  nodrošināt atbilstību konfidencialitātei, lietotāju privātumam un komercnoslēpumiem;

—  nodrošināt, ka ir nodrošināta visaptveroša informācija darba ņēmējiem gadījumos, kad darba vietā ieviestās MI tehnoloģijas tieši ietekmē to strādājošo nodarbinātības apstākļus, kuri izmanto digitālos pakalpojumus;

5.  Sankcijas 

Šo noteikumu ievērošana būtu jānostiprina ar iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām, tostarp atbilstīgu naudas sodu uzlikšanu.

V.  PASĀKUMI, KAS SAISTĪTI AR CĪŅU PRET NELIKUMĪGU SATURU TIEŠSAISTĒ

DPA būtu jāsniedz skaidrība un norādījumi par to, kā tiešsaistes starpniekiem būtu jāapkaro nelikumīgs saturs tiešsaistē. Pārskatītajiem E-komercijas direktīvas noteikumiem būtu:

—  jāprecizē, ka jebkāda nelikumīga satura izņemšana vai piekļuves liegšana tam nedrīkstētu ietekmēt lietotāju un patērētāju pamattiesības un leģitīmās intereses un ka likumīgais saturs būtu jāatstāj tiešsaistē;

—  jāuzlabo tiesiskais regulējums, ņemot vērā tiešsaistes starpnieku un interneta galveno lomu publisko debašu un faktu, viedokļu un ideju brīvas izplatīšanas veicināšanā;

—  jāsaglabā pamatā esošais juridiskais princips, ka tiešsaistes starpniekiem nevajadzētu būt tieši atbildīgiem par savu lietotāju darbībām un ka tiešsaistes starpnieki var turpināt moderēt likumīgu saturu saskaņā ar taisnīgiem, pieejamiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem pakalpojumu sniegšanas noteikumiem;

—  jāprecizē, ka tiešsaistes starpnieku pieņemtajam lēmumam par to, vai lietotāju augšupielādēts saturs ir likumīgs, jābūt provizoriskam un ka tiešsaistes starpnieki par to nebūtu saucami pie atbildības, jo tikai dalībvalsts iestāde un tiesa galīgajā instancē varētu izlemt, kas ir nelikumīgs saturs;

—  jānodrošina, ka netiek ietekmēta dalībvalstu spēja izlemt, kurš saturs saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nelikumīgs;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes starpnieki tiek aicināti pieņemt samērīgus, efektīvus un adekvātus pasākumus ar mērķi efektīvi apkarot nelikumīgu saturu tiešsaistē;

—  pakalpojumu sniedzējiem veicamo pasākumu smagums jāpielāgo atbilstīgi pārkāpuma smagumam;

—  jānodrošina, ka nolūkā bloķēt piekļuvi nelikumīgam saturam un tā izņemšanai nav jābloķē piekļuve visai platformai un pakalpojumiem, kas citādi ir likumīgi;

—  jāievieš jauna pārredzamība un neatkarīga uzraudzība pār satura regulēšanas procedūrām un instrumentiem, kas saistīti ar nelegāla tiešsaistes satura izņemšanu; šādas sistēmas un procedūras būtu jāpapildina ar stingriem pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanas pasākumiem, un tām vajadzētu būt pieejamām kompetento iestāžu revīzijām un pārbaudēm.

1.  Paziņošanas un rīcības mehānisms 

Ar DPA būtu jāizveido saskaņots un juridiski izpildāms paziņošanas un rīcības mehānisms, kura pamatā būtu skaidrs procesu kopums un precīzi termiņi katram paziņošanas un rīcības procedūras posmam. Šim paziņošanas un rīcības mehānismam būtu:

—  jāattiecas uz nelikumīgu tiešsaistes saturu vai uzvedību;

—  jānošķir starp dažādiem pakalpojumu sniedzēju, nozaru un/vai nelikumīga satura veidiem un pārkāpuma smaguma līmeņiem;

—  jāizveido viegli piekļūstamas, uzticamas un lietotājam draudzīgas procedūras atbilstīgi satura veidam;

—  jādod lietotājiem iespēja ar elektroniskiem līdzekļiem viegli informēt tiešsaistes starpniekus par iespējami nelikumīgu tiešsaistes saturu vai uzvedību;

—  saprotami jāprecizē esošās koncepcijas un procesi, piemēram, “ātra rīcība”, “faktiskas zināšanas un informētība”, “mērķorientētas darbības”, “paziņojumu formāti” un “paziņojumu derīgums”;

—  jāgarantē, ka paziņojumi automātiski nenozīmēs juridisku atbildību — un tie nedrīkstētu uzlikt nekādas izņemšanas prasības — attiecībā uz konkrētiem satura elementiem vai likumības novērtējumu;

—  jānosaka, ka paziņojumiem ir jābūt pietiekami precīziem un pienācīgi pamatotiem, lai pakalpojumu sniedzējs, kas tos saņem, varētu pieņemt apzinātu un atbildīgu lēmumu attiecībā uz ietekmi, kas jāsasniedz ar paziņojumu, un jāprecizē prasības, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka paziņojumi satur visu nepieciešamo informāciju nelikumīgu satura ātrai izņemšanai;

—  paziņojumos būtu jāiekļauj attiecīgā iespējami nelikumīgā satura atrašanās vietas (URL un attiecīgā gadījumā laika zīmogs), iespējamā pārkāpuma izdarīšanas laika un datuma norāde, norādītais pamatojums, tostarp paskaidrojums par iemesliem, kāpēc paziņojuma sniedzējs uzskata, ka saturs ir nelikumīgs, un, ja nepieciešams, atkarībā no satura veida — papildu pierādījumi un labticīgs apliecinājums, ka sniegtā informācija ir precīza;

—  paziņojuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai, bet ne pienākumam brīvprātīgi iekļaut paziņojumā savu kontaktinformāciju; ja tie nolemj to darīt, būtu jānodrošina viņu anonimitāte attiecībā pret satura nodrošinātāju; ja kontaktinformācija nav norādīta, var izmantot IP adresi vai citu ekvivalentu; anonīmi paziņojumi nebūtu jāatļauj, ja tie attiecas uz personas tiesību vai intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem;

—  jāizveido aizsardzības pasākumi, ar ko novērst tādu lietotāju ļaunprātīgu rīcību, kuri sistemātiski, atkārtoti un nelabticīgi iesniedz nepatiesus vai ļaunprātīgus paziņojumus;

—  tiešsaistes starpniekiem jāuzliek pienākums pārbaudīt paziņoto saturu un ar pamatotu lēmumu laikus atbildēt paziņojuma sniedzējam un satura augšupielādētājam; šādā prasībā atbildēt būtu jāiekļauj lēmuma pieņemšanas pamatojums, lēmuma pieņemšanas veids — vai lēmumu pieņēmis cilvēks vai automatizēts lēmumu pieņemšanas aģents, kā arī informācija par katras puses iespēju apstrīdēt šo lēmumu, vēršoties pie starpnieka, tiesās vai citās struktūrās;

—  jānodrošina informācija un tiesiskās aizsardzības līdzekļi lēmuma apstrīdēšanai ar atbildes paziņojumu, tostarp, ja saturs ir izņemts, izmantojot automatizētus risinājumus, ja vien šāds atbildes paziņojums nav pretrunā notiekošai izmeklēšanai, ko veic tiesībaizsardzības iestādes;

—  jānodrošina, ka paziņošanas un rīcības mehānisms neattiecas uz tiesas aizliegumiem, kas izdoti dalībvalstī, kura nav tiešsaistes starpnieku dalībvalsts.

DPA paredzētajam paziņošanas un rīcības mehānismam vajadzētu būt juridiski saistošam tikai attiecībā uz nelikumīgu saturu. Tomēr tam nevajadzētu liegt tiešsaistes starpniekiem pieņemt līdzīgu paziņošanas un rīcības mehānismu attiecībā uz citu saturu.

2.  Ar paziņošanas un rīcības mehānismu saistītu strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā

—  Tiešsaistes starpnieka pieņemtajā lēmumā par to, vai rīkoties attiecībā uz saturu, kas atzīmēts kā nelikumīgs, būtu skaidri jāpamato ar konkrēto saturu veiktās darbības. Paziņojuma sniedzējam būtu jāsaņem saņemšanas apstiprinājums un paziņojums, kurā norādīti paziņojuma sakarā veiktie pasākumi.

—  Tāda satura nodrošinātāji, kas ir atzīmēts kā nelikumīgs, būtu nekavējoties jāinformē par paziņojumu un attiecīgā gadījumā arī par iemesliem un lēmumiem, kas pieņemti, lai izņemtu saturu, apturētu vai liegtu tam piekļuvi. Visas puses būtu pienācīgi jāinformē par visām pastāvošajām juridiskajām iespējām un mehānismiem šā lēmuma apstrīdēšanai.

—  Visām ieinteresētajām personām vajadzētu būt tiesībām apstrīdēt lēmumu, izmantojot atbildes paziņojumu, uz kuru attiecas skaidras prasības un kam pievienots paskaidrojums; ieinteresētajām personām vajadzētu izmantot arī ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismus.

—  Tiesības tikt informētam un tiesības lietotājam sniegt atbildes paziņojumu pirms lēmuma pieņemšanas par satura izņemšanu ierobežo vai atceļ tikai tad, ja:

a)  saskaņā ar valsts juridisku prasību tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem ir jāizbeidz visu savu starpniecības pakalpojumu sniegšana attiecīgajam lietotājam tādā veidā, kas nepieļauj šā paziņošanas un rīcības mehānisma ievērošanu, vai

b)  paziņojums vai atbildes paziņojums traucētu notiekošai kriminālizmeklēšanai, kurā ir nepieciešams paturēt slepenībā lēmumu apturēt vai liegt piekļuvi saturam.

—  Būtu jāpārskata E-komercijas direktīvas 17. panta noteikumi, lai nodrošinātu, ka ir ieviesti un lietotājiem pieejami neatkarīgi ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismi, ja rodas strīdi par piekļuves pārtraukšanu viņu augšupielādētiem darbiem vai citiem objektiem vai to izņemšanu.

—  Ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismam būtu jāatbilst noteiktiem standartiem, jo īpaši attiecībā uz procesuālo taisnīgumu, neatkarību, objektivitāti, pārredzamību un efektivitāti; šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt strīdus un neatņem lietotājiem juridisko aizsardzību, ko tiem sniedz valstu tiesību akti, turklāt neierobežo lietotāju tiesības izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

—  Ja, izmantojot tiesisko aizsardzību un atbildes paziņojumu, ir konstatēts, ka paziņotā darbība vai informācija nav nelikumīga, tiešsaistes starpniekam bez nepamatotas kavēšanās būtu jāatjauno saturs, kurš ticis izņemts vai kam liegta piekļuve, vai arī jāļauj lietotājam to vēlreiz augšupielādēt.

—  Izdodot, apstrīdot vai saņemot paziņojumu, visas ieinteresētās personas būtu jāinformē gan par iespēju izmantot alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu, gan par tiesībām vērsties kompetentajā valsts tiesā.

—  Ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismi nekādi nedrīkstētu ietekmēt iesaistīto pušu tiesības uzsākt tiesvedību.

3.  Paziņošanas un rīcības mehānisma pārredzamība

Paziņošanas un rīcības mehānismiem vajadzētu būt pārredzamiem un publiski pieejamiem; šajā nolūkā tiešsaistes starpniekiem vajadzētu būt pienākumam publicēt gada ziņojumus, kuriem vajadzētu būt standartizētiem un saturēt šādu informāciju:

—  visu paziņošanas un rīcības sistēmā saņemto paziņojumu skaits un satura veidi, uz kuriem tie attiecas;

—  vidējais atbildes laiks katram satura veidam;

—  kļūdainas izņemšanas gadījumu skaits;

—  paziņojuma sniedzēju veidi (privātpersonas, organizācijas, korporācijas, uzticami signalizētāji utt.) un to iesniegto paziņojumu kopskaits;

—  informācija par satura nelikumības veidu vai pārkāpuma veidu, kā dēļ saturs izņemts;

—  apstrīdēto lēmumu skaits, ko saņēmuši tiešsaistes starpnieki, un tas, kā tie izskatīti;

—  mitināšanas starpnieka izmantotā satura moderācijas modeļa, kā arī jebkādu automatizētu rīku apraksts, tostarp jēgpilna informācija par attiecīgo loģiku;

—  pasākumi, ko tie veikuši attiecībā uz atkārtotiem pārkāpējiem, lai nodrošinātu, ka pasākumi ir efektīvi šādas sistēmiskas ļaunprātīgas rīcības novēršanai.

Nosakot pienākumu publicēt minēto ziņojumu un tajā prasīto informāciju, būtu jāņem vērā tiešsaistes starpnieku darbības apjoms vai mērogs un tas, vai tiem ir tikai ierobežoti resursi un zināšanas. Mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem būtu jāpieprasa atjaunināt šo ziņojumu tikai tad, ja ir notikušas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Tiešsaistes starpniekiem būtu jāpublicē arī informācija par savām procedūrām un termiņiem ieinteresēto pušu iejaukšanās gadījumos, tostarp par laiku līdz paziņojuma nosūtīšanai satura augšupielādētājam, laiku, kurā satura augšupielādētājam ir jāsniedz atbildes paziņojums, laiku, kurā starpnieks informēs abas puses par procedūras rezultātu, un laiku dažādu lēmumu jebkāda veida pārsūdzēšanai.

4.  Aizsardzības noteikumi E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pantā 

Ar DPA aktu būtu jāaizsargā un jāsaglabā pašreizējie ierobežotie informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju (tiešsaistes starpnieku) atbrīvojumi no atbildības, kas paredzēti E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pantā.

5.  Aktīvie un pasīvie mitinātāji

DPA būtu jāsaglabā atkāpes E-komercijas direktīvā attiecībā uz starpniekiem, kuriem ir neitrāla un pasīva loma, un jānovērš juridiskās noteiktības trūkums attiecībā uz jēdzienu “aktīva loma”, kodificējot Tiesas judikatūru minētajā jautājumā. Būtu arī jāprecizē, ka mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir aktīva loma, kad viņi rada saturu vai zināmā mērā veicina satura nelikumību, vai kad viņi (pēc vidusmēra lietotāja vai patērētāja domām) pārņem trešo personu saturu kā savu saturu.

Ar to būtu jānodrošina, ka brīvprātīgie pasākumi, ko tiešsaistes starpnieki veic pret nelikumīgu saturu, nedrīkstētu novest pie uzskata, ka tiem ir aktīva loma, pamatojoties tikai uz šiem pasākumiem. Tomēr šādu pasākumu īstenošana būtu jāpapildina ar atbilstošiem aizsardzības pasākumiem, un satura ierobežošanas praksei vajadzētu būt taisnīgai, pieejamai, nediskriminējošai un pārredzamai.

DPA būtu jāsaglabā atbrīvojumi no atbildības par atbalsta un infrastruktūras pakalpojumiem, kas nav daļa līgumattiecībās starp tiešsaistes starpniekiem un to klientiem un ar ko tikai īsteno tiešsaistes starpnieku vai to klientu pieņemtos lēmumus.

6.  Vispārējas pārraudzības aizliegums: E-komercijas direktīvas 15. pants

DPA būtu jāsaglabā vispārēja pārraudzības pienākuma aizliegums saskaņā ar pašreizējās E-komercijas direktīvas 15. pantu. Tiešsaistes starpniekiem nevajadzētu uzlikt vispārējus pārraudzības pienākumus.

VI.  TIEŠSAISTES TIRDZNIECĪBAS VIETAS 

DPA būtu jāierosina konkrēti jauni noteikumi attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, produktu pārdošanu, popularizēšanu vai piegādi tiešsaistē un pakalpojumu sniegšanu patērētājiem.

Šiem jaunajiem noteikumiem būtu:

—  jāatbilst reformētajai Produktu vispārējās drošības direktīvai un tā jāpapildina;

—  jāattiecas uz visām struktūrām, kas piedāvā tiešus pakalpojumus un/vai produktus patērētājiem Savienībā, arī tad, ja tās veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības;

—  jānošķir tiešsaistes tirdzniecības vietas no citādiem pakalpojumu sniedzējiem, tostarp citām papildu starpniecības darbībām tajā pašā uzņēmuma darbībā. Ja kāds no uzņēmuma sniegtajiem pakalpojumiem atbilst kritērijiem, kas nepieciešami, lai to varētu uzskatīt par tirdzniecības vietu, noteikumi būtu pilnībā jāpiemēro šai uzņēmējdarbības daļai neatkarīgi no šā uzņēmuma iekšējās organizācijas;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas skaidri norāda, no kuras valsts produkti tiek pārdoti vai pakalpojumi tiek nodrošināti, neatkarīgi no tā, vai tos sniedz vai pārdod tā pati tirdzniecības vieta, trešā persona vai pārdevējs, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas ātri izņem jebkādu zināmu maldinošu informāciju, ko sniedzis piegādātājs, tostarp maldinošas garantijas un piegādātāja paziņojumus;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas, kas piedāvā profesionālos pakalpojumus, sniedz attiecīgu norādi, ja profesija tiek reglamentēta Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, lai patērētāji varētu izdarīt gan apzinātu izvēli, gan vajadzības gadījumā attiecīgajā kompetentajā iestādē pārbaudīt, vai profesionālis atbilst konkrētas profesionālās kvalifikācijas prasībām;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas ir pārredzamas un pārskatatbildīgas un sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai noteiktu, kur pastāv nopietni bīstamu produktu riski, un attiecīgi brīdinātu, tiklīdz tās uzzina par šādiem produktiem savās platformās;

—  jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas izmanto Savienības ātrās brīdināšanas sistēmu bīstamu nepārtikas preču jomā (RAPEX) un izlases veidā veic pārbaudes attiecībā uz atsauktiem un bīstamiem produktiem, un, kad vien iespējams, veic attiecīgus pasākumus saistībā ar tiem;

—  jānodrošina, ka līdzko Savienības ātrās brīdināšanas sistēmas, valsts tirgus uzraudzības iestādes, muitas iestādes vai patērētāju aizsardzības iestādes ir atzinušas produktus par nedrošiem un/vai viltotiem, tie ātri un ne ilgāk kā divu darba dienu laikā no paziņojuma saņemšanas obligāti izņemami no tirdzniecības vietas;

—  jānodrošina, ka tirdzniecības vietas informē patērētājus, tiklīdz produkts, kuru viņi ir iegādājušies, ir izņemts no to platformas pēc paziņojuma par tā neatbilstību ES produktu drošības un patērētāju aizsardzības noteikumiem; jāuzliek tiešsaistes tirdzniecības vietām pienākums informēt patērētājus par visām drošuma problēmām un par visām darbībām, kas vajadzīgas, lai atsaukumi būtu rezultatīvi;

—  ošina,ka tiešsaistes tirdzniecības vietas sadarbībā ar iestādēm atbilstīgi Regulai par platformu uzņēmējdarbībai ievieš pasākumus, lai vērstos pret atkārtotiem pārkāpējiem, kuri piedāvā bīstamus produktus, un ka tās pieņem pasākumus, kuru mērķis ir novērst jau izņemto bīstamo produktu atkārtotu parādīšanos;

—  jāizskata iespēju prasīt piegādātājiem, kuri veic uzņēmējdarbību trešā valstī, izraudzīties Savienībā reģistrētu juridisku pārstāvi, ko var saukt pie atbildības par Savienības drošības noteikumiem neatbilstīgu produktu pārdošanu Eiropas patērētājiem;

—  risināt jautājumu par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību par patērētājiem nodarīto kaitējumu un par to, ka nav veikti pienācīgi pasākumi, lai izņemtu nelikumīgus produktus pēc tam, kad ir iegūtas faktiskas zināšanas par šādiem produktiem;

—  jārisina jautājums par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību situācijās, kad šādām platformām ir dominējoša ietekme uz piegādātājiem un ekonomisko darījumu pamatelementiem, piemēram, maksāšanas līdzekļiem, cenām, standarta noteikumiem vai rīcību, kuras mērķis ir veicināt preču pārdošanu patērētājam Savienības tirgū, un nav tāda ražotāja, importētāja vai izplatītāja, kas veiktu uzņēmējdarbību Savienībā un ko varētu saukt pie atbildības;

—  jārisina jautājums par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību situācijās, kad tiešsaistes tirdzniecības vieta nav informējusi patērētāju, ka preču vai pakalpojumu faktiskais piegādātājs ir trešā persona, tādējādi tirdzniecības vietai kļūstot līgumiski atbildīgai pret patērētāju; atbildība būtu jāvērtē arī tad, ja tirdzniecības vieta apzināti sniedz maldinošu informāciju;

—  jāgarantē, ka tiešsaistes tirdzniecības vietām ir tiesības uz tiesisko aizsardzību pret vainīgo piegādātāju vai ražotāju;

—  jāizskata iespēja paplašināt dažādu e-komercijas mazumtirgotāju un Komisijas apņemšanos ātrāk izņemt bīstamos viltotos produktus no pārdošanas saskaņā ar brīvprātīgās apņemšanās shēmām “Produktu drošuma solījums” un “Saprašanās memorands par viltotu preču tirdzniecību internetā” un jānorāda, kuras minētās apņemšanās varētu kļūt obligātas.

VII.  SISTĒMISKO OPERATORU EX ANTE REGULĒJUMS

Ar DPA būtu jāvirza priekšlikums par jaunu atsevišķu instrumentu, ar ko nodrošināt, ka konkrētu tiešsaistes platformu sistēmiskā loma neapdraud iekšējo tirgu, netaisnīgi izslēdzot inovatīvus jaunienācējus, tostarp MVU, uzņēmējus un jaunuzņēmumus, tādējādi samazinot patērētāju izvēles iespējas;

Šajā nolūkā ar DPA būtu jo sevišķi:

—  jāizveido ex ante mehānisms, ar ko novērst (nevis tikai mazināt) digitālās pasaules “sistēmisko platformu” izraisītās tirgus nepilnības, par pamatu izmantojot Regulu par platformu uzņēmējdarbībai; šādam mehānismam būtu jādod regulatīvajām iestādēm iespēja piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šiem sistēmiskajiem operatoriem, lai novērstu tirgus nepilnības, un nebūtu nepieciešamības konstatēt konkurences noteikumu pārkāpumu;

—  jāpilnvaro regulatīvās iestādes piemērot samērīgus un precīzi noteiktus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret tiem uzņēmumiem, kas ir identificēti kā “sistēmiskie operatori”, pamatojoties uz DPA noteiktiem kritērijiem, un slēgtu sarakstu ar pozitīvajām un negatīvajām darbībām, kuras šiem uzņēmumiem ir jāpilda un/vai kurās tiem ir aizliegts iesaistīties; savā ietekmes novērtējumā Komisijai būtu rūpīgi jāanalizē dažādi jautājumi, kas līdz šim novēroti tirgū, piemēram:

—  sistēmisko operatoru sadarbspējas un piemērotu rīku, datu, speciālo zināšanu un izmantoto resursu trūkums, kas liedz patērētājiem pārslēgties starp digitālajām platformām vai interneta ekosistēmām, izmantot savienojumus un sadarbspēju;

—  sistemātiska labvēlīgāka atspoguļošana, kas ļauj sistēmiskiem operatoriem sniegt savus pakārtotos pakalpojumus ar labāku pamanāmību;

—  datu analīzes metodes, ko izmanto tirgus varas paplašināšanai no viena tirgus uz blakus tirgiem, piešķirot prioritāti saviem produktiem un pakalpojumiem, un darbības, kuru mērķis ir patērētāju piesaiste;

—  plaši izplatītā prakse ar uzspiestām līguma klauzulām aizliegt trešo personu komerciālajiem lietotājiem novirzīt patērētājus uz savu tīmekļa vietni;

—  pārredzamības trūkums attiecībā uz rekomendāciju sistēmām, ko izmanto sistēmiskie operatori, tostarp attiecībā uz šādu sistēmu darbības noteikumiem un kritērijiem;

—  jānodrošina, ka sistēmiskiem operatoriem dod iespēju pierādīt, ka attiecīgā rīcība ir pamatota;

—  jāprecizē, ka daļa regulatīvo tiesiskās aizsardzības līdzekļu būtu jāpiemēro visiem „sistēmiskajiem operatoriem”, piemēram, pārredzamības pienākumi attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanas veidu, jo īpaši to, kā viņi vāc un izmanto datus, un aizliegums „sistēmiskiem operatoriem” iesaistīties jebkādās darbībās, kuru mērķis ir apgrūtināt patērētājiem nomainīt pakalpojumu starp dažādiem piegādātājiem, izmantot to no citiem piegādātājiem vai īstenot cita veida nepamatotu diskrimināciju, kas izslēdz vai nelabvēlīgi ietekmē citus uzņēmumus;

—  jāpilnvaro regulatīvās iestādes pieņemt pagaidu pasākumus un uzlikt sankcijas “sistēmiskiem operatoriem”, kas neievēro tiem uzliktos dažādos regulatīvos pienākumus;

—  jārezervē pilnvaras izmantot ex ante mehānismā paredzētos nosacījumus un pieņemt galīgo lēmumu par to, vai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs ir “sistēmisks operators”;

—  jādod iespēja “sistēmisko operatoru” lietotājiem būt informētiem, deaktivēt un efektīvi kontrolēt un izlemt, kādu saturu viņi vēlas redzēt; lietotājiem vajadzētu būt arī pienācīgi informētiem par visiem iemesliem, kuru dēļ attiecīgais saturs viņiem tiek ieteikts;

—  jānodrošina, ka tiek ievērotas GDPR paredzētās tiesības, pienākumi un principi, tostarp datu minimizēšana, mērķa ierobežojums, integrēta datu aizsardzība, datu aizsardzība pēc noklusējuma un datu apstrādes juridiskais pamats;

—  jānodrošina pienācīgs sadarbspējas līmenis, kas paredz, ka “sistēmiskiem operatoriem” ir jāapmainās ar piemērotiem rīkiem, datiem, speciālajām zināšanām un resursiem, kas tiek izmantoti nolūkā ierobežot riskus, ko radītu lietotāju nonākšana tehnoloģiskajā “slazdā” un lietotāju mākslīga piesaiste vienam sistēmiskajam operatoram bez reālas iespējas vai stimuliem pārslēgties starp digitālajām platformām vai interneta ekosistēmām; Komisijai būtu jāizpēta dažādas tehnoloģijas un atvērtie standarti un protokoli, tostarp iespēja izveidot tehnisku saskarni (lietojumprogrammas saskarni), kas ļauj konkurējošu platformu lietotājiem piesaistīties sistēmiskiem operatoriem un apmainīties ar informāciju; sistēmiskie operatori nedrīkst sadarbspējas darbību laikā no trešām personām saņemtos datus izmantot komerciāli un citiem mērķiem kā vien minēto darbību veikšanai; sadarbspējas pienākumiem nevajadzētu ierobežot, neļaut vai kavēt starpnieku spēju labot ievainojamības;

—  jānodrošina, ka jaunais ex ante mehānisms neskar konkurences noteikumu piemērošanu, tostarp attiecībā uz prioritātes piešķiršanu saviem produktiem un pakalpojumiem un vispārējo vertikālo integrāciju, un jānodrošina, ka abi politikas instrumenti ir pilnīgi neatkarīgi.

VIII.  UZRAUDZĪBA, SADARBĪBA UN IZPILDE

DPA būtu jāuzlabo esošo noteikumu uzraudzība un izpilde un jānostiprina iekšējā tirgus klauzula kā digitālā vienotā tirgus stūrakmens, papildinot to ar jaunu sadarbības mehānismu, kura mērķis būtu uzlabot informācijas apmaiņu, sadarbību un savstarpēju uzticēšanos un, pēc pieprasījuma, savstarpējo palīdzību starp dalībvalstīm, jo īpaši starp piederības valsti, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, un iestādēm uzņēmējvalsti, kurā pakalpojumu sniedzējs piedāvā savus pakalpojumus.

Komisijai būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, lai novērtētu vispiemērotāko uzraudzības un izpildes modeli noteikumu piemērošanai attiecībā uz DPA, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus.

Šajā ietekmes novērtējumā Komisijai būtu jāizskata esošie modeļi, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības (CPC) tīkls, Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupa (ERGA), Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (EDBP) un Eiropas Konkurences tīkls (ECN), un jāapsver hibrīdas uzraudzības sistēmas ieviešana.

Minētajai hibrīdai uzraudzības sistēmai, kuras pamatā ir ES koordinācija sadarbībā ar valstu iestāžu tīklu, būtu jāuzlabo DPA uzraudzība un piemērošana, jānodrošina atbilstība, tostarp regulatīvo naudas sodu, citu sankciju vai pasākumu izpilde, un būtu jāspēj veikt starpnieku un platformu revīziju. Vajadzības gadījumā tai būtu arī jāatrisina pārrobežu strīdi starp valstu iestādēm, jārisina sarežģīti pārrobežu jautājumi, jāsniedz konsultācijas un norādījumi un jāapstiprina Savienības mēroga kodeksi un lēmumi, un tai kopā ar valstu iestādēm būtu jāspēj uzsākt iniciatīvas un izmeklēšanu par pārrobežu jautājumiem. Dalībvalstu pienākumu galējai pārraudzībai būtu jāpaliek Komisijas ziņā.

Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei un kopā ar valstu iestādēm jāuztur publisks “Platformu rezultātu kopsavilkums” ar attiecīgu informāciju par atbilstību DPA. Komisijai būtu jāveicina un jāatbalsta Eiropas pētniecības repozitorija instrumenta izveide un uzturēšana, lai veicinātu datu apmaiņu ar publiskām iestādēm, pētniekiem, NVO un augstskolām pētniecības nolūkos.

Ar DPA arī būtu E-komercijas direktīvas 16. pantā jāievieš jauni izpildes panākšanas elementi attiecībā uz pašregulāciju.

(1) Noteikumi, kas paredzēti Direktīvā (ES) 2019/770 un Direktīvā (ES) 2019/771. (2) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, kas pēdējoreiz grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp.). (3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.). (4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/958 (2018. gada 28. jūnijs) par samērīguma novērtēšanu pirms jaunas profesiju reglamentācijas pieņemšanas (OV L 173, 9.7.2018., 25. lpp.).